Tiešām?

zimejums al-molo

Bieži vien mēs ar īpašu degsmi turamies pie tām pārliecībām, kuras nestrādā – vēl vairāk, padara mūs vientuļus un nelaimīgus. “Nedrīkst atvērties. Nedrīkst uzticēties!” Bet tu pats vēlies komunicēt ar aizvērtiem un skeptiskiem cilvēkiem, kuri nevienam neuzticās?

“Jābūt maitai!” Tev patīk, ka tā izturas pret tevi, kā pret maitu? “Strīdēties ir veselīgi!” Vai tiešām tev patīk, ka uz tevi kliedz? “Tikai nevajag attiecībās pazaudēt sevi!” Vai tiešām tu esi tik laimīgs, kad partneris pret tevi izturas rezervēti, it kā cenšoties attiecībās sevi pietaupīt un nepazaudēt?

Zini, kas par lietu? Mums, labajiem, maigajiem, jutīgajiem un tā tālāk cilvēkiem, ir pavisam stulba maniere apskaust rupjos un bezjūtīgos. Mums laikam šķiet, ka viņiem ir daudz vieglāk dzīvot. Taču tas tā nav!
Ja nu mums ir vērts kaut ko trenēties, tad tas ir kļūt vēl labestīgākiem, siltākiem, maigākiem un vēl vairāk uzticēties un ticēt sev. Uzskatīt pašas labākās cilvēka īpašības par vājībām ir gaužām muļķīgi.

Aleksandrs Ivanovs
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Labestīgie

sirds endmion1-•3442434

— Un, lūk, viena labestīgu cilvēku īpatnība.
Viņi izdomā tev attaisnojumus pat tad, kad tu pats neko nepaskaidro.
Viņi pieņem atvainošanos pat tad, kad tu neatvainojies.

Viņi tevī redz tikai labāko, pat tad, kad tev to nevajag.
Pašos smagākajos brīžos viņi tevi uzmundrina, pat tad, ja tas nozīmē nolikt sevi otrajā vietā. Viņu vārdu krājumā nav vardu salikuma “esmu aizņemts”.
Viņi vienmēr atrod laiku, ko veltīt tev, pat tad, kad tu to neprasi.
Un tu uzdod sev jautājumu, kāpēc gan viņi ir tik jūtīgi.
Un tu domā, kāpēc viņi tā rūpējas.
Un tu domā, kāpēc viņi tik daudz atdod, neko neprasot pretī.
Un tu domā, kāpēc tas, ka viņi ir, citiem neliekas nekas īpašs un nozīmīgs.
Tas ir tāpēc, ka viņi tev nespiež pieprasīt viņu uzmanību.
Viņi pieņem mīlestību, kuru, kā viņiem šķiet, viņi ir pelnījuši.
Un tu pieņem mīlestību, kuru, ka tev šķiet, esi pelnījis.

Ļauj man tev pateikt kaut ko.
Bīsties tās dienas, kad labestīga sirds no tevis atteiksies.
Debesis virs musu galvām nekļūt pelēkas bez iemesla.
Sirds nepārvēršas ledū, ja līdz tam pret to neizturējās ar aukstumu.
Autors: Liza Burbo
Tulkoja: Ginta FS

Būt ar tiem, kas pret mums ir labi

Guihuahuzi_4

Mazais ģimnāzists ļoti slikti mācījās. Neko nesaprata un nevarēja atcerēties. Nevarēja sakoncentrēties, savākties un pieļāva vienu kļūdu pec otras. Viņu stingri sodīja – toreiz bērnus sita turpat ģimnāzijā. Viņš bija mazs, neglīts, ar šaurām acīm un saplacinātu degunu. Smalka dāma – klases audzinātāja nevērīgi viņu pagrūda, kad vinš bija pavirzījies tuvāk, lai varētu labāk redzēt bildītes, kuras viņa bērniem rādīja. Viņa teica: “Pabīdies, no tevis smird pēc zvirbuļa!”, – tā pazīstamais krievu rakstnieks Aleksandrs Kuprins aprakstīja savu bērnību.

Kas lai to zin, kā smird zvirbulis. Taču droši vien ļoti pretīgi. Kā, lūk tas, nabaga nesmukais puika. Viņš spēc tam ļoti smagi saslima. Gribēja aizmukt no skolas, bet saaukstējās. Gulēja lazaretē un gandrīz nomira. Nevienam nevajadzīgs muļķis un neglītenis.

Un tad atnāca kāda cita dāma.
Skolā bija kaut kāda komisija. Viņa pienāca pie puikas un maigi sāka ar viņu runāties. Cieši apskāva, piespieda pie sirds un mīļi noglaudīja cieto matu ezīti. Un puika kļuva smuks. Un sāka smaržot pēc dāmas smaržām. Smaržoja pēc mīlestības. Viņš atveseļojās. Sāka labi mācīties. Un atgriezās arī atmiņa, uzmanība un disciplīna. Viņš kļuva par ļoti labu skolnieku, šis zēns. Tā viņu iespaidoja labestīgās dāmas maigums. Visa viņa dzīve mainījās uz labo pusi.
Ir jācenšas būt ar tiem, kuri pret mums labi izturas. Un bērnus jāuztic tiem, kuri pret viņiem labi izturas. Un viss būs labi: ar atmiņu, uzmanību un veselību un ārieni.
Laba attieksme visu nosaka. Tā glābj, ārstē un māca. Un mēs līdz mūža beigām atceramies mīloša cilvēka apskāvienu. Vai to, kā mums noglaudīja galvu. Un smaržu aromātu vai vēl kaut ko labu – kāda starpība? Tas ir mīlestības un laimes aromāts. Mēs novītīsim starp tiem, kuri mūs nemīl un mūsu klātbūtnē nevērīgi rauc degunu. Un uzplauksim tiem, ko mīlam un kam esam mīļi un dārgi. Tas ir tāds vienkāršs noslēpums. Bet to mēdz aizmirst, kad meklē slimību, neglītuma, nelaimju un bēgšanas iemeslus….

Autors: Anna Kirjanova
Ilustrācija: Guihuahuzi
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīli teikt patiesību?

patiesibu

Mīli teikt patiesību? Saki patiesību par sevi un pie sevis. Bet nekad neaiztiec citus, jo, lai runātu par citiem, ir vajadzīga kvalifikācija, bezgalīgs labestības un sirds okeāns un bezgalīga cilvēkmīlestība.
Ja tev nav šīs labās prasmes, tad ikviena tava vēlme ar “labākajiem” nodomiem pateikt patiesību par citiem, būs nekas cits kā tavas lepnības, augstprātības un cietsirdības izpausme.
Tēvs Ambrosijs
Tulkoja: Ginta FS

Dzīve ir vienkārša

labestiba12

Dzīve ir vienkārša.
Ja esi piekusis no grūtībām, vienkārši uz mirkli apstājies…
Apstājies un paskaties uz šo vienkāršību.
Sajūti to. Izjūti. Iemīli to. Kļūsti par to…

Dzīve ir vienkārša. Paskaties visapkārt. Tavi sarežģījumi nav izņēmums. Apzinies to.

Dzīve ir vienkārša… Un tās vienkāršība ir tajā, ka viss pastāvīgi kustās, mainās, izņemot vienu – Dzīves likumi ir nemainīgi. Tās ir atslēgas, kas atslēgs jebkuru slēdzeni. Tās ir durvis, aiz kurām tevi gaida jebkurš sapnis. Tas ir fundaments, uz kura celta visa pasaule.
Viens no šiem likumiem ir “Piepildījuma” likums:
Atdodot tu piepildies ar to, ko atdod.
Piepildies tu, piepildās tava mikropasaule. Tā Tu Radi sevi un visu ap tevi.
Gribi saņemt? – Atdod.
Gribi mīlestību? – Atdod mīlestību.
Gribi sapratni? – Dāvā sapratni.
Gribi siltumu? – Sildi.
Gribi prieku – Priecē…
Dzīve ir vienkārša.
© Amu Mom
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Tā ir mana maģija

maģija111

— Ar ko tu nodarbojies?
— Es praktizēju maģiju.
— Tas ir kas līdzīgs kā iespaidot citus cilvēkus? Burt, pārvaldīt stihijas?
— Ne gluži. Es tev parādīšu piemēru.

Viņš apklusa, kafijas tasīti pabīdījis nedaudz malā, un klusi vērās tukšumā. Bet pēc mirkļa turpināja.
– Lūk, paskaties uz oficianti, kura grozās šajā zālē gluži viena, skraida no viena zāles gala uz otru, cenšoties izpildīt visus pasūtījumus, kas nāk ložmetēja šāvienu ātrumā. Viņa sāk nervozēt, kļūst neuzmanīga un, tādā veidā var uzgāzt savas paplātes saturu kādam apmeklētājam.
Taču pietiek vien kādam no cilvēkiem, kuriem viņa laikā nav atnesusi ēdienu, uzsmaidīt viņai, pateikties un teikt “paldies, neuztraucieties, viss ir labi”. Viss! Un šajā brīdī viņas saspringums var beigties, viņa atslābināsies, nedomās par to, ka kavē un viss pagalam, un sāks uzvesties adekvāti. Mīļi, atsaucīgi, sirsnīgi sagaidīt un apkalpot klientus.

Un, lūk, ienāk kārtējais apmeklētājs, firmas īpašnieks, pasūta savu kafiju un apsēžas pie galdiņa. Viņš jau no paša rīta ir nikns, jo sieva atkal viņu ir krāpusi, viņš nogulēja darbu, gada beigas, viss jāuzspēj. Bet te, pēkšņi, oficiante viņu mīļi apkalpo, kā iesakaujot siltā mīļuma plediņā – vien ar pāris labiem vārdiem.

Un viņš sēž un domā: “Nav taču viss nemaz tik slikti. Un kafija garda, arī laiks ārā jauks. Un skats pa logu brīnišķīgs”. Šī cilvēka rīts jau ir izmainījies, viņš ir lieliskā garastāvoklī, iziet no kafejnīcas, smaida un dodas uz ofisu, kur viņu sagaida padotie un klienti, kuri ir atkarīgi no viņa garastāvokļa un tā, kā viņš vadīs darbus savā firmā. Šoreiz tas būs viegli un nepiespiesti.
Pie ieejas viņu ar savu slotu aizķer apkopēja, atstājot uz biksēm netīru strīpu. Viņa sāk atvainoties, sola aiznest bikses uz ķīmisko tīrītavu, saka, lai viņš atvelk viņai daļu no algas par to, ka bija tik neveikla. Bet viņš mīļi pasmaida un saka: “Neuztraucieties, nekas nav noticis. Katram var gadīties.” Bet varēja taču atlaist. Bet šai apkopējai ir pieci bērni, kuri jāaudzina vienai. Viņa varēja pazaudēt darbu, bet viss beidzās labi.

Un tas viss dēļ tā, ka vienkāršs puisis kafejnīcā uzsmaidīja oficiantei.

Viņš atkal apklust, izdzer savu kafiju un pasauc oficianti. Pasaka dažus labus vārdus, uzsmaida, novēl skaistu dienu un uzvelk mēteli. Un es ievēroju smaidu oficiantes lūpu kaktiņos.
Un viņš skatās uz mani un, tāpat smaidot, man saka:
— Lūk, mana maģija.

Autors: Asja Rezņicka
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Tas ir tik vienkārši…

siena8

Tas ir tik vienkārši – pagriezienā piebremzēt, lai gājējs pāriet ielu: tad viņa mētelis un tava sirdsapziņa paliks tīri.
Tas ir tik vienkārši – pateikt bērnam, kurš saplēsis eglītes mantiņu: “Nekas, mazulīt, – tas ir uz laimi!”, nevis pusstundu kliegt tā, it kā viņš būtu saplēsis nevis mantiņu, bet tavu sirdi.
Tas ir tik vienkārši – piezvanīt mammai šodien, nevis pēc tam.
Tas ir tik vienkārši – pēc izrādes piecelties un aplaudēt, kājās stāvot: tavas kājas izturēs, nebaidies, bet māksliniekiem būs patīkami, aplausi ir viņu balva, citas nav.
Tas ir tik vienkārši – paturēt savu viedokli pie sevis, ja tu kaut kam nepiekrīti, bet enerģiju, kura aiziet indīgām piezīmēm un komentāriem, iztērēt kaut ko radot.
Tas ir tik vienkārši – būt pateicīgam un teikt “paldies” par to, ka tevi palaida apsēsties, ātri atbildēja uz tavu vēstuli, piekrita ar tevi pusdienot; tāpēc, ka, ja godīgi, tev neviens neko nav parādā: ne vecāki, ne kolēģi, ne draugi.
Tas ir tik vienkārši – pateikt “nē” visam, kas nav tev tuvs: cilvēkiem, kuri nodara sāpes un ar kuriem tev nav līdzīgas vērtības, rupekļiem un meļiem, sliktai mūzikai, garlaicīgām grāmatām…
Cieni sevi:
“nē” – visam, kas tevi grauj,
“jā” – visam, kas padara tevi laimīgu.
Jo tas taču ir tik vienkārši: aizsūtīt SMS ar vārdiem “es Tevi mīlu!” – vienkārši tā, bez iemesla, tāpēc, ka tev ir paveicies un tev ir kam to uzrakstīt.
Tas ir tik vienkārši – pārkāpt noteikumus, izskatīties smieklīgam, nogulēt vai uzvilkt pašu krāšņāko kleitu pašā pelēcīgākajā dienā un ēst omleti un griķu putru no svētku servīzes.

Brīnumaini, bet no tādām mazām lietām – no visiem mūsu “paldies!”, “nekā briesmīga!”, “es esmu ar tevi!”, “es tevi mīlu!”, “es tā priecājos par tevi!” – izveidojas mūsu “vienkāršā”, bet ikviena cilvēka kārotā cilvēciskā laime.

@arhisomatika facebook
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS