Par komforta zonu, ciešanām un ieradumiem

ciešanas3212

Kāpēc cilvēks pastāvīgi cieš? Atbilde ir vienkārša – viņš grib ciest.
Es, protams, runāju par ciešanām “uz līdzenas vietas”. Kurš meklē, tas vienmēr atradīs. Vēl jo vairāk, tāds cilvēks, kuram prasme ciest ir attīstīta jau no bērnības un ieslēdzas automātiski.
Ir ļoti svarīgi atbildēt uz jautājumu, kāpēc tāds cilvēks grib ciest?

Te ir vērts atgriezties pie jautājuma par komforta zonu.
Šis termins ir diezgan plaši izplatīts, taču daudzi to saprot nepareizi, un te vainojams ir vārdiņš “komforts”. Pēc idejas tas nozīmē ērtības, kaut ko labu un patīkamu.

Kaut gan patiesībā, vārdu salikums “komforta zona” apzīmē situāciju, kura tev ir ierasta un kurā tu zini, kā rīkoties. Un tas nenozīmē, ka komforta zonā noteikti ir ērti un patīkami, drīzāk – gluži pretēji.

Filmās par karu ļoti bieži ir redzama tāda epizode: cilvēki tik ļoti pierod pie kara trokšņa – šāvieniem un sprādzieniem, ka trauksmi izsauc ne tik daudz kara troksnis, cik brīži, kad iestājas klusums. Klusums ir tik neierasts un sola nezināmas nepatikšanas. Cilvēkiem šajos apstākļos kauja ir ierastāk un komfortablāk par klusumu.

Ja cilvēks ir audzis smagos apstākļos, saskāries ar presingu no vecāku puses, ir bijusi agresīva vide, viņš ir juties nevienam nevajadzīgs, nemīlēts un pārdzīvojis vēl dažādus nepatīkamus momentus, tad ar laiku viņam šie pārdzīvojumi un ciešanas kļūst par normu. Viņš ir pieradis pārdzīvot. Viņam ir “labi” brīžos, kad ir “slikti”, un ne jau tāpēc, ka viņam patiešām ir labi, bet tāpēc, ka tā ir pierasti. Tā ir viņa komforta zona.

Ikviens cilvēks tiecas uz to, kas viņam ir ierasts un saprotams, uz savu “komforta zonu”. Ja komforta zona ir ciešanas, tad viņš noteikti atradīs veidu kā ciest. Un viņš meklē dažādus veidus kā nonākt ierastajā vidē.

Līdztekus viņš izvairās no situācijām, kurās viņam varētu būt patiesi labi, komfortabli un patīkami. Kāpēc?

Tāpēc, ka “īstais labi” atrodas ārpus komforta zonas.

Kad cilvēkam ir patiesi labi, vinš nezin, ko ar šo “labi” iesākt, viņš vienkārši pie tā nav pieradis. Tas izraisa trauksmi un spriedzi, kas pakāpeniski pieaug. Reāli komfortabls stāvoklis ir tik neierasts, tik nesaprotams, un nav skaidrs, ko ar to iesākt. Trauksme rada domas par to, ka tas viss nenotiek tāpat vien, ka reiz tas tomēr beigsies, un atkal viņu piemeklēs kada liksta.

Un kā izvairīties no kaut kā nezināma slikta? Gluži vienkārša formula: lai nenotiktu nekas nezināmi slikts, vajag lai notiktu kaut kas ierasti slikts – tas, pie kā tu esi pieradis, zini, kā tādā situācijā rīkoties, kā justies – tas ir lieliski atstrādāts un labi ieeļļots mehānisms.

Tālāk jau ieslēdzas individuālie iestatījumi, kas palīdz atgriezties savā ierastajā komforta zonā:
1. Var atcerēties bērnības aizvainojumus.
Kāpēc cilvēks nevēlas atlaist pagātni? Tāpēc, ka vienmēr ir iespēja to atcerēties un “aizripināties” savās ierastajās ciešanās. Viņš jautās: kā man atlaist pagātni, taču patiesībā viņš to nemaz nevēlas atlaist, jo viņam tas ir ļoti svarīgs faktors, kas ļauj atrasties tur, kur ir ērti – savā komforta zonā.

2. Var organizēt savu dzīvi tā, lai pastāvīgi izjustu ciešanas.
Piemēram: piespiest bērnam darīt to, ko viņš nevēlas, lai izpilda vienmuļu neinteresantu darbu. Viņš pārdzīvoja, sajutās nelaimīgs un šis stāvoklis kļuva par tik neatņemamu viņa dzīves sastāvdaļu, ka tad, kad viņš ir jau pieaudzis, viņš pats atrod sev monotonu, neinteresantu, zemi apmaksātu rutīnas darbu. Šis darbs nenes ne garīgu, ne morālu, ne materiālu labmu, taču ļauj uzturēt ierasto emocionālo stāvokli. Protams, periodiski cilvēks meklēs izeju no šīs situācijas, taču vienalga atgriezīsies tur, kur viņam ir ērti, savā komforta zonā. Kaut gan objektīvi skatoties – iespējas izmainīt situāciju ir katram.

3. Var atrast partneri, kurš uzņemsies “ciešanu ģeneratora” lomu – tas ļaus ilgstoši atrasties savā komforta zonā. Šajā gadījumā tie partneri, kuri nav gatavi uzņemties sadista lomu, ir absolūti neinteresanti. Nav skaidrs, ko ar tādiem darīt.

4. Ir vēl viens lielisks variants – nodarboties ar paššaustīšanu.
Pieķerties kādam maznozīmīgam sīkumam, pēc tam iegremdēties atmiņās un – lūk, viņa – tava mīļā komforta zona – pārdzīvojumi un ciešanas!

Cilvēki atrod milzum daudz veidu, kā ciest. Ir svarīgi saprast šo mehānismu un iemācīties to kontrolēt. Te lieti noder tāds instruments, kā dienasgrāmata retrospektīvajai analīzei. Bet “cietējiem” (ja viņi vēlas ko mainīt) ir jasaprot, ka viss, uz ko viņi tiecas savā apziņā – tuvas attiecības, interesants, radošs darbs, patīkama komunikācija, iekšējais miers – tas viss atrodas ārpus komforta zonas. Savukārt zemapziņa cenšas ievilkt atpakaļ ierastajās ciešanās.
Tāpēc, to saprotot, ir ļoti svarīgi pārstāt gūt baudu no ciešanām un iemācīties gūt labsajūtu no intereses, prieka un tuvības.
Objektīvi – vairumam cilvēku nav iemeslu ciešanām.
Subjektīvi – nevajag meklēt šos iemeslus.

Autors: digitall-angell
Avots: https://rodoswet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

NeDAmīlētie

21265_739700752811203_5265818594875733181_n
Daudzi uzskata, ka nepietiekama vecāku mīlestība bērnībā ir galvenais iemesls tam, ka dzīvē neveicas. Un ne tikai personīgajā, bet arī profesionālajā.
Un bieži vien tad, kad cilvēki žēlojas par dzīvi, šajos stāstos nepietiekami mīlēts ir ne tikai viņš, bet arī viņa partneris – nemīlētais vilcēns, atcerieties? Un, ja šī nemīlestība to cilvēku, kurš sūdzās ir padarījusi pārāk jūtīgu, atkarīgu un izslāpušu pēc mīlestības, tad viņa partneri – vilcēnu – nejūtīgu,  aizvērtu, aukstu un nespējīgu mīlēt. Viena un tā pati nemīlēšana devusi gluži pretējus rezultātus!
Ak, šie briesmīgie ļaundari – vecāki! Visas bēdas tik no viņiem! Jebkurš bandīts tumšā ieliņā ir labāks par viņiem!
Visu savu dzīvi šie neDAmīlētie cenšas saņemt bērnībā nesaņemto mīlestību, pa ceļam cenšoties mīlēt neDAmīlētos vilcēnus. Rezultātā viņu dzīve atgādina šausmu filmu, kurā viņi ar sišanu “izsit” mīlestību sev. Un visam šim šausmu stāstam pamatā ir viens nepareizs uzstādījums.
Daudzi cilvēki uzskata, ka sveša mīlestība var viņus piepildīt ar enerģiju. Tas ir tāds vampīristisks uzstādījums: jāpasūc mīlestība no partnera un pēc tam “jāpiepičkā” to ar savu mīlestību. It kā mīlestība būtu tāda vērtīga barība, kura ļauj cilvēkam kļūt spēcīgākam un laimīgākam. Un tieši tas arī ir iemesls pretenzijām pret vecākiem: nedadeva, nedamīlēja, noskopojās, apdalīja! Un arī pretenzijas pret partneri: dod, dod, dod, pabaro izsalkušo, neesi “žmogs”!
Patiesībā nav iespējams nevienu pabarot ar savu mīlestību. Un nevar paēst no cita mīlestības.
Tāpēc arī nekādas jēgas nav jūsu žēlabām par to, ka esat par maz mīlēti. Jums nemaz nevarēja to iedot. Varēja fiziski aprūpēt, varēja dot materiālo atbalstu – savu piemēru parādīt, kaut ko iemācīt (ja paši to prata un jūs bijāt gatavi to mācīties), kaut kādā mērā pat cieņu nodrošināt varēja, attiekties kā pret līdzīgu, bet ar mīlestību piebarot – nē!
Cilvēki patiešām barojas no mīlestības. Varētu pat teikt, ka cilvēki barojas tikai no mīlestības. taču tie barojas no SAVAS mīlestības. Vēlreiz atkārtošu. Cilvēki barojas no SAVAS mīlestības.
Viņi mīl un no tā viņu enerģija viņos cirkulē un palielinās.
Ja viņi mīl lasīt, tad saņem mīlestību no lasīšanas. Ja viņi mīl stadīt ziedus, tad saņem mīlestību no stādīšanas – spēku un iedvesmu. Ja viņi mīl savus bērnus, tad ļoti daudz enerģijas tie saņem no savām attiecībām ar bērniem. Mīl vecākus – arī saņem. Mīl savu sievu vai vīru – arī saņem. Tikko iemīlies kadā cilvēkā, uzreiz saņem enerģijas lādiņu.Arī garšīgs ēdiens dod enerģiju, kad ir apetīte un mīlestība pret ēdienu.
Mīlestība ir dzīves pamats. Tikai jūsu mīlestība, ne – kāda cita!
Enerģija=motivācija=vilkme pēc kaut kā.
Jūsu vilkme, ne – kaimiņa.
Jā, lai bez šķēršļiem saņemtu enerģiju no mīlestības, tai jābūt abpusējai. Nevar ideālistiski mīlēt kādu, tā būs nepilnvērtīga mīlestība, un no tādas mīlestības enerģiju var saņemt tikai kredītā. Patiesa mīlestība izpaužas darbībā. Ir jārūpējas par cilvēku, ir jāsaka viņam par savu mīlestību, jāsadarbojas ar viņu, nesot viņam labumu. Lūk, no tādas mīlestības var saņemt daudz enerģijas.
Bet paust savu mīlestību darbībā var tikai tad, kad cilvēks jums ir atvērts un mīl jūs tāpat. Ja viņam jūsu mīlestība nav vajadzīga, vai ir kā nasta, ja viņš nevar atbildēt ar to pašu, viņš nesaņem enerģiju no mīlestības. Enerģiju var saņemt tikai no SAVAS mīlestības!
Viņš jūs nemīl, tātad viņš ir spiests komunicēt ar jums, saņemt no jums kādus pakalpojumus, tērēt jums savu laiku un uzmanību, un justies jums parādā, bet no tā visa nekādas enerģijas viņam nebūs. Saprotiet, kāpēc ir vajadzīga abpusēja mīlestība?
Abpusējas mīlestības gadījumā jūs ne tikai saņemiet enerģiju, bet arī otram dodat tādu iespēju un nevis skābstiet blakus apātijas, skumju un vienaldzības purvā, vai arī žēlumā un vainas sajūtā. Nevar mīlēt cilvēku un nospļauties uz viņa personīgo laimi.
Lūk, kāpēc, redzot, ka jūsu mīlestība paliek bez atbildes, mums jāatstāj cilvēks mierā un jāatrod kāds, ar kuru šī mīlestība būs abpusēja.
Mīlestības avots ir mūsos pašos, bet mums vajadzīgs otrs cilvēks, lai šis avots sāktu darboties.
Taču lielākajai daļai cilvēku galvā ir cita bildīte. Bildīte, kurā jūs dāvājat kādam mīlestību un viņš jums dāvā savējo. Un šīs aplamās bildītes dēļ daudzi “pičkā” savu mīlestību tiem, kuri tos nemīl, cenšas par varītēm iesmērēt šo savu dāvanu. Bet patiesībā vienkārši izmanto otru, lai baudītu savas jūtas, kaut baudīt tās kļūst arvien grūtāk un grūtāk, jo cilvēks taču jūt savu centienu nevajadzību. Taču pasniedz to kā dāvanu, kā enerģijas avotu, ar kuru vēlas uzlādēt otru, to, kurš nemīl. Šis nemīlētājs nevar paņemt ne pilītes no šīs mīlestības! Baroties var tikai no paša mīlestības, bet mīlamais vajadzīgs tāpēc, lai iedvesmotu un motivētu mīlestībai. Un arī viņam ir jāmīl, lai jūsu mīlestība pret viņu savā ceļā nesastaptu sķēršļus.
No kurienes rodas neDAmīlētie?
Tie ir infantīlismā ieslīguši cilveki, kas raduši savu pašapziņu barot ar atzinību. Ja maz atzinības, viņi jūtas neēduši un apzagti. Viņi atceras bērnību un viņiem šķiet, ka atzinības bijis par maz, atmiņa fokusējas tikai uz bēdām un skumjām. Viņi neatceras vecāku rūpes, vecāku darbu, viņi atceras vien aizvainojošos momentus, liek tos lādītē, un no katra tiem cenšas izvilkt vien iemeslu sevi pažēlot (žēlums pret sevi ir mīlestības izkropļota forma, pilnīgs pretstats pašcieņai).
Lūk, tad viņus nevietā sabāra, tad nepaslavēja, te kritika bija netaisnīga, bet tur vienaldzībā padzina. Viņiem atņēma atzinību, kuru kāds tiem bija parādā. Viņi jūtas kā ziediņi, kas kalta saulē un kurus aizmirsa aplaistīt. Viņi nevarēja izaugt stipri, jo viņiem neDAdeva mīlestību. It kā kāds šajā pasaulē kļūtu stiprāks no svētlaimes.
Infantīlie uzstādījumi visi kā viens balstās uz priekšstatiem par to, ka enerģija nāk no slinkuma, bet jebkurš darbs to iztērē. Kad infantils pieaug, viņš visu laiku vēlas iekārtoties kādam uz kakla. Meitenes infantiles meklē vīrieša kaklu, vīrieši – infantili arī meklē iespēju neko nedarīt, bet daudz saņemt. Infantila galvā nav saistības starp darbu, cīņu un enerģiju, viņam šķiet, ka tas viss ir spēku patēriņš, bet saņemt enerģiju var tikai atpūšoties un baudot. Darbs un labsajūta infantila galvā ir nesavienojami jēdzieni. Tieši tāpēc tie žēlojas, ka ir neDAmīlēti. Viņi uzskata, ka viņu tiesības ir saņemt atzinību un labumus vienkārši par to, ka viņi ir. Par pašu viņu esības faktu.
Ja cilvēks vairs nav infantils, viņš saprot, ka jebkuras problēmas, nelaimes un atteikumi – pirmkārt, ir normālas dzīves veselīga norma, otrkārt – treniņu noteikums, lai pieaugtu personības spēks. Tu nekad neuztrenēsi muskuļus, ja netrenēsies un katru dienu nepārvarēsi grūtības.
Viņš ir pateicīgs visām problēmām, kuras spējis atrisināt, jo atrisināta problēma dara cilvēku stiprāku. Viņš neuzskata atzinību par kaut ko obligātu un atteikumu neuzskata par briesmīgu pāridarījumu. Protams, viņš priecājas par to, ka tiek atzīts, īpaši, ja atzinība ir pelnīta, taču zin, ka atzinība bez atteikumiem būtu bezjēdzīga un tai nebūtu nekādas vērtības.
Ja saņemt atzinību būtu viegli, un tā būtu paredzēta automātiski, kāda gan būtu tās jēga? Tieši tāpēc tāds cilvēks nekad nečīkstēs, vainojot citus, par to, ka viņu nemīl – vienkārši tā, par neko. Viņam tas pat galvā neienāks.
Ir ļoti svarīgi nomainīt fokusu un pārstāt pieprasīt pasaulei beznosacījuma mīlestību, un uzskatīt bezdarbību par dzīves normu un augstāko laimi.
Pašu briesmīgāko elli piedzīvo cilvēki, kuri vispār neko nevēlas darīt. Tā ir klīniska depresija, un tas ir pats dziļākais enerģētiskās bedres dibens. Un mīlot bezdarību, jūs sperat soli tuvāk šai ellei. Griezieties atpakaļ, kamēr vēl nav par vēlu, un pagriezieties ar seju pret darbu. Ar šādu attieksmi jūs iegriezīsiet savu enerģijas riteni un jutīsieties dzīves plūsmas virspusē.
Kā tikko bezdarbība pārtrauks jums likties kā augstākā dzīves labsajūta, jums pazudīs pretenzijas par to, ka kādam jums kaut kas tāpat vien jādod. Un vērtība būs tikai tam, ko varat saņemt, darot – nopelnīt un sasniegt.
Un tad izrādīsies, ka vecāki jūs ļoti mīlēja, un pat tad, ja kādreiz bija nedaudz auksti un nepiedalījās it visā, tas neko jums nav atņēmis, gluži otrādi – ir palīdzējis attīstīt jūsu vājās puses, ne uz ko nepaļaujoties.
Pārāk daudz vecāku palīdzības un atbalsta ir lielāka problēma, nekā tās nepietiekamība (izslēdzot dzīvei nepieciešamās rūpes, kas ir vecāku pienākums, un par kā nepietiekamību viņiem varētu atņemt vecaku tiesības). Pārāk liels emocionālais un materiālais atbalsts traucē stiprināties paša cilvēka neatkarībai, savukārt nepietiekamība bieži vien kalpo par grūdienu panākumiem dzīvē un labākai adaptācijai.
Adaptācija tā ir bērna sagatavošana dzīvei pasaulē, kur neviens viņam nebūs mammīte. Par to daudzi vecaki šodien aizmirst, cenšas pēc iespējas ilgāk rūpēties par savu acuraugu, pievērst tam pārāk daudz uzmanības, pārcensties ar atzinību, apbrīn,u “beznosacījumiem mīlot” un mīlot neīsti, rezultātā bērns izrādās nespējīgs pretoties stresiem, dzīvot patstāvīgi un veidot attiecības, un dusmojas uz vecākiem, jo it visā ir radis meklēt viņu atbalstu.
Vislabāk ir tad, kad viss ir līdzsvarā un vecāku atbalsts ir tieši tik, cik vajadzīgs – ne vairāk un ne mazāk, bet tieši tik, cik vajadzīgs lai bērns pakāpeniski pieaugtu bez iestrēgšanas infantilismā.

Autors: Marina Komissarova

Tulkoja: Ginta FS