Cilvēki GRIB darīt kaut ko labu

Bija tāds gadījums.
Vienreiz pēc Dievkalpojuma pie garīdznieka pienāca jauns cilvēks un palūdza atļauju pateikt ziņojumu Dievnamā. Garīdznieks atļāva.
Tad jaunais cilvēks, uztraukdamies, pateica: “Brāļi un māsas, es pēc izglītības esmu matemātiķis, bet strādāju vienā datorfirmā. Tas ir mans maizes darbs. Būtībā, viss, ko es dzīvē zinu – tā ir matemātika. Es vēlos kaut ko izdarīt par labu Dievam, par labu cilvēkiem, bet nespēju neko izdomāt. Tikai, lūk, uz Baznīcu nāku pa Svētdienām. Lai kā būtu, ja kādam no jūsu bērniem ir grūtības ar matemātiku, es nākšu pie jums reizi vai divas nedēļā. Vienārši tāpat, Dievam par godu. Un uzlabošu jūsu bērnu matemātikas zināšanas. Tas ir viss, ko es protu.”

Tūlīt pat uz šo piedāvājumu atsaucās tēti un mammas, tāpēc, ka visiem ir bērni, un puse no šiem bērniem ne bum-bum matemātikā. Kā dziesmā teikts: “ Tētis Vasjam spēcīgs matemātikā, mācās tētis Vasjas vietā visu gadu…”

Nākamajā nedēļā pienāca vairākas sievietes ar piedāvājumiem uzlabot bērnu svešvalodu zināšanas. Viņas pateica, ka arī vēlas kaut ko izdarīt Dieva dēļ.

“Man iepatikās ideja”, saka viena. “Es arī vēlos Dieva dēļ pasniegt nodarbības”, saka cita – “nākšu pie jūsu bērniem, īpaši ja viņi dzīvo vienā rajonā. Varēšu palīdzēt uzlabot zināšanas vācu valodā.”

Pēc tam arī autotransporta īpašnieki sāka piedāvāt savus pakalpojumus, lai atgādātu uz Baznīcu cilvēkus: “Ja kāds no večukiem nāk pie mums uz Baznīcu, ņemiet vērā, ka katru Svētdienu noteiktā laikā es stāvēšu pie noteiktas mājas stūra. Aizgādāšu un atgādāšu jūs no Baznīcas. Es to darīšu Dievam par godu. Matemātiku es nezinu, angļu valodu arī, bet man ir mašīna.”

Vēlāk radās ideja izveidot kladīti, kurā no vienas puses rakstīts “Man ir nepieciešama palīdzība”, bet no otras “Varu palīdzēt”. Un sadaļā “Varu palīdzēt”, piemēram, kāda pensionāre raksta: “ Varu pie sevis izmitināt vienu vai divas studentes par brīvu vai arī par komunālo apmaksu. Ir brīva istaba. Dzīvoju viena.”

Cilvēki GRIB darīt kaut ko labu. Tikai sātans neieredz labus darbus. Šis naids, drausmīgs un ietiepīgs ļaunums pret jebkāda veida labestību un vēlme apslāpēt jebkādu labvēlības liesiņu, kas aizdegusies. Cilvēki ir daudz labāki, nekā viņi ir pēc fakta!

Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Paldies Aigaram Vancenko

Atvērt savas durvis

Man sen vairs pats galvenais dzīvē nav tas, vai mani pieņems citi, bet gan tas, VAI ES PATI SEVI PIEŅEMŠU…
Pienāk diena, kad tu vairs nevēlies spēlēt stulbas spēles, mēģinot izsijāt cilvēkus caur viņu spēju-nespēju mīlēt tevi ne tikai baltu un pūkainu … jo aiz visa šī lūguma pārdrošības slēpjas sens, kā pasaule, mēģinājums mīlēt sevi caur kādu citu.
Taču tā tas nestrādā. Tā tikai tiek uzsāktas ilglaicīgas drāmas, kas noved pie totālas iekšējas iztukšošanās… un vairs nekā cita.

Vai es pati spēšu izturēt savas emocionālas viesuļvētras un nespēju pieņemt to, kas notiek tieši šobrīd?
Vai es spēšu pati tikt galā ar savu vilšanos un izmisumu?
Vai es spēšu saprast visas savas zemapziņas reakcijas, kuras vienā mirklī spēj sagraut visus manus centienus nostāvēt uz šūpojošā dzīves aisberga?

Dažreiz sanāk. Dažreiz nesanāk.

Un kamēr nesanāk, ārpusē notikt var jebkas…
Tevi var mīlēt, atzīt, atvērt tev visas durvis, taču pa nevienām no tām tu neieiesi, kamēr nedosi sev tiesības mīlēt un būt mīlētam, būt atzītam un atzīt citus, ieiet pa atvērtām durvīm un atvērt savējās.

Sākumā tu pats.
Pēc tam – visi parējie, kā lidmašīnā uzvelkot masku…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir jāiemācās saudzēt vienam otru

Tajā dienā, kad nomira mans tēvs, es veikalā pirku banānus.

Atceros, ka toreiz nodomāju: “Tas taču nav normāli! Tavs tēvs tikko kā nomira, kāda velna pēc tu pērc tos banānus?” Taču mums bija vajadzīgi banāni. Jo rīt no rīta mēs modīsimies – bet banānu brokastīm nebūs. Tā arī es devos tos pirkt.

Nākamajās dienās tāpat vajadzēja izdarīt ļoti daudz dažadu lietu, meklēju navigacijā automašīnas stāvvietas, gaidīju kafejnīcā rindā, sēdēju parkā uz soliņa – centos norīt asaras, centos turēties taisni. Bet patiesībā es biju uz tādas histērijas robežas, kad visi apkārtējie pārbīlī aizbēgtu uz visām pusēm.

Man bija sajūta, ka gribu sev kaklā uzkārt plāksnīti ar uzrakstu “Man tikko nomira tētis. Lūdzu, esiet saudzīgi!”

Ja neieskatījās dziļi manās uztūkušajās acīs un nedzirdēja, kā dreb mana balss, neviens pat iedomāties nevarēja, kas manī notiek. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt doma par to, cik dziļa ir aiza, kas pēkšņi aprijusi visu iepriekšējo normālo dzīvi cilvēkam, kurš stāvēja blakus jums veikalā rindā pēc banāniem.

Un, lai arī es negribēju sev uz krūtīm nēsāt plāksnīti ar šo notikumu aprakstu, tas tomēr varētu palīdzēt – tas liktu cilvēkiem blakus ievērot distanci, vai runāt maigāk, vai kustēties rāmāk un tas palīdzētu neiespējamo padarīt kaut nedaudz ciešamāku.

Visi cilvēki, kuri tev apkārt: cilvēki, ar kuriem tu kopā stāvi rindā pārtikas veikalā, grūsties tramvajā, sēdi darbā, satiecies sociālajos tīklos, skaties acīs pāri virtuves galdam, – visi viņi savā dzīvē sastopas ar zaudējumiem, tie vienmēr pavada mūs dzīves ceļā.

Visi par kaut ko skumst, pēc kaut kā alkst, uztraucas par kaut ko. Iespējams, uz iziršanas robežas ir viņu laulība, iespējams, nespēj laikā nomaksāt kredītu, vai arī gaida sava bērna analīžu rezultātus, bet varbūt jūk prātā, atceroties savu pirms pieciem gadiem aizsaulē aizgājušo mīļo cilvēku, jo zaudējuma sāpes vēl joprojām ir tikpat asas kā pirmajā dienā.

Katrs, absolūti ikviens cilvēks, ar kuru tu šodien tiksies, cenšas iegūt mieru dvēselē un tikt galā ar trauksmes sajūtu; cenšas izdzīvot šo diennakti ar visiem tās uzdevumiem un risināmajiem jautājumiem, nesalūzis pie banānu stenda, rindā uz parkingu vai pastā.

Iespējams, viņiem nav sēras sakarā ar sava tēva traģisko bojāeju, bet vienalga, cilvēki, kuru dvēseles ir ievainotas, izmocītas un sāpju iztukšotas, ir visur, un katru dienu viņi stiepj šo savu nastu. Šie cilvēki mums ir blakus – turklāt bieži vien lielāko daļu laika, taču mēs viņus pat neievērojam:

Tie vecāki, kuriem ir nedziedināmi slimi bērni.
Tie pāri, kuri šķiras.
Tie cilvēki, kuri zaudējuši tuviniekus vai attiecības.
Bērni, kurus skolā moca.
Pusaudži uz pašnāvības sliekšņa.
Cilvēki savu tuvinieku nāves gadadienā.
Vecāki, kuri pārdzīvo par saviem bērniem depresijā.
To karavīru, kuri dienē karstajos punktos sievas.
Ģimenes, kuras nezin, ka “savilkt kopā galus”.
Vientuļie vecāki, kuri naktīs neguļ, jo nezin, kā izaudzināt vieniem savus bērnus.

Katrs savureiz skumst, uztraucas, baidās, bet neviens nenēsā uzrakstu uz krūtīm: “MAN NAV VIEGLI. ESIET SAUDZĪGI!”

Un, kamēr nav tādu uzrakstu, mums katram vajadzētu uzmanīgāk ielūkoties katrā, kurš mums blakus, – darbā, lielveikalā, kāpņu telpā – nav svarīgi, kur. Mums nevajadzētu iedomāties, ka tikai mēs varam “karāties mata galā”. Kā reiz tepat blakus cilvēki, iespējams, arī atrodas tadā pašā stāvoklī un gatavi ķerties pie pēdēja salmiņa – un par šo salmiņu var kļūt vienkārši mūsu labestīgā attieksme.

Sev ir jāatgādina, ka no mūsu acīm tiek slēpti ļoti smagi dzīves stāsti un tāpēc ir svarīgi pret katru cilvēku izturēties cieņpilni, labestīgi un ļoti saudzīgi.

Daudzi no tiem, kurus šodien tu satiksi, sevī nes sāpi, bet nenes plakātu, lai par to paziņotu apkārtējiem, lai brīdinātu, lai parādītu, ka ir nobijušies. Taču, ja tu uzmanīgi paskatīsies, tu ieraudzīsi.

Esi saudzīgs!

© Džons Pavlovičs «Cerība un citas superspējas””
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ne viss ir tā kā izskatās

Un nevajag cilvēku vērtēt pec ārienes. Tā dažkārt ir tik ļoti mānīga.

Restorānā sēdēja kāds vecs vīrs; izskatījās augstprātīgs un nepieejams. Nedaudz līdzīgs maitas putnam; tāds plēsonīgs profils, spurainiem, sirmiem matiem, kas ieskāva pliko galvvidu, pinkainām sirmām uzacīm un sakrampētiem pirkstiem… Un tik nievājoši, it kā no augšas viņš vēroja cilvēkus sev apkārt. Savas pusdienas viņš ēda it kā negribīgi. Smalki ģērbts, lai arī šeit, pie jūras cilvēki staigāja šortos un T-kreklos. Bet vinš sēdēja kā Drakula un dusmīgām acīm vēroja cilvēkus. Kā indīga efeja, nevis cilvēks. Rūpīgi aplūkoja savu dakšiņu, droši vien kaut kas neapmierināja, pasauca oficiantu un lika atnest citu. Viņam to mirklī arī atnesa. Sirdi stindzinošs vecis.

Un te pēkšņi jauns puisis – oficiants, nejauši nometa zemē paplāti ar mizīgu trauku kaudzi. Tieši blakus vecajam vīram. Un pat nedaudz notraipīja vecā vīra drēbes. Troksnis, trauku šķindoņa, puisis pārbijies un izmisis. Bija skaidrs, ka skādi par saplēstajiem traukiem viņam nāksies samaksāt. Un arī vecais noteikti viņam tūlīt parādīs – tā visi domāja. Bet no otra zāles gala steidzās zāles menedžeris. Oficianta priekšnieks. Viņš pieskrēja puisim klāt un jau atvēra muti, lai sāktu viņu aprāt, bet vecais vīrs piecēlās, iebakstīja sev krūtīs un paziņoja, ka viņš bijis neveikls un pagrūdis oficiantu. Menedžeris nebija redzējis šo incidentu un to, ka vecais vīrs pat nebija piecēlies no savas vietas.

Vecais vīrs izvilka maku un jautāja, cik viņam jāmaksā par sasistajiem traukiem?

Droši vien menedžeris bija nolēmis izrādīt lojalitāti klientam, vai arī tā bija pieņemts šajā iestādē; taču naudu vinš nepaņēma. Atmeta ar roku, uzsmaidīja dežūrsmaidu, it kā sakot: ko nu tur, nieki vien!

Oficiants savāca trauku lauskas, bet vecais vīrs apmaksāja rēķinu, piecēlās, paņēma savu portfeli un devās uz durvīm. Pa ceļam uzsita oficiantam uz pleca, pateica kaut ko uzmundrinošu, līdzīgu: Hände hoch, Achtung vai Gut, der Knabe”. Un brīdī, kad vecais vīrs atstāja restorānu, viņš vairs neizskatījās līdzīgs maitas putnam, bet gan viedam baltam ērglim.

Tā mainās cilvēki. Vai arī mūsu skats uz viņiem…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve ir kā vilciens

“Dzīvot kopā ar cilvēkiem – tas ir tāpat kā braukt vienā vilciena kupejā.
Un ir tik labi braukt kopā ar pieklājīgiem ceļabiedriem. Rūpīgi salikt savas mantas apakšējā nodalījumā un atstāt vietu arī citiem.
Kāds palīdz uzcelt tavu čemodānu uz augšējā plaukta, un atdod savu vietu, ja pats ir jauns un veikls, un var iekārtoties augšējā guļvietā.
Vai arī mēs atdodam savu vietu, ja braucam kopā ar bērnu vai vecu cilvēku.
Un visi, laipni klusējot, pamet kupeju, kad otram vajag pārģērbties. Un pusdienu laikā laipni sarūmēsies. Un neuzbazīgi uzcienās ar ēdienu. Un neviens neteiks: “Kāpēc tu lieto cukura aizvietotāju? Tas taču ir tik kaitīgs!”. Varbūt arī kaitīgs, taču tā sanāca.
Un visi laipni aprunāsies, neaizskarot neērtas tēmas. Padzers tēju. Un apgulsies savās guļvietās, apsegsies lai no rīta pamostos mundri un atpūtušies.
Pat tad, ja bērns sāks raudāt – nekas, tas taču ir bērns. Vajag viņu maigi ieaijāt un viņš aizmigs.Ir tik patīkami ceļot tādā labā kupejā. Kur nevienam neko nevajag paskaidrot, lūgt iziet, kad pārģērbies un paciest lamas vai sūdzēšanos…

Dzīve ir kā vilciens. Nav zināms, kurp braucam, taču no mums ir atkarīgs, kā padarīt savu braucienu pēc iespējas patīkamāku. Tāpēc, ka nav jau kur sprukt. Un visiem vajag braukt.

Maz kādi ir mani ieradumi un vēlmes, vārdu krājums un dzīves pieredze; es kupejā nebraucu viena. Tāpēc ir ļoti svarīgi būt laipnam un pieklājīgam. Un saprotošam.
Varbūt ne māņticības dēļ Freids nemīlēja vilcienus. Vienkārši ceļabiedri viņam pagadījās nepatīkami.

Tā ir liela laime, braukt kopā ar labiem ceļabiedriem, kuriem līdzi ir garšīgi pīrādziņi un krūtīs pukst laba sirds. Un pašam tādam būt. Vismaz pacensties…”

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja nav sunim nekā ko dot

Ja nav sunim nekā ko dot, nevajag viņu pievilināt. Un pastiept tukšu roku. Bet pēc tam noglaudīt un doties tālāk; it kā jau labi, laipni. Taču nav patīkami to redzēt. Un arī ar cilvēkiem tā nevajag rīkoties – nevajag cilvēku pievilināt, ja tev nav ko viņam dot.

Ievilkt tukšās attiecībās, pastiepjot tukšu roku, sakot “ņem, ņem!”… Tās ir tukšas un cietsirdīgas izklaides un spēles ar svešām jūtām. Otrs cilvēks var būt vientuļš un izsalcis. Emocionālais bads ir tikpat mokošs kā fiziskais. Cilvēks gaida mīlestību, uzmanību, maigumu. Un ir gatavs iet blakus tāpat kā suns. Bet viņam paglauda galvu un dodas tālāk savās darīšanās… Ir ļoti skumji to vērot. Viens paēdis un apmierināts. Viņš vienkārši izklaidējas. Bet otrs – vientuļš un nelaimīgs. Un klusībā uz kaut ko cer, kaut ko gaida. Tāds cilvēks. Mīlestību. Un pēc tam gaida, kad viņam piezvanīs, uzrakstīs, atcerēsies par viņu. Kaut kur uzaicinās. Teiks: esmu noilgojies. Bet nezvana un neraksta. Ja arī atcerās – tad tikai tā, iegribas pēc un, ja nu galīgi nav nekā cita ko darīt. Vai arī vajag pacelt pašvērtējumu…

Ja nav ko dot cilvēkam, tad labāk neuzsākt attiecības. Un nevajag spēlēties ar citu jūtām. Un nevajag pastiept tukšu roku – cilvēki tic. Īpaši tie, kuri vientuļi un ne īpaši laimīgi… 

© Anna Kirjanova
​​​​​​​Foto: Adina Voicu
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nemīlestības valsts

Telaviva. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums, viņš sāk raudāt. Māte: “Mans mīļais, neraudi, nopirksim citu, labāku un lielāku, nāc šurp, mīļumiņ”.
Garāmgājēji smaida un māj ar rokām, daži sāk dejot un tad visi kopā ar māti un dēlu iet pēc saldējuma.

Maskava. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums. Viņš sāk raudāt.
Māte: “Vai tu patiešām pilnīgi stulbs esi!? Tūliņ laizīsi man asfaltu! Vairs nekādu saldējumu, vairs nekādu pastaigu. Visu izstāstīšu tēvam, viņš tev ar siksnu iemācīs kā uzvesties!”
Garāmgājēji ātri pāriet ielas otrā pusē. Viņiem ir nepatīkami to redzēt, jo tas liek domāt par drīzu pasaules galu. Debesis aizsedz liels melns mākonis. Vējš aizpūš pēdējās lapas un smaidu no cilvēku sejām kopā ar ticību un cerību.

Velns parāvis, no tā arī viss sākas. No aizliegumiem, sodiem, pazemojumiem, piekasīšanās, rupjībām. Tik daudz rupjas un naidpilnas attieksmes pret bērniem, kā tas ir Krievijā, nevar redzēt nekur citur pasaulē. Tā ir tāda vietējā audzināšanas ”ētika”. Tāpēc, ka mēs esam nācija, kura neko nezin par to, ko nozīmē mīlēt sevi. Un tas nav stāsts par aklu apsēstību, bet gan to, ko nozīmē cieņa un pārliecība par sevi. Nekas nedod lielāku pārliecību kā mīlestība.

Man bērnībā bija draudzene-kaimiņiene, kura visu laiku apskauda ebrejus: “Viņi nekad nelamā savus bērnus, viņi tos tikai slavē un mīl”. Klīda tadas leģendas. Bet patiesībā tās nav leģendas: ebreji, tāpat kā vairums silto zemju tautu, prot savus bērnus mīlēt. Taču skarbajos padomijas apstākļos tāda uzvedība patiešām šķita neticama.

Ja aizdomājamies plašāk, uz kopējā fona tādi par sevi pārliecināti cilvēki izskatās kā paradokss. Ar grūtībām es varu atcerēties burtiski divus trīs paziņas, par kuriem var teikt, ka tie ir apbrīnojami pārliecināti par sevi cilvēki. Un, kas ir vēl svarīgi, ka viss, ko viņi dara, nes apbrīnojamus augļus. Ja viņiem galvā iešaujas kāda ideja, viņi to realizē, un tas šķiet tik viegli un liekas, ka viņi nepazīst ne mokas, ne šaubas.

Man ir kāds pazīstams mākslinieks Fjodors Pavlovs, kurš jau kopš agras bērnības ir iestudējis teātra izrādes, radījis savu modeļu aģentūru, pēc tam laikrakstu. Tagad viņš ir mākslinieks, kurš rada brīnišķīgas performances. Viņš vienmēr manī ir izraisījis dīvainas sajūtas – es nekad neesmu spējusi atbrīvoties no tādas kā skaudības par to, ka viņam ir tāda pārliecinātība par to, ko viņš dara un, ka viņam viss izdodas tik viegli un rotaļīgi.

Es arī zinu ļoti daudzus apdāvinātus un ārkārtīgi talantīgus cilvēkus, kuri domājot par savu projektu, vienalga, vai tā ir grāmata, scenārijs, vai vienalga, kas cits, kļūst stīvi un bezspēcīgi. Ziniet, cik daudz labu grāmatu nav uzrakstīts? Es arī to precīzi nezinu, taču zinu, ka ļoti daudz (vairāk kā ir uzrakstīts).

Lūk, viens mans draugs grib rakstīt, bet viņam ir briesmīgs radošais bloks: viņu pārņem bailes momentā, kā iedomājas par publikas viedokli. Tāpēc, ka ik reizi, kad viņš bērnība kaut ko zīmēja vai rakstīja, vecāki viņu nevis slavēja, bet kritizēja. Bet jau vēlāk, kad puisis histērijā kliedza: “Nu, kāpēc?!” – viņi atbildēja: “Mēs taču labu vien tev vēlējām”.
Jo slavēt ir slikti, bet kritizēt – ļoti labi. (Un vai maz vērts brīnīties par to, ka internetā varam lasīt, kā cilvēki viens otru tikai lamā).

Kāds mans paziņa uzrakstīja brīnišķīgu rakstu. Es viņam aizsūtīju ziņu: kāds brīnišķīgs raksts, tu esi tads malacis! Mēs aprunājāmies un viņš teica: “Tik patīkami to dzirdēt, es vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu dzirdējis uzslavu no kolēģa”.

Tā arī ir. Neviens nevienu neslavē. Bieži vien pat paziņas publiski uzraksta komentāru no sērijas “kurš kaut ko tik stulbu var uzrakstīt, vai tik tu neesi muļķe?” Varbūt arī esmu muļķe. Varbūt stulbs teksts. Bet es tomēr kaut ko tādu labāk pateiktu privātā sarakstē un daudz iecietīgākiem vārdiem.

Es atceros notikumu, kurš atgadījās ar mani, kad man bija septiņi gadi. Es biju nolēmusi rakstīt romānu. Uzrakstīju pāris lapas, parādīju tētim (mans tētis ir rakstnieks), bet viņš atgaiņājās, teikdams – “sižeta nav, tas viss izklausās tā – ne īpaši labi”. Vispār jau man stēvs, salīdzinot ar citiem, ir vienkarši mīļumiņš. Viņš mani vienmēr ir uzmundrinājis un stimulējis. Un vēlāk man teica, ka esmu ģeniāla. Bet toreiz viņš pateica tā. Un mani tas briesmīgi aizvainoja. Es nometu savu lielo romānu un vairs nerakstīju –  līdz 15 gadiem.
Iespējams, man vajadzēja jau savos septiņos gados saņemties un uzrakstīt “Karš un miers”, taču bērni ir savu vecāku atspulgs, un viņi pasauli iepazīst caur uzslavām un kritiku.

Starp citu, runājot par skolu. Astotajā klasē mūsu skolā darbu sāka jauna literatūras skolotāja, un tieši viņa izmainīja manu dzīvi. Mums lika rakstīt kārtejo sacerējumu. Tolaik sacerējumus rakstīja sekojoši: saviem vārdiem pārstāstīja padomju kritiķu priekšvārdus grāmatām. Tāpēc man vienmēr literatūrā bija knaps trijnieks – priekšvārdus es nelasīju, kaut ko norakstīju no citiem. Bet te pēkšņi sadusmojos un uzrakstīju visu, ko domāju par dzejnieku Ņekrasovu (bet man viņa dzeja nepatika).
Un tā es kļuvu par teicamnieci. Jaunā skolotāja visiem salika nepamierinošas atzīmes par to, ka tie pārraksta svešas urā-patriotiskās domas, bet man bija piecinieks un uzslavas pusstundas garumā. 

Dažkārt es domāju, kā gan būtu veidojusies mana dzīve, ja tā arī līdz skolas beigšanai mēs būtu turpinājuši pārrakstīt padomju laika “pakaļlaižu” domas. Ja nebūtu atnācis jauns cilvēks un pateicis, ka mums jābūt savām domām un, galvenais, ka mums tās ir jāizsaka. Un, ka ikviens viedoklis ir interesants – nav “pareizā” un “nepareizā”.

Es runāju par to, ka mēs, kuri esam saelpojušies padomju laika smakas un arī šodienas bērni, kurus vēl joprojām māca pēc tā laika sistēmas, – mēs praktiski neko nezinām par brīnumaino brīvības sajūtu, ko dod pārliecība par sevi un cieņa pret savu viedokli.

Mums mācīja būt “kā visiem”, mēs baidījāmies un baidāmies pieļaut kaut vismazāko kļūdu, tās ir mūsu pirmatnējās bailes par to, ka saņemsim sodu vai arī pretīgu kritiku,

Mana paziņas-žurnālista mamma viņam jautāja: “Kāpēc tu domā, ka tavs viedoklis kādu interesē?” Un viņa jau nav vienīgā, kura uzdod tādus jautājumus. Mīļā mamma, kura prieka vietā par to, ka viņas dēls ir žurnālists un rakstnieks, ka viņu publicē, interesējas: “Kam gan tu esi vajadzīgs?”

Diemžēl, Krievijā tas ir normāli. Un tā vietā, lai cilvēki atbalstītu mūsu entuziasmu, parasti mēs saņemam šaubas, skepsi un kritiku.

Un tā arī dzīvojam, viens otram to nododot: no paaudzes paaudzē, no viena otram sociālajos tīklos. Rupjības, nosodījums un skepse – vienīgie mūsu cilvēkam saprotamie mijiedarbības veidi.

“Meitenīt, jūs tik labi izskatāties!” – tu saki svešai sievietei. Bet tev uzmet ašu bailīgu skatienu, un kaut ko atmurkšķ. Pat tad, ja kādā privātā pasākumā tu sievietei saki: “Tev tik skaista kleita”, labākajā gadījumā īsi atrauc “paldies”. Un nekad: “Ai, tas ir tik patīkami, es to šogad iegādājos kādā lielā izpārdošanā!” Godīgi. Maskavā es ne reizi neesmu saņēmusi tādu atbildi. Jo cilvēki neprot reaģēt uz uzslavām. Labākajā gadījumā atbild: “Ko, jūs, tā ir saburzījusies un mati man nemazgāti, un esmu apaukstējusies, un vispār izskatos briesmīgi”.

Briesmīgi.

Tas taču ir tik brīnišķīgi, kad tu apbrīno un slavē citus cilvēkus, par to, ka viņi ir skaisti saģērbušies, vai grāmatu uzrakstījuši, vai dzeju sacerējuši, vai izskatās skaisti un izstaro gaismu un siltumu. Abpusējās apbrīnas atmosfēra ir tik jauka, salīdzinot ar to nospiedošo mūžīgo neīstumu un cīņu par to, kurš vairāk aizvainojošu vārdu pateiks. Šķiet, šī naidpilnā sabiedrība pati sevi ir izsmēlusi – jāsāk vienam otru slavēt. Pat tad, ja šķiet, ka īsti nav par ko slavēt. Ja nu pēkšņi tas nostrādā?

Anna Hoļina
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Man šķiet, ka mēs Latvijā esam tikuši nedaudz tālāk, vismaz es savā draugu un paziņu lokā pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuri prot gan paslavēt gan arī pieņemt uzslavas. Tāpat arī komentāros, es jūtu tik daudz vēlmes otram pateikt ko labu, un saņemu ļoti daudz labus vārdus un uzslavas. Un es mācos tos pieņemt ar mīlestību un pateicību –- un tad labais vairo labo. Paldies, Mīļie! 

Ginta

Došanas prieks

Reiz, kad es vēl biju pusaudze, mēs ar tēti stāvējām rindā pēc biļetēm uz cirku. Starp mums un kasi bija tikai viena ģimene. Tā atstāja uz mani ļoti spēcīgu iespaidu.

Bija astoņi bērni, visi jaunāki par 12 gadiem. Pēc tā, kā viņi bija apģērbti, varēja pateikt, ka viņiem nebija daudz naudas, taču viņu apģērbs bija tīrs un akurāts. Bērni uzvedās ļoti pieklājīgi un rātni. Visi pa pāriem, rokās sadevušies stāvēja rindā aiz saviem vecākiem.
Viņi sajūsmināti runāja par klauniem, dzīvniekiem un visu, ko jau pēc neilga brīža šajā brīnumainajā naktī varēs ieraudzīt. Pēc tā, cik ļoti satraukušies viņi bija, varēja spriest, ka viņi nekad agrāk cirkā nebija bijuši. Šis notikums bija viņu dzīves rozīnīte.

Tēvs un māte lepni stāvēja savas saimes priekšgalā. Māte turējās pie rokas savam vīram un skatījās uz viņu, it kā sakot: “Tu esi mans bruņinieks mirdzošās bruņās!” Viņš apmierināti smaidīja un priecājās par savu laimīgo ģimeni.

Pārdevēja kasē jautāja, cik biļetes viņš vēlas? Viņš lepni atbildēja: “Es vēlētos nopirkt astoņas bērnu un divas pieaugušo biļetes”. Pārdevēja saskaitīja un paziņoja cenu. Sieva palaida vaļā vīra roku, viņas galva noliecās, vīrieša lūpas nodrebēja. Pēc tam viņš pieliecās tuvāk pārdevējai un pārjautāja: “Cik jūs teicāt?” Pārdevēja vēlreiz nosauca cenu.

Viņam pietrūka naudas. Kā viņam būtu jāpagriežas un jāpasaka saviem astoņiem bērniem, ka viņam nav pietiekami naudas, lai aizvestu viņus uz cirku?

Redzot notiekošo, mans tētis iebāza roku kabatā, izvilka 20 dolāru banknoti un nometa to zemē (mēs naudas ziņā nebijām bagāti cilvēki). Mans tētis noliecās, pacēla šo 20 dolāru banknoti, uzsita vīrietim pa plecu un teica: “Piedodiet, ser, šis izkrita no jūsu kabatas”.

Vīrietis saprata, kas notiek. Viņš neprasīja žēlastības dāvanas, bet ļoti augstu novērtēja palīdzību šajā izmisīgajā, sirdi plosošajā un neērtajā situācijā.

Viņš paskatījās acīs manam tētim, saņēma abām rokām viņa roku, stingri sažņaudza rokā naudu un trīcošām lūpām un asarām acīs teica: “Liels paldies jums,ser. Tas patiešām ir ļoti svarīgi man un manai ģimenei”.

Mēs ar tēti atgriezāmies pie mašīnas un devāmies mājās. Tie 20 dolāri, ko tētis atdeva šim vīrietim, bija nauda, par kuru mēs grasījāmies nopirkt sev biļetes uz cirku.

Lai arī tajā naktī mums neizdevas redzēt cirka izrādi, mēs abi bijām ļoti priecīgi, tas bija prieks, kurš bija daudz lielāks par to, ko spētu dot man cirks.

Tajā dienā es uzzināju vārda “DOT” vērtību.

Dodošais ir lielāks par Pieņemošo. Ja gribi būt liels, lielāks par dzīvi, iemācies Dot. Mīlestībai nav nekā kopīga ar to, ko tu vēlies saņemt – tikai ar to, ko tu sagaidi atdot. – Un tas ir viss.

Nav iespējams pārvērtēt došanas nozīmīgumu un citu svētīšanu, jo došanā vienmēr ir prieks. Iemācies darīt kādu laimīgu, dodot.

Katrīna Hepberna
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Avots: Счастливый психолог

Tas ir tik vienkārši, taču tik ļoti svarīgi

Tas ir tik vienkārši – piebremzēt pagriezienā, lai palaistu gājēju. Tad viņa mētelis un tava sirdsapziņa būs tīri.

Tas ir tik vienkārši – bērnam, kurš sasitis eglītes mantiņu, pateikt: “Nekas, mīļais, nebēdā, tas uz laimi!”, nevis pusstundu kliegt tā, it kā viņš būtu sasitis nevis mantiņu bet tavu sirdi.

Tas ir tik vienkārši – piezvanīt mammai un pajautāt: “Sveika, mammīt, kā  tev klājas?”, nevis zvanīt tikai tad, kad kaut ko vajag.

Tas ir tik vienkārši – pēc izrādes piecelties kājās un skaļi aplaudēt. Nebaidies, tavas kājas nenolūzīs no saspringuma. Bet aktieriem tas būs ļoti patīkami. Tavi aplausi ir viņu galvenā balva un barība. Citas nav.

Tas ir tik vienkārši – atstāt pie sevis savu viedokli, paklusēt, ja tu nepiekrīti kaut kam, kas publicēts sociālajos tīklos. Bet to enerģiju, kas kā ūdens aizplūst indīgam komentāram, iztērēt kaut kam radošam.

Tas ir tik vienkārši – būt pateicīgam. Teikt “pateicos” par to, ka tev atbrīvoja vietu, atbildēja uz tavu vēstuli, piekrita kopā ar tevi pavakariņot. Tāpēc, ka, ja godīgi, tev neviens neko nav parādā. Ne vecāki, ne tavi bērni, ne tavi kolēģi, ne draudzene, ne  šveicars, kuram tu sūdzies par to, ka devītajā stāvā pārāk skaļi skan mūzika.

Tas ir tiek vienkārši  – pateikt “NĒ” visam, kas tev nav tuvs. Cilvēkiem, kuri tev nodara sāpes. Cilvēkiem, kuri noliedz tavas vērtības. Garlaicīgām grāmatām. Rupjam taksistam, atrodi citu taksometru, cieni sevi. “Nē” pasaki visam, kas tevi grauj. “Jā”  saki visam, kas tevi dara laimīgu.

Tas ir tik vienkarši – nosūtīt sms “Es tevi mīlu”. Vienkārši tāpat. Bez iemesla. Tāpēc, ka tev ir tik ļoti paveicies, ka ir, kam to nosūtīt.

Tas ir tik vienkārši – pārkāpt noteikumus. Būt smieklīgam. Nogulēt. Aizmigt kinoteātrī. Uzvilkt pašu košāko kleitu pašā drūmākajā dienā. Ēst omleti un griķu putru no svētku servīzes.

– Mammu, – vēlu vakarā bērni man atzīstas. – Mēs tik ļoti vēlētos visi kopā pagulēt uz grīdas. Mēs saprotam, ka tagad nav īstais laiks, un Jarusai šobrīd ir iesnas, un skaidrs, ka ideja nav pārāk spīdoša, taču tik ļoti gribās, lūdzu, atceries to.
– Brīnišķīga ideja, – es saku. – Kāpēc, lai mēs to neizdarītu tieši tagad?! Jo tas taču ir tik vienkārši!

No mazām lietiņām – no tava “paldies”. “Lūdzu””, “nekā briesmīga”, “es tevi mīlu”, “sabučo mani”, “samīļojamies”, “izdarīsim to tieši tagad”, kopā saliekas lielas lietas, īsta laime.

© Jaroslava Gres
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai ko tu sev vēlētos, dod to otram

Es atceros, reiz, kad lietas veicās ne īpaši labi, mani nomāca drūmas domas par to, ka man nav naudas, ir pavisam maz ēdamā, un es nezinu, kad nākamo reiz varēšu normāli paēst, un nezinu, kā samaksāt par dzīvokli. Vakarā autobusa pieturā es satiku jaunu pāri. Es viņus ieraudzīju uz soliņa sarāvušos kamoliņā un apsegušos ar savām jakām segas vietā.

Mana sirds notrīsēja. Es atceros, kā mums bija, kad bijām vēl pavisam bērni un pārbraucām no vienas vietas uz citu, nemitīgi bijām ceļā.

Es piegāju viņiem klāt un uzaicināju pie sevis pasēdēt siltumā pie uguns, izdzert tasi karstas šokolādes, varbūt apgulties saliekamajā gultā un labi izgulēties. Viņi lielām acīm skatījās uz mani no apakšas uz augšu, kā bērni skatās Ziemassvētku rītā.

Mēs aizgājām uz manu dzīvokli un es viņiem pagatavoju ēst. Tajā vakarā mēs paēdām labāk, kā ikviens no mums kādā citā vakarā pa visu šo laiku. Ēdiena mums bija pārpārēm. ledusskapis bija pilns. Man vajadzēja tikai pastiept roku un paņemt to, ko iepriekš tur biju ielicis. Es visu apcepu pannā un tas, kas sanāca, bija lielisks! Es atceros, kā padomāju: no kurienes viss šis ēdiens?

Nākamajā rītā es jauniešus pabaroju un pavadīju. Atvadoties pieturā izvilku no kabatas divdesmit dolāru banknoti “Varbūt jums tas noderēs”, es teicu. Apskāvu viņus un mēs atvadījāmies. Visu to dienu mani mana situācija vairs tik ļoti nebiedēja. Jā, pat visu nedēļu! Šis notikums, kas uz visiem laikiem palika manā atminā, ļoti izmainīja manu pasaules redzējumu un dzīves izpratni.

Lai ko tu sev vēlētos, atdod to otram.

Ja vēlies būt laimīgs, dari laimīgu otru.

Ja vēlies būt veiksmīgs, palīdzi otram būt veiksmīgam.
Ja vēlies vairāk mīlestības savā dzīvē, izdari tā, lai otram tas būtu vairāk.
Izdari to no sirds, ne tāpēc, ka meklē personīgo labumu, bet tāpēc, ka tu patiešām gribi lai otram cilvēkam tas viss būtu… un viss, ko tu atdevi, atgriezīsies pie tevis.

Nīls Donalds Volšs “Sarunas ar Dievu”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Felicity Berkleef
Tulkoja: Ginta Filia Solis