Laiks padara mūs skaistākas

kermenis12

Domājot par sievietes skaistumu, es vienmēr atceros parunu par to, ka ir “agrie ziedi un ir ziedi – vēlie”. Vieni jau piedzimst tādi blondi skaistuļi, ka uzreiz ir skaidrs: viņai lemts būt zvaigznei. Citu skaistums neatveras uzreiz un – ne drīz, bieži vien ap 30 gadiem – caur gadiem, mīlestību, dzemdībām, ilgu ceļu pie sevis un miera Dvēselē.
…Es fotogrāfēju 17 gadīgas sievietes. Tūkstošiem stundu retušēšanas deva man iespēju milimetru pa milimetram izzināt sievietes ķermeni. Asos atslēgas kaulus, smalkos pirkstus, nervozās lūpas. Dzimumzīmes, tetovējumus… un bailes, kas rodas katrai, kad tā attopas otrā objektīva pusē – bailes satikties ar to savu daļu, par kuru tu neko nezini un negribi zināt.
Uz bildītēm gribas sevi redzēt skaistu un trauslu, kā glancētajos žurnālos. Nedudz no liktenīgās – tādu, kuras dēļ zaudē galvu. Tādu, kura nekad neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un aiziet pirmā. Viņas acīs atspoguļojas lielpilsētas ugunis, bet ķermenis ir tvirts un juteklisks. Vīriešu krekls uz viņas kailā ķermeņa izskatās labāk, kā jebkura melnā vakarkleita, bet vieglās zilbaltās ēnas zem acīm ir ēnas no garajām skropstām, nevis piecas stundas miega vai sēras pec nebijušā.
Tādu grūti iedomāties visu nakti raudošu, kad no rīta seja parvēršas par ādas un asaru maisījumu, un vajadzīga vesela diena, lai atkoptos, lai arī negribas zvanīt un melot un prasīt brīvdienu, vārīt stipru tēju un ilgi skatīties griestos, ieklausoties, kā iekšā pēkšņi viss ir kļuvis kluss un tukšs.
Tādu grūti iedomāties šādā situācijā – taču starp mums nav nevienas, kura nebūtu gājusi tam cauri. Kura nebūtu sevi atradusi vannas istabā, slīdošu gar sienu klusā histērijā kādā tumšā naktī, kad esi vairāk līdzīga aizšautam plīša zaķim ar koka pogām acu vietā, un galīgi nelīdzinies tai, kura neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un vienmēr aiziet pirmā…
Neviena no tādām naktīm nepazūd, neatstājot pēdas.
Neviens no zvaniem, kad “abonents ir nesasniedzams vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”, bet viņam taču bija jāpiezvana vēl pirms pāris stundām.
Neviens rīts, kad pamosties baigā klusumā, laulības gultā un no tukšajiem palagiem vējo nodevība – aukstums velk tieši uz mugurkaula tā, ka šķiet: dzīve priekšā vēl tik gara, bet tu jau esi Grenlande, temperatūra iekšienē krīt un dreifē ledus kalni.
… Tajā pusē objektīvam tu daudz runā, vēl vairāk – klausies. Un, ja klausies pietiekami labi, var iemācīties lasīt ķermeni – kā grāmatu: redzēt skumjās un laimīgās nodaļas, kādā atstātas piezīmes. Galvenais – sķirstīt tās saudzīgi.
Neatlocīt stūrus.
Un, ziniet, ko es vēlos teikt? Mēs esam skaistas. Ar visām mūsu plaisām un negludumiem. Tāpēc, ka tie visi ir par mūsu dzīvi, ceļu mājup, par daudzajām ceļa jūdzēm, nogurušo eņģeli aiz pleca, ataugušajām ģimenes saknēm.
Par visiem šiem velna borščiem, ar rokām mazgātajiem autiņiem, ar eļļu noķepušajām virsmām. Par visām mūsu grūtajām izvēlēm, “jā” un “nē””. orgasmiem un drebuļiem. Par to, kā pienāk ziema, kamēr tu brauc metro, par paģirām no rīta, par ar lielu prieku neatbildētajiem zvaniem, ar tadu nožēlu neatbildētajām īsziņām. Par sāpēm mugurā, par sakaltušajām kontaktlēcām, vientuļajiem Ziemasvēkiem uz plikas grīdas, Šarloti, kuru nav kam apēst – tas esam visas mēs, tas ir par mums. Tieši tāpat, kā par tiem mirkļiem, kad ļoti asi izjūtam, ka esam dzīvas, laimīgas – tādas caurspīdīgas un vieglas, starojošas…
Lūk, par to un tieši tam! – krunciņas un plaisas, nepilnības un raupjums, lai būtu kur aizķerties – aiz Dzīves un Otra, un sakrist un saaugt, pāraugt – viens vienā.
Tā, skatoties savās plaukstās es redzu nevis prāta un sirds līnijas, bet savijušos diedziņus:
lūk, skarbais, asais, stiprais, ar to esmu piesieta vīram;
lūk maigais, smalkais un zīdainais, tā ir mana meita.
Pētot dzīves pēdas ķermenī, es redzu pagātni.
Pieņemot šīs pēdas ķermenī, es kļūstu vēl skaistāka kā vakar.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Mīlestības manifests

milestiba37

Tikai tāpēc, ka es tevi mīlu…

Es nekad neatdošu tev pēdējo, tāpēc, ka mīlu tevi. Jo tad, ja atdošu pēdējo, es dusmošos un apvainošos uz tevi, un vairs nespēšu pieiet tuvāk.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es rūpējos par sevi pirmkārt. Tāpēc, ka, ja es neparūpēšos par sevi, es tev neko nevarēšu dot.

Tikai tāpēc, ka es mīlu tevi, es atveru tev savu sirdi pat tad, kad tajā ir vistumšākā tumsa. Tāpēc, ka, ja es to neatvēršu tev, tā stāvēs starp mums.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es dažkārt aizeju no tevis un palieku vienatnē, lai savienotos ar sevi un atpūtusies, atgrieztos pie tevis, kā svaigs cilvēks, gatavs sarunāties.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es pastāvīgi ar tevi strīdos. Es negribu, lai neizrunātas un nenoskaidrotas problēmas nostātos starp mums.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es pastavīgi meklēju sevis attīstīšanas ceļus, lai pēc tam neapvainotu tevi, ka terēju savu dzīvi tikai tev.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es neuzkrauju tev nepanesamu atbildības nastu par savu laimi. Es nelūdzu tev padarīt mani laimīgu, un necenšos darīt laimīgu tevi. Jo katra cilvēka laime ir viņa paša darīšana.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es pacentīšos tavā labā nedarīt neko tādu, kas ir pāri maniem spēkiem, lai vēlāk neapvainotos uz tevi par to, ka tu man to liki.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es dusmojos uz tevi, jo tu pienāc man tuvāk, kā jebkurš cits un tāpēc vari izdarīt man sāpīgi. Mans niknums ir ierobežots, un tam ir skaidrs mērķis. Mans niknums nav vēlme tevi nogalināt, bet uzaicināt vienoties.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es izdomāju noteikumus, pēc kuriem mēs dzīvosim, jo mēs esam divi atsevišķi cilvēki. Divas Pasaules, kuriem kaut kā jāvienojas.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es esmu ievainojama un neslēpju šo ievainojamību. Tāpēc, ka tieši caur to mēs varam būt tuvi.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi,es iejūtīgi un saudzīgi izturos pret tavām “sāpīgajām vietām”, necenšoties aiztikt tās. Bet arī neignorēju tās, tā dodot tev iespēju izdziedināties.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es dažkārt esmu stingra, uzstājīga un pat taisnprātīga, lai paliktu es pati. Tāpēc ka, ja es pārstāšu būt es pati, es nevarēšu būt ar tevi.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es ļoti bieži tev saku “nē”, lai mans “jā” varētu būt pilns un patiess.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es bieži tev atsaku, lai varētu piekrist tam, kas man patiešām patīk un es tajā varētu būt ar tevi pa īstam.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es tevi nežēloju un nepadaru tevi par morālu invalīdu, bet pacietīgi gaidu, kamēr tu sadziedēsi savas Dvēseles brūces, man klātesot.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es neuzņemos tavu atbildību, jo, ja es to izdarīšu, tas padarīs tevi vāju, bet mani niknu.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es apstājos, kad jūtu, ka tev manis jau ir par daudz.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es saku, ka man tevis jau ir par daudz. Tāpēc, ka, ja es to nepateikšu, mani pārņems pretīguma sajūta, un mūsu kopā būšana kļūs par mocībām.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi,  es labāk tev netuvošos, ja nebūšu pārliecināta par tavu vai savu nodomu tīrību un skaidrību.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi,es visu laiku sev jautāju, ko es gribu un kas man ir interesanti. Lai padalītos ar tevi savā priekā par atklājumiem un sasniegumiem.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es cenšos atrast laimi bez tevis, lai neuzkrautu tev atbildību par manu labklājību un, lai padalītos ar to, kas man ir.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es tev neapsolu, ka tas būs mūžīgi. Bet šobrīd es nevaru mīlēt tevi ar visu sirdi un Dvēseli un visiem saviem spēkiem.

Tikai tāpēc, ka es mīlu tevi,, es esmu gatava nodzīvot visu savu dzīvi bez tevis, ja tev tā būs labāk.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es atlaižu tevi visos piedzīvojumos, kurus tu vēlies savā dzīvē izbaudīt. Tāpēc, ka tas, kuram jāaiziet, aizies vienalga. Bet tas, kurš patiesi ir tev lemts, atgriezīsies un paliks.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es priecājos, ja tev ir labi ar vēl kādu bez manis, jo es gribu, lai pasaulē ir vēl vairāk cilvēku, kuri tevi mīl.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es nepieciešu tevi, bet uzreiz pasaku, kas man nepatīk. Lai labāk ir vairāk mazu kašķu, nekā viens liels, visu sagraujošs strīds.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es esmu gatava tevi atlaist jebkurā brīdī, jo es tikai tad varēšu priecāties par katru mūsu kopā pavadīto sekundi.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es visiem spēkiem cenšos iemīlēt un iepazīt sevi, lai necenstos tevi izmantot kā savu “caurumu” aizlīmējamo līdzekli.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es satiekos ar savām sāpēm, savu niknumu un savām bailēm. Es atkal un atkal atrodu sevī drosmi iet tam cauri. Es ļoti daudz sagaidu no sevis, bet uz tavu atbildi vien ceru, jo tu esi tu – ne es. Tu esi cits.

Un es redzu tevi. Es cenšos ieraudzīt tevi pēc iespējas skaidrāk, atšķirot tevi no savām fantāzijām un ilūzijām. Vien tikai tāpēc, ka es mīlu tevi.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

 

Dīpaks Čopra: “Kā iemīlēt sevi tādu, kāds esi”?

milestiba es15

Viss sākas bērnībā. Bērni, kurus pa īstam vecaki mīlēja, pārņem no tiem sevis paša vērtīguma sajūtu, kas saglabājas visu atlikušo dzīvi. Taču visbiežāk bērns no saviem vecākiem saņem neviennozīmīgus vēstījumus. Tādus, kā:

  • Es tevi mīlēšu tad, ja tu mani mīlēsi
  • Es tevi mīlēšu, ja tu būsi paklausīgs
  • Es tevi mīlēšu tik, cik tu to būsi nopelnījis
  • Es tevi mīlu, taču neprasi man parāk daudz, es negribu tevi izlutināt

Tu vari atcerēties vai neatcerēties šos vēstījumus no bērnības, taču tiem visiem ir kas kopīgs – tie uzstāda noteiktus priekšnoteikumus, kuru izpildīšanas gadījumā, tevi mīlēs.

Diemžēl mīlestība, kas uzstāda noteikumus, kļūst par normu, bet beznosacījuma mīlestība kļūst par praktiski nesasniedzamu ideālu. Vai mēs varam izmainīt savus iekšējos uzstādījumus par to, cik mēs esam mīlestības cienīgi? Es uzskatu, ka varam!

Atrodi dziļi sevī to vietu, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība, un aizvāc visus šķēršļus, kas neļauj tev pastāvīgi atrasties šajā vietā.

Ceļā uz beznosacījumu mīlestību nāksies risināt divus uzdevumus.
Pirmkārt, atrast sevī to vietu dziļumā, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība. Un, otrkārt, aizvākt visus šķēršļus, kas traucē tev atrasties šajā vietā pastāvīgi. Šie divi uzdevumi ir cieši saistīti, jo nevar tā vienkārši transformēt mīlestību, kas uzstāda noteikumus beznosacījuma mīlestībā.

Taču dažādu tautu tradīcijās tiek runāts par tīro apziņu, kura satur gan svētlaimi, prieku, gan ekstāzi. Lai iemācītos sevi mīlēt, ir jāatrod kontakts ar šo savu tīro apziņu. Indiešu garīgajās tradīcijas to sauc par Anandu.

Atrast mīlestības avotu nav sarežģīti.

To var izdarīt ar meditācijas palīdzību. Te var palīdzēt arī dažādas radošās prakses, piemēram hatha-joga, kas palīdz pārcelties miera un labsajūtas zonā, un tādā veidā savienot mūs ar mīlestības avotu. Taču uz īsu brīdi, pieskaroties šim avotam, mēs vēl nevarēsim palikt ar to uz mūžu, tāpēc, ka eksistē atmiņas, vecie ieradumi un pārliecības, kas neļauj mums to izdarīt.

Mīlestības principi

Pamēģini ievērot šos principus jau šodien:

  • Esi labs pret sevi.
  • Uzsmaidi savam atspulgam spogulī.
  • Atļauj citiem teikt tev komplimentus.
  • Baudi pieņemšanas sajūtu brīdī, kad tevi slavē, un izsaka tev komplimentus.
  • Nesodi sevi parāk stingri par sīkajām kļūdiņām.
  • Novērtē sevi un aizsargā savas tiesības.
  • Iepazīsti sevi tā, it kā tu būtu sev labākais draugs.
  • Mierīgi uztver savas dīvainības.
  • Esi maksimāli dabisks, neuztraucoties par to, vai tas patīk vai nepatīk citiem.
  • Saki patiesību tad, kad zini, ka tā jāsaka.

Jebkura transformācija prasa laiku un pacietību, un arī šī nav izņēmums. Pirmais, un pats svarīgākais solis, ir attīstīt sevī līdzjūtību pašam pret sevi, ar tādu pašu labestību, ar kādu tu izturies pret saviem mīlākajiem un tuvākajiem cilvekiem.

Ko NEVAJAG DARĪT!

  • Atteikties pieņemt komplimentus. (“Cik tev skaista kleita!” – “Nē, ko tu, to jau es sen par 2 EUR nopirku humpalās”)
  • Nepieņemt atzinību un uzslavas. (“Nē, nē, es jau nemaz neesmu tik laba”)
  • Pazemināt sevi, pat jokojoties. (“Ko nu es, es jau neko”)
  • Pārvērst savus trūkumus par sarunu tematu.
  • Izdomāt dažādus attaisnojumus cilvēkiem, kuri nodarījuši tev sāpes.
  • Samierināties ar nevērīgu un vienaldzīgu attieksmi pret sevi no cilvēkiem, kuri sakās tevi mīlam.
  • Klusējot pieņemt sliktu attieksmi pret sevi, kad zini, ka tev sevi jāaizstāv.

Tu varēsi ieraudzīt savas pašsajūtas atspulgu pasaulē tad, ja iemācīsies to ievērot. Pat negatīvs atspulgs ir ļoti svarīgs, tas parāda tev ceļu uz pārmaiņām.

Tev apkārt ir cilvēki, kuri tevi nepietiekami novērtē, lai arī tā nevajadzētu būt? Necenties viņus izmainīt, bet saproti to, ka viņu attieksme pret tevi ir tikai un vienīgi tavas paša attieksmes pret sevi atspulgs, tu pats sevi nepietiekami novērtē.

Uzraksti vai izdrukā šo sarakstu, lai saprastu, kā tava dzīve atspoguļo tavu attieksmi pašam pret sevi. Nākamās nedēļas garumā ar ķeksīti atzīmē katru aprakstīto situāciju, kuru novērosi savā dzīvē.

Kā mana attieksme pret sevi izpaužas manā dzīvē

Pozitīvās izpausmes
Kas notiks tad, kad tu sāksi sevi mīlēt:

  • Kāds mani uzslavēja un atbalstīja
  • Man iepatikās cilvēks, kuru es ieraudzīju spogulī
  • Es saņēmu patiesu komplimentu no sirds
  • Es sajutos lepns par to, ko izdarīju
  • Es sajutos, ka esmu savā īstajā vietā
  • Kāds, kurš man ir ļoti svarīgs, nodemonstrēja man savu mīlestību pret mani
  • Es sajutos mīlestības cienīgs
  • Es sajutos mīlēts
  • Es pēkšņi sajutu, cik brīnišķīga ir mana dzīve
  • Es sajutu savu unikalitāti, otra tāda cilvēka visā pasaulē nav

Negatīvās izpausmes
Atceries, vai bieži tevi piemeklēja šādas domas:

  • Kāds mani kritizēja, man to dzirdot
  • Es saviebos, ieraugot savu atspulgu spogulī
  • Es sajutos vainīgs, vai nokaunējos par kaut ko no pagātnes
  • Es sajutos pazemots sarunā ar kādu
  • Es sajutos kā svešs un neviena negaidīts viesis
  • Es sadzirdēju tukšus vārdus, kas izskanēja paužot “mīlestību” pret mani
  • Es sajutos mīlestības necienīgs
  • Man nācās uzklausīt daudz svešu žēlabu
  • Es ļoti asi sajutu kāda manas dzīves aspekta bezjēdzību
  • Es sajutu, cik garlaicīga ir mana dzīve un cilvēki, kurus katru dienu redzu

Vairums cilvēku baidās uzzināt patiesību. Vai arī padomā, ka tikai cilvēki ar zemu pašvērtējumu ievēro savas negatīvās izpausmes. Tas tā nav!

Ievērojot to, kas notiek, godīgi to novērtējot, tu sper lielu soli uz priekšu savā attīstībā un mīlestībā pret sevi.

Paust labestību pret sevi – tas nozīmē sveicināt izmaiņas. Paššaustīšana mums traucē mīlēt sevi un pieņemt tādus, kādi mēs esam šeit un tagad.

Katrs solis, kas sperts nost no negatīvā atspulga un tālāk no negatīvajām izpausmēm mūsu tēlā, ir solis pretī beznosacījumu mīlestībai!

Autors Dīpaks Čopra
Avots: psychologies.ru
Tulkoja: Ginta FS

Palēnināties…

paleninaties

Marusjai, kas reiz man iemācija apskaut kokus.

Pirms dažiem mēnešiem es sajutu nopietnu vajadzību palēnināties. Apzināti “nomest apgriezienus” un iemācīties savas dienas dzīvot mierīgāk. Pārstāt izmisīgi irties līkumos starp peldošajām koku atlūzām un, apturot airus, ieklausīties klusumā.

Dzīve savā dāsnumā atgādina izmanīgu tirgotāju – tā gatava notirgot zem letes dažādas kārdinošas mantas, lūrot aiz stūra, ar sev raksturīgo: “ei, panāc šurp, puis!”. Gribas gan tur, gan to, gan ar tiem, un vēl ietiniet man, lūdzu, šo. Nē, nebūs gana, nepietiks!

Palēnināties nozīmē reiz apsēsties ar zīmuli un bloknotu rokā, un noskaidrot, kas tad tev īsti šobrīd ir svarīgi, kas ir svarīgi perspektīvā un kas tik ļoti kārdina. Laimīgi cilvēki ir stipri savos sapņos, bet ne tajos, kas savai iekšējai lietošanai galvā, bet uz tiem, kuru piepildīšanu tev patiešām ir milzīga vēlme iet, skriet, peldēt, kārpīties augšup pa stāvu sienu, neskatoties uz karstumu, caureju un šauriem zābakiem.

Kad palēninies un ļauj aiziet vilcieniem, sadegt biļetēm, atpalikt no grupas un apmaldīties brīnumainā mežā, jēga atrodas zem papardes lapām, zem zaļajām sūnām, aiz koka paslēpušās lapsas skatienā. Kad vēl nav smieklīgi, bet nav arī bail. Tu mācies pateikt “nē” – un tajā pat brīdī iestājas tads dziļš un skaists klusums, kad var dzirdēt, kā no aira nokrīt ūdens pile un atsitas ūdenī, kā atbalsojas ieelpa un izelpa kļūst par migliņu, un kā brīnišķīgs sapnis par upi pārklājas miers, un straume tevi aiznes sev līdzi kā kafiju līdzņemšanai.

Palēnināties īpaši veselīgi ir tad, kad sāk trūkt spēka pretoties, un no vēlmēm ir palikušas  tikai dažas – gulēt, klusēt un, lai neviens netraucē.  Un nav vajadzīgas nekādas kustības un sajūtas, visu, ko varēji tu atstāji, kā ir, “processing error”. Pats kvēlākais sapnis – palīst gultā zem segas un gulēt, lai prāts nepaspētu izložņāt visus dienas laikā noglabātos iespaidus, atmiņas, bildītes – tas arī ir noguris, droši vien tāpēc arī sapņo kaut kādus murgainus sapņus.

Programma maksimums – vienkārši vakarā atgriezties mājās vienā veselā gabalā: neizšļakstīt sevi pa ceļam līdz galam, un neatsisties pret asiem stūriem.

Es sen jau to sapratu, ka tikai tad, kad tev ir spēks, tev ir arī uzmanība. Klausīties ar visu savu būtni, nevis pa ausu galam, iedziļināties būtībā, nevis “nobraukt pa virsu”, pažēlot, apskaut, noglaudīt, nevis pamest ierasto “viss paries”. Tāpēc, ka kopā ar “visu” pāries vēl kaut kas ļoti svarīgs – tava spēja ieraudzīt cilvēkos dzīvo. To, kas sāp un atbalsojas, kopīgu visiem, un nevis “sakiet, vai jūs kādu mīliet?” – “Nē, man slinkums!”.

Palēninājusies es atkal sajutu tirpas pirkstos no vēlmes fotogrāfēt. Es taču biju pārliecināta, ka to vairs nekad nedarīšu, ka neņemšu rokās kameru, ka neskumšu pēc bedrītem svešos vaigos un visuma acu zīlītēs, to kosmosu, kas atklājas brīdī, kad tu nospied slēdzi.

Palēninājusies es ievēroju, ka biežāk esmu sākusi apskaut cilvēkus, ievērot viņu dzimumzīmes, redzēt saikni. Tikties un atvērties bez bailēm par to, ka kaut kad un kaut kur atbalsosies. Galu galā, ir jāuzskata sevi par kaut ko ļoti īpašu un svarīgu, lai pārdzīvotu par to, ka var ciest mana reputācija. Bet es? Vai tad es esmu tāda? Es esmu bulciņa 🙂

Autors: Olga Primačenko
Avots: http://.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kad Dvēsele atstāta novārtā…

vilks2

Kad dvēsele ir atstāta novārtā.., parādās simptomātiska apsēstība, atkarība, vardarbība un jēgas zudums, ” teicis Tomass Mors.

Cilvēkiem, kuriem ir ēšanas vai alkohola, vai pat narkotiku atkarība, ir bail no sava ķermeņa un realitātes. Visa viņu dzīve ir kā maska, ko tie izmanto, lai izdzīvotu ārpasaulē.

Viņi ir kontroles un perfekcionisma pārņemti. Viņi cenšas būt tik ļoti efektīvi ikkatru dienu, ka dienas noslēgumā sabrūk un viss beidzas ar kompulsīvu ēšanu vai dzeršanu.

Vēlme būt lieliskam dēlam vai meitai liek nerimstoši tiekties uz sasniegumiem. Bet patiesībā tā ir vēlme pēc nāves, ne dzīves. Tas nozīmē – padarīt dzīvi par perfektu un nedzīvu struktūru.
Gribasspēks tādu cilvēku var uzturēt ilgu laiku, ja vien viņš var skriet pietiekami ātri un ķermenis ir pietiekami spēcīgs, bet galu galā ķermenis sabruks dēļ noguruma, jo varas princips nogalina dzīvi. Patiesībā cilvēks badu cieš iekšējā dzīvē.

Darbā ar atkarībām lielu lomu spēlē simboliskais darbs – sapņu analīze un aktīvā iztēle. Tas palīdz iziet ārpus izteikti konkrētās pasaules, kas mēdz dominēt atkarīgai personībai.

Labs piemērs šeit var būt vilka tēls.

Vilks ir ļoti inteliģents dzīvnieks, bet tā vājība ir alkatība. Tas kaut ko grib, bet bieži vien nezina, ko tieši. Ja vilka tēls iemieso negatīvo polaritāti, tad tam vajag aizvien vairāk ēdiena, vairāk seksa, vairāk alkohola, vairāk naudas vai jebkā cita konkrēta. Ja vilks dodas garīgā virzienā, tas var būt arī neticami radošs.

Katram arhetipam ir divas puses, divas polaritātes. Vilku māte var arī izaudzināt bērnus, par ko stāsta daudzi mīti un leģendas. Viss atkarīgs no tā, kurai polaritātei mēs pieslēdzamies. Tomēr ļoti iespējams, ka atrodam paši savējo, īsto zelta vidusceļu.

Šai ceļā svarīgi ir atjaunot saikni ar sievišķību, (vīrišķību – vīriešiem) mīlestību pret dabu un savu ķermeni, lai dotu vietu spontanitātei un lēnam laikam, lai godinātu savu iekšējo realitāti un piešķirtu vērtību jūtām, izvērtētu mūsu atkarību simbolisko nozīmi un jautātu sev: “PĒC KĀ ES PATIESĪBĀ ESMU IZSALCIS?”

Sagatavoja Ginta Jansone
Pēc interviju mareriāliem ar Junga analītiķi Marionu Vudmenu (Marion Woodman)

No Kristines Om Shanti dienasgrāmatas

Runā, ka pasaulē ir kāds īpašs cilvēks

ipass cilveks

Runā, ka pasaulē ir kāds īpašs cilvēks.
Viņš ir tas, kurš apsēžas tev blakus maršrutniekā brīdī, kad tava dzīve pēkšņi strauji brūk, kad savs krusts kļūst par smagu, lai to nestu vienatnē. Kad tavas rokas trīc un un balss arī noteikti trīcētu, ja vien tas kamols, kas kalā, ļautu tev runāt. Kad viss satumst un kļūst nesvarīgs, kad saiknes kā diegi pārtrūkst, kad atrastais šķiet vien muļķīgs attaisnojums savam paša bezvērtīgumam. Tieši šajā brīdī īpašais cilvēks apsēžas tev blakus. Klusējot raugās tevī, un pēc tam pasaka kaut ko pavisam vienkāršu, tieši to, kas nepieciešams, lai pateicībā iesmietos. To, kas tev dod spēku nostaigāt vēl dažas dienas.
Tu smejies un pat joko. Kautrīgi piesedz seju ar abām, nesen vēl trīcošajām rokām, it kā vēloties paslēpt savu neveiklo, vēl neseno satraumējumu, ko blakus sēdošais tik skaidri ir ieraudzījis. Taču sirds dziļumos tu zini, ka tevi neviens nenosoda. un tev no tā paliek vieglāk.
Cilvēks reizē ar tevi izkāpj pieturā. Dažkārt pavada līdz mājām, bet pēc tam, kā jau pienākas šādiem labo lietu darītājiem, dodas tālāk savos ceļos. palīdzēt citiem nolemtajiem.
Drīzumā viņu satiek vēl kaut kur. Viņš satiek noraudājušos, tukšos, tos, kas pilni izlēmības darīt galu savām ciešanām. Izdegušus, aizmirstus, līdz malām ciešanu piepildītus. Viņi klusējot, saviem soļiem mēra ceļus uz pašu malu, uz turieni, kur ceļā gals. Cilvēks viņus tur arī satiek – pie pašas malas. Šī mala var būt jeb kas – augstceltne, celiņš, kas ved parkā, pilsētas centrālās ielas, vai ieeja kāpņutelpā…. Katram šī mala ir sava. Taču tieši tur viņi satiek cilvēku. Saulains no dabas, ar patīkamu gaismiņu acīs, viņš saka:
– Vai es varu kā palīdzēt?
Un cilveki nespēj viņam atteikt. Sākumā naidīgi, noslēgušies sevī, savā izmisušajā nelaimē, viņi pēkšņi atbild un atveras parastam, nejaušam garāmgājējam.
– Jā, varat! – tā parasti viņi saka. un daudzi pēc tam piebilst, – Izdariet vienalga ko. Pastāstiet man kaut ko, pieskarieties man…. Tikai neatstājiet mani vienu. Un ļoti jūs lūdzu, neizrādieties zaglis, nelietis vai krāpnieks. Vēl to es nepārcietīšu.
Un sāpes izlien uz āru. Un ķermenis trīc un dreb kopā ar Dvēseli. Izmisušie cilvēki apraudas aiz savas bezcerības, sāpēs un izmisumā. Un piekļaujas cilvēkam. Un viņš, izpildot to lūgumu, apskauj viņus siltām, drošām, maigām rokām un šūpo, līdzīgi kā māte mierina savu bērnu. Viņš nelaiž tos vaļā, kamēŗ skarbā sāpe tos nebūs atlaidusi, un nepametīs izmocītās sirdis. Kamēr viņus neapņems miera sajūta, kas nākusi no bērnības un nomierinās drebuļus.
Pēc tam cilvēks atvadās un piedod asaras, mirkļa vājumu, stāstus par dzīvi, naidu un sāpēm. Par visiem tiem netikumiem, kuri piemīt mums katram, un par kuriem mēs tā kaunāmies. Un cilvēki, pieņemti un nomierināti atkal cenšas dzīvot. ja ne sevis dēļ, tad kaut vai to dēļ, kas nepameta viņus bezcerīgajā tumsas stundā. Viņi atkal sāk ticēt labajam – un pat pavisam nedaudz – brīnumam, jo tādi glābēji taču it kā ir dāvanas no debesīm. Viņi sev tic un dažkārt tic pat tam, ka paši varētu kļūt par tādu Cilvēku, nevienaldzīgu pret cita cilvēka tukšumu.
Izmisušiem cilvēkiem ļoti, ļoti ir vajadzīgs kāds, kurš būs blakus, kad viņiem spēki beigsies. Kurš kļūs par sienu priekšā pašam ceļa galam, kad viss kļuvis tumšs un gaišā nākotne sabrukusi kā kāršu namiņš.
Mums visiem ir vajadzīgs tāds cilvēks.
Un tādu cilvēku būtu daudz, ja vien katrs no mums izvēlētos tads būt citiem.
Autors: Jeļena Korf
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Atļauj sev just to, ko tu jūti

just

Mīļie,
reiz es atnācu pie terapeita dīvaina iemesla dēļ.
Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte*.
Kāpēc? Jo es padomāju, ka jūtu KAUT KO – NE TO.
(* Visīsākā sociopāta definīcija ir cilvēks bez sirdsapziņas, kurš citus cilvēkus redz tikai kā manipulējamus instrumentus savu mērķu sasniegšanai).

Man bija 30 gadi, biju precējusies un visas pazīmes liecināja par to, ka man bija jāsapņo par bērna piedzemdēšanu. Šķiet, ka visas sievietes pēc 30 sapņo par bērniņu. Bet man to negribējās. Domas par bērnu mani pildīja nevis ar prieku, bet – nemieru.
Tad es nolēmu, ka laikam esmu sociopāte (un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko man tagad darīt). Labestīga sieviete ļoti rūpīgi man pastāstīja par atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts nav spējīgs just. Bet jūs, gluži otrādi, esat jūtu pārpilna. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka JŪTAT KAUT KO NE TO”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne tāpēc, ka man nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail atzīt, ka manas jūtas ir pareizas. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “tās” un “ne tās” emocijas (un tas attiecas uz jebkuru notikumu) – un, ja reiz es sevi noķeru “ne tajās” emocijās, ar mani kaut kas nav kartībā.

Par laimi, es tā vairs nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas!
Mēs ar jums esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli savā neideālumā.
Nav viena pareiza veida, kā justies.

Protams, sabiedrība translē dažus veidus… un mūsu galvās tie kļūst par vienīgajiem, pareizajiem. Bet kad attopies kopā ar savām jūtām, un centies pielāgoties sabiedrībai, tava personība cieš.

Nākas neveselīgā veidā apslāpēt savas jūtas, ar sava iekšējā kritiķa palīdzību – vai vispār pārstāt uztvert savas personīgās sajūtas! Kādā brīdī tādā veidā ir patiešām iespējams novest sevi līdz sociopātijai, apspiežot visas savas emocijas.

Vai jums ir gadījies, ka jūtat kaut ko – ne to?

Pēdējo gadu laikā es esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

Kāda mana draudzene savā kāzu dienā noķēra sevi pie tā, ka jūtas nelaimīga – tā bija absolūta bēdu sajūta. Tas noteikti bija KAUT KAS – NE TAS. Iedomājieties, trīssimt viesu, dārga Veras Vongas dizainēta kleita un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savu bēdu sajūtu, sabojāja viņai turpmākos laulības gadus. Protams, labāk nejust neko, nekā KAUT  KO – NE TO!

Cita draudzene – rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja drosmīgu eseju par kādu citu nepiedienīgu sajūtu. Kad pēc smagas un mokošas slimības nomira viņas tēvs, Enna bija laimīga. Bet cilvēki, kuri internetā izlasīja viņas eseju, rakstīja iznīcinošus komentārus. Tā taču nedrīkst justies! Tomēr Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa ļoti mīlēja savu tēvu, un rūpējās par viņu visu slimības laiku, līdz pašām beigām. Tomēr viņa bija laimīga par to, ka šīs mocības reiz ir beigušās. Bet tā vietā, lai klusētu par šīm NEPAREIZAJĀM SAJŪTĀM, viņa  uzdrošinājās par tām runāt atklāti. Es lepojos ar viņas drosmi.

Cits draugs pēc daudziem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr esmu tos ienīdis, un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene neizjūt ne vainas apziņu, ne nožēlu pēc trīsdesmit gadus atpakaļ veikta aborta. KĀ VIŅA TĀ DRĪKST!

Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, jo saņēmās drosmi, un pateica: “Ja godīgi, man vairs par to nav nekādas intereses!” TĀ NEDRĪKST!

Kāds draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens vēl pirms savas nāves nav teicis, ka nožēlo to, ka nav vairāk laika pavadījis darbā? Tāpēc, ka ģimene un draugi ir kas daudz svarīgāks? Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man atnes daudz vairāk prieka, kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā risināt ģimenes problēmas. Es darbā atpūšos!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene domāja, ka jūk prātā, kad sajuta milzīgu atvieglojumu no tā, ka viņas vīrs pameta viņu pēc 20 gadus ilgas “labas laulības” dzīves. Viņa visu sevi atdeva ģimenei, viņa vīram ticēja un bija uzticīga, bet viņš viņu pameta. Viņai taču tagad jācieš! Viņai jājūtas pieviltai, pamestai, nodotai, pazemotai! Ir scenārijs, saskaņā ar kuru jāuzvedas labai sievai, kad vīrs nolemj šķirties – taču viņa ignorēja šo scenāriju. Viss, ko viņa juta, bija prieks par negaidīto brīvību. Viņas ģimene satraucās. Jo mana draudzene taču juta KAUT KO – NE TO! Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

Mana mamma reiz atzinās, ka pats laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀ TĀ? Viņai taču bija jājūtas, ka tukšā ligzdā, un jācieš! Mātei ir jacieš, kad viņs bērni pamet mājas. Bet mana mamma gribēja nodancot džigu, kad viņas māja kļuva tukša. Visas mātes cieta, bet viņa vēlējās dziedāt kā putns. Protams, viņa nevienam tajā neatzinās. Pretējā gadījumā, viņu uzreiz nolinčotu kā sliktu māti. Laba māte nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko teiks kaimiņi?!

Un vēl viens, desertā.

Reiz mans draugs uzzināja par savu navējošo diagnozi. Viņš savu dzīvi mīlēja vairāk par visu pasaulē. Un pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī sajūta viņu neatstāja. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi, un drīz viss beigsies. Viņš mira. Viņam bija jājūt bailes, dusmas, bezcerība. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija – vairāk nebūs ne par ko jāuztraucās. ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītajām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu, ne – garāžas jumta salabošanu. Viņam pat nebija jāraizējas par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Viņš bija laimīgs. un viņš tā arī palika laimīgs līdz pašām beigām.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet esmu piekusis. Laiks doties mājās no tusiņa. Un es esmu gatavs iet.” KĀ VIŅŠ TĀ DRĪKST? Ārsti centās iestāstīt, ka viņš ir šoka stāvoklī, un lasīja viņam pasāžas un brošūras par bēdām. bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija – laimes sajūta. Ārstiem tā vienkārši nepatika, tāpēc, ka tā bija NEPAREIZA SAJŪTA. Tomēr manam draugam bija tiesības justies tā, kā viņš jutās – vai tad 60 gadi apzinātas un godīgas dzīves nav pietiekami, lai nopelnītu tādas tiesības?

Mani mīļie draugi, es vēlos, lai jūs atļautu sev just to, ko patiesi jūtiet, un ne to, ko kāds jums uzspiež kā pareizu.
Es vēlos, lai jūs balstītos tikai uz jūsu pašu sajūtām.
Es vēlos, lai vārdi JŪTIET KAUT KO – NE TO, jums izsauktu smieklus, nevis kaunu.
Mans draugs Robs Bells pastāstīja par to, kā jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es tā jūtos?” Un tas pacietīgi atbildēja: “Eh, Rob…. normāli jau sen vairs nekas nav!”
Man arī normāli jau sen vairs nekas nav. Un es negrasos ciest un kaunēties par to, kā man ienāk prātā justies.

Ja es esmu laimīga, tad mana laime ir patiesa un reāla man.
Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas man.
Ja es mīlu, tad mana mīlestība ir patiesa un reāla man.
Nevienam nepaliek labāk, ja es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.
Dzīvojiet pilnu dzīvi Jūtiet to, ko jūs jūtiet!
Viss pārējais ir KAUT KAS – NE TAS. Priekš jums.
Ar mīlestību. Liza.
Autors: Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS