Sava ķermeņa pieņemšana kā augstākās formas izvēle

kermenis8

«Tavs ķermenis ir tavs pārvietošanās veids dzīvē, no pirmā līdz pēdējam brīdim. Kamēr esi seit – dzīvo tajā. Mīli, saudzē, cieni to, esi pret to labs un tas tev atbildēs ar to pašu.
Suzy Prudden

Tajā brīdī, kad tu piedzimi, tu saņēmi nenovertējamu dāvanu – ķermeni, kurā dzīvo tava garīgā būtne. Tas, kas dara tevi unikālu attiecībā pret citiem cilvēkiem: tavas spējas, talanti, sapņi, vēlmes, bailes un ilūzijas – tas viss ir tavā ķermenī un ap to, kas pavada tevi visā tavā ceļā no dzimšanas brīža līdz nāvei. Jūs kopā ejat šo ceļu, bet tu un tavs ķermenis nav viens un tas pats.
Tavs ķermenis nav vienkārši apvalks, kas šķir tavu iekšējo ES un ārējo pasauli. Tavs ķermenis tev var ļoti daudz ko iemācīt un parādīt tev loti svarīgas lietas, kas palīdzēs tev noiet šo sarežģīto ceļu, ko sauc par dzīvi. Tāpēc tev ir jāpieņem lēmums – mīlēt savu ķermeni vai nīst? Neatkarīgi no tava lēmuma, tas būs ar tevi. Tāpēc izdari pareizo izvēli.

 

Nav nekā pastavīgāka …

Šajā dzīvē tev nav nekā pastavīgāka par tavu ķermeni. Tas vienmēr būs ar tevi un tu nevarēsi saņemt kādu citu. Tas nav apģērbs, kuru var atdot atpakaļ veikalā – tavs ķermenis nav apmaināms. Tajā brīdī, kad tu pirmo reizi ieelpoji, tu un tavs ķermenis kļuva nedalāmi. Un tas turpināsies līdz pēdējam tavas sirds sitienam, lai kā tu arī vēlētos kaut ko mainīt, šeit tu esi bezspēcīgs!

 

Pieņem un iemācies …

Kā tikko tu apzinies, ka tavs ķermenis šajā dzīvē vienmēr paliks ar tevi, pieņem šo faktu. Iemācies transformēt savu ķermeni. Pārvērt to SEV no šaura ārējā apvalka par draugu un partneri uz visu mūžu. Tavas attiecības ar ķermeni visas dzīves garumā ir ļoti svarīgas, tas ir fundaments jebkurām tavām attiecībām šajā pasaulē.
Katram ir savas attiecības ar savu ķermeni. Tieši tāpēc katram no mums ir sava atšķirīga dzīve un atšķirīgi prieki šajā dzīvē. Tevis radītās attiecības ar savui ķermeni ietekmē visu tavu dzīvi visās tās jomās un tavas sajūtas. Un tā, – tavs ķermenis ir pastavīgs lielums. Un jebkuram pastāvīgam lielumam ir savi noteikumi.

 

Pirmais noteikums

Pirmais noteikums – pieņemšana.
Pieņem savu ķermeni un izveido ar to attiecības tā, ka tas var tev efektīvi kalpot. Neuztver to kā vienkāršu trauku tavam ES – tavs ķermenis var tev ļoti daudz ko iemācīt. Tāpēc tev jābūt atvērtam.
Atveries un pieņem savu ķermeni.
Pieņemšanas brīdī tev savs ķermenis jāizvēlas bez nosacījumiem – tāds, kāds tas ir. Netraucē sev pašam doties uz priekšu – pareizas attiecības ar savu ķermeni ļaus tev attīstīties daudz ātrāk un ļaus tev sevi ātrāk iepazīt. Ja tu iemīlēsi katru sava ķermeņa daļu – neviens tev netraucēs attīstīties.
Netraucēt kustību nenozīmē samierināties un apstāties. Jebkurš izaicinājums tev jāpieņem un jāizskata kā iespēja pakāpties pakāpienu augstāk savā attīstībā.

 

Pieņemt, kā ir …

Nekad nevērtē savu ķermeni. Piekarot birkas, tu pašrocīgi ierobežo savu sajūtu pasauli Neatkarīgi no ādas krāsas, auguma vai svara, savs ķermenis ir jāmīl un jāpieņem bez nosacījumiem. Tu tajā dzīvo, tāpēc saprātīgi ir pieņemt to un cienīt.

 

Ko nozīmē, cienīt savu ķermeni?

Cieņa pret savu ķermeni ir augstākā rūpju izpausme. Esi pret to uzmanīgs, rūpējies par to un tas tevi noteikti atalgos. Tas ir Visuma likums – katrs saņem to, ko atdevis. ja vēlies saņemt mīlestību, tad mīli savu ķermeni.

 

Partnerattiecības

Partnerība nozīmē cieņu, un tavas attiecības ar ķermeni nav izņēmums. Izturoties pret to ar cieņu, tu iegūsti sev partneri, no kura saņemsi visu, ko tas tev var piedāvāt. Rūpējoties par to, tu arī saņemsi to pašu, ko atdod. Tieši tāpēc ir skaidra saikne starp ķermeni un saprātu. No tavām attiecībām ar savu ķermeni ir atkarīga ne tikai fiziskā veselība, bet arī tavs emocionālais stāvoklis. padomā, cik tev tas ir izdevīgi.

 

Slimības – kas tās ir?

Vai esi kadreiz aizdomājies par to, kas ir slimība? Katrai parādībai ir savs iemesls un slimība nav izņēmums. Ja tu noliedz savu ķermeni un nepieņem to tādu, kāds tas ir, tas vienmēr rada kādu slimību. Taču sava ķermeņa pieņemšana ir ceļs uz izdziedināšanos.

 

Uzlabojumi

Ja tev radusies vēlme uzlabot savu ķermeni, šādai vēlmei ir pamats. Ir svarīgi būt godīgam ar sevi un saprast, kāds pamats ir tadai vēlmei.
Ir svarīgi saprast, ka vēlme uzlabot savu ārējo izskatu ir absolūti normāla ikvienam cilvēkam. taču ir jāpadomā dziļāk. Kas tevi mudina vēlēties kaut ko uzlabot?
Ja šīs vēlmes pamatā ir mīlestība pret sevi, cieņa un rūpes – tas ir lieliski. Tā ir apzināta vēlme un realizējot to, tu būsi laimīgāks un būsi ieguvējs.
Taču, ja tu vienkārši meklē sevī nepilnības, asi vērtējot un kritizējot savu ķermeni, un piekarot tam birkas, kā rezultātā rodas vēlme pārtaisīt savu ķermeni – tas nozīmē, ka tu savu ķermeni nepieņem un tā jau sākotnēji ir graujoša vēlme.

 

Izvēle

Tev pašam jāizlemj, ko darīt tālāk. Vai pieņemt savu ķermeni, un tas kļūs par spēcīgu partneri, palīdzot attīstīties un izzināt dzīvi, Vai arī tu cīnīsies ar realitāti. Cīnīsies, noliedzot savu ķermeni, žēlojoties par to, vērtējot to un vēl vairāk sevi šaustot.
Neatkarīgi no tava lēmuma, realitāte nemainīsies. Tev jāsaprot, ka tev pašam jāmainās, jo pasaulei taču ir vienalga, pieņem tu sevi, vai nepieņem. Tava izvēle ir tavas attieksmes pret sevi rezultāts.

 

Mīlestībā: Marija Šakti
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikto materiālu

Divas dzīves

11216829_1252371208113050_4976758208426651196_n

Pats lielākais Visuma noslēpums

Ir divu veidu dzīves. Viena – dzīve, kas balstās uz BAILĒM, otra – dzīve, kas balstās uz MĪLESTĪBAS.

DZĪVE, kas balstās​​​​​​​ uz BAILĒM, nekad mūs neaizvedīs pie dziļām attiecībām. Jūs paliksiet bailēs un otram cilvēkam nebūs pieejas jums, viņš nevarēs piekļūt jūsu būtībai. Jūs ielaidīsiet cilvēku savā dzīvē līdz noteiktai robežai, bet pēc tam priekšā nostāsies siena un viss apstāsies.

Cilvēks, kurš orientēts uz MĪLESTĪBU ir dziļi ticīgs cilvēks. Tāds cilvēks nebaidās nākotnes, rezultātu un seku, tas ir cilvēks, kurš dzīvo šeit un tagad.

Kas ir BAILES? Kāpēc jūs tā baidāties? Ja par jums viss ir zināms, un jūs esat kā atvērta grāmata, kāpēc baidīties? Kā tas varēs jums kaitēt? Tie vienkārši ir melīgi noteikumi: nosacītības, ko jums uzspiež sabiedrība par to, ka jums kaut kas ir jāslēpj, jāaizsargā sevi, pastavīgi jābūt gatavam pretsitienam, it kā apkārt būtu vieni vienīgi ienaidnieki, it kā visi būtu pret jums!

Nav neviena, kurš ir pret jums! Pat tad, ja jūtiet, ka kāds ir pret jums, tas tā nav, jo visi ir nodarbināti ar sevi un ne jums. Nav no kā baidīties! Tas ir jāsaprot, ja vēlaties, lai jums būtu dziļas attiecības. Nav no kā baidīties!

Padomājiet par to. Bet pēc tam ļaujiet otram cilvēkam ieiet jūsos, uzaiciniet viņu. Nelieciet nekādus šķēršļus, kļūstiet par atvērtu ieeju bez aizslēgtām durvīm, bez atslēgām. Tad mīlestība būs iespējama.

Dzīve eksistē tagad: neticami piegružota ar tonnām stereotipu

Neīstas patiesības, novalkātas un sen novecojušas, tās ceļo no paaudzes paaudzē. Bet laiki mainās. Mīlestība šajā stereotipu ķēdē nav izņēmums.

Protams, mīlestību nevar iemācīt, jo tā dzimst kopā ar cilvēku “noslēgtā traukā”. Vēl mīlestību var salīdzināt ar ziedu pumpurā. Tikai iedomājieties, ir pienācis laiks un brīnišķīgais zieds uzplaukst! Kā to kopt? Kur novietot? Varbūt tikai pašam par to priecāties, bet varbūt sasaukt visus un parādīt viņiem tiko uzplaukušā zieda brīnumaino skaistumu?

Mēs tik daudz ko dzirdam, redzam un saprotam par mīlestību, ka patiesībā vispār neko nezinām. Tas ir vislielākais noslēpums, Neatminētais Visuma noslēpums.

Avots: http://www.econet.ru
Autors: © OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Sākumā – LAIME, pēc tam – VEIKSME

laime9

16. gadsimtā Nikolajs Koperniks sāka revolūciju astronomijā, apgāzdams agrāko pieņēmumu par to, ka “Saule griežas ap Zemi”. Viņš pierādīja, ka viss notiek otradāk. Kopernika pasaules modelis bija milzīgs solis uz priekšu un ” milzīgs trieciens pa novecojušām dogmām”

Dažu pēdējo gadu laikā vadošie pasaules zinātnieki ir veikuši izrāvienu, kas pielīdzināms Kopernika atklājumam, tikai šobrīd tas noticis psiholoģijas jomā.

Taču, ja Kopernika atklājums šodien praktiski nekā vairs neiespaido to, kā mēs veidojam savu dzīvi, tad zinātniskie atklājumi pozitīvās psiholoģijas jomā tieši skar jebkuru cilvēku, kurš vēlas kļūt laimīgāks un veiksmīgāks.

Esmu redzējusi kaķus bez smaida, bet smaidu bez kaķa…
“Alise Aizspogulijā”

Ko mums mācīja skolā un augstskolā?

To, ka tad, kad mēs iemācīsimies patstāvīgi ēst, aizsiet kurpju šņores, reizināt un dalīt, kad pabeigsim skolu un pēc tam augstskolu ar sarkano diplomu, iekārtosimies labā darbā un nopelnīsim daudz naudas, nodibināsim labu ģimeni, tad mūsu dzīvi varēs uzskatīt par veiksmīgu.

Bet, ja mēs kļūsim veiksmīgi, tad noteikti būsim laimīgi. Jo savādāk nemaz nevar būt.

Un no vienas puses tas ir diezgan loģiski: ja tu realizē savas vēlmes un sasniedz nospraustos mērķus (lai tas būtu zinātniskais grāds, peļņu nesošs bizness vai ģimene), tad tā visa rezultātā laimei jākļūst par kaut ko pašsaprotamu.

Taču ir jautājums, jāpēc gan mūsdienu sabiedrībā ir tik daudz nelaimīgu biznesmeņu, zinātnieku un mākslinieku?

Nesen mans klients – multimiljonārs, man teica:«Man ir brīnišķīga ģimene, skaista sieva, divi brīnišķīgi bērni. Esmu izveidojis trīs veiksmīgus biznesus. Es ceļoju pa visu pasauli un varu atļauties visu, par ko agrāk sapņoju, taču es nejūtos laimīgs».

Un viņš tāds nav vienīgais. Noskaidrosim, kāpēc.

Mēs domājām, ka traucamies zirga mugurā uz priekšu, taču paši vienkārši skrējām pa apli.
Andrejs Makarevičs

Pēdējo 16 gadu laikā revolūcija, ko provocēja profesori amerikānis Martins Seligmans un ungāru izcelsmes amerikānis Mihalijs Čiksentmihalijs, ir pāraugusi par masveida kustību psiholoģijas jomā.

Lūk, kā viss sākās.

1998. gadā psiholoģijā pētījumi, kas veltīti negatīvajiem stāvokļiem un pozitīvajiem stāvokļiem, atradās attiecībās 17 pret 1. Tas nozīmē, ka uz 1 pētījumu par to, kā būt laimīgam bija 17 pētījumi par tēmu depresijas un citas psihiskās disfunkcijas.

Tajā psiholoģijai laimīgajā gadā, Martins Seligmans, kuru vēlāk nosauks par pozitīvās psiholoģijas tēvu kopā ar Mihaliju Čiksentmihaliju nolēma, ka psiholoģijas sfērā kaut kas ir jāmaina. Viņi uzstāja, ka investējot milzīgus resursus slimību un traucējumu pētniecībā, zinātnieki zaudē iespēju palīdzēt sabiedrībai izprast pašu galveno – kā kļūt laimīgiem.

Bija pienācis laiks izpētīt to, kas strādā, bet ne to, kas ir salauzts.

«Ir pienācis laiks izpētīt to, kas strādā, bet ne to, kas ir salauzts», — teica Seligmans. Uz to brīdi viņš jau vadīja Amerikas Psihologu Asociāciju, tāpēc viņā ieklausījās. Šajā gadā radās jauns zinātnes virziens – pozitīvā psiholoģija.

Laimes psiholoģija

Ar ko tad nodarbojās Seligmans un citi zinātnieki, kad nolēma izpētīt “to, kas strādā, bet ne to, kas ir salauzts”?

Viņi sāka eksperimentēt ar cilvēkiem, kuri sevi uzskatīja par laimīgiem, vai nelaimīgiem un noskaidroja kopējās tendences viņu uzvedībā un domāšanā. Būtībā viņi radīja jaunu zinātnes novirzienu, kuras mērķis bija saprast «ar kā palīdzību cilvēkā var kultivēt talantu un ģēnija izpausmes, un kā parastu dzīvi padarīt veiksmīgu un piepildītu».

Kur dzīvo, ko ēd, kā stradā laimīgi cilvēki? Kādi viņiem ir ieradumi un kā viņi mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli?

Viņu rezultāti bija negaidīti viņiem pašiem. Ja agrāk sabiedrībā tika uzskatīts, ka tieši veiksme aizved cilvēku pie laimes, tad pētījumu rezultāti atklāja pavisam citu ainu:

Laime ir pirmšķirīga, bet veiksme vairums gadījumu, ir laimīga cilvēka darbības dzīvē sekas.

Ja to jūs izdzirdētu no nabadzīga budistu mūka vai ezotērisko zinātņu piekritēja mutes, šo tēzi viegli varētu diskreditēt, taču, ja par to raksta mūsdienu psiholoģijas zvaigznes, Hārvardas un Stenfordas zinātņu doktori, apstiprinot savus vārdus ar desmitiem savu veiksmīgu pētījumu, tad pat pats zinātniski orientētākais cilvēks nevarētu to neņemt vērā.

Laimīgi cilvēki biežāk kļūst veiksmīgi.

Dažādu pasaules valstu zinātnieku pētījumi zīmē vienu un to pašu ainu: mūsu smadzenes strādā daudz labāk, kad mēs atrodamies nevis negatīvā vai neitrālā stāvoklī, bet, kad izjūtam pozitīvas emocijas.

Piemēram, ārsti, kuriem ir labs garastāvoklis pirms pacientu diagnosticēšanas, pareizo diagnozi uzstāda apmēram par 19% ātrākā laikā, bet optimistiski noskaņoti pārdevēji pārspēj pesimistiskos par 56% pardošanās.

Pēc tam, kad tika veikti vairāk kā 200 zinātnisko pētījumu pozitīvās psiholoģijas jomā, kuros piedalījās 275 000 cilvēku no visas pasaules, rezultāti tika apkopoti vienā «meta-analīzē».

Tā liecināja par to, ka laime ved pie veiksmes jebkurā sfērā: darbā, veselībā, draudzībā, radošumā, enerģijā un sociālajā saskarsmē.

Pozitīvājā psiholoģijā ir liels daudzums faktu, kas pierāda, ka laimīgi darbinieki ir produktīvāki, vairāk nopelna, labāk vada pārējos cilvēkus, saņem augstāku sava darba novērtējumu. Pie kam, viņi retāk slimo un mazāk pakļauti izdegšanas sindromam.

Laimīgi cilvēki ir gudrāki un kreatīvāki.

Vēl piedevām poztīvas emocijas piepilda mūsu smadzenes ar dofamīnu un seratonīnu – hormoniem, kuri ne tikai sagādā mums labsajūtu, bet arī aktivizē smadzenes darbam daudz augstākā līmenī. Tie palīdz labāk organizēt informācijas plūsmu, ilgāk to atcerēties un ātrāk to saņemt brīdī, kad tā ir nepieciešama. Šie hormoni uztur neironu saites, kas palīdz mums domāt ātrāk, kreatīvāk, ātrāk risināt sarežģītus uzdevumus un atrast jaunus risinājumus.

Jūs varat iedomāties, ko tas nozīmē konkrēti katram no mums – privātajā dzīve, karjerā vai biznesā?

Pašus augstākos rezultātus saņem tie, kuri ir spējīgi ātrāk un kvalitatīvāk izstrādāt un ieviest inovatīvus risinājumus.

Iespējams, tāpēc progresīvākās korporācijas, tādas kā Google un Zappos saviem darbiniekiem rada optimālus darba apstākļus, kur tie var meditēt, pastaigāties, izrotāt savu darba vietu kā vien vēlas.

Daudzos mūsdienu korporatīvajos ofisos tiek organizētas silītes, bērnudārzi un darbinieki tiek mudināti savus bērnus apciemot vairākas reizes dienā.

Tas nav vienkārši labs “piārs” ar mērķi piesaistīt labākos industrijas profesionāļus, bet gan apzināts kompānijas vadības lēmums, kas balstās uz zinātnisko pētījumu rezultātiem.

Ko tas viss nozīmē?

Tas nozīmē tikai to, ka cilvēks, kurš šodien atrodas smagā depresijā, var izmainīt savu stāvokli uz labo pusi pavisam neilgā laika posmā.

Agrāk uzskatīja, ka izmainīt smadzeņu darbības veidu nav iespējams, bet tagad neirofizioloģijā zinātniski pierādīts ir fakts, ka ir iespējams.

Kā kļūt laimīgākam?

Ja reiz mēs varam paaugstināt savas laimes līmeni, tad loģisks ir jautājums: kā to var izdarīt?

Lai to noskaidrotu, der ielūkoties hedonistiskās adaptācijas teorijā. Šīs teorijas būtība ir idejā, ka cilvēks, kurš pelna arvien vairāk un vairāk naudas, kurš pērk arvien lielākas mājas un labākas mašīnas, ilgstošā perspektīvā nekļūst laimīgāks vienkārši tāpēc, ka līdzās viņa ienākumu pieaugumam aug arī viņa vēlmes.

Pētījumu rezultāti rāda, ka, neskatoties uz to, vai dzīves situācija ir izteikti slikta vai izteikti laba (piemēram – laimests loterijā), cilvēki vairumā gadījumu vienmēr atgriezīsies savā laimes bāzes līmenī.

Hedonistiskās adaptācijas teorija deva impulsu tālākiem pētījumiem. Stenfordas zinātnieki 10 gadu garumā pētīja 1000 dvīņu pāru un nonāca pie secinājuma, ka ģenētika tikai par 50% nosaka mūsu bāzes emocionālo stāvokli, 10% to nosaka dzīves apstākļi, 40% – mērķtiecīgs darbs pie sava emocionālā fona uzlabošanas.

1-7-1

Tas nozīmē to, ka katram no mums ir milzīgs potenciāls, lai palielinātu laimes daudzuimu savā dzīvē. Un, saskaņā ar zinātniskajiem pētījumiem galvenais laimes atslēgas elements, kuru katrs no mums var ietekmēt, ir apzināts darbs ar savu emocionālu stāvokli. Šis faktors ir četrreiz svarīgāks kā dzīves apstākļu izmainīšana – darba maiņa vai pārcelšanās uz citu dzīves vietu.

Pēc manām domām, tas ir tik ļoti svarīgs, ka to vajadzētu mācīt jau bērnudrāzā, skolā un augstskolā. Ja visi mūsu materiālie mērķi sastāda tikai 10% no mūsu laimes pieauguma, bet 50% nosaka ģenētika, tad atlikušie 40% atrodas mūsu pašu ietekmes zonā.

Autors: Elizabete Babanova
Tulkoja: Ginta FS

Mēs esam pārstājuši censties

soctīkli4

Mums ir izvēles iespējas un šīs iespējas mūs nogalina

Mēs esam pārstājuši censties. Mēs vienkārši neredzam tam jēgu. Mums vienmēr ir teikuši, ka jūrā ir tik daudz zivju, ka pietiks visiem.

Bet tagad visas šīs zivis ir tieši zem mūsu pirkstiem – telefonos, planšetēs, aplikācijās, iepazīšanās portālos – gribi, negribi, ņem, neņem.

Mēs varam sev “pasūtīt” cilvēku tāpat kā interneta veikalā pasūtam iPad. Ar piegādi. Mēs uzskatām, ka tuvība nozīmē regulārus smaidiņus telefonā, bet sms ar “labrīt” ir līdzvērtīgs varoņdarbam. Mēs runājam par to, ka romantika ir pagalam. Iespējams, tā arī ir, taču, iespējams, mums tā jāizgudro no jauna. Iespējams, romantika mūsdienās nozīmē pusdienu laikā nolikt malā telefonu un paskatīties otram acīs. Iespējams, romantika vēl aizvien ir mums blakus, taču mēs nezinām, kā tā izskatās.

Kad mēs jau esam izvēlējušies partneri, mūsu skatiens vēl joprojām meklē citus variantus kaut kur tuvumā.

Tāpēc, ka mums ir izvēles iespēja. Un šī izvēles iespēja mūs nogalina.

Mēs uzskatām, ka, jo vairāk mums ir dažādu iespēju, jo labāk. Taču, taisnību sakot, tas visu padara kaut kādu “atšķaidītu”. Tā arī nekad nejūtam īstu apmierinājumu. Iespējams, mēs pat nesaprotam, kā tas ir – būt apmierinātam, kā tas izskatās, kā tas skan un kā tas ir pēc sajūtām. Ar vienu kāju mēs pastāvīgi atrodamies vēl kaut kur, tāpēc, ka tur, aiz durvīm ir vēl vairāk variantu. Vairāk, vairāk, vairāk.

Mēs nomierinām sevi. Taču, ja neesam gatavi sastapties vaigu vaigā ar saviem “dēmoniem”, kā gan mēs varam iemīlēt vēl kādu – tas taču ir divreiz grūtāk? Mēs padodamies. Mēs aizejam.

Patiesībā mēs redzam pasauli tik plašu, kādu to nav redzējusi vēl neviena paaudze līdz mums.

Mēs varam atvērt jaunu tīmekļa vietni un nejauši ieraudzīt Portugāles fotogrāfijas, un uzreiz, nekavējoties, paņemt kredītkarti un pasūtīt lidmašīnas biļetes. Iespējams, mēs to nedarām, bet varētu, pat tad, ja mūsu kontā nav pietiekami daudz līdzekļu. Tā vietā mēs sevi tracinām un skatāmies citu cilvēku fotogrāfijas Instagramā, dzīvojam citu cilvēku dzīvi – tādu, kādu to vēlētos arī sev. Skatāmies vietas, kur nekad neesam bijuši. Cilvēkus, ar kuriem nekad neesam tikušies. Mēs bombardējam sevi ar ārējiem kairinātājiem un brīnāmies, kāpēc jūtamies neapmierināti un nelaimīgi. Kāpēc viss šķiet tik bezcerīgi. Un, lūk, kāpēc:

Mums nav ne mazākās nojausmas, kas ir mūsu dzīve, taču mēs skaidri redzam, kāda tā nav.

Teiksim, ja esam atraduši cilvēku, kuru mīlam un kurš mīl mūs. Bildinājums. Tuvība. “Es tevi mīlu”. Jā, mēs to izdarījām. Pēc tam zibens ātrumā mēs izstādam savu mīlestību apskatei. Mēs sakām, ka tagad esam attiecībās un mainām savu statusu Facebook. Ievietojam savas fotogrāfijas Instagramā. Mēs kļūstam par MĒS. Šim MUMS ir jāizskatās pietiekoši ideālam un satriecošam. Tāpēc mēs nestāstam par strīdiem un konfliktiem trijos naktī ar sasarkušām un no asarām piepampušām acīm. Mēs nerakstām Twitterī 140 zīmes par to, ka pirms minūtes mums bija saruna, kas liecina par tuvojošos šķirsanos. Nē, ar to mēs nedalāmies. Mēs pasniedzam sevi kā ideālu pāri ar ideālām attiecībām.

Un mēs šķiramies. Tāpēc, ka paši neesam gana labi, bet mūsu attiecības ir tālu no ideālām. Atkal pāršķirstam profilus internetā. Atkal “pasūtām” kādu, tāpat kā pasūtam ēdienu – ar piegādi līdz namdurvīm. Un viss sākas no gala. Emocijas. Sekss. Īsziņas ar “labrīt”. Kopēji selfiji. Starojošs, laimīgs pāris. Salīdzinam. Salīdzinam. Neglābjami un nemanāmi atkal nāk jauns neapmierinātības vilnis. Nakts skandāli. “Ar mums kaut kas nav kartībā.”, “Man vajag kaut ko vairāk”. Un mēs šķiramies. Un atkal vēl viena pazaudēta mīlestība.

Un nākošoreiz būs atkal tas pats. Un vēl viena ātra veiksme. Un vēl viens mēģinājums ievietot savu dzīvi 140 simbolos, sastingušā, filtrētā attēlā kopēja kino apmeklējuma laikā.

Mēs tik ļoti uztraucamies par spožas, laimīgas dzīves atspoguļojumu. Taču, kas tas ir – ideāls un kas to izdomājis? Mēs nezinām, taču neprātīgi tā alkstam.

Taču šis “vairāk”, pēc kā mēs pastavīgi dzenamies ir meli – apmāns. Patiesībā mēs negribam runāt pa telefonu. Mēs vēlamies redzēt mīļotā cilvēka seju klātienē, nevis telefona ekrānā.

Mēs gribam, lai viss būtu pakāpeniski. Mēs vēlamies vienkāršību.

Mēs vēlamies, lai mūsu dzīve būtu kas vairāk kā “like” un “share”, “followers”, komentāri un balsojumi. Iespējams, mēs vēl nezinām, ka mēs to vēlamies, taču tā tas ir. Mēs vēlamies dziļas, patiesas jūtas un attiecības. Mēs vēlamies mīlestību, kura cels nevis gremdēs. Mēs vēlamies apciemot cilvēkus.

Mēs visi vēlamies, lai dzīves noslēgumā, mēs varētu būt droši par to, ka esam nodzīvojuši jēgpilnu dzīvi. Lūk, ko mēs vēlamies. Pat tad, ja pagaidām to nezinām.

Tomēr pagaidām mēs ta nedzīvojam. Pagaidām vēl tā mēs nemīlam.

Autors:  © Jamie Varon
Tulkoja: Ginta FS

Cilvēks nedrīkst melot?

melot sev

Kāpēc mēs melojam?

Mēs dzīvojam pasaulē, kur melo visi – vairāk vai mazāk, un ir nereāli domāt, ka neviens nekad nedrīkst melot. Visi to dara, un tā ir dzīves patiesība. Ja mēs noliedzam šo faktu, tas nodara mums sāpes, jo mēs gaidam no sev tuvajiem cilvēkiem, ka viņi vienmēr pret mums būs godīgi, taču aizmirstam, ka ne vienmēr paši vēlamies zināt patiesību. Tas patiešām ir paradokss.

Kāpēc mēs melojam?

Pirmkārt, sabiedrībā tā ir pieņemts, jo mums “jāuzvedas labi ar visiem”, lai kaut ko saņemtu apmaiņā. Piemēram, mēs meklējam darbu, un ne vienmēr varēsim būt atklāti pret priekšniecību u.t.t. Attiecībās ar cilvēkiem mēs baidāmies būt godīgi kaut vai tāpēc, ka baidāmies, ka mūs atstums, nepieņems, nemīlēs. Mēs ticam, ka, ja būsim tādi, kādus mūs vēlas redzēt, mēs sasniegsim to, ko vēlamies sasniegt, tāpēc spēlējam lomu spēles. Mēs neticam tam, ka, ja mēs būsim paši – īsti, mūs kāds spēs mīlēt.

Katru reizi, kad man saka: “Mans tuvais cilvēks mani pievīla”, es vienmēr smejos un saku: “Laipni aicināts reālajā pasaulē!”

Es esmu sarkastiska.

Es viņiem saku, ka tas iemācīs nolaisties uz zemes, lai pamostos no ilūzijām, par to, ka cilvēkiem nebūtu jāmelo, ka viņiem būtu jābūt iecietīgākiem un jāpārstāj parāk uzticēties citiem cilvēkiem un pārvērtēt uzticības nozīmi, kā arī izmainīt savus uzstādījumus attiecībā uz uzticību. Visa gudrība slēpjas tajā, ka ir jāpieņem patiesība par to, ka cilvēki visā pasaulē melo un nav taisnīgi gaidīt, ka viņi to vairs nedarīs. Ja cilvēki to sapratīs, tad arī tuviniekiem būs vieglāk pieņemt savus trūkumus.

Kad cilvēki melo, tas ir kā narkotika. Tā ir sava veida narkomānija. Kad cilvēks vēlas atmest smēķēšanu, bet nevar. Kad cilvēks vēlas atmest narkotikas, bet nevar. Kad cilvēks vēlas pārstāt sev kaitēt, bet nevar. Tas pats notiek ar cilvēku, kurš vēlas pārstāt melot un nevar.

No senas 2006. gada dienasgrāmatas: “Mēs mānam paši sevi, kad domājam, ka mēs vai cilvēki nedrīkstam melot.”

Ja kāds domā, ka cilvēki nedrīkst melot un nedrīkst pievilt uzticību, viņš dzīvo fantāziju pasaulē un neredz dzīvi tādu, kāda tā ir.

Ja cilvēks māna pats sevi, viņš sevi zaudē.

Cilvēks vienmēr māna pats sevi.

Viņš drīkst melot citiem – tā nav problēma, bet kad viņš melo pats sev, viņš sev kaitē.

Kad cilvēks ir godīgs pret sevi, viņš var būt godīgs arī pret citiem.

Citi cilvēki, īpaši tuvinieki, vienmēr man ir bijuši pašas spogulis. Kad es redzu, ka meloju kādam, man momentā ir skaidrs, ka meloju pati sev.

Vēlāk es sapratu, ka nebiju vienīgā, kura meloja visu laiku un, ka cilvēki visā pasaulē to dara. Kad es sapratu šo vienkāršo patiesību, es ilgi smējos. Visi melo, tēlojot, spēlējot dažādas lomas – pat tyuviem cilvēkiem. Šī apjausma man palīdzēja būt iecietīgākai pret sevi un pret citiem cilvēkiem, un kļūt mazāk kritiskai attiecībā pret sevi – tātad arī pret citiem.

Es esmu ļoti saprotoša brīžos, kad cilvēki atzīstas, ka ir mani melojuši. Dažkārt es ļoti brīnos, kad cilvēki ar mani ir parāk atklāti, jo es pati tāda esmu. Pie manis nāk ļoti daudzi un atklāti runā ar mani par ļoti daudzām sev svarīgām lietām.

Mani vienmēr ir pievilkuši atklāti un patiesi cilvēki, jo viņi vienmēr saka to, ko domā un jūt. Ar viņiem var stundām ilgi runāt par visu un caur viņiem iepazīt sevi. Ar viņiem ir bijis viegli būvēt godīgas un īstas attiecības, un nav bijis jātēlo. Un, ja es kaut ko esmu vēlējusies pateikt, es to esmu darījusi, nevis gaidījusi, kad viņi uzminēs manas vēlmes.

Es nolēmu savā dzīvē ielaist šos cilvēkus un viņu ir ļoti maz.

Es jūtos slikti, atrodoties starp maskām, kad cilvēki ir “pieklājīgi” un dara visu, lai iepatiktos citiem.

Autors: Ella Travinska (Bairones Keitijas skolas absolvente, Izraēla)
Tulkoja: Ginta FS

Sarežģītas attiecības: bēgt vai palikt?

11536130_781162521998359_6876194193009780437_n

«Attiecībām jābūt vienkāršām un priecīgām» – raksts ar šādu nosaukumu nesen pazibēja sociālajos tīklos. Galvenais tā vēstījums bija sekojošs: ja jūs jūtat, ka jūsu attiecības ar partneri ir sarežģītas, bēdziet, neatskatoties. Nav jēgas neko paskaidrot un pierādīt. Vai nu viss ir viegli, gaisīgi un vienkārši, kā divas kapeikas, vai – «uzredzēšanos».

Domājot par šo rakstu, tapa manējais. Vienkārši alternatīvs viedoklis, kas nepretendē uz absolūto patiesību. Mana personīgā laulības dzīves pieredze un manu klientu pieredze ļauj man to izteikt.

Attiecības, kurās nav nekādu sarežģījumu un problēmu var izveidot ideāls vīrietis un ideāla sieviete. Sakiet, vai jūs daudz tādus esat redzējuši?

Es neesmu satikusi nevienu tādu. Vēl vairāk – mēs ļoti kļūdāmies, ja vēlamies būt ideāli. Nav nekā garlaicīgāka par pilnību. Par pilnību var tīksmināties, to var apbrīnot, pat censties tai līdzināties. Taču šis skaistums ir nedzīvs. Ideāls tāpēc arī ir ideāls, ka tas nepieļauj nekādus trūkumus: tikai augstāk, spēcīgāk un labāk. Cenšoties kļūt ideāli, mēs kļūstam ļoti prasīgi pret citiem, jo ārējās attiecības vienmēr ir mūsu iekšējās pasaules projekcija.

Attiecības veido divi: vienkārši vīrietis un vienkārši sieviete. Divi dzīvi cilvēki, ļoti atšķirīgi un viennozīmīgi NEideāli. Viena no saspraudēm, kas savieno divus, ir iespēja palikt sev pašiem.

Būt pašam – nozīmē – būt dažādam, dabiskam, balstīties uz iekšējo godīgumu. Kad nevajag izlikties par to, kas neesi, kad nevajag nopelnīt mīlestību un cieņu.

Kad mēs cenšamies būt tie, kas neesam un pēc tam dzirdam atzinības vārdus, mēs tiem neticam. Mēs neticam, ka mūs patiesos vispār var iemīlēt. Jo atzīst taču nevis mūs – patiesos, bet to viltojumu, ko mēs paši esam parādījuši pasaulei. Atzīst to krāpnieku, par kuru mēs paši izvēlējāmies kļūt.

Gaismas stars vislabāk redzams tumsā, bet ēna – gaismā. Mēs nevaram būt patiesi laimīgi, ja neļaujam dzīvei mūs skart visā tās pilnībā. Atsakoties dalīt telpu un laiku ar savām jūtām, mēs izvelkam no sevis dzīvi. Tas viss, kas nāk no mūsu iekšējās pasaules, pieder mums un ir daļa no mūsu identitātes. Ja mēs tiecamies uz dabiskumu, ir nepieciešama atvērtība pie sava jūtīguma, pie tā, kas mūsos dzimst spontāni, pie iekšējās atbalss uz ārējiem notikumiem.

Pasaule nav viendabīga, tajā ir pustoņi, citu domas atsķiras no mūsējām. Subjektīvā pieredze sijā visu pateikto un dzirdēto, un tas viss iet caur mūsu uztveri. Patiesība vienmēr ir subjektīva. Ja mēs vēlamies atrast patiesību, tad jāprot klausīties otra domās un pieturēt savu nepiekrišanu.

Pieļaut iespēju, ka mums pašiem, iespējams, nav taisnība, ka neesam ideāli, esam stūrgalvīgi.

Savstarpējā sapratne nav vienoti viedokļi, bet gan dalīšanās viedokļos un savu robežu paplašināšana, gan arī otra cilvēka viedokļa pieņemšana. Lai tuvinātos tam, nepieciešams dialogs, kas nāk no sirds, ir jābūt jūtīgam attiecībā pret otru. Tad mēs no sirds varēsim pateikt: «es dusmojos, nesaprotu, ciešu, bet tajā pat laikā es jūtu tavas dusmas un izmisumu».

Tas ir ļoti sarežģīti..

Tie, kuri vēlas vieglumu un asociē attiecības vai nu ar atpūtu vai iespēju izvairīties no rūpēm, liek vienādības zīmi starp attiecībām un mīlestību. Taču ne visi mīlasstāsti beidzas ar ilgstošām attiecībām. Mīlestība ir partnerattiecību fundaments, taču ar to viss nebeidzas. Laulāto attiecības prasa pacietību, savstarpējas vienošanās, spēju meklēt to, kas cilvēkus vieno caur savstarpējo cieņu un piedošanu.

Tie, kuri apēduši pudu sāls, novērtē saldo medus garšu.

Nav iespējams ieiet jaunā attiecību etapā, izvairoties no nāves vecajā formātā. Lai augstu lidotu, jaiziet cauri turbulences zonai, jāsastopas ar patiesību, ka pasaule negriežas ap mums un tas, kas mums ir labs, citam var izradīties ne tik labs. Pārdzīvot vilšanos un nenobīties no atsķirībām un nepilnībām.

Ģimenes grūtībās ir apslēpts milzīgs potenciāls. Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma, par to mums atgādina katrs rīts. Mēs zaudējam ne jau tad, kad atzīstam savu zaudējumu un samierinamies ar patiesību, bet gan tad, kad žēlojamies un bēgam no grūtībām.

Nemēdz būt ideālu attiecību, kaut vai tikai tāpēc, ka mēs paši neesam ideāli. Mēs esam dažādi un mācamies saprast viens otru, cienīt mūsu atšķirības, pārvarēt savu paša egoismu. Ir muļķīgi domāt, ka kopā ar otru cilvēku būs vieglāk un vienkāršāk. Nē. Ja vēlaties nopietnas attiecībsa – paši kļūstiet nopietnāki un sagatavojaties tam, ka būs jāstradā. Pirmkārt jau – ar sevi.

Nevar likt vienādības zīmi starp sarežģītu ceļu un nepareizo ceļu. Sarežģīti nenozīmē – nepārvarami. Tas ir tas, kas jāsaprot.

Es zinu, ka tas ir iespējams, pat tad, ja aiz muguras ir sarežģīts dzīves posms. Ja abiem partneriem ir patiesa vēlēšanās būt kopā, ir godīgi jāizrunājas par to “kas pašreiz notiek, kā gribētos dzīvot, kādas vērtības mūs vieno?”. Tad, ja ir patiesa vēlme ieraudzīt un apzināties to, kas otrā cilvekā ir mīlestības un cieņas vērts.

Attiecībām nav jābūt vieglām, taču tām ir jābūt drošām.

Ģimenes dzīvē vardarbība nav pieļaujama – ne fiziskā, ne psiholoģiskā.

Ģimenes bāzes vērtība ir drošība. Iespējams, jūs esat attiecības ar cilvēku, kurš jums dara pāri, izrāda fizsko agresiju, ir cietsirdīgs un projicē uz jums savas problēmas, uzskatot, ka jūs esat viņa ciešanu iemesls. Bēdziet no tāda cilvēka. Risināt vardarbības problemas var tikai no attāluma. Mēs esam pirmie, kam sevi jāaizsargā, negaidot palīdzību no malas.

Pārmetumu, pretenziju, ņirgāšanās un apvainojumu valoda ir strupceļš jebkurai komunikācijai. Nav jau problēma, ja dzirdiet pret sevi vērstas pretenzijas, problēma ir tad, ja izņemot pretenzijas, jūs cita nekā nedzirdat.

Attiecībām jābūt drošām. Tas ir lauks, kurā mēš ļaujam partnerim ar mums mijiedarboties, salīdzinām viņa darbības ar sava iekšejā kompasa virzienu:: «vai es varu būt ar šo, un ko es ar to darīšu?». Jo lielāka drošība attiecībās, jo vairak iespēju iepazīt sevi, uzticēties sev un sekot tam. Vien esot vienoti ar savu intimitāti, mēs kļūstam interesanti citiem. Mēs iegūstam spēju sarunāties dialogā un esam gatavi Tikties. Mēs vienlaicīgi saskaramies ar ārējo pasauli un esam vienoti ar sevi. Mēs esam vienoti savās jūtās un savās darbībās.

Ir tikai viens veids, kā izdzirdēt labus un atbalstošus vārdus – teikt tos pašam. Spēja sadzirdēt partneri ir atkarīga ne no tā, kāds viņš ir un kā viņš runā, bet no mūsu sirds vēlmes viņu saprast. No spējas pārkausēt kopīgās kļūdas pieredzē. Izaugsme attiecībās – nav konfliktu neesamība vai “vieglums”, bet spēja tajās iekļaut lielu emociju apjomu, izturēt šīs attiecības, parvērst žulti un negatīvu dziedinošā mīlestības balzamā.

Avots: © psy-practice.com

Publikācijas autors: Tatjana Sarapina
Tulkoja: Ginta FS

Gaidīt vai DZĪVOT?

bite2

Jo ilgāk dzīvoju, jo biežāk redzu divas cilvēku kategorijas. Vieni dzīvo, kā var. Ne vienmēr pareizi, ne vienmēr ideāli. Ko nu tur daudz – galīgi neideāli. Precās, dzemdē bērnus, kaut ko dara, kļūdās, pieceļas un iet tālāk. Dzīvo tagad un šeit. Cik var. Bet dzīvo. Viņi netiecas pēc tā, lai pilnām karotēm smeltu visas baudas un dzīves priekus, taču lēnītiņām iet uz saviem mērķiem, sapņiem. Kaut ko darīt, mēģināt, censties!

Bet ir cilvēki, kuri gaida kaut ko – ideālo. Ideālo dzīvi, ideālo vīrieti, ideālos apstākļus bērnu radīšanai, ideālo aicinājumu, ideālo mājvietu…

Gaida, gaida, lūk, viņai jau 80, bet viņa vēl joprojām gaida savu sapņu princi, bet tas kā nejāj, tā nejāj. Un problēma jau nav tajā, ka viņa gaidīja.

Gaidīt ir normāli, īpaši sievietēm. Bet gaidīt ideālu – tas nozīmē to pašu, ko izvairīties no jebkuras tikšanās.

Es zinu tādas sievietes – viņām savu roku un sirdi ir piedāvājuši vismaz pieci normāli vīrieši, bet viņām ar to par maz. Nav ideāli! Tam viena acs šķielē, tas – valkā dīvainas zeķes, tas nekad dzīvē vēl nav bijis precējies – nez kāpēc, bet tam ir bijusī sieva un divi bērni… Un tā jau kādus 20 – 30 gadus un, jo tālāk, jo ideāls arvien netveramāks un prasības arvien augstākas. Ideāls kā lekāls, kuru cenšas piemērot ikvienam sastaptajam vīrietim. Ar katru gadu šis lekāls kļūst arvien sarežģītāks un vietām pats ar sevi konfliktē – tajā viss ir svarīgi, un neko nevar izmest. Un neviens tajā neierakstās. Un nav jau nekāds brīnums.
Kāda gaida, kad vīrs atmodīsies un sāks kaut ko darīt. Gaida to visdažādākajos veidos, bet visbiežāk stāsta savam vīram par to, kas  jādara, kā, kad un kāpēc. Pašas šajā procesā nemainās. Mājās nav ne vakariņu, ne mājīguma, toties ir sieva – motorzāģis ar Torsunova lekciju grāmatu padusē, kurā pateikts viss par vīrieša pienākumiem. Un viņa gaida, ka viņš beidzot uzņemsies atbildību, agri piecelsies un visu izdarīs. Viņa taču zin, ko un kā viņam jādara. Vai arī atruna – lai sākumā viņš sāk darīt un pēc tam arī es? Bet vai pienāks tāda diena?

Bet dažas gaida savu ideālo darbu – savu mūža lietu. Tādu nozīmīgu, lielu un nepratīgi mīlamu. Tāpēc vispār neko nedara!

Vispār neko. Gaida! Un rezultātā vienkārši izmanto to, ko dara kāds cits. Guļ dīvānā, sēž uz kakla vecākiem, dažkārt pat mājas darbus nedara. Es zinu tādas, kas sevi sauc par mājsaimniecēm, jo nekur nestrādā. Tajā pat laikā mājās valda nekartība, “bardaks”, vīrs ēd, kas pagadās un viņam vēl smadzenes “iznes”, un viss tikai tāpec, ka viņa gaida. Gaida savu ideālo mūža darbu.

Kāds gaida ideālo brīdi bērnu dzemdēšanai, kaut ko rēķina, skaita, atliek to uz daudziem gadiem. Jo nevajag taču vienkārši bērnu – vajag labi nodrošinātu, īpašu, lai ar viņu nebūtu nekādu problēmu un, lai vecumdienās par tevi rūpētos. Lai spēlētu klavieres, un, lai viņam būtu melnā josta karatē. Tāpēc atliek. Pagaidām jākrāj nauda dzīvoklim, tad nākamajam – lielākam, pēc tam vajadzīga mašīna, lai varētu uz karatē nodarbībām vadāt. Bet pēc tam izrādās, ka vīrs tam īpaši neder – nav pietiekami ideāls. Un paiet laiks, kad bērna ieņemšana varēja notikt viegli un bez problēmām.

Kāds gaida, kad varēs paceļot un tāpēc pagaidām nebrauc nekur. Pat ārpus pilsētas nebrauc, jo ārpus pilsētas – tas ir par maz. Vajag uzreiz tālu un tā, lai tā ir pieczvaigžņu viesnīca. Gaida ideālo sezonu, ideālās biļetes, ideālos ceļa biedrus. un nebrauc.

Kāds gaida, kad varēs piepildīt savus sapņus un darīt to, ko vēlās. Tāpēc pagaidām dara to, ko ienīst darīt, neko nedara priekš sevis. Iet uz darbu, guļ un ēd. Un viss. Atliek savus sapņus attālākajā kaktā. Periodiski pārskata savus hobijus un to, ko ar tiem darīt. Sapņo, ka vajadzētu iemācīties spēlēt klavieres, bet klavieres tā arī nenopērk. Sapņo sākt gleznot, bet mājās nav nekā vairāk par pildspalvu. Sapņo par dejošanu, bet pat mājas to nedara. Sapņo strādāt ar bērniem, bet strādā tikai un vienīgi ar papīriem. Sapņo par psihologa izglītību, bet mācās matemātiku, jo ar to var vairāk nopelnīt.

Kāds sapņo par savu māju. Lai tur būtu skaisti un mājīgi. Bet dzīvo īrētā alā, un ala tā nav tāpēc, ka maziņa un ne sava, bet tāpec, ka par to nerūpējas. Tajā nepērk skaistus aizkarus, netaisa remontu, neaicina ciemiņus, pat logus nemazgā, jo tā taču nav sava. Bet tad, kad man būs māja – nopirkšu savu sapņu kumodi. Bet, pagaidām padzīvošu alā bez kumodes.

Kaut kad…. Tas ir tas sapņainais laiks, kad cilvēkiem, kuri gaida ideālu, viss būs – viss, par ko viņi sapņo. Jo viņi taču sapņo. Sapņo, bet baidās. Baidās spert soli savu sapņu virzienā, darīt kaut ko reālu, spert maziņus solīšus katru dienu. Atrast deju studiju, atrast laiku dejošanai, nopirkt deju kurpes, pierakstīties, nopirkt abonementu, aiziet pirmo reizi, otro, trešo, pierunāt sevi aiziet ceturto reizi…. Tie ir tie mazie solīši, kuri aizved pie tā, ka reiz tu dejo flamenko un ļoti ar sevi lepojies.

Kaut kad daudzas sievietes notievēs. Tas taču ir tik viegli – atlikt uz “pēc tam”. Figūra nekur neaizbēgs, bet pagaidām uzēdīšu toortīti un ceptus kartupeļus. Bet būt slaidai – tas atkal ir daudz mazu solīšu. Neēst tortes, dzert vairāk ūdens, sakārtot savu uzturu, sportot, rūpeties par savu ķermeni, sākt to mīlēt…. Paiet pusgads un tev ir ķermenis, par kuru tu sapņoji. Un varēji taču to izdarīt jau pirms pieciem gadiem. Tad kāpec tikai tagad?….Tomēr labi, ka vismaz tagad….

Kaut kad visiem noteikti būs viņu lielā ideālā lieta, kuras dēļ viņi ir nākuši šai pasaulē. Kaut kas īpašs un nozīmīgs. Lai viņiem pieminekli uzceltu un rekordu grāmatā ierakstītu. Priekš kam darīt tās sīkās lietas? Tad labāk vispār neko nedarīt!

Taču, ja labi padomājam, ikviena liela lieta sastāv no miljons sīkumiem. Kurus tu dari, dari, dari un tie savācas kopā un rodas kas liels. Nozīmīgs.

Un pats galvenais, ka mēs varam to darīt katru dienu – šīs mazās, labās lietas. Bet gaidīt milzīgu un pašu galveno, protams, ir vienkāršāk un vieglāk.

Visi gaidītāji baidās kļūdīties. Izvēlēties ne to cilvēku, piedzemdēt ne to bērnu, ne tā viņu izaudzināt, iztērēt savu laiku ne tajā darbā…. Bet dzīve taču nav no gumijas un nav bezgalīga? Vai arī tai nav nekādas nozīmes? Vai arī tomēr pats nozīmīgākais brīdis vienmēr ir TAGAD?!

Daži ideāla gaidītāji piesedzas ar ticību. Sakot, Dievs visu zin un viņš man dos visu ideālo. Dievs zin un Dievs dos. Tieši tik, cik esam pelnījuši. Bet nopelnīt tikai sapņojot, nav iespējams. Nav iespējams, tikai sapņojot, saņemt visu, ko vēlies. Dievam jau nav žēl, taču viņš zin, ka, ja  mēs paši neko nedarām, tam visam iedotajam nav nekādas jēgas. Mēs neesam gatavi pieņemt pat pašu labāko. Kā tie, kuri vinnē loterijā un pēc tam notriec naudu īsā laikā.

Labāk tomēr dzīvot. Tagad. Ar to, ko Dievs devis. Darīt darbu, ko Dievs devis. Dzīvot tur, kur dzīvo un radīt mājīgumu tur. Darīt to, kas tīk Dvēselei – pat tad, ja tas nav darbs, bet tikai hobijs. Un priecāties par to, kas mums ir. Ne ideāls – bet mūsu. Un tātad – patiess un īsts!

Labāk desmit reižu kļūdīties, taču darbības var aizvest mūs pie laimes. Tajā laikā, kad bezdarbība neaizvedīs nekur. Pat, lai vinnētu loterijā, ir jāpaceļ savs dibens un jānopērk loterijas biļete. Lai apprecētos, savā noslogotajā grafikā ir jāatrod laiks, lai iepazītos un komunicētu. Lai piedzemdētu bērnu, sākumā tas ir jaieņem. Lai iemacītos spelēt klavieres, ir jāiemācās notis un jātrenējas katru dienu – kaut nedaudz. Jāparāda Dievam, ka tu vēlies, ka tu esi gatavs, ka tu virzies uz priekšu.

Rādhanātka Svamī savā lieliskajā grāmatā “Ceļš uz mājām” stāsta par kadu brīnišķīgu atgadījumu.

Kādā indiešu ciemā uzradās tīģeris. un vietējie ciema iedzīvotāji slēdza ciet savu mājokļu durvis, baidoties no plēsīgā zvēra. Bet Svamī kopā ar savu draugu dzīvoja uz ielas. viņiem nebija ko aizslēgt, un izglābties arī nebija nekādu iespēju. Ja tīģeris atnāktu pie viņiem, izdzīvošanas iespējas līdzinātos nullei. Nedaudz sanervozējies Svamī gatavojās iemigt, un pēkšņi ieraudzīja, ka viņa draugs sev blakus noliek nūju. Nūja bija neliela un no tīģera tā neizglābtu. Kāda tai jēga? Šo jautājumu viņš uzdeva draugam. Bet draugs, smaidot atbildēja: “Glābt mūs var vienīgi Dievs, bet mums viņam jāparāda, ka arī no savas puses mēs esam gatavi kaut ko darīt”  Nakts pagāja mierīgi..

Dzīvot! Darīt! Būt gataviem izdarīt visu, kas no jums atkarīgs. Ar pateicību pieņemt to, kas jums ir dots. kas gan vēl spēcīgāk var izmainīt jūsu dzīvi, ja ne mazo soļu māksla?

Dzīvojiet! Dzīve ir tik interesanta, daudzveidīga, negaidītu pavērsienu un brīnumu pilna. Būs ļoti žēl, ja šī ceļojuma beigās jūs sapratīsiet, ka savu dzīvi esiet nodzīvojuši vienkārši gaidot kaut ko, tā vietā, lai dzīvotu šeit un tagad!

Dzīvojiet savu neideālo dzīvi neideālos apstākļos ar neideālajiem cilvēkiem. Un pieņemiet domu, ka arī pats neesat ideāls – tas ir gluži normāli. Un, ja nekas šajā pasaulē nav ideāls, ir mazāk baiļu kļūdīties. Un sliktāk par jebkuru kļūdu var būt tikai dzīves trūkums pašā dzīvē.

Dzīvojiet tā, kā sanāk, kā dzīvojas un kā variet. Dariet mazos darbiņus. Un lūdzaties. Esiet atvērti Dieva plānam uz jūsu dzīvi – tas vienmēr ir, un tas vienmēr ir daudz labāks, kā pat vispārdrošākie jūsu plāni un sapņi.

Dzīvojiet! Kamēr jūs gaidiet sev vajadzīgo tramvaju, dzīve paskrien garām. bet var izrādīties, ka jūs stāvat trolejbusa pieturā, kur tramvaji nekursē vispār. Vai tas jums ir principiāli – braukt tikai ar tramvaju, vai arī svarīgāk sasniegt galamērķi? Vai esat gatavi braukt ar pārsēšanos? Vai esat gatavi izmēģināt kādus citus pārvietošanās veidus? Vai esat gatavi nopirkt brauciena biļeti, neskatoties uz to, ka mēnešbiļete jums ir tikai braucieniem tramvajā? Vai arī atrast vismaz tramvaja pieturu, lai aizbrauktu ar to tur, kur jūs vēlaties?

Dzīvojiet! Mīliet! Mācieties! Padariet pasauli sev apkārt skaistāku! Ar to arī pietiks. Laimei tas būs pilnīgi pietiekami.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS