Tas viss pāries…

Nevajag sevi uzskatīt par vientuļu,
ja tavu prombūtni ir pamanījis kaut viens cilvēks. Vai pat kaķis, vai suns. Vientulība – tas ir tad, kad neviens nepamana to, ka sen neesi redzēts. Un tava lapa sociālajos tīklos ir aizvērta, vai sen tajā nav ierakstu. Viss pārējais nav vientulība, bet gan īslaicīgas komunikācijas problēmas.

Nevajag sevi uzskatīt par nabagu, ja tev ir nauda ēdienam un mājoklim. Pat tad, ja nākas aizņemties – bet taču, ir kur aizņemties! Tā nav nabadzība, bet gan īslaicīgas materiālās grūtības, kuras, protams, pāries.

Un nav vērts sevi uzskatīt par slimu – slims bija Čehovs pēdējo savas dzīves mēnesi. Un arī viņš, neskatoties ne uz ko, devās uz Itāliju atpūsties. Negribēja sevi uzskatīt par slimu. Slims – tā sacīt, ir pastāvīgs stāvoklis. Padomju laikos bija pieņemts visus tos, kuri uzturējās sanatorijās un slimnīcās, saukt par cilvēkiem, kuri “atveseļojas”…

Un nevajag teikt “mani neviens nemīl!” – nevajag! Jo tas taču tā nav! Visticamākais, nemīl kāds konkrēts cilvēks, bet pārējie, pat ļoti mī! Nav vērts krist izmisumā, kamēr vien kāds tevi mīl un skumst pec tevis. Un smaidīgs skrien tevi sagaidīt. Vai luncina asti. Vai glaužas pie kājām un murrā… Un ir kāds, ar ko kopā pavakariņot; bet viss pārējais lēnītēm sakārtosies. Īslaicīgās grūtības pāries – tāpēc tās arī ir īslaicīgās…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkāršās lietas

Dažkārt man šķiet, ka esmu saņēmusi labu izglītību un kaudzi dažādu sertifikātu tikai tāpēc, lai pamatoti cilvēkiem teiktu pašas vienkāršākās lietas.⠀

Piemēram, ka pārmaiņas ir iespējamas.
Ka vienkāršas lietas darbojas.
Ka visi cilvēki ir Mīlestības cienīgi.
Ka tad, ja tu jūties nelaimīgs, tas nav mūžīgi.
Ka ikvienam darbam ar sevi ir jēga.

Šīs vienkāršas patiesības mums ir dotas jau kopš bērnības, diemžēl daudzu paaudžu garumā tās ir aizmirstas un sviedros un asinīs tiek apgūtas no jauna.

Taču šis smagais darbs ir tā vērts, jo tas dod mūsu bērniem iespēju dzīvot vieglāk, ar mazāk problēmām, rūpēm un sarežģījumiem. Ar elementāru pārliecību par pasaules mīlestību un savas pašvērtības sajūtu, kuru mēs mācāmies cienīt sevī un viņos.⠀

© Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pajautā savai sirdij

Ir kāds ļoti interesants mehānisms, kuru mums piedāvā Visums, lai palīdzētu pieņemt spontāni pareizu lēmumu.
Šis mehānisms saistīts ar sava ķermeņa sajūtām: komforta un diskomforta sajūtām.

Mirklī, kad apzināti izdari savu izvēli, pievērs uzmanību savam ķermenim un uzdod tam jautājumu: “Kas būs, ja es pieņemšu šo lēmumu?”
Ja ķermenis sūta ziņojumu par komfortu, tātad lēmums ir pareizais.
Ja ķermenis ziņo par diskomfortu, tātad tas nav pareizais lēmums.
Daudzi cilvēki šo komforta un diskomforta sajūtu uztver kaut kur saules pinuma rajonā, bet vairums – sirds rajonā.

Apzināti novirzi savu uzmanību sirds rajonā un pajautā savai sirdij, kā tev rīkoties. 
Un gaidi atbildi – noteiktu fizisku reakciju, sajūtu. Tā var būt pavisam nemanāma, taču tā būs.

Tikai sirds zina pareizo atbildi.

Daudzi uzskata sirdi par vāju un sentimentālu. Tā tas nav.
Tai piemīt intuitīva jušana, tā ir holistiska un kontekstuāla, tā atbilst esošajam momentam.
Tā nav orientēta uz uzvaru vai zaudējumu.
Tā ir savienota ar kosmisko datoru – tīra potenciāla, tīru zināšanu un neierobežota organizatoriskā spēka lauku – un ņem vērā visu.

Reizēm tas var pat šķist neracionāli, taču sirdij ir skaitļošanas spējas, kas nodrošina daudz lielāku precizitāti nekā racionāla domāšana.

Dīpaks Čopra “Septiņi garīgās veiksmes likumi”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

BRĪNUMI notiek

“Zini, – teica Mazais Eņģelis, kad ievēlies vēlēšanos, nav svarīgi, cik tev gadu. Pilnu un apetītlīgu vai slaidu un izmeklēti smalku. Cik ziemas esi metis sniega pikas iemīļotajā logā un šļūcis pa ledus kalniņu. Cik pavasarus esi klausījies cīruļu dziesmās un uzplaucis kopā ar katru jaunu pumpuru. Cik rudeņus, veja nests, kopā ar rudens lapām esi aizlidojis nezināmajā rītdienā…

Lieliem un maziem Brīnumiem tas nav svarīgi. Tie notiek neatkarīgi no taviem gadiem, valsts, diennakts laika un pat rakstura. NOSKAŅOJUMS! Lūk, kas ir svarīgs! Galvenais ir uzskaņoties ar Brīnumu uz viena viļņa.

Tas ir tāpat, kā uz vecā radio aparāta: nedaudz pagrozīji pogu un pēkšņi caur čerkstoņu un šņākoņu atskan tava un tikai tava melodija, tieši tā, kas tev vajadzīga tieši tagad, tā, kuru dzied tava sirds….

Brīnumi, lieli un mazi arī dzied savas īpašās brīnumainās dziesmas. Uzskaņojies uz viena viļņa ar Brīnumu – un tas noteikti ienāks tavā dzīvē.

Varbūt tas būs milzīgs un nevarēs ierūmēties tavā mājvietā, BRĪNUMS. Vai arī tāds pavisam mazs mazītiņš, gandrīz nemanāms, bet mājīgi silds un pasakaini labestīgs BRĪNUMIŅŠ.

Uzskaņojies uz viena viļņa ar Brīnumu un tu ieraudzīsi, cik pasaulē to daudz – lielo un mazo Brīnumu. Tu tos sajutīsi ar sirdi. Un tad Brīnumi tavā dzīvē notiks katru dienu.

Lielie un mazie BRĪNUMI notiek! Ir tikai jāuzskaņojas uz BRĪNUMU…”

© Olga Meškovska Pjatakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai arī Tev tā ir?

“Kad mēs par kādu domājam, mēs nemanāmi pieskaramies šim cilvēkam. Tāpēc pieskarsimies viens otram ar labām domām.”
Prohors Ozorņins

“Vai arī tev tā ir?” – jautāja Mazais Eņģelis. – Tāds, it kā ne no kurienes uzradies gaistošs siltums sirdī… Tāds viegls pieskāriens, it kā tevi kāds ietītu siltā plediņā… Tāds mirklīgs satraukums – ne baiļu un trauksmes, bet patīkamu priekšnojautu…
Tā, it kā silta roka maigi un saudzīgi pieskartos tavai sirdij…
Tā, it kā milzīgs un drošs lietusargs piesegtu tevi no dažādām dzīves nedienām…
Tā, it kā tu lēnītiņām, lasot gliemežvākus, ej pa zeltainām smiltīm kaut kur tālu, aiz paša apvāršņa, aiz jūras…
Tā, it kā pasaule tevi ieaijā, klusiņām dungojot: “Viss būs labi!”…. Un tu klusiņām čuksti pasaulei: “Viss ir labi…” 

Vai arī tev tā dažkārt ir?

Tad zini, ka tajā mirklī kāds par tevi domā… satraucas… priecājas par tevi un kopā ar tevi…. vai arī ir gatavs dalīt ar tevi savas bēdas un laimīgos mirkļus…. sapņo par jaunu tikšanos… vai vienkārši sapņo, un tu esi viņa sapņos…. tu esi viņa domās…
Un šīs domas, apsteidzot viena otru, savijoties un sajaucoties, piepildoties ar gaismu un siltumu, dvēseliskumu un akurātu uzticēšanos, steidz pie tevis. Un ar saviem pieskārieniem dāvā tev mieru un klusumu. Un pravieto veiksmi. Un sargā. Un priecē. Un tu smaidi. Un sirsnībā un bezgalīgā maigumā domā par tiem, kuri tev mīļi un dārgi… Un tu novēli viņiem laimi… Un Mīlestību…

Domām taču ir neticami milzīga spēja pārvērsties vārdos, darbos, rīcībā… Domas var izmainīt ierasto realitāti, materializējoties praktiski ne no kā un kļūstot īstām…
Un tāpēc, domā par labo… Un pieskaries cilvēkiem ar siltām domām…

© Olga Meškovska Pjatakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Meklējiet savējos, mīliet līdzīgos

Mīļie, nekādi pretstati nepievelkas. Varbūt uz trīs dienām eiforijas… Bet no ceturtās dienas, kad vienam par agru, otram – par vēlu…

Vienam vajag, bet otram nevajag…
Vienam zaļo, bet otram oranžo…
Vienam pareizi, bet otram nepareizi…
Vienam pie mammas, bet otram – pie savas…
Vienam pa labi, otram pa kreisi…
Vienam slikti, bet otram labi…
Vienam tur, bet otram te….
Vienam gulēt, bet otram staigāt…
Vienam mīlēt, bet otram apnicis…
Un vēl tūkstots un viens neatbilstības sarakstiņš. Neviens kompromiss to neizturēs. Un ir vērts atcerēties, ka reālā nevis teorētiskā kompromisa būtība tomēr slēpjas tajā, ka mēs mīļā miera labad daram galīgi ne to, ko vēlētos darīt. Ja nu pa retam tas notiek, tad, labi, gan jau kaut kā pārcietīsim. Bet, ja tas notiek sistemātiski, tad agri vai vēlu tas izsauks dusmas un pretestību.

Labākās savienības, ko esmu redzējusi, ne tikai iztālēm, ir LĪDZĪGI DOMĀJOŠO savienības.

Kā teica mana vecmāmiņa: ar vienu Dvēseli…

Tas ir tad, kad viens cīsiņš uz divām dakšiņām…
Kad ikvienā nesaprotamā situācijā “uz aklo”, bet rokās sadevušies…
Tas ir tad, kad viena neidealitāte necenšas pārspēt otru un nepieprasa to, uz ko tā pati nav spējīga …
Tas ir tad, kad nožagojas…. un vienlaicīgi sāk smieties…
Kad prieks kopā pavadīt laiku…
Kad noilgojies sagaidi, pavadi, un atkal ilgojies…
Kad mīli vienu un to pašu un nevajag ne motivēt, ne pierunāt, ne manipulēt un orientēt…
Kad vienkārši ir labi…
Un, kad blakus sev būtībā esi tu pats…
Tikai nedaudz citā ķermenī…
Bet ar tām pašām vienā fāzē nobīdītām smadzenēm… nobīdītām uz mīlestību…

Mēs taču sevi citos mīlam ar to pašu mīlestību, kas bez viņiem nesanāk.
CAUR PIEŅEMŠANU…
Mūs pieņem, un mēs pārstājam rakņāties sevī. Smaidām spogulī un domājam, ka tīri tā neko…
Bet pretstati atnāk, lai mēs sev vēlreiz iespertu turpat, kur paši sevi neieredzam un iedunkājam un atbildam ar atriebību…
Mīļie, meklējiet savējos! Mīliet līdzīgos!

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klusiņām aiziet

Vai esi ievērojis, ka cilvēki bieži nenovērtē labas attiecības? Un, jo tās labākas, jo nevērīgāka mēdz būt attieksme. Protams, cilvēks jau nekur nepazudīs. Bet tikai tad, kad viņš aiziet, noguris atdot visu savu mīlestību, rūpes un siltumu, nesaņemot pretī pat elementāru pateicību vai cieņu, tikai tad sākas zināma pārvērtēšana… Cilvēka sāk pietrūkt. Bez viņa ir kaut kā tukši un auksti. Bet dažkārt, pat grūti elpot. Viņš taču bija kā skābeklis, neredzams, bet tik ļoti vajadzīgs… 

Un tad, protams, sākas dažnedažādi mēģinājumi viņu atgriezt. Tiek pieliktas pūles. Un tad viņš par sevi beidzot uzzina tik daudz kā laba: gan to, ka viņš ir tik brīnišķīgs, labākais no visiem. Vienīgā bēda, ka ne vienmēr šis cilvēks atgriežas. Līdz mielēm “atēdies” nevērības, bieži vien pat pazemojumu, viņš klusiņām, nemanāmi aiziet, bez skandāliem, taču neatgriezeniski. Un es domāju: vai tiešām, lai tevi sāktu cienīt, ir jāizgaist?

© Alīna Jermolajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es esmu cita

Es esmu cita.
Ne labāka, ne sliktāka. Bet cita.
Es negribu kaut ko nepareizu. Es gribu citu.
Es neesmu vairāk vai mazāk veiksmīga, es eju savā virzienā.
Ne ātrāk un ne lēnāk. Es eju ar savu ātrumu.
Man nav jābūt līdzīgai. Man nav obligāti jāatšķiras. Es esmu cita.⠀

© Aglaja Datešidze

Reiz mēs satiekam cilvēku…

Cauri mūsu dzīvēm iziet daudzi cilvēki. Kāda priekšā mēs atkailinām savu ķermeni, kādam uzticam savas domas un sapņus… Bet maz ir to, kuriem mēs pilnībā atveram savu pagātni.

Visi noslēpumi un skeleti ir cieši ieslēgti mūsu skapjos. Tas viss, ko mēs paši vēlētos aizmirst, kas sāpīgi skrāpē sirdi. Mūsu bērnu dienu asaras, bailes, vilšanās, izgāšanās, neveiksmes, maldi un nepatikšanas. To visu mēs slēpjam no visas pasaules un pat no sevis.

Taču reiz mēs satiekam cilvēku, kuram pēkšņi gribas izstāstīt visu. Tāpēc, ka redzam un jūtam, ka viņam tas viss ir svarīgi. Katrs nieks, katra detaļa. Un tāpēc gribas viņa priekšā atklāties līdz pašiem dziļumiem, līdz katram savas sirds un dvēseles milimetram…

Cauri mūsu dzīvēm izies daudzi cilvēki, taču mēs nekad neaizmirsīsim to, kura priekšā mūsu dvēselei nebija kauns stāvēt kailai.

© Alīna Jermolajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikšanās ierakstītas debesīs

Mūsu dzīvē mēdz būt dažādas tikšanās, kuras pēc tam kļūst par mūsu dzīves grāmatas lappusēm…
Ir nozīmīgas tikšanās… tās pašos pamatos maina mūs pašus un atbilstoši – arī mūsu dzīvi… kā likums, šīs tikšanās ir ar mūsu skolotājiem, pavadoņiem, mentoriem, kuri lielu lomu spēlē mūsu profesionālajā izaugsmē… ar mīļotajiem cilvēkiem, ar kuriem kopā ejam pa dzīvi… ar tiem, kuri kļuvuši par mūsu draugiem…

Ir priecīgas tikšanās, par tām mēs bieži atceramies ar siltumu sirdī, tāpēc, ka pēc tām mēs kļūstam gaismas piepildīti…. un tad gribas dzīvot pilnu jaudu, smieties, mīlēt, strādāt ar prieku, un mēs atkal ticam visam labajam…. un dvēselē iemājo miers un siltums…

Ir skumjas tikšanās, kuras mēs no savas dzīves vai nu izsvītrojam, vai cenšamies aizmirst, vai atceramies ar skumjām sirdī…

Un ir ĪPAŠĀS tikšanās… tās mēs atceramies vienmēr… tās ne tikai maina mūsu dzīvi, bet pievieno tai jaunas jūtas, jaunas emocijas, sajūtas, domas, rīcību… un tieši pēc tādām tikšanās reizēm, rodas sajūta, ka šis cilvēks būs ļoti svarīgs…. iespējams… pats svarīgākais mūsu dzīvē.

sajūta… bet ne pilnīga pārliecība… un ļoti bieži vārds BŪS pārvēršas par domu, ka BŪTU…

Es runāšu par pieaugušiem cilvēkiem… tiem, kuri jau nodzīvojuši lielu daļu dzīves un kuriem “tas” otrs krasts ir arvien tuvāk….
Cik bieži tieši šādā vecumā mēs satiekam to vienīgo, mums vajadzīgo cilvēku, bet tikšanās paliek tikai tikšanās… un pakāpeniski aiziet tieši šajā retrospektīvā… un rodas jautājums – kāpēc tā notiek? Kas traucē diviem pieaugušiem cilvēkiem būt kopā… jo nemaz tik daudz laika priekšā vairs nav…

Un uzpeld iemesli… protams, katram tie ir savi… taču ir kopējie, par kuriem mēs nerunājam, bet vienmēr domājam…
BAIĻU SAJŪTA… mēs baidāmies no jaunā…. mēs baidāmies just, mīlēt…. mēs baidāmies no sabiedrības viedokļiem… mēs baidāmies būt patiesi…. baidāmies paši no sevis… un, tā vietā, lai aprunātos, mēs apklustam…. gaidam, ka varbūt tas otrs piezvanīs, uzrakstīs, pateiks… bet viņš arī to pašu gaida no tevis… tā arī gaida divi pieauguši cilvēki sazin ko…

MŪSU PAGĀTNE… mums visiem šajā vecumā ir sava iegūtā pieredze… esam pieļāvuši neskaitāmas kļūdas… pa šo laiku ir izveidojies mūsu pasaules uzskats… mums ir savi dzīves principi, pie kuriem mēs cenšamies pieturēties… un tieši šī pagātne tikšanās brīdī sāk vilkt mūs atpakaļ…. mēs sākam atskatīties… atcerēties…. analizēt….  un nesaprotam vienu – tas, kas bija agrāk, bija citā vecumā, citā laikā… un tās mūsu kļūdas tagad būs pavisam citas, bet varbūt vispār to nebūs, tāpēc, ka mēs jau esam citi….

MĒS ESAM ATBILDĪGI PAR TIEM, KURUS PIERADINĀJĀM… mēs tik bieži sakām šo frāzi… taču, kur te ir mūsu atbildība? Tajā, ka dzīvojam ar nemīlamu cilvēku un mierinām sevi ar to, ka nevaram viņu pamest – jo viņam bez mums būs tik slikti…. bet varbūt mēs gluži otrādi – atbrīvosim viņu un padarīsim laimīgu ne tikai sevi, bet arī viņu… bieži var dzirdēt frāzi, “es dzīvoju ar viņu kopā tikai bērnu dēļ”… taču bērni (nav svarīgi, cik viņiem gadu – 3, 5,10, 15, 20) ļoti asi izjūt vecāku nemīlestību vienam pret otru.

MŪSU SPĒJA UZREIZ DOMĀT PAR TO – KAS BŪS…. diez kāpēc tieši tad, kad notiek šīs ĪPAŠĀS tikšanās, mēs sākam domāt par nākotni…. par to, ka nāksies mainīt savu dzīvi, savus ieradumus, mēs domājam par darba maiņu, par dzīvesvietas maiņu…. un momentā uzpeld slēdziens… NEKO IZMAINĪT NEVAR…  parāk daudz ko nāksies upurēt…

Tikai nez kāpēc mēs nedomājam par to, ka šāda ĪPAŠA tikšanās dzīvē var būt tikai vienu vienīgo reizi…. un par to, ka otras tādas iespējas nebūs. Un, ka vajag vienkārši pieņemt, nebaidīties, ļauties un dzīvot šodien…. tāpēc, ka tikai pati dzīve saliek visu pa savām vietām…. un tieši tā dod mums iespēju pieņemt lēmumu…

© Irina Makarenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Lasu šo un domāju par Tavu ceļu, Irčik