Dzimtas scenārijs: Laiks atdot parādus

laiks atdot paradus

Parādu atdošanas etaps

Vai esi ievērojis, ka ir kaut kāds dzīves periods, kad pie tevis sāk atgriezties situācijas no pagātnes? Tu vienkārši dzīvo, dzīvo un pēkšņi, knakš, un sākas!

Nedēļas laikā “pēkšņi” sāk uzrasties visi bijušie vai dzīve sagriežas tā, ka tev nākas uz kādu laiku jau pieaugušā vecumā atgriezties vecāku mājās, bet varbūt tevi pamet tuvs cilvēks un tas tik ļoti tev atgādina kādu senu notikumu, kad tu pameti kādu, kurš tik ļoti tevi mīlēja?
Smagas ciešanas, nopietni sadzīvistiski sarežģījumi, konflikti darba vietā, palīdzības atteikšana un daudz citu situāciju – tikai tagad viss nav vairs atkarīgs no tevis. Dzīve it kā dod tev iespēju sajust to, ko juta citi cilvēki, kad tu kļuvi par viņu sāpju vai citu sarežģītu stāvokļu cēloni. Apstākļi var nedaudz atšķirties, toties tagad tev ļoti labi ir saprotams, ko tavas vainas dēļ nācās piedzīvot cilvēkiem no pagātnes. Pazīstams stāsts?

Vēl gadās, ka no nekurienes uzrodas cilvēki, kuri vēlas dot tev to, ko tev vairs nevajag, taču tu uzreiz atceries visus savus senos “pasūtījumus” Visumam.
Lūk, tev ir astoņpadsmit gadu un tu sapņo par krutu baikeri ar gariem matiem, kurš atbrauks un aizvedīs tevi, bet toreiz viņš neatbrauca, toties atbrauca tagad! Tiesa tev šobrīd ir četrdesmit vai vairāk gadu, ģimene un divi bērni, bet viņš taču atbrauca, kā biji pasūtījusi.

Bet tā klasesbiedrene, kurā biji iemīlējies pirms daudziem gadiem, bet viņa apprecējās ar citu, un te pēkšņi reiz tu ieej facebook un tur ieraugi “sveiks, kā tev iet, sen neesam tikušies” – no viņas. Ļoti izmainījusies! Nē, ne tas! Vai arī, cik ļoti gribējās lielu motociklu, daudzus gadus krāji naudu, bet pēc tam aizrāvies ar paraplāniem, pēc tam ar lidmašīnām, izmācījies par pilotu, bet ar motoicikliem tā arī nesanāca, bet varbūt labi, ka tā?

Domāju, ka ikvienam no mums atradīsies tādi piemēri – domas, palaistas Visumā, kas reiz atgriežas kā cilvēki, objekti vai notikumi. Kādi no tiem atnes ilgi gaidīto prieku, bet citi – “uff, paldies Dievam, ka tā vēlēšanas toreiz nepiepildījās”, taču tā vai citādāk, dzīve mums atgriež nepabeigto, lai mēs uzliktu tam treknu punktu.

Kādā dzīves periodā mūsu nerealizētie “gribu” sāk gluži vai krist uz galvas, un te nu patiesi nākas saprast frāzes “Baidies no savām vēlmēm, tās mēdz piepildīties” nozīmi.

Vai ar tevi tas šobrīd notiek?
Ja atbilde ir, jā, apsveicu, tu esi nokļuvis parādu atdošanas etapā, kurš ir viens no obligātajiem etapiem garīgās izaugsmes ceļā. Tūliņ paskaidrošu, kā tas viss darbojas.

Vai tev ir bijis tā, ka darbā vai mājās iestājas tik ļoti saspringts laiks, kad “nav laika slimot”? Atskaites, viesi, nepabeigts remonts, brāļa dēla kāzas, bērni uz skolu jāved, dzīvē notikt var viss kaut kas.
Tādās dienās organisms pat necenšas slimot, jo saprot, ka nevar pretendēt ne uz uzmanību ne rūpēm, maksimālais, ko saņems, dozu varen spēcīgu antibiotiku, lai nenovērstu uzmanību no svarīgajām lietām – un organisms nolemj “uzgaidīt”. Un tad, pienāk tā diena, kad tu beidzot dodies atvaļinājumā “klusumā un mierā” un jau otrajā dienā tu pamosties ar temperatūru, angīnu vai kādām citām ļoti nepatīkamām sabojātas atpūtas pazīmēm. Kāpēc viss notiek tieši tā?

Lieta tāda, ka ikvienas slimības izdziedināšanai ir nepieciešama brīva enerģija, bet paaugstinātu slodžu laikā tev vienkārši šīs enerģijas nav un tāpēc organisms gaida, kad tu atbrīvosies, nedaudz uzkrāsi spēkus un tad arī varēs par esošo problēmu paziņot – tāpēc, ka tad arī būsi spiests pievērsties tai un tās risināšanai.

Atbrauci atpūsties – lieliski! Saule, siltums, ūdens, klusums, miers, esi gatavs? Lieliski, saņem angīnu vai temperatūru, tagad droši vari atbrīvoties no zemfrekvences enerģijas un dziedināties. Domāju, ka algoritms ir skaidrs. Ja tu nopietni pavērosi dzīvi, diezgan ātri ievērosi slimību līdzību ar dzīves mācībstundām. Kā tikko tavā dzīvē parādās kaut kādas zināšanas (= enerģija), brīvais laiks (= enerģija), vēlme tikt skaidrībā ar situāciju, uzreiz visapkārt rodas daudz daudz “trenažieru.

Kāda gan jēga bija agrāk tev dot pārbaudījumu uzticībai partnerattiecībās, godīgumā, bruņinieciskumā? Kad dzīvo gulošā režīmā, nekādas mācību stundas neredzi. Un tad neuzticība, šķiršanās, “apčakars” biznesā un rupja attieksme pret bērniem un vecākiem šķiet norma. Bet, kad sāc atmosties, tad “mammīt mīļā, ko es esmu izdarījis”. O! Lieliski! Sāk saprast!

“Aktierus uz skatuves, sākam fināla scēnu!” – saka galvenais režisors.

Un panesās jautrība! Esi nolēmis – tagad būs godīgs bizness? Lieliski! Domā, ka aizmirsies tas, ko agrāk darīji? Nene… Var jau būt, ka kādu neķers, tikai ne tevi.

Esi atvēzējies augstam dzīves līmenim ar mierīgu sirdsapziņu, esi tik laipns, atdod parādus. Kā? Pat nepārdzīvo, dzīve izdomās. Tev tikai jāsaprot, kas notiek, lai šausmās un depresijā neizlektu pa logu. Ja ilgi ilgi esi ripojis no kalna, tagad nāksies pasvīst, lai uzrāptos kalna virsotnē.

Ko vēl gribās? Uzticamu, stipru ģimeni? Vairs nebūsi “vecis brunčos”, gribi kļūt par brīnišķīgu sievu un māti? O, lieliski, slavējami, bet esi pacietīga – sākumā pie tevis atgriezīsies visas tās emocijas ar kurām bagātīgi esi apdāvinājusi savus mājiniekus. Un tās atgriezīsies caur bērniem, caur vecākajiem radiniekiem, caur vīru, kaimiņiem, kā vien vēlies.

Kas vēl? Apprecēties gribi, tikai tā, lai sieva būtu uzticīga un laba? Protams. Un līdz šim, ar ko pats nodarbojies? Staigāji pa labi pa kreisi? Un meitenēm tas bija sāpīgi, kā tu domā? Sāpīgi?
Tad kāpēc tu domā, ka tev būtu jāatsūta laba sieva, tu taču viņu arī nelaimīgu padarīsi. Iesākumam labāk iedosim tev iemīlēties kādā stervā, kura tev visus nervis sabeigs, bet tālāk paskatīsimies, vai esi labas sievas cienīgs. Nē, tā negribas? Labāk dzīvot vienam? Nu, skaties, tu esi saimnieks.

Tu saprati principu, ja? Nekārdini sevi, skatoties uz to, kā dzīvo citi cilvēki un nemēģini spriest par to, kā viņi nestradā ar sevi, bet viņiem tāpat viss ir labi, lai gan viņi tāpat staigāja apkārt, krāpa un visādas muļķības darīja.
Nevajag pārdzīvot par citiem, katram savas mācību stundas. Ja tev nesanāk tā ka viņiem, tam noteikti ir nopietni iemesli. Tiec skaidrībā ar savu dzīvi. Es no sirds rekomendēju – sākt ar to, ka izanalizē savas ģimenes un bērnu-vecāku attiecības. Ne jau vecāki ir vainīgi pie tā, ka bērniem kaut kas nesanāk. Bērni nokļūst tieši tajā vidē, kura atbilst viņu attīstības līmeņim uz iemiesošanas brīdi un kādu paši izvelējušies. Paskaties uz saviem radiniekiem, īpaši uz visām viņu neglaimojošajām īpašībām un vienkārši tās pieņem – tas esi tu. Tevī tas viss ir, taču, iespējams, tu ne īpaši vēlies to visu ieraudzīt, taču tas pieaugs spēkā un izpaudīsies arvien spēcīgāk, ja tu turpināsi ignorēt šīs acīmredzamās zīmes. Negatīvas rakstura iezīmes dzimtā praktiski vienmēr mums rāda tieši tās mūsu puses, ar kurām jāstrādā un jātiek galā.
Bet visi muļķīgie notikumi, kuros tu iekļuvi dzīves laikā, atrodoties “guļošaja režīmā”, visbiežāk ir tieši saistīti ar šiem taviem netikumiem, kurus nekādīgi negribas sevī redzēt. Un, kā tikko sāc apjaust, kas ir kas un, kā uz šīs planētas notiek, kad sākas šis parādu atdošanas etaps.

Atdod savus parādus labprātīgi, atdod tos ar prieku, palīdzi liktenim atjaunot līdzsvaru tavā dzīvē. Negaidi, kamēr tā atnāks pie tevis pēc samaksas, sāc pats dāvāt un atdot no sirds!

Lūdz piedošanu visiem, kam netīši vai tīši esi nodarījis sāpes, lūdz piedošanu tā, kā vien spēj savā esošajā attīstības brīdī. Uzraksti vēstuli cilvēkam, piezvani, satiecies un aprunājies, noslēdz ar labestību un pateicību savu iepriekšējo dzīves periodu!
Ja neuzdrošinies izdarīt to, tad vismaz domās palūdz piedošanu, novēli no visas sirds laimi, lūdzies vai kaut kādā nebūt citā veidā atbrīvo sevi no šī smaguma. Uzdāvini cilvēkam dāvanu, palīdzi ar vārdu vai darbiem, pacenties cilvēciski atjaunot šo enerģētisko disbalansu.

Dažkārt parādi mēdz būt tādi, ka, lai “atbrīvotos” no tiem būs vajadzīgi vairāki gadi smaga darba, bet ko darīt, mainies, tiec skaidrībā ar savām traumām, izdziedini dzimtas scenārijus, pieaudz, uzplauksti un sāc kustēties uz priekšu.

Mūsu vēlmes ļoti bieži ir saistītas ar neizdziedinātām traumām un dzīve nedod tām iespēju izdziedināties, kamēr mēs neesam kaut nedaudz pieauguši. Bet kā pieaugam, tā dzīve mums uzreiz atsūta “trīs tonnas konfekšu”, kuras vēlējāmies bērnībā, tāpēc, ka saprot, ka šobrīd mums ir pietiekami daudz veselā saprāta, lai nesabojātu sev veselību ar tādu saldumu daudzumu. Taču tu jau pats saproti, ka ne viss, kas agrāk šķita vertīgs, mums šobrīd ir vajadzīgs.

Es novēlu tev laimi!

P.S. Šis parādu atdošanas etaps var sākties jebkurā vecumā, bet tā ilgums atkarīgs no tavas piepūles, atklāsmēm un sava dzīvesveida izmaiņām.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es zinu!!!

laime111111

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi.
Tas nozīmē pamosties no rīta un vairs nedomāt par to, ka pasaulē ir kāds veiksmīgāks, skaistāks, gudrāks, viedāks un labāks. Tas nozīmē skatīties spogulī un nevēlēties pamest savu atspulgu. Uzticēties šim atspulgam. Nav svarīgi, ar kosmētiku vai bez, arī noskaņojumam nav nekadas nozīmes… Es vienkārši uzticos tam, kas deg manā sirdī.

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi.
Vairāk negaidīt kaut kādus pasākumus, tikšanas, notikumus, dzimšanas dienas, izlaidumus, brīvdienas… Negaidīt mīlestību un uzmanību pret sevi! Ļaut sev būt laimīgai šodien, tagad. Skatīties acīs garāmgājējiem, nenovēršot acis pret netīro asfaltu…. Zināt, ka pasaule apkārt ir tikpat brīnišķīga, cik vienmēr ir bijusi.

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi.
Priecāties par katriem savu tuvinieku, tālu, aizgājušu un aizmirstu cilvēku panākumiem. Priecāties par to, ka viņi dzīvo, rada, elpo, sasniedz. Tāpēc, ka no viņu sasniegumiem ne drusku nemazinās šis uguns manī. Es nekļūstu mazāk brīnišķīga. Es nekļūstu mazāk mīlēta un aizsargāta. Tāpēc, ka esmu tik dziļa, ka spēju sevī ietilpināt arī viņu veiksmi. Es spēju būt daļa no viņu prieka. Es spēju ar katru savu šūniņu saprast to, ka viņu veiksme ir visas pasaules veiksme un prieks, kas nozīmē, ka tāpat kā visa šī pasaule arī viņu veiksme ir daļa no manis.

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi.
Vairs nežēloties par dzīves grūtībām. Iemīlēt pat šīs grūtības. Ar smaidu un humoru sagaidīt katru šķērsli, saprotot, ka aiz tā visa stāv augošs spēks un pacietība. Dievināt valsti, pilsētu, ielu, kurā es dzīvoju. Dievināt skatu pa logu un gājējus aiz loga. Pat tādus – nospiestus un īgnus. Jo viņi taču, tāpat kā es, kaut kad noteikti uzzinās, ko nozīmē Mīlēt sevi.

Gintarė Jautakaitė dziedātāja, dzejniece, komponiste un aktrise
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta FIlia Solis

Tavs cilvēks

sargā

Es domāju, ka, ja mēs vērtētu attiecības no pozīcijas: vai es ietu ar savu tuvāko cilvēku izlūkos vai neietu – ļoti daudz kas kļūtu skaidrs. Ir ļoti svarīgi būt pārliecinātam par otru cilvēku. Tā ir gan tava personīgā drošība gan attiecību drošība. Bet, ja tu neietu kopā izlūkos, tad šis nav tavs tuvais cilvēks. Attiecības ir nolemtas un nevajag lolot ilūzijas.

Es uzskatu, ka vīietim sava sieviete ir jāaizstāv. Vienmēr un visur. Un pat tad, ja viņai nav taisnība.

Par to, kam vīrietis nepiekrīt un kur tieši sievietei nav taisnība, var runāt aci pret aci, to var apspriest. Taču ārējai pasaulei tuvais cilvēks ir tava aizsardzība.

To var teikt arī par sievietēm. Savs vīrietis ir pats labākais. Gan tev pašai, gan apkārtējiem. Tā tam ir jābūt. Ja viņš cīnās, tev jāpadod patronas.

Savādāk, jebkurā citā gadījumā, ja gribās kritizēt, ja gribās nosodīt, ja uzskati, ka zini labāk un to ļoti vajag parādīt publiski, ja redzi sava partnera trūkumus un apspried tos ar citiem, tad nemoci sevi un otru cilvēku ar slimām attiecībām. Ej prom. Ja tavs vīrietis tev nav pats labākais (ar visām savām īpatnībām), tad tas nav tavs vīrietis.

Ja tu uzskati, ka tev ir tiesības no sievietes taisīt viņas labāko versiju, tad tā nav tava sieviete. Iespējams, ka “tava” nav vispār, tāpēc, ka nenovērtēšana, vērtēšana, piekasīšanās un pretenzijas tev ir asinīs, iezīstas kopā ar vecāku scenārijiem. Un “tavējais” neparādīsies, kamēr tu netiksi vaļā no šiem scenārijiem.

Labākais. Vienīgais. Un zināšana par to, ka tava mugura vienmēr būs piesegta.

Tas ir Tavs cilvēks.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Mazie solīši tukšumā…

tuksums

Ko darīt, ja tevī ir tukšums un klusums? Un nav skaidrs, ko darīt un kurp iet? Kā vispār ar to tikt galā vai vismaz noorientēties?

Ja nav skaidrs, ko tu gribi dzīvē, var sākt ar to, ko tu gribi tieši tagad. Ar kaut ko maziņu: padzerties, paēst, pagulēt, pačurāt…

Ja tieši tagad neko negribās, var apstāties un atļaut sev kādu brīdi neko negribēt. Un kamēr neko negribi, mācīties klausīties šajā klusumā. Starp citu, klusums bez vēlmēm – dažkārt nav nemaz tik slikti. Jautājums vien tajā, kā tu pats to uztver.

Ja tevī ir tukšums, vienmēr var pačamdīt, no kā veidotas tā sienas. Tāpēc, ka tukšums mēdz būt tikai kaut kur iekšā. Bet tas kaut kas arī esi tu. Ari tev ir apjoms, izmērs, blīvums un daudz citu parametru, no kuriem var sākt savu pašizpēti.

Ja nav skaidrs, kā klausīties sevī, kādu laiku var atļaut sev to nezināt. Somatikā ir tāds jēdziens “sēdēt sinapsē”. Tas nozīmē ka var kādu laiku nekustēties un gaidīt, kamēr motorie neironi muguras smadzenēs radīs kaut kādu darbību, vienkārši tāpēc, ka ka tajos uzkrājusies neiromediatoru kritiskā masa.
Un tad tīri fizioloģiski vairs nav iespējams palikt nekustīgam.

Tad, lūk, sākumam var apstāties un paklausīties kermeņa kustības.
Bet pēc tam jau tam atļaut pieņemt tālākos lēmumus.

Ja ir grūti izturēt vientulību, var sākt kaut ar vienu minūti. Tikai vienu minūti vienatnē ar sevi bez citiem cilvēkiem, gadžetiem un citiem izpalīgiem. Un tālāk jau ilgāk.

Ja tagad viss ir sarežģīti (skumji, bailīgi, nesaprotami), tātad tas ir sākuma punkts, no kura var doties jebkurā virzienā.

Ja dzīve tagad ir tāda, tātad tā ir tieši tāda un nekāda savādāka.

Un, ja ķermenis elpo, tad tajā ir potenciāls. Tukšuma, baiļu, dezorientācijas vai jebkura cita diskomforta apzināšanās sevī satur ļoti daudz enerģijas. Bet potenciāls vairs nav nekāds tukšums.
Tā kā ieelpa-izelpa, apstājamies un klausāmies!
Veiksmi jums!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc nevajag kļūt par māti barotāju pieaugušam cilvēkam

ideala mate

Ja tu palīdzi, baro un emocionāli atbalsti kādu cilvēku, viņš var tevi sajaukt ar savu Ideālo māti. Pat tad, ja tu esi vīrietis. Stāsts nav par dzimuma piederību, bet gan pozīciju, kādu esi ieņēmis attiecībā pret otru cilvēku. Un kādu pozīciju ieņēmis tas cilvēks, kuru tu baro.

Tā ir krūts barošanas pozīcija. Protams, metaforiski. Otrs cilvēks sēž tev uz rokām, bet tu viņu šūpo, mierini un baro. Žēlo un glaudi viņam galvu.

Pat tad, ja pēc skata jūs esat divi pieauguši cilvēki. Vienalga – tu esi Ideālā māte, bet viņš – tavs bērns.

Tu dod enerģiju, pienu. Bet otrs to lieto. Un mīl tevi par to, un slavē un samīļo. Tu esi tik labs. Vai tu esi tik laba! Kā mamma! Kā Ideālā māte, pēc kuras dvēselē skumst ikviens cilvēks.

Nu, lūk, bet tagad pamēģini nepabarot vai nenomierināt bērnu. Viņš sadusmosies. Jā, un vispār, agri vai vēlu sadusmosies, kad tu nevarēsi apmierināt visas viņa kaprīzes un vēlmes.

Vai arī viņa dzīvē notiks nepatīkami notikumi: celi sasitīs, austiņa iesāpēsies vai kredītu paņems un nevarēs samaksāt. Vai arī vīrs nodarīs pāri, vai sieva piekrāps… Kas visā tajā būs vainīgs?

Protams, māte. Jo Ideālai mātei ir jarūpējas, lai mazulim būtu labi, pareizi? Ja mazulim ir slikti, tātad māte par viņu slikti rūpējas.

Un “Mazulis” sāk izgāzt uz “Māti” savu neapmierinātību un naidu. Viņš kļūst kaprīzs un naidīgs. Mātei taču tas ir jāpacieš, vai ne?

Pat tad, ja īstā māte būtu sadevusi pa dibenu par vismazāko agresijas izpausmi, tu taču neesi īstā māte, bet gan Ideālā māte. Pacietīga, uzmanīga, visu piedodoša, savu mazuli bez nosacījumiem mīloša.

Mazuli, kurš tagad tevi vaino visās savās vilšanās un pieprasa zvaigznes no debesīm un pupu. Kuru tu nespēj viņam iedot. Nu tad, saņem!

Tipisks “mātes un bērna” piemērs ir alkoholiķis un viņa sieva. Viņa viņu dakterē, strostē un tur uz rokām. No sākuma viņš ir bezgala pateicīgs, bet pēc tam sāk vainot viņu – savu ideālo māti it visā.

Lūk, kas būs, ja tevi sajauks ar Ideālo māti. Ar savu personīgo Ideālo māti.

Pretenzijas būs tādas, ka maz neliksies. Un pār tevi gazīsies viss negatīvais. Prasības, histērijas, aizvainojums un garastāvokļa maiņas…

Bet, kad tev apniks to ciest, un tu šo pieaugušo onkuli vai tanti mēģināsi vest pie prāta un atgadināsi to, ka viņam ir pietiekoši daudz gadu, un tu neesi ne viņa mamma ne tētis, viņš teiks, ka tu esi viņu nodevis.

Pametis. Rīkojies nežēlīgi, slikti, zemiski, varētu pat teikt – aizvedi mežā un atstāji tur vienu! Pameti svešiem ļaudīm! Un, kas ir pats briesmīgākais, ka šis cilvēks pats tam tic.

Tāpēc labāk nevajag kļūt par māti pieaugušiem cilvēkiem. Tiem, kuri sākumā tik ļoti slavē tavu labestību, mīļi skatās acīs un svepst, ka tu esi kā mamma. Tu mamma esi tikai saviem bērniem. Vai tētis. Vai vecmāmiņa un vectētiņš.

Vai arī pavisam atsevišķs cilvēks, kurš nevar otru nest uz rokām un mūžam barot ar krūti. Barot un auklēt. Un nevajag tev uzkabināt savus kompleksus un vēlmes, parvēršot tevi par Barojošo Māti. Tas vienmēr ļoti slikti beidzas…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārbaudi sienas

parbaudi sienas

Pārbaudi, cik izturīgas ir sienas, kurās esi bezcerīgi ieslēgts.

Šie divi vārdi – “dzīves kvalitāte” – ir atslēgas vārdi. Tie nav par to, cik tu pelni un kur atpūties. Tie ir par to, cik tev nākas ciest. Ar ko samierināties, cik bieži sakost zobus, aizmiegt acis un neskatīties visapkārt, kamēr nepaliks nedaudz vieglāk.

Nav svarīgi, fiziskās sāpes tu spēj paciest, arī neomulību vai attiecības, kuras nez kāpēc vajag saglabāt.

Bet reiz izrādās, ka tu paciet vairāk, kā dzīvo. Un tā būtu pusbēda, bet galvenā bēda ir tajā, ka diskomforts, lai cik dīvaini nešķistu, absolūti nav obligāts. “Tikai trešajā dienā indiānis Modrā Acs ievēroja, ka kamerā nav ceturtās sienas”. Labi, ja tie ir mēneši nevis desmitiem gadu.

Lūdzu, pārbaudi, cik izturīgas ir sienas, kurās esi bezcerīgi ieslēgts. Pagrūsti katras durvis, kuras izskatās aizslēgtas. Pārbaudi, cik tad īsti neatrisināmas ir risināmās problēmas un neizpildāmie uzdevumi, dažkārt vecās sarūsējušās važas ir vieglāk atslēdzamas, kā rozā pūkainie roku dzelži seksuālajām spēlītēm.

Un daudz biedējošāka par tavām ilgtermiņa problēmām un centieniem tās atrisināt, var  kļūt apjausma par to, ka nemaz nevajadzēja ciest. Ka tu varēji būt laimīgs jau agrāk, pirms daudziem gadiem, nevis tikai tagad, kad pārvarēji inerci. Un visa tā bēdīgā un grūtā dzīves daļa varēja būt pavisam savādāka, bet tu to nezināji…

Marta Ketro
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība pati atrod tos, kam tā patiesi ir vajadzīga

milestiba nemoff

– Mīlestība pati atrod tos, kam tā patiesi ir vajadzīga. Ir tūkstošiem ceļu kā viena mīloša sirds neizbēgami atrod otru. Visi ceļi ved pie Mīlestības to, kurš tai radīts. Mīlestības – vienīgās, īstās un patiesās… Tā ir vienādu vibrāciju rezonanse, likteņa kvantu sajaukums – nav zināms, kad radīts, bet vēl ilgi pirms visiem taviem ķermeniskajiem iemiesojumiem.

Nebaidies neatrast savu Mīlestību. Tā ir vienots tava šeit un tagad lauks, kuram nav svarīgs ne laiks ne attālums. Un tās likums ir viens: Ja tu meklē un gaidi, tad tevi meklē un gaida. Ja, nē, tad – nē. Mīlestība pati vēlas būt atrasta un tikt atklāta. Divi savā Mīlestībā iepazīst vienotību. Sākumā – savējo, bet pēc tam visa vienotību. Tikai divi, kļūstot kā viens Mīlestības viedumā ir cienīgi iepazīt Dievu. Nav un nevar būt cita Viņa iepazīšanas ceļa. Šī Dieva iepazīšana caur Mīlestību un caur vienotību neizbēgami kā šeit tā tur rada eņģeļus.

Vai tad tu nezināji, ka eņģeļus rada viens otru mīlošas divu pavisam parastu cilvēku sirdis?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vienmēr atcerēšos…

Sagāna

Es vienmēr atcerēšos tos brīžus, kad gribējās apstādināt laiku. Tam, kurš mīl dzīvi, nekad nepietiks vārdu, lai to aprakstītu. Dienas skaistums, nakts burvība. Galvas rebonis no vīna un jutekliskām baudām. Maiguma vijoles, darba azarts, veselība. Neaptverama laime pamosties no rīta, zinot, ka priekšā ir vesela diena, milzīga diena, pilna prieka un rūpju. Un var tikai pabrīnīties par to, kamēr miegs tevi neietin līdz nākamajam rītam.
Es nekad neatradīšu vārdus, lai pateiktos debesīm, vai Dievam, vai manai mammai par to, ka es piedzimu šajā pasaulē, kur viss ir domāts man.

Francuāza Sagāna
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāda ir tava varoņdarba cena

neertas kurpes4

Tu lūdz viņam nesmēķēt, jo tu nepanes tabakas dūmus, smoc tajos, bet viņš tev ignorē.
Lūdz viņam neapspriest tavus vecākus, bet viņš nesaprot.
Lūdz lai viņš neved mājas savas mīļākās, bet viņš tev atcērt: “izbeidz savu histēriju”.
Lūdz lai viņš nedara tev sāpes, piemēram, nezāģēt tev kāju nost, bet viņš nav tik ļoti motivēts un tavs vēstījums nav parāk objektīvs. Tu nestrādā ar savu komunikācijas kvalitāti, viņš tevi nedzird.

Man ir tikai viens jautājums: “Vai tu sevi dzirdi?”.

Kompromisu atrast var tikai tur, kur abas puses tajā ir ieinteresētas.

Piemēram, man vajadzīga apelsīna miziņa, bet otram – apelsīna sula, un mēs sadalam apelsīnu uz diviem. Taču nav iespējama vienošanās starp bitēm un lāci, kazu un kāpostu, vilku un zaķi.

Reiz es ļoti dārgi samaksāju par vienkāršu dzīves gudrību.

Uzzināju noslēpumu, kā uzvesties, lai dzīvotu kopā ilgi un laimīgi. Un vispār, dzīvotu laimīgi un, cik iespējams, ilgi.

Spānijā es sev nopirku šikas sandales, kuras jau pirmajā pusstundā sagrauza manas kājas līdz pat atklātām asiņojošām brūcēm. Es pati sev atgādināju ievainotu partizāni, kurš lien pie savējiem, bet cauri apsējiem sūcas asinis.

Es iemērcu kājas ledainā ūdenī un kaucu no sāpēm, pēc tam rūpīgi ieziedu brūces ar smēri, uzlīmēju plāksterus un vilku kājās tos pašus apavus cerībā, ka šodien būs vieglāk. Ka sandales ir ievalkājušās. Vai kājas mainījušās.

Bet tā nenotika. Nekas nebija mainījies. Kompromiss nebija sasniegts. Manas kājas nespēja vienoties ar sandalēm. Bet vajadzēja vienkārši pāraut kājas.

Kāpēc un dēļ kā tu staigā neērtās kurpēs? Kāda ir tava varoņdarba cena?

Ja tu ej, klūpi, toties augstpapēdenēs un izskaties tāda – sievišķīga, un vietējie čaļi svilpj tev nopakaļ – tā ir viena cena.

Cita cena, ja tu ej pa sarkano paklāju kurpēs no sponsora un tavs izgājiens maksā 200 000 dolārus.

Kā vārdā tu esi gatava ciest? Samazināt savu atkarību no šī “kaut kā”. Un pacelt savu vērtību.
Reiz es izlasīju Tatjanas Tolstojas frāzi: “Ja kaut kas man negaršo, es vienkārši to neēdīšu. Labāk padzeršos ūdentiņu.”

Patiešām, dažkārt labāk iedzert ūdeni, nevis pēc tam ciest no dedzināšanas un nespējas sagremot.
Taču, ja tu dreifē uz plosta okeāna vidū pēc kuģa katastrofas un grauz savu jostu – tas nav garšīgi, taču tev ir jāizdzīvo.

Katrs no mums var izdzīvot pēc katastrofas un gremot kaut ko negaršīgu. Taču, ja tu atrodies uz sauszemes, pajautā sev: “Kāpēc es vēlos visā šajā būt?”

Nevajag brīnīties par to, kā cilvēki rīkojas. Un arī par to, kā tu visā tajā putrā esi attapies.

Kāda starpība, kā vainas dēļ notika katastrofa. Jādomā par to, kā izdzīvot tagad un kā dzīvot tālāk. Tev nav jāmocās ar domām par cēloņiem, tev jāpadomā par sekām.
Un, ja tev vieglāk ir paciest, paklusēt, tēlot, ka tās nav tavas asinis un nav tava nozāģētā kāja, un bailes pazaudēt otru ir lielākas par bailēm pazaudēt sevi, tātad tā ir cena, kas tevi apmierina.

Patiesībā laimīgas dzīves kopā ar cilvēkiem noslēpums ir tikai viens. Ir sev jānoskaidro tikai viena lieta: ja tev šķiet, ka kāds uzvedas kā muļķis, tad tas nenozīmē, ka “diena tāda”, ne arī, ka “sarežģīts etaps attiecībās”, ne arī ka “notiek robežu pārbaude”, ne arī “mēģinājums pašapliecināties” – tas nozīmē tikai to, ka viņš arī ir muļķis.

Un viss, kas šajā situācijā jādara, nav “jāstrādā pie attiecībām”, nav “jāatklāj viņā mednieka instinkts”, nav “jāieinteresē vīrieti ar savu personību”, nav “jābūt maigai un saprotošai” un nevajag “nerādīt savu raksturu”, bet ir jānokāpj no šī dreifējošā plosta uz sauszemes.
Un tālāk jāmācās klausīties sevī: “Vai tev garšo tas, ko tu ēd?”. Ja, nē, tad meklē citas receptes un citus produktus, no kuriem pati pagatavosi savu ēdienu.

Autors: Jeļena Pasternaka
Avots: Счастливый психолог
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Un pienāk brieduma laiks…

briedums

Pienāk laiks, kad tu vairs nevari būt tāda naiva.
Un pat nedaudz apskaud tos, kuri var…

Vairs neliec pulksteni uz sešiem rītā ar cerību, ka pamodīsies. Nepamodīsies!
Pārstāj domāt, ka reiz pabeigsi visas savas lietas un atslābināsies. Atlicināsi tam atsevišķu laiku.

Un te nu atklājas, ka spriedze ir iekšpusē, nevis ārpusē.
Pārtrauc pieņemt pasīvu agresiju par izturētību vai dzīves gudrību.
Sit tur, kur jāsit.
Un, izrādās, ka iemeslu nemaz nav tik daudz.

Tu pareiz uztver klātesamību un nejauc to ar klātneesamību.
Jo klātesamība ir sarežģīti. Vairums ir klātneesošu cilvēku.

Sāc uzticēties savai intuīcijai.

Atpazīsti vilkus aitas ādā.
Pat ļoti dārgā ādā.
Pat tad, ja daudzi neatšķir.
Pat tad, ja visi vārdi ir pareizi un rekomendāciju vēstules kārtībā. Skaties uz smaidu un saproti, par ko tas stāsta. No viena smaida sažņaudzas kulaki un elpa apstājas, bet no cita – sirds atveras.

Pārstāj uztvert apbrīnu par mīlestību un aizsargājošu vilinājumu par patiesu interesi.
Redzi caur un cauri, dziļi.
Redzot skaisto, atceries par briesmīgo, un savieno to visu vienā cilveciskajā, daudzšķautņainajā.

Vairs netēlo labo feju vai slikto raganu, bet atzīsti sevī parasto brīnumdari, burvi atbilstoši noskaņojumam.

Pēc lidmašīnas nosēšanās pie izejas ļoti mierīgi palaid visus garām.
Jo zini, ka visi steidzīgie vienalga tevi sagaidīs autobusā. Saproti, ka pat revolūcija pagaidīs, kamēr tu nolakosi nagus un pabarosi savus mīļos. Un pagaidīs.

Sāc gribēt, lai ir abpusēji.
No tuvajiem un no sevis. Bet, pirmkārt, jau no sevis.

Pacel roku un atver muti, lai pēc ieraduma uzbļautu vai uzsistu, bet apstājies sekundes laikā, atrodot spēku jaunai izvēlei… Un saki: “Man šobrīd ir grūti to atzīt un pat redzēt tavu taisnību”.

Ej tur, kur nevis nav problēmu, bet tur, kur skaidrāk un dziļāk.

Ļauj sev dusmoties uz cilvēkiem, bet pārstāj viņiem atriebties, zinot, ka Visums ar to tiks labāk galā kā tu.

Runā no sirds, un pēkšņi tevi dzird.
Bet, ja sirds klusē, arī tu klusē.

Mazāk šaubies par savu taisnību, un paliec redzoša un dzirdoša. Atbildi par savu viedokli un zaudē interesi kādam kaut ko pierādīt. Pārstāj meklēt ārējo orientieri un absolūto patiesību. Sāc salīdzināt iekšējo un ārējo, noskaidrojot saskares punktu.

Pārstāj nenovertēt tos, kuri tev nepatīk.
Meklē veidus, kā viņiem blakus izaugt.
Bet, galvenais, pārstāj nenovertēt un kaunināt sevi.

Vari pieiet un izturēt. Pārjautāt, paskaidrot vēlreiz un atzīt to, ka tev nebija taisnība.

Pārstāj ciest un uztraukties par to, ka esi nokritusi, bet vienkārši piecelies un ej tālāk.

Zini, ka ikvienu sajūtu var pārciest laikam ejot un uzticoties savai dabai.

Sāc saprast, ka veiksme, radošums, un būt bērnu vecākam, ir kļūdu ceļš, kuras var pieļaut par vienu vai citu cenu, saņemt savu pieredzi un turpināt.

Kļūdas vairs nesit tik sāpīgi, jo tās nelido taisni sejā no tavas pašas stingri nospriegotās perfekcionisma “kaķenes”.

Tas viss kaut kad atnāk.
Labāk agrāk nekā vēlāk.
Labāk ar tādu pieredzi, kura pat tad, ja atstās rētas, vismaz nenogalinās. Liks vilties taču ne navējoši.
Paņems tavu jaunību, taču uzdāvinās prasmi uzturēt formu.
Un baudīt savu briedumu.

Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Tertia du Toit
Tulkoja: Ginta Filia Solis