Amu Mom: tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam

lugsanas2

Katru reizi, kad kāds vai kaut kas nodara tev sāpes, nesteidz dusmoties. Tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam. Neapzināti tu pats tās esi pievilcis.

Sāpju nodarītājs ir tikai marionete, kuru tu pats vadi…

“Esi piesardzīgs ar savām vēlmēm” – tie ir Mūžības vārdi.

Ko tie sevī nes?

Kad tu alksti, lai piepildītos kāda no tavām vēlmēm, tu nemaz neaizdomājies par to, ka, lai tā piepildītos, tev būs kaut kam jāiet cauri, kaut kas jāzaudē, kaut kas jāiegūst… Kā tikko vēlme ir noformulējusies un nostiprinājusies apziņā, visapkārt viss sāk pārkārtoties tā, lai tā varētu piepildīties.

No tavas dzīves aiziet cilvēki, kuri traucē vēlmei piepildīties, uzrodas jauni, kuri palīdz, ierodas tie, kuriem jāiemāca tev ieraudzīt ceļu pie kārotā. Dažkārt ir vajadzīgs spēks, bez kura šo ceļu nenoiet, bet spēku dod sāpes un grūtības. Tu esi pieradis pie tā, kas bija agrāk, un neredzi, pie kā ved sāpīgas izmaiņas visapkārt. Taču tu jau gribi, lai tavas vēlmes piepildītos? Tās ir tas, kas nebija, bet kam jadzimst, un tas no tavas dzīves aizvāks veco, kas neļāva atnākt Jaunajam…

Piedzimšana atnāk caur sāpēm. Aiz Nakts nāk Diena.

Tumsai ir jāsabiezē, lai iemirdzētos spēcīga Gaisma…

Vēloties, tu pats un tikai tu, ieslēdz visus mehānismus, kuri maina dzīvi jaunai piedzimšanai tajā.
Tu pievelc it visu, kas tam vajadzīgs, tajā skaitā – arī sāpes.

Tāpēc atceries: tas cilvēks, kas nodarīja tev sāpes ir tevis paša izsaukts. Viņš ir lelle. Nedusmojies uz viņu, bet atdari ar pateicību par spēku, par palīdzību ceļā uz Jauno.

Autors: AmuMom
Avots: https://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

32 secinājumi 30 gados

milestiba8-mazs

1. Bailes ir visiem. Gan skaistiem, gan talantīgiem, gan gudriem un veiksmīgiem.

Sākt ko jaunu. Iziet no ierastā loka. Riskēt. Darīt to, pie kā vēl neesi pieradis. Bailes par tuviniekiem. Par savu lietu. Par savu dzīvību, ja piespiedīs pie sienas. Un par ļoti daudz ko. Bailes būs arī tālāk.
Lai cik daudz arī būtu pieredzes, prakses, pārliecības, atzinības, naudas, talanta, bet katru reizi, kad atvēzēsies jaunam augstumam, katru reizi, izejot uz skatuves, katru reizi, griežoties pie saviem mīļajiem – tajā vai citā mērā būs bailes. Tas ir normāli. Tas nozīmē, ka vēl joprojām esi dzīvs. Un tas nozīmē, ka ir jāiet uz priekšu. Cauri bailēm. Necenšoties pilnībā no tām atbrīvoties.

2. Nav dzīves bez pārmaiņām. Stabilitāte ir iluzora.
Mēs pastāvīgi atrodamies kustībā. Mēs pastāvīgi maināmies gan iekšēji gan ārēji un šie procesi ne uz mirkli neapstājas. Un pat sekundes kā mērvienības šeit ir par daudz. Procesi notiek ik mirkli. Tas ir ļoti daudz sekunžu. Jautājuma: “Mainīties vai nemainīties?” veselīgi domājošam cilvēkam nevar būt. Tikai: “Vai man ir kāds sakars ar šīm izmaiņām un kādā mēŗā?”
3. Ātri – tas ir lēnām, taču bez pārtraukuma.
Nav vajadzīgs ātri, intensīvi, vareni, ļoti jaudīgi. Pietiek vien regulāri. Pats galvenais ir turēt ritmu. Pa nedaudz, pa drusciņai, bet stabili secīgi. Bet pēc kāda laika, no malas skatoties, tas izskatīsies kā ļoti ātri, vareni un ļoti jaudīgi.

4. Radīt vairāk kā patērēt. Pretējā gadījumā – viss.

Bezcerīga patērētāja dzīve, kas vainagojas ar daudznozīmīgu secinājumu: “Viss ir labi, bet nekā laba nav”.

Cilvēkam kaut kas ir jādara. Labprātīgi un mīlot. Tā ir viņa dvēseliskās veselības formula.

Bet, kas ir interesanti – kā bonuss, tas ir vienīgais veids, kā gūt labsajūtu no patērēšanas, kas nesagraus cilvēku. Šo procesu var uzskatīt par veselīgu psihisko metabolismu.

5. ŠODIEN – tas ir tas, ko tu darīji un domāji vakar, bet RĪT – tas ir tas, ko tu dari un domā šodien.
Šo frāzi ir jāatkārto kā mantru, līdz brīdim, kamēr skaidri nesapratīsi to, ka:

Taviem vecākiem nav nekāda sakara ar tavām pieauguša cilvēka problēmām. Katrā gadījumā viņi nav vainīgi, ka nav kam nomainīt nodrillēto plati tavā galvā, kas iestrēgusi jau no bērnības.

6. Nekādu garantiju nav!
Šis ir Visuma bāzes likums, caur kura sietu jāizlaiž visi savi lēmumi un plāni.

7. Ir beigusies slepeno zināšanu, kuras kaut ko var mainīt, ēra.

Ir iestājusies informācijas higiēnas ēra. Jau gadus piecus zināšanas nav galvenā valūta sasniegumu jautājumā un jebkādā apzinātā eksistēšanā. Internets ar savu pieejamību visiem ir to visu nolīdzinājis. Tā vietā ir nākusi koncentrācija. Spēja noturēt savu uzmanību pie konkrētā uzdevuma un neizkaisīt interesi – lūk, kas visu nosaka. Savukārt šī prasme ir tieši proporcionāli atkarīga no informatīvā trokšņa, kas ir visapkārt.

Jo vairāk vārdisku atkritumu ir visapkārt, jo vājāks fokuss. Jo vairāk svešu domu, jo klusāka paša balss. Pastavīga atrašanās interneta plūsmā atrofē pašapzināšanās spēju, iemainot to pret koncepcijām par to, kas ir šī pašapzināšanās.

8. Prieks un bauda nav viens un tas pats.

Mēs nekad negūstam prieku no šokolādes tortes, vīna glāzes vai cigaretes. Mēs negūstam prieku no jauniem zābakiem vai smaržām. Ir svarīgi lietas saukt īstajos vārdos – mēs gūstam baudu. Un tā ir pavisam cita ķīmija. Šīs sajūtas daba ir ļoti ātri gaistoša un nešķirami saistīta ar tai sekojošo neapmierinātību, garlaicību, pārsātinātību un vēlmi pēc jaunas porcijas.
Nav briesmīgi atteikt sev baudas, briesmīgāk ir neiepazīt prieku.
9. Ciešanas eksistē. Budam bija taisnība. Ciešanas eksistē.
Cieš visi. Gan tie, kuriem nav nekā, gan tie, kuriem ir viss. Bet tie, kuri konkrētajā minūtē necieš, cietīs nākamajā, kā tikko mainīsies dolāra kurss, notiks terora akts, saņems atbildi par to, ka viņu nemīl, ieraudzīs netīru kāpņu telpu, nesagaidīs atbildi uz savu sms, nesaņems naudu vai jebkāda cita iemesla dēļ. Ciešanas eksistē. Un vienmēr bez jebkāda iemesla, ja atceramies jebkuras cilvēciskas būtnes finālu.
10. Ne visi var būt laimīgi.

Vai katrs cilvēks var būt laimīgs? Jā, protams! Taču tas ir tikai teorētiski. Praksē stabili laimīgi, tas nozīmē mierīgi, līdzsvaroti, labi, ja vēlaties, var būt tikai tie, kam ir pieejama prāta disciplīna. Kuru prāts ir spējīgs (trenēts) neraustīties visu ārprātīgi daudzo iemeslu dēļ. Kas var palikt priecīgā līdzsvarā ne tikai mierīgā situācijā, bet arī nepatīkamās situācijās.

Pretējā gadījumā, visi bezgala daudzie iemesli, sākot no skrambas uz tava auto sāna iemetīs tevi sāpēs, trauksmē un aizkaitinājumā. Un tā ir tikai kaut kāda mašīna, taču ir arī nopietnākas situācijas. Par laimīgu šādu nodzītu prātu, kurš reaģē uz ikvienu situāciju, var saukt tikai Instagrama statusā.

11. Prieks – tas ir PRĀTA līdzsvars.

Ja jūs man to būtu teikuši pirms pieciem gadiem, es pagrozītu sev pirkstu pie deniņiem. Kad tu dienu un nakti sapņo par lielu, skaistu mīlestību, draudzīgu ģimeni, interesantu, peļņu nesošu savu biznesu, iespēju strādāt tikai sev, ceļojumiem bagātu dzīvi, šķiet, ka tev tomēr ir kaut kāds nebūt priekšstats par prieku, kā minimums, par savējo. Jā, šobrīd tu ar ļoti daudz ko neesi apmierināts, jā, kaut kas tevi spēj izvest no pacietības, jā, tu ciet. Tas ir skaidrs. Taču tu zini, uz ko tiekties.

Tu zini, kur ir tavs apjaušamais nepārejošais prieks, skatoties uz saviem vilinošajiem sapņiem.
Prieks – tas ir pilnīgs prāta līdzsvara un miera stāvoklis, kuru var sasniegt atbrīvojoties no aklām (automātiskām) šī paša prāta reakcijām.
Vesels, iespējams, vienīgais veids kā iepazīt (un attīstīt) tādu stāvokli pieaugušā vecumā ir dziļa vērojošā meditācija.

12. Augļi ir nevis skābs, bet sārmains ēdiens.
Ja runājam zinātniski, svaigi un nogatavojušies augļi un gandrīz visi dārzeņi organismā izraisa sārmainu reakciju un palīdz neitralizēt skābju pārpilnību, savukārt ciete, cukurs, gaļas produkti, eļļa, piena produkti, gluži otrādi, organismā rada skābu vidi.
Piemēram, latviešu valodā šeit, tabulā varat redzēt, kuri produkti ir sārmaini, kuri – skābi:
http://doublealkaline.blogspot.com/p/produktu-sarmainibas-un-skabuma-tabula.html

13. «Mans ķermenis pats zin, kas tam ir labāk» — ir viens no prāta lielākajiem slazdiem.
Alkoholiķa ķermenis grib iedzert, smēķētāja ķermenis sapņo par cigareti, mūsu ķermenis alkst šokolādes un frī kartupeļus. Par kādu «labāk zin» visi runā? Tāpat kā prāts dzīvo ar automātiskām reakcijām, nedodot iespēju cilvēkam savā dzīvē izkustināt elementāras lietas, tieši tāpat, kā ķermenis padodas ieradumiem un haotiskiem vēlmju impulsiem.

14. Ēdiens ļoti ietekmē ne tikai mūsu ķermeni, bet arī apziņu.
Līdzīgi kā alkohols, kas pamanāmā veidā izmaina mūsu apziņu, padarot to trulu, arī daži produkti izraisa līdzīgu efektu, tikai mazākā, drīzāk neapzinātā formā. Ēdiens var palēnināt un samazināt fokusēšanās spēju galvā, pavājināt kontroli, apzinātības spēku un uztveres skaidrību.
Viegli “apmiglots” stāvoklis kļūst par normu, ļaujot cilvēkam aizmirst, ko nozīmē vieglums un skaidrība patiesībā. Daudz “brīvāks” ēdiens ir augļi un dārzeņi, tāpat arī graudaugi, kas pagatavoti ar minimālu daudzumu garšvielu, sāls un eļļas un minimāli apstrādāti.

15. Naudas vajag tieši tik daudz, lai par to nedomātu.
Nauda nerisina galveno cilvēces jautājumu – tā nepadara savu īpašnieku laimīgu. Taču iespēja par to nedomāt, kā minimums, sadzīvē, būtiski atbrīvo enerģiju citiem svarīgiem procesiem.

16. Mēs visi esam līdzīgi daudz lielākā mērā, kā atšķirīgi.
Pērsonīgās unikalitātes loma ir stipri vien pārspīlēta un nedod iespēju mums ātri atrisināt savas problēmas. Visas atbildes un risinājumi jau sen eksistē, bet ieciklēšanās uz savu neatkārtojamību nedod cilvēkam iespēju iestumt savu ego tur, kur tam būtu izdevīgi vienmēr atrasties, un bez  traucējumiem uztvert apkārt notiekošo realitāti ar visām tās atbildēm un zīmēm.

17. Atkarību var izārstēt tikai ar 100% atteikšanos.
Nevar izdzert vienu glāzīti vīna, ja esi alkoholiķis. Nevar dažkārt uzsmēķēt, ja centies atmest smēķēšanu. Tevī pastāvīgi būs šī vilkme. Uzrāvieni un kritieni. Noraušanās. Šajos psihoenerģētisko āķu jautājumos nav pustoņu un šis likums ir nemainīgs visu tipu atkarībām.

18. 100% iekšējās gatavības pārmaiņām stāvokļa nav.
Mēs vienmēr līdz galam neesam gatavi ne pagriezieniem ne pārmaiņām. Vienmēr ir dažādi “bet”‘ un iemesli, lai nedaudz atliktu visu līdz radīsies labvēlīgāka situācija. Ir bezjēdzīgi gaidīt viennozīmīgu iekšējo piekrišanu, ir jāizlemj, balstoties drīzāk uz “ir laiks”, nekā uz ēterisku gatavību.

19. Dzīve ir grāmata, kuras pirmās daļas uzrakstīji ne tu. Jā, un arī pēdējas, visbiežāk.
Mēs sastāvam no pārliecībām un apkārtējās pasaules uzbūves modeļiem, bet šī pasaule – nav kaut kāda abstrakta planēta Zeme, bet gan konkrēta māja, ofiss  – vieta, kur mēs pavadām savu laiku. Tie ir draugi, kolēģi, vecāki, pārdevēji veikalā, ar kuriem  mēs satiekamies katru vakaru. Tā ir lenta sociālajā tīklā un tā saucamie facebook draugi.
Mēs uzsūcam sevī uzskatus, pozīcijas, viedokļus gluži automātiski, mēs tos ieelpojam kopā ar gaisu un kļūstam tādi pat vai gluži pretēji, kas tāpat ir automātisks noliegšanas process.

Tas, ko mēs uzskatām par sevi, un tas, ko jābaidās pazaudēt (kā uzskata daži psihologi), – ir tikai vides, kurā mēs dzīvojam mozaīkas. Nav ko zaudēt. Man šķiet, ka tā ir ļoti laba ziņa.
20. Rezultāts – ir mēģinajumu skaits.
Nevis viens precīzs šāviens. Un pilnīgi noteikti, ne veiksme.

21. Tas, kas tev palīdzēja vienā etapā, var izradīties bremze nākamajā etapā.
Kardinālu pārmaiņu spēju raksturo iespēja atteikties. Bet ne tikai no tā, kas tev traucē. Dažkārt ir ļoti svarīgi atteikties no tā, kas tev pagātnē palīdzēja.
Ļoti vienkāršs piemēŗs:  mazā biznesa noteikumi nestrādā vidēja biznesā. Izaugt bez šīs attiekšanās, pat tad, ja iepriekš tu ar to pacēli šo procesu, nav iespējams. Un tas pats attiecas uz cilvēka personību – tās uzstādījumiem un plāniem.

22. Aiz komforta zonas atrodas diskomforta zona.
Nevis konfekšu kaste.

23. Nav dzīves bez mērķa.
Tāpat kā stāvokļa bez pārmaiņām. Jautājums tikai tajā: vai tu pats stādi šos mērķus, vai atdodies instinktiem (neapzinātiem mērķiem).

24. Slinkuma nav.

Ir tikai nemīlamas nodarbošanās, enerģijas trūkums un plaša redzējuma trūkums, lai elpa aizrautos no perspektīvām, kas tev paveras.
Bet slinkuma nav.

25. Sevi nav iespējams atrast, sevi var tikai radīt.
Nav ko meklēt un nav kur meklēt. Tu vienmēr esi šeit un tagad. Bet tavs ceļš – tas ir tas, kas tev zem kājām ir šobrīd, šajā konkrētajā sekundē, ne vairāk un ne mazāk.

26. Alkohols nav vajadzīgs
Vispār.

27. Nerealizēts potenciāls sagādā ciešanas un sāpes.
Un ir bezjēdzīgi slēpties no šī fakta kaut kādā nosacītā komforta līmenī vai skaistās filosofiskās koncepcijās, tajos pašos stāstos par sievišķību, mātišķumu u.t.t. Par katru mūsu talantu mums nāksies atskaitīties.

28. Bankām jāmaksā tev nevis tev jāmaksā bankām.
Tā ir vienīgā iespējamā finansu veselība. Nekad nekad nekad nav vērts pirkt to, kam vēl neesi nopelnījis. Nekad. Katrā gadījumā tad, ja tu sapņo par lielām pārmaiņām. Mēs maksājam bankām ne tikai naudā, bet arī ar savu brīvo enerģiju. Un neatliek te vietas riskam un avantūristiskiem gājieniem.

29. Divas prasmes, kas jāapgūst pēc iespējas ātrāk: prasme iespringt un prasme atslābināties.
Jebkura kustība prasa spēku vienā vai citā momentā. Ja iet uz to negribīgi, piespiedu kārtā – patērēsies divas reizes vairāk enerģijas. Daļa uz piepūli, pārējais un psihisko spriedzi. Uz iekšējo cīņu. Un te rodas vajadzība prast pēc vajadzības iespringt, iemīlēt šo piepūli.
Ja tu labprātīgi spēj iespringt, redzot tajā tikai pozitīvo aspektu, tad patērētais spēks samazināsies vairākas reizes. Sanāks vairāk un vieglāk. Bet prasme atslābināties – pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, atlaist savas personīgās gaidas un cerības, tā atšķetinot iekšējos mezglus un noņemot ķermenisko spriedzi – ir otrs spārns, bez kura tikai uz vienas vien piepūles uz priekšu netiksi.

30. Divas atbildes, kuras ir jāiemācās pēc iespējas agrāk: “JĀ” un “NĒ”.
Pateikt “Jā” situācijām un cilvēkiem, neskatoties uz garantiju trūkumu, pilnu iekšējo gatavību un dažādiem ārējiem apstākļiem. Un pateikt “Nē”, pirmkārt pašam sev – savām vājībām, bailēm un iekšējai izlaidībai. Un tad tālu tālu pēc tam –  citiem cilvēkiem.

31. Fantastiskas lietas no labām atšķiras ar to, ka to darītājs ir spējīgs aizmirst par sevi.
Radītājs no tā cilvēka, kas labi dara savu darbu, atšķiras ar to, ka liek darbu augstāk par sevi un procesā burtiski izšķīdina savu ego. Un dara to apzināti un mīlot, nevis tāpēc, ka viņam nebūtu citas izvēles vai tāpēc, ka tas ir viņa pienākums. Tā kāds pārdevējs var būt īsts muzikants, bet kāds muzikants visu mūžu palikt par to, kuram vienkārši ir darīšana ar mūziku.

32. Katrai ceļā sastaptajai zīmei ir vismaz trīs izskaidrojumi.
1. Varbūt tā patiešam ir Zīme!
2. Varbūt tu murgo un vienkārši “pievelc” faktus ” aiz ausīm”!
3. Bet varbūt tas ir pārbaudījums – parādība gluži pretēja Zīmei – ar mērķi novest tevi no pareizā ceļa, kā pārbaude tam, vai tavs lēmums ir patiess un nolūks gana spēcīgs.
Pārmaiņas IR un pārmaiņas BŪS!
Alberto Delgado
Avots: https://vk.com/ezo_news
Foto: pixabay

Tu taču esi pieaudzis cilvēks?

parmainas3

Zini, kāda ir visbiežāk konsultācijās dzirdētā frāze?
“Es tik ļoti vēlētos izmainīt savu dzīvi, taču nesanāk. Vairums pārmaiņu, kuras es veicu agri vai vēlu “izgāžas” vai arī nenoved pie gaidītajiem rezultātiem.”

Kas tad tik ļoti uzstājīgi traucē pārmaiņām ienākt tavā dzīvē?
Tagad būs drusciņ sāpīgi, bet…

Tas esi tu! Tu pats esi gan dzinējs, gan savu pārmaiņu bremze.
Pārmaiņas dzīvē nenotiek pašas no sevis, tās ir vai nu darbību vai…. bezdarbības rezultāts.

Diemžēl traucē ne tikai fiziska bezdarbība, bet arī psiholoģiskā. Nepietiekami spēcīga vēlme, kas cieši saistīta ar upura sindromu.

Upura sindroms (“Man nesanāk”, “Es neesmu spējīgs”) formējas jau bērnībā. Tā ir ļoti izdevīga manipulatīva pozīcija, pateicoties kurai mums ir iespēja saņemt visdažādākos bonusus: bērnībā tie ir vecāku mīlestības apstiprinājumi, vēlāk – līdzjūtība, citu cilvēku palīdzība un atbalsts. Taču ar laiku to cilvēku loks, kuri vēlas mūs pažēlot, samazinās, taču ieradums būt upurim paliek. Un ļoti bojā mūsu attiecības ar pasauli.

Upura pozīcija ir viena no mūsu “Es” maskām, tā “Es”, kuram nav vēlēšanās attīstīties.

Tu esi paēdis, izgulējies, drošībā…. Kāda vēl pašrealizācija?! Tā arī primāro vajadzību apmierināšana aizstāj tieksmi pēc attīstības.- pēc tā aspekta, kas mūs atšķir no roņiem – jūras un dīvāna. Izstrādājas moluska reflekss – pie pirmajām diskomforta sajūtām, paslēpties savā gliemežnīcā.

Upura sajūta ir gribas paralīze. Bet griba nav automātiski iebūvēta īpašība, tas ir muskulis, kuram nepieciešami regulāri ikdienas treniņi.

Tāpēc pirmais solis pretī pārmaiņām nav mērķu nospraušana uz 5 gadiem. Pirmais solis ir atbrīvošanās no upura sindroma! Taču ne ar agresijas palīdzību cīnīties pret sevi – tā nav perspektīva nodarbe. Ir jāpieņem lēmums izaudzināt sevī Iekšējo Uzvaretāju.

Otrais solis – pārstāj attaisnot savu bezdarbību – nav svarīgi ar ko tu to attaisno – pagātni, tagadni vai nākotni. uzņemies atbildību par savām darbībām un rezultātiem, paziņo, ka tu esi sava stāsta galvenais autors.

Ja tu ārpusē meklē iemeslus tam, kas ar tevi notiek, tad arī izeju tu meklēsi turpat. Taču, ja ārējie apstākļi pārvalda tavu dzīvi, tad tie arī lems, kāda tā būs.

Meklējot kaut ko ārpusē, tu nostiprini savu bezspēcības sajūtu.

Lai savā dzīvē ienestu pārmaiņas,  apzināti ir jāatveras pasaulei. Jāsaņem no pasaules atpakaļsaite, kas ne vienmēr ir patīkama – un pēc tam adekvāti jārīkojas, atbilstoši tai.

“Es pamēģināju, bet man nesanāk”, “Es to varēšu darīt tikai tad, kad būšu pārliecināta, ka man sanāks”, “Es gribētu to izdarīt, bet apstākļi ir salikušies tā, ka tas nav iespējams” – diemžēl, tā ir neadekvāta reakcija. Tie visi ir stoperi, kas vēl padziļina un pasliktina šo upura stāvokli.

Jau no bērnības vācot un kolekcionējot  visas savas neveiksmes, brūces un kļūdas, mēs pierodam ar pasauli mijiedarboties “šķērslis – neveiksme, slikti” formātā. Lai izietu no šīs upura pozīcijas, ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi un jānodibina ar pasauli kontakts “sķērslis – iespēja, izaugsme” formātā.

Tu, protams, vari padomāt, ka šāds formāts un pozīcija ir raksturīga tikai tiem cilvēkiem, kuri izauguši līderu ģimenēs vai arī ļoti attīstītu vecāku ģimenēs, piemēram – guru ģimenēs – arī tas ir stoperis. Cilvēki, kuri dzīvo pozīcijā “šķērslis – iespēja”, vienkārši reiz ir pieņēmuši lēmumu BŪT SAVAS DZĪVES AUTORIEM un seko šai pozīcijai, neskatoties ne uz ko. Tie ir cilvēki gan no bagātām gan nabadzīgām ģimenēm. Gan no patversmēm un Holokausta nometnēm (tur patiešām bija ko vainot), gan aristokrātu ģimenēm. Risks aplipināties ar upura vīrusu visiem ir vienlīdz spēcīgs, tāpat kā iespēja izārsteties no tā ar paša spēkiem.

Tava pagātne, lai kāda tā arī būtu, nenosaka tavu nākotni.

Parasti cilvēki pie sapratnes par to, ka kaut kas ir jāmaina nonāk tad, kad veselas dzīves jomas lēni (bet iespējams pavisam ātri) sabrūk acu priekšā: uz darbu iet negribas, attiecības ir pirmsšķiršanās stadijā, ir sajūta ka visa dzīve velti nodzīvota… Taču, iespējams, labāk negaidīt šādus kritiskus savas dzīves punktus? Esmu pārliecināta, ka labāk nevajag.

Pats grūtākais ir tas solis, kas mūs šķir no ierastā.

Tur, kur īpaši negribas iet – pilnīgi noteikti vajag iet. Tur, kur ir vissāpīgāk – tu esi vistuvāk brūces cēlonim un arī izdziedināšanai. Es saprotu, cik ļoti bailīgi ir atkal pieskarties savām brūcēm, taču atļauj man uzdot jautājumu: cik ilgi tu jau tās pārsien? Vai tas palīdz? Vai tas mazina sāpes? Un cik ilgi tu vēl to darīsi?

Vai nav vienkāršāk reizi par visām reizēm izvilkt ārpusē sāpju cēloni un atļaut tai beidzot sadzīt? Kaut gan, atzīšos, ne visi ir gatavi apstrādat savas brūces patstāvīgi.

Taču, diemžēl, ne es, ne arī kāds no maniem daudzajiem kolēģiem nevaram tavā vieta nodzīvot tavu dzīvi. Tas ir tavs personīgais uzdevums. Un tajā globālā mērogā ir paslēpta tava izvēles iespēja. Tur, kur šķiet, ka izejas vairs nav – izmanto savas tiesības izvēlēteis, ka blakus ir izeja. Izmanto to.Tā ir vienīgā iespēja nodzīvot skaistu, interesantu, bagātīgu Sava Personīgā Likteņa Autora dzīvi.

Autors: Jūlija Vicko
Avohttp://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Nekad nav par vēlu sākt visu no jauna

jutas5

Es biju pieradusi dzīvot rutīnā, monotoni un darīt vienu un to pašu katru dienu, katru mēnesi, gadiem ilgi, uzskatot, ka tas ir normāli un, ka tā arī jāizskatās normālai vidusmēra mūsdienu cilvēka dzīvei.
Taču kaut kādā brīdī es sajutu, ka man ir kļuvis neprātīgi garlaicīgi un neinteresanti. Virspusējas attiecības, neinteresanti cilvēki, tukšas runas – tas viss palēnām pārvērtās par iekšēju trauksmi un neapmierinātību ar dzīvi. Es biju kļuvusi līdzīga noliktavai, kur glabājas veci, nevajadzīgi krāmi. Un kolīdz noliktavas  durvis atvērās, no tās sāka gāzties ārā viss, kas tur bija sabāzts. Mani traumēja šī briesmīgā pelējuma smaka. Un bija tikai viena doma – izmest to visu, atbrīvoties no visa, kas sevi pārdzīvojis un toksisks.
Es vienmēr biju centusies sevi pārliecināt par to, ka esmu sentimentāls un maigs cilvēks un esmu spējīga būt atklāta un patiesa. Taču man nekādīgi neizdevās mīlēt sevi. Es pastāvīgi cīnījos ar kaut ko, kas bija manī, turējos pie neīstiem cilvēkiem un viltus dzīves. Bija pienācis laiks visu mainīt.
Es pārtraucu draudzību ar dažeim “draugiem”, jo mans jaunais “es” ieraudzīja, ka patiesībā tā ir vienpusēja draudzība. Iespējams, tā bija pieņemama un ērta man – vecajai, bet mana jaunā versija vairs nevarēja ar to samierināties.
Es iedraudzējos ar sevi, pieņēmu sevi tādu, kāda esmu, un iemācījos ar prieku raudzīties uz savu atspulgu spogulī – tas nekad agrāk man nebija izdevies.
Es viena devos ceļojumā, lai gūtu jaunus iespaidus, lai izbaudītu un tiktu ar sevi skaidrībā. Es sakārtoju savas domas un emocijas.Tas bija ļoti vertīgi.
Es vēl joprojām mācos, mainos un pamazām kļūstu arvien līdzīgāka pati sev – īstajai.

Agrāk ļoti bieži es sev meloju, taču nu esmu iemācījusies to atzīt un vairs nebaidos no patiesības. Es kļūstu par cilvēku, kurš zin savu vērtību un lepojas ar sevi. Atļaujiet arī jūs sev beidzot kļūt par sevi pašu!

Autors: flytothesky.ru
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Gatavs pārmaiņām

parmainas4

Ja savā dzīvē mēs vēlamies stingri stāvēt uz kājām, tad IR SVARĪGI atteikties no stabilitātes idejas un priekšroku dot mūžīgo pārmaiņu principam!

Pārmaiņām nevajadzētu būt globālām, jo tās visbiežāk noved nevis pie attīstības bet iznīcības. Vēlams, lai dzīvē vienmēr būtu daļiņa jaunrades.

Gatavība ar pateicību pieņemt jaunas mācības un pastāvīgi mainīties – ir labklājības garantija.

Kad esam sasnieguši noteiktu labklājības līmeni, esam veiksmīgi, laimīgi, bieži vien mūs apņem stabilitātes mānija. Mēs gribam, lai tā būtu vienmēr un sākam baidīties no jebkurām pārmaiņām.

Tā rodas bailes: par savu biznesu, par bērnu veselību, par attiecībām, par stāvokli sabiedrībā u.t.t.

Smalkajā plānā – šīs bailes ir vēlme iznīcināt to, no kā baidamies. Bet baidamies no pārmaiņām, jaunām iespējām, stāvokļiem un notikumiem.

Sanāk, ka turoties pie stabilitātes, mēs nonākam pretrunā ar galveno dzīves pamatlikumu – ATTĪSTĪBAS LIKUMU.

Lai atbrīvotu sevi no pastāvīgās spriedzes un bailēm par nākotni, iesākumam vajag patiesi noticēt vienai, visiem zināmai patiesībai: Mīlestība valda pār pasauli.

Jebkuras pārmaiņas mums nes tikai labu un vērstas uz to, lai darītu mūs dzīvesgudrākus un bagātākus.

Pietiek vien pieņemt notiekošo, kā iespēju attīstīties un iespēju spēlēt dzīves spēli, kā dzīve uzreiz kļūst par aizraujošu un interesantu piedzīvojumu!

© Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

Migla izklīdīs

migla7

Atrasties blakus kaut kam skaistam un vērtīgam, un nebūt spējīgam to izdzīvot, tas ir pats briesmīgākais spīdzināšanas veids.
Roberts Džonsons

Katra no mums dzīvē mēdz būt mirkļi, kad roze, nesaprotamu iemeslu dēļ, bālē, mūzika vairs neiedvesmo, un maiga, labestīga dvēsele mums blakus vairs nav spējīga sasildīt sirdi.

Garastāvokļa maiņas ir tikpat dabīgas kā pāreja no gaismas uz ēnu, kad mākoņi aizsedz sauli un pēc brīža izklīst.

Tomēr tas kļūst par savdabīgu spīdzināšanas formu, kad mēs uzskatām, ka roze vairs mūs nepriecē ar savām krāsām, mūzika vairs neiedvesmo, vai briesmīgāk par visu, kad cilvēks, kurš mums ir bijis tuvs, vairs nešķiet ne mīļš, ne labestīgs, ne maigs

Taisnību sakot, briesmīgāka par to, ka mēs vispār nespējam redzēt, var būt tikai situācija, kad mums ir pilnīgi vienaldzīgs tas, ko mēs redzam.

Protams, lietas mainās un cilvēki mainās, tomēr mēs nekad nevarēsim atzīt pārmaiņu vai zaudējumu realitāti, ja nespēsim atzīt un pieņemt mūsu nespēju laiku pa laikam sajust to, ko mēs redzam.

Ļoti bieži emocionālās traģēdijas dzīvē sākas tad, kad mēs mainām savu dzīvi – mainām partnerus, reliģiju, darbu, lai no jauna sajustu iekšējo dzīves jēgu, kas apmulsusi guļ mūsos.

Es atceros cilvēku, kurš uzcēla māju pie jūras, uz pašas klints malas, lai ik pa brīdim varētu ietīties miglā, taču migla neizklīda veselu mēnesi. Cilvēks nolādēja šo vietu un pārbrauca uz citu, taču nedēļu vēlāk, pēc tam, kad viņš bija aizbraucis, migla izklīda.

Tāda ir cilvēka daba: katra no mums sirdi dažkārt apņem migla, un ļoti bieži mūsu dzīve ir atkarīga no klusās drosmes atļaut sev sagaidīt brīdi, kad migla izklīdīs.

Autors: Marks Nelo “Iedvesmas grāmata”
Tulkoja: Ginta FS