Dzīve ir kā vilciens

“Dzīvot kopā ar cilvēkiem – tas ir tāpat kā braukt vienā vilciena kupejā.
Un ir tik labi braukt kopā ar pieklājīgiem ceļabiedriem. Rūpīgi salikt savas mantas apakšējā nodalījumā un atstāt vietu arī citiem.
Kāds palīdz uzcelt tavu čemodānu uz augšējā plaukta, un atdod savu vietu, ja pats ir jauns un veikls, un var iekārtoties augšējā guļvietā.
Vai arī mēs atdodam savu vietu, ja braucam kopā ar bērnu vai vecu cilvēku.
Un visi, laipni klusējot, pamet kupeju, kad otram vajag pārģērbties. Un pusdienu laikā laipni sarūmēsies. Un neuzbazīgi uzcienās ar ēdienu. Un neviens neteiks: “Kāpēc tu lieto cukura aizvietotāju? Tas taču ir tik kaitīgs!”. Varbūt arī kaitīgs, taču tā sanāca.
Un visi laipni aprunāsies, neaizskarot neērtas tēmas. Padzers tēju. Un apgulsies savās guļvietās, apsegsies lai no rīta pamostos mundri un atpūtušies.
Pat tad, ja bērns sāks raudāt – nekas, tas taču ir bērns. Vajag viņu maigi ieaijāt un viņš aizmigs.Ir tik patīkami ceļot tādā labā kupejā. Kur nevienam neko nevajag paskaidrot, lūgt iziet, kad pārģērbies un paciest lamas vai sūdzēšanos…

Dzīve ir kā vilciens. Nav zināms, kurp braucam, taču no mums ir atkarīgs, kā padarīt savu braucienu pēc iespējas patīkamāku. Tāpēc, ka nav jau kur sprukt. Un visiem vajag braukt.

Maz kādi ir mani ieradumi un vēlmes, vārdu krājums un dzīves pieredze; es kupejā nebraucu viena. Tāpēc ir ļoti svarīgi būt laipnam un pieklājīgam. Un saprotošam.
Varbūt ne māņticības dēļ Freids nemīlēja vilcienus. Vienkārši ceļabiedri viņam pagadījās nepatīkami.

Tā ir liela laime, braukt kopā ar labiem ceļabiedriem, kuriem līdzi ir garšīgi pīrādziņi un krūtīs pukst laba sirds. Un pašam tādam būt. Vismaz pacensties…”

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja nav sunim nekā ko dot

Ja nav sunim nekā ko dot, nevajag viņu pievilināt. Un pastiept tukšu roku. Bet pēc tam noglaudīt un doties tālāk; it kā jau labi, laipni. Taču nav patīkami to redzēt. Un arī ar cilvēkiem tā nevajag rīkoties – nevajag cilvēku pievilināt, ja tev nav ko viņam dot.

Ievilkt tukšās attiecībās, pastiepjot tukšu roku, sakot “ņem, ņem!”… Tās ir tukšas un cietsirdīgas izklaides un spēles ar svešām jūtām. Otrs cilvēks var būt vientuļš un izsalcis. Emocionālais bads ir tikpat mokošs kā fiziskais. Cilvēks gaida mīlestību, uzmanību, maigumu. Un ir gatavs iet blakus tāpat kā suns. Bet viņam paglauda galvu un dodas tālāk savās darīšanās… Ir ļoti skumji to vērot. Viens paēdis un apmierināts. Viņš vienkārši izklaidējas. Bet otrs – vientuļš un nelaimīgs. Un klusībā uz kaut ko cer, kaut ko gaida. Tāds cilvēks. Mīlestību. Un pēc tam gaida, kad viņam piezvanīs, uzrakstīs, atcerēsies par viņu. Kaut kur uzaicinās. Teiks: esmu noilgojies. Bet nezvana un neraksta. Ja arī atcerās – tad tikai tā, iegribas pēc un, ja nu galīgi nav nekā cita ko darīt. Vai arī vajag pacelt pašvērtējumu…

Ja nav ko dot cilvēkam, tad labāk neuzsākt attiecības. Un nevajag spēlēties ar citu jūtām. Un nevajag pastiept tukšu roku – cilvēki tic. Īpaši tie, kuri vientuļi un ne īpaši laimīgi… 

© Anna Kirjanova
​​​​​​​Foto: Adina Voicu
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nemīlestības valsts

Telaviva. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums, viņš sāk raudāt. Māte: “Mans mīļais, neraudi, nopirksim citu, labāku un lielāku, nāc šurp, mīļumiņ”.
Garāmgājēji smaida un māj ar rokām, daži sāk dejot un tad visi kopā ar māti un dēlu iet pēc saldējuma.

Maskava. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums. Viņš sāk raudāt.
Māte: “Vai tu patiešām pilnīgi stulbs esi!? Tūliņ laizīsi man asfaltu! Vairs nekādu saldējumu, vairs nekādu pastaigu. Visu izstāstīšu tēvam, viņš tev ar siksnu iemācīs kā uzvesties!”
Garāmgājēji ātri pāriet ielas otrā pusē. Viņiem ir nepatīkami to redzēt, jo tas liek domāt par drīzu pasaules galu. Debesis aizsedz liels melns mākonis. Vējš aizpūš pēdējās lapas un smaidu no cilvēku sejām kopā ar ticību un cerību.

Velns parāvis, no tā arī viss sākas. No aizliegumiem, sodiem, pazemojumiem, piekasīšanās, rupjībām. Tik daudz rupjas un naidpilnas attieksmes pret bērniem, kā tas ir Krievijā, nevar redzēt nekur citur pasaulē. Tā ir tāda vietējā audzināšanas ”ētika”. Tāpēc, ka mēs esam nācija, kura neko nezin par to, ko nozīmē mīlēt sevi. Un tas nav stāsts par aklu apsēstību, bet gan to, ko nozīmē cieņa un pārliecība par sevi. Nekas nedod lielāku pārliecību kā mīlestība.

Man bērnībā bija draudzene-kaimiņiene, kura visu laiku apskauda ebrejus: “Viņi nekad nelamā savus bērnus, viņi tos tikai slavē un mīl”. Klīda tadas leģendas. Bet patiesībā tās nav leģendas: ebreji, tāpat kā vairums silto zemju tautu, prot savus bērnus mīlēt. Taču skarbajos padomijas apstākļos tāda uzvedība patiešām šķita neticama.

Ja aizdomājamies plašāk, uz kopējā fona tādi par sevi pārliecināti cilvēki izskatās kā paradokss. Ar grūtībām es varu atcerēties burtiski divus trīs paziņas, par kuriem var teikt, ka tie ir apbrīnojami pārliecināti par sevi cilvēki. Un, kas ir vēl svarīgi, ka viss, ko viņi dara, nes apbrīnojamus augļus. Ja viņiem galvā iešaujas kāda ideja, viņi to realizē, un tas šķiet tik viegli un liekas, ka viņi nepazīst ne mokas, ne šaubas.

Man ir kāds pazīstams mākslinieks Fjodors Pavlovs, kurš jau kopš agras bērnības ir iestudējis teātra izrādes, radījis savu modeļu aģentūru, pēc tam laikrakstu. Tagad viņš ir mākslinieks, kurš rada brīnišķīgas performances. Viņš vienmēr manī ir izraisījis dīvainas sajūtas – es nekad neesmu spējusi atbrīvoties no tādas kā skaudības par to, ka viņam ir tāda pārliecinātība par to, ko viņš dara un, ka viņam viss izdodas tik viegli un rotaļīgi.

Es arī zinu ļoti daudzus apdāvinātus un ārkārtīgi talantīgus cilvēkus, kuri domājot par savu projektu, vienalga, vai tā ir grāmata, scenārijs, vai vienalga, kas cits, kļūst stīvi un bezspēcīgi. Ziniet, cik daudz labu grāmatu nav uzrakstīts? Es arī to precīzi nezinu, taču zinu, ka ļoti daudz (vairāk kā ir uzrakstīts).

Lūk, viens mans draugs grib rakstīt, bet viņam ir briesmīgs radošais bloks: viņu pārņem bailes momentā, kā iedomājas par publikas viedokli. Tāpēc, ka ik reizi, kad viņš bērnība kaut ko zīmēja vai rakstīja, vecāki viņu nevis slavēja, bet kritizēja. Bet jau vēlāk, kad puisis histērijā kliedza: “Nu, kāpēc?!” – viņi atbildēja: “Mēs taču labu vien tev vēlējām”.
Jo slavēt ir slikti, bet kritizēt – ļoti labi. (Un vai maz vērts brīnīties par to, ka internetā varam lasīt, kā cilvēki viens otru tikai lamā).

Kāds mans paziņa uzrakstīja brīnišķīgu rakstu. Es viņam aizsūtīju ziņu: kāds brīnišķīgs raksts, tu esi tads malacis! Mēs aprunājāmies un viņš teica: “Tik patīkami to dzirdēt, es vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu dzirdējis uzslavu no kolēģa”.

Tā arī ir. Neviens nevienu neslavē. Bieži vien pat paziņas publiski uzraksta komentāru no sērijas “kurš kaut ko tik stulbu var uzrakstīt, vai tik tu neesi muļķe?” Varbūt arī esmu muļķe. Varbūt stulbs teksts. Bet es tomēr kaut ko tādu labāk pateiktu privātā sarakstē un daudz iecietīgākiem vārdiem.

Es atceros notikumu, kurš atgadījās ar mani, kad man bija septiņi gadi. Es biju nolēmusi rakstīt romānu. Uzrakstīju pāris lapas, parādīju tētim (mans tētis ir rakstnieks), bet viņš atgaiņājās, teikdams – “sižeta nav, tas viss izklausās tā – ne īpaši labi”. Vispār jau man stēvs, salīdzinot ar citiem, ir vienkarši mīļumiņš. Viņš mani vienmēr ir uzmundrinājis un stimulējis. Un vēlāk man teica, ka esmu ģeniāla. Bet toreiz viņš pateica tā. Un mani tas briesmīgi aizvainoja. Es nometu savu lielo romānu un vairs nerakstīju –  līdz 15 gadiem.
Iespējams, man vajadzēja jau savos septiņos gados saņemties un uzrakstīt “Karš un miers”, taču bērni ir savu vecāku atspulgs, un viņi pasauli iepazīst caur uzslavām un kritiku.

Starp citu, runājot par skolu. Astotajā klasē mūsu skolā darbu sāka jauna literatūras skolotāja, un tieši viņa izmainīja manu dzīvi. Mums lika rakstīt kārtejo sacerējumu. Tolaik sacerējumus rakstīja sekojoši: saviem vārdiem pārstāstīja padomju kritiķu priekšvārdus grāmatām. Tāpēc man vienmēr literatūrā bija knaps trijnieks – priekšvārdus es nelasīju, kaut ko norakstīju no citiem. Bet te pēkšņi sadusmojos un uzrakstīju visu, ko domāju par dzejnieku Ņekrasovu (bet man viņa dzeja nepatika).
Un tā es kļuvu par teicamnieci. Jaunā skolotāja visiem salika nepamierinošas atzīmes par to, ka tie pārraksta svešas urā-patriotiskās domas, bet man bija piecinieks un uzslavas pusstundas garumā. 

Dažkārt es domāju, kā gan būtu veidojusies mana dzīve, ja tā arī līdz skolas beigšanai mēs būtu turpinājuši pārrakstīt padomju laika “pakaļlaižu” domas. Ja nebūtu atnācis jauns cilvēks un pateicis, ka mums jābūt savām domām un, galvenais, ka mums tās ir jāizsaka. Un, ka ikviens viedoklis ir interesants – nav “pareizā” un “nepareizā”.

Es runāju par to, ka mēs, kuri esam saelpojušies padomju laika smakas un arī šodienas bērni, kurus vēl joprojām māca pēc tā laika sistēmas, – mēs praktiski neko nezinām par brīnumaino brīvības sajūtu, ko dod pārliecība par sevi un cieņa pret savu viedokli.

Mums mācīja būt “kā visiem”, mēs baidījāmies un baidāmies pieļaut kaut vismazāko kļūdu, tās ir mūsu pirmatnējās bailes par to, ka saņemsim sodu vai arī pretīgu kritiku,

Mana paziņas-žurnālista mamma viņam jautāja: “Kāpēc tu domā, ka tavs viedoklis kādu interesē?” Un viņa jau nav vienīgā, kura uzdod tādus jautājumus. Mīļā mamma, kura prieka vietā par to, ka viņas dēls ir žurnālists un rakstnieks, ka viņu publicē, interesējas: “Kam gan tu esi vajadzīgs?”

Diemžēl, Krievijā tas ir normāli. Un tā vietā, lai cilvēki atbalstītu mūsu entuziasmu, parasti mēs saņemam šaubas, skepsi un kritiku.

Un tā arī dzīvojam, viens otram to nododot: no paaudzes paaudzē, no viena otram sociālajos tīklos. Rupjības, nosodījums un skepse – vienīgie mūsu cilvēkam saprotamie mijiedarbības veidi.

“Meitenīt, jūs tik labi izskatāties!” – tu saki svešai sievietei. Bet tev uzmet ašu bailīgu skatienu, un kaut ko atmurkšķ. Pat tad, ja kādā privātā pasākumā tu sievietei saki: “Tev tik skaista kleita”, labākajā gadījumā īsi atrauc “paldies”. Un nekad: “Ai, tas ir tik patīkami, es to šogad iegādājos kādā lielā izpārdošanā!” Godīgi. Maskavā es ne reizi neesmu saņēmusi tādu atbildi. Jo cilvēki neprot reaģēt uz uzslavām. Labākajā gadījumā atbild: “Ko, jūs, tā ir saburzījusies un mati man nemazgāti, un esmu apaukstējusies, un vispār izskatos briesmīgi”.

Briesmīgi.

Tas taču ir tik brīnišķīgi, kad tu apbrīno un slavē citus cilvēkus, par to, ka viņi ir skaisti saģērbušies, vai grāmatu uzrakstījuši, vai dzeju sacerējuši, vai izskatās skaisti un izstaro gaismu un siltumu. Abpusējās apbrīnas atmosfēra ir tik jauka, salīdzinot ar to nospiedošo mūžīgo neīstumu un cīņu par to, kurš vairāk aizvainojošu vārdu pateiks. Šķiet, šī naidpilnā sabiedrība pati sevi ir izsmēlusi – jāsāk vienam otru slavēt. Pat tad, ja šķiet, ka īsti nav par ko slavēt. Ja nu pēkšņi tas nostrādā?

Anna Hoļina
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Man šķiet, ka mēs Latvijā esam tikuši nedaudz tālāk, vismaz es savā draugu un paziņu lokā pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuri prot gan paslavēt gan arī pieņemt uzslavas. Tāpat arī komentāros, es jūtu tik daudz vēlmes otram pateikt ko labu, un saņemu ļoti daudz labus vārdus un uzslavas. Un es mācos tos pieņemt ar mīlestību un pateicību –- un tad labais vairo labo. Paldies, Mīļie! 

Ginta

Došanas prieks

Reiz, kad es vēl biju pusaudze, mēs ar tēti stāvējām rindā pēc biļetēm uz cirku. Starp mums un kasi bija tikai viena ģimene. Tā atstāja uz mani ļoti spēcīgu iespaidu.

Bija astoņi bērni, visi jaunāki par 12 gadiem. Pēc tā, kā viņi bija apģērbti, varēja pateikt, ka viņiem nebija daudz naudas, taču viņu apģērbs bija tīrs un akurāts. Bērni uzvedās ļoti pieklājīgi un rātni. Visi pa pāriem, rokās sadevušies stāvēja rindā aiz saviem vecākiem.
Viņi sajūsmināti runāja par klauniem, dzīvniekiem un visu, ko jau pēc neilga brīža šajā brīnumainajā naktī varēs ieraudzīt. Pēc tā, cik ļoti satraukušies viņi bija, varēja spriest, ka viņi nekad agrāk cirkā nebija bijuši. Šis notikums bija viņu dzīves rozīnīte.

Tēvs un māte lepni stāvēja savas saimes priekšgalā. Māte turējās pie rokas savam vīram un skatījās uz viņu, it kā sakot: “Tu esi mans bruņinieks mirdzošās bruņās!” Viņš apmierināti smaidīja un priecājās par savu laimīgo ģimeni.

Pārdevēja kasē jautāja, cik biļetes viņš vēlas? Viņš lepni atbildēja: “Es vēlētos nopirkt astoņas bērnu un divas pieaugušo biļetes”. Pārdevēja saskaitīja un paziņoja cenu. Sieva palaida vaļā vīra roku, viņas galva noliecās, vīrieša lūpas nodrebēja. Pēc tam viņš pieliecās tuvāk pārdevējai un pārjautāja: “Cik jūs teicāt?” Pārdevēja vēlreiz nosauca cenu.

Viņam pietrūka naudas. Kā viņam būtu jāpagriežas un jāpasaka saviem astoņiem bērniem, ka viņam nav pietiekami naudas, lai aizvestu viņus uz cirku?

Redzot notiekošo, mans tētis iebāza roku kabatā, izvilka 20 dolāru banknoti un nometa to zemē (mēs naudas ziņā nebijām bagāti cilvēki). Mans tētis noliecās, pacēla šo 20 dolāru banknoti, uzsita vīrietim pa plecu un teica: “Piedodiet, ser, šis izkrita no jūsu kabatas”.

Vīrietis saprata, kas notiek. Viņš neprasīja žēlastības dāvanas, bet ļoti augstu novērtēja palīdzību šajā izmisīgajā, sirdi plosošajā un neērtajā situācijā.

Viņš paskatījās acīs manam tētim, saņēma abām rokām viņa roku, stingri sažņaudza rokā naudu un trīcošām lūpām un asarām acīs teica: “Liels paldies jums,ser. Tas patiešām ir ļoti svarīgi man un manai ģimenei”.

Mēs ar tēti atgriezāmies pie mašīnas un devāmies mājās. Tie 20 dolāri, ko tētis atdeva šim vīrietim, bija nauda, par kuru mēs grasījāmies nopirkt sev biļetes uz cirku.

Lai arī tajā naktī mums neizdevas redzēt cirka izrādi, mēs abi bijām ļoti priecīgi, tas bija prieks, kurš bija daudz lielāks par to, ko spētu dot man cirks.

Tajā dienā es uzzināju vārda “DOT” vērtību.

Dodošais ir lielāks par Pieņemošo. Ja gribi būt liels, lielāks par dzīvi, iemācies Dot. Mīlestībai nav nekā kopīga ar to, ko tu vēlies saņemt – tikai ar to, ko tu sagaidi atdot. – Un tas ir viss.

Nav iespējams pārvērtēt došanas nozīmīgumu un citu svētīšanu, jo došanā vienmēr ir prieks. Iemācies darīt kādu laimīgu, dodot.

Katrīna Hepberna
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Avots: Счастливый психолог

Tas ir tik vienkārši, taču tik ļoti svarīgi

Tas ir tik vienkārši – piebremzēt pagriezienā, lai palaistu gājēju. Tad viņa mētelis un tava sirdsapziņa būs tīri.

Tas ir tik vienkārši – bērnam, kurš sasitis eglītes mantiņu, pateikt: “Nekas, mīļais, nebēdā, tas uz laimi!”, nevis pusstundu kliegt tā, it kā viņš būtu sasitis nevis mantiņu bet tavu sirdi.

Tas ir tik vienkārši – piezvanīt mammai un pajautāt: “Sveika, mammīt, kā  tev klājas?”, nevis zvanīt tikai tad, kad kaut ko vajag.

Tas ir tik vienkārši – pēc izrādes piecelties kājās un skaļi aplaudēt. Nebaidies, tavas kājas nenolūzīs no saspringuma. Bet aktieriem tas būs ļoti patīkami. Tavi aplausi ir viņu galvenā balva un barība. Citas nav.

Tas ir tik vienkārši – atstāt pie sevis savu viedokli, paklusēt, ja tu nepiekrīti kaut kam, kas publicēts sociālajos tīklos. Bet to enerģiju, kas kā ūdens aizplūst indīgam komentāram, iztērēt kaut kam radošam.

Tas ir tik vienkārši – būt pateicīgam. Teikt “pateicos” par to, ka tev atbrīvoja vietu, atbildēja uz tavu vēstuli, piekrita kopā ar tevi pavakariņot. Tāpēc, ka, ja godīgi, tev neviens neko nav parādā. Ne vecāki, ne tavi bērni, ne tavi kolēģi, ne draudzene, ne  šveicars, kuram tu sūdzies par to, ka devītajā stāvā pārāk skaļi skan mūzika.

Tas ir tiek vienkārši  – pateikt “NĒ” visam, kas tev nav tuvs. Cilvēkiem, kuri tev nodara sāpes. Cilvēkiem, kuri noliedz tavas vērtības. Garlaicīgām grāmatām. Rupjam taksistam, atrodi citu taksometru, cieni sevi. “Nē” pasaki visam, kas tevi grauj. “Jā”  saki visam, kas tevi dara laimīgu.

Tas ir tik vienkarši – nosūtīt sms “Es tevi mīlu”. Vienkārši tāpat. Bez iemesla. Tāpēc, ka tev ir tik ļoti paveicies, ka ir, kam to nosūtīt.

Tas ir tik vienkārši – pārkāpt noteikumus. Būt smieklīgam. Nogulēt. Aizmigt kinoteātrī. Uzvilkt pašu košāko kleitu pašā drūmākajā dienā. Ēst omleti un griķu putru no svētku servīzes.

– Mammu, – vēlu vakarā bērni man atzīstas. – Mēs tik ļoti vēlētos visi kopā pagulēt uz grīdas. Mēs saprotam, ka tagad nav īstais laiks, un Jarusai šobrīd ir iesnas, un skaidrs, ka ideja nav pārāk spīdoša, taču tik ļoti gribās, lūdzu, atceries to.
– Brīnišķīga ideja, – es saku. – Kāpēc, lai mēs to neizdarītu tieši tagad?! Jo tas taču ir tik vienkārši!

No mazām lietiņām – no tava “paldies”. “Lūdzu””, “nekā briesmīga”, “es tevi mīlu”, “sabučo mani”, “samīļojamies”, “izdarīsim to tieši tagad”, kopā saliekas lielas lietas, īsta laime.

© Jaroslava Gres
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai ko tu sev vēlētos, dod to otram

Es atceros, reiz, kad lietas veicās ne īpaši labi, mani nomāca drūmas domas par to, ka man nav naudas, ir pavisam maz ēdamā, un es nezinu, kad nākamo reiz varēšu normāli paēst, un nezinu, kā samaksāt par dzīvokli. Vakarā autobusa pieturā es satiku jaunu pāri. Es viņus ieraudzīju uz soliņa sarāvušos kamoliņā un apsegušos ar savām jakām segas vietā.

Mana sirds notrīsēja. Es atceros, kā mums bija, kad bijām vēl pavisam bērni un pārbraucām no vienas vietas uz citu, nemitīgi bijām ceļā.

Es piegāju viņiem klāt un uzaicināju pie sevis pasēdēt siltumā pie uguns, izdzert tasi karstas šokolādes, varbūt apgulties saliekamajā gultā un labi izgulēties. Viņi lielām acīm skatījās uz mani no apakšas uz augšu, kā bērni skatās Ziemassvētku rītā.

Mēs aizgājām uz manu dzīvokli un es viņiem pagatavoju ēst. Tajā vakarā mēs paēdām labāk, kā ikviens no mums kādā citā vakarā pa visu šo laiku. Ēdiena mums bija pārpārēm. ledusskapis bija pilns. Man vajadzēja tikai pastiept roku un paņemt to, ko iepriekš tur biju ielicis. Es visu apcepu pannā un tas, kas sanāca, bija lielisks! Es atceros, kā padomāju: no kurienes viss šis ēdiens?

Nākamajā rītā es jauniešus pabaroju un pavadīju. Atvadoties pieturā izvilku no kabatas divdesmit dolāru banknoti “Varbūt jums tas noderēs”, es teicu. Apskāvu viņus un mēs atvadījāmies. Visu to dienu mani mana situācija vairs tik ļoti nebiedēja. Jā, pat visu nedēļu! Šis notikums, kas uz visiem laikiem palika manā atminā, ļoti izmainīja manu pasaules redzējumu un dzīves izpratni.

Lai ko tu sev vēlētos, atdod to otram.

Ja vēlies būt laimīgs, dari laimīgu otru.

Ja vēlies būt veiksmīgs, palīdzi otram būt veiksmīgam.
Ja vēlies vairāk mīlestības savā dzīvē, izdari tā, lai otram tas būtu vairāk.
Izdari to no sirds, ne tāpēc, ka meklē personīgo labumu, bet tāpēc, ka tu patiešām gribi lai otram cilvēkam tas viss būtu… un viss, ko tu atdevi, atgriezīsies pie tevis.

Nīls Donalds Volšs “Sarunas ar Dievu”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Felicity Berkleef
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdarītais vienmēr atgriezīsies

Šis ir ļoti pamācošs un patiess stāsts..

20. gadsimta sākumā kāds skotu fermeris atgriezās mājās no lauka. Ejot garām purvam, viņš izdzirdēja palīgā saucienus. Fermeris skrēja uz to pusi, no kurienes nāca balss un ieraudzīja puiku, kurš bija iekritis akacī un mēģināja izglābties. Fermeris nolauza resnu zaru un uzmanīgi pietuvojās akača malai, pastiepis rokā zara gabalu. Beidzot izdevās puiku izvilt no purva. Tas ilgi nevarēja nomierināties – drebēja un raudāja.

Fermeris teica:
– Iesim pie manis uz mājām, Tev jānomierinās, jāsasildās un jāatžirgst.
– Nē, nē, – puika pretojās – mani gaida tētis. Viņš noteikti ļoti uztraucas.
Pateicies savam glābējam, puika aizskrēja.
No rīta agrā gaismiņā pie fermera mājas piebrauca kariete. No karietes izkāpa smalki ģērbies kungs un jautāja:
– Vai Jūs vakar vakarā manam dēlam izglābāt dzīvību, izvelkot viņu no purva?
– Jā, es – atbildēja fermeris.
– Cik es esmu Jums parādā?
– Kāpēc Jūs mani apvainojat, Kungs? Jūs neko neesat parādā. Es rīkojos tā, kā būtu rīkojies jebkurš normāls cilvēks.
– Nē, es nevaru to tā atstāt, jo mans dēls man ir ļoti dārgs. Nosauciet jebkuru summu, – uzstāja džentelmenis.
– Es vairāk negribu runāt par šo tēmu. Uz redzēšanos – Fermeris pagriezās, lai aizietu. Un tad uz mājas lieveņa izskrēja fermera dēls.
– Vai tas ir jūsu dēls? – jautāja viesis.
– Jā, – ar lepnumu atbildēja fermeris, noglaudot puikas galvu.
– Izdarīsim tā. Es ņemšu Jūsu dēlu līdzi uz Londonu un apmaksāšu viņa izglītību. Ja viņš ir tikpat cēlsirdīgs kā viņa tēvs, tad ne es, ne Jūs nekad šo lēmumu nenožēlosim.

Pagāja daudzi gadi. Fermera dēls pabeidza skolu, pēc tam medicīnas universitāti un drīz viņa vārds bija pazīstams visā pasaulē kā cilvēka, kas izgudroja penicilīnu. Viņu sauca Aleksandrs Flemings.

Pašā kara sākumā kādā no Londonas klīnikām ar plaušu karsoni smagā formā, iestājās tā paša džentelmeņa dēls, kuru izglāba fermeris. Kā Jums šķiet, kas izglāba viņa dzīvību šoreiz? – Jā, tieši tā, penicilīns, kuru atklāja Aleksandrs Flemings.

Džentelmeni, kurš deva izglītību Flemingam, sauca Rendolfs Čērčils, bet viņa dēlu – Vinstons Čērčils, kurš vēlāk kļuva par Anglijas premjerministru. Iespējams, tieši atceroties šos notikumus, Čērčils teica: “Tevis izdarītais vienmēr atgriezīsies.”

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jūra, kura ir katrā no mums

Es stāvu rindā pasta nodaļā. Gaidu, kad uz elektroniskā tablo parādīsies mans kārtas numurs, un es varēšu pie norādītā lodziņa aizsūtīt savas grāmatas ar autogrāfu cilvēkam, kurš ļoti tās gaida. Atmosfēra pastā ir smaga, rūgstoša. Pie katra lodziņa lokāli mini konflikti.

Kādam pazudusi paciņa, kāds sarunā rupjības darbiniecei un tā mēģina saglabāt savas robežas, bet sanāk vien piebērt ogles jau tā kvēlojošajam ugunskuram. Kāds mēģina salikt savu kartona puzli, tā izjūk un cilvēks sāk rupji lamāties.

Stresu var fiziski sajust, tas lidinās gaisā un padara gaisu biezu kā ķīseli, kurā grūti elpot.

Bija 2020. gada februāris un pasaulē sākās epidēmijas kolapss, valstis viena aiz otras aizvēra savas robežas, paziņoja par karantīnu un cilvēki saprata, ka nebūs labi, un tas ietekmēs katru ģimeni. Un dusmu un aizkaitinājuma enerģijas koncentrācija arvien pieauga.

– Kur tā ir? Es jums jautāju, kur ir mana paciņa? Es jau mēnesi to gaidu! No kaimiņu pilsētas!

– Kurš izdomājis šos birokrātiskos mēslus? Kā šis papīrs  jāaizpilda?

– Ka jūs sauc? Es rakstīšu sūdzību!

Pie katra lodziņa sacelšanās. Bet patiesībā jau šī sacelšanās nav pie lodziņiem, bet gan cilvēkos. Katrā cilvēkā. Vienkārši to nevar ieraudzīt ar neapbruņotu aci, tikai tās atskaņas izpaužas šādos, asos monologos.

Man ļoti gribējās ātrāk nosūtīt savu paciņu un doties projām. Ir neizturami atrasties naida epicentrā.

Es taču saprotu, ka ne jau aiz laimes cilvēki ir uzvilkti un naidīgi, ne jau aiz miera par savu nākotni. Viņi raduši cīnīties dēļ šīs laimes, bet tā kā nenāk tā nenāk. Un pēc tam pienāk krīze un padara bezvērtīgu pat šo ceļu, kas jau ir noiets un it kā atgriež cilvēku starta pozīcijās. Kāds gan tur prieks!?

Pēkšņi pastā ieskrien raudoša jauna sieviete un metas pie trešā lodziņa. Tas ir aizņemts, kāds vīrietis saņem savu paciņu, bet raudoša sieviete it kā to vispār neievēro:

– Jūs man pārdevāt tukšu kastīti! – sieviete raud. – Tur helikoptera nemaz nav!!! Es bērnam nopirku, mēs mājas atvērām, bet kastīte tukša! Bērns raud, es viņu knapi nomierināju. Lūk, viņš aizmiga, bet es fiksi uz pastu…. Lūdzu samainiet, savādāk viņš mājās viens palika…

Sievietei rokās kastīte no spēļu helikoptera. Nesen pastā sāka pārdot spēļmantiņas, tās stāv uz plauktiem. Rotaļu mašīnītes, kuģīši, vilcieniņi plastmasas kastītēs. Mantiņas ir ļoti vieglas, iespējams, tāpēc sieviete nopirka helikoperu, padomāja, ka tas ir viegls, neapzinoties, ka tā tur vienkarši nav.

Darbiniece pie trešā lodziņa viņai skaidro:

– Es nevaru tā vienkārši samainīt. Katrai kastītei ir savs svītru kods. Ja es to samainīšu, tad  sanāks, ka es pati jums nopērku jaunu mantiņu, un to atskaitīs no manas, ta jau mazās algas…. Jūs varat uzrakstīt iesniegumu…

– Kādu iesniegumu??? Es par 700 rubļiem nopirku tukšu kastīti, apbēdināju savu bērnu, novedu līdz asarām, lūdzu, atgrieziet man mantiņu! – sieviete izmisumā raud.

– Droši vien kāds no apmeklētājiem vienkārši izņēma no kastītes helikopteru, – līdzjūtīgi saka darbiniece. – Plauktiņi stāv zālē un ir pieejami visiem. Jāskatās kamerās… Man ļoti žēl, bet noformēsim iesniegumu….

– Man bērns mājas ir viens! Ko mēs noformēsim?? – sieviete raud. – Atdodiet helikopteri.

– Piedodiet, – sieviete pie lodziņa ir gatava palīdzēt, bet savas kompetences robežās, – Man ļoti žēl, ka tā noticis, kāds nozadzis…

– Man nospļauties, kurš nozadzis! Ko man teikt bērnam? Sanāk, ka jūs nevarat nodrošināt drošību, bet mans bērns ir vainīgs? Es viņu viena audzinu, naudu mēnesi krāju, bet tagad paliku bez mantiņas….

Meitene pati izskatās kā izmisuma iemiesojums un raud tik patiesi, it kā šis helikopters patiešām būtu dzīvības un nāves jautājums un es ar katru šūniņu jūtu mātes izmisumu.

Es šo meiteni kopā ar viņas puiku pāris reizes biju redzējusi bērnu spēļu laukumiņā. Tāds kustīgs, jautrs puika, kā jau visi bērni savos četros gados. Mammas prieks, lepnums un dzīves jēga. Un viņa sava bērna smaida deļ ir gatava uz visu.

Un, lūk,  par pēdejo naudu, kuras principā nav, viņa nopērk helikopteri. Nevis vienkārsi helikopteri, bet prieka porciju savam dēlam, ilgstošu laikā. Un viņš “lidos” ar šo helikopteri pa dzīvokli un būs sajūsmā un ar šo sajūsmu sildīs savu mammu, un viņa nenožēlos nevienu par šo sava bērna prieku iztērēto kapeiku.

Bet helikoptera vietā bērns saņem tukšu kasti. Tas nav godīgi. Viņam ir četri gadi un pagaidām viņam ir jābūt aizsargātam no tādiem dzīves “uzmetieniem”.

Viņas laulība bija izrādījusies tukša laimes kaste. Uz kastes bija uzzīmēta laimīga ģimene un māja – pilna laime. Bet patiesībā iekšā bija tukšs.
Un tagad viņa viena audzina savu dēlu, bez palīdzības, un nav tādas vietas, kur varētu uzrakstīt iesniegumu, lai atgriež pazaudēto laiku un izraudātās acis.

Taču pati viņa ir pieaugusi sieviete un pieaugušiem cilvēkiem tādas situācijas sūta pieredzei. Bet bērniem? Par ko viņas dēlam tukša kaste?

Es izeju no rindas un dodos pie mantiņu plauktiem. Meklēju helikoperu. Tādu pašu, kā viņai rokās.

– Vai ir tāds pats helikopters? – es jautāju darbiniecei pie trešā lodziņa. – Man ļoti to vajag nopirkt.

– Nē, ir tikai tas, kas redzams vitrīnā…

– Meitenīt, – es vēršos pie raudošās māmiņas. – Kas vēl bez helikoptera jūsu puikam patīk? Es gribu viņam uzdāvināt. Lūk, vilcieniņš. Lidmašīna. Laiva. Kravas mašīna. Kas vēl?

– Nē, nē, ko jūs!!! – meitene sabīstas. – Jūs taču neesat vainīga šajā situācijā!

– Jā, es neesmu vainīga. Vienkārši gribu bērnam uzdāvināt dāvanu. Ne jau jums, bet jūsu bērnam. Neatsakiet, lūdzu, man šo prieku. Drošāk, drošāk, ko ņemam? Savādāk pamodīsies, bet mammas nav!

– Droši vien lidmašīnu, – meitene ar roku noslauka asaras.

– Lieliski, vai var, es bez rindas nopirkšu lidmašīnu? – es jautāju un man atbrīvo vietu pie visiem lodziņiem!

Vīrietis ar paciņu pie trešā lodziņa pēkšņi apķeras:

– Man tad dodiet to kravas mašīnīti! Es jau sen par tadu sapņoju! Kā jūsu dēlam vārds?

– Slaviks.

– Ko, jūs, es tā nevaru! – noraudājusies jaunā māmiņa krata galvu.

– Varat gan! Tā būs kompensācija par to, ka helikopters pārvērtās par lidmašīnu.

– Bet mēs paņemsim vilcienu, – mamma ar diviem pusaudžiem paņem no plaukta vilcienu.

– Bet no manis – laiva! – saka sieviete ar košu šalli.

– Man mantiņas ir par dārgu, es paņemšu cepumus, – saka smaidīga vecmāmiņa…

Pie trešā lodziņa stāv rinda. Vesela rinda ar cilvēkiem, kuri pat krīzē paliek cilvēki. Krīzē tas ir daudz grūtāk. Tāpēc, ka pašiem bail par savu nākotni. Un tu pats nezini, vai vari atļauties būt tik dāsns. Taču dāsnuma jēga jau nav maciņa biezumā, bet tajā, ka tas iebūvēts dvēseles funkcijās. Tas neizdziest pat lielās bēdās, bet iedegas vēl košāk.

Pēc piecām minūtēm Slavika mamma atkal raud. Rokas viņai pilnas ar spēļu transportu, cepumiem un ievārījumu. Bet tagad tās jau ir citas asaras, maigas, pateicīgas…. Viņa līdzinās mazai meitenītei, kurai tikko kā atgriezta laime…

Es iedomājos, kā pamodīsies mazais Slaviks un ieraudīz šo bagātību. Un uz kādu brīdi kļūs par laimīgāko cilveku pasaulē. Bet varbūt uz ilgu laiku. Bet varbūt – uz visiem laikiem. Un viņa mamma arī iemācīsies būt laimīga. Un sapratīs, ka viņas ģimenes laime ir pilna līdz malām.

Cilvēki ir izdomājuši kā mērīt laimi naudas vienībās un ļoti baidās zaudēt savus maciņus. Bet bagātība taču ir tik daudzveidīga! Ja tev ir ko mīlēt, ja tu kādam esi vitamīns dvēselei, ja tava sirds ir labestības pilna, ja blakus ir tavi mīļie, tava ģimene, ja blakus ir kaut viens adresāts, kurš gaida no tevis ziņas – tu esi ļoti, ļoti bagāts cilvēks un neviena krīze  tevi nebiedē.

Mēs pavadījām no laimes noraudājušos Slavika mammu un atgriezāmies pasta zālē gaidīt katrs savu rindu. Bet atmosfera bija mainījusies. Pie katra lodziņa cilvēki viens otram smaidīja.

– Lūk, arī atradās jūsu paciņa!

– Tajā ir konfektes, es jūs uzcienāšu….

– Paldies par operativitāti….

Es stāvu un smaidu. Un nesteidzos aiziet. Es burtiski peldos cilvēcīgumā un man tik ļoti patīk šī jūra. Jūra, kura ir katrā no mums un ļoti uztraucas, kad mēs to aizmirstam….

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neizdevīgais izrādās izdevīgs

Kaut kas ir izdevīgi, kaut kas – nav izdevīgi, un to ne uzreiz uzzināsi. Tikai pēc tam, pēc kāda laika. Dažkārt ilga, dažkārt neilga. Kā liktens būs lēmis.

Tas notika kādā citā valstī. Kaimiņos dzīvoja divi paveci vīri. Kā pasakā – divi večuki, sauksim viņus Pjērs un Žans. Un vienam no večukiem kāds pie mājas sliekšņa atstāja kucēnu. Vai arī pats kucēns atlīda, kas to lai zin. Tā notiek.

Vecais Pjērs pacēla suņuku aiz čupra un izmeta renstelē. Ko tur daudz krāmēties ar svešu suni. Tāpat jau nav viegli dzīvot un sargāt savu īpašumu. Suns nav izdevīgs. Tas jābaro, ar viņu jāstaigā un jāklausās viņa muļķīgajā riešanā.

Bet vecais Žans ieraudzīja nabaga suņuku un paņēma to pie sevis. Lai arī viņš bija diezgan nabadzīgs vīrs. Arī mājiņa viņam bija maza un vēl viņam bija slimas kājas, tāpēc kliboja. Taču viņš paņēma suņuku pie sevis, sadrupināja pienā maizi, pabaroja. Diezgan neizdevīga rīcība.

Pēc tam tajā valstī sākās karantīna. Vecais Žans trīs reizes dienā devās pastaigā ar suni. Pavasaris, putniņi dzied, skaistums! Un kājas sāka atveseļoties, tāpēc, ka regulāri staigāja. Un ar suņuku nav garlaicīgi. Ir kam pastāstīt par savu jaunību.

Ir ko dresēt, mācīt dot ķepu. Ir ko izguldīt blakus sev gultā. Ir kam gatavot ēst. Un ar ko kopā skatīties kino. Vienam dzīvot ir slikti.
Kā vecajam Pjēram. Kurš karantīnas laikā nevar doties pastaigā. Viņam taču nav suņa. Un nav ar ko parunāt. Un ēd viņš vienatnē, kad skatās briesmīgās ziņas TV. Sanāca pavisam neizdevīgi. Un vecajam Pjēram skauž kaimiņa laime. Viņš skatās pa logu un čukst ļaunus vārdus.

Lūk, kā notiek. Kad neizdevīgais izrādās izdevīgs. Vērtīgs. Bet praktiskais – neizdevīgs.

Kaut gan var teikt, ka darīt labus darbus vienmēr ir izdevīgi. Tāpēc, ka pēc tam nokļūsi paradīzē un staigāsi parkā, cik tik uziet. Un klausīsies putnu dziesmās vai eņģeļu balsīs plaukstošo ābeļu zaros.
Un blakus ies tie, kurus mīli. Nu, tā, kā agrāk uzskatīja. Bet es domāju, ka tā ir patiesība. Ka tā arī ir. Ja ir labais tātad arī paradīze ir. Dārzs, kurā neielaiž visus,  tikai tos, kuri dzīves laikā darīja neizdevīgus darbus. Kaut vai pa retam…


Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

@attiecības @mīlestība @laimīgadzīve

Ja tu kādu mīli, atlaid viņu brīvībā

68618326_1995014773931669_9078327349136588800_n

Libāņu dzejnieks, filosofs un mākslinieks Džibrāns Halils Džibrāns ir uzrakstījis vairāk kā 30 grāmatas, pazīstamākā no kurām “Pravietis”. Tajās ir viss pasaules viedums un dziļums.

Esi pateicīgs par grūtiem laikiem. Tie tev parādīja, cik ļoti spēcīgs tu esi.
“Visspēcīgākās dvēseles dzimst grūtībās, spēcīgākas no tām ir vienās rētās”.

Labestība ir spēcīgu cilvēku rakstura īpašība.
“Jutīgums un laipnība nav vājuma un izmisuma pazīmes, bet gan spēka un apņēmības izpausmes.”

Nav absolūtās patiesības.
“Es nezinu absolūto patiesību. Bet es samierinos ar savu nezināšanu, un tas ir mans gods un balva.
“Nesaki “es atradu patiesību”, bet saki “es atradu patiesības graudu”.”

Tu nekad neaizmirsīsi tos, kas bija blakus pašos tumšākajos laikos.
“Tu vari aizmirst, to, ar ko kopā smējies, bet nekad neaizmirsīsi to, ar kopā raudāji. Skumju saites saista sirdis stiprāk nekā svētlaime un prieks. Asarās mazgāta mīlestība ir tīra, skaista un mūžīga. ”

Visvienkaršākās lietas bieži ir visbrīnišķīgākās.
“Un lai smiekli un abpusēji prieki pavada draudzības saldmi. Jo mazuma rasā sirds satiek savu rītu un sevi atsvaidzina”.

Mīlestība ir dzīve. Dzīve ir mīlestība.
“Kad tu mīli, tev nevajadzētu teikt: “Dievs ir manā sirdī”, bet drīzāk: “Es esmu Dieva sirdī”. Un nedomā, ka vari virzīt mīlestību tās plūdumā, jo mīlestība, ja uzskatīs tevi par tās cienīgu, pati tevi vadīs”.
“Dzīve bez mīlestības ir kā koks bez augļiem un ziediem”.

Visu dari ar mīlestību.
“Darbs ir mīlestība, kas padarīta redzama. Ja Tu nespēj strādāt ar mīlestību, bet vienīgi ar pretīgumu, tad būtu labāk, ja Tu pamestu darbu, apsēstos pie dievnama durvīm un saņemtu žēlastības dāvanas no tiem, kuri strādā ar prieku. Jo, ja Tu cep maizi ar vienaldzību, tad Tu izcep rūgtu maizi, kas apmierina izsalkumu tikai pa pusei. Un, ja Tu ar nepatiku spied vīnogas, tad Tava nepatika ietek vīnā kā inde. Un, ja Tu dziedi eņģeļu balsī, bet nemīli dziedāšanu, Tu padari cilvēku ausis kurlas pret dienas un nakts balsīm”.

Mīlestību nav iespējams piesavināt.
“Mīlestībai nekas nepieder un tā nevēlas kādam piederēt. Un nedomā, ka tu vari pārvaldīt mīlestības ceļus, jo, ja mīlestība tevi uzskatīs par cienīgu, tā virzīs tavu ceļu”.

Tava attieksme pret dzīvi nosaka dzīves attieksmi pret tevi.
“Tavu dzīvi nosaka nevis tas, ko tā tev dod, bet tas, kāda ir tava attieksme pret to; nevis tas, kas ar tevi notiek, bet tas, kā tu interpretē notiekošo”.

Skaties uz gaišo pusi.
“Optimists redz rozi, nevis tās ērkšķus; pesimists skatās uz ērkšķiem, neievērojot rozi”.

Mēs redzam lietas nevis tādas, kādas tās ir, bet tādas, kādi esam mēs paši.
“Lietu izskats mainās atbilstoši noskaņojumam un tāpēc mēs redzam to skaistumu un brīnišķīgumu tad, kad tie patiesībā ir mūsos.”

Patiesa mīlestība ir garīgās tuvības auglis.
“Kļūdaini ir domāt, ka mīlestība izaugs no ilgstošas draudzības un pacietīgas aplidošanas. Mīlestība ir garīgās tuvības auglis un, ja tuvība nerodas uzreiz, tā neradīsies ne pēc gada, ne pēc paaudzēm”.

Ozols un ciprese neaug viens otra ēnā.

“Mīliet viens otru, bet neļaujiet mīlestībai sevi saistīt:
Lai tā drīzāk ir viļņojoša jūra starp jūsu dvēseļu krastiem.
Pildiet viens otra kausu, bet nedzeriet no vien kausa.
Dodiet viens otram no savas maizes, bet nekodiet no vien rieciena.
Dziediet un dejojiet kopā un esiet līgsmi, bet ļaujiet katram no jums būt par sevi.
Gluži kā lautas stīgas ir katra par sevi, kaut arī tās skan vienā mūzikā”.

Patiess skaistums nāk no iekšienes.
“Skaistums nav sejā, skaistums ir gaisma sirdī”.

Cilvēks, kurš ierobežots sirdī un domās, ir līdzīgs aklajam.
“Cilvēks, kurš ierobežots sirdī un domās, sliecas dzīvē mīlēt ierobežoto. Tas, kuram ierobežota redze, nevar redzēt tālāk par savu elkoni ceļu, kuru viņš iet, vai sienu, pret kuru balstās”.

Tavi bērni nav tavi bērni.
“Tavi bērni nav tavi bērni.
Viņi ir Dzīves alkas pašai pēc sevis.
Viņi atnāk caur tevi, bet ne no tevis.
Un, lai arī viņi ir ar tevi, viņi vienalga nepieder tev.
Tu vari viņiem dot savu mīlestību, bet ne savas domas,
Jo viņiem pašiem ir savas domas.
Tu vari dot patvērumu viņu ķermeņiem, bet ne dvēselēm,
Jo viņu dvēseles mājo rītdienas mājās, kur tu nevari atnākt
Pat savos sapņos…

Galu galā dzīve neiet atpakaļ un neaizkavējas vakardienā…”

Ja tu kādu mīli, palaid to brīvībā.
“Ja tu kādu mīli, palaid to brīvībā. Ja viņš pie tevis atgriežas, viņš ir tavs, ja, nē, viņš nekad arī nav bijis tavs”.

Domā, kam uztici savus noslēpumus.
“Ja uztici savus noslēpumus vējam, nevaino viņu par to, ka tas atklās tos kokiem”.

Atdod vairāk.
“Būt dāsnam nozīmē dot vairāk, kā vari; būt cēlam, nozīmē ņemt mazāk kā vajag”.

Avots: @maitribuddha
Tulkoja: Ginta Filia Solis