Gatavs pārmaiņām

parmainas4

Ja savā dzīvē mēs vēlamies stingri stāvēt uz kājām, tad IR SVARĪGI atteikties no stabilitātes idejas un priekšroku dot mūžīgo pārmaiņu principam!

Pārmaiņām nevajadzētu būt globālām, jo tās visbiežāk noved nevis pie attīstības bet iznīcības. Vēlams, lai dzīvē vienmēr būtu daļiņa jaunrades.

Gatavība ar pateicību pieņemt jaunas mācības un pastāvīgi mainīties – ir labklājības garantija.

Kad esam sasnieguši noteiktu labklājības līmeni, esam veiksmīgi, laimīgi, bieži vien mūs apņem stabilitātes mānija. Mēs gribam, lai tā būtu vienmēr un sākam baidīties no jebkurām pārmaiņām.

Tā rodas bailes: par savu biznesu, par bērnu veselību, par attiecībām, par stāvokli sabiedrībā u.t.t.

Smalkajā plānā – šīs bailes ir vēlme iznīcināt to, no kā baidamies. Bet baidamies no pārmaiņām, jaunām iespējām, stāvokļiem un notikumiem.

Sanāk, ka turoties pie stabilitātes, mēs nonākam pretrunā ar galveno dzīves pamatlikumu – ATTĪSTĪBAS LIKUMU.

Lai atbrīvotu sevi no pastāvīgās spriedzes un bailēm par nākotni, iesākumam vajag patiesi noticēt vienai, visiem zināmai patiesībai: Mīlestība valda pār pasauli.

Jebkuras pārmaiņas mums nes tikai labu un vērstas uz to, lai darītu mūs dzīvesgudrākus un bagātākus.

Pietiek vien pieņemt notiekošo, kā iespēju attīstīties un iespēju spēlēt dzīves spēli, kā dzīve uzreiz kļūst par aizraujošu un interesantu piedzīvojumu!

© Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Migla izklīdīs

migla7

Atrasties blakus kaut kam skaistam un vērtīgam, un nebūt spējīgam to izdzīvot, tas ir pats briesmīgākais spīdzināšanas veids.
Roberts Džonsons

Katra no mums dzīvē mēdz būt mirkļi, kad roze, nesaprotamu iemeslu dēļ, bālē, mūzika vairs neiedvesmo, un maiga, labestīga dvēsele mums blakus vairs nav spējīga sasildīt sirdi.

Garastāvokļa maiņas ir tikpat dabīgas kā pāreja no gaismas uz ēnu, kad mākoņi aizsedz sauli un pēc brīža izklīst.

Tomēr tas kļūst par savdabīgu spīdzināšanas formu, kad mēs uzskatām, ka roze vairs mūs nepriecē ar savām krāsām, mūzika vairs neiedvesmo, vai briesmīgāk par visu, kad cilvēks, kurš mums ir bijis tuvs, vairs nešķiet ne mīļš, ne labestīgs, ne maigs

Taisnību sakot, briesmīgāka par to, ka mēs vispār nespējam redzēt, var būt tikai situācija, kad mums ir pilnīgi vienaldzīgs tas, ko mēs redzam.

Protams, lietas mainās un cilvēki mainās, tomēr mēs nekad nevarēsim atzīt pārmaiņu vai zaudējumu realitāti, ja nespēsim atzīt un pieņemt mūsu nespēju laiku pa laikam sajust to, ko mēs redzam.

Ļoti bieži emocionālās traģēdijas dzīvē sākas tad, kad mēs mainām savu dzīvi – mainām partnerus, reliģiju, darbu, lai no jauna sajustu iekšējo dzīves jēgu, kas apmulsusi guļ mūsos.

Es atceros cilvēku, kurš uzcēla māju pie jūras, uz pašas klints malas, lai ik pa brīdim varētu ietīties miglā, taču migla neizklīda veselu mēnesi. Cilvēks nolādēja šo vietu un pārbrauca uz citu, taču nedēļu vēlāk, pēc tam, kad viņš bija aizbraucis, migla izklīda.

Tāda ir cilvēka daba: katra no mums sirdi dažkārt apņem migla, un ļoti bieži mūsu dzīve ir atkarīga no klusās drosmes atļaut sev sagaidīt brīdi, kad migla izklīdīs.

Autors: Marks Nelo “Iedvesmas grāmata”
Tulkoja: Ginta FS

 

“Nerakstīts” nenozīmē “Neesošs”

image-byallan-davey

Mēs ikdienā ievērojam likumus, kurus sarakstījuši cilvēki – kāds ir bijis nodoms, mēs nezinām. Taču ir nekur nerakstīti likumi, kuru ievērošana ir daudz svarīgāka par to, vai būsiet likumpaklausīgs cilvēks.

PIEVILKŠANĀS LIKUMS

Cilvēks pievelk to, ko viņš mīl, no kā baidās vai pastāvīgi gaida t.i. visu, kas atrodas viņa apziņas fokusā. Dzīve mums dod to, ko mēs gaidām no tās, nevis to, ko gribam.

PRETPOLU LIKUMS

Dzīve nav iedomājama bez pretstatiem. Tajā ir vieta gan dzimšanai un nāvei, gan mīlestībai un naidam, draudzībai un konkurencei, tajā ir tikšanās un šķiršanās, prieks un bēdas, zaudējumi un ieguvumi. Arī pats cilvēks ir pretrunīgs: no vienas puses tiecas pēc stabilitātes, no otras savā neapmierinātībā skubina dzīvi ātrāk ritēt uz priekšu. Šajā pretrunu pasaulē cilvēks cenšas atrast vienotību ar sevi, citiem cilvēkiem un pašu dzīvi. Visam ir sākums un beigas – tas ir dzīves ritenis. Dažkārt, lai kaut ko saprastu, tas jāzaudē. Viens pretpols nevar eksistēt bez otra – lai būtu diena, ir jābūt naktij.

SAMAKSAS LIKUMS

Par visu šajā dzīvē IR jāmaksā: par darbību un bezdarbību. Kas sanāks dārgāk? Bieži atbilde būs acīmredzama tikai dzīves beigās – uz pirmsnāves sliekšņa – dārgāk jāmaksā par bezdarbību. Vairīšanās no neveiksmēm nedara cilvēku laimīgu. “Manā dzīvē bija daudz neveiksmju, vairums no kurām tā arī nenotika” – veca vīra vārdi dēliem pirms nāves.

LĪDZĪBU LIKUMS

Līdzīgs pievelk līdzīgu. Mūsu dzīvē nav nejaušu garāmgājēju. Mēs pievelkam tieši tos cilvēkus, kurus nevis vēlamies pievilkt, bet tos, kuri ir līdzīgi mums. Pazūd tie, kuri sūtīti mums mūsu pieredzei, paliek tie, kurus sūta mums liktenis.

DOMĀŠANAS LIKUMS

Nevajag savu neveiksmju un nelaimju cēloni meklēt kaut kur ārpusē – skats jāvērš uz iekšu – sevī. Mūsu ārējā – redzamā dzīve ir mūsu domu rezultāts.

HARMONIJAS LIKUMS

Cilvēks meklē harmoniju visur: sevī, pasaulē. Sasniegt harmoniju ar pasauli var tikai tad, kad esi harmonijā ar sevi. Laba attieksme pret sevi, mīlestība pret sevi, sevis pieņemšana ir harmonijas ar pasauli, cilvēkiem un savu dvēseli pamats. Harmonija nenozīmē grūtību un konfliktu neesamību, jo tās parasti ir personības izaugsmes stimuls. Harmonija starp Saprātu, Sajūtām un Darbībām – varbūt tā arī IR Laime?

BUMERANGA LIKUMS

Tas vēsta: viss, ko sūti Visumā – atgriežas. Darbi, vārdi, domas, labie, sliktie….viss atgriežas pie tā, kurš tos sūtījis. Bībelē teikts: “Pie tā es teikšu: kas skopi sēj, tas skopi pļaus; bet kas dāsni sēs, tas dāsni arī pļaus”

SVIRAS LIKUMS.

Kad cilvēks kaut ko vēlas, bet tas nav sasniedzams, ir jāizdomā cita interese, līdzvērtīga pirmajai. Ja izvēlētais ceļš netuvina mērķim, jānomaina ceļš.

LŪGUMA LIKUMS

Ja neko no dzīves neprasi, neko arī nesaņemsi. Ja mēs prasām sazin ko un paši nezinām ko, tad arī saņemam “nezin ko”. Mūsu lūgums pievelk atbilstošo realitāti. Ja dotajā mirklī mūsu lūguma izpildīšana varētu mums kaitēt, tas neizpildās. Agri vai vēlu mūsu lūgumi tiek izpildīti. Ja tas izpildās “nelaikā”, mēs sakam: “Pateicos, vairs nevajag!” Tātad dzīve māca mūs vēlēties un prasīt to, kas nestu labumu.

LIKUMSAKARĪBU LIKUMS

Dzīvē bieži notiek lietas, kuras nav atkarīgas no mums. Vienreiz notikušu notikumu var izskatīt kā sagadīšanos, divreiz notikušu – kā sakritību, trīsreiz notikušu – kā likumsakarību. Viss, kam jānotiek, notiks, lai kā mēs censtos no tā izvairīties. Viss, kam nav jānotiek, nenotiks. Lai kā Jums to gribētos.

PĀRMAIŅU LIKUMS

Gribi savā dzīvē pārmaiņas, ņem visu varu pār apstākļiem savās rokās. Nevar izmainīt savu dzīvi, nemainoties pašam. Tieši savas pasivitātes dēļ, cilvēki bieži palaiž garām reālas iespējas, ko liktenis noliek priekšā kā saldo ēdienu. Kas Jūsu dzīvē nosaka prioritātes – Jūs pats vai kāds cits?
Varbūt tās nosaka pati dzīve un Jūs peldat pa straumi?
Kļūstiet par savas dzīves un likteņa saimnieku. ja nekur nedosieties, nekur arī nenokļūsiet!

Avots: © Nancy Fouts
Foto: Allan Davey
Tulkoja: Ginta FS

Vai nu mēs ticam, ka varam, vai arī neko nevaram

gliemezis

Pēdējā laikā esmu novērojis to, ka daudzi mani klienti arvien biežāk sastopas ar vienu un to pašu efektu. Pēc tam, kad kopā ar viņiem mēs radām vēlamo rezultātu un gatavību tā sasniegšanai, viņu dzīvē sāk notikt dīvainas lietas. Viņi to apraksta tā: “Es sāku mainīties, bet kaut kas velk mani atpakaļ!” Īsi pēc tā, kad viņi izdzīvojuši prieka un viegluma sajūtu, rodas visdažādākie šķēršļi – sākot no slimības līdz problēmām ģimenē un tuvākajā lokā.

Sākumā es pie tā vainoju iekšējo pretestību, kas bieži var būt līdzīgu šķēršļu rašanās cēlonis. Taču, nemot verā, to, ka mēs vienmēr kopā atstrādājām šo faktu un klients apgalvoja, ka nekas viņam netraucē, ka viņš ir pilnībā gatavs rezultāta sasniegšanai un visas viņa darbības un neverbālie signāli to apstiprināja, bija neskaidrība. Kāpēc tā?

Taču pēc tam man prātā iešāvās doma, ka iemesls nav saistīts ar iekšējo pretestību.

Atslēgas moments ir “Es sāku mainīties.”

Visbiežāk pēc pirmajām pazīmēm tam, ka vezums izkustējies no vietas pozitīvā virzienā, paradījās pirmie šķērsļi, it kā kāds speciāli “met sprunguļus riteņos”. Ne vienmēr tas bija acīmredzams, kā piemēram, ja kāds no tuviniekiem uzprasītu: “Kas noticis? No kā tu tā staro?!”, bet pēc tam “rūpējoties” sāpīgi iedur jūtīgajā vietā, atgādinot kādu senu problēmu.

Mani uzmanīgu darīja šādu gadījumu biežums, kas jau atgādināja likumsakarību. Vajag tik klientam nonākt saskaņā ar sevi, citiem un pasauli un dot ziņu par to publikai, kā sākas kārtējā problēma, kas cenšas vilkt viņu atpakaļ.

Par kaut ko līdzīgu bieži raksta dažādās veiksmes grāmatās, un ļoti bieži tas notiek praksēs, kur strādā pie cilvēku personības izaugsmes. Šī saskarsme ar dažadām problēmām bieži vien tiek uztverta ne kā parbaudījums, bet kā ņirgāšanās. Tas ir lielisks iemesls visu pamest, paziņojot: “Juta jau juta mana dvēsele, ka nevajadzēja man to visu uzsākt!… Tagad pierādījums ir “uz sejas”. Vai arī: “Dievs man liek saprast, ka tas nav mans ceļš… Un nemaz man tik ļoti to vairs negribās.”

Un man radās sekojošs skaidrojums šim fenomenam. 

Kad cilvēka dzīvē sākas izmaiņas, apkārtējai pasaulei tiek aizsūtīts ziņojums par to. Daļēji tas atgādina satraucošu impulsu, kas nejauši radies sistēmā. Jebkuras sistēmas pirmā reakcija uz to – saglabāt stabilitāti. Lai to izdarītu, signāls ir jānoslāpē, radot tam šķēršļus. No šejienes arī tie daudzie šķēršļi, kas cenšas atgriezt cilvēku atpakaļ ierastajā stāvoklī. Ja nolaižam rokas un samierināmies, tad agri vai vēlu viss atkal atgriezīsies vecajā sliedēs. Ja turpināsim kustību uz priekšu, saglabāsim gatavību un motivāciju pārmaiņām, tad paies ne tik ilgs laiks, kad “turbulences zona” beigsies.

Bet, kā saglabāt motivāciju, ja notiek kas tāds, kas izsit no “sliedēm”?

Šeit jāsaka viens, patiešām nāksies iziet sava veida pārbaudījumu. Es runāju par pārbaudījumu ticībai. Tikai ar ticības palīdzību cilvēks var pārvarēt noteiktu ceļa posmu, kurā viņu spēcīgi “kratīs”.

” Vai nu mēs ticam, ka varam, vai neko nevarēsim!”

Šo devīzi es aizņēmos no NLP (neirolingvistiskās programmēšanas) piekritējiem. Jo tieši TICĪBA ir pirmais, kas cieš no sitiena. Cilvēki bieži pārstāj ticēt sev, pārtrauc terapijas seansus brīžos, kad saskaras ar grūtībām, jo tās šķiet nepārvaramas. Nākamā aiz Ticības seko VĒLME, ko ļoti labi apraksta frāze: “… un nemaz man tik ļoti to vairs negribas”

Es domāju, ka visiem ir zināms fakts, ka bez vēlmes un ticības turpināt ceļu nav nekādas jēgas, jo šīs divas lietas ir pamats gatavībai pārmaiņām. Mēs varam visu, ko patiešām vēlamies!” Arī šī ir NLP līderu frāze.

Ir vēl arī citi psiholoģiskās gatavības elementi, taču šeit pieminēšu vienu – PAŠCIEŅU. Tā ir sajūta, ka esi pelnījis pārmaiņas un iespēja ļaut savā dzīvē tām notikt. Tas arī ir ticības un vēlmes fundaments.

Ja neņemam vērā pašcieņu, tad arī ne par kadām stabilām pārmaiņām runāt nevaram.

Ļoti bieži šīs “turbulences” rašanās iemesls ir papildus pārbaude tam, vai tiešām cilvēks pelnījis un vēlās šīs izmaiņas.

Kamēr nebūs dota sev iekšēja atļauja būt par šo izmaiņu cienīgu cilvēku, tikmēr pasaule nebeigs piespēlēt šos dažādos pārbaudījumus uz izturību.

Noslēdzot savu vēstījumu, vēlos atgādināt, ka nevajag nolaist rokas, nevajag kreņķēties un uztraukties, kad raiti esi uzsācis kadu lietu un tavā ceļā gadās šķēršļi. Tas ir tikai pierādījums tam, ka esi uz PAREIZĀ CEĻA, ka pārmaiņas JAU IR sākušāš un pasaule ir ieraudzījusi tavus nolūkus un akceptējusi tos.

Saglabā ticību, pašcieņu un vēlmi, tu noteikti šos šķērsļus pārvarēsi godam un tiksi ārā no “turbulences zonas”, lai pietuvotos tam, ko patiešām vēlies sasniegt.

Atvadām maza pritča no dzen meistara.

Kādā aukstā, vējainā pavasara dienā, gliemezis uzsāka savu ceļu ķiršu kokā.

Zvirbuļi kaimiņu kokā,vērojot šo skatu, smējās, vēderus turēdam. Viens no tiem pielidoja gliemezim un vaicāja:

— Eiii, vai tad tu neredzi, ka šajā kokā nav ķiršu!!!!?

Neapstājoties pat ne uz mirkli, gliemezis atbildēja:

— Būs, kad es tajā uzrāpšos!

Autors: Dmitrijs Vostruhovs

Tulkoja: Ginta FS

 

Teicamniece

teicamniece

Tu pamosties no rīta un steidzies iekarot pasauli? Katru dienu traucies ar domu, ka jābūt vēl gudrākai, ātrākai, veiksmīgākai? Esi aizmirsusi, kad pēdējo reizi atslēdzi telefonu un baudīji atpūtu? Mīļā – tev ir teicamnieces sindroms!
Ideālā meitenīte

Ļauj minēt: tu vienmēr esi centusies būt labākā. Klasē, kur pārējie “laida muļķi” un pēc tam prasīja norakstīt. Universitātē, kur “tie dunduki” pastāvīgi izklaidējās, bet tu mācījies un līdz vēlai naktij pildīji kursa darbus. Darbā, kur atteicies no atvaļinājuma un strādāji virsstundas, lai priekšniecība novērtētu un ievērotu…

Un pēc tam tu “pārvelcies” mājās, nomet ideālās augstpapēžu kurpes un novelc ideāli izgludināto blūzi, nokrīti dīvānā un, nemirkšķinot acis, blenz griestos. Spēka kustēties vairs nav, bet smadzenes krampjaini stāda nākamās dienas plānus. Laiks taču skrien tik ātri, bet tik daudz vēl jāpaspēj!

Taču, ja uz mirkli apstātos, paskatītos uz savu perfekti saplānoto dzīvi, sterilo māju, tīrajiem traukiem, plānotāju, kurā viss sarakstīts pa punktiem uz tuvākajiem tūkstots gadiem… un uzdotu sev vienu vienīgu jautājumu: “Kam es to visu daru?” Tu varēsi uz to atbildēt?
Paslavē mani, Mammīt! Apskauj mani, Tēti!

Iedomājies, ka mēs dodamies ceļojumā uz tavu bērnību. Atceries mirkli, kad vecāki tev paziņoja: “Saņemsi piecinieku kontroldarbā, un mēs dosimies uz cirku. Saņemsi piecinieku gadā un varēsi braukt uz vasaras nometni.”. Un no tā brīža katrā dzīves cīņā tu centies iegūt tādu pat atzinību un jaunu balvu. Starp citu, daudzi no pasaules pazīstamajiem un slavenajiem cilvēkiem ir stādījuši sev vienu vienīgo mērķi – izdarīt visu, lai vecāki uzzinātu par viņu panākumiem un…paslavētu. Ja tas nav neizdevies, centušies to kompensēt ar publikas apbrīnu un mīlestību – tādējādi, aizvietojot tuvāko cilvēku atzinību.

Un šodien, kad esi tik daudz ko sasniegusi, tevi visvairāk biedē iespēja nokrist no pjedestāla. Ikviens aizrādījums un kritika sāp, jebkurš, līdz galam nepadarītais darbs, beidzas ar bezmiegu un apetītes zudumu.

Un, ja nu nepaslavēs… Un atkal tu pārskati savas darba lietas un domā: “Kur es varu izdarīt vēl labāk? Lai tikai izdzirdētu kāroto: “Tu esi malacis! Labākas par tevi nav! Paņem no plauktiņa konfekti!”

Un katru dienu, atverot acis, mēs turpinam dzīvot pēc principa “kaut tikai paslavētu, kaut tikai novērtētu!” Pietiek, meitenes! Viss! Cilvēku, kuri vēlēsies mums ielikt atzīmes, vienmēr būs daudz, neviens pat visaugstākais pašvērtējums neizturēs to, ja nāksies ieklausīties katrā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nozīme ir tikai vienai atzīmei – to, kuru sev pati ieliksi!.
Dod sev iespēju kļūdīties!

Dodu sev uzstādījumu: TU ESI BRĪNIŠĶĪGA! Aizver acis, noskaiti līdz trīs un skaļi saki: “Es esmu brīnišķīga. Es esmu unikāla. Man ir savs ceļš. Tas ir izmērāms nevis ar sasniegumiem, bet ar to, cik ļoti es esmu izmainījusies un kļuvusi labāka par to, kas biju vakar. Cik ļoti labāka ir kļuvusi mana personība. Un cik ļoti es tāda sev patīku un pieņemu sevi.”

Tu drīksti nebūt perfekta!!!!!!

Katra diena dāvā mums milzīgus plašumus kļūdām – piedzīvojumiem. Un, ja agrāk tu saķēri galvu pie katra “kļūdījos”, “nepaspēju”, tad tagad mācamies spēlēt ar  tām kārtīm, kas “izkritušas”. Sieviete taču ir pastāvīgs radošums, savukārt piedzīvojumi – veids, kā izpausties un iepazīt sevi no pavisam citas, nezināmas puses.
Vingrinājums: diena ačgārni.

Cīņa ar teicamnieces kompleksu var kļūt par interesantu un aizraujošu spēli. Galvenais uzdevums ir nojaukt ierasto savas dzīves šablonu. Piekrīti, ir grūti izvērtēt to, par ko vispār nav priekšstata.

Un tā, sāc no paša rīta – piecelies no gultas ne ar to kāju, ar kuru parasti celies. Tiešā nozīmē. Jebkurā citā, neierastā veidā, kaut vai izvelies no gultas, vai pielec kājās, ja gadījumā parasti celies lēnām, vai arī ar rokām pa priekšu…

Vannas istabā paņem zobubirsti ar otru roku un tīri zobus, stāvot uz vienas kājas. Uzvāri nevis kafiju, bet tēju (vai gluži otrādi). Brokastīs apēd to, ko parasti ēd pusdienās. Uzvelc neierastu apģērbu, iespējams, nepiemērotu laika apstākļiem. Uzvelc kleitu, kura skapī karājas jau piekto gadu (notikumam: ja nu gadījumā pēkšņi būšu galīgi jukusi)… atstāj mājās lietussargu.

Ej uz darbu pa citu ceļu: nepārbaudītu, svešu. Pārbīdi darba galdu – kaut vai pa centimetru un izmētā mantas mākslinieciskā nekārtībā. Absolūti visu šodien dari ne tā, kā esi pieradusi.

Sākumā būs jāpiepūlas, lai atcerētos, kas vēl jāizmaina, jo tik daudzas lietas ikdienā mēs darām “autopilotā”. Bet, tici man, jau uz vakara pusi tu tā būsi iekarsusi, ka gribot negribot sāksi gūt baudu no šī procesa. Tu baudīsi to, cik ļoti daudz kā jauna var būt vienā dienā – katrā dienā, ja tikai tu dotu sev nedaudz vairāk brīvības un neparedzamības. iespējams, tev pat sagribēsies doties pārgājienā ar teltīm un bez kartes.

Un tici man, tev tas iepatiksies un tu sajutīsi, ka pamazām kļūsti par to cilvēku, domājot par kuru, tevi pārņem prieks, iedvesma un siltas jūtas.

Tu esi vislabākā!
Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

Ar ko sākt Pārmaiņas?

183382_189657864407612_4969701_n

Šodien ļoti daudzi cilvēki domā par to, ka laiks kaut ko savā dzīvē mainīt, meklē internetā kādu atbalstu jaunam sākumam un tādās reizēs vietā ir jautājums: ar ko sākt? Piemēram, jau ilgu laiku šķīrusies, vientuļa, darbs neinteresants un zemu apmaksāts, taču aizņem ļoti daudz laika un vēl bērns vienai pašai jāaudzina. Kur izeja no šī – it kā apburtā loka?

Daudzi pieredzes bagāti treneri un personības izaugsmes konsultanti piedāvā ielaist savā dzīvē pārmaiņas, pakāpeniski, ikdienā izpildot pavisam mazus solīšus to virzienā. Kaut vai tāda pavisam vienkārši izpildāma darbība: ja esi labrocis, tad sāc katru rītu ar kreiso roku tīrot zobus, ja kreilis – atbilstoši – ar labo roku. Tiek uzskatīts, ka tas palīdz izrauties no ierastās rutīnas.

Pirmajam solim pretī pārmaiņām jābūt ļoti vienkārši izpildāmam, tūlītējam un tādam, kas aiz sevis atstāj labsajūtu no veiksmīgi paveikta uzdevuma – urā, man izdevās! Tātad pārmaiņu process ir sācies un pakāpeniski tas aptvers visas tavas dzīves sfēras.

Savukārt, daudzi uzskata, ka pārmaiņu ēru jāsāk ar kādu ļoti apjomīgu un lielu lietu un iesākt to vajag no rītdienas, pirmdienas, no pirmā datuma, no jaunā gada. Taču, diemžēl, mūsu smadzenes nesaprot tādu “rītdien” un vēl jo vairāk “jaunā gada”. Toties tās ļoti labi saprot signālus, ko dod ķermenis. Ja visu iepriekšējo dzīvi tu zobu birsti esi turējusi labajā rokā, bet tagad – kreisajā, tātad tas nozīmē, ka tagad viss būs savādāk!

Tādā veidā nopirkt abonementu uz sporta klubu un apsolīt sev no rītdienas jebkuros apstākļos, regulāri to apmeklēt – iesācējam tas būs pārāk daudz un grūti. Visticamāk uzņēmības pietiks vien pāris nodarbībām, un pēc tam abonements tiks nolikts kaut kur tālāk – neredzamā vietā. Labs piemērs ir no komas nupat atmodusies galvenā varone filmā “Nogalināt Billu”, – “kustināt lielo pirkstu” – tas ir pa spēkam katram un lieti noderēs.

Iesākumā pamēģini izmainīt kadu mazu ikdienas dzīves rituālu. Izšķir matos celiņu otrajā pusē. Ej uz darbu pa citu ceļu, kaut tas aizņems 10 minūtes vairāk kā parasti, taču tas nenotiks”autopilotā” un liks tavām smadzenēm atmosties.

Dažkārt šķiet, ka dzīve bezcerīgi ir iesprūdusi. Visi rīti ir vienādi un paiet vienādā steigā. Vairs nav spēka to paciest, gribētos sākt jaunu dzīvi, taču nav redzami nekādi resursi pārmaiņām. It kā vajadzētu psihologa palīdzību, taču lai pie tā aizietu, vajadzīgs laiks un nauda – taču ne viena ne otra nav pietiekoši. Lai parādītos vairāk naudas, būtu jāmaina darbs, bet, kur tadu atrast, ja visu laiku aizņem tagadējais darbs?

Ļoti bieži atbilde uz jautājumu ir pavisam citā vietā – ne tur, kur mēs to meklējam. Ja nesanāk globāli mainīt to, ko vēlamies, pamēģini skudras soļa attālumā, mainīt to, ko vari izmainīt tūliņ pat – tieši tagad.

Ļoti labi te var palīdzēt no jauna iepazīti cilvēki ar mums neierastu skatījumu uz lietām. Piemēram: viena man pazīstama sieviete, šķīrusies vientuļā māmiņa bija sev uzstadījusi stingru mērķi – “satikt pareizo vīrieti līdz jaunajam gadam”, lai būtu ar ko kopā aizbraukt vasaras atvaļinājuma atpūsties. Bet nekādas jēgas no šāda uzstādījuma nebija un ideālais vīrietis nesteidzās – tā krājās aizvainojums un vilšanās sajūta.

Bet pēc tam viņa kaut kā nevilšus “piemirsa” savu programmu un sāka pa 15 minūtēm dienā dzert kafiju ar savu jauno kolēģi, kurai skats uz attiecībām starp vīrieti un sievieti bija pavisam savādāks. Pēc laika viņai izdevās paskatīties uz savu problēmu it kā ar jaunās kolēģes acīm, un izrādījās, ka ideālais vīrietis nekur tālu nav jāmeklē – viņš visu laiku ir bijis tepat – blakām un ir gandrīz jau iemīlējies, tikai viņas iepriekšējais pasaules redzējums neļāva viņai to ieraudzīt. Tagad viņa ir laimīga savā otrajā laulībā.

Otra mana laba paziņa pavisam nejauši atrada sev iemīļoto jauno darbu ar kleitas palīdzību. Reiz veikalā viņa ieraudzīja garu, romatisku ceriņkrāsas kleitu un ļoti sagribēja to iegādāties. Viņa uzreiz saprata, ka tā ir viņas kleita un uzreiz arī sevii tajā ieraudzīja. Mājās pie spoguļa, vēlreiz to pielaikojot, viņa skaidri saprata, ka šī sieviete ceriņkrāsas kleitā pavisam nav grāmatvede. Bet kas tad viņa ir? Labā feja? Nu, gandrīz! Šī sieviete noteikti strādā ar cilvēkiem un ļoti patīk bērniem. Tagad viņa gatavo bērnus skolai, spēlējot ar viņiem aizraujošo matemātiku, un ir ļoti laimīga.

Ja vēlies pārmaiņas, zini, pasaulē tev apkārt ir tik daudz dažādu zīmju, kas skaidri pavēstīs, ko darīt un ko mainīt – tikai jābūt vērīgam, uzmanīgam. Meklē zīmes, norādes, durvju kodus ar visiem iespējamajiem saviem jutekļiem. Pasmaržo jaunas smaržas, vannas putas, garšvielas. Veikalā piemēri apģērbu, kuru agrāk nekad nebūtu valkājusi. Pavadi laiku sarunās ar jauniepazītiem cilvēkiem – iespējams tas ir tieši tas, kas šobrīd tev vajadzīgs. Visas atslēgas no tavas jaunās dzīves tevi gaida. Vienkārši pieslēdz savu uzmanību, pacenties ievērot detaļas, ieklausīties skaņās, sajust smaržas, saredzēt kustības. iespējams šis mazais, pieticīgais priekšmets ir tieši tas, kas atvērs tev tavu jauno ceļu jaunā līmenī?

Autors: Olga Gumanova
Avots: http://www.matrony.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Lai ilgi gaidītās pārmaiņas notiktu…

prieks27

Vecā gada vakarā mēs viens otram vēlam laimi, un droši vien katrs ceram, ka tā Laime Jaunajā gadā arī atnāks. Taču, kad pienāk Jaunais gads, bieži vien saprotam, ka nekas jau nav mainījies – ledusskapis izēsts, dāvanas izdalītas un vāveres ritenis sākas no gala.

Lai nebarotu sevi ar liekām ilūzijām un pēc tam nebūtu sāpīgi jāviļas, ir jāsaprot tikai viens: pārmaiņu autori esam mēs paši un, lai dzīve iegūtu košākas krāsas, ar sevi ir jāstrādā, ar savu izaugsmi ir jānodarbojas, jo to mūsu vietā izdarīt nevarēs neviens cits.

Pirms vairākiem gadiem savu dienasgrāmatu es sāku rakstīt tieši tāpēc, ka vēlējos palīdzēt sev SAVĀS pārmaiņās. palīdzēt savai mammai, kura neskatoties uz to, ka vairs nav nekāda jauniete, ir paspējusi ļoti daudz ko savā dzīvē un ieradumos izmainīt.

Teorētiski mēs visi zinām, ka, lai notiktu kādas pārmaiņas, ir jāmaina savi ieradumi – sliktie jāaizvieto ar labajiem, jāmācās no tiem cilvēkiem, kuri šajā ziņā ir ko panākuši u.t.t. Bet praksē, protams, viss izskatās savādāk,.. Darbs ar sevi, darbs pie saviem ieradumiem ir visgrūtākais, taču augļi, ko no tā saņemam – vissaldākie.

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk kaut ko mainīt, kaut ko jaunu ieviest savā dzīvē, mainīt profesiju, mācīties, nesēdēt uz vietas, radoši pieiet visam, ko daru – pat mājas tīrīšanā. Ne vienmēr viss iet gludi un veiksmīgi, taču apziņa, ka kusties uz priekšu, silda.

Protams, pārmaiņas it vienmēr ir saistītas ar kritumiem – bieži vien tie ilgst vairākus gadus – arī man tā ir. Un tomēr, vienmēr esmu ticējusi un ar sirdi zinājusi – ka VISS IR UZ LABU un, ka pēc sacamās melnās svītras, nāks baltā – ar noteikumu, ja turpināšu ticēt un darīt.

Par šo tēmu sarakstītas ir ļoti daudz grāmatas, pilns internets ar rakstiem, dažādiem vebināriem – šobrīd dzīves pārmaiņu skolotāju ir ļoti daudz. Pie kura no tiem mācīties, katrs sapratīs pats, ja gribēs to darīt, meklēt…

Vienu gan varu pateikt – ļoti svarīgi ir nolemt, ka vēlies ko mainīt, tam vajadzīga drosme un savā ziņā arī “neprāts”. Jo bieži vien darbs, kuru darām, dzīve, kuru dzīvojam, varbūt nav ērtākā, bet tomēr – mūsējā, ierastā un atteikties no tās bieži vien šķiet ļoti riskanti. Taču, kas neriskē, tas….nu tālāk jau zināt:)

Un, ja esi nolēmis, ka gribi pārmaiņas, ka tās ir nepieciešamas, ja sirds dziļumos saproti, ka bez pirmā soļa nebūs arī nākamo, tad svarīgi ir saprast, ka vienatnē to izdarīt nebūs viegli.

Vieglāk ir tad, kad blakus ir cilvēki, kuri dara to pašu, ar kuriem ir kopīgas vērtības, kuri ir labestīgi, kuriem ir svarīga ne tikai viņu dzīve, bet arī tas, kā dzīvo cilvēki blakus.

Man ir palaimējies, jo Dievs mani radīja ne tikai zinātkāru, bet arī gatavu pieņemt izaicinājumus un blakus man vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri ir līdzīgi, sākot jau ar ģimeni, kurā piedzimu un to, kuru izveidoju pati un beidzot ar draugiem, kolēģiem – arī tiem, kuri blakus ir šobrīd.

Sevi no malas grūti ieraudzīt, toties ļoti labi redzam tos, kas blakus – un, ja kopā ejot, kopā mācoties, tu redzi pozitīvas pārmaiņas citu cilvēku dzīvēs, tad saproti, ka ar tevi notiek tas pats. Tas ir milzīgs prieks, lielisks ieguvums, ka jūti to, ka neesi viens, ka tevi atbalsta un, ka brīžam arī pats esi nospēlējis kādu labu, skaistu lomu citu cilvēku dzīvēs.

Šodien mans mērķis nebija uzrakstīt programmu, pēc kādas notiek darbs manā komandā, kā mēs stradājam ar saviem ieradumiem un kādas lietas daram, lai uzlabotu savu dzīvi un dzīvi savās ģimenēs, vien varu pateikt, ka ieguvums ir milzīgs – un pirmais, kas to sajūt, ir sirds un dvēsele.

Un tas, ko atklāju vakar un kas man šķiet vislielākais ieguvums ir PRIEKS.

Prieks – īsts, svētīgs, neviltots par to, ka esmu, dzīvoju, ka varu smaidīt, ka smaids cilvēkus apkārt ietekmē daudz vairāk, kā tūkstošiem gudri pateiktu vārdu un koučinga sesiju. Taču, lai to pa īstam novērtētu, droši vien ir kādu laiku jābūt bijis nepriecīgam, varbūt pat nelaimīgam, rūpju nomāktam… Protams, tas nenozīmē, ka visas problēmas ir zudušas – tās ir mums katram, taču atkal – svarīgākais ir tas, kā mēs pret tām attiecamies un kā uz tām skatāmies – ar šausmām, vai prieku par kārtējo dzīves skolu un eksāmeniem.

Es ļoti priecāšos, ja šis mazais ieraksts kādam cilvēkam ļaus pieņemt svarīgu lēmumu sev – esmu gatavs pārmaiņām. Tas būs pirmais solis un tālāko priekšā pateiks sirds – kur iet, ko mācīties, ko darīt. Skolotājs vienmēr atnāk – tad, kad esam gatavi!

No sirds jums novēlu šajā gadā – kas ir mans – Pērtiķa gads:) atrast ceļu pie sevis, sadzirdēt savu sirds balsi un ieraudzīt spilgtās krāsās savu skaisto dzīvi. Novēlu PRIEKU par visu, kas ar jums notiek. Un būšu ļoti pateicīga, ja kāds no jums, kas lasāt manu dienasgrāmatu, pēc laiciņa padalīsieties ar citiem ar tām vērtīgajām atklāsmēm, ko esat guvuši šajā gadā:)

Prieku, Prieku un vēlreiz Prieku!

Mīlestībā: Ginta