Es novēlu Tev pietiekami…

atvadas

Reiz lidostā es kļuvu liecinieks tēva un meitas atvadām.

Tika paziņota iekāpšana uz viņas reisu un es dzirdēju, kā viņa saka tēvam: “Tēti, mūsu ar tevi dzīve ir bijusi vairāk kā pietiekama. Tava mīlestība ir tā, kas man vienmēr ir bijusi vajadzīga. Un es arī tev novēlu pietiekami”.

Viņi apskāvās, noskūpstīja viens otru un viņa aizgāja.

Viņš piegāja pie loga, blakus kuram es sēdēju. Es redzēju, ka viņam nāk raudiens.

Negribēju traucēt, bet viņš pats sāka runāt:
– Vai jūs kādreiz esat atvadījies, zinot, ka tas ir uz visiem laikiem?
– Jā, – es atbildēju.
– Piedodiet, ka es jautāju, taču kāpēc Jūs sakāt, ka tas ir uz visiem laikiem? – es jautāju.
– Es jau esmu vecs, bet viņa dzīvo ļoti ļoti tālu. Es reāli skatos uz lietām un saprotu, ka nākamo reizi viņa atlidos tikai uz manām bērēm.
– Kad jūs atvadījāties, es dzirdēju, ka viņa jums saka “Es tev novēlu pietiekami”. Vai drīkst jautāt, ko tas nozīmē?
Viņs pasmaidīja.
– Tas ir novēlējums, kurš tiek nodots no paaudzes paaudzē. Mani vecāki to teica visiem.
Viņš uz mirkli apklusa, un galvu pacēlis, it kā kaut ko atceroties, vēlreiz pasmaidīja.
– Kad mēs sakām “Es tev novēlu pietiekami”, mēs cilvēkam novēlam, lai viņa dzīvē būtu pietiekami lietu, kas viņu atbalsta.

Viņš pagriezās pret mani un gluži kā dzejoli noskaitīja:
– Es novēlu tev pietiekami saules, lai tavi darbi būtu spoži.
– Es novēlu tev pietiekami lietus, lai tu iemācītos novērtēt sauli.
– Es tev novēlu pietiekami laimes, lai tavs gars dzīvotu.
– Es tev novēlu pietiekami sāpju, lai mazie dzīves prieki šķistu lielāki.
– Es tev novēlu pietiekami naudas, lai tu varētu piepildīt savus sapņus un mērķus.
– Es tev novēlu pietiekami daudz zaudējumu, lai tu iemācītos novertēt visu, kas tev ir.
– Es tev novēlu, lai tavā dzīvē būtu pietiekami “labdien”, lai tie tevi atbalstītu, neskatoties uz “ardievu uz visiem laikiem”.

Viņš apraudājās un devās projām.

Atrodi laiku Dzīvei!
Es novēlu tev pietiekami!
Avots: Alina Erbieva facebook
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos, mana draudzene Inga Mazā par atgādinājumu!

 

Kad pāra attiecības piemeklē kārtējā krīze

57133828_1305046919633053_770180884207763456_n

Ikvienas attiecības pavada krīzes. Un tā ne vienmēr ir karadarbība, strīdi no rīta līdz vakaram un klusējoši protesti (kaut gan visbiežāk tieši tā arī ir). Dažkārt tas ir stāsts par klusumu pārī, kas padara kurlu, par šaubām, par garlaicību, ļoti pretrunīgas sajūtas attiecībā uz partneri, sevi un galu galā visu dzīvi kopumā.

Tādos brīžos mēs atrodamies krustcelēs: palikt vai aiziet, pamēģināt vēlreiz vai atlaist. Ir vēl trešais variants – griezties pēc palīdzības. Un arī šim ceļam ir daudz sīku atzarojumu: palasīt eksperta sarakstītu grāmatu, pierakstīties pie psihologa (jautājums – vienam vai ar partneri), apmeklēt semināru vai lekciju.

Vissmagākais ir tas, ka visi šie stāsti ir stāsti par izvēli. Nav pareizā ceļa. Tā nav ne loterija, ne spēle uz miljonu. Vienkārši, izvēloties vienu ceļu, tu viennozīmīgi atsakies no otra. Kaut ko noteikti iegūsti, bet kaut ko – zaudē.

Ir krustceles, kas nav katastrofiskas. Kas atļauj iepauzēt, paskatīties uz to no malas, it kā paceļoties virs aiznavas. Un saprast: no kurienes tas nāk, pie kā tas var novest, un kas rezultātā sanāca, un ko tagad ar visu šo dzīvē darīt.

Tāda pauze nepieciešama, lai apzinātos, lai atļautu rasties jaunai atbalsij – kuru no ceļiem izvēlēties.

Ja ir iespēja un spēks, nestrebt karstu, tad labāk to nedarīt. Ja ir instrumenti, ar kuru palīdzību sakārtot dzīvi, palīdzēt kaut ko apjaust, apdomāt, pārveidot, tad grēks tos neizmantot.

Kad mēs runājam par pāra attiecībām, mēs vienmēr runājam par laimes iespējamību. Un katram no mums tā ir savādāka. Kādam tā ir klusā miera osta dzīves vētrās, stiprais plecs, mājīgās mājas, spēka vieta. Kādam tas ir risks, draivs, liesmas un sajūsma, nedaudz šūpoles, bet tādas, kurās šūpojoties nepaliek nelabi. Kādam tā ir brīvība un neatkarība, bet vienlīdz arī kopīgas mājas un kopīgas vienošanās šajā kopīgajā ceļā.

Katrā pārī tas var būt atšķirīgi. Un tāda iespēja rodas jau satikšanās brīdī. Mirklī, kad sākas dialogs un uzmanība. Vai mēs varam arī tālāk būt kopā? Kā rīkoties ar šo situāciju uz “pārkāpuma robežas”?

Atbilde katram būs sava. Bet mēs skaidri zinām, ka tā būs piemērota tieši jums.

Un ļoti liela un svarīga atbilde par sevi un savu dzīvi ir dialogā ar Otru cilvēku.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Arī pie mums, Latvijā ir vieta, kur šo visu mācīties un pasniedzēja, kuru es iesaku un ieteikšu, kas man pašai lieti noderējusi. Jau trešdien 13. novembrī plkst. 18:00 turpinās Ineses Prisjolkovas semināru cikls “Viņš + Viņa” ar praktisko nodarbību “30 kļūdas, kas grauj mūsu sievišķību”. Patiesībā tas ir špikerītis sievietēm, ko sastādījis vīrietis, lai mēs neiebrauktu grāvī un krīzes situāciju ģimenēs būtu krietni mazāk.
Šajā semināru ciklā var apmeklēt visu ciklu kopumā vai atsevišķas nodarbības.

Ieplāno tam laiku un piesakies ŠEIT

Divi Dvēseles izaugsmes un laimīgas dzīves materiālajā pasaulē ceļi

ģimene2

Visas reliģijas, visi viedie gudrie un arī vienkārši garīgie meklētāji runā par to, ka ir tikai divi Dvēseles izaugsmes un laimīgas dzīves materiālajā pasaulē ceļi: tie ir vai nu mūka ceļš vai ģimenes dzīve – trešā nav. Jebkurš cits ceļš ir egoisma ceļš, tātad ved pie degradācijas visos līmeņos.

Kas ir vīrieši, kuri nevēlas uzņemties atbildību par sievieti, par ģimeni, par bērniem? Tie ir egoisti, kuriem svarīgākas ir tikai savas intereses tā vietā, lai rūpētos par saviem vecākiem, sievām, bērniem, mazbērniem utt.

Pasaulē ir tik daudz kārdinājumu…
Bet emancipētās sievietes izraisa vienīgi līdzjūtību – jo lielākoties viņas nevienam nav vajadzīgas… Un lai cik arī sieviete būtu seksuāla un veiksmīga karjerā, laimi tas viņai neatnesīs.

Sieviete pirmkārt ir māte un sieva. Un visos laikos tas ir bijis galvenais patiesas sievietes veiksmes rādītājs. Tikai tagad “veiksmi” nosaka tas, cik bezkaunīga, cik izaicinoši seksuāla utt. viņa var būt.

Es esmu konsultējis tūkstošiem sieviešu, veiksmīgu karjerā, taču viņu galvenais dvēseles “kliedziens” ir: kā man izveidot laimīgu personīgo dzīvi.
Man savas darbības rakstura dēļ nākas zināt lietas, par kurām cilvēki skaļi un atklāti sabiedrībā nerunās.

Un es droši varu apgalvot, ka, ja sieviete ģērbjas ļoti seksuāli, izaicinoši un visi viņai pievērš uzmanību, viņa kalpo par masturbācijas objektu tūkstošiem cilvēku un viņai i bijis neskaitāmi daudz seksuālo partneru, viņa ar katru savas dzīves gadu kļūs arvien nelaimīgāka, ja nopietni nesāks pievērsties kādai garīgajai praksei. Paskatieties, kā beidzas visi šie pop-, seks- un porno stāsti. Sākot ar Merilinu Monro…
Vārds “māte” – ir svēts un pat pēdējais noziedznieks to zin.

Tad, lūk, vārdi “māte”, “sieva”, “meita” un vārds “padauza” nav sinonīmi. Kā jūs domājat, ko teiktu visi šie mūsdienu psihologi, kuri māca meitenēm agras dzimumdzīves iemaņas, bet sievietēm – krāpt savus vīrus, ja viņu dzīvē mīļotās un svarīgās sievietes, ieskaitot māti, meitu, sievu kļūtu par padauzām?
Bet kas ir īsts vīrietis? Tas ir aizstāvis, mednieks, tas kurš atbalsta savu ģimeni, kurš ir gatavs upurēties, izturēt un kalpot, un kurš nodarbojas ar patiesu garīgo praksi.

Un nevis tas, kurš dzer, skatās porno, atrodas “mūžīgos pagaidu seksuālās partneres meklējumos”  – vai arī kā šodien, atbilstoši sabiedrības degradācijai, daži vīrieši apgalvo, ka viņiem derēs arī partneris vīrietis, jo visu vajag pamēģināt…

Tie nav vīrieši – tie ir strauji degradējošies tēviņi.
Vai arī ir vīrieši, kuri ārēji izskatās garīgi: viņi līdz matu galiem aiziet garīgumā un dažkārt sāk to mācīt arī citiem, bet tajā pat laikā viņi nav mūki un viņiem nav ģimenes, kaut gan viņi  veido attiecības ar sievietēm. Arī tā ir kalpošana savam egoismam un ģenitālijām un arī tā ir degradācija, tikai daudz lēnāka.

Rami Blekts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kā tas ir – LABI?

milestiba pret sevi

Ko nozīmē atbalstīt sevi?
Tā ir iespēja ikvienā situācijā, lai kāda arī tā nebūtu, palikt savā pusē, neatkarībā no tā, vai tev ir vai nav taisnība. Prasme apstādināt iekšējo kritiķi un pakāpeniski pārvērst to par iekšējo advokātu. Iespēja pāriet no sevis vainošanas un pašpārmetumiem uz brīvu elpošanu un vērošanu.

Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir iespēja paskatīties uz sevi acīm, kurās nav ne nosodījuma, ne baiļu, ne vēlmes sevi pārtaisīt. Tikai uzmanīga ieskatīšanās sevī kā gleznā, kā ziedā, kā audeklā, uz kura ar laiku parādās brīnumaini raksti.

Kas ir rūpes par sevi?
Tā ir apzināta piepūle, kas vērsta uz to, lai uzzinātu par sevi kaut ko vairāk. Noskaidrotu, cik, kā un kad tev ir vajadzīgs, lai justos labi. Un, ne tikai noskaidrotu, bet veltītu laiku tam, lai to izdarītu. Un regulāri veltītu laiku tam, lai nevis uzlabotu vai izvirzītu sevi (kaut arī kas tāds var notikt), bet tam, lai sevi vienkārši atbalstītu it visās dzīves peripētijās. Bet pēc tam, iespējams, pat sagādātu sev baudu…

Kas ir pašcieņa?
Tā ir iespēja savās darbībās redzēt labus nodomus. Atbalstīt savu cilvēciskumu un piešķirt sev tiesības lemt un domāt unikālā veidā. Tā ir iekšēja disciplīna redzēt savas personības neaizskaramību pret apvainojumiem un uzbrukumiem. Tā ir ticība sev un iespēja notikt iekšējām pārmaiņām. Ticība bez gaidām un piespiešanas.

Un šīs visas ir nobriedušas personības pazīmes.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par maksu un atmaksu

laimigs cilvēks

Es rakstīju par to kā cilvēks dzīvē maksā par dažādām lietām un sasniegumiem. Daudzi mani saprot nepareizi, uzskatot, ka es šeit domāju atmaksu. Bet es runāju tikai par maksu. Kāda ir atšķirība?

Atmaksa
Atmaksa par darbiem notiek tad, kad cilvēks ir nejūtīgs pret sevi un apkārtējiem, neseko Dieva, Visuma likumiem, ņem ko svešu vai to, kas viņam nav pa kabatai. Un dara to nekorektā veidā. Piemēram, kad varenais inkvizitors daudzus gadus bija sodījis un spīdzinājis cilvēkus un pēc tam satrakojies pūlis viņu sabradāja – tā ir atmaksa. Kad vīrietis piecdesmit gados cenšas dzīvot kā 17 (plosīties, skraidīt pa meitenēm, naktīs negulēt) un pēc tam saļimst ar miokarda infarktu – tā ir atmaksa. Kad sieviete, kura aizmirsusi sevi, pārsteidz savu vīru kopā ar mīļāko – tā ir atmaksa.

Atmaksa pienāk, kad cilvēki ir nejūtīgi pret sevi. Kad aizvieto jūtīgumu ar gribu un kontroli. Atmaksa vienmēr pārsteidz nesagatavotu. Tā nepatīkami atver acis, apstulbina un liek pārskatīt savu pasaules redzējumu. Tā, iespējams, atrodas uz pašas izturības robežas.

Atmaksa, ja nenogalina, maina visu dzīvi. Tas ir tā, it kā tu neprātīgā  ātrumā skrien tumsā, neieslēdzot gaismu, un atduries betona sienā un tavā galvā viss apgriežas kājām gaisā. Tas ir tad, kad tu ignorē realitātes gabaliņus, bet pēc tam saņem visu vienā lielā gabalā.

Maksa
Maksa ir pavisam kas cits. Tā ir pieaugušu, apzinātu cilvēku prerogatīva, kuri līdzsvaro savus mērķus, laiku un iespējas. Viņi izvēlas korektu veidu, kā var sasniegt šos mērķus.

Piemēram, vīrietis vēlas atlikt miljons rubļu, pelnot divsimts tūkstošus mēnesī, uzbūvē savu finansu plānu uz gadu un sasniedz savu mērķi. Viņš zin, ko viņam maksā atlikt šadu naudas summu. Un zin, ko saņems rezultātā. Piemēram, sieviete vēlas notievēt un metodiski izstrādā fizisko nodarbību plānu pusgadam, tā vietā, lai mocītu sevi ar diētām, cenšoties nedēļas laikā “ielīst” fitnesa standartā.

Maksa vienmēr liek cilvēkam justies spēcīgakam, sajust savas robežas, sastapties ar veiksmi. Baudīt savas plānošanas augļus un virzīties tālāk uz priekšu.
Tāda ir atšķirība starp maksu un atmaksu. Atmaksa ir nejūtības pret sevi un pasauli rezultāts. Maksa – apzinātības un jūtīguma rezultāts.
Tāda, lūk, kustība dažādos virzienos. Kādā virzienā tu dodies?

Aglaja Datešidze
Dateshidze.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā viņa mīl…

milestiba7

Sieviete pastāvīgi pieprasa uzmanību. Tā nu normāla sieviete ir iekārtota. Viņai ir svarīgi, lai mīļotais vīrietis būtu blakus. Un viņa uzmācas ar jautājumiem, vai skaists viņai manikīrs, frizūra, lūpukrāsa, apģērbs… Un jautā: “Vai tu mani mīli?” Un uzstāj, lai kopā ietu uz kino vai ciemos, kaut gan varētu taču aiziet viena vai ar draudzeni. Un grib apskauties galīgi nepiemērotā brīdī, kā Mopasānam, kad grāfs stiepa malkas pagales kamīnam, bet sieva uzkārās viņam kaklā. Un gandrīz padarīja viņu kroplu… Grib visu laiku būt kopā – tas ir nogurdinoši un traucē strādāt. Labāk būtu sēdējusi kā Penelope un audusi vai izšuvusi. Pacietīgi gaidījusi krietnā attālumā, lai attiecības būtu psiholoģiski pareizas…
Tā jau tas ir. Tikai tieši tāpēc, ka mīlošai sievietei vajag būt blakus savam mīļotajam, viņa kopā ar viņu dodas katorgā. Kā dekabristu sievas. Un cietumā apciemo. Un slimnīcā sēž blakus un tur roku… Un nepamet nelaimē, slimībā un nabadzībā – tāpēc, ka tāda ir mīloša sieviete. Viņai vienmēr vajag būt blakus. Tāpēc, vīrieši, pārāk nedusmojaties, ka mēs jums zvanām, sūtam ziņas, velkam līdzi uz kino un uzmācamies brīdī, kad sēžot uz dīvāna spēlējat datorspēles. Vai malku stiepjat, un mēs ķeramies ap kaklu…
Šīs muļķības un neērtības nozīmē tikai vienu – mēs jums līdzi iesim visur. Nedusmojieties un neklausieties kritiķos – viņi nesaprot šo sievietes Dvēseles īpatnību. Mopasāns, starp citu, nomira vientulībā trakonamā. Varbūt tomēr vajag atļaut pakarāties sev kaklā un uzklausīt muļķīgus jautājumus? Un atbildēt: “Protams, ka mīlu!”
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Nepalīdzi vīrietim sevi iekarot!

bruņinieks un princese1

Nepalīdzi vīrietim sevi iekarot! Tas ir bezjēdzīgi. Tas vispār ir kaut kāds dīvains sieviešu gajiens – ja atradīsi mani, esmu tava, ja neatradīsi – esmu skapī. Kāpēc? Dēļ kā?

Lai noteikti “iekarotu”? Aiz bailēm palikt vienai? Vai aiz bailēm, ka otra tāda, tik lieliska nebūs? Bet pieklājības pēc viņam jāiekaro, tātad viņam jāpalīdz to izdarīt. Bet, ja nu pēkšņi sanāks tā, ka viņš aizies pie citas, pie tās, kura ir pieejamāka?

Sievietes, kuras jau ir iemīlējušās un pieķērušās, ir gatavas attaisnot vīrieti un palīdzēt viņam iekarot sevi. Es pati tāda biju, un nekas labs no tā nesanāca. Daudzviet šodien sievietēm māca, ka viņām jāizrāda iniciatīva, jāņem groži savās rokās un jasasien tas, kurš patīk.

Sievietes iekaro vīriešus un cīnās viņu dēļ. Drīz arī ziedus pašas dāvinās. Vai arī nesīs tos uz randiņu , lai viņš varētu viņai tos uzdāvināt, droši vien pats līdz kaut kam tādam neaizdomāsies.
Vai man vienai tas šķiet dīvaini?

Daudzi vīrieši vispār negrasās nevienu iekarot. Par viņiem JAU cīnās. Un sievietes izliekās, it kā kāds viņas būtu iekarojis. Kaut gan iekšā tārpiņš grauž.

Ja viņš nezvana, ir muļķīgi meklēt attaisnojumus, ka aizņemts, strādā, vai arī pašai meklēt tikšanos ar savu sapņu princi. Kad viņam tas vajadzīgs, kad sieviete viņam ir svarīga – viņš zvana. Atrod iespējas. Ja viņš nevar atrast laiku, lai satiktos – nevajag braukt pie viņa uz ofisu vai vaktēt pie mājām. Un atkal, ja viņš gribēs, viss notiks.

Ja viņš šaubās par to, vai tu esi viņa sapņu sieviete, nevajag rīkot viņam sevis superprezentāciju, testa periodu utt. Tu neesi prece, kura jāpārdod par jebkuru cenu un pēc iespējas ātrāk.
Ja viņš brīvi aplido arī citas sievietes, tātad tu viņu ne parāk stipri interesē un nevajag par viņu cīnīties.
Ja viņš nav gatavs nopietnām attiecībām, nav gatavs precēties – un īpaši tad, ja par to uzreiz pasaka – kāpēc gan lai tu turpinātu ar viņu satikties? Kāpēc? Cerībā, ka pārdomās un nobriedīs? Taču vīrieša vilkme pie sievietes, gadās, ka ar laiku mazinās. Un, ja viņš pašā spēcīgākajā šīs vilkmes fāzē nav gatavs, tad arī pēc tam nebūs.
Nevajag vīrieti turēt, atgriezt, iekarot.

Nevajag viņam palīdzēt. Aplidošana ir abiem svarīgs periods. Sieviete šajā laikā ieliek savas pašcieņas laulībā fundamentu, vīrietis – šo attiecību vērtības fundamentu. Tu nevari viņa vietā to izdarīt. Tas nav vajadzīgs.
Tavs uzdevums ir iedvesmot. Lai viņam tevis dēļ gribētos kalnus gāzt. Lai viņš meklētu iespēju tevi dzirdēt un redzēt. Lai viņš degtu vēlmē tevi apprecēt. Lai citas sievietes viņam pārstātu eksistēt. Lai blakus tev viņš kļūtu par īstu vīrieti, spēcīgu un pārliecinātu par sevi.

Met pie malas visas šīs domas – kā viņu iekarot, piesiet, noturēt, kā viņu atgriezt, atsist, savaldzināt un apprecināt ar sevi. Tās nav tās domas, kam jāpilda tādas brīnišķīgas sievietes galva. Tavs uzdevums kļūt tādai, kuru vīrietis vēlēsies apprecēt. Un šim vīrietim būs jāpierāda, ka viņš ir labākais. Un, ne savādāk!

Tas, kurš gribēs, vienmēr atradīs iespēju. Un tā ir viņa vīrieša lieta – izrādīt iniciatīvu. Bet mūsu, sieviešu – iedvesmot varoņdarbiem. Un atļaut sevi iekarot atkal un atkal. Lai būtu ar ko mīlēt.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis