Lai kas arī notiktu, pieņemt visu

aizvainojums887

Pamēģini divdesmit četru stundu laikā pieņemt it visu, kas notiek. Kāds tevi aizvainoja – pieņem to, nereaģē un vēro, kas notiek. Pēkšņi tu sajutīsi tādu enerģijas pieplūdumu, kadu nekad agrāk neesi jutis.

Parasti tad, kad kāds tevi apvaino, tu sajūti vājumu, zaudē miera sajūtu un sāc domāt, kā atriebties.

Šis cilvēks ir uzķēris tevi uz āķa un tagad tu zīmēsi apļus. Dienām, naktīm, mēnešiem,  gadiem tu nevarēsi gulēt, sapņosi sliktus sapņus. Cilvēki tērē visu savu dzīvi tikai tāpēc, ka kāds viņus ir apvainojis.

Ieskaties pagātnē un tu kaut ko atcerēsies. Tu biji mazs bērns un skolotājs klasē tevi nosauca par idiotu; un tu šos vārdus vēl joprojām atceries un turi uz šo skolotāju ļaunu prātu. Tēvs kaut ko pateica…. tavi vecāki jau sen to ir aizmirsuši un pat tad, ja tu viņiem to atgādināsi, viņi nevarēs atcerēties, bet tu atceries. Mamma ne tā uz tevi paskatījās un šī brūce saglabājusies vēl joprojām, atvērta, dzīva; ja kāds aizskars, tu uzsprāgsi.

Nepalīdzi šai brūcei kļūt lielākai. Neļauj tai aizņemt visu tavu Dvēseli. Vērsies pie saknēm, esi ar veselo. Divdesmit četras stundas – tikai divdesmit četras stundas, – lai kas arī notiktu, centies nereaģēt, nepretoties!

Tu sajutīsi jaunu enerģijas vilni, kadu iepriekš neesi pat pazinis, jaunu dzīvības spēku pieplūdumu, kas nāk no pašām saknēm. Un pietiek vien iepazīt, sajust šo garšu, lai dzīve mainītos. Tu smiesies par visām tām muļķībām, kuras līdz šim aizņēma tavu prātu, par visiem aizvainojumiem, reakcijām un atriebības alkām, ar kurām Tu sevi mocīji.

Neviens nevar tevi sagraut, izņemot tevi pašu, neviens nevar tevi izglābt, izņemot tevi pašu.

Avots: metodsilva.ru

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Vēlreiz par atlaišanu

atlaist5

Atlaist – nenozīmē pārstāt rūpēties, taču tas nozīmē nedarīt jebko kāda cita vietā.
Atlaist – nenozīmē norobežoties no sava tuvā ar sienu, taču tas nozīmē atzīt otra cilvēka tiesības uz patstāvīgiem lēmumiem (lai arī kļūdainiem).
Atlaist – nozīmē nepiedalīties slikto ieradumu veidošanā. Taču tas nozīmē ļaut otram ieraudzīt un sajust savas nepareizās rīcības un lēmumu sekas.
Atlaist – nozīmē atzīt “Es neesmu visu varens”, un ļoti bieži rezultāts nav atkarīgs no manis.
Atlaist – nozīmē pārtraukt savus centienus mainīt otru cilvēku, pārstāt viņu bikstīt. Visu enerģiju veltīt savu ieradumu un atbildes reakciju pilnveidošanai.
Atlaist – nozīmē rūpēties par otru ne tāpēc, lai… bet vienkārši rūpēties.
Atlaist – nozīmē pārstāt veidot, mācīt, likt, piespiest… bet sākt atbalstīt.
Atlaist – nozīmē nebūt soģim, bet atļaut otram būt tādam, kāds viņš ir.
Atlaist – nozīmē necensties būt visu tuvā cilvēka dzīves notikumu centrā, atstāt viņam pašam vietu, kur strādāt ar savu paša dzīvi.
Atlaist – nozīmē neaizsargāt otru cilvēku no dzīves realitātes, lai viņš neaizmirstu, ko nozīmē grūtības.
Atlaist – nenozīmē atstumt, bet būt atvērtam.
Atlaist – nozīmē pārstāt strīdēties, piekasīties, dominēt, bet sākt pašam izzināt savus trūkumus un stiprās īpašības.
Atlaist – nozīmē necensties, lai viss atbilstu tavām vēlmēm, bet pieņemt katru dzīves dienu tādu, kāda tā ir, izrādot patiesu interesi un rūpes par savu personību.
Atlaist – nozīmē nebūt pagātnes notikumu un atmiņu gūstā, bet pielikt šodien pūles, lai uzlabotu rītdienu.
Atlaist – nozīmē mazāk baidīties, vairāk uzticēties saviem patiesajiem principiem un mīlēt…
Avots: vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaist visu

atlaist444

“Atlaid… Atlaid katru mirkli, kā tikko tas pagājis. Necenties to paildzināt, tas nav iespējams; šis mirklis ir pagaisis, tas neturpināsies un neatkārtosies vairs nekad. Atlaid situācijas, cilvēkus, emocijas…

Uz tavas plaukstas apsēdās skaists tauriņš, izbaudi mirkli, priecājies par to, kamēr tas ir ar tevi, necenties aizvērt plaukstu un paturēt tauriņu sev, ļauj tam lidot, kolīdz viņš to vēlēsies… Un tā katru mirkli. Un, lai cik ļoti tev arī gribētos kaut ko noturēt, atlaid. Sarežģīti, sāpīgi, skumji, bailīgi – vienalga, atlaid, visu, visus un vienmēr…
Atceroties, aizmirsti. Neatceries, neatgriezies. Turpini kustību uz priekšu. Tas ir Dzīves filosofijas pamats – šeit un tagad, vienmēr tagadnē, atlaižot. Tik vienkārši! Taču tik sarežģīti, tikai tāpēc, ka mēs esam raduši pieķerties. Un baidāmies pazaudēt.
Jauni mirkļi nes mums jaunu prieku, jaunu iespēju, jaunus atklājumus… Pagātne vienmēr ir mirusi, nākotne – iluzora un tikai tagadne ir Dzīve.
Pateicies situacijām, pateicies cilvēkiem, kuru dzīves pieskārušās tavējai. Un laikā ar vieglumu atlaid.
Kad es jautāju savam draugam: “Vai tu nebaidies zaudēt?”, viņš man atbild: “Man nekā nav, man nav ko zaudēt un es nebaidos”. Jā, mums nav ko zaudēt. Mums visiem nekā nav, neviena nav un tas ir nemainīgi; vienkārši apzinies to. To, kas mums tiek dots, tie, kurus satiekam – ir dzīves dāvana, sauc to kā vēlies, taču tas nav mūsu un tas ir laicīgs, tāpēc ar prieku un pateicību pieņem un viegli atlaid.
Pamēģini. Tas ir tik viegli!…”
vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No Mīlestības sirds nesāp…

atlaist4

No Mīlestības sirds nesāp, sāp no emocionālās pieķeršanās.

Ja tu kaut kam esi emocionāli pieķēries, tava dzīves pieredze visu laiku tevi atgriezīs pie tā, kamēr tu šo pieķeršanos neizdzīvosi līdz galam. Kamēr tu neizsmelsi tās potenciālu. Tu atgriezīsies šeit tūkstošiem reižu un saskarsies ar vienu un to pašu mācību stundu.

Cilvēki skaļi runā par Mīlestību, taču no Mīlestības sirds nesāp un negribas nevienu nogalināt.
Kad tu izjūti Mīlestību, tev ir viegli un brīvi.

Tas, par ko runā, ir Emocionālā Pieķeršanās. Tieši tā liek cilvēkiem ciest.
Vai tu zini, kāpēc mēs emocionāli pieķeramies? Tāpēc, ka mums pastāvīgi ir vajadzīgs kāds, lai piepildītu savu nepietiekamību, un ne jau tāpēc, ka mēs vēlamies dāvāt Mīlestību. Bet gan tāpēc, ka mēs vēlamies MĪLESTĪBU SAŅEMT. Vēlme Mīlestību, uzmanību un cieņu tikai saņemt noved pie emocionālās pieķeršanās un ļoti lielām ciešanām. Tas ir tad, kad cilvēkam nav spēka būt patstāvīgam un pašpietiekamam un tāpēc viņš pieķeras it visam – cilvēkiem, situācijām, partnerim, bērniem, vecākiem, dzīvesvietai, naudai…. Viņš ir gatavs ciest pazemojumus, apvainojumus, iet situācijas pavadā lai tikai pieķeršanās nepārtrūktu.
Mīlēt nozīmē BEZ PRETENZIJĀM priecāties par otru cilvēku un, ja ir tāda iespēja, tad arī dalīties savā enerģijā ar viņu.

Būt jums kopā vai nebūt, tas ir Laika un Liktens jautājums, ja esi pelnījis, tātad būsiet kopā tieši tik ilgu laiku, cik pelnījis, ja nē – tad nē (cēloņi un sekas – ko sēsi, to pļausi).
Mīlēt nozīmē bez jebkādas NEAPMIERINĀTĪBAS, puņķiem un asarām, TICĒT tam, kuru mīli un neveidot tam apkārt manipulāciju būri.

Tev kāds ir vajadzīgs? Tad pajautā sev PRIEKŠ KAM? Lai dāvātu Mīlestību – tad dāvā to, kādas problēmas? Kāpēc ciest? Un spēlēt Santa-Barbaru savā dzīvē. Tev ir garlaicīgi? Izlec ar izpletni! Esi ar kaut ko neapmierināts? Nodarbojies ar sevi! Tev kāds ir vajadzīgs? Laiks pieaugt un izstrādāt pilnvērtīgu apziņu. NEATKARĪGU un MĪLOŠU.

Kamēr tu nesajutīsi brīvību, nesapratīsi Mīlestību. Kā ierasts turpināsi aplaupīt savas Mīlestības objektus. Uzspiest, pamācīt, ierobežot, apvainot, pārtaisīt. Un ciest… ciest… ciest.

Jau pietiek! Klausies, mēs taču nākam šeit, dzimstam un mirstam, lai atbrīvotos no jebkura veida pieķeršanās, vai ne tā? Vai tu esi aizdomājies, priekš kam mums Dzīve vai Nāve? Lai kļūtu brīvāki un mīlošāki, kā tu domā? Vai vienīgā šeit un tagad jēga nav MĪLĒT to, kas ir tieši tagad, MĪLĒT pēc iespējas stiprāk un dāvāt Mīlestību.

Uz Nāves fona, Mīlestība ir vienīgais, kam IR jēga un nozīme. Pajautā sev, KĀPĒC es esmu ŠEIT, šobrīd? Atlaid Visus un Visu un vienkārši ieklausies, kāda atbilde atnāk no iekšienes?

Dāvā Mīlestību. Nepieņem? Negrib tevi uztvert? Tad neuzbāzies! Jo, lai mīlētu, nav obligāti būt ar virvi piesietam otram cilvēkam un nav obligāti gulēt ar viņu vienā gultā.

Atlaid un dodies uz priekšu – visi tavējie vienmēr būs ar tevi, radniecība ir nevis asinis, bet Gars.
Es redzēju asinsbrāļus, kuri bija gatavi mantojuma dēļ viens otru nogalināt, un es redzēju cilvēkus, kuri nebija saistīti radniecīgām saitēm, bet viņi viens otru mīlēja un vienmēr bija gatavi viens otram palīdzēt it visā.

Neļauj cilvēkiem pret sevi necienīgi izturēties, pat tad, ja jūs kopā spēlējāties vienā smilšu kastē, labāk nesaejies ar tiem, kuri netic tev un grib ar tevi manipulēt – arī tā būs Mīlestības izpausme.

Nezemojies citu priekšā un neej viņu pavadā, pat tad, ja tev no viņiem kaut ko vajag – arī tā būs Mīlestības un Cieņas izpausme.

Autors: K. Pero
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bīstamā emocionālā bagāža un kā no tās atbrīvoties?

bagaza7.jpg

Bieži vien mēs pret savām domām izturamies kā pret saimniekiem. Šim apgalvojumam var nepiekrist, taču tajā ir sava taisnība. Mēs esam tas, ko domājam, un, ja pastāvīgi koncentrējamies uz nepatikšanām savā dzīvē, tad, kur atradīsim spēkus savai pašpilnveidei? Kā pamanīt iespējas, izmantot tās un sajust veiksmes garšu?

Ja prāts ir piebāzts ar negatīvām domām, nekas labs nesanāks. Taču, ja tu pacentīsies pārslēgties no negatīvās domāšanas uz pozitīvo, atvērsies ceļš uz tavu neizsmeļamo potenciālu. Tālab ir vērts atbrīvoties no savas emocionālās bagāžas.
Kāpēc tā ir bīstama?

1. Hiperaizsardzība.
Tas, kurš bez mitas galvā maļ savu negatīvo pagātnes pieredzi, sāk tik ļoti greizsirdīgi sargāt savas jūtas, ka atņem sev tiesības dalīties tajās ar citiem cilvēkiem. Tāda rīcība var izsaukt emocionālo “stīvumu” – cilvēks aizmist, kad pēdējo reizi kaut ko ir jutis.

2. Projekcijas.
Rodas problēmas komunikācijā: rodas nosliece negatīvi uztvert cilvēkus, kuri ar kaut ko atgādina tos, kas pagātnē nodarījuši sāpes.

3. Neizlēmība.
Katru reizi, kad nākas izdarīt izvēli, ir nepieciešama milzīga piepūle un ārkārtīgi daudz laika, lai pieņemtu lēmumu.

4. Pastāvīga salīdzināšana.
Pārāk daudz laika aizņem pārdomas par to, cik ļoti labi bija dzīvot agrāk, vai arī, cik mums ļoti ir sliktāk kā citiem. Jo vairāk nododamies šai nodarbei, jo dziļāka kļūst emocionālā aiza.

5. Ticības zaudēšana.
Sev un saviem spēkiem.

Kā atbrīvoties no šīs emocionālās bagāžas?
Būs vajadzīgs laiks, jo tā nav vienreizēja darbība, bet gan ilgs process. Ir jābūt gatavam darbam ar domu formu maiņu un darbam ar savu skatījumu uz dzīvi. Tas, kurš ir neatlaidīgs un tic sev, redzēs, cik lēni bet pārliecinoši mainās viņa pasaule.

1. Paņem pārtraukumu.
Diez vai var pateikt, kurā brīdī emocionālā bagāža kļūs nepanesama. Taču tās smagumu var samazināt; paņemot pārtraukumu. Nepārmetot sev savas sajūtas.

Pamēģini atklāt savu emociju avotu: kas lika tev tā justies? Vai tas patiešām ir tik svarīgi? Kā nepieļaut, lai tas atkārtojas? Kā vēl var risināt šo jautājumu, kas neliek tev mieru? Uzdod sev šos jautājumus, taču nemoci sevi ar nevajadzīgiem spriedelējumiem attiecībā uz savām jūtām. Uzdrīksties!

2. Neapspied savas emocijas.
Ja aizliegsi sev būt emocionālam, situācija pasliktināsies vēl vairāk. Tu riskē uzkrāt emocijas tādā daudzumā, ka nespēsi tās sevī paturēt: un pienāks brīdis, kad viss uzsprāgs. Izlaid tās un atlaid.

3. Radi pats savus rituālus.
Ja centies atbrīvoties no emocionālās bagāžas, palīdz, lūk, kāda prakse: pieraksti visu, ko jūti uz lapiņas, un sadedzini vai izmet to.
Vēl viens vērtīgs rituāls ir elpošanas vingrinājumi. Ieelpo tikai pozitīvos iespaidus un izelpo negatīvos. Izdomā pats savus rituālus. Izvēlies visu, kas tev patīk, lai tik tas palīdzētu.

4. Mācies.
Atceries pagātnes pieredzi, padomā, ko tā tev māca. Katra slikta pieredze ir mācība, kuru uzmanīgi aplūkojot, var saprast tās vērtību. Tādā veidā, izmantojot pagātni, var sakārtot tagadni.

5. Esi pacietīgs.
Neprasi no sevis parāk daudz. Pārmaiņām ir vajadzīgs laiks. Pats galvenais ir tas, ka tu centies. Ja šķiet, ka ir grūti ar to tikt galā, vienalga, ej uz priekšu – kaut maziem solīšiem. Pacietīgs darbs un neatlaidība dos rezultātus. Dari to ar mīlestību.

Atceries, ka domas ir tikai domas. Tās nāk un iet. Neturies pie tām, pretējā gadījumā palaidīsi garām mirkli “šeit un tagad” – un tas ir viss, kas mums ir.

Avots: @arhisomatika facebook
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Noturēt, atlaižot

briviba8

Pats lielākais atklājums ir tas, ka noturēt kaut ko vai kādu, var tikai to atlaižot.
Tāds, lūk, paradokss.

Galvenais to izdarīt savā galvā. Atlaist pa īstam. Ļaut kaut kam notikt, neatkarīgi no tavas stūrgalvīgās vēlmes. Ļaut kādam rīkoties tā, kā viņš vēlas un uzskata par vajadzīgu. Iekšēji to pieņemt un piekrist. Un turpināt dzīvot savu dzīvi.

Kastaņeda raksta: “Nepieķeries nekam un nevienam.”
Es nevarēju saprast, kā tas ir? Un kamdēļ? Tas taču ir tik forši, būt pieķērušamies. Kā dzīvot bez pieķeršanās?
Un tikai tagad es sapratu: tikai tā tu vari būt brīvs.
Ļoti bieži pieķeršanās kļūst par atkarību. Bet, līdz ar atkarību, tu pazaudē sevi. Tas ir stāsts par it visām atkarībām: no cigaretēm, no alkohola, no spēlēm, no cilvēkiem. Kad dzīvot un elpot bez tā nevari, tāpēc ir jāiemācās atlaist it visu, lai kļūtu par sevi, īsto.

Dot visam tiesības uz brīvo gribu. Nevis “ai, nu lai jau!” vai arī “par spīti visam”, bet mierīga, stingra pārliecība par to, ka ar to, vai bez tā, kas tev tik ļoti ļoti ir vajadzīgs, ar tevi vienalga viss būs kartībā.

Ir svarīgi nepieķerties rezultātam. Nevienam nav obligāti tev jāpiekrīt. Un lai arī cik slikta, nevietā un muļķīga tev nešķistu šī izvēle, tas ir tikai un vienīgi tavs vērtējums. Tā ir tava nevēlēšanās dot otram tiesības uz savām domām, savām sajūtām un savu rīcību.
Tev nav jābūt blakus šai rīcībai.Taču tu nedrīksti uzņemties atbildību mainīt šo domu vai paskaidrot, cik nepareiza ir šī sajūta.

Vienīgais, ko tu vari mainīt – ir turpināt dzīvot savu dzīvi. Tas tev ir obligāti jādara.

Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

 

Par nodevību

kazene12

Vai Tev sāp, kad tu zaudē cilvēku?

— Neatceros.

— Un, kad Tevi nodod?

— Kā gan mani var nodot?

— Nevar?

— Kā? Es neko negaidu. Ja, piemēram, Tu vēlēsies mani nodot, es nepretošos, tāpēc, ka es nemaz negaidu, ka būsi man uzticīgs.

— Vai tiešām Tu ne no viena cilvēka dzīvē negaidi uzticību?

— Kāpēc gan gaidīt? Kam vajadzīgi šie lētie kruķi? Kādu uzticību? Vai tad tu gaidi uzticību no kazeņu krūma?

— Gribētos, lai tas atbilstu savam nosaukumam un kazeņu vietā nenestu avenes…

— Tad, kā vaina tā ir? Kazeņu krūma, vai Tava? No tā arī visas nelaimes. No tā, ka mēs vēlamies, lai dzīvē viss būtu tā, kā mēs to gribam. Turklāt, tieši tā, kā mums ir mācījuši gribēt.
No intervijas ar Borisu Grebenščikovu
Tulkoja: Ginta FS