Par ko klusē vīrieši?

Nav labi, kad mūsu vīrieši pamet savus bērnus un aiziet no ģimenēm, un mēs neko nesaprotam, pat negribam saprast, un kāpēc dažkārt, kad viņš ir prom, pat iestājas miers dvēselē.

Mēs nesaprotam, kurš kontrolē situāciju mūsu ģimenē. Mēs vispār nezinām, kas tās ir par programmām, kas mūs kontrolē. Kāpec vīrieši aiziet neko nepaskaidrojot? Vai kāpēc viņi ir gatavi ar mums dzīvot, bet nav gatavi kopā attīstīties? Kāpēc viņi klusē?

Kāpēc mums, sievietēm jāmācās ar viņiem runāt? Un tikai tādā secībā: sākumā mums jāiemācas ar viņiem runāt pareizi, un tikai pēc tam runā viņi!

Ko nozīmē “pareizi”? Kaut ko sevī mainīt, lai sakristu ārējais miers un iekšējais. Lai tas notiktu bez aizvainojuma, prasībām un mūžīgām pretenzijām pret viņu. Ikviena saruna.

Kāpēc vīriešus vajag sasildīt? Kur ņemt tik daudz mīlestības, lai pēc ilgstoša spiediena no sieviešu puses, kas sākusies praktiski no bērnu dārza laikiem, viņi spētu mums uzticēties?

Vai ir iespējams kaut ko darīt ar to, ka viss, ko vēlas vīrietis ģimenē, ir tas, lai viņu vispār “neaiztiktu vai liktu mierā” un viņu neinteresē uzlabot savu kopdzīvi, jo viņš principā netic sievietēm? Kā pārstāt viņu mūžīgi kaut kur vilkt, stiept, likt kaut ko darīt? Kā izdarīt tā, lai viņš pats gribētu savā ģimenē šo kopā būšanas sajūtu?

Grūti ar to visu tikt skaidrībā! Taču tas ir iespējams! Ja pati to vēlēsies! Reiz man arī bija ļoti vientuļi savā ģimenē, ar savu vīru. Bet tagad tas vairs tā nav. Es ik dienu esmu veikusi un vēl joprojām veicu milzīgu darbu savās attiecībās. Man izdevās izdarīt tā, ka mēs sākām runāt. Un sanāca pavisam cita dzīve. Un, ne tikai man. Tātad principā tas ir iespējams! Un ir ne tikai divi varianti!!! Vai nu paciest, vai “ak, šīs attiecības mani nomāc!” un ātri aiziet! Ir vēl trešais variants!
Es esmu! Mēs esam! Ir mūsu ģimene! Kura godīgi iziet cauri visām krīzēm ne jau pēc “macību grāmatas”! Kaut arī dažkārt ir ļoti grūti.

Tu nedrīksti nolaist rokas. Tev nav jācieš. Lai arī cik nepārvarama tev šķistu esošā situācija. Un tavos spēkos ir apstādināt šo atšķirtību, kas šobrīd ir starp tevi un tavu vīru un kurā dzīvo jūsu bērni. Tāpēc, lai pēc tam dotu viņiem iespēju izveidot normālas attiecības, tāpēc, lai nākotnē dotu viņiem iespēju izveidot stipras ģimenes. Tāpēc, lai paspētu normāli dzīvot paši.

NEIZDOMĀTS STĀSTS

“Šodien no rīta pamodos un sapratu: ja mana vīra mīļākā pazudīs, es atkal pārvērtīšos par monstru. Es to jūtu. Es atkal baidos izjust to agresiju, kas plūda no manis uz viņu kā melna straume daudzu mūsu kopdzīves gadu garumā.

Es sapratu, ka es vairs nelīdīšu viņa telefonā vai datorā, nemocīšu sevi ar visām tām detaļām un necentīšos viņu kontrolēt. Es vienkārši sākšu dzīvot. Un macīšos runāt.

Man jāiziet no šī upura stāvokļa. Tas līdzīgs dziļai akai. Es sēžu tās dibenā, skatos augšup, bet izrāpties nevaru. Jātiek ārā!”

TIKSM SKAIDRĪBĀ, KĀ STIPRINĀT SAVU ĢIMENI BEZ MĪĻĀKĀS PALĪDZĪBAS
Nevajag baidīties no tā, ka būs kā agrāk. Šobrīd tu jau daudz vairāk saproti par sevi un savu ģimenes situāciju. Par savām attiecībām ar vīru. Tu esi gatava domāt par savu “ieguldījumu”” tajās un to, kas notika. Tāpēc nebūs tieši tā kā bija!

Un, kā būs? Šobrīd kaislību intensitāti palīdz “uzturēt” mīļākā. Viņa ar savu ierašanos, lai cik dīvaini tas nešķistu, palīdzēja apturēt tavas agresijas pret vīru uzplūdus. Un arī viņš to jūt. Radās iespēja uzelpot. Laiks padomāt. Gan tev, gan viņam.

Pamēģināsim pafantazēt, kas notiks, kad šī tēma atkritīs.

Viens variants, tu periodiski viņam pārmetīsi. Par to, kas bija.

Otrs variants, tu varēsi piekrist tam, ka ikviena parādība, kas notiek ģimenē: mīļākā, slimība, problēmas ar bērniem, skar visu ģimeni.
Ja tu patiešām piekritīsi tam, ka tas, kas notiek jūsu ģimenē nav vis ” slikta uzvedība”, bet gan jūsu kopējā problēma. Nevis vienam no pāra, bet abiem.

Pirmajā variantā man tev pat teikt nav ko. Tu pati visu proti. Ikviena no mums to prot. Pārmest. Vainot. Pateikt visu. Pamācīt. Zāģēt.

Otro variantu izvēlēties ir daudzkārt grūtāk! Atkal ir daudz jāmācās.

Un pats galvenais, ko mācīties, (no pirmās, otrās un pat desmitās reizes tas nenostrādās), ir iemācīties sarunāties.

Šķiet, kas nu tur tāds? Sarunāties? Ko tur daudz mācīties?

Mūsu mentalitāte un audzināšana ir tāda, ka praktiski mēs visas runājam ar pretenzijām un prasībām pret otru. Mēs neprotam savādāk. Un tad, kad tā darām, mēs otru cilvēku atgrūžam.

Tev nāksies ar savu vīru iemācīties runāt pavisam savādāk. Normāli. Vienkārši. Bez prasībām. Bez pārmetumiem. Bez zemtekstiem un vēstījumiem. Mierīgi. Rāmi.

Tas būs ļoti sarežģīti. Tāpēc, ka tad, kad tu sāc tā runāt, viņam nav iespēju uzvilkties, emocionēt un “drāmas” nav. Tā tiek atcelta. Taču daudzi vīrieši ir pieraduši pie tā, ka ir drāma, ka tai ir jābūt!!! Ka ģimenē jābūt pastāvīgam stresam!  Kā dzīvot ģimenē bez stresa un spriedzes – to viņi vispār neprot. Un kā tu pati tajā jutīsies, kad nebūs vairs pretenziju? Tu, kurai vajadzīgs būt “uz nerviem” un kaislībās?

Jāmēģina, lai uzzinātu!

Lai iemācītos TĀ sarunāties, ir jāpieliek piepūle. Jāpaspēj, pirms atver muti, pirms pasaki ierastos vārdus, prast tos izfiltrēt un piemeklēt pareizo intonāciju.

Tu jau sajūti protestu? Un, kas tagad notiks, mūsu mājās vairs nevarēs atslābināties, uzstāties, parādīt savas tiesības un pateikt viņam visu?
Jā! Tu visu pareizi saprati. Ja gribi iemācīties sarunāties.

Un arī viņu vari godīgi brīdināt, sakot: ” Es sapratu, ka ļoti ilgi ar tevi esmu runājusi nepareizi. Visu laiku ar kaut kādiem negatīviem “uzbraucieniem”. Tagad es to ļoti nožēloju.
Piedod man. Agrāk es tur neko nevarēju padarīt. Tagad gribu iemācīties savādāk. Bez pretenzijām un pozitīvi. Es ļoti gribētu tev palūgt palīdzību, jo man noteikti ne viss uzreiz izdosies, taču es ļoti gribu, lai izdodās. Runāt ar tevi savādāk. Labestīgāk. Mīļāk. Mierīgāk.”

Tas jau ir pusceļš. Lēmums, pa kādu ceļu iet, ir pieņemts un vīrs ir pabrīdināts.

Var rasties jautājums, kāpēc es vīra mīļāko neuztveru kā nopietnu sāncensi un potenciālu draudu ģimenei?
Tikai tāpēc, ka tad, ja sievietei ir iekšēja pārliecība par to, ka šis vīrs viņai ir vajadzīgs, šī pārliecība uzvar visu. Laba attieksme pret savu vīrieti uzvar visu. Dažkārt to sauc par mīlestību. Dažkārt tikai pēc tādiem pārbaudījumiem mīlestība arī sākas. Atmostas.

Turklāt, tu nedrīksti orientēties uz viņa uzvedību. Tev pašai sev jāpieņem šis lēmums, ka ikvienai tavai un viņa sarunai jābūt uz labvēlīgas nots un ar pozitīvu noskaņu. Lai starp rindiņām var izlasīt: “Es ļoti priecājos par to, ka tu esi! Es priecājos par to, ka varu tev to pateikt! Par to, ka varu ar tevi par to runāt!”

Šīs emocijas raisās ļoti ātri. Un vīra dvēsele var nepaspēt sadzirdēt šīs pārmaiņas balsī, noskaņojumā un galvā. Un viņš uz to var reaģēt kaut kā savādāk.

Varbūt šobrīd viņš mīļākās tēmu tev degunā vicina kā sarkanu lupatu vērsim, lai izbaudītu to mieru, kas, iespējams, pārāk ilgi nav bijis jūsu mājās. Pateicoties mīlākajai, viņš var savās mājās atpūsties. No tavas agresijas un mūžīgās neapmierinātības. Protams, kā var negribēt to visu turpināt? Miers, labvēlība, tu rosies un centies “būt laba”.

Lūk, te ir svarīgi tev pateikt. Neskatoties uz to, ka tev jāiemācās runāt mierīgi, rāmi, bez pretenzijām, tev tomēr sevī ir jāieklausās un jāpadomā par to, ck ilgi tu esi gatava gaidīt, kamēr viņš pārstās staigāt šurpu-turpu.

Ne vienmēr jautājumu par mīļākās “izgaišanu” var atrisināt vienas dienas vai nedēļas laikā. Tieši tāpēc, ka arī vīram ir bail izdarīt ikvienu neveiklu kustību, lai viss neatgrieztos vecajās  sliedēs. Te nu jūs esat vienoti – ne viņš grib iepriekšējas attiecības. Ar tevi. Ne arī tu vēlies, lai notiktu tā, kā iepriekš.

Tāpēc būs jāveido jaunas. No nulles. Un pareizā intonācija, tavs miers, tavs dzīvesprieks pat tādos ģimenei grūtos laikos tev palīdzēs.

Nolem, cik ilgu laiku tu esi gatava viņu gaidīt. Un pasaki to viņam. Mēnesi, divus, pusgadu, gadu – lai viņš izlemtu. Nevajag viņam jautāt, kad viņs to pametīs un atgriezīsies. Ja tā jautāsi – nekad nepametīs. Pilnīgi skaidrs, ka viņam ir labi. Viena par viņu cīnās, otra kļuvusi gluži vai zīdaina. Iespējams, viņam tas ilgi neapniks.

Tu viņam paziņosi šo laika intervālu – cik ilgi viņš var lemt. Un tad, kad tas būs pagājis, ja viņš visu atstāj kā ir, un neko nemaina, dzīvo pa divām mājām, tad tev būs jāuzņemas atbildība un jāpabeidz šīs attiecības. Tā tu nepazaudēsi savu pašcieņu. Un tev tā būs vieglāk.

Jā, bailīgi bez viņa, pavisam bailīgi, taču, ja tu ļauj vīrietim bezgalīgi rīkoties ar tavu laiku, tas ir vēl briesmīgāk. Gan tev, gan viņam. Tu pati dod viņam iespēju necienīt sevi. Ar to, ka pati sevi necieni.

Tā kā labāk labvēlīgi atskaņot viņam savu gaidīšanas laiku: “Es sapratu, ka mūsu ģimenē ļoti daudz kas nav bijis pareizi. Sapratu, ka vēlos ar tevi savādākas attiecības. Sapratu, ka esmu gatava mainīties un pret tevi izturēties labāk. Un es to darīšu. Saprotu, ka tev šobrīd nav vienkārša situācija. Tu nezini, kā rīkoties. Un tev ir vajadzīgs laiks. Padomāt. Izvelēties. Es vēlos, lai tu mani saprastu. Un es tev varu dot šo laiku – lūk tik (un nosauc savu ciparu, cik ilgi esi gatava gaidīt). Taču es nevaru tev dot bezgalīgi daudz laika. Tāpēc, tad, kad šis laiks būs beidzies un, ja tu vēl nebūsi izlēmis, tad lēmumu pieņemšu es. Mainīties un strādāt pie attiecībām kopā vai viena es vēlos, bet vilkt garumā ciešanas, mīņāties uz vietas un dzīvot pārmetumos, es vairs nevēlos”.

Sākumā viņš tev neticēs. Iespējams, neuztvers nopietni tavus vārdus. Tavs miers viņam šķitīs uzspēlēts. Un būs tev pārbaudes. Lai pārbaudītu, kurā mirklī tu norausies un sāksi runāt pa vecam ar pretenzijām un pārmetumiem. Kad?

Sākumā viņš tevi provocēs uz jūsu veco ierasto sarunāšanas veidu. Pieņemsim, tu skaļi apvaino, dusmojies, vicini rokas, bet viņš klusē. Jo vairāk tu uzvelcies, jo vairāk viņš aizveras. Tu pati zini, kā jums mēdz notikt.

Arī viņš “spiedīs” uz visām tavām pogām, lai tu reaģētu ierastā veidā. Un te nu tev jāspēj noturēties! Un sanāks ar sevi pacīnīties. Pielikt piepūli. Un nepadoties provokācijām.

Taču tie vārdi – lūgums pēc palīdzības un atbalsta, kurus tev pateicu pašā sākumā, var tev palīdzēt kaut nedaudz mīkstināt viņa sirdi.

Pagaidām viss. Pagaidām mācies sarunāties. Bez pretenzijām. Tā, kā, iespējams, vēl nekad un nekur neesi dzirdējusi. Katrā gadījumā – ne savā tuvākajā lokā. Stāsti par sevi viņam biežāk. Runā par to, kā tu jūties un kā tu vēlies. Un nospraud laika robežas.

Un atceries, ka tā, kā ir šobrīd, nebūs mūžīgi.

Psihologs Jūlija Zinovjeva
Foto: Olya Kobruseva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime staigā klusiem solīšiem

Es visu savu dzīvi gaidīju laimi. Es domāju, ka tā ir liela, gaiša un brīva. Es ticēju, ka tā atnāk negaidīti, kā zibens, kā vētra, visu savā ceļā noārdot un radot no jauna. Bet vēl tai noteikti jāpaziņo: “Tā esmu es, tava laime!”

Pagāja gadi. Svētku gaidīšana izrādījās labāka par pašiem svētkiem. Un pakāpeniski atnāca apziņa, ka laime var būt maziņa, klusa, nedaudz kaprīza un, ka tā neatnāk tāpat vien, tā man pašai ir jārada. Bet pēc tam vēl jāsalāpa, jāsalīmē un jāpabaro ar brokastīm.

Un vēl tā ir ļoti nepastāvīga. Tā jebkurā brīdī var pārsprāgt kā ziepju burbulis, sabrukt kā kāršu namiņš vai aizlidot ka naktstaurenis caur vēdlodziņu.

Tā nemīl melus un tā ļoti viegli apvainojas. Tā nemīl košus tērpus. Un tā aiziet tikpat klusiņām kā atnākusi. Un tikai pēc gadiem mēs saprotam, ka pie mums bija atnākusi īsta laime.

Iemācies savu laimi ieraudzīt. Nepagriez tai muguru.

Jeļena Potehina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt, ne saprast

Sievieti vajag mīlēt nevis saprast. Tas jāielāgo pirmkārt.
Vairums atšķirību starp sievietēm un vīriešiem saistīti ar tūkstošiem gadu ilgušiem dažādiem apstākļiem.
Sievietes psihi ir nomācis vīrietis, kurš viņai melo, padara viņu par savu verdzeni, pārvērš par otršķirīgu pasaules pilsoni. Viņš zin, ka viņa ir brīnišķīga un, ka viņas neatkarība vīrieti apdraud. 
Sievietei savā dvēselē ir jāatrod un jāattīsta savs potenciāls, un tad viņu gaida brīnišķīga nākotne.
Sieviete un vīrietis nav ne līdzvērtīgi ne arī atšķirīgi. Viņi ir unikāli.
Un divu unikālu būtņu satikšanās rada ko brīnišķīgu.

OŠO

Klusums – miers un bieds

Mēs zinām, ka ir kāda saikne starp lūgšanām un klusēšanu. Bet, ja aizdomāsimies par klusuma lomu mūsu dzīvē, tad izrādīsies, ka ne vienmēr tas ir stāsts par iekšējo mieru. Klusums var būt biedējošs.

Daudzus cilvēkus klusēšana biedē. Daudzi nezin, ko ar to darīt.
Ja viņi pamet pilsētas troksni un attopas vietā, kur nedzird mašīnu rūkoņu, vilcienu riteņu klaboņu, tur, kur ausis nesasniedz radio un televizora skaņas, kur neskan mūzika – viņi sajūt, kā spēcīga trauksme pārņem visu ķermeni. Viņi jūtas, kā zivis, kas izmestas liedagā. Tā, it kā visi orientieri būtu zuduši.

Daudzi cilvēki nespēj klusumā mācīties, viņiem vajag, lai visapkārt būtu milzīga mūzikas siena.

Ja viņus nosēdināsi istabā, kurā neiekļūst skaņas, tad ļoti ātri varēs redzēt kā pieaug viņu nervozitāte. 

Tādējādi daudziem no mums klusēšana ir bieds.
Bija laiki, kad klusums bija ierasta lieta un lieki trokšņi traucēja. Taču tagad troksnis ir tik ierasts, ka, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet klusums ir kļuvis par traucēkli.
Nav grūti saprast, kāpēc cilvēki ar šādu attieksmi pret klusēšanu izjūt grūtības lūgšanās.

Ikdienas dzīvē klusums ir kļuvis svešs. Pat dodoties uz pludmali vai uz mežu piknikā, gadās, ka austiņas ir mūsu labākie ceļa biedri. Izskatās, ka būt klusumā ir neciešami.

Taču klusums ir pilns skaņu: vējš čukst, lapas čab, putni vēcina spārnus, viļņi čalodami skrien uz krastu. Un pat tad, kad nekādu skaņu nav, mēs varam sadzirdēt savu elpu, savu roku kustības, noķert skaņas, kas rodas kaklā rīšanas procesā un savu soļu skaņas. Taču cilvēks ir kļuvis kurls pret šīm klusuma skaņām.

Kad mums piedāvā iziet no skaļās pasaules un doties skaņu pilnajā klusumā, mēs bieži vien bīstāmies. Mēs jūtamies kā bērni, kuru acu priekšā sagrūst pašu mājas sienas un pēkšņi viņi attopas klajā laukā. Vai arī jūtamies tā, it kā mums būtu atņemts apģērbs, vai arī kā putni, kuri izmesti no ligzdas.

Ausis sāk sāpēt, tāpēc, ka tām atņemts ierastais troksnis, un mūsu ķermeņi tik ļoti pie tā ir pieraduši – un jūtas kā siltā segā ietinušies. Mēs esam kļuvuši kā narkomāni, kuriem jāiet cauri sāpīgajam atteikšanās no narkotikām procesam.

Mums ir grūti atbrīvoties no šiem ārējiem trokšņiem, bet vēl grūtāk ir sasniegt iekšējo klusumu, sirds klusumu. Ir sajūta, ka cilvēks, atrazdamies visu šo trokšņu varā, absolūti ir zaudējis saikni ar savu iekšējo “es”. Visi neatrisinātie jautājumi palikuši bez atbildēm. Līdz galam neapzinātās jūtas palikušas neizskaidrotas, bet mulsinošās haotiskās emocijas vēl joprojām paliek nesaprastas.
Tas viss mūsos ir – kā haotisku jūtu mudžeklis, kuru līdz šim vēl nekad nav bijis iespēju sakārtot.

Henrijs Nouvens “Ar atvērtām plaukstām”
Foto: Eberhard Grossgasteiger
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kas nenotika

Ir viegli pateikties par to, kas izdevās un sanāca. Daudz grūtāk skatīties uz to, kas neizdevās un nesanāca. Un būt par to pateicīgam.

Tas, kur tu šobrīd atrodies, ir tavas pagātnes rīcības rezultāts. Tavas darbības un bezdarbības.

Tu esi tāds, kāds esi. Pateicoties visam, kam esi cauri izgājis. Kur sanāca un kur nesanāca. 

Katrā jaunā posmā, atskatoties atpakaļ, arvien skaidrāks kļūst tas, kāpēc notika tieši tā. Un tas bija pareizi. Kad mācība izieta, secinājumi izdarīti, atliek vien pateikties. Par to, kas bija. Un to, kas nebija. Un to, kur sanāca un to, kur nesanāca.

Un rodas skaidrība un atbildība par sevi un savu ceļu. Jo “sanāca vai nesanāca”, bet tas ir mans ceļš, mani soļi, manas darbības. Un rezultāti. Arī mani.

Ielāgojot šo pieredzi, rodas spēks kustēties tālāk.

Ar pateicību. Visam, kas bija un visam, kā nebija.
Un, noteikti – sev.

Anna Gusak
Foto: Lucas Mendes
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vēlos!

Vēlos gaismu, vēlos krāsas…
Vēlos sakārtot skapjus, nomazgāt logus, nogriezt vēl īsākus matus, kuri agrāk šķita neapspriežama nepieciešamība un absolūti man nesaprotamas sievišķības atribūts.

Vēlos stundām ilgi ērtās kedās pastaigāties pa krastmalu un smaidīt, izmetot tumšajā ledainajā dzelmē visas atlikušās šaubas par to, ka esmu šeit ne jau tāpēc, lai visiem izpatiktu un piepildītu citu cerības.

Vēlos dzert savu stipro kafiju, bet dažkārt vīnu… lasīt papīra grāmatas… klausīties mūziku, kas patiešām ir mūzika…. un retāk skatīties pulkstenī, kalendāros, plānotājos, paspējot būt šeit un tagad.

Ļoti Vēlos to bezkompromisu patiesību, kurā nav nekādu pieklājības vizīšu, “vajadzīgo” draugu, nemīlamo roku un lūpu, un to nelaimīgo vietu, uz kurieni kājas nenes.

Un patiesībā, ne tikai vēlos…

Arī daru.

Ar prieku, bez nožēlas un bailēm, ar žēluma pēdām, kas izkusa, tāpat kā pēdējais ziemas ledus.

Lai pilnvērtīgi dzīvotu, pietiek ar to atbildību par savu paša dzīvi, kuru tu vairs ne uz vienu nenovel.
Tad nevajag lūgt atļauju un par katru cenu censties izdabāt, un paciest nepaciešamo tikai tāpēc, ka nav kur likties.
Mīļie mani, tiekšanās pec pilnības nav labākais veids kā dzīvot… tas ir veids kā pēc iespējas ilgāk nesākt dzīvot…
Bet dzīvot, mierinot sevi ar domu, ka tu vēl neesi sācis, ir pats nejaukākais pašapmāns dzīvē.

Ko tu vēlies?
Un uz ko no tā, ko tu vēlies, esi gatavs?

Pirmais ir sapņi, otrais – realitāte.
Kur tevis ir vairāk?

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ikdienas Mīlestība

Nodzīvot dzīvi nav joka lieta.
Ilgstoša ģimenes dzīve nav sprinta distance. Tajā notiek tik ļoti daudz kas, ka to izturēt var tikai pieaudzis cilvēks. Pusaudžiem ar viņu iluzoro un ideālistisko pasaules uztveri šo piedzīvojumu neizturēt. Tie to pagaršos un izspļaus. Jau pašā spēles sākumā.

Ja gribas lielu un tīru mīlu ar nejauši satiktu princi vai princesi, tas nebūs uz ilgu laiku. 
Mīlestība, kura domāta dzīvei var būt liela, bet tā noteikti nebūs ļoti tīra.
Tajā ir gan slimības, strutas, caureja, vemšana un asinis.
Tajā mēdz būt gan aizkaitinājums, nesapratne, aizvainojumi un dusmas.
Tajā ir viņas kosmētikas, matu krāsas un matu pēdas izlietnē.
Tajā ir krākšana un viņa netīro zeķu smaka.
Tajā ir paketes un tamponi, kurus vīrietis dažkārt pērk sievietei.
Tajā ir nemazgāti trauki, jo abiem slinkums tos mazgāt.
Tajā ir histērijas, rupjība un neuzmanība.
Tajā ir nogurums, tai skaitā vienam no otra.
Tajā notiek avārijas, forsmažori un abpusējas kļūdas.
Tajā ik pa laikam var nebūt seksuālās vilkmes un intereses.
Tā var būt sasmērējusies ar bērnu kakām un izmocījusies bezmiega naktīs.
To dažkārt aizstāj garlaicība un rutīna.

Tev tas nepatīk? Tu nesaproti, kam tas viss vajadzīgs un kādēļ to visu paciest?

Piemēram,
tāpēc, lai tev vienmēr blakus būtu īsts draugs;
tāpēc, lai tu varētu būt tu pats un tevi pieņemtu;
tāpēc, lai varētu uzticēties un paļauties uz mīļotā cilvēka atbalstu;
tāpēc, lai būtu tuvībā ar otru cilvēku;
tāpēc, lai viens otram būtu gan palīdzība gan atbalsts jebkuros dzīves brīžos;
tāpēc, lai ieelpotu sava tuvākā smaržu un lūkotos mīļotajās acīs.
Izturēt neapmierinātību un stresu spēj tikai pa īstam pieaudzis cilvēks. Bērni to neprot.

Lilija Ahremčik
Foto: Danielle Guenther
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr

Kamēr tev nav veselīgas attiecības pašam ar sevi, tu nespēsi izveidot veselīgas attiecības ar citiem.

Kamēr tev nav mīlestības pret sevi – tev citiem nav ko dot. Nedodot sev, tu sevi iztukšo. Un tad visas uz ārpusi vērstās darbības būs nevis aiz mīlestības, bet – trūkuma. Mīlestības vietā jebkas, tikai ne mīlestība.

Kamēr nav atbalsta sevī – tu kritīsi neveselīgās attiecības ar citiem. Visdažādākajās variācijās. Un no tā sevi izvilkt būs, ai, cik smagi.

Kamēr tu neizveidosi iekšējo atbalstu, kamēr nepabarosi sevi ar mīlestību, kamēr nedosi sev beznosacījuma pieņemšanu un atzīšanu, tu centīsies visu to ātrast ārpasaulē! Bet neviens nespēs tev dot to, kā nav tevī sev pašam.

Kamēr iekšā ir tukšums, kamēr nav atklāta pieeja savam iekšējam avotam, tu ne ar ko citu nevari remdēt savas slāpes.

Visi risinājumi ir iekšpusē. Viss ir tevī! Un meklēt un izrakt visu to, ko tu meklē, vajag sevī, ne ārpusē.

Ārpasaule ir piesaistīta iekšpasaulei. Tikai tā.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir…

Ziniet, gadu gaitā es pilnībā esmu zaudējusi to Mīlestības uztveri, kas liek nervozi iestigt drāmās, izmisīgi un kaislīgi censties kādu iekarot, skaļi demonstrēt savas jūtas, mocīties vai uzskatīt, ka Mīlestība ir ideālo un jauno privilēģija.
Taču par laimi ir atnācis kas cits… kluss, maigs, ļoti vienkāršs un līdz ar to bezgalīgi trausls un ārkārtīgi dziļš…

Mīlestība ir tuvība, Mīlestība ir dziedināšana, Mīlestība ir delikāta saudzīga attieksme pret otru cilvēku, un nav savienojama ar okupāciju, privātipašnieciskumu un pārvaldīšanas pašapmierinātību.

Tieši tādu Mīlestibu – nobriedušu, apzinātu, abpusēju es novēlu katram, absolūti katram cilvēkam…
Un katram, kurš tādai Mīlestībai netic, es apgalvoju, ka tā ir.
Un katru, kurš no tās bēg, es gribu apstādināt.
Un, katru cietušo es steidzos pārliecināt par to, ka cieš ne jau no Mīlestības, bet gan no tā, ar ko centies to aizstāt.

Mīlestība dziedina. Tā paildzina dzīvi tiešā šī vārda nozīmē. Atgriež mūs pašus sev, brīnišķīgus un neviltotus.
Padariet to iespējamu…. iemācieties atkal to sajust pēc pašas rūgtākās vilšanās… ielaidiet to…

Dzīvei bez mīlestības ir tiesības ar to piepildīties… jebkurā laikā…

© Ļiļa Grad
Foto: Polina Kovaleva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr vien tu jūti dzīvi, tā jūt tevi…

Rīts. Aprīlis. Svētdiena.

Tas ir tas, kas ārpusē… un tas, no kā lieliski var izveidot vienkāršiem brīnumiem piepildītu dienu.

Var atpūsties. Var izgulēties. Var izstaigāties.

Un var atlikt uz vēlāku laiku visu to, ko piekasīgais iekšējais vectēvs liek darīt tieši tagad…
Starp citu, kā tavs iekšējais vectēvs dzīvo?

Burkšķ, ir neapmierināts, piekasīgs, kritisks?

Vai arī tomēr prot draudzēties? Un gaida no tevis signālu tam lai sabotētu lietas, problēmas, uzdevumus, kuri nekad nebeigsies? Un arī vēlas brīvdienu?

Šī brīvdiena, mīļie, ir ļoti vajadzīga…

Jā, brīvdiena domāta tam, lai izietu.

Izietu no steidzīgā režīma ar nosaukumu VAJAG.
Neviens jau nestrīdās, ka vajag. Ļoti daudz ko vajag. Vienmēr.

Taču, ja mēs to kaut retu reizi neatšķaidām ar spītīgu uzdrīkstēšanos un izaicinošu NEGRIBU, tad pašas dzīves košais un daudzkrāsainais akvarelis drīz kļūs nelietojams.

Un tā mūsu atspulgs sen aizmirstā prieka spogulī ļoti drīz kļūs bāls.
Un tā ļoti ātri pazudīs jau tā ne parāk lielie mums dotie laika resursi.
Jā, varbūt tas, kas atrodas iekšpusē, neatstāj izredzes uzvarēt to, kas atrodas ārpusē …

Mēdz būt arī tā.
Taču arī tad ir vērts atcerēties, ka arī šim stāvoklim nav nekādu tiesību uz visu mūsu dzīvi.
Tam ir ierobežots darbības laiks.
Un pat šajā laikā atrodas plaisas, caur kurām iespīd gaišie cerību stari…
Nekad sev to neliedz.

Un nekad neliedz sev savu paša atbalstu.
Nostājies savā pusē pat visgrūtākajās dzīves dienās.

Dodies pastaigā, dzer tēju, lasi grāmatas, guli dīvānā, klausies mūziku vai klusumu, komunicē un turpini mīlēt visu, kas rod tevī atbalsi.

Tā ir tava dzīve.

Un kamēr vien tu to jūti, tā jūt tevi…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis