Vēl daži apzinātības principi

dzive34

Spriedze ir tas, par ko tu sevi uzskati. Atslābums ir tas, kas tu esi.

Vai tu kādreiz kaut ko esi dzirdējis par apzinātu dzīvi? Pēdējos gados šī prakse ir kļuvusi ārkartīgi populāra, un daudzie zinātniskie pētījumi ir pierādījuši tās efektivitāti. Patiesībā  tā bija zināma jau senatnē, pateicoties garīgajam skolotājam Gautama Buda.

Apzinātības būtība ir notiekošā pieņemšana šeit un tagad bez jebkādas vērtēšanas un domāšanas par to, kā tu vēlētos, lai viss notiktu. Patiesībā tas ir dzīvesveids.

1. Vienīgā realitāte, kura tev ir, ir šis moments, tikai šeit un tagad.

Šo principu lieliski izskaidro pazīstamais Budas citāts:

«Neaizkavēties pagātnē, nesapņot par nākotni, koncentrēt savu prātu pilnībā uz šo momentu».

Pagātne ir ilūzija, tās vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi, tātad tas nozīmē, ka tās vēl nav. Un vienīgais, kas reāli ir, tā ir tagadne – tas, kas ar tevi notiek šeit un tagad.

2. Negatīvā doma ir absolūti nekaitīga līdz brīdim, kad tu tai notici.

Domas lidinās tavā galvā kā bites. Tās nāk un iet, un tas ir normāls process. Bet ciest tu sāc tad, kad kļūsti ar tām par vienu veselu, kas nozīmē “sāc lidināties kopā ar savām bitēm”.
Ja uz mirkli apstāsies un pavērosi savas domas no malas, sapratīsi vienu ļoti svarīgu lietu. Tu vari tās vērot no malas – tātad tās nevar būt TU!

Ekharts Tolle saka:

«Kāds atvieglojums ir uzzināt, ka tā balss manā galvā nepavisam nav es. Kas tad es esmu? Vērotājs, kas visu vēro no malas».

3. Tev nekas nebūs par tavu naidu. Tavs sods ir pats naids.

Laiku pa laikam mēs visi uzvelkamies un dusmojamies, taču reti kad tas palīdz atrisināt mums mūsu problēmas. Ir ļoti viegli sadusmoties – kā sērkociņu aizdedzināt, bet patiesa drosme – tas patiešām nozīmē izdarīt kaut ko vērtīgu.
Kad mēs beidzot saprotam, ka šeit un tagad ir vienīgais, kas mums ir, mēs saprotam, ka dzīve ir parāk īsa, lai raizētos un dusmotos.

Lao-Czi teica:

«Pats labākais kareivis nekad nedusmojas».

4. Iekšējā harmonija ir būt pašam, neizjūtot nekādu vajadzību pēc citu vērtējuma.

Daudzus cilvēkus uztrauc tas, ko citi par viņiem padomās. Taču mums absolūti nav vajadzīgi citi, lai atrastu sevi – patieso. Tu esi tas, kas esi un tas, ko citi domā par tevi, nekādīgi nevar tevi ietekmēt.
Par to skaisti runā Ošo:

«Neviens neko nevar par tevi runāt. Viss, ko par tevi saka citi cilvēki ir tas, ko viņi paši saka par sevi. Taču tu tomēr sāc par to šaubīties, jo nez kāpēc ķeries pie kāda viltus centra. Šis viltus centrs vienmēr ir atkarīgs no citiem, tāpēc tev ir tik svarīgi, ko citi par tevi domā un runā. Tu skaties uz viņiem, tu centies nopelnīt viņu atzinību. Tu gribi izskatīties respektabls. Tu vēlies paspilgtināt savu ego. Tā taču ir pati īstākā pašnāvība!
Tā vietā, lai skatītos un klausītos, ko kāds cits par tevi ir pateicis, labāk ieskatīties sevī…
Katru reizi, kad jūties neērti, tu radi, ka patiesībā kaunies par sevi, tāpēc, ka nezini, kas esi. Ja zinātu, tev nekad nebūtu tādu problēmu – tev nav vajadzīgi sveši viedokļi par to, kā tu izskaties citu acīs,  atceries, ka tam vispār nav nekādas nozīmes.

Tas fakts, ka tu kautrējies pats no sevis, liecina par to, ka tu vēl sevi neesi iepazinis. Tu vēl neesi «mājās».»

5. Viss šaja pasaulē tiek radīts divreiz, sākumā – tavā prātā, bet pēc tam – reālajā dzīvē.

Mūsu smadzenes ir neticami varens instruments, kas rada pasauli mums apkārt. Un patiesība ir tā, ka tu nerīkosies līdz brīdim, kamēr tavas smadzenes nesapratīs, ko tu dari. Tā kā sākumā ir jābūt plānam un mērķim un tikai pēc tam – darbībām.

«Nākotne ir atkarīga no tā, ko tu dari šodien», — Mahatma Gandijs.

6. Mums pašiem jānoiet šis ceļš.

Dzīve ir pilna problēmu un nepatikšanu. Un nevienam nav izdevies iztikt bez tām. Taču ir viena lieta, kuru mēs vienmēr kontrolējam – tas ir tas, cik daudz spēka un piepūles mēs ieliekam tajā, lai to pārvarētu. Tava laime vai veiksme nevar būt atkarīga no tā, kas notiek apkārt. Viss tavai laimei ir tevī.

«Neviens, izņemot mūs pašus, mūs neglābs. To neviens neizdarīs un nevarēs izdarīt – pat tad, ja sagribēs. Mums pašiem jānoiet šis ceļš», — Buda.

7. Ja tu kaut kam ļoti stipri tici, bet nedzīvo ar to, tas nav godīgi.

Nezemojies šīs pasaules priekšā. Nezemojies sabiedrības priekšā, piepildot tās vēlmes. Nenodod sevi tikai tāpec, lai cilvēki tevi pieņemtu. Pats svarīgākais dzīvē ir būt sev pašam un sekot savai sirdsbalsij. Lai par tevi runā tavi darbi un tev nebūs nekādas daļas par to, ko par tevi teiks citi.

«Šodien tu esi TU. Un tā ir pati lielākā patiesība pasaulē. Pat vairāk kā patiesība. Neviens nevar būt lielāks par TEVI, kā TU PATS», — doktors Sjūzs.

8. Pareizais un vieglākais ceļš ļoti reti  ir viens un tas pats ceļš.

Galu galā reiz tu tomēr sapratīsi, ka augt mums liek tikai viena lieta pasaulē – cīņa. Un tas ir tā vērts. Neviens nesolīja, ka būs viegli: katrs solis būs nevienkāršs. Taču galu galā, tas aizvedīs tevi tur, kur tu vēlies nonākt. Ja kaut kas tev šķiet pārāk grūts un neiespējams, tas nebūt nenozīmē, ka tu nevarēsi to izdarīt. Gluži otrādi, tas ir vēl viens iemesls sasniegt savus mērķus.

«Tas, kurš necenšas iepazīt patiesību, tā arī nesapratīs, kāpec mēs dzīvojam», — Buda.

9. Ja kaut ko dzīvē vēlies iegūt, tev jāsaprot, ka par visu ir jāmaksā.

Daudzi cilvēki uzdod sev jautājumu «Kas mani pa īstam saista un interesē», cenšoties atrast savu mērķi dzīvē. Un tas pašā saknē ir aplam. Vairāk vietā ir jautājums: «Dēļ kā es esmu gatavs ciest?»

Kad atbildēsi uz šo jautājumu, sapratīsi, ko tad patiesībā tu vēlies, un tava dzīve kļūs patiešām pilnvērtīga un apzināta.

«Dzīve tev dos tieši to pieredzi, kas nepieciešama tavas apziņas evolūcijai. Kā tu uzzināsi, ka tā ir tieši tā pieredze, kas tev vajadzīga? Tāpēc, ka tā ir tā pieredze, kuru tu saņem šeit un tagad – tieši šajā brīdī», — Ekharts Tolle.

10. Supersasniegumi ir tiešs pretmets mierīgai un apzinātai dzīvei.

Cik daudziem no mums plānotājā ir milzīgi gari uzdevumu saraksti, kurus fiziski nav iespējams paveikt dienas garumā. Mēs nezin kāpēc esam ieņēmuši galvā, ka ir svarīgi visu laiku būt aizņemtiem. Tomēr daudz racionālāk, ir koncentrēties vienam uzdevumam un pakāpeniski to izpildīt. Un atceries, ka mums ir nepieciešams laiks atpūtai un galu galā – arī dzīves baudīšanai.

«Tev jāiemācās atlaist. Pārstāj nemitīgi pārdzīvot. Tu tāpat nekad neesi kontrolējis situāciju», — Stīvs Maraboli

11. Kad tu centies visu kontrolēt, tu zaudē spēju priecāties par dzīvi.

Ir diezgan vilinoši, kontrolēt visu dzīvē. Katrs no mums vēlas stabilitāti un komfortu!
Bet ironija slēpjas tajā, ka nav tādas lietas kā komforts.
Mēs absolūti neko nevaram kontrolēt. Vispar neko.
Jo agrāk mēs to apzināsimies un iemācīsimies dzīvot viegli – jo labāk mums pašiem.

«Spriedze ir tas, par ko tu sevi uzskati. Atslābums ir tas, kas tu esi.», — ķīniešu sakāmvārds.

Avots: vkontakte
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Viss, kas notiek ātri, dzīvo neilgi

lenam3

«Nav kur steigties. Viss, kas notiek ātri, dzīvo neilgi.»
Poļina Goverdovskaja

Ātri uzcelta māja, kas sāk sķobīties pēc pusgada – pretēji pamatīgai celtnei, kurai rūpīgi izvēlēti būvmateriāli, ņemti vērā klimatiskie apstākļi un atrašanās vieta.

Ātri radusies seksuālā kaisle, kas pazūd pēc vienas nakts – pretēji tam, ka cilvēki lēnām satuvinās, iepazīst viens otru, kad rodas kaut kas vairāk kā viens orgasms.

Ātra pārslēgšanās no vienas lietas un citu, kas nedod iespēju piepildīties ar to, kas ir un to, kas bija – pretēji tam, kas pakāpeniski pārgāja no viena stāvokļa citā.

Steiga padara nevērtīgu to, kas bija, nedodot iespēju piepildīties un sajust dzīves garšu, kas mēdz būt gan salda gan sūra. Taču tā ir DZĪVES garša.

Katrai lielai lietai ir sava pēcgarša un, ja to nesajūtam, neizjūtam, neizdzīvojam un nedodam sev laiku – tad ir sajūta, ka nekas tā arī nav bijis.

Šobrīd man ir nedaudz skumji, ka ir beidzies kāds salīdzinoši īss, bet notikumiem un emocijām bagāts manas dzīves laiks, taču šīs skumjas ļauj man sajust tā vērtību un to cilvēku vērtību, ar kuriem kopā es to izdzīvoju.

Bet prieks un labsajūta, kas papildina šīs skumjas, rada neatkārtojamu pēcgaršu, no kuras aizbēgt, nozīmē iztukšot sevi.

Dzīves balss mēdz būt klusa, tie ir čuksti, kas cenšas izlauzties cauri mašīnu rūkoņai ielās, kolēģu, priekšniecības un draugu balsu murdoņai. Ir grūti sakoncentrēties uz šiem čukstiem, kad skrien sinhroni ar pūli, lielpilsētas ritmā – vai arī vienkārši stāvi pārpildītā transportā.

Ir grūti vispār apzināties cilvēku, lietu un notiekošo procesu vērtību, ja pārej no iešanas uz skriešanu.
Taksista, kurš nesteidzīgi brauc cauri pilsētai, atbilde manai nepacietībai: “Es domāju, ka labāk nokavēt 15 minūtes no sava darba, nekā paspēt uz kapiem.”

Lai izlauztos no savām fantāzijām par cilvēku un nokļūtu pie patiešam dzīva un reāla cilvēka vai pieredzes, ir vajadzīgs laiks un nesteidzīga uzmanība. Ātras reakcijas un impulsīvas atbildes – tas viss balstās uz iepriekš sagatavotiem šabloniem, uz ilūzijām par to, kā un kas ir otram cilvēkam.

Saprast otru es varu tikai nesteidzīgi pietuvinoties un vērojot atbildes kustību: uz manu pusi, vai nost no manis, vai uzmanīgu nogaidīšanu.

Saprast sevi – tāpat. Cik ļoti bieži mans impulsīvais realizētais “gribu!” ir nomainījies ar neapmierinātu “kādēļ tas bija vajadzīgs!?” Bet varbūt vajadzēja ieturēt pauzi vai vienkārši palēnināt soli.

Neapstāties, nepamirt, iet tālāk, bet lēnāk, nepalaižot garām notiekošā detaļas.

Un dažkārt, sastopoties ar kārinājumu “gribu!”, kārdinājumu ātri apmierināt impulsu, es uzdodu sev jautajumu: “un kas būs tālāk?” Un ļoti bieži tur atklāju tukšumu un garlaicību, kuru gribās atkal un atkal apdzēst ar impulsu un steigu. Tātad ne tur mans “gribu!”

Tas nenozīmē, ka ikviens impulss ir ļaunums. Jo dzīve ir ne tikai nesteidzīgs dabas ritums, kad gadsimtu gadsimtiem saule aust un riet, nomainās gadalaiki un “viss nostājas savās vietās”. Tas ir arī spējš leoparda lēciens pēc ilgas un pacietīgas sava medījuma gaidīšanas, lenkšanas, izrāviens, kurā sakoncentrēta visa gaidīšanas laikā uzkrājusies enerģija. Tā ir dejas spontanitāte, kurā var nomest uzkrājušos nogurumu un atkal atgūt ķermena brīvību. Labs impulss ir tas, kurš nobriedis, bijis sagatavots ne ar mežonīgu piepūli, bet pakāpenisku nobriešanu.

Pirms piedzimst tauriņš, ir bijis kokons. Protams, var ātri un efektīvi pielipināt tārpiņam spārnus, taču diez vai tas spēs tos izmantot. Spontanitāte, kustību un emociju brīvība nobriest nevis uznāk, un ar to arī spontanitāte atšķiras no impulsivitātes.

Nav kur steigties. Viss, kas noteik ātri, dzīvo neilgi. Patiešām, nav kur steigties. Vairāk un ātrāk formāli varētu būt labāk, kā mazāk un lēnāk, taču mazāk un lēnāk ir labāk, nekā nekas un nekā. Bet dzīve ne pārāk mīl galējības.

P.S. Lasis ir ātrs, stiprs un nenogurdināms. Tas nopeld tūkstošiem kilometru. Laužas pret straumi un uzveic ūdenskritumus. Bez atpūtas un miega. Mūžīgā cīņā ar stihiju. Viņš pārvar visus šķēršļus, lai beidzot tiktu pie iespējas iznērst ikrus un tad, kad tas beidzot izdarīts, viņš bezspēkā mirst. Tad, lūk, atceries. Tu neesi lasis.”

Autors: Iļja Latipovs geštaltterapeits
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS

 

Par bērnu audzināšanu: problēmas un to risinājumi

vecaki berni
Kā sievietei, kura viena audzina bērnu, būt tam vienlaicīgi gan mammai gan tētim? Kā iemācīt viņam divus uzvedības tipus un formēt pareizus priekšstatus par sievietes un vīrieša lomu?
Bērnu audzināšana ir abu vecāku uzdevums. Jūsu gadījumā vēlos teikt, ka jūs nevarat iemācīt viņam divus uzvedības tipus. Jū varat iemācīt tikai to, kā būt mātei un sievai. Būt sievai nozimē, ka jūs nekad nerunāsiet neko sliktu par viņa tēvu, lai kā arī tēvs būtu uzvedies. Bērnam tēvs un māte ir viens vesels – mīlošais. Kad bērns redz vai jūt vecāku kritiku vienam pret otru, viņam tā ir ļoti sāpīga un graujoša situācija. Tāpēc, ja vēlaties viņam palīdzēt formēt pareizu priekšstatu par sievieti un vīrieti, vienmēr esiet pateicīga savam vīram (kaut arī bijušajam).
Man aug trīs meitas un ne ar vienu no viņām man nav tuvas attiecības. Nesen vienai no meitām palika 20 gadi. Un viņa, kas redzējusi viņas teva necienīgo attieksmi pret mani, izturas pret mani tieši tāpat kā tēvs.
Viņa sava tēva uzvedību kopē  gluži apzināti. Tas nozīmē, ka jūs šajās attiecības ar vīru neesat apguvusi kādu mācību stundu un tagad jūsu meita to pasniedz jums. Padomājiet, kas tā ir par mācību un ko tā māca jums kā personībai?

Ko jūs ieteiktu vecakiem gadījumā, kad viņu bērns savā attīstībā atpaliek no attīstības standartiem?
Dažkārt bērni atpaliek savā attīstībā. Ko es ieteiktu? Dodiet savam bērnam beznosacījumu mīlestību. Tā ir telpa, kurā viņš spēs pa īstam attīstīties. Kad viņš kaut ko dara, neskatieties uz viņu ar deficīta sajūtu, vai nosodījumu, nerājiet viņu, iemācieties atbalstīt un uzslavēt viņu pat par mazām uzvarām, par veiksmīgi paveiktiem darbiņiem.

Ko praksē nozīmē beznosacījumu mīlestība?
Beznosacījumu mīlestība praksē ir mīlestība bez nosacījumiem. Lai kā arī otrs cilvēks izturas un attiecas pret jums, jūs vienalga viņu mīlat. Tā nozīmē arī viņa trūkumu pieņemšanu un piedošanu. Tas nozīmē –  pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Kā iemācīties dot mīlestību diviem bērniņiem (3 gadi dēlam un 1 gads meitai) vienlaicīgi? Es nevaru būt atsevišķi ar katru no viņiem un veltīt laiku tikai vienam.
Ziniet, jaunākais bērns prasīs no jums vairak uzmanības un tāpēc rūpējieties par viņu kopā ar vecāko brāli. Kopā vāriet māsai mannā putru, kopā peldiniet, kopā pastaigājaties un spēlējaties. Kad jūs kopā rūpēsieties, vienmēr pasakiet paldies vecākajam brālim par to, ko vinš dara. Tad viņš sajutīs, ka dara kaut ko ļoti svarīgu. Un kopā ar jūsu vārdiem viņš sajutīs jūsu uzmanību.

Visiem zināms, ka skolotājs kaut kādā mērā ir kā vecāks saviem audzēkņiem. Kā katram no viņiem veltīt pietiekami daudz laika un izaudzināt tos veiksmīgus?
Ir jāsaprot, ko nozīmē “būt veiksmīgam cilvekam”. Ja iemācījāt bērnam mīlēt, tad visādās ziņās būsiet izaudzinājusi veiksmīgu cilveku. Patiesa veiksme izpaužas tajā, ka bērns prot dot un saņemt mīlestību, ciena un godā vecākos, rūpējas par jaunākajiem, prot dradzēties un sadarboties. Ja jūs to viņam iemācīsiet, tad it visās nozīmēs būsiet izaudzinājusi veiksmīgu cilvēku.

Vai mātei ir tiesības atpūsties no bērna?
Protams. Tikai pati radiet sev tādu iespēju. Protams, agrīnā vecumā ir sarežģīti to izdarīt, taču tad, kad viņš guļ, atrodiet sev laiku atpūtai. Tas nav viegls darbs – būt vecākiem, īpaši sievietēm. Interesantas lietas un pārmaiņas notiek tad, kad cilvēks apjauš, apzinās, ka ir Augstākais spēks, kas viņu atbalsta. Balstoties uz to, viņš sajūt sevi kā mīlestības enerģijas “vadītāju” un spēka kļūst vairāk. Kad cilvēks rīkojas tikai “no sevis”, tad pastāvīgi rodas vēlme atpūsties un uzkrāt spēkus.

Manam dēlam ir 10 gadi. Viņš ir gudrs, labestīgs un aktīvs bērns, taču negrib mācīties. Es jau neprasu no viņa, lai vinš būtu teicamnieks, taču macīties varētu labāk, ja gribētu. Kā motivēt?
Jūs sakāt, ka tad, kad viņam nav interesanti, vinš negrib mācīties. Ja interesanti, tad mācās? Saprotiet, ar ko viņš dzīvo un kas viņam ir svarīgi. Un caur to paskaidrojiet pārējo. Atsaucieties uz jautājumiem, centieties saprast, par ko viņš interesējas un kopā apspriediet to. Nav jārada vēlēšanās. Ir jāierauga tas, kas viņu interesē un tajā viņš jāatbalsta.

Man ir vecākais dēls no iepriekšējās laulības. Es nevaru tagadējam vīram ieskaidrot, ka, pirms kaut ko no bērna pieprasīt, viņam sākumā jākļūst tam par draugu. Viņš pieprasa, lai bērns to klausītu.
Uzbūvēt attiecības ar tagadējo vīru ir jūsu sievišķīgais uzdevums. Esiet vieda, atrodiet viņam pieeju. Austrumos runā, ka vīrietis ir galva, bet sieviete – kakls. Galva skatās tur, kur kakls to pagriež. No jūsu puses tam jānotiek dabiski un neuzkrītoši.

Kā mātei dēlu izaudzināt par kārtīgu vīrieti? Kas ir pats galvenais? Vīrs ir, bet bez zināšanām es ļoti daudz ko esmu palaidusi garām. Dēlam jau ir 14 gadu un es redzu, ka neesmu bijusi viņam pietiekami laba mamma. Gribu labot situāciju.
Grūti pateikt. Es nezinu jūsu situāciju. Četrpadsmitgadīgs pusis ir jau pusaudzis, kurš noteikti pieprasīs neatkarību. Iemācieties cienīt viņa izvēles un lēmumus. Kad zēns jutīs tādu jūsu attieksmi, viņš noteikti ieklausīsies arī jūsu vārdos. Vienkārši mīliet viņu bez nosacījumiem, lai viņš vienmēr justu siltumu un uzmanību. Nav svarīgi, ko jūs esat palaidusi garām, ir svarīgi, ko dariet šobrīd. Esiet māte. Un tā ir viena no svarīgākajām lomām, kas tiek dota sievietei. Apgūstiet to tagad un nav svarīgi, cik šobrīd dēlam gadu.

Mums visiem ir ļoti svarīgi apgūt vecāku pieredzi. Kļūt par tēvu vai māti. Sajust šo Visuma enerģiju un apgūt to. Tas ir viens no svarīgākajiem parādiem, kas mums jāatdod dzīves garumā. Ja mēs to neizdarīsim, tad ļoti daudz ko zaudēsim. Tad apmierinātība nekad nebūs mūsu sirdī. Lai kur arī šobrīd jūs būtu, vai jūsu bērni ir jau pieauguši vai maziņi, sāciet no tās vietas, kur šobrīd atrodieties. Varu vien pateikt to, ka es kā 25 gadīgas meitas tēvs, savā laikā ne visu spēju izdarīt pareizi un tāpēc šobrīd man ir ļoti svarīgi iemācīties beznosacījumu mīlestību. Apzinieties īstas vecāku mīlestības enerģiju, kas ir liela daļa no mūsu realizācijas šajā pasaulē.
Šalva Aleksandrovičs Amonašvili stāsta, ka šobrīd dzimst īpaši bērni. Viņš tos sauc par “Ģaismas bērniem”. Savā attīstībā, potenciālā, rakstura īpašībās viņi pārspēj savus vecākus. Viņi IR spējīgi izmainīt Pasauli. Bet, lai to izdarītu, viņiem jāpiemīt iekšējam spēkam un patiesai mīlestībai. Es jūs aicinu patiešām no sirds ieguldīties savos bērnos, radīt viņiem apstākļus šī svarīgā uzdevuma veikšanai.
Autors: Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta FS

Katrs ķermenis ir ideāla forma tieši šīs Dvēseles uzdevumiem

kermenis5

Strādājot ar ķermeni, es satieku cilvēkus, kuri ir aizrāvušies ar mūsdienu kultūras vēsmām un atdala savu ķermeni no sevis, redzot tajā neatrisināmu problēmu un kauna avotu.

Ķermenis kā problēma

Tieši tā, daudzi cilvēki uzskata, ka ķermenis ir to galvenā problēma, tāpēc, ka tas ļoti bieži absolūti neatbilst skaistuma etaloniem.
Tas nevietā apresnē vai tievē tajās vietās, kur negribētos.
Tas noveco un pārstāj būt ideāls. Un, iespējams, tas nekad nav bijis skaists.
Pārāk liels deguns vai parāk resnas kājas, dubultzods vai pēc dzemdībām atkāries vēders.

Ķermenis kā ienaidnieks

Taisnība, daudziem viņu ķermenis ir īsts ienaidnieks, jo tas ļoti vēlas ēst, dzert un gulēt.
Apresnē, ja to pārbaro. No rītiem slikti izskatās, ja nav izgulējies. Izļum no sēdoša dzīvesveida.
Nevēlas ātri atgriezties tonusā no 2 stundu ilga trenniņa sporta zālē – reizi pusgadā.
Ātri ataudzē melnas saknes blondos matos.
Saules ietekmē kļūst kā nosēts ar vasaras raibumiem un dzīves laikā – ar dzimumzīmēm.
Tas vispār ir piedzimis un izaudzis kaut kāds ne tāds – ne ideāls. Ar savām krunkām, pūtītēm, matiņiem uz zoda un sazin vēl ko. Īsāk sakot – ienaidnieks!
Un ko mēs darām ar savu ķermeni? Vai noskaidrojam iemeslu, vai vienkārši aizbāžam tam muti? Mocam ar veselīgiem salātiņiem, nepievēršot uzmanību reālajām tā vajadzībām un ļoti kautrējamies, kad ēdam bulciņas?

Ķermenis kā kauna objekts

Jā, starp citu, vēl viena svarīga tēma – ķermenis kā kauna objekts. Es bieži redzu sievietes, kas kautrīgi piesedz savu nokārušos lielo vēderu un, fotogrāfējoties sataisa “skaistu” sejas izteiksmi un pozē tikai skaistās pozās. Un arī tādu vīriešu ir pietiekami daudz. Un šo “skaisto” rakursu tādiem cilvēkiem nav pārāk daudz. Un tāpec visi foto viņiem atšķiras tikai ar fonu.
Bet viss dabiskais, dzīvais, kas ir gana tālu no skaistuma etaloniem, liek viņiem justies neērti. Esi sastapis tādus cilvēkus?
Un vispār, ķermenis ļoti liek kaunēties. Jo tas taču mēdz būt pārāk resns vai tievs. Tas vēlas pačurāt svarīgas tikšanās laikā – īpaši tajās vietās, kur nav pieejama tualete.
Tas var “nomesties” ar pumpām tieši pirms svarīgas izlaiduma balles, un vēl daudz ko ļaunu sastrādāt. Tas nav līdzīgs un nekad arī nebūs līdzīgs fotošopētajām bildēm žurnālos.

Ķermenis kā baiļu iemesls

Nu, ja, mēs baidāmies no sava ķermeņa. Baidāmies, ka atgriezīsimies no atvaļinājuma un iedegums ātri pazudīs, un pazudīs arī tikko knapi atgriezušās skaistās formas. Baidāmies, ka tas novecos (un tā tas arī būs). Baidāmies, ka tas mūs pivils un vecumdienās saslims ar cukura diabētu vai vēzi. Un mums šķiet, ka tas viss notiek ārpus mūsu gribas. Vienkārši tā.
Un šis process ir neizzināms un neatgriezenisks. Un, ja arī atgriezenisks, tad tikai ar kādu nehumānu metožu palīdzību, piemēram – plastiskās ķirurģijas vai vēl kādas modernas skaistumkopšanas procedūras palīdzību.
Mēs ļoti baidāmies, ka mūs nemīlēs mūsu ķermeņa dēļ. Un mēs domājam, ka cilvēki mīl tikai mūsu ķermeni. Un mēs ceram, ka cilvēki iemīlēs mūs dēļ mūsu ķermeņa tad, kad mēs to savedīsim kārtībā. Un ķermenis kļūst par kaut ko līdzīgu maiņas monētai.

Ķermenis kā kaut kas nepilnīgs un vājš

Mēs ļoti bieži dzirdam, ka miesa ir vārga un ķermenis ir nepilnīgs. Un pilnīgu to padarīs kāda jauna, īpaša treniņu metode vai kaut kas līdzīgs.
Domāju, ka šo sarakstu var turpināt ilgi.
Ja tu savā galvā atklāji kaut ko no augstāk minētā, tas nozīmē, ka tavs ķermenis ir emocionālais mērķis un noteikti kaut kā reaģēs.
Un vari būt pārliecināts, tas reaģēs. To vada instinkti, kas sit nekļūdīgi.
Ja stipri to spīdzinasi, tas pieņemsies svarā.
Ja neņemsi verā tā vajadzības, tas slikti izskatīsies un slimos..
Un, ja pilnībā ignorēsi tā vajadzības, sagatavos tev tāāāādus parsteigumus.
Ja godīgi, es esmu sastapusi tikai dažus cilvēkus, kuri dzīvo pilnīgā harmonijā ar savu ķermeni.
Taču ne viss ir tik briesmīgi. Ir cita pieeja, kuru var sākt praktizēt sākumā savā apziņā, bet pēc tam jau vērot, kā tas iemiesojas dzīvē.
Un, tā…

Ķermenis kā DĀVANA

Precīzāk, kā PĀRSTEIGUMS.
Lūk, tu saņem to no Visuma un tas atrodas skaistā kārbiņā. Tajā iekšā ir ļoti daudz kas. Un tavs uzdevums ir tikt skaidrībā, kas kam domāts. Tieši tā – tikt skaidrībā. Iepazīties un noskaidrot, kā tas viss darbojas. Neuzspiest tam savas idejas un ritmus (tipa: kafija-miega zāles-atkal kafija), bet reāli noskaidrot. Paklausīties, palēnināties, piekrist. Tu pat nespēj iedomāties, cik gudrs tas patiesībā ir.
Iedomājies, ka esi atnācis pie laba ārsta (piemēram – osteopāta), kurš reāli klausās tavu ķermeni un grib tikt skaidrībā. Kā tu jūties pieņemšanā pie viņa? Jau labāk? Daudz labāk! Vienkārši tāpēc, ka viņš skatās uz tevi un ļauj tev vienkārši būt.

Vai iedomājies, ka satiecies ar kādu un viņš skatās uz tevi ar interesi un labestīgi iedziļinās tavās lietās. Un ļoti uzmanīgi skatās. Kā tu jutīsies tāda cilvēka klātbūtnē? Protams, uzplauksi! Lūk, arī ķermenis no tādas mierīgas uzmanības uzplaukst un dod daudz enerģijas.

Ķermenis kā noslēpums

Drīzak kā neatminama mīkla. Kaut kā tajā iekšā viss strādā. Daži procesi ir saprotami, bet daži – nē. Mēs redzam kādas detaļas, kas atrodas ārpusē, bet iekšpusi neredzam. Taču tās ir un no tām ļoti daudz kas ir atkarīgs. Tās var sajust, uztustīt.
Kā sabalansēt muskuļu darbu ar iekšējo orgānu ritmu, lai sanāktu vislabākais rezultāts? Kas jāēd, lai justos labi?
Cikos jāiet gulēt, lai labi izgulētos?
Kas der tieši tev?
Kad tas ir ķermeņa nogurums un kad – vienkārši nevēlēšanās kaut ko darīt?
Cik jāstrādā, lai būtu maksimāli efektīvs?
Kā slimot mazāk?
Kāds tev ir labākais slimošanas veids?
Daudz dzerot, vai iztiekot bez ūdens?
Vai tu proti slimot?
Kā un no kā tas ar tevi notiek?
Ir tik daudz jautājumu ar tik daudzu līmeņu atbildēm.
Es esmu trenējusies un varu sajust dažu iekšējo orgānu darbu. Taču vēl pagaidām es neesmu iemācījusies ar tiem vienoties.
Tas ir iemesls klausīties ķermenī, lasīt par to, studēt tā kustības un nekustīgumu. Man palīdz medicīniskā izglītība, ko ieguvu deviņu gadu garumā. Taču šobrīd ir ļoti daudz iespēju apgūt šīs zināsānas: grāmatas, informācija, skolas. Ir pat krāsu anatomijas grāmata – mana sapņu grāmata.

Ķermenis kā uzdevums

Kā ar šādiem izejas datiem saņemt vēlamo rezultātu? Ja manam ķermenim ir nosliece uz korpulenci, kā man ēst, nezaudējot labsajūtu un paliekot slaidai. Ja neesmu zilacains blondīns, kā man labāk izskatīties pievilcīgam? Ja es ar kaut ko slimoju, kā man dzīvot pilnvērtīgu dzīvi?

Ķermenis kā iemesls radošumam

Un te nu mēs varam iet tālāk un ieraudzīt savu ķermeni kā iemeslu radošumam. Kā visus šos uzdevumus risināt radoši? Kā strādāt ar ķermeni un vienlaicīgi radīt? Varbūt izgudrot kādu deju kādai ķermeņa daļai? Varbūt uzrakstīt recepšu grāmatu tievēšanai savām draudzenēm?
Patiesībā katra mūsu kustība var būt mūsu radošuma izpausme. Vienkārši kāds dzīvo radoši, bet kāds savu dzīvi uztver kā amatu. Saproti, par ko es runāju? Kā tev sanāk? Patiesībā, ja vien mēs ieklausāmies, ķermenis pats pateiks. Pateiks, neko neslēpjot. Tam viņam ir desmitiem dažādu paņēmienu:
nogurums;
uzbudinājums;
sāpes;
dažādi citi stāvokļi.

Pie manis ļoti bieži nāk cilvēki ar lūgumiem atbrīvoties no šīm gudrajām zīmēm. Atbrīvoties no panikas lēkmēm, neiedziļinoties cēloņos. Atbrīvoties no depresijas, nerisnot dziļos uzdevumus. Atbrīvoties no psihosomātikas, nemainot dzīves veidu. Un visus šos cilvekus sagaida vilšanās.

Paldies Dievam, ka ir simptomi. Pretējā gadījumā mūsu smadzenes nogalinātu mūs vēl pirms mūsu pilngadības.
Personīgi es brīžos, kad ir kādas sāpes, esmu tām ļoti pateicīga, jo tie ir simptomi, kas brīdina.
Ja man kājas kļūst smagas un nīd vēnas, tad zinu, ka esmu kaut ko ne to iedzērusi.
Kad sāp aknas, meklēju sevī aizturētu niknumu.
Kad saaukstējos, saprotu, ka esmu pārstrādājusies.
Kad man sāp galva, tad saprotu, ka man jāatlaiž kontrole.
Un cik labi tu pazīsti savu ķermeni un tā zīmes?

Ķermenis ir mūsu senais draugs

Un to vada instinkti. Tie nav tieši, tie vienkārši iedod smadzenēm pareizo virzienu, kurā tās sāk domāt. Un kad mēs sākam klausīties, tās pašas pasaka mums priekšā, kas jadara.

Izrādās, ka spēka zudums pirms nemīlama darba veikšanas nav vienkārši simptoms, no kura jāatbrīvojas, tas ir signāls mainīt darbu. Bet panikas lēkmes ļoti līdzsvarotam cilvēkam – ir iemesls atrast citu izeju spēcīgu emociju palaišanai brīvībā.

Ķermenis kā sistēmas daļa

Un visbeidzot, ir ļoti svarīgi uztvert savu ķermeni kā sistēmas daļu, kurā iesaistīts ir gan Gars gan Dvēsele. Un ir to jāklausās un ir svarīgi to neizolēt no Dvēseles uzdevuma.

Mēs taču neesam ķermeņi, kuriem ir Dvēsele. Mēs esam Dvēseles, kurām ir ķermeņi.

Mēs zemapziņā ļoti labi zinām visus savus uzdevumus un mūsu ķermenis mums palīdz to risināšanā. Vai zini, kādas mācību stundas tava Dvēsele var iemācīties ar ķermeņa palīdzību? Kādus uzdevumus atrisināt? Kādu viedumu iegūt? Vai esi par to kādreiz domājis?

Man šķiet, ka ikviens ķermenis uzliek mums ļoti daudz uzdevumu. Un galvenais no tiem ir Mīlestība, kas apliecina pieņemšanu. Jo, ja tu mīli savu ķermeni, tas tev atbildēs ar to pašu un viss pārējais arī sakārtosies.

Avots: @arhisomatika facebook
​​​​​​​Tulkoja: GInta FS

Saproti, ka tev neviens neko nav parādā un tas būs tava uzplaukuma sākums

durvis55

… tās būs gaidu beigas.
Saproti,ka tev neviens neko nav parādā un tas būs tava uzplaukuma sākums.
Neviens.
Neko.
Nav parādā.
Tik vienkārši…
Atlaist mirāžu par to, cik gan tu esi svarīgs to cilvēku acīs, kurus sastopi. Nevienam nav tevi jāmīl, jādāvina tev dāvanas, un nevienam ar tevi nav jādraudzējas un jāizturas pret tevi godīgi un nesavtīgi.

Nevienam nav jābūt tev uzticīgam tāpēc, ka tu esi kādam uzticīgs.
Nevienam nav tevi jāaizstāv un jādod savs plecs atbalstam grūtā brīdī.
Nevienam nav tev jājūt līdzi un nav tevi jāmierina.
Jāaizdod tev nauda.
Jāklausās tavi stāsti un jāsmejas par taviem jokiem.
Nevienam nav jāaizpilda tavs tukšums un neprasme dzīvot…
Jāatstāj tevi darbā tikai tāpēc, ka esi labs darbinieks.
Nevienam nav par tevi jārūpējas un vēl jo vairāk nevienam nav jāaorganizē tev laimīga un komfortabla dzīve.
Nevienam nav tev jāatbild
ar labu uz labu.
ar pateicību.
Tu saprati?
Neviens. Neko. Tev. Nav Parādā.
Nekad un nekur.
Vai tas dara tevi cietu un noslēgtu?
Vīlušos?
Nē. Nē. NĒ!
Ieskaties tajā…
Tas ir piedošanas vieglums.
Tā ir gaisma, kas laužas cauri tavas nelaimes durvīm…

Atlaid to, kā nav tavās rokās.
Pārstāj tēlot…

Tu vairs negaidi un neceri uz kaut ko.
Tagad tu mācies novērtēt sīkumus, kurus agrāk palaidi garām…
Labu vārdu.
Piedāvājumu palīdzēt.
Smaidu…
Izrādās, ka viss bija tikai tevī pašā…
Redzi, cik daudz labestības ir pasaulē, kad tu neapslāpē visu sev apkārt ar savu “gribu” un “parādā”? dzVisi cilvēki ir labestīgi. Vienkārši ļauj viņiem būt bez tavām gaidām un vērtējumiem un viss izrādīsies savās vietās.
“Ja mīli – atlaid”…
Lūk, tas…
Cieni otra izvēli.
Necenties paredzēt un kontrolēt.
Tev neviens neko nav parādā.
Tas ir pirmais solis.
Un vairs nav gaidu.
Netaisnīgums ir pazudis un palikusi pateicība.
Vieglums.
Un vienkāršība.
Tik daudz esi nometis.
Tagad tu esi brīvs.
Brīvs klausīties un būt mierīgs un kluss.
Brīvs vienkārši būt.
Tev neviens neko nav parādā.
Un tev ne no viena neko nevajag.
Dzīvo.
Dmitrijs Goreliks
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS

Par veiksmi dzīvē

jauna meitene12

Kā būt veiksmīgam?
Mans dārgais draugs, tu noteikti esi ievērojis, ka ikvienā grāmatnīcā ir ļoti daudz grāmatu par tēmu VEIKSME. Krāsaini vāki, iedvesmojoši nosaukumi un aprakstītās tehnoloģijas apsola ātru rezultātu savu mērķu sasniegšanā. Bet vai tu zini, ka dažām no tām ir specīga blakne un tās graujoši var iespaidot tavu dzīvi? Šodien mēs parunāsim par grāmatu izvēli.

Par mūsdienu VEIKSMES izpratni
Mūsdienu veiksmes izpratne sevī ietver domu, ka veiksmīgs var būt ikviens, kurš izmantos efektīvas tehnoloģijas. Te varam runāt par: ķermeņa valodu, domu formu radīšanu, pozitīvo domāšanu, afirmāciju izvēli un atkārtošanu u.c.
Stīvens R. Kovejs savā grāmatā “Ļoti veiksmīgu cilvēku 7 paradumi” stāsta par to, ka studējot veiksmes tēmu, kuru apraksta dažādi autori, viņš ir atklājis ļoti interesantu faktu. Viņš atklāja, ka šie tehniskie paņēmieni psiholoģijas zinātnē radās 20. gadsimta 30tajos gados. Līdz tam laikam grāmatu autori skaidroja, ka, lai cilvēks būtu veiksmīgs viņam ir daudz jāstrādā ar sevi, jāuzlabo savas rakstura īpašības un jāattīstās kā personībai.

Attīstoties sabiedrībai psiholoģijā parādās tehnoloģijas, kas neprasa no cilvēka iekšējas izmaiņas. Kā jau tu saproti, šī pieeja veiksmes sasniegšanai ir balstīta uz lepnības platformas, kas apgalvo, ka visa pasaule un tās resursi ir radīti lai apmierinātu cilvēka personīgās vajadzības. Izmantojot izvēlēto tehnoloģiju, cilvēks sasniedz noteiktu rezultātu, taču nejūtas pilnā mērā laimīgs.

Dzenoties pec finansiālas labklājības, augsta statusa sabiedrībā, viņš pastāvīgi atskatās uz citiem. Citos cilvēkos viņš redz tikai konkurentus. Viņa dzīvē nav vietas līdzcietībai, labestībai un labdarībai. Viņš komunicē tikai ar tiem, kas viņam ir izdevīgi. Viņa tuvie un mīļie cilvēki izjūt viņa uzmanības deficītu. Ja viņš to arī dod, tad parasti tā izpaužas vien kā pretenzijas un pārmetumi.

Nepareizs dzīvesveids izsauc pastāvīgu saspringumu un noved pie hroniskām slimībām. Veiksme lepnības iespaidā pārvērš cilvēka dzīvi par totālu kontroli pār visu, ar ko tas saistīts. Viņam nav sava iekšējā balsta, intuīcija nestrādā, ir aizvērta bet apziņa atrodas pastāvīgā stresa stāvoklī.

Atrodoties lepnības iespaidā, cilvēks zaudē spēju saprast, kas patiesībā notiek viņa dzīvē.

