Par labajiem darbiem

Kādam vīram palūdza nokrāsot laivu.

Viņš atnāca ar savām krāsām un otām un sāka krāsot laivu sarkanā krāsā – tā, ka to bija palūdzis laivas īpašnieks.
Krāsošanas gaitā viņš laivas korpusā ievēroja mazu caurumu, salaboja to un pabeidza darbu. Laivas īpašnieks viņam samaksāja un viņi atvadījās.
Nākamajā dienā laivas īpašnieks atnāca pie krāsotāja un pasniedza vīram čeku par daudz lielāku summu, kā bija samaksājis par krāsošanu. Vīrs izbrīnīts teica: “Kungs, jūs taču man samaksājāt par darbu!”

Tas atbildēja: “Šis nav par krāsošanu, bet gan par laivas salabošanu”

Krāsotājs bija pārsteigts: “Tas taču bija pavisam mazs caurums un nav vērts par tādu nieka darbu maksāt tik lielu naudas summu!”

Bet laivas īpašnieks teica: “Es jums pastāstīšu, kāpēc es to daru. Kad palūdzu jūs nokrāsot laivu, aizmirsu pateikt par to, ka tās korpusā ir caurums. Kad krāsa bija nožuvusi, mani bērni paņēma laivu un devās makšķerēt zivis. Un viņi nezināja par to, ka laiva ir caura. Es tajā brīdī nebiju mājās. Kad atgriezos, ieraudzīju, ka laivas nav un pēkšņi atcerējos par caurumu. Es ne pa jokam pārbijos un tas bija tads atvieglojums, kad ieraudzīju, kā viņi atgriežas sveiki un veseli. Kad apskatīju laivu, ieraudzīju, ka tā ir salabota. Vai tagad jūs saprotat, par ko tā lielā naudas summa? Jūs taču izglābāt manus bērnus. Un man nav pietiekami daudz naudas, lai apmaksātu šo jūsu “nieka” darbu.”

Nav svarīgi kurš, kad un kā palīdz. Turpini palīdzēt, atbalstīt, noslaucīt asaras, uzmanīgi klausīties un labot visas sūces, ko ieraugi. Tu nekad nevari zināt, kam būs vajadzīga tava palīdzība un kurā mirklī Dievs tevi atalgos par to, ka esi kādam palīdzējis un bijis noderīgs. Pa ceļam, iespējams, esi salabojis neskaitāmus “caurumus”, pat neapzinoties, cik daudz dzīvību izglābis….

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Foto: Mark Neal
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja tevī nebūs cilvecības…

Pirmajā vietā jābūt audzināšanai, un tikai pēc tam izglītībai. Pretējā gadījumā…

Reiz kāds fizikas-matemātikas fakultātes profesors nolēma studentiem dot mācību, kuru tie atcerēsies uz visu mūžu. Viņš uz tāfeles uzrakstīja ciparu 1, paskatījās uz studentiem un paskaidroja: “Šī ir jūsu cilvēcība. Pati svarīgākā īpašība dzīvē”.

Pēc tam blakus ciparam 1 viņš uzrakstīja 0, un teica: “Bet šie ir jūsu sasniegumi, kuri ar cilvēcības palīdzību jūs palielināja 10 reizes.”

Vēl viena nulle – pieredze, ar kuru cilvēks kļūst “100”. Un tā viņš pievienoja nulli aiz nulles – gudrība, mīlestība, veiksme… Katra pievienotā nulle reizes 10 padara cilvēku labāku, teica profesors.

Bet pēkšņi viņš ņēma un nodzēsa ciparu 1.

Uz tāfeles palika rinda ar neko neizsakošām nullēm…

Un profesors teica: “Ja jūsos nebūs cilvēcības, visam pārējam nebūs nekādas vērtības.”

Avots: Магия слова
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVES GUDRĪBAS GRAUDI

Kāds jauns students kopā ar savu pasniedzēju bija iznācis pastaigā. Pēkšņi viņi ielas otrajā pusē ieraudzīja vecu apavu pāri, kurš acīmredzami piederēja nabadzīgam zemniekam, kurš raka zemi turpat netālu.

Students iesmējās un teica profesoram:
– Izjokosim šo vīru. Noslēpsim viņa apavus un skatīsimies, ko viņš iesāks.

Profesors atbildēja:
– Jaunais cilvēk, nekad nesmejies par otra bēdām un nelaimēm. Bet, ņemot vērā to, ka tu esi tik bagāts, tev patīkamāk būs, ja izdarīsi sekojošo: ieliec katrā no šī vīra zābakiem pa zelta monētai, bet pēc tam mēs abi paslēpsimies un vērosim, kas notiks.

Students tā arī izdarīja un viņi abi paslēpās aiz tuvējā koka. Zemnieks pabeidza savu darbu un devās uz to vietu, kur bija atstājis savus zābakus un mēteli.

Viņš uzvilka zābakus un acīmredzot sajuta tajos kaut ko. Sākumā domāja, ka tas ir akmens, bet drīz saprata, ka tā ir zelta monēta. Viņš izbrīnīts paskatījās visapkārt, bet nevienu nemanīja. Ielika monētu kabatā un vilka kājā otru zābaku, un atkal ieraudzīja tajā zelta monētu. Viņa acis pielija asarām un viņš nometās ceļos, pacēla acis pret debesīm un sāka pateikties. Savās lūgšanās viņš pieminēja smagi slimo sievu, bērnus, kuriem nebija ko ēst, bet tagad, pateicoties neredzamai rokai, kas iedeva monētas, viņi beidzot būs paēduši.

Students stāvēja, dziļi saviļņots no redzētā un acīs viņam bija asaras. Profesors jautāja:
– ja tu būtu pajokojis tā, kā sākumā vēlējies, vai tu būtu tik laimīgs, kā šobrīd?

Jauneklis atbildēja:
– Profesor, jūs man pasniedzāt visvērtīgāko mācību stundu dzīvē! Tagad es saprotu to, ko agrāk nesapratu: lielāku svētību piedzīvo nevis tas, kas saņem, bet tas, kurš dod.

Tāpēc, ja  vēlies izdarīt ko labu, dari to nekavējoties. Un tu to nekad nenožēlosi. Seko savai sirdsapziņai un nekad nenovirzies no savu vērtību ceļa….

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atsien mezglu!

Reiz Buda atnāca pie saviem skolniekiem un viņam rokās bija mutautiņš. Skolnieki ieinteresēti skatījās, taču neredzēja neko citu kā tikai skaistu zīda mutautiņu. Tad Buda sāka siet mutautiņā mezglus. Sasēja piecus mezglus un jautāja:
– Vai šis ir tas pats mutautiņš, kuru es atnesu, vai cits?

Sariputta atbildēja:
– Šis ir tas pats.

– Sariputta, padomā vēlreiz? Tam mutautiņam nebija mezglu, bet šim ir pieci. Kā gan tas var būt tas pats?

Sariputta saprata jautājuma jēgu un teica:
– Es visu sapratu. Kaut arī šis ir tas pats mutautiņš, taču šobrīd tas ir vienos mezglos, līdzīgi kā cilvēks, kurš cieš.

– Tieši tā! Viss, ko es vēlos jums parādīt, ir tas, ka cilvēks, kurš mokās, savā būtībā ne ar ko neatšķiras no Budas. Tikai es esmu mutautiņš bez mezgliem!  Bet tu – mutautiņš ar pieciem mezgliem. Un šie mezgli ir – agresivitāte, alkatība, melīgums, neapzinātība un egoisms.

Tad Buda jautāja:
– Es cenšos šos mezglus atsiet. Paskatieties, vai tas man palīdzēs?

Un viņš pavilka mutautiņu aiz abiem galiem, un mezgli kļuva vēl ciešāki.

Kāds iesaucās:
– Ko jūs dariet? Tā šie mezgli nekad netiks atsieti. Zīds taču ir tik smalks, bet jūs tik stingri velkat! Mezgli ir kļuvuši vēl mazāki un tagad tos ir gandrīz neiespējami atsiet!

– O, jūs spējat tik skaidri saprast visu par šo mutautiņu. Kāpēc gan nespējat to saprast attiecībā uz sevi? Vai jūs neatrodaties tādā paša situācijā? Jūs savelkat arvien ciešāk mezglus un tāpēc tie kļūst arvien mazāki un stingrāki.

Tad Buda jautāja:
– Kurš man pastāstīs, kā atsiet mezglus?

Kāds no skolniekiem piecēlās un teica:
– Sākumā jāpieiet tuvāk un jāpaskatās, kā šie mezgli ir sasieti.

Viņš uzmeta acis lakatiņam un teica:
– Mezgli tika sasieti tā, ka, ja mēs  tos atslābināsim un ļausim kļūt brīvākiem, tie paši atsiesies, un tas nav grūti. Tie ir ļoti vienkārši mezgli.

Skolnieks paņēma lakatiņu un uzmanīgi vienu aiz otra atsēja visus mezglus.
Un Buda teica:
– Šodienas sprediķis ir beidzies. Ejiet un meditējiet!

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par plaisām un ziediem

Kādam vecam vīram bija divi lieli spaiņi. Viņš katru dienu gāja no mājām uz tuvējo strautu pēc ūdens un spaiņi karājās nēšu abos galos. Viens spainis bija ideāls, otrs – ar plaisu. Kamēr vīrs parnāca mājās, ieplaisājušais spainis bija pustukšs.

Divus gadus dienu dienā vecais vīrs mājās pārnesa pustukšu spaini. Protams, veselais spainis bija lepns par saviem sasniegumiem. Bet ieplaisājušais kaunējās par savu trūkumu, jo savu misiju pildīja tikai uz pusi.
Reiz, kad vecais vīrs kārtējo reizi piepildīja spaiņus, ieplaisājušais spainis vērsās pie saimnieka: “Man ir ļoti liels kauns par sevi, jo visu šo laiku puse ūdens no manis pa ceļam izlīst”.
Vecais vīrs pasmaidīja un teica: “Toties tavā takas malā aug košas puķes un katru dienu, kad mēs ejam mājās, tu tās aplaisti”.
Mums katram ir savas plaisas. Bet tieši tās padara mūsu kopējo dzīvi interesantāku, skaistāku un vērtīgāku.
Pieņem cilvēkus tadus, kādi tie ir, un centies saskatīt viņos labo. Es vēršos pie visiem “ieplaisājušajiem spaiņiem”: lai jums skaista diena un neaizmirstiet ieelpot ziedu aromātu savā takas malā… (c)

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MANA IZVĒLE. MANA DZĪVE!

Kāds sūfiju mistiķis visu dzīvi bija laimīgs. Nevis tēloja laimīgu, bet bija laimīgs. Viņš pats bija smiekli, visa viņa būtība bija svētki. Un, lūk, viņš kļuva vecs, pienāca viņa miršanas diena un viņš par to smējās. Tad kāds no viņa skolniekiem jautāja:
“Mēs esam pārsteigti. Tagad jūs, skolotāj, mirstat, kāpēc smejaties? Mums ir skumji, bet jūs vēl joprojām smejaties! Kā jums tas izdodas?”

Un vecais vīrs atbildēja: “Noslēpums ir pavisam vienkāršs. Kad man bija septiņpadsmit gadu, es jau biju paspējis būt nelaimīgs. Bet manam skolotājam bija septiņdesmit, un viņš man teica: “Reiz arī es biju tikpat skumjš kā tu. Bet kādā brīdī pēkšņi man atnāca atklāsme – tā ir Mana izvēle, Mana dzīve!”

Kopš tā brīža katru rītu, kad pamostos, pirms atveru acis, es sev jautāju: “Ko es vēlos? Ciešanas? Svētlaimi? Ko es šodien izvēlos?”

Es izvēlos svētlaimi, es tiecos pec tās. Tā ir izvēle. Pamēģini. No rīta, kad pamosties, pajautā sev: “Ir pienākusi jauna diena! Kāds ir mans plāns?” Vai tad kāds izvēlēsies ciešanas? Nē. Tāpeēc, ka tāda izvēle ir pretdabiska.

Sūfiju viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par labi padarītu darbu

Reiz senos laikos kādam slavenam meistaram tika uzdots pagatavot skapi Ķīnas ķeizara guļamistabai, kas bija viena no greznākajām telpām pilī. Meistars, kurš bija arī dzen mūks, sacīja ķeizaram, ka vēl piecas dienas viņš nevarēs uzsākt darbu. Ķeizara spiegi novēroja, ka mūks šajās dienās visu laiku sēdēja un izskatījās neko nedarām.
Kad piecas dienas bija pagājušas, mūks piecēlās. Nākošo trīs dienu laikā viņš izgatavoja visburvīgāko skapi, kāds vispār bija redzēts. Ķeizars bija tik pārlieku apmierināts un ziņkārīgs, ka pasauca mūku pie sevis un jautāja, ko viņš darījis tās piecas dienas pirms darba sākšanas.

Mūks atbildēja:
– Visu pirmo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras domas par neizdošanos, no visām bailēm un domām par sodu, kas mani gaidītu, ja mans darbs ķeizaram nepatiktu.

– Visu otro dienu es pavadīju, atbrīvojoties no domām par savu nepiemērotību un nepieciešamo prasmju trūkumu ķeizara cienīga skapja izgatavošanai.

– Visu trešo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras cerības un tieksmes pēc slavas, spožuma un atalgojuma tai gadījumā, ja man izdotos izgatavot skapi, kas ķeizaram patiktu.

– Visu ceturto dienu es pavadīju, atbrīvojoties no lepnuma, kas manī varētu rasties, ja mans darbs vainagotos panākumiem un es saņemtu ķeizara uzslavu.

– Un visu piekto dienu es pavadīju, lai savā garā radītu un redzētu skaidru priekšstatu par šo skapi, veidojot to ar noteiktu domu, lai pat ķeizars tādu vēlētos – tādu, kāds tas šobrīd stāv Jūsu priekšā. 
Avots: e-misterija

Par ābola divām pusītēm

— Kur man atrast savu otru pusīti? – jauns cilvēks jautāja šamanim.
— Ja tu domā, ka kaut kur pasaulē klīst tava ideālā otra pusīte, tu ļoti maldies.
— Kāpēc?
Šamanis paņēma ābolu un pārgrieza to uz pusēm:
— Iedomājies, ka šīs divas viena vesela pusītes atnākušas šajā pasaulē. Kā pasaule rīkojas ar svaigām apetelīgām cilvēciskajām dvēselēm? – un šamanis nokoda gabaliņu no vienas ābola puses. – Pasaule ir kustīga un nežēlīga, visu maļ, kā pašai tīk.
Šamanis nokoda gabalu no otras ābola pusītes un kādu mirkli košļājot kaut ko pārdomāja.
— Un, lūk, viņi satiekas! – Viņš svinīgā balsī teica un savienoja abas iekostās ābola pusītes. – Un, kas? Vai tās der viena otrai? Nē! Bet tagad uzmanīgi skaties!
Šamanis paņēma vairākus ābolus un sagrieza tos uz pusēm. Salika kopā pusītes no dažādiem āboliem:
— Ko mēs redzam?
— Tās ir atšķirīgas un nesader, – atbildēja jaunais cilvēks.
Šamanis pamāja ar galvu un sāka pa apli apgrauzt divas kopā saliktās ābolu pusītes:
— Un kas notika tagad?
— Tagad tās sader! – iesaucās puisis.
— Pareizi! Tāpēc, ka pasaule tās apstrādāja nevis pa vienai, bet pārī. Par ideālām pusītēm nepiedzimst, par tām kļūst. Divas mīlošas dvēseles kopā priecājas par dzīvi, kopā pārcieš dzīves sitienus, mācās saprast viens otru no pusvārda, atbalsta viens otru un kļūst veiksmīgi. Un tas ir ļoti rūpīgs un pamatīgs darbs…
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par lietussargiem un nūdelēm

Kāda sieviete visu laiku raudāja. Viņas vecākā meita bija apprecējusies ar lietussargu pārdevēju, bet jaunākā – ar nūdeļu pardevēju.

Kad ārā bija labs laiks un diena saulaina, viņa raudāja un domāja: “Kādas šausmas, manai meitai veikalā nebūs pircēju! Kurš gan saulainā laikā pirks lietussargus!”

Ja ārā laiks bija slikts un lietains, viņa atkal raudāja, bet šoreiz jau par jaunāko meitu: “Ja nebūs saules, nūdeles nežūs un meitai nebūs ko pārdot! Kāda nelaime!”

Un tā viņa bēdājās katru dienu, jebkuros laika apstākļos: tad dēļ vecākās, tad atkal dēļ jaunākās meitas.

Reiz viņa sastapa kādu mūku, kuram kļuva žēl sievietes un viņš pavaicāja, kāpēc tā visu laiku raud. Sieviete viņam izstāstīja visas savas bēdas.
Mūks pasmaidīja un teica: 

– Tev tikai jāizmaina savs domāšanas veids, jo laika apstākļus tu izmainīt nevari: kad spīd saule, nedomā par vecākās meitas lietussargiem, domā par jaunākās nūdelēm: “Saule spīd! Jaunākajai meitai ļoti labi izžūs nūdeles un tirdzniecība ies no rokas”.
Kad līst lietus, domā par vecākās meitas lietussargiem: “Cik lieliski! Lietus līst un meitai lietussargu tirdzniecība zeļ un plaukst!”.

Sieviete ļoti priecājās par mūka padomu, no sirds pateicās un sāka ievērot viņa teikto. Un no ta brīža viņa vairs neraudāja, bet priecājās. Prieks dzīvē vairojās ne tikai viņai, bet arī viņas meitām, jo nebija vairs jāraizējas par savu bēdu nomākto māti.

Vecu vecā patiesība – ja nevari izmainīt apstākļus, izmaini savu attieksmi pret tiem. Pietiek vien izmainīt savu attieksmi pret lietām un dzīve mainās uz labo pusi.

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā būvē savu dzīvi

Reiz dzīvoja brigadieris. Visu savu mūžu viņš būvēja mājas, taču nu bija kļuvis vecs un nolēma doties pelnītā atpūtā.

– Es dodos pensijā, – viņš teica savam darba devējam. – Auklēšu savus mazbērnus.

Darba devējam bija žēl šķirties no tik laba darbinieka un viņš palūdza:

– Vai mēs varam sarunāt, ka pirms tavas došanās pensijā, tu uzcelsi pēdējo māju un mēs tevi godam pavadīsim. Ar labu prēmiju!

Brigadieris piekrita. Pēc jaunā projekta, viņam bija jāuzcel neliela māja mazai ģimenei. Un, sākās saskaņošanas, materiālu meklēšanas, pārbaudes un celtniecība.

Brigadieris steidzās, jo viņš jau sevi redzēja atpūšamies. Kaut ko paveica pa roku galam, kaut ko novienkāršoja, pirka lētus materiālus, kurus ātri varēja dabūt… Viņš juta, ka haltūrē, taču attaisnoja sevi ar to, ka tūliņ jau viss, un tās ir viņa karjeras beigas.

Māja bija uzcelta, komisija to pieņēma un darba devējs teica:

– Zini, šī ir tava māja! Ņem atslēgas un dzīvo vesels. Visi dokoumenti ir noformēti. Tā tev dāvana par tavu mūža ieguldījumu.

Ko juta brigadieris, to zina tikai viņš. Viņš stāvēja apjucis un nosarcis aiz kauna, bet visi apkārt applaudēja, apsveica viņu un domāja, ka viņš mulst no liela prieka. Taču viņš sarka par to, ka bija kauns par savu haltūru. Viņš taču zināja visas kļūdas, visus mājas trūkumus un tagad tie kļuva par viņa problēmām, bet visi domāja, ka viņš ir šokēts par skaisto dāvanu..

Un tagad viņam bija jādzīvo tajā vienīgajā mājā, kuru viņš bija uzcēlis slikti…

Mēs visi esam brigadieri. Mēs savas dzīves bieži vien būvējam tā, kā šis brigadieris pirms došanās pensijā. Nepieliekam pārāk lielu piepūli, uzskatot, ka šie rezultāti šajā konkrētajā būvē nemaz nav tik nozīmīgi. Kam velti spēkus šķiest. Bet pēc tam tikai apzināmies, ka dzīvojam mājā, kuru paši esam uzcēluši un viss, ko mēs ik dienas daram, visam ir nozīme.

Šodien mes būvējam māju, kurā rīt dzīvosim. 

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Jeffrey Czum