Viņi mainās

“- Ģenerāļa kungs, mēs vairs nekontrolējam situāciju!
– Kas ir noticis?
– Pilsoņi ir sākuši mainīties…
– Tas taču nav iespējams!
– Nav, tomēr viņi mainās. Viņi ir sākuši smaidīt.
– Varbūt viņi vienkārši no bezcerības jūk prāta?
– Nebūt ne. Viņi vienkārši kļūst laimīgāki!
– Bet kā tad ar masu medijiem? Tur taču rādām tikai sliktas ziņas!
– Tieši tā. Sliktāku nav.
– Bet cilvēkiem vienalga ir labs noskaņojums?
– Tieši tā, tas pakāpeniski uzlabojas.
– Un karš?
– Stāstam par to, cik vien spējam.
– Un cenas?
– Nepārtraukti ceļam uz augšu.
– Bet algas?
– Minimālās.
– Un? Cilvēki tiešām smaida?
– Tieši tā!
– Neticami!
– Un vēl — viņi ir sākuši kaut ko darīt!
– Ko?
Iestājās neveikls klusums. Ziņotājs mīņājās no kājas uz kāju, apjukumā meklējot vārdus.
– Viņi ir sākuši viens otram palīdzēt.
– Ko?? Kā tas ir iespējams? Vai tiešām viņi pārstājuši neieredzēt viens otru? Un kā ir ar skaudību?
– Jā, viņi ir arī pārstājuši viens otru apskaust.
– Bet vai jaunie verķi ir parādījušies pārdošanā?
– Jā, ir, bet tos vairs neviens nepērk. Cilvēki ir pārstājuši aizņemties naudu.
Atkal iestājās neveikls klusums. Situācija pamazām kļuva kritiska.
– Varbūt vēl samazināsim algu?
– Agrāk tas līdzēja.
– Vai varbūt visus sūtīt karā?
– Ok, arī labs variants.
– Lai visi raksta atskaites. Par katru savu soli.
– Viņi jau raksta. Raksta, ka ir laimīgi…
– Kā tas var būt?
Ieradās otrs ziņotājs.
– Ģenerāļa kungs, mēs sākam zaudēt ļaudis. Viņi ir sākuši smaidīt pat mūsu acu priekšā! Viņu labais noskaņojums aplipina citus un atstāj graujošu ietekmi uz visu valsts stāvokli.
– Kādas ir sekas?
– Cilvēki kļūst ražīgāki, viņos parādās apslēptas spējas.
– Piemēru!
– Patstāvība.
– Kas?
– Viņi vairāk necer uz valsti…
– Kas? Vai viņi ir pārstājuši vainot valsti savās nelaimēs?
– Viņi par to vairs nedomā.
– Kas vēl notiek? Ziņo visu, neko neslēp!
– Mūsu rajonā ir parādījušās aizdomīgas apzinātības pazīmes. Cilvēki ir sākuši apvienoties un kopā radīt kaut ko jaunu.
– Atkal jaunu! — ģenerālis ar dūri uzsita pa galdu — bet kā ar veco, pelēko? Tas taču ir tik jauks!
– Vecais pelēkais ir izgājis no modes.
Ierodas trešais ziņotājs.
– Ģenerāļa kungs, mums ir problēmas.
– Kas — suņi ir sākuši runāt?
– Gandrīz vai. Cilvēki ir sākuši dzīvot veselīgi.
– Opā…
– Bez tam viņi sāk sekot tam, ko ēd un vairāk uzmanības pievērst veselīgam ēdienam.
– Vai tiešām vēl kaut kur ir saglabājusies dabīga pārtika? Es taču pavēlēju ar to tikt galā!
– Mēs visam nespējam izsekot, ģenerāļa kungs.
– Kas vēl notiek?
– Bērni ir pārstājuši apmeklēt mūsu skolas.
– Opā. Tad kurš viņus tagad māca?
– Viņi paši. Nez kādēļ ir iedomājušies, ka ir radītāji.
Atkal iestājās klusums. Sekretāre ienesa salātus. Kad viņa bija aizgājusi, ģenerālis bija atguvis runas spējas:
– Vajag palielināt cigarešu daudzumu.
– Bet tās vairs neviens nesmēķē.
– Kāpēc?
– Neesot vairs stilīgi.
– Kā tā?
– Visi ir sākuši nodarboties ar kaut ko radošu.
– Bez cigaretēm un radoši? Un kā ir alkohols?
– Arī vairs nedzer. Tā vietā dzer tīru ūdeni.
– Tā-tā.
Kraukšķēja kāposts. Ģenerālis vienmērīgi košļāja svaigos salātus.
– Kā gan mēs tagad varam viņus vadīt?
– Tas vairs nav iespējams, ģenerāļa kungs. Viņos vairs nav naida, skaudības. Viņi ir pārstājuši neieredzēt pat mūs! Šādā situācijā mēs esam bezpalīdzīgi.”

Autors: Denis Safron.
​​​​​​​Avots: Mr. Freeman
Paldies Vinetai Meduņecai par pārpublicēšanu

Pasaulē nav nekā graujošāka un nepanesamāka par bezdarbību

Pasaulē nav nekā graujošāka un nepanesamāka par bezdarbību.

Redzēt “Radītāja plānu” nenozīmē sēdēt bezdarbībā un “ķert nirvanu”. Tas nozīmē atklāt sevī dievišķo enerģiju un dzīvot, vadoties no sirds un sirdsapziņas. Būt drosmīgam, godīgam un viedam.

Ja tava sirds tev saka – kalpo cilvēkiem, dodies mierpilnos gājienos, nepiedalies ļaunuma darbos, bet atmasko tos, tad dari to! Tā arī ir tava personīgā un garīgā izaugsme. Tas arī ir Radītāja nolūks, lai beidzot tu sevī atklātu dievišķo būtību.

Ja nebūtu visu šo grūtību – katalizatoru – nebūtu arī šīs izaugsmes.

Notiek lieli globālie Visuma procesi, kuri paātrina laiku mūsu realitātē. Tas ir neizbēgams process. Tāpēc arī katalizatori ir pastiprināti, lai katrs cilvēks varētu izdarīt savu izvēli. Vai nu tu izdari savu apzinātu izvēli Patiesības, Goda, Kalpošanas citiem, Mīlestības un Gaismas virzienā, vai arī atsakies no savas atbildības un peldi “pa straumi” tieši turp, kur tava brīvība un dzīve nebūs nekā vērta.

Šobrīd ikviens stāv šīs izvēles priekšā. Un tieši plandēmija ir kļuvusi visiem mums par fināla katalizatoru. Daudzi, ieraugot šos melus un zinot par parazītu plāniem, sāk rīkoties. Informēt cilvēkus un turpināt savu garīgo attīstību ar kalpošanas sabiedrībai un iekšējo potenciālu atvēršanas palīdzību.

Cilvēki Austrālijā un visā pasaulē izdara šo izvēli. Izvēle palikt brīvam piedāvā grūtības, caur kurām izejot, cilvēks kārto savas Dvēseles galaeksāmenu. Kurš nav gatavs šīm grūtībām un grib, lai visu izlemtu viņa vietā, lai citi dotu pavēles un saglabātu viņa komfortu, viltus tiesības un brīvības, nespēs šo eksāmenu nokārtot.

Cilvēks var smelties iedvesmu un motivāciju, taču kamēr viņš nekļūst pats sev līderis, varonis un glābējs, kamēr pats neatbrīvosies no manipulējošiem motīviem, savtīguma, vēlmes kontrolēt un vēlmes pēc varas, viņš nespēs apzināties notiekošo un saprast, kas ir viņa dzīves mērķis šeit un tagad.

Ko vērta ir visa viņa nodzīvotā dzīve, cik dienas no nodzīvotajām pa īstam ir bijusi dzīve nevis eksistence? Un bezdarbība ir kļūdaina saprašana par visu to, par ko runā cilvēki, kuri apzinās Radītāja plānu. Gluži otrādi, nepieciešamā darbība, kas nāk no sirds un izved tevi uz tavas Dvēseles evolūcijas ceļa.

Mums visiem tika dots pietiekoši daudz laika, lai izietu savas Dvēseles jaunību un sagatavotos pēdējam spēka un izturības eksāmenam.

Ir pienācis laiks pieaugt un ņemt atbildību savās rokās. Ar izlēmīgu rīcību, patiesību un vienotību.

Avots: vladfreedom
Paldies Māra Brante
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms lidot

Lielas pārmaiņas dzīvē nenotiek tāpat vien.
Pirms lidmašīna paceļas, ir svarīgi sagatavot skrejceļu. Pārbaudīt vēja virzienu, novākt no trases visu lieko, sagatavot pilotu.
Un šī sagatavošanās ir pati svarīgākā daļa visā lidojumā.

Veiksmīgu dzīvi cilvēks organizē pēc šiem pašiem noteikumiem.⠀
Skaties!
Pārmaiņas sākas ilgi pirms mēs pērkam dzīvokļus, apprecamies ar to, kuru meklējām, vai redzam savā bankas kontā dāsnus ciparus. Mēs apdomājam, iekšēji paplašinamies, augam, līdz sastopam šīs pārmaiņas.

Komfortabla dzīve ir neironu tīklu pārstrukturēšanas un visu dvēseles stāvu uzkopšanas sekas.
Un, kad mēs pirmo reizi ar savu mammu sarunājamies bez sarkasma, kad beidzot atļaujam sev nepiespiesti dejot cilvēku klātbūtnē un nekautrēties – arī tās ir iekšējo pārmaiņu sekas.

Tāpēc, ja vēlies lielas pārmaiņas – atļauj sevī izmainīties kaut kam maziņam. Domām, gaidām, vērtībām.
Un, ka tikko tu būsi sakārtojis un notīrījis savu skrejceļu, tu arī pacelsies. Ātrāk, augstāk un spilgtāk.
Tas ir veiksmīgu pārmaiņu likums.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārmaiņas – tas ir normāli

Mani mīļie, Radītājs Dabu ir iecerējis tā, ka tā dzīvo un turpinās pateicoties likumsakarīgām pārmaiņām…
Mēs esam dabas daļa, tātad arī mums uz stabilitāti nav ko cerēt.
Nav vērts ticēt, ka mums ir pa spēkam noturēties vienā, mūs apmierinošā, konstantā stāvoklī.
Nav vērts bezgalīgi domāt par to, kas notiks… kaut kas patiešām notiks un mums jābūt tam gataviem.

Vasara jau sēž uz sliekšņa ar glāzi melleņu kompota.
Sēž apmierināta, lai arī drīz būs prom… kā gan lai nebūtu apmierināta – visus mūs ritīgi uzkarsēja!

Un mēs, gribējām to vai negribējām, pieņēmām šo karstumu. Nav jau svarīgi, kā: kāds ar prieku, kāds apcerīgā viedumā, kāds – pukstot, kas arī nav slikti: emocionāla patiesība vienmēr ir veselīgāka par optimistisku teātri…

Tā arī ar visu pārējo.

Mēs maināmies pat tad, kad domājam, ka viss beidzies reizi par visām reizēm.

Bet “vienmēr” nav tas vārds, kas piederas šai planētai.

Un ļoti daudzas lietas, kas mums šķita svarīgākās vakardien, šodien tādas vairs nešķiet.
Un tas ir stāsts nevis par kaut kādām neprātīgām lietām, bet par to pieredzi, kura mūs ietekmē un izārda mūsu aizsargkonstrukcijas, aiz kurām mēs slēpjamies no savas dzīvās dzīves…

Ko gan no tās slēpties?
Un, kur slēpties?

Rudens arī ir pārmaiņas.

Un es novēlu, lai jums ar to brīnišķīga draudzība… un, lūdzu, neatdodiet sevi izmisumam pat tad, ja šķiet, ka tas stiprāks par jums.

Šodien viņš, rītu – jūs.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DAŽKĀRT

Dažkārt cilvēki meklē visu mūžu, bet dažkārt atrod vienā mirklī…
Dažkārt mēs gaidam, gaidam, bet dažkārt liekam kādam gaidīt mūs.
Dažkart mēs raudam no smiekliem, bet pēdējā laikā biežāk smejamies, lai nesāktu raudāt.
Dažkārt mēs stāvam vējā plaši atvertām rokām, bet dažkārt satinamies mētelī un ciešāk aptinam šalli.
Dažkārt mēs uzsmaidām saulei, pagriezuši seju pretī tās siltajiem stariem, bet dažkārt uzvelkam milzīgas saules brilles, cenšoties no tās pasargāties.
Dažkārt mēs kādu satiekam un mums šķiet, ka tas ir uz mūžu, bet dažkārt – pavadām un saprotam, ka tā tam bija jānotiek.
Dažkārt mēs tiecamies pēc komunikācijas, paplašinām savu paziņu loku, kaut kur un pie kaut kā steidzamies, bet dažkārt gribas vienkārši aizvērt acis un vairs nekā cita nealkt – tikai tu un klusums, kas ienes mieru tavā dvēselē un prātā.
Dažkārt mums ir vajadzīgas dārgas dāvanas, un mēs ar ironiju skatāmies uz lētajiem ķīniešu plīša zaķīšlāčiem, bet dažkārt nav nekā dārgāka par vienu vārdu un skatienu.
Dažkārt mēs pieprasām krāšņus dārgus ziedus, bet dažkārt margrietiņu pušķis mums šķiet kā brīnums.
Dažkārt mēs cenšamies paslēpties zem nojumēm un kokiem no apnicīgā lietus, bet dažkārt lūdzam Dievu, lai lietus nekad nebeigtos un skrienam pa pelķēm un ļaujam, lai tas mūs izmērcē līdz pēdējai vīlītei.
Dažkārt mums ir vienkāršāk pateikt “liec mani mierā”, bet pēc tam neveikli skumt pēc tā cilvēka, kurš bija mums “piesējies”, un tik ļoti gribas palūgt lai viņš atgriežas un teikt viņam “lūdzu, atgriezies”. Taču šo frāzi tu atkārto tikai pie sevis, jo skaļi tā varētu izklausīties muļķīgi, tāpec tu apklusti un gaidi.

Cilvēki baidās izskatīties muļķīgi, cilvēki vispār no ļoti daudz kā baidās.

Un visi mēs vienmēr kaut ko gaidām…. autobusu pieturā, jaunas filmas pirmizrādi vai eksāmena rezultātus. Gaidām, kad uzsnigs pirmais sniegs, bet pēc tam – kad laiks paliks siltāks, gaidām dzimšanas dienas vai vēl kādus svētkus… vai arī to, kad viņš tomēr atgriezīsies, uzkāps pa trepēm līdz tavam dzīvoklim, nospiedīs zvana pogu, noslaucīs kājas uz tava durvju tepiķīša un ienāks tavā istabā, un viņa smarža piepildīs tavu istabu tāpat kā agrāk, tā, it kā nekas nebūtu noticis…

Dažkārt tik ļoti gribas pateikt visu, kas sasāpējis, bet dažkārt, lai saprastu vienam otru, pietiek kopā paklusēt…
Dažkārt mēs atslēdzam visus telefonus, lai neviens mūs netraucētu, bet dažkārt sirdij trīcot, gaidam vienu vienīgu telefona zvanu.
Dažkārt mēs stiepjam laiku, ilgi, bet pēc tam izrādās, ka esam nokavējuši.
Un sirds, skaļi klauvējot, lido kaut kur lejup.
Dažkārt mēs gaidām mežonīgu kaisli, kā mīlas romānā, bet dažkārt pietiek viena vienīga skūpsta, lai sajustu visbrīnišķīgāko maigumu un pat kaisli…
Dažkārt mēs cenšamies pārliecināt citus par to, ka esam godīgi un mums taisnība it visā. Un apvainojam citus, tikai ne sevi visos briesmīgākajos pasaules grēkos, bet pēc tam pēkšņi saprotam, ka tieši mēs esam cēlonis tam, kas notika.
Un pēc tam, kad vairs nav laika un spēka kaut ko mainīt, mums nolaižas rokas un mēs sākam čīkstet par to, cik nelaimīgi mēs esam un cik viss ir drūmi, tā vietā, lai pieceltos un kaut ko lietas labā darītu. Viss šajā dzīvē ir iespējams.
Un aizejot, mēs nekad neaizejam līdz galam, un atstājam daļiņu sevis tam, no kura atvadāmies, un viņš, pat ļoti gribot, nekad nespēs izmest šo daļiņu “spamā”.
Dažkārt mēs dodamies gulēt deviņos, bet dažkārt neguļam dienām ilgi.
Dažkārt uzvelkam viskrāšņākos tērpus, bet dažkārt vairākas dienas staigājam tajā pašā kreklā, kurā guļam. 
Dažkārt satuntuļojamies segā un tāpat nespējam sasildīties, tāpēc, ka patiesībā auksts ir ne jau ārpusē, bet tur, iekšā, pašā sirdī.
Dažkārt… dažkārt… Dažkārt mums tik ļoti vajag vienkārši kādu apskaut un izdzirdēt tikai trīs vārdus “viss būs labi”, un aizmigt uz kāda pleca, un izraudāties kādam, un palūgt kādu palikt pa nakti un neatstāt mūs vienus….
Un dažkārt, aizejot, tik ļoti gribas, lai tev palūgtu palikt… palikt uz visiem laikiem… Dažkārt…

Autors: Nezināms
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Anastasija Pavlova

Pavasarī

Katrā pavasarī ir kaut kas satraucošs… priecīgi satraucošs…
Tas ir kā simbols tam, ka dzīve turpinās un tā ir dāvana par vēl vienu pārvarēšanu.

Cilvēki tajā ienāk kā pēc kara.
Un kaut kādā ziņā tā arī ir…

Kā vienmēr vecie cilvēki un bērni ir galvenie ceļveži tām vienkāršajām emocijām, kuras ir grūti pieejamas mūsu augstprātīgajam ziedu laika prātam.
Mums viss ir daudz svarīgāk un nopietnāk…. mums taču ir mērķi un plāni… mums taču ir mūžīgais laika trūkums… tad nav garastāvokļa, tad nav īstais noskaņojums…. un mums, protams, nav kad apstāties pašā ielas vidū, lai saprastu, ka, lūk Viņa…. lūk, Dzīve…
Veci cilvēki to saprot daudz labāk – jau gana izskraidījušies, dzenoties pēc stereotipiskas laimes spokainajiem atribūtiem, izdzīvojuši vilšanās no tās spožā iepakojuma, taču gandrīz vienmēr ar bezgaršīgu pildījumu.
Bērni instinktīvi izdzīvo šo mirkli, kur nākotne ir vakars, līdz kuram vēl tik tālu.

Bet pagaidām ir pavasaris.
Tik mainīgs, tik mānīgs, tik maigs… tik viegli gaistošs…
Tik ļoti ātri gaistošs, ka pat spilgtie mazie pavasara ziediņi tūliņ, tūliņ pārvērtīsies par pieneņu pūkām ar savām milzīgajām cepurēm un aizlidos, apskāvušies ar pirmo bezkaunīgo vēja zēnu.

Karš beidzies. Kārtējais.
Pašam ar sevi – to, kurš tik ļoti pretojas pārmaiņām… ar nežēlīgo laiku… ar nenotikušo… ar neatgriezenisko…

Un pat tad, ja neesam uzvarējuši, mēs dāvanā saņemsim pavasari.
Un sevi tajā.
Kaut kur nedaudz sāp, bet sāp tik brīnišķīgi.

Dzīve turpinās… vienmēr…

© Ļiļa Grad
Foto: NITA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Logs beidzot ir atvērts

Dažkārt visa ir tik izmisīgi maz, bet dažkārt pietiek vien ar to, ka vari vienkārši elpot…

Kad prātā nāk domas par to, kāpēc mūsu jau tā īstajā mūžā notiek tik daudz lietu, kas it kā saloka cilvēku uz pusēm viņa paša mazajā personīgajā sāpju kamerā, atnāk atbilde (vienkāršojot visus formulējumus), ka uz labajām lietām mēs atpūšamies, bet uz sliktajām augam…

Tā darbojas psihe… visas atklāsmes, visas kārdinālās pārmaiņas ir tā garīgā darba rezultāts, kurš pārvar, atbrīvo slēptās emocijas un parāda to patiesību, no kuras mēs bēgam, vai kuru vienkārši neredzam…

Mīļie mani, lūk tieši tāpēc katrs, kurš izgājis no liela sala, lielām sāpēm, lielas traumas, nekad nepaliks tāds, kāds bija…

Tāpēc, ka pirmā brīvā ieelpa ir tik ļoti dārga, ka gluži kā sakaltušas pelavas nokrīt viss, kas bijis melīgs, glaimojošs, nicināms, uzspiests, nekāds…

Pirmie soļi ar nupat kā atlabušajām kājām ir tik grūti, ka ej tikai turp, kur patiešām gribās…

Pirmā spēja atkal sajust kaut ko citu nekā staigno sastingumu, ir tik vērtīga, ka uzreiz saproti – tev neko nevajag ar tiem, kuri nāk tikai paēsties tavu mīlestību un sasildīties tavā siltumā, bet paši nekad nepiedāvās ne vienu ne otru… un nekad nenostāsies blakus tavā slimībā… nekad nebūs ne godīgi ne dāsni…

Tieši tādas pārmaiņas vairs neizraisa bailes, atšķirībā no tām, kuras jūtam, kad sēžam līdz ausīm smakojošā purvā, un pat doma par izrāpšanos no tā liek mums bailēs drebēt, tāpēc, ka, lai arī purvā ir pretīgi, tomēr tur – uz sauszemes sazin kā būs…

Dzīve mūs purina par mūsu gļēvumu…

Pēc satricinājumiem tu elpo pavisam savādāk… redzi savādāk… un mīli savādāk…

Iespējams, tieši tāpēc tie ir vajadzīgi…

Un reiz attapies pie loga uz savu, nē, ne jauno, bet līdz kaulam godīgo dzīvi, tu skaidri sāc saprast, kāpēc šeit esi nonācis…

Un vairs neko nenožēlo…

Apskauju katru, kurš to zin…

© Ļiļa Grad
Foto: Jan Koetsier
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lielā Pāreja

Lielā Pāreja notiek.
Redzošie – redz, jūtošie – jūt, zinošie – zin.
Varenas enerģijas straumes, kā cunami, noskalo visu, kas nav īsts, kas nav Mīlestība, kas ir mākslīgs un nav par Dzīvi.
Ilūziju pārklāji krīt un atklājas viss, kas bija noslēpts un aizklāts. Maskas krīt.
Egregori agonijā izdomā jaunus veidus kā iebiedēt, manipulēt, savākt enerģiju.
Taču cilvēki mostas. Protams, ne visi uzreiz. Pakāpeniski.
Daba modina, enerģijas modina, Dievs modina.
Un tas nav stāsts tikai par mums, cilvēkiem. Un ne tikai par mūsu planētu.
Viss ir daudz lielāks un varenāks.
Šobrīd katrs no mums  ar katru savu domu, lēmumu, izvēli ietekmē šīs Pārejas ātrumu. Tas vienalga notiek un notiks. Taču mūsu katra personīgā kustības izvēle ir tajā.
Izvēle pieķerties pagātnei, ticēt “šausmu stāstiem”, ko stāsta no visiem stūriem, baidīties vai izvēlēties mīlestības un patiesības ceļu. Jo vairāk baidīties un pretoties jo spēcīgāk “kratīs” un sitīs.

Viss, kas balstās uz parazitēšanu un manipulācijām tiks sagrauts.
Viss, kurā nav Mīlestības tiks sagrauts.
Atvērts sirds centrs kļūst par dzīves nepieciešamību. Ja agrāk vēl kaut kā varēja dzīvot ar aizvērtu sirdi, tālāk tas nebūs iespējams.
Ir ļoti svarīgi atvērt sirdis. Svarīgi izvēlēties Mīlestību nevis bailes.
Bailes ir ilūzija.
Tur, kur ir Mīlestība, bailēm nav vietas.
Ir svarīgi izdziedināt iekšējo bērnu.
Ir svarīgi attīrīt un izdziedināt vīrišķo un sievišķo un harmonizēt to.
Tas ir ceļš uz veselumu.
Ir svarīgi uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Ir svarīgi beidzot pieaugt. Gan psiholoģiski, gan garīgi, gan dvēseliski.
Ir svarīgi, lai Dieva vietā katram būtu Dievs, nevis reliģija, valsts, valdība, nauda, mīļotais, bērni vai vēl kāds, vai spēki, kuri sevi sauc par dievu un maskējas par to.
Dieva vietā – Patiesība, Absolūts. Un nekā savādāk.
Tad arī viss pārējais nostāsies savās vietās.
Nezini, ko darīt, netiec galā pats, meklē speciālistus, tos, kuri redz, kas notiek: ja pašam ir resurss, tad var palīdzēt arī citiem.
Šodien nav pietiekami ar psiholoģiju tīrā veidā, jo tie ir daudz apjomīgāki procesi.
Ir svarīgi strādāt ar ķermeni. Gan joga, gan elpošanas prakses, meklē to, kas der tieši tev.
Dzer tīru ūdeni, izgulies un atpūties.
Parūpējies par sevi.
Vairāk kontakta ar dabu un prieku par parastajām lietām. Meklē to, kas priecē un sazemē tieši tevi. Pēti.
Nepavelcies uz provokācijām, aizstāvi savas robežas.
Arī tas ir svarīgi.
Lai mums visiem pietiek spēka iziet savus procesus.
Lai mums vairāk saudzīguma attiecībā pret sevi un vienam pret otru.
Un Mīlestību.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Vakar naktī, kad debesis bija baltas no zibeņiem un pērkons granda tā, kā nekad to nebiju dzirdējusi, bija nereāla klātesamības un gaišuma sajūta. Un iekšējs prieks, ka dzīvoju laikā, kad visu to varu piedzīvot.

#jaunais laikmets #jaunāsenerģijas #pasauleskartība #dvēsele #mīlestība

Manas labākās daļas

15895068_1392942674111378_511663422761517519_n

Es: Sveiks, Dievs
Dievs: Sveika…
Es: Esmu sabrukusi. Vai tu vari mani salikt atpakaļ?
Dievs: Drīzāk nē
Es: Kapēc?
Dievs: Tāpēc, ka tu neesi puzle
Es: Bet kā ar visām manas dzīves daļām, kas krīt zemē?
Dievs: Atstāj tās tur. Tās krita kāda iemesla dēļ. Atstāj tās tur uz laiku un pēc tam izlem, vai tu vēl gribēsi kādu no šīm daļām atgūt
Es: Tu nesaproti! Es brūku pa gabaliem
Dievs: Nē, tu nesaproti. Tu pārtopi, attīsties. Un tās ir sāpes, jo tu audz. Tu atbrīvojies no lietām un cilvēkiem savā dzīvē, kas tevi velk atpakaļ. Tie gabali nekrīt zemē. Tie nostājas savās vietās. Atslābinies. Ievelc dziļi elpu un ļauj visam, ko tev vairs nevajag krist zemē. Parstāj turēties pie tā, kas tev vairs nav vajadzīgs. Ļauj tam nokrist. Ļauj tam aiziet.
Es: Kad es ļaušu tam visam nokrist,… kas man paliks?
Dievs: Tavas labākās daļas
Es: Man ir bail no pārmaiņām
Dievs: Es atkal tev saku: TU NEMAINIES! TU KĻŪSTI!
Es: Kļūstu? Par ko?
Dievs: Par to, kādu es tevi radīju, lai tu būtu. Par gaismas, mīlestības, labdarības, cerības, drosmes, prieka, žēlsirdības un līdzjūtības cilvēku. Es tevi radīju, lai tu būtu kas vairāk par tām tavām daļām, pie kurām tu turies, ar kurām tu sevi izrotā un pie kā esi pieķērusies ar tik lielu alkatību un bailēm. Ļauj tām visām nokrist. Es mīlu tevi. Nemainies! Kļūsti! Nemainies! Kļūsti! Kļūsti par to, kādu es tevi radīju, lai tu kļūtu. Un es turpināšu tev to atkārtot, līdz tu iegaumēsi.
Es: Lūk, krīt vēl viena mana daļa…
Dievs: Jā! Lai krīt
Es: Vai es nesabrukšu?
Dievs: Nē, bet tu uzvarēsi tumsu, kā rītausma uzvar nakti. Ir jauna diena. Kļūsti! Kļūsti par to, kas tu patiesībā esi!!!
🙏💫💞

Kopēts no Allison Walker
Tulkojums Awakened femininity
Paldies, Simci!

Pārmaiņu trūkums

gaidit vilcienu

Kā tu domā, cik reālas ir tavas iespējas, ka tev paveiksies, ja atrodies Saratovas autoostā un gaidi, kad pienāks vilciens Helsinki-Pekina?
Es domāju, ka iespējas ir ļoti tuvas nullei. Lai nokļūtu Pekinā, tev, kā minimums jāizdara divas lietas: pirmkārt jāatzīst, ka esi autoostā, nevis dzelceļa stacijā, un, otrkārt – ka Tu esi Saratovā nevis Helsinkos.

Tas nozīmē, ka tev jāatzīst tas, kas ir patiesībā. Un tas būs sākuma punkts kustībai uz priekšu.

Šis stāsts ir tikai ilustrācija Arnolda Beissera paradoksālo pārmaiņu teorijai. Oriģinālā tā skan šādi: Pārmaiņas notiek tad, kad cilvēks kļūst par to, kas patiesībā ir, nevis tad, kad cenšas kļūt par to, kas nav.

Pārmaiņas nenotiek caur apzinātu mēģinājumu mainīt sevi pašu vai arī kādu citu, taču tas notiek tad, kad cilvēks pūlas būt tas, kas viņš patiesībā ir – būt pilnībā iesaistīts tagadnē.

Tu vari, cik vien gribi tēlot, ka esi Helsinku stacijā un gaidi vilcienu, taču tas nenozīmē, ka tu nokļūsi Pekinā. Un realitāte apliecina tikai to, ka tu tēlo, atrodoties Saratovā. Realitātes atzīšana ir tas, pateicoties kam vispār notiek pārmaiņas.

Tu vari, cik vien tīk, domāt par to, ka tev ir apnicis būt ģimenes apgādniecei, bet realitāte ir tāda, ka tikai tā tu spēj justies vajadzīga un vērtīga. Tu vari, cik vien tīk, sūdzēties par to, ka tavs vīrs nepietiekami par tevi rūpējas, bet realitāte ir tāda, ka tu pati sevi uzskati par nepietiekami labu tam, lai par tevi rūpētos.
Tu vari, cik vien ilgi vēlies, censties kļūt labestīga un pareiza, bet realitāte ir tāda, ka tev jau sen viss ir apnicis. Tu vari, cik vien tīk, tēlot, ka esi pašpārliecināta sieviete, bet realitātē esi pārbijusies un neizlēmīga.

Ja atsakies pieņemt realitāti, tad cena tam ir pārmaiņu trūkums. Tā vienā punktā sastingusi dzīve. Tie ir bezgalīgi centieni mainīt esošo lietu kārtību. Tā ir vilšanās no tā, ka “visu jau esmu izmēģinājusi un nekas man nesanāk”.
Tā ir garlaicība un bezcerība. Tās ir dusmas uz sevi un citiem. Tās ir vēl skaudrākas motivācijas  metodikas, kas ļautu atrasties vēlamajā vietā. Tie ir stingri sodi sev par to, ka kārtējais mēģinājums nav izdevies.

Bet vajadzīgs ir TIKAI atzīt realitāti tādu, kāda tā ir. Atzīt un piekrist. Tāpēc, ka realitāte mums ne īpaši patīk. Un tieši tāpēc mēs tik ļoti vēlamies no tās aizbēgt.

Piekrist nozīmē atļaut būt.

Būt necilā Saratovas autoostā, būt varenai un kontrolējošai sievai, niknai maitai, izbiedētai mazai meitenītei.
Atzīšana dod mums atbalstu, bet piekrišana – spēku. Un tikai tad ir iespējamas pārmaiņas.

Jūlija Minakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis