Tikai četras dienas, lai kļūtu labāk

vestule4

Kad dzīvē viss jūk un brūk, ļoti gribās uzzināt kādu universālu metodi, kā ātri un bez īpašas piepūles atgriezt savā dzīvē harmoniju, dvēseles mieru un pārliecību par savu nākotni.

Ir kāda vienkārša un efektīva metode, kas ļaus tev justies labāk jau pec trim dienām.

Metodes priekšvēsture

Kādā Dallasas datorfirmā tika atlaisti simts vecākie inženieri. Vairumam no viņiem tā bija vienīgā darba vieta un vienīgais darbs, ko viņi prata darīt un mīlēja. Atlaistie bija panikā. Pagāja četri mēneši un neviens no viņiem nebija spējis atrast jaunu darbu.

Viņiem palīgā nāca profesors Pennbeikers, metodes “ekspresīvā vēstule” autors. Bez darba palikušie inženieri bija gatavi darīt jebko, lai tikai atbrīvotos no depresijas, kas bija pārņēmusi pēc darba zaudēšanas.

Metode “ekspresīvā vēstule”: raksti bez pieturzīmēm un bez apstājas.

Viņiem bija jāraksta par visu, ko viņi juta pēc atlaišanas: pazemojums, atstumtība, nenovērtēšana, naids. Kā viņiem sāpēja sirds, cik fiziski bija slikti. Kā šie nepatīkamie notikumi ietekmēja viņu ģimenes dzīvi, gan morāli, gan finansiāli.

Galvenie metodes noteikumi

Taimeri jāuzliek uz 15 minūtēm. Jāpaņem burtnīca vai jāatver fails datorā. Kad taimeris dos signālu, sāc rakstīt. Nedomājot par pieturzīmēm, nedomājot par taustiņiem klaviatūrā, nedomājot par gramatiku un to, kā tas izskatās. Nav svarīga aprakstīto notikumu secība. Vienkārši raksti savu domu plūdumu, visu, kas “izlec” pēc kārtas, pat tad, ja domas lēkā no vienas pie otras. Raksti tikai priekš sevis.

Kad nozvana taimeris, apstājies. Nākamajā dienā atver burtnīcu vai failu un atkal 15 minūtes raksti par tiem notikumiem, kurus piedzīvoji un par savām emocijām.

Šo vingrinājumu atkārto četras dienas. Ja tev šķiet, ka vēl visu neesi pateicis, turpini vēl vairākas dienas, kamēr viss ir pateikts.

Pēc tam izmet burtnīcu, vai aizver dokumentu un izdzēs to. Nav svarīgi, ko tu ar to izdarīsi. Šī vēstule ir lieliska iespēja “nolaist tvaiku” – tas nav priekšmets pašanalīzei.

Kā tas stradā?

Kamēr inženieri rakstīja, viņu dzīvēs nekas nemainījās. Mainījās motivācija. Pēc mēneša tā bija tik spēcīga, ka viņi atmeta visas šaubas un aktīvi sāka meklēt un atrast jaunu darbu.

Par to, ko bija pārdzīvojuši, viņi uzrakstīja visu taisnību. Un tas palīdzēja ne tikai atstat visas emocijas uz papīra. Viņi ieraudzīja šo situāciju no malas. Un tas deva jaunu perspektīvu, jaunu skatu uz dzīvi. Lapās parādījās vardi “iemesls bija”, “es tagad saprotu”, “mani izbrīnīja tas, ka”.

Piezīme. Tiem, kuri nemīl rakstīt, nav obligāti tas jādara. Var paņemt diktafonu un pateikt visu skaļi. Efekts būs tāds pats, ka rakstot.

Kā radās šī metode?

Tās autors Džeimss Pennbeikers šobrīd ir Teksasas universitātes goda profesors psiholoģijā. 70tajos gados, kad viņš pēc šķiršanās pārdzīvoja depresiju, viņš sāka mazāk ēst un vairāk dzert un arvien vairāk vēlējās no visiem noslēgties. Pēc mēneša viņš burtiski izrāpoja no gultas un apsēdās pie rakstāmmašīnas. Kādu mirkli uz to skatījās, bet pēc tam sāka rakstīt – brīvi, bez apstājas, visu, ko juta – par sevi, par savu laulību, par vecākiem, par savu seksualitāti, karjeru. Pat par savu nāvi.

Vairākas dienas pēc kārtas, viņš no rīta piecēlās un turpināja rakstīt. Pēc tam sāka notikt dīvainas lietas. Viņš sajuta, ka jūtas brīvāks, viņam kļūst vieglāk. Un pēkšņi viņš saprata, cik ļoti mīl savu sievu. Bet, kas ir pats brīnumainākais, viņš pirmo reizi skaidri saredz savu mērķi un iespējas savā paša dzīvē.

Autors saka:
Tā ir interesanta un vienkārša metode pašpalīdzībai. To var praktizēt katrs pats, lai profilaktētu emocionālo izdegšanu un vienkārši sevi attīstītu, to var rekomendēt klientiem kā papildinājumu psihoterapijai. Metode ir pārbaudīta neskaitāmas reizes gan laboratorijas apstākļos, gan dzīvē, tāpēc atzīta par absolūti drošu. To neiesaka izmantot veciem cilvēkiem, pirms demences periodā, tiem cilvēkiem, kuriem ir smagas depresijas pazīmes un posttraumatiskie traucējumi.

P.S. Ja vēlies detalizētāk izzināt šo jautājumu, lasi šeit, krievu valodā:
https://www.b17.ru/blog/66644/

Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Tu nekad nebūsi jaunāks kā tagad

grandmother-923871_1920

Katrā ģimenē ir cilvēks, kurš vēl nav pietiekami iztrakojies. Mūsu ģimenē tā ir vecmāmiņa. Pirms sešiem gadiem, pēc vectētiņa nāves mēs viņu paņēmām pie sevis.
Mani vecāki saka, ka liktenis viņiem atriebjas par to, ka viņu bērniem nebija pusaudžu problēmas – tas ir – man un manai māsai.

Piemēram, jūlijā, kad bija saņēmusi pensiju, viņa uz nedēļu ar savu labāko draudzeni aiztraucās atpūsties pie jūras. Telefonu izslēdza un piezvanīja tikai tad, kad beidzās nauda. Mamma gandrīz prātā sajuka. Nācās braukt vecmāmiņai pakaļ. Mans tēvs smējās, vēderu turēdams, un palūdza sievas mātei nākamo reizi ņemt viņu līdzi.

Viņai ir cukura diabēts sākuma stadijā. Un tad, kad iecirkņa ārsts ar nopietnu seju sāka uzskaitīt, ko viņa nedrīkst, viņa to pārtrauca:

— Un kas notiks, ja es to ēdīšu?

— Jūs varat nomirt, — ārsts paziņoja traģiski nopietnā un draudīgā tonī.

— Ej nu, ej!? Nopietni? Tātad 86 gados ir tāda iespējamība?

Īsāk sakot, špricējam insulīnu un ēdam, ko gribam!

Viņa ar večiem bulvārī spēlē šahu un uzvar! Viņa dzied korī “Jautrās vecenītes”, apmeklē teātri un visus pilsētā notiekošos bezmaksas pasākumus un koncertus. Bet nesen sameklēja sev boifrendu, astoņus gadus jaunāku par pašu. Tagad viņi trako kopā.
Pagājušajās brīvdienās viņš viņu lutināja ar sacensībām uz kvadracikliem. Bet pēc tam vakariņās viņi divatā izdzēra 2 litrus mājas vīna un apskāvušies aizmiga viesistabā uz dīvāna pie televizora – kā pusaudži, tur mēs arī viņus pieķērām, kad atgriezāmies no vasarnīcas.
Tā vectēvs Koļa tika iepazīstināts ar ģimeni – mēmu palikušo mammu, šokētajiem mazbērniem un klusiņām ķiķinošo tēvu.

Es dievinu savu vecmāmiņu – viņa ir pozitīvāka par vairums manu draugu. Viņa mīl dzīvi un prot to baudīt. “Un cik tad ir tās dzīves!?” – viņa vienmēr atbild manai mammai uz pukošanos: “Nu, mammu, kā tā var!?”

Es gribu tādas vecumdienas.
Autors: Knariks Petrosjans
Avots: http://www.transurfing-real.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Es esmu cits cilvēks: es nevaru un negribu atgriezties pagātnē

kintsugi555

Tici vai netici, bet šodien tu jau vairs neesi tas cilvēks, kas biji vakar. Pagātne mūs māca ar saviem priekiem un bēdām, un padara mūs viedākus.
Pagātni nevar izrediģēt. Tu nekādā veidā nevari izmainīt to, kas jau izdarīts, pateikts vai noticis. Tomēr tas, kas noticis vakar, nosaka to, kas mēs esam šodien.

Daži cilvēki nespēj pieņemt savu pagātni. Kļūdas, kuras tie pieļāvuši, neveiksmes vai vilšanās tiem šķiet, kā neaidzijušas brūces. Un rezultātā, tās neļauj viņiem pilnvērtīgi piedalīties tajā, kas notiek šeit un tagad.

Neskatoties uz to, ka nav viegli samierināties ar pagātnes zaudējumiem un neveiksmēm, mums jāsaprot, ka turēties pie pagātnes ir viena no lielākajām kļūdām, ko varam pieļaut. Jo atceroties pagātni, kurai nav nākotnes, mēs sagraujam savu tagadni.

Padomā par to!

Pagātne nevar tev piedāvāt neko jaunu

Diemžēl pagātne bieži klaudzina pie mūsu durvīm. Tās var būt pēkšņi piezagušās atmiņas, vai arī bijušais vīrs, kurš gatavs izdauzīt visus mājas logus, lai tikai tu kļūtu tā, kas biji vakar.

Neļauj tam notikt. Katru reizi, kad pagātne atkal stāv uz sliekšņa, saproti, ka tā vairāk nespēj tev piedāvat neko jaunu un interesantu. Jo reālas iespējas laimei atveras tikai šajā brīdī, šeit un tagad.

Ir pienācis laiks doties uz priekšu

Dzīvē mums pastāvīgi nākas atlaist lietas un cilvēkus, un mēs darām to, lai virzītos uz priekšu.

Mēs saraujam draudzības saites, kas izrādījušās viltus, pārstājam komunicēt ar radiniekiem, kuri nezin, kas ir laime, pārvācamies, mainām darba vietas, ieradumus, lai ielektu jaunos vilcienos, kuri pilni iespēju.

Ir pienācis laiks atkal doties ceļā, aizcērtot aiz sevis durvis. Tas ir tas, ko darot, mēs izjūtam skumjas. Tomēr tās emocijas, no kurām mums jāizvairās ir aizvainojums, naids un vilšanās.

Saproti, ka tam, kurš patiešām vēlas pārvarēt savu pagātni, tas ir jāizdara brīvi. Naids neapšaubāmi ir viena no smagākajām nastām. Tas pārvērš mūs par gūstekņiem tiem, kuri nodarījuši mums sāpes un kuri nevēl mums labu.

Sper soli pretī dzīvei – brīvai no aizvainojumiem un tām negatīvajām emocijām, kas traucē būt laimīgam.

Mīli savu tagadni, savu dzīvi, jo tajā ir integrēta tava pagātne

Tu jau esi personība. Tava pagātnes un tagadnes pieredze veido kopumu, kas tev jāmīl, jāsaprot un jāciena.

Geštalta psiholoģijas speciālisti saka: tu esi vienots – vesels. Mēs esam spējīgi apzināties šeit un tagad jēdzienu un tajā apvienot pagātni un tagadni.

Tas, kurš dzīvo pagātnē, aizmirst par “Es tagadnē”. Tas nozīmē, ka viņš atslēdzas no realitātes un tā, kas viņam vajadzīgs tieši šobrīd.

Tici vai netici, bet šis viss var izsaukt gan fiziskās gan garīgās slimības. Tāpēc, ka ļoti bieži depresijas starta punkts ir tieši šī fiksēšanās uz vienu punktu “vakar”, sajūta, ka tev kaut kā trūkst. Un tas mūs pilnībā atrauj no tā, kas notiek šeit un tagad.

Mums sevi jāmīl par to, ka mēs esam, ieskaitot visas savas pagātnes ķļūdas. Jo tieši pateicoties tām, mēs iegūstam ārkārtīgi vērtīgu dzīves pieredzi, un esam tie, kas esam tagad.

Skatoties uz pagātni, kura vairs nekad neatgriezīsies, tu ieraudzīsi tūkstošiem ceļu, pa kuriem doties tālāk

Neskatoties uz to, ka mēs visi savā pagātnes bezgalīgajā okeānā ļoti daudz ko esam zaudējuši, vienīgais veids, kā situāciju labot un radīt jaunas iespējas nākotnei, ir koncentrēties uz to, kas notiek šeit un tagad.

Padomāt par visiem ceļiem, kas mums atveras, pa kuriem varam iet, bruņojušies ar savu pieredzi un ticību.

Ir kāda interesanta japāņu tradīcija ar ļoti senām saknēm. Tas ir veids, kā japāņi atjauno saplīsušus porcelāna priekšmetus.

Piemēram, kad saplīst porcelāna krūzīte, japāņu kultūrā to pieņem par sākuma punktu, jo tiek uzskatīts, ka nekas nevar būt tāds pats, kā bija iepriekš. Piemēram tāds, kāds bija pirms saplīšanas gabalos. Pagātne paliek pagātnē un nosaka to, kādi esam tagad.

Tā atver iespējas mums kļūt labākiem, specīgākiem, skaistākiem. Lūk, kāpēc šīs lauskas sastiprina kopā, izmantojot kintsugi metodi. Ņem īpašu līmi, ar kuras palīdzību salīmē kopā lauskas. Pēc tam noklāj salaiduma vietas ar zelta vai sudraba pulveri. Rezultātā sudraba un zelta dzīparojums pārvērš krūzīti par ļoti interesantu dekoru un tā šī krūzīte vai šķīvis izskatās vēl skaistāki, kā bija. Un šiem traukiem vertība pieaug, jo tiem ir sava, īpaša vēsture.

kintsugi654

Mums arī var noderēt šī tehnika, un, tā vietā, lai nožēlotu savu pagātni, kaunētos par savām kļūdām, mēs to varam integrēt savā tagadnē. Jo tas dos mums papildus spēku un izturību.

Atrodi sevī drosmi “apzeltīt” savas brūces, neslēpjot tās un nekaunoties par tām…

Pieņem to, ka tu vairs neesi tas cilvēks, kurš biji vakar. Tu esi daudz drosmīgāks un spējīgs radīt un, protams dzīvot daudz skaistāku dzīvi.

Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mēs vienmēr atgriežamies

meitene23

«Ja vēlies zināt, ko tu darīji iepriekšējā dzīvē, paskaties uz savu tagadējo stāvokli. Ja vēlies uzzināt savu nākotni, paskaties uz savām tagadējām darbībām». Buda

Daudzas mūsu dzīves norises nav iespējams loģiski izskaidrot. Tieši tāpat kā pati dzīve: ne visiem atklāj savu būtību, daudzus atstājot neziņā. Vai tev kādreiz ir nācies nokļūt tādās situācijās, kad atbilde uz problēmu atnāk pati, it kā kāds būtu pateicis priekšā pareizo ceļu, vai arī no kaut kurienes galvā rodas zināšanas, kuras šajā dzīvē neesi saņēmis, taču tās tev ir.
Vai pievērsi uzmanību frāzei “Šajā dzīvē”? Šie divi vārdi pasvītro tavu pārliecību par to, ka tu patiešām savas dzīves laikā neesi saskāries ar noteikta veida informāciju, kas pēkšņi iešāvusies tavā prātā. Vai vēl cits piemērs: dežavū stāvoklis. Ļoti daudzi ir to izjutuši, kad esošais moments šķiet ir noticis jau kaut kad iepriekš. Bet varbūt vienkārši šķiet, ka vienam un tam pašam momentam ir atradusies vieta šajā dzīvē, tāpat kā iepriekšējā iemiesošanās reizē? Pretējā gadījumā, no kurienes tad rodas šīs sajūtas, zināšanas un pieredze?
Vai tu tici tam, ka mēs (kā saka reinkarnācijas procesa pētnieki), vienmēr atgriežamies? Lai kāda arī būtu tava atbilde, šī raksta nolūks nav pārliecināt kādu par to, ka Dvēsele iemiesojas daudzas reizes, lai iegūtu savas mācības šeit uz Zemes.

Pilnvērtīgi nodzīvot dzīvi un saprast tās jēgu var arī bez ticības tam, ka pēc nāves mūs sagaida pārdzimšanas process. Daudz svarīgāk cilvēkam ir atklāt savu  attieksmi pret pašu eksistenci – kāds ir viņa dzīves mērķis, vai tikai izaugt, izmācīties, atrast darbu, radīt ģimeni, izaudzināt bernus, paauklēt mazbērnus un nomirt? Vai arī, iespējams, visas savas dzīves garumā noskaidrot savus augstākos mērķus un noteikti tos realizēt?

«Pat saprātīgākais cilvēks kļūs dumjš, ja nepilnveidosies». Buda

Lai saprastu, ka karmas likums reāli eksistē, vieniem vajag nodzīvot neskaitāmas dzīves, no gadsimta uz gadsimtu, atkārtojot vienas un tās pašas kļūdas, bet citiem neapzināti nomest blakus atkritumu urnai banāna mizu, lai pēc piecām minūtēm paslīdētu uz tādas pašas, cita cilvēka nomestas banāna mizas.

Taču, neskatoties uz to, mēs visi esam vienādi savā sūtībā – nodzīvot dzīvi  pastāvīgā pašizziņā un pašizaugsmē, saprast šīs dzīves jēgu, kaut ko pārdomāt, izlabot un izmainīt uz labo pusi.

Kādam var šķist netaisnīgi tas, ka rezultātā, pēc karmas likumiem, mēs maksājam par to, ko neatceramies. Bet vai ir garantija, ka  visu zinot jau iepriekš, mēs apzināti izvēlētos likteņa sagatavotos pārbaudījumus, lai iemācītos kaut ko jaunu? Droši vien, zinot par noteiktām grūtībām, cilvēks pacenstos tās apiet, nesaprotot to, ka tās mums tiek dotas mūsu pašu labumam.

«Tas, kas mēs esam šodien, – tās ir mūsu vakardienas domu sekas. Bet šodienas domas rada mūsu rītdienas dzīvi. Dzīve ir mūsu saprāta darbības rezultāts». Buda

Mēs atgriežamies ne tikai tāpēc, lai “atstrādātu”, mums jāatdod savi parādi, un to darot jāiemācās nepieļaut jaunas kļūdas, bet ideālajā gadījumā, uzkrāt labo karmu, kas noteikti mums būs vajadzīga mūsu garīgajai izaugsmei šajā dzīve un nākamajās.

Mēs vienmēr atgriežamies, taču dzīve uz Zemes nav mērķis, bet instruments, pateicoties kuram, mūsu Dvēsele aug un attīstās, kļūstot stipra un norūdīta. Jo agrāk cilvēks to saprot, jo apzinātāk un pārliecinātāk soļo uz saviem mērķiem, ātrāk tos sasniedz, lai pēc tam uzstādītu jaunus – savādāk nemēdz būt, tāda ir Dvēseles sūtība.

«Uzvari sevi un uzvarēsi tūkstošiem kauju”. Buda

Ja dotu cilvēkam iespēju nodzīvot to pašu dzīvi no jauna, droši vien viņš tajā kaut ko mainītu un uzlabotu. Spertu soļus, kuriem iepriekš nepietika drosmes vai arī atturētos no kādas rīcības, par kuru pēc tam bija jākaunas. Bet, diemžēl, fizioloģiski tas nav iespējams – divreiz dzīvot vienu un to pašu dzīvi, tāda iespēja nav dota nevienam.
Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka ir par vēlu vienas iemiesošanās laikā, pat pašās dzīves beigās pārdomāt savu rīcību, darbības un dzīvi kopumā. Jo Dvēsele, noteiktā laikā un apstākļos iemiesojoties nevar mainīt likteni, taču tā var mainīt savu attieksmi pret notiekošo. Citiem vārdiem runājot, ejot cauri dzīves mācībām, mēs nonākam tādās situācijās, kuras novērst varam tikai izmainot sevi iekšēji.

«Kāds, kurš pirms laika bija vieglprātīgs, pēc tam kļūst nopietns un apgaismo šo pasauli kā mēness, kas atbrīvots no mākoņiem». Buda

Nevajag aizmirst, ka labākais skolotājs ir pieredze. Galvenais nenokavēt ar savas Zemes dzīves pārdomāšanu, ar secinājumiem, kurus jāizdara ikvienam cilvēkam, izejot no savas personīgās esības pieredzes. Bet, lai to izdarītu, ir vajadzīgs pavisam maz – elementāra uzmanība pret to, kas notiek šeit un tagad, dziļa, pilnīga katra sava dzīves mirkļa izdzīvošana.
Avots: Измени себя – изменится мир вокруг
Autors: Svetlana Voronova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Darīt un Būt

BG11

Visapkārt to tik vien dzird: “Skaistums glābs pasauli” vai arī kaut ko par glābšanas nepieciešamību. Un man vienmēr gribas jautāt: “No kā mēs grasāmies glābties?”

Stop! Kas ir glābšana? Teologi saka, ka pestīšana ir Dieva valstības sasniegšana, vienības atklāšana ar Dievu. Ja pacentīsimies iztikt bez profesionālā žargona, ielas valodā, tad pestīšana ir nedziestoša uguns sirdī, Dvēseles miers un vienotība ar dzīvi visā tās pilnībā. Tā ir brīvības sajūta; brīvības no bailēm, no ciešanām, no trūkuma sajūtas, un tieši tāpēc – no visām vēlmēm, vajadzībām, pieķeršanās. Brīvība no sajūtas, ka man kaut kas trūkst, no negatīva un vēl jo vairāk – psiholoģiskās atkarības no “pagātnes” un “nākotnes”.

Īstenība ir būt tam, kas tu esi; sajust sevī “labestību, kurā nav negatīvā pola”, sajūsma par savu esību, kas nav atkarīga ne no kā, kas ārpusē. Tā pati “Dieva valstība”, Dieva zināšana – ne kā kaut kas atdalīts no manis, bet kā pašu būtību tam, kas es esmu.
Boriss Grebenščikovs Aerostats Lieldienas: darīt un Būt
Tulkoja: Ginta FS

 

Kas ir Dvēsele

dvesele

Par to, kas ir Dvēsele, ir rakstīts ļoti daudz, pastāvīgi par to strīdās, debatē, tiek rīkotas pat zinātniskās konferences. Taču svarīgākais ir tas, ka šodien vairums progresīvo zinātnieku un cilvēku vispār, ir pārliecināti, ka Dvēsele IR. Jo bez Dvēseles eksistences absolūti viss, pati dzīve un cilvēka eksistence būtu bezjēdzīga.
Ko tad mēs zinām par Dvēseli.

Dvēsele ir Apziņa, cilvēka nemirstīgā daļa, kas attīstās, gūst savu pieredzi, iemiesojoties uz Zemes cilvēka ķermenī un apmācoties Smalkajā pasaulē.

Dvēsele (Apziņa) sastāv no 12 galvenajām čakrām, dubultniekiem (centrālajiem un papildus), informācijas kanāliem, enerģētiskajām plūsmām, smalkajiem ķermeņiem, garīgās būtnes un Dieva dzirksts (katras dvēseliskas radības sirdī).

Dvēseli rada Absolūts ar Dievu palīdzību (Gaismas Hierarhija) no augstākajām un pašām spēcīgākajām un ātrākajām dievišķajām enerģijām apmēram 50000 gadu garumā. Un tā radīta, kā jau Bībelē teikts, pēc Radītāja tēla un līdzības.

Pēc tēla un līdzības nozīmē, ka cilvēka Dvēselē ielikts praktiski neierobežots potenciāls un iespēja nākotnē, izejot Zemes evolūcijas ceļu, pēc tam Kosmosā kļūt pašai par Visuma Radītāju (radīt savas pasaules un būtnes).

Sava augstākā mērķa dēļ Dvēselei ir iespēja kļūt nemirstīgai, kas jau sākotnēji ielikta tās dabā. Taču jāsaka, ka ne katra Dvēsele, izejot evolūcijas ceļu, saņem tādas tiesības. Ja Dvēsele noteiktā etapā nav izvēlējusies Gaismas Ceļu (ieeja Gaismas Hierarhijā un Kalpošana Dievam), bet izvēlas tumšo ceļu (kalpošanu Ļaunumam), un pēc daudzkārtējiem Augstāko Spēku centieniem atgriezt cilvēku uz patiesā ceļa, Dvēsele vienalga izvēlas Ļaunuma ceļu – tai tiek atņemta nemirstība un tā tiek iznīcināta (kad apziņā uzkrājas kritiskais ļaunuma apjoms, iespējas atgriezt un dziedināt Dveseli līdzinās nullei).

Dzīve fiziskajā ķermenī Dvēselei ir nepieciešama ātrākai attīstībai, pateicoties iespējai uzkrāt lielu enerģijas daudzumu (pateicoties fiziskajam ķermenim). Tādā veidā attīstība var paātrināties simtiem reižu.

Ilūzijas, maldi un mīti

1. Dvēseles nav!

Tā nav taisnība! 95% cilvēku, ieskaitot zinātniekus, tic Dvēseles eksistencei. Ir fiksēti desmitiem tūkstoši parādību, kas pierāda Dvēseles esamību, kurus materiālistiskā zinātne nav spējīga pierādīt. Simtiem dvēselisko īpašību, kuras ir cilvēkiem, bet kurām nav vietas fiziskajā ķermenī – ir tiešs apstiprinājums tam, ka Dvēsele eksistē.

2. Dvēsele ir bezformīgs enerģētisks mākonis, kuru nav iespējams kaut kā izmērīt vai noteikt, jo tai nav struktūras!

Muļķības! Absolūti katrai enerģijai ir struktūra. Vēl jo vairāk tā ir cilvēka Dvēselei. Dvēselei ir precīza un ļoti sarežģīta struktūra (enerģētiskā uzbūve), formēšanās un attīstības mehānismi. Dvēsli var uztvert, skaidri redzēt un izpētīt tik pat detalizēti kā cilveka ķermeņa anatomiju (taču Dvēsele savā struktūrā ir daudz sarežģītāka, kā cilvēka ķermenis). Tās izpēte ir nākamais sabiedrības attīstības etaps, lai labāk iepazītu cilvēku.

3. Ka Dvēsele iemiesojas tikai vienu reizi un pēc tam kaut kur neatgriezeniski pazūd, kļūstot bezpersoniska (tā pilnībā izšķīst Visuma enerģijā) u.t.t.

Tas tā nav! Dvēsele nekad nezaudē savu individualitāti (personīgo formu un būtību), pat tad, kad savienojas ar Radītāju (sasniedzot savu garīgo, absolūto attīstības līmeni un augstāk). Katrai Dvēselei ir sava, īpaša individualitāte (sūtība) dota no dzimšanas (no tās radīšanas brīža), un ir sava, jau iepriekš nozīmēta vieta Kosmosā, kur tai būs jāpilda savs uzdevums pēc evolūcijas uz Zemes.

Galvenie Dvēseles raksturlielumi

Dvēsli rada Dievs (Absolūts) pēc sava tēla un līdzības (potenciāli tai ir tāda pati struktūra kā Dieva Dvēselei).

  • Dvēsele ir nemirstīga, neiznīcināma (ja tikai to neiznīcina pats Dievs par kalpošanu Ļaunumam).
  • Dvēsele jau sākotnēji ir tīra un gaiša pēc dabas (radīta no gaišām dievišķajām enerģijām).
  • Cilvēka Dvēselei ir strikta struktūra, kuru var izpētīt un iepazīt.
  • Dvēselei ir praktiski bezgalīgs attīstības potenciāls un iespēja kaut kad kļūt par Visumu Radītāju.
  • Dvēsele ir smalki materiāla, tas nozīmē – fiziski acīm neredzama, bet labi redzama ar astralās redzes palīdzību.
  • Katrai Dvēselei ir sava individualitāte, kura paredz īpašu sūtību, kas ielikts tās radīšanas brīdī.
  • Dvēsele paātrināti attīstās uz Zemes caur fizisko ķermeni, taču var attīstīties arī bez tā Smalkajā pasaulē (daudz lēnāk).
  • Katrai Dvēselei piemīt visas spējas un pārdabiskas spējas, kas jebkad ir piemitušas kaut vienam cilvēkam (kas ir vienā, tas ir katrā).
  • Dvēsele var kļūt tumša un tikt iznīcināta (zaudēt savu nemirstību), ja ilgstošā laika periodā cilvēks uzkrāj ļaunumu (daudzas inkarnācijas pēc kārtas).

Dvēseli var aprakstīt bezgalīgi, šeit pateiktas tikai dažas svarīgas lietas.
Tici savai nemirstīgajai Dvēselei un izdari visu, lai iemācītos to dzirdēt!
​​​​​​​Dari visu savas Dvēseles interesēs un nekad neej pret to!

Autors: Vasilijs Vasiļenko
Avots: http://www.psychology-faq.com
Tulkoja: Ginta FS

Vecāki kā TESTS

mate tevs

Attieksme pret māti ir lielisks tests tavam pašvērtējumam. Bet attieksme pret tēvu – vienkāršs tests tavam kontroles lokusam (lokuss – fiksēta novietojuma vieta hromosomā, kas nosaka gēnu lokalizāciju).

Un te nav nekādas mistikas.
Lieta tā, ka infantīli gaida no mātes bezgalīgu pieņemšanu un ļoti slimīgi reaģē uz mātes kritiku. Šīs asās reakcijas dēļ konflikts saasinās, mātes viedoklis tiek degradēts, sarunas ar viņu pārvēršas par kaujas lauku, bet attiecības – par karu vai bēgšanu.

“Mans pašvērtējums ir zems tāpēc, ka māte mani par maz mīlēja”.
Gluži otrādi! Tieši zema un atkarīga pašvērtējuma dēļ tev šķiet, ka mātei tevi jāmīl vēl stiprāk.

Cilvēks, kuram ir normāls pašvērtējums, ļoti mierīgi izturas pret faktu, ka māte viņā redz daudz dažādu trūkumu. Viņš ir spējīgs nodalīt viņas vērtējumu no savējā pašvērtējuma, tādējādi, nepazeminot māti.
Tas ļauj izvairīties no konfliktiem, pieņemt viņu ar siltumu sirdī, un tas arī mātes attieksmi padara daudz pozitīvāku. Pat tad, ja mātei ir briesmīgs raksturs vai pat vecuma marazms, cilvēks ar normālu pašvērtējumu ir spējīgs ņemt verā šos faktorus un asi nereaģēt, pieņemt savu māti kā atsevišķu cilvēku, nevis daļu no sevis.
Savukārt infantils pašvērtējums vienmēr saistās ar saplūšanu, un tad māte ir tas cilvēks, kura obligāts uzdevums ir vienmēr piekrist, apbrīnot, sajūsmināties un mīlēt bez noteikumiem. Pretējā gadījumā ir tāāāādas sāpes un aizvainojums!!!

Kā attieksme pret tēvu stāsta par kontroles lokusu?
Pret tēviem mūzīgas pretenzijas ir tiem, kas sevi uzskata par nabaga putnēniem, priekš kuriem vecākiem noteikti ir jānovij ērta ligzdiņa un jābaro viņus, kamēr tie paši neiemācīsies lidot (tuvāk pensijas gadiem).

Infantilie vīrieši mūžīgi vaino savās problēmās tēvus, savus un svešus (savus par to, ka nenodrošināja ar kapitālu, svešus par to, ka tie nodrošināja citus). Dažkārt tēva vietā tiek vainots Staļins, Gorbačovs, taču visbiežāk pret savu tēvu tādiem cilvēkiem ir ārkārtīgi daudz pretenziju. Viņi ir vārgi, tātad spēcīgajam vecākam viņi ir jāaizstāv.

Tādas sievietes mūžīgi ir par maz mīlētās meitiņas, skopas mīlestībā, mūžīgos vīra-papiņa meklējumos
Viņām šķiet, ka viņas vīrietī meklē tēvu, tāpec, ka tēvs par maz mīlēja. Viss ir gluži otrādāk. Pretenziju pret savu tēvu dēļ, viņas kļūst par putnēniem līdz pat savām vecumdienām. Un sēž zem koka, žēli atkārušas knābīti. Dažas savācas grupās un vienā balsī kliedz: nost ar tēvu varu, nost ar patriarhātu, visu atņemt un sadalīt!!!

Cilvēkam ar normālu lokusu nav pretenziju pret tēvu, tāpēc viņš arī nemeklē stipro balstu kādā stiprajā, bet pats vēlas tāds būt, un balstās tikai uz sevi.

Kļuvis pieaudzis cilvēks, viņš vēlas tēvam palīdzēt, nevis izvilkt no tēva sev aprūpi. Ja viņam tēva nav vai arī tēvs ir alkoholiķis vai noziedznieks, viņš šo faktu uztver ar līdzjūtību, nevis nosodījumu, jo sevi neuzskata par bērnu. Viņš nemokās žēlumā pret sevi – maziņo. Par tēvu alkoholiķi viņš domā: “Mans nabaga tētis visu mūžu dzēra”.
Bet infantils teiktu: “Maita, viņš visu mūžu dzēra, tā vietā, lai manā labā izdarītu ko vairāk”.

Pieaudzis dēls teiktu: “Es neatkārtošu tādu skumju likteni”.
Bet infantils: “Viņa dēļ mans liktenis ir tik smags”.

Vai ievēroji lokusu atšķirību?
Autors: Marina Komissarova
Avots: econet.ru
Foto: ©Annie Leibovitz
Tulkoja: Ginta FS