Par lietussargiem un nūdelēm

Kāda sieviete visu laiku raudāja. Viņas vecākā meita bija apprecējusies ar lietussargu pārdevēju, bet jaunākā – ar nūdeļu pardevēju.

Kad ārā bija labs laiks un diena saulaina, viņa raudāja un domāja: “Kādas šausmas, manai meitai veikalā nebūs pircēju! Kurš gan saulainā laikā pirks lietussargus!”

Ja ārā laiks bija slikts un lietains, viņa atkal raudāja, bet šoreiz jau par jaunāko meitu: “Ja nebūs saules, nūdeles nežūs un meitai nebūs ko pārdot! Kāda nelaime!”

Un tā viņa bēdājās katru dienu, jebkuros laika apstākļos: tad dēļ vecākās, tad atkal dēļ jaunākās meitas.

Reiz viņa sastapa kādu mūku, kuram kļuva žēl sievietes un viņš pavaicāja, kāpēc tā visu laiku raud. Sieviete viņam izstāstīja visas savas bēdas.
Mūks pasmaidīja un teica: 

– Tev tikai jāizmaina savs domāšanas veids, jo laika apstākļus tu izmainīt nevari: kad spīd saule, nedomā par vecākās meitas lietussargiem, domā par jaunākās nūdelēm: “Saule spīd! Jaunākajai meitai ļoti labi izžūs nūdeles un tirdzniecība ies no rokas”.
Kad līst lietus, domā par vecākās meitas lietussargiem: “Cik lieliski! Lietus līst un meitai lietussargu tirdzniecība zeļ un plaukst!”.

Sieviete ļoti priecājās par mūka padomu, no sirds pateicās un sāka ievērot viņa teikto. Un no ta brīža viņa vairs neraudāja, bet priecājās. Prieks dzīvē vairojās ne tikai viņai, bet arī viņas meitām, jo nebija vairs jāraizējas par savu bēdu nomākto māti.

Vecu vecā patiesība – ja nevari izmainīt apstākļus, izmaini savu attieksmi pret tiem. Pietiek vien izmainīt savu attieksmi pret lietām un dzīve mainās uz labo pusi.

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā būvē savu dzīvi

Reiz dzīvoja brigadieris. Visu savu mūžu viņš būvēja mājas, taču nu bija kļuvis vecs un nolēma doties pelnītā atpūtā.

– Es dodos pensijā, – viņš teica savam darba devējam. – Auklēšu savus mazbērnus.

Darba devējam bija žēl šķirties no tik laba darbinieka un viņš palūdza:

– Vai mēs varam sarunāt, ka pirms tavas došanās pensijā, tu uzcelsi pēdējo māju un mēs tevi godam pavadīsim. Ar labu prēmiju!

Brigadieris piekrita. Pēc jaunā projekta, viņam bija jāuzcel neliela māja mazai ģimenei. Un, sākās saskaņošanas, materiālu meklēšanas, pārbaudes un celtniecība.

Brigadieris steidzās, jo viņš jau sevi redzēja atpūšamies. Kaut ko paveica pa roku galam, kaut ko novienkāršoja, pirka lētus materiālus, kurus ātri varēja dabūt… Viņš juta, ka haltūrē, taču attaisnoja sevi ar to, ka tūliņ jau viss, un tās ir viņa karjeras beigas.

Māja bija uzcelta, komisija to pieņēma un darba devējs teica:

– Zini, šī ir tava māja! Ņem atslēgas un dzīvo vesels. Visi dokoumenti ir noformēti. Tā tev dāvana par tavu mūža ieguldījumu.

Ko juta brigadieris, to zina tikai viņš. Viņš stāvēja apjucis un nosarcis aiz kauna, bet visi apkārt applaudēja, apsveica viņu un domāja, ka viņš mulst no liela prieka. Taču viņš sarka par to, ka bija kauns par savu haltūru. Viņš taču zināja visas kļūdas, visus mājas trūkumus un tagad tie kļuva par viņa problēmām, bet visi domāja, ka viņš ir šokēts par skaisto dāvanu..

Un tagad viņam bija jādzīvo tajā vienīgajā mājā, kuru viņš bija uzcēlis slikti…

Mēs visi esam brigadieri. Mēs savas dzīves bieži vien būvējam tā, kā šis brigadieris pirms došanās pensijā. Nepieliekam pārāk lielu piepūli, uzskatot, ka šie rezultāti šajā konkrētajā būvē nemaz nav tik nozīmīgi. Kam velti spēkus šķiest. Bet pēc tam tikai apzināmies, ka dzīvojam mājā, kuru paši esam uzcēluši un viss, ko mēs ik dienas daram, visam ir nozīme.

Šodien mes būvējam māju, kurā rīt dzīvosim. 

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Jeffrey Czum

Izdarītais vienmēr atgriezīsies

Šis ir ļoti pamācošs un patiess stāsts..

20. gadsimta sākumā kāds skotu fermeris atgriezās mājās no lauka. Ejot garām purvam, viņš izdzirdēja palīgā saucienus. Fermeris skrēja uz to pusi, no kurienes nāca balss un ieraudzīja puiku, kurš bija iekritis akacī un mēģināja izglābties. Fermeris nolauza resnu zaru un uzmanīgi pietuvojās akača malai, pastiepis rokā zara gabalu. Beidzot izdevās puiku izvilt no purva. Tas ilgi nevarēja nomierināties – drebēja un raudāja.

Fermeris teica:
– Iesim pie manis uz mājām, Tev jānomierinās, jāsasildās un jāatžirgst.
– Nē, nē, – puika pretojās – mani gaida tētis. Viņš noteikti ļoti uztraucas.
Pateicies savam glābējam, puika aizskrēja.
No rīta agrā gaismiņā pie fermera mājas piebrauca kariete. No karietes izkāpa smalki ģērbies kungs un jautāja:
– Vai Jūs vakar vakarā manam dēlam izglābāt dzīvību, izvelkot viņu no purva?
– Jā, es – atbildēja fermeris.
– Cik es esmu Jums parādā?
– Kāpēc Jūs mani apvainojat, Kungs? Jūs neko neesat parādā. Es rīkojos tā, kā būtu rīkojies jebkurš normāls cilvēks.
– Nē, es nevaru to tā atstāt, jo mans dēls man ir ļoti dārgs. Nosauciet jebkuru summu, – uzstāja džentelmenis.
– Es vairāk negribu runāt par šo tēmu. Uz redzēšanos – Fermeris pagriezās, lai aizietu. Un tad uz mājas lieveņa izskrēja fermera dēls.
– Vai tas ir jūsu dēls? – jautāja viesis.
– Jā, – ar lepnumu atbildēja fermeris, noglaudot puikas galvu.
– Izdarīsim tā. Es ņemšu Jūsu dēlu līdzi uz Londonu un apmaksāšu viņa izglītību. Ja viņš ir tikpat cēlsirdīgs kā viņa tēvs, tad ne es, ne Jūs nekad šo lēmumu nenožēlosim.

Pagāja daudzi gadi. Fermera dēls pabeidza skolu, pēc tam medicīnas universitāti un drīz viņa vārds bija pazīstams visā pasaulē kā cilvēka, kas izgudroja penicilīnu. Viņu sauca Aleksandrs Flemings.

Pašā kara sākumā kādā no Londonas klīnikām ar plaušu karsoni smagā formā, iestājās tā paša džentelmeņa dēls, kuru izglāba fermeris. Kā Jums šķiet, kas izglāba viņa dzīvību šoreiz? – Jā, tieši tā, penicilīns, kuru atklāja Aleksandrs Flemings.

Džentelmeni, kurš deva izglītību Flemingam, sauca Rendolfs Čērčils, bet viņa dēlu – Vinstons Čērčils, kurš vēlāk kļuva par Anglijas premjerministru. Iespējams, tieši atceroties šos notikumus, Čērčils teica: “Tevis izdarītais vienmēr atgriezīsies.”

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā sauc, tā atskan…

labie darbi

Reiz tēvs ar dēlu devās kalnos. Puika atsita kāju pret akmeni un iekliedzās:
— aaaaaa!!!
Un izbrīnīts izdzirdēja:
— aaaaaa!!!
Puika jautāja:
— Kas tu esi?
Un viņam atbildēja:
— Kas tu esi?
Pārskaities par tādu atbildi, dēls iebļāvās:
— Gļēvulis!
Un viņam atbildēja:
— Gļēvulis!
Puika tēvam jautāja: “Kas notiek?”
Tēvs smaidot teica: “Klausies mani uzmanīgi” un iekliedzās:
— Es tevi cienu!
Un viņam atbildēja:
— Es tevi cienu!
— Tu esi labākais!
Un viņam atbildēja:
— Tu esi labākais!
Puika izbrīnā pavērtu muti vēroja tēvu, bet tas paskaidroja: “Tā saucās “atbalss”, bet patiesībā, tā ir dzīve – tā atdod tev visu, ko tu saki, domā un dari”.
Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es pats!

dievsradija cilveku

Reiz sanāca kopā zinātnieki un izlēma, ka nu jau visu var radīt paši. Zinātniskais progress ir tik augstā līmenī un zinātne ir tik ļoti attīstījusies, ka nav nekādas vajadzības pēc Dieva palīdzības.
Un viņi nolēma, ka viens no viņiem, pats gudrākais ies pie Dieva un pateiks to, ko kopā nolēmuši.
Domāts, darīts. Zinātnieks atnāca pie Dieva un teica:
– Dārgais Dievs, mēs tevi ļoti cienām, taču esam izauguši un mums vairs nav vajadzīga tava palīdzība, mēs paši visu varam, tāpēc vari iet atpūsties. Mēs tiksim galā.
Dievs smaidot atbildēja:
– Labi, taču es nepiekrītu, un tāpēc piedāvāju jums sacensības.
Zinātnieks lepni atbildēja:
– Jā, protams! Nav nekādu problēmu.
Un Dievs teica:
– Labi, tad radi cilvēku.
Zinātnieks priecīgi ar smaidu atbildēja:
– Hā, viegli, mēs jau sen to darām! Un pieliecās, lai paceltu māla piku.
Dievs smaidot teica:
– Ne no mana māla, bet savējā!

Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Padari Dvēseli skaistu

akmeņi upe

Kāds mūks, kurš sekojot savam aicinājumam daudzus gadus bija gājis, pārvarot dažādus šķēršļus, kārdinājumus, iekšējās pretrunas, beidzot bija zaudējis gara spēku un ticību sev. Cenšoties atrisināt šīs iekšējās pretrunas, viņš nolēma doties pie Skolotāja, kurš dzīvoja nabadzīgā mājiņā paša kalna galā.
Viņa ceļš bija ilgs, bet vakaram tuvojoties, pārguris un nomocījies, viņš beidzot sasniedza vecā vīra māju. Vīrs atvēra viņam durvis un mūks iesaucās:
– Skolotāj! Es nezinu, ko man darīt. Es atnācu pie tevis cerībā, ka tu man palīdzēsi ar padomu!
– Palīdzēšu, – atbildēja vecais vīrs. – Bet tagad es gribu, lai tu atpūstos. Laiks ir vēls, tu esi noguris un izbadējies.
– Tev taisnība, Skolotāj! – iesaucas mūks. Viņi apsēdās ieturēt pieticīgu maltīti un pēc tam devās pie miera. Mūks nepamanīja, kā aizmiga.
No rīta mazā gaismiņā viņi bija jau augšā un Skolotājs teica mūkam:
– Redzi to mazo taciņu, kas aizvijas aiz pakalna? Tā aizvedīs tevi pie upes. Ja būsi vērīgs, tu atradīsi to, ko meklēji. Skaties upē, skaties uz straumi, bet pēc tam atgriezies un pastāstīsi man, ko redzēji.
Mūks devās pa taciņu uz upi un drīz viņa acīm atklājās brīnumskaists skats. Upes varenība viņu pārsteidza. Tā bija strauja un dziļa, tās ūdens bija dzidrs un upes dibenā starp ūdenszālēm varēja redzēt daudzkrasainus oļus. Straumē šurpu turpu peldēja mazas zivteles, kas atgādināja aužamās stelles.
– Nekas to neapturēs, nekas nepadarīs drūmu, – padomāja mūks.
Kad viņš atgriezās būdiņā, satika saimnieku, kurš trenējās kaligrāfijā. Tas viegliem un gracioziem spalvas vēzieniem rakstīja hieroglifus.
– Stāsti, ko redzēji, – viņš jautāja mūkam.

– Skolotāj, man šķiet, ka es sapratu galveno. Upe ir lielāka par to, kas tajā atrodas. Viss, kas tajā atrodas, neaptur tās plūdumu.

– Pareizi, mans draugs! Upe ir visa tava pieredze, tā plūst no tavas pagātnes nebeidzamā straumē, caur tagadni nākotnē. Esi kā ūdens – apskalo, apmazgā, ienirsti, piepildi, ved sev līdzi. Un tu visu pārvarēsi, pieņemsies spēkā, kļūsi vieds.
Kopš tās dienas tā kļuva par viņa mantru: ūdens slīpē akmeni un padara tā formu gludu un skaistu.
Oļegs Putilins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc mēs strīdamies?

cinas gailis5

Pierādām savu taisnību.
“Asinis pa degunu” , bet mums ikvienā strīdā vajag būt gudrākiem, skaistākiem, garīgākiem par saviem oponentiem. Kas gan cits tas ir, ja ne zems pašvērtējums? Starp citu, kad mēs augstprātīgi citus pamācām, tas nozīmē tikai to, ka mūsu pašvērtējums ir zemāks par zemu.
Aizstāvam savas pozīcijas.
Ļoti bieži pašos sirds dziļumos mēs neesam līdz galam pārliecināti, vai pareizi rīkojamies. Un tad katrs cits viedoklis tiek uztverts kā “uzbrauciens”. Daudzi iziet šo stadiju tad, kad maina savu dzīvi. Un šādos strīdos viņi vai nu nostiprina savu pārliecību par sava izvēlētā ceļa pareizību, vai gluži otrādi – pazaudē ticību un atgriežas vecajās sliedēs. Bet visa pamatā ir tā pati nepārliecinātība. Tas, kurš ir pārliecināts, nestrīdās. Viņš dara.
Pievēršam sev uzmanību.
Mēs visi esam par maz mīlēti un mīļoti. Dažkārt šķiet, ka mēs nevienam neesam interesanti un vajadzīgi. Un tad var iesaistīties strīdā, labāk – ar autoritāti. Kā muša ar ziloni. Tad visi mūs ievēro un pievērš mums uzmanību. Tas ir interneta “troļļu” dzīves princips.
Gribam “glābt” citus cilvēkus.
No malas tāda cenšanās “nolikt uz pareizā ceļa” ar strīda palīdzību patiešām var izskatīties cēla. Taču vārdu kaujas karstumā mēs neievērojam, kā atkal un atkal cenšamies spēlēt Dieva vai Mesijas lomu, kurš ar varu atgriež citus “pie gaismas”. Taču citiem palīdzēt mēs varam tikai ar savu piemēru. Vienmēr atceries, ka zirgam tu vari parādīt ceļu pie ūdens, bet nevari piespiest to dzert.
Pavēro īstus, pieredzējušus un viedus jebkuras dzīves sfēras profesionāļus: cilvēki ir pārliecināti par to, ko viņi dara, ciena sevi un citus un izvairās no strīdiem. Man ir ļoti siltas atmiņas par Nikolaju Kozlovu, psihologu un personības izaugsmes treneri, un par tām trim dienām, ko pirms daudziem gadiem viņa sabiedrībā pavadīja mans vīrs. Mēs centāmies strīdēties ar viņa grāmatām, idejām, kolēģiem. Bet Nikolajs Ivanovičs vienkārši klausījās mūsos un smaidīja. Pēc tam pateica paris mierinošas frāzes un strīda vairs nebija. Cilvēks ne reizi neiesaistījās diskusijā, pat tajā brīdī, kad kāds viņu atklāti provocēja.
Strīdam ir vajadzīgi divi. Pats ar sevi strīdēties vari vien pāris minūtes. Pēc tam jau vairs nav interesanti. Ja viena no pusēm nevēlas iesaistīties cīņā, jo ir pārliecināta par savu spēku, otrai nākas aiziet no kaujas lauka, tikai skata pēc pavicinot savu ieroci.

Līdzīgs mehānisms, izbijušā strīdnieka transformācijai par labu personības veselumam un enerģijas saglabāšanai, ļoti spilgti aprakstīts pritčā par cīņas gaili.

Kāds valdnieks nolēma iegādāties sev cīņas gaili. Viņš tā trenēšanu uzticēja kaimiņos dzīvojošajam Viedajam. Pēc desmit dienām valdnieks atnāca pēc sava gaiļa, bet Viedais teica, ka gailis vēl nav cīņai gatavs:
– Viņš pašpārliecināti metas virsū visiem un vienmēr tiek sakauts.
Valdnieks atgriezās vēl pēc desmit dienām, bet Viedais paziņoja, ka viņa laiks vēl nav pienācis:
– Gailis baidās pat pats no savas ēnas un nebāž knābi āra no savas ligzdas. Viņš vēl nav gatavs.
Un arī vēl pēc desmit dienām Viedais gaili valdniekam neatdeva:
– Viņš ir cietsirdīgs un asinskārs – viņš iznīcinās ikvienu pretinieku un meklē ienaidniekus pat tur, kur to nav.
Pagāja vēl desmit dienas un valdnieks atkal atnāca pēc sava gaiļa.
– Tagad tavs gailis, valdniek, ir gatavs. Viņš ir mierīgs un nesatricināms, un ikviens cits gailis baidās viņam tuvoties. Neviens nav gatavs pieņemt viņa iziaicinājumu cīnīties.
Var bezgalīgi ilgi censties piepildīt savu enerģētisko trauku un turpināt justies iztukšota. Tāpēc, ka mēs vēl joprojām turpinam attiecībās ieslēgt ierastos “enerģijas izšķērdēšanas” mehānismus, tādus kā liekulība un strīdi, – un nekas nemainās. Esi mierīga. Esi pārliecināta. Esi tu pati. Un tev nebūs ne ar vienu jacīnās. Tāpēc, ka tu – esi Sieviete. Tu esi radīta nevis cīņai, bet Mīlestībai.
Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par garām palaistām iespējām

vistina

Maza pelēka vistiņa sēdēja pļaviņā blakus savai vistu kūtij un ļoti skuma:
– Ak, kāda es nelaimīga. Gaiļi mani nesaprot, vistas dara pāri. Kūtī tumši, auksti, garlaicīgi.
Un tā viņa sēdēja un cieta. Pēkšņi garām lidoja milzīgs balts putns. Tas izdzirdēja vistiņas vaimanas, nolaidās tai blakus un teica:
– Nepārdzīvo, vistiņ. Gribi, es tev palīdzēšu aizlidot uz brīnišķīgu zemi, kur tu varēsi būt laimīga?
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Tas nav iespējams – vistas nevar lidot.

– Nu, un? – atbildēja baltais putns. – Es tev iemācīšu.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Man ir pārāk maziņi spārni, lai lidotu.
– Nepārdzīvo, – baltais putns mierināja. – Gribi, es tevi uzsēdināšu sev uz muguras un mēs lidosim kopā?
– Nē, – nopūtās pelēkā vistiņa. – Es turp aizlidošu un man nebūs kur dzīvot.
– Nepārdzīvo, – uzmundrināja baltais putns. – Es palīdzēšu tev atrast, kur dzīvot.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Ko es tur viena darīšu? Man būs skumji!
– Nepardzīvo, – pasmaidīja baltais putns. Es palīdzēšu tev atrast gailīti.
– Nē, – atbildēja pelēka vistiņa. – Ja nu pēkšņi tas gailītis izrādīsies ļauns un nejauks?
– Nepārdzīvo, – nopūtās baltais putns. – Es iemācīšu tev dzīvot tā, ka savā dzīvē tu satiksi tikai brīnišķīgus gaiļus.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Tādu gaiļu pasaulē nav.
– Tad ej pie velna, muļķe! – iesaucās baltais putns, pacēlās spārnos un aizlidoja…

Un mazā pelēkā vistiņa tikai pārliecinājās par to, ka pasaule, kurā viņa dzīvo ir netaisnīga un apkārtējie pret viņu izturas ļoti ļauni.

Avots: @maitribudha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sliktu vai nevajadzīgu cilvēku nav

princese35

– Sliktu vai nevajadzīgu cilvēku nav.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka tāda lietu kārtība nebūtu saprātīga.
– Kā tā? Un kā tad zagļi, bandīti, slepkavas un citas pabiras?
– Nesteidzies ar vērtējumu!
– Es nesteidzos, runāju par to, kas ir.
– Tu runā par to, ko Tev ir mācījuši. Un to Tev ir mācījuši pilnībā saprotamu iemeslu dēļ. Paklausies mani un, iespējams, Tu izmainīsi savu viedokli.
– Klausos.
– Redzi, pa labi no mums ir apsēts lauks? Pa kreisi – parasta pļava. Gan tas, gan tas ir lauks. Tur aug zāle un arī tur aug zāle. Kurš no laukiem svarīgāks?
– Tas lauks, kurš apsēts, kur aug labība! Kaut gan pļava arī svarīga, to var nopļaut un zāli izbarot govīm.
– Saki, vai Tu nejūti, ka Tavs spriedums ir vienpusējs?
– Nē. Es vados no labuma.
– No labuma kam?
– Cilvēkiem, protams!
– Un bez cilvēkiem uz šīs planētas neviena nav?
– Ir, bet kāda tam gan nozīme?
– Tāda, ka pļava – kādam ir mājas. Nederīga – no Tava viedokļa, zāle – kādam noderīgs ēdiens, kādam zāles.
Tas, ka Tu to neņem vērā, nedod Tev tiesības sadalīt visu pareizajā un nepareizajā.
– Kāpēc?
– Kaut vai tāpēc, ka Tu neradīji šo zāli un ne jau pateicoties Tev tā aug. Pat, ja Tevis nebūs, zāle izaugs.
– Labi, ar zāli viss skaidrs. Bet ar cilvēkiem?
– Jā, un arī ar cilvekiem tas pats. Tas, ka tie ir dažādi, diez vai ir nejauši.
– Kāpēc?
– Mums nav zināma kopējā glezna un nav zināma Radītāja sākotnējā iecere. Mēs vērtējam cilvēkus tikai pēc tā, cik tie ir derīgi vai nederīgi mums. Tāds vērtējums ir aprobežots un tas nedod iespēju pilnībā izmantot šo ieceri.
– Paskaidro. Es nesaprotu!
– Ja Tu pieļausi, ka Radītāja sākotnējā iecere ir pareiza, Tu varēsi būt adekvāta savos spriedumos par to, kas notiek. Tas ne tikai bagātinās Tavu dzīvi, bet arī dos Tev pašai izvēles iespējas. Un tas jau būs pirmais solis ceļā uz Brīvību. Bet par to nākamreiz…

Princese un Cilvēkēdājs bija izgajuši cauri mežam un nonākuši pie pils.
Saule devās uz rietu un gaiss smaržoja pēc siltas zāles.
Dažādi kukainīši pildīja klusumu ar sanoņu.
Bija tik labi, un princese nevarēja saprast, kāpēc tā.
Viņa skatījās apkārt un sajūsmā aizrāvās elpa…

Autors: Elfika
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tur, kur nav mīlestības, nav patiesības

zimejums_alise matison

Kāds gudrais nokļuva debesīs.

– Kā tu nodzīvoji savu dzīvi? – viņam jautāja eņģelis.

– Es meklēju patiesību, – atbildēja gudrais.

– Ļoti labi! – paslavēja viņu eņģelis. –
Pastāsti, ko tu darīji, lai atrastu patiesību?
– Es zināju, ka cilvēku sakrātā gudrība ierakstīta grāmatās un es ļoti daudz lasīju, – teica gudrais un eņģelis pasmaidīja.
– Debesu gudrību cilvēkiem nodod reliģija. Es studēju svētos rakstus un apmeklēju dievnamus, – teica gudrais. Eņģeļa smaids kļuva vēl gaišāks.
– Es ļoti daudz ceļoju patiesības meklējumos, – turpināja gudrais un eņģelis piekrītoši māja ar galvu.
– Es ļoti mīlēju sarunāties un strīdēties ar citiem gudrajiem. Mūsu strīdos dzima patiesība, – piebilda gudrais un eņģelis atkal piekrītoši pamāja ar galvu.
Gudrais apklusa un eņģeļa seja pēkšņi sadrūma.
– Vai tad es kaut ko izdarīju nepareizi? – brīnījās gudrais.
– Tu visu darīji pareizi, taču tu neko nepateici par mīlestību, – atbildēja eņģelis.
– Man nebija laika mīlestībai, es meklēju patiesību!
– lepni paziņoja gudrais.
– Tur, kur nav mīlestības, nav patiesības, – skumji teica eņģelis. – Visdziļākā patiesība rodas tikai visdziļākajā mīlestībā.
Autors nezināms
Ilustrācija: Alice Mason
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS