Kad cilvēks no jauna piedzimst

Kad cilvēks piedzimst, viņš raud un kliedz.
Kad cilvēks kārtējo reizi piedzimst, viņš atkal raud un kliedz.
Sāpīgi, bailīgi, taču visbiežāk tāds ir ceļš jaunā telpā. Daudzi pavedieni, kas saista ar pagātni tiek nogriezti.
Dažkārt, pie nonullēšanās – aprauti tiek visi uzreiz.
Tā notiek, kad vai nu apstākļi izgrūž cilvēku nopietnās pārmaiņās, vai arī viņš pats to apzināti izdara, tāpēc, ka ir tam gatavs.

Nabassaite ar ierasto veco pasauli ir pārgriezta.
Un cilvēks attopas kā uz citas planētas.

Pirmais, ko viņš jūt ir aukstums, nenoteiktība un vientulība.
Iespējams, vizuāli nekas nav mainījies, visas tās pašas dzīves dekorācijas un tie paši cilvēki blakus. Bet nejūti ar nevienu no viņiem saikni.
Cilvēks raud un kliedz no bailēm un vientulības.
Skaļi vai ļoti klusu – tā, ka to dzird tikai viņš.
Ļoti grūti ir veikt pēdējo izrāvienu jaunā pasaulē.
Tumsa sabiezē, bet pagātnes nabassaite draud aptīties ap kaklu un nosmacēt.

Grūdiens un vēl viens grūdiens… Gaisma!
Raudas un kliedziens – “Es esmu dzīvs!”
Jā, sākumā var būt bailīgi, auksti un vientulīgi.
Taču drīz kādas saudzīgas un labestīgas rokas paņem un iznes tevi jaunā pasaulē – jaunos apstākļos, pie jauniem cilvēkiem…
Pie tiem, ar kuriem kopā esi uz viena viļņa. Kopā ar kuriem “ir par ko…”.
Un tu saproti, ka beidzot esi pamodies. Un tu ieraugi daudz ko jaunu.
Un tu ieraugi sevi patieso. Sajūti no jauna dzimušā spēku.
Un milzīgu beznosacījumu Mīlestību no tā, kurš tevi šeit atvedis un vienmēr ir bijis tev blakus.  Un vienmēr ir mīlējis. Pat tad, kad tu nemīlēji.
Un īpaši stipri tevi mīlēja, kad tu raudāji un kliedzi, dzimstot no jauna, atmostoties atnākšanai jaunā pasaulē.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā harmoniski dzīvot šajā laikā

Daudzi no tiem, kuri radikāli sāk mainīt savu dzīvi un atbrīvojas no iepriekšējiem apziņas ierobežojumiem, pēc kāda laika sāk just transformācijas simptomus. Tās var būt dažādas alerģiskas reakcijas uz ādas, tā var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra, galvassāpes, meteoatkarība… Bet nevajag baidīties un uztraukties, tas ir ļoti labs process, kas nozīmē tikai to, ka tu atbrīvojies no diskomfortablām un ar sevi nesavienojamām enerģijām.

Galvenā šo simptomu īpašība ir tā, ka tie ir viļņveidīgi: brīžiem ļoti sāp, brīžiem “atlaiž”, brīžiem “gāž no kājām”, brīžiem jūties kā “gurķītis”. Ja tie noris bez pārtraukuma, tātad tā jau ir slimība, tātad dziļa ieslīgšana negatīvajās emocijās (maldīšanās, kas atspoguļojas ķermenī).

Transformācijas sarežģītības pakāpe ir atkarīga no vairākiem faktoriem:

– no iekšējās uzbūves (jūtīgiem cilvēkiem tas notiek sarežģītāk);
– no tā, cik ļoti esi apspiedis savu brīvību visas dzīves garumā (tas nozīmē, cik daudz ir uzkrāto emocionālo bloku);
– no procesa ātruma – cik liels ir izmaiņu ātrums;
– no kosmiskajiem procesiem.

Ko vajadzētu darīt, lai šos stāvokļus izdzīvotu pēc iespējas komfortablāk?

Ja diskomforts pēc kādām transformācijām ir ļoti liels, ir svarīgi saprast, ka tu neesi slims, bet ķermenis vienkārši cenšas panākt tavu apziņu un tāpēc nevajadzētu uzreiz skriet meklēt “burvju tableti”. Ir jāsāk regulāri nodarboties ar savu iekšējo resursu. Un ļoti svarīga tajā ir sazemēšanās un ticība tam, ka diskomforts pazudīs.

Regulāri pastaigājies, skaties debesīs. Ir vingrinājums “elpošana no debesīm”, arī tā palīdzēs.

Lielisks līdzeklis tam, lai atjaunotu ķermeņa elektromagnētisko līdzsvaru (tātad emocijas) ir sāls vanniņas kājām. Lai cik tas primitīvi neizklausītos, tas ir pats efektīvākais līdzeklis.

Noliec savā priekšā sveci, kājas iegremdē karstā ūdenī, kurā izšķīdināta sauja parastās akmens sāls un nedaudz eikalipta vai piparmētru ēteriskās eļļas. Blakus noliec trauku ar aukstu ūdeni un otru trauku ar karstu ūdeni, lai papildinātu vanniņas saturu.

Apsēdies taisnu muguru ar domu, ka viss saplūst kājās. Tu jūti, kā vienlaikus ar izelpu pa mugurkaulu plūst siltumstas plūst uz leju, sasildot gurnu apvidu, tā it kā tu sēdētu karstā traukā, pēc tam šī karstā enerģija aiztek caur ceļgaliem kājās. Un noteikti procedūras beigās aplej katru kāju ar aukstu ūdeni. Pēc tam uzvelc siltas zeķītes. Un tā vairākas dienas pec kārtas.

Ja tev ir pietiekami daudz fiziskā spēka, vari pilnībā iet siltā sāls vannā – tāpat ar parasto akmens sāli un nedaudz aromātiskās eļļas. Un, kad esi vannā, iedomājies, ka tu kā astoņkājis izlaid melnus dūmus. Zini, kad astoņkājim uzbrūk, viņš izlaiž melnu šķidruma mākoni. Tad, lūk, guļot vannā, iedomājies, kā viss nevajadzīgais, visa spriedze, viss, kas traucē mīlestībai, iziet kā melns mākonis. Paguli 10 minūtes, bet pēc tam dušā noskalojies. Un viss.

Šajā laikā uzturam jābūt pēc iespējas vieglam un porcijām ļoti nelielām. Ja jūti dedzināšanu, niezi, tātad par daudz ir uguns enerģijas un uzturā nevajadzētu būt pārāk kairinošiem ēdieniem – mazāk asu, skābu, sāļu.
Ja jūties “izšķīdis”, tad gluži otrādi, var palīdzēt tase karstas šokolādes vai kāda biezzupa ar asāklu garšu.

Ir jādzer padaudz tīra ūdens, labi, ja tas ir strukturēts (strukturēt var gan ar sudrabu, gan sasaldējot un atlaidinot ūdeni parastā ledus kamerā)

Kopumā šādos periodos ir vajadzīgs saudzējošs režīms. Šajā laikā nevajadzētu komunicēt ar cilvēkiem, kuri tracina. Sev apkārt jārada maksimāli mierīga un harmoniska vide.Galvenais necelt paniku.

Tātad, tavs galvenais glābiņš ir elpošana, svaigs gaiss, sazemējums, rūpes par sevi un maksimāla neviena nenosodīšana, pirmkārt jau sevis.

***

Paralēli personīgajām transformācijām, šobrīd notiek masveida pārvērtības, fiziskas parvērtības jaunā kvalitātē.

Šobrīd pirmoreiz vēsturē mēs it kā atgriežamies Dievišķajā stāvoklī, mūs caurauž dievišķā apziņa un mūsu fiziskos ķermeņus caurauž svētā gara uguns. Zinātniskā valodā tas nozīmē, ka no galaktikas centra caur Sauli uz zemi pirmo reizi translējas principiāli jaunas enerģijas un kvantu fizikas likumi iedarbojas ne tikai uz mikropasauli, bet arī parasto ikdienas dzīvi: “vērotājs” ar savu attieksmi veido notikumus, ir pieaudzis domu spēks un tieši no garastāvokļa ir atkarīga dzīva bioloģiskā objekta stāvoklis.

Tūkstošiem gadu krājušās graujošo programmu smagās enerģijas (vīriešu naids pret sievietēm, sievietēm pret vīriešiem, rasu, klasu konflikti, nāves bailes, bailes no sāpēm, ciešanām un bada), kas tukstošiem gadu laikā formējušās uz Zemes un bijušas ierakstītas Zemes elektromagnētiskajā laukā, tātad arī mūsu ķermeņos. Ar katru uzliesmojumu uz Saules šīs enerģijas kļūst nesavienojamas ar dzīvību mūsu ķermeņos un tās aktīvi transformējas caur mūsu ķermeņiem. Tāpēc tie, kuri ir līdzsvarojuši personīgās problēmas var ļoti spēcīgi sajust pašas Planētas transformācijas.

Tās izpaužas kā čiekurveida dziedzera aktivācija – galvas reiboņi, uzbudinātības viļņi, alerģiskas reakcijas – iesnas, acu asarošana, sāpes dažādās ķermeņa vietās.

Apbrīnojamais cilvēka radīšanas brīnums matērijā ir tas, ka viņa fiziskais ķermenis vienlaikus ir arī kosmisks ķermenis, un visi mūsu endokrīnie orgāni, visas mūsu sistēmas, kas ir tieši saistītas ar hormoniem, ir portāli uz citām dimensijām. Tāpēc laikā, kad ķermenī aktivizējas kosmiskās strāvas, lielākais triecienvilnis nonāk orgānos, kas ir atbildīgi par hormonālo apgādi, proti: galvas centros (hipotalamusā, hipofīzē), virsnieru dziedzeros, olnīcās, liesā, aizkuņģa dziedzerī, aknās, nierēs. Tāpēc fiziski mēs piedzīvojam visdažādākos nepatīkamos simptomus. Bet tie vairs nav saistīti ar kādām mūsu personīgajām mācībām vai kļūdām, bet ar spēcīgu enerģiju kustību, kas ķermenim ir nepierasti.

Notiekošo transformāciju atbalsta arī augstā Saules aktivitāte. Tās enerģijas, kas šobrīd nāk no Saules ir mīlestības un harmonizācijas eneģijas. Tas nav savienojamas ar iepriekšējām, un ķermenim ir ļoti grūti tajās adaptēties.

Tu jautāsi, kapēc neslimo lielākā daļa cilvēku? Slimo visi, tikai ļoti atšķirīgi. Tie, kuri vēl nav atmodušies, vēl nespēj uztvert augstās vibrācijas un viņu slimības ir daudz “parastākas”. Bet, ja esi sācis darbu ar sevi, esi sācis lietot veselīgāku uzturu, atbrīvot savu apziņu no stereotipiem, labestīgāk skatīties uz cilvēkiem, ja esi iemācījies piedot, tad tavas šūnas izstaro pavisam citu enerģiju nekā tam cilvēkam, kurš priecīgi bauda tenkas par kaimiņiem. Un tava bioloģija kā magnēts pievelk augstās vibrācijas. Taču, ņemot verā to, ka visos ķermeņos ir uzkrāts ļoti daudz iepriekšējo bloku un emocionālo ciešanu, tad tev ir fiziski smagi.

Bet labā ziņa ir tā, ka pašprogrammēšanas spēks pieaug proporcionāli jauno ienerģiju ienākšanai, tāpēc saglabājot mieru un uzticēšanos Dzīvei tu ļoti atvieglosi savus pārveides procesus un ķermeņa šūnu pārveidi.

Pieredzes rezultātā es atklāju, ka visvieglākais veids, kā pārdzīvot diskomfortablus stāvokļus, ir pēc iespējas vairāk atpūsties un pateikt: “Lai viss notiek visvieglākajā un mierīgākajā man veidā. Es mierīgi atļauju visiem procesiem notikt ar visausgtāko labumu priekš visiem”

Vēl gribu atgādināt, ka tu neesi viens. Katram no mums ir milzīga atbalsta komanda – nefizisko spēku komanda, kas ir ieinteresēta tajā, lai ar mūsu fiziskajiem ķermeņiem nekas slikts nenotiktu, lai mēs būtu maksimālā līdzsvarā. Viņi nekad nepieļaus kaut ko graujošu tavam ķermenim.

Ja tu jūties ļoti slikti, palūdz palīdzību saviem Sargeģeļiem. Viņi ļoti gaida mūsu lūgumus, jo mēs visi esam vienoti. Ir ļoti daudz lūgšanu, vēlējumu. Kad mēs izmantojam izrunātu vārdu, mēs ietekmējam mūsu ķermeņa šūnas. Nevajag lūgt izdziedināšanos, bet gan mieru un ticību, jo mūsu emocionālais stāvoklis var krietni atvieglināt slimīgos simptomus.

Ir ļoti svarīgi šajā brīdī mīlēt savu ķermeni, pateikties tam. Un ir svarīgi saprast, ka arī ķermeņa šūnām ir stress tāpēc, ka tās pirmo reizi saņem tāda veida starojumu.

Līdz ar enerģijas plūsmas pastiprināšanos palielinās arī mūsu ķermeņa jutība ne tikai pret ārējām ietekmēm, bet arī mūsu domām. Ķermenis ir inteliģents, mazākās daļiņas ir inteliģentas, ar visu var sarunāties, arī ar ķermeņa šūnām. Šī informācija vēl nav pieejama masveidā, taču avangarda zinātnieki  to jau saprot. Tāpēc vienkārši tici tam un runā ar savu ķermeni. Ietekme ir milzīga, ja saki: “Dārgais ķermeni, nomierinies, mēs kopā ar tevi tiksim galā ar visu, elposim dziļi.”

Tu vari pārliecināt sava ķermeņa šūnas uztvert pašreizējo procesu nevis kā šoka terapiju, bet gan kā intensīvu fizisko audzināšanu, izskaidrot tām, ka nav nekādas katastrofas, ka tev tikai jāpielāgojas jaunajām dievišķajām enerģijām.

Un vairāk atpūties – neplāno šādos stāvokļos neko, nekur nebrauc, ļauj pēcpusdienā sev pagulēt.

Ir grūti sniegt vispārīgus ieteikumus, jo katrs mēs esam ļoti individuāli. Katram pašam sevi jāvēro: kā tu jūties šajā laikā, kas ar tevi notiek …

Taču esam iegājuši laikmetā, kad viss ir daudz vieglāk, tikai jāizdara izvēle un jāuzticas savai dabai.

Vissvarīgākais ir saglabāt sajūtu, ka ar mums viss ir kārtībā, jo katra doma par satraukumu un bailēm rada nosprostojumu, kas neļauj jaunajai enerģijai viegli plūst cauri mums.

Svētī visu, kas ar tevi notiek, un zini, ka esi pasaules Radītāja vai Mātes maigajās rokās. Un tā kā katrs no mums sevī nes daļiņu Dieva, dziļi savā sirdī mēs to visu zinām.

Mīli sevi, mīli savus mīļos, mīliet viens otru, pasakies dzīvei, atrodi katru dienu mierīgas pieņemšanas sajūtu visam, kas notiek. Jo tikai mūsu virzītā uzmanība atvieglina jauno enerģiju plūšanu caur mums, tostarp visu veidu simptomu mazināšanu.

Un tici – tev jau ir tiesības dzīvot savādāk, vieglāk un maģiskāk, un dzīve tevi šajā noteikti atbalstīs!

Svetlana Dobrovoļska
Avots: https://obretenie-sily-lubvi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas būs tikai uz laiku…

Kad mēs sākam dzīvot “ar sirdi un dvēseli”, mums pretīga kļūst tēlošana un liekulība.
Mums ir iekšēja vēlme pēc tīrības, pēc veseluma, atvērtības it visās attiecībās.

Dvēselē tu pilnībā vari būt saskanīgs ar otru cilvēku un jūs varat viens otram būt pievilcīgi, taču, ja cilvēks turpina spēlēt savu lomu, bet tu jau jūties īsts, tad tev vairs negribēsies savu enerģiju izliet vienkārši tāpat (tukšām runām, tenkām, apvainojumiem, žēlabām). Lūk, arī pazūd savstarpējā sapratne un iestājas pārtraukums komunikācijā, kad tu praktiski paliec viens pret vienu ar sevi.
Taču nevajag domāt, ka no šī brīža uz visiem laikiem tu paliec viens.

Pakāpeniski, kad kļūsi stiprāks, nostabilizēsies un iesakņosies savā labbūtībā un pateicībā dzīvei, šī fāze noteikti pāries citā.
Kad tu iemācīsies skaidri dzirdēt sevi un būt noturīgs savā dvēseles līdzsvara stāvoklī, kad tev absolūti pazudīs vēlme kādu pāraudzināt, kādam kaut ko paskaidrot vai pierādīt, bet, galvenais, kad tev pāries vēlme būt citu saprastam – tu vienkārši rīkosies tā, kā uzskati par vajadzīgu, bez jebkādiem paskaidrojumiem, – kad kļūsti absolūti laimīgs pats par sevi, tev atkal kļūst interesanti cilvēki.

© Svetlana Dobrovoļska
Foto: Daffa Rayhan Zein
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēlies dzīvi, lai kas arī notiktu…

Izvēlies dzīvi, lai kas arī notiktu…
Zini, dzīve ir tāda, ka skrējiens no mirkļa, kurā tu jautri skaistām kājiņām kul ūdeni siltā jūrā, līdz brīdim, kurā nopietni pārdomā, vai ar savām piepampušajām kājām spēsi aiziet līdz virtuvei un uzvārīt brokastīs olu, var būt tik nežēlīgi īss…

Tāda, ka šodien tevi pavada apbrīnas pilni skatieni, bet rīt tev dod vietu sabiedriskajā transportā…
Tāda, ka šodien tu meklē somiņu, kas piestāv tavai acu krāsai, bet rīt tev vairs nav svarīgi, ko šodien uzvilksi mugurā…
Tāda, ka šodien tu jautri čivini draugu kompānijā, bet rīt, sarāvies čokurā raudi spilvenā un nevēlies nevienu redzēt…
Tāda, ka šodien tevi mīl, apdāvina, jūsmo par tevi, bet rīt tas viss notiek ar kādu citu, un, skaidrs, ka ne ar tevi…
Tāda, ka šodien esi visu mīlulis, bet rīt – visu aizmirsts vai pat vēl trakāk – atstumtais…
Tāda, ka šodien esi uz viļņa, bet rīt – pašā bedres dibenā…

Tu vari katru teikumu izlasīt no otra gala, jo notiek arī tā…

Vari pievienot vēl kādus momentus, kuros tu kusties no jūsmīga kanārijputniņa stāvokļa līdz viedumu sasniegušas vārnas stāvoklim, kura tik gaida, kad kāds pametīs gabalu siera… un “figu” lapsai…

Tāda ir dzīve…

Un es jau sen sapratu, ka vienīgais veids, kā neiekrist ar seju savu vilšanos izraktajā bedrē, ir būt gatavai uz visu….
Dzirdi? Uz visu!…

Pagriezies un ej, kā teica mana vecmāmiņa, kura bija izgājusi cauri visām represijām, kara šausmām un visām pārējām šūpojošajām desmitgadēm…
Dzīve ir tāda…

Un slikti tajā ir tiem, kuri domā, ka vienreiz mutē atrastā sudraba karote automātiski nodrošinās visas tālākās privilēģijas…
Tiem, kuri vienmēr gaida pret sevi īpašu attieksmi…
Tiem, kuri domā, ka visiem toksiskajiem un mocītājiem ir jānožēlo savi grēki un jāizlūdzas piedošana…
Tiem, kuri tic, ka laimei un mīlestībai jābūt garantētai un nepārejošai…
Vēl sliktāk ir tiem, kuri jau iepriekš kļūst par upuriem un jau laikus ir sagatavojušies tikai neveiksmēm…

Bet normāli ir tiem, kuri priecājas, kamēr ir priecīgi un nelien kaktiņā nomirt pēc katras neveiksmes…
Tāda ir dzīve…
Brīnišķiga… pat tad, kad nekā brīnišķīga, šķiet, tajā nav…
Patiesi!…

Izvēlies to, lai kas arī notiktu…
Tāpēc, ka tā, atšķirībā no nāves, ļauj izdarīt šo izvēli…
DZĪVO!

© Ļiļa Grad
Foto: Marina Ryazantseva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

UN TAD IZRĀDĪJĀS…

UN TAD izrādījās…
Un tad izrādījās, ka mūsu patiesie garīgie skolotāji ir mūsu vecāki, radi, draugi, draudzenes, partneri, vīri, sievas, bērni, pārdevēja, autobusa šoferis, nejaušs garāmgājējs, ubags uz ielas, sašutis priekšnieks, rupjš kaimiņš.
Un tad izrādījās, ka mūsu garīguma slānis acumirklī pazūd un neiztur realitātes pārbaudi, pie mazākās mijiedarbības ar šiem skolotājiem.
Un tad izrādījās, ka ikdiena garīgumu māca labāk nekā to var iemācīties ašramos un nomaļās rekolekcijās.
Un tad izrādījās, ka Dievs neatrodas tempļos un svētvietās – Viņš ir mājās, virtuvē, vannas istabā, veikalā, darbā, saziņā ar ģimeni un draugiem.
Un tad izrādījās, ka Dievs ir daudz tuvāk, nekā mēs domājām – ka Viņš ir vienmēr, visur, visā un ikvienā, katrā mirklī.
Un tad izrādījās, ka viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķita, un ka, iespējams, tas ir augstākais garīgums – redzēt Dievišķo – parastajā un Dievu – visā (un ikvienā).
Ieraudzīt un paklanīties Viņam.
Un pasaulē? Vienkārši apskaut mirkli ar mīlestību.
~Edvards Taraščanskis~
Kopēts no Aleksandrs Agešins
Tulkojums: Kristine Devi

Par to, kas šobrīd rada realitāti

Būtībā mēs jau 10 gadus dzīvojam pasaulē, kurā tēze “doma ir materiāla” neizraisa ne mazākās šaubas. Te es domāju – lielu daļu cilvēces.

“Baidies no savām domām – tās mēdz materializēties…”, “Par ko domā, tas arī kļūsti…”, “Visumam ir pilnīgi vienalga – baidies tu, vai sapņo, tāpēc labāk sapņo!”… – šīs frāzes zina daudzi. Tomēr dzīve strauji iet uz priekšu un tikko kā atvērušās zināšanas, ļoti ātri kļūst par pagātni.

Ir labi, ja zini, ko gribi, taču nostrādā tikai tas, kas Sirdī. Un tas attiecas uz visu, ne tikai uz īpašiem vēlmju objektiem.

Ko tu jūti pret DZĪVI?
Kā tu sagaidi katru jaunu dienu – ar interesi vai bailēm?
Vai priecājies par Sauli, par Debesīm?
Par tuvajiem un gadījuma cilvēkiem savā dzīvē?
Vai aiz visām lomu spēlēm tu redzi cilvēku Dvēseles?
Vai tas viss tev liek smaidīt?…

Kad vēl tikai šī tēze “doma ir materiāla” sāka iedzīvoties masu apziņā, gudri cilvēki mēģināja mums pateikt, ka ar domāšanu vien nepietiek, tai klāt ir jābūt sajūtām, kas saskan ar to tēlu, uz kuru tu tiecies: gribi naudu – jūties kā bagāts cilvēks, gribi mīlestību – iemīli sevi, gribi dzīvokli – esi pateicīgs tai vietai, kur dzīvo šobrīd utt. Tomēr šobrīd, kad pagājuši daudzi vizualizācijas un pozitīva noskaņojuma radīšanas gadi, daudzi man raksta, ka tas vairs nedarbojas.

“Kad es beidzot iemācīšos nopelnīt?” “Kad beidzot man būs dzīvoklis, par kuru sapņoju, sapņu vīrietis, ceļojumi….?
Tāpēc, ka ir pagājis spēļu laiks.

Ir pienācis Patiesības laiks: cik ļoti tu sevi sajūti kā Dvēseli, nevis lomu, cik siltuma un prieka tu izstaro Pasaulē – tik arī labklājības tu saņemsi pretī. Katrā konkrētā brīdī. Prāta priekšstatiem un vēlmēm vispār nav nekādas nozīmes. Atspoguļosies tas, kas Dvēselei vajadzīgs mīlestības pilnīgai atklāsmei.

Ja tu vēlies aiziet no radiniekiem, ar kuriem kopā dzīvo, bet tev pret viņiem ir pretenzijas – tev nāksies vēl kādu laiku “paberzēties ar viņiem” lai atvērtu mīlestību savā sirdī, kamēr gandrīz piespiedu kārtā tu neiedziļināsies savā sirdī un nesapratīsi patieso situāciju…. Ja tu vēlies izmantot savus talantus un izglītību, lai realizētu vēlmi pēc statusa un pelnītu “ne sliktak kā citi” – tava Dvēsele visos iespējamajos veidos sabotēs tevis veicamās darbības un paralizēs tevi ar bailēm un šaubām, bet psihologu palīdzība tās vēl nostiprinās. Tāpēc, ka tu vēsti Visumam NE TO. Tu turpini izvēlēties spēles atribūtus, kad vienīgais mērķis šobrīd mums visiem ir atcerēties savu dievišķo dabu – Dvēseles Prieku no ceļojuma Ķermenī. Pateicību sev un Dievam par dzīvi unikālā laikā, kad beidzas viena spēle un sākas cita.

Mēs ar jums atrodamies astotnieka bezgalības krustpunktā un, ja iepriekšējā cilpā ļoti redzami darbojās ārējo sakaru likumi, tad jaunajā realitātē darbojas TIKAI MŪSU IEKŠĒJĀ GAISMA.
Tieši tā rada vēlmi un prasmi darboties redzamajā pasaulē.

Un dzīve momentā atspoguļo mums šīs pašpietiekamās Gaismas līmeni – esības prieku, kas nekādā veidā nav atkarīgs no ārējām dekorācijām. Kad mēs neesam norūpējušies par notikumiem, kas norisinās ārpasaulē, bet pateicībā izdzīvojam katru mirkli, lai kāds tas arī būtu – šie paši notikumi uzreiz uzlabojas. Bet tad, kad esam koncentrējušies uz to, lai uzlabotu notikumus, zaudējot saikni ar savu iekšējo uguntiņu – grūtības samilzt.
Kādi vēl pierādījumi ir vajadzīgi?

Es jau esmu minējusi piemēru par raftingu (plostošanu). Mūsu dzīve ir mūsu pašu pasūtīts raftings. Un diezgan ilgu laiku šajā ceļojumā mums palīdzēja tieši ārējās reaģēšanas prasmes – mūsu atjautība, veiklība, fiziskā izturība utt. Tomēr šobrīd šo peldlīdzekli mutuļojošā dzīves straumē vada Dvēsele.

Ja tavs prāts ir aizņemts ar apkārtējo viļņu un aprīkojuma analīzi, Dvēsele nespēj aizklauvēties līdz tavai sirdij, lai beidzot tevi ievirzītu mierīgos ūdeņos un pagrieztu tevi ar skatu pret burvīgām ainavām un piestātu tajās vietās, kur tu vēlies.

Avots: © «Obretenie-sily-Lubvi.ru»
Foto: Alex Zarco
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Patiesas izmaiņas

Patiesas izmaiņas nav ārējo dekorāciju maiņa. Tā ir iekšējās motivācijas nomainīšana.
Spēja sevi sadzirdēt.
Taču, lai sevi sadzirdētu ir:
– jāapstādina savas ierastās darbības un domas;
– jāatļauj sev “stāvēt”, ieklausoties savas sajūtās. 

Un tas nav viegli!
Vai zināt, cik daudzas mazu bērnu māmiņas man raksta: kā gan es varu apstāties, ja pat no agra rīta man jāizdara tik daudzas lietas vienlaicīgi?… Bet tikai tad, kad bērni sāk ārdīties un krist histērijā, nekas cits neatliek, kā pašai apstāties, ļoti mierīgi padzerties tēju, lai arī apkārt visi “stāv uz ausīm”. Un tad pēkšņi pamani, ka bērni norimstas un mammai izdodas to mierīgi saģērbt, lai aizvestu uz bērnudārzu vai pie auklītes.

Patiesas izmaiņas mūsos sākas no pieņemšanas, no tās pašas varonīgās sevis upurēšanas sevis paša dēļ, savas nemirstīgās daļiņas dēļ. Parasta labestība pret sevi, savu ķermeni un jebkuru savu stāvokli tieši šeit un tagad, atver durvis pārmaiņām gan sevī gan savā apkārtējā pasaulē.

Pamēģini!

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt atšķirīgam

Džiliana ir septiņgadīga meitenīte, kura nespēj mierīgi nosēdēt skolas solā. Viņa nemitīgi grib kustēties, nespēj sekot līdzi mācībām. Skolotāji pārdzīvo, soda, rāj viņu par to, ka ir neuzmanīga, taču tas viss ir bezjēdzīgi. Meitenīte vienkārši nespēj nosēdēt uz vietas un uzmanīgi sekot mācībām.
Kad viņa pārnāk mājās, arī mamma viņu rāj un soda. Rezultātā Džilianai ir ne tikai sliktas atzīmes un piezīmes skolā, bet arī mājās viņa cieš.

Reiz Džilianas mammu izsauca uz skolu. Skumja kundze paņēma viņu aiz rokas un kopā viņas devās uz pārrunu telpu. Skolotāji runā par slimību, acīmredzamiem uzvedības traucējumiem. Varbūt tā ir  hiperaktivitāte vai arī meitenei nepieciešama ārstēšana.

Pārrunu laikā telpā ienāk kāds vecs skolotājs, kurš ļoti labi pazīst meiteni. Viņš visus pieaugušos uzaicina blakustelpā, no kuras var redzēt to, kas notiek blakus istabā. Aizejot viņš apsola Džilianai, ka drīz atgriezīsies un ieslēdz vecu radioaparātu. Atskan mūzika.
Meitene istabā paliek viena, uzreiz pieceļas un sāk mūzikas ritmā kustēties, vicinot rokas un kājas. Visas viņas kustības ir emocionālas. Skolotājs smaida, visi parējie pārsteigti skatās uz viņu un nesaprot, kas tur ko smaidīt.
Bet skolotājs saka:
“Vai redzat? Džiliana nav slima. Džiliana ir dejotāja!”

1981. gadā pēc tam, kad bija pabeigusi savu dejotājas karjeru, Džiliana Linna atvēra savu dejas akadēmiju, saņemot augstu apbalvojumu par saviem nopelniem mākslā. Visa pasaule pazīst viņas leģendāro mūziklu “Kaķi”.

Ir tāda cerība, ka visi “atšķirīgie” bērni atradīs pieaugušos, kas spējīgi viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir. Jo tieši viņi rada skaistumu šajā pasaulē.

Bildītē: Džiliana skolā
Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SAJŪTI ATŠĶIRĪBU

Sajūti atšķirību: ja pirmkārt TU esi mamma, sieva, darbiniece, meita – tas ir viens. Ja TU esi nemirstīga Dvēsele, kura šobrīd kādam ir mamma, sieva, darbiniece, meita – tas ir pavisam kas cits.

Mamma-personāžs var konvulsīvi raustīties bailēs par to, ka viņas bērni “neatbilst normai”, bet mamma-Dvēsele zina, ka viss būs labi, ja bērniņš ir mīlēts…. Visas bailes, visas sāpes visi aizvainojumi un vilšanās ir mūsu lomu paliekas, caur kurām cauri dzīvēm mēs atklājām savu Dvēseles Gaismu. Par spīti tam, kā tas izskatās “mirstīgajā” pasaulē. Bailes un lomas pašas pazūd, ja mēs fokusējamies uz Mīlestību. Uz sirsnību un pieņemšanu, maigumu un prieku, ticību sev un citiem, un pateicību katram mirklim….

Un, jo sarežģītāka šobrīd ir tava dzīve, jo vairāk tajā negatīvu emociju, jo ātrāk tu vari atbrīvoties no tās lomas, kuru esi aizspēlējusies. Tāpēc, ka tā vairs nav savienojama ar dzīvi. Bet tie, kuri to jau agrāk ir izdarījuši (ņemiet vērā – ar daudz lielāku piepūli), šobrīt atklāj sev patiesi jaunus un daudz plašākus horizontus.

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot, lai redzētu sauli

Ziemā ir nedaudz vairāk klusuma, nedaudz vairāk iespēju pabūt vienatnē, nedaudz vairāk iespēju dzīvot lēnāk.
Un, lūk, šis palēninājums kļūst par gandrīz vienīgajām zālēm šobrīd.

Labprātīgi samazini ātrumu, dod iespēju atbrīvot savu nogurumu, novienkāršo savu “mazo” dzīvi līdz viedumam atbrīvoties no savām vēlmēm, kas tevi dzen…
Un līdz viedumam pārāk stipri neapgrūtināt ne sevi ne citus…
Līdz tam jau pavisam neikdienišķajam maigumam, kurā neviens nelec virsū otram, lai censtos kaut ko no ārpuses izmainīt, bet turpina mīlēt, turpina mierināt, turpina sildīt.

Negribēt pārāk daudz, nešūpoties līdzi steigai, kas tāpat neko nedod, nemētāties ar to, kas ir, dēļ tā, kā nav – lūk, vēl vienas zāles.
Zāles pret cinisko iekšējo aukstumu, pret nežēlību, pret bezspēcīgajām dusmām.

Palēnināties, lai nepazustu.

Un dzīvot, lai redzētu sauli… brīvo sauli.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis