Priecājos. Mācos. Pateicos. Mīlu.

labestiba321

Es apbrīnoju CILVĒKUS
uz kuriem skaties, un pēkšņi atklājas tāds skaistums un dziļums, ka sajūsmā un priekā sastingsti: cik brīnišķīgi! Ārēji skaisti? Nē, ne obligāti. Galīgi nē. taču tādu cilvēku ārienē vienmēr ir kaut kas tāds, kas piesaista skatienu. Kaut kas netverami skaists, tik ļoti skaists, ka vari skatīties vēl un vēl, un brīnīties: paskat, tik!

Dāsni? Jā, it visā: savā Mīlestībā, savā Patiesumā. Jā, arī materiālajā ziņā. Noteikti. Iekšējais dāsnums caur attieksmi pret naudu – tas izpaužas ļoti nopietni. Nē, šie cilvēki nav ne bagātnieki, ne izšķērdētāji. Ļoti bieži viņi ļoti ekonomē – uz sevi. Taču viņi ir spējīgi kādam aizsūtīt skaistu ziedu pušķi, neekonomējot uz to ne naudu, ne savu laiku, tikai tāpēc, lai iepriecinātu. Un tu turi šos ziedus rokās un elpa aizraujas: paskat, tik!
Labestīgi? Jā, tā – pa īstam. Tie it kā apskauj ar vienu vien savu klātbūtni. Un pie vienas vien domas par to, ka ir Tāds Cilvēks tavā dzīvē, ka tu viņu zini, sirds ietinas mīkstā sedziņā, un maigi pukst: paskat, tik!

Patiesi un drosmīgi? Jā, protams. Tie, kuri bez šķēpa un vairoga. Kuri nebaidās būt viņi paši, nebaidās mīlēt, nebaidās sāpju. Kuri dzīvo. Jā, tādiem cilvēkiem ļoti bieži ir smagi un sāpīgi, bet viņi dzīvo. Un viņu dzīve nebūt nav cīņa. Viņi ir gaiši un priecīgi. Neskatoties uz visu, kas notiek. Un ļoti pateicīgi. Un dzīve skatās uz viņiem plaši atvērtām acīm un sajūsminās: paskat, tik!

Vienu vārdu sakot, es apbrīnoju CILVĒKUS…

Ne shēmas, ne tēlus, ne priekšstatus – dzīvus cilvēkus. Cilvēkus, kuri ir daudz interesantāki un skaistāki par visu, ko var izdomāt. Dzīvus cilvēkus, kurus var un ir vērts mīlēt.

Bet, ja jūs domājat, ka es tūliņ teikšu: cik maz ir tādu cilvēku, jūs kļūdīsieties. Neteikšu. Jo zinu daudzus tādus. Un kādu no viņiem – ļoti tuvu.
Priecājos. Mācos. Pateicos. Mīlu.

Autors: Tatjana Aļonova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Es arī zinu:)

 

Advertisements

Nebaidies mīlēt

 

mate tereze

Kad tu jūties nelaimīgs un pamests, pamēģini kaut ko izdarīt ar mīlestību. Pasaki kaut vienu vārdu ar mīlestību, vienkārši padomā par kādu ar mīlestību. Atver savu sirdi un centies tajā atmodināt mīlestību. Lai tas notiktu, ir jāpārtrauc redzēt sevī un citos trūkumus un kļūdas.
Vieni cilvēki var tev patikt, citi – nepatikt. Ir viegli mīlēt tos, kuri mums patīk. Taču mīlēt tuvāko, nenozīmē apbrīnot viņu.

Ir grūti apbrīnot zagli un slepkavu. Taču viņiem tu vari vēlēt labu. Mīlēt tuvāko nozīmē vēlēt viņam labu. Mīlestība ir māksla, tā prasa treniņus. Labi ārsti, mūziķi, mākslinieki, sportisti stundām ilgi trenējas, lai uzlabotu savas prasmes un spējas. Tāpat ir arī ar mīlestību. Ja mēs nepieliksim nekādas pūles, lai mīlētu, mēs būsim vientuļi un nelaimīgi.

Māte Terēze

Tava labestība

labestiba4

Tava iekšējā labestība gala rezultātā uzvarēs.
Es zinu, ka tu zini, cik labs cilvēks esi.
Jā, mēs visi kļūdāmies, taču tad, kad viss jau ir pateikts un izdarīts, patiesībā tu vienalga esi un paliec labs cilvēks…. un tu to zini.
Lūk, kas tev jāsadzird. Dievs arī to zin.
Uzticies, un, lai tava iekšējā labestība tevi tajā brīdī vada…
Nīls Donalds Volšs
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestība ir tad, kad mēs cilvēkā redzam Dievu

Nina-Masic

Pats brīnišķīgākais ne tikai sievietē, bet arī vīrietī un visās dzīvajās radībās ir Dieva klātbūtne, ko mēs saucam par Dvēseli. Nav nekā skaistāka par to. Un, kad mēs mīlam cilvēku, mēs mīlam tieši To! Viss, ko mēs sastopam dzīvē – ir Dievs tajā formā, kādu jūs esat gatavi to pieņemt. Tāpēc es rekomendēju ar visiem, ko satieciet savā dzīvē, runāt kā ar Dievu – tas stipri vienkāršo uzdevumu…
Kas tas ir – Mīlestība? Mīlestība ir tad, kad mēs cilvēkā redzam Dievu.
Boriss Grebenščikovs
Foto: Nina Masic
Tulkoja: Ginta FS

Kur zāle zaļāka?

kur zale zalaka

Kāds vecs vīrs sēdēja oāzē pie kādas pilsētas vārtiem.
Pie viņa pienāca puisis un jautāja: “Es pirmo reizi esmu šajā pusē, sakiet, kādi cilvēki dzīvo šajā pilsētā?”
Vecais vīrs paskatījās uz viņu un jautāja:
– “Kādi cilvēki dzīvoja tajā pilsētā, no kuras Tu aizgāji?”
– “O, tur dzīvoja ļoti slikti ļaudis, naidīgi, ļauni un egoistiski. Tapēc arī aizgāju.”
– “Šajā pilsētā Tu satiksi tieši tādus pašus.” – atbildēja vecais vīrs.
Pēc kāda laika pie pilsētas vārtiem piestāja kāds cits, jauns vīrietis un jautāja vecajam vīram:
– “Saki, kādi cilvēki dzīvo šajā pilsētā?”
Vecais vīrs atkal jautāja:
– “Kādi cilvēki dzīvoja pilsētā, no kuras Tu aizgāji?”
– “Tie bija ļoti viesmīlīgi, sirdssilti un dāsni cilvēki. Es biju ļoti iemīlējis šo pilsētu un cilvēkus, taču man nācās doties projām skumju sirdi.”
– “Šeit Tu satiksi tādus pašus – viesmīlīgus, sirdssiltus un dāsnus cilvēkus” – teica vecais vīrs.
Tajā pašā laikā netālu no pilsētas vārtiem kāds tirgonis dzirdīja savus kamieļus un vēroja veco vīru, klausoties viņa sarunās.
– “Kāpēc Tu dažādi atbildēji uz vienu un to pašu jautājumu? – jautāja tirgonis vecajam vīram.
– “Tiešām? Katrs cilvēks savā sirdī nēsā savu pasauli. Tas, kurš pagātnē redzēja tikai slikto, arī šeit neatradīs neko labu. Taču tas, kurš prot novērtēt draugus, arī šeit atradīs daudz labus cilvēkus.”

Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS

Luīza Heija: pārstāj sevi biedēt ar savām domām!

1235090_1311118792238291_6685924001106104255_n
1. Pārstāj sevi kritizēt! Kritika nekad nevienu nav mainījusi. Atsakies no sevis kritizēšanas. Pieņem sevi tādu, kāds esi. Kad tu sevi kritizē, tavas pārmaiņas ir negatīvas. Kad tu sevi pieņem, tu mainies pozitīvi.

2. Pārstāj sevi biedēt un terorizēt ar savām paša domām! Tas ir briesmīgs dzīvesveids. Atrodi sev kādu tēlu, kas tev ir patīkams (man tā ir dzeltena roze), un nekavējoties pārslēdzies no biedējošam domām uz patīkamām.

3. Esi augstsirdīgs, labestīgs un iecietīgs. Esi iecietīgs pret sevi. Esi labestīgs pret sevi. Esi iecietīgs, jo tu taču apgūsti jaunu domāšanas veidu. Attiecies pret sevi kā pret patiesi mīlamu cilvēku.
4. Esi labestīgs pret savu saprātu. Ienīst sevi nozīmē ienīst savas domas. Nevajag to darīt! Labāk izmaini tās.

5. Slavē sevi! Kritika noārda tavu garu. Uzslavas to stiprina. Slavē sevi pēc iespējas biežāk. Saki sev, cik labi tu tiec galā ar katru sīkumu!

6. Atbalsti sevi!  Atrodi labāko veidu, kā to izdarīt! Vērsies pie draugiem, ļauj viņiem sev palīdzēt. Ir gluži dabiski lūgt palīdzību, kad tev tā vajadzīga.

7. Mīli savas nepilnības. Apzinies, ka pats tās esi radījis, lai apmierinātu kādas savas vajadzības. Tagad tu meklē kādas jaunas savas vajadzības. Tā kā maigi atbrīvojies no vecajām, negatīvajām un uzvedības stereotipiem.

8. Rūpējies par savu ķermeni. Iemācies pareizi ēst. Kāds ēdiens tev vajadzīgs, lai pilnvērtīgi uzturētu dzīvību un augstu enerģētiku? Iemācies kādus fiziskos vingrinājumus un dari tos. Kuri no tiem sagādā tev baudu? Maigi rūpējies par savu Dievnamu, kurā tu pats dzīvo!

9. Strādā ar spoguli. Biežāk skaties sev acīs. Paud savas jūtas. Skatoties spogulī, piedod sev. Skatoties spogulī, runā ar saviem vecākiem un piedod viņiem. Kaut reizi dienā saki sev: “Es tevi mīlu! Es patiešām tevi mīlu!”

10. Dari to tagad! Negaidi kamēr tev sakārtosies lietas, tu notievēsi, atradīsi labāku darbu, izveidosi jaunus sakarus. Sāc tagad un izdari visu, kas atkarīgs no tevis.

 

Autors: Luīza Heija
Tulkoja: Ginta FS

Ziemassvētkos

ziemassvetki7

Reiz dzīvoja kurpnieks. Sieva tam bija nomirusi, un palika viņi divi vien ar dēlu – mazu, jauku puisēnu. Pienāca Ziemassvētki un dēls saka tēvam:

— Tēti, šodien pie mums atnāks Kristus – Glābējs.

— Ko, tu, dēls! — kurpnieks neticīgi atrauca.

— Tad redzēsi, atnāks. Viņš pats man to sapnī pateica.

Puisēns gaidīja, gaidīja dārgo ciemiņu, ik pa brīdim paskatījās pa logu, neviena nav. Un te, pēkšņi, ieraudzīja, ka sētā divi puikas iekausta trešo. Tas, nabadziņš pat nepretojas. Kurpnieka dēls izskrēja pagalmā, izdzenāja puikas, bet piekauto zēnu atveda mājas. Pabaroja, nomazgāja, apģērba. Te pēkšņi dēls tēvam saka:

— Tēti, tēti, man ir divi pāri zābaku, bet šim puisītim pirksti lien ārā no kurpēm. Vai es drīkstu viņam savus velteņus atdot, ārā tik auksts un šodien taču svētki!

— Nu, ko, ja tu tā vēlies, atdod, — piekrita tēvs.

Atdeva puikam zābakus un tas priecīgs un laimīgs devās mājup.

Pagāja laiciņš, bet kurpnieka dēls pie loga vēl joprojām gaida Glābēju. Garām mājai gāja nabags un, ieraudzījis puiku pie loga, palūdza:

— Labie ļaudis! Rīt Ziemassvētki, bet es trīs dienas neko neesmu ēdis. Lūdzu, esiet tik laipni, un iedodiet kaut gabaliņu maizes!

— Nāc, vectetiņ iekšā! — pasauca zēns. — Dod, Dievs tev veselību. Pabaroja ar svētku pīrāgu, padzirdīja, nomazgāja un večuks laimīgs devās projām.

Bet puika visu laiku Glābēju gaida, jau nervozēt sāka. Iestājās nakts, uz ielas iedegās lampas, sākās putenis. Un pēkšņi puika iesaucas:

— Oi, tēti! Tur uz ielas stāv kāda sieviete ar mazu bērniņu uz rokām! Paskaties, viņa dreb, viņai auksti. Abi izskrēja uz ielas un ieveda sievieti mājā. Pabaroja, padzirdīja. Un dēls tēvam saka:

— Tēti, kur gan viņi tādā putenī ies. Labāk lai paliek pie mums – pārnakšņos, sasildīsies un rīt no rīta turpinās savu ceļu.

— Kur gan pie mums nakšņot? — vaicāja tēvs.

— Tepat vien saspiedīsimies – tu uz dīvāna, es uz lielā čemodāna, bet viņi lai guļ lielajā gultā.

— Nu, ko, labi, lai paliek.

Visi devās pie miera. Un sapnī zēnam rādās, it kā beidzot pie viņa atnāk Glābējs un maigi saka:

— Mans mīļais bērns! Esi svētīts uz visu tavu mūžu.

— Dievs, es tevi dienā gaidīju, –  brīnījās zēns.

Bet Dievs saka:

— Es trīs reizes pie tevis nācu, mans mīļais. Un trīs reizes tu mani pieņēmi. Un pieņēmi tā, ka labāk pat iedomāties nevar.

— Dievs, es nezināju! Kad tas bija? Kāpēc es nepamanīju?

— Nezināji, bet vienalga pieņēmi. Pirmo reizi tu mazo puiku izglābi no kaušļiem. Pateicos tev.

— Dievs, bet kad tad tu otro reizi atnāci? Es acis izskatīju, bet tevi neredzēju!

— Otro reizi es atnācu nabaga izskatā – jūs paši ar tēvu garoziņas grauzāt, bet man atdevāt svētku pīrāgu.

— Un trešo reizi? Varbūt trešajā reizē es tevi būtu atpazinis?

— Bet trešo reizi es kopā ar savu māti pie tevis nakšņoju. Esi laimīgs mans dēls, lai tev Dieva svētība!

No rīta puisēns pamodās un jautāja tēvam:

— Tēti, kur palika sieviete ar bērniņu? Skatās – neviena nav. Veltenīši, kurus mazajam puikam uzdāvināja, glīti stūrī stāv, uz galda svētku pīrāgs – gluži neskarts. Bet sirdī tāds neizsakāms prieks un laimes sajūta, kāds nekad dzīvē nav bijis.
Avots: http://pritchi.ru

Tulkoja; Ginta FS