DZĪVES GUDRĪBAS GRAUDI

Kāds jauns students kopā ar savu pasniedzēju bija iznācis pastaigā. Pēkšņi viņi ielas otrajā pusē ieraudzīja vecu apavu pāri, kurš acīmredzami piederēja nabadzīgam zemniekam, kurš raka zemi turpat netālu.

Students iesmējās un teica profesoram:
– Izjokosim šo vīru. Noslēpsim viņa apavus un skatīsimies, ko viņš iesāks.

Profesors atbildēja:
– Jaunais cilvēk, nekad nesmejies par otra bēdām un nelaimēm. Bet, ņemot vērā to, ka tu esi tik bagāts, tev patīkamāk būs, ja izdarīsi sekojošo: ieliec katrā no šī vīra zābakiem pa zelta monētai, bet pēc tam mēs abi paslēpsimies un vērosim, kas notiks.

Students tā arī izdarīja un viņi abi paslēpās aiz tuvējā koka. Zemnieks pabeidza savu darbu un devās uz to vietu, kur bija atstājis savus zābakus un mēteli.

Viņš uzvilka zābakus un acīmredzot sajuta tajos kaut ko. Sākumā domāja, ka tas ir akmens, bet drīz saprata, ka tā ir zelta monēta. Viņš izbrīnīts paskatījās visapkārt, bet nevienu nemanīja. Ielika monētu kabatā un vilka kājā otru zābaku, un atkal ieraudzīja tajā zelta monētu. Viņa acis pielija asarām un viņš nometās ceļos, pacēla acis pret debesīm un sāka pateikties. Savās lūgšanās viņš pieminēja smagi slimo sievu, bērnus, kuriem nebija ko ēst, bet tagad, pateicoties neredzamai rokai, kas iedeva monētas, viņi beidzot būs paēduši.

Students stāvēja, dziļi saviļņots no redzētā un acīs viņam bija asaras. Profesors jautāja:
– ja tu būtu pajokojis tā, kā sākumā vēlējies, vai tu būtu tik laimīgs, kā šobrīd?

Jauneklis atbildēja:
– Profesor, jūs man pasniedzāt visvērtīgāko mācību stundu dzīvē! Tagad es saprotu to, ko agrāk nesapratu: lielāku svētību piedzīvo nevis tas, kas saņem, bet tas, kurš dod.

Tāpēc, ja  vēlies izdarīt ko labu, dari to nekavējoties. Un tu to nekad nenožēlosi. Seko savai sirdsapziņai un nekad nenovirzies no savu vērtību ceļa….

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepiedalīšanās svešā naidā nav bailīga bēgšana…

Neviena cita naids tev nenodarīs kaitējumu, ja tu atteiksies tajā piedalīties…

Tas, kas netiek tālāk par tevi, paliek tur, no kurienes nācis…
Reizi par visām reizēm atļauj cilvēkiem domāt par sevi visu, ko tie vēlas – nav mūsu spēkos ietekmēt citu domāšanas procesus! – taču reizi par visām reizēm pārstāj uzskatīt, ka tavs pienākums ir kaut kadā veidā reaģēt uz to, kas tev nepatīk…
Reaģē uz to, kas tev patīk, un būsi vesels….
Atsaucies uz to, kas liks tev palikt gaišajā pusē, un nevilks uz iznīcības izdedzinātajām teritorijām…
Bet, ja kaut kas tevi tik ļoti grauž, ka tu vēlies pieradīt savu “labbūtību”, ja savā galvā tu sāc taisnoties, tad vērsties vajag nevis pie naida avota, bet pie sevis paša – vai gadījumā tā nav lepnība, tik ļoti vēlēties svešu cilvēku labās atzīmes?….
Atcel tos bērnu dienu uzstādījumus, kuros gandrīz katru no mums piespieda izpelnīties atzinību ar labu atzīmju palīdzību, nenovērtējot to,  kas mēs patiesībā bijām….

Nepiedalīšanās svešā naidā nav bailīga bēgšana….
Tā ir APZINĀTA IZVĒLE, kas saglabās tevi un tavu emocionālo veselību, paziņojot par to, ka cilvēki, kuriem tā vai citādāk tu esi dārgs un vērtīgs, pat konflikta situācijā nesāks tevi nīst…
Mīlestība un cieņa tiecas pēc konstruktivitātes un radīšanas, tātad meklē RISINĀJUMUS, nevis iespēju iznīcināt….
Naids neko nerisina, tas nemeklē izeju, tas necenšas saglabāt to, kas ir…
Naids iznīcina….
Tas vienmēr iet iznīcības ceļu….
Un tie, kas to mums pārraida, necenšas kļūt mums tuvāki…
Viņi sevi iegulda tajā, lai nodarītu mums sāpes, ievainotu pašās neaizsargatākajās vietās…
Nepiedalies tajā!
Paej malā un netērē tam nevienu savu reakciju, izņemot vienaldzību…
Tas, kurš vēlēsies ar tevi mijiedarboties, atradīs veidus, kā to izdarīt…
Bet tas, kurš grib tevi nīst – jau ir atradis veidu, kā tevi pazaudēt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs visi esam pelnījuši būt LAIMĪGI

Skatoties no greizsirdīgu svešu likteņu kontrolieru skatupunkta, es diezgan vēlu satiku savu īsto cilvēku, diezgan vēlu nonācu pie sapratnes par to, ar ko es patiešām vēlos nodarboties, diezgan vēlu atpazinu tikai savējo dzīves ritmu, tikai savu ceļu, tikai savu stilu, tikai savas vēlmes… Taču es skaidri zinu, ka tas viss ir tikai mana izvēle.

Arī pirms tam viss nebija tukšs, taču godīgi atzīstos, bija aizpildīts ne ar to, ko es droši varu nosaukt par savu apzinātu izvēli. Un, jā, man galīgi nepatika tā dzīve, kurā es biju atkarīga no salīdzinājumiem, no svešiem viedokļiem, no bailēm kaut kur nepaspēt, vai no kaut kā atšķirties.

Manām mīļākajām “Zvaigžņu karu” epizodēm nav nekāda sakara ar karu. Man patīk mierlaika dzīve, kur kādas pilsētas teritorijā sajaucas visdažādākie personāži – nesaprotamu rasu, formu, tipu, milži un punduri, apaļi un kvadrātveida, skaļi un klusi. Un visiem pietiek vietas un neviens nevienam netraucē.

Tas ir mans sapnis. Lai visiem pietiktu vietas. Lai mēs viens par otru spriestu ne pēc ārienes, nacionalitātes, dzimuma, bet tikai pēc tā, kādi cilvēki mēs esam.

Kā izpaužamies, kā cienām viens otru, kā realizējamies, kā mums nav svarīgi tas, ka esam dažādi un neviens mums neliek naidoties, karot vai censties uz sveša fona atstrādāt savas ambīcijas.

Nesalīdziniet sevi ar citiem. Un nevienam netaisnojieties par savu laimi. Mēs dzīvojam pavisam nedaudz. Tad, lai šī dzīve pārstāj mums būt neciešama, briesmīga, bez iespējas būt drošībā.
Uzdāvināsim sev iespēju piedzīvot visu, ko no sirds vēlamies. 
Pat, ja neizdosies, mēs zināsim, ka centāmies, kā Makmērfijs filmā “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”.
Savās atšķirībās mēs neesam labāki vai sliktāki par citiem. Mēs vienkārši esam dažādi.

Taču mēs visi esam pelnījuši būt LAIMĪGI

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visvienkāršākā prakse

Atceros, kā reiz, kad biju Vašingtonā, skatījos vakara ziņas kanālā CBS. Dens Razers rādīja video, kurā vecs vīrs stāvēja pie savas mājas, kas atradās blakus Vašingtonas apvedceļam, un māja ar roku cilvēkiem, kuri no rīta devās uz darbu. „Labrīt! Jauku jums dienu!” Vakarā viņš māja ar roku un teica: „Labvakar! Lai jums labs mājupceļš!”

Dens Razers viņam jautāja: „Kungs, kāpēc jūs to darāt? Jūs taču neviens neievēro un nedzird, vai jums nešķiet, ka velti tērējat savu laiku?”
Un vecais vīrs atbildēja: „Nē, Razera kungs. Es zinu, ka viņi mani neredz un nedzird. Es tikai viņiem novēlu jauku dienu, labu vakaru un veiksmīgu braucienu. Es to daru no sirds un ticu tam, ko saku.”

Pagāja daži gadi un vecais vīrs nomira un Dens Razers šo stāstu izstāstīja televīzijā.
Šis cilvēks darīja to, ko darīja un darīja to no tīras sirds, negaidot ne kādu balvu, ne atzinību. Viņu pat nesatrauca tas, vai cilvēki viņu ievēro un dzird.
Mani dziļi saviļņoja viņa meta (meta ir prefikss, kas nozīmē “visaptverošāks” vai “pārvarošs”).

Meta nav ezotēriskā prakse. Tajā nav nekāda noslēpuma. Mīlošas labestības īpašības vienmēr ir mūsos, apslēptas mūsu neapzinātajā prātā zem alkatības, naida un maldu slāņa. Mums ir jāravē nezāles, lai dotu ziediem iespēju augt. Lielākā daļa ziedu aug mīkstā, auglīgā nevis raupjā un akmeņainā augsnē. Mīloša labestība ir tāda augsne mūsu dzīvē. Mīloša labestība ir gluži dabiska, tā ir mūsu esības daļa.

Bērni ir atslābināti un tāpēc ļoti viegli iedraudzējas. Savukārt pieaugušie mēdz būt ļoti sasaistīti, sevī ierāvušies. Taču cilvēks, nebūdams naivs, var būt ļoti draudzīgs.
Pamēģini uzsākt sarunu ar nepazīstamu cilvēku vienkārši sakot viņam „Labrīt!”, „Labdien!” vai „Labvakar!” – atklāti, godīgi un labestīgi. Esi gatavs dot iespēju mīlošajai labestībai, neatkarīgi no tā, kā uz to reaģē apkārtējie.

Bhante Henepola Gunaratana – Šrilankas teravādas budistu mūks. Pazīstams kā Bhante G.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana sasodītā Šeila…

Es pazinu sievieti, kura katru dienu, neskatoties uz nomācošajām smagajām slimībām, devās ārā no mājas – tas viņas stāvoklī bija gandrīz varoņdarbs…
Viņa ar grūtībām vēra vaļā smagās ieejas durvis, ar visu savu mazo un neveiklo augumu simts drēbēs ietinušos uzgūlusies tām, un lēnītiņām devās uz autobusa pieturu, piespiedusi pie sāniem vecu izšūtu rokassomu.
Kad es reiz jautāju, kur viņa tik neatlaidīgi dodas jebkuros laikapstākļos, viņa vienkārši atbildēja, ka pīle uz viņu paļaujas …
Ieraudzījusi manu izbrīna pilno skatienu, sieviete pasmaidīja un mīlestības pilnā balsī izdvesa:
– Mana sasodītā Šeila…
Izrādījās, ka viņa, atcerējusies kādas ārzemju filmas varoni ar tādu pašu nosaukumu, tā sauca vientuļu vecu pīli ar nobrāztu sānu, kas neveikli īrās pilsētas dīķī.
Šeila lēnām sāka atpazīt pusmūža sievieti muļķīgā īsā jaciņā, lai gan sākotnēji atturīgi turējās malā. Iespējams, tādu uzvedību diktēja iepriekšējā uzticēšanās pieredze kādam radījumam no bezspārnu divkājaino cilts…
Viņas abas bija vientuļas un abas – ne gluži nelaimīgas, taču tajā dīvainajā stāvoklī, kuru sajutis ikviens, kurš vairs netic pat mazākajam siltumam un netic tam, ka var tikt ievērots šajā dzīvē.
Sieviete nesa pīlei ēdienu, tā atpeldēja pieņemt šo labestību un bija pateicīga par to…
Viena runāja, otra klausījās, mezdama lēnus apļus un klanot savu gludo galvu.
Viena kļuva stiprāka garā, otra stiprinājās miesā.
Mani mīļie, jebkura dziedināšanās ir iespējama tikai tur, kur ne tikai ņem un ne tikai atdod…
Un dažkārt, pat tad, ja uz tevi paļaujas tikai pīle pilsētas dīķī – tas nepavisam nav maz, lai tu pārstātu domāt par to, kā pazust no šīs zemes…
Tā tas arī notika.
Drīzumā manai paziņai uzradās arī citi paziņas: labestīgi sarunu biedri, kurus viņa satika tajā pašā parkā, kuri tāpat ka viņa, nesa tādas pašas neizpausto jūtu mugursomas, kuras tik ilgi nevienam nebija bijušas vajadzīgas…
Šeila aizlidoja, bet tāpat kā Karlsons, apsolījās atgriezties.
Bet jaunie draugi palika, tāpēc, ka tas ir ļoti cilvēcīgi, dalīties ar savu siltumu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad pasaulē trauksmaini

Vienā maziņā labestīgā kapsulā smaržo pec maizes, kakao un zupas…
Tur aug kalateja un kaktusi un logiem ir mīksti, zaļi aizkari.
Tur arī bez čībām kājās ir silta grīda, uz kuras danco saules zaķi… divreiz dienā, varbūt pat vairāk.
Tur smejas un klausās džezu.
Tur kaķi valda pār cilvēkiem, bet pēdējie par to neapvainojas.
Tur izlasītās grāmatās redz grāmatzīmes.
Tur neviens nerāj par divniekiem, un visi strīdi ātri beidzas.
Tur virtuvē neizdziest gaisma un tējkannai nav brīvdienu.
Tur brokastīs desiņas ar laimi un priecīgi burbuļojošu kafiju.
Tur, protams, strīdās… bez naida un niknuma. Nesačukstas aiz muguras un nemelo.
Tur atrast var putekļus, bet nevar atrast bēdas…
Tur silti pat visaukstākajā salā.
Tur mīlestības okeāns vai jūra.
Šī kapsula ir vienkārša ģimene.
Tā ir mazāka par lielo pasauli, bet tad, kad šai pasaulē nav miera, miers atrodas tikai šeit.
Sargiet viens otru, bet šodien divkāršojiet plūsmu.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pats svarīgākais

Dažkārt es ievēroju, ka pats svarīgākais pazūd nemanāmi, klusi un neatgriezeniski…

Toties tukšajam un maznozīmīgajam ir ieradums skaļi aizcirst durvis, bet pēc tam simtiem reižu atgriezties cerībā uzsist sev nesasniedzamu cenu.

Pats svarīgākais nekad nekļūst par kāda īpašumu, nepiepilda ar sevi visu telpu, nečīkst un nepieprasa īpašu attieksmi pret sevi.

Taču tas viss, ko tas atnes, ir ārkārtīgi vērtīgs, nesavtīgs, saudzīgi pasniegts un bezgalīgs savā būtībā.
Kad to saproti, vairs negribās tikai ņemt, negribās bez uzaicinājuma līst kāda cita dzīvē un uzreiz galvenajā lomā, un tad nav iespējams apgūt to  slideno nepateicību, kurā nekad nekas nav pietiekoši.

Tikai žēl, ka pats svarīgākais ir daudz reiz nemanāmāks par tukšo…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MĪLESTĪBA/BAILES=DZĪVE

MĪLESTĪBA ir visas tās īpašības, kas rodas mīlestībā: labestība, savstarpējā sapratne, rūpes, līdzcietība utt.

BAILES ir tas viss, kas izaug no bailēm: dusmas, naids, egoisms, agresija, nodevība, zemiskums utt.

DZĪVE – ir viss, kas tev ir: veselība, attiecības, labklājība, realizācija.

Un tālāk jau tā ir vienkārša matemātika!

Lai kaut kas tavā dzīvē mainītos, ir jāaudzē MĪLESTĪBA un jāmazina BAILES.

Nevar pilnībā atbrīvoties no bailēm, jo tas ir mūsu “pamataprīkojums”, kas palīdz mums saglabāt dzīvību (ar nulli dalīt nevar). Bet samazināt līdz 0,001 var.

Daudzi šobrīd jautā, kā esošajā situācijā tikt galā ar savām bailēm, kad trauksmainas domas neatlaiž?

Ļoti daudz esam runājuši par smadzeņu darbību, par spoguļneironiem par neirobiku. Tas šobrīd noderēs. Kad tevi nomāc trauksmainas domas, pārmaiņus sāc aktivizēt labās un kreisās smadzeņu puslodes darbību. Piemēram, pārmaiņus paklapē sev pa labo un kreiso plecu (ceļgalu). Vai arī pārmaiņus klausies kaut kādu skaņu (piemēram pirkstu knikšķi) ar labo un kreiso ausi.

Ko tas dos? Kad sāk strādāt abas smadzeņu puslodes, tad notiek:
– Trauksmes un nemiera līmeņa pazemināšanās.
– Rodas relaksētības un atslābuma efekts, fizioloģiskā uzbudinājuma pazemināšanās.
– Paaugstinās uzmanības elastība. Domas kļūst mazāk ieciklējušās uz to, kas tevi uztrauc.

Kas tev palīdz tikt galā ar trauksmainām domām un nemieru?

Aļona Krasnova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nevajag padoties

Lūcijs Annejs Seneka bija vieds filosofs.
Bet viņš kļūdījās vienā lietā. Un šī kļūda viņam maksāja dzīvību. Viņš apgalvoja, ka cilvēki citiem dara ļaunu naudas un mantas dēļ. Lai kaut ko atņemtu. Bet vienkārši tāpat cilvēki reti dara ļaunu. Ja nu vienīgi viņi ir nenormāli…
Seneka Neronam atdeva visu savu milzīgo bagātību. Tā viņš cerēja izglābt savu dzīvību. Vecumdienās ņēma un visu atdeva. Bet Nerons tomēr lika viņam padarīt sev galu. Diezgan žēlsirdīgi tiem laikiem. Taču vienalga sodīja. Kaut arī nebija vairs ko paņemt no vecā filosofa…
Tad, lūk! Seneka kļūdījās. Cilvēki visbiežāk nedara ļaunu naudas dēļ. Kaut arī nauda viņus vilina. Naids rodas tādēļ, ka ar visu savu būtību, savu dvēseli mēs šķebinām ļaunus un zemiskus cilvēkus. Mēs viņus šķebinām paši ar sevi. Vienkārši ar to, ka esam.
Seneka Neronam simbolizēja taisnīgumu un likumu. Personificēja aizliegumu. “Tu nedrīksti” – lūk, kas Seneka bija Neronam. Tāpēc viņš to neieredzēja.
Ja kāds tevi ienīst bez jebkāda iemesla – tātad tu šim cilvēkam atgādini par kaut ko, ko viņš sevī sen jau ir nogalinājis. Vai arī piedzimis bez tā. Labestību. Spēku. Drosmi. Mīlestību. Dāsnumu. Skaistumu. Prātu. Talantu. Lūk, ar ko tu asociējies šim nīdējam. Un tas viņam ir nepanesami; tas viņam ir aizliegums. Un viņš atkal un atkal tev uzbrūk un cenšas nomelnot.
Bet savu mantību atdot nevajag. Tas ir bezjēdzīgi. Tā tev pašam noderēs cīniņā. Tā ir kā munīcija.
Un padoties nevajag.

Anna Kirjanova
Foto: Nerons un Seneka, Eduardo Barrons (1904). Prado muzejs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļaunums neuzvar, tas tikai paaugstina labestības vērtību.

Kad notiek kaut kas slikts, traģisks, rūgts – tas nenozīmē, ka ļaunums ir uzvarējis.
Tas nozīmē to, ka mēs esam sasnieguši to slieksni, uz kura dzīve mums piedāvā visu patiesību par sevi, ne tikai to, kas mūs pavada tur, kur nav nekādu satricinājumu.
Patiesību, kurā dzīve vairs nav ideāla, ne vienmēr ir taisnīga un ne vienmēr spējīga nākt palīgā pat viscienīgākajiem…

Un vēl tajā nav visiem vienādas mīlestības, laimes, veiksmes, veselības, labklājīgas dziedināšanās, ilgmūžības, uzticības, skaistuma un optimālas apstākļu sakritības… un vēl visa kā, ko atklāti vai slēpti lūdzamies Visumam.

Un, nē, viņa neprot izvēlēties labākos no labākajiem, lai apbalvotu uzreiz ar visu, un sodītu sliktākos.

Mani mīļie, patiesība par dzīvi – tā ir patiesība par katru no mums…
Par mūsu sarežģīto un pretrunīgo dabu, trauslumu, iespējām, spēju savienot nesavienojamo, nepilnību, ievainojamību un spēju izjust visspēcīgākās jūtas, būt dažādiem dažādos apstākļos. 
Tie, kuri to noliedz, slēpjas un nosoda – vienkarši nav tikuši galā ar savu ideālismu, vai arī ir aizsēdējušies zem kāda plata spārna, līdz noteiktam laikam, kas tos pasargā no jebkurām nedienām…

Pieņemošie ir sapratuši galveno: ļaunums neuzvar, taču nevienu no sevis nepasargā.
Tas pārbauda mūsu izturību, pārbauda ar zaudējumiem, neciešamām sāpēm, izmisumu un sit pa vājajām vietām…

Taču ļaunums ir bezspēcīgs pret gaismas piepildītu dvēseli.

Pat aiziet mēs varam ļaunuma neuzvarēti, tīri, tā netīro ķepu neapgrābstīti un neiesaistījušies tā kārdinošajās spēlēs.

Iespējams, tas skan parāk skaļi…. taču tieši tā tas ir, un tam visam ir apstiprinājums.
Vienkāršo cilvēku trauslie pleci ik dienas tiek galā ar nenodrošināto pret ļaunumu likteni.
Un šie paši cilvēki sāk no nulles, mīl, piedod viens otram, un iet tālāk pēc visbriesmīgākajām nedienām…

Ļaunums neuzvar. Tas tikai paaugstina labestības vērtību.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis