Mihails Labkovskis par bērnu audzināšanu

labkovskis

Šeit daži trāpīgi pazīstamā krievu psihologa Mihaila Labkovska citāti, kas liek aizdomāties par to, kā mēs komunicējam ar saviem bērniem un, iespējams, kadu no tiem varēsiet izmantot, veidojot attiecības ar saviem bērniem.

«Ja pats esi nelaimīgs cilvēks, tu nekādā veidā nespēsi izveidot attiecības ar savu bērnu tādas, lai viņš būtu laimīgs. Savukārt, ja laimīgi ir vecāki, tad neko speciālu darīt nevajag».

«Kontrolēt ir bezjēdzīgi! Totāla kontrole un neuzticēšanās liek bērnam melot. Izeja ir viena – dot brīvību šodien! Lai bērns izdzīvotu dažādas situācijas un iemācītos tajās uzvesties. Uzticēšanās un pārliecība, ka tavs bērns tiks ar visu galā, ir lieliska. Un nav obligāti visu laiku noskaidrot viņa atrašanās vietu un pašsajūtu».

«Daudzi uzskata, ka viņiem – vecākiem, viss ir kartībā, bet problēmas ir tikai bērniem. Un brīnās, kad vienā ģimenē izaug divi pavisam atšķirīgi bērni: viens – pārliecināts par sevi, veiksmīgs, bet otrs – kompleksains neveiksminieks, mūžīgi īdošs vai agresīvs. Tas tikai nozīmē to, ka bērni ģimenē jutušies katrs savādāk un kādam no tiem ir pietrūcis uzmanības. Kāds bijis jūtīgāks un viņam mīlestība bijusi vairāk vajadzīga, bet vecāki to nav ievērojušiи».

«Mācieties radīt tādus apstākļus, lai bērnam nebūtu iemesla jums melot. Ir trīs melu iemesli: bailes, izdevīgums un psihopatoloģija, divus no tiem ir jūsu spēkos izslēgt, trešo – izārstēt».

«Sekot tam, lai bērns būtu apauts, apģērbts un paēdis – tās ir rūpes par bērnu, nevis audzināšana. Diemžēl daudzi vecāki ir pārliecināti, ka ar rūpēm pietiek».

«Attiecībās ar skolu un pedagogiem jums jābūt sava bērna pusē. Sargiet savus bērnus. Nebaidieties no sliktām atzīmēm. Bīstieties novest līdz tam, ka bērnam sāks riebties skola un mācības vispār».

«Skolā būtu jāiemāca ne tik daudz matemātika un literatūra, cik pati dzīve. Skolā vajadzētu iegūt ne tik daudz teorētiskās zināšanas, cik praktiskās prasmes: prasmi komunicēt, veidot attiecības, atbildēt par sevi – saviem vārdiem un darbiem, risināt savas problēmas, vienoties un parvaldīt savu laiku…. Tieši šīs prasmes palīdz cilvēkam justies parliecinātam pieaugušo dzīvē un nopelnīt naudu savai dzīvei».

«Atkārtoju. Gatavot mājas darbus kopā ar bērnui nevajag! Krāmēt kopā ar viņu skolas somu nevajag! Mūžīgi vaicāt «kā tev skolā?» – nevajag. Jūs tā bojājat attiecības un rezultāts diez vai jūs apmierinās. Vai tad patiešām jums nav par ko citu ar savu bērnu parunāt?».

«Sodīt bernus var un dažkārt tas ir pat nepieciešams. Taču ir skaidri jānodala bērns un viņa “nodarījums”.  Piemēram, jūs iepriekš esat vienojušies, ka līdz brīdim, kad atnāksiet mājās, mājas darbiem jābūt izpildītiem, bērnam paēdušam un traukiem nomazgātiem. Bet, atnakot mājās, jūs redzat ainu: zupas katls stāv neaiztikts, grāmatas nav atvērtas, papīri pa grīdu, bet jūsu lolojums sēž uz dīvāna ar degunu planšetē. Galvenais, šajā brīdī nekļūt par fūriju un nesākt bļaut, sakot, ka no viņa nekas jēdzīgs neizaugs, ja nu vienīgi nulle uz kociņa. Bez jebkādas agresijas pieejiet pie bērna. Smaidot, apskaujiet viņu un sakiet: «Es tevi ļoti mīlu, taču planšeti tu vairs nedabūsi». Var izsniegt telefonu – lukturīti, bez interneta. Bet kliegt, lamāties, apvainot, apvainoties un pēc tam nerunāt – to nu gan nevajag!».

«Grūti pateikt, kuram no bērniem būs vairāk psiholoģisku problēmu: teicamniekam vai divnieku karalim. Teicamnieki, kuri visu dara ļoti centīgi un burtiski “izsēž” savas teicamās atzīmes – bieži vien ir bērni, kurus nomāc trauksme un ļoti bieži tie ir bērni ar zemu pašvērtējumu».

«Ja sākumskolā jūsu bērns netiek galā ar mācību programmu, ja jums nākas stundām ilgi sēdēt ar viņu pie mājas darbiem – problēma nav bērnā, tā ir skolā, ģimnāzijā, licejā. Šīs mācību iestādes bieži vien strādā, atbilstoši vecāku ambīcijām un rūpējas nevis par bērniem, bet par savu prestižu un samaksu par saviem pakalpojumiem. Sarežģītāk nenozīmē – labāk! Bērnam nav jāpārmācās, jācenšās panākt programmu, ko sastādījuši pedagogi. Pirmajā klasē mājas darbu sagatavošana nedrīkstētu prasīt vairāk kā 15-45 minūtes laika. Pretējā gadījumā, jūs ilgi neizturēsiet».

«Bērnam obligāti jābūt savam privātajam brīvajam laikam, kad viņš neko nedara no 2 līdz 4 stundām dienā. Trauksmaini un ambiciozi vecāki bernus pārslogo. Pulciņi, nodarbības, treniņi, valodas… Un saņem neirozes un visu, kas tām seko».

«Kabatas naudai bērnam jābūt jau sākot no 6 gadiem. Nelielai, bet regulārai summai, kuru viņš pats parvalda. Un ir ļoti svarīgi, lai šī nauda nekļūtu par manipulāciju instrumentu. Nevajag kontrolēt, kam bērns tērē šo naudu, un nevajag to izsniegt atkarīgi no sekmēm un uzvedības».

«Runāt ar bērniem vajag par dzīvi vispār, un nevis par to, kā vajag dzīvot. Ja vecēki ar bērnu var runāt tikai par problemām, tas nozīmē, ka vecākiem ir problēma».

«Uzticēšanās attiecībās ar bērniem ir dzīvē svarīga. Ja no pašas mazotnes bērnam tiek piedāvāts pašam pieņemt lēmumus, viņš izaugs patstāvīgs un atbildīgs cilvēks. Kurš ir spējīgs saprast, kas ir labi un, kas slikti, un spēs turēties pretī kārdinajumiem. Un tieši tā ir vecāku sirdsmiera ķīla, nevis pastavīgā neirotiskā, totālā kontrole:«Kur esi? Kad būsi? Ar ko esi?».

Avots: https://detstrana.ru

Tulkoja: Ginta FS

Lietus izsaucējs

lietus-zisaucejs1

— Tātad tā, — zēns ērtāk iekārtojās krēslā. — Manam tētim ir cita ģimene. Tur ir mana māsa, viņai, cik saprotu, ir kādi četri gadi. Mamma izliekas, ka par to neko nezin. Bet tā otra sieviete dzīvo un gaida, ka tētis aizies pie viņas, jo viņš laikam viņai to ir apsolījis. Dažkārt viņa šo jautājumu nostāda ļoti stingri. Tad viņš uzvelkas un brauc viņu pierunāt. Dažkārt paliek tur pa nakti. Mūsu ģimenē mēs to saucam par “ČēPē objektā”. Taču man šķiet, ka viņš nekad no mums neaizies, turpinās jaukt tai sievietei galvu. Manam jaunākajam brālim ir BCT (bērnu cerebrālā trieka). Viņi kopā ar mammu un tēti kaut kad sen pie jums bija atnākuši, bet jūs jau droši vien neatceraties? Ar galvu brālim viss kārtībā, viņš mācās otrajā klasē un ļoti labi orientējas datoros. Bet ar kājām un rokām viss ir slikti. Mamma visu laiku domā, ka atradīsies kaut kur kādas zāles vai kaut kas cits, kas viņu varēs izārstēt pavisam. Viņa ved brāli uz zirgiem, jo tādiem bērniem tas šobrīd ir “topā”, un krāj naudu, lai aizbrauktu uz Krimu pie delfīniem. Bet Ļoņa baidās no zirgiem, krīt zemē. Un par delfīniem jau no paša sākuma pateica – man tur būs beigas, uzreiz noslīkšu. Un vēl viņi brauca pie burves uz Pleskavas apgabalu, lai tā lāstu noņemtu. Bet vecmāmiņai ir vēzis, un viņa visu laiku cenšas no tā izārstēties – dažkārt slimnīcā, dažkārt ar tautas līdzekļiem.

— Un tu? — es pajautāju.

— Es visu laiku kasos un skolā man ir vieni vienīgi divnieki, — nepacietīgi atbildēja zēns. (Neirodermītu starp pirkstiem un uz kakla es ievēroju jau pirms tam). — Ko jūs man varat ieteikt darīt? Kā man visu izlabot? Un, vai tas vispār ir iespējams?

— Nezinu, — es godīgi atzinos. — Droši vien nevar. Tāpat kā nevar līdz galam izārstēt BCT tavam brālim.

— Un ko tad es šeit atnācu? — viņš pacēlās krēslā.

— Jā, tikai es sākumā tev pastastīšu stāstu par lietus izsaucēju.

— Labi. Man patīk dažādi stāsti, — viņš pakasīja kaklu un sagatavojās klausīties.

— Tas notika ļoti sen, vēl tad, kad bija PSRS. Viens mans paziņa, Ķīnas speciālists ar kolēģiem atradās  komandējumā Ķīnā. Viņi pētīja vietējās tradīcijas. Un, lūk, reiz viņam zvana kāds ķīniešu kolēģis: «Kādā Ķīnas provincē jau 4 mēnešus nav lijis lietus. Raža iet bojā, cilvēkiem sākas bads. Trīs ciemu iedzīvotāji savāca pēdējo naudu, un nolēma atvest no citas provinces lietus izsaucēju. Jums noteikti būs interesanti paskatīties uz viņu. Tikai atcerieties, es jums neko neesmu stāstījis, jo Ķīnas komunistiskā partija ar likumu ir aizliegusi burvestības».

Zinātnieki, protams, iedvesmojās un ātri izgudroja kādu etnogrāfisko iemeslu, lai dotos uz šo ciemu. Viņi atbrauca ciemā, un tajā pašā dienā tika atvests arī lietus izsaucējs — maziņš izžuvis vīriņš- ķīnietis. Viņš pieprasīja sev būdu ciema malā un bļodiņu rīsu dienā. Bet ar mūsu zinātniekiem kategoriski atteicās runāt. Ciema vecākais mums teica, ka tagad vīriņu traucēt nevajag, lai tas koncentrējas darbam. Parunāties varēs tad, kad viņš būs izdarījis savu darāmo.

Trešajā dienā sākās lietus. Večuks paņēma savu naudu (pēc vietējiem apmēriem – milzīgu naudu) un gatavojās tālajam atpakaļceļam. Vecākais atkal viņam atgādināja zinātnieku lūgumu, un večuks piekrita veltīt tiem nedaudz sava laika.

— Pastāstiet, kā jūs izsaucāt lietu, — lai netērētu lieki laiku, zinātnieki konkrēti pajautāja.

— Droši vien ir kāds speciāls rituāls? Vai tas tiek nodots no paaudzes paaudzē?

— Vai jūs traki esat palikuši?! — iesaucās večuks. — Es izsaucu lietu? Jūs domājat, ka esmu burvis? Vai tiešām jūs domājāt, ka es savā niecībā varu pārvaldīt milzīgas stihijas?!

— Bet ko tad jūs izdarījāt? — zinātnieki brīnījās — Lietus taču līst!!!

— Neviens nevienu nevar izmainīt, — pamācoši, pirkstu pacēlis, teica večuks. — Bet katrs var pārvaldīt sevi. Bez liekas kautrēšanās es teikšu, ka esmu šajā mākslā sasniedzis zināmas virsotnes. Un, lūk, atbraucu šeit pareizā, harmoniskā stāvoklī, un ieraudzīju, ka šeit viss ir nepareizi. Te pilnībā ir nojaukta lietu kārtība, raža iet postā, cilvēki dzīvo badā un ir izmisuši. Es to nevaru izmainīt. Vienīgais, ko es varu, — varu izmainīt sevi, tātad kļūt nepareizs, lai pievienotos tam, kas te notiek. Tā es arī izdarīju.

— Un pēc tam? No kurienes lietus?

— Pēc tam, protams, es strādāju ar sevi, atgriezu sevi atpakaļ pareizajā stāvoklī. Bet, par cik, jau biju vienots ar visiem un visu šeit, tad arī viņi, kopā ar mani pakāpeniski ar zināmu inerci atgriezās atpakaļ normālā, pareizā stāvoklī – uz pareizā ceļā. Bet pareizi šobrīd šai zemei ir auglība. Un tāpēc sākās lietus. Un tas sākās ne tāpēc, ka es to “izsaucu”.

— Bet, ja viss ir tik vienkārši, tad kāpēc jūs par to paņēmāt tik lielu naudu? — jautāja viens no zinātniekiem. — Zemniekiem nācās burtiski pārdot pēdējo kreklu, lai jums samaksātu…

— Tāpēc, ka es jau esmu vecs cilvēks un spēka man ir maz, un tad, kad pievienojos disharmonijai, man paliek ļoti slikti, kā arī visam, kas apkārt. Labpratīgi pāriet no pareiza stāvokļa nepareizā — maksā ļoti dārgi, — lietus izsaucējs ar zīmēm parādīja, ka vizīte beigusies.

Tajā pat dienā viņš aizbrauca atpakaļ uz savu ciemu, bet zinātnieki atgriezās Pekinā.

Zēns ilgi klusēja. Pēc tam pajautāja:

— Jūs taču man to pastāstījā ne tāpat vien? Jūs domājat, ka es…

— Tieši tā. Pie kam, tev nav vajadzības, kā vecajam ķīnietim, iedzīt sevi disharmonijā, jo tu ar visu savu neirodermītu un divniekiem jau esi tur. Vēl tam klāt, tas viss nav tikai tavs. Un tā kā tu esi gana gudrs – jo tavā vecumā par ģimeni pastāstīt tā, kā tu pastastīji, var tikai retais, tad tev viss ir iespējams un vispār, spriežot pēc tavas medicīniskās kartiņas, lielos vilcienos tu esi vesels.,

— Un kā man pašam atgriezties “pareizajā stāvoklī”?

— Pacietīgi un neatlaidīgi, pat fanātiski darīt visu to, ko tu pats sevī uzskati par pareizu, bet līdz šim neesi darījis.

Zēns brītiņu padomāja.

— Tātad mācīties līdz pulsa zudumam, — nepārliecināti viņš turpināja. — No rītiem – vingrošana sev un brālim, pēc tam aplieties ar aukstu ūdeni un brāli apliet, neēst čipšus, pieturēties pie tās diētas, ko dermatologs izrakstījis, pēc skolas kopā ar brāli braukāt parkā ar vellosipēdiem (viņš ar velosipēdu brauc labāk, kā ar iet kājām), neuzskatīt visus klasesbiedrus par kretīniem un atrast viņos pozitīvās īpašības, kā mamma māca… Un jūs domājat, ka tas palīdzēs?

— Ir tāda vienkārša lieta, kā eksperiments, — es paraustīju plecus. — Pamēģini, papraktizē un viss kļūs skaidrs. Nepanāksi, vismaz sasildīsies!

— Un cik ilgi jāmēģina?

— Nu, ja uzskatām, ka vecais ķīnietis trenējās 50-60 gadus un viņam lietus izsaukšanai bija nepieciešamas 3 dienas, bet tu tikai sāc…Domāju, ka sākumā vajag paņemt trīs mēnešus, pēc tam, izvērtēt starpposma rezultātus, un vai nu turpināt vai pamest to… Tātad sanāk, ka tu ar atskaiti pie manis nāc uzreiz pēc vasaras, septembra sākumā. Labi?

— Norunāts, — viņš piekrita un aizgāja.

Es visu laiku viņu atcerējos un ļoti pārdzīvoju par viņa panākumiem. Tik jaunam secīgi, vairākus mēnešus pēc kārtas, bez kādas ārējas kontroles kaut ko tik nopietnu darīt, ir ļoti grūti, pat neiespējami. Vai viņš to varēs? Vai sanāks? Es nezināju.

Viņš pierakstījās uz otro septembri.

— Ļoņka! — viņš, kāpjot pār slieksni teica. — Mamma domā, ka zirgi palīdzēja un jaunās zāles no Vācijas. Bet mēs taču abi zinām… Es viņam par ķīnieti pastāstīju. Viņš saprata, viņš mums ir ļoti gudrs.

— Lieliski! — es iesaucos, iedomājoties, ka treniņi, rūdīšanās, velosipēds un vecākā brāļa rūpes nevarēja palikt bez rezultātiem.

— Un vēl?

— Un vēl, vecmāmiņai dakteris teica, ka viņai ir laba remisija un viņš to, kā minimums uz gadu, atlaiž.

— Un tu?

— Es gadu pabeidzu tikai ar diviem trijniekiem, bet tētis nesen teica, ka nemaz nav pamanījis, cik ātri esmu pieaudzis un varbūt viņam ir ko no manis macīties. Piemēram, ievērot diētu (rokas bija tīras, to es ievēroju uzreiz, kaut gan zinu, ka vasarā vienmēr ir uzlabojumi)…Tad, ko, sanāk ka tā ķīniešu lieta patiešām strādā?!

— Protams, stradā, — es stingri teicu. — Vai tad tu pats to nepierādīji?

Autors: Jekaterina Muravjova

Tulkoja: Ginta FS

Treniņš mīlestības muskulim

13895519_1197457766942380_4545566804668665516_n
Mēs ejam uz trenažieru zāli, kad vēlamies savu ķermeni uzturēt labā fiziskā formā, taču arī mīlestības enerģijai ir vajadzīgs treniņš.
Sāc ar to, ka arvien vairāk un vairāk apzinies mīlestību. Tava sirds guļ dziļā miegā un tā jāatmodina. Un kad tā atmodīsies, tu sajutīsies pa īstam laimīgs. Laime ir mīlestības darbs; nekas cits tevi nevar darīt laimīgu, kā tikai mīlestība.
Gandrīz katra cilvēka sirds ir cieši aizmigusi. Mums nekad nav mācījuši Mīlestību. Mūs apmācīja naidam – iemācīja cīnīties. Tev iemācīja to, ka Pasaule ir naidīga un lai izcīnītu savu vietu šai Pasaulē, ir jācīnās. Gan tiešā gan pārnestā nozīmē – Tu dzīvo Pasaulē, kura ir naidīga un tev jācīnās, ja vēlies izdzīvot, izmantojot gan godīgus gan negodīgus līdzekļus. Ja necīnīsies, zaudēsi: labākais līdzeklis, lai aizstāvētu sevi, ir uzbrukums. Lūk, kur slēpjas lielākā cilvēces nelaime. Tapēc pavisam dabiski, ka Mīlestība ir pazudusi no cilvēku redzesloka.
Sirds turpina sisties kā fizisks mehānisms, taču vairs netiek uzskatīta par dvēselisku dzinējspēku, kāda ir tās galvenā funkcija. Tā NAV tikai fizisks mehānisms – ta patiešām IR dvēseles dzinējspēks. Tāpēc, tikai tad, kad sāksi pulsēt mīlestībā, tu sajutīsies un būsi pa īstam dzīvs. Sāc to apzināties. Jo apzinātāks tu kļūsi, jo vairāk mīlestības tu sajutīsi.

Metode

Kad turi savu draugu aiz rokas, esi ļoti uzmanīgs. Seko tam, vai tava roka izstaro siltumu. Ja tā nebūs, jūsu starpā nebūs harmonijas un enerģijas atdeves. Patiesībā Jūs varat būt sadevušies rokās, taču roka var būt auksta un nedzīva. Nav vibrāciju, nav pulsācijas, enerģija neplūst tava drauga virzienā. Tātad tas ir tukšs, neauglīgs žests. Tāpēc tad, kad esat sadevušies rokās, vēro, vai dziļi iekšienē plūst enerģija drauga virzienā, palīdzi to virzīt, virzi to pats. Sākumā tas būs vingrinājums tikai iztēlei.
Iztēle rada saknes… tā rada un vada enerģiju. Tāpēc tad, kad turi roku; turi to apzināti un iedomājaties, ka enerģija plūst īstajā virzienā un roka kļūst silta un draudzīga. Tu sajutīsi fantastiskas izmaiņas.
Kad skaties uz cilvēku, skaties ar mīlestības pilnām acīm, pretējā gadījumā fiziski acis ir kā akmeņi. Tās ir aukstas un tajās nav nekā dvēseliska.
Kad skaties uz cilvēkiem, “lej” mīlestību “caur acīm”. Kad ej, izstaro mīlestību visapkārt.
Sākumā tā atkal būs tikai iztēle, bet jau pēc mēneša, diviem, tu ieraudzīsi, kas notiek patiesībā. Cilvēki sajutīs , ka esi kļuvis savādāks, daudz siltāks cilvēks…. ar tevi blakus citi sajutīsies komfortabli, laimīgi, mierīgi un arī tev pašam būs lieliska pašsajūta..
Un tā – tai jābūt tavai apzinātai piepūlei – sākt apzināties vairāk mīlestības un izstarot to Pasaulei!”
Autors: OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības ceļš un Baiļu ceļš

divi-celi7

Emocijām ir divi galvenie avoti: bailes (un visas baiļu radītās sajūtas), un mīlestība (visas jūtas, kas balstās uz mīlestības). Mēs izjūtam gan vienu, gan otru, taču ikdienas dzīvē vairumam cilvēku dominē bailes.

Var teikt, ka mūsdienu pasaulē ierastās attiecības starp cilvēkiem 95% sastāv no bailēm un tikai 5% – no mīlestības. Protams, dažādos gadījumos šis procents var būt dažāds, taču pat tad, ja 60% baiļu pret 40% mīlestības, vienalga bailes dominē.
Lai saprastu šīs sajūtas, ir svarīgi noskaidrot dažus mīlestības un baiļu raksturlielumus, kurus es nosaucu “Mīlestības ceļš” un “Baiļu ceļš”. Šie divi ceļi ir tikai atskaites punkti, kas palīdz saprast, uz kā balstās mūsu dzīve.Tāds sadalījums ir tāpēc, lai veselajam saprātam būtu vieglāk saprast notiekošo un savā ziņā kontrolēt dažus mūsu pieņemtos lēmumus.
Parunāsim par šiem raksturlielumiem.
1. Mīlestība neuzliek nekādas saistības. Bailes – tās ir vienas vienīgas saistības.
Ejot pa Baiļu ceļu, mēs darām vienu vai citu lietu tāpēc, ka mums tas Jādara, un arī no citiem mēs sagaidām, ka viņi rīkosies tāpat, jo tas ir viņu pienākums. Mums ir pienākumi, bet kā tikko parādās kaut kas, kas mums obligāti IR jāizdara, mēs sākam pretoties. Un, jo spēcīgāk pretojamies, jo vairāk ciešam. Agri vai vēlu mums rodas vēlme izvairīties no šiem pienākumiem. Turpretī mīlestība nepretojas nekam. Lai kas arī notiktu, mēs darām to vienkārši tāpēc, ka vēlamies. Viss pārvēršas labsajūtā – tā ir savdabīga spēle, kas nes prieku.

2. Mīlestība neko negaida. Bailes ir pilnas gaidu.
Bailēs mēs darām to vai citu tāpēc, ka domājam, ka mūsu pienākums ir to darīt, un no citiem atkal gaidām to pašu. Lūk, kāpēc bailes rada sāpes, bet mīlestība – nekad. Mēs uz kaut ko ceram, ja tas nenotiek, mums ir sāpīgi – mēs uzskatām, ka tas ir netaisnīgi. Mēs apvainojam citus par to, ka tie neatbilst mūsu gaidām.

Savukārt tad, kad mīli, tu neko negaidi. Mēs mīlam tāpēc, ka tā vēlamies.

Un, ja citi cilvēki kaut ko dara vai nedara, tad arī tikai tāpēc, ka vai nu vēlas, vai – nevēlas – un tajā nav nekā personīga. Ja tu ne uz ko neceri un tas nenotiek, tad kur ir bēda? Mums nav nekādu nepatīkamu sajūtu, lai kas arī notiktu, tas derēs. Lūk, kāpēc iemīlējušos nekas neaizskar: viņi vienkārši neko nepieprasa no mīļotā, un nesasien viens otru ar pienākumiem.

3. Mīlestība ir balstīta uz cieņu. Bailes neciena neko, tajā skaitā neciena pat pašas bailes.
Ja es kādu žēloju, es viņu necienu. Viņš neprot pieņemt lēmumus? Taču, ja man kāda cita vietā jāpieņem lēmumi, tas nozīmē, ka es viņu necienu. Bet, ja es kādu necienu, tad cenšos ar šo cilvēku manipulēt.

Vairums gadījumu, kad mēs saviem bērniem cenšamies pamācīt kā dzīvot, mēs izrādam necieņu pret viņiem. Mēs viņus žēlojam, cenšamies kaut ko darīt viņu vietā, to, ko viņiem pašiem vajadzētu izdarīt.

 Un, ja es necienu pats sevi, tad sāku sevi žēlot. Man šķiet, ka es neesmu gana labs, lai dzīvotu šajā pasaulē.

Kā noteikt, ka tu sevi necieni? Pēc domas: “Ak, es nabadziņš! Man trūkst dotību, es esmu pārāk dumjš, pārāk neglīts, lai man kaut kas izdotos…” Žēlums pret sevi ir necieņas pret sevi sekas.
4. Mīlestība nav žēlabaina: tā ne pret vienu neizjūt žēlumu, taču tā ir līdzcietīga. Bailes ir pilnas žēluma, tās žēlo visus.

Mēs žēlojam tos, kurus necienām, jo neticam, ka šie cilvēki ir pietiekami spēcīgi, lai ar kaut ko tiktu galā. Bet mīlestība citus ciena.

Ja mēs mīlam cilvēku, mēs ticam, ka viņš ir gana spēcīgs, gudrs un labs, lai dzīvē piepildītu savas vēlmes.

Mums nekas nav jālemj viņa vietā. Viņš pats tiks galā. Ja netiks, mēs pasniegsim viņam roku, palīdzēsim uzslieties kājās un teiksim: “Tu vari! Pamēģini vēlreiz!” Tā ir līdzcietība, ne žēlums. Līdzcietība ir cieņas un mīlestības sekas, žēlums -necieņas izrādīšana un baiļu sekas.

5. Mīlestība bez minstināšanās uzņemas atbildību. Bailes izvairās no atbildības – taču tas nenozīmē, ka tās ne par ko neatbild.

Centieni izvairīties no atbildības – tā ir viena no lielākajām mūsu kļūdām, jo ikvienam solim ir sekas. Visam, ko mēs darām un par ko domājam, ir sekas. Kad mēs izdarām izvēli, mūs gaida atbilstošs rezultāts, noteikta reakcija. Bet rezultāts un sekas noteikti iestājas arī tajā gadījumā, ja mēs neizdarām izvēli.

Kā darbībai tā bezdarībai ir sekas. Lūk, kāpēc ikviens cilvēks pilnībā ir atbildīgs par savu rīcību.

Pat tad, ja negrib atbildēt. Jā, bieži vien mūsu kļūdas cenšas izlabot citi cilvēki, taču mēs vienalga maksājam par savām pieļautajām kļūdām – un rezultātā maksājam dubultā. Kad kāds cits cenšas uzņemties atbildību par mūsu sastrādāto, tas noved pie vēl nopietnākām nepatikšanām.

6. Mīlestība vienmēr ir labestīga. Bailēm labestība nav raksturīga.

Baiļu ceļā mums ir ļoti daudz pienākumu un gaidu. Šajā ceļā mēs necienam, izvairāmies no atbildības un izjūtam žēlumu. Bet vai tad var labestīgas jūtas rasties tam, kurš cieš no neizbēgamām bailēm? Mēs jūtamies kā visa apkārtējā upuri, mēs pastavīgi esam nikni vai skumji, mēs esam greizsirdīgi un uzskatām, ka mūs nodod.

Dusmas nav nekas cits kā baiļu maska. Skumjas – tās ir slēptas bailes. Greizsirdība – tās ir maskējušās bailes. Ja mēs izjūtam šādas jūtas, kas balstās uz bailēm un rada vienas vienīgas ciešanas, mēs tikai varam tēlot labestīgos. Patiesībā mēs neesam labestīgi, jo jūtamies slikti un neizjūtam laimes sajūtu.

Bet, kad ej pa mīlestības ceļu, tev nav ne pienākumu ne gaidu. Tu nežēlo ne sevi, ne savu dzīvesbiedru. Viss ir labi kā ir – un tāpēc tava seja staro laimē. Tu esi apmierināts ar sevi un šī laime dara tevi labestīgu.

Mīlestība vienmēr ir labestīga, bet labestība dara mūs augstsirdīgus un atver mums visas durvis. Mīlestība ir dāsna. Bailes ir skopas, tās visu grib tikai sev un egoisms aizslēdz jebkuras durvis.

7. Mīlestība ir bez nosacījumiem. Bailes vienmēr izvirza nosacījumus.

Baiļu ceļā mēs mīlam cilvēku, ja viņš ļauj ar sevi manipulēt, ja viņš ir labs pret mums, ja viņš atbilst tam tēlam, kurš radies mūsu iztēlē. Mēs izdomājam, kādiem jābūt apkartējiem, bet apkārtējie nav tādi un nekad nebūs – un mēs viņus par to nosodām, spriežam tiesu. Mēs kaunāmies par cilvēku, ja viņš nav tāds, kādu mēs viņu vēlētos redzēt. kad viņš neierakstās mūsu izdomātajā tēlā, tas mūs tracina, mulsina un izved. Taču tā ir tikai neīsta mīlestība.

Mīlestības ceļā nemēdz būt “ja”, tur nav nekādu nosacījumu.

Mēs mīlam cilvēku tādu, kāds viņš ir un mēs paši varam būt tādi, kādi esam. Un, ja mums nepatīk viņš tāds, kāds viņš ir, labāk vienkārši atrast kādu citu – tādu, kurš patīk vairāk.

Mums nav tiesību nevienu mainīt un nevienam nav tiesību censties izmainīt mūs. Ja mums ir lemts mainīties, tad tikai tādā gadījumā, ja mēs paši to vēlamies – piemēram tad, kad esam nolēmuši pārtraukt savas ciešanas.

Vairums cilvēku visa sava mūža garumā iet pa baiļu ceļu. Viņi uztur attiecības, tāpēc, ka uzskata, ka tas ir viņu pienākums.

Šo attiecību ietvaros viņi šo otru cilvēku sasaista ar visdažādākajām gaidām.

Visas drāmas un ciešanas rodas vien tāpēc, ka mēs izmantojam tos komunikācijas kanālus, kas radušies sen – vēl pirms mūsu piedzimšanas. Cilvēki nosoda viens otru, paši kļūst par upuriem, tenko ar draugiem par draugiem, mājās un bāros. Viņi kūda savus ģimenes locekļus vienu pret otru. Viņi uzkrāj emocionālo indi un nodod to tālāk mantojumā saviem bērniem.

“Paskaties uz savu papucīti! Paskaties, ko viņš sadarījis! Ceru, ka tu izaugsi ne tāds kā viņš! Visi vīrieši ir cūkas! Visas sievietes ir maitas!” Lūk, ko mēs daram ar cilvēkiem, kurus sakāmies mīlam – ar saviem bērniem, vecākiem, draugiem, dzīvesbiedriem..

Baiļu ceļā mēs izdomājam tik daudz apstākļu, cerību un pienākumu, ka gala rezultātā radām nosacījumus – tikai tāpēc, lai aizsargātos no emocionālajām ciešanām.

Patiesībā nekadiem nosacījumiem nav jābūt. Taču šie noteikumi ietekmē mūsu komunikācijas kanālu skaitu mūsu attiecībās, jo tad, kad cilvēki baidās, viņi melo.

Ja mēs ceram, ka cilvēkam jābūt tādam, viņš jūt, ka viņa pienākums ir būt tieši tādam. Lielā bēda ir tajā, ka viņš galīgi nav tāds, kādu viņu grib redzēt.

Kad viņš pret mums ir godīgs un paliek tāds kāds ir, tas mūs aizskar un satracina. Un tāpēc viņš melo, jo baidās tikt nosodīts. Viņš baidās, ka mēs sāksim viņu apvainot kādos nodarījumos, spriedīsim tiesu un nosodīsim – daudzas reizes par vienu un to pašu kļūdu.

Mīlestības ceļā valda taisnīgums. Ja cilvēks ir pieļāvis kļūdu, viņš maksā vienu vienīgu reizi par vienu kļūdu. Un, ja viņš no tiesas sevi mīl, tad gūs no šīs vienas reizes mācību.

Baiļu ceļā taisnīguma nav. Mēs uzvedamies tā, ka maksājam par vienu un to pašu kļūdu tūkstošiem reižu.

Un saviem dzīvesbiedriem un draugiem mēs liekam maksāt par viņu kļūdām tūkstoškārt. Rodas netaisnības sajūta un tā cērt arvien jaunas emocionālas brūces. Protams, ka rezultātā mēs vienkārši zaudējam, jo esam tam noskaņojušies.

Cilvēki pamanās dramatizēt it visu, pat nenozīmīgākos notikumus. Un mēs redzam, ka visas šīs drāmas ir pilnīgi dabiskas ellei līdzīgas un tas notiek ar lielāko daļu ģimenes pāru, jo tie iet pa baiļu ceļu.

© Dons Migels Rīzs  “Mīlestības meistarība”

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Laimīga cilvēka dzīves recepte

rits11
Mēs bieži vien dzirdam runas par to, ka ikviena cilvēka galvenais uzdevums ir rūpes par savu paša laimi. Kādam šis apgalvojums izsauc pretestību. Mēs baidāmies izskatīties kā sevī iemīlējušies egoisti. Kāds uzskata, ka tāpat no rīta līdz vakaram rūpējas tikai par sevi, tikai tuviniekiem tas ne īpaši patīk.
Ja ieskatīties šajā jautājumā nedzudz dziļāk, šādā attieksmē pret savu dzīvi nav nekā nosodāma. Ja katrs no mums būtu aizņemts ar saviem paša “stāvokļiem” un sajūtām, apkārt vairs nebūtu nervozu, nelaimīgu un pastavīgi uzbrūkošu cilvēku. Pieaugušie pārtrauktu savu slikto garastāvokli izgāzt uz bērniem. Bērni censtos būt tuvāki saviem laimīgajiem vecākiem. Lieliski, vai ne?
Vai vēlies nodzīvot kaut vienu ideālu, laimīgu savu parasto dienu? Tādu, lai atmiņas par to sildītu un gribētos atgriezties tās saulainajos apkampienos? Tad sāksim!

 

Izrotā savu rītu!

Atceries savu ne pašu brīnišķīgāko rītu. Modinātājs. Agra celšanās. Sadrūmuši bērni. Neizgulējušies pieaugušie. Ātras brokastis. Skraidīšana pa māju un rinda vannasistabā. Pēc tam, kārtīgi izraustījuši viens otru, ģimene atviegloti pamet savu mājvietu un nes šo savas iekšējās spriedzes enerģiju tālāk – transportā, skolā, institūtā, savos darba kabinetos. (Un atceresimies to, ka arī citiem šis rīts varētu būt bijis ne tuvu ideālajam. Tātad, kāda ir kopējā enerģētika, piemēram, darba kolektīvā?)
Patiesībā ir ļoti svarīgi, kādu pirmo domu, no paša rīta pamostoties, mēs IZVĒLAMIES un kāda ir mūsu pirmā darbība pēc pamošanās. Ne velti es saku “IZVĒLAMIES”. jo par mūsu domu kvalitāti atbildīgi esam tikai mēs paši!
Mana mīļākā glezna ir Gustava Klimta «Skūpsts». Un es zinu, ka tā mani priecē. Tāpēc šīs gleznas reprodukcija karājas pie sienas manā guļamistabā. Un tā ir pirmā, ko redzu no rīta, kad pamostos. Košās, piesatinātās krāsas, kas priecē manas acis, momentā rada atbilstošu noskaņojumu.
Līdzi noskaņojumam atnāk doma. Spilgta kā pati glezna, vai silta, sildoša, vai uzmundrinoša un enerģiju atmodinoša. Galvenais, ka šī doma vienmēr ir pozitīvā nokrāsā. Un tā, sākums ir labs. Ejam tālāk!

 

Izdomā sev ik rīta rituālu, kas spēj pacelt tavu garastāvokli.
Tā var būt īsa meditācija, vai stāja uz rokām. Filosofiskā mierā izdzerta rīta kafijas krūze vai kontrastduša. Pārītis deju kustību, kuras palūgs tev tavs ķermenis, vai vienkārša staipīšanās, bet paveikta no sirds – labsajūtā. Ja tu izdarīji šo darbību un ievēroji, ka it kā nejauši smaidi – mērķis ir sasniegts!.
(P.S. Es atceros kāda veiksmīga cilvēka stāstu, kurš teica, ka viņš jau daudzus gadus nekāpj no gultas ārā, kamēr nav apraudājies no laimes. Bet sāka viņš to darīt vēl tad, kad nebija ne veiksmīgs, ne laimīgs.)
Un tā, knapi pamodies, tu esi uzdāvinājis sev gabaliņu laimes. Tagad tev būs iespēja iepriecināt savus mājiniekus ar savu brīnišķīgo garastāvokli! Un tu redzēsi, cik mierīgi un harmoniski paies jūsu kopīgais rīts un cik priecīgi jūs dosieties katrs savās ikdienas gaitās.

 

Diena. Attiecies filosofiski pret nepatikšanām.

Šīs receptes jau sen visiem ir zināmas. Mēs dziļi ieelpojam vai skaitam līdz 10, iekams atbildam uz kādu repliku vai apvainojumu. Mēs skaitām afermācijas, par to, ka “viss ir vienkārši brīnišķīgi, viss ir kārtībā, arī tas pāries” un smaidam sev spogulī. Mēs viens otram sakām “Neņem to pārāk tuvu pie sirds!” Bet paši saprotam, ka pateikt vienmēr ir vienkāršāk, kā sekot šim padomam..
Par šo tēmu vēlos pastastīt nelielu pritču. Tā noderēs ikvienā nepatīkamā situācijā, kas var izbojāt tavu dienu.
Budda un viņa skolnieki bija ieradušies kādā ciematā. Tā iedzīvotāji bija budisma pretinieki un tapēc sāka ceļiniekus apvainot. Buddas skolnieki atbildēja ar to pašu. Sākās agresīvs strīds, bet Budda palika mierīgs. Kad skolnieki vēlāk sāka viņu izprašņāt, kāpēc viņš uz apvainojumiem nereaģēja, tas vēsā mierā atbildēja:
«Neviens cits, izņemot tevi pašu nevar valdīt pār tavu uzvedību. Sakiet man, ko jūs darīsiet ar augļu grozu, ko esat atnesuši man, bet es to nepieņemu? Visticamākais aiznesīsiet mājās saviem tuviniekiem un paši apēdīsiet. Un, ja nu es nepieņemšu jūsu apvainojumus, ko jūs ar tiem darīsiet?»
Tāpat es jums piedāvāju neņemt no agresoriem un apvainotājiem viņu emocijas.
Saglabā tīru savu laimes avotu, ko tev savā dvēselē izdevās atdzīvināt agrajā rīta stundā! Un vēl labāk, ja padalīsies tajā ar citiem cilvēkiem.
Tā arī ir, ka ikviens no mums ir savu emociju un reakciju saimnieks. Tikai mēs paši nolemjam, kāda būs atbalss. Un vēl gudrie reiz teica, ka:
Nevienam notikumam pasaulē nav nekādas nozīmes, izņemot to nozīmi, kuru mēs paši tam piešķiram!
Periodiski atgādini to sev!

 

Gulēt aizej laimīgs!

Un, lūk, pagājusi tava laimīgā diena! Īstais brīdis atskatīties uz to un izdarīt secinājumus. Ir patīkami domās izstaigāt savu dienu, sākot no paša rīta – atcerēties spilgtākās epizodes, kas izraisa smaidu un labsajūtu, padomāt, ko labu šodien esi izdarījis sev un cilvēkiem, labos vārdus, ko esi dzirdējis no citiem cilvēkiem. Pateicies pasaulei par cilvēkiem, kuri šodien bija tev blakus, domāja par tevi, palīdzēja tev. Paslavē sevi par to, ka atrisināji kādu lietu, vai tiki galā ar kādu pārbaudījumu un viss beidzās labi. Galu galā pateicies par to, ka esi dzīvs un elpo. Un nedaudz pasapņo! Par skaistu dzīvi – tas tiešām nav kaitīgi! Pasapņo par dāvanām, ko gatavo tev tava labā dzīve. Par to, kāda skaista pienāks rītdiena. Un aizmiedz ar smaidu!

 

Katru rītu, pamostoties, mēs izvēlamies sev garastāvokli, tāpat, kā izvēlamies apģērbu…. Tērpies laimē, tā vienmēr ir modē!

 

Avots: http://www.aum.news/
Tulkoja: Ginta FS

Neatsakies no sapņa!

sapni4
Šī ir nodaļa no grāmatas «Nesapņot ir kaitīgi»
Arvien vairāk es redzu cilvēkus, kuri realitātes iespaidā atsakās no saviem sapņiem. Īpaši tagad – ekonomiski dīvainā laikā. Tas vienmēr ir tik skumji. Tāpēc, ka reizē ar sapni, no cilvēka dzīves pazūd kas svarīgs – viņa acis pārstāj izstarot gaismu.
Kāds paziņa sapņoja pārcelties uz dzīvi Austrālijā, viņam bija pat plāns – sākumā turp aizbraukt uz pusgadu, iekārtot bērnus skolā. Bet pēc tam kaut kas notika. Rubļa kurss nokrita, tas kļuva ļoti dārgi un viņam palika bail. Viņš varēja ar to tikt galā, tomēr baidījās riskēt.. Un palika Pēterburgā. Acis pārstāja mirdzēt gan viņam gan viņa bērniem. Pats sevi pārliecina, ka viss ir kārtībā, tomēr…
Otrs ļoti mīlēja ceļot un katru ziemu pavadīja Taizemē. Pēc tam vecākajai meitai palika septiņi gadi un viņa sāka iet skolā. Neiet nevar, alternatīvas nav un tagad arī pārziemošanas iespējas nav. Tad dēls sāka iet skolā. Un atkal – apdzisis skatiens visiem ģimenē. Bērni stāsta, ka tas bija skaistākais laiks viņu dzīvē, vecāki atzīstas, ka tur ģimene saliedējās un kļuva stipra. Bet tagad maksimums divas nedēļas skolas brīvdienās – un viss. Vairāk viņi viens otru gandrīz nemaz neredz un kontakta nav. Ceļojumu un piedzīvojumu, kad visi kopā, arī vairs nav.
Trešā paziņa sapņoja par to, ka viņai būs vēl viens bērniņš. Divi jau ir, vīrs it kā atbalsta, un tomēr,, kaut kā īsti nesanāk, atliek, gaida. Bet pēc tam viss, un nu jau vairs nevarēs.
Atkārtot frāzi par apdzisušajām acīm? Vai kā vēl aprakstīt viņas vilšanos un nožēlu par to, ka pašu svarīgāko atlika uz “pēc tam”?
Vēl viena paziņa sapņoja kļūt par frizieri, bet skaidrs, ka vecāki viņai atgādināja par obligāto augstāko ekonomisko izglītību un nākotnes iespējām. Rezultātā viņa ir ekonomists no 9ņiem līdz 18tiem. Bet pa vakariem krāso un griež matus draudzenēm. Tādā veidā viņa iedvesmojas. Pamest ekonomista karjeru baidās. Bet kā mainās viņas skatiens, kad viņa ir ekonomiste un tad, kad nodarbojas ar frizēšanu! Labi, ka atstāja savam sapnim kaut nedaudz telpas un laika.
2014. gada novembrī mēs atgriezāmies Krievijā. Plānojām mēnesi padzīvot un izdarīt neatliekamās lietas, kas bija sakrājušās, un pēc tam, kā parasti, braukt “pārziemot”. Bet tikko bijām atgriezušies, eiro izauga vairāk kā divas reizes, dolārs – arī, un aviobiļetes kļuva kosmiski dārgas.
Decembris un janvāris pagāja panikā, katru dienu monitorējot valūtas kursus un cenas par biļetēm. Bija izvēle – atteikties no tā, kas mums ir tik ļoti svarīgi? Vai sekot sirdij? Mums tada “pārziemošana” ir ļoti svarīga, jo tikai tur labi un aktīvi rakstās grāmatas.
Rezultātā aizkavējāmies gandrīz divus mēnešus, kuri mums nebija tie jautrākie un produktīvākie, tomēr nospļāvāmies uz visu un tomēr aizlidojām. Jā, tas sanāca ļoti dārgi, no daudzām ierastām lietām nācās atteikties. Taču mēs ne reizi to nenožēlojām. Pirmajā mēnesī mēs sadarījām milzumdaudz svarīgu lietu, bija svarīgas tikšanās, tika pabeigta vēl viena grāmata. Un kas notiktu, ja būtu palikuši Pēterburgā? Nekas!
Pazīstot sevi, es zinu, ka daudz vienkāršāk ir pārbīties un paskaidrot sev, kāpēc tas nav izdarāms, ir nelaikā un nav vajadzīgs. Cik daudz reižu es tieši tā arī esmu darījusi! Un vēljoprojām daru – ir daudz sapņu, kurus es vēljoprojām atlieku uz “pēc tam” – nav skaidrs tikai kāpēc.
Daudzi no mums tieši tā ar sapņiem arī rīkojas – atrod tūkstošiem iemeslu, kāpēc tas vairs nav aktuāli, nav interesanti, nav svarīgi un pat ir bīstami un kaitīgi.
Tas attiecas gan uz lieliem, gan maziem sapņiem. Piemēram:
  • Kam man vajadzīga liela māja, to taču vajadzēs kopt no rīta līdz vakaram!
  • Es nevaru ceļot, jo man taču ir bērni!
  • Es nevaru mācīties tur, kur vēlos, jo tā profesija šodien nevienam nav vajadzīga!
  • Es nemaz negribu precēties, arī civillaulībā nemaz nav tik slikti. It kā.
  • Un arī iPhone man nav vajadzīgs, es zinu tik daudzus tā trūkumus!
  • Patiesībā es nemaz nevēlos aizbraukt no šīs pilsētas, te tomēr ir ērti.
  • Nemaz tik ļoti man to kleitu negribējās. Var taču atrast arī lētāku. Un vispār, es varu iztikt bez kleitas.
  • Es nemaz tik ļoti negribu ceļot. Labāk maksāšu kredītu par savu dzīvokli. Būs man privatīpašums.
  • Man nemaz tik ļoti nav vajadzīga mašīna, ar metro braukt sanāk pat ātrāk. Un, ja nu to nozog!
  • Kļūt par dziedātāju ir muļķīgs sapnis, tagad jādomā daudz racionālāk.
  • Vai tiešām es biju tada muļķe, kad sapņoju par sarkaniem zābakiem? Tie ir tik nemoderni!
  • Svētceļojumā doties nemaz nav obligāti, arī tepat var garīgi izglītoties.
  • Normālā ģimenē vairāk par trim bērniem nevajag būt, savādāk nezinu, kā tos pabarosim, tāpēc apstāsimies pie trijiem. Nē, pietiks ar diviem!
Var atlikt uz “pēc tam” visu – sapņus, plānus un visu pārējo. Taču šis “pēc tam” var nekad nenotikt. Saprotiet? Nekad!
Tāpēc, ka vienmēr atradīsies tūkstošiem iemeslu, kāpēc tagad nav pats labākais laiks, nav pati labākā vieta. Kāpēc naudu, kura atnākusi, labāk tērēt kam racionālam un vajadzīgam. Kāpēc nopirkt tik ļoti vajadzīgo virtuves kombainu, nevis kleitu. Visu dzīvi var sevi pierunāt, pārliecināt, meklēt tūkstošiem atrunu:
  • Man nekas nesanāca, jo vecāki mani nepietiekami mīlēja
  • Mani skolā pazemoja un apsmēja
  • Mani jau reiz mīļotais pameta
  • Man vienkārši šajā dzīvē neveicas
  • Man nepietiek izglītības un zināšanu, lai darītu to, kas man patīk
  • Man nav pietiekami daudz naudas, lai par to sapņotu
  • Es nevaru to atļauties
  • Ja es būtu oligarha meita, tad jau – protams
  • Es esmu pārāk jauna (veca)
  • Es esmu pārāk resna (tieva)
  • Vecāki man neiedeva to, ko vajadzēja
  • Vecāki negrib man palīdzēt
  • Es vairs nekad neapprecēšos, jo man jau ir bērni
  • Protams, var jau atļauties daudz bērnus, ja ir tik daudz auklīšu!
  • Man nav naudas, lai sāktu savu biznesu
  • Neviens nevēlas sēdēt ar maniem bērniem, kamēr es atpūšos
  • Man vienalga nekad nekas nesanāks
Mēs paši sev atņemam visu to, ko vēlamies. Ar savu pašu prātu, kas “noīsina” visu “nevajadzīgo”, pat tad, ja tas ir ļoti vajadzīgs. Tas izdomāja, tas nolēma un atrada atrunas. Un viss!
Milzīgs daudziums cilvēku ir uzsākuši savu lietu bez kapeikas kabatā. Un, neskatoties uz to, kļuvuši veiksmīgi. Milzīgs daudzums cilvēku, neskatoties uz to, ka vecāki pret viņiem izturējās cietsirdīgi, vai vispār viņus pameta, ir izveidojuši stipras un laimīgas ģimenes. Milzīgs daudzums sieviešu, neskatoties uz to, ka tām bijuši vairāki bērni, ir apprecējušās vēlreiz. Milzīgs daudzums cilvēku ir atraduši savu ceļu, neskatoties uz to, ka mācījušies ne tur un ne tik daudz laika, kā tas būtu bijis vajadzīgs.
Un vienīgā viņu atsķirība no citiem ir tā, ka viņi nav atteikušies no sava sapņa.
Dažkārt viņi nevarēja sava sapņa labā neko izdarīt, bet vienalga centās un ticēja, kā vien varēja. Tieši tāpēc viņi dzīvo to dzīvi, kāda patiktu daudziem, bet daudziem tā šķiet neaizsniedzama. Un kamēr pārējie izdomā atrunas, lai neceltos no dīvāna, un neriskētu, nemēģinātu, šie cilvēki iet un dara un piepilda savus sapņus.
Mūsu sapņi nav doti mums tāpat vien. Jā, protams, arī bez tiem mēs varam dzīvot, taču būt mums pašiem, īstiem, nesanāks. Katrs sapnis tā ir zīme, ceļa rādītājs mūsu dzīves ceļā, virziens, kurš mums ļoti daudz ko var pateikt priekšā.
Var atteikties no šiem ceļa rādītājiem un nodzīvot dzīvi – kā pagadās. Daudzi tā arī dzīvo. Darbs-mājas-darbs-pensija-kapi. Un viss. bet visi svarīgie sapņi kaut kur aprakti – kaut kur dziļi dziļi, tā arī nespēdami cilvēkam paradīt, ka laime ir tepat blakus, tikai jāpieliek nedaudz pūles pareizā virzienā, lai to ieraudzītu.
Es vienmēr esmu sapņojusi par ceļojumiem. Un vienalga mēs sākām ceļot tikai tad, kad mums bija piedzimuši jau divi dēli. Mums visu laiku šķita, ka vēl ir par agru, vēl nav laiks, ka mēs to vēl nevaram atļauties. Dzīve gāja, rutīna ievilka, pēc laimes pat nesmaržoja, arī ne pēc radošuma un pašrealizācijas. Un es esmu ļoti pateicīga savam vīram par to, ka tolaik viņš mums  abiem ļāva aizvest savu iedzīvi uz garāžu un doties uz nekurieni. Jā, tas bija dīvaini. Loģiski būtu bijis, ja mēs sāktu krāt naudu dzīvoklim, aktīvi nodarbotos ar dēla rehabilitāciju, bet mēs visu pametām uz aizbraucām.
Pateicoties ceļojumiem, mēs esam saņēmuši ļoti daudz. Tajos uzrakstīta lielākā daļa manu grāmatu, tajos no jauna mēs atguvām savu vecāko dēlu, un no tiem mēs atvedām savu jaunāko brīnumu. Bet galvenais, tajos mēs kļuvām tuvāki, ļoti daudz ko sākām apzināties, sapratām un izjutām. Un atradām to, ko tik ilgi bijām meklējuši. Mūsu vēlme ceļot bija zīme, orientieris ceļā. Un, ja tad mēs nebūtu noriskējuši, nekā no tā visa mums nebūtu. Pats galvenais vispār būtu varējis nenotikt.
Cilvēki, neatsakieties no saviem sapņiem! Jā, valūtas kurss mainās, krīze- šmīze, apstākļi, grūtības. Taču kāds tam sakars ar jūsu sapņiem?!
Kāpēc tie atkarīgi no kādas ārējas jezgas? Lai kas tur arī nenotiktu – turpiniet sapņot bez kādām atrunām! Un sekojiet saviem sapņiem, lai cik arī bailīgi tas būtu!
Var nopelnīt vairāk naudas, taču, lai tas notiktu, acīm ir jāmirdz.
Var pārkāpt visus likumus un iet savu ceļu, bet ar apdzisušu skatienu tas nav iespējams.
Var piepildīt savus sapņus pat tad, ja kāds groza pirkstu pie deniņiem.
Vispār, ļoti daudz ko var – galvenais, nepārstāt sapņot! Un viss sanāks – visam savs laiks, bet tas laiks pienāks un viss notiks.
Sapņi – tas ir svarīgākais, kas mums ir, tā ir mūsu uguns – sirdī un acīs, ar kuru viss ir iespējams!

 

 

Autors: Olga Vaļajeva
Avots: http://valyaeva.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Laimīgas sievietes nekad nedumpojas

sieviska-strategija

Ziniet, es neesmu redzējusi nevienu attiecībās laimīgu sievieti, kura vēlētos aizsargāt savu neatkarību, stiept vienādus ar vīrieti smagumus, dalīt uz pusēm biznesa grūtības u.t.t. Nepieradinātas, brīvas sievietes? Jā, lūdzu. Ja ļoti gribās, var sarīkot gan brīvību gan bēgšanu no savas dabas. Tikai redzu pēc sevis un novēroju simtiem citu sieviešu – jo tuvāk savai dabai atgriezies, jo vairāk saproti, ko patiešām nozīmē sievietes mēness daba.

Miers ir sievietes pamatstāvoklis. Miers un augsta pašapziņa.

Tādā stāvoklī vispār negribās strīdēties. Arī cīnīties negribās. Tāpēc, ka tu vienkārši saproti, ko nozīmē teiciens: «Sieviete uzvar bez kaujas».

Dāvanas, uzmanība, mīlestība? Nopelnīt to visu? Nē, tev nenākas neko pelnīt. Viss atnāk pats. Tas ir stāsts par sievietes pazemības spēku un uzticēšanos dzīvei.

Ja tevī ir uzstādījums «par mani ir kam parūpēties», tad dzīve steidz to parādīt tavā realitātē. Kad atrodies starp vīriešiem, kuri dāvā tev savu uzmanību un siltumu, kad visu laiku jūties drošībā, aizsargāta, kad blakus ir cilvēks, kurš priecājas, ka var uzņemties atbildību gan par biznesu, gan ģimeni, par visu problēmu risināšanu, tad, ticiet, negribas nekādu dumpi.

Laimīgas sievietes nedumpojas. Laimīgi cilvēki ne ar vienu nekonkurē. Viņiem tāpat viss ir labi. Vēl jo vairāk, diez vai laimīgu sievieti spēs saniknot tas, ka kāds domā savādāk, kā viņa. Pazemība un iekšējs miers – tas ir stāvoklis, kas nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem.

Bet pa īstam viss dzīvē sāk notikt tikai tad, kad tu pati kļūsti par Sievieti. Sievietes enerģijā nevajag daudz piepūles, viss notiek pats no sevis. Tāpēc, ka tavam maigumam un mierīgajai pārliecībai pievelkas neticami vīrišķīgi, dāsni un par sevi pārliecināti vīrieši. Tā ir uzbūvēta dzīve. Tā visa ir stāsts par atspulgu

Un tas ir fakts. Nepatīk vide apkārt – skaties uz sevi. Maini sevi, mainās viss apkārt. Ej sievišķībā – vīrieši blakus kļūst vīrišķīgi. Ja tie nekļūst vīrišķīgi, ir vērts atkal paskatīties uz sevi.

Sievietes daba ir būt Sievai. Sievietes daba ir būt Mātei. Sievietes daba ir stāsts par siltumu, mājām, mieru, harmoniju un  tīrību visapkārt. Un, protams, par sievietes realizāciju. Taču tā nekadā gadījumā nav saistīta ar cīņu par savām tiesībām. Sievietes psihiskais spēks ir tik milzīgs, ka nav vajadzības veikt kādu īpašu piepūli. Saņem tieši tik, cik vēlies. Tas ir par sievietes spēku. Ja nesaņem, tad arī tas ir stāsts par sievietes spēku.

Autors: Dina Ričardsa

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS