Kamēr mīli, tikmēr dzīvo…

milestiba23

Atdot, saudzēt, aizsargāt, rūpēties – tas arī nozīmē dzīvot.
Kaut gan šodien tik daudz dzirdam, ka svarīgi ir saņemt. Iedevi – saņem. Iedevi – saņem.
“Vienu reizi es, otru – tu.”, kā rakstīja Ilfs “Pierakstu grāmatiņās” – “idiotu vienlīdzība”.

Mīlestībā neviens neskaita un nesalīdzina, un nepieprasa atbildes dāvanas, nesver un neanalizē: “Vai man ir komfortabli?”. Visticamākais, ne vienmēr.

Mātei naktī celties un barot zīdaini nepavisam nav komfortabli. Vai arī kaķa kasti regulāri iztīrīt. Vai arī pārciest rūpēšanos par tuvu slimu cilvēku – tas vispār nav komfortabli. Bet balva ir pašā Mīlestībā. Kamēr mīli, tikmēr dzīvo.

Reiz Tālajos Ziemeļos, Jakutijā vīrs ar sievu apmaldījās tundrā – bija nenormāls sals un ledus auksts vējš. Un viņi  izdzīvoja, kaut arī divas diennaktis gāja, pārsaluši, pārguruši. Gāja, pretējā gadījumā bērni paliktu bāreņi. To nedrīkst pieļaut. Ir jāiet. Gāja un vīrs sievu grūda uz priekšu, kad tā grasījās pakrist, Kaut gan pats raudāja ledus asaras. Un viņus izglāba radinieki, kuri arī ļoti mīlēja šo ģimeni. Un, riskējot ar savām dzīvībām, devās meklēt. Kaut gan tas bija ļoti nekomfortabli. Un neizdevīgi.
Visi palika dzīvi un bērni nav bāreņi.

Tāpēc, ka mīlestība ir dzīvība.

Es pazīstu cilvēkus, kuri izdzīvoja pēc ļoti smagas slimības, pēc mokošas ārstēšanās, briesmīgām avārijām un operācijām. Visi šie vienkāršie cilvēki izdzīvoja, tāpēc, ka ļoti mīlēja. Ne kvēlas, augstas un romatiskas mīlas dēļ, bet – tādas – parastas, pavisam vienkāršas. Negribēja bērnus atstāt vienus, negribēja, ka vīrs paliek atraitnis un mīļotā sieviete – viena un nelaimīga. Un kārpījās, kā spēja, kā varēja.

Un dzīvo. Kaut gan dažkārt strīdās un dažkārt arī apvainojas. Un var šim pašam bērnam, kura dēļ izdzīvoja, uzšaut pa dibenu – tāda ir dzīve. Un Mīlestība ir tāda. Tās abas ir vienādas. Galīgi nevienkāršas, neizdevīgas, pretrunīgas. taču, kamēr mīli – tu dzīvo. Dzīvo no visas sirds un izdzīvo.
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Trīs māsas

tris masas

Kādā ciemā dzīvoja trīs māsas. Skaudība, Skopums un Labestība. Savus vecākus viņas neatcerējās: tie jau sen bija devušies pie Dieva. Taču ļaudis vienmēr viņus atcerējās ar labu vārdu – tie mierīgi bija dzīvojuši un cilvēkiem darījuši tikai labu.

Taču starp māsām saskaņas nebija. Vecākā, Skaudība, tikai to vien runāja:

– Ja man tā būtu! Es arī tādu gribu! Ak, kāpēc man šajā dzīvē tā neveicas!?

Skopums tik piebalsoja:

– Un man, man arī to vajag! Kāpēc tik maz!? Dod vēl! Tas ir mans!

Tikai jaunākā māsa, Labestība klusiņām savu domu domāja. Droši vien tieši viņa no vecākiem visvairāk labo īpašību bija mantojusi. Kaut arī maziņa, tomēr gudra un krietna. Par saimniecību rūpējās, māju uzkopa, un nevienam palīdzību neatsacīja.

Reiz kāda sirma kaimiņiene vērsās pie masām:

– Palīdziet, daiļavas! Laiks dārzu rakt, bet man mugura pamatīgi sāp – nevaru ne saliekties, ne iztaisnoties!

Vecākās māsas tikai nospurca un atrunājās; nav laika, liecies mierā, vecā, dārzs pagaidīs.

Bet Labestība uzvilka vienkāršu kleitu un devās kaimiņienei palīgā. Tā priecājās un pateicās: “Paldies tev, mana glābēja!”

Citreiz bērni, uz ielas dauzīdamies, ieraudzīja māsām dārzā ābolus – tādus sarkanus, skaistus, nogatavojušos. Kā tādiem garām paiet? Skaudība ar Skopumu vienā balsī iebļāvās:

– Zagļi! Liekēži! Nav ko mest acis uz svešiem labumiem! Tūliņ pazūdiet!

Bet Labestība paskatījās, pasmaidīja, pagaidīja, kamēr māsas nomierinās, pielasīja pilnu grozu ar āboliem un  uzsauca bērniem: skrieniet šurp, cienājieties!

Māsas pukojās un dusmojās:

– Re, kāda dāsnā atradusies! Pietiks musu labumus pa labi un kreisi izdāļāt!

Māsas pārskaitās vēl vairāk, kad jaunākā ielaida mājās pārnakšņot nabadzīgu ceļinieku:

– Lai pārnakšņo! Vai gan mums žēl, vietas visiem pietiks!

Vecākās metās virsū Labestībai:

– Apnicis skatīties uz tevi, labsirde atradusies! Ej, uz visām četrām debess pusēm! Un sāvāc sev līdzi savu nakts viesi! Jaunākā nesāka pierādīt savas tiesības uz daļu vecāku mājas. Savāca savu nelielo iedzīvi un devās prom. Ceļinieks tai līdzi. Viņam bija žēl, ka viņa dēļ meiteni padzina no mājām. Labestība viņu nomierināja:

– Nevaino sevi! Man jau sen vajadzēja to izdarīt! Tāpat jau pārāk ilgi esmu pacietusi viņu nievas un dusmas! Un meitene sāka dzīvot viena mazā mājiņā ciema pašā malā. Tur allaž valdīja kārtība, tīrība un prieks. Un tāds miers! Labestība atplauka, kļuva vēl skaistāka un puiši sāka viņai pievērst uzmanību. Un te pēkšņi kādā dienā pie Labestības namdurvīm pieklauvēja tas pats ceļinieks.

– Vai tu mani atceries? Tu iekaroji manu sirdi ar savu sirsnību un dāsnumu! Drīkst, es tev palīdzēšu!?

Un tā gandrīz katru dienu puisis nāca pie viņas un palīdzēja saimniecības darbos. Izrādījās, ka vinš ir labs amatnieks un pieprot daudzus darbus. Drīzumā viņi nolēma apprecēties. Kāzas bija jautras, viss ciems bija sanācis apsveikt jauno pāri. Tikai abas māsas neatnāca. Skaudībai skauda, ka jaunākā tādu skaistu puisi bija dabūjusi. Skopumam bija žēl naudas dāvanai, bet bez dāvanas kaut kā negribējās ļaudīs rādīties, jo ko tad citi par viņu padomātu.

Jaunie dzīvoja laimīgi: saskaņā un priekā. Vīrs bija lielisks saimnieks, labs amatnieks un labestīgs cilvēks. Labestība – lieliska saimniece, viss viņai padevās skaisti un gludi.

Tomēr gadījās, ka ģimeni piemeklēja nelaime. Brīdī, kad saimnieki strādāja laukā, mājās izcēlās ugunsgrēks. Kamēr atskrēja, kamēr izsauca palīgā ļaudis. māja nodega gandrīz līdz pašiem pamatiem. Vajadzēja to celt no jauna. Un uzcēla. Kaimiņi palīdzēja, jo ciemā jauno pari cienīja. Māja izdevās lieliska, un atkal dzīve turpinājās skaisti un priecīgi. Draugu viņiem bija daudz, visi viens otram palīdzēja: te Godīgums uzaicināja uz tēju, te Uzticība ieradās ciemos. Ātri un jautri paskrēja dienas.

Gluži savādāk dzīve veidojās māsām.
Skaudība pūtās un bija apvainojusies uz visiem un dzīvi, viena sēdēja mājās. ne viņa kādam vajadzīga, ne viņai kāds vajadzīgs. Nemanāmi bija piezagusies vientulība un vecums.
Skopums tomēr bija apprecējusies. Arī vīru atradusi gluži piemērotu sev – viņa vārds bija Ekonoms Skopulis. Skopums aizgāja dzīvot pie vīra un māsu atstāja vienu. Ģimene bija labi situēta, māja – kā cietoksnis, apkārt augsts mūra žogs. Kas tur iekšā, neviens nezināja, jo Skopuļi nevienu ciemos neaicināja. Tā arī dzīvoja – krāja, taupīja.
Tā dzīve māsas izšķīra – it kā staigā pa vienām takām, taču dzīvo tik dažādi.

Laime Skaudībai meta līkumu. Nav viņai ne draugu, ne draudzeņu, neviens viņu ilgi paciest nevar.

Skopums kļuvusi resna un neveikla. Visa vienā zeltā, deguns gaisā, ne ar vienu nesveicinās, bet neviens jau arī nealkst viņas draudzību!

Un tikai Labestība ir atradusi savu laimi. Vēl joprojām viņa ar savu vīru dzīvo laimē, priekā un ar savu mīlestību sasilda ik vienu. Vīrs viņai it visā palīdz un cilvēki viņus sauc “mūsu labestīgie” un, uz viņiem skatoties, arī kļūst labāki, laimīgāki.
Tāda, lūk, pasaka 🙂
Avots: Миг Кайроса (facebook)
Tulkoja: Ginta FS

 

Tu neesi tukša vieta

dusmigs7

Kā pārlieku liela labestība māca citiem izturēties pret tevi kā pret tukšu vietu, un kā nepieļaut, ka cilvēki pret tevi izturas rupji.

No bērnības mums ir mācīts, ka nevajag uz ļaunumu atbildēt ar ļaunumu – tikai ar labu. Mums ir mācīts, ka vislabākais veids, kā atrisināt konfliktu ir labestība un labestība vienmēr uzvar.
Taču pēc psihologa Kliforda Lazarusa domām, tāds uzvedības stils tavam pāridarītājam signalizē tikai par to, ka, vēršoties pret tevi tieši ar agresiju, viņš var panākt to, ko vēlas.
Tam ir loģisks izskaidrojums – tā saucamais Efekta Likums.

Tas vēsta par to, ka cilvēki cenšas atkārtot to uzvedības modeli, kas ļauj viņiem apmierināt savas vajadzības un, gluži otrādi, izvairās darīt to, kā rezultātā nevar iegūt vēlamo.

Tas nozīmē, ka tad, ja tu labi izturēsies pret cilvēku, kurš pret tevi izturas rupji, tu viņam parādīsi, ka šāda viņa uzvedība tevī rada pret viņu… mīlestību.

Citiem vārdiem runājot, pastāvīgi izrādot labestību atbildei uz rupjību, tu it kā vedini cilvēku arī turpmāk rīkoties bezkaunīgi un agresīvi.
Protams, tas nenozīmē, ka tev katru reizi jāzaudē savs miers brīžos, kad kāds pret tevi izturas necienīgi. Taču ļoti svarīgi ir atcerēties to, ka dažkārt tu mēdz būt parāk labestīgs.

Ja tevi kaut kas neapmierina, tev tas cilvēkam ir jāpasaka.
Ļoti bieži gadās, ka cilvēks, kurš pret visiem ir labs, vienkārši cenšas visos iespējamajos veidos izvairīties no konflikta. Taču ne vienmēr tas ir iespējams.

Tas nenozīmē, ka tad, kad kāds ir izturējies rupji, tev jāatbild ar to pašu. Tomēr, ja ir tāda nepieciešamība, ir jādod pretspars. Tev ir jāprot pastavēt par sevi, pat tad, ja sākas konflikts, no kura tu vēlies izvairīties.

Atceries: “Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi”.

Tomēr šis teikums no Bībeles nebūt nenozīmē to, ka tev vienmēr jāpagriež otrs vaigs. Ja tu pastāvīgi tā darīsi, tad pavisam drīz visa tava seja būs vienās rētās.

Kā veicināt labu attieksmi pret sevi un nepieļaut rupju un agresīvu izturēšanos.

1. Neveicini pret sevi tādu cilvēka uzvedību, kas tev pašam rada diskomfortu.

2. Aktieris Alans Alda dod kādu ļoti vērtīgu padomu: “Esi godīgs pret apkārtējiem, taču saglabā attiecības ar cilvēkiem tikai tik ilgi, cik ilgi viņi pret tevi ir godīgi.”

3. Iemācies dot pretsparu un saprātīgās robežās aizstāvēt savu viedokli.

4. Neveicini bezkaunību pret sevi.

5. Ja kāds pret tevi izturas rupji un nepieņemami, pasaki viņam to. Nevajag smaidīt un izlikties, ka viss ir kartībā.

Domā par labo, rīkojies kā sirds liek un dzīvo pozitīvās emocijās! Lai tev viss ir labi!
Autors: Adams Dačis
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Esmu novērojusi, ka palēnām, audzinot sevī mīlestību un ar mīlestību izturoties pret sevi, arvien mazāk rodas konflikta situācijas, pazūd pretenzijas un arvien mazāk apkārt ir agresīvu cilvēku (GFS).

5 Reiki principi

reiki

1. Jau šodien es priecājos.

“Ja atveras durvis un pa tām nāk mīlestība, tad pirmais ienāk prieks…”

Ja cilvēka sirds ir piepildīta ar prieku, tad vienlaicīgi nav iespējams dusmoties, skumt, ienīst un skaust, u.t.t. Tad mēs paši jūtamies labi un apkārtnē izstarojam pozitīvu enerģiju. Šīs enerģijas vibrācijas nosaka mūsu dzīves kvalitāti, jo izpaužas mūsu domās, vārdos un darbos, un atkal atstarojas atpakaļ no ārpasaules. Tādējādi tās veido mūsu dzīves pamatu. Kā jau parunā teikts – ko sēsi, to pļausi. Ko mēs dodam, to mēs arī saņemam. No tā, cik esam priecīgi, lielā mērā atkarīgi mūsu panākumi un veiksme gan darbā, gan citur. Tas nosaka mūsu savstarpējās attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, ietekmē mūsu veselības stāvokli. Un ilgstošā laika periodā,- cik dzīvespriecīgi esam pieraduši dzīvot savu dzīvi, cik smaidīgi esam, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē,- no tā atkarīgs viss mūsu dzīves plūdums un sasniegumi kopumā. Tamdēļ uzsmaidīsim sev, uzsmaidīsim viens otram – kaut vai tikai iekšēji – un ļausim veiksmei piepildīt mūsu dzīvi. Ja nu ir tā, ka ne par ko nav šobrīd prieka, tad ieskatīsimies rūpīgāk sevī. Pavērosim savu dzīvi, situācijas tajā un pavērosim, kurš virziens mūsu dzīvē ir tas, kas kaut reizi ir sagādājis patiesu prieku. Kad sajūtam to, mūsu intuīcija mums saka, ka tas ir mūsu ceļš. Kamēr dzīvojam, tikmēr mums ir iespēja piepildīt savus sapņus, savas vēlmes. Varam kļūdīties, varam izdarīt kaut ko nepareizi, bet izdarām secinājumus un turpinām ceļu. Un ja neatlaidīgi mēģināsim atkal un atkal, pienāks reize, kad viss izdosies. Tātad – ar prieku sirdī un tikai uz priekšu!

2. Jau šodien esmu mierīgs.

“Drosmīgs cilvēks ir mierīgs…” R. Š.

Nekas ārējs nespēj iespaidot cilvēku, ja viņa sirdī ir miers. Nav baiļu, nav uztraukumu, nav šaubu, u.t.t. Visi ārējie ierobežojumi un rāmji patiesībā ir tikai ilūzija. Bailes ir prāta darbības rezultāts, tām nav sakara ar patieso realitāti. Pat ja arī tās ir iepriekšējās negatīvas pieredzes rezultāts, tās atkal ir tikai ilūzijas, ka tā notiks arī šoreiz. Ļaujoties satraukumam, mēs ienesam savā dzīvē ne tikai nepārliecinātību par sevi, bet arī vājumu, jo nemiers noņem spēku.

Par sevi nepārliecināts un bailēm pakļauts cilvēks, kuram nav priekšstata par to, kāds potenciāls viņā ir ielikts, un ka tikai viņš pats veido katru savu dienu un savu dzīvi kopumā, var turpināt meklēt savu neveiksmju cēloņus ārējos apstākļos. Un vai ir pieredzēta kaut viena tāda situācija, par kuru nervozējot un satraucoties, būtu iespējams kaut ko uzlabot šajā sakarā? Tamdēļ uzņemsimies paši atbildību par savu dzīvi! Ik mirkli mums ir izvēle. Ik dienu mēs pacietīgi varam sev pateikt: “Lai mans miers dod man spēku!” Izjutīsim un pieņemsim savu mieru ar visu sirdi!

Dziedināšanās no dažāda veida bailēm un to izpausmēm ir turpmākās dziedniecības pamats un sākums tās tālākai attīstībai. Šī Reiki principa visdziļākās būtības apzināšanās un sekošana tam dod cilvēkam iespēju ieraudzīt šo stāvokļu patiesos iemeslus sevī un atbrīvoties no liela daudzuma visdažādāko baiļu, sasniegt iekšējo mieru, neierobežotu pacietību un līdzsvarotību, audzināt stingru un stipru gribu. Ar Reiki, jeb mīlestības spēka palīdzību cilvēkam ir iespēja pārveidot baiļu un nemiera graujošo negatīvo iedarbību pozitīvā, radošā enerģijā, kas kalpos viņa izaugsmei un attīstībai. Viņš pamazām iegūst arvien lielāku garīgu spēku un spēju efektīvi palīdzēt pašam sev un būt jūtīgam un atsaucīgam pret citu cilvēku sarežģījumiem un bēdām.

Nekas un nekur nespēj izjaukt viņa iekšējo līdzsvaru: ne uzslava, ne nopēlums, ne neveiksmes, ne panākumi.

Tikai izlīdzsvarots priekos un ciešanās, apmierinājumā un skumjās, mierīgs garā cilvēks spēj izjust visu dzīves pilnību un skaistumu, atraisīt visaugstākās radošās spējas, virzīties pa savu Ceļu, vest aiz sevis skolniekus un sasniegt savu realizāciju.

3. Jau šodien es uzcītīgi un godīgi strādāju.

“Dod, Dieviņi, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt…”

Šis princips nenozīmē tikai vienkārši “godīgi sev nopelnīt dienišķo maizi un nezagt”. Tas aptver visu cilvēcisko attiecību sfēru, aicinot uzturēt tās bez liekulības un uz savstarpējas uzticēšanās pamata. Šis princips attiecas ne tikai uz finansu un personīgo attiecību jomu, bet izpaužas visās savstarpējās attiecībās un neredzamajās saiknēs starp cilvēkiem. Tas atklāj mūsos tādus slēptus motīvus, kā meli, noklusēšana, vai tāda rīcība, kas pamatota uz ne-patiesību. Negodīga rīcība ir ļoti jaudīgs faktors, kas noved cilvēku pa līču loču celiņiem pie arvien lielākām problēmām. Savukārt, sekojot šim principam, cilvēks atrod savu ceļu un virzās pa to uz gaismas pusi.

Bez tam šis princips izskauž arī parazītismu, kas reizēm vērojams cilvēku sabiedrībā. Ļoti bieži cilvēki nemāk, jeb nevēlas sastrādāt, attīstīt un nostiprināt paši savu dzīvības enerģiju, bet sāk dzīvot uz citu rēķina. Šī parādība ir pazīstama ar nosaukumu “vampīrisms”. Tā ir savdabīga uzvedības forma, veids, kā tiek paņemta kāda cita cilvēka vai pat cilvēku grupas fiziskā, emocionālā, mentālā un garīgā enerģija. Tāda garīgi-enerģētiska zādzība vai meli tiek paslēpti aiz iztapīgas, izdabājošas ”mīlestības”, “maiguma”, “draudzības”, “uzslavas”, “radniecīgo attiecību” vai “labas pazīšanās” maskas. Tamdēļ godīguma princips ļauj sakārtot mūsu enerģiju apmaiņas procesu un sasniegt harmoniju cilvēka sociālo attiecību jomā. Tas ļauj izvairīties no meliem, skaudības, neuzticības, aprēķina, aprunāšanas, u.t.t., t.i., no visa tā, kas gala rezultātā noved pie enerģijas izsīkuma, dažādām problēmām un slimībām. Un otrādi, principa ievērošana piepilda dzīvi ar skaidrības, sirsnīguma, atklātības un uzticības gaismu, tātad ar dziedniecisku enerģiju.

Šis princips katram no mums saka: “Esi godīgs vispirmām kārtām pret sevi, nemelo sev, dzīvo saskaņā ar savu sirds balsi, ar savu sirdsapziņu un tad Tavā dzīvē ienāks arvien vairāk Tavas patiesības, Tavas Paša esības. Tā kļūs piepildīta un Tu varēsi daudz vairāk izpaust sevi un savu unikalitāti un nevis kaut kad nākotnē, bet gan vienīgajā patiesi reālajā brīdī, kas Tev ir svarīgs – šeit un tagad.”

4. Jau šodien pateicos par visu svētību, ko saņemu.

“Kuru darbu padarīju,
To pateicu Dieviņam…”

Spēja izjust pateicību – tā ir cilvēka īpašība, kas liecina par viņa dzīvības enerģijas virzienu. Pateicība – tā ir gatavība ziedot savus spēkus radošiem mērķiem. Ārēji cilvēks pateicības stāvoklī izstaro pozitīvu radošu enerģiju. Un tieši pateicoties tam, viņam atveras iespēja saņemt enerģiju no savas iekšējās saiknes ar pasauli, t.i., ieslēgties enerģijas apmaiņas procesā.

Pateicība un atzinība nozīmē, ka cilvēks dzīvo, piepildīts ar laimes un apmierinātības sajūtu.

Būt pateicīgam, tas nozīmē būt apmierinātam ar to, kas atnāk pats no sevis, būt priecīgam par to, kas ir.

Kad mēs pastāvīgi izpaužam atzinību, jūtot pateicību ne tikai par to, ko mēs saņemam, bet arī par to, ko mēs uzzinām un iemācāmies, apkārtējie cilvēki sāk mums arvien vairāk uzticēties. Ap mums sāk veidoties pārpilnības un pārticības atmosfēra.

Mūsu apziņas ieciklēšanās uz īslaicīgām iluzorām vērtībām neļauj mums saņemt to, kas ir patiesi mūsu. Ja mēs koncentrējamies uz to, kā mums nav, mēs izjūtam trūkuma un nepietiekamības sajūtu. No otras puses, ja mēs spējam izjust tā pārpilnību, kas mums ir dots šinī dzīvē, un būt pateicīgiem par to, pārpilnība vienmēr sekos mums. Vēl vairāk – tai būs tendence pieaugt. Pateicība un atzinība par visu padara cilvēku atvērtu gan paša dzīvei, gan apkārtējai pasaulei un universālajai Visuma enerģijai. Cilvēks kļūst par tādu kā vienoto enerģijas trauku ar visu, ko viņš pieņem. Neapmierinātība bloķē un izjauc kanālus, caur kuriem noris enerģijas apmaiņas process. Tādā gadījumā ieplūstošā enerģija tiek izmantota, lai pirmkārt atjaunotu kanālu darbību. Bet, kad šī saikne funkcionē, panākumi un uzplaukums ir nodrošināti. Nonākot kontaktā ar Visuma vienoto dzīvības enerģiju, mēs koncentrējam savu uzmanību uz panākumiem, veiksmi un bagātību, sajūtam visu dzīves aspektu pārpilnību. Enerģijas plūsma tādā gadījumā paplašina mūsu iekšējā “es” kanālus vēl lielākam enerģijas pieplūdumam. Nākamis solis ir – gatavība konstruktīvai mūsu mērķu sasniegšanai. Tikai pozitīvs noskaņojums vien uz panākumiem un uzplaukumu nepadarīs tos par realitāti. Tam nolūkam ir nepieciešams šo noskaņojumu pastiprināt ar enerģiju, Visuma vienoto spēku. Tieši no mums plūstošā enerģija, ieguldīta pozitīvo apstiprinājumu un nesatricināmas ticības gultnē, ienesīs šis pārmaiņas, uzplaukumu un pārpilnību mūsu dzīvē. Tamdēļ mūsu pastāvīga un apzināta atgriešanās šajā radošajā pateicības stāvoklī nodrošina nepārtrauktu enerģijas plūsmu labklājības virzienā, kurai ir tendence materializēties arvien pieaugošā daudzumā. Mūsu izvēle dzīvot ar pateicību ir vienlaicīgi arī izvēle dzīvot pārpilnībā, apmierinātībā un arvien pieaugošā uzplaukumā.

5. Jau šodien esmu labestīgs, mīlu visu.

“Visu, ko dariet savā dzīvē, dariet tikai ar mīestību. Ja jūs nevarat to izdarīt ar mīlestību, labāk nedariet nemaz…”
Māte Terēze.

“Nepiedošana ir vienīgais grēks… “ Lūle Vilma.

Nodalot šajos principos pamataspektus, mēs redzam, ka tie norāda uz pieciem visizplatītākajiem iemesliem, kas rada slimības. Tie ir – bailes, agresija, aizvainojums, apmāns, atraušanās no Dabas un Radītāja. Apkopojot to, iespējams šos piecus iemeslus novest pie viena pamatiemesla. Pats lielākais un lielāko daļu slimību un visu cilvēces problēmu pamatiemesls ir – mīlestības trūkums. Vai varam uzskatīt, ka tumsa patiesībā ir gaismas trūkums? Tad – ja cilvēks izjūt bailes, nemieru, uztraukumu, neuzticību, agresiju, kaut ko nepieņem, nosoda, apvainojas, mānās, meklē aizstāvību, cenšas sagrābt un neatdot kaut ko, tad tas, bez šaubām, nozīmē tikai vienu – viņam trūkst mīlestības.

Un ja cilvēkam ir šie negatīvie stāvokļi, ja viņš saka, jeb uzvedas tā, ka viņam pietrūkst mīlestības, tad tas patiesībā nozīmē to, ka viņš pats nav devis sev un pasaulei pietiekoši daudz mīlestības. “Ko sējam, to pļaujam…”

Principi aicina mūs dzīvot mīlestībā un dot to pirmām kārtām sev un pēc tā paša principa visiem cilvēkiem un visai apkārtējai pasaulei bez izņēmuma. Atvērt savu Sirdi un apvienot savu patieso “Es” ar visu cilvēku “Es” un visām dzīvajām būtnēm un izjust visas dzīves Vienotību. Cilvēks, kas iet savu Ceļu, ir aicināts dzīvot ne vienkārši mīlestībā, bet Pirmavota mīlestībā, mīlestībā pret Radītāju un Radītāja mīlestībā, mīlēt visu dzīvi kā Viņa dzīves un mīlestības izpausmi. Viņa varenajā Sirdī nav sadalījuma. Viss nāk no viena Pirmavota un ir cieši savstarpēji saistīts un nepārtraukti ietekmē viens otru. Kamēr cilvēks redz šo sadalījumu, tic duālismam, tikmēr viņš nevar izjust mīlestību, jo mīlestība ir dzīve visā. Visas dzīves ir vienlīdz vērtīgas, jo Radītājs dzīvo un elpo caur katru no tām.

Šī Dievišķā beznosacījumu mīlestība arī ir šis ļoti jaudīgais un iedarbīgais dziedniecības līdzeklis, kā katram cilvēkam, tā arī visai cilvēcei kopumā. Mīlestība kā vienotais un Augstākais likums apvieno sevī visus evolūcijas spēkus un likumus.

Dzīvojot mīlestībā, cilvēks uzzina, kas ir patiesība. Pati-esība… Viņa sirds atveras un uzzied un viņš kļūst vienots ar Visu Kas Ir un apvienojas ar Gara spēku. Dievišķās mīlestības stari no atvērtas sirds sāk izgaismot, sildīt un barot visu, kas ir apkārt apgaismotam cilvēkam.

Par cilvēku nepiedzimst – par cilvēku kļūst…

Avots: http://www.reiki.lv

Priecājos. Mācos. Pateicos. Mīlu.

labestiba321

Es apbrīnoju CILVĒKUS
uz kuriem skaties, un pēkšņi atklājas tāds skaistums un dziļums, ka sajūsmā un priekā sastingsti: cik brīnišķīgi! Ārēji skaisti? Nē, ne obligāti. Galīgi nē. taču tādu cilvēku ārienē vienmēr ir kaut kas tāds, kas piesaista skatienu. Kaut kas netverami skaists, tik ļoti skaists, ka vari skatīties vēl un vēl, un brīnīties: paskat, tik!

Dāsni? Jā, it visā: savā Mīlestībā, savā Patiesumā. Jā, arī materiālajā ziņā. Noteikti. Iekšējais dāsnums caur attieksmi pret naudu – tas izpaužas ļoti nopietni. Nē, šie cilvēki nav ne bagātnieki, ne izšķērdētāji. Ļoti bieži viņi ļoti ekonomē – uz sevi. Taču viņi ir spējīgi kādam aizsūtīt skaistu ziedu pušķi, neekonomējot uz to ne naudu, ne savu laiku, tikai tāpēc, lai iepriecinātu. Un tu turi šos ziedus rokās un elpa aizraujas: paskat, tik!
Labestīgi? Jā, tā – pa īstam. Tie it kā apskauj ar vienu vien savu klātbūtni. Un pie vienas vien domas par to, ka ir Tāds Cilvēks tavā dzīvē, ka tu viņu zini, sirds ietinas mīkstā sedziņā, un maigi pukst: paskat, tik!

Patiesi un drosmīgi? Jā, protams. Tie, kuri bez šķēpa un vairoga. Kuri nebaidās būt viņi paši, nebaidās mīlēt, nebaidās sāpju. Kuri dzīvo. Jā, tādiem cilvēkiem ļoti bieži ir smagi un sāpīgi, bet viņi dzīvo. Un viņu dzīve nebūt nav cīņa. Viņi ir gaiši un priecīgi. Neskatoties uz visu, kas notiek. Un ļoti pateicīgi. Un dzīve skatās uz viņiem plaši atvērtām acīm un sajūsminās: paskat, tik!

Vienu vārdu sakot, es apbrīnoju CILVĒKUS…

Ne shēmas, ne tēlus, ne priekšstatus – dzīvus cilvēkus. Cilvēkus, kuri ir daudz interesantāki un skaistāki par visu, ko var izdomāt. Dzīvus cilvēkus, kurus var un ir vērts mīlēt.

Bet, ja jūs domājat, ka es tūliņ teikšu: cik maz ir tādu cilvēku, jūs kļūdīsieties. Neteikšu. Jo zinu daudzus tādus. Un kādu no viņiem – ļoti tuvu.
Priecājos. Mācos. Pateicos. Mīlu.

Autors: Tatjana Aļonova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Es arī zinu:)

 

Nebaidies mīlēt

 

mate tereze

Kad tu jūties nelaimīgs un pamests, pamēģini kaut ko izdarīt ar mīlestību. Pasaki kaut vienu vārdu ar mīlestību, vienkārši padomā par kādu ar mīlestību. Atver savu sirdi un centies tajā atmodināt mīlestību. Lai tas notiktu, ir jāpārtrauc redzēt sevī un citos trūkumus un kļūdas.
Vieni cilvēki var tev patikt, citi – nepatikt. Ir viegli mīlēt tos, kuri mums patīk. Taču mīlēt tuvāko, nenozīmē apbrīnot viņu.

Ir grūti apbrīnot zagli un slepkavu. Taču viņiem tu vari vēlēt labu. Mīlēt tuvāko nozīmē vēlēt viņam labu. Mīlestība ir māksla, tā prasa treniņus. Labi ārsti, mūziķi, mākslinieki, sportisti stundām ilgi trenējas, lai uzlabotu savas prasmes un spējas. Tāpat ir arī ar mīlestību. Ja mēs nepieliksim nekādas pūles, lai mīlētu, mēs būsim vientuļi un nelaimīgi.

Māte Terēze

Tava labestība

labestiba4

Tava iekšējā labestība gala rezultātā uzvarēs.
Es zinu, ka tu zini, cik labs cilvēks esi.
Jā, mēs visi kļūdāmies, taču tad, kad viss jau ir pateikts un izdarīts, patiesībā tu vienalga esi un paliec labs cilvēks…. un tu to zini.
Lūk, kas tev jāsadzird. Dievs arī to zin.
Uzticies, un, lai tava iekšējā labestība tevi tajā brīdī vada…
Nīls Donalds Volšs
Tulkoja: Ginta FS