DAŽKĀRT

Dažkārt cilvēki meklē visu mūžu, bet dažkārt atrod vienā mirklī…
Dažkārt mēs gaidam, gaidam, bet dažkārt liekam kādam gaidīt mūs.
Dažkart mēs raudam no smiekliem, bet pēdējā laikā biežāk smejamies, lai nesāktu raudāt.
Dažkārt mēs stāvam vējā plaši atvertām rokām, bet dažkārt satinamies mētelī un ciešāk aptinam šalli.
Dažkārt mēs uzsmaidām saulei, pagriezuši seju pretī tās siltajiem stariem, bet dažkārt uzvelkam milzīgas saules brilles, cenšoties no tās pasargāties.
Dažkārt mēs kādu satiekam un mums šķiet, ka tas ir uz mūžu, bet dažkārt – pavadām un saprotam, ka tā tam bija jānotiek.
Dažkārt mēs tiecamies pēc komunikācijas, paplašinām savu paziņu loku, kaut kur un pie kaut kā steidzamies, bet dažkārt gribas vienkārši aizvērt acis un vairs nekā cita nealkt – tikai tu un klusums, kas ienes mieru tavā dvēselē un prātā.
Dažkārt mums ir vajadzīgas dārgas dāvanas, un mēs ar ironiju skatāmies uz lētajiem ķīniešu plīša zaķīšlāčiem, bet dažkārt nav nekā dārgāka par vienu vārdu un skatienu.
Dažkārt mēs pieprasām krāšņus dārgus ziedus, bet dažkārt margrietiņu pušķis mums šķiet kā brīnums.
Dažkārt mēs cenšamies paslēpties zem nojumēm un kokiem no apnicīgā lietus, bet dažkārt lūdzam Dievu, lai lietus nekad nebeigtos un skrienam pa pelķēm un ļaujam, lai tas mūs izmērcē līdz pēdējai vīlītei.
Dažkārt mums ir vienkāršāk pateikt “liec mani mierā”, bet pēc tam neveikli skumt pēc tā cilvēka, kurš bija mums “piesējies”, un tik ļoti gribas palūgt lai viņš atgriežas un teikt viņam “lūdzu, atgriezies”. Taču šo frāzi tu atkārto tikai pie sevis, jo skaļi tā varētu izklausīties muļķīgi, tāpec tu apklusti un gaidi.

Cilvēki baidās izskatīties muļķīgi, cilvēki vispār no ļoti daudz kā baidās.

Un visi mēs vienmēr kaut ko gaidām…. autobusu pieturā, jaunas filmas pirmizrādi vai eksāmena rezultātus. Gaidām, kad uzsnigs pirmais sniegs, bet pēc tam – kad laiks paliks siltāks, gaidām dzimšanas dienas vai vēl kādus svētkus… vai arī to, kad viņš tomēr atgriezīsies, uzkāps pa trepēm līdz tavam dzīvoklim, nospiedīs zvana pogu, noslaucīs kājas uz tava durvju tepiķīša un ienāks tavā istabā, un viņa smarža piepildīs tavu istabu tāpat kā agrāk, tā, it kā nekas nebūtu noticis…

Dažkārt tik ļoti gribas pateikt visu, kas sasāpējis, bet dažkārt, lai saprastu vienam otru, pietiek kopā paklusēt…
Dažkārt mēs atslēdzam visus telefonus, lai neviens mūs netraucētu, bet dažkārt sirdij trīcot, gaidam vienu vienīgu telefona zvanu.
Dažkārt mēs stiepjam laiku, ilgi, bet pēc tam izrādās, ka esam nokavējuši.
Un sirds, skaļi klauvējot, lido kaut kur lejup.
Dažkārt mēs gaidām mežonīgu kaisli, kā mīlas romānā, bet dažkārt pietiek viena vienīga skūpsta, lai sajustu visbrīnišķīgāko maigumu un pat kaisli…
Dažkārt mēs cenšamies pārliecināt citus par to, ka esam godīgi un mums taisnība it visā. Un apvainojam citus, tikai ne sevi visos briesmīgākajos pasaules grēkos, bet pēc tam pēkšņi saprotam, ka tieši mēs esam cēlonis tam, kas notika.
Un pēc tam, kad vairs nav laika un spēka kaut ko mainīt, mums nolaižas rokas un mēs sākam čīkstet par to, cik nelaimīgi mēs esam un cik viss ir drūmi, tā vietā, lai pieceltos un kaut ko lietas labā darītu. Viss šajā dzīvē ir iespējams.
Un aizejot, mēs nekad neaizejam līdz galam, un atstājam daļiņu sevis tam, no kura atvadāmies, un viņš, pat ļoti gribot, nekad nespēs izmest šo daļiņu “spamā”.
Dažkārt mēs dodamies gulēt deviņos, bet dažkārt neguļam dienām ilgi.
Dažkārt uzvelkam viskrāšņākos tērpus, bet dažkārt vairākas dienas staigājam tajā pašā kreklā, kurā guļam. 
Dažkārt satuntuļojamies segā un tāpat nespējam sasildīties, tāpēc, ka patiesībā auksts ir ne jau ārpusē, bet tur, iekšā, pašā sirdī.
Dažkārt… dažkārt… Dažkārt mums tik ļoti vajag vienkārši kādu apskaut un izdzirdēt tikai trīs vārdus “viss būs labi”, un aizmigt uz kāda pleca, un izraudāties kādam, un palūgt kādu palikt pa nakti un neatstāt mūs vienus….
Un dažkārt, aizejot, tik ļoti gribas, lai tev palūgtu palikt… palikt uz visiem laikiem… Dažkārt…

Autors: Nezināms
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Anastasija Pavlova

Pavasarī

Katrā pavasarī ir kaut kas satraucošs… priecīgi satraucošs…
Tas ir kā simbols tam, ka dzīve turpinās un tā ir dāvana par vēl vienu pārvarēšanu.

Cilvēki tajā ienāk kā pēc kara.
Un kaut kādā ziņā tā arī ir…

Kā vienmēr vecie cilvēki un bērni ir galvenie ceļveži tām vienkāršajām emocijām, kuras ir grūti pieejamas mūsu augstprātīgajam ziedu laika prātam.
Mums viss ir daudz svarīgāk un nopietnāk…. mums taču ir mērķi un plāni… mums taču ir mūžīgais laika trūkums… tad nav garastāvokļa, tad nav īstais noskaņojums…. un mums, protams, nav kad apstāties pašā ielas vidū, lai saprastu, ka, lūk Viņa…. lūk, Dzīve…
Veci cilvēki to saprot daudz labāk – jau gana izskraidījušies, dzenoties pēc stereotipiskas laimes spokainajiem atribūtiem, izdzīvojuši vilšanās no tās spožā iepakojuma, taču gandrīz vienmēr ar bezgaršīgu pildījumu.
Bērni instinktīvi izdzīvo šo mirkli, kur nākotne ir vakars, līdz kuram vēl tik tālu.

Bet pagaidām ir pavasaris.
Tik mainīgs, tik mānīgs, tik maigs… tik viegli gaistošs…
Tik ļoti ātri gaistošs, ka pat spilgtie mazie pavasara ziediņi tūliņ, tūliņ pārvērtīsies par pieneņu pūkām ar savām milzīgajām cepurēm un aizlidos, apskāvušies ar pirmo bezkaunīgo vēja zēnu.

Karš beidzies. Kārtējais.
Pašam ar sevi – to, kurš tik ļoti pretojas pārmaiņām… ar nežēlīgo laiku… ar nenotikušo… ar neatgriezenisko…

Un pat tad, ja neesam uzvarējuši, mēs dāvanā saņemsim pavasari.
Un sevi tajā.
Kaut kur nedaudz sāp, bet sāp tik brīnišķīgi.

Dzīve turpinās… vienmēr…

© Ļiļa Grad
Foto: NITA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Logs beidzot ir atvērts

Dažkārt visa ir tik izmisīgi maz, bet dažkārt pietiek vien ar to, ka vari vienkārši elpot…

Kad prātā nāk domas par to, kāpēc mūsu jau tā īstajā mūžā notiek tik daudz lietu, kas it kā saloka cilvēku uz pusēm viņa paša mazajā personīgajā sāpju kamerā, atnāk atbilde (vienkāršojot visus formulējumus), ka uz labajām lietām mēs atpūšamies, bet uz sliktajām augam…

Tā darbojas psihe… visas atklāsmes, visas kārdinālās pārmaiņas ir tā garīgā darba rezultāts, kurš pārvar, atbrīvo slēptās emocijas un parāda to patiesību, no kuras mēs bēgam, vai kuru vienkārši neredzam…

Mīļie mani, lūk tieši tāpēc katrs, kurš izgājis no liela sala, lielām sāpēm, lielas traumas, nekad nepaliks tāds, kāds bija…

Tāpēc, ka pirmā brīvā ieelpa ir tik ļoti dārga, ka gluži kā sakaltušas pelavas nokrīt viss, kas bijis melīgs, glaimojošs, nicināms, uzspiests, nekāds…

Pirmie soļi ar nupat kā atlabušajām kājām ir tik grūti, ka ej tikai turp, kur patiešām gribās…

Pirmā spēja atkal sajust kaut ko citu nekā staigno sastingumu, ir tik vērtīga, ka uzreiz saproti – tev neko nevajag ar tiem, kuri nāk tikai paēsties tavu mīlestību un sasildīties tavā siltumā, bet paši nekad nepiedāvās ne vienu ne otru… un nekad nenostāsies blakus tavā slimībā… nekad nebūs ne godīgi ne dāsni…

Tieši tādas pārmaiņas vairs neizraisa bailes, atšķirībā no tām, kuras jūtam, kad sēžam līdz ausīm smakojošā purvā, un pat doma par izrāpšanos no tā liek mums bailēs drebēt, tāpēc, ka, lai arī purvā ir pretīgi, tomēr tur – uz sauszemes sazin kā būs…

Dzīve mūs purina par mūsu gļēvumu…

Pēc satricinājumiem tu elpo pavisam savādāk… redzi savādāk… un mīli savādāk…

Iespējams, tieši tāpēc tie ir vajadzīgi…

Un reiz attapies pie loga uz savu, nē, ne jauno, bet līdz kaulam godīgo dzīvi, tu skaidri sāc saprast, kāpēc šeit esi nonācis…

Un vairs neko nenožēlo…

Apskauju katru, kurš to zin…

© Ļiļa Grad
Foto: Jan Koetsier
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lielā Pāreja

Lielā Pāreja notiek.
Redzošie – redz, jūtošie – jūt, zinošie – zin.
Varenas enerģijas straumes, kā cunami, noskalo visu, kas nav īsts, kas nav Mīlestība, kas ir mākslīgs un nav par Dzīvi.
Ilūziju pārklāji krīt un atklājas viss, kas bija noslēpts un aizklāts. Maskas krīt.
Egregori agonijā izdomā jaunus veidus kā iebiedēt, manipulēt, savākt enerģiju.
Taču cilvēki mostas. Protams, ne visi uzreiz. Pakāpeniski.
Daba modina, enerģijas modina, Dievs modina.
Un tas nav stāsts tikai par mums, cilvēkiem. Un ne tikai par mūsu planētu.
Viss ir daudz lielāks un varenāks.
Šobrīd katrs no mums  ar katru savu domu, lēmumu, izvēli ietekmē šīs Pārejas ātrumu. Tas vienalga notiek un notiks. Taču mūsu katra personīgā kustības izvēle ir tajā.
Izvēle pieķerties pagātnei, ticēt “šausmu stāstiem”, ko stāsta no visiem stūriem, baidīties vai izvēlēties mīlestības un patiesības ceļu. Jo vairāk baidīties un pretoties jo spēcīgāk “kratīs” un sitīs.

Viss, kas balstās uz parazitēšanu un manipulācijām tiks sagrauts.
Viss, kurā nav Mīlestības tiks sagrauts.
Atvērts sirds centrs kļūst par dzīves nepieciešamību. Ja agrāk vēl kaut kā varēja dzīvot ar aizvērtu sirdi, tālāk tas nebūs iespējams.
Ir ļoti svarīgi atvērt sirdis. Svarīgi izvēlēties Mīlestību nevis bailes.
Bailes ir ilūzija.
Tur, kur ir Mīlestība, bailēm nav vietas.
Ir svarīgi izdziedināt iekšējo bērnu.
Ir svarīgi attīrīt un izdziedināt vīrišķo un sievišķo un harmonizēt to.
Tas ir ceļš uz veselumu.
Ir svarīgi uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Ir svarīgi beidzot pieaugt. Gan psiholoģiski, gan garīgi, gan dvēseliski.
Ir svarīgi, lai Dieva vietā katram būtu Dievs, nevis reliģija, valsts, valdība, nauda, mīļotais, bērni vai vēl kāds, vai spēki, kuri sevi sauc par dievu un maskējas par to.
Dieva vietā – Patiesība, Absolūts. Un nekā savādāk.
Tad arī viss pārējais nostāsies savās vietās.
Nezini, ko darīt, netiec galā pats, meklē speciālistus, tos, kuri redz, kas notiek: ja pašam ir resurss, tad var palīdzēt arī citiem.
Šodien nav pietiekami ar psiholoģiju tīrā veidā, jo tie ir daudz apjomīgāki procesi.
Ir svarīgi strādāt ar ķermeni. Gan joga, gan elpošanas prakses, meklē to, kas der tieši tev.
Dzer tīru ūdeni, izgulies un atpūties.
Parūpējies par sevi.
Vairāk kontakta ar dabu un prieku par parastajām lietām. Meklē to, kas priecē un sazemē tieši tevi. Pēti.
Nepavelcies uz provokācijām, aizstāvi savas robežas.
Arī tas ir svarīgi.
Lai mums visiem pietiek spēka iziet savus procesus.
Lai mums vairāk saudzīguma attiecībā pret sevi un vienam pret otru.
Un Mīlestību.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Vakar naktī, kad debesis bija baltas no zibeņiem un pērkons granda tā, kā nekad to nebiju dzirdējusi, bija nereāla klātesamības un gaišuma sajūta. Un iekšējs prieks, ka dzīvoju laikā, kad visu to varu piedzīvot.

#jaunais laikmets #jaunāsenerģijas #pasauleskartība #dvēsele #mīlestība

Manas labākās daļas

15895068_1392942674111378_511663422761517519_n

Es: Sveiks, Dievs
Dievs: Sveika…
Es: Esmu sabrukusi. Vai tu vari mani salikt atpakaļ?
Dievs: Drīzāk nē
Es: Kapēc?
Dievs: Tāpēc, ka tu neesi puzle
Es: Bet kā ar visām manas dzīves daļām, kas krīt zemē?
Dievs: Atstāj tās tur. Tās krita kāda iemesla dēļ. Atstāj tās tur uz laiku un pēc tam izlem, vai tu vēl gribēsi kādu no šīm daļām atgūt
Es: Tu nesaproti! Es brūku pa gabaliem
Dievs: Nē, tu nesaproti. Tu pārtopi, attīsties. Un tās ir sāpes, jo tu audz. Tu atbrīvojies no lietām un cilvēkiem savā dzīvē, kas tevi velk atpakaļ. Tie gabali nekrīt zemē. Tie nostājas savās vietās. Atslābinies. Ievelc dziļi elpu un ļauj visam, ko tev vairs nevajag krist zemē. Parstāj turēties pie tā, kas tev vairs nav vajadzīgs. Ļauj tam nokrist. Ļauj tam aiziet.
Es: Kad es ļaušu tam visam nokrist,… kas man paliks?
Dievs: Tavas labākās daļas
Es: Man ir bail no pārmaiņām
Dievs: Es atkal tev saku: TU NEMAINIES! TU KĻŪSTI!
Es: Kļūstu? Par ko?
Dievs: Par to, kādu es tevi radīju, lai tu būtu. Par gaismas, mīlestības, labdarības, cerības, drosmes, prieka, žēlsirdības un līdzjūtības cilvēku. Es tevi radīju, lai tu būtu kas vairāk par tām tavām daļām, pie kurām tu turies, ar kurām tu sevi izrotā un pie kā esi pieķērusies ar tik lielu alkatību un bailēm. Ļauj tām visām nokrist. Es mīlu tevi. Nemainies! Kļūsti! Nemainies! Kļūsti! Kļūsti par to, kādu es tevi radīju, lai tu kļūtu. Un es turpināšu tev to atkārtot, līdz tu iegaumēsi.
Es: Lūk, krīt vēl viena mana daļa…
Dievs: Jā! Lai krīt
Es: Vai es nesabrukšu?
Dievs: Nē, bet tu uzvarēsi tumsu, kā rītausma uzvar nakti. Ir jauna diena. Kļūsti! Kļūsti par to, kas tu patiesībā esi!!!
🙏💫💞

Kopēts no Allison Walker
Tulkojums Awakened femininity
Paldies, Simci!

Pārmaiņu trūkums

gaidit vilcienu

Kā tu domā, cik reālas ir tavas iespējas, ka tev paveiksies, ja atrodies Saratovas autoostā un gaidi, kad pienāks vilciens Helsinki-Pekina?
Es domāju, ka iespējas ir ļoti tuvas nullei. Lai nokļūtu Pekinā, tev, kā minimums jāizdara divas lietas: pirmkārt jāatzīst, ka esi autoostā, nevis dzelceļa stacijā, un, otrkārt – ka Tu esi Saratovā nevis Helsinkos.

Tas nozīmē, ka tev jāatzīst tas, kas ir patiesībā. Un tas būs sākuma punkts kustībai uz priekšu.

Šis stāsts ir tikai ilustrācija Arnolda Beissera paradoksālo pārmaiņu teorijai. Oriģinālā tā skan šādi: Pārmaiņas notiek tad, kad cilvēks kļūst par to, kas patiesībā ir, nevis tad, kad cenšas kļūt par to, kas nav.

Pārmaiņas nenotiek caur apzinātu mēģinājumu mainīt sevi pašu vai arī kādu citu, taču tas notiek tad, kad cilvēks pūlas būt tas, kas viņš patiesībā ir – būt pilnībā iesaistīts tagadnē.

Tu vari, cik vien gribi tēlot, ka esi Helsinku stacijā un gaidi vilcienu, taču tas nenozīmē, ka tu nokļūsi Pekinā. Un realitāte apliecina tikai to, ka tu tēlo, atrodoties Saratovā. Realitātes atzīšana ir tas, pateicoties kam vispār notiek pārmaiņas.

Tu vari, cik vien tīk, domāt par to, ka tev ir apnicis būt ģimenes apgādniecei, bet realitāte ir tāda, ka tikai tā tu spēj justies vajadzīga un vērtīga. Tu vari, cik vien tīk, sūdzēties par to, ka tavs vīrs nepietiekami par tevi rūpējas, bet realitāte ir tāda, ka tu pati sevi uzskati par nepietiekami labu tam, lai par tevi rūpētos.
Tu vari, cik vien ilgi vēlies, censties kļūt labestīga un pareiza, bet realitāte ir tāda, ka tev jau sen viss ir apnicis. Tu vari, cik vien tīk, tēlot, ka esi pašpārliecināta sieviete, bet realitātē esi pārbijusies un neizlēmīga.

Ja atsakies pieņemt realitāti, tad cena tam ir pārmaiņu trūkums. Tā vienā punktā sastingusi dzīve. Tie ir bezgalīgi centieni mainīt esošo lietu kārtību. Tā ir vilšanās no tā, ka “visu jau esmu izmēģinājusi un nekas man nesanāk”.
Tā ir garlaicība un bezcerība. Tās ir dusmas uz sevi un citiem. Tās ir vēl skaudrākas motivācijas  metodikas, kas ļautu atrasties vēlamajā vietā. Tie ir stingri sodi sev par to, ka kārtējais mēģinājums nav izdevies.

Bet vajadzīgs ir TIKAI atzīt realitāti tādu, kāda tā ir. Atzīt un piekrist. Tāpēc, ka realitāte mums ne īpaši patīk. Un tieši tāpēc mēs tik ļoti vēlamies no tās aizbēgt.

Piekrist nozīmē atļaut būt.

Būt necilā Saratovas autoostā, būt varenai un kontrolējošai sievai, niknai maitai, izbiedētai mazai meitenītei.
Atzīšana dod mums atbalstu, bet piekrišana – spēku. Un tikai tad ir iespējamas pārmaiņas.

Jūlija Minakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā tikko sāc kaut ko mainīt…

Against autumn

Darbs ar sevi ir kaut kas līdzīgs mājas uzkopšanai, kura desmit-divdesmit gadus nav kopta.

Tu atnāc, piemēram, pie psihologa un ieslēdz gaismu. Un saproti, ka tava māja ir briesmīgi netīra. Un rodas panika un tu nesaproti, ko tīrīt vispirms. Virtuvi, istabas, attiecības, vērtības, mērķus, vecākus. Visu uzreiz iztīrīt nav iespējams. Var tīrīt pamazītiņām, bet pastāvīgi, saprotot, ka pēc kāda laika viss noteikti būs tīrs un kārtīgs.

Ņemot vērā to, ka resurss izmaiņām ir ļoti ierobežots, tad visa šī tīrīšana ievelkas daudzu gadu garumā.

Ikvienam pārmaiņu procesam ir nepieciešams gan laiks gan spēki. Mums katram ir sava iekšējā līdzsvara uzturēšanas sistēma un visam ir jābūt sabalansētam. Ierastais režīms nodrošina stabilitāti.

Bet tikko tu sāc kaut ko mainīt vienā sfērā, iekšienē sākas stress un problēmas sākas kādā citā sfērā. Tāpēc, ka daļa enerģijas un resursu pārgājusi no vienas sfēras uz otru. Organisms sāk buksēt. Tas pierasa mieru. Sākas iekšējais konflikts, atpakaļatkritiens un sāk šķist, ka viss darbs ir bezjēdzīgs.

Jo ilgāk tu strādā, jo mazāks kļūst stress. Psihe sāk pierast pie tā, ka cilvēks visu laiku mainās.
Darbs ar sevi terapijā un citur būtībā ir kā žonglēšana ar uzmanību. Sākumā ir sarežģīti un ikviena pārmaiņa šķiet fatāla. Bet pēc kāda laika darba procesā kļūst vieglāk atstrādāt pat lielus uzdevumus.

Terapijai sarežģītākie ir pirmie mēneši (negribas teikt gadi, taču parasti tie arī ir gadi), kad visa šī iekšējā netīrība sāk gaist.

Kad ilgu laiku esi visus netīrumus sastūmis zem paklājiņa, skapjos sametis visu, ko viesiem nevar rādīt, tad gribās ar vienu vēzienu visu sakārtot. Un ikvienas, pat vismazākās izmaiņas uz kopējā fona šķiet niecīgas. Tāpēc bieži vien rokas ātri nolaižas un visi pūliņi šķiet velti.

Tāpēc, lai nebūtu tik sāpīgi, ir svarīgi redzēt, kurp ej un dot sev pietiekami daudz laika.

Man kartības ieviešanai bija vajadzīgi 8 gadi, bet tagad māja ir pietiekami tīra. Īsāk sakot, ja tev ir slikti, tas nenozīmē, ka tu ej nepareizā virzienā. Pats tumšākais laiks ir tieši pirms rītausmas.

Autors: Marija Žigan
Foto: Dina Belenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Amu Mom: tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam

lugsanas2

Katru reizi, kad kāds vai kaut kas nodara tev sāpes, nesteidz dusmoties. Tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam. Neapzināti tu pats tās esi pievilcis.

Sāpju nodarītājs ir tikai marionete, kuru tu pats vadi…

“Esi piesardzīgs ar savām vēlmēm” – tie ir Mūžības vārdi.

Ko tie sevī nes?

Kad tu alksti, lai piepildītos kāda no tavām vēlmēm, tu nemaz neaizdomājies par to, ka, lai tā piepildītos, tev būs kaut kam jāiet cauri, kaut kas jāzaudē, kaut kas jāiegūst… Kā tikko vēlme ir noformulējusies un nostiprinājusies apziņā, visapkārt viss sāk pārkārtoties tā, lai tā varētu piepildīties.

No tavas dzīves aiziet cilvēki, kuri traucē vēlmei piepildīties, uzrodas jauni, kuri palīdz, ierodas tie, kuriem jāiemāca tev ieraudzīt ceļu pie kārotā. Dažkārt ir vajadzīgs spēks, bez kura šo ceļu nenoiet, bet spēku dod sāpes un grūtības. Tu esi pieradis pie tā, kas bija agrāk, un neredzi, pie kā ved sāpīgas izmaiņas visapkārt. Taču tu jau gribi, lai tavas vēlmes piepildītos? Tās ir tas, kas nebija, bet kam jadzimst, un tas no tavas dzīves aizvāks veco, kas neļāva atnākt Jaunajam…

Piedzimšana atnāk caur sāpēm. Aiz Nakts nāk Diena.

Tumsai ir jāsabiezē, lai iemirdzētos spēcīga Gaisma…

Vēloties, tu pats un tikai tu, ieslēdz visus mehānismus, kuri maina dzīvi jaunai piedzimšanai tajā.
Tu pievelc it visu, kas tam vajadzīgs, tajā skaitā – arī sāpes.

Tāpēc atceries: tas cilvēks, kas nodarīja tev sāpes ir tevis paša izsaukts. Viņš ir lelle. Nedusmojies uz viņu, bet atdari ar pateicību par spēku, par palīdzību ceļā uz Jauno.

Autors: AmuMom
Avots: https://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

32 secinājumi 30 gados

milestiba8-mazs

1. Bailes ir visiem. Gan skaistiem, gan talantīgiem, gan gudriem un veiksmīgiem.

Sākt ko jaunu. Iziet no ierastā loka. Riskēt. Darīt to, pie kā vēl neesi pieradis. Bailes par tuviniekiem. Par savu lietu. Par savu dzīvību, ja piespiedīs pie sienas. Un par ļoti daudz ko. Bailes būs arī tālāk.
Lai cik daudz arī būtu pieredzes, prakses, pārliecības, atzinības, naudas, talanta, bet katru reizi, kad atvēzēsies jaunam augstumam, katru reizi, izejot uz skatuves, katru reizi, griežoties pie saviem mīļajiem – tajā vai citā mērā būs bailes. Tas ir normāli. Tas nozīmē, ka vēl joprojām esi dzīvs. Un tas nozīmē, ka ir jāiet uz priekšu. Cauri bailēm. Necenšoties pilnībā no tām atbrīvoties.

2. Nav dzīves bez pārmaiņām. Stabilitāte ir iluzora.
Mēs pastāvīgi atrodamies kustībā. Mēs pastāvīgi maināmies gan iekšēji gan ārēji un šie procesi ne uz mirkli neapstājas. Un pat sekundes kā mērvienības šeit ir par daudz. Procesi notiek ik mirkli. Tas ir ļoti daudz sekunžu. Jautājuma: “Mainīties vai nemainīties?” veselīgi domājošam cilvēkam nevar būt. Tikai: “Vai man ir kāds sakars ar šīm izmaiņām un kādā mēŗā?”
3. Ātri – tas ir lēnām, taču bez pārtraukuma.
Nav vajadzīgs ātri, intensīvi, vareni, ļoti jaudīgi. Pietiek vien regulāri. Pats galvenais ir turēt ritmu. Pa nedaudz, pa drusciņai, bet stabili secīgi. Bet pēc kāda laika, no malas skatoties, tas izskatīsies kā ļoti ātri, vareni un ļoti jaudīgi.

4. Radīt vairāk kā patērēt. Pretējā gadījumā – viss.

Bezcerīga patērētāja dzīve, kas vainagojas ar daudznozīmīgu secinājumu: “Viss ir labi, bet nekā laba nav”.

Cilvēkam kaut kas ir jādara. Labprātīgi un mīlot. Tā ir viņa dvēseliskās veselības formula.

Bet, kas ir interesanti – kā bonuss, tas ir vienīgais veids, kā gūt labsajūtu no patērēšanas, kas nesagraus cilvēku. Šo procesu var uzskatīt par veselīgu psihisko metabolismu.

5. ŠODIEN – tas ir tas, ko tu darīji un domāji vakar, bet RĪT – tas ir tas, ko tu dari un domā šodien.
Šo frāzi ir jāatkārto kā mantru, līdz brīdim, kamēr skaidri nesapratīsi to, ka:

Taviem vecākiem nav nekāda sakara ar tavām pieauguša cilvēka problēmām. Katrā gadījumā viņi nav vainīgi, ka nav kam nomainīt nodrillēto plati tavā galvā, kas iestrēgusi jau no bērnības.

6. Nekādu garantiju nav!
Šis ir Visuma bāzes likums, caur kura sietu jāizlaiž visi savi lēmumi un plāni.

7. Ir beigusies slepeno zināšanu, kuras kaut ko var mainīt, ēra.

Ir iestājusies informācijas higiēnas ēra. Jau gadus piecus zināšanas nav galvenā valūta sasniegumu jautājumā un jebkādā apzinātā eksistēšanā. Internets ar savu pieejamību visiem ir to visu nolīdzinājis. Tā vietā ir nākusi koncentrācija. Spēja noturēt savu uzmanību pie konkrētā uzdevuma un neizkaisīt interesi – lūk, kas visu nosaka. Savukārt šī prasme ir tieši proporcionāli atkarīga no informatīvā trokšņa, kas ir visapkārt.

Jo vairāk vārdisku atkritumu ir visapkārt, jo vājāks fokuss. Jo vairāk svešu domu, jo klusāka paša balss. Pastavīga atrašanās interneta plūsmā atrofē pašapzināšanās spēju, iemainot to pret koncepcijām par to, kas ir šī pašapzināšanās.

8. Prieks un bauda nav viens un tas pats.

Mēs nekad negūstam prieku no šokolādes tortes, vīna glāzes vai cigaretes. Mēs negūstam prieku no jauniem zābakiem vai smaržām. Ir svarīgi lietas saukt īstajos vārdos – mēs gūstam baudu. Un tā ir pavisam cita ķīmija. Šīs sajūtas daba ir ļoti ātri gaistoša un nešķirami saistīta ar tai sekojošo neapmierinātību, garlaicību, pārsātinātību un vēlmi pēc jaunas porcijas.
Nav briesmīgi atteikt sev baudas, briesmīgāk ir neiepazīt prieku.
9. Ciešanas eksistē. Budam bija taisnība. Ciešanas eksistē.
Cieš visi. Gan tie, kuriem nav nekā, gan tie, kuriem ir viss. Bet tie, kuri konkrētajā minūtē necieš, cietīs nākamajā, kā tikko mainīsies dolāra kurss, notiks terora akts, saņems atbildi par to, ka viņu nemīl, ieraudzīs netīru kāpņu telpu, nesagaidīs atbildi uz savu sms, nesaņems naudu vai jebkāda cita iemesla dēļ. Ciešanas eksistē. Un vienmēr bez jebkāda iemesla, ja atceramies jebkuras cilvēciskas būtnes finālu.
10. Ne visi var būt laimīgi.

Vai katrs cilvēks var būt laimīgs? Jā, protams! Taču tas ir tikai teorētiski. Praksē stabili laimīgi, tas nozīmē mierīgi, līdzsvaroti, labi, ja vēlaties, var būt tikai tie, kam ir pieejama prāta disciplīna. Kuru prāts ir spējīgs (trenēts) neraustīties visu ārprātīgi daudzo iemeslu dēļ. Kas var palikt priecīgā līdzsvarā ne tikai mierīgā situācijā, bet arī nepatīkamās situācijās.

Pretējā gadījumā, visi bezgala daudzie iemesli, sākot no skrambas uz tava auto sāna iemetīs tevi sāpēs, trauksmē un aizkaitinājumā. Un tā ir tikai kaut kāda mašīna, taču ir arī nopietnākas situācijas. Par laimīgu šādu nodzītu prātu, kurš reaģē uz ikvienu situāciju, var saukt tikai Instagrama statusā.

11. Prieks – tas ir PRĀTA līdzsvars.

Ja jūs man to būtu teikuši pirms pieciem gadiem, es pagrozītu sev pirkstu pie deniņiem. Kad tu dienu un nakti sapņo par lielu, skaistu mīlestību, draudzīgu ģimeni, interesantu, peļņu nesošu savu biznesu, iespēju strādāt tikai sev, ceļojumiem bagātu dzīvi, šķiet, ka tev tomēr ir kaut kāds nebūt priekšstats par prieku, kā minimums, par savējo. Jā, šobrīd tu ar ļoti daudz ko neesi apmierināts, jā, kaut kas tevi spēj izvest no pacietības, jā, tu ciet. Tas ir skaidrs. Taču tu zini, uz ko tiekties.

Tu zini, kur ir tavs apjaušamais nepārejošais prieks, skatoties uz saviem vilinošajiem sapņiem.
Prieks – tas ir pilnīgs prāta līdzsvara un miera stāvoklis, kuru var sasniegt atbrīvojoties no aklām (automātiskām) šī paša prāta reakcijām.
Vesels, iespējams, vienīgais veids kā iepazīt (un attīstīt) tādu stāvokli pieaugušā vecumā ir dziļa vērojošā meditācija.

12. Augļi ir nevis skābs, bet sārmains ēdiens.
Ja runājam zinātniski, svaigi un nogatavojušies augļi un gandrīz visi dārzeņi organismā izraisa sārmainu reakciju un palīdz neitralizēt skābju pārpilnību, savukārt ciete, cukurs, gaļas produkti, eļļa, piena produkti, gluži otrādi, organismā rada skābu vidi.
Piemēram, latviešu valodā šeit, tabulā varat redzēt, kuri produkti ir sārmaini, kuri – skābi:
http://doublealkaline.blogspot.com/p/produktu-sarmainibas-un-skabuma-tabula.html

13. «Mans ķermenis pats zin, kas tam ir labāk» — ir viens no prāta lielākajiem slazdiem.
Alkoholiķa ķermenis grib iedzert, smēķētāja ķermenis sapņo par cigareti, mūsu ķermenis alkst šokolādes un frī kartupeļus. Par kādu «labāk zin» visi runā? Tāpat kā prāts dzīvo ar automātiskām reakcijām, nedodot iespēju cilvēkam savā dzīvē izkustināt elementāras lietas, tieši tāpat, kā ķermenis padodas ieradumiem un haotiskiem vēlmju impulsiem.

14. Ēdiens ļoti ietekmē ne tikai mūsu ķermeni, bet arī apziņu.
Līdzīgi kā alkohols, kas pamanāmā veidā izmaina mūsu apziņu, padarot to trulu, arī daži produkti izraisa līdzīgu efektu, tikai mazākā, drīzāk neapzinātā formā. Ēdiens var palēnināt un samazināt fokusēšanās spēju galvā, pavājināt kontroli, apzinātības spēku un uztveres skaidrību.
Viegli “apmiglots” stāvoklis kļūst par normu, ļaujot cilvēkam aizmirst, ko nozīmē vieglums un skaidrība patiesībā. Daudz “brīvāks” ēdiens ir augļi un dārzeņi, tāpat arī graudaugi, kas pagatavoti ar minimālu daudzumu garšvielu, sāls un eļļas un minimāli apstrādāti.

15. Naudas vajag tieši tik daudz, lai par to nedomātu.
Nauda nerisina galveno cilvēces jautājumu – tā nepadara savu īpašnieku laimīgu. Taču iespēja par to nedomāt, kā minimums, sadzīvē, būtiski atbrīvo enerģiju citiem svarīgiem procesiem.

16. Mēs visi esam līdzīgi daudz lielākā mērā, kā atšķirīgi.
Pērsonīgās unikalitātes loma ir stipri vien pārspīlēta un nedod iespēju mums ātri atrisināt savas problēmas. Visas atbildes un risinājumi jau sen eksistē, bet ieciklēšanās uz savu neatkārtojamību nedod cilvēkam iespēju iestumt savu ego tur, kur tam būtu izdevīgi vienmēr atrasties, un bez  traucējumiem uztvert apkārt notiekošo realitāti ar visām tās atbildēm un zīmēm.

17. Atkarību var izārstēt tikai ar 100% atteikšanos.
Nevar izdzert vienu glāzīti vīna, ja esi alkoholiķis. Nevar dažkārt uzsmēķēt, ja centies atmest smēķēšanu. Tevī pastāvīgi būs šī vilkme. Uzrāvieni un kritieni. Noraušanās. Šajos psihoenerģētisko āķu jautājumos nav pustoņu un šis likums ir nemainīgs visu tipu atkarībām.

18. 100% iekšējās gatavības pārmaiņām stāvokļa nav.
Mēs vienmēr līdz galam neesam gatavi ne pagriezieniem ne pārmaiņām. Vienmēr ir dažādi “bet”‘ un iemesli, lai nedaudz atliktu visu līdz radīsies labvēlīgāka situācija. Ir bezjēdzīgi gaidīt viennozīmīgu iekšējo piekrišanu, ir jāizlemj, balstoties drīzāk uz “ir laiks”, nekā uz ēterisku gatavību.

19. Dzīve ir grāmata, kuras pirmās daļas uzrakstīji ne tu. Jā, un arī pēdējas, visbiežāk.
Mēs sastāvam no pārliecībām un apkārtējās pasaules uzbūves modeļiem, bet šī pasaule – nav kaut kāda abstrakta planēta Zeme, bet gan konkrēta māja, ofiss  – vieta, kur mēs pavadām savu laiku. Tie ir draugi, kolēģi, vecāki, pārdevēji veikalā, ar kuriem  mēs satiekamies katru vakaru. Tā ir lenta sociālajā tīklā un tā saucamie facebook draugi.
Mēs uzsūcam sevī uzskatus, pozīcijas, viedokļus gluži automātiski, mēs tos ieelpojam kopā ar gaisu un kļūstam tādi pat vai gluži pretēji, kas tāpat ir automātisks noliegšanas process.

Tas, ko mēs uzskatām par sevi, un tas, ko jābaidās pazaudēt (kā uzskata daži psihologi), – ir tikai vides, kurā mēs dzīvojam mozaīkas. Nav ko zaudēt. Man šķiet, ka tā ir ļoti laba ziņa.
20. Rezultāts – ir mēģinajumu skaits.
Nevis viens precīzs šāviens. Un pilnīgi noteikti, ne veiksme.

21. Tas, kas tev palīdzēja vienā etapā, var izradīties bremze nākamajā etapā.
Kardinālu pārmaiņu spēju raksturo iespēja atteikties. Bet ne tikai no tā, kas tev traucē. Dažkārt ir ļoti svarīgi atteikties no tā, kas tev pagātnē palīdzēja.
Ļoti vienkāršs piemēŗs:  mazā biznesa noteikumi nestrādā vidēja biznesā. Izaugt bez šīs attiekšanās, pat tad, ja iepriekš tu ar to pacēli šo procesu, nav iespējams. Un tas pats attiecas uz cilvēka personību – tās uzstādījumiem un plāniem.

22. Aiz komforta zonas atrodas diskomforta zona.
Nevis konfekšu kaste.

23. Nav dzīves bez mērķa.
Tāpat kā stāvokļa bez pārmaiņām. Jautājums tikai tajā: vai tu pats stādi šos mērķus, vai atdodies instinktiem (neapzinātiem mērķiem).

24. Slinkuma nav.

Ir tikai nemīlamas nodarbošanās, enerģijas trūkums un plaša redzējuma trūkums, lai elpa aizrautos no perspektīvām, kas tev paveras.
Bet slinkuma nav.

25. Sevi nav iespējams atrast, sevi var tikai radīt.
Nav ko meklēt un nav kur meklēt. Tu vienmēr esi šeit un tagad. Bet tavs ceļš – tas ir tas, kas tev zem kājām ir šobrīd, šajā konkrētajā sekundē, ne vairāk un ne mazāk.

26. Alkohols nav vajadzīgs
Vispār.

27. Nerealizēts potenciāls sagādā ciešanas un sāpes.
Un ir bezjēdzīgi slēpties no šī fakta kaut kādā nosacītā komforta līmenī vai skaistās filosofiskās koncepcijās, tajos pašos stāstos par sievišķību, mātišķumu u.t.t. Par katru mūsu talantu mums nāksies atskaitīties.

28. Bankām jāmaksā tev nevis tev jāmaksā bankām.
Tā ir vienīgā iespējamā finansu veselība. Nekad nekad nekad nav vērts pirkt to, kam vēl neesi nopelnījis. Nekad. Katrā gadījumā tad, ja tu sapņo par lielām pārmaiņām. Mēs maksājam bankām ne tikai naudā, bet arī ar savu brīvo enerģiju. Un neatliek te vietas riskam un avantūristiskiem gājieniem.

29. Divas prasmes, kas jāapgūst pēc iespējas ātrāk: prasme iespringt un prasme atslābināties.
Jebkura kustība prasa spēku vienā vai citā momentā. Ja iet uz to negribīgi, piespiedu kārtā – patērēsies divas reizes vairāk enerģijas. Daļa uz piepūli, pārējais un psihisko spriedzi. Uz iekšējo cīņu. Un te rodas vajadzība prast pēc vajadzības iespringt, iemīlēt šo piepūli.
Ja tu labprātīgi spēj iespringt, redzot tajā tikai pozitīvo aspektu, tad patērētais spēks samazināsies vairākas reizes. Sanāks vairāk un vieglāk. Bet prasme atslābināties – pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, atlaist savas personīgās gaidas un cerības, tā atšķetinot iekšējos mezglus un noņemot ķermenisko spriedzi – ir otrs spārns, bez kura tikai uz vienas vien piepūles uz priekšu netiksi.

30. Divas atbildes, kuras ir jāiemācās pēc iespējas agrāk: “JĀ” un “NĒ”.
Pateikt “Jā” situācijām un cilvēkiem, neskatoties uz garantiju trūkumu, pilnu iekšējo gatavību un dažādiem ārējiem apstākļiem. Un pateikt “Nē”, pirmkārt pašam sev – savām vājībām, bailēm un iekšējai izlaidībai. Un tad tālu tālu pēc tam –  citiem cilvēkiem.

31. Fantastiskas lietas no labām atšķiras ar to, ka to darītājs ir spējīgs aizmirst par sevi.
Radītājs no tā cilvēka, kas labi dara savu darbu, atšķiras ar to, ka liek darbu augstāk par sevi un procesā burtiski izšķīdina savu ego. Un dara to apzināti un mīlot, nevis tāpēc, ka viņam nebūtu citas izvēles vai tāpēc, ka tas ir viņa pienākums. Tā kāds pārdevējs var būt īsts muzikants, bet kāds muzikants visu mūžu palikt par to, kuram vienkārši ir darīšana ar mūziku.

32. Katrai ceļā sastaptajai zīmei ir vismaz trīs izskaidrojumi.
1. Varbūt tā patiešam ir Zīme!
2. Varbūt tu murgo un vienkārši “pievelc” faktus ” aiz ausīm”!
3. Bet varbūt tas ir pārbaudījums – parādība gluži pretēja Zīmei – ar mērķi novest tevi no pareizā ceļa, kā pārbaude tam, vai tavs lēmums ir patiess un nolūks gana spēcīgs.
Pārmaiņas IR un pārmaiņas BŪS!
Alberto Delgado
Avots: https://vk.com/ezo_news
Foto: pixabay

Tu taču esi pieaudzis cilvēks?

parmainas3

Zini, kāda ir visbiežāk konsultācijās dzirdētā frāze?
“Es tik ļoti vēlētos izmainīt savu dzīvi, taču nesanāk. Vairums pārmaiņu, kuras es veicu agri vai vēlu “izgāžas” vai arī nenoved pie gaidītajiem rezultātiem.”

Kas tad tik ļoti uzstājīgi traucē pārmaiņām ienākt tavā dzīvē?
Tagad būs drusciņ sāpīgi, bet…

Tas esi tu! Tu pats esi gan dzinējs, gan savu pārmaiņu bremze.
Pārmaiņas dzīvē nenotiek pašas no sevis, tās ir vai nu darbību vai…. bezdarbības rezultāts.

Diemžēl traucē ne tikai fiziska bezdarbība, bet arī psiholoģiskā. Nepietiekami spēcīga vēlme, kas cieši saistīta ar upura sindromu.

Upura sindroms (“Man nesanāk”, “Es neesmu spējīgs”) formējas jau bērnībā. Tā ir ļoti izdevīga manipulatīva pozīcija, pateicoties kurai mums ir iespēja saņemt visdažādākos bonusus: bērnībā tie ir vecāku mīlestības apstiprinājumi, vēlāk – līdzjūtība, citu cilvēku palīdzība un atbalsts. Taču ar laiku to cilvēku loks, kuri vēlas mūs pažēlot, samazinās, taču ieradums būt upurim paliek. Un ļoti bojā mūsu attiecības ar pasauli.

Upura pozīcija ir viena no mūsu “Es” maskām, tā “Es”, kuram nav vēlēšanās attīstīties.

Tu esi paēdis, izgulējies, drošībā…. Kāda vēl pašrealizācija?! Tā arī primāro vajadzību apmierināšana aizstāj tieksmi pēc attīstības.- pēc tā aspekta, kas mūs atšķir no roņiem – jūras un dīvāna. Izstrādājas moluska reflekss – pie pirmajām diskomforta sajūtām, paslēpties savā gliemežnīcā.

Upura sajūta ir gribas paralīze. Bet griba nav automātiski iebūvēta īpašība, tas ir muskulis, kuram nepieciešami regulāri ikdienas treniņi.

Tāpēc pirmais solis pretī pārmaiņām nav mērķu nospraušana uz 5 gadiem. Pirmais solis ir atbrīvošanās no upura sindroma! Taču ne ar agresijas palīdzību cīnīties pret sevi – tā nav perspektīva nodarbe. Ir jāpieņem lēmums izaudzināt sevī Iekšējo Uzvaretāju.

Otrais solis – pārstāj attaisnot savu bezdarbību – nav svarīgi ar ko tu to attaisno – pagātni, tagadni vai nākotni. uzņemies atbildību par savām darbībām un rezultātiem, paziņo, ka tu esi sava stāsta galvenais autors.

Ja tu ārpusē meklē iemeslus tam, kas ar tevi notiek, tad arī izeju tu meklēsi turpat. Taču, ja ārējie apstākļi pārvalda tavu dzīvi, tad tie arī lems, kāda tā būs.

Meklējot kaut ko ārpusē, tu nostiprini savu bezspēcības sajūtu.

Lai savā dzīvē ienestu pārmaiņas,  apzināti ir jāatveras pasaulei. Jāsaņem no pasaules atpakaļsaite, kas ne vienmēr ir patīkama – un pēc tam adekvāti jārīkojas, atbilstoši tai.

“Es pamēģināju, bet man nesanāk”, “Es to varēšu darīt tikai tad, kad būšu pārliecināta, ka man sanāks”, “Es gribētu to izdarīt, bet apstākļi ir salikušies tā, ka tas nav iespējams” – diemžēl, tā ir neadekvāta reakcija. Tie visi ir stoperi, kas vēl padziļina un pasliktina šo upura stāvokli.

Jau no bērnības vācot un kolekcionējot  visas savas neveiksmes, brūces un kļūdas, mēs pierodam ar pasauli mijiedarboties “šķērslis – neveiksme, slikti” formātā. Lai izietu no šīs upura pozīcijas, ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi un jānodibina ar pasauli kontakts “sķērslis – iespēja, izaugsme” formātā.

Tu, protams, vari padomāt, ka šāds formāts un pozīcija ir raksturīga tikai tiem cilvēkiem, kuri izauguši līderu ģimenēs vai arī ļoti attīstītu vecāku ģimenēs, piemēram – guru ģimenēs – arī tas ir stoperis. Cilvēki, kuri dzīvo pozīcijā “šķērslis – iespēja”, vienkārši reiz ir pieņēmuši lēmumu BŪT SAVAS DZĪVES AUTORIEM un seko šai pozīcijai, neskatoties ne uz ko. Tie ir cilvēki gan no bagātām gan nabadzīgām ģimenēm. Gan no patversmēm un Holokausta nometnēm (tur patiešām bija ko vainot), gan aristokrātu ģimenēm. Risks aplipināties ar upura vīrusu visiem ir vienlīdz spēcīgs, tāpat kā iespēja izārsteties no tā ar paša spēkiem.

Tava pagātne, lai kāda tā arī būtu, nenosaka tavu nākotni.

Parasti cilvēki pie sapratnes par to, ka kaut kas ir jāmaina nonāk tad, kad veselas dzīves jomas lēni (bet iespējams pavisam ātri) sabrūk acu priekšā: uz darbu iet negribas, attiecības ir pirmsšķiršanās stadijā, ir sajūta ka visa dzīve velti nodzīvota… Taču, iespējams, labāk negaidīt šādus kritiskus savas dzīves punktus? Esmu pārliecināta, ka labāk nevajag.

Pats grūtākais ir tas solis, kas mūs šķir no ierastā.

Tur, kur īpaši negribas iet – pilnīgi noteikti vajag iet. Tur, kur ir vissāpīgāk – tu esi vistuvāk brūces cēlonim un arī izdziedināšanai. Es saprotu, cik ļoti bailīgi ir atkal pieskarties savām brūcēm, taču atļauj man uzdot jautājumu: cik ilgi tu jau tās pārsien? Vai tas palīdz? Vai tas mazina sāpes? Un cik ilgi tu vēl to darīsi?

Vai nav vienkāršāk reizi par visām reizēm izvilkt ārpusē sāpju cēloni un atļaut tai beidzot sadzīt? Kaut gan, atzīšos, ne visi ir gatavi apstrādat savas brūces patstāvīgi.

Taču, diemžēl, ne es, ne arī kāds no maniem daudzajiem kolēģiem nevaram tavā vieta nodzīvot tavu dzīvi. Tas ir tavs personīgais uzdevums. Un tajā globālā mērogā ir paslēpta tava izvēles iespēja. Tur, kur šķiet, ka izejas vairs nav – izmanto savas tiesības izvēlēteis, ka blakus ir izeja. Izmanto to.Tā ir vienīgā iespēja nodzīvot skaistu, interesantu, bagātīgu Sava Personīgā Likteņa Autora dzīvi.

Autors: Jūlija Vicko
Avohttp://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS