Mana sasodītā Šeila…

Es pazinu sievieti, kura katru dienu, neskatoties uz nomācošajām smagajām slimībām, devās ārā no mājas – tas viņas stāvoklī bija gandrīz varoņdarbs…
Viņa ar grūtībām vēra vaļā smagās ieejas durvis, ar visu savu mazo un neveiklo augumu simts drēbēs ietinušos uzgūlusies tām, un lēnītiņām devās uz autobusa pieturu, piespiedusi pie sāniem vecu izšūtu rokassomu.
Kad es reiz jautāju, kur viņa tik neatlaidīgi dodas jebkuros laikapstākļos, viņa vienkārši atbildēja, ka pīle uz viņu paļaujas …
Ieraudzījusi manu izbrīna pilno skatienu, sieviete pasmaidīja un mīlestības pilnā balsī izdvesa:
– Mana sasodītā Šeila…
Izrādījās, ka viņa, atcerējusies kādas ārzemju filmas varoni ar tādu pašu nosaukumu, tā sauca vientuļu vecu pīli ar nobrāztu sānu, kas neveikli īrās pilsētas dīķī.
Šeila lēnām sāka atpazīt pusmūža sievieti muļķīgā īsā jaciņā, lai gan sākotnēji atturīgi turējās malā. Iespējams, tādu uzvedību diktēja iepriekšējā uzticēšanās pieredze kādam radījumam no bezspārnu divkājaino cilts…
Viņas abas bija vientuļas un abas – ne gluži nelaimīgas, taču tajā dīvainajā stāvoklī, kuru sajutis ikviens, kurš vairs netic pat mazākajam siltumam un netic tam, ka var tikt ievērots šajā dzīvē.
Sieviete nesa pīlei ēdienu, tā atpeldēja pieņemt šo labestību un bija pateicīga par to…
Viena runāja, otra klausījās, mezdama lēnus apļus un klanot savu gludo galvu.
Viena kļuva stiprāka garā, otra stiprinājās miesā.
Mani mīļie, jebkura dziedināšanās ir iespējama tikai tur, kur ne tikai ņem un ne tikai atdod…
Un dažkārt, pat tad, ja uz tevi paļaujas tikai pīle pilsētas dīķī – tas nepavisam nav maz, lai tu pārstātu domāt par to, kā pazust no šīs zemes…
Tā tas arī notika.
Drīzumā manai paziņai uzradās arī citi paziņas: labestīgi sarunu biedri, kurus viņa satika tajā pašā parkā, kuri tāpat ka viņa, nesa tādas pašas neizpausto jūtu mugursomas, kuras tik ilgi nevienam nebija bijušas vajadzīgas…
Šeila aizlidoja, bet tāpat kā Karlsons, apsolījās atgriezties.
Bet jaunie draugi palika, tāpēc, ka tas ir ļoti cilvēcīgi, dalīties ar savu siltumu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad pasaulē trauksmaini

Vienā maziņā labestīgā kapsulā smaržo pec maizes, kakao un zupas…
Tur aug kalateja un kaktusi un logiem ir mīksti, zaļi aizkari.
Tur arī bez čībām kājās ir silta grīda, uz kuras danco saules zaķi… divreiz dienā, varbūt pat vairāk.
Tur smejas un klausās džezu.
Tur kaķi valda pār cilvēkiem, bet pēdējie par to neapvainojas.
Tur izlasītās grāmatās redz grāmatzīmes.
Tur neviens nerāj par divniekiem, un visi strīdi ātri beidzas.
Tur virtuvē neizdziest gaisma un tējkannai nav brīvdienu.
Tur brokastīs desiņas ar laimi un priecīgi burbuļojošu kafiju.
Tur, protams, strīdās… bez naida un niknuma. Nesačukstas aiz muguras un nemelo.
Tur atrast var putekļus, bet nevar atrast bēdas…
Tur silti pat visaukstākajā salā.
Tur mīlestības okeāns vai jūra.
Šī kapsula ir vienkārša ģimene.
Tā ir mazāka par lielo pasauli, bet tad, kad šai pasaulē nav miera, miers atrodas tikai šeit.
Sargiet viens otru, bet šodien divkāršojiet plūsmu.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pats svarīgākais

Dažkārt es ievēroju, ka pats svarīgākais pazūd nemanāmi, klusi un neatgriezeniski…

Toties tukšajam un maznozīmīgajam ir ieradums skaļi aizcirst durvis, bet pēc tam simtiem reižu atgriezties cerībā uzsist sev nesasniedzamu cenu.

Pats svarīgākais nekad nekļūst par kāda īpašumu, nepiepilda ar sevi visu telpu, nečīkst un nepieprasa īpašu attieksmi pret sevi.

Taču tas viss, ko tas atnes, ir ārkārtīgi vērtīgs, nesavtīgs, saudzīgi pasniegts un bezgalīgs savā būtībā.
Kad to saproti, vairs negribās tikai ņemt, negribās bez uzaicinājuma līst kāda cita dzīvē un uzreiz galvenajā lomā, un tad nav iespējams apgūt to  slideno nepateicību, kurā nekad nekas nav pietiekoši.

Tikai žēl, ka pats svarīgākais ir daudz reiz nemanāmāks par tukšo…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MĪLESTĪBA/BAILES=DZĪVE

MĪLESTĪBA ir visas tās īpašības, kas rodas mīlestībā: labestība, savstarpējā sapratne, rūpes, līdzcietība utt.

BAILES ir tas viss, kas izaug no bailēm: dusmas, naids, egoisms, agresija, nodevība, zemiskums utt.

DZĪVE – ir viss, kas tev ir: veselība, attiecības, labklājība, realizācija.

Un tālāk jau tā ir vienkārša matemātika!

Lai kaut kas tavā dzīvē mainītos, ir jāaudzē MĪLESTĪBA un jāmazina BAILES.

Nevar pilnībā atbrīvoties no bailēm, jo tas ir mūsu “pamataprīkojums”, kas palīdz mums saglabāt dzīvību (ar nulli dalīt nevar). Bet samazināt līdz 0,001 var.

Daudzi šobrīd jautā, kā esošajā situācijā tikt galā ar savām bailēm, kad trauksmainas domas neatlaiž?

Ļoti daudz esam runājuši par smadzeņu darbību, par spoguļneironiem par neirobiku. Tas šobrīd noderēs. Kad tevi nomāc trauksmainas domas, pārmaiņus sāc aktivizēt labās un kreisās smadzeņu puslodes darbību. Piemēram, pārmaiņus paklapē sev pa labo un kreiso plecu (ceļgalu). Vai arī pārmaiņus klausies kaut kādu skaņu (piemēram pirkstu knikšķi) ar labo un kreiso ausi.

Ko tas dos? Kad sāk strādāt abas smadzeņu puslodes, tad notiek:
– Trauksmes un nemiera līmeņa pazemināšanās.
– Rodas relaksētības un atslābuma efekts, fizioloģiskā uzbudinājuma pazemināšanās.
– Paaugstinās uzmanības elastība. Domas kļūst mazāk ieciklējušās uz to, kas tevi uztrauc.

Kas tev palīdz tikt galā ar trauksmainām domām un nemieru?

Aļona Krasnova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nevajag padoties

Lūcijs Annejs Seneka bija vieds filosofs.
Bet viņš kļūdījās vienā lietā. Un šī kļūda viņam maksāja dzīvību. Viņš apgalvoja, ka cilvēki citiem dara ļaunu naudas un mantas dēļ. Lai kaut ko atņemtu. Bet vienkārši tāpat cilvēki reti dara ļaunu. Ja nu vienīgi viņi ir nenormāli…
Seneka Neronam atdeva visu savu milzīgo bagātību. Tā viņš cerēja izglābt savu dzīvību. Vecumdienās ņēma un visu atdeva. Bet Nerons tomēr lika viņam padarīt sev galu. Diezgan žēlsirdīgi tiem laikiem. Taču vienalga sodīja. Kaut arī nebija vairs ko paņemt no vecā filosofa…
Tad, lūk! Seneka kļūdījās. Cilvēki visbiežāk nedara ļaunu naudas dēļ. Kaut arī nauda viņus vilina. Naids rodas tādēļ, ka ar visu savu būtību, savu dvēseli mēs šķebinām ļaunus un zemiskus cilvēkus. Mēs viņus šķebinām paši ar sevi. Vienkārši ar to, ka esam.
Seneka Neronam simbolizēja taisnīgumu un likumu. Personificēja aizliegumu. “Tu nedrīksti” – lūk, kas Seneka bija Neronam. Tāpēc viņš to neieredzēja.
Ja kāds tevi ienīst bez jebkāda iemesla – tātad tu šim cilvēkam atgādini par kaut ko, ko viņš sevī sen jau ir nogalinājis. Vai arī piedzimis bez tā. Labestību. Spēku. Drosmi. Mīlestību. Dāsnumu. Skaistumu. Prātu. Talantu. Lūk, ar ko tu asociējies šim nīdējam. Un tas viņam ir nepanesami; tas viņam ir aizliegums. Un viņš atkal un atkal tev uzbrūk un cenšas nomelnot.
Bet savu mantību atdot nevajag. Tas ir bezjēdzīgi. Tā tev pašam noderēs cīniņā. Tā ir kā munīcija.
Un padoties nevajag.

Anna Kirjanova
Foto: Nerons un Seneka, Eduardo Barrons (1904). Prado muzejs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļaunums neuzvar, tas tikai paaugstina labestības vērtību.

Kad notiek kaut kas slikts, traģisks, rūgts – tas nenozīmē, ka ļaunums ir uzvarējis.
Tas nozīmē to, ka mēs esam sasnieguši to slieksni, uz kura dzīve mums piedāvā visu patiesību par sevi, ne tikai to, kas mūs pavada tur, kur nav nekādu satricinājumu.
Patiesību, kurā dzīve vairs nav ideāla, ne vienmēr ir taisnīga un ne vienmēr spējīga nākt palīgā pat viscienīgākajiem…

Un vēl tajā nav visiem vienādas mīlestības, laimes, veiksmes, veselības, labklājīgas dziedināšanās, ilgmūžības, uzticības, skaistuma un optimālas apstākļu sakritības… un vēl visa kā, ko atklāti vai slēpti lūdzamies Visumam.

Un, nē, viņa neprot izvēlēties labākos no labākajiem, lai apbalvotu uzreiz ar visu, un sodītu sliktākos.

Mani mīļie, patiesība par dzīvi – tā ir patiesība par katru no mums…
Par mūsu sarežģīto un pretrunīgo dabu, trauslumu, iespējām, spēju savienot nesavienojamo, nepilnību, ievainojamību un spēju izjust visspēcīgākās jūtas, būt dažādiem dažādos apstākļos. 
Tie, kuri to noliedz, slēpjas un nosoda – vienkarši nav tikuši galā ar savu ideālismu, vai arī ir aizsēdējušies zem kāda plata spārna, līdz noteiktam laikam, kas tos pasargā no jebkurām nedienām…

Pieņemošie ir sapratuši galveno: ļaunums neuzvar, taču nevienu no sevis nepasargā.
Tas pārbauda mūsu izturību, pārbauda ar zaudējumiem, neciešamām sāpēm, izmisumu un sit pa vājajām vietām…

Taču ļaunums ir bezspēcīgs pret gaismas piepildītu dvēseli.

Pat aiziet mēs varam ļaunuma neuzvarēti, tīri, tā netīro ķepu neapgrābstīti un neiesaistījušies tā kārdinošajās spēlēs.

Iespējams, tas skan parāk skaļi…. taču tieši tā tas ir, un tam visam ir apstiprinājums.
Vienkāršo cilvēku trauslie pleci ik dienas tiek galā ar nenodrošināto pret ļaunumu likteni.
Un šie paši cilvēki sāk no nulles, mīl, piedod viens otram, un iet tālāk pēc visbriesmīgākajām nedienām…

Ļaunums neuzvar. Tas tikai paaugstina labestības vērtību.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ĀBOLMAIZE

Reiz, pirms simts gadiem, kādā Maskavas autobusā man no somiņas izvilka maku. Es kavēju darbu, un nebija laika vairs atgriezties mājās.

Es piegāju stacijā “Južnaja” pie kontrolieres un atzinos, ka nevaru samaksāt par braucienu. Un viņa mani ielaida.
– Šokolāde no manis, – es apsolīju.
Viņa atmeta ar roku, teikdama: “Kādi nieki! Neuztraucies par sīkumiem!”

Es aizbraucu līdz darbam, kolēģei izstāstīju šo notikumu un palūdzu, lai aizdod man naudu. Parādu es atdevu, bet par savu glābēju – kontrolieri aizmirsu. Tā, it kā ar dzēšgumiju kāds to no atmiņas būtu izdzēsis. Bet pēc laika pēkšņi atcerējos. Nopirku kioskā cepumu paku, labu šokolādi neatradu.
Es nezināju, kā viņai vārds un neatcerējos viņas seju, tāpēc piegāju pie kontrolieres “Južnaja” stacijā un paskaidroju, ka vēlos atstāt cepumus sievietei, kura reiz mani izglāba.
– Tad jau tie domāti Taņkai, – viņa nopūtās. – Tikai tu nokavēji. Viņu notrieca mašīna. Pagājušas deviņas dienas, kopš viņas vairs nav.
– Varbūt tā nebija Taņa, kas mani izglāba? – es biju šokēta. Sieviete sāka raudāt – “Tā bija viņa! Otras tādas te nebija”.

Es palūdzu, lai viņa man noraksturo Taņu – man bija svarīgi viņu atcerēties.
Viņa noslaucīja asaras un maigi pamāja ar rokām gaisā:
– Viņa bija… viņa bija kā ābolmaize.
Atcerieties Brodski: “Bez zvaigznes var iztikt, bet cilvēku labā griba ir redzama no tālienes, un gani uguni kūra”?

Šis ir divdesmit gadus sens stāsts – par viņiem. Par cilvēkiem, kuri uguni kur. Par cilvēkiem, kuri bez vilcināšanās un nesavtīgi sniedz palīdzīgu roku… Par tiem, kuri ne tikai Ziemassvētkos ir mazie Burvji. Tie, kuri kā abolmaizes. Kuri palīdz mums palikt cilvēkiem.
Paldies viņiem.

Narine Abgarjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Necenties attaisnoties

Nav nekādas jēgas grauzt sevi par pagātni, vai skumjās žēloties par to, ka kādam citam starta pozīcija ir bijusi izdevīgāka par tavējo…

Nav nekādas jēgas katram stāstīt – kas un kāpēc.
Lūk tā, un lūk, tāpēc, ka.
Pati ilgtspējīgākā bet kļūdainākā cilvēciskā kompensācija par to, ka nekļuvi tas, par ko vēlējies kļūt, lai arī iluzori, bet sajusties kaut nedaudz labāk uz kāda cita fona, pat absolūti nepelnīti.
Tieši tai ir vajadzīgi karstākie fakti par tavām neveiksmēm, tavām tuvojošām vecumdienām vai ārienes defektiem, un tavu neatbilstību kaut vienam no ārējās veiksmes punktiem.
Un vairāk nekam.
Tāpēc necenties attaisnoties.

Nav nekādas jēgas kļūt par ideālu.
Saderība, siltums un spēja kopā radīt kopīgu dzīves stāstu neprasa nekadu sterilitāti, nekādu vienam otra pielāgošanu kaut kādām noteiktām pareizībām…
Pietiek ar saderību, siltumu un spēju radīt kopīgu stāstu.

Ziniet, mani mīļie, visu gaišāko, labestīgāko, to, kas pelnījis patiesu apbrīnu, uzticību un turpinājumu, es sastapu ne jau vietās, kur ik minūti skatās spoguļos. Ne tur, kur bezkaunīgu augstprātību uzdod par harizmu, vai arī nenogurstoši “strādā ar sevi”. Es to sastapu tur, kur vēlme palikt cilvēkam bija svarīgāka par savas ekskluzivitātes tēlošanu, vai pilnīgu savu mazo uzvaru vai smagās pagātnes noliegšanu…
Tāpēc, ka “vienkārši cilvēks” nav vienšūnis vai uz neko nespējīgs mietpilsonis, bet tas, kurš dziļi izzinājis un sapratis savu dabu, kurā tas pats talants ir likumsakarība.

Mēs jau piedzimuši esam ar neparastām spējām. Tikai reti kuram izdodas tās atklāt un dažkārt iemesli tam ir nenozīmīgi
Nav jau svarīgi, kādā vecumā un kādos apstākļos mēs dodam sev iespēju.
Svarīgi ir tas, ka vispār to dodam.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par LABESTĪBU

Ir pienācis laiks, kad labestība sēž ieslēgta un baidās iziet pie cilvēkiem. Tāpēc, ka reiz jau izgāja. Ar maigu lilliju pušķi, ar konfektēm un labestīgu smaidu. Un tad viņai sadeva, apspļaudīja, puķes iemina dubļos, bet konfektes aprija kopā ar visiem papīriņiem. Labi vēl, ka pirkstus nenokoda…

Un tā labestība sēž savā mazajā istabiņā. Stāsta brīnumainus stāstus, dziedina sirgstošos, tos, kuri zin slepeno klauvējienu… Bet iziet ārā vairs nevēlas. Tā ir šausmās par to, kas notiek ārpusē.

Lūk, tāpēc labestības ir tik maz. Arvien mazāk… Jo labestība nav abstrakcija, tie ir dzīvi cilvēki, kuriem sāp. Un viņi grib dzīvot.

Kāda meitenīte rakstīja brīnumainus stāstus. Labestīgus, gaišus un iedvesmojošus. Un sāka tos publicēt sociālajos tīklos. Stāsti momentā tika nozagti, piepičkāti ar maksas reklāmu, kā gan savadāk? Tā viņi savāca savām lapām un vietnēm abonētājus.

Es zinu, ko zagļi atbildēs tad, kad palūgsi viņiem atsaukties uz autoru. Un kā gadiem ilgi tie tenkos, aplies ar samazgām un centīsies kaitēt… Un tas ir tik smagi, pat man – jau pieaugušai sievietei ar diezgan spēcīgu raksturu.

Bet šai meitenei tas bija nepanesami smagi. Viņa izdzēsa savus brīnišķīgos stāstus un tagad tos lasa vien daži. Viņa turpina rakstīt, bet tagad dara to tikai priekš sevis. Un spēlē savu kluso, maigo mūziku savā istabā.

Tā notiek bieži. Tik daudz ir labu, talantīgu un apdāvinātu cilvēku. Taču viņi neprot sevi aizstāvēt, neprot pieprasīt, neprot paņemt atpakaļ nozagto. Kā tikko būs iznesuši savus dārgumus gaismā, tūliņ pat saņems. Par labestīgu stāstu – samazgu spaini. Par labestīgu attieksmi pret dzīvniekiem – apvainojumus. Par augstsirdīgu rīcību – atkal to pašu. Bet pēc tam vēl pacentīsies visu to atņemt un aprīt. Pat atkritumu izgāztuvi noorganizēs, kur visu labo, citiem atņemto izgāzt.

Protams, vairums cilvēku ir labi. Taču, lūk, kāds paradokss. Labie cilvēki neprot pretstāvēt sliktajiem un tāpēc ieslēdzas savās istabiņās. Un dziedē brūces. Un cenšas runāt klusiņām, tikai ar tiem, kuri zin slepeno klauvējienu…

Labestībai nav kulaku un kastešu. Labestībai nav ieroču. Un citi labie ļaudis nesadzirdēja un neizlasīja daudz brīnumainu vārdu tieši tāpēc, ka labestība sēž ieslēgta. Un nesaņem neko par savu darbu un talantu.

Ne visiem pietiek spēka paciest netaisnību un netīrību. Bet tas, kurš šo spēku iegūst, ne vienmēr arī paliek tāds labestīgs. Drīzāk stiprāks, cietāks un praktiskāks. Mainās un zaudē savu maigumu.

Bet ir tik svarīgi saglabāt atlikušos labestīgos. Tos, kuri nes tīru un nesavtīgu gaismu. Viņu palicis tik maz. Un, kad viņu vairs nebūs – kā tad mēs dzīvosim?

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāds cilvēks IR

Katram dzīvē ir jābūt kādam cilvēkam, kuru nav kauns uzaicināt ciemos, kad tavās mājās ir nekārtība.
Ja viņš piezvanīs un teiks, ka būs klāt pēc 10 minūtēm, tu varēsi necensties pamest zeķes zem gultas un necensties negludināto veļu iebāzt skapī. Tāpēc, ka tu esi pārliecināts, ka viņam pilnīgi vienaldzīga ir tava nekārtība. Viņam tā ir tik vienaldzīga, ka viņš pat aci nepamirkšķinās, kad priekšnamā uzkāps kādam lego klucim, vai nejauši ar kāju iekāps izlijušā kompota peļķē.

Viņš atvērs durvis aukstā vai lietainā, atkarībā no laikapstākļiem, dienā un pateiks ko muļķīgu: “Ku-kū, lūk arī es!”. Un viņam rokās būs cepumu paka no tuvējā veikaliņa.

Viņu nevajag sagaidīt uz sliekšņa, pa ceļam cenšoties savākt izsvaidītās mantas. Viņš lieliski zin, kur tev mājās ir vannas istaba un kā nokļūt virtuvē. Viņš paņems tevi aiz rokas, aizvilks no plīts un apsēdinās uz krēsla, vienā mierā ar roku noslaukot drupačas no galda.

Viņš pats pieies pie izlietnes, paņems no turienes divas tējas krūzes un karotītes, nomazgās un uzliks uz galda. Bet pēc tam jūs dzersiet tēju un ēdīsiet cepumus. Bet varbūt kaut kur skapjaugšā atradīsiet sacukurojušos plūmju ievārījumu un ēdīsiet to pa taisno no burkas.

Un, kad viņš aizies, tu pat neatcerēsies, par ko runājāt. Taču nekārtība mājās dīvainā kārtā būs kaut kur izkūpējusi.

Un tagad aizvieto vārdu “mājas” ar vārdu “dvēsele” un vēlreiz šo pārlasi!

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis