Nesadusmo savu veiksmi!

laimes zvaigzne3

Kurls pret laimi

Gadās, ka cilvēkam beidzot dzīvē sāk veikties, bet viņš ļoti neatlaidīgi cenšas visā labajā atrast kaut ko sliktu – žēlojas pats sev un citiem par atrastajām nepilnībām.

Kurš meklē, tas atrod. Vienmēr!

Piemēram: alki mīlestības? Saņem! Vīrietim jābūt tādam un šitādam? Saņem! Un te nu atkal vesela rinda problēmu: “Viņš negrib precēties”, “Viņš nezvana no darba”, “Es nesaprotu, vai viņš mani pietiekami mīl, vai es viņu pietiekami mīlu, vai man vispār tas viss ir vajadzīgs?”

It kā tie visi ir standartveida jautājumi un problēmas, taču – ar to atsķirību, ka tie atnākuši masveidā, vienlaicīgi, uzreiz pēc tam, kad pati kvēlākā vēlme beidzot sākusi realizēties. Tas attiecas ne tikai uz tēmu attiecības, bet uz it visām dzīves jomām.

Kad tas,ko vēlējāmies, sāk piepildīties, mums rodas jaunas prasības, bet iepriekšējās vēlmes vertība krītas, tā tas ir. Tas ir dabisks process.

Taču tad, kad mēs turpinām “rakņāties” tajā, kas jau ir piepildījies, meklējot nepilnības un paužot neapmierinātību, tā vietā, lai paustu pateicību (bet pateicība ir enerģija, maksa, kas ir ekvivalenta tam, kas mums tika iedots – un tātad tai jābūt atbilstošai), mēs ne tikai nekustamies uz priekšu, bet dzīve mūs atmet atpakaļ. Un par cik par saņemto netika veikta “samaksa”, ir liela iespēja, ka tev atņems to, ko iedeva.

Parasti tas (negatīvā meklēšana piepildītajā vēlmē) notiek stāvoklī “kurlums pret laimi”

Un tas notiek divos gadījumos:

1. Laimes apmērs ir tik milzīgs un tā ir tik pēkšņi “uzkritusi uz galvas”, ka šķiet, “vai tiešām tas man” un “vai man tas nav par daudz”, “vai esmu tā cienīgs”.

Zema pašvērtējuma dēļ ir neuzticēšanās procesam. Un tad enerģija, kurai būtu bijis jātiek novirzītai uz iegūtā pieņemšanu un noturēšanu, sāk aizplūst – tās kļūst arvien mazāk un mazāk, kamēr nav vairs vispār.

2. Saņemtais tiek uztverts kā pats par sevi saprotams un it kā vairs nevajadzīgs. Ja cilvēkam ir šis uzstādījums “dabisks – nevajadzīgs”, tas liecina par to, ka viņš neprot būt pateicīgs.

Un šajā vietā dzīve uzdod jautājumu: “Vai viss, kas tev ir, tev nav vajadzīgs?”

Un tad tas, kas vēl vakar šķita dabisks un par ko nebija ienācis prātā rūpēties, jo bija jārealizē savi tālejošie napoleona plāni, nokļūst pirmajā vietā un kļūst neatliekams

Taču bija jāizdara tik maz: saņēmi – pateicies!

Autors: Irina Makarenko
Tulkoja: GInta FS
P.S. Man ļoti svarīgs bija šis raksts tā iemesla dēļ, ka man dzīvē loti daudz kas ir bijis dots: talanti, nauda, ģimene, veselība, lieliski cilvāki man apkārt. Acīmredzot vienmēr ir šķitis, ka tā tam jābūt, ka tas pienākas, un doma par pateicību palikusi kaut kur tālu aizmugurē. Un tad dzīve sāk mācīt…. skarbi un sāpīgi. Un kad tas notiek, tu esi gatavs darīt visu – lūgties, pateikties, mainīties.

Mēs runājam vienu, bet gribam pateikt pavisam ko citu…

11822630_1677656099130257_7223411007722561714_n

Mēs sakām: “Paldies par to, ka tu esi”, kad nevaram pateikt: “Es mīlu tevi”.

Mēs sakām: “Man negribas vairāk dzīvot”, kad vēlamies, lai mūs pārliecinātu par pretējo.

Mēs sakām: “Šeit ir auksti”, kad mums vajadzīgi kāda cilvēka pieskārieni.

Mēs sakām: “Man neko no tevis vairāk nevajag”, kad nevaram saņemt to, ko vēlamies.

Mēs sakām:”Es nepacēlu klausuli, tāpēc ka biju aizņemts”, kad mums kauns atzīties, ka vairs nejūtamies priecīgi, dzirdot šī cilvēka balsi.

Mēs sakām:”Es nevienam neesmu vajadzīgs”, kad patiesībā mēs neesam vajadzīgi vienam vienīgajam cilvēkam.

Mēs sakām:”Es tikšu ar to galā”, kad kautrējamies palūgt palīdzību.

Mēs sakām:”Tu esi labs draugs”, kad aizmirstam piemetināt: “Taču tev nav lemts kļūt par kaut ko vairāk.”

Mēs sakām:”Tas nav galvenais”, kad zinām, ka mums nav citas izvēles, kā salīgt mieru..

Mēs sakām:”Es tev uzticos”, kad baidāmies, ka esam kļuvuši par spēļmantiņu.

Mēs sakām: “Uz mūžu”, kad nevēlamies skatīties pulkstenī.

Mēs sakām: “Es biju blakus”, kad nevaram atrast sev attaisnojumu.

Mēs tik daudz ko sakām, ka tad, kad uz mēles paliek trīs pēdējie neizteiktie vārdi, mēs sakniebjam lūpas, skatāmies grīdā un klusējam.

Mēs sakām:”Tas nav galvenais”, kad zinām, ka mums nav citas izvēles, kā salīgt mieru..

Mēs sakām:”Es tikšu ar to galā”, kad kautrējamies palūgt palīdzību.

Mēs ļoti bieži nenovērtējam to, kas mums blakus, kamēr neesam to pazaudējuši.

Mēs cenšamies sev iestāstīt, ka nevaram bez tā iztikt… Taču sirds – ne prāts… to nevar apmānīt… nevar aizmiglot.

Mēs tik bieži sev sakām, ka zinām par otru visu, taču mēs pat par sevi ļoti daudz ko nezinām.

Kaut kur aizejot, mēs apsolāmies vairs nekad neatgriezties… taču, vai gan var aiziet, atstājot sirdi?

Mēs atvadāmies, zinot, ka atkal satiksimies.

Mēs izdzēšam telefona numuru, zinot, ka tas vienalga paliks atmiņā.

Mēs izmetam adreses, glaudot konvertu ar uzrakstītu vēstuli, kura noslēpta atvilknē.

Mēs runājam, ko padomājām, jau iepriekš zinot atbildi.

Mēs meklējam kaut ko jaunu, zinot, ka bez vecā nevarēsim dzīvot.

Mēs zīmējam uz asfalta maigo “mīlu”, zinot, ka drīz nolīs lietus un nomazgās ar krītu uzrakstīto.

Mēs izrunājam tik daudz vārdu… taču vēlamies pateikt tikai “Es tik ļoti tevi mīlu”

Mēs rājamies….sev dvēselē sakot: “Taču apskauj mani! Vienkārši apskauj!”

Mēs smejamies, kad uztraucamies…. kad mums ir bail.

Mēs aizgūtnēm raudam no laimes.

Mēs skūpstam, piespiežam sev klāt un sakām: “neatlaidīšu”… lai arī pirms piecām minūtēm teicām, ka aiziesim.

Mēs gaidam pat tad, kad sakām: “ej projām”

Mēs sakām, ka dzīve ir brīnišķīga un dodamies uz veikalu pēc vēl vienas šņabja pudeles.

Mums nospļauties uz sabiedrības viedokļiem un pastavīgi jautājam: “Kā es izskatos?”

Mēs ļoti mīlam vientulību un stipri sažņaudzam rokā telefonu.

Mēs uzskatām, ka mūsu māja ir mūsu cietoksnis, un naktīs baidāmies, ka kāds to varētu atņemt.

Mēs uzskatām, ka esam absolūti mierīgi, un roka pati stiepjas pec cigaretes.

Mēs šokējam cilvēkus un baidāmies pateikt “mīlu”.

Mēs neuzticamies cilvēkiem, un vismaz reizi nedēļā paraudam kadam uz pleca.

Mēs neticam mīlestībai un pa naktīm raudam spilvenā.

Mēs dzīvojam šodienai, un kaļam nākotnes plānus.

Mēs principiāli neskatamies ziņas TV, taču lasām tās internetā.

Mēs esam ļoti paškritiski, taču mīlam tikai sevi.

Mēs neieredzam mūsu valdību, un ar prieku svinam Neatkarības dienu.

Mēs piedodam sev visas kļūdas, un sķībi skatāmies uz tiem, kuri kļūdās.

Mēs neticam tam, ka ir ideāli cilvēki un tomēr pūlī cenšamies saskatīt savu ideālu.

Mums paliek slikti no cilvēku masām rīta tramvajā, un mēs katru dienu pacietīgi stāvam pieturā un gaidam to…

Autors: Margarita Žmakina
Tulkoja: Ginta FS

Ko tad īsti vēlas sievietes?

ko velas

Veltīts visiem vīriešiem, kuri vēljoprojām nav sapratuši, ko vēlas sievietes.
…un arī sievietēm, lai vieglāk atpazītu savu ĪSTO 

Iespējams, ja mēs iemācītos komunicēt, klausīties un, galvenais, dzirdēt, viens otru, visticamāk pāriem nebūtu jācenšas tik daudzas reizes sākt visu no “tīras lapas” un atkal staigāt pa apburto loku. Taču, kā jau bieži saka – būvēt attiecības, neuzkāpjot uz viena un tā paša grābekļa vismaz divreiz, praktiski ir neiespējami.

Protams, ne visas sievietes piekritīs šiem viedokļiem, tomēr šķiet, ka daudzas tajā ieraudzīs sevi un savas vēlmes.

Lūk, 4 visbiežākās vēlmes, ko mēs – sievietes labprāt sagaidītu no saviem vīriešiem:

1. Mēs vēlamies būt iekārotas

Kad mēs zinām, ka kāds mūsu dēļ “kūst”, vēlas mūs ar visu sirdi, dvēseli un miesu, mēs jūtam tādu enerģijas pieplūdumu, kādu grūti sajust no citiem avotiem, jo seksuālā enerģija ir viena no spēcīgākajām enerģijām. Kad mēs zinām, ka tas ir “mans” cilvēks un tas nemainīsies – ne šodien, ne rīt, ka viņš vienmēr būs mūsu “pusē” un būs mūsu atbalsts ik brīdi, mēs izjūtam neaprakstāmu miera un drošības sajūtu.

Mums patīk, ka mums zvana, raksta, interesējas par to, kā pagāja mūsu diena – pat sīkākajās niansēs. Cik labi, ka mums ir cilvēks, pie kura varam atnākt arī tad, kad ir vientuļi un grūti.

Godājamie vīrieši, izstāstiet mums arī par saviem sapņiem, domām, idejām – iespējams, tas netuvinās jūs šo mērķu realizācijai, taču tas satuvinās jūs un jūsu mīļoto sievieti.

2. Sievietēm ir vajadzīgs draugs

Mums vienkārši vajadzīgs kāds, kurš uztrauksies par mums, rakstīs, zvanīs, interesēsies vai vienkārši – pavadīs laiku ar mums. Dažkārt pat “reanimēs” mūs pēc nelielām mini-histērijām.

Romantisku attiecību svarīgākais aspekts ir klausīties un dzirdēt vienam otru. Tas, ka mēs sarakstāmies, vēl nenozīmē to, ka sieviete ir gatava lekt jūsu gultā. Mums dažkārt mēdz būt vēlēšanās ar kādu padalīties, mūsuprāt, interesantos notikumos un nav tā, ka uzreiz vēlētos, lai savstarpējās simpātijas pāraug intīmā tuvībā.
Nedodiet vaļu saviem tarakāniem sadomāties sazin ko – esiet pacietīgi.
Kāpēc gan nesākt ar skaistu draudzību? Tālāk – redzēsim.
P.S. Jā, jā, zinu, ir viedoklis, ka ar sev simpātisku sievieti vīrietis nespēj tā vienkārši draudzēties
Un tomēr!!!! Pamēģiniet!

3. Mēs vēlamies justies īpašas

Vienmēr ir nepatīkami novērot, kā sieviete pazemojas vīrieša priekšā. Precīzāk: radījuma, kuru pēc fiziskajām pazīmēm varētu saukt par vīrieti.

Ja īsts vīrietis mīl sievieti, viņš to izrādīs. Viņš to pārliecinās par savu mīlestību dažādos veidos: ziedi, konfektes, dāvanas – ne tikai dzimšanas un vārda dienās, Valentīndienā un 8. martā. Viņš vedīs viņu piknikos, uz restorāniem, koncertiem. Viņs izmantos jebkuru iespēju, lai labāk iepazītu savu mīļoto sievieti.

Vīrietim prieku sagādā fakts, ka viņš dara laimīgu sievieti. Viņš savās acīs kļūst vērtīgāks. Un viņiem parādās kopīgas intereses – kas ir veiksmīgu attiecību viens no priekšnoteikumiem.

Godājamie vīrieši, ja Jūs sievieti nemīlat, pasakiet to viņai tieši. Nevajag locīties, censties izrādīt neīstas simpātijas, tēlot. Mēs tāpat to redzam un jūtam. Kam spēlēt šo teātri?
Nevajag sēdēt tronī, it kā jūs būtu karalis, bet viņa – kalpone. Mīlestība nav veids, kā pacelt savu pašapziņu.
Esat godīgi pret viņu un sevi. Ja slēpjat savas patiesās jūtas, jūs spēlējaties, izmantojat viņu un dariet sāpes – ik dienu. Iedomājaties sevi viņas vietā. Maigi sakot – tas nav taisnīgi.

Ja vēlaties lai jūsu sieviete ar jums būtu atklāta, izturieties pret sievietēm, kas jūsos iemīlējušās – cienīgi.

4. Mēs vēlamies, lai jūs pret mums būtu godīgi

Ja nejūtat simpātijas pret sievieti, kura jums atdod visu sirdi un dvēseli, pasakiet viņai to. Pietiek spēlēties – viņa ir dzīva un dzīvo, kā sirds liek. Sieviete ir emocionāla būtne, racionālie spriedumi viņai ir tukša skaņa.
“Vājajam dzimumam” – t.i.  – mums, sievietēm, nemaz tik stipri nav vajadzīgi vīrieši.. kaut vīrieši domā savādāk.
Ja tā noticis, ka jūsu jūtas nav abpusējas, atlaidiet viņu, jo pasaulē noteikti ir vīrietis, kuram viņa vajadzīga “pa īstam”. Ja jūs viņu “turiet kā rezerves variantu”, tad nevajag to darīt, jo pasaulē ir daudz skaistu sieviešu un savu kastingu jūs uzrīkosiet kur citur. Ja jūtiet, ka jūsu attiecības “iesprūdušas”, pasakiet viņai to.

Katram vīrietim vajadzētu saprast, ka “bijušā” neuzvedīsies kā neadekvāta amerikāņu melodrāmas zvaigzne. Sievietes neizseko savus bijušos. Visas attiecības ir sarežģītas, taču nevajag izdarīt pārsteidzīgus secinājumus.

Iesākumā vienmēr vajag saprast sievieti un to, ko viņa vēlas. Ja no tā nekas nav sanācis, nomieriniet sevi – jūs vismaz godīgi centāties uzbūvēt attiecības. Galu galā, jums būs lieliska pieredze komunikācijā ar brīnišķīgu sievieti un tā ir lieliska skola jums abiem.

Avots: kaut kur internetā
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Daudzus gadus atpakaļ ar sajūsmu izlasīju Stīva Hārvija grāmatu “Rīkojies kā sieviete, domā kā vīrietis”
Un biju šokā, kad uzzināju, ko grib vīrieši. padomāju, Paldies Dievam, tā atnāca 44 gados, nevis 88.
Mums visiem ir vērts mācīties un piedomāt pie tā, kā būt labākiem savās attiecībās ne tikai ar saviem vīriešiem vai sievietēm, bet cilvēkiem vispār. Un sāksies viss tikai tad, kad uzbūvēsim labas attiecības ar sevi.
Veiksmi mums visiem!

Mani mīļie radiņi

radinieki

Mēs visi dzīvē esam saskārušies ar situācijām, kad mūsu radinieki vai vecāki, vēlēdami mums labu, cenšas pamācīt, kā dzīvot. Bieži vien šī iemesla dēļ sanāk sastrīdēties, vai vēl trakāk – sanaidoties. Protams, mums jāmācās cilvēkus pieņemt tādus, kādi viņi ir, mīlēt bez nosacījumiem, taču ļoti bieži, neatrodot pienācīgus argumentus, mēs pakļaujamies spiedienam un daram to, ko nevēlamies darīt, vai taisnojamies. Lai tā nenotiktu, šajā īsajā rakstiņā ir īsas un konkrētas rekomendācijas, kuras vienkārši ir pielietojamas praktiskajā ikdienas dzīvē.

1. «Visu, ko tu zini, es sen esmu aizmirsis. Cieni manu vecumu un pieredzi» – tā viņi saka

Droši atbildi (bez agresijas un naida):

«Gudrs cilvēks patiešām ciena otra cilvēka pieredzi. Neskatoties uz to, ka esmu tik jauns un nepretendēju uz īpaši gudra un pieredzējusa cilvēka statusu, es būšu ļoti pateicīgs tev par to, ja tu sapratīsi, cienīsi un pieņemsi to, ka man ļoti svarīgi ir iegūt savu personīgo pieredzi.».

2. «Tavs vīrs gan ir nesaimniecisks» — gadās dzirdēt arī šādus vārdus

Atbildi:

«Kas gan teica, ka man vajadzīgs mājkalpotājs? Es ar lielāko prieku savām rokām radīšu savam vīram mājīgu atmosfēru.».

3. «Kad beidzot jūs padomāsiet par otro (pirmo, trešo) bērnu? Laiks iet!»  — ir gadījies ko tādu dzirdēt?

Nepiespiesti atbildi:

«Tad, kad visi pārstās to jautāt. Tādus lēmumus normāli cilvēki pieņem divatā.».

4. «Tavā vecumā man jau bija…» — kategoriski noskalda radinieks

Ar smaidu (ne sarkastiski):

«Es negribu lielīties, taču arī man ir ar ko lepoties. Saruna būs objektīvāka tad, kad būšu tavā vecumā. Ceru, ka mani sasniegumi neliks tev vilties».

5. «Vai tad grūti padzīvot kopā ar slimo vecmāmiņu?» — uztraucas tuvinieki

Saglabājot mieru::

«Es uzskatu, ka mans radinieks ir pelnījis kvalitatīvāku aprūpi, ko es, strādājot divos darbos un vēlu atgriežoties mājās, nevaru nodrošināt. Piedāvāju radiniekiem “samesties” profesionālai kopējai un pēc grafika apciemot sirgstošo».

Protams, gadās arī tā, ka šādās situācijās ir grūti saglabāt mieru un būt pieklājīgam. Cilvēkiem bieži šķiet, ka viņi zin labāk, kā tev jādzīvo un jārīkojas. Tomēr, tāpēc jau arī esat radinieki, lai mācītu viens otram, kā runāt par delikātām tēmām – saudzīgi un cienot vienam otru.

Avots: http://www.wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Netērē velti laiku, esi tu pati! Izbaudi!

sieviete40c

Sēžu kafejnīcā un rakstu grāmatu. Cilvēku ir neierasti maz, un es iedomājos par šo galveno Visuma paradoksu – cilvēkiem.

Man ir paziņa. Viņa ir viens no tiem retajiem intelektuāles piemēriem, kuru palicis tik maz, un kurus šodien nomainījušas IT- girls. Pāris reižu viņa sociālajos tīklos ir publicējusi savas atsauksmes par kinofilmām, un es vienkārši biju sajūsmā par to, cik tās bija aspratīgas, smalkas un interesantas. Viņa ir tā, kas uzskata, ka sievietei nav jādemonstrē savs prāts, bet labāk jānodarbojas ar “sieviešu lietām”. Viņa kļuva par modes blogeri, tagad staigā pa dažādām modes skatēm, sarunājas to aprindu leksikonā: “tas taču ir mimimi!”, “uzaicinu tevi uz branču!”, “tā taču ir dievīga, tāda atmosfēriska vietiņa ar labākajiem braunijiem pilsētā”, “nopirku sev dievīgus loferus, tie lieliski piestāvēs maniem chinosiem“. Periodiski viņa aizmirst par savu blogu – pastavīgi kaut kas notiek.

Man ir vēl viena paziņa. Viņa devās projām no sava ciema un, pateicoties savam prātam un darba spējām, galvaspilsētā sasniedza lielus panākumus karjerā. Ļoti dvēseliska meitene, liela dejotāja – viņa diskotēkās dejoja pat uz skrituļslidām. Kādā brīdī viņa nolēma, ka tadā veidā savu dzīvi nesakārtos. Tagad viņa tusē tikai pa pilsētas dārgākajiem klubiem, valkā tikai tērpus no slavenu dizaineru kolekcijām un draudzējas ar cilvēkiem, kuri var atļauties brīvdienas pavadīt Šveicē. Savu vīru viņa arī meklē tikai šajās aprindās. Tāpēc cītīgi apmeklē dārgus skaistumkopšanas salonus un fitnesa klubus, lai tuvinātu sava ķermeņa izskatu modeles parametriem, jo tiem vīriešiem, kas “ietilpst” viņas interešu lokā, ir vajadzīgi tieši tādi tipāži.

Man ir vēl viena paziņa. Viņa ir traka smējēja. Jebkurā kompānijā viņas joki izsauc smieklu vētru, un viņa pastavīgi muļķojas. Par to es viņu dievinu. Visi viņu dievina. Taču pēdējos pāris gadus viņai nekādīgi neizdodas izveidot attiecības ar vīriešiem. Brīdi pirms jaunā gada svinībām, viņa asarām acīs man teica: “Zini, man laikam vairs nevajadzētu būt tādai kā klaunam. es vairs nejokošos es kļūšu citadāka!”
Un es aizdomājos.

Diez kurā mūsu dzīves brīdī iestājas tas mirklis, kad mēs pieņemam lēmumu atteikties no sava patiesā ES? Kāpēc mēs vispār pieņemam tādu lēmumu? Tāpēc, ka neatrodamies savā vidē? Tāpēc, ka mums ceļā pagadījušies ne mūsu cilvēki, bet cilvēki ar citām vērtībām un citiem noteikumiem? Tāpēc, ka mums trūkst mīlestības un mēs esam gatavas piemēroties visiem, cerībā, ka mūsu pūles tiks novērtētas un apmaksātas? Tapēc, ka citu viedokļi mums vienmēr ir svarīgāki par saviem paša uzskatiem? Tāpēc, ka svešu viedokli ar laiku mēs pieņemam par savējo?

Tagad man tas viss šķiet smieklīgi, taču arī es biju tāda. Gandrīz pirms desmit gadiem es atteicos no sava “ES”, jo mani pietiekami nemīlēja un apmānīja. Es metos eksperimentēt, naivā cerībā atrast kaut ko labāku, kā mans patiesais “Es”, kas dots man no dzimšanas. Es tēloju liktenīgo sievieti, biznesa sievieti, jogas dievieti, labdarības patronesi, ideālo sievieti, Keriju Bredšovu no “Sekss un lielpilsēta”, Samantu Džonsu, Odriju Hepbernu, Opru Vinfriju. Man blakus vienmēr bija daudz cilvēku. No viena romāna ar vīrieti es ātri metos nākamajā, un man nebija svarīgi, cik ilgas būs šīs attiecības. Es praktiski nekad nedzīvoju pati. Bet man bija bezgalīgi vientuļi. Jo ar mani nebija Manis.

Bija nepieciešamas trīs vannas asaru un neskaitāmas baiļu pilnas naktis, lai atļautu sev uzvesties tā, kā man vienmēr bija gribējies uzvesties, un, kā es jutos ērti un dabiski.

No pirmās sekundes bija sajūta, ka esmu atgriezusies mājās. Un sajūta, ka man nekad vairs nebūs vientuļi. Un tas ir pats labākais, kas ar mani dzīvē vispār ir noticis.

Mēs tērējam ārprātīgi daudz laika, enerģijas, spēka, lai kļūtu par kādu citu, kaut gan pats labākais variants mums ir bijis dots jau no bērnības.

Netērē velti savu laiku! Izbaudi to, kā ir būt sev pašai.

Es dzeru late ar ļoti daudz piena, ērtos zābakos, iemīļotajā kafejnīcā, platā baltā svīterī un rakstu grāmatu. Man nav nekā, kas šodien raksturo veiksmīgu, mūsdienīgu sievieti. taču man tik sen nav bijis tik labi un viegli.

Es izbaudu sevi!

Autors: Tamriko Šoļi
Tulkoja: Ginta FS

Par ko “psiho” sieviete?

grābekļu deja

— Laikam jau man pienācis laiks izsaukt eksorcistu (ļaunā gara izdzinēju).

— Laikam tev pienācis laiks realizēt savus talantus vai nomainīt vīrieti.

Satiekas vīrietis un sieviete. Viņš – karstasinīgs skaistulis. Viņa – mīļš zaķītis, maiga dūjiņa, laba, savā vīrietī respektē līderi. Paiet mēnesis, gads, pieci gadi. Un pēkšņi iepriekš maigā sieviete pārvēršas par histēriķi un paranoiķi.

Kas ar viņu noticis?
Visu laiku tēloja un tikai tagad patiesā daba izlaužas uz āru?
Varbūt viņā iemājojis Nelabais?
Lapsenes sadzēlušas?

Ja vien viss būtu tik vienkārši, un to varētu atrisināt ar malku svētā ūdens un pozitīvā eksorcisma grupas seansu.
Taču, nē! Iemesli ir citi.

Kāpēc “psiho” sieviete?

Viņa signalizē par to, ka attiecībās ir sākusies degradācija. Sieviete pēc savas dabas ir intuīts. Viņa ne vienmēr saprot to, kas notiek, taču skaidri jūt, kad situācija sāk smirdēt pēc petrolejas, kad attīstība ir apstājusies un sākas atpakaļslīde.

Kāpēc sievieti tik principiāli uztrauc attīstības jautājums?
Kā viņai trūkst?

Sieviete pati par sevi ir enerģijas nesēja. Tās enerģijas, ar kuras palīdzību tiek būvēta nākotne (starp citu, šajā nākotnē būs jādzīvo viņas bērniem). Ja vīrietis viņai blakus neattīstās, nerealizē šo enerģiju darbībā – atkal uzkrājas tās pārpalikums.
Īpaši briesmīgi un cietsirdīgi “psiho” enerģētiski spēcīgas sievietes, kas attapušās mājsaimnieces lomā. Viņām tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Ja sieviete neatbrīvosies no savas enerģijas “psihojot”, viņa var sākt slimot un rezultātā var arī nomirt. Starp citu, iemīlētākie sieviešu histērijas aizvietotāji ir vēzis, alkohols, narkotikas, pārmērīgas fiziskas slodzes (pat līdz samaņas zudumam).

Tas viss ir nerealizētas, apspiestas enerģētikas sekas. Jā, un dažkārt klusējošā histērija ilgst gadiem ilgi.
Rodas jautājums: “Kāpēc viņas tā ar sevi rīkojas? Vai tas ir no nemīlestības pret sevi, vai vienkārši muļķības dēļ?”

Ko darīt sievietei?

Spēcīgām, temperamentīgām sievietēm ir veselīgi reizi pa reizei saņemt pļauku ar slapju patiesību.
Pretējā gadījumā viņas sāks graut sevi un visu, kas apkārt. Tāpēc, būšu godīga kā pionieris rīta rosmē.

Sievietei svarīgi:

1. Kļūt pieaugušai.
Pieaudzis nozīmē 100% atbildību par savu stāvokli. Likt mierā visus apkārtējos. Viņi nav vainīgi pie tā, ka kāds ir nācis šajā pasaulē ar atomelektrostacijas jaudu.

2. Realizēt savuis talantus.
Attīstīt savu sistemātisko domāšanu. Izprast sievietes dabu un sūtību un zināt to, kā savus piecus pirkstus. Zināt to, kas esi, kur ej un ko vēlies? Skaidri zināt savas vēlmes.

3. Iemācīties dzīvot “kaifojot”.
Radīt savām rokām svētkus, ieraudzīt visu jauno un pieņemt to.

4. Pārstāt spēlēt spēli “man ir laimīga dzīve”.
Laimīgie nepsiho. Mānīt sevi ir grēks.

5. “Nepīties” ar vājiem vīriešiem – tas nozīmē – tiem, kas netur līdzi jūsu enerģētikā.
Es izskaitļoju vīrieša energoietilpību, vadoties no viņa sapņiem un mērķiem. Tie visi savā darbības sfērā ir novatori. Uzmanīgi sekot tam, lai novators attīstītos labprātīgi, tāpēc, ka viņam ir interesanti. Pretējā gadījumā histērija ir neizbēgama.

Padoms vīriešiem.

Enerģētiski spēcīga sieviete nekad nenomierināsies. Viņai vienmēr būs par maz, viņa vienmēr gribēs kaut ko jaunu un interesantu: “Es vēl kaut ko atradu. Man tas patīk. Gribu uz turieni. Uzzināju to un to. Man ir interesanti, gribu pamēģināt!”
Vēlieties būt veiksmīgi, bagāti un veseli – izvēlieties tās sievietes, kurām nekad nav miera, un gatavojaties interesantai un emocijām bagātai dzīvei līdz pat vecumdienām.

Ko darīt, ja gribās kopā audzināt mazbērnus, bet nepietiek spēka “turēt līdzi” partneres “apgriezieniem”?

– Dot sievietei IESPĒJAS un brīvību viņas pašrealizācijai.

– Izmānīt psihojošu sievieti iemīļotajā darbā.
– Sūtīt viņu pie kouča, lai tas palīdz viņai tikt skaidrībā ar viņas bagāto iekšējo pasauli un atrod tai pielietojumu.

Sievietē ir daudz enerģijas, jo ar to viņa piepilda savu vīrieti, savus bērnus, savu vidi, biznesu. Jo vairāk enerģijas, jo plašāks atvēziens.
Nav atvēziena – ir hstērija.
Nav histērijas – ir slimības, depresija, atkarības u.t.t.

Ir principiāli svarīgi būt kopā ar vīrieti, ar kuru kopā attīstība notiek unisonā. Ja abi kopā vēlaties auklēt mazbērnus, tad jau pie pirmajām saspringuma pazīmēm, savāciet savas mugursomas un pārejat nākamajā attīstības līmenī. Ja prioritātes, mērķi, intereses un vērtības ir atšķirīgi, tad ļaujiet viens otram būt laimīgiem katram par sevi – atsevišķi.

Spēcīgai sievietei ir bīstami atrasties blakus vīrietim, kurš neapzinās, kas viņam blakus. Pretējā gadījumā viņš var izrādīties mērkaķa lomā, kas atradis granātu, izrāvis tai detonatoru un tagad nezin, kas notiks tālāk.

Vēl ir viens iemesls, kāpēc nav komfortabli būt pārī ar vājāku – visu laiku nākas sevi ierobežot, “turēt rokās” un pielāgoties. Tas viss vēlāk tāpat pārvēršas histērijā vai kādos citos enerģijas nopludināšanas veidos. Vai arī sieviete parvēršas par niknu veceni, kas ar mietu dzen vīrieti gaišākā nākotnē.

Kā likums, tādā slazdā iekrīt sievietes ar mātes kompleksu, kurām ir tieksme audzināt perspektīvos. Vai izmisušas sievietes, kuras piekusušas cīnīties ar pasauli, un tāpēc atdevušas sevi pirmajās satiktajās rokās.

Nobriedušas sievietes pa tādiem grābekļiem nedanco.

Galvenais, laikus izdarīt secinājumus!

Autors: Tatjana Megerja
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Un atkal pateicība Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Atliktā dzīve

pec tam3

Mammai bufetē mājoja kristāls. Salātu trauki, augļu trauki un dažādi citi trauki. Visi lieli, smagi un nepraktiski. Un porcelāns – skaists, mirdzošs, ar ziedu un tauriņu rakstiem. Servīze 12 personām. Mamma tos pirka vēl padomju laikā – kaut kur gāja tumšā naktī ar ciparu 28 uz rokas. Viņa teica “Izķēru”. Kad mums mājās ieradās viesi, es klāju žilbinoši baltu galdautu, un uz tā prasīties prasījās grezna porcelāna servīze.
— Mammīt, drīkst?
— Ne tagad, tā ir domāta viesiem.
— Mums taču nāk viesi!
— Kas tad tie par viesiem! Kaimiņi un Poļinas tante…

Es sapratu vienu, lai porcelāns “iznāktu” no bufetes, Anglijas karalienei Elizabetei jāpamet Londona un jābrauc ciemos pie manas mammas – uz parastu guļamrajonu Kapotņos.

Agrāk tā bija pieņemts – kaut ko nopirkt, un tad gaidīt, kad sāksies īstā dzīve. Bet tā, kas ir jau šodien, neskaitās. Kas gan tā par dzīvi? Vienas vienīgas mocības. Naudas maz, prieka maz, daudz problēmu. Īstā dzīve sāksies kaut kad – pēc tam. Un tajā dienā, kad tā sāksies, mēs ēdīsim zupu no kristāla traukiem un dzersim tēju no porcelāna krūzītēm.
Bet – ne šodien!

Kad mamma saslima, viņa vairs gandrīz nemaz neizgāja no mājas. Pārvietojās invalīdu ratiņos, staigāja, balstīdamies uz kruķiem, vai turējās pie pavadoņa rokas.
— Aizved mani uz tirgu, — reiz viņa man palūdza..
— Kas tev tur vajadzīgs?

Pēdējos gados visu apģērbu mammai pirku es, un gandrīz vienmēr uzminēju, kas tieši vajadzīgs. Kaut arī ne īpaši man patika šāds šopings: mums bija ļoti atšķirīgas gaumes. Un tas, kas nepatika man, visticamāk – patika mammai. Tāpēc tas bija tāds antišopings – bija jānopērk kaut kas, ko nekad nebūtu pirkusi sev, taču tieši šie pirkumi mammu ļoti sajūsmināja.
— Man vajag jaunu veļu, esmu novājējusi

Mammai bija laba, bet sarežģīta figūra, nelieli gurni un lielas krūtis, tā kā nopirkt veļu “uz aci” bija praktiski neiespējami. Gala rezultatā mēs abas devāmies uz veikalu. Veļa atradās tirdzniecības centra pirmajā stavā pie ieejas. Neskatoties uz to, līdz tirdzniecības vietai no automašīnas stāvvietas mēs gājām vismaz minūtes četrdesmit. Mamma lēnām pārvietoja savas slimās kājas. Atnācām. Izvēlējāmies, piemērījām.

— Te ir ļoti dārgi un nevar kaulēties, — mamma teica. — Aiziesim vēl kaut kur.
— Pērc te, es samaksāšu, — es teicu. — Tas ir vienīgais veikals, kur mēs ar tevi varam ērti piekļūt.
Mamma saprata, ka man ir taisnība un nestrīdējās. Viņa izvēlējās veļu.
— Cik tā maksā?
— Nav svarīgi, — es teicu.
— Ir gan svarīgi. Man jāzin!.

Mamma bija kontroles fanāts. Vinai vienmēr ir bijis svarīgi pašai izlemt.

— Pieci tūkstoši, — teica pārdevēja
— Pieci tūkstoši par apakšbiksēm?????
— Šis komplekts ir no jaunās kolekcijas.
— Kāda starpība, kas zem apģērba!!!! — mamma iecirtās.
Es miedzu pardevējai ar aci, žestikulēju, it kā sakot, lai samelo.
— Oi, — teica meitene – pārdevēja, skatoties uz mani. — Es kļūdījos, pieliku klāt lieku nulli. Piecsimt rubļu maksā šis komplekts.
— Tā jau es domāju! Tā patiesā cena noteikti ir kādi trīssimt rubļi, bet mēs vienkārši esam piekusušas, varbūt “nometīsiet” pāris simtus?
— Mammu, tas ir veikals, — es iejaucos. — Te ir fiksētās cenas. Tas nav tirgus.

Es maksāju ar karti, lai mamma neredzētu naudas zīmes. Turpat samīcīju čeku, lai viņa neieraudzītu lieko nulli. paņēmām savus pirkumus un devāmies uz mašīnu.

— Labs komplekts. Skaists, grezns. Es speciāli teicu, ka man ne īpaši tas patīk, lai neparadītu, ka man par to ir interese, ja nu tomēr viņa nolemtu pāris simtus “nomest”. Nekad pārdevējam neparādi, ka manta tev iepatikusies. savādāk būsi uzķērusies uz āķa.
— Labi, — es teicu.
— Un vienmēr kaulējies. Ja nu gadījumā tomēr “nomet” cenu.
— Labi.

Es visu dzīvi esmu saņēmusi padomus, kas nav bijuši derīgi manā šodienas dzīvē. es tos saucu par peidžeriem. It kā tie ir, taču mobilo telefonu pasaulē tie vairs nav vajadzīgi.

Reiz pie mammas dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Viņa ilgi gāja, līdz nokļuva pie tām. Aiz durvīm stēvēja jauns, simpātisks puisis. Vinš pārdeva nažu komplektu. Mamma viņu ielaida, pat neminstinoties. Nestaigājoša pensionāre ielaida sava dzīvoklī muskuļotu jaunu vīrieti ar nažiem! Bez komentāriem! Puisis stāstīja mammai par metālu, par to, kā nazis var sagriezt lakatiņu, kas pasviests gaisā, gluži kā samuraja zobens.

— Es te viena bez vīrieša dzīvoju, un tāpēc mājās nekad nav asu nažu – žēlojās mamma.

Izrādīja interesi. Kaut pati macīja neizrādīt. Tas bija maziņš šovs. Mammas dzīvē bija parāk maz šovu – precīzāk, televīzijā to bija pietiekami, bet viņas dzīvē – par maz. Bet te, pēkšņi, kā dzīvs! Puisis nepārdeva nažus. Viņš pārdeva šovu. Un no viņa to nopirka. Viņš nosauca cenu. Parasti šis komplekts maksājot 5000 rubļus, bet šodien tas pieejams par puscenu, un dāvanā vēl kulinārijas grāmata. “Lieliski! Un vēl kulinārijas grāmata par brīvu!” – padomāja mamma, kura ne reizi dzīvē nebija gatavojusi pēc receptes, jo intuitīvi prata pagatavot daudz garšīgāk. Viņa saprata, ka naži ir jāpērk un nopirka.

Mammas pensija ir 9000 rubļu mēnesī. Ja viņa dzīvotu viena, tad pietiktu tikai dzīvokļa īrei un pienam ar maizi. Bez zālēm, bez apģērba, bez apakšveļas. Un – bez nažiem. Taču komunālos maksājumus, zāles, ēdienu un apģērbu pirku es, un tāpēc viņas pensija ļāva viņai justies neatkarīgai. Nākamajā dienā es atbraucu ciemos. Mamma sāka dižoties ar saviem nažiem. Stāstīja par lakatiņu, kuru lidojumā var pārgriezt. Kāpēc vispar lakatiņi ir jāgriež? Es nesapratu šo mārketinga triku, bet Dievs ar viņu. sapratu tikai to, ka viņai iesmērēts ir kaut kāds ķīniešu krāms smukā čemodāniņā. Taču es klusēju. mammai patīk pieņemt lēmumus, taču nepatīk uzklausīt padomus.

— Tad kāpēc tu tos nažus noslēpi un nenoliki virtuvē redzamā vietā?
— Tu traka esi? Tā taču kādam būs dāvana. maz kas gadās, varbūtr nokļūšu slimnīcā un vajadzēs kādam ārstam dāvināt. Bet varbūt namu pārvaldē vajadzēs kādam kukuli iedot.

Atkal uz “pēc tam”, atkal visu labāko ne sev. Kādam. Kādam – cienīgākam, kas jau šodien dzīvo “pa īstam”.

Arī es esmu mantojusi šo muļķīgo ieradumu, nedzīvot, bet gaidīt.

Manai meitai nesen uzdāvināja dārgu lelli. uz kārbas bija rakstīts “Princese”  Lelle patiešām bija ietērpta skaistā princešu kleitā, uz galvas kronis un rokā brīnumnūjiņa. Meitai bija pusotrs gads. Pārējās savas lelles viņa vazā aiz matiem pa zemi, bet savu mīļo bebi gandrīz sadedzināja mikroviļņu krasnī. Tāpēc es jauno lelli paslēpu. Gan jau pēc tam, kad pabeigsim remontu un sāksies īstā dzīve, es viņai atdošu princesi. Ne šodien!.

Bet atgriezīsimies pie mammas un nažiem. Kad mamma aizmiga, es atvēru čemodānu un paņēmu pirmo nazi, kas pagadījās. tas bija skaists, ar greznu spalu. Es izņēmu no ledusskapja gabaliņu cietā siera un mēģinaju nogriezt šķēlīti. Nazis palika sierā, spals – man rokā. Tāds skaists, krāšņs.
—  Tā pat nav plastmasa, — es padomāju.

Nazi nomazgāju, salaboju un ieliku atpakaļ čemodānā. Mammai, protams, neko neteicu. Pēc tam pāršķirstīju kulinārijas grāmatu. tajā bija sajauktas lapaspuses. Receptes sākums – no saldās kūkas un beigas – no pastētes. Kur cilvēkiem sirdsapziņa, lai šādi muļķotu vecus cilvēkus?

Decembrī, pirms Jaunā gada, mammai pēkšņi uzlabojās veselība, viņa sāka smieties, bija jautra, priecīga. Mani šie smiekli ļoti iedvesmoja.

Uz svētkiem es viņai uzdāvināju skaistu, baltu blūzi ar nelielu delikātu izgriezumu, kas pasvītroja viņas skaistās, lielās krūtis – ar tādu skaistu krādziņu un glītām podziņām. Man tā ļoti patika.

— Paldies, meitiņ, — teica mamma un ielika blūzi skapī.
— Uzvilksi uz Jauno gadu?
— Nē, kāpēc? Vēl notraipīies. Pēc tam, kad kaut kur braukšu.

Laikam jau mammai tā blūze nepatika. Viņai patika košas krāsas, kliedzoši raksti. Bet varbūt tomēr pārāk iepatikās. Viņa stāstīja kā bērnībā gribējās pucēties, taču tad nebija ne naudas, ne skaistu drēbju. Bija viena balta blūze un daudz lakatiņu. Viņa mainīja lakatiņus, sēja tos katru reizi citādāk un tāpēc fabrikā viņu uzskatīja par modes dāmu.

Arī pie tās baltās blūzes es viņai uzdāvināju lakatiņus. Domāju, ka esmu viņai uzdāvinājusi kaut nedaudz jaunības. Taču viņa šo jaunību nolika uz “pēc tam”.

Atkal, pēc tam, vēlāk. Visu labāko atstājot uz “pēc tam”. Un pat tad, kad ir skaidrs, ka viss labākais jau ir pagātnē, vienalga – “pēc tam”. Atliktās dzīves sindroms.

Mamma nomira pēkšņi. Janvāra sākumā. Tajā dienā mēs ar ģimeni gatavojāmies aizbraukt pie viņas ciemos. Un nepaspējām. Es biju šokā. Izmisusi. nekādīgi nevarēju saņemties. Tad raudāju līdz nemaņai, tad atkal biju mierīga kā tanks. Es it kā nesapratu, kas apkārt notiek. Aizbraucu uz morgu pēc miršanas apliecības. Turpat darbojās arī apbedīšanas aģentūra. Es vienaldzīgi bakstīju ar pirkstu bildītēs ar zārkiem, atlasa spilventiņiem, vainagiem un tamlīdzīgām lietām. Aģents kaut ko rēķināja uz kalkulatora.

— Kāds apģērba izmērs ir aizgājējai? — viņš jautāja.
— Piecdesmitais. Precīzāk, augšdaļā piecdesmitais, bet uz gurniem….- nez kāpēc es sāku precīzi atbildēt.
— Tas nav būtiski. Lūk, tāds apģērba komplekts mums ir viņai piemērots pēdējam ceļam. Var pat 52. paņemt, lai brīvāks būtu. Te ir kleita, čības, veļa… Es sapratu, ka tas ir mans pēdējais mammai domātais šopings. Un sāku raudāt.

— Nepatīk? — aģents centās iztulkot manas asaras, jo vēl pirms minūtes es te sēdēju nosvērta un mierīga, bet te pēkšņi – histērija.— Principā viņa būs apsegta ar lūk šādu atlasa pārklāju, kas izšūts ar lūgšanu vārdiem.
— Lai ir, es ņemšu.

Es apmaksāju pirkumu un devos uz mammas mājām. Man vajadzēja atrast viņas piezīmju grāmatiņu, lai varētu apzvanīt viņas draugus, lai uzaicinātu tos uz bērēm un bēru mielastu. Es iegāju dzīvoklī un ilgi sēdēju viņas istabā. Klausījos klusumā. Man piezvanīja vīrs. Viņš uztraucās, taču es nevarēju parunāt. Kamols kaklā, un viss. Paņēmu telefonu, lai uzrakstītu viņam ziņu un pēkšņi, bez jebkāda iemesla, atvērās skapja durvis. Kaut kāda mistika. Es piegāju pie skapja. Tur plauktos glabājās mammas gultas veļa, dvieļi, galdauti. Augšpusē bija nolikta paka ar uzrakstu “bērēm”. Es to atvēru un izbrīnā pamiru.

Tur stāvēja mana dāvana. Baltas čībiņas, līdzīgas baletkurpēm un apakšveļas komplekts. Tas pats par 5000 rubļiem. Es ieraudzīju cenu, kas vēljoprojām bija saglabājusies. Tātad mamma zināja, ka tas maksāja tik dārgi. Un nolika to uz “pēc tam”. Uz labāku viņas dzīves dienu. Un sākās cita dzīve… Dod Dievs, tā būs īstā.

Tagad es pabeigšu šo rakstu, nomazgāšu asaras un attaisīšu meitai kasti ar lelli, lai viņa to vazā aiz matiem, sasmērē tās kleitu, pazaudē kroni. Toties viņa paspēs.

Dzīvot īstu dzīvi jau šodien. Tādu dzīvi, kurā daudz prieka. Tikai prieku gaidīt gan nevajag. Tas jārada pašiem. Maniem bērniem nebūs nekādu atliktās dzīves sindromu. Tāpēc, ka katra viņu tagadējās dzīves diena būs labākā.
Mācīsimies dzīvot šodien – šeit un tagad!

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta FS