Lūk, tādu pasaules ainu mēs redzam, kad cilvēks ir orientēts uz veiksmi un atsakās no darba ar sevi. Šis ceļš pilnīgi noteikti ved pie visu dzīves sfēru disharmonijas.

Par patieso veiksmi
Patiesa veiksme vienmēr ir balstīta uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēks jūt sevī iekšēju atbalstu. Viņš saprot, ka ir atnācis šajā pasaulē, lai realizētu savu aicinājumu un atnestu kaut ko savu – vērtīgu sabiedrībai. Tāpēc it visām viņa darbības jomām galvenais kritērijs ir uzstādīto mērķu ekoloģiskums.
Ja vinš rada kādas preces vai pakalpojumus, tad seko tam, lai izejmateriāli būtu augsti kvalitatīvi. Lai preces un pakalpojumi būtu vērtīgi un nekaitīgi. Kad viņš komunicē ar sev tuvajiem cilvēkiem, tad cenšas saprast viņu vajadzības un mērķus. Vinš nediktē savus noteikumus, bet ir orientēts uz sadarbību un atbalstu. Viņš savu uzmanību velta savai veselībai, ēd veselīgu ēdienu, nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm, ievēro dienas režīmu. Dzīvo harmonisku dzīvi.

Grūtās situācijās atveras viņa intuīcija, tā pazūd stress un paveras iespējas. Sāpju un ciešanu vietā viņš izjūt prieku un entuziasmu. Tu redzi divas veiksmes ainiņas. Viena – būvēta uz lepnības platformas, otra uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēkam vienmēr ir izvēles iespēja, kādā veidā sasniegt savu veiksmi.

Kad grāmatnīcā izvēlies savu grāmatu, kurā aprakstītas efektīvas veiksmes tehnoloģijas – pārbaudi tās ekoloģiju un to, vai gadījumā tai nebūs blaknes. Pāršķirsti šo grāmatu, sajūti tas noskaņojumu. Par ko tā stāsta? Par to, kā uzveikt konkurentus un sasniegt savu mērķi, neskatoties ne uz ko, vai arī par to, kā iemācīties sadarboties ar partneriem, lai kopā radītu kvalitatīvus produktus un pakalpojumus, kas būs noderīgi sabiedrībai?
No Oļega Gadecka lekcijas “Esi uzvarētājs jebkurā situācijā”
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Iemāci saviem bērniem risināt TIKAI TRĪS svarīgas lietas dzīvē…

vecaki un berni1

Daudzu vecāku dzīvi ir sabojājusi ideja par to, ka viņi ar saviem bērniem ir vienlīdzīgi. Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Man periodiski jautā, kāda ir mana attieksme pret bērnu audzināšanu un ko es uzskatu par pareizu audzināšanu. Mans atskaites punkts ir audzināšanas mērķis un galvenais uzdevums, un no šejienes tad arī izriet metodes un audzināšanas veidi.

Audzināšanas mērķis ir apmācīt cilvēku risināt TRĪS uzdevumus

– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību regulēt savas emocijas un vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību nodrošināt sevi un savas vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību realizēties sociumā

Un viss.
Viss pārējais ir lirika, kas nespēj aizvietot šos trīs uzdevumus, jo, ja reiz tu esi laidis pasaulē bērnu, tu esi atbildīgs par to, lai iemācītu šos trīs uzdevumus risināt.
Daudzus vecākus ir samaitājusi šī ideja par vienlīdzību ar saviem bērniem.
Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Tikai šī nevienlīdzība ir spējīga motivēt apgūt šīs iemaņas.
Kamēr vien tavs bērns uzskata, ka ir ar tevi vienlīdzīgs, viņam nav nekādas vajadzības pacelt savu pēcpusi, lai iemācītos risināt šos trīs uzdevumus.

Vecāki nav vienlīdzīgi ar saviem bērniem tikmēr, kamēr bērns nerisina šos uzdevumus patstāvīgi.
Un pat pēc tam, šī nevienlīdzība saglabājas, ja vecāki turpina augt un attīstīties, jo viedumam nav atpakaļgaitas, un šādu vecāku viedoklim vienmēr būs lielāks svars, kā viņu pašam gudrākajam bērnam.

Cieņas trūkums pret cilvēku, kuram ir lielāka pieredze un viedums kā tev, ir bezkaunība, kura vainagojas ar veselu rindu “grābekļu” tā bērna ceļā, kurš nolēmis, ka viņš JAU ir vienlīdzīgs ar tiem, ar kuriem reāli NAV vienlīdzīgs.

Šī vienlīdzības ideja sagrauj un sēj ilūzijas bērnu prātos, ka viņiem ir tās pašas pilvaras, kas viņu vecākiem. Tie ir murgi.

Līdz brīdim, kad tavam bērnam aprit 21 gads, viņam jāiemācās daži vienkārši noteikumi:

1. Viņam neviens neko nav parādā.
2. Noteikumus uzstāda tas, kurš maksā.
3. Unikalitāte un ģenialitāte ir pamats sava svarīguma sajūtai un lepnībai un reālajā dzīvē tām nav nekādas vērtības.
4. Reālais cilvēka vērtības mērs ir viņa prasmes – būvēt sociālo mijiedarbību un pārdot savus produktus un pakalpojumus. Tās ir prasmes, kas nes reālus rezultātus – gan finansiālo brīvību gan neatkarību no citiem cilvēkiem.
5. Centieni komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tiem, kas par tevi maksā un risina tavas problēmas – ir bezkaunīgi. Gribi uzstādīt savus noteikumus – maksā.
6. Lai citi cilvēki cienītu tavas robežas, tavu gaumi un vajadzības, tev tas jānopelna ar savu ieguldījumu kopējā lietā un kopējā “katliņā”. Autoritāte no gaisa nekrīt.
7. Attīstība ātrāk notiek tajos apstākļos, kuri ir tieši šobrīd. Ideāli apstākļi noved pie degradācijas, nevis attīstības un, ja cilvēks ātrāk vēlas kļūt savas realitātes burvis, viņam jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir šeit un tagad ar visiem to ierobežojumiem un problēmām.

Šī piedzīvojumu spēle (quest) arī ir pats īsākais ceļš uz veiksmi, uzplaukumu, labklājību un brīvību.
Autors: Ņina Rubinšteina – psiholoģe un geštalt-terapeite
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS