Mīlestības koks

milestības koks
Viņa vienmēr bija sapņojusi par bērniem, skaistu kāzu kleitu, mīlošu vīru un laimīgām vecumdienām. Viņa cerēja, ka laime agri vai vēlu pati viņu atradīs. Viņai bija daudz vīriešu – skaistu, gudru, bagātu, taču kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ attiecības ar tiem vienmēr beidzās kaut kā dīvaini – ne tā, kā viņa vēlējās.
Viņi visi viņu mīlēja, dievināja – apbēra ziediem, dārglietām, rakstīja viņai dzeju, bet viņa savu mīlestību nedāvāja nevienam no viņiem.
Kad attiecības tuvojās beigām, tās bieži bija traģiskas. Vieni juka prātā, citi darīja sev galu, citi nolaidās līdz dzīvnieka līmenim. Nesaprotot, kāpēc tā notiek, meitene devās Mīlestības koka meklējumos. Ļaudis runāja, ka daudziem cilvēkiem tas palīdzējis atrast laimi, un meitene tam svēti ticēja.
No rīta viņa sakravāja savas mantiņas un devās ceļā. Viņa gāja ilgi. Ceļā gadījās gan biezi meži, gan dziļi purvi, ātras upes, taču, neskatoties ne uz ko, viņa turpināja savu ceļu. Neviens šķērslis viņu nespēja apturēt.
Bija pagājuši daudzi gadi, bet viņa vēljoprojām nevarēja atrast Mīlestības koku. Gadi kādreiz skaisto meiteni bija pārvērtuši par izģindušu, sirmu veceni.
Reiz, kādā dienā, kad no noguruma viņa vairs nevarēja paiet, pēkšņi tālumā viņa ieraudzīja pazīstamu māju. Pienākusi tuvāk, viņa saprata, ka ir mājās – vietā, kur pirms daudziem daudziem gadiem sākās viņas ceļš. Viņa apsēdās uz lieveņa un sāka raudāt.
Un pēkšņi pagalma vidū viņa ieraudzīja mazu, sausu kociņu. Tā zaros nebija nevienas pašas lapiņas un putni lidoja tam garām. Vecā sieva piecēlas no lieveņa un piegāja pie koka.

– Es neatceros, ka būtu tevi te iestādījusi, – viņa pie sevis čukstēja.
– Bet es tevi atceros, – negaidīti atbildēja koks. Vecā sieva pārbijās un atleca malā, pēc tam izbiedētā balsī jautāja:
– Kas tu esi?
– Un tu nenojaut? Es esmu tas pats tevis ilgi meklētais Mīlestības koks.
– Kā tad tā?! – raudot iekliedzās sieva. – Es apgāju visu pasauli, tevi meklēdama, bet tu visu laiku biji šeit?!
– Muļķa sieviete, es gaidīju tevi un zināju, ka agri vai vēlu tu atgriezīsies, taču klusībā cerēju, ka tas nekad nenotiks. Diemžēl…
– Kāpēc? Man tā bija vajadzīga tava palīdzība, es tā sapņoju par mūsu tikšanos! Visas manas cerības bija saistītas ar tevi!
– Tu meklēji ne tik daudz mani, cik laimi, bet visus šos gadus biji akla un dumja.
– Ko tu runā?! Paskaties uz mani – par ko es esmu pārvērtusies – par nevienam nevajadzīgu veceni. Un viss tikai tāpēc, ka noticēju tam, ka tu esi.
– Jā, tas tiesa, taču tu nekad neticēji tam spēkam, kas mani izaudzēja. Lūk, tieši tāpēc tavā priekšā stāv izkaltis, sauss kociņš.
– Par kadu spēku tu runā?
– Es runāju par to spēku, pret kuru tu visu savu mūžu izturējies nevērīgi, kuru tu nenovērtēji, kad citi ar to nesavtīgi dalījās. Ja kaut reizi tu būtu spējusi uz to atbildēt, tu nekad nebūtu mani meklējusi. Ja tu vēl tagad nesaproti, par ko es runāju, tad es vairs nevaru tev palīdzēt.
Vecā sieva nokrita uz ceļiem, saķēra galvu un sāka raudāt, caur asarām čukstot:
– Tu runā par mīlestību. Kāda gan es esmu muļķe!
– Jā, par mīlestību.
– Bet… tu taču zini – iešņukstējas sieviete. – Es nevarēju iemīlēt pret savu gribu!
– Tu kļūdies, ar gribu tam nav nekāda sakara. Vienkārši tu nekad mīlestību neesi gribējusi, tu neticēji tai. Tu sapņoji pastaigāties skaistā kāzu kleitā, bet ne jau sava vīra dēļ, tikai sev pašai, draudzenēm, draugiem, visiem, izņemot viņu. Tu vēlējies bērnu, bet vēlējies to tikai tāpēc, ka baidījies, ka tev tas varētu nebūt, tāpēc, ka bērni bija citiem. Vai gan tu vēlējies dzirdēt viņa smieklus, dzirdēt viņu raudam, redzēt viņa starojošo sejiņu? Nē!
Tu vēlējies redzēt vīrieti laimīgu, bet – ne tajā brīdī, kad viņš bija tev blakus, bet tad, kad vinš kļūs tāds, kādu tu to vēlējies redzēt, zīmējot sev ideālu tēlu, skatoties uz citu sievu vīriem.
Tu nevēlējies pieņemt patiesas īstas rūpes, jo nevēlējies justies atbildīga. Bet tajā pat laikā, uzspiedi savas rūpes, lai citu acīs izskatītos laba un tadā veidā varētu rēķināties ar izpratni brīžos, kad kļūdījies.
Brīžos, kad biji sastrīdējusies ar vīrieti, tu mierinājumu meklēji citu vīriešu apskāvienos, tajā laikā, kad cilvēks, kurš tevi mīlēja, cieta un mocījās, meklējot veidus kā salīgt mieru,nenojaušot par tavām nodevībām.
Tu apvainoji citus melos, tādā veidā piesedzot savus melus. Tu nekad neaizgāji pavisam, tu aizgāji, lai turpinātu savas spēles ar to cilvēku dvēselēm, kuri tevi patiesi mīlēja un glabāja tevi savās atmiņās.
Taču, domājot, ka virzies uz priekšu, tu visu laiku riņķoji ap vienu un to pašu vietu – to vietu, no kuras sākās tavs ceļš.
Un te nu vecā sieva visu saprata. ne jau pasauli viņa bija apgājusi, bet savu dzīvi bija nodzīvojusi riņķojot. Un viņas domas mocīja viens vienīgs jautājums:
– Ja manā dzīvē nav bijis mīlestības, tad kurā brīdī uzradies tu?
– Oo, nē, tavā dzīvē bija mīlestība….pret sevu ego! Mani izaudzēja to cilvēku mīlestība, kurus tu atgrūdi. Tavu mīlestību es tā arī nesagaidīju.
Pa sievietes krunkaino vaigu noritēja asara. Viņa apgūlās zemē, blakus kokam un aizvēra no asarām nogurušās acis….un viņas sirds apstājās. Koks noliecās pār viņu, apskāva viņas augumu ar saviem trauslajiem zariem un kopā ar viņas ķermeni pārvērtās putekļos, tā arī nesagaidījis jaunus dzīvības asnus.

Avots: © 2015 Любовь безусловная
Tulkoja: Ginta FS

Dzīve kā kafija

kafija11111

Kādas prestižas augstskolas absolventu grupa ieradās viesos pie sava augstskolas profesora. Daudzi no viņiem bija paspējuši izveidot veiksmīgu karjeru, tāpēc sarunas pārsvarā bija par darbu un ar to saistītajām problēmām, kā arī par dzīvi un tās grūtībām.

Profesors devās uz virtuvi lai sagatavotu saviem viesiem kafiju un atgriezās ar paplāti, uz kuras bija dažādas kafijas tasītes: gan dārgas, skaistas, porcelāna, kristāla, gan vienkāršas stikla un plastmasas.

Kad absolventi bija paņēmuši tasītes, profesors teica:

— Mani draugi, pievērsiet uzmanību, visas skaistās un dārgās tasītes ir izdalītas, palikušas tikai necilās.
Lai arī jums tas ir normāli un ierasti – vēlēties SEV tikai to labāko, taču tas arī ir jūsu problēmu un stresu galvenais iemesls. Saprotiet, tasīte pati par sevi kafiju nedara labāku. Bieži vien tā ir ne tikai dārgāka, bet noslēpj to, ko mēs dzeram. Patiesībā viss, ko vēlējāties ir tikai kafija, ne tasīte. Taču jūs apzināti izvēlējāties labākās un pēc tam vērtējāt, kuram kāda tika.

Un tagad padomājiet: DZĪVE – tā ir kafija. Darbs, nauda, stāvoklis sabiedrībā, sabiedrība – tās ir tasītes. Tie ir tikai instrumenti lai uzturētu dzīves saturu. Tas, kādu tasīti mēs izvēlamies, nenosaka un nemaina mūsu dzīves kvalitāti. Dažkārt, koncentrējoties uz tasīti, mēs aizmirstam baudīt pašu kafiju.

Vislaimīgākie ir tie cilvēki, kuriem, iespējams, nav viss labākais, bet kuri spēj no visa, kas tiem ir, iegūt visu labāko.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Pasaka: kad atnāk Brīnums!

12003865_963293300409653_1261844082975450837_n
Reiz dzīvoja meitenīte, kura neticēja brīnumiem. Viņa ticēja veselajam Saprātam. Tā viņai bērnībā mācīja un viņa tam noticēja.
Taču brīnumi notiek neatkarīgi no tā, tici tu viņiem vai netici. Un katra no mums dzīvēs tie notiek ne vienu reizi vien: daudz dažādu brīnumu. Tikai tie, kuri brīnumiem tic, no sirds par tiem priecājas un saka: “Oooo, Brīnums!”, bet tie, kuri līdzīgi mūsu meitenītei, saka: – “sakritība”, “nejaušība”, “paveicās” un turpina neticēt.
Kā jūs domājat, kuram dzīve priecīgāka? Pareizi, protams, ka pirmajiem! Viņiem prieks un brīnumi dzīvo Dvēselē un tāpēc tie staigā rokrokā sadevušies. Bet Saprātam emocijas nav raksturīgas – labākajā gadījumā to piemeklē apmierinājuma sajūta.
Viņi ir ļoti atšķirīgi – mūsu Dvēsele un Saprāts. Dvēselei patīk dziedāt un smieties, Saprātam – plānot un analizēt. Mūsu, jau sen izaugusī meitene, draudzējas ar Saprātu, tāpēc dziedāja ļoti reti, bet pastāvīgi domāja un pārdomāja.
Protams, kamēr meitenīte auga, ar viņu bieži vien notika mazi brīnumi, kurus viņa par tādiem spītīgi neuzskatīja. Bet, kad izauga, pie viņas atnāca pirmais lielais Brīnums:

 

— Saimnieki! Atveriet! Es gribu tūlīt pat notikt!! – sauca Brīnums.
Klusums. Pēc brīža kāds aiz durvīm krekšķēdams sakustējās un neapmierinātā balsī jautāja:
— Kas tur, pie velna, dauzās?
— Te Brīnums! Es atnācu jūsu dzīvē, lai padarītu to krāšņāku un priecīgāku!
— Saimnieces nav mājās! Viņa man lika nevienam neatvērt!
— Un, kur tad viņa ir?
— Droši vien kaut kur – Pagātnē! Analizē un liek pa plauktiņiem pieredzi.
— Labi, es vēlāk atnākšu, — teica Brīnums.
… Drīzumā Brīnums atkārtoja savu vizīti, bet saimnieces atkal nebija.
— Atkal Pagātnē? – jautāja Brīnums.
— Nēēēēē… Nākotnē! Plāno un raksta.
— Aha! Nu, labi, tad citu reizi…
… Nākamajā reizē saimniece bija uz vietas, bet…
— Tu, Brīnum…. šoreiz esi nelaikā!
— Es, nelaikā? Kā to saprast?
— Saimniece nav īsti omā… viņai nepatikšanas. Pārdzīvo! Viņai tagad galīgi nav laika kaut kādiem brīnumiem.
— «Nav omā?»… Dīvaini! Un kad viņa būs omā?
— Tad, kad nepatikšanas kļūs par Pagātni.
— Viņa tad droši vien atkal dosies tām līdzi Pagatnē – analizēt Pieredzi?
— Nu, ja!
— Bet, kad tad man notikt?
— Pacenties viņu pārķert kaut kur starp Pagātni un Nākotni. Tur arī vienosieties!
— Tā gan nesanāks, — Brīnums skumji pašūpoja galvu. – Es notieku tikai “šeit un tagad” — tāds nu es esmu.
— Tad nu nezinu. «Šeit un tagad» — tas ir problemātiski. Viņa tādā stavoklī ir ļoti, ļoti reti. Parasti vai nu «tur», vai «tur».
— Traks var palikt! – brīnījās Brīnums. – Iedomājies, cilvēks pats no savas laimes mūk! Un kas tad noticis?
— Nekas īpašs. Vientulība viņu ēd. Nav personīgās dzīves, nav prieka, viena vienīga rutīna…
— Lūk, kā?! Tad jau īstākais laiks brīnumiem…tātad – man. Ver vaļā, Saprāt! Kam es saku!?
Tik uzstājīgai prasībai Saprātam nebija iespējams pretoties, un Brīnums mērķtiecīgi ielauzās tā teritorijā – jau izaugušās meitenes apziņā.
— Sveika, es esmu Brīnums! – viņš stādījās priekšā.
— Bet es taču neticu brīnumiem, — viņa izbrīnījās un notrauca asaras.
— Toties es tev gan ticu! Domāju, ka mēs ar tevi labi sapratīsimies. Tikai tev te tā ļoti šauri, man īsti nav kur izvērsties… Bet mēs to varam izlabot! Kas tas?
Brīnums atvēra skapja durvis un no turienes ar blīkšķi izbira skeleti.
— Skeleti skapī? Un tev nebija slinkums tos tur slēpt? Tiem īstā vieta uzskates līdzekļu veikalā! Vācam prom?
— Labi, vācam prom… — pamāja apjukusī saimniece.
— Lieliski! Ja es pareizi saprotu, tad šīs ir izkaltētas jūtas un nepiepildītie sapņi? Nomazgāt un iztaisnot! Kamēr saimniece izpildīja rīkojumus, Brīnums, uzrotījis piedurknes, meta atkritumu spainī vecos aizvainojumus, nospiestās vēlmes, skumjās atmiņas un tamlīdzīgus krāmus.
— Vai tas ir prātīgi – atbrīvoties no daudzos gados uzkrātās pieredzes? – kautrīgi pajautāja saimniece.
— Varbūt nav prātīgi, toties ļoti vērtīgi! Jo, lai tavā dzīvē ienāktu kaut kas jauns, sākumā jāatbrīvojas no vecā un nevajadzīgā!
— Ai, cik tukšs viss! – iesaucās saimniece, ar skatienu pārskrienot tukšo istabu. – Man taču nekas vairs nav atlicis! Kā es dzīvošu? Ar ko?
— Ar mani!! – dzīvespriecīgi iesaucās Brīnums. – Es ienācu tavā dzīvē un vairs projām neiešu. Un mēs abi kopā radīsim daudz, daudz mazus brīnumus!
Tā saimnieces dzīvē ienāca Beznosacījuma Mīlestība – pats lielākais Brīnums, kas vien ir pasaulē. Tas neļauj dzīvot Pagātnē un Nākotnē, jo tas, kas notiek «šeit un tagad», vienmēr ir daudz aizraujošāk un interesantāk!
Tagad viņai ir viss: gan pielūdzēji, gan iedvesma, gan brīnumi un dzīvesprieks. «Kāda brīnišķīga sieviete!», — bieži par viņu saka apkārtējie un tā ir taisnība: Brīnumi taču izgaismo mūs no iekšienes un mēs paši kļūstam par Brīnumiem!

 

Autors: Elfika
Tulkoja: Ginta FS

Ziemassvētkos

ziemassvetki7

Reiz dzīvoja kurpnieks. Sieva tam bija nomirusi, un palika viņi divi vien ar dēlu – mazu, jauku puisēnu. Pienāca Ziemassvētki un dēls saka tēvam:

— Tēti, šodien pie mums atnāks Kristus – Glābējs.

— Ko, tu, dēls! — kurpnieks neticīgi atrauca.

— Tad redzēsi, atnāks. Viņš pats man to sapnī pateica.

Puisēns gaidīja, gaidīja dārgo ciemiņu, ik pa brīdim paskatījās pa logu, neviena nav. Un te, pēkšņi, ieraudzīja, ka sētā divi puikas iekausta trešo. Tas, nabadziņš pat nepretojas. Kurpnieka dēls izskrēja pagalmā, izdzenāja puikas, bet piekauto zēnu atveda mājas. Pabaroja, nomazgāja, apģērba. Te pēkšņi dēls tēvam saka:

— Tēti, tēti, man ir divi pāri zābaku, bet šim puisītim pirksti lien ārā no kurpēm. Vai es drīkstu viņam savus velteņus atdot, ārā tik auksts un šodien taču svētki!

— Nu, ko, ja tu tā vēlies, atdod, — piekrita tēvs.

Atdeva puikam zābakus un tas priecīgs un laimīgs devās mājup.

Pagāja laiciņš, bet kurpnieka dēls pie loga vēl joprojām gaida Glābēju. Garām mājai gāja nabags un, ieraudzījis puiku pie loga, palūdza:

— Labie ļaudis! Rīt Ziemassvētki, bet es trīs dienas neko neesmu ēdis. Lūdzu, esiet tik laipni, un iedodiet kaut gabaliņu maizes!

— Nāc, vectetiņ iekšā! — pasauca zēns. — Dod, Dievs tev veselību. Pabaroja ar svētku pīrāgu, padzirdīja, nomazgāja un večuks laimīgs devās projām.

Bet puika visu laiku Glābēju gaida, jau nervozēt sāka. Iestājās nakts, uz ielas iedegās lampas, sākās putenis. Un pēkšņi puika iesaucas:

— Oi, tēti! Tur uz ielas stāv kāda sieviete ar mazu bērniņu uz rokām! Paskaties, viņa dreb, viņai auksti. Abi izskrēja uz ielas un ieveda sievieti mājā. Pabaroja, padzirdīja. Un dēls tēvam saka:

— Tēti, kur gan viņi tādā putenī ies. Labāk lai paliek pie mums – pārnakšņos, sasildīsies un rīt no rīta turpinās savu ceļu.

— Kur gan pie mums nakšņot? — vaicāja tēvs.

— Tepat vien saspiedīsimies – tu uz dīvāna, es uz lielā čemodāna, bet viņi lai guļ lielajā gultā.

— Nu, ko, labi, lai paliek.

Visi devās pie miera. Un sapnī zēnam rādās, it kā beidzot pie viņa atnāk Glābējs un maigi saka:

— Mans mīļais bērns! Esi svētīts uz visu tavu mūžu.

— Dievs, es tevi dienā gaidīju, –  brīnījās zēns.

Bet Dievs saka:

— Es trīs reizes pie tevis nācu, mans mīļais. Un trīs reizes tu mani pieņēmi. Un pieņēmi tā, ka labāk pat iedomāties nevar.

— Dievs, es nezināju! Kad tas bija? Kāpēc es nepamanīju?

— Nezināji, bet vienalga pieņēmi. Pirmo reizi tu mazo puiku izglābi no kaušļiem. Pateicos tev.

— Dievs, bet kad tad tu otro reizi atnāci? Es acis izskatīju, bet tevi neredzēju!

— Otro reizi es atnācu nabaga izskatā – jūs paši ar tēvu garoziņas grauzāt, bet man atdevāt svētku pīrāgu.

— Un trešo reizi? Varbūt trešajā reizē es tevi būtu atpazinis?

— Bet trešo reizi es kopā ar savu māti pie tevis nakšņoju. Esi laimīgs mans dēls, lai tev Dieva svētība!

No rīta puisēns pamodās un jautāja tēvam:

— Tēti, kur palika sieviete ar bērniņu? Skatās – neviena nav. Veltenīši, kurus mazajam puikam uzdāvināja, glīti stūrī stāv, uz galda svētku pīrāgs – gluži neskarts. Bet sirdī tāds neizsakāms prieks un laimes sajūta, kāds nekad dzīvē nav bijis.
Avots: http://pritchi.ru

Tulkoja; Ginta FS

Četras sultāna sievas

cetras-sultana-sievas3

Kādam sultānam bija četras sievas. Visvairāk viņš mīlēja ceturto – pašu jaunāko un maigāko. Viņš dāvināja tai skaistus, dārgus apģērbus, dārglietas, lutināja to, jo viņa bija jautra un priecēja gan acis, gan sirdi.

Viņš mīlēja savu trešo sievu – tā bija skaistule. Dodoties uz svešām zemēm, viņš vienmēr to ņēma līdzi, jo gribēja lai visi redz tās skaistumu, un vienmēr baidījās, ka viņa varētu to pamest un aizmukt pie cita.

Sultāns mīlēja arī savu otro sievu – tā bija viltīga intrigante. Viņa bija tā uzticības persona, vienmēr gudra, asu prātu un ārkārtīgi pacietīga. Kad sultānam bija kādas problēmas, viņš vienmēr vērsās pie otrās sievas, jo zināja, ka tā palīdzēs atrast problēmu risinājumu, un palīdzēs pārciest arī pašus grūtākos laikus.

Pirmā sieva bija pati vecākā un to viņš bija saņēmis mantojumā no nelaiķa vecākā brāļa. Tā bija ārkārtīgi uzticīga savam vīram un darīja visu, lai saglabātu un pavairotu viņa bagātības un varu, lai visa viņa valsts plauktu un zeltu. Neskatoties uz to, sultāns viņu nemīlēja – lai arī viņa mīlēja viņu. Viņš tai nepievērsa nekādu uzmanību.

Reiz sultāns smagi saslima. Viņš pārdomāja visu savu dzīvi – pilnu bagātības un krāšņuma un padomāja: “Tagad man ir četras sievas. Bet tad, kad es nomiršu, es palikšu viens.” Un viņš jautāja ceturtajai sievai:

— Es tevi vienmēr esmu mīlējis vairāk kā visas pārējās savas sievas, es tev esmu devis visu labāko, ko vien varēju, sargājis un lolojis. Saki man, vai tad, kad es nomiršu, tu esi gatava man sekot mirušo valstībā?

— Pat nedomā! – atbildēja ceturtā sieva un aizgāja pat neatskatoties. Viņas vārdi kā zibens ķēra sultāna sirdi.

Skaudrās sirdsāpēs viņš jautāja savai trešajai sievai:

— Es visu mūžu esmu tevi apbrīnojis. Tagad, kad mirstu, vai esi gatava man sekot ēnu valstībā?

— Nē! — atbildēja trešā sieva. – Dzīve ir tik skaista! Kad tu nomirsi, man tā turpināsies, es noteikti vēl reizi apprecēšos!

Sultāns noskuma – tās bija mokas un bēdas. Un tad viņš jautāja savai otrajai sievai:

— Es vienmēr esmu nācis pie tevis pec palīdzības, un tu vienmēr esi man palīdzējusi, un esi bijusi mans labākais padomdevējs. Tagad, kad mirstu, vai tu esi gatava man sekot?

— Man ļoti žēl, bet šoreiz es nevaru tev palīdzēt – atbildēja otrā sieva. Pats lielākais, ko varu tavā labā izdarīt, ar cieņu un godu tevi apglabāt.

Sultāns bija izmisis. Un tajā brīdī viņs izdzirdēja balsi.

— Es iešu tev līdzi visur, kur vien tu būsi, līdz galam!

Sultāns paskatījās balss virzienā un ieraudzīja savu pirmo sievu – bēdu un sāpju nomocītu. Viņš to gandrīz vai nepazina. Satriekts un izbrīnīts viņs teica:

— Man vajadzēja ar tevi būt mīļākam, uzmanīgākam, kamēr varēju tads būt. Bet es tevi nenovērtēju!

Katram no mums ir savas četras sievas.

Mūsu ceturtē sieva ir mūsu ķermenis. Un nav svarīgi, cik pūļu un mīlestības mēs tajā ieguldām, lai tas izskatītos un justos labi, bet tad, kad mirstam, tas mūs atstāj.

Mūsu trešā sieva ir mūsu karjera, stāvoklis sabiedrībā, nauda, vara. Kad nomirstam – tas viss paliks citiem.

Mūsu otrā sieva ir mūsu ģimene un radinieki. Nav svarīgi, cik mēs tiem palīdzējām, taču pats lielākais, ko viņi mūsu labā var izdarīt, pavadīt pedējā gaitā un saglabāt savās labajās atmiņās.

Un mūsu ceturtā sieva ir bieži mūsu pašu aizmirstā dvēsele, kuru aizmirsām, dzenoties pēc pasaulīgiem labumiem, varas, bagātības, stāvokļa sabiedrībā, veiksmes, baudām. Neskatoties uz to, dvēsele ir vienīgā, kas pavada mūs visur, kur vien esam.
Esiet gādīgi un uzmanīgi pret to, attīstiet viņu, sargājiet un saudzējiet. Tā mēs paši sev varam uzdāvināt vislieklāko un skaistāko dāvanu.

No krievu valodas tulkoja: Ginta FS

Vai nu mēs ticam, ka varam, vai arī neko nevaram

gliemezis

Pēdējā laikā esmu novērojis to, ka daudzi mani klienti arvien biežāk sastopas ar vienu un to pašu efektu. Pēc tam, kad kopā ar viņiem mēs radām vēlamo rezultātu un gatavību tā sasniegšanai, viņu dzīvē sāk notikt dīvainas lietas. Viņi to apraksta tā: “Es sāku mainīties, bet kaut kas velk mani atpakaļ!” Īsi pēc tā, kad viņi izdzīvojuši prieka un viegluma sajūtu, rodas visdažādākie šķēršļi – sākot no slimības līdz problēmām ģimenē un tuvākajā lokā.

Sākumā es pie tā vainoju iekšējo pretestību, kas bieži var būt līdzīgu šķēršļu rašanās cēlonis. Taču, nemot verā, to, ka mēs vienmēr kopā atstrādājām šo faktu un klients apgalvoja, ka nekas viņam netraucē, ka viņš ir pilnībā gatavs rezultāta sasniegšanai un visas viņa darbības un neverbālie signāli to apstiprināja, bija neskaidrība. Kāpēc tā?

Taču pēc tam man prātā iešāvās doma, ka iemesls nav saistīts ar iekšējo pretestību.

Atslēgas moments ir “Es sāku mainīties.”

Visbiežāk pēc pirmajām pazīmēm tam, ka vezums izkustējies no vietas pozitīvā virzienā, paradījās pirmie šķērsļi, it kā kāds speciāli “met sprunguļus riteņos”. Ne vienmēr tas bija acīmredzams, kā piemēram, ja kāds no tuviniekiem uzprasītu: “Kas noticis? No kā tu tā staro?!”, bet pēc tam “rūpējoties” sāpīgi iedur jūtīgajā vietā, atgādinot kādu senu problēmu.

Mani uzmanīgu darīja šādu gadījumu biežums, kas jau atgādināja likumsakarību. Vajag tik klientam nonākt saskaņā ar sevi, citiem un pasauli un dot ziņu par to publikai, kā sākas kārtējā problēma, kas cenšas vilkt viņu atpakaļ.

Par kaut ko līdzīgu bieži raksta dažādās veiksmes grāmatās, un ļoti bieži tas notiek praksēs, kur strādā pie cilvēku personības izaugsmes. Šī saskarsme ar dažadām problēmām bieži vien tiek uztverta ne kā parbaudījums, bet kā ņirgāšanās. Tas ir lielisks iemesls visu pamest, paziņojot: “Juta jau juta mana dvēsele, ka nevajadzēja man to visu uzsākt!… Tagad pierādījums ir “uz sejas”. Vai arī: “Dievs man liek saprast, ka tas nav mans ceļš… Un nemaz man tik ļoti to vairs negribās.”

Un man radās sekojošs skaidrojums šim fenomenam. 

Kad cilvēka dzīvē sākas izmaiņas, apkārtējai pasaulei tiek aizsūtīts ziņojums par to. Daļēji tas atgādina satraucošu impulsu, kas nejauši radies sistēmā. Jebkuras sistēmas pirmā reakcija uz to – saglabāt stabilitāti. Lai to izdarītu, signāls ir jānoslāpē, radot tam šķēršļus. No šejienes arī tie daudzie šķēršļi, kas cenšas atgriezt cilvēku atpakaļ ierastajā stāvoklī. Ja nolaižam rokas un samierināmies, tad agri vai vēlu viss atkal atgriezīsies vecajā sliedēs. Ja turpināsim kustību uz priekšu, saglabāsim gatavību un motivāciju pārmaiņām, tad paies ne tik ilgs laiks, kad “turbulences zona” beigsies.

Bet, kā saglabāt motivāciju, ja notiek kas tāds, kas izsit no “sliedēm”?

Šeit jāsaka viens, patiešām nāksies iziet sava veida pārbaudījumu. Es runāju par pārbaudījumu ticībai. Tikai ar ticības palīdzību cilvēks var pārvarēt noteiktu ceļa posmu, kurā viņu spēcīgi “kratīs”.

” Vai nu mēs ticam, ka varam, vai neko nevarēsim!”

Šo devīzi es aizņēmos no NLP (neirolingvistiskās programmēšanas) piekritējiem. Jo tieši TICĪBA ir pirmais, kas cieš no sitiena. Cilvēki bieži pārstāj ticēt sev, pārtrauc terapijas seansus brīžos, kad saskaras ar grūtībām, jo tās šķiet nepārvaramas. Nākamā aiz Ticības seko VĒLME, ko ļoti labi apraksta frāze: “… un nemaz man tik ļoti to vairs negribas”

Es domāju, ka visiem ir zināms fakts, ka bez vēlmes un ticības turpināt ceļu nav nekādas jēgas, jo šīs divas lietas ir pamats gatavībai pārmaiņām. Mēs varam visu, ko patiešām vēlamies!” Arī šī ir NLP līderu frāze.

Ir vēl arī citi psiholoģiskās gatavības elementi, taču šeit pieminēšu vienu – PAŠCIEŅU. Tā ir sajūta, ka esi pelnījis pārmaiņas un iespēja ļaut savā dzīvē tām notikt. Tas arī ir ticības un vēlmes fundaments.

Ja neņemam vērā pašcieņu, tad arī ne par kadām stabilām pārmaiņām runāt nevaram.

Ļoti bieži šīs “turbulences” rašanās iemesls ir papildus pārbaude tam, vai tiešām cilvēks pelnījis un vēlās šīs izmaiņas.

Kamēr nebūs dota sev iekšēja atļauja būt par šo izmaiņu cienīgu cilvēku, tikmēr pasaule nebeigs piespēlēt šos dažādos pārbaudījumus uz izturību.

Noslēdzot savu vēstījumu, vēlos atgādināt, ka nevajag nolaist rokas, nevajag kreņķēties un uztraukties, kad raiti esi uzsācis kadu lietu un tavā ceļā gadās šķēršļi. Tas ir tikai pierādījums tam, ka esi uz PAREIZĀ CEĻA, ka pārmaiņas JAU IR sākušāš un pasaule ir ieraudzījusi tavus nolūkus un akceptējusi tos.

Saglabā ticību, pašcieņu un vēlmi, tu noteikti šos šķērsļus pārvarēsi godam un tiksi ārā no “turbulences zonas”, lai pietuvotos tam, ko patiešām vēlies sasniegt.

Atvadām maza pritča no dzen meistara.

Kādā aukstā, vējainā pavasara dienā, gliemezis uzsāka savu ceļu ķiršu kokā.

Zvirbuļi kaimiņu kokā,vērojot šo skatu, smējās, vēderus turēdam. Viens no tiem pielidoja gliemezim un vaicāja:

— Eiii, vai tad tu neredzi, ka šajā kokā nav ķiršu!!!!?

Neapstājoties pat ne uz mirkli, gliemezis atbildēja:

— Būs, kad es tajā uzrāpšos!

Autors: Dmitrijs Vostruhovs

Tulkoja: Ginta FS

 

AIZVAINOJUMS — nenobriedušas personības pazīme

merkakis

Aizvainojums — tas ir ikvienas sievietes lielākais lāsts un īpaši tas izpaužas attiecībās ar vīrieti. Kad sievietei ir slikts garastāvoklis, viņa var apvainoties uz savu vīru (draugu) par viņa uzvedību, vārdiem, izturēšanos, cenšoties nosodīt viņu ar savu klusēšanu un vienaldzību.

Daudzām tas strādā tīri labi. Vīrietis neiztur psiholoģisko spriedzi, ko radījusi sieviete un nāk atvainoties, dāvina dāvanas u.t.t. Ne tāpēc, ka viņam gribas izdarīt viņai ko labu, iepriecināt, darīt laimīgu, bet gluži vienkārši tāpēc, ka viņa tam ir radījusi apstākļus, kuros psihiski vesels cilvēks ilgi nevar atrasties. Viņš vienkārši cenšas maksimāli samazināt emocionālo spiedienu.

Aizvainojums nekādā gadījumā nenostiprina attiecības, tas lēnām tās iznīdē un grauj. Pie tam, būt aizvainotai arī nemaz nav tik viegli — tas nozīmē radīt sevī nepanesamu enerģētiku, domāt sliktas domas, atrasties pastāvīgi negatīvā noskaņojumā – nedrīkst taču ne priecāties, ne smaidīt. Gala rezultatā aizvainojums ne tikai sagrauj pašas prātu, bet arī veselību un apkārtējo cilvēku psihi.

Daudzas sievietes to zin, un tomēr turpina apvainoties!

Kāpēc?

Mūs bērnībā baroja ar ideju par to, ka apprecoties, visas problēmas pazudīs. Ka vīram jābūt tam, kurš pieņems lēmumus, būs atbildīgs, padarīs savu sievu laimīgu. Savukārt sievietes galvenais uzdevums ir pildīt savus sievas pienākumus – gatavot ēst, būt skaistai, uzturēt kārtībā savu māju, dzemdēt bērnus un rūpēties par tiem, bet garastāvoklis un emocionālais stāvoklis tajā visā neietilpst.

Vēdiskās zināšanas šo pozīciju nostiprinājā vēl vairāk, stāstot par sieviešu un vīriešu pienākumiem. Vīrietim atbildība, sievietei – maigums.

Vīrietis, protams, var uzņemties atbildību par to, lai sagādātu labus dzīves apstākļus, dot sievietei bērnu, aizsargāt ģimeni. Taču viņš nekādā gadījumā nav atbildīgs par to, kas notiek viņas galvā un par to, kā viņa uztver savu vīrieti.

Viņš nav vainīgs pie nekārtībām viņas galvā. Savukārt mēs,sievietes, ļoti bieži atbildību par to, kas notiek mūsu galvās, noveļam uz savu vīrieti – kaut arī tā nav vīrieša ietekmes zona.

Reiz manas labākās draudzenes jaunais cilvēks atnesa viņai milzīgu pušķi dzeltenu rožu. Viņš ir vienkāršs puisis un nezin visus smalkumus par to, ka dzeltenas rozes ir šķiršanās simbols (vai tā maz ir?) Un, kad viņš, laimīgs un piesarcis ar šo pušķi rokās parādījās durvīs, mana draudzene jutās aizskarta līdz sirds dziļumiem un iemeta pārsteigtajam puisim ar to pa galvu, un izgrūda viņu pa durvīm.
Es biju spiesta vairāk kā stundu viņu mierināt, skaidrojot to, ka tas nebija tīšām, ka viņš ir parasts puisis un nepārzina ziedu etiķeti un to, ka viņš taču vēlējās izdarīt tikai ko labu un patīkamu.

Absurda situācija un tomēr es esmu pārliecināta, ka arī jūsu dzīvē ir bijuši gadījumi, kad apvainojaties par visādām muļķībām.

Aizvainojums, tāpat kā daudzas citas negatīvās emocijas, ir mūsu nenobriedušās personības rādītājs un raksturotājs. Un tas nozīmē, ka neesam gatavas uzņemties atbildību par savu dzīvi, nerunājot pat par citu cilvēku dzīvēm.

Kad mēs apvainojamies uz kādu, mēs vienkārši atdodam atbildību par savu dzīvi citu cilvēku rokās, mēs ļaujam citiem cilvēkiem vadīt mūsu dzīvi, mūsu likteni, garastāvokli, emocijas, mēs izvēlamies būt upuri.

Ja tevi var aizvainot tonis, kādā ar tevi runāja trolejbusā kontrolieris, vai kā tavs vīrs uz tevi paskatījās, vai ko mamma pateica pa telefonu, vai kā draudzene uz tevi izgāza savas dusmas un tu par to apvainojes, tev pazuda motivācija un mirdzums acīs, tad pajautā sev, kas pārvalda tavu dzīvi? Tu pati vai citi cilvēki?

  • Tagad atceries situācijas, kas iedarbina tevī aizvainojuma emocijas, aizkaitinājumu un dusmas?
  • Kuri cilvēki tie ir?
  • Kuri notikumi?

Vienkārši atceries. Kāpēc, to uzzināsi vēlāk.

Kad es mācījos Psiholoģijas skolā, mans gudrais Skolotājs (es viņam zemu paklanos), pateica man domu, kuru es ļoti labi atceros visu mūžu:

 «Mūsu karma (liktenis) ir ieslēgta mūsu prātā. Pēc karmas likumiem mēs piedzimstam ar noteiktu prātu, kurš tālāk jau veido mūsu likteni. Uz vienu un to pašu situāciju divi cilvēki reaģē dažādi. Kāds krīt panikā un pārstāj censties, kāds pasmaida, jo ierauga tajā Dieva mācību stundu. Daudzi notikumi mūsu dzīvē ir jau nolemti, bet mūsu brīvība slēpjas tajā, kā mēs reaģējam uz visu – tā mēs paši veidojam jaunu, labāku karmu. Starp stimulu un reakciju vienmēr ir daži mirkļi, kuru laikā mēs brīvi varam izvēlēties savu reakciju». 

Atceries, kad tev viss bija labi, lielisks garastāvoklis, iedvesma un pēkšņi, kāds kaut ko pateica, tevi pagrūda, tu apvainojies? Vai tu to ievēroji? Vai tas tev bija vērtīgi?

Ja mēs negribam apvainoties, mūs būs neiespējami aizvainot, lai kā arī censtos. Krievu valodā vārds “обидеться” ir cēlies no diviem vārdiem “Обидеть себя”, saīsināti «обидеться».

Manā dzīvē bija gadījums, kad es kādu laika periodu nelietoju ne sāli, ne cukuru. Mēs ar ģimeni ceļojām un tāpēc nācās pusdienot dažādās sabiedriskās ēdināšanas vietās – tad nācās paskaidrot apkalpojošam personālam, ka man vajadzīgs ēdiens bez sāls un cukura. Reiz es biju ļoti piekususi un izsalkusi, un vīrs aizveda mani uz kādu kafejnīcu. Tur viņs pasūtīja ēdienu, paskaidrojot mūsu prasības. Man ļoti gribējās ēst, un es ar nepacietību gaidīju, kad atnesīs mūsu pasūtīto ēdienu. Un tā, pēc 20 minūtēm to atnesa. Visu, ko bijām pasūtījuši. Es pagaršoju, un izrādījās, ka ēdiens ir sālīts. Es sadusmojos un man sagribējas apvainoties uz savu vīru, jo viņš taču pasūtīja ēdienu. Vīrs momentā devas pie šefpavāra un vēlreiz pasūtīja to pašu – tagad bez sāls. Es turpināju dusmoties. Mani tracināja oficianti, kuri staigāja un smaidīja. Viņi absolūti nejutās vainīgi par to, ka es te sēžu tada dusmīga un aizvainota. Es biju izsalkusi, bet man vajadzēja vēl gaidīt. Aizvainojums sāka mani smacēt. 

Un te pēkšņi, es noķēru šo pauzi, šos pāris mirkļus un pajautāju sev:«Kāpēc es dusmojos uz vīru? Es taču pati dzirdēju, kā viņs pasūta nesālītu ēdienu. Viņš izdarīja visu, ko varēja. Un arī pēc tam aizgāja uz viruvi izlabot šo situāciju. Un pēkšni es sapratu, ka es nevēlos uzņemties atbildību par savu dzīvi, par tām nepatīkamajām situācijām, kas tajā ienāk. Daudz vieglāk to visu novelt uz vīru un vēl kaut ko no viņa pieprasīt. Es paskatījos uz situāciju no malas un sapratu, ka biju novēlusi atbildību par savu dzīvi uz daudzu citu cilveku pleciem. Viņu bija tik daudz, ka pati to regulēt vairs nespēju. Es saņēmos un ieslēdzu atlikušos saprāta resursus. Man izdevās noķert mirkli un to izmantot. 

«Un tā, Juļa, — es sev teicu — tev ir izvēle. Pirmais — tu vari sapsihoties un apvainoties uz vīru un vispār atteikties no ēdiena, lai viņam būtu kauns. Otrais — tu vari pateikties Dievam par situāciju, kas tev māca kontrolēt savas tieksmes un izvēles. Un mierīgi ar pateicību apēst to, ko vēlāk atnesīs. Trešais — tu vari pasmieties par situāciju un teikt «Askēze — bramiņa bagātība». Ceturtais — tu pagaidām vari pastaigāties ar bērnu un dot iespēju vīram mierīgi paēst un pēc tam viņš nomainīs tevi, un tu arī patīkamā mierā paēdīsi un uzlabosi attiecības ar savu vīru un Dievu nākotnē?».

Es biju neizsakāmi priecīga, jo noķēru momentu, kad dzimst tagadne un nākotne un man ļoti tas iepatikās. tagad es to izmantoju. Es vēlos pati izlemt, kā man reaģēt uz dzīvi. Es vēlos izvēlēties tās reakcijas, kas dara dzīvi labāku, garšīgāku, spilgtāku.»

Mēs varam apprecēties un saņemt no vīra daudz un dažādus labumus, bet viņš nekad nevarēs mums iedot savu prātu un skatu uz dzīvi caur sevi.

Vīrietis var padarīt sievieti laimīgāku, bet – ne laimīgu.Būt laimīgai – tā ir mūsu personīgā izvēle.

Tā ir tava labprātīga izvēle – apvainoties uz cilvēku un ļaut viņam vadīt tavu prātu vai arī izvēlēties citu reakciju , kas būs daudz priecīgāka visiem.

Visi stāvokļi atrodas tavā prātā un tu vari tos izsaukt, ja vēlies. Ne pasaule un cilvēki ietekmē mūsu emocijas, mēs paši varam tās pārvaldīt. Mēs varam iedomāties jebkuru stāvokli un izjust to, tā kā tas notiek tad, kad mēs skatāmies filmu.

Kad es savās konsultācijās sievietēm jautāju: «Iedomājieties, ka esat satikusi savu vīrieti, esat kopā un jums ir labi. Kā jūs jūtaties?», tad katra sieviete var man līdz sīkumam aprakstīt to stāvokli, kaut ari nekāda vīrieša pašlaik viņas dzīvē nav un varbūt pat nav bijis nekad. Neskatoties uz to, viņa jau zin un jūt.

Vai tu saproti to, ka mums ir pieejamas visas jūtas? Mūsu uzdevums nav pielīmēt cilvēkiem birkas: «Ar tevi es jūtos tā, ar tevi – tā. Ja viņš rīkosies tā – es priecāšos. ja savadāk – es šķiršos no viņa». Mēs varam izvēlēties daudz skaistākas un pozitīvākas reakcijas uz katru no dzīves situācijām.

Es jūs ļoti lūdzu, visas meitenes, sievietes, precētas un brīvās, atmetiet savas ilūzijas par to, ka vīrietis jūsu dzīvi padarīs laimīgu. Vīrietis tikai palielinās to, kas jūsos jau ir! Ja esi laimīga – būsi laimīgāka, ja nelaimīga – būsi vēl nelaimīgāka.

Mums, sievietēm arī ir atbildība, un pirmkārt atbildība par to, kas attiecas uz mūsu prātu, mūsu garastāvokli, mūsu pasaules uztveri. Tas, ka vīrietis var kontrolēt sievietes prātu, ir ilūzija. Tu pati zini, ka ar saviem “psihiskajiem vikrutasiem” mēs varam “izsist smadzenes” pat visvīrišķīgākajam vīrietim. Vai man taisnība?

Vīrieti sievietē pievelk prāta stāvoklis, viņas emocijas, noskaņojums un ar to arī izskaidrojams dīvainais fenomens, ka bieži vien ne īpaši skaistas un pievilcīgas sievietes piesaista veiksmīgu vīriešu uzmanību. Tas tāpēc, ka viņas ir jautras, vieglas, dzīvas, un rada sev apkārt īpašu atmosfēru.

Tāpēc uzņemies atbildību par savu dzīvi, par savu garastāvokli, pārvaldi to pati! Esi saimniece, ragana – šī vārda labākajā nozīmē.

Nākamreiz, kad vēlēsies apvainoties, padomā:

  • Ko man dos mans aizvainojums?
  • Ko es saņemšu, kad būšu aizvainota?
  • Vai manas attiecības uzlabosies, pateicoties šim aizvainojumam?
  • Vai mana dzīve kļūs labāka, skaistāka, priecīgāka?
  • Vai mans ceļš kļūs garīgāks?
  • Vai tas man atnesīs kaut nedaudz vairāk attīstības un izaugsmes?

Tu noteikti jautāsi: «Un ko darīt, ja cilvēks dara patiesi nepatīkamas lietas (apvaino, pazemo, izsmej?) Vai arī uz viņu nevajag apvainoties?

Protams, ne! Ja tu neapvainojies, tas nenozimē, ka esi kļuvusi par atkritumu kasti, kurā citi var izmest visu, ko vēlas.

Es ari par to daudz domāju un man atnāca lieliska frāze:
«Es neapvainojos – es izdaru secinājumus».

Ja cilvēks kaut reiz ir uzvedies bezkaunīgi, tu nenoreaģēji un viņš turpina to darīt otro, trešo un ceturto reizi – ko tur apvainoties? Izdari secinājumus, kāpēc tev vispar vajadzīgs tāds cilvēks? Ja tavi tuvinieki slikti pret tevi izturās, tad tas ir zvaniņš no Visuma par to, ka laiks strādāt ar sevi un ar savām attiecībām.

Raksti vēstules. Praktizē piedošanu. Mācies pareizi runāt ar vecākiem cilvekiem, ar vienaudžiem, ar bērniem. Risini situāciju kā ragana. Klusi. Mierīgi. Neizejot no mājas. Tāpēc es savā praksē dalos ar cilvēkiem dažādās tehnikās.

Aizvainojums nerisina problēmu – tas to palielina. Atsakoties no negatīvajām emocijām apzināti, ar prieku. tas ir lieliski, kad vari regulēt savu noskaņojumu un garastāvokli.

Es labi atceros vienu neizdevušos dienu: viss bija ne tā, kā man gribējās. Dienas beigās vīrs mani aizveda uz kino. Taču man garastavoklis bija briesmīgs. Un mans gudrais vīrs man teica:

— Saproti, tagad jau viss ir noticis tā kā noticis. Mēs vairs nevaram izmainīt situāciju, bet mēs varam ieraudzīt kaut ko labu, tajā, kas notiek. Tu vari pamēģināt ar gribasspēku izmainīt savu garastāvokli no slikta uz priecīgu? Vienkārši iedomāties, ka tev iekšā ir tāds urbītis, kas vienkārši ir japaceļ, pamēģini, lūdzu!»

— Labi — es pamēģināju. Un man izdevās. Es pēkšni ieraudzīju, ka visapkārt ir Visuma pozitīvās zīmes. Tas it kā uzmundrināja mani. Un tā mēs pozitīvā noskaņojumā devāmies uz kino.

Bet ja nu tev ir vēlēšanās paskumt (tā taču mēdz būt, ka vienkāri ir skumji), tad skumsti apzināti, ar gaišām skumjām, nemeklē iemeslus, nepārspēlē to uz citiem cilvekiem. Sievietes karma bieži atstradājas caur garastāvokli, tāpēc, ja skumjas ir atnākušas un tev gribās tajās ieslīgt, pabrīdini tuviniekus: «man gribas nedaudz paskumt, tāpat – vienkārši, bez iemesla» un skumsti uz veselību. Tas padarīs tavas attiecības ar sevi un cilvēkiem daudz apzinātākas un harmoniskākas

Šobrīd es arvien vairāk izzinu sievietes prātu, to, kā tas darbojas un meklēju veidus, kā padarīt šīs zināšanas pieejamas pēc iespējas vairāk sievietēm, lai pašas mēs spētu to pārvaldīt. Tas ir ļoti interesants process, un tā atveras ļoti daudz jaunas iespējas. Šis raksts ir tikai sākums.

Es to uzrakstīju tāpēc, lai jau šodien tu varētu sākt atsekot savas reakcijas, paskatītos uz tiem cilvēkiem, kuriem esi deliģējusi savas dzīves pārvaldīšanu un padomāt par to, vai dzīve, kādu to tu šodien dzīvo, ir tā, ko tu vēlētos dzīvot arī turpmāk? Vai arī tu vēlētos, lai tava dzīve kļūtu daudz priecīgāka un vieglāka?

Padomā JAU TAGAD!

P.S. Šī pritča padziļinās tavu izpratni par to, ko runāju:

Kāds cilvēks publiski apvainoja Gudro:
– Tu esi neticīgais! Tu esi dzērājs! Melis! Zaglis!
Gudrais tikai pasmaidīja.
Labi ģērbies jauneklis, kurš vēroja šo scēnu, jautāja Gudrajam:
– Kā gan tu vari paciest tādus apvainojumus? Vai tiešām tev nav sāpīgi?
Gudrais atbildēja:
— Ja tu gribi uzzināt manu noslēpumu, tev nāksies doties man līdzi.
Gudrais paņēma jaunekli aiz rokas un ieveda vecā šķūnī. Tur stāvēja veca lāde. Gudrais izvilka no lādes vecu, saplēstu halātu un pameta jauneklim:
– Piemēri, tev derēs!
Jauneklis izbrīnīts paskatījās uz Gudro un jautāja:
– Kāpēc man tērpties skrandās? Tu taču redzi, ka esmu pieklajīgi ģērbies? Vai tu esi jucis?
Un nometa zemē veco halātu.
– Pievērs uzmanību, – teica Gudrais, – nez kāpēc tu nevēlējies piemērīt vecas skrandas. Tāpat, kā es nesāku piemērīt netīros vardus, kurus man veltīja šis cilvēks. Vai tu varēsi apvainoties par apvainojumiem, ja sapratīsi sevī stingri un noteikti, ka apvainojumi tās ir tās pašas skrandas, kuras tev pamet sveši cilvēki. Protams, neviens neliedz tev tās piemērīt un pat valkāt, ja nu pēkšņi tev izrādās, nav savu drēbju.

Mīlestībā: Jūsu Jūlija Sudakova

Tulkoja: Ginta FS