“Nerakstīts” nenozīmē “Neesošs”

image-byallan-davey

Mēs ikdienā ievērojam likumus, kurus sarakstījuši cilvēki – kāds ir bijis nodoms, mēs nezinām. Taču ir nekur nerakstīti likumi, kuru ievērošana ir daudz svarīgāka par to, vai būsiet likumpaklausīgs cilvēks.

PIEVILKŠANĀS LIKUMS

Cilvēks pievelk to, ko viņš mīl, no kā baidās vai pastāvīgi gaida t.i. visu, kas atrodas viņa apziņas fokusā. Dzīve mums dod to, ko mēs gaidām no tās, nevis to, ko gribam.

PRETPOLU LIKUMS

Dzīve nav iedomājama bez pretstatiem. Tajā ir vieta gan dzimšanai un nāvei, gan mīlestībai un naidam, draudzībai un konkurencei, tajā ir tikšanās un šķiršanās, prieks un bēdas, zaudējumi un ieguvumi. Arī pats cilvēks ir pretrunīgs: no vienas puses tiecas pēc stabilitātes, no otras savā neapmierinātībā skubina dzīvi ātrāk ritēt uz priekšu. Šajā pretrunu pasaulē cilvēks cenšas atrast vienotību ar sevi, citiem cilvēkiem un pašu dzīvi. Visam ir sākums un beigas – tas ir dzīves ritenis. Dažkārt, lai kaut ko saprastu, tas jāzaudē. Viens pretpols nevar eksistēt bez otra – lai būtu diena, ir jābūt naktij.

SAMAKSAS LIKUMS

Par visu šajā dzīvē IR jāmaksā: par darbību un bezdarbību. Kas sanāks dārgāk? Bieži atbilde būs acīmredzama tikai dzīves beigās – uz pirmsnāves sliekšņa – dārgāk jāmaksā par bezdarbību. Vairīšanās no neveiksmēm nedara cilvēku laimīgu. “Manā dzīvē bija daudz neveiksmju, vairums no kurām tā arī nenotika” – veca vīra vārdi dēliem pirms nāves.

LĪDZĪBU LIKUMS

Līdzīgs pievelk līdzīgu. Mūsu dzīvē nav nejaušu garāmgājēju. Mēs pievelkam tieši tos cilvēkus, kurus nevis vēlamies pievilkt, bet tos, kuri ir līdzīgi mums. Pazūd tie, kuri sūtīti mums mūsu pieredzei, paliek tie, kurus sūta mums liktenis.

DOMĀŠANAS LIKUMS

Nevajag savu neveiksmju un nelaimju cēloni meklēt kaut kur ārpusē – skats jāvērš uz iekšu – sevī. Mūsu ārējā – redzamā dzīve ir mūsu domu rezultāts.

HARMONIJAS LIKUMS

Cilvēks meklē harmoniju visur: sevī, pasaulē. Sasniegt harmoniju ar pasauli var tikai tad, kad esi harmonijā ar sevi. Laba attieksme pret sevi, mīlestība pret sevi, sevis pieņemšana ir harmonijas ar pasauli, cilvēkiem un savu dvēseli pamats. Harmonija nenozīmē grūtību un konfliktu neesamību, jo tās parasti ir personības izaugsmes stimuls. Harmonija starp Saprātu, Sajūtām un Darbībām – varbūt tā arī IR Laime?

BUMERANGA LIKUMS

Tas vēsta: viss, ko sūti Visumā – atgriežas. Darbi, vārdi, domas, labie, sliktie….viss atgriežas pie tā, kurš tos sūtījis. Bībelē teikts: “Pie tā es teikšu: kas skopi sēj, tas skopi pļaus; bet kas dāsni sēs, tas dāsni arī pļaus”

SVIRAS LIKUMS.

Kad cilvēks kaut ko vēlas, bet tas nav sasniedzams, ir jāizdomā cita interese, līdzvērtīga pirmajai. Ja izvēlētais ceļš netuvina mērķim, jānomaina ceļš.

LŪGUMA LIKUMS

Ja neko no dzīves neprasi, neko arī nesaņemsi. Ja mēs prasām sazin ko un paši nezinām ko, tad arī saņemam “nezin ko”. Mūsu lūgums pievelk atbilstošo realitāti. Ja dotajā mirklī mūsu lūguma izpildīšana varētu mums kaitēt, tas neizpildās. Agri vai vēlu mūsu lūgumi tiek izpildīti. Ja tas izpildās “nelaikā”, mēs sakam: “Pateicos, vairs nevajag!” Tātad dzīve māca mūs vēlēties un prasīt to, kas nestu labumu.

LIKUMSAKARĪBU LIKUMS

Dzīvē bieži notiek lietas, kuras nav atkarīgas no mums. Vienreiz notikušu notikumu var izskatīt kā sagadīšanos, divreiz notikušu – kā sakritību, trīsreiz notikušu – kā likumsakarību. Viss, kam jānotiek, notiks, lai kā mēs censtos no tā izvairīties. Viss, kam nav jānotiek, nenotiks. Lai kā Jums to gribētos.

PĀRMAIŅU LIKUMS

Gribi savā dzīvē pārmaiņas, ņem visu varu pār apstākļiem savās rokās. Nevar izmainīt savu dzīvi, nemainoties pašam. Tieši savas pasivitātes dēļ, cilvēki bieži palaiž garām reālas iespējas, ko liktenis noliek priekšā kā saldo ēdienu. Kas Jūsu dzīvē nosaka prioritātes – Jūs pats vai kāds cits?
Varbūt tās nosaka pati dzīve un Jūs peldat pa straumi?
Kļūstiet par savas dzīves un likteņa saimnieku. ja nekur nedosieties, nekur arī nenokļūsiet!

Avots: © Nancy Fouts
Foto: Allan Davey
Tulkoja: Ginta FS

Vai nu mēs ticam, ka varam, vai arī neko nevaram

gliemezis

Pēdējā laikā esmu novērojis to, ka daudzi mani klienti arvien biežāk sastopas ar vienu un to pašu efektu. Pēc tam, kad kopā ar viņiem mēs radām vēlamo rezultātu un gatavību tā sasniegšanai, viņu dzīvē sāk notikt dīvainas lietas. Viņi to apraksta tā: “Es sāku mainīties, bet kaut kas velk mani atpakaļ!” Īsi pēc tā, kad viņi izdzīvojuši prieka un viegluma sajūtu, rodas visdažādākie šķēršļi – sākot no slimības līdz problēmām ģimenē un tuvākajā lokā.

Sākumā es pie tā vainoju iekšējo pretestību, kas bieži var būt līdzīgu šķēršļu rašanās cēlonis. Taču, nemot verā, to, ka mēs vienmēr kopā atstrādājām šo faktu un klients apgalvoja, ka nekas viņam netraucē, ka viņš ir pilnībā gatavs rezultāta sasniegšanai un visas viņa darbības un neverbālie signāli to apstiprināja, bija neskaidrība. Kāpēc tā?

Taču pēc tam man prātā iešāvās doma, ka iemesls nav saistīts ar iekšējo pretestību.

Atslēgas moments ir “Es sāku mainīties.”

Visbiežāk pēc pirmajām pazīmēm tam, ka vezums izkustējies no vietas pozitīvā virzienā, paradījās pirmie šķērsļi, it kā kāds speciāli “met sprunguļus riteņos”. Ne vienmēr tas bija acīmredzams, kā piemēram, ja kāds no tuviniekiem uzprasītu: “Kas noticis? No kā tu tā staro?!”, bet pēc tam “rūpējoties” sāpīgi iedur jūtīgajā vietā, atgādinot kādu senu problēmu.

Mani uzmanīgu darīja šādu gadījumu biežums, kas jau atgādināja likumsakarību. Vajag tik klientam nonākt saskaņā ar sevi, citiem un pasauli un dot ziņu par to publikai, kā sākas kārtējā problēma, kas cenšas vilkt viņu atpakaļ.

Par kaut ko līdzīgu bieži raksta dažādās veiksmes grāmatās, un ļoti bieži tas notiek praksēs, kur strādā pie cilvēku personības izaugsmes. Šī saskarsme ar dažadām problēmām bieži vien tiek uztverta ne kā parbaudījums, bet kā ņirgāšanās. Tas ir lielisks iemesls visu pamest, paziņojot: “Juta jau juta mana dvēsele, ka nevajadzēja man to visu uzsākt!… Tagad pierādījums ir “uz sejas”. Vai arī: “Dievs man liek saprast, ka tas nav mans ceļš… Un nemaz man tik ļoti to vairs negribās.”

Un man radās sekojošs skaidrojums šim fenomenam. 

Kad cilvēka dzīvē sākas izmaiņas, apkārtējai pasaulei tiek aizsūtīts ziņojums par to. Daļēji tas atgādina satraucošu impulsu, kas nejauši radies sistēmā. Jebkuras sistēmas pirmā reakcija uz to – saglabāt stabilitāti. Lai to izdarītu, signāls ir jānoslāpē, radot tam šķēršļus. No šejienes arī tie daudzie šķēršļi, kas cenšas atgriezt cilvēku atpakaļ ierastajā stāvoklī. Ja nolaižam rokas un samierināmies, tad agri vai vēlu viss atkal atgriezīsies vecajā sliedēs. Ja turpināsim kustību uz priekšu, saglabāsim gatavību un motivāciju pārmaiņām, tad paies ne tik ilgs laiks, kad “turbulences zona” beigsies.

Bet, kā saglabāt motivāciju, ja notiek kas tāds, kas izsit no “sliedēm”?

Šeit jāsaka viens, patiešām nāksies iziet sava veida pārbaudījumu. Es runāju par pārbaudījumu ticībai. Tikai ar ticības palīdzību cilvēks var pārvarēt noteiktu ceļa posmu, kurā viņu spēcīgi “kratīs”.

” Vai nu mēs ticam, ka varam, vai neko nevarēsim!”

Šo devīzi es aizņēmos no NLP (neirolingvistiskās programmēšanas) piekritējiem. Jo tieši TICĪBA ir pirmais, kas cieš no sitiena. Cilvēki bieži pārstāj ticēt sev, pārtrauc terapijas seansus brīžos, kad saskaras ar grūtībām, jo tās šķiet nepārvaramas. Nākamā aiz Ticības seko VĒLME, ko ļoti labi apraksta frāze: “… un nemaz man tik ļoti to vairs negribas”

Es domāju, ka visiem ir zināms fakts, ka bez vēlmes un ticības turpināt ceļu nav nekādas jēgas, jo šīs divas lietas ir pamats gatavībai pārmaiņām. Mēs varam visu, ko patiešām vēlamies!” Arī šī ir NLP līderu frāze.

Ir vēl arī citi psiholoģiskās gatavības elementi, taču šeit pieminēšu vienu – PAŠCIEŅU. Tā ir sajūta, ka esi pelnījis pārmaiņas un iespēja ļaut savā dzīvē tām notikt. Tas arī ir ticības un vēlmes fundaments.

Ja neņemam vērā pašcieņu, tad arī ne par kadām stabilām pārmaiņām runāt nevaram.

Ļoti bieži šīs “turbulences” rašanās iemesls ir papildus pārbaude tam, vai tiešām cilvēks pelnījis un vēlās šīs izmaiņas.

Kamēr nebūs dota sev iekšēja atļauja būt par šo izmaiņu cienīgu cilvēku, tikmēr pasaule nebeigs piespēlēt šos dažādos pārbaudījumus uz izturību.

Noslēdzot savu vēstījumu, vēlos atgādināt, ka nevajag nolaist rokas, nevajag kreņķēties un uztraukties, kad raiti esi uzsācis kadu lietu un tavā ceļā gadās šķēršļi. Tas ir tikai pierādījums tam, ka esi uz PAREIZĀ CEĻA, ka pārmaiņas JAU IR sākušāš un pasaule ir ieraudzījusi tavus nolūkus un akceptējusi tos.

Saglabā ticību, pašcieņu un vēlmi, tu noteikti šos šķērsļus pārvarēsi godam un tiksi ārā no “turbulences zonas”, lai pietuvotos tam, ko patiešām vēlies sasniegt.

Atvadām maza pritča no dzen meistara.

Kādā aukstā, vējainā pavasara dienā, gliemezis uzsāka savu ceļu ķiršu kokā.

Zvirbuļi kaimiņu kokā,vērojot šo skatu, smējās, vēderus turēdam. Viens no tiem pielidoja gliemezim un vaicāja:

— Eiii, vai tad tu neredzi, ka šajā kokā nav ķiršu!!!!?

Neapstājoties pat ne uz mirkli, gliemezis atbildēja:

— Būs, kad es tajā uzrāpšos!

Autors: Dmitrijs Vostruhovs

Tulkoja: Ginta FS

 

Teicamniece

teicamniece

Tu pamosties no rīta un steidzies iekarot pasauli? Katru dienu traucies ar domu, ka jābūt vēl gudrākai, ātrākai, veiksmīgākai? Esi aizmirsusi, kad pēdējo reizi atslēdzi telefonu un baudīji atpūtu? Mīļā – tev ir teicamnieces sindroms!
Ideālā meitenīte

Ļauj minēt: tu vienmēr esi centusies būt labākā. Klasē, kur pārējie “laida muļķi” un pēc tam prasīja norakstīt. Universitātē, kur “tie dunduki” pastāvīgi izklaidējās, bet tu mācījies un līdz vēlai naktij pildīji kursa darbus. Darbā, kur atteicies no atvaļinājuma un strādāji virsstundas, lai priekšniecība novērtētu un ievērotu…

Un pēc tam tu “pārvelcies” mājās, nomet ideālās augstpapēžu kurpes un novelc ideāli izgludināto blūzi, nokrīti dīvānā un, nemirkšķinot acis, blenz griestos. Spēka kustēties vairs nav, bet smadzenes krampjaini stāda nākamās dienas plānus. Laiks taču skrien tik ātri, bet tik daudz vēl jāpaspēj!

Taču, ja uz mirkli apstātos, paskatītos uz savu perfekti saplānoto dzīvi, sterilo māju, tīrajiem traukiem, plānotāju, kurā viss sarakstīts pa punktiem uz tuvākajiem tūkstots gadiem… un uzdotu sev vienu vienīgu jautājumu: “Kam es to visu daru?” Tu varēsi uz to atbildēt?
Paslavē mani, Mammīt! Apskauj mani, Tēti!

Iedomājies, ka mēs dodamies ceļojumā uz tavu bērnību. Atceries mirkli, kad vecāki tev paziņoja: “Saņemsi piecinieku kontroldarbā, un mēs dosimies uz cirku. Saņemsi piecinieku gadā un varēsi braukt uz vasaras nometni.”. Un no tā brīža katrā dzīves cīņā tu centies iegūt tādu pat atzinību un jaunu balvu. Starp citu, daudzi no pasaules pazīstamajiem un slavenajiem cilvēkiem ir stādījuši sev vienu vienīgo mērķi – izdarīt visu, lai vecāki uzzinātu par viņu panākumiem un…paslavētu. Ja tas nav neizdevies, centušies to kompensēt ar publikas apbrīnu un mīlestību – tādējādi, aizvietojot tuvāko cilvēku atzinību.

Un šodien, kad esi tik daudz ko sasniegusi, tevi visvairāk biedē iespēja nokrist no pjedestāla. Ikviens aizrādījums un kritika sāp, jebkurš, līdz galam nepadarītais darbs, beidzas ar bezmiegu un apetītes zudumu.

Un, ja nu nepaslavēs… Un atkal tu pārskati savas darba lietas un domā: “Kur es varu izdarīt vēl labāk? Lai tikai izdzirdētu kāroto: “Tu esi malacis! Labākas par tevi nav! Paņem no plauktiņa konfekti!”

Un katru dienu, atverot acis, mēs turpinam dzīvot pēc principa “kaut tikai paslavētu, kaut tikai novērtētu!” Pietiek, meitenes! Viss! Cilvēku, kuri vēlēsies mums ielikt atzīmes, vienmēr būs daudz, neviens pat visaugstākais pašvērtējums neizturēs to, ja nāksies ieklausīties katrā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nozīme ir tikai vienai atzīmei – to, kuru sev pati ieliksi!.
Dod sev iespēju kļūdīties!

Dodu sev uzstādījumu: TU ESI BRĪNIŠĶĪGA! Aizver acis, noskaiti līdz trīs un skaļi saki: “Es esmu brīnišķīga. Es esmu unikāla. Man ir savs ceļš. Tas ir izmērāms nevis ar sasniegumiem, bet ar to, cik ļoti es esmu izmainījusies un kļuvusi labāka par to, kas biju vakar. Cik ļoti labāka ir kļuvusi mana personība. Un cik ļoti es tāda sev patīku un pieņemu sevi.”

Tu drīksti nebūt perfekta!!!!!!

Katra diena dāvā mums milzīgus plašumus kļūdām – piedzīvojumiem. Un, ja agrāk tu saķēri galvu pie katra “kļūdījos”, “nepaspēju”, tad tagad mācamies spēlēt ar  tām kārtīm, kas “izkritušas”. Sieviete taču ir pastāvīgs radošums, savukārt piedzīvojumi – veids, kā izpausties un iepazīt sevi no pavisam citas, nezināmas puses.
Vingrinājums: diena ačgārni.

Cīņa ar teicamnieces kompleksu var kļūt par interesantu un aizraujošu spēli. Galvenais uzdevums ir nojaukt ierasto savas dzīves šablonu. Piekrīti, ir grūti izvērtēt to, par ko vispār nav priekšstata.

Un tā, sāc no paša rīta – piecelies no gultas ne ar to kāju, ar kuru parasti celies. Tiešā nozīmē. Jebkurā citā, neierastā veidā, kaut vai izvelies no gultas, vai pielec kājās, ja gadījumā parasti celies lēnām, vai arī ar rokām pa priekšu…

Vannas istabā paņem zobubirsti ar otru roku un tīri zobus, stāvot uz vienas kājas. Uzvāri nevis kafiju, bet tēju (vai gluži otrādi). Brokastīs apēd to, ko parasti ēd pusdienās. Uzvelc neierastu apģērbu, iespējams, nepiemērotu laika apstākļiem. Uzvelc kleitu, kura skapī karājas jau piekto gadu (notikumam: ja nu gadījumā pēkšņi būšu galīgi jukusi)… atstāj mājās lietussargu.

Ej uz darbu pa citu ceļu: nepārbaudītu, svešu. Pārbīdi darba galdu – kaut vai pa centimetru un izmētā mantas mākslinieciskā nekārtībā. Absolūti visu šodien dari ne tā, kā esi pieradusi.

Sākumā būs jāpiepūlas, lai atcerētos, kas vēl jāizmaina, jo tik daudzas lietas ikdienā mēs darām “autopilotā”. Bet, tici man, jau uz vakara pusi tu tā būsi iekarsusi, ka gribot negribot sāksi gūt baudu no šī procesa. Tu baudīsi to, cik ļoti daudz kā jauna var būt vienā dienā – katrā dienā, ja tikai tu dotu sev nedaudz vairāk brīvības un neparedzamības. iespējams, tev pat sagribēsies doties pārgājienā ar teltīm un bez kartes.

Un tici man, tev tas iepatiksies un tu sajutīsi, ka pamazām kļūsti par to cilvēku, domājot par kuru, tevi pārņem prieks, iedvesma un siltas jūtas.

Tu esi vislabākā!
Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

Ar ko sākt Pārmaiņas?

183382_189657864407612_4969701_n

Šodien ļoti daudzi cilvēki domā par to, ka laiks kaut ko savā dzīvē mainīt, meklē internetā kādu atbalstu jaunam sākumam un tādās reizēs vietā ir jautājums: ar ko sākt? Piemēram, jau ilgu laiku šķīrusies, vientuļa, darbs neinteresants un zemu apmaksāts, taču aizņem ļoti daudz laika un vēl bērns vienai pašai jāaudzina. Kur izeja no šī – it kā apburtā loka?

Daudzi pieredzes bagāti treneri un personības izaugsmes konsultanti piedāvā ielaist savā dzīvē pārmaiņas, pakāpeniski, ikdienā izpildot pavisam mazus solīšus to virzienā. Kaut vai tāda pavisam vienkārši izpildāma darbība: ja esi labrocis, tad sāc katru rītu ar kreiso roku tīrot zobus, ja kreilis – atbilstoši – ar labo roku. Tiek uzskatīts, ka tas palīdz izrauties no ierastās rutīnas.

Pirmajam solim pretī pārmaiņām jābūt ļoti vienkārši izpildāmam, tūlītējam un tādam, kas aiz sevis atstāj labsajūtu no veiksmīgi paveikta uzdevuma – urā, man izdevās! Tātad pārmaiņu process ir sācies un pakāpeniski tas aptvers visas tavas dzīves sfēras.

Savukārt, daudzi uzskata, ka pārmaiņu ēru jāsāk ar kādu ļoti apjomīgu un lielu lietu un iesākt to vajag no rītdienas, pirmdienas, no pirmā datuma, no jaunā gada. Taču, diemžēl, mūsu smadzenes nesaprot tādu “rītdien” un vēl jo vairāk “jaunā gada”. Toties tās ļoti labi saprot signālus, ko dod ķermenis. Ja visu iepriekšējo dzīvi tu zobu birsti esi turējusi labajā rokā, bet tagad – kreisajā, tātad tas nozīmē, ka tagad viss būs savādāk!

Tādā veidā nopirkt abonementu uz sporta klubu un apsolīt sev no rītdienas jebkuros apstākļos, regulāri to apmeklēt – iesācējam tas būs pārāk daudz un grūti. Visticamāk uzņēmības pietiks vien pāris nodarbībām, un pēc tam abonements tiks nolikts kaut kur tālāk – neredzamā vietā. Labs piemērs ir no komas nupat atmodusies galvenā varone filmā “Nogalināt Billu”, – “kustināt lielo pirkstu” – tas ir pa spēkam katram un lieti noderēs.

Iesākumā pamēģini izmainīt kadu mazu ikdienas dzīves rituālu. Izšķir matos celiņu otrajā pusē. Ej uz darbu pa citu ceļu, kaut tas aizņems 10 minūtes vairāk kā parasti, taču tas nenotiks”autopilotā” un liks tavām smadzenēm atmosties.

Dažkārt šķiet, ka dzīve bezcerīgi ir iesprūdusi. Visi rīti ir vienādi un paiet vienādā steigā. Vairs nav spēka to paciest, gribētos sākt jaunu dzīvi, taču nav redzami nekādi resursi pārmaiņām. It kā vajadzētu psihologa palīdzību, taču lai pie tā aizietu, vajadzīgs laiks un nauda – taču ne viena ne otra nav pietiekoši. Lai parādītos vairāk naudas, būtu jāmaina darbs, bet, kur tadu atrast, ja visu laiku aizņem tagadējais darbs?

Ļoti bieži atbilde uz jautājumu ir pavisam citā vietā – ne tur, kur mēs to meklējam. Ja nesanāk globāli mainīt to, ko vēlamies, pamēģini skudras soļa attālumā, mainīt to, ko vari izmainīt tūliņ pat – tieši tagad.

Ļoti labi te var palīdzēt no jauna iepazīti cilvēki ar mums neierastu skatījumu uz lietām. Piemēram: viena man pazīstama sieviete, šķīrusies vientuļā māmiņa bija sev uzstadījusi stingru mērķi – “satikt pareizo vīrieti līdz jaunajam gadam”, lai būtu ar ko kopā aizbraukt vasaras atvaļinājuma atpūsties. Bet nekādas jēgas no šāda uzstādījuma nebija un ideālais vīrietis nesteidzās – tā krājās aizvainojums un vilšanās sajūta.

Bet pēc tam viņa kaut kā nevilšus “piemirsa” savu programmu un sāka pa 15 minūtēm dienā dzert kafiju ar savu jauno kolēģi, kurai skats uz attiecībām starp vīrieti un sievieti bija pavisam savādāks. Pēc laika viņai izdevās paskatīties uz savu problēmu it kā ar jaunās kolēģes acīm, un izrādījās, ka ideālais vīrietis nekur tālu nav jāmeklē – viņš visu laiku ir bijis tepat – blakām un ir gandrīz jau iemīlējies, tikai viņas iepriekšējais pasaules redzējums neļāva viņai to ieraudzīt. Tagad viņa ir laimīga savā otrajā laulībā.

Otra mana laba paziņa pavisam nejauši atrada sev iemīļoto jauno darbu ar kleitas palīdzību. Reiz veikalā viņa ieraudzīja garu, romatisku ceriņkrāsas kleitu un ļoti sagribēja to iegādāties. Viņa uzreiz saprata, ka tā ir viņas kleita un uzreiz arī sevii tajā ieraudzīja. Mājās pie spoguļa, vēlreiz to pielaikojot, viņa skaidri saprata, ka šī sieviete ceriņkrāsas kleitā pavisam nav grāmatvede. Bet kas tad viņa ir? Labā feja? Nu, gandrīz! Šī sieviete noteikti strādā ar cilvēkiem un ļoti patīk bērniem. Tagad viņa gatavo bērnus skolai, spēlējot ar viņiem aizraujošo matemātiku, un ir ļoti laimīga.

Ja vēlies pārmaiņas, zini, pasaulē tev apkārt ir tik daudz dažādu zīmju, kas skaidri pavēstīs, ko darīt un ko mainīt – tikai jābūt vērīgam, uzmanīgam. Meklē zīmes, norādes, durvju kodus ar visiem iespējamajiem saviem jutekļiem. Pasmaržo jaunas smaržas, vannas putas, garšvielas. Veikalā piemēri apģērbu, kuru agrāk nekad nebūtu valkājusi. Pavadi laiku sarunās ar jauniepazītiem cilvēkiem – iespējams tas ir tieši tas, kas šobrīd tev vajadzīgs. Visas atslēgas no tavas jaunās dzīves tevi gaida. Vienkārši pieslēdz savu uzmanību, pacenties ievērot detaļas, ieklausīties skaņās, sajust smaržas, saredzēt kustības. iespējams šis mazais, pieticīgais priekšmets ir tieši tas, kas atvērs tev tavu jauno ceļu jaunā līmenī?

Autors: Olga Gumanova
Avots: http://www.matrony.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Lai ilgi gaidītās pārmaiņas notiktu…

prieks27

Vecā gada vakarā mēs viens otram vēlam laimi, un droši vien katrs ceram, ka tā Laime Jaunajā gadā arī atnāks. Taču, kad pienāk Jaunais gads, bieži vien saprotam, ka nekas jau nav mainījies – ledusskapis izēsts, dāvanas izdalītas un vāveres ritenis sākas no gala.

Lai nebarotu sevi ar liekām ilūzijām un pēc tam nebūtu sāpīgi jāviļas, ir jāsaprot tikai viens: pārmaiņu autori esam mēs paši un, lai dzīve iegūtu košākas krāsas, ar sevi ir jāstrādā, ar savu izaugsmi ir jānodarbojas, jo to mūsu vietā izdarīt nevarēs neviens cits.

Pirms vairākiem gadiem savu dienasgrāmatu es sāku rakstīt tieši tāpēc, ka vēlējos palīdzēt sev SAVĀS pārmaiņās. palīdzēt savai mammai, kura neskatoties uz to, ka vairs nav nekāda jauniete, ir paspējusi ļoti daudz ko savā dzīvē un ieradumos izmainīt.

Teorētiski mēs visi zinām, ka, lai notiktu kādas pārmaiņas, ir jāmaina savi ieradumi – sliktie jāaizvieto ar labajiem, jāmācās no tiem cilvēkiem, kuri šajā ziņā ir ko panākuši u.t.t. Bet praksē, protams, viss izskatās savādāk,.. Darbs ar sevi, darbs pie saviem ieradumiem ir visgrūtākais, taču augļi, ko no tā saņemam – vissaldākie.

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk kaut ko mainīt, kaut ko jaunu ieviest savā dzīvē, mainīt profesiju, mācīties, nesēdēt uz vietas, radoši pieiet visam, ko daru – pat mājas tīrīšanā. Ne vienmēr viss iet gludi un veiksmīgi, taču apziņa, ka kusties uz priekšu, silda.

Protams, pārmaiņas it vienmēr ir saistītas ar kritumiem – bieži vien tie ilgst vairākus gadus – arī man tā ir. Un tomēr, vienmēr esmu ticējusi un ar sirdi zinājusi – ka VISS IR UZ LABU un, ka pēc sacamās melnās svītras, nāks baltā – ar noteikumu, ja turpināšu ticēt un darīt.

Par šo tēmu sarakstītas ir ļoti daudz grāmatas, pilns internets ar rakstiem, dažādiem vebināriem – šobrīd dzīves pārmaiņu skolotāju ir ļoti daudz. Pie kura no tiem mācīties, katrs sapratīs pats, ja gribēs to darīt, meklēt…

Vienu gan varu pateikt – ļoti svarīgi ir nolemt, ka vēlies ko mainīt, tam vajadzīga drosme un savā ziņā arī “neprāts”. Jo bieži vien darbs, kuru darām, dzīve, kuru dzīvojam, varbūt nav ērtākā, bet tomēr – mūsējā, ierastā un atteikties no tās bieži vien šķiet ļoti riskanti. Taču, kas neriskē, tas….nu tālāk jau zināt:)

Un, ja esi nolēmis, ka gribi pārmaiņas, ka tās ir nepieciešamas, ja sirds dziļumos saproti, ka bez pirmā soļa nebūs arī nākamo, tad svarīgi ir saprast, ka vienatnē to izdarīt nebūs viegli.

Vieglāk ir tad, kad blakus ir cilvēki, kuri dara to pašu, ar kuriem ir kopīgas vērtības, kuri ir labestīgi, kuriem ir svarīga ne tikai viņu dzīve, bet arī tas, kā dzīvo cilvēki blakus.

Man ir palaimējies, jo Dievs mani radīja ne tikai zinātkāru, bet arī gatavu pieņemt izaicinājumus un blakus man vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri ir līdzīgi, sākot jau ar ģimeni, kurā piedzimu un to, kuru izveidoju pati un beidzot ar draugiem, kolēģiem – arī tiem, kuri blakus ir šobrīd.

Sevi no malas grūti ieraudzīt, toties ļoti labi redzam tos, kas blakus – un, ja kopā ejot, kopā mācoties, tu redzi pozitīvas pārmaiņas citu cilvēku dzīvēs, tad saproti, ka ar tevi notiek tas pats. Tas ir milzīgs prieks, lielisks ieguvums, ka jūti to, ka neesi viens, ka tevi atbalsta un, ka brīžam arī pats esi nospēlējis kādu labu, skaistu lomu citu cilvēku dzīvēs.

Šodien mans mērķis nebija uzrakstīt programmu, pēc kādas notiek darbs manā komandā, kā mēs stradājam ar saviem ieradumiem un kādas lietas daram, lai uzlabotu savu dzīvi un dzīvi savās ģimenēs, vien varu pateikt, ka ieguvums ir milzīgs – un pirmais, kas to sajūt, ir sirds un dvēsele.

Un tas, ko atklāju vakar un kas man šķiet vislielākais ieguvums ir PRIEKS.

Prieks – īsts, svētīgs, neviltots par to, ka esmu, dzīvoju, ka varu smaidīt, ka smaids cilvēkus apkārt ietekmē daudz vairāk, kā tūkstošiem gudri pateiktu vārdu un koučinga sesiju. Taču, lai to pa īstam novērtētu, droši vien ir kādu laiku jābūt bijis nepriecīgam, varbūt pat nelaimīgam, rūpju nomāktam… Protams, tas nenozīmē, ka visas problēmas ir zudušas – tās ir mums katram, taču atkal – svarīgākais ir tas, kā mēs pret tām attiecamies un kā uz tām skatāmies – ar šausmām, vai prieku par kārtējo dzīves skolu un eksāmeniem.

Es ļoti priecāšos, ja šis mazais ieraksts kādam cilvēkam ļaus pieņemt svarīgu lēmumu sev – esmu gatavs pārmaiņām. Tas būs pirmais solis un tālāko priekšā pateiks sirds – kur iet, ko mācīties, ko darīt. Skolotājs vienmēr atnāk – tad, kad esam gatavi!

No sirds jums novēlu šajā gadā – kas ir mans – Pērtiķa gads:) atrast ceļu pie sevis, sadzirdēt savu sirds balsi un ieraudzīt spilgtās krāsās savu skaisto dzīvi. Novēlu PRIEKU par visu, kas ar jums notiek. Un būšu ļoti pateicīga, ja kāds no jums, kas lasāt manu dienasgrāmatu, pēc laiciņa padalīsieties ar citiem ar tām vērtīgajām atklāsmēm, ko esat guvuši šajā gadā:)

Prieku, Prieku un vēlreiz Prieku!

Mīlestībā: Ginta

Es atļauju sev!

Kāpēc uz pārmaiņām nākas gaidīt ilgi? … vai Sievietes ATĻAUJOŠĀ sistēma

Šis būs ļoti garš raksts, taču ticiet man, tāpat kā to tulkojot, es sasmēlos iedvesmu un izpratni par lietām, kas biezi man dzīvē traucējušas un atradu savas “blusas” un “tarakānus”, tā arī katram no jums šeit var atrasties burvju atslēdziņa savam dzīves daudzstāvu mājas jumtam ar skatu uz debesīm

Mēs visi gaidām pārmaiņas dzīvē, kādu īpašu, svarīgu cilvēku ienākšanu mūsu dzīvē, bērnu dzimšanu, finansiālu labklājību, atbrīvošanos no dažādiem atlauj9sliktiem ieradumiem, mūsu vēlmju un mērķu īstenošanos. Kāds pēc gada aktīva darba ar sevi sasniedz lielus mērķus un progresē ar milzīgu ātrumu, bet citiem – viss notiek ar milzu piepūli, caur depresijām un sāpēm. Ir cilvēki, kuri paši izlien no netīras bedres – nabadzības, slimībām, sasniedz virsotnes, bet ir tie, kuri turpina degradēt, neskatoties uz to, ka viņiem palīdz, velk ārā no bedres, motivē, tomēr – viss velti.

Divas sievietes, kas nostājušās uz izaugsmes ceļa, kuras klausās vienas un tās pašas lekcijas, realizē vienas un tās pašas prakses, pēc gada būs pilnīgi dažādos attīstības līmeņos. Viena sastaps mīļoto vīrieti, realizēs savas zināšanas praksē un baudīs dzīvi, otra klausīsies lekcijas par samierināšanos un domās, kāpēc gan viņa vēljoprojām nav apprecējusies. Kāpēc tā notiek? Vai tiešām slikta karma, vai arī vaina vai ļaunā liktenī?

Var arī teikt, ka viss kreņķis ir karmā. Taču karma slēpjas mūsu apziņā, mūsu prātā, tajā, kā mēs uztveram realitāti un cik patiešam plaša ir mūsu atļaujošā sistēma. Bet arī šīs lietas var vadīt.

Kas tas ir – Sievietes atļaujošā sistēma?

Tas ir viņas prāta noteikumu ķēde, pēc kuras tā var sev kaut ko atļaut. Un tikai tad, kad viņa būs sev atļāvusi – tas ienāks viņas dzīvē.

Tas ir sava veida rituāls, kas ļaus prātam dzīvē ienākt vajadzīgajām lietām, bez šī rituāla ir ļoti grūti. Mums taču no bērnības ir mācījuši, ka brīnumi nenotiek, tu nevari sagribēt un tas uzrezi piepildīsies. Ir jāgaida, ir smagi jāstrādā, ir nopietni jāstrādā pie savas izaugsmes, jācenšas, jācieš, kādam ļoti svarīgi ir ciest, jo tad cilvēks sajūt, cik ļoti viņš ir pelnījis gribēto. Bieži tas izpaužas tā, ka sieviete strādā līdz spēku zudumam, pēc tam krīt gultā un ar sāpēm balsī sten: “Es nedēļu esmu strādājusi, kopusi, ēst taisījusi – tagad man ir tiesības divas stundas atpūsties.”

Atceros, mana mamma bērnībā ļoti mīlēja strādāt dārzā līdz tādam spēku izsīkumam, ka atnākusi mājās, krita gultā, raudāja, ka sāp mugura, ka nevar pakustēties. Viņa apsēdās virtuvē uz krēsla un teica: “Neaiztieciet mani, es piecas stundas neatliekusies locījos virs sakņu dobēm. Tagad esmu pelnījusi stundu atpūtas.” Tas bija diezgan dīvaini, jo neviens gimenē viņai nelika nest tādu upuri – ne mēs ar māsu, ne tētis. Tā laikam bija kāda viņai vien dzirdama iekšējā balss, kas uzlika viņai tādus darba pienakumus un atņēma iespēju atpūsties. Tā bija viņas prāta balss. Katrai no mums ir prāta balss, kas diktē mums noteikumus, kuru izpildīšanas rezultātā mēs dzīvē varēsim pievilkt sev vēlamo. Taču visa sāls ir tajā, ka vienai šie noteikumi ir verdziski, neizpildāmi, bet citai – līdz smieklīgumam minimizēti un vienkārši.

Ar kādu ātrumu notiek pārmaiņas? – man jautāja kāda kliente.

Ar tādu ātrumu, ar kādu esat gatava mainīties. Kā teica slavenā Simorona autors Vladimirs Dolohovs “Globālām pārmaiņām dzīvē pietiek ar vienu sekundi. Viena dziļa apzināšanās un jūs nekad nevarēsiet dzīvot tā, kā dzīvojāt iepriekš!”

Visi tie ir mūsu prāta noteikumi – nekas cits kā psihiska sagatavošanās vēlamajam. Kādam ir vajadzīgi gadi, lai psiholoģiski nobriestu līdz kādam lēmumam, kādam atļaujošā sistēma ir tik elastīga, ka tas atļaus sev vēlamp pievilkt diennakts laikā.

Jo vairāk sieviete sev atļauj – jo ātrāk realizējas viss viņas iecerētais, jo vairāk sevi ierobežo un nospiež, jo lēnāka un mocošāka ir tās attīstība.

Vispār jau attīstība bieži vien ir pats smagākais nesamais krusts, kas spiež pie zemes tā, ka ne tikai paiet nevar, bet arī paelpot ir grūti. Tās ir sievietes ar ļoti ierobežojošu un skarbu atļaujas sistēmu.

Tagad tiksim skaidrībā ar galvenajām dzīves sfērām.

Vīrieši, vīri, partneri.

Tipisks piemērs sievietei, kura ļoti grib savā dzīvē pievilkt vīrieti: “Lai manā dzīvē ienāktu īstais, ideālais vīrietis, man vēl jāiemācās paklausība, jāiemācās samierināties, labi gatavot, jānoklausās vēl 108 lekcijas par ģimenes dzīvi. Jānotievē par 5kg. Tikai tad es būšu gatava.”

Es vadīju seansu kādai meitenei, kura vēlējās uzzināt, kādi šķēršļi ir viņas laulībām. Seansa laikā parādījās viņas vīrs, taču viņu starpā patiešām bija barjera un barjeras jēga bija tā, ka viņa uzskatīja, ka, pirms sastapt savu vīru, viņai jāatstrādā visa savas dzimtas karma, viņai jāuzraksta vēstules savai mātei un tēvam, viņai jāiemācās pareizi runāt ar tiem, un jāattīrās no saitēm ar pagātni. Droši vien viņai ilgi bija nācies atteikties, jo viņa tomēr nebija gatava atteikties no savas idejas par laulībām un bija gatava būt atvērta attiecībām.

Starp citu, ierosinu sākt strādāt tieši šī raksta lasīšanas gaitā!

Sakiet, pie kādiem noteikumiem, jūs esat gatava ielaist savā dzīvē īsto vīrieti? Un vispār, vai jūs sev atļaujat gribēt šī īstā vīrieša atnākšanu, vai arī jums derēs tāds “viduvējiņš”

Vai jūs sev ļaujat domāt par to, ka šis vīrietis par jums rūpēsies, dāvinās dāvanas, ieguldīs jūsos savu naudu? Vai arī apziņas līmenī jūs sakat “jā”, taču patiesībā uzskatiet, ka ar jums tas nenotiks?

Blakus sievietei var pastaigāties 10 pavisam atšķirīgi vīrieši ar dažādu potenciālu un dažādu attīstības līmeni. Viņa izvēlēsies tieši to, kuru tai atļaus viņas atļaujošā sistēma. Un visbiežāk tas NAV pats labākais variants no 10!

Mana draudzene sev pasūtīja “krutu” vīrieti un jau pēc nedēļas Visums viņai deva atbildi. Viņu gribēja  iepazīstināt ar veiksmīgu vīrieti, kuram bija gan savs plaukstošs bizness, pat sava lidmašīna. Un kad viņai to paziņoja, viņa saprata, ka nav gatava tāda līmeņa vīrietim un atteicās no tikšanās.

Un jūs? Esat gatava tikties ar savu izsapņoto vīrieti? Kāds ir jūsu “bet”?

Ļoti bieži sievietes žēlojas par saviem vīriem. Par to, ka tie maz pelna, par maz pievērš uzmanību un ļoti daudz dažādu trūkumu… taču, kad sākam strādāt ar sevi, vīrietis arī sāk mainīties un izrādās, ne vienmēr sieviete ir tam gatava. Viņa pirmā sāk protestēt pret šīm izmaiņām – pie kam, tas notiek neapzināti. Bieži vien sievietei patīk dzīvot ar neveiksmīgu vīrieti, jo tad viņaa var to kontrolēt, viņai ir visas vadības sviras un pilnīga iespēja žēloties. Veiksmīgu un spēcīgu vīrieti nepakontrolēsi, un nevarēsi manipulēt ar viņa vājībām un būs jāatsakās no mūžīgā runas negatīvisma. Attiecības ar veiksmīgu vīrieti tiek būvētas ne uz invaliditātes scenārijiem “akls un klibs”, bet uz divu veiksmīgu un pilnvērtīgu personību mijiedarbību, kuriem ir interesanti vienam ar otru un kuri viens otru papildina.

Kādu šī rindkopa pārbiedēja? Vai ne? Ir briesmīgi zaudēt kontroli, vai ne?

Bet vai nav briesmīgi visu dzīvi nodzīvot ar neveiksminieku, neatgriezeniski traumējot gan sevi gan viņu? Man šķiet, tas ir daudz briesmīgāk!

Kad mūs atlaidīs mūsu “Bijušie”?

Man bieži sievietes sūdzas un raksta par to, ka, lai kādas prakses viņas arī nepielietotu, lai pārrautu saites ar pagātni, bijušais atgriežas atkal un atkal – galvā, dzīvē. Tas notiek tikai tad, kad sieviete nav gatava atlaist vīrieti. Apzinātā līmenī viņa saka: “Jā, es gribu atbrīvoties no šīm attiecībām!”, bet smalkajā līmenī viņai šīs attiecības ar kaut ko ir tik svarīgas, ka viņa nekād no tām neatteiksies.

Mana personīgā pieredze šajā ziņā ir bijusi ļoti krāsaina: esmu praktizējusi daudz un dažādas prakses lai aizietu no bijušajiem partneriem. Daži “atkrita” jau prakses laikā, citi, neskatoties uz pūlēm, turpināja sekot. Taču kādā dienā, kad es beidzot sapratu, kā strādā mana apziņa, es sapratu, ka man pietiek atcerēties visas šīs atmiņas – es gribu dzīvot tagadnē. Un tad es sev devu uzstādījumu: “Gribu lai šīs nedēļas laikā visas manas nepabeigtas attiecības izbeigtos…un punkts!” Un no tās dienas sāka notikt brīnumi. Cilvēki, ar kuriem es nebiju tikusies ilgus gadus, sāka parādīties no nekurienes un mums notika daudzas ļoti dziļas un atklātas sarunas, kurās mēs atlaidām viens otru. Man katru nakti rādījās atbilstoši sapņi. Viens cilvēks gan iecirtīgi nepadevās, taču es sev teicu: “Ja šis cilvēks šodien neparādīsies un nekas nebūs noskaidrojies, tad no nākamā rīta es ļauju savai apziņai nocirst šo saikni pavisam un uz mūžu!” Pateicu un aizmirsu, tā ir kā spēle pašam ar sevi. Pagāja 2 stundas un viņš pazvanīja un piedāvāja satikties. Tā es atsēju visus karmiskos mezglus nedēļas laikā – tā vietā, lai ar to mocītos visu mūžu. Es vienkārsi ļāvu sev atlaist viņus. Viss ir vienkārši.

Atļaut.

Nauda, nauda, nauda…

Tāpat kā ne katra sieviete ir gatava dzīvot ar īsto vīrieti, tāpat ne katra gatava ir pārpilnībai un labklājībai.

Var noklausīties miljons semināru un kursu par naudu, saņemt finansista izglītību un tā arī dzīvot uz sēkļa – no rokas mutē. Sievietei finasu sistēma ir gaužām vienkārša: jo vairāk ļausiet tērēt sev un savām vajadzībām, jo vairāk naudas jums atnāks.

Sieviete – tas ir labklājības enerģijas atspulgs, viņa ir Visuma materialitātes aspekts un līdzīgi auglīgai zemei, ar savas enerģijas palīdzību izaudzē visas iespējas. Tad iedomājieties, ka jūs zemi nelaistīsiet, nekopsiet, nemēslosiet, nedosiet tai atpūsties – vai tā dos jums bagātīgu ražu? Nē. Tā arī sieviete, kura par sevi nerūpējas, neko sev nepērk, nepucējas, nelutina sevi, ekonomē uz sevi – noārda savas ģimenes finansiālo potenciālu. Ja sieviete ģimenē neko nepieņem – viņa nevar tajā producēt savu enerģiju, viņai nav vēlmju. Ja sievietei nav savu personīgo vēlmju – tātad naudas nebūs.

Sievietes uzdevums ir vēlēties un atļauties – tad nauda vienmēr nāks pie viņas.

Bet arī šeit sievietēm vienmēr ir miljons atrunu un ierobežojumu, jo viņas domā, ka lai pievilktu naudu, viņām vajag:

Strādāt

Ar kādu gulēt

Izpatikt vīram

Ekonomēt

Tas viss nestrādā. Domāju, jūs jau to esat pārbaudījušas?!

Pat tad, ja sieviete nestrādā, viņai vienalga jāprot daļa ģimenes budžeta tērēt sev, tikai tad notiek enerģiju mijiedarbība ar vīrišķo enerģiju – sieviete un tikai pēc tam sievišķā enerģija kalpo vīrieša lietai un pilda viņa biznesu. Tā ir enerģijas aprite dabā. Vīrietis piepilda sievieti caur naudu, bet sieviete piepilda ar enerģiju viņa lietu – darbu, biznesu.

Ja sieviete tērē naudu un šausta sevi par to – viņa atkal izārda savu ģimenes finansiālo labklājību. Un tas atkal ir jautājums par mūsu atļaujošo sistēmu un tās elastību.

Ir daudz situāciju, kurā sieviete pati sevi bremzē dēļ saviem iekšējiem ierobežojumiem.

Nedaudz paiesimies pa dažiem jautājumiem, lai ieraudzītu jūsu atļaujošās sistēmas rāmjus:

– Cik procentus no ģimenes budžeta jūs tērējat savām personīgajām vajadzībām?

– Cik procentus no jūsu personīgā budžeta ( ja pagaidām nav ģimenes) jūs tērējat uz savu labsajūtu, laimes sajūtu, prieka sajūtu, pārpilnības sajūtu?

– Vai pērkat sev dāvanas un lutiniet sevi?

– Kas jums jāizdara, lai mierīgu sirdi varētu baudīt visu dienu?

– Kas traucē baudīt seksuālu labsajūtu?

– Kādi ierobežojumi stāv jūsu un jūsu vēlmju ceļā?

– Kas traucē jums satikt sapņu vīrieti?

– Vai jūs sev ļaujat veidot attiecības ar veiksmīgu visās jomās vīrieti?

– Jūs ļaujat sev būt laimīgai tagad – tieši šajā brīdī? Ja nē – tad kādi noteikumi jāizpilda lai atļautu?

– Cik laika vajadzīgs jūsu apziņai, lai pieņemtu savā dzīvē vēlamās pārmaiņas? Esiet godīgas pret sevi!

– Kas jums jāizdara savā garīgajā praksē, lai sajustos kā patiesi īsta un dvēseliski tīra personība?

– Kādiem noteikumiem jābūt izpildītiem, lai jūs sāktu dzīvot laimīgi un baudītu katru mirkli?

Ja pēc šī jautājuma jūs saprotiet, ka jūsu atļaujošā sistēma ir pārāk šaura un cieta, tad ko tagad darīt?

Pirmkārt, ļoti svarīgi apzināties savas robežas – pat tad, ja tās ir ļoti šauras un stinras. Paskatieties uz tām. Beidzot ieraugiet savus noteikumus! Vai tie vispār ir izpildāmi? Ja nē, tad uzdodiet sev jautājumu: “Kēpēc es nevaru sev atļaut piepildīties manām vēlmēm?” un klausieties pirmo, kas ienāks jūsu apziņā. Atbilde parasti atnāk uzreiz.

Otrkārt, beidzot izlemiet, vai jums ir komfortablas tās robežas, vai arī vēlaties atļaut vēlmēm izpildīties ātrāk?

Ja komfortabli – tad viss kārtībā. Dzīvojam tālāk. Ja nav komfortablas, tad ir vairāki varianti, lai strādātu ar savām robežām:

  • Treniņi, semināri, vebināri – tie parasti dod labu grūdienu vajadzīgajā virzienā. Lektors var uzķert un apzīmēt jums jaunas robežas – mazākas, kā jums un tad jūs nopriecāsieties. Taču neklausieties pārāk dogmatiskus lektorus, jo var gadīties, ka piekārsiet tādā veidā sev vēl vairāk ierobežojumus. Daudziem tā notika, kad tie iepazinās ar Vēdām. Kāds tās uztvēra un izmantoja sev par labu, bet kāds saviem aizliegumiem un robežām pievienoja vēl kādus. Tā, piemēram, ja agrāk dzirdējām, ka, lai izietu pie vīra jābūt skaistai un gudrai, tad tagad bieži dzirdu, ka jābūt – skaistai, gudrai, paklausīgai, piedodošai, pacietīgai, mīkstai, sievišķīgai, jāsaprot vīrieša vēlmes un psiholoģija, jāprot masēt, veikt dažādus rituālus u.t.t. Tas patiešām ir reāli, efektīvi, taču, ja pieiesim tam fanātiski, tad, kamēr mācīsimies, pie vīra varam vispār nekad neiziet. Analizējiet! Šodien ir daudz brīnišķīgu treneru.
  • 12% kaut kā jauna katru dienu. Kā saka A. Paļijenko, bieži vien cietai apziņai ir ļoti stresaini vienā reizē izmainīt visu – pietiek ar 12% katru dienu. Tad apziņa paplašināsies pakāpeniski un būs vieglāk arvien vairāk katru dienu sev atļaut. Katru dienu – mazliet – lai kustētos vajadzīgajā virzienā. Uzstādiet sev nolūku vai mērķi un dariet kaut ko jaunu, pie kam šīs jaunās lietas var nebūt savstarpēji saistītas
    Piemēram:
    Jūs sakiet: “Es vēlos, lai manā dzīvē ienāktu tāds un tāds vīrietis tieši tajā laikā, kad man tas būs maksimāli komfortabli. Un, lai tas ātrāk notiktu un es tam būtu gatava, šodien došos uz jauno skaistumkopšanas salonu nokrāsot nagus cita krāsā, no darba nākšu pa citu ceļu. Man ļoti patīk šī metode, jo tad katru dienu notiek kādi brīnumi.
  • SIMORONS — tā ir absurdās psihologijas tehnika, kas, kā zināms, lieliski darbojas uz mūsu prāta rituālismu. Ja tā īsit: tās jēga ir sekojoša. Jūs ievēlaties vēlēšanos un stingri nosakiet sev, kādu nebūt muļķīgu rituālu. Rituālam jābūt, kā minimums, jocīgam, bet labāk – absurdam. Es zinu, ka šīs tehnikas cienītāji kar sarkanas apakšbikses pie lampas, lai būtu nauda. Un tas strādā. Izpildiet savu rituālu un redzēsiet, kā tas strādā. palasiet Simoronu.
    http://www.simoron.su/
  • Sapsihoties.
    Šo metodi es izmantoju periodiski, taču jāteic, ka, lai tā nostrādātu, jātic savas apziņas spēkam. Sapsihoties nozīmē, ka vienā momentā es atsakos no visiem noteikumiem un ļauju savām vēlmēm piepildīties vienkārši tā! To darot bieži vien es saku tā: ” Man vispār nav vajadzīgi nekādi noteikumi un nekādas ciešanas, lai tūliņ pat man atnāktu tāda un tāda naudas summa” vai arī: “Es atļauju lai tāda naudas summa atnāktu pie manis bez kādām pūlēm un noteikumiem par prieku visiem. Lūk, tāda es – izlutināta!” Un pēc tam aizmirstu par to. Tāpēc, ka tā ir tāda spēle, nevajag pārāk uz to koncentrēties un būt pārāk nopietnai. Ja spēlējies ar savu prātu – tas viegli ļaujas, ja dzīvei pieej pārāk nopietni, tad ir ziepes  Tad, lūk, tā nauda – vajadzīgā summa, atnāca tajā pašā dienā – cilvēki pēkšņi – paši no sevis, atcerējās, ka ir man parādā naudu. Es par to biju aizmirusi. Taču Visums vienmēr atrod visekoloģiskākos un brīnumainākos risinājumus.

Nobeigumā teikšu, ka visa pasaule būvējas uz sievišķās enerģijas ar vīriešu ideju palīdzību.

Ja jūs sevī neko neielieciet un neko sev neļaujiet – jūs nekad nebaudīsiet labklājību, nekad nebūsiet auglīga melnzeme, kurā aug vissaldākie augļi, kas priecē cilvēkus. Jūs būsiet izkaltis, sauss tuksnesis, kas cenšas no sevis izspiest pēdējo sulu.

Noticiet, esmu redzējusi tādas sievietes.
Rupējaties par sevi, ieguldiet sevī vislabāko un atļaujiet sev!

Es jūs lūdzu, lai ar šo dienu, jūsu leksikā parādītos jauns vārdu savienojums, burvju frāze:

“Es atļauju sev!”

Ar mīlestību: Jūlija Sudakova

Tulkoja: Ginta FS