Mums visiem: gan vīriešiem gan sievietēm ļoti vajadzīga ir Mīlestība. Mīlestība nozīmē pieņemšanu, patiesumu, sirsnību, maigumu, rūpes, gatavību atdot un būt atbildīgam, uzticamību, nesavtīgumu, dāsnumu. Un jo vairāk mēs paužam šīs īpašības, jo vairāk saņemam pretī. Tādas izpausmes kā bailes, greizsirdība, atkarība, manipulācijas, kontrole, pretenzijas, pārmetumi tikai grauj attiecības un tām nav nekāda sakara ar Mīlestību.
Taču visam ir vajadzīgs lēmums…
Kamēr cilvēks nav izlēmis, vienmēr būs šaubas, atkāpšanās iespēja, kūtrums un bezdarbība…
Jebkurai mīlestības izpausmei eksistē viena vienkārša patiesība, kuras nezināšana nogalina neskaitāmus plānus un grandiozas idejas: tajā brīdī, kad cilvēks par kaut ko izšķiras, arī Telpa un Mīlestība sāk darboties. Dārgakmeni nevar nopulēt bez berzes. Tāpat cilvēks nevar kļūt veiksmīgs bez pietiekama skaita grūtu mēģinājumu.
Vienai izpausmei palīdz daudzas lietas, kas citādi nekad nenotiktu. Tas viss ietver veselu notikumu straumi: noderīgas sakritības, tikšanās un priekšlikumus, kuriem neviens iepriekš nebūtu ticējis. Ko gan mēs gaidām un neizlemjam? Grābeklis taču pats sev neuzkāpj!
Īstas attiecības ir ne tikai patīkamas, dažkārt tām ir nepieciešamas sāpes, smagums un vilšanās. Kurš to nesaprot – pazūd jaunā un interesantā meklējumos un prāta ilūzijās.
Īstam vīrietim sieviete nekad nebūs pirmajā vietā. Un tai nevajadzētu būt pirmajā vietā. Viņas vieta ir netālu. Ne augšā, ne apakšā, ne priekšā, ne aizmugurē, bet blakus. Lai īstajā brīdī viņa varētu paņemt roku vai paiet malā un netraucēt.
Viņa ir mīļotā ceļabiedre, draudzene un mīļākā, māte un saimniece, nevis Visuma centrs. Kad viņa to sapratīs, vīrietis pats tai pievilksies. Īstam vīrietim ir jādod vieta sievietei, un nav jādod iespēja kādam citam ieņemt vietu viņai blakus.
Periodiski mūsu dzīvē dažādas attiecības vienkārši beidzas – pat bez nodevības, bez strīdiem un bez redzama iemesla – jūs vienkārši kļūstat atšķirīgi un katrs ejat savu ceļu, ņemot līdzi savas mācības, kāds izdarot secinājumus, un kāds atkārtojoties, kāds pārejot uz nākamā pakāpiena, bet kāds netiek līdzi vai nav gatavs iziet ārpus ierastajiem rāmjiem. Ar gadiem draugu loks kļūst šaurāks, bet tie, kas paliek, vairs nav tikai draugi, bet mīļi un tuvi cilvēki.
Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā, pieņemošie, jūtošie, individuāli, atšķirīgie, uzmundrinošie un tie, kuri dzīvo pēc sirdsapziņas, kuri nepieķeras bet blakus iet savu pašu ceļu. Nav jau nekādu ceļu. Viss ir tas pats viens ceļš. Paradoksalitātes pieņemšana noved pie iluzorisma izpratnes. Tikai vienlaikus pieņemot divus pretējos virzienus, tu varēsi ieraudzīt visu horizontu. Tāpēc, ka bezdibeni nevar pārlēkt divos lēcienos.
Ja tu šodien neesi spējīgs nevienu mīlēt, vismaz pacenties nevienam nenodarīt pari.
Jautājums: Es sapratu, ka brīžos, kad mans vīrs ir nikns, dusmojas un kliedz, labāk viņu neaiztikt, bet nodarboties ar sevi. Taču viņš kliedz arvien biežāk, viņu kaitina praktiski viss, ko es daru un kā cenšos ar prieku un smaidu sagaidīt viņu no darba un darīt visu, kā viņam tas patīk. Un sanāk, ka es paciešu viņa aurošanu, klausos tajā, neatbildu ar kliegšanu un neapvainojos uz viņu…. Tad kur ir tā robeža starp “nodarboties ar sevi” un būt kājslauķim, pret kuru noslauka kājas, bet tas visu pacieš?!
Atbilde: Uzreiz vērsīšu jūsu uzmanību uz neatbilstībām jautājumā. Kad jūs patiešām neapvainojaties, jums neko nenākas paciest.Jūs jūtat līdz cilvēkam, tāpēc, ka redzat, cik slikti viņš jūtas. Lieta tāda, ka vīra un viņa dusmu pieņemšana un šo dusmu paciešana ir divas pilnīgi pretējas lietas.
Kad tu pieņem, tu saproti, ka viņam ir savi iemesli kliegt: iespējams, viņš no darba pārrodas aizkaitināts, iespējams, viņš nejūtas mīlēts, bet varbūt tie ir naida uzliesmojumi, kuri uzkrāti iepriekšējās dzīvēs… Bet kaut kādu iemeslu dēļ jūs taču dzīvojat kopā ar šo cilvēku? Ar kaut ko viņš acīmredzot izraisa jūsu simpātijas?
Es neaicinu jūs paciest jums adresētus apvainojumus – tā ir pavisam cita tēma‼ Taču, kad cilvēks auro, par to, ka viss ir ne tā, visam būtu jābūt pavisam savadāk, ka viņam viss ir apnicis – viņš vienkārši izgāž savu negatīvo iekšējo stāvokli. Un, ja jūs šajā situācijā nevis ciešat, bet vienkārši saprotat, tad tas nevar būt stāsts par kājslauķi. Tā drīzāk ir vieda tāda cilvēka pozīcija, kurš nesit savu roku par to, ka tā histērijā raustās Tāpēc, ka dzīvesbiedri ir kā divas rokas: ir muļķīgi sist savu otru roku, tā taču ir jūsējā, tai ir slikti…. Jūs vienkārši raugāties uz to ar līdzjtību un sapratni, turklāt mierīgi elpojat un cenšaties normalizēt savu stāvokli. (Es runāju par dzīvesbiedriem – cilvēkiem, kuri zina un saprot, kāpēc ir kopā). Ja jūs protat šādā veidā uztvert vīra dusmas un naidu, tad šādi stāvokļi kļūs arvien retāki, ne tik asi un cilvēks izjutīs atvieglojumu.
Bet tagad par godīgumu attiecībā pret sevi. Kādēļ gan jums visu darīt tā, kā patīk jūsu vīram, kad patiesībā jums viss jādara tā, kā patīk jums?! Vīrs pret jums izjūt aizkaitinājumu tāpēc, ka jūs reāli vēlaties viņam iztapt, bet tas nozīmē melus un izlikšanos.
Jums jādzīvo tā, ka uzskatāt par labu un vajadzīgu. Gatavot vakariņas vīram ne tāpēc, lai viņš nekliegtu vai gluži otrādi, slavētu jūs, bet gan tāpēc, ka jums patīk to darīt, ka tas jums sagādā prieku – skatīties kā viņš ēd un jums ļoti gribās, lai viņš justos labi. Tas nozīmē, nevis, izejot no savas lomas, bet no sirds tāpēc, ka dvēselē tā jūtat.
Tā ir attiecību klasika. Kad spēlējam “labiņās” lomu (vienalga ar ko, vai tas ir vīrs, bērns vai vecāki….) un aiz šīs “labiņās” maskas slēpjam savas patiesās jūtas, cilvēki pacentīsies “izvilkt” no mums šīs patiesās jūtas. Nevienam nav nekāda labuma no šīs lomas, turklāt šādā veidā tēlojot, jūs graujat savu ķermeni un arī enerģētiski apzogat savu vīru. Esiet godīga pret sevi un saviem tuvajiem. Godīgums un tiešums ir galvenās labas komunikācijas īpašības.Ja jums kaut kas nepatīk, nav jākliedz vai jānosoda, pietiek ar to, ka stingri pasakāt: “Man tas nepatīk!” Ir prakses, ar kuru palīdzību trenēt sevis sadzirdēšanu un godīgi atskaņot savu iekšējo taisnību.
Viena no galvenajām mācībām, ko dzīve man ir iemācījusi, ir tā, ka cilvēki, kuri no manis visvairāk kaut ko pieprasīja, vismazāk paši atbilda tam, ko pieprasīja…
Paskaties apkārt un es esmu pārliecināta par to, ka ļoti ātri tu ieraudzīsi šīs senās manipulācijas pierādījumus. Tu izdzirdēsi motivējošas, aicinošas uzrunas no to cilvēku lūpām, kuriem pašiem tās nekad nebūs signāls personīgai rīcībai. Tevi kauninās par to, par ko paši jau sen vairs nekaunās. Tevi apvainos tajā, kurā paši iestiguši līdz ausīm. Tevi mudinās uz darbībām, kurās paši garantēti nepiedalīsies. Un tā it visā.
Mani mīļie, sīku nelietību neaptumšotais briedums vienmēr sāk ar sevi… Tas neapgrūtina sevi ar misiju ielauzties citu cilvēku dzīvēs, lai augstprātīgi norādītu no saviem augstumiem to, ka kādam jāatbilst tam, kam pašam pietrūkst dūšas. Vēl pagaidām dzīve ir tā iekārtota, ka ceļojumi uz paradīzi uz sveša kupra vienmēr būs pievilcīgāki par iešanu ar savām kājām tiem, kuri nav gatavi neko dot pretī un kuriem patīk tikai ņemt, tikai pieprasīt, tikai skaļi kliegt par to, kā tam vajadzētu būt … Vai tiešām tu vēlies būt šis ērtais transporta līdzeklis? Tas tev pašam jāizlemj.
Ļiļa Grad Foto: Hrishikesh Deshkar Tulkoja: Ginta Filia Solis
Dzīve, tāpat kā sajūtas un emocijas, vienmēr ir nepastāvīga un kustībā. Tikai sajūtas, kas plūst no mūsu Dvēseles, ir pastāvīgas, ja tava Sirds ir atvērta un tu zini, kā adekvāti izpaust šo psi-enerģiju. Mēģinot apturēt savu jūtu plūsmu, dabiski tiek apturēta pati dzīve. Un telpa neuztver statiku – tā iznīcina jebkuru aizsprostu un arī tevi šajā formā …
Lai cik ļoti tu sekotu savām prāta diktētajām vēlmēm, apmierinājumu negūsi. Dzīves ceļš caur vēlmēm nozīmē apmierinājuma iegūšanu, bet tā rezultāts vienmēr ir neapmierinātība, un tas ir maldīgs ceļš. Tu seko savai iekārei un negūsti gandarījumu. Tu atkal un atkal tiem seko un neesi apmierināts. Tu mēģini vēlreiz, un atkal nav apmierinātības.
Ja tu pētīsi sava prāta un sajūtu dabu tajā mirklī, kad seko savām vēlmēm, tu atklāsi, ka tur vienmēr kaut kā trūkst, vienmēr vajag kaut ko vēl, kaut ko jaunu, kaut ko vēl sasniegt, iemācīties, apskatīt, saprast, sasniegt, manipulēt – tam visam piemīt tik milzīga daudzpusība, ka grūti pat aptvert.
Bet patiesībā sekošana savām vēlmēm pati par sevi jau ir ciešanas un problēma. Pati vēlmes būtība jau satur ciešanas – tā ir dualitāte. Neatkarīgi no tā, cik ilgi tu seko savai vēlmei, tu joprojām nesaņemsi apmierinājumu pat pēc tam, kad to apmierināsi. Vienīgais rezultāts vienmēr būs neapmierinātība, un tās ir Dzīves lielākās ciešanas, kas neļauj mums sasniegt nākamo, jau augstāku līmeni… Tikai patiesas jūtas un pieņemšana tam, kur tu esi, ir sākuma sākums…
Pašreizējā vēsturiskajā brīdī viss tik ātri mainās. Šodien daudziem ir kļuvis skaidrs – Dzīve ir viena. Individualitātes materiālā pasaule ir tās enerģijas stāvokļu atspoguļojums, tas ir, pašreizējā brīdī izpaustā Gara augļi. Un, ja agrāk šis atspulgs bija ļoti novēlots, dažkārt gadiem ilgs, tad šobrīd harmonisks un piepildīts iekšējais stāvoklis uzreiz dod labklājības paplašināšanos, galvenais ir neiekrist sava prāta vērtējumos un argumentācijās, pagātnes salīdzinājumos un konkurencē.
Ļoti ilgu laiku uz Zemes valdīja maksimālas iegremdēšanās matērijā periods un attiecīgi materiālo vērtību pārākums pār iekšējām, garīgajām. Cilvēki smagi pārdzīvoja kataklizmas un sacentās, lai sasniegtu rezultātus miera laikā. Tomēr daudzi pēdējās desmitgadēs ir sākuši izjust eksistences bezmērķību, dzenoties pēc ārējo panākumu “burkāna” – sociālā stāvokļa un finansiālajām iespējām. Ir kļuvusi acīmredzama iekšējās harmonijas lielā nozīme dzīvībai un veselībai.
Jau pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā sākās kolektīvs apziņas pavērsiens pretējā virzienā: no sīvas konkurences un bailēm izdzīvot līdz visa vienotības un katra unikalitātes sajūtai. Daudzās valstīs tas sakrita ar dažāda veida kataklizmām, jo īpaši PSRS sākās perestroika, iznīcinot agrākos dzīves cietokšņus. Un tas, kurš nebija stingri piesaistīts materiālajai apziņai, vispārējā haosa vidū jutās kā svaigs vējš, kas nes brīvību, neskatoties uz ārējiem satricinājumiem. Un tad šī sajūta sāka pieaugt, vēršot cilvēci uz iekšējām vērtībām – godīgumu pret sevi, sirsnību, savas dvēseles nemirstības atcerēšanos un redzamo spēles rezultātu trauslumu.
Iepriekšējos polārā dalījuma laikmetos materiālās un garīgās tēmas tika nevis vienkārši šķeltas, bet gan pretnostatītas. Materiālā labklājība gandrīz neizbēgami tika sasniegta, noraidot dvēseles balsi, un cilvēki, kas meklēja atbildes uz mūžīgiem jautājumiem, ignorēja materiālos uzdevumus, zinot, ka šos ceļus nav iespējams apvienot.
Tā kā mēs visi esam ne reizi vien iemiesoti tad vienā, tad atkal citā lomā, tad līdz šim ikvienam ir neapzināta pieredze gan atteikties no materiālās dzīves priekiem (arī ķermeņa priekiem), gan spēlēties ar materiālā plāna pārmērībām, kas bieži vien noveda pie fiasko. Taču jau līdz 21. gadsimta sākumam kvantu fizika bija pierādījusi pasaules vienotību, atpazīstot tās enerģētisko dabu gan materiālos objektos, gan garīgajā emocionālajā darbībā, un kopš aptuveni 2012. gada pieaug to cilvēku skaits, kuri apzinās, ka viss ārējais ir “iluzors” un ir tikai iekšējās atspulgs, kas nepārtraukti pieaug. Masu apziņa ir tik ļoti progresējusi, ka pat populārās publikācijās un televīzijas kanālos sāk runāt par ārējo problēmu sekundāro raksturu un iekšējās harmonijas vērtību.
Arvien vairāk cilvēki priekš sevis atklāja to, ka nav tikai ķermeņi, ka skrējiens pēc ārējām vērtībām neļauj atpazīt un sadzirdēt sevi pašu īsto un ka kopumā ir kāda cita realitāte, nevis tā, ko esam pazinuši līdz šim.. Un, ka šajā Jaunajā realitātē ir citi noteikumi, citi potenciāli un pavisam cits brīvības līmenis. Arvien vairāk cilvēku sāka novērtēt nevis karjeras sasniegumus un materiālos uzkrājumus, bet gan dzīves mirkļus blakus saviem mīļajiem, vienatnē ar sevi un dabu – ESĪBAS mirkļus.
“Esības” stāvoklis jau vispār ir matērijas eksistences pamats. Ko nozīmē “būt”? Tas nozīmē sajust sevi ne tikai kā noteikta dzimšanas gada cilvēku un pat ne kā ķermeni ar dvēseli, bet gan kā Dvēseli – Vienotās Apziņas individuālu fokusu, kas šo pasauli uztver caur ķermeni.
Ne domas par to, ka kaut kā pietrūkst, bet pateicīgas sajūtas mirklī ļauj izdzīvot katru mirkli pilnvērtīgi un veidot labākās iespējas.Tieši mirklis “tagad” ir apziņas un matērijas krustpunkts.Tas, ko tu piedzīvo, nosaka to, ko tu redzi sev apkārt. Tāpēc ir tik svarīgi apzināties savu stāvokli un labot to no iekšpuses, esot savas realitātes saimniekam, nevis apstākļu upurim. Ir svarīgi precīzi sekot savas sirds kompasam.
Un te nu ir iespējami divi maldīgi priekšstati. Pirmais ir saistīts ar vēlmi dzīvot kā līdz šim – cilvēki joprojām cenšas kompensēt savu iekšējo tukšumu ar materiālajiem sasniegumiem, viņi no visa spēka cenšas izgrābt, iegūt, nopelnīt, sasniegt, gūt panākumus, cerot, ka tas nesīs laimi. Bet otrs ir nicinājums pret materiālo plānu, jo nav spējas to kontrolēt caur iekšējo stāvokli, un tāpēc notiek iesaistīšanās spēlēs par garīgām tēmām.
Vispirms pastāstīšu par otro virzienu. Atteikšanās no materiālajām vēlmēm un iedziļināšanās pseidogarīgumā arī ir pagātnes programma, kad, lai sajustu augstfrekvences enerģiju klātbūtni savā dzīvē, bija jāatsakās no materiālā komforta, personīgās mīlestības, veselības utt. Atcerieties, piemēram, vientuļniekus, klaidoņus un mūkus, kuri aiziet askētismā… Lieta tāda, ka agrāk īsti nebija iespējams apvienot garīgo un materiālo, nebija iespējams “kļūt apgaismotam”, pilnībā nepakļaujot miesas vajadzības un ego aicinājumus. Šobrīd ir citi laiki – šobrīd vienotība ar dvēseli ikdienas lietās ir ne tikai iespējama, bet pat vitāli nepieciešama! Tikai piepildot savu ikdienu ar harmoniskām pateicības, pieņemšanas un apbrīnas enerģijām, mēs varam saglabāt vitalitāti un piesaistīt veiksmīgu notikumu attīstību pašreizējā pārejas perioda haosā. Tagad spēja pacelties no mijiedarbības ar matēriju – sajust savu ķermeni, pieskārienu, skaņas, aromātus, krāsas – var atgriezt mūs “tagad” mirklī, paaugstinātt mūsu vibrācijas un palīdzēt sajust dzīves vērtību. Ne velti mēs esam iemiesoti materiālajā pasaulē.
Otra medaļas puse – kad cilvēks, palaižot garām “esības” stāvokli, sāk cītīgi censties “darīt” un “iegūt”. Šobrīd ši pieeja vairs nenes augļus.
Neatkarīgi no tā, cik neticami lielas pūles tu pieliec, lai cik pārdomātus plānus tu nekal, nekas neizdosies, ja tu nepratīsi izbaudīt to, ko dari, un ja tavu rīcību noteiks nevis vēlme dalīties ar pasauli, bet gan vēlme iegūt.
Turklāt, jo vairāk cilvēks cenšas šai ceļā, jo vairāk viņš ieslīd vai nu nosodījumā (savā un citu), vai izmisumā, vai dusmās, vai alkatībā, atdodot savu enerģiju postošiem haotiskiem viesuļiem. Starp citu, uz to balstās finanšu piramīdas un dažādas viltus mācības, kas sola iemācīt kļūt bagātam, palīdzēt īstenot savu potenciālu, piepildīt vēlmes utt. Šajā gadījumā upuris rada bendi: “Mani nav grūti piemānīt, es pats priecājos, ka esmu maldināts!”
Jebkurā gadījumā resursa zudums un zaudējumi vibrāciju skalā ir garantēti – līdz vilšanās, izmisuma, nosodījuma un citiem destruktīviem stāvokļiem. Ja tu atrodaties tādā cilpā, kurā atbildību par savu labklājību tu nodod kādam citam – vienkārši atzīsti to bez sevis nosodīšanas (kā varēju, tā dzīvoju!) Un sāc no šī punkta, lai radītu sev citu iekšējo stāvokli.
Mūsu prāts tiecas pēc ārējiem sasniegumiem, jo tam ir pārliecība, ka tieši objekti un notikumi dara cilvēku laimīgu. Tikmēr visiem ir zināms, ka kaut kas, kas pieder, pats par sevi neko nedod. Ja iekšpasaulē pietrūkst mīlestības un pašvērtības, lai cik daudz tu saņemtu ārpusē, iekšā tas nepaliks. Tikai neapmierinātība pieaugs.
Galu galā mūsu Dvēsele nevar vēlēties lai tai kaut kas “pieder”. Dvēsele zina, ka ceļo šeit ar vienu mērķi: atklāt sevī jaunu gaismu šīs pasaules ainavā – Mīlestības gaismu un sajust spēju radīt un dot.Un došana notiek caur sirdī atvērtām durvīm kopējai dievišķajai plūsmai. Un visas materiālās pasaules “neērtības”, visas neveiksmes savās lomās – vienalga, vai tās būtu ģimenes vai profesionālas, tikai spiež cilvēku apzināties: ieskaties sevī, pieņem bez vērtēšanas un sprieduma to, kas ir, un sāc kopt jauno.
Mūsu ķermenis un visi fiziskie objekti ap mums ir mūsu spēles instrumenti šajā iemiesojumā. Vienkārši ir pienācis laiks, kad jāatceras garīgā un materiālā vienotība, neaizmirstot ārējā Spēlē par savu patieso Būtību.
Un te nu uzdevumi mums katram ir atšķirīgi. Cilvēkam, kurš sākotnēji bija orientēts uz “esības” stāvokli un, iespējams, ir nodzīvojis daudzus klosteru iemiesojumus, ir jāiemācās kaut ko vispār vēlēties, atzīt materiālo labumu klātbūtni savā dzīvē un sākt tos baudīt. Kādam, kurš vairāk koncentrējas uz darbību un piederību, gluži pretēji, lai atcerētos savu nemirstīgo būtību un zemes iemiesošanās mērķi.
Jaunajai paaudzei, par laimi, nav visu šo izkropļojumu un viņi zina, kā harmoniski apvienot plaukstošu materiālo eksistenci un koncentrēšanos sirdī. Bet visiem pārējiem es gribu atgādināt, ka ar katru dienu izkrišana no Sirds uz Prātu, no Dvēseles uz Ego, atgriešanās no Lielā Spēlētāja pie mazā tēla kļūst arvien postošāka. Un Dzīve ar visu savu notikumu ritējumu mudina koncentrēties, pirmkārt, uz sirdi.
Šajā gadījumā materiālie labumi mūsu īpašumā ir tikai patīkams bonuss. Galu galā, kad esi ar vēlmi pieņemt, īpašums pie tevis atnāk automātiski – pareizās lietas, ērts apģērbs, piemērots mājoklis… Šim nolūkam tev nav jāpieliek īpašas pūles, milzīgi jāplāno, jāorganizē pasākumi, cilvēki utt. Viss notiek dabiski, es pat teiktu maģiski. Piemēram, tu domā: “Būtu jauki, ja es varētu sev nopirkt jaunas kurpes”, un tu tās vienkārši “pa ceļam satiec”. Prātā iešaujas doma, ka gribi kādu noteiktu ēdienu vakariņās, nāc mājās – un tavs vīrs to jau ir pagatavojis. Tu sapņo par ziediem un pateicīgie klienti tev tos atnes. Tas ir ideāls variants, kas atspoguļo vibrāciju radīšanas principu.
Atceros, apmēram pirms 25 gadiem es lasīju frāzi no Šri Aurobindo: “Dievs ir mūžīgais bērns, mūžīgi spēlējoties mūžīgajā dārzā.” Toreiz man šī doma ļoti patika, bet sapratu to tikai vēlāk. Bērns ir tas, kurš, spēlējoties, veido pasauli sev apkārt. Tādā pašā veidā mēs kā viena Radītāja šķautnes veidojam pasauli sev apkārt caur sevi, ar savām darbībām. Tāpēc baudīsim zemes izpausmes un būsim radoši materiālajā plānā, neaizmirstot, KAS MĒS PATIESĪBĀ ESAM.
Šobrīd Zeme ir iegājusi tajā astronomiskajā fāzē, kad mūsu planētu burtiski pārpludina enerģijas, kas agrāk to nav spējušas sasniegt. Un tajā nav nekā katastrofāla, ja saprotam, kāpēc esam ŠEIT un TAGAD!
Ilgu laiku “garīgā dzīve” un “pasaulīgā dzīve” daudzu cilvēku prātos ir bijušas nošķirtas un pat pretnostatītas viena otrai. Taču šobrīd Zemes elektromagnētiskais lauks neatstāj mums izvēles iespējas (un paldies Dievam, ka tā) – ja mēs neiemācīsimies savās sirdīs gūt harmoniju, ja nepratīsim pieņemt apkārtējās dzīves norises bez pretenzijām, bez nosodījuma, ja neatļausim sev mīlēt sevi pašu un sev tuvos cilvēkus katrā dzīves mirklī – tad mūsu psihei un ķermeņiem klāsies grūti.
Tas ir viegli izskaidrojams no bioķīmiskā viedokļa: emocijas organismā realizē noteikti hormoni un neiropeptīdi, un ķīmisko reakciju rezultāts un to ietekme uz orgāniem un sistēmām ir atkarīga no smalka elektromagnētiskā līdzsvara.
Jaunie starojumi padara neiespējamu normālu organisma un psihes funkcionēšanu uz dusmu, grūtsirdības, aizvainojuma, vilšanās un citu “indīgu” emociju fona.
Tāpēc par izdzīvošanas atslēgu kļūst spēja apgūt mākslu dzīvot ar pateicību un mīlestību, nevis tikai panākumus un laimi.
Un šāda holistiski pozitīva skatījuma uz dzīvi pamats ir SEVIS PIEŅEMŠANA.
Kāpēc mēs neredzam likteņa zīmes un neieklausāmies tajās? Cik bieži mēs kaut kur steidzamies, bet kaut kas traucē, rada šķēršļus, bet mēs cenšamies paspēt, noķert… Lūk, es kavēju tikšanos, man nokrīt atslēgas un cimdi, es paklūpu uz sliekšņa, taksometrs kavējas, bet es joprojām cenšos paspēt. Un tad tikšanās notiek tā, ka būtu labāk, ja tās nemaz nebūtu … Es redzu, kā puisis pagalmā dusmīgi spārda savu pēkšņi apstājušās mašīnas riteni un nesaprot, ka tas ir viņa paša labā, ka viņu aptur ar nolūku, nedodot iespēju nonākt nevajadzīgā vietā. … Vai arī es trakoju, iekļūstot milzīgā satiksmes sastrēgumā, un tad izrādās, ka tajā laikā pie manas mājas ārdījās piedzēries un agresīvs bijušais vīrs …
Tādu brīžu dzīvē ir daudz. Gandrīz uz katra soļa. It kā kāds sēdētu debesīs un čukstētu, brīdinātu no bīstamiem pagriezieniem, novēršot nepatikšanas. Mēs katru dienu saņemam zīmes, bet reti pievēršam tām uzmanību. Mēs neredzam, mēs nezinām, kā tās atpazīt. Un, arī tad, ja tās redzam, mēs paši bieži vien tās noraidām un negribam ieklausīties. Es neesmu māņticīga, nē, bet ZĪMES ir kas cits…
Reizēm gadās tādi brīži, nenozīmīgi, citiem neredzami, bet tev – it kā nosacīts, brīdinājuma signāls.
Piemēram, tu pirmo reizi satiec cilvēku, viss ir kārtībā, viss ir brīnišķīgi, jūs esat sajūsmā viens par otru! Jūs lieliski komunicējat internetā, pa telefonu tālu viens no otra, bet, tiklīdz kaut kur kopā dodaties, kaut kas notiek: sabojājas automašīna, tev pēkšņi ir kāds steidzams darījums, viņam pēkšņi uznāk migrēnas lēkme, un jūs vairākkārt pārceļat tikšanos. Un, brīdī, kad neskatoties uz visu, jūs satiekaties un gatavojaties doties uz iepriekš noteiktu vietu, jūs apmaldāties, neatrodat pareizo ceļu. Abi esat noguruši, dodieties mājup, apmulsuši piekrītot atlikt ceļojumu uz vēlāku laiku. Viņš aizbrauc, tu iekāp karstā vannā un jūties skumji, domājot par “cūcības likumu”, par dīvainām grūtībām un šķēršļiem tavā ceļā kopā ar viņu …
Bet viņš zvana pēc 20 minūtēm un saka, ka vieta, kur gribējāt nokļūt, atrodas pavisam tuvu. Un tas atklājās uzreiz pēc tam, kad izšķīrāties … Tu dusmojies, esi aizkaitināta … Vai tā nav zīme? Bet jūs abi spītīgi turpiniet satikties, nepievēršot uzmanību visām šīm kavēšanām un nepatikšanām, kuru ir tik daudz. Dažreiz tu domā: kāpēc tā ir? Taču ātri novel vainu uz kādām nejaušībām un sakritībām… Un pēc kāda laika šis cilvēks tev sagādā tik daudz sirdssāpes, tik daudz nepatikšanas un negatīvisma, ko tu pat ļaunākajos murgos nespēji iedomāties… Un tad tu sāc atcerēties to, par ko smējāties un brīnījāties pašā sākumā.
Vai arī es grasos doties pie ārsta un saprotu, ka šodien ļoti negribu turp iet, vienkārši nevaru, kājas nekustās, un jūtu briesmīgas, neizskaidrojamas, bailes. Es izeju no mājas un garāmbraucoša mašīna mani apšļāc ar dubļiem no galvas līdz kājām. Es steidzu atpakaļ pārģērbties, kavēju un nolemju vizīti pārcelt, bet kāds no labu gribošajiem radiniekiem uzstāj: “Tas taču viss tavā labā, nav jābrīnās, ka bail, ka negribas iet, bet saproti, ka vajag.” Es ļaujos pierunāties, un tieši šajā dienā ārsts pieļauj kļūdu, par ko vēlāk es ļoti dārgi maksāšu.
Taču iekšējais diskomforts ir ļoti skaidra ZĪME. Ja ir jāpieņem kas lēmums, neviens labāk par tavu iekšējo ES nespēs pateikt, kā rīkoties. Kāpēc mēs neieklausāmies šajā balsī, kāpēc negribam sadzirdēt sevi, kāpēc neesam uzmanīgi pret šīm zīmēm?
Bībelē ir teikums: “Ja viņi tev netic un neklausās pirmās zīmes balsī, viņi noticēs citas zīmes balsij”
Zīmei ir balss. Katra zīme kaut ko stāsta, brīdina, uz kaut ko norāda, lai cilvēks pievērstu uzmanību. Dievs brīdina, ja tu stāvi uz pārmaiņu sliekšņa savā dzīvē.
Zīme ir savdabīga vienošanās ar Dievu, ar to, kas tevī, tu taču zini? Tā ir aizsardzība, kas dota no Augšas, jo Dievs vēlas, lai cilvēks neietu nepareizu ceļu.
Pareģis Viljams M.Branhams stāsta, ka, ja tu nepieņem Svēto Garu, bēdas ir nenovēršamas.
Svētais Gars ir tava Dvēsele, viņa ar tevi runā, viņa sūta tev zīmes, neignorē tās! Viss, kas ar tevi notiek ir mājiens par to, kas tuvojas. Ja tas asociējas ar nepatīkamām sajūtām, vieš šaubas, nemieru, diskomfortu – tātad tas ir signāls. Ja esi jau pievērsis uzmanību un to pamanījis, ir vērts to uztvert nopietni. Iespējams, tas brīdina par to, ka jābūt uzmanīgākam, jāizvēlas cits virziens.
Ja iecerētais nekādīgi nepadodas un rodas dīvaini šķēršļi, un lietas virzās ļoti smagi, iespējams, esi izvēlējies to, kas novedīs tevi strupceļā, varbūt tev vispār turp nevajag doties?
Dievs saka: tev to nevajag, dari kaut ko citu, šis nav tavs cilvēks, tu nebūsi laimīga ar viņu. Jāsaka, sievietēm intuīcija diezgan precīzi pasaka: tas nav tavs vīrietis. Tad kāpēc tik bieži tai neklausām?
Tev gribās vienu, bet tu dari pavisam ko citu, gribas pamest nemīlēto profesiju, pamest grāmatveža darbu un nodarboties ar dizainu, bet gadi vairs nav tie. Bet tu visu laiku apkārt redzi zīmes un tu pārliecinies, ka tava patiesā sūtība ir cita… Bet kāds tev iesaka darīt un tu dari, tāpēc, ka tā vajag…. Kāpēc vajag? Kam vajag?
Mēs esam aizmirsuši, ka brīva griba neparedz to, ka ” tā jādara” vai “tā pienākas”, tā paredz ieklausīties savā sirdsbalsī, savā ES, iet un izdarīt.
Ja pēkšņi atnāk doma, ka tu nedzīvo savu dzīvi, ka neesi apmierināts, ka nav prieka, kas bija agrāk, necenties to padzīt, domājot, ka tā ir depresijas pazīme. Tā nav depresija, arī tā ir zīme, kas rāda tev to, ka kaut kas ir jāmaina, tas ir tavs iekšējais ES, kas cenšas līdz tevīm aizklaudzināties.
Tev jāpieņem kads svarīgs lēmums? Apstājies un ieklausies sevī. Ja lēmums jau ir pieņemts, atceries, kādas bija tavas sajūtas to pieņemot. Tev bija “labi” vai “slikti” ? Ja lēmums nāca grūti, ja to pieņemot juti nospiestības stāvokli, tātad tas viennozīmīgi nav pareizais un tu vari to mainīt.
Veselais saprāts bieži vien “aizbāž muti” sirdsbalsij. Saprāts vienmēr cenšas paskaidrot un pierādīt savu taisnību. Lūk, tu stāvi izvēles priekšā: dvēsele kautrīgi cenšas iebilst, prāts dzird, ko tā saka, bet pretojas un uzstāj uz savu balstoties “veselīgos spriedumos”.
Visu šo tu pats jau zini, tikai negribi tam noticēt. Protams, bieži vien mēs redzam nevis zīmes, bet to, uz ko dotajā brīdī esam sakoncentrējušies. Un pievilkšanās likums vēsta, ka mēs kā magnēti savā dzīvē pievelkam to, kas ir harmonijā ar mūsu vēlmēm. Tu tači esi ievērojis, ka bieži vien tu padomā par kādu cilvēku un viņš tev zvana vai tu satiec viņu?
Pietiek tev vien nolemt kaut ko darīt, kā parādās zīmes un tavā dzīve ienāk tas, par ko tu domā. Taču, ja šīs zīmes ir negatīvas un tev nākas sevi pierunāt, tātad kaut kas ir ne tā…. Tātad dvēsele to neatbalsta. Ja dvēselei nav iebildumu, tev nenāksies sevi pierunāt. Dvēsele nedomā, tā zina…
Klausies sevī un savā sirdsbalsī!
Īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību tām vēlmēm un rīcībai, kas spējīgas izmainīt dzīvi un likteni. Ja vēlme izsauc nepatīkamas sajūtas un bailes un ir iespēja no tās atteikties, tad atsakies!
Savas zīmes ievērot un atšifrēt vari tikai tu pats. Un tu visu sapratīsi un ieraudzīsi, ja būsi vērotājs, ja vērosi sevi un pasauli sev apkārt. Ejot apzinātības ceļu, tu ātri ieraugi šīs zīmes, un spēj saprast, ko tās tev vēsta, un tā dzīvojot, tu audzē savu spēku un attīsti savu intuīciju, kurai nav ne gala ne malas.
Avots: Hipnozes laboratorija Tulkoja: Ginta Filia Solis
Sievietes viengabalainību var noteikt pēc tā, cik ļoti gribas atrasties viņai blakus, cik liela ir vēlēšanās gozēties viņas enerģijas saulītē, cik ļoti gribas būt viņai blakus, neko no viņas neprasot. Galu galā visa mūsu pieredze no dažādām mijiedarbības jomām (ar partneriem, bērniem, vecākiem, draugiem, kolēģiem) ved tikai pie viena – atvērt savu sirdi, ar mīlestību ietvert sevī visu šo pasauli un izstarot tajā savu gaismu. Jo laimīga sieviete ir laimīga pasaule. Tāpēc brīdī, kad tu strādā pie tā, lai tavā dzīvē būtu vairāk gaismas, mīlestības, labestības un skaistuma, tieši tu visu maini. Un tad, kad esi radījusi dzīves telpu, kurā tu esi laimīga, netraucējot citiem (tas nozīmē, ka tava laime nav atkarīga no apkārtējiem), pakāpeniski mainās apstākļi un tev pretī nāk iespējas, vienkārši tāpēc, ka tu kļūsti par ģeneratoru. Bet līdzīgs pievelk līdzīgu enerģētiskā līmenī.
Svetlana Dobrovoļska Foto: Kristina Paukshtite Tulkoja: Ginta Filia Solis
Tagadne ir kā cilvēks, kurš vienmēr ir blakus, bet kurš zaudē tam, pēc kura alkst, sapņojot par skaisto un domājot, ka tieši tajā ir laime…
Un tikai tumšos laikos, kas kā ar necaurredzamu miglu nogriež gan pagātni gan nākotni, sākumā rodas vajadzība un pēc tam jau arī nepieciešamība beidzot saskatīt visu, kas ir tieši tagad….
Un tā ir tikšanās ar sevi, to, kas esi šodien. Un ar savu paša dzīvi, kurā jau sen vairs nav tas, kas vēljoprojām sagādā fantomas sāpes.
Tagadne kļūst redzama un sajūtama. Un tajā svarīgs izrādās viss, un visam pat sīkumu līmenī ir nozīme.
Cilvēki, kuri izrāpušies no ilgstošas slimības vai no vienā mirklī sabrukušas ikdienības gruvešiem, zina šo īpašo patiesa prieka sajūtu, kura var uzrasties jebkurā brīdī no jebkā….
Desmit minūtes uz soliņa aprīļa saulītē…. tase tējas neierastā laikā… tuva cilvēka telefona zvans… kaķis, kas maisās pa kājām…. iemīļotā mūzika dienas vidū…. smaids nepazīstama garāmgājēja sejā… nedaudzas talantīgi uzrakstītas grāmatas lappuses…. vispār ne ar ko neizskaidrojams iekšienē atvēries gaismas stāvoklis.
Un pēc tā visa nevajag kaut kā īpaši tiekties. Nevajag rakstīt savas vēlmes uz papīra. Nevajag uzskaņot savus lūgšanu kanālus Visumam. Vispār neko nevajag, izņemot to, ka tu esi un esi šeit.
Var paļauties uz tagadni, ja pastāvīgi neiemainām to pret sapņiem par nākotni, kura nekad tā arī nepienāk.
Enerģētiskā prognoze 2023. gada aprīlim Autors: Emmanuel Daguerre
Sveiks mans draugs, Lai brīnišķīgs Tev aprīlis!
Šomēnes uz Zemi plūdīs daudz Gaismas, un tam būs milzīga ietekme uz cilvēci. Var būt sirreāli brīži, kad lietas prātam šķitīs nedaudz dīvainas, taču zini, ka tas viss būs atbalsts nākamajam solim mūsu evolūcijas ceļojumā.
Daudzi šo Gaismu, kas ielaužas mūsu personīgajā un kolektīvajā pieredzē, sajutīs kā atdzimšanu, jo īpaši tāpēc, ka pēdējo mēnešu enerģijas ir nesušas sev līdzi emociju un pārdzīvojumu amerikāņu kalniņus, kuros lielākajai daļai ir bijis grūti orientēties.
Mums, empātiem un jūtīgajiem, ir svarīgi uzskaņoties uz savu sirds centru un atrast iekšējo līdzsvaru. Savienojums ar savu centru nodrošinās to, ka turpmākajās nedēļās varēsim vieglāk sērfot šajos Gaismas viļņos, kas ienāks mūsu fiziskajā, ēteriskajā un mentālajā ķermenī.
Minēšu dažus maigus veidus, kā mēs varam savienoties ar savu centru un justies līdzsvarotāki, lai sagatavotos ieniršanai ienākošās Gaismas enerģijas viļņos: – Meditē; – Katru dienu velti laiku, lai parūpētos par sevi, atpazītu un godinātu sevi (ķermeni, prātu un garu); – Spēlē katru dienu (dejo, baudi sauli, skrien pa zāli, zīmē, smejies un dari visu, ko dzīve dod); – Saņem un dalies Gaismā caur labiem darbiem; – Atbrīvojies no nepieciešamības visu saprast un atbrīvojies no pārmērīgas analīzes; – Isaki pateicību; – Velti laiku, lai atcerētos, ka mēs paši izvēlamies, kā reaģēt uz dzīvi — mums nav jāreaģē automātiski vai nekavējoties; – Ēd pārtiku, kas dod dzīvību un baro ķermeni un prātu; – Pavadi laiku pie dabas un kopā ar labdabīgiem dzīvniekiem; – Apzināti un pilnu krūti elpo visas dienas garumā.
Ir daudzi citi veidi, kā justies savienotam ar savu centru, un tie kalpos kā sākumpunkts šim ceļojumam. Ir svarīgi atcerēties, ka šajā mēnesī biežāk jāatceras iekļauties augstākās enerģijas plūsmā, lai nodrošinātu to, ka esam atvērti Gaismas enerģijas saņemšanai, jo tā caurstrāvo mūsu personīgo un kolektīvo pieredzi.
GALVENĀ PĀRKĀRTOŠANĀS
Šobrīd Zeme, visa cilvēce, visas Zemes sistēmas un viss, kas ar to saistīts, piedzīvo galveno un svarīgāko pārkārtošanos. Šī lielā pārkārtošanās izceļ un palīdz mums tikt galā ar visu, kas notiek mūsu dzīvē, ieskaitot visu, kas vairs nekalpo cilvēcei kopumā. Ir sākusies jauns laika nogrieznis, kas apvieno cilvēci tādos veidos, kā daudzi skolotāji, empāti, dziednieki un citi garīgie meklētāji ir tikai sapņos redzējuši.
Ar visu, kas pasaulē šobrīd notiek, kas šobrīd ir cilvēku uzmanības centrā, ir viegli nonākt stresā, troksnī un kolektīvajās bailēs. Tā kā šī jaunā paplašināšanās daudziem rada arī lielu apjukumu un haosu, ir svarīgi atcerēties, ka tā ir pilnīgi normāla pamošanās procesa sastāvdaļa. Tāpat kā daudziem, kas jau ir pamodušies, ir nācies iet savu individuālo sarežģīto ceļu, lai sasniegtu tādu paplašināto apziņu, kāda viņiem ir šodien, ir svarīgi ar cieņu izturēties pret to cilvēku ceļojumu, kuri tikai tagad sāk mosties, lai arī cik grūts tas reizēm šķistu.
Šobrīd mēs atrodamies uz unikālākās laika skalas, kas dod mums iespēju radīt pavisam citu realitāti. Realitāti, kuras pamatā ir principi, kas dod labumu visai cilvēcei, nevis tikai dažiem izredzētajiem. Šie principi ietver sevī labestību, cieņu pret visu dzīvo uz mūsu Zemes, līdzjūtību, mieru, taisnīgumu, kopību, vienotību un labklājību visiem.
Lai palīdzētu prātam tikt galā ar šo jauno realitāti, ir jādara tam zināms fakts, ka, pieņemot jauno, tam nav ko zaudēt, drīzāk iegūt var daudz vairāk. Prāts bieži vien rod mierinājumu, atgriežoties pie apgūtajiem šaubu, raižu un baiļu ieradumiem kā pašaizsardzības veidiem. Šī iemesla dēļ ikreiz, kad prātam tiek parādīta jauna perspektīva, kas liek tam izkāpt no savas komforta zonas, tas mēdz pāriet uz aizsardzības režīmu un pretoties pārmaiņām.
Izturoties maigi un ar pateicību pret prātu par to, ka tas cenšas mūs aizsargāt vislabākajā, sev zināmajā veidā, mēs palīdzam tam justies droši, pieņemtam un mīlētam. Kad prāts jūtas drošs, pagodināts un mīlēts, tas ir daudz atvērtāks un labprātāk pieņem jaunas perspektīvas, idejas, uzvedību un ieradumus, kas tam kādreiz šķita neērti.
Maiga attieksme pret prātu, ja tā tiek praktizēta pietiekami ilgi, palīdzēs mums pārvarēt jebkādu iepriekšējo pretestību mūsu prāta reakcijām. Ja mums ir mīlestības pilna un līdzjūtīga attieksme pret prātu, tas galu galā tā attieksies arī pret mums. Tam tikai vispirms jāiemācās to izdarīt, un mēs varam tam rādīt piemēru.
Kad mēs izmantojam šo maigo mīlestības, līdzjūtības un rūpēšanās pieeju, prāts sāk pielāgoties jaunām idejām, atziņām, ieradumiem un esības veidiem, kas atbilst jaunajai realitātei — tādam, kas nemanāmi saplūst ar paplašinātā sevis versiju.
Dziedināšanas laiks Mātei Zemei
Viena no galvenajām tēmām šajā jaunajā laika skalā ir lielāka koncentrēšanās uz Mātes Zemes labklājību. Māte Zeme ar mums runā skaļi, neatstājot vietu pārdomām par viņas vēstījumiem. Viņa liek mums, saviem bērniem, saprast, ka vairs nav pieļaujams tas, ka ļaujam mums uzspiest to, kas ir pretrunā ar dabisko dzīves ritmu un plūdumu.
Kad cilvēce izkāpj no vāveres riteņa dzīves stila, kura pamatā ir izdzīvošana, Māte Zeme atviegloti nopūšas un izmanto šo laiku sevis dziedināšanai. Tie, kas ir jutīgi pret enerģijām, arī atviegloti nopūšas, kad mēs dziedinām paši savu ķermeni un garīgo enerģiju. Tā kā šobrīd arvien vairāk cilvēku atpūšas dziļā dziedināšanā, arvien vairāk mūsu māsu un brāļu, kuri vēl pilnībā neapzinās notiekošo, arī pamodīsies un ieies dziļas dziedināšanas, miera un transformācijas stāvokļos.
Tieši no šīs dziļās un barojošās kolektīvās dziedināšanas telpas radīsies jauni risinājumi, izgudrojumi un holistiski līdzekļi globālai vienotībai, mieram un veselumam. Pasaule mostas ar ātrumu, ko pat visciniskākais cilvēks vairs nevar ignorēt vai noliegt. Šis ir laiks, kad tik daudzi ceļa meklētāji un tie, kas sevi veltījuši garīgajam ceļam ir tik smagi strādājuši, lai to visu pārvērstu kolektīvā pieredzē.
Viltus mierinājums, ko mēs atradām, ignorējot un noliedzot savu iekšējo diskomfortu, tagad arvien vairāk mainīsies un izzudīs. Ir zināms komforta līmenis, kad runa ir par lietām, kas varētu apdraudēt mūsu izvēli justies droši un saglabāt status quo. Tomēr, skatoties no otras puses, mēs esam ļāvuši “izredzētajiem” pieņemt lēmumus mūsu visu vietā par to, kā mēs uztveram savu dzīvi. Un tas ir ĻOTI SMAGI iedragājis mūsu labklājību, un tāpēc mēs vairs nedrīkstam atdodot savu spēku.
Tas, ko mēs šobrīd redzam pasaulē, skaidri liecina, ka vecās patriarhālās sistēmas, kuru pamatā ir bailes, kontrole, šķelšanās, izdzīvošana un hierarhija, vairs nevar turpināt pastāvcēt tā, kā tas bija agrāk.
Lūk, tikai daži pierādījumi tam, ka šī nomaiņa notiek: – Cilvēce mostas patiesībai par to, kas mēs patiesībā esam, jo mēs vairāk sazināmies ar sevi un viens ar otru no sirds uz sirdi. – Cilvēce apzinās, ka neatkarīgi no tā, kādas izcelsmes, kultūras, sociālās vai ekonomiskās šķiras cilvēki mēs esam, mūsu starpā patiesībā nav nekādas atšķirības. Tā bija tikai ilūzija. Pašreizējā situācija, kurā atrodamies, to skaidri parāda. – Nozares un korporācijas, kas darbojas, ignorējot godprātību, zaudēs varu un ietekmi un tām būs vai nu jāslēdz darbība, vai jāpārveidojas. – Cilvēce arvien vairāk apzinās mūsu neveselīgās attiecības ar Māti Zemi, un mēs rīkojamies, lai šīs attiecības dziedinātu. – Cilvēce arvien vairāk apzinās mūsu attiecības ar sevi un vienam ar otru, un mēs arī rīkojamies, lai šīs attiecības dziedinātu. – Cilvēce arvien vairāk apzinās, no kurienes nāk mūsu pārtika, un mēs rīkojamies, lai to vairāk saskaņotu ar mūsu ķermeņa, prāta un zemes dabiskajiem ritmiem. – Varas svārsts svārstās nost no ievēlētajiem uz kolektīvajām masām. – Apzināta uzņēmējdarbība un alternatīvie mediji, kuru pamatā ir godīgums, kļūst arvien populārāki un pieprasītāki. – Izrādās, ka alternatīvā dabiskā medicīna un holistiskās dziedināšanas metodes un prakses ir efektīvākas par Rietumu medicīnas pieeju. – Cilvēce apzinās, ka apsēstība ar materiālo pasauli nav tik svarīga, kā atbalsts un mīlestība vienam pret otru. Un ļoti daudz kā cita.
Atjauninātā ilgtspējība
Aprīļa vidū līdz pat tā beigām mēs pamanīsim jaunu spēka un noturības sajūtu. Mēs jutīsimies drosmīgi un vīrišķīgi. Šis būs ideāls laiks, lai risinātu un pabeigtu uzdevumus, kas šķita tik grūti. Enerģijas ļoti atbalstīs pat visdrosmīgākos lēmumus un rezultātus. Tāpēc, lai kāds būtu uzdevums, zini, ka viss būs kārtībā.
Tas būs arī lielisks laiks jaunu projektu, attiecību uzsākšanai un radošiem centieniem. Šajā laikā liela uzmanība tiks pievērsta jaunā “celtniecībai”, tāpēc neaizmirsti par svarīgām lietām dzīvē.
Ir lieliski būt ambiciozam un būt radošā plūsmā. Tomēr šī enerģija var būt vēl izdevīgāka un ilgtspējīgāka, ja katru dienu atvēlam laiku, lai izbaudītu vienkāršus dzīves priekus. Tādas lietas kā mūsu saikne ar Garu, putnu dziesmas, mierīga ezera vai okeāna klusums, apziņa par to, kā tava svētā elpa savieno tevi ar visu, mīļotā cilvēka apskāviens… Tās ir svarīgas lietas dzīvē, un galvenokārt tās baro mūsu Dvēseli. Kad mūsu dvēsele ir pilnībā pabarota, mūsu enerģija darbojas 100%. Mēs esam pasaule. Mēs esam atvērti, tīri, iedvesmoti un pieejami visām svētībām, ko Visums mums ir sagatavojis.
Tuvība un mīlestība
Līdz aprīļa vidum mūsos atkal pamodīsies intīma un jutekliska mīlestība. Viss sākas ar intīmu mīlestību pret sevi. Mēs nerunājam par savtīgu mīlestību, bet par godbijīgu mīlestību, kurā mēs atpazīstam visuma spēku un skaistumu mūsos. Kā tikko šī Mīlestība pret sevi būs pilnībā nostiprinājusies un pieņemta, tā sāks aicināt uz svētu un intīmu savienību ar dvēseles partneri, kura vibrācija ir tāda pati kā mums.
Ir svarīgi atzīmēt to, ka tad, kad mūsu mīlestība pret sevi ir pilnīga, mīlestību pret citiem vairs nevajadzētu pavadīt drāmai un sāpēm. Problēmas kļūst daudz vieglāk atrisināmas. Šī mīlestības forma ir tīra, viegla, priecīga un elastīga.
Aprīlī tavs jutekliskums un mīlestība pret sevi vai nu atjaunos mīlestību pret savu pašreizējo partneri, vai arī, ja pašlaik neesi attiecībās, atvērs iespējas sastapt savu saskanīgo tuvo cilvēku. Vienīgais, kas no tevis tiek prasīts, ir jābūt atvērtam un pilnībā apņēmīgam padarīt sevis mīlestību par savu prioritāti. Viss pārējais sekos pats no sevis.
Kopumā aprīlis būs dinamisks, jaudīgs un notikumiem bagāts mēnesis, kas mūs apbērs ar jaunām dāvanām, kas iedvesmos un dos izcilu spēku! Lai brīnišķīgs aprīlis!
Autors: Emmanuel Daguerre Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 