Cits cilvēks ir cita valsts…

11008564_968925179795641_7616640967053589320_n

Mani Mīļie, augstprātīga vēlme mainīt citus cilvēkus, vai pieprasīt no viņiem lai tie atbilstu mūsu vēlmēm ir izārdījusi miljoniem attiecību…

Vai arī atstājusi dzīvot zem viena jumta vienā ķermeņu līmenī, bet dažadās emocionālajās telpās mītošus cilvēkus, kuri satuvinās tikai tāpēc, lai izlietu viens otram uz galvas kārtējo pretenziju, aizvainojumu un arī naida samazgu spaini…
Man žēl, ka tā dzīvo tik daudzi…
Un vēl vairāk man žēl, ka vēl līdz šai dienai pirmajā ābeces lapā nav frāzes: “Vienīgais cilvēks, kuru tu vari mainīt, esi tu pats!”
Daudziem tā palīdzētu… visiem…

Gadiem ilgi mēs smagi strādājam pie tā lai salauztu savus tuvos, svinot uzvaras, aiz kurām stāv ne jau izmainījušies, bet padevušies cilvēki, kuri noguruši no mūžīgās piekasīšanās…
cilvēki, kuri uz brīdi nostājušies uz pirkstgaliem…
cilvēki, kuri imitē mums vajadzīgo… lai izvairītos no dzīves verdošā ūdenī…
Un paši mēs kādam kļūstam par tādiem cilvēkiem…
Viss atkārtojas…

Bet strādāt ir vērts ar savām reakcijām…
Un ar savām robežām…. savu robežu novilkšanu, un citu robežu NEpārkāpšanu…

Mīlestības, draudzības, radniecības tuvība – tā nav difūzija, Mīļie…

Un tā nenozīmē, ka citi cilvēki fiziskajā un emocionālajā līmenī ir nonākuši mūsu rīcībā… pat ne tie, kurus paši esam dzemdējuši… vai saprotiet?

Tā nav totāla kontrole…
Tā nav bezlimita caurlaides izsniegšana iekļūšanai jebkurā teritorijā…
Tā nav dresēšana…
Nav scenārijs, kuru mēs rakstām savā galvā, bet iestādīt cenšamies kādā citā….

Cits cilvēks ir cita valsts…

Un kad mēs cenšamies savu iekšējo konstitūciju likumā paredzētajā kārtībā nostiprināt un aktivizēt tur – būs karš…
Vai nu Lielais, vai partizāņu karš…

Bet karš nozīmē upurus un drupas…

Šodien nogalini tu, rīt nogalina tevi…
Vai arī visi dzīvi, bet kontuzēti, iebiedēti un saspringti gaida nākamo uzbrukumu…

Dzīvot kopā, bet dzīvot kara apstākļos ir bezjēdzīgi…
Turēt aizdomās, apvainot, novērot, paverdzināt… tie ir riebīgi darbības vārdi…
Cienīt, atbalstīt, iedrošināt, uzticēties – dziedinoši…
Un vēl, dzirdēt, redzēt, just…

Mīlestība – tas nav tad, kad viens cilvēks dara to, ko grib otrs…
Mīestība – tas ir tad, kad neviens otram neuzspiež to, ko vinš grib…

Lūk, tieši uz šīs sapratnes balstās viss labais, kas vispār var būt starp mums…

Ir tik viegli paieties pretī, kad ar tevi nemanipulē, necenšas tevī iedēstīt vainas sajūtu, nepavēl tev…

Tik viegli ir atvērties, kad nevajag aizsargāties…

Tik viegli ir uzticēt pašu svētāko, kad no tevis to necenšas izvilkt, un necenšas uzzināt aiz tavas muguras…

Tik viegli ir sākt sarunu, kad tā ir tieši saruna nevis nopratināšana, rāšana vai savu aizvainojumu translācija…

Tik viegli ir palīdzēt un atbalstīt, tad, kad nepavēl to darīt…

Tik viegli ir būt uzticīgam, kad tevi neiespiež savās paša greizsirdības spīlēs un neizseko, kā taksometru aplikācijā….

Tik viegli ir atsaukties uz visu, kas atnāk no sirds, dvēseles, delikāti…

Tik viegli ir ielaist, kad nelaužas iekšā ar varu un neizseko…

Un tik viegli ir mīlēt, kad tevi pieņem…

Mīļie, es te uzskaitu visu, ko mēs varam saņemt bez kara…
Vienkārši, nepārkāpjot citu robežas, un nepaužot diktatora totalitārās reakcijas…

Cilvēkiem nevajag diktatorus…
Cilvēkiem vajag cilvēkus…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atrisināt problēmu

atlaist14

Jebkuru nopietnu problēmu nevar atrisināt uzreiz. Tā jārisina pa etapiem. Sākumā sāpīgā situācija ir jāpieņem, tas nozīmē jānoņem naids, aizvainojums, skumjas. Pēc tam šī situācija ir jāpieņem kā likumsakarīga un jāierauga tajā augstākā jēga.
Tālāk, jāsaglabā mīlestība, saprotot, ka ikviena situācija ved mūs uz mīlestību.
Nākamais solis – jebkurā situācijā jāierauga dialogs ar Dievu.
Pēc tam – jāsajūt sava vienotība ar Radītāju un jāizmanto šī situacija mīlestības palielināšanai un vienotības pastiprināšanai.
Var rīkoties arī pretējā virzienā: sākumā no visa atteikties un sajust mīlestību pret Dievu, pēc tam ieraudzīt Viņa gribu it visā, pēc tam jebkurās sāpēs sajust Augstāko jēgu un tālāk noņemt savas pretenzijas pret apkārtējo pasauli un sevi.
Būtībā šie divi procesi mūsu zemapziņā notiek vienlaicīgi.

Noņemot aizvainojumus un pretenzijas pret tuvajiem cilvēkiem un sevi, mums jāvar paturēt Dvēselē mīlestība pret Dievu un sajust Viņa gribu it visā notiekošajā.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze”, 6. daļa.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Leduslāču likumi

apskauj2

Dažkārt dzīvo ar cilvēku un jūties kā ziemas laika prognozē…
Tajā parasti raksta: “-13 grādi, pēc sajūtām -21″…

Tādas, ne īpaši labas sajūtas….
Mīnuss par mīnusu aukstāks…

Un tu satuntuļojies milzīgos sava spēka džemperos…
Bet silda tie ļoti vāji… tāpēc, ka tavas mežonīgās Dvēseles vecajiem kauliem ir vajadzīgs pavisam cits siltums…

Mīļie, nav dziļākas vientulības sajūtas par to, ko izjūti kopā ar kādu, kurš dod tev temperatūru mīnusā… bezgalīgā mīnusā….
Mīnuss, kas nepāries martā, kad uzspīdēs pirmā pavasara saule….

Nebūs saules…

Aukstuma piegādātājs bez apstājas strādā pat jūlijā…
Tas, it kā baidīdamies sabojāties ātrāk kā pienākas, ir iemājojis savā mūžīgajā ledusskapī un no turienes uz tevi visu laiku pūš “nordiskais konservants”….
Aukstums vārdos…
Aukstums rīcībā…
Aukstums pat retā pieskārienā…

Ne jau atbildes aukstums, nē…
Un ne tas, ko esi pelnījis un tagad par to maksā…
Tas vēl nebūtu tik traki…

Bet tas ir tas aukstums, kurā labi ir tam, kurš to rada, bet slikti tam, kurš tajā dzīvo…

Un tas, kurš to rada, nepavisam nesoda sevi, neatriebjas un neveic cietsirdīgus eksperimentus…
Viņš no sirds domā, ka jūsu starpā viss ir kartībā…
Viņam tā ir pietiekami, un vairāk nevajag…
Viņš ir ziemeļu leduslācītis, kurš ir skaists un cēlsirdīgs multenītēs, bet reālajā dzīvē var iekost savam lāčabērnam…
Tāpēc, ka jūt tikai vienu izsalkumu – SAVĒJO…. un arī aukstumu…
Un viņam savā kažokā ir silti…
Bet, ja būs auksti, viņš atnāks un pasildīsies pie tavējā…
Atnāks pasildīties, nevis sasildīt… un ne apmainīties ar siltumu…

Un viņš, šis lācītis ir absolūti kurls…
Viņš nedzird kā no aukstuma klab tavi zobi…
Nedzird, kā tu lūdz kaut nedaudz siltuma….
Nedzird tavu sirdi, kas sitas gaidu režīmā…

Tu dzīvo savā NEvientulīgā vientulībā, un arvien biežāk domā par to, ka leduslāčiem vajadzīgi tādi paši leduslāči, bet tu viņiem nepavisam neesi vajadzīgs ar savu vēlmi pēc cilvēciska siltuma…

Daudzu gadu garumā es esmu iemācījusies nekļūdīgi atpazīt tos, kuri dzīvo svešos laikapstākļos un arī leduslāčus, kuri patiešām nespēj saprast, ko no viņiem grib tie, pie kuriem viņi nāk sasildīties…

Bet viņiem vienkārši vajag atrast savējos…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu sēdi zem sava dzīves koka

zem koka

Mani mīļie, vai jūs jau esat sapratuši, cik milzīgi liela vērtība ir iekšējais miers?…

Cik bezgalīga labsajūta pārņem tad, kad pat lielākajā salā tu jūties tā it kā sēdētu zem liela un klusa koka, kurš vienmēr gatavs mierīgam saulrietam? Un cik miljoniem gadu tavai Dvēselei jāizdzīvo, lai tevi nesalauztu, kā šo koku?…
Iekšējais miers nav vienaldzība pret dzīvi, taču tā ir vienaldzība pret tiem sakņugraužiem, kuri gaida to brīdi, kad tu viņiem dosi baiļu vai dusmu signālu, pēc kura tie sāks tevi grauzt….
Bet tu nedod šo signālu…
Tu esi pārvarējis savas bailes un jau sen sapratis, ka dusmas ir vienkārši reakcija, nevis veids kā dzīvot, visu sasniedzamo aplaistot ar skābi….

Tā ir pilnīga vienaldzība pret jebkurām spēlēm, kurās tevi cenšas iesaistīt…
Tāpēc, ka tavas spēles beidzās smilšu kastē…
Tā ir pilnīga vienaldzība pret rindām pēc tiem, kuri mīl, ka pēc viņiem stāv rindas…
Ja reiz mīl, tad paši lai stāv…
Tu esi izaudzis līdz abpusējām jūtām…
Tā ir pilnīga vienaldzība pret vajadzību kādam kaut ko pierādīt, vai pārliecināt, ka tu neesi tāds, kā par tevi domā…
Kurš domāja, tas domāja par sevi, taču viņam nebija drosmes to atzīt… atdeva tev…
Bet vēl bērnībā mamma tev iemācīja neko neņemt no svešiem…

Tā ir pilnīga vienaldzība pret sacensībām, cīņu, maratoniem….
Vienkārši tāpēc, ka tev nav jābūt uzvarētājam, kurš izlīdis no ādas…
Tu jau esi uzvarējis vienreiz, kad saprati, ka tev nav interesanti būt labākam par kādu, tev pietiek ar to, ka tu esi tu…
Un, ja tu kaut ko dari labi, tad diploms, kas apliecina to, tev ir pilnīgi vienaldzīgs un nevajadzīgs…. Diplomi ir vajadzīgi tiem, kuriem ne tik svarīgi ir labi darīt, cik uzturēt ilūziju par to, ka vairāk neviens to neprot….

Iekšējais miers atnāk ne ar kalendāro briedumu, bet kā apzinātības pazīme…
Tu turpini attīstīties, taču uz visiem laikiem atbrīvojies no steigas, trauksmes un vērtējuma gaidīšanas….
Tu sēdi zem savas nešablona dzīves koka un saproti, ka tas, kas tev patiešām vairs nekad nebūs, ir šabloni…
Miera nav tiem, kuri uztraucas, ka viņiem nesanāks atkārtot to, kas it kā obligāts ir visiem…

Nav obligāti…

Es jums visiem novēlu mieru….
Atrodiet katrs savu koku, savu sauli, savu zemi zem kājām…
Un esiet paši sev…. vienmēr esiet….
Pārējie pievilksies…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu nevari padarīt savu mammu laimīgu

mamma meita13

… un tas nav tavs pienākums.

Mūsdienu psiholoģijā ir pieņemts uzskatīt, ka daudzas mūsu problēmas nāk no bērnības, no mūsu attiecībām ar mammu. Kā tikt skaidrībā, ko ar to visu darīt, stāsta psiholoģe Ludmila Petranovska.

Mamma kā Dievs

Vai mēs esam apmierināti ar attiecībām, kuras mums ir ar mammu? Vai esam apmierināti ar savu pašvērtējumu, kas veidojies bernībā? Vai tā bija mamma, kas teica: nekrāso tik spilgtas lūpas, tev nepiestāv? Vai arī: tu esi pārāk kautrīga, puiši tādām meitenēm uzmanību nepievērš? Vai: tu neesi pietiekami plastiska lai dejotu? Un vēl viens jautājums: vai šodien mamma ar mani, pieaugušu sievieti ir apmierināta? Un kāpēc mani tas vēl joprojām uztrauc?

Ludmila Petranovska: “Mamma ikviena cilvēka dzīvē ir ļoti svarīgs personāžs. Mazam bērniņam mamma ir Visums, viņa dievība. Tāpat kā senajiem grieķiem dievi stumdīja mākoņus, uzsūtīja plūdus vai gluži otrādi – varavīksni, tieši tādā mēŗā mamma valda pār bērnu. Kamēr viņš ir maziņš, šī vara viņam ir absolūta, viņš to nevar kritizēt vai no tās atteikties. Šajās attiecībās tiek ielikts ļoti daudz kas: kā viņš redz un redzēs sevi, pasauli un attiecības starp cilvēkiem. Ja mamma viņam dāvāja daudz mīlestības, pieņemšanas, cieņas, tad bērns saņem daudz resursu, lai tiktu skaidrībā ar savu pasaules redzējumu un sevis redzēšanu šajā pasaulē.

Un, ja nu nē?

Pat trīsdesmit gados mēs vienmēr varam pretoties mammas vērtējumam. Mūsos vēl joprojām dzīvo šie bērni: trīsgadīgs, piecgadīgs, desmitgadīgs, kuram mammas kritika ir iesēdusies dziļi “aknās” – vēl tajā laikā, kad nespējām viņai pretoties. Ja mamma teica: ” Vienmēr ar tevi kaut kas ne tā!” – tātad tā arī bija. Šodien ar prātu mēs saprotam, ka mamma pārspīlē ar šo “mūžīgi ne tā”. Mēs pat sev kā argumentus atgādinām par savu amatu, izglītību, bērnu skaitu. Taču mūsos sajūtu līmenī vēl joprojām sēž tas pats mazais bērniņš, kura mammai vienmēr bija taisnība: trauki mums ir ne tā nomazgāti, gulta ne tā saklāta, matu griezums atkal nav izdevies. Un mēs jūtam iekšēju konfliktu starp apziņu, ka mamma kļūdās un neapzinātu bērna uztveri par to, ka mammas vārdi ir patiesība pēdējā instancē.

Piedot vai nepiedot

Patiesībā, kad ir iekšējais konflikts, tātad ir skaidrs, ka ar to var strādāt, kaut ko darīt. Bīstamāk ir tad, ja tā nav. Jo var taču visu mūžu palikt piecgadīga bērna stāvoklī, uzskatot, ka mammai vienmēr ir taisnība un taisnoties, apvainoties, lūgt piedošanu vai cerēt, ka, ja labi pacentīšos un uzvedīšos labi, mamma beidzot ieraudzīs, kada es esmu brīnišķīga.

Šodien ļoti populāra ir ideja “piedod un atlaid”. Piedod vecākiem par to, ka viņi kaut kā ne tā izturējās pret tevi bērnībā, un tev uzreiz kļūs vieglāk…. Šī ideja nedod brīvību un atvieglojumu.
Tas, ko var un ko ir vērts izdarīt – paskumt par to bērnu (tevi bērnībā), samīļot to un just līdzi mammai, jo šo līdzjūtību ir pelnījis ikviens. Un līdzi jušana ir daudz veselīgāks sākums, kā augstprātīga piedošana.
Pamēģināt nevis piedot, bet saprast: mamma bija situācijā, par kuru mēs neko nezinām, un droši vien viņa darīja labāko, ko varēja izdarīt. Bet mēs izdarījām kļūdainu slēdzienu: “Ar mani vienmēr viss ir ne tā”, “Mani nav par ko mīlēt” vai “Mani var mīlēt tikai tad, kad esmu laba”. Tādi lēmumi, kurus mēs pieņemam bērnībā, pēc tam  var nemanāmi ietekmēt visu mūsu dzīvi. Un jēga tam ir saprast: tā nebija patiesība.

Viņu bērnība

Šobrīd ir laiks, kad vecāku un bērnu attiecības ir daudz siltākas un mīļākas. Bet mūsu mammas augušas citos laikos, kad bērnus jau agrā vecumā atdeva silītē, daudzus pat uz nedēļu. Tā bija parasta lieta, un no kurienes tad viņas varēja iemācīties šo siltumu un tuvu kontaktu?
Pirms piecdesmit gadiem bērnus silītē atdeva jau divu mēnešu vecumā, jo beidzās dekrēta atvaļinājums un, ja sieviete nestrādāja, tad tas tika uzskatīts par parazītismu. Kādam paveicās un blakus bija vecmāmiņa vai auklīte, bet pārsvarā pilsētu iedzīvotājiem vecāki bija laukos, bet, lai algotu auklīti, nepietika naudas, kā arī nebija tāda kultūras kā algoti darbinieki… Nebija citas izejas. Divu trīs mēnešu vecumā bērnu atdeva silītē, kur vienā telpā stāvēja divdesmit piecas gultiņas, starp tām staigāja viena auklīte, kura reizi četras stundās deva pudelīti. Un, viss! Tas bija viss bērna kontakts ar pasauli.
Labākajā gadījumā, ja mamma strādāja maiņās kādā rūpnīcā, tad varēja katru vakaru bērnu paņemt mājās un bērns saņēma savu mammu – taču arī tad, pārstrādājušos un nogurušu. Kur nu vēl padomju sadzīve – pagatavot ēdienu, dabūt produktus, stāvot garās rindās, ar rokām izmazgāt veļu utt.

Šī mātes atņemšana, kad bērnam vispār nebija pieejas savai mammai, vai arī tā bija ierobežota, un, kad bija, tad mamma nespēja domāt par to, kā uzsmaidīt, pakutināt un paspēlēties un priecāties par savu bērnu. Visi šie modeļi ņemti no savas bernības.
Kad bērnībā tevi samīļo, bučo, nēsā uz rokām, sarunājas ar tevi, priecājas par tevi, darbojas ar tevi, spēlē spēles, tu to uztver neapzināti un vēlāk to nodod saviem bērniem. Bet, ja nav ko nodot?

Daudziem trīsdesmitgadniekiem un arī vecākiem cilvēkiem atmiņas par bērnību ir tikai tas, ka mamma visu laiku žēlojās, cik viņai ir grūti: nasta, atbildība, nepiederēšana sev… Un viņu mammas to paņēma līdzi no savas bērnības – būt mammai nav nekāds prieks, tev jāizaudzina kārtīgs pilsonis, ar kuru apmierināta būtu skola un komjauniešu organizācija.

Šodienas mammām nākas atjaunot zaudētās normālu vecāku uzvedības programmas, kad tu priecājies par saviem bērniem, kad, neskatoties uz lielo atbildību, tu esi laimīgs, ka tev ir bērns.

Atgriezt savu lomu

Ir vēl viens aspekts. Mūsu mammas, kuras bērnībā no savām mammām nesaņēma pietiekami daudz rūpju, mīlestības un siltuma, nespēja pilnībā apmierināt savas bērnības vajadzības. Un kaut kādā ziņā nespēja pieaugt. Viņas ieguva gan izglītību, gan profesiju, saņēma amatus un izveidoja ģimenes…. Taču tas bērniņš, kas viņās pašās, izrādījās badā – gan izsalcis pēc uzmanības, gan mīlestības un siltuma. Tāpēc tad, kad viņām parādījās savi bērni, kas tikko bija paaugušies, ļoti bieži paradījās tāda tendence kā apgrieztā autentifikācija. Tas ir tad, kad bērni un vecāki samainās lomām.

Kad bērnam ir seši gadi, viņš vēlas par tevi parūpēties, viņš tevi mīl un tāpēc ir viegli uz tā “uzsēsties”.
Mūsu mammas izauga ar sajūtu, ka viņas nepietiekami tiek mīlētas (ja mīlētu, neatdotu silītē). Un te pēkšņi viņu rīcībā ir cilvēks, kurš gatavs mīlēt  no visas sirds, bez jebkādiem nosacījumiem.
Tas ir tāds “sapņu piepildījums”, tāds kārdinājums, kura priekšā grūti noturēties. Un daudzi to nespēja un tā ar saviem bērniem nokļuva šajās apgrieztajās attiecībās, kad psiholoģiski bērns it kā adoptē savus vecākus. Sociālā līmenī viņi turpināja palikt galvenie, varēja aizliegt, sodīt un uzturēt bērnu. Bet psiholoģiskajā bērni sāka būt atbildīgi par savu vecāku psiholoģisko labklājību.
– “Neapbēdini mammīti!”. Bērniem stāstīja par savām nepatikšanām darbā, par to, ka nepietiek naudas, bērniem varēja sūdzēties par savu vīru – maitu vai sievu – histēriķi. Sākās bērnu iesaistīšana mājas terapeita lomā un viņi kļuva par “drošības vestēm” vecāku emocionālajā dzīvē.

No tā ir ļoti grūti atteikties: vecāki kā bija par maz mīlēti bērni, tā arī tādi palika, tāpēc, ka bērns, lai kā arī censtos, nespēj viņiem to kompensēt.

Un, kad dēls vai meita izaug un sāk atdalīties, rada savu ģimeni, savu dzīvi, vecāki jūtas kā pamesti bērni, kuru mamma un tētis aizbraukuši tālā komandējumā. Un pavisam dabiski, ka ir aizvainojums un pretenzijas, vēlme būt viņu dzīvē, iejaukties. Tā ir maza bērna uzvedība, kurš pieprasa uzmanību, pieprasa, lai viņu mīl.

Bet pieauguši bērni, kuri lielu daļu savas bērnības nodzīvojuši vecāku lomā, jūtas vainīgi un atbildīgi, ļoti bieži kā necilvēki, kuri nepietiekami mīl savus vecākus – “Bērnus” un ir tos pametuši. Piedevām otra viņu puse, pieaugusī, viņiem saka: tev taču ir sava ģimene, savi plāni. Un sanāk ļoti sarežģīts vainas, izmisuma, aizkaitinājuma konglomerāts attiecībā pret šiem vecākiem…. Bet vecākiem – ļoti izteikts aizvainojums.

Kad mamma ir apvainojusies

Pirmkārt, atgādini sev, ka tas nav aizvainojums pret tevi, bet gan pret pašas vecākiem un tu neko tur nevari darīt. Ļoti bieži šie aizvainojumi nav pat pamatoti un ir netaisni: ne jau tas, ka nemīlēja, bet tas, ka viņi bija ļoti sarežģītā situacijā. Un man šķiet, ka šeit ir ļoti svarīgi neturpināt mijiedarboties ar savu vecāku bērnišķo daļu, tomēr komunicēt ar pieaugušo.
Katram, pat visaizvainotākajam vecākam vienalga ir kaut kas, ko viņi spēj tev dot, un kaut kas, kur viņi var palīdzēt. Tā vietā, lai apkalpotu mammas aizvainojumu, labāk viņai palūgt lai palutina tevi, pagatavo kaut ko garšīgu ēst, kaut ko, ko bērnībā mīlēji, pavadīt kopā laiku.
Tā ir vēršanās pie viņas pareizās personības daļas, pieaugušās, vecāku. Un ikvienam vecākam ir patīkami, ka viņš var garšīgi pabarot savu bērnu, tik labi, kā nevienā restoranā. Un cilvēks uzreiz jūtas nevis kā mazs apvainojies bērns, bet pieaugušais, kurš var kaut ko dot.

Vari izjautāt mammu par viņas bērnību – tāpēc, ka pieeja tam emocionālajam stāvoklim, kas formējis šī brīža stāvokli, vienmēr palīdz. Ja viņa atceras smagus brīžus no bērnības – mēs varam viņai just līdzi, pažēlot (to bērniņu), tad arī viņa pati varēs to pažēlot.
Bet, iespējams, viņa atcerēsies, ka ne viss viņas bērnībā bija slikti, lai arī bija grūti laiki, taču bija skaistas lietas, jaukas atmiņas. Ir vērtīgi ar vecākiem runāt par viņu bērnību – pats uzzināsi ko jaunu un spēsi iepazīt viņus labāk. Un tas ir tas, kas viņiem vajadzīgs.

No jauna izauklēt

Jā, gadās arī tādi smagi varianti, kad mamma vēlas tikai kontrolēt, bet nesadarbojas vispār. Tātad nāksies palielināt distanci, saprast, lai cik skumji tas nebūtu, taču jums nebūs siltu attiecību, lai kā arī tu censtos (pat tad, ja tu ļoti mīli savu mammu).

Tu nevari padarīt savu mammu laimīgu un tas nav tavs pienākums. Ir svarīgi apzināties, ka bērni nevar adoptēt savus vecākus, lai kā viņi censtos.

Tā tas ir: vecāki dod bērniem, bet atpakaļ nesanāk. Mēs varam saviem vecākiem dot konkrētu palīdzību, kad viņi paši netiek galā. Bet mēs nevaram palīdzēt viņiem pieaugt un pārvarēt savas psiholoģiskās traumas. Nav pat jēgas censties: tu vari pateikt viņiem, ka ir tāda lieta kā psihoterapija, taču tālāk jādara viņiem pašiem.
Godīgi runājot, mums ir tikai divi veidi kā izaugt (parasti cilvēki tos kombinē). Pirmais – saņemt visu, kas mums vajadzīgs no vecākiem. Un otrais – paskumt par to, ka neesam to saņēmuši, paraudāt, pažēlot sevi, pajust sev līdzi. Un dzīvot tālāk. Tāpēc, ka šai ziņā mums ir diezgan liels izturības resurss.
Bet ir arī slikts veids – tas ir visu dzīvi nēsāties ar savu vekseli “man par maz iedeva” un pie ikvienas izdevības bakstīt to mammai degunā – reālai, vai virtuālai savā galvā. Un cerēt, ka kādreiz viņa, beidzot, sapratīs, apzināsies un apmaksās šo vekseli vēl ar procentiem.

Bet patiesībā viņa to nevar izdarīt. Pat tad, ja viņa tagad pēkšņi brīnumainā veidā mainīsies un kļūs pieaugusi, gudra un mīloša, pati mīlošākā mamma pasaulē. Tur, pagātnē, kur tu biji bērns, pieeja ir tikai tev un “no jauna izauklēt” savu iekšējo bērnu varam tikai mēs paši”.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klusās sarunas ar dzīvi

vienatne9

Dzīve mīl klusas sarunas, kurās mēs runājamies ar Viņu…

Viņai ne tuvu ne vienmēr ir vajadzīga mūsu lielā aktivitāte, spēja būt visur, mūsu veiklība…
Un galīgi nav jēgas tam piekasīgajam auditam, kuram mēs viņu pakļaujam, cenšoties izplēst no tās visu, ko mūsuprāt tā mums ir parādā…

Dzīve nav parādnieks…
Mēs esam…
Paši sev parādnieki, kad dzīvojam, dzīvojam un nepieliekam pūles lai iepazītu sevi…

Mēs taču vispār nezinām, kas esam patiesībā….

Mēs esam aktīvi, esam visur un ļoti veikli, taču tas izpaužas tikai centienos neatpalikt no citiem, nevis vienkāršā spējā saprast, ko paši vēlamies, un ko protam…
Tāpēc, ka praktiski nekad neapstājamies…
Klusiņām nesarunājamies ar dzīvi…
Kautrējamies no šīm sarunām…
Paradoksāli, nekautrējamies kopēt svešu, bet būt sev pašiem – jā… no tā mums ir kauns…
Mīļie, pamēģiniet neauditēt dzīvi, bet saprast sevi tajā…
Iemīliet pauzes un nelepojieties ar savu bezgalīgo steigu…
Iemīliet redzēt katras dienas glezniņas, nevis tikai pārlapot tās…
Iemīliet vienkāršus pieejamus priekus, kas brīžam saprotami tikai jums, nevis masu svētkus, kuros, ja godīgi, vairāk ir spēles un jautrības un atribūtu, nevis tā, ko spēj uzdāvināt pa īstam krāšņi mirkļi…

Un nesalīdziniet ne sevi ne citus ar kādiem citiem…
Atļaujiet katram piedzīvot savu paša unikālo stāstu…
Tā arī ir laime…
Lai brīnišķīgs rīts.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Negaidi, vienkārši dzīvo…

nesaderīgs paris2

Laimīgām attiecībām, Mīļie, ir tikai viens priekšnoteikums un tikai viena to pazīme –
Tajās labi ir diviem…
Viss!
Viss pārējais ir ārpusē…
Un visi pārējie – arī…
Ar saviem muļķīgajiem spriedelējumiem par tēmu, ko gan viņš viņā atradis, ja visas “neatrastās” ir daudz skaistākas un gudrākas… priekš kam viņai šis, ja, lūk, tas otrs ir daudz veiksmīgāks… un kāpēc viņi dzīvo tā, ja pareizāk ir dzīvot, lūk, tā…
Atrada, ko meklēja…
Vajadzīgs ir tieši šis…
Laimīgi savā nepareizībā, nevis svešā pareizībā…

Par laimi netaisnojas… godīgi sakot, arī par nelaimi…

Vienkārši atcerieties, ka vērtēt attiecības pēc tā, kā no ārpuses izskatās, ir absolūti muļķīgi…

Rādīt var jebko un arī rādīties var jebkas…

Sievietei, kura naktīs raud un no rīta aizkrāso zilumus, viss Instagrama profils var būt vienos ziedos, dāvanās un romantisku vakariņu bildēs…
Harizmātisku un cilvēkos smaidīgu  vīrieti, kuram ir laimīga ģimenes tēva reputācija, mājās var izmantot kā gatavo muķi un izturēties pret viņu kā lupatu…

Ticiet man un praksei – visi paši ievainotākie un nelaimīgākie cilvēki, kurus es zinu, rada ļoti labklājīgu un cienījamu iespaidu, un šķiet pilnībā apmierināti ar dzīvi…
Bet skaļi kliedz un žēlojas kāreiz tie, kuriem viss ir kārtībā, izņemot paaugstinātu dramatismu un teatrālas emocijas….

Tikai divi cilvēki, kuri atraduši viens otru ir tiesīgi vērtēt savas attiecības…
Ne mēs ar jums…

Laimīgi var būt tie, kuri šķiet absolūti nesaderīgi, bet nelaimīgi tie, kuri šķiet radīti viens otram….
Un atslēgas vārds šeit ir “šķiet”…

Mīļie, vecumu un sociālā stāvokļa atšķirības, nestandarta āriene, objektīvi trūkumi, augums, svars, nacionalitāte, slikts raksturs un tamlīdzīgi, daudziem šķiet nepārvarami šķēršļi, bet dzīvē izradās pavisam viegla spalviņa uz personīgās laimes svariem…

Un to es redzu, kamēr vien dzīvoju…

Un redzu, ka ļoti bieži mīlestībā zaudē tieši tie, kuri visu savu dzīvi nodzīvojuši, neirotiski cenšoties sevi “piedzīt” ideāliem, tādiem, kuri it kā pelnījuši šo pašu mīlestību pirmie…

Tāda ir patiesība…

Tāpēc, nav nekādu garantiju, ka mums būs mūsu visas dzīves mīlestība…. ne arī tā, ka tā paies garām…

Negaidiet!

Vienkārši dzīvojiet!

Vai nu paši ar sevi vai ar tiem, ar kuriem jums ir abpusēji labi…

Nekā savādāk…

Necentieties aizbāzt savu vientulības sajūtu ar nemīlamiem cilvēkiem, un nevienam citam neļaujiet to darīt ar sevi…

Dzīve sodīs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis