Uzplaukt, atvērties un sajusties laimīgai

bite

Sieviete var pārvaldīt attiecības tikai tad, kad nav tām pieķērusies.

Ja sieviete attiecībām piešķir pārāk lielu pat fatālu nozīmi, ja viņa ir gatava upurēt sevi un savu laimi vīrieša dēļ, ja viņa ir gatava milzīgiem upuriem attiecību dēļ, tad tieši attiecības viņu iznīcinās, un tieši attiecībās viņai nāksies pārciest vislielāko stresu un sāpes.

Visi mēs esam gājuši tam cauri, vai ne? Kad sieviete raud: “Es nespēju bez viņa dzīvot…”, bet viņam ir absolūti vienalga.
Bet, ja sieviete viegli izturas pret attiecībām ar vīrieti, ja viņai ar viņu ir viegli un tikpat labi ir bez viņa, ja viņa ir gatava viņu zaudēt, sirdī saglabājot mīlestību un prieku par dzīvi, tad šajās attiecības viņu sagaida liela izaugsme, abpusēja mīlestība un ļoti dziļas, interesantas un krāšņas jūtas!

Tieši tas, kam mēs sākam pārāk stipri pieķerties, kļūst par pašu sāpīgāko mācību stundu avotu!

Tāpēc, ja tu jūti, ka attiecības tev sāk sagadāt pārāk daudz sāpes un ciešanas, ja visi tavi pārdzīvojumi ir saistīti tikai ar attiecībām, tātad pienācis laiks atlaist un distancēties.
Tātad pienācis laiks pievērst uzmanību sev un atcerēties, ka mīlestības avots nav vīrietis, bet Dievs, kas dzīvo katra cilvēka sirdī, tātad katrs var būt laimīgs patstāvīgi!

Ja tu vēlies būt veiksmīga attiecībās, pārvaldīt tās, gūt no tām prieku un enerģiju, mans padoms tev – nomaini uzmanības fokusu!

Ieskaties sevī, padari laimīgu sevi, iemācīes laimīgi dzīvot bez vīrieša un tieši tad pie tevis atnāks pats interesantākais, vīrišķīgākais un nobriedušākais vīrietis.

Nepielīpi vīrietim, necenties pakļauties un nekādā gadījumā nelauz sevi viņa dēļ! Vīriešiem nav interesanti dzīvot ar nomāktu, nomocītu sievieti bez mirdzuma acīs.

Tavs uzdevums ir uzplaukt, atvērties, sajusties laimīgai un kaifot par dzīvi!

Krāšņi un smaržojoši ziedi vienmēr pievelk bites….

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaist var un vajag…

atlaist04

Mani vienmēr ir izbrīnījis miljardiem reižu atkārtotais padoms – ATLAID… Ak, jā, un parasti tas tiek izteikts ar varenu lielas patiesības apzināšanās sajūtu…

Varētu padomāt, ka cilvēkam rokās ir viņa traumu un zaudējumu suņu pavadiņa, un viņš šo pavadiņu spītīgi sažņaudz rokā, ne par ko nevēlēdamies atlaist…
Piedevām man ir liela praktiskā pieredze darbā ar cilvēkiem, un ļoti bieži jau no pāris pateiktiem vārdiem par to, ka viņš jau sen visu ir atlaidis, es pārliecinos, ka viņš pat necenšas to darīt…
Labākajā gadījumā ir paspēlējies ar modernajām “atlaišanas” tehnikām, kas bieži vien bez praktiskās psiholoģijas kā zinātnes pamata ir absolūti bezjēdzīgas…

Atlaist var un vajag…
Mīļie, taču tas nav vienas minūtes vai vienas dienas jautājums…
Un tā nav savu patieso sajūtu ignorēšana…

Ir labi, ja pēc iespējas ātrāk sapratīsi, ka neatstrādātie pārdzīvojumi un visi traumu veidi, kas noslēpti dziļi tevī un saņēmuši apzinātu aizliegumu izlīst uz āru vai pat tikai atcerēties tos, nozīmē NEATLAIST…
Tas nozīmē atļaut savai bēdu vēža šūniņai nekontrolēti augt…
Un tas agri vai vēlu uzsprāgs…
Tā apzināšanās, ka tu kaut ko vai kādu nevari atlaist, godīga apzināšanās nav zīme, kas stāsta par to, ka tev no visa spēka jāieķeras aizejošajā vai cilvēkos, kuri aiziet….
Tā ir zīme, ka tu vai nu nesaprati vai nepieņēmi notiekošā cēloni un tagad atrodies uz nenoteiktības un baiļu no pārmaiņām dreifējošā ledus…
Tu līdz galam neizdzīvoji šo stāstu un tāpēc nevari salikt reālus punktus uz i…
Tev grūti uzņemties atbildību par notiekošo, vai arī gluži otrādi, noņemt šo atbildību no saviem pleciem….
Tev ir grūti būt objektīvam, tāpēc, ka tu vēl joprojām esi situācijas iekšienē nevis ārpusē…
Visas tavas brūces vēl nav apstradātas pat lauku medicīnas līmenī…
Un tev vienkārši vajadzīga palīdzība…

Teikt cilvēkam tādā stāvoklī “atlaid” ir ne tikai cietsirdīgi, bet arī pilnīgi stulbi…
Labāk viņam vispār neko neteikt, ja cita nekā ko teikt nav…
Viņš atlaidīs viegli un bez svešiem atgādinājumiem tad, kad pa īstam būs tam gatavs…
Kad atstrādās notikušo…
Ne tik daudz ar apziņu, cik ar zemapziņu, tāpec, ka galvenās sāpes ir no turienes… un galvenie resursi, kas ļauj izdziedināties – arī no turienes…

Tāpēc neuzskati sevi par vāju, ja nespēj atlaist…
Un nepiekar tādas pašas birkas citiem cilvēkiem, kas katrs iestrēguši savos stāvokļos…
Tas nav vājums… nav bailīgums… un nav sīkumainība…
Tas nav laiks, bet gan palīdzības neesamība…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Brīvībā

spalva76

Viena no pašām lielākajām dzīves macību stundām, kuras tu vari ielāgot, ir izpratne par to, ka visi katrā atsevišķā momentā cenšas, cik var. Cilvēki tik daudz var izdarīt ar savu izpratni, apzināšanos un zināšanām.

Jebkurā gadījumā tie cilvēki, kuri slikti izturas pret citiem, bērnībā ir pārcietuši sliktu izturēšanos. Jo augstāks vardarbības līmenis, jo lielākas iekšējās sāpes, un, jo ātrāk viņi var uzbrukt citiem.
Nevar teikt, ka viņu uzvedība ir pieņemama un piedodama. Taču tavai paša izaugsmei ir svarīgi, ka tu zini par viņu sāpēm.
Notikums, pie kura tu turies, iespējams, jau sen ir pagājis. Atlaid to. Atbrīvojies. Izej no sava personīgā cietuma, kuru esi uzbūvējis pats un sper soli pretī dzīves gaismai. Ja šis notikums vēl joprojām notiek, tad pajautā, kāpēc tu tik maz domā par sevi, ja vēl joprojām to paciet. Kāpēc tu uzturies šajā situācijā?
Tev ir izvēles iespēja: vai nu apstāties un izgaršot rūgtumu, vai izdarīt sev labu, no sirds piedodot pagātnei un to atlaižot, bet pēc tam dodoties tālāk, lai iegūtu piepildītu, priecīgu, laimīgu dzīvi. Tev ir tāda iespēja un brīvība padarīt savu dzīvi tādu, kādu vēlies, jo tev ir izvēles iespēja.
Luīza Heija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Man pietiek nekaunības būt sev pašai

70832821_2036929599740186_5264704146170183680_n

Cenšoties būt mēs paši, mēs attālinamies no citiem, savukārt cenšoties iztapt citu vēlmēm, mēs attālinamies no sevis.

Klarisa Estes

Agrāk es sapņoju par to, ka patikšu visiem un dzīvoju, lai nopelnītu apkārtējo atzinību un mīlestību.
Tagad es to vairāk nevēlos.
Pirmkārt, es vēlos patikt pati sev, dzīvot mierā un harmonijā atbilstoši savām dziļākajām vērtībām. Jā, tas nav izdevīgi un ērti apkārtējiem, taču tā ir pamatota cena par tiesībām būt sev pašai.
Agrāk es vēlējos saņemt pateicību. Es darīju visiem visu un man bija kauns pateikt “nē”, man bija kauns ņemt samaksu par palīdzēšanu. Ka gan tā var!?

Tagad es stingri sekoju savām sajūtām un cienu savas robežas.
Jā, iespējams, tas izskatās egoistiski, taču es drīzāk aiziešu uz ieplānotu manikīru, nevis kāda cita vietā darīšu to, ko viņš var izdarīt pats, bet vienkārši nevēlas kustināt savu piekto punktu.
Te ir izņēmumi, taču arī tie ir apzināti. Ja es kādam kaut ko daru, tad tas nav no bailēm, bet gan no Mīlestības. Un tā ir mana izvēle.
Agrāk es uzskatīju, ka kauns ir dzīvot labāk par citiem un, ja tu dzīvo labāk un vieglāk, tātad tavs smagais krusts un tiešais pienākums ir padarīt laimīgus citus. Atdot visu savu naudu tāpēc, ka kādam ir grūtāk. Izdalīt savu apģērbu, kurš vēl pašai vajadzīgs. Atvadīties no lietas, kura man pašai patīk. Neko neprasīt. Atteikties no tā, ko man piedāvā. Tā laika manā vēlmju sarakstiņā droši vien 70% no lietām bija par “mieru visā pasaulē”. Kāpēc? Zemapziņā es gaidīju kompensāciju no apkārtējiem, no pasaules, Dieva….
Es taču esmu tik laba, es neko neprasu sev. Tātad man pienākas vairāk kā citiem, es taču to esmu pelnījusi.
Tagad man pietiek nekaunības pārstāt kaunēties par savām vēlmēm. Es skaļi izsaku savas patiesās vajadzības. Ja man kads kaut ko dod, es nejūtos neērti vai kaut ko parādā. Es pieņemu. Ar patiesu pateicību.
Man ir apnicis tēlot, pirmkārt jau sev, ka viss materiālais man ir mazsvarīgs. Tā tas nav. Es gribu dzīvot skaisti un ērti, vidē ar skaistām lietām, un nedomāt par to, ka šodien labāk pirkt tos produktus, kas nevis garšo, bet kam ir atlaide.
Man ir apnicis uzturēt šiku fasādi un tērēt milzu enerģiju tās uzturēšanai. Daudzi domā, ka man ir ideāla dzīve, bet tā tas nav. Esmu dzīvs cilvēks, ir lietas, kas mani aizskar, es mēdzu gan ciest, gan raudāt, gan naktīs negulēt…
Agrāk es taisnojos par visu, kas man ir, teicu, ka man vienkarši ir paveicies.
Tagad tā vairs nav. Es zinu, ka tas ir manas apzinātas izvēles rezultāts. Un tikai es viena zinu, cik daudz tas prasījis piepūles – gan iekšējas, gan ārējas, lai pie tā nonāktu… Es vairs nevienam neļauju pazemināt manis sasniegto rezultātu vērtību. Tā ir mana dzīve un man tā patīk tāda, kāda tā ir.
Agrāk es vēlejos visus glābt, “panākt un padarīt laimīgus”. Tagad saprotu, ka pārmaiņas ir pietiekoši diskomfortabls un sāpīgs process, un katrs priekš sevis nolemj, vai viņš tam ir gatavs vai nav. Un nevienam nav jāmainās tikai tāpēc, ka tas būtu komfortablāk man, lai man nebūtu kauns par savu laimi un labklājību. Ja viņu izvēle ir būt nelaimīgiem, es to pieņemu. Bet sev izvēlos citu.
Agrāk man bija ieradums paciest un pieciest.
Vēl drusciņ pacieties – piespied sevi, izdari tā, lai cik nepatīkami tas tev nebūtu. Visi taču tā dara, vai tad tu esi kas īpašāks? Tagad es saku: ar mani tā nevar! Pirmkārt jau man pašai ar sevi.
Agrāk es sev neļāvu kļūdīties, neļāvu attapties muļķīgā vai dikomforta situācijā, man bija bail kaut ko ne tā pateikt vai izdarīt. Tagad es sev mierīgi atļauju izdzīvot arī tādu pieredzi. Nekļūdās tikai tas, kurš guļ.
Agrāk es baidījos pārtraukt attiecības un uzskatīju, ka labāk lai tas saglabājas, lai vai kādas tās būtu. Tas bija tik nogurdinoši, tas prasīja ļoti daudz Dvēseles spēku un laiku.
Tagad zinu, ka tas tā nav. Es saprotu, ka laimīgu attiecību pamats ir savstarpējā cieņa un katra cilvēka iekšējā brīvība. Tikai sākumā tas ir bailīgi, toties ar katru brīdi arvien skaistāk, kā tikko tu atlaid dzelžaino tvērienu. Un ar izbrīnu ieraugi sava partnerī nevis vienkarši sava scenārija statistu, bet atsevišķu brīnišķīgu un brīvu Personību, kura ar katru dienu attīstās un uzzied tavas acīs un kļūst arvien skaistāka un dziļāka.
Agrāk es vēlējos būt pareiza.
Es uzskatīju, ka kāda noteikuma izpildīšana būs man kā apdrošināšanas polise no visiem kreņķiem šajā netaisnīgajā pasaulē, ka tad ar mani nekas slikts nenotiks, jo es ievēroju noteikumus. Tagad es saprotu, ka tā tas nav, un dzīvē vienmēr ir mācību stundas un pārbaudījumi, un, ja tos cieņpilni izeju, tie pārvēršas par maniem resursiem.
Agrāk man ļoti gribējās, lai mani labi novērtētu, pastāvīgi dotu pozitīvu atpakaļsaiti, slavētu, liktu labas atzīmes. Tagad es pati mācos sajust un apzināties savu iekšējo vērtību – neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un vērtējumiem.
Agrāk es uzskatīju, ka, lai būtu veiksmīga, man visu laiku kaut kas ir jāsasniedz. Tagad es dodu priekšroku būt laimīgai un visu laiku uzturēt noteiktu savu stāvokli.

Agrāk mani ļoti uztrauca tas, kā es izskatos citu acīs. Tagad es koncentrējos uz to, kā es pieņemu un mīlu pati sevi.
Agrāk es gribēju būt laba. Tagad es gribu būt dzīva, nedaudz histēriska, nedaudz “ar tarakāniem”, vietām – pārāk aktīva, vietām – slinka, nedaudz rupja, drusku skarba un asa, dažkārt spīdoša un spoža, dažkārt nomākta un pazaudējusies…
Es negribu izskatīties, es gribu BŪT.
Katru dienu būt DZĪVA, LAIMĪGA un ĪSTA!

Tamāra Arhipova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt brīvam

atlaid

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, šai brīvībai jābūt tevī pašā. Un, ja tu patiešām esi brīvs, tad citu cilvēku brīvība tev ir tikpat dabiska un nepieciešama kā gaiss. Vai tad neesi ievērojis, ka ieslodzītais un uzraugs atrodas vienā un tai pašā cietumā, vienkārši dažādās pusēs restēm?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, viņš ir jāmīl. Tāpēc, ka Brīvība ir Mīlestība. Bet Mīlestība ir Dievs.

Vai tad ir iespējams ierobežot Dievu un uzraudzīt viņu cietumā, kā parastu ieslodzīto? Dievs, kurš ir ierobežots laikā un telpā pārvēršas par mirušu elku, bet mīlestība pārvēršas par greizsirdību.
Gribi, lai kāds paliktu ar tevi uz mūžīgiem laikiem? Atlaid viņu uz visiem laikiem tajā pat sekundē, kurā tev radās tāda vēlme. Atlaid no sirds un ar mīlestību. Un viņš paliks ar tevi šajā un pat visās nākamajās dzīvēs, jo viņam nebūs kur aiziet no tavas bezgalības.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs”

Tulkoja: Ginta FS

Durvis ir ciet, atlaid!

durvis33

Reiz kāds no maniem skolotājiem pastāstīja stāstu:
Iedomājies, ziedošs dārzs. Lieli, skaisti koki, kuros briest sulīgi augļi, brīnišķīgas puķes, un daudz krāsainu tauriņu. Un šajā dārzā ir vieta, neliels melns kvadrāts, kuru reiz izdedzinājusi uguns. Un, lai kā tu censtos, lai ko šajā kvadrātā stādītu, nekas neaug. Tas paliek tāds, kāds bija – maziņš, izdedzis zemes pleķītis lielā plaukstošā dārzā. Un ļoti bieži notiek tā, ka mēs skatāmies uz šo melno pleķi, acis neatraudami, tik ļoti skatāmies, ka nepamanām ne skaistos kokus, ne puķes, ne tauriņus lidojam. Un pierodot skatīties uz to, kā mums trūkst, mēs pārstājam ievērot to skaisto un lielo, kas mums ir.
Laba metafora. Šis kvadrātveida zemes pleķītis ir tāda pat daļa dārza, kā koki un puķes, taču jautājums: kur virzīta mana uzmanība. Kur es skatos?
Tas ir par to pašu, kā stāvēt aizslēgtu durvju priekšā. Daudzi no mums, tai skaitā es, ļoti bieži stāvam šādu durvju priekšā un gaidām, kad mums kāds tās atslēgs. Taču viss, kas mums ir jādara, jāpārstāj gaidīt, jāpagriež galva, lai ieraudzītu, ka blakus ir kādas citas, plaši atvērtas durvis.
Laiks pienācis pateicībā atlaist visas šīs aizslēgtās durvis, savākt to priekšā izklātos tepiķīšus un pagriezties ar seju pret to, kas gaida mūs, un tas, kas mūs gaida, parasti ir tas, ko mēs neievērojam, nenovērtējam.
Un kurš gan zin, kāpēc bieži vien aizveras tās durvis, kuras iepriekš bija atvērtas, un nav nekadas jēgas noskaidrot, kāpēc. Viss, kas ir vajadzīgs, vienkārši pagriezt galvu.
Aleksejs Kuzmins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai kas arī notiktu, pieņemt visu

aizvainojums887

Pamēģini divdesmit četru stundu laikā pieņemt it visu, kas notiek. Kāds tevi aizvainoja – pieņem to, nereaģē un vēro, kas notiek. Pēkšņi tu sajutīsi tādu enerģijas pieplūdumu, kadu nekad agrāk neesi jutis.

Parasti tad, kad kāds tevi apvaino, tu sajūti vājumu, zaudē miera sajūtu un sāc domāt, kā atriebties.

Šis cilvēks ir uzķēris tevi uz āķa un tagad tu zīmēsi apļus. Dienām, naktīm, mēnešiem,  gadiem tu nevarēsi gulēt, sapņosi sliktus sapņus. Cilvēki tērē visu savu dzīvi tikai tāpēc, ka kāds viņus ir apvainojis.

Ieskaties pagātnē un tu kaut ko atcerēsies. Tu biji mazs bērns un skolotājs klasē tevi nosauca par idiotu; un tu šos vārdus vēl joprojām atceries un turi uz šo skolotāju ļaunu prātu. Tēvs kaut ko pateica…. tavi vecāki jau sen to ir aizmirsuši un pat tad, ja tu viņiem to atgādināsi, viņi nevarēs atcerēties, bet tu atceries. Mamma ne tā uz tevi paskatījās un šī brūce saglabājusies vēl joprojām, atvērta, dzīva; ja kāds aizskars, tu uzsprāgsi.

Nepalīdzi šai brūcei kļūt lielākai. Neļauj tai aizņemt visu tavu Dvēseli. Vērsies pie saknēm, esi ar veselo. Divdesmit četras stundas – tikai divdesmit četras stundas, – lai kas arī notiktu, centies nereaģēt, nepretoties!

Tu sajutīsi jaunu enerģijas vilni, kadu iepriekš neesi pat pazinis, jaunu dzīvības spēku pieplūdumu, kas nāk no pašām saknēm. Un pietiek vien iepazīt, sajust šo garšu, lai dzīve mainītos. Tu smiesies par visām tām muļķībām, kuras līdz šim aizņēma tavu prātu, par visiem aizvainojumiem, reakcijām un atriebības alkām, ar kurām Tu sevi mocīji.

Neviens nevar tevi sagraut, izņemot tevi pašu, neviens nevar tevi izglābt, izņemot tevi pašu.

Avots: metodsilva.ru

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēlreiz par atlaišanu

atlaist5

Atlaist – nenozīmē pārstāt rūpēties, taču tas nozīmē nedarīt jebko kāda cita vietā.
Atlaist – nenozīmē norobežoties no sava tuvā ar sienu, taču tas nozīmē atzīt otra cilvēka tiesības uz patstāvīgiem lēmumiem (lai arī kļūdainiem).
Atlaist – nozīmē nepiedalīties slikto ieradumu veidošanā. Taču tas nozīmē ļaut otram ieraudzīt un sajust savas nepareizās rīcības un lēmumu sekas.
Atlaist – nozīmē atzīt “Es neesmu visu varens”, un ļoti bieži rezultāts nav atkarīgs no manis.
Atlaist – nozīmē pārtraukt savus centienus mainīt otru cilvēku, pārstāt viņu bikstīt. Visu enerģiju veltīt savu ieradumu un atbildes reakciju pilnveidošanai.
Atlaist – nozīmē rūpēties par otru ne tāpēc, lai… bet vienkārši rūpēties.
Atlaist – nozīmē pārstāt veidot, mācīt, likt, piespiest… bet sākt atbalstīt.
Atlaist – nozīmē nebūt soģim, bet atļaut otram būt tādam, kāds viņš ir.
Atlaist – nozīmē necensties būt visu tuvā cilvēka dzīves notikumu centrā, atstāt viņam pašam vietu, kur strādāt ar savu paša dzīvi.
Atlaist – nozīmē neaizsargāt otru cilvēku no dzīves realitātes, lai viņš neaizmirstu, ko nozīmē grūtības.
Atlaist – nenozīmē atstumt, bet būt atvērtam.
Atlaist – nozīmē pārstāt strīdēties, piekasīties, dominēt, bet sākt pašam izzināt savus trūkumus un stiprās īpašības.
Atlaist – nozīmē necensties, lai viss atbilstu tavām vēlmēm, bet pieņemt katru dzīves dienu tādu, kāda tā ir, izrādot patiesu interesi un rūpes par savu personību.
Atlaist – nozīmē nebūt pagātnes notikumu un atmiņu gūstā, bet pielikt šodien pūles, lai uzlabotu rītdienu.
Atlaist – nozīmē mazāk baidīties, vairāk uzticēties saviem patiesajiem principiem un mīlēt…
Avots: vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaist visu

atlaist444

“Atlaid… Atlaid katru mirkli, kā tikko tas pagājis. Necenties to paildzināt, tas nav iespējams; šis mirklis ir pagaisis, tas neturpināsies un neatkārtosies vairs nekad. Atlaid situācijas, cilvēkus, emocijas…

Uz tavas plaukstas apsēdās skaists tauriņš, izbaudi mirkli, priecājies par to, kamēr tas ir ar tevi, necenties aizvērt plaukstu un paturēt tauriņu sev, ļauj tam lidot, kolīdz viņš to vēlēsies… Un tā katru mirkli. Un, lai cik ļoti tev arī gribētos kaut ko noturēt, atlaid. Sarežģīti, sāpīgi, skumji, bailīgi – vienalga, atlaid, visu, visus un vienmēr…
Atceroties, aizmirsti. Neatceries, neatgriezies. Turpini kustību uz priekšu. Tas ir Dzīves filosofijas pamats – šeit un tagad, vienmēr tagadnē, atlaižot. Tik vienkārši! Taču tik sarežģīti, tikai tāpēc, ka mēs esam raduši pieķerties. Un baidāmies pazaudēt.
Jauni mirkļi nes mums jaunu prieku, jaunu iespēju, jaunus atklājumus… Pagātne vienmēr ir mirusi, nākotne – iluzora un tikai tagadne ir Dzīve.
Pateicies situacijām, pateicies cilvēkiem, kuru dzīves pieskārušās tavējai. Un laikā ar vieglumu atlaid.
Kad es jautāju savam draugam: “Vai tu nebaidies zaudēt?”, viņš man atbild: “Man nekā nav, man nav ko zaudēt un es nebaidos”. Jā, mums nav ko zaudēt. Mums visiem nekā nav, neviena nav un tas ir nemainīgi; vienkārši apzinies to. To, kas mums tiek dots, tie, kurus satiekam – ir dzīves dāvana, sauc to kā vēlies, taču tas nav mūsu un tas ir laicīgs, tāpēc ar prieku un pateicību pieņem un viegli atlaid.
Pamēģini. Tas ir tik viegli!…”
vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No Mīlestības sirds nesāp…

atlaist4

No Mīlestības sirds nesāp, sāp no emocionālās pieķeršanās.

Ja tu kaut kam esi emocionāli pieķēries, tava dzīves pieredze visu laiku tevi atgriezīs pie tā, kamēr tu šo pieķeršanos neizdzīvosi līdz galam. Kamēr tu neizsmelsi tās potenciālu. Tu atgriezīsies šeit tūkstošiem reižu un saskarsies ar vienu un to pašu mācību stundu.

Cilvēki skaļi runā par Mīlestību, taču no Mīlestības sirds nesāp un negribas nevienu nogalināt.
Kad tu izjūti Mīlestību, tev ir viegli un brīvi.

Tas, par ko runā, ir Emocionālā Pieķeršanās. Tieši tā liek cilvēkiem ciest.
Vai tu zini, kāpēc mēs emocionāli pieķeramies? Tāpēc, ka mums pastāvīgi ir vajadzīgs kāds, lai piepildītu savu nepietiekamību, un ne jau tāpēc, ka mēs vēlamies dāvāt Mīlestību. Bet gan tāpēc, ka mēs vēlamies MĪLESTĪBU SAŅEMT. Vēlme Mīlestību, uzmanību un cieņu tikai saņemt noved pie emocionālās pieķeršanās un ļoti lielām ciešanām. Tas ir tad, kad cilvēkam nav spēka būt patstāvīgam un pašpietiekamam un tāpēc viņš pieķeras it visam – cilvēkiem, situācijām, partnerim, bērniem, vecākiem, dzīvesvietai, naudai…. Viņš ir gatavs ciest pazemojumus, apvainojumus, iet situācijas pavadā lai tikai pieķeršanās nepārtrūktu.
Mīlēt nozīmē BEZ PRETENZIJĀM priecāties par otru cilvēku un, ja ir tāda iespēja, tad arī dalīties savā enerģijā ar viņu.

Būt jums kopā vai nebūt, tas ir Laika un Liktens jautājums, ja esi pelnījis, tātad būsiet kopā tieši tik ilgu laiku, cik pelnījis, ja nē – tad nē (cēloņi un sekas – ko sēsi, to pļausi).
Mīlēt nozīmē bez jebkādas NEAPMIERINĀTĪBAS, puņķiem un asarām, TICĒT tam, kuru mīli un neveidot tam apkārt manipulāciju būri.

Tev kāds ir vajadzīgs? Tad pajautā sev PRIEKŠ KAM? Lai dāvātu Mīlestību – tad dāvā to, kādas problēmas? Kāpēc ciest? Un spēlēt Santa-Barbaru savā dzīvē. Tev ir garlaicīgi? Izlec ar izpletni! Esi ar kaut ko neapmierināts? Nodarbojies ar sevi! Tev kāds ir vajadzīgs? Laiks pieaugt un izstrādāt pilnvērtīgu apziņu. NEATKARĪGU un MĪLOŠU.

Kamēr tu nesajutīsi brīvību, nesapratīsi Mīlestību. Kā ierasts turpināsi aplaupīt savas Mīlestības objektus. Uzspiest, pamācīt, ierobežot, apvainot, pārtaisīt. Un ciest… ciest… ciest.

Jau pietiek! Klausies, mēs taču nākam šeit, dzimstam un mirstam, lai atbrīvotos no jebkura veida pieķeršanās, vai ne tā? Vai tu esi aizdomājies, priekš kam mums Dzīve vai Nāve? Lai kļūtu brīvāki un mīlošāki, kā tu domā? Vai vienīgā šeit un tagad jēga nav MĪLĒT to, kas ir tieši tagad, MĪLĒT pēc iespējas stiprāk un dāvāt Mīlestību.

Uz Nāves fona, Mīlestība ir vienīgais, kam IR jēga un nozīme. Pajautā sev, KĀPĒC es esmu ŠEIT, šobrīd? Atlaid Visus un Visu un vienkārši ieklausies, kāda atbilde atnāk no iekšienes?

Dāvā Mīlestību. Nepieņem? Negrib tevi uztvert? Tad neuzbāzies! Jo, lai mīlētu, nav obligāti būt ar virvi piesietam otram cilvēkam un nav obligāti gulēt ar viņu vienā gultā.

Atlaid un dodies uz priekšu – visi tavējie vienmēr būs ar tevi, radniecība ir nevis asinis, bet Gars.
Es redzēju asinsbrāļus, kuri bija gatavi mantojuma dēļ viens otru nogalināt, un es redzēju cilvēkus, kuri nebija saistīti radniecīgām saitēm, bet viņi viens otru mīlēja un vienmēr bija gatavi viens otram palīdzēt it visā.

Neļauj cilvēkiem pret sevi necienīgi izturēties, pat tad, ja jūs kopā spēlējāties vienā smilšu kastē, labāk nesaejies ar tiem, kuri netic tev un grib ar tevi manipulēt – arī tā būs Mīlestības izpausme.

Nezemojies citu priekšā un neej viņu pavadā, pat tad, ja tev no viņiem kaut ko vajag – arī tā būs Mīlestības un Cieņas izpausme.

Autors: K. Pero
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis