Sliktu vai nevajadzīgu cilvēku nav

princese35

– Sliktu vai nevajadzīgu cilvēku nav.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka tāda lietu kārtība nebūtu saprātīga.
– Kā tā? Un kā tad zagļi, bandīti, slepkavas un citas pabiras?
– Nesteidzies ar vērtējumu!
– Es nesteidzos, runāju par to, kas ir.
– Tu runā par to, ko Tev ir mācījuši. Un to Tev ir mācījuši pilnībā saprotamu iemeslu dēļ. Paklausies mani un, iespējams, Tu izmainīsi savu viedokli.
– Klausos.
– Redzi, pa labi no mums ir apsēts lauks? Pa kreisi – parasta pļava. Gan tas, gan tas ir lauks. Tur aug zāle un arī tur aug zāle. Kurš no laukiem svarīgāks?
– Tas lauks, kurš apsēts, kur aug labība! Kaut gan pļava arī svarīga, to var nopļaut un zāli izbarot govīm.
– Saki, vai Tu nejūti, ka Tavs spriedums ir vienpusējs?
– Nē. Es vados no labuma.
– No labuma kam?
– Cilvēkiem, protams!
– Un bez cilvēkiem uz šīs planētas neviena nav?
– Ir, bet kāda tam gan nozīme?
– Tāda, ka pļava – kādam ir mājas. Nederīga – no Tava viedokļa, zāle – kādam noderīgs ēdiens, kādam zāles.
Tas, ka Tu to neņem vērā, nedod Tev tiesības sadalīt visu pareizajā un nepareizajā.
– Kāpēc?
– Kaut vai tāpēc, ka Tu neradīji šo zāli un ne jau pateicoties Tev tā aug. Pat, ja Tevis nebūs, zāle izaugs.
– Labi, ar zāli viss skaidrs. Bet ar cilvēkiem?
– Jā, un arī ar cilvekiem tas pats. Tas, ka tie ir dažādi, diez vai ir nejauši.
– Kāpēc?
– Mums nav zināma kopējā glezna un nav zināma Radītāja sākotnējā iecere. Mēs vērtējam cilvēkus tikai pēc tā, cik tie ir derīgi vai nederīgi mums. Tāds vērtējums ir aprobežots un tas nedod iespēju pilnībā izmantot šo ieceri.
– Paskaidro. Es nesaprotu!
– Ja Tu pieļausi, ka Radītāja sākotnējā iecere ir pareiza, Tu varēsi būt adekvāta savos spriedumos par to, kas notiek. Tas ne tikai bagātinās Tavu dzīvi, bet arī dos Tev pašai izvēles iespējas. Un tas jau būs pirmais solis ceļā uz Brīvību. Bet par to nākamreiz…

Princese un Cilvēkēdājs bija izgajuši cauri mežam un nonākuši pie pils.
Saule devās uz rietu un gaiss smaržoja pēc siltas zāles.
Dažādi kukainīši pildīja klusumu ar sanoņu.
Bija tik labi, un princese nevarēja saprast, kāpēc tā.
Viņa skatījās apkārt un sajūsmā aizrāvās elpa…

Autors: Elfika
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Tur, kur nav mīlestības, nav patiesības

zimejums_alise matison

Kāds gudrais nokļuva debesīs.

– Kā tu nodzīvoji savu dzīvi? – viņam jautāja eņģelis.

– Es meklēju patiesību, – atbildēja gudrais.

– Ļoti labi! – paslavēja viņu eņģelis. –
Pastāsti, ko tu darīji, lai atrastu patiesību?
– Es zināju, ka cilvēku sakrātā gudrība ierakstīta grāmatās un es ļoti daudz lasīju, – teica gudrais un eņģelis pasmaidīja.
– Debesu gudrību cilvēkiem nodod reliģija. Es studēju svētos rakstus un apmeklēju dievnamus, – teica gudrais. Eņģeļa smaids kļuva vēl gaišāks.
– Es ļoti daudz ceļoju patiesības meklējumos, – turpināja gudrais un eņģelis piekrītoši māja ar galvu.
– Es ļoti mīlēju sarunāties un strīdēties ar citiem gudrajiem. Mūsu strīdos dzima patiesība, – piebilda gudrais un eņģelis atkal piekrītoši pamāja ar galvu.
Gudrais apklusa un eņģeļa seja pēkšņi sadrūma.
– Vai tad es kaut ko izdarīju nepareizi? – brīnījās gudrais.
– Tu visu darīji pareizi, taču tu neko nepateici par mīlestību, – atbildēja eņģelis.
– Man nebija laika mīlestībai, es meklēju patiesību!
– lepni paziņoja gudrais.
– Tur, kur nav mīlestības, nav patiesības, – skumji teica eņģelis. – Visdziļākā patiesība rodas tikai visdziļākajā mīlestībā.
Autors nezināms
Ilustrācija: Alice Mason
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Trīs māsas

tris masas

Kādā ciemā dzīvoja trīs māsas. Skaudība, Skopums un Labestība. Savus vecākus viņas neatcerējās: tie jau sen bija devušies pie Dieva. Taču ļaudis vienmēr viņus atcerējās ar labu vārdu – tie mierīgi bija dzīvojuši un cilvēkiem darījuši tikai labu.

Taču starp māsām saskaņas nebija. Vecākā, Skaudība, tikai to vien runāja:

– Ja man tā būtu! Es arī tādu gribu! Ak, kāpēc man šajā dzīvē tā neveicas!?

Skopums tik piebalsoja:

– Un man, man arī to vajag! Kāpēc tik maz!? Dod vēl! Tas ir mans!

Tikai jaunākā māsa, Labestība klusiņām savu domu domāja. Droši vien tieši viņa no vecākiem visvairāk labo īpašību bija mantojusi. Kaut arī maziņa, tomēr gudra un krietna. Par saimniecību rūpējās, māju uzkopa, un nevienam palīdzību neatsacīja.

Reiz kāda sirma kaimiņiene vērsās pie masām:

– Palīdziet, daiļavas! Laiks dārzu rakt, bet man mugura pamatīgi sāp – nevaru ne saliekties, ne iztaisnoties!

Vecākās māsas tikai nospurca un atrunājās; nav laika, liecies mierā, vecā, dārzs pagaidīs.

Bet Labestība uzvilka vienkāršu kleitu un devās kaimiņienei palīgā. Tā priecājās un pateicās: “Paldies tev, mana glābēja!”

Citreiz bērni, uz ielas dauzīdamies, ieraudzīja māsām dārzā ābolus – tādus sarkanus, skaistus, nogatavojušos. Kā tādiem garām paiet? Skaudība ar Skopumu vienā balsī iebļāvās:

– Zagļi! Liekēži! Nav ko mest acis uz svešiem labumiem! Tūliņ pazūdiet!

Bet Labestība paskatījās, pasmaidīja, pagaidīja, kamēr māsas nomierinās, pielasīja pilnu grozu ar āboliem un  uzsauca bērniem: skrieniet šurp, cienājieties!

Māsas pukojās un dusmojās:

– Re, kāda dāsnā atradusies! Pietiks musu labumus pa labi un kreisi izdāļāt!

Māsas pārskaitās vēl vairāk, kad jaunākā ielaida mājās pārnakšņot nabadzīgu ceļinieku:

– Lai pārnakšņo! Vai gan mums žēl, vietas visiem pietiks!

Vecākās metās virsū Labestībai:

– Apnicis skatīties uz tevi, labsirde atradusies! Ej, uz visām četrām debess pusēm! Un sāvāc sev līdzi savu nakts viesi! Jaunākā nesāka pierādīt savas tiesības uz daļu vecāku mājas. Savāca savu nelielo iedzīvi un devās prom. Ceļinieks tai līdzi. Viņam bija žēl, ka viņa dēļ meiteni padzina no mājām. Labestība viņu nomierināja:

– Nevaino sevi! Man jau sen vajadzēja to izdarīt! Tāpat jau pārāk ilgi esmu pacietusi viņu nievas un dusmas! Un meitene sāka dzīvot viena mazā mājiņā ciema pašā malā. Tur allaž valdīja kārtība, tīrība un prieks. Un tāds miers! Labestība atplauka, kļuva vēl skaistāka un puiši sāka viņai pievērst uzmanību. Un te pēkšņi kādā dienā pie Labestības namdurvīm pieklauvēja tas pats ceļinieks.

– Vai tu mani atceries? Tu iekaroji manu sirdi ar savu sirsnību un dāsnumu! Drīkst, es tev palīdzēšu!?

Un tā gandrīz katru dienu puisis nāca pie viņas un palīdzēja saimniecības darbos. Izrādījās, ka vinš ir labs amatnieks un pieprot daudzus darbus. Drīzumā viņi nolēma apprecēties. Kāzas bija jautras, viss ciems bija sanācis apsveikt jauno pāri. Tikai abas māsas neatnāca. Skaudībai skauda, ka jaunākā tādu skaistu puisi bija dabūjusi. Skopumam bija žēl naudas dāvanai, bet bez dāvanas kaut kā negribējās ļaudīs rādīties, jo ko tad citi par viņu padomātu.

Jaunie dzīvoja laimīgi: saskaņā un priekā. Vīrs bija lielisks saimnieks, labs amatnieks un labestīgs cilvēks. Labestība – lieliska saimniece, viss viņai padevās skaisti un gludi.

Tomēr gadījās, ka ģimeni piemeklēja nelaime. Brīdī, kad saimnieki strādāja laukā, mājās izcēlās ugunsgrēks. Kamēr atskrēja, kamēr izsauca palīgā ļaudis. māja nodega gandrīz līdz pašiem pamatiem. Vajadzēja to celt no jauna. Un uzcēla. Kaimiņi palīdzēja, jo ciemā jauno pari cienīja. Māja izdevās lieliska, un atkal dzīve turpinājās skaisti un priecīgi. Draugu viņiem bija daudz, visi viens otram palīdzēja: te Godīgums uzaicināja uz tēju, te Uzticība ieradās ciemos. Ātri un jautri paskrēja dienas.

Gluži savādāk dzīve veidojās māsām.
Skaudība pūtās un bija apvainojusies uz visiem un dzīvi, viena sēdēja mājās. ne viņa kādam vajadzīga, ne viņai kāds vajadzīgs. Nemanāmi bija piezagusies vientulība un vecums.
Skopums tomēr bija apprecējusies. Arī vīru atradusi gluži piemērotu sev – viņa vārds bija Ekonoms Skopulis. Skopums aizgāja dzīvot pie vīra un māsu atstāja vienu. Ģimene bija labi situēta, māja – kā cietoksnis, apkārt augsts mūra žogs. Kas tur iekšā, neviens nezināja, jo Skopuļi nevienu ciemos neaicināja. Tā arī dzīvoja – krāja, taupīja.
Tā dzīve māsas izšķīra – it kā staigā pa vienām takām, taču dzīvo tik dažādi.

Laime Skaudībai meta līkumu. Nav viņai ne draugu, ne draudzeņu, neviens viņu ilgi paciest nevar.

Skopums kļuvusi resna un neveikla. Visa vienā zeltā, deguns gaisā, ne ar vienu nesveicinās, bet neviens jau arī nealkst viņas draudzību!

Un tikai Labestība ir atradusi savu laimi. Vēl joprojām viņa ar savu vīru dzīvo laimē, priekā un ar savu mīlestību sasilda ik vienu. Vīrs viņai it visā palīdz un cilvēki viņus sauc “mūsu labestīgie” un, uz viņiem skatoties, arī kļūst labāki, laimīgāki.
Tāda, lūk, pasaka 🙂
Avots: Миг Кайроса (facebook)
Tulkoja: Ginta FS

 

Kur paslēpta laime?

laimes okeāns1

Reiz kopā sanāca Dievi un nolēma mazliet izklaidēties. Viens no viņiem teica:
– Klau, atņemsim cilvēkiem kaut ko? Pēc neliela pārdomu mirkļa otrs iesaucās:
– Es zinu! Atņemsiem viņiem laimi! Tikai jāizdomā, kur mēs to paslēpsim, lai viņi to neatrod.
Pirmais teica:
– Paslēpsim to paša augstākā kalna virsotnē!
– Nē, atceries, ka viņiem ir daudz spēka, un kāds noteikti uzrāpsies tajā kalnā un atradīs laimi. Ja atradīs viens, visi parējie uzreiz uzzinās, kur laime – atbildēja otrais.

Tad vēl kāds ieminējās:
– Noslēpsim to dziļi jūras dzelmē! Tur neviens tai klāt netiks. Bet otrs atbildēja:
– Nē, atceries, ka viņi ir ļoti ziņkārīgi, un kāds noteikti radīs aparātu zemūdens peldēšanai, un tad tie noteikti laimi atradīs.
– Noslēpsim to uz citas planētas, tālāk no Zemes, – vēl kads piedāvāja.
– Nē, – arī šis priekšlikums tika noraidīts – atceries, ka mēs viņiem esam devuši pietiekami daudz prāta un kāds noteikti izdomās ierīci, ar kuru apceļot citas pasaules un noteikti atklās arī to, kur noglabāta laime. Un tad atkal visi to varēs dabūt.

Te ierunājās pats vecākais Dievs, kurš visas sarunas garumā bija klusējis un klausījies pārējo sarunās:
– Es domāju, ka zinu, kur jāpaslēpj laime, lai viņi nekad to neatrastu!
Visi pārējie apklusa un ieinteresēti gaidīja, kādu risinājumu izdomājis vecais Dievs:
– Noslēpsim laimi pašos cilvēkos. Viņi būs tik nodarbināti ar laimes meklējumiem ārpusē, ka tiem pat galvā neienāks doma, ka laime var būt tik tuvu. Sevī viņi to noteikti nemeklēs.

Visi pārējie Dievi piekrita un nopriecājās par tik lielisku ideju.
​​​​​​​Un no tā laika cilvēki visu savu dzīvi pavada, meklējot laimi, pat neiedomājoties, ka tā atrodas tik tuvu.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ziedi mīļotajai

8 marts1

Bija agrs 8 marta rīts.
Modinātājs nozvanīja, un tūliņ arī tika apklusināts. Es tumsā klusiņām piecēlos, apģērbos un izlavījos no mājām. Gaisma ausa, un tirgus bija jau atvērts.
Laiks gan nebija īpaši pavasarīgs. Ledainais vējš visiem spēkiem centās palīst zem mēteļa. Es, galvu plecos ierāvis un apkakli uzlocījis, tuvojos tirgum. Jau pirms nedēļas es nolēmu, ka šajā dienā – nekādas rozes, tikai pavasara ziedi….8. marts taču ir pavasara svētki.
Pirms ieejas stāvēja milzīgs grozs ar ļoti skaistiem ziediem. Tās bija mimozas. Piegāju tuvāk – tās patiešam bija skaistas, tieši kā svētkiem domātas.
– Kurš te ir pārdevējs, – es jautāju, rokas kabatās sabāzis. Tikai tagad es sajutu, cik ļoti auksts bija vējš.
– Tu, dēliņ, pagaidi, viņa uz brīdi aizgāja, tūliņ atgriezīsies, – teica sieviete, kura blakus tirgoja sālītus gurķus.
Es pagāju maliņā, aizsmēķēju, un pie sevis smaidīju, iedomājoties, cik ļoti priecāsies manas meitenes – sieva un meita, kad ieraudzīs šos skaistos ziedus.
Man pretī stāvēja vecs vīrs.
Es nevaru tagad pateikt, kas bija tas, kas vinā piesaistīja manu uzmanību.
Vecmodīgs putekļu mētelis, 1965. gada fasons, viscauri salāpīts, taču mētelis bija tīrs.
Bikses – tikpat vecas, taču perfekti sabuktētas.
Zābaki nospodrināti līdz spoguļa spīdumam, taču tas nespēja noslēpt to vecumu. Viens zābaks bija notīts ar stiepli, acīmredzot zoli vairs nevarēja pielīmēt.
No mēteļa apakšas rēgojās novalkāts krekls, bet arī tas bija tīrs un izgludināts. Viņa seja bija kā parastam, vecam cilvēkam, tikai skatienā bija kaut kas tāds – stings un lepns, neskatoties ne uz ko.
Šodien bija svētki un es jau sapratu, ka tādā dienā vecais vīrs nevarēja palikt neskuvies. Sejā bija vairāki griezumi, ko atstājis bārdas nazis, bet tie visi bija rūpīgi nolīmēti ar maziem avīzes gabaliņiem.
Viņš drebēja no sala, un viņa rokas bija zilganas, taču viņš stāvēja aukstajā vējā un gaidīja.
Man kaklā iesprūda kamols. Es salu, bet pārdevēja kā nenāca, tā nenāca.
Es turpināju vērot veco vīru.
Viņš nebija dzērājs, vienkārši vecs, nabadzības un vecuma nomocīts cilvēks.
Un vēl es jutu, ka viņš ļoti kautrējas sava neapskaužamā stāvokļa.
Beidzot ieradās pārdevēja.
Vīrs kautrīgi pietuvojās, es arī pienācu tuvāk, un nostājos aiz viņa.
– Mīļā saimniecīt, cik maksā viens mimozas zariņš? – no aukstuma drebošām lūpām viņš vaicāja.
– Tā, un tagad fiksi pazūdi, dzērāj. Iedomājieties tik, ubagot sataisījies!… – pārdevēja nikni uzkliedza.
– Saimniecīt, es neesmu dzērājs un vispār nelietoju alkoholu, es tikai vienu zariņu gribu nopirkt…
– Cik tas maksā? – viņš vēlreiz klusiņām jautāja.
Es iesānis raudzījos uz viņu, un redzēju, ka viņam acīs sakāpj asaras.
– Viens zariņš? Vecais, es netaisos ar tevi te krāmēties… Vācies! – vēlreiz nobļāvās pārdevēja.
– Saimniecīt, tu vienkārši man pasaki un nekliedz uz mani, – viņš klusiņām atkārtoja.
– Labi, 5 rubļi, vecais, – ironiski smīnot, teica pārdevēja. Vecais vīrs iebāza roku mēteļa kabatā un izvilka no tās trīs banknotes – katru rubļa vērtībā.
– Saimniecīt, man ir tikai trīs rubļi, varbūt atradīsi man zariņu par trīs rubļiem?
Es redzēju vecā vīra acis. Nekad līdz šim es nebiju vīrieša acīs redzējis tik daudz skumju un sāpju.
Viņš drebēja kā apses lapa vējā.
– Ha, ha, par trīs rubļiem, vecais, tev atrast!? – viņa turpināja ņirgāties un rakņājās grozā.
– Še, ņem, skrien pie savas dzērājsievas un apdāvini – viņa turpināja ņirgt.
Vīra zilajā no aukstuma rokā es ieraudzīju mimozas zariņu, tas bija pašā vidū pārlauzts. Viņš centās ar otru roku to saturēt kopā, taču zariņš salūza pavisam, un ziedi nobira zemē. Vīrs apraudājās. Tā viņš tur stāvēja un turēja rokā salauzto zariņu, un raudāja.
– Klausies, tu!…. Ko tu dari!? – es uzkliedzu pārdevējai, cenšoties noturēties, lai nepaceltu roku.
Laikam jau manās acīs bija kaut kas tāds, kas nobiedēja, un lika pārdevējai aprauties un nobālēt. Likās, ka viņa sarāvās augumā maza mazītiņa. Viņa skatījās uz mani kā pele uz pitonu, un klusēja.
– Tēvs, pagaidi, – es teicu, paņēmis veco vīru aiz rokas.
– Dumjā vista, cik maksā tavs grozs ar mimozām, ātri atbildi, – es nošņācu.
– Ēē…, nu…, es nezinu – nosvepstēja pārdevēja.
– Es pēdējo reizi tev prasu, cik maksā viss grozs?
– Droši vien kādus 500 rubļus, – viņa nepārliecināti atbildēja.
Visu šo laiku vecais vīrs nesapratnē skatījās tad uz mani, tad – pārdevēju.
Es nometu viņai uz galda naudas zīmi, paņēmu visus ziedus, un pastiepu tos vecajam vīram.
– Ņem tos, tēvs, un ej apsveikt savu sievu, – es teicu.
Viņš atkal sāka raudāt, asaras bira pār grumbu izvagotajiem vaigiem.
Viņš noraidoši šūpoja galvu, un nevarēja pateikt ne vārda, vien klusējot, raudāja.
Man pašam acīs bija asaras. Viņš negribēja pieņemt ziedus.
– Labi, tēvs, ejam, – es teicu un paņēmu viņu aiz rokas.
Es nesu ziedus, viņš rokās turēja savu salauzto zariņu, mēs gājām klusējot. Pa ceļam es viņu vilkšus ievilku pārtikas veikalā, nopirku torti un pudeli sarkanā vīna. Un te nu es atcerējos, ka nenopirku ziedus savām meitenēm.
– Paklausies mani uzmanīgi. Man ir nauda, un šie 500 rubļi nespēlē nekādu lomu, bet tev iet pie sievas ar vienu salauztu zariņu nebūs smuki, šodien taču ir 8. marts. Paņem šos ziedus, vīnu un torti, un dodies pie sievas, apsveic un nosviniet svētkus skaisti.
Viņš atkal apraudājās. Es ilgāk nevarēju uz to skatīties, pašam acīs bija asaras.
Burtiski ar spēku es iespiedu vinam rokās ziedus, torti un vīnu, pagriezos un devos uz izeju.
– Mēs…mēs… jau 50 gadus esam kopā… Viņa saslima…. Es nevarēju šodien viņu atstāt bez dāvanas, – viņš klusiņām teica, pateicos tev…
Es skrēju, nesaprazdams, uz kurieni. Asaras nerimās…
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Buda par naidu

budisti4624

“Kurš neuzliesmo pretī kāda dusmām, uzvar cīņu, kurā grūti gūt uzvaru”
Budda

Gautama Budda gāja garām kādam ciemam, kurā dzīvoja budistu reliģijas pretinieki. Ciema iedzīvotāji izskrēja no savām mājām, ielenca viņu un sāka apvainot. Buddas mācekļi bija gatavi aizstāvēt savu skolotāju, taču tā klātbūtne iedarbojās nomierinoši. Bet tas, ko viņš teica, apstulbināja gan mācekļus gan ciema iedzīvotājus.

Viņš pagriezās pret mācekļiem un teica:
– Jūs mani apbēdinājāt. Šie ļaudis dara savu darbu. Viņi ir dusmīgi. Viņiem šķiet, ka es esmu viņu reliģijas un viņu  morālo vērtību ienaidnieks. Šie cilvēki mani apvaino un tas ir gluži dabiski. Bet kāpec jūs dusmojaties? Kāpēc jums ir tāda reakcija? Jūs atļāvāt šiem cilvēkiem ar jums manipulēt. Jūs esat no viņiem atkarīgi. Vai tad jūs neesat brīvi?

Ciema ļaudis negaidīja tādu reakciju. Viņi bija šokā. Tad pilnīgā klusumā Budda vērsās pie viņiem:
– Vai jūs visu pateicāt? Ja vēl visu nepateicāt, jums būs tāda iespēja, pateikt man visu, ko domājat, kad mēs atgriezīsimies atpakaļceļā.

Ciema iedzīvotāji teica:
– Mēs taču tevi apvainojām, kāpēc tu uz mums nedusmojies?

Un Budda atbildēja:
– Jūs esat brīvi cilvēki un tas, ko jūs izdarījāt – ir jūsu tiesības. Es uz to nereaģēju. Jo es arī esmu brīvs cilvēks. Un neviens nevar piespiest mani reaģēt, un neviens nevar ar mani manipulēt. Mana rīcība izriet no mana iekšējā stāvokļa. Es vēlētos jums uzdot jautājumu, kas attiecas uz jums.

Iepriekšējā ciemā, kuru mēs apmeklējām, cilvēki mani priecīgi sagaidīja, atnesa ziedus, augļus, saldumus. Un es viņiem teicu: “Pateicos, mēs jau pabrokastojām. Ņemiet šos augļus un saldumus, lai jums tie dod manu svētību. Mēs nevaram nest tos sev līdzi, jo mēs ēdienu sev līdzi nenesam”.

Un tagad es jums jautāju:
– Kas viņiem jāizdara ar to, ko es nepieņēmu un atdevu viņiem atpakaļ?

Viens cilvēks pūlī teica:
– Droši vien viņi šos augļus un saldumus atdeva saviem bērniem, savām ģimenēm.

– Un ko jūs darīsiet ar saviem apvainojumiem un lāstiem? Es tos nepieņemu un atgriežu tos jums. Ja es varu nepieņemt tos augļus un saldumus, viņiem tie jāpaņem atpakaļ sev. Ko jūs varat izdarīt? Es nepieņemu jūsu apvainojumus, tā kā jūs tagad nesiet tos savās mājas un dariet ar tiem, ko vien vēlaties.

Turēt naidu sevī ir tāpat kā paķert karstu ogli, ar mērķi iemest ar to otram, – tu būsi viens no tiem, kas apdedzināsies. Strīdā, kad sāc just naidu, tu pārtrauc cīnīties par patiesību, un sāc cīnīties tikai par sevi.

Tu netiksi sodīts par savu naidu, bet tavs naids tevi sodīs.

Avots: facebook Viktor Udelis
Tulkoja: Ginta FS

Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Laiva vienmēr ir tukša

tuksa laiva

Ir kāda liela gudrība pritčā par tukšo laivu:

Kāds jauns fermeris bija ļoti piekusis, mēģinādams pagriezt savu laivu pret strumi, lai nogādātu preces ciematā. Bija ļoti karsts laiks, un viņš vēlējās ātrāk nonākt gala punktā, lai mājās atgrieztos pirms saules rieta. Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka pretī viņam pa straumi peld vēl viena laiva, tā ātri tuvojās. Viņš no visa spēka sāka airēt, lai izvairītos no sadursmes ar otru laivu, bet tas nepalīdzēja.

Viņš sāka kliegt: “Muļķi! Skaties, kur tu airē! Mēs taču saskriesimies! Kādam stulbenim ir jābūt, lai izraisītu sadursmi tik platas upes vidū!” Kad laivas bija atsitušās viena pret otru, fermeris ieskatījās otrā laivā, lai kārtīgi izlamātu airētāju, bet izradījās, ka laiva ir tukša. Tajā neviena nebija. Viņš bija kliedzis uz tukšu laivu, kas bija atsējusies no piestātnes, un tagad straume to nesa.

Kad mēs domājam, ka pie stūres stāv kāds cilvēks, mēs uzvedamies savādāk. Varam viņu apvainot savās nepatikšanās. Mēs dusmojamies, ārdamies un izspēlējam savu upura lomu. Taču mēs uzvedamies pavisam savādāk, kad uzzinām, ka laiva ir tukša. Jo tad taču mums vairs nav kāda “malējā”, ko apvainot, un nav nekādas jēgas kliegt un bļaut. Tālāk seko samierināšanās ar faktu, ka mūsu dusmas un apmulsuma cēlonis bija nejaušs gadījums. Viens no variantiem ir pasmieties par nejaušo, tukšo laivu, kas atdūrās pret mūsējo tādas platas upes vidū.

Morāle: otrā laivā neviena nav. Mēs vienmēr aurojam uz tukšu laivu. Tukšā laiva nemērķē uz mums. Tāpat kā visi tie cilvēki, kuri piešķir skumjas notis mūsu dienas dziesmai:

  • Kolēģis, kurš vienmēr pārtrauc jūs sapulces laikā. Viņš domā, ka ir gudrāks par visiem, un, ne tikai par jums. Tukša laiva.
  • Bezkaunīgs šoferis, kas nogriež jums ceļu un gandrīz izraisa avāriju. Viņš tā dara vienmēr uz jebkura ceļa. Viņš tā brauc. Tukša automašīna.
  • Ierēdnis, kurš atsaka jums svarīgā lietā un neuzliek vajadzīgo  zīmogu dokumentiem. Viņš redz dokumentus un procedūras, ne jūs. Tukšs galds.
  • Kasiere supermārketā, kura ļoti lēni apkalpo rindu, kurā jūs stāvat. Diez vai viņa to dara speciāli. Un ir pilnīgi skaidrs, ka viņa to nedara tāpēc, lai sadusmotu tieši jūs. Viņa tā dara vienmēr, jo ātrāk strādāt neprot. Vēl viena “tukša laiva”.

Dusmoties uz cilvēkiem par to, ka viņi ir tādi, kādi ir, ir tikpat “prātīgi”, cik apvainoties uz koku par to, ka tas ir koks.  Koks nevar būt “nekoks”, tāpat kā vairums cilvēku, ar kuriem jūs dzīvē sastopaties. Ja cilvēks jūs tracina, jums nav vinš jamīl, jābūt ar viņu vienisprātis, vai jāciena. Vienkārši, pieņemiet viņu tādu, kāds viņš ir.

Cilvēki liek mums vilties vai nepiekrīt mums tad, kad tas ir viņu interesēs, nevis tāpēc, lai mūs sadusmotu, vai mums ieriebtu. Tāda pati ir situācija arī ar cilvēkiem, kuri mūs tracina un sadusmo. Viņi tā rīkojas tāpēc, ka viņi tādi ir, un, ne tāpēc, ka ar mums kaut kas ir ne tā.

Laiks, kas pazaudēts, mēģinot labot situācijas, kurās mēs neko mainīt nevaram, ir laiks, ko mēs nozogam situācijām, kad varam kaut ko vērst par labu un ietekmēt. Un platā upe (kurā mēs atrodamies), var “piespēlēt” mums daudz laivas (kārdinājumus iesaistīties nevajadzīgos konfliktos).
Un mēs varam kaut ko izdarīt – t.i., NEDARĪT NEKO.

Šis raksts tapis, pateicoties Maršala Goldsmita darbiem.
Autors: Dmitrijs Dudalovs
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS