Gaisma un siltums

svece543

Kāda sieviete žēlojās savai kaimiņienei par draudzeni, kura viņu bija aizvainojusi. Kaimiņiene viņu mierināja un pierunāja piedot draudzenei.

– Piedot? Kā to var? Pēc tā, ko viņa man nodarīja? Viņa taču ir tik ļauna! Nē, ļaunumu nevar piedot, – teica sieviete. – Un vispār, kāpēc man jāmīl cilvēki, kuri nemīl mani, kāpēc man jādara labu, kad apkārt visi viens otram dara ļaunu, apmāna un nodod?

– Es Tev izstāstīšu kādu stāstu, – teica viņai kaimiņiene.
– Dzīvoja reiz cilvēks. Viņš lūdza Mātei Dabai izdarīt tā, lai naktīs būtu gaišs, lai varētu nededzināt sveces un lai ziemā būtu silts – lai varētu nekurināt krāsni. Taču Mātei Dabai labāk redzams, kā jābūt, tāpēc tā neņēma vērā cilvēka lūgumu. Tas sadusmojās ne pa jokam un nolēma: ” Ak, Tu tā, ja? Nu tad es nededzināšu pa naktīm sveces un ar tām Tevi neizgaismošu. Un ziemā nekurināšu krāsni, lai ar tās siltumu Tevi nesildītu. Un pat ārdurvis atvēršu, lai mājā siltums nepaliktu, tad paskatīsimies, cik Tev auksti būs!”
– Galīgi stulbs, – pārtrauca kaimiņieni sieviete, – iedomājās, ka ar savu sveci izgaismo dabu un ar savu krāsni to silda! Augstprātīgs muļķis! Tas taču, pirmkārt, vajadzīgs viņam pašam – gaisma un siltums. Bet viņa – Māte Daba pati par sevi parūpēsies!
– Tad kāpēc Tu, – jautāja kaimiņiene, – dari to pašu?
– Es? – izbrīnījās sieviete.
– Jā, Tu! Kāpēc Tu izdzēs savas mīlestības gaismu, kad apkārt Tev savelkas tumsa un kāpēc Tu neiekur savas sirds krāsns siltumu, kad apkārt jūti ļaužu sirds saltumu?  Vai nav labāk pašai iedegt savas sirds gaismu un paspīdināt citiem, nevis sēdēt tumsā un gaidīt, kamēr kāds iedegs gaismu?  Tad Tu pati ieraudzīsi ceļu un, iespējams, arī citi to ieraudzīs un jūs kopā, roku rokā varēsiet doties pa to. Un vai nav labāk aizdedzināt savu sirds gaismu un tās siltumā sildīties pašai un sasildīt citus, nevis sēdēt aukstumā un gaidīt, kamēr kāds sasildīs Tevi.  Un tad arī no apkārtējo sirdīm staros siltums un gaisma un pasaule kļūs siltāka un gaišāka.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Parasta un Īsta sieviete

 

ista-sieviete1Kaimiņos dzīvoja divas sievietes. Viena bija darbīga un aktīva – visu laiku rosījās saimniecībā, aptekāja bērnus un vīru, mazgāja, šmorēja un kopa dārzu. Viņas kaimiņienei arī bija divi bērni un vīrs. To bieži varēja redzēt pastaigājoties vai šūpojoties dārza šūpolēs zem ābelēm.

“Kā tu vari būt tāda sliņķe?!!”- sašutusi jautāja pirmā.

“Kā var tā pārpūlēties?!!” – domāja otrā.

Un, lūk, reiz pirmajai kaimiņienei vīrs stipri sagrieza muguru un savas slimības dēļ nevarēja turpināt strādāt. Viss mājas darbu smagums un naudas pelnīšana tagad gūlās uz sievas pleciem.

Kādā vakarā, atgriežoties no darba, un nesot smagas somas pilnas ar produktiem, pirmā kaimiņiene paklupa tieši pie savas mājas un stipri izmežģīja roku. Otrā kaimiņiene ar savu vīru visu to redzēja. Viņi iesēdināja sievieti mašīnā un aizveda uz slimnīcu.

“Ko man tagad darīt!?” – sieviete uztraucās. “Tās ir kaut kādas šausmas! Kas tagad mājās visu darīs, un par ko mēs tagad dzīvosim?”. Bet otrā kaimiņiene mierīgi atbildēja: “Tu atpūties un paguli, bet visas savas raizes VIENKĀRŠI UZTICI VISUMAM”.

«Kas tas ir Visums?», – sieviete izbrīnīta vaicāja.

«Visums – tie esam mēs visi. Viss, kas tev apkārt. Tu esi daļa no šīs dzīves telpas un viss veselais vienmēr rūpējas par savu daļu.».

Sievietei nekas cits neatlika, kā noticēt savas kaimiņienes teiktajam un vienkārši vērot apkārt notiekošo.

Nākamajā dienā pie viņas atbrauca māsa no kaimiņu pagasta un pastāstīja par brīnumainu dziednieku, kas nesen bija pārcēlies uz viņu ciemu. Atstājot savus bērnus pie kaimiņiem, kopā ar savu slimo vīru, sieviete devās pie dziednieka. Dziednieks izrādījās arī labs “kaulu lauzējs” un varēja palīdzēt sievietei un viņas vīram.

“Steiga tevi salauza un tavu dzīvi sakropļoja” – teica dziednieks. “Tavus kaulus es salaboju, bet smadzenes salabot – tas nav mans lauciņš. Pati izdari secinājumus. Tā ir tava dzīve!”.

No tā brīža sieviete biežāk sāka ciemoties pie kaimiņiem, lai ar kaimiņieni kopā pasēdētu dārza šūpolēs zem ābelēm, paklausītos putnu dziesmās un klusumā. Tā viņa piepildījās ar iekšēju mieru un harmoniju. Piepildījās ar pašu Dzīvi, lai tā plūstu mierīgi un skaisti.

Pasaka – māņi, bet tajā vienmēr ir daļa patiesības …

Ar ko tad parasta sieviete atšķiras no Īstas Sievietes?

Parastas sievietes apziņā laime ir atkarīga no viņai apkārt esošo lietu stāvokļa – vai veseli viņas bērni, vai ģimenes dzīvē un attiecībās viss kartībā, vai viņa labi izskatās.

Ja kaut kur kaut kas notiek ne tā, kā ieplānots, viņa tiek izsista no sliedēm, sāk uztraukties, cenšoties visu sakārtot un noregulēt. Tādā veidā absolūti pazaudējot Pati Sevi – savus spēkus, savu iekšējo harmoniju, un ļoti bieži – arī mīlestību pret sevi. Un viss tikai tāpēc, ka parastas sievietes laime pilnībā ir atkarīga no ārējiem apstākļiem – viņas dzīves “ārpuses”. 

Īsta Sieviete spēj radīt savu laimi no “iekšpuses” Viņa lieliski apzinās, ka, ja pati būs nogurusi un saīgusi, tad nekas labs nenotiks arī  ārpusē.

Viņa zin – Sieviete ar savu iekšējo stāvokli pati rada savu dzīves telpu un orientē savu vidi. Cenšoties, pirmkārt, saglabāt savu iekšējo mieru un harmoniju, viņa jebkurā situācijā ir spējīga ātri tikt galā ar visām grūtībām. Jo viņas iekšējais miera un harmonijas stāvoklis iespaido gan vidi ap viņu, gan cilvēkus, kas blakus.

IR LABI MAN – IR LABI ĀRPUS MANIS

Tas arī ir galvenais Īstas Sievietes radošā spēka noslēpums, ko viņai dāvājusi pati Māte-Daba.

Bet parasta sieviete no Īstas atšķiras vien ar to, ka neprot APZINĀTI izmantot savu vareno dabas dāvanu – spēju radīt harmonisku vidi sev apkārt – sev, saviem tuvajiem, kurā viss ir labi un mierīgi.

Taču, kā zināms, visu var iemācīties. Ka tik būtu vēlēšanās!

Te nu arī pasaciņa galā. Malacis, ka klausījies!

Autors: Viktorija Ņepomņaščaja

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Ļitvaks: Tas viss, kas mums ir šobrīd, ir pats labākais

1

Četri “JĀ” laimei

Mēs visi vēlamies būt laimīgi un veiksmīgi. Kā to sasniegt? Lai būtu harmonijā ar sevi, ir jāiemācās pateikt “JĀ” vairākiem faktoriem.
Četri :JĀ” atgādina par pašām galvenajām un vienkāršākajām lietām mūsu dzīvē.
Pirmais “JĀ” ir jāpasaka visai Pasaulei, pieņemot to tādu, kāda tā ir.
Pasaulei nav emocionāla satura, tā ir tāda, kāda tā ir, bet ne tāda, kādu tu to sajūti, atkarībā no notikumiem tavā dzīvē.
Pasaulē ir labestība un ļaunums, laime un kataklizmas, tas viss ir jāpieņem, to visu ir jāapzinās un nevajag baidīties. Absolūti visi notikumi, kā labie, tā arī ļaunie – ir mūsu realitāte, un baidīties no tās ir bezjēdzīgi. Tas viss notiek ar mums un bez mums.
Otrais “JĀ” ir jāpasaka Dzīvei.
Dzīve, tāpat kā pasaule, ir jāpieņem kopā ar visām tās īpatnībām, plusiem un mīnusiem. Dzīvē notiek gan briesmas, gan nodevības, apmāns, bet tā ir tikai daļa no visa, kas veido mūsu esību. Bez tā visa ir vēl ļoti daudz dažādu aspektu, un tie visi kopā veido mūsu dzīvi. Mums šodien var piederēt viss, bet rīt nebūt nekā, taču tās ir tikai dažādās mūsu dzīves izpausmes. Katra neveiksme – ir notikums, kas jāpieņem,un kā dēļ nav jāsatraucas.
Te īsti vietā ir sena ķīniešu pritča par viedo vīru un balto zirgu.
Kādā ķīniešu ciematā dzīvoja vecs vīrs. Viņš bija nabadzīgs un vienīgais, kas viņam piederēja, bija brīnisķīgs balts zirgs. Pat bagātnieki un karalis vēlējās no viņa to atpirkt, taču vecais vīrs teica, ka nevienam to nepārdos, jo draugus nedrīkst pārdot. Taču vienā rītā viņš savu zirgu stallī vairs neatrada. Daļa ciema ļaužu viņam juta līdz, daļa slepeni priecājās. Cilvēki sprieda: kāda briesmīga nelaime, pazaudēt vienīgo, kas pieder. Taču vecais vīrs to visu uztvēra mierīgi.
Pagāja vairākas dienas un zirgs atgriezās, līdzi atvedot vairākus skaistus zirgus. Daļa ciema ļaužu priecājās, daļa skauda. Tagad visi apsprieda, kā gan vecajam paveicies, ka nelaime līdzi sev atnesusi tādu lielu laimi. Un tikai pats vecais vīrs neko par to netaica, un bija mierīgs, vienkārši pieņēma visu tā, kā tas ir.
Vienīgais vecā vīra dēls sāka iejāt jaunos zirgus. Neveiksmīgi zirgam palīdēja kāja, un dēls nokrita, un salauza abas kājas.. Un atkal daļa ciema ļaužu juta viņam līdz, bet daļa klusībā priecājās. Tikai vecais vīrs atkal palika mierīgs.
Pēc nedēļas valstī sākās karš, un visus jaunos vīriešus iesauca armijā, izņemot vecā vīra dēlu, jo tam bija salauztas kājas. Un atkal ļaudis runāja, ka nelaimi nomainījusi laime, ka vecajam vīram paveicās. Taču vecais vīrs bija gudrs un teica, ka dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir un viss ir Dieva rokās, un mūsu uzdevums ir to nodzīvot, nesodot , neapspriežot, bet pieņemot visu, kā tas ir. Nosodīt nozīmē, neattīstīties. Dzīve, tas ir viens brīnumains un garš ceļojums, kurā nedrīkst apstāties.
Trešais “JĀ” ir pieņemt sevi – ļoti svarīgi to izdarīt ikvienam no mums.
Tas nav viegls solis, tašu ir pa spēkam ikvienam. Apzinies sevi šobrīd un pieņem tādu, kāds esi – ar visām savām problēmām, priekiem un bēdām, uzvarām un zaudējumiem, mīlestību un naidu. Tas viss esi tu. Un nevajag censties neko tēlot – tikai pieņemt. Kad cilvēkam neizdodas to izdarīt, viņš var ierauties sevī, pārstāt normāli komunicēt ar citiem, tātad attīstīties. Citos gadījumos, kad cilvēks nav sevi pieņēmis, viņš cenšas spēlēt lomu, kuru pats sev izdomājis, tēlojot to, kas patiesībā nav.
Ceturtais “JĀ” ir jāpasaka Šim Mirklim.
To nav nemaz tik viegli izdarīt, jo mēs bieži vien lidināmies mākoņos, sapņojam par skaistāku dzīvi, ceļam gaisa pilis, un aizmirstam par to, ka dzīve notiek šeit un tagad. Mēs aizmirstam par to, ka tas viss, kas mums ir šobrīd – visi notikumi, grūtības, cilvēki, lietas, darbi ir paši svarīgākie, labākie un vajadzīgākie tieši šobrīd. Un tas viss ir jāpieņem un jāiemīl bez nosacījumiem.
Visi četri “JĀ” māca mums mīlestību, labestību, būt harmonijā ar sevi un pasauli, atgādina par vienkāršākajām lietām, kas palīdzēs mums būt laimīgākiem un priecīgākiem.

 

Neaizmirsti katru dienu pateikt “JĀ” Pasaulei, Sev, Šim Mirklim un katra diena tev dāvās daudz patīkamu emociju.
Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

Kad Dievs radīja sievieti…

65
Kad Dievs radīja sievieti, viņš strādāja ilgi.
Vēlā sestdienas vakarā pie viņa atnāca Eņģelis un jautāja:
– Kāpēc Tu tērē tam tik daudz sava laika?
Dievs atbildēja:
– Paskaties uz visām specifikācijām, kuras man jāievēro, lai to radītu.
Viņai jābūt viegli nomazgājamai, bet nedrīkt būt no plastiska materiāla.Vairāk kā 200 kustīgas detaļas lai tai pat laikā graciozi kustētos. Viņai jāprot pašai sevi izdziedēt, kad sasirgusi. Jābūt spējīgai strādāt 18 stundas diennaktī. Viņai var būt tikai divas rokas, tai pat laikā, ar tām jāspēj apņemt vairākus bērnus uzreiz – un apņemt tā, lai pārietu jebkuras sāpes – vai tas būtu sasists ceļgals vai dvēsele.
Eņģelis bija izbrīnīts:
– Vai tas būs standarta modelis? Tas taču nav iespējams! Pārāk daudz darba vienai dienai. Atliec to uz kādu laiku!
– Nē – teica Dievs. Es pabeigšu to šovakar un viņa būs mana mīlule.
Eņģelis piegāja tuvāk, lai pieskartos sievietei.
– Dievs, viņa ir tik mīksta!
– Jā, viņa ir mīksta, taču es radīju viņu stipru. Tu pat iedomāties nevari, ko viņa var izturēt un pārvarēt. Viņa izskatās trausla, taču patiesībā viņā ir tāds dievišķais spēks.
– Vai domāt viņa spēj? – jautāja eņģelis.
Dievs atbildēja:
– Viņa var ne tikai domāt, bet arī pārliecināt.
Eņģelis pieskārās sievietes vaigam.
– Dievs, man šķiet, ka Tev viņa sanākusi brāķēta – no viņas tek ūdens.
– Nē, viņa nav brāķēta. Tās ir asaras.
– Kam tās?
– Tās pauž viņas skumjas, mīlestību, vientulību, ciešanas un lepnumu.
Eņģelis bija sajūsmā.
– Dievs, Tu esi ģēnijs! Tu par visu esi padomājis. Sieviete patiešām ir brīnumaina!.
– O, jā, viņai ir spēks, kas spēj izbrīnīt vīrieti. Viņa var smieties, kad gribas raudāt. Viņa var smaidīt, kad ļoti bail. Viņa palīdzēs citam, kad pašai vajadzīga palīdzība. Viens vienīgs viņas skatiens var izdarīt to, kas vīrietim nekad nebūs pa spēkam…
Eņģelis nespēja pateikt ne vārda, viņš bija šokā.
Dievs smagi nopūtās:
-Taču ir viena lieta, kas nav kārtībā. Viens trūkums, kuru novērst varēs tikai viņa pati, savādāk tas viņai sabojās visu dzīvi.
– Un kas tas ir?
– Viņa nezin sev cenu…
Tulkoja: Ginta FS

Ērihs Fromms: nelaimīgs liktenis – NEizdarītas izvēles sekas

animal-children-photography-elena-shumilova-10

Izcilā vācu filosofa un psihologa Eriha Fromma citāti, kas atbild uz mūsu dzīves svarīgākajiem jautājumiem. Viņa domas nevienu neatstāj vienaldzīgu.

  1. Galvenais cilvēka dzīves uzdevums, kļūt par to, kas viņš potenciāli ir. Pats galvenais katras viņa piepūles auglis ir viņa paša personība
  2. Mums nevienam nekas nav jāpaskaidro un jāatskaitās, kamēr vien mūsu darbības nenodara kaitējumu vai sāpes citiem. Cik daudz dzīvju ir sabojātas dēļ šīs vajadzības “paskaidrot”, kas bieži vien tiek darīts vien tāpēc, lai tevi “saprastu”, tātad – attaisnotu. Lai spriež pēc jūsu izdarītā un līdz ar to, arī par jūsu patiesajiem nolūkiem. Taču ziniet, ka brīvam cilvēkam kaut kas jāpaskaidro ir tikai pašam sev – savam prātam, sirdij un apziņai – un tiem nedaudzajiem, kuri ir tiesīgi pieprasīt paskaidrojumus.
  3. Ja es mīlu, es rūpējos, tātad es aktīvi piedalos otra cilvēka attīstībā un laimē, es neesmu skatītājs.
  4. Cilvēka mērķis ir būt pašam, un šī mērķa sasniegšanas noteikums – būt cilvēkam pirmkārt sev. Ne sevis noliegšana, ne patmīla, bet mīlestība pret sevi, ne atteikšanās no individuālā – bet sava personīgā, cilvēciskā ES, lūk, patiesās humānās ētikas vērtības.
  5. Dzīvē nav citas jēgas, izņemot to, kādu pats cilvēks piešķir tai, atverot savus spēkus, dzīvojot auglīgu dzīvi.
  6. Ja cilvēks var dzīvot nepiespiesti, ne automātiski, bet spontāni, viņš apzinās sevi kā aktīvu, radošu personību un saprot, ka dzīvei ir tikai viena jēga – pati dzīve.
  7. Laime nav kaut kāda Dieva dāvana. Tas ir sasniegums, ko cilvēks panācis ar sava iekšējā auglīguma palīdzību.
  8. Dziļi jūtīgs cilvēks nav spējīgs atturēties no dziļām skumjām, brīžos, kad notikusi kāda traģēdija dzīvē. Gan prieks, gan skumjas ir jūtīga un pilnasinīgi dzīvojoša cilvēka neizbēgami pārdzīvojumi.
  9. Daudzu cilvēku nelaimīgais liktenis ir viņu NEizdarītās izvēles sekas. Tie ir ne dzīvi, ne miruši. Viņiem dzīve izrādās nasta, bezjēdzīga nodarbe, bet darbi – tikai aizsardzība pret esības mokām ēnu valstībā.
  10. Līdzjūtība un pārdzīvojumi nozīmē to, ka es sevī pārdzīvoju to, ko pārdzīvojis kāds cits cilvēks, attiecīgi šajā pārdzīvojumā es un viņš esam vienoti.
  11. Es esmu pārliecināts, ka neviens nevar “izglābt” savu tuvāko, izdarot izvēli viņa vietā. Viss, ko mēs varam izdarīt, lai palīdzētu otram, ir atklāt viņam to, ka eksistē alternatīva, patiesi un ar mīlestību, bet bez sentimenta un ilūzijām.
  12. Dzīve katram cilvēkam uzstāda paradoksālu uzdevumu: no vienas puses: realizēt savu individualitāti, bet no otras – pārspēt to un nonākt pie universalitātes pārdzīvojuma. Tikai vispusīgi attīstīta personība var pacelties virs sava ES.
  13. Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu, tāpēc, ka tieku mīlēts”, tad nobriedusi mīlestība izriet no principa “Mani mīl tāpēc, ka es mīlu”. Nenobriedusi mīlestība paģēr: “Es mīlu tevi tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs!” Nobriedusi mīlestība spriež: “Tu man esi vajadzīgs tāpēc, ka es mīlu tevi!”
  14. Pašaizliedzīga apsēstība ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai liecība par to, ka pirms tās ir bijis bezgalīgi ilgs vientulības periods.
  15. Ja cilvēks ir spējīgs pilnvērtīgi mīlēt, tad viņš mīl sevi. Ja viņš ir spējīgs mīlēt tikai citus, viņš nespēj mīlēt vispār.
  16. Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
  17. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
  18. Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība” es nedomāju tikai ļaunus cilvēkus, skaidrs, ka to ietekme ir mokoša. Es domāju “zombiju” sabiedrību, kur dvēsele ir mirusi, lai arī ķermenis dzīvs, cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem, cilvēkus, kuri nevis runā, bet pļāpā, nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
  19. Mīļotajā cilvēkā ir jāatrod sevi, bet nevis jāzaudē viņā sevi.
  20. Ja nu citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību – tad kas? Viņi vēlētos, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme mums diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē to, ka viņu acīs mēs esam “asociāli” vai “neracionāli” – lai tā būtu. Taču visvairāk viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem.
  21. Mūsu galvenā morālā problēma ir vienaldzība pašiem pret sevi.
  22. Cilvēks pats ir savas dzīves centrs un mērķis. Savas personības attīstība un sava ieksējā potenciāla realizācija, ir pats augstākais mērķis, kas vienkārši nevar mainīties, vai būt atkarīgs no citiem, it kā augstākiem mērķiem.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Glābēja otra puse

glabejs
Rūpes, atbalsts, vislabākā vēlējumi savam tuvam cilvēkam – vai tad tas ir slikti?
Vai tad ir slikti mīlēt, atbalstīt, virzīt, rūpēties, uztraukties un domāt par viņu? Vai tad tas ir slikti?
Nav slikti, tikai tad, ja tas, ko tu dari otra labā ir šī Otra vēlme, ja tās ir viņa enerģijas, viņa centieni vairāk, kā tavējie.
Ja gluži otrādi, ja tavas enerģijas šajā procesā ir daudz vairāk, tu velc, tu pierunā, kontrolē, pārliecini viņu par to, ka viņam (vīram, brālim, dēlam, meitai, mātei, tēvam, draudzenei) tas ir ļoti svarīgi – rūpēties par savu veselību, sportot, nomest lieko svaru, pareizi ēst, iegūt augstāko izglītību, mainīt darbu, pārstāt dzert, izmainīt savu dzīvi, un tu ieliec tajā daļu sevis…
Bet tavs tuvais cilvēks, to darot savā labā, it kā izdara tev pakalpojumu…
Viss, tu esi iekritis slazdā!
Atceries, skolā skolotāji mēdza teikt: «Tas taču TEV ir vajadzīgs! Mācies, centies! Tas vajadzīgs TEV!!»
Kam vajadzīgs? Vai bērns, pusaudzis jūt, ka viņam vajag mācīties? Nē! Tad kam vajadzīgs? Skolotājiem, pasniedzējuiem, vecākiem – glābējiem un visu sugu “pieprasītājiem”. Paša bērna enerģijas un vēlmes tajā nav. Viņam ir vajadzīgs kaut kas pavisam cits un tā nav mācīšanās.
Ja tas, ko tu dari savam tuvajam, tev vajadzīgs vairāk kā viņam, tu kļūsti nevis par viņa atbalstu, uz kuru paļauties grūtā brīdī, bet gan par glābēju, kurš velk otru uz savas enerģijas.
Glābējs ir tas, kurš velk otru uz savas enerģijas.
Glābt vajag un tas ir svarīgi! Kad māja ir liesmās, vajag palīdzēt no tās izglābties cilvēkiem. Kad cilvēki ir bezspēcīgi un nevar sev palīdzēt. Kad viņi nevar pakustēties, nav pie pilna prāta, slīkst upē, atrodas zem drupām. Tajos momentos, kad cilvēkam vajadzīga palīdzība, un viņš pats nav spējīgs sev palīdzēt.
Visos pārējos gadījumos sava glābšana ir katra paša cilvēka atbildība. Un arī tilts uz savu sapni ir jābūvē pašam uz savas enerģijas.
Palīdzēt, atbalstīt, dot padomu – lūdzu! Bet tikai tā, lai tava palīdzība un atbalsts būtu 20% no tā, ko cilvēks pats šajā virzienā dara savā labā. Ja nav viņam enerģijas, spēka, vēlmes iet pa to ceļu, kuru tu viņam redzi, tad, iespējams, tas nav viņa ceļš. Bet, ja viņam ir kaut neliela vēlme un nedaudz paša enerģijas, lai investē to tik, cik var, pakāpeniski būvējot pašam savu ceļu, uz savu saulaino nākotni.
Ja tu kļūsti par viņa tilta galveno balstu, par pašu ieinteresētāko personu tajā, lai šim brīnišķīgajam cilvēkam viss izdotos (lai vīrs beigtu dzert, dēls iestātos universitatē, draudzene atrastu labu darbu, mamma nodarbotos ar savu veselību, brālis realizētu savus talantus), tad tu riskē ar to, ka vilksi uz saviem pleciem praktiski visu un pilnībā būsi atbildīgs par šo cilvēku veiksmi.
Un vēl, ir milzīgs risks, ka tas cilvēks, par kura laimi tu rūpējies, vienā baltā dienā pasūtīs tevi kaut kur tālāk ar visu tavu palīdzību, un visas tavas pūles un enerģija tiks izmesta atkritumos, samīdīta un nenovērtēta.
Un tu nesaņemsi nekādu pateicību, uz kuru sirds dziļumos biji cerējis. Ne mīlestību, ne atzinību. Tikai dzīļas sāpes, aizvainojumu, vilšanos un savas muļķības apziņu, sajūtu, ka esi izmantots – tas ir tas sausais atlikums, kas paliek pari glābējam, kurš ar saviem labajiem nolūkiem ir vilcis citus uz savas muguras, vēlot šiem citiem pašu labāko.
Par orientieri pieņem formulu: «20+ 80», kur 80% – ir paša cilvēka piepūle, un tikai 20% – tava palīdzība un atbalsts.
Kad es savulaik vadīju sabiedriesko organizāciju, kas palīdzēja bērniem bāreņiem un maznodrošinātām ģimenēm, gudrie garantiju devēji (organizācijas un sponsori, kuri dod naudu šādām brīvpratīgo organizācijām sociālo projektu realizēšanai), izsniedza mums tikai 20% no tiem līdzekļiem, kas bija paredzēti projekta budžetā.
«Ja tev patīk ideja, vēlies to realizēt, tici tai? Tad ieguldi, ieguldies – finansiāli, enerģētiski, meklē savus avotus, kusties, strādā! Bet mēs tevi atbalstīsim. Kāpēc gan neatbalstīt, ja cilvēks tik daudz dadra sava sapņa realizācijai?»
Starp atbalstu un uzspiešanu, savu noteikumu diktēšanu, kontroli un spiedienu ir ļoti smalka robeža.
Glābēji ļoti bieži kļūst par «pareizas dzīves diktatoriem» un izsekotājiem saviem glābjamajiem, pārvēršot viņus par savu ambīciju upuriem.
Pirms kādu glābt, pajautā sev: “Kam to vajag? Кurš ir galvenā ieinteresētā persiona tajā, lai viss notiktu?”
Vai tavs vīrs vēlas atmest dzeršanu, vai tava mamma vēlas pievērsties veselīgam dzīvesveidam un rūpēties par savu veselību, vai tavs dēls vēlas macīties universitātē. Vai tavai draudzenei patiešām vajadzīgs jauns darbs, vai tomēr apmierina vieta, kurā viņa pašlaik atrodas?
Un pati galvenā zīme, kas vēsta par to, ka tas ir vajadzīgs ir tas, vai cilvēks pats tajā iegulda savus spēkus un enerģiju.
Glābējs var kļūt par «atbalstītāju», ja viņš kā pieaudzis cilvēks, padod roku bērnam, kurš iet pa šauru apmali:«Vai tu vēlies iet, vai tev ir interese, vai tev tas patīk? Lūk, mana roka! Es Tevi atbalstīšu!»

 

Autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

Vīrietim jākļūst par Debesīm

debesis1

— Ko tu zini par attiecībām? — jautāja vecais vīrs jauneklim. Patiesībā viņš atbildi negaidīja. Ar plēsoņas skatienu paskatījies puisim acīs, viņš teica:

— Attiecības — tas ir cīniņš. Lai kā arī jūs viens otru mīlētu, jūs tomēr cīnīsieties par varu viens pār otru. Visbiežāk uzvar sieviete. Viņai vieglāk uzvarēt. Viņa ir Bezdibenis. Un Bezdibenī ir viegli iekrist. Vīrietim uzvarēt ir grūtāk. Viņam jākļūst par Debesīm. Lai tas notiktu, ir nepieciešama nevainojamība un griba. Nevainojamība sākas no mātes. Mātes Bezdibenis nedrīkst auklēt dēmonus, kas alkst viņas dēla. Tik tīru sieviešu ir ļoti maz, jo sievietes parsvarā inficē savus dēlus ar saviem dēmoniem, kas nogalina nevainojamību. Vīrietis, kurš nav nevainojams, nekad nekļūs par Debesīm. Viņš cīnīsies ar sievieti. Un zaudēs, tāpat kā zaudēja savai mātei. Un sieviete vilsies viņā, tāpat kā vīlās viņa māte.

— Es nesapratu, ko nozīmē nevainojamība? — šķita, ka vecā vīra vārdi puisi apgaismoja, taču īstas skaidrības nebija.

– Nevainojamība — tas ir vienkārši. Vienkārši – bez vainošanas. Dzīvo bez vainošanas. Nevaino ne sevi, ne citus.

— Nevērtēt nevienu? — vēlējās saprast puisis. — Tas taču ir briesmīgi grūti. Mēs taču esam mācīti novērtēt it visu, likt visam atzīmes.

— Jā, tie arī ir tie dēmoni, kuri dzīvo mātes Bezdibenī, un vīrietim tie ir jāatstāj, lai kļūtu par Debesīm. Taču viss sākas ļoti vienkārši— nepārmet nevienam. Tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Īpaši tad, kad pa istam mīli. Nē, tu nekļūsi vājš, bet tu ieraudzīsi visus savus dēmonus. Viņi sāks čabināt savas tumšās, niecīgās domiņas, vertējot gan sevi gan tavu iemīļoto. Lūk, tieši šajā brīdī nepārmet. Debesis kļūs tuvākas.. Mīlestība ir nežēlīga. Ja to ielaidīsi sevī, tu iepazīsi sevi patieso. Visbiežāk šī patiesība šokē. Tu saproti savu niecību. Ja tajā brīdī tu sevi nenosodīsi un neparmetīsis sev, tavas Debesis kļūs līdzvērtīgas Bezdibenim, un tu beidzot kļūsi līdzvērtīgs sev.

Autors: Marks Ifragimovs

Tulkoja: Ginta FS