Nedaudz par attiecībām

123

Var teikt, ka otrs cilvēks nedod mums to, ko mēs vēlamies.
Bet var ievērot to, ka mēs paši nepastāstām par savām vajadzībām.
Var teikt, ka partneris mūs pietiekami neciena.
Bet var ievērot to, ka mēs paši par maz cienām sevi.
Mēs varam teikt, ka mūsu partneris ir dumjš.
Bet varam ievērot to, ka neprotam paskaidrot vai arī gaidām, ka viņš pats uzminēs.
Mēs varam teikt, ka partneris par maz strādā ar sevi un nepietiekami ātri attīstās.
Bet varam ievērot to, ka mēs skrienam pārāk ātri un esam neiecietīgi pret tiem, kuri ir lēnāki par mums.
Mēs varam teikt, ka partneris savā dzīvē nedara to, kas vajadzīgs.
Bet varam ievērot to, ka esam neiecietīgi pret otra cilvēka izvēlēto ceļu.
Mēs varam nosaukt savu partneri par bailīgu.
Bet varam ievērot savas bailes viņa baiļu sakarā.
Var nosaukt partneri par cilvēku, kurš neredz visvienkāršākas lietas.
Bet var ievērot to, ka mēs nesniedzam viņam pietiekošu atpakaļsaiti par to.
Var nosaukt partneri par nosodošu.
Bet var ievērot to, kā mēs tam ticam, tai pat laikā ikviens vērtējums ir savas viegli ievainojamās Dvēseles aizsardzība.
Var izšķirties un atgrūst jebkurā brīdī.
Bet var ievērot to, kurā vietā man pašam nepietiek resursu kaut ko mainīt.
Var atstumt otru cilvēku.
Bet var ievērot, kas tā šajā brīdī ir par iekšējo enerģiju un no kurienes tā nāk.
Var otrā redzēt ļoti daudz ko, taču tas mainīsies tikai tad, kad mēs kaut ko mainīsim sevī.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par Mīlestību un bērnudārziem

dI2WT_MxSWc

Es ne uzreiz izlēmu rakstīt par šo tēmu, jo saprotu, cik ļoti mūsdienu cilvēku galvās ir iesakņojušies stereotipi šajā jautājumā. Šī pasaka par bērnu socializāciju sabiedriskajās iestādēs ir tik ļoti nodrillēta plate, ka ar faktu palīdzību esmu piekususi apgāzt šo tēzi, taču nevarēju mierīgi paiet garām histērijai attiecībā uz aicinājumu saglabāt un pavairot bērnudārzus. Es nerunāšu par to, kas jadara valstij, jo esmu speciālists pavisam cita jomā, vienkārši vēlos vēlreiz atgādināt divas mazas tēzes, pirms rakstīt to, ko vēlējos.

Pirmais. Iedvesmot pašas Vīru apzināties savu atbildību par ģimeni un finansiāli to nodrošināt, palīdzēt viņam formēt pārpilnības redzējumu ir daudz vienkāršāk, kā uz to pašu iedvesmot valsti vai ierēdņus.
Kāpēc sievietēm to ir tik grūti izdarīt? Tāpēc, ka viņām to nemācīja ne bērnudārzos, ne skolās. Viņa zin daudz ko, taču nezin, kā veidot attiecības ar cilvēkiem. No turienes tad arī tik naidpilnas sejas mātēm, kuras tiek intervētas. Bērns uz rokām un māte pilnā kaklā kliedz uz apkārtējiem cilvēkiem (viena tāda reportāža pamudināja mani uzrakstīt šo rakstu. Tajā kāda māte dziļi un no sirds aizsargāja bērnu tiesības uz bērnudārziem, bet ne bērnu tiesības “uz mammu”…). Ko no šīs scēnas savai dzīvei paņems viņas bērns?

Otrais. Darbs un nauda ģimenē nekādā veidā nav saistīti viens ar otru. Ja tu izpildi savu sūtību, tātad esi sapratis, kāpēc dzīvo, un tad mājās vienmēr būs nauda, ja, nē, tad tu un tava ģimene visi rausieties melnās miesās, bet jēgas nebūs nekādas.

Naudu, kas Sievietei pienākas no dabas, vienmēr mājās atnesīs Vīrietis, ja tu viņam uzticēsies. Un, ja uzticēsies Dievam. Bet uzticēties Dievam var tikai garīgas personības, nevis reliģiozas. Tās ir divas absolūti atšķirīgas cilvēku kategorijas. Pirmie pateicas Dievam, otrie kaut ko visu laiku Viņam prasa.
Ja tu sevi pozicionē kā ticīgu cilvēku, tad uzticēšanās Dievam būs tavā apziņā tik ļoti spēcīga, ka tev nekad nebūs baiļu palikt bez maizes rieciena un nebūs šizoidālu noslieču biedēt bērnu ar dzīvi.

Tā, tagad pāriešu pie jautājuma par Mātēm.
Mēs jau noskaidrojām, ka bailes no trūkuma ir tikai bailes. Vai tās piespiež mātem iet stradāt un atstāt savus bērnus citām sievietēm (es vispar nevēlos runāt par beznosacījumu mīlestības kvalifikāciju bērnudārzu pedagogiem). Taču ir tik daudz mammu, kuras finansiāli ir labi nodrošinātas un tomēr atdod savus bērnus bērnudārzos un pieprasa to skaita palielināšanu. Tātad jautājums vispār nav par naudu? Ne arī par ekonomiku? Bet, kur tad ir atbilde? Ģimenē! Vienmēr atbilde ir Ģimenē. Tad kādi ir patiesie iemesli, kāpēc mammas atdod savus bērnus bērnudārzos?

✔ Sieviete tiešām uzskata, ka bērnudārzā viņas bērnam kaut ko iemācīs labāk, kā var iemācīt viņa pati. Viņai neviens nav mācījis, kā nodarboties ar bērnu, kā viņu attīstīt, kā atšķiras zēnu un meiteņu audzināšana. Un rezultātā viņai rodas ilūzija, ka viņa uz to nav spējīga, bet kāda tante bērnudārzā to ir gatava labprātīgi un ar prieku izdarīt! Man jūs jāapbēdina. Nav gatava. Mācību iestādēs audzē priekšmetu pasniedzējus – cilvēkus, kuri māca zināšanu nodošanas metodikas, taču ne jau audzināt jūsu bērnu. Zināšanas bez garīguma jau tika pielietotas praksē – tās bija briesmīgākas lappuses cilvēces vēsturē, kad cilvēki ar augstāko izglītību veica eksperimentus ar citiem cilvēkiem koncentrācijas nometnēs. Garīgs cilvēks uz kaut ko tādu nav spējīgs. Bet cilvēks bez garīguma, bet ar zināšanu bagāžu – vienkārši.

❤ Jūs esat mammas! Tas nozīmē VISAUGSTĀKĀS KLASES PROFESIONĀĻI. Ja Dievs jums uzdāvinājis tādu neticamu laimi kļūt mātei, tātad dos arī visas iespējas palīdzēt savam bērnam būt par Cilvēku. Šodien interneta dzīlēs mēs varam izlasīt miljoniem rakstu par to, kā rotaļāties ar bērnu, kā viņu attīstīt, bet, pats galvenais, kā bez nosacījumiem mīlēt savu bērnu. Bet tam vajadzīgs vispirms pašai piepildīties ar mīlestību.

✔ Sieviete ir iztukšota. Tikai ar Mīlestību piepildīta Sieviete ir spējīga Mīlestību dot bez nosacījumiem, vienkārši tā, kā vienā ļoti labā multfilmā. Bet “tukšs” cilvēks jau ir noguris pēc pirmā bērna piedzimšanas. Viņš savai mammai ir reāli smaga nasta. Emocionali, fiziski, garīgi. Viņa nezin, kā veidot attiecības ar vīru, radiniekiem, un te – vēl bērns. Bet no kā tad atbrīvojas, kad ģimenē ir grūtības? No paša vājakā. Šajā gadījumā – no bērna.

❤ Tāpec es pastāvīgi jaunajām meitenēm, kurām vēl nav ģimeņu, saku – iemācieties būt laimīgas tāpēc vien, ka esat piedzimušas, nevis gaidīt, kad šo laimi jums kāds atnesīs – vecāki, vīrs, radinieki, bērns. Apgūstiet pašcieņu. Tās šodienas meitenēm ir tik maz. Mani ļoti sarūgtina tas, ko redzu. Attiecības, kuras veido meitenes līdz ģimenes radīšanai – vairums no tām nolemtas šķiršanai nākotnē. Diemžēl, to es redzu jau tagad… Tātad – atkal būs pamesti bērni un atkal viņiem veidosies deficīts pasaules redzējums. Lai tas nenotiktu, sāciet jau tagad pašu galveno savas dzīves darbu, kurš saucas “Mīlēt bez nosacījumiem un pirmkārt, iemācīties mīlēt un cienīt sevi!” 

✔ Sieviete vienkārši NE zin (vai negrib zināt), NE redz (vai negrib redzēt) citus piemērus dzīvē. Viņa ir izaugusi tapat kā viņas vecāki, vecmāmiņas, vectētiņi, tie, kuru laikā tika radīti bērnudārzi – ar vienu vienīgu mērķi – atņemt bērnam saikni ar vecākiem, lai viņš pilnībā savu dzīvi veltītu valstij. Cilvēki pazaudēja saikni ar savu dzimtu, ar savām saknēm. Viņi neredz savas mātes, tēvus, viņi kaut kur skrien uz melīgiem mērķiem, rezultātā – uz kapiem, un pat nesaprot, kāpēc un kur skrien. Viņiem pateica: skrien uz pensiju, un viņi noticēja. Bet, lai kaut vai vēlreiz parbaudītu – tas nozīmē pielikt pūles darbā ar sevi. Bet kurš gan to grib? Tās pūles pielikt? Ļoti maz cilvēku. Labāk aiziet uz izaugsmes treniņu, lai iemācītos manipulēt ar cilvēkiem, bet pašam attīstīties – Dievs pasarg!
Ko darīt?

❤ Meklēt literatūrā, filmās, dzīvē citus patiesas laimes un mīlestības piemērus. Atrodiet laimīgu mammu un viņu bērnu stāstus, lai viņu dzīve kļūst par jūsu orientieri, nevis tantes, kura māca tevi dzīvot, bet pati jau divdesmit gadus nekomunicē ar saviem bērniem, jo viņi vienkārši no viņas ir aizmukuši.

✔ Sieviete dzīvo iluzorā stereotipu pasaulē, kur visiem obligāti jāiet caur bērnudārziem, skolām ut.t. tālākai socializācijai. Vienkārši atbildiet uz vienu jautājumu, ja bērnudārzs un skola dod 100% socializācijas zināšanu (bet socializācija ir prasme komunicēt vienam ar otru), tad kāpēc mēs to daudzu gadu garumā neesam iemācījušies? Kāpēc daudzās postpadomju valstīs ir vairāk kā 70% šķirtu laulību un savu bērnu pamesti veci vecāki, tik daudz noziedznieku, dažādu sadzīves slepkavību un narkomānija? Tāpec, ka sievietes strādā, lai maksātu nodokļus par kuriem uzturēt cietumus, narkoloģiskās klīnikas, slimnīcas utt., tā vietā, lai savās mājās radītu mīlestības pilnu atmosfēru, labklājību un līdz ar to dāvātu saviem berniem laimīgu nākotni ĀRPUS augstāk minētajām iestadēm.
Ko darīt?

❤ Saprast vienkāršu patiesību. Tikai tu pats esi spējīgs savam bērnam uzdāvināt pašu vertīgāko. Nav labākas mammas pasaulē. Nav tēvu aizvietotāju. Ja tu neesi kvalificēts vecāks – bērnam nav iespēju iziet no šīs dzīves skolas bez iekšējiem un ārejiem zaudējumiem. Meklējiet variantus. Tie ir. Jūs vienkārši neesat to darījuši. Ja man tas izdevās, kad es viena audzināju bērnu, jums arī izdosies.

Ko var izdarīt Vīrietis, lai Sieviete ar mīlestību MĀJĀS izaudzinātu savus bērnus?

Uzņemties atbildību par savu Ģimeni. Pa īstam. Saprast, ka par šo Sievieti un šiem Bērniem tu esi atbildīgs Dieva priekšā.

Aizsargāt Sievieti. Jebkurā situācijā – Tu esi spēcīgāks. Kaut vai tikai tāpēc, ka Tu esi Vīrietis. Tu esi spējīgs izturēt viņas garastāvokļa maiņas, viņas histērijas, iedzimto nepārliecinātību par sevi un mīlestības trūkumu. Tu esi stiprs. Lūdzies un tu satiksi savu skolotāju, kas palīdzēs grūtības pārvarēt ar viedumu.

Dod viņai pamatu. Atkārto katru dienu viņai to, ka tu viņu mīli, un novērtē katru sekundi, kuru viņa iegulda ģimenē!

Dāvini viņai dāvanas. Jebkuras. Mazas vai lielas – nav svarīgi. Viņai galvenais ir tava uzmanība, atbalsts un sapratne, ka tu viņu mīli un novērtē. Jo vairāk tu “ieguldīsies” savā Sievietē, jo vairāk resursu tev dos Dievs.

Kļūsti par ģimenes LIKUMU! Dari visu, ko māci saviem bērniem!

Formē ģimenes telpu. Pārstāj gandēt savu ķermeni un Dvēseli! Uziacini savās mājās tikai labestīgus un gaišus ļaudis, kuri veicinās gan tavu, gan tavu bērnu un sievas attīstību.

Neļauj savai sievai visu laiku tevi apkalpot. Viņa ģimenē jau tā ļoti daudz dara. Uzdāvini viņai “māmiņdienu” kaut reizi nedēļā, bet pats nodarbojies ar bērniem.  Redzēsi, CIK PATEICĪGA viņa būs.

Saproti, tu esi tuvāk Dievam kā viņa. Palīdzi viņai. Kļūsti par gaismu, kas rādīs ceļu.

Apzinies, ka visu naudu, ko liktens ir lēmis tavai Sievai, mājās atnesīsi Tu, ja viņa būs laimīga ar tevi. Taču, lai tas notiktu, viņai jāiemācās būt laimīgai pašai par sevi! Palīdzi viņai. Palasi grāmatas, kurās ir uzrakstīts, kā to darīt.

Tici man, viss, ko tu dari, ir tavs ieguldījums nākotnē. Tavā. Un Tavas Ģimenes. Paskaties apkārt. KO tu dari un KĀ dari. Ekoloģiski, atbilstoši Dieva likumiem? Vai Tu esi piemērs savam dēlam un aizsargs savai meitai? Kas tu esi un kāds ir tavs mērķis dzīvē? Ja Tu iegūsi savas dzīves jēgu, tava ģimene būs laimīga! Atrodi savu sūtību! Savu Misiju!
Man ļoti daudz ko vēl gribētos pateikt… Sievietes pensijas gados man stāstīja par to, ka visvairāk nožēlo to, ka atdevušas savus bērnus bērnudārzos, pat tad, kad nebija tādas vajadzības. Viņas sevi vaino par to. Taču, ko vairs tur. Nevar atgriezties un visu pārspēlēt. Nevar uzdāvināt bērnam to, kas netika uzdāvināts.

Tāpēc “Mīliet savus bērnus, uzticieties Dievam un būs jums laime un harmonija” Visas izmaiņas pasaulē sākas ar tevi, tā saka gudrie. Ir laiks. Bērni mūs mīl bez nosacījumiem, pienācis laiks mums iemācīties arī viņus mīlēt bez nosacījumiem.
Apzinātu visiem mums dzīvi.
Mīliet un esiet mīlēti!
Nataļja Kovaļova
Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tēvs un dēls

tevs un dels5

Reiz kāds cilvēks vakarā vēlu atgriezās mājās no darba, kā parasti noguris un nervozs. Viņu pie durvīm sagaidīja viņa piecgadīgais dēls.
– Tēti, var tev kaut ko pajautāt?
– Protams, kas noticis?
– Tēti, kāda ir tava alga, ko tu saņem par savu darbu?
– Tā nav tava darīšana! – sadusmojās tēvs. – Priekš kam tev tas jāzin!?
– Es tikai gribēju zināt. Lūdzu, pasaki, cik tu saņem stundā?
– Vispār, kādus 500. Un, kas?
– Tēti… – dēls paskatījās uz viņu nopietnām acīm. – Tēti, tu varēsi man aizdot 300?
– Tu man to jautāji tikai tāpēc, lai izdīktu man naudu kādai muļķīgai rotaļlietai? – viņš iesaucās. – Marš, gultā!… Kā var būt tads egoists! Es sūri grūti strādāju, piekūstu, bet tu man tādas muļķības jautā.
Zēns iegāja savā istabā un aizvēra durvis. Tēvs turpināja stāvēt priekšnamā un dusmoties par dēla jautājumu. “Kā viņš tā var, uzdot man jautājumus par manu algu un pēc tam vēl paprasīt naudu!”
Taču pēc brīža, kad dusmas norimās, viņš sāka domāt: “Varbūt puikam patiešām kaut kas svarīgs ir padomā. Dievs ar viņu. Tie trīs simti ir tāds nieks un viņš man vispār nekad naudu nav prasījis”.
Kad tēvs iegāja bērnistabā, dēls jau bija gultā.
– Dēliņ, tu vēl neguli? – viņš jautāja.
– Nē, tēti. Vienkārši domāju, – atbildēja zēns.
– Es laikam biju netaisnīgs un rupji tev atbildēju, piedod, – teica tēvs. – Man patiešām bija smaga diena un es vienkārši uzvilkos. Piedod! Lūk, nauda, kuru tu lūdzi.
Zēns piecēlās, paņēma naudu un pasmaidīja.
– Oi, tēti, paldies! – viņš priecīgi iesaucās. Tad pabāza roku zem spilvena un izvilka vēl dažas samīcītas banknotes. Tēvs, ieraudzījis, ka puikam ir nauda, atkal sadusmojās.  Bet zēns salika visu naudu kopā un pārskaitīja. Tad nopietni paskatījas uz tēvu.
– Kāpēc tu man prasīji naudu, ja tev jau pašam tā ir? – tēvs noburkšķēja.

– Tāpec, ka man bija nepietiekami. Bet tagad man pietiek, – atbildēja zēns. – Tēti, te ir tieši 500. Var, es nopirkšu stundu tava laika? Lūdzu, atnāc rīt no darba nedaudz ātrāk, es ļoti gribu kopā ar tevi pavakariņot.
Avots: sobiratelzvezd.ru

Tulkoja: Ginta Filia Solis
Lai jums mīlestības pilna tēvu diena!

Lai kas arī notiktu, pieņemt visu

aizvainojums887

Pamēģini divdesmit četru stundu laikā pieņemt it visu, kas notiek. Kāds tevi aizvainoja – pieņem to, nereaģē un vēro, kas notiek. Pēkšņi tu sajutīsi tādu enerģijas pieplūdumu, kadu nekad agrāk neesi jutis.

Parasti tad, kad kāds tevi apvaino, tu sajūti vājumu, zaudē miera sajūtu un sāc domāt, kā atriebties.

Šis cilvēks ir uzķēris tevi uz āķa un tagad tu zīmēsi apļus. Dienām, naktīm, mēnešiem,  gadiem tu nevarēsi gulēt, sapņosi sliktus sapņus. Cilvēki tērē visu savu dzīvi tikai tāpēc, ka kāds viņus ir apvainojis.

Ieskaties pagātnē un tu kaut ko atcerēsies. Tu biji mazs bērns un skolotājs klasē tevi nosauca par idiotu; un tu šos vārdus vēl joprojām atceries un turi uz šo skolotāju ļaunu prātu. Tēvs kaut ko pateica…. tavi vecāki jau sen to ir aizmirsuši un pat tad, ja tu viņiem to atgādināsi, viņi nevarēs atcerēties, bet tu atceries. Mamma ne tā uz tevi paskatījās un šī brūce saglabājusies vēl joprojām, atvērta, dzīva; ja kāds aizskars, tu uzsprāgsi.

Nepalīdzi šai brūcei kļūt lielākai. Neļauj tai aizņemt visu tavu Dvēseli. Vērsies pie saknēm, esi ar veselo. Divdesmit četras stundas – tikai divdesmit četras stundas, – lai kas arī notiktu, centies nereaģēt, nepretoties!

Tu sajutīsi jaunu enerģijas vilni, kadu iepriekš neesi pat pazinis, jaunu dzīvības spēku pieplūdumu, kas nāk no pašām saknēm. Un pietiek vien iepazīt, sajust šo garšu, lai dzīve mainītos. Tu smiesies par visām tām muļķībām, kuras līdz šim aizņēma tavu prātu, par visiem aizvainojumiem, reakcijām un atriebības alkām, ar kurām Tu sevi mocīji.

Neviens nevar tevi sagraut, izņemot tevi pašu, neviens nevar tevi izglābt, izņemot tevi pašu.

Avots: metodsilva.ru

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par savu dēlu tikai labu

mamma un dēls

– Domā par savu dēlu tikai labu. Vienmēr! Lai kas arī notiktu, saproti?! – katru dienu man saka Mīļotais. Viņš ir mans skolotājs.
… Mēs sēžam virtuvē pie galda. Es priecīgi gatavoju saviem puišiem garšīgas pusdienas un klāju galdu. Saša palūdza, vai var uz piecām minūtēm aiziet pie vectētiņa un apsolīja, ka uz pusdienām paspēs atgriezties. Galds bija jau uzklāts un gatavs kopīgai maltītei. Es nervozēju, tad liekot šķīvjus uz galda, tad sakārtojot salvetes un galda piederumus, kad pēkšņi pa logu ieraudzīju, ka dēls atgriežas no otras puses, nevis tās, kur dzīvo vectētiņš. Un, vēl…. Vēl viņš kaut ko slēpj aiz muguras.
– Mitja, Saša kaut ko ir sev nopircis un slēpj aiz muguras. Droši vien “Fantu”. Viņš taču zin, cik daudz tajā cukura un vienalga, – es piepūtos un demonstratīvi apsēdos uz krēsla, sakrustojusi rokas un atceroties vēl nesen notikušo incidentu ar šo dzērienu.
– Domā par savu dēlu tikai labu. Vienmēr! Lai kas arī notiktu, saproti?!, – Vīrs cieši ieskatījās man acīs.
– Jā…. labi… es saprotu…, – nevaru pretoties sava vīra vārdu spēkam. Viņš ir pārliecinošs. Šis viņa spēks ir jūtams pa gabalu. Es aizvēru acis un, neskatoties uz iekšējo cīņu, vienkārši teicu “Es mīlu tevi, Dēls! Svētīju!”
Iskanējas durvju zvans. Es pati nolēmu atvērt durvis un domās nosolījos sev nedusmoties un nerāt dēlu par kaitīgo dzērienu. Pagriezu atslēgu un ieraudzīju dēla priekā starojošo seju.
– Mammu! Tas Tev!

Un viņš pastiepa man baltu kā sniegs rožu pušķi.

Skudriņas par muguru… Vainas sajūta par to, ka es padomāju par savu dēlui sliktu… Dievs! Viņš vienkārši bija aizgājis pēc ziediem savai mammai.
– Manu mīļo dēliņ! Paldies Tev, Mīļais! – es viņu cieši piespiedu sev klāt un noskūpstīju viņa maigo vaigu. Asara lēni nopilēja uz viņa pleca, viņš maigi noslaucīja manu seju…
– Viņš pats nolēma tās nopirkt, – man ausī čuksteja Vīrs, – par savu paša sakrāto naudu, saproti….

Es sapratu… Un esmu laimīga.

Domājiet par saviem bērniem tikai labo. Vienmēr! Lai kas arī notiktu!
Mīlestībā, Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja atlaidīsi pagātni, noteikti notiks kaut kas labs

pagatne222

Tā vietā, lai ar aizvainojumu atcerētos pagātnes notikumus, dari to ar pateicību, tāpēc, ka viss pagātnē pārdzīvotais, lai tas ir labs vai slikts, vairo mūsu viedumu. Labas lietas mūsu dzīvē ienāk tad, kad mēs pilnībā apzināmies, ka tiešām esam to pelnījuši.

Nav viegli atlaist pagātni. Tā vietā lai par to aizmirstu, vienkārši aizvērtu grāmatu, kuras lasīšana nodara sāpes un atnes asaras un nožēlu, mēs atkal un atkal pārlasām tās sāpīgās lappuses.

Katrs solis, katrs izdzīvotais notikums visas mūsu dzīves garumā, ir jauna pieredze, kas paliek mūsu atmiņā un atstāj savas pēdas mūsu dzīvē kā emocijas un veido mūsu personības izaugsmi. Taču “iestrēgt” pagātnē nevajag.

Ir jātiecas saprast to, tās mācības, pieņemt un pēc tam atlaist. Kā tikko mēs būsim atbrīvojušies no šīs nastas, musu sirds dziedināsies un mēs atkal jutīsimies brīvi un laimīgi. Ir pienācis laiks no dzīves gaidīt tikai labus jaunumus.

Pagātne mūs dara tādus, kādi esam, formē mūs kā personības. Taču, visticamākais, tu šobrīd atrodies tadā savas dzīves punktā, kad apkopojot rezultātus kļūst skaidrs, ka sāpes no šīm pagātnes brūcēm ir vairāk kā to atlaišanas pozitīvā pieredze.

Zaudējumi, vilšanās un neveiksmes, kā emocionālās, tā arī profesionālās, kā likums, ir tās atmiņas, kas neļauj mums kustēties uz priekšu.

Ko darīt ar šīm sajūtām? Kā tikt ar tām galā? Metožu ir daudz, piedāvāju jums dažas no tām.

1. Pieteik meklēt vainīgos, labāk pašam izdziedināties no aizvainojuma un naida!

Piedot nav nemaz tik viegli. Kā piedot, ja cilvēks izturējies egoistiski? Kā piedot tam, kurš nodarījis sāpes, lieliski to apzinoties? Dzīves gaitā mēs esam sastapušies ar cilvēkiem, kuri mūs ir ļoti dziļi ievainojuši un mēs pēc tam gadiem ilgi auklējam šo aizvainojumu….

Dusmoties ir normāli. Dusmas, naids pat vilšanās, visas šīs jūtas ir gluži normālas dzīva cilvēka reakcijas. Un dažkārt nav nekas briesmīgs, ja mēs kadu laiciņu tā jūtamies. Taču šis stāvoklis nedrīkst vilkties ilgāk par trim mēnešiem. Pēc tam tas ir jāiemācās atlaist un ar mīļumu pieņemt.

Atceries, ka tas, kurš nīst, kļūst par tā cilvēka ieslodzīto, kurš viņu aizvainojis. Aizvainojums mūs savieno kā nabas saite un padara mūs vēl ievainojamākus.

Piedošana ir veids kā atbrīvoties, lai pārvarētu pagātni un kustētos tālāk, nākotnē.

Piedošanai nav jābūt vērstai tikai uz otru cilvēku. Tev jāpiedod vispirms sev un jāpieņem pašam sevi. Daudzi cilvēki sevi vaino par to, ka pieļāvuši kādas kļūdas un par to, ka “iztērējuši savu dzīvi veltām gaidām un cerībām”. Nekad nevaino sevi! Pieņem to, kas noticis, dziļi ieelpo un dzīvo tālāk. Iekšējā atbrīvošanās sajūta, ko tādā veidā saņemsi, ātri izdziedēs tavas brūces.

2. Izvairies no nostaļģijas un savu ciešanu “izgaršošanas”

Tev būs interesanti uzzināt, ka vārdam “nostaļģija” ir grieķu izcelsme un tas sastāv no diviem vārdiem: “atgriešanās mājās” un “ciešanas”. Tāpēc var teikt, ka padodoties nostaļģijai, mēs atdzīvinām vakardienas ciešanas un izdzīvojam tās atkal un atkal. Pastavīgi dzīvojot nostaļģijā, mēs nekad nespēsim atbrīvoties no pagātnes sāpēm. Tas ir veids, kā vienmēr palikt vakardienā, neredzot to, kas notiek šeit un tagad.

Nav svarīgi, kāds bija tas moments, pēc kura tu izjūti nostaļģiju, laimīgs vai nelaimīgs, tev jābūt skaidrībai par to, ka jādzīvo šeit un tagad – šodien, un, ka dzīvot nostaļģijā nozīmē atkal pārvērst sevi par ieslodzīto.

Ir ļoti svarīgi vienmēr uz savu pagātni skatīties ar pateicību un mīlestību, jo tā ir mūsu dzīve un mūsu pārdzīvojumi. Tāpēc pasakām paldies un atlaižam.

Nostaļģija dažkārt noder tikai tam, lai atcerētos to, kādi mēs bijām, lai saprastu, kas esam šobrīd.

Atļauj laimei atgriezties tavā dzīvē

Kā panākt to, ka mūsu dzīvē atkal atgriežas prieks un laimes sajūta? Te nav nekādas maģijas, un ir muļķīgi domāt, ka tavs vilciens jau sen ir aizgājis.

Ja tomer gribi būt laimīgs, nāksies izmainīt savu uzvedību, attieksmi un domāšanu. Kad tu atļausi sev to, ko esi pelnījis, tad tavā dzīvē atnāks tas, kas tev patiešām ir vajadzīgs.

Tajā brīdī, kad tu spēsi ieraudzīt savu pagātni un nesajust sāpes, naidu vai aizvainojumu, tavs iekšējais Es būs izdziedināts un šī izdziedināšanās atvērs tev jaunas durvis, kuras pilnīgi noteikti būs uz pozitīvām pārmaiņām.

Neļauj pagātnei apcirst sev spārnus un uzdrošinies atkal dzīvot. Mēs visi esam pelnījuši būt laimīgi.

Avots: transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Kad pirmo reizi biju Ineses Prisjolkovas seminārā ”Kā atlaist pagātnes aizvainojumus un piepildīt to ar mīlestību”, biju pārsteigta par to, ka risinājums jautājumam ar pagātnes aizvainojumiem ir tik vienkāršs. Un, ka nav jāuzplēš vecās brūces un gadiem ilgi “jāceļ augšā” šīs atmiņas un “jārakņājas pagātnē”. Ir efektīvas metodes, kas atver šīs durvis uz skaistu un laimīgu dzīvi.

Jau 9. septembrī plkst. 18:00 atkal mums būs šī iespēja. Pieteikties uz semināru vari šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/08/27/seminars-ka-atlaist-pagatnes-aizvainojumus-un-piepildit-ar-milestibu-9-09/

Par sievietēm, kurām viss ir atļauts…

jutekliskums1

Par sievietēm, kurām viss ir atļauts… un nekas par to nebūs…

Manā padomju bērnībā bija pieņemts diezgan viennozīmīgi reaģēt uz skaistām, veiksmīgām un pavedinošām sievietēm.

Īpaši tad, ja viņām viss bija un par to nekas nebija. Ja viņas no vīriešiem saņēma dāvanas un uzmanību, tāpat arī amatus un augstu stāvokli sabiedrībā, tad visiem pēkšņi kļuva “skaidrs”, ar ko viņas to nopelnījušas. Skaidrs, ka ne jau ar galvu… Nu kā gan savādāk sieviete var nopelnīt lielu dzīvokli, māju, kažokādas un apkārtējo vīriešu mirdzošos, viņas virzienā vērstos acu skatienus?

Skaidrs, ka viņa ir nakts dzeguze, kura noteikti pārkūkos visas dienas, gudrās un kārtīgās.

Bet kārtīgām sievietēm ir jāstrādā nevis ar “to vietu”, bet ar smadzenēm! Jābūt centīgām, strādīgām un gudrām. Un, dod Dievs, viss notiks. Dod Dievs….

Jo vairāk es vadu seminārus, jo biežāk sastopu sievietes ar ārkārtīgi pārspriegotām galvām un ārkārtīgi spēcīgu bloku mazajā iegurnī. Tik ļoti spēcīgu, ka pat pie ļoti akurāta darba ar to, asaras līst straumēm un atgriežas visi pagātnes aizvainojumi, sāpes, nodevības un piemānītās gaidas.
Pat ne strādājot ar to, bet vien tikai pieminot. Un ļoti nopietni! Kad es lūdzu dalībniecēm vērst savu uzmanību uz iegurņa zonu, iesācēju sieviešu grupas dalībnieces visas kā viena attopas uz grīdas vienās asarās. Es par to vairs nebrīnos. Starp citu, pieļauju, ka vīriešu grupās sākumā būs tas pats.

Jā, tāds ir sabiedrības zīmogs. Un mēs visi ar to arī sākam, kad nolemjam atjaunot savu brīvību un dzīvesprieku.

Un, jo tālāk, jo vairāk cieņas manī izraisa sievietes, kuras ir spējušas saglabāt (un mūsu sabiedrībā tas nav viegli) vai arī no jauna iegūt savu labsajūtu un seksuālo vēlmi. Ne to neapzināto vēlmi, kas beidzas gultā, bet veselīgu, īstu pieaugušu vēlmi, kas sniedz interesi par dzīvi un īpaši izjustu labsajūtu.
Tāpēc, ka vēlme un uzbudinājums nav darbība.

Vēlme ir enerģija, kuru ir jāprot virzīt.

Un, ja sievietei neviens nav iemācījis rīkoties ar enerģiju, tad, lai nebūtu jālieto tas pats rupjais vārds, nāksies visu nobloķēt. Tā darīja mūsu vecmāmiņas. Vai arī būs jāstradā līdz krīti no kājām, vai arī pa naktīm jātaisa histērijas. Spēks ir. Tā darīja un dara mūsu mammas.

Taču ņemot verā to, ka enerģijas ir daudz, darbības var būt visdažādākās. Piemēram: māksla, flirts, dejas, sekss ar mīļoto cilvēku, palīdzība citiem cilvēkiem, prasme iedvesmot vīriešus, sarunas ar vīriešiem (starp citu, arī viņi ir tikai cilvēki un mīl vienkārši parunāties), smaidi, dziesmas, skaistuma radīšana. Un, protams, darbs. Taču tas viss, piedodiet, ne tikai caur galvu, kuras vērtība, protams, ir milzīga, bet arī caur “to pašu vietu”. Un vēl caur sirdi, atvērtu, brīvu, savu potenciālu apzinājušos un gatavu izdarīt izvēli.

Sirds agri vai vēlu atmostas, vai arī vēlme momentā nostāda mūs izvēles priekšā. Un te uzreiz uzpeld jēgas, robežu, vērtību, atkarību, attiecību, atbildības un citas tēmas. Viss, no kā var izvairīties, nepiesavinoties savu spēku.

Lūk, kura no jums var skaidri pateikt: “Es esmu pieaugusi, es gribu, es mīlu, es varu atļauties, man ir patīkami”? Ja, nē, tad, iespējams, tas ir iemesls aizdomaties? Vai arī tikai paskatīties šajā virzienā… Pretējā gadījumā tām, kurām viss ir atļauts un nekas par to nebūs, tiks viss garšīgākais…. Es brīdināju!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Un atkal viss atnāk īstajā laikā, kad esi tam gatavs. Es arī šovakar plkst. 18:00 došos uz Ineses semināru “Mīlēšanās un seksualitāte”. Paldies Dievam, šodien vairs nav jākaunās par to, ka mūs interesē tādas tēmas un es domāju, ka ikviena sieviete, lai ko viņa teiktu, vēlas būt iekārota, atvērta, mīlēta un mīloša.
Papildu informācija: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714
Pieteiksanās šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/08/27/seminars-cikla-vinsvina-milesanas-un-seksualitate-4-09/