Izdarītais vienmēr atgriezīsies

Šis ir ļoti pamācošs un patiess stāsts..

20. gadsimta sākumā kāds skotu fermeris atgriezās mājās no lauka. Ejot garām purvam, viņš izdzirdēja palīgā saucienus. Fermeris skrēja uz to pusi, no kurienes nāca balss un ieraudzīja puiku, kurš bija iekritis akacī un mēģināja izglābties. Fermeris nolauza resnu zaru un uzmanīgi pietuvojās akača malai, pastiepis rokā zara gabalu. Beidzot izdevās puiku izvilt no purva. Tas ilgi nevarēja nomierināties – drebēja un raudāja.

Fermeris teica:
– Iesim pie manis uz mājām, Tev jānomierinās, jāsasildās un jāatžirgst.
– Nē, nē, – puika pretojās – mani gaida tētis. Viņš noteikti ļoti uztraucas.
Pateicies savam glābējam, puika aizskrēja.
No rīta agrā gaismiņā pie fermera mājas piebrauca kariete. No karietes izkāpa smalki ģērbies kungs un jautāja:
– Vai Jūs vakar vakarā manam dēlam izglābāt dzīvību, izvelkot viņu no purva?
– Jā, es – atbildēja fermeris.
– Cik es esmu Jums parādā?
– Kāpēc Jūs mani apvainojat, Kungs? Jūs neko neesat parādā. Es rīkojos tā, kā būtu rīkojies jebkurš normāls cilvēks.
– Nē, es nevaru to tā atstāt, jo mans dēls man ir ļoti dārgs. Nosauciet jebkuru summu, – uzstāja džentelmenis.
– Es vairāk negribu runāt par šo tēmu. Uz redzēšanos – Fermeris pagriezās, lai aizietu. Un tad uz mājas lieveņa izskrēja fermera dēls.
– Vai tas ir jūsu dēls? – jautāja viesis.
– Jā, – ar lepnumu atbildēja fermeris, noglaudot puikas galvu.
– Izdarīsim tā. Es ņemšu Jūsu dēlu līdzi uz Londonu un apmaksāšu viņa izglītību. Ja viņš ir tikpat cēlsirdīgs kā viņa tēvs, tad ne es, ne Jūs nekad šo lēmumu nenožēlosim.

Pagāja daudzi gadi. Fermera dēls pabeidza skolu, pēc tam medicīnas universitāti un drīz viņa vārds bija pazīstams visā pasaulē kā cilvēka, kas izgudroja penicilīnu. Viņu sauca Aleksandrs Flemings.

Pašā kara sākumā kādā no Londonas klīnikām ar plaušu karsoni smagā formā, iestājās tā paša džentelmeņa dēls, kuru izglāba fermeris. Kā Jums šķiet, kas izglāba viņa dzīvību šoreiz? – Jā, tieši tā, penicilīns, kuru atklāja Aleksandrs Flemings.

Džentelmeni, kurš deva izglītību Flemingam, sauca Rendolfs Čērčils, bet viņa dēlu – Vinstons Čērčils, kurš vēlāk kļuva par Anglijas premjerministru. Iespējams, tieši atceroties šos notikumus, Čērčils teica: “Tevis izdarītais vienmēr atgriezīsies.”

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jūra, kura ir katrā no mums

Es stāvu rindā pasta nodaļā. Gaidu, kad uz elektroniskā tablo parādīsies mans kārtas numurs, un es varēšu pie norādītā lodziņa aizsūtīt savas grāmatas ar autogrāfu cilvēkam, kurš ļoti tās gaida. Atmosfēra pastā ir smaga, rūgstoša. Pie katra lodziņa lokāli mini konflikti.

Kādam pazudusi paciņa, kāds sarunā rupjības darbiniecei un tā mēģina saglabāt savas robežas, bet sanāk vien piebērt ogles jau tā kvēlojošajam ugunskuram. Kāds mēģina salikt savu kartona puzli, tā izjūk un cilvēks sāk rupji lamāties.

Stresu var fiziski sajust, tas lidinās gaisā un padara gaisu biezu kā ķīseli, kurā grūti elpot.

Bija 2020. gada februāris un pasaulē sākās epidēmijas kolapss, valstis viena aiz otras aizvēra savas robežas, paziņoja par karantīnu un cilvēki saprata, ka nebūs labi, un tas ietekmēs katru ģimeni. Un dusmu un aizkaitinājuma enerģijas koncentrācija arvien pieauga.

– Kur tā ir? Es jums jautāju, kur ir mana paciņa? Es jau mēnesi to gaidu! No kaimiņu pilsētas!

– Kurš izdomājis šos birokrātiskos mēslus? Kā šis papīrs  jāaizpilda?

– Ka jūs sauc? Es rakstīšu sūdzību!

Pie katra lodziņa sacelšanās. Bet patiesībā jau šī sacelšanās nav pie lodziņiem, bet gan cilvēkos. Katrā cilvēkā. Vienkārši to nevar ieraudzīt ar neapbruņotu aci, tikai tās atskaņas izpaužas šādos, asos monologos.

Man ļoti gribējās ātrāk nosūtīt savu paciņu un doties projām. Ir neizturami atrasties naida epicentrā.

Es taču saprotu, ka ne jau aiz laimes cilvēki ir uzvilkti un naidīgi, ne jau aiz miera par savu nākotni. Viņi raduši cīnīties dēļ šīs laimes, bet tā kā nenāk tā nenāk. Un pēc tam pienāk krīze un padara bezvērtīgu pat šo ceļu, kas jau ir noiets un it kā atgriež cilvēku starta pozīcijās. Kāds gan tur prieks!?

Pēkšņi pastā ieskrien raudoša jauna sieviete un metas pie trešā lodziņa. Tas ir aizņemts, kāds vīrietis saņem savu paciņu, bet raudoša sieviete it kā to vispār neievēro:

– Jūs man pārdevāt tukšu kastīti! – sieviete raud. – Tur helikoptera nemaz nav!!! Es bērnam nopirku, mēs mājas atvērām, bet kastīte tukša! Bērns raud, es viņu knapi nomierināju. Lūk, viņš aizmiga, bet es fiksi uz pastu…. Lūdzu samainiet, savādāk viņš mājās viens palika…

Sievietei rokās kastīte no spēļu helikoptera. Nesen pastā sāka pārdot spēļmantiņas, tās stāv uz plauktiem. Rotaļu mašīnītes, kuģīši, vilcieniņi plastmasas kastītēs. Mantiņas ir ļoti vieglas, iespējams, tāpēc sieviete nopirka helikoperu, padomāja, ka tas ir viegls, neapzinoties, ka tā tur vienkarši nav.

Darbiniece pie trešā lodziņa viņai skaidro:

– Es nevaru tā vienkārši samainīt. Katrai kastītei ir savs svītru kods. Ja es to samainīšu, tad  sanāks, ka es pati jums nopērku jaunu mantiņu, un to atskaitīs no manas, ta jau mazās algas…. Jūs varat uzrakstīt iesniegumu…

– Kādu iesniegumu??? Es par 700 rubļiem nopirku tukšu kastīti, apbēdināju savu bērnu, novedu līdz asarām, lūdzu, atgrieziet man mantiņu! – sieviete izmisumā raud.

– Droši vien kāds no apmeklētājiem vienkārši izņēma no kastītes helikopteru, – līdzjūtīgi saka darbiniece. – Plauktiņi stāv zālē un ir pieejami visiem. Jāskatās kamerās… Man ļoti žēl, bet noformēsim iesniegumu….

– Man bērns mājas ir viens! Ko mēs noformēsim?? – sieviete raud. – Atdodiet helikopteri.

– Piedodiet, – sieviete pie lodziņa ir gatava palīdzēt, bet savas kompetences robežās, – Man ļoti žēl, ka tā noticis, kāds nozadzis…

– Man nospļauties, kurš nozadzis! Ko man teikt bērnam? Sanāk, ka jūs nevarat nodrošināt drošību, bet mans bērns ir vainīgs? Es viņu viena audzinu, naudu mēnesi krāju, bet tagad paliku bez mantiņas….

Meitene pati izskatās kā izmisuma iemiesojums un raud tik patiesi, it kā šis helikopters patiešām būtu dzīvības un nāves jautājums un es ar katru šūniņu jūtu mātes izmisumu.

Es šo meiteni kopā ar viņas puiku pāris reizes biju redzējusi bērnu spēļu laukumiņā. Tāds kustīgs, jautrs puika, kā jau visi bērni savos četros gados. Mammas prieks, lepnums un dzīves jēga. Un viņa sava bērna smaida deļ ir gatava uz visu.

Un, lūk,  par pēdejo naudu, kuras principā nav, viņa nopērk helikopteri. Nevis vienkārsi helikopteri, bet prieka porciju savam dēlam, ilgstošu laikā. Un viņš “lidos” ar šo helikopteri pa dzīvokli un būs sajūsmā un ar šo sajūsmu sildīs savu mammu, un viņa nenožēlos nevienu par šo sava bērna prieku iztērēto kapeiku.

Bet helikoptera vietā bērns saņem tukšu kasti. Tas nav godīgi. Viņam ir četri gadi un pagaidām viņam ir jābūt aizsargātam no tādiem dzīves “uzmetieniem”.

Viņas laulība bija izrādījusies tukša laimes kaste. Uz kastes bija uzzīmēta laimīga ģimene un māja – pilna laime. Bet patiesībā iekšā bija tukšs.
Un tagad viņa viena audzina savu dēlu, bez palīdzības, un nav tādas vietas, kur varētu uzrakstīt iesniegumu, lai atgriež pazaudēto laiku un izraudātās acis.

Taču pati viņa ir pieaugusi sieviete un pieaugušiem cilvēkiem tādas situācijas sūta pieredzei. Bet bērniem? Par ko viņas dēlam tukša kaste?

Es izeju no rindas un dodos pie mantiņu plauktiem. Meklēju helikoperu. Tādu pašu, kā viņai rokās.

– Vai ir tāds pats helikopters? – es jautāju darbiniecei pie trešā lodziņa. – Man ļoti to vajag nopirkt.

– Nē, ir tikai tas, kas redzams vitrīnā…

– Meitenīt, – es vēršos pie raudošās māmiņas. – Kas vēl bez helikoptera jūsu puikam patīk? Es gribu viņam uzdāvināt. Lūk, vilcieniņš. Lidmašīna. Laiva. Kravas mašīna. Kas vēl?

– Nē, nē, ko jūs!!! – meitene sabīstas. – Jūs taču neesat vainīga šajā situācijā!

– Jā, es neesmu vainīga. Vienkārši gribu bērnam uzdāvināt dāvanu. Ne jau jums, bet jūsu bērnam. Neatsakiet, lūdzu, man šo prieku. Drošāk, drošāk, ko ņemam? Savādāk pamodīsies, bet mammas nav!

– Droši vien lidmašīnu, – meitene ar roku noslauka asaras.

– Lieliski, vai var, es bez rindas nopirkšu lidmašīnu? – es jautāju un man atbrīvo vietu pie visiem lodziņiem!

Vīrietis ar paciņu pie trešā lodziņa pēkšņi apķeras:

– Man tad dodiet to kravas mašīnīti! Es jau sen par tadu sapņoju! Kā jūsu dēlam vārds?

– Slaviks.

– Ko, jūs, es tā nevaru! – noraudājusies jaunā māmiņa krata galvu.

– Varat gan! Tā būs kompensācija par to, ka helikopters pārvērtās par lidmašīnu.

– Bet mēs paņemsim vilcienu, – mamma ar diviem pusaudžiem paņem no plaukta vilcienu.

– Bet no manis – laiva! – saka sieviete ar košu šalli.

– Man mantiņas ir par dārgu, es paņemšu cepumus, – saka smaidīga vecmāmiņa…

Pie trešā lodziņa stāv rinda. Vesela rinda ar cilvēkiem, kuri pat krīzē paliek cilvēki. Krīzē tas ir daudz grūtāk. Tāpēc, ka pašiem bail par savu nākotni. Un tu pats nezini, vai vari atļauties būt tik dāsns. Taču dāsnuma jēga jau nav maciņa biezumā, bet tajā, ka tas iebūvēts dvēseles funkcijās. Tas neizdziest pat lielās bēdās, bet iedegas vēl košāk.

Pēc piecām minūtēm Slavika mamma atkal raud. Rokas viņai pilnas ar spēļu transportu, cepumiem un ievārījumu. Bet tagad tās jau ir citas asaras, maigas, pateicīgas…. Viņa līdzinās mazai meitenītei, kurai tikko kā atgriezta laime…

Es iedomājos, kā pamodīsies mazais Slaviks un ieraudīz šo bagātību. Un uz kādu brīdi kļūs par laimīgāko cilveku pasaulē. Bet varbūt uz ilgu laiku. Bet varbūt – uz visiem laikiem. Un viņa mamma arī iemācīsies būt laimīga. Un sapratīs, ka viņas ģimenes laime ir pilna līdz malām.

Cilvēki ir izdomājuši kā mērīt laimi naudas vienībās un ļoti baidās zaudēt savus maciņus. Bet bagātība taču ir tik daudzveidīga! Ja tev ir ko mīlēt, ja tu kādam esi vitamīns dvēselei, ja tava sirds ir labestības pilna, ja blakus ir tavi mīļie, tava ģimene, ja blakus ir kaut viens adresāts, kurš gaida no tevis ziņas – tu esi ļoti, ļoti bagāts cilvēks un neviena krīze  tevi nebiedē.

Mēs pavadījām no laimes noraudājušos Slavika mammu un atgriezāmies pasta zālē gaidīt katrs savu rindu. Bet atmosfera bija mainījusies. Pie katra lodziņa cilvēki viens otram smaidīja.

– Lūk, arī atradās jūsu paciņa!

– Tajā ir konfektes, es jūs uzcienāšu….

– Paldies par operativitāti….

Es stāvu un smaidu. Un nesteidzos aiziet. Es burtiski peldos cilvēcīgumā un man tik ļoti patīk šī jūra. Jūra, kura ir katrā no mums un ļoti uztraucas, kad mēs to aizmirstam….

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neizdevīgais izrādās izdevīgs

Kaut kas ir izdevīgi, kaut kas – nav izdevīgi, un to ne uzreiz uzzināsi. Tikai pēc tam, pēc kāda laika. Dažkārt ilga, dažkārt neilga. Kā liktens būs lēmis.

Tas notika kādā citā valstī. Kaimiņos dzīvoja divi paveci vīri. Kā pasakā – divi večuki, sauksim viņus Pjērs un Žans. Un vienam no večukiem kāds pie mājas sliekšņa atstāja kucēnu. Vai arī pats kucēns atlīda, kas to lai zin. Tā notiek.

Vecais Pjērs pacēla suņuku aiz čupra un izmeta renstelē. Ko tur daudz krāmēties ar svešu suni. Tāpat jau nav viegli dzīvot un sargāt savu īpašumu. Suns nav izdevīgs. Tas jābaro, ar viņu jāstaigā un jāklausās viņa muļķīgajā riešanā.

Bet vecais Žans ieraudzīja nabaga suņuku un paņēma to pie sevis. Lai arī viņš bija diezgan nabadzīgs vīrs. Arī mājiņa viņam bija maza un vēl viņam bija slimas kājas, tāpēc kliboja. Taču viņš paņēma suņuku pie sevis, sadrupināja pienā maizi, pabaroja. Diezgan neizdevīga rīcība.

Pēc tam tajā valstī sākās karantīna. Vecais Žans trīs reizes dienā devās pastaigā ar suni. Pavasaris, putniņi dzied, skaistums! Un kājas sāka atveseļoties, tāpēc, ka regulāri staigāja. Un ar suņuku nav garlaicīgi. Ir kam pastāstīt par savu jaunību.

Ir ko dresēt, mācīt dot ķepu. Ir ko izguldīt blakus sev gultā. Ir kam gatavot ēst. Un ar ko kopā skatīties kino. Vienam dzīvot ir slikti.
Kā vecajam Pjēram. Kurš karantīnas laikā nevar doties pastaigā. Viņam taču nav suņa. Un nav ar ko parunāt. Un ēd viņš vienatnē, kad skatās briesmīgās ziņas TV. Sanāca pavisam neizdevīgi. Un vecajam Pjēram skauž kaimiņa laime. Viņš skatās pa logu un čukst ļaunus vārdus.

Lūk, kā notiek. Kad neizdevīgais izrādās izdevīgs. Vērtīgs. Bet praktiskais – neizdevīgs.

Kaut gan var teikt, ka darīt labus darbus vienmēr ir izdevīgi. Tāpēc, ka pēc tam nokļūsi paradīzē un staigāsi parkā, cik tik uziet. Un klausīsies putnu dziesmās vai eņģeļu balsīs plaukstošo ābeļu zaros.
Un blakus ies tie, kurus mīli. Nu, tā, kā agrāk uzskatīja. Bet es domāju, ka tā ir patiesība. Ka tā arī ir. Ja ir labais tātad arī paradīze ir. Dārzs, kurā neielaiž visus,  tikai tos, kuri dzīves laikā darīja neizdevīgus darbus. Kaut vai pa retam…


Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

@attiecības @mīlestība @laimīgadzīve

Ja tu kādu mīli, atlaid viņu brīvībā

68618326_1995014773931669_9078327349136588800_n

Libāņu dzejnieks, filosofs un mākslinieks Džibrāns Halils Džibrāns ir uzrakstījis vairāk kā 30 grāmatas, pazīstamākā no kurām “Pravietis”. Tajās ir viss pasaules viedums un dziļums.

Esi pateicīgs par grūtiem laikiem. Tie tev parādīja, cik ļoti spēcīgs tu esi.
“Visspēcīgākās dvēseles dzimst grūtībās, spēcīgākas no tām ir vienās rētās”.

Labestība ir spēcīgu cilvēku rakstura īpašība.
“Jutīgums un laipnība nav vājuma un izmisuma pazīmes, bet gan spēka un apņēmības izpausmes.”

Nav absolūtās patiesības.
“Es nezinu absolūto patiesību. Bet es samierinos ar savu nezināšanu, un tas ir mans gods un balva.
“Nesaki “es atradu patiesību”, bet saki “es atradu patiesības graudu”.”

Tu nekad neaizmirsīsi tos, kas bija blakus pašos tumšākajos laikos.
“Tu vari aizmirst, to, ar ko kopā smējies, bet nekad neaizmirsīsi to, ar kopā raudāji. Skumju saites saista sirdis stiprāk nekā svētlaime un prieks. Asarās mazgāta mīlestība ir tīra, skaista un mūžīga. ”

Visvienkaršākās lietas bieži ir visbrīnišķīgākās.
“Un lai smiekli un abpusēji prieki pavada draudzības saldmi. Jo mazuma rasā sirds satiek savu rītu un sevi atsvaidzina”.

Mīlestība ir dzīve. Dzīve ir mīlestība.
“Kad tu mīli, tev nevajadzētu teikt: “Dievs ir manā sirdī”, bet drīzāk: “Es esmu Dieva sirdī”. Un nedomā, ka vari virzīt mīlestību tās plūdumā, jo mīlestība, ja uzskatīs tevi par tās cienīgu, pati tevi vadīs”.
“Dzīve bez mīlestības ir kā koks bez augļiem un ziediem”.

Visu dari ar mīlestību.
“Darbs ir mīlestība, kas padarīta redzama. Ja Tu nespēj strādāt ar mīlestību, bet vienīgi ar pretīgumu, tad būtu labāk, ja Tu pamestu darbu, apsēstos pie dievnama durvīm un saņemtu žēlastības dāvanas no tiem, kuri strādā ar prieku. Jo, ja Tu cep maizi ar vienaldzību, tad Tu izcep rūgtu maizi, kas apmierina izsalkumu tikai pa pusei. Un, ja Tu ar nepatiku spied vīnogas, tad Tava nepatika ietek vīnā kā inde. Un, ja Tu dziedi eņģeļu balsī, bet nemīli dziedāšanu, Tu padari cilvēku ausis kurlas pret dienas un nakts balsīm”.

Mīlestību nav iespējams piesavināt.
“Mīlestībai nekas nepieder un tā nevēlas kādam piederēt. Un nedomā, ka tu vari pārvaldīt mīlestības ceļus, jo, ja mīlestība tevi uzskatīs par cienīgu, tā virzīs tavu ceļu”.

Tava attieksme pret dzīvi nosaka dzīves attieksmi pret tevi.
“Tavu dzīvi nosaka nevis tas, ko tā tev dod, bet tas, kāda ir tava attieksme pret to; nevis tas, kas ar tevi notiek, bet tas, kā tu interpretē notiekošo”.

Skaties uz gaišo pusi.
“Optimists redz rozi, nevis tās ērkšķus; pesimists skatās uz ērkšķiem, neievērojot rozi”.

Mēs redzam lietas nevis tādas, kādas tās ir, bet tādas, kādi esam mēs paši.
“Lietu izskats mainās atbilstoši noskaņojumam un tāpēc mēs redzam to skaistumu un brīnišķīgumu tad, kad tie patiesībā ir mūsos.”

Patiesa mīlestība ir garīgās tuvības auglis.
“Kļūdaini ir domāt, ka mīlestība izaugs no ilgstošas draudzības un pacietīgas aplidošanas. Mīlestība ir garīgās tuvības auglis un, ja tuvība nerodas uzreiz, tā neradīsies ne pēc gada, ne pēc paaudzēm”.

Ozols un ciprese neaug viens otra ēnā.

“Mīliet viens otru, bet neļaujiet mīlestībai sevi saistīt:
Lai tā drīzāk ir viļņojoša jūra starp jūsu dvēseļu krastiem.
Pildiet viens otra kausu, bet nedzeriet no vien kausa.
Dodiet viens otram no savas maizes, bet nekodiet no vien rieciena.
Dziediet un dejojiet kopā un esiet līgsmi, bet ļaujiet katram no jums būt par sevi.
Gluži kā lautas stīgas ir katra par sevi, kaut arī tās skan vienā mūzikā”.

Patiess skaistums nāk no iekšienes.
“Skaistums nav sejā, skaistums ir gaisma sirdī”.

Cilvēks, kurš ierobežots sirdī un domās, ir līdzīgs aklajam.
“Cilvēks, kurš ierobežots sirdī un domās, sliecas dzīvē mīlēt ierobežoto. Tas, kuram ierobežota redze, nevar redzēt tālāk par savu elkoni ceļu, kuru viņš iet, vai sienu, pret kuru balstās”.

Tavi bērni nav tavi bērni.
“Tavi bērni nav tavi bērni.
Viņi ir Dzīves alkas pašai pēc sevis.
Viņi atnāk caur tevi, bet ne no tevis.
Un, lai arī viņi ir ar tevi, viņi vienalga nepieder tev.
Tu vari viņiem dot savu mīlestību, bet ne savas domas,
Jo viņiem pašiem ir savas domas.
Tu vari dot patvērumu viņu ķermeņiem, bet ne dvēselēm,
Jo viņu dvēseles mājo rītdienas mājās, kur tu nevari atnākt
Pat savos sapņos…

Galu galā dzīve neiet atpakaļ un neaizkavējas vakardienā…”

Ja tu kādu mīli, palaid to brīvībā.
“Ja tu kādu mīli, palaid to brīvībā. Ja viņš pie tevis atgriežas, viņš ir tavs, ja, nē, viņš nekad arī nav bijis tavs”.

Domā, kam uztici savus noslēpumus.
“Ja uztici savus noslēpumus vējam, nevaino viņu par to, ka tas atklās tos kokiem”.

Atdod vairāk.
“Būt dāsnam nozīmē dot vairāk, kā vari; būt cēlam, nozīmē ņemt mazāk kā vajag”.

Avots: @maitribuddha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vīrišķības skolotājs

virietis

Man skolā bija skolotājs – cilvēks, kurš ļoti lielā mērā ietekmēja manu dzīvi un manu pasaules uztveri un redzējumu. Viņš šodien vairs nestādā par skolotāju, jo dzīvo klosterī. Viņš pateica kādu lietu, kas mani patiesi izbrīnīja.

Kad es vēl biju pusaudzis, man ļoti svarīgs jautājums bija: “Kas ir vīrietis? Ko nozīmē, būt īstam vīrietim?”, tāpēc, ka mana kļūšana par vīrieti sākās tieši tad.

Es devos pie viņa ar šo savu jautājumu un viņš teica: “Galvenā vīrieša īpašība ir labestība”. Mani tas šokēja, jo man šķita, ka vīrišķība varētu būt pat sinonīms vārdam agresija.
Labestība!..
Es saprotu, ka labestīgs var būt tikai stiprais. Vājais vienmēr ir agresīvs. Tāpēc vīrieša uzdevums ir iegūt spēku, lai ko tas arī nozīmētu. Patstāvības un neatkarības spēku. Intelektuālo un fizisko spēku. Gara spēku, kas ļaus viņam pret citiem cilvēkiem izturēties cieņpilni un ar sapratni. Tas nenozīmē augstprātīgi. Tas nozīmē ļaut citiem cilvēkiem nebūt ideāliem un tāpat izturēties pret viņiem labi. Vecāki, tēvi konfliktē ar savām sievietēm, kliedz uz saviem bērniem. Kāpēc? Ne jau no spēka vai vīrišķības. Tāpēc, ka ir vāji un nespēj tikt galā ar situāciju. Tāpēc kļūstiet spēcīgāki, labestīgāki – esiet īsti vīrieši!
Radislavs Gandapas
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nebaidies mīlēt

milet

Kad Tu jūties nelaimīgs un pamests, pacenties kaut ko izdarīt ar mīlestību. Ar mīlestību pasaki kaut vienu vārdu, vienkārši padomā par kādu ar mīlestību. Atver savu sirdi un pacenties tajā atmodināt mīlestību. Lai tas notiktu, ir jāpārstāj citos redzēt tikai trūkumus un kļūdas. Vieni cilvēki var mums patikt – citi, nē. Ir viegli mīlēt tos cilvēkus, kuri mums patīk. Bet mīlēt tuvāko nenozīmē tikai jūsmot par viņu.

Ir grūti jūsmot par slepkavu vai zagli. Bet viņiem var vēlēt labu. Mīlēt savu tuvāko nozīmē vēlēt viņam labu. Mīlestība ir māksla un tā prasa treniņu. Labi ārsti, muzikanti, mākslinieki, sportisti stundām ilgi trenējas, lai pilnveidotu savas prasmes. Tāpat ir arī ar mīlestību. Ja mēs nepieliksim nekādas pūles, lai mīlētu, mēs būsim vientuļi un nelaimīgi.

Nebaidies no ciešanām

Ciešanas neatnāk nejauši. Tā nav atriebība vai sods. Tās tiek mums sūtītas, lai brīdinātu, ka esam nogājuši no pareizā sava ceļa. Ciešanas mums ir vajadzīgas, lai mūs glābtu. Un nevajag cīnīties ar savu glābēju. Pieņemot ciešanas, cilvēks iedarbina savus slēptos spēkus, kas veic milzīgu darbu. Kad mēs esam bagāti, pārsātināti un ļoti apmierināti ar sevi, mēs slīdam pa lietu virspusi. Bet vientulība un skumjas mums liek griezties pie sevis, iekšā, lai tur atrastu patieso bagātību, patieso spēku un patieso atbalstu. Katrs, kurš dzīvē ir paveicis ko nozīmīgu, ir daudz cietis.

Ciešanas ir pārejošas

Kad tavā dzīvē rodas pārbaudījumi, saki sev: “Tie nevar būt mūžīgi”. Šī formula ir ļoti efektīva. Pati doma par to, ka ciešanas ir pārejošas, palīdz tās pārdzīvot. Tu esi nonācis sarežģītā situācijā? Tu pats to veicināji. Tu ļoti neatlaidīgi dzini sevi stūrī. Un tagad arī tev ir jābūt neatlaidīgam, lai izkļūtu no grūtās situācijas. Labajam, tāpat kā ļaunajam, ir vajadzīgs laiks, lai tas izpaustos. Lai arī kādi pārbaudījumi tev tiktu sūtīti, saki sev, ka tas ir tikai uz īsu brīdi, kurš drīz paies un dari to, kas tev jādara – savu darbu.

Skaties augšup

Kad cilvēks piedzīvo grūtības, parasti viņš koncentrējas uz savām neveiksmēm, rūpēm un skumjām. Nav pateicīga nodarbe, nodurt savu skatienu lejup. Jāskatās augšup – tur, kur gaisma, viedums un skaistums. Tas palīdz Dvēselei atrast veidus kā pārvarēt grūtības.

Vienmēr būs rūpes, būs skumjas un, lai tiktu tām pāri, vajag pasargāt sevi. No lietus tu sevi pasargā ar lietussargu, aukstumā biezāk saģērbies, bet grūtībās, skaties augšup, lai sasmeltos gaismu un spēku.

Smaidi

Ja tev ir slikts garastāvoklis, ja tevi kāds sarūgtināja vai aizvainoja, izmanto smaidu. Pat tad, ja tevi neviens neredz, pacenties smaidīt un parādīt sev, ka tu stāvi pāri visām grūtībām. Domā par to, ka tava Dvēsele ir neievainojama un mūžīga. Dāvā sev smaidu, pat tad, ja pašam liksies, ka tas ir samocīts, taču vienalga tas palīdzēs. Kā tikko tu pasmaidīsi, tu jutīsies labāk. Tāda ir mūsu fizioloģija, smaidot nevar domāt sliktas domas. Garastāvoklis uzlabosies un tev būs vieglāk risināt savus risināmos jautājumus. Smaids padarīs patīkamāku gan tavu dienu, gan arī uzlabos garastāvokli citiem. Kad atkal esi saņēmis kartējo dzīves macību stundu, pasmaidi un saki sev: “Viss varēja būt daudz briesmīgāk”.

Proti dalīties savā laimē

Gadās tādas dienas, kad viss ir brīnišķīgi: tu jūties bagāts, laimīgs, vesels. Vai šajos brīžos tu domā par tiem, kuri ir slimi, nabagi un nelaimīgi? Lai laimi saglabātu, ar to vajag dalīties.

Reiz pie manis atnāca divi jauni cilvēki. Es uzreiz sapratu, ka tie ir jaunlaulātie – viņu sejas staroja laimē. Viņi man iedeva lielu naudas summu nabadzīgo cilveku vajadzībām. Es jautāju: “No kurienes jums tik daudz naudas?” Viņi atbildēja: “Mēs apprecējāmies pirms dažām dienām un nolēmām, ka nerīkosim kāzas un neaicināsim viesus, nepirksim kāzu tērpus. Un tāpēc visu naudu, ko šādā veidā mēs ieekonomējām, mēs atdodam jums”. Es lieliski zinu, ko indusiem nozīmē kāzas, un saprotu, cik liels bija viņu upuris. Un es jautāju: “Kāpēc jūs tā darāt?” Zini, ko viņi man atbildēja? “Mes ļoti mīlam viens otru. Mīlestība ir mums nesusi tikai laimi un mēs nolēmām tajā dalīties ar nabadzīgajiem cilvēkiem.”

Par žēlsirdību

Žēlsirdība ir milzīgs spēks, kas savieno un apvieno cilvēkus. Tā palīdz gan tam, kam tā vajadzīga, gan tam, kurš to sniedz. Žēlsirdība vieno stiprāk par asinssaitēm un uzticamu draudzību. Tikai žēlsirdība var patiesi jūsmot par katru dzīvu radību vien tāpēc, ka tas ir Radītāja roku darbs. Iespējams, mums pat dienišķā maize ir mazāk vajadzīga kā mīlestība, žēlsirdība un piedošana.

Par mazajām lietām

Svētais Augustīns teica: “Mazās lietas patiešām ir mazas, bet darīt mazās lietas pēc labākās sirdsapziņas, ir liela lieta”. Labie darbi nebūt nenozīmē tikai materiālu palīdzību. Tas var būt vienkārši smaids, jo smaids ir miermīlības zīme. Pastiepta roka ir mīlestības simbols. Katrs cilvēks vēlas būt mīlēts un mīlēt, zināt, ka viņš kādam ir vajadzīgs, ka kāds viņu var nosaukt par savu.

Bet mums bieži vien pat nepietiek laika paskatīties vienam uz otru. Labestīgs smaids ir milzīga dāvana, līdzjūtība – nenovērtējama dāvana.

Reiz Londonā, ejot pa ielu, es ieraudzīju ļoti labi apģērbtu, bet ārkartīgi drūmu kungu. Viņš izskatījās tik nelaimīgs un vientuļš. Es piegāju viņam klāt un paņēmu viņu aiz rokas. Roka bija pavisam auksta. Es paspiedu viņam roku un jautāju, kā viņam klājas. Viņš paskatījas uz mani un teica: “Ja jūs zinātu, cik sen es neesmu jutis cilvēcisku siltumu”.

Viņa acis iemirdzējās, pleci iztaisnojās. Izrādās, ka cilvēkam nemaz tik daudz nav vajadzīgs, lai dzīvē ienāktu prieks. Bieži vien pietiek ar vienu siltas rokas pieskārienu.

Ceļa vārdi:

– Cilvēki mēdz būt nesaprātīgi, neloģiski un egoistiski. Neskatoties uz to, piedod viņiem.
– Ja tu esi bijis labs, bet cilvēki tevi vaino slēptos egoistiskos nolūkos. Neskatoties uz to, turpini būt labestīgs.
– Ja tu esi kļuvis veiksmīgs, var gadīties, ka pēkšņi tev uzrodas daudz viltus draugu un patiesu ienaidnieku. Neskatoties uz to, centies būt veiksmīgs.
– Ja tu esi godīgs un atklāts, gadīsies, ka cilvēki tevi piemānīs. Neskatoties uz to, esi godīgs un atvērts.
– Tas, ko tu esi būvējis gadiem, var gadīties, ka tiks sagrauts vienā mirklī. Neskatoties uz to, turpini būvēt.
– Var gadīties, ka tad, kad tu būsi laimīgs, kādam tas skaudīs. Neskatoties uz to, esi laimīgs.
– To labo, ko tu šodien izdarīji, cilvēki rīt var aizmirst. Neskatoties uz to, dari labu.
– Dalies ar cilvēkiem it visā labākajā, kas tev ir un tas nekad nebūs pietiekami. Neskatoties uz to, dalies ar visu labāko, kas tev ir. Galu galā, viss, ko tu dari ir vajadzīgs ne jau cilvēkiem, bet tev pašam un Dievam.

Lūdzies kopā un esi vienots ar citiem. Nav nozīmes ne mūsu atšķirībai reliģiozajos uzskatos, ne ādas krāsai, ne nacionalitātei. Visi mēs esam Dieva bērni un cilvēce ir mūsu ģimene. Visi ir pelnījuši mūsu palīdzību un visi mēs esam radīti, lai mīlētu un būtu mīlēti. Materiālajā ziņā tev šajā pasaulē ir viss, bet sirds skumst. Lai tevi neuztrauc tas, kā tev nav. Vienkārši ej un kalpo cilvēkiem – turi viņu rokas savējās un paud savu mīlestību. Ja tu to darīsi, tu mirdzēsi kā bāka.

Māte Terēze
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiešām?

zimejums al-molo

Bieži vien mēs ar īpašu degsmi turamies pie tām pārliecībām, kuras nestrādā – vēl vairāk, padara mūs vientuļus un nelaimīgus. “Nedrīkst atvērties. Nedrīkst uzticēties!” Bet tu pats vēlies komunicēt ar aizvērtiem un skeptiskiem cilvēkiem, kuri nevienam neuzticās?

“Jābūt maitai!” Tev patīk, ka tā izturas pret tevi, kā pret maitu? “Strīdēties ir veselīgi!” Vai tiešām tev patīk, ka uz tevi kliedz? “Tikai nevajag attiecībās pazaudēt sevi!” Vai tiešām tu esi tik laimīgs, kad partneris pret tevi izturas rezervēti, it kā cenšoties attiecībās sevi pietaupīt un nepazaudēt?

Zini, kas par lietu? Mums, labajiem, maigajiem, jutīgajiem un tā tālāk cilvēkiem, ir pavisam stulba maniere apskaust rupjos un bezjūtīgos. Mums laikam šķiet, ka viņiem ir daudz vieglāk dzīvot. Taču tas tā nav!
Ja nu mums ir vērts kaut ko trenēties, tad tas ir kļūt vēl labestīgākiem, siltākiem, maigākiem un vēl vairāk uzticēties un ticēt sev. Uzskatīt pašas labākās cilvēka īpašības par vājībām ir gaužām muļķīgi.

Aleksandrs Ivanovs
Tulkoja: Ginta FS

Labestīgie

sirds endmion1-•3442434

— Un, lūk, viena labestīgu cilvēku īpatnība.
Viņi izdomā tev attaisnojumus pat tad, kad tu pats neko nepaskaidro.
Viņi pieņem atvainošanos pat tad, kad tu neatvainojies.

Viņi tevī redz tikai labāko, pat tad, kad tev to nevajag.
Pašos smagākajos brīžos viņi tevi uzmundrina, pat tad, ja tas nozīmē nolikt sevi otrajā vietā. Viņu vārdu krājumā nav vardu salikuma “esmu aizņemts”.
Viņi vienmēr atrod laiku, ko veltīt tev, pat tad, kad tu to neprasi.
Un tu uzdod sev jautājumu, kāpēc gan viņi ir tik jūtīgi.
Un tu domā, kāpēc viņi tā rūpējas.
Un tu domā, kāpēc viņi tik daudz atdod, neko neprasot pretī.
Un tu domā, kāpēc tas, ka viņi ir, citiem neliekas nekas īpašs un nozīmīgs.
Tas ir tāpēc, ka viņi tev nespiež pieprasīt viņu uzmanību.
Viņi pieņem mīlestību, kuru, kā viņiem šķiet, viņi ir pelnījuši.
Un tu pieņem mīlestību, kuru, ka tev šķiet, esi pelnījis.

Ļauj man tev pateikt kaut ko.
Bīsties tās dienas, kad labestīga sirds no tevis atteiksies.
Debesis virs musu galvām nekļūt pelēkas bez iemesla.
Sirds nepārvēršas ledū, ja līdz tam pret to neizturējās ar aukstumu.
Autors: Liza Burbo
Tulkoja: Ginta FS

Būt ar tiem, kas pret mums ir labi

Guihuahuzi_4

Mazais ģimnāzists ļoti slikti mācījās. Neko nesaprata un nevarēja atcerēties. Nevarēja sakoncentrēties, savākties un pieļāva vienu kļūdu pec otras. Viņu stingri sodīja – toreiz bērnus sita turpat ģimnāzijā. Viņš bija mazs, neglīts, ar šaurām acīm un saplacinātu degunu. Smalka dāma – klases audzinātāja nevērīgi viņu pagrūda, kad vinš bija pavirzījies tuvāk, lai varētu labāk redzēt bildītes, kuras viņa bērniem rādīja. Viņa teica: “Pabīdies, no tevis smird pēc zvirbuļa!”, – tā pazīstamais krievu rakstnieks Aleksandrs Kuprins aprakstīja savu bērnību.

Kas lai to zin, kā smird zvirbulis. Taču droši vien ļoti pretīgi. Kā, lūk tas, nabaga nesmukais puika. Viņš spēc tam ļoti smagi saslima. Gribēja aizmukt no skolas, bet saaukstējās. Gulēja lazaretē un gandrīz nomira. Nevienam nevajadzīgs muļķis un neglītenis.

Un tad atnāca kāda cita dāma.
Skolā bija kaut kāda komisija. Viņa pienāca pie puikas un maigi sāka ar viņu runāties. Cieši apskāva, piespieda pie sirds un mīļi noglaudīja cieto matu ezīti. Un puika kļuva smuks. Un sāka smaržot pēc dāmas smaržām. Smaržoja pēc mīlestības. Viņš atveseļojās. Sāka labi mācīties. Un atgriezās arī atmiņa, uzmanība un disciplīna. Viņš kļuva par ļoti labu skolnieku, šis zēns. Tā viņu iespaidoja labestīgās dāmas maigums. Visa viņa dzīve mainījās uz labo pusi.
Ir jācenšas būt ar tiem, kuri pret mums labi izturas. Un bērnus jāuztic tiem, kuri pret viņiem labi izturas. Un viss būs labi: ar atmiņu, uzmanību un veselību un ārieni.
Laba attieksme visu nosaka. Tā glābj, ārstē un māca. Un mēs līdz mūža beigām atceramies mīloša cilvēka apskāvienu. Vai to, kā mums noglaudīja galvu. Un smaržu aromātu vai vēl kaut ko labu – kāda starpība? Tas ir mīlestības un laimes aromāts. Mēs novītīsim starp tiem, kuri mūs nemīl un mūsu klātbūtnē nevērīgi rauc degunu. Un uzplauksim tiem, ko mīlam un kam esam mīļi un dārgi. Tas ir tāds vienkāršs noslēpums. Bet to mēdz aizmirst, kad meklē slimību, neglītuma, nelaimju un bēgšanas iemeslus….

Autors: Anna Kirjanova
Ilustrācija: Guihuahuzi
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīli teikt patiesību?

patiesibu

Mīli teikt patiesību? Saki patiesību par sevi un pie sevis. Bet nekad neaiztiec citus, jo, lai runātu par citiem, ir vajadzīga kvalifikācija, bezgalīgs labestības un sirds okeāns un bezgalīga cilvēkmīlestība.
Ja tev nav šīs labās prasmes, tad ikviena tava vēlme ar “labākajiem” nodomiem pateikt patiesību par citiem, būs nekas cits kā tavas lepnības, augstprātības un cietsirdības izpausme.
Tēvs Ambrosijs
Tulkoja: Ginta FS