Par ģimeni

gara karote1

Kādam vīrietim neveicās ģimenes veidošanā. Tā tas nebija tikai ar viņu – visās iepriekšējās paaudzēs šajā ģimenē bija notikuši nemitīgi skandāli. Arī viņa tēvs un māte pastavīgi skandalēja, viens otru apvainoja visos pasaules grēkos un ģimenes problēmās.
Kad viņš bija pusaudzis, viņš nolēma: “Man gan tā nebūs. Manā ģimenē valdīs miers, saskaņa un es būšu laimīgs. Atradīšu sev skaistu, gudru, labestīgu un pakļāvīgu sievu, un dzīvosim kā cimds ar roku.”

Viņš izauga un atrada sev lielisku sievu – gluži vai eņģeli. Un pēc gada viņa pārvērtās par monstru. Arī viņu mājās pastāvīgi notika skandāli, tieši tāpat kā bērnībā viņa ģimenē. “Briesmīga sieviete” – viņš domāja… Bet bija taču pavisam savādāka, kad iepazināmies. Kas bija noticis?

Bet šī “briesmīgā sieviete” bija augusi ģimenē tikai ar mammu un vecmāmiņu, no bērnības sapņojusi par lielu un stipru ģimeni. Kad pirms pāris gadiem viņi satikās, viņa iemīlējās šajā vīrietī, viņš viņai šķita kā princis no pasakas. Viņa bija stāvā sajūsmā par viņa pareizajiem uzskatiem un mērķiem, jo viņš taču vēlējās lielu un stipru ģimeni, un gribēja būt tās apgādnieks. Viņa bez minstināšanās apprecējās ar viņu. Taču pēc gada, kad piedzima pirmais bērns, viņa saprata, ka ir kļūdījusies. Vīrs izradījās gatavais briesmonis – visu darīja ne tā, pastāvīgi apvainoja viņu, nerūpējās par ģimeni….

Kādā tālā ciemā dzīvoja kāds Gudrais, kurš risināja jebkuras problēmas. Par viņu stāstīja leģendas: pat pašas nelaimīgākās ģimenes pēc viņa apmeklējuma, sāka dzīvot laimē un saticībā. Un, lūk, vienā jaukā dienā vīrietis teica savai sievai: “Dosimies pie Gudrā, lai viņš pasaka, ko mums darīt!” Viņi atkal sastrīdējās, taču sieva piekrita.

Ceļš bija ļoti garš un nogurdinošs. Pa ceļam viņi abi viens otram pārmeta: “Tu esi vainīga, ka tā sanāca un mums tagad tik tālu jāiet.” –  kliedza nogurušais vīrs. “Tu pats mani te atvilki, tu esi vainīgs!”. Taču beidzot viņi bija nokļuvuši pie Gudrā vīra mājas. Gudrais vīrs atvēra durvis un ieraudzīja divus parmocījušos, bezgala piekusušus cilvēkus, kuri turpināja viens otru apvainot. Viņš pasmaidīja un teica: “Iesim, es jums kaut ko parādīšu”.

Viņš ieveda viņus lielā istabā, kuras vidū stāvēja milzīgs, apaļš galds. Ap galdu sēdēja piekusuši un pārmocījušies cilvēki. Galda vidū stāvēja milzīga bļoda ar gardu ēdienu, bet cilvēkiem rokās bija karotes ar gariem, kā rokas, kātiem. Viņi katrs varēja aizsniegties līdz ēdienam, bet nekādīgi nevarēja to dabūt mutē. Viņi vienkārši mocījās badā, sēžot pie garda ēdiena bļodas. Tas bija šausminošs skats…

Tikko atnākušais pāris šausmās sastinguši klusēja.

Tad Gudrais vīrs paņēma viņus aiz rokas un aizveda uz otru istabu, kas ļoti atšķīrās no pirmās. Izmēra ziņā tā bija tāda pati, un arī istabas vidū bija liels apaļš galds, un uz galda liela bļoda ar gardu ēdienu, Tikai galdam apkārt sēdēja priecīgi un laimīgi cilvēki ar garām karotem rokās, tie dzīvespriecīgi un, laimē starojot, ņēma no bļodas ēdienu un baroja viens otru.

Jaunie cilvēki platām acīm vēroja šo skatu, tad saskatījās, pateica paldies Gudrajam un, klusējot, devās mājup. Pagāja trīs gadi, Viņi vēljoprojām dzīvo kopā, Viņiem ir skaista, draudzīga ģimene, divi bērni un viņu mājās vienmēr valda miers, saskaņa un mīlestība.
“Un ko Gudrais?” – viņiem jautā draugi. “Gudrais mums parādīja tikai to, kur patiesībā meklējama ģimenes dzīves jēga”.
Avots: www.econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Reiz dzīvoja Zivs

ocean

Reiz dzīvoja Zivs. Viņa bija dzirdējusi daudz stāstu par Okeānu un nolēma, lai ko tas maksātu, viņai jānokļūst tur.

Zivs vērsās pie dažādiem gudrajiem ar jautājumu: kā nokļūt līdz okeānam. Tie deva dažādus padomus, runāja visu ko, lai tikai uzturētu savu “guru” autoritāti.

Tā kāda gudrā zivs teica, ka sasniegt okeānu ir ļoti, ļoti grūti. Lai to izdarītu, iesākuma ir jāpraktizē dažādas pozas un kustības – noteiktā veidā kustinot spuras.

Cita zivs – guru mācīja, ka ceļš uz Okeānu ved caur citu apgaismotu zivju pasaules izpratnes mācību studēšanu.

Trešā zivs teica, ka šis ceļš ir tik tāls un grūts, ka tas izdevies tikai nedaudzām, īpaši spējīgām zivīm. Vienīgais veids, visu laiku atkārtot mantru “Ram-ram-ram…”, un tikai tad atvērsies ceļš uz Okeānu.

Un tā, pēc kāda laika, no pamācībām un gudrajiem padomiem nogurusī zivs iepeldēja ūdenszālēs.
Tur viņa sastapa kādu pavisam parastu zivi.

Tā, izdzirdējusi par sarežģītajiem Zivs meklējumiem, klusiņām teica:

— Okeāns, kuru Tu meklē, vienmēr ir bijis, ir un būs blakus Tev. Tas vienmēr Tevi sargā, baro un auklē visus savus iedzīvotājus. Un arī Tu esi daļa no šī Okeāna, tikai Tu to vēl neesi pamanījusi. Okeāns ir Tevī un ārpus Tevis un Tu esi tā mīļotā daļa. Un visas zivis – tie ir šī milzīgā Okeāna viļņi.

Avots: http://pritchi.ru/id_103
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības koks

milestības koks
Viņa vienmēr bija sapņojusi par bērniem, skaistu kāzu kleitu, mīlošu vīru un laimīgām vecumdienām. Viņa cerēja, ka laime agri vai vēlu pati viņu atradīs. Viņai bija daudz vīriešu – skaistu, gudru, bagātu, taču kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ attiecības ar tiem vienmēr beidzās kaut kā dīvaini – ne tā, kā viņa vēlējās.
Viņi visi viņu mīlēja, dievināja – apbēra ziediem, dārglietām, rakstīja viņai dzeju, bet viņa savu mīlestību nedāvāja nevienam no viņiem.
Kad attiecības tuvojās beigām, tās bieži bija traģiskas. Vieni juka prātā, citi darīja sev galu, citi nolaidās līdz dzīvnieka līmenim. Nesaprotot, kāpēc tā notiek, meitene devās Mīlestības koka meklējumos. Ļaudis runāja, ka daudziem cilvēkiem tas palīdzējis atrast laimi, un meitene tam svēti ticēja.
No rīta viņa sakravāja savas mantiņas un devās ceļā. Viņa gāja ilgi. Ceļā gadījās gan biezi meži, gan dziļi purvi, ātras upes, taču, neskatoties ne uz ko, viņa turpināja savu ceļu. Neviens šķērslis viņu nespēja apturēt.
Bija pagājuši daudzi gadi, bet viņa vēljoprojām nevarēja atrast Mīlestības koku. Gadi kādreiz skaisto meiteni bija pārvērtuši par izģindušu, sirmu veceni.
Reiz, kādā dienā, kad no noguruma viņa vairs nevarēja paiet, pēkšņi tālumā viņa ieraudzīja pazīstamu māju. Pienākusi tuvāk, viņa saprata, ka ir mājās – vietā, kur pirms daudziem daudziem gadiem sākās viņas ceļš. Viņa apsēdās uz lieveņa un sāka raudāt.
Un pēkšņi pagalma vidū viņa ieraudzīja mazu, sausu kociņu. Tā zaros nebija nevienas pašas lapiņas un putni lidoja tam garām. Vecā sieva piecēlas no lieveņa un piegāja pie koka.

– Es neatceros, ka būtu tevi te iestādījusi, – viņa pie sevis čukstēja.
– Bet es tevi atceros, – negaidīti atbildēja koks. Vecā sieva pārbijās un atleca malā, pēc tam izbiedētā balsī jautāja:
– Kas tu esi?
– Un tu nenojaut? Es esmu tas pats tevis ilgi meklētais Mīlestības koks.
– Kā tad tā?! – raudot iekliedzās sieva. – Es apgāju visu pasauli, tevi meklēdama, bet tu visu laiku biji šeit?!
– Muļķa sieviete, es gaidīju tevi un zināju, ka agri vai vēlu tu atgriezīsies, taču klusībā cerēju, ka tas nekad nenotiks. Diemžēl…
– Kāpēc? Man tā bija vajadzīga tava palīdzība, es tā sapņoju par mūsu tikšanos! Visas manas cerības bija saistītas ar tevi!
– Tu meklēji ne tik daudz mani, cik laimi, bet visus šos gadus biji akla un dumja.
– Ko tu runā?! Paskaties uz mani – par ko es esmu pārvērtusies – par nevienam nevajadzīgu veceni. Un viss tikai tāpēc, ka noticēju tam, ka tu esi.
– Jā, tas tiesa, taču tu nekad neticēji tam spēkam, kas mani izaudzēja. Lūk, tieši tāpēc tavā priekšā stāv izkaltis, sauss kociņš.
– Par kadu spēku tu runā?
– Es runāju par to spēku, pret kuru tu visu savu mūžu izturējies nevērīgi, kuru tu nenovērtēji, kad citi ar to nesavtīgi dalījās. Ja kaut reizi tu būtu spējusi uz to atbildēt, tu nekad nebūtu mani meklējusi. Ja tu vēl tagad nesaproti, par ko es runāju, tad es vairs nevaru tev palīdzēt.
Vecā sieva nokrita uz ceļiem, saķēra galvu un sāka raudāt, caur asarām čukstot:
– Tu runā par mīlestību. Kāda gan es esmu muļķe!
– Jā, par mīlestību.
– Bet… tu taču zini – iešņukstējas sieviete. – Es nevarēju iemīlēt pret savu gribu!
– Tu kļūdies, ar gribu tam nav nekāda sakara. Vienkārši tu nekad mīlestību neesi gribējusi, tu neticēji tai. Tu sapņoji pastaigāties skaistā kāzu kleitā, bet ne jau sava vīra dēļ, tikai sev pašai, draudzenēm, draugiem, visiem, izņemot viņu. Tu vēlējies bērnu, bet vēlējies to tikai tāpēc, ka baidījies, ka tev tas varētu nebūt, tāpēc, ka bērni bija citiem. Vai gan tu vēlējies dzirdēt viņa smieklus, dzirdēt viņu raudam, redzēt viņa starojošo sejiņu? Nē!
Tu vēlējies redzēt vīrieti laimīgu, bet – ne tajā brīdī, kad viņš bija tev blakus, bet tad, kad vinš kļūs tāds, kādu tu to vēlējies redzēt, zīmējot sev ideālu tēlu, skatoties uz citu sievu vīriem.
Tu nevēlējies pieņemt patiesas īstas rūpes, jo nevēlējies justies atbildīga. Bet tajā pat laikā, uzspiedi savas rūpes, lai citu acīs izskatītos laba un tadā veidā varētu rēķināties ar izpratni brīžos, kad kļūdījies.
Brīžos, kad biji sastrīdējusies ar vīrieti, tu mierinājumu meklēji citu vīriešu apskāvienos, tajā laikā, kad cilvēks, kurš tevi mīlēja, cieta un mocījās, meklējot veidus kā salīgt mieru,nenojaušot par tavām nodevībām.
Tu apvainoji citus melos, tādā veidā piesedzot savus melus. Tu nekad neaizgāji pavisam, tu aizgāji, lai turpinātu savas spēles ar to cilvēku dvēselēm, kuri tevi patiesi mīlēja un glabāja tevi savās atmiņās.
Taču, domājot, ka virzies uz priekšu, tu visu laiku riņķoji ap vienu un to pašu vietu – to vietu, no kuras sākās tavs ceļš.
Un te nu vecā sieva visu saprata. ne jau pasauli viņa bija apgājusi, bet savu dzīvi bija nodzīvojusi riņķojot. Un viņas domas mocīja viens vienīgs jautājums:
– Ja manā dzīvē nav bijis mīlestības, tad kurā brīdī uzradies tu?
– Oo, nē, tavā dzīvē bija mīlestība….pret sevu ego! Mani izaudzēja to cilvēku mīlestība, kurus tu atgrūdi. Tavu mīlestību es tā arī nesagaidīju.
Pa sievietes krunkaino vaigu noritēja asara. Viņa apgūlās zemē, blakus kokam un aizvēra no asarām nogurušās acis….un viņas sirds apstājās. Koks noliecās pār viņu, apskāva viņas augumu ar saviem trauslajiem zariem un kopā ar viņas ķermeni pārvērtās putekļos, tā arī nesagaidījis jaunus dzīvības asnus.

Avots: © 2015 Любовь безусловная
Tulkoja: Ginta FS

Dzīve kā kafija

kafija11111

Kādas prestižas augstskolas absolventu grupa ieradās viesos pie sava augstskolas profesora. Daudzi no viņiem bija paspējuši izveidot veiksmīgu karjeru, tāpēc sarunas pārsvarā bija par darbu un ar to saistītajām problēmām, kā arī par dzīvi un tās grūtībām.

Profesors devās uz virtuvi lai sagatavotu saviem viesiem kafiju un atgriezās ar paplāti, uz kuras bija dažādas kafijas tasītes: gan dārgas, skaistas, porcelāna, kristāla, gan vienkāršas stikla un plastmasas.

Kad absolventi bija paņēmuši tasītes, profesors teica:

— Mani draugi, pievērsiet uzmanību, visas skaistās un dārgās tasītes ir izdalītas, palikušas tikai necilās.
Lai arī jums tas ir normāli un ierasti – vēlēties SEV tikai to labāko, taču tas arī ir jūsu problēmu un stresu galvenais iemesls. Saprotiet, tasīte pati par sevi kafiju nedara labāku. Bieži vien tā ir ne tikai dārgāka, bet noslēpj to, ko mēs dzeram. Patiesībā viss, ko vēlējāties ir tikai kafija, ne tasīte. Taču jūs apzināti izvēlējāties labākās un pēc tam vērtējāt, kuram kāda tika.

Un tagad padomājiet: DZĪVE – tā ir kafija. Darbs, nauda, stāvoklis sabiedrībā, sabiedrība – tās ir tasītes. Tie ir tikai instrumenti lai uzturētu dzīves saturu. Tas, kādu tasīti mēs izvēlamies, nenosaka un nemaina mūsu dzīves kvalitāti. Dažkārt, koncentrējoties uz tasīti, mēs aizmirstam baudīt pašu kafiju.

Vislaimīgākie ir tie cilvēki, kuriem, iespējams, nav viss labākais, bet kuri spēj no visa, kas tiem ir, iegūt visu labāko.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Pasaka: kad atnāk Brīnums!

12003865_963293300409653_1261844082975450837_n
Reiz dzīvoja meitenīte, kura neticēja brīnumiem. Viņa ticēja veselajam Saprātam. Tā viņai bērnībā mācīja un viņa tam noticēja.
Taču brīnumi notiek neatkarīgi no tā, tici tu viņiem vai netici. Un katra no mums dzīvēs tie notiek ne vienu reizi vien: daudz dažādu brīnumu. Tikai tie, kuri brīnumiem tic, no sirds par tiem priecājas un saka: “Oooo, Brīnums!”, bet tie, kuri līdzīgi mūsu meitenītei, saka: – “sakritība”, “nejaušība”, “paveicās” un turpina neticēt.
Kā jūs domājat, kuram dzīve priecīgāka? Pareizi, protams, ka pirmajiem! Viņiem prieks un brīnumi dzīvo Dvēselē un tāpēc tie staigā rokrokā sadevušies. Bet Saprātam emocijas nav raksturīgas – labākajā gadījumā to piemeklē apmierinājuma sajūta.
Viņi ir ļoti atšķirīgi – mūsu Dvēsele un Saprāts. Dvēselei patīk dziedāt un smieties, Saprātam – plānot un analizēt. Mūsu, jau sen izaugusī meitene, draudzējas ar Saprātu, tāpēc dziedāja ļoti reti, bet pastāvīgi domāja un pārdomāja.
Protams, kamēr meitenīte auga, ar viņu bieži vien notika mazi brīnumi, kurus viņa par tādiem spītīgi neuzskatīja. Bet, kad izauga, pie viņas atnāca pirmais lielais Brīnums:

 

— Saimnieki! Atveriet! Es gribu tūlīt pat notikt!! – sauca Brīnums.
Klusums. Pēc brīža kāds aiz durvīm krekšķēdams sakustējās un neapmierinātā balsī jautāja:
— Kas tur, pie velna, dauzās?
— Te Brīnums! Es atnācu jūsu dzīvē, lai padarītu to krāšņāku un priecīgāku!
— Saimnieces nav mājās! Viņa man lika nevienam neatvērt!
— Un, kur tad viņa ir?
— Droši vien kaut kur – Pagātnē! Analizē un liek pa plauktiņiem pieredzi.
— Labi, es vēlāk atnākšu, — teica Brīnums.
… Drīzumā Brīnums atkārtoja savu vizīti, bet saimnieces atkal nebija.
— Atkal Pagātnē? – jautāja Brīnums.
— Nēēēēē… Nākotnē! Plāno un raksta.
— Aha! Nu, labi, tad citu reizi…
… Nākamajā reizē saimniece bija uz vietas, bet…
— Tu, Brīnum…. šoreiz esi nelaikā!
— Es, nelaikā? Kā to saprast?
— Saimniece nav īsti omā… viņai nepatikšanas. Pārdzīvo! Viņai tagad galīgi nav laika kaut kādiem brīnumiem.
— «Nav omā?»… Dīvaini! Un kad viņa būs omā?
— Tad, kad nepatikšanas kļūs par Pagātni.
— Viņa tad droši vien atkal dosies tām līdzi Pagatnē – analizēt Pieredzi?
— Nu, ja!
— Bet, kad tad man notikt?
— Pacenties viņu pārķert kaut kur starp Pagātni un Nākotni. Tur arī vienosieties!
— Tā gan nesanāks, — Brīnums skumji pašūpoja galvu. – Es notieku tikai “šeit un tagad” — tāds nu es esmu.
— Tad nu nezinu. «Šeit un tagad» — tas ir problemātiski. Viņa tādā stavoklī ir ļoti, ļoti reti. Parasti vai nu «tur», vai «tur».
— Traks var palikt! – brīnījās Brīnums. – Iedomājies, cilvēks pats no savas laimes mūk! Un kas tad noticis?
— Nekas īpašs. Vientulība viņu ēd. Nav personīgās dzīves, nav prieka, viena vienīga rutīna…
— Lūk, kā?! Tad jau īstākais laiks brīnumiem…tātad – man. Ver vaļā, Saprāt! Kam es saku!?
Tik uzstājīgai prasībai Saprātam nebija iespējams pretoties, un Brīnums mērķtiecīgi ielauzās tā teritorijā – jau izaugušās meitenes apziņā.
— Sveika, es esmu Brīnums! – viņš stādījās priekšā.
— Bet es taču neticu brīnumiem, — viņa izbrīnījās un notrauca asaras.
— Toties es tev gan ticu! Domāju, ka mēs ar tevi labi sapratīsimies. Tikai tev te tā ļoti šauri, man īsti nav kur izvērsties… Bet mēs to varam izlabot! Kas tas?
Brīnums atvēra skapja durvis un no turienes ar blīkšķi izbira skeleti.
— Skeleti skapī? Un tev nebija slinkums tos tur slēpt? Tiem īstā vieta uzskates līdzekļu veikalā! Vācam prom?
— Labi, vācam prom… — pamāja apjukusī saimniece.
— Lieliski! Ja es pareizi saprotu, tad šīs ir izkaltētas jūtas un nepiepildītie sapņi? Nomazgāt un iztaisnot! Kamēr saimniece izpildīja rīkojumus, Brīnums, uzrotījis piedurknes, meta atkritumu spainī vecos aizvainojumus, nospiestās vēlmes, skumjās atmiņas un tamlīdzīgus krāmus.
— Vai tas ir prātīgi – atbrīvoties no daudzos gados uzkrātās pieredzes? – kautrīgi pajautāja saimniece.
— Varbūt nav prātīgi, toties ļoti vērtīgi! Jo, lai tavā dzīvē ienāktu kaut kas jauns, sākumā jāatbrīvojas no vecā un nevajadzīgā!
— Ai, cik tukšs viss! – iesaucās saimniece, ar skatienu pārskrienot tukšo istabu. – Man taču nekas vairs nav atlicis! Kā es dzīvošu? Ar ko?
— Ar mani!! – dzīvespriecīgi iesaucās Brīnums. – Es ienācu tavā dzīvē un vairs projām neiešu. Un mēs abi kopā radīsim daudz, daudz mazus brīnumus!
Tā saimnieces dzīvē ienāca Beznosacījuma Mīlestība – pats lielākais Brīnums, kas vien ir pasaulē. Tas neļauj dzīvot Pagātnē un Nākotnē, jo tas, kas notiek «šeit un tagad», vienmēr ir daudz aizraujošāk un interesantāk!
Tagad viņai ir viss: gan pielūdzēji, gan iedvesma, gan brīnumi un dzīvesprieks. «Kāda brīnišķīga sieviete!», — bieži par viņu saka apkārtējie un tā ir taisnība: Brīnumi taču izgaismo mūs no iekšienes un mēs paši kļūstam par Brīnumiem!

 

Autors: Elfika
Tulkoja: Ginta FS

Ziemassvētkos

ziemassvetki7

Reiz dzīvoja kurpnieks. Sieva tam bija nomirusi, un palika viņi divi vien ar dēlu – mazu, jauku puisēnu. Pienāca Ziemassvētki un dēls saka tēvam:

— Tēti, šodien pie mums atnāks Kristus – Glābējs.

— Ko, tu, dēls! — kurpnieks neticīgi atrauca.

— Tad redzēsi, atnāks. Viņš pats man to sapnī pateica.

Puisēns gaidīja, gaidīja dārgo ciemiņu, ik pa brīdim paskatījās pa logu, neviena nav. Un te, pēkšņi, ieraudzīja, ka sētā divi puikas iekausta trešo. Tas, nabadziņš pat nepretojas. Kurpnieka dēls izskrēja pagalmā, izdzenāja puikas, bet piekauto zēnu atveda mājas. Pabaroja, nomazgāja, apģērba. Te pēkšņi dēls tēvam saka:

— Tēti, tēti, man ir divi pāri zābaku, bet šim puisītim pirksti lien ārā no kurpēm. Vai es drīkstu viņam savus velteņus atdot, ārā tik auksts un šodien taču svētki!

— Nu, ko, ja tu tā vēlies, atdod, — piekrita tēvs.

Atdeva puikam zābakus un tas priecīgs un laimīgs devās mājup.

Pagāja laiciņš, bet kurpnieka dēls pie loga vēl joprojām gaida Glābēju. Garām mājai gāja nabags un, ieraudzījis puiku pie loga, palūdza:

— Labie ļaudis! Rīt Ziemassvētki, bet es trīs dienas neko neesmu ēdis. Lūdzu, esiet tik laipni, un iedodiet kaut gabaliņu maizes!

— Nāc, vectetiņ iekšā! — pasauca zēns. — Dod, Dievs tev veselību. Pabaroja ar svētku pīrāgu, padzirdīja, nomazgāja un večuks laimīgs devās projām.

Bet puika visu laiku Glābēju gaida, jau nervozēt sāka. Iestājās nakts, uz ielas iedegās lampas, sākās putenis. Un pēkšņi puika iesaucas:

— Oi, tēti! Tur uz ielas stāv kāda sieviete ar mazu bērniņu uz rokām! Paskaties, viņa dreb, viņai auksti. Abi izskrēja uz ielas un ieveda sievieti mājā. Pabaroja, padzirdīja. Un dēls tēvam saka:

— Tēti, kur gan viņi tādā putenī ies. Labāk lai paliek pie mums – pārnakšņos, sasildīsies un rīt no rīta turpinās savu ceļu.

— Kur gan pie mums nakšņot? — vaicāja tēvs.

— Tepat vien saspiedīsimies – tu uz dīvāna, es uz lielā čemodāna, bet viņi lai guļ lielajā gultā.

— Nu, ko, labi, lai paliek.

Visi devās pie miera. Un sapnī zēnam rādās, it kā beidzot pie viņa atnāk Glābējs un maigi saka:

— Mans mīļais bērns! Esi svētīts uz visu tavu mūžu.

— Dievs, es tevi dienā gaidīju, –  brīnījās zēns.

Bet Dievs saka:

— Es trīs reizes pie tevis nācu, mans mīļais. Un trīs reizes tu mani pieņēmi. Un pieņēmi tā, ka labāk pat iedomāties nevar.

— Dievs, es nezināju! Kad tas bija? Kāpēc es nepamanīju?

— Nezināji, bet vienalga pieņēmi. Pirmo reizi tu mazo puiku izglābi no kaušļiem. Pateicos tev.

— Dievs, bet kad tad tu otro reizi atnāci? Es acis izskatīju, bet tevi neredzēju!

— Otro reizi es atnācu nabaga izskatā – jūs paši ar tēvu garoziņas grauzāt, bet man atdevāt svētku pīrāgu.

— Un trešo reizi? Varbūt trešajā reizē es tevi būtu atpazinis?

— Bet trešo reizi es kopā ar savu māti pie tevis nakšņoju. Esi laimīgs mans dēls, lai tev Dieva svētība!

No rīta puisēns pamodās un jautāja tēvam:

— Tēti, kur palika sieviete ar bērniņu? Skatās – neviena nav. Veltenīši, kurus mazajam puikam uzdāvināja, glīti stūrī stāv, uz galda svētku pīrāgs – gluži neskarts. Bet sirdī tāds neizsakāms prieks un laimes sajūta, kāds nekad dzīvē nav bijis.
Avots: http://pritchi.ru

Tulkoja; Ginta FS

Četras sultāna sievas

cetras-sultana-sievas3

Kādam sultānam bija četras sievas. Visvairāk viņš mīlēja ceturto – pašu jaunāko un maigāko. Viņš dāvināja tai skaistus, dārgus apģērbus, dārglietas, lutināja to, jo viņa bija jautra un priecēja gan acis, gan sirdi.

Viņš mīlēja savu trešo sievu – tā bija skaistule. Dodoties uz svešām zemēm, viņš vienmēr to ņēma līdzi, jo gribēja lai visi redz tās skaistumu, un vienmēr baidījās, ka viņa varētu to pamest un aizmukt pie cita.

Sultāns mīlēja arī savu otro sievu – tā bija viltīga intrigante. Viņa bija tā uzticības persona, vienmēr gudra, asu prātu un ārkārtīgi pacietīga. Kad sultānam bija kādas problēmas, viņš vienmēr vērsās pie otrās sievas, jo zināja, ka tā palīdzēs atrast problēmu risinājumu, un palīdzēs pārciest arī pašus grūtākos laikus.

Pirmā sieva bija pati vecākā un to viņš bija saņēmis mantojumā no nelaiķa vecākā brāļa. Tā bija ārkārtīgi uzticīga savam vīram un darīja visu, lai saglabātu un pavairotu viņa bagātības un varu, lai visa viņa valsts plauktu un zeltu. Neskatoties uz to, sultāns viņu nemīlēja – lai arī viņa mīlēja viņu. Viņš tai nepievērsa nekādu uzmanību.

Reiz sultāns smagi saslima. Viņš pārdomāja visu savu dzīvi – pilnu bagātības un krāšņuma un padomāja: “Tagad man ir četras sievas. Bet tad, kad es nomiršu, es palikšu viens.” Un viņš jautāja ceturtajai sievai:

— Es tevi vienmēr esmu mīlējis vairāk kā visas pārējās savas sievas, es tev esmu devis visu labāko, ko vien varēju, sargājis un lolojis. Saki man, vai tad, kad es nomiršu, tu esi gatava man sekot mirušo valstībā?

— Pat nedomā! – atbildēja ceturtā sieva un aizgāja pat neatskatoties. Viņas vārdi kā zibens ķēra sultāna sirdi.

Skaudrās sirdsāpēs viņš jautāja savai trešajai sievai:

— Es visu mūžu esmu tevi apbrīnojis. Tagad, kad mirstu, vai esi gatava man sekot ēnu valstībā?

— Nē! — atbildēja trešā sieva. – Dzīve ir tik skaista! Kad tu nomirsi, man tā turpināsies, es noteikti vēl reizi apprecēšos!

Sultāns noskuma – tās bija mokas un bēdas. Un tad viņš jautāja savai otrajai sievai:

— Es vienmēr esmu nācis pie tevis pec palīdzības, un tu vienmēr esi man palīdzējusi, un esi bijusi mans labākais padomdevējs. Tagad, kad mirstu, vai tu esi gatava man sekot?

— Man ļoti žēl, bet šoreiz es nevaru tev palīdzēt – atbildēja otrā sieva. Pats lielākais, ko varu tavā labā izdarīt, ar cieņu un godu tevi apglabāt.

Sultāns bija izmisis. Un tajā brīdī viņs izdzirdēja balsi.

— Es iešu tev līdzi visur, kur vien tu būsi, līdz galam!

Sultāns paskatījās balss virzienā un ieraudzīja savu pirmo sievu – bēdu un sāpju nomocītu. Viņš to gandrīz vai nepazina. Satriekts un izbrīnīts viņs teica:

— Man vajadzēja ar tevi būt mīļākam, uzmanīgākam, kamēr varēju tads būt. Bet es tevi nenovērtēju!

Katram no mums ir savas četras sievas.

Mūsu ceturtē sieva ir mūsu ķermenis. Un nav svarīgi, cik pūļu un mīlestības mēs tajā ieguldām, lai tas izskatītos un justos labi, bet tad, kad mirstam, tas mūs atstāj.

Mūsu trešā sieva ir mūsu karjera, stāvoklis sabiedrībā, nauda, vara. Kad nomirstam – tas viss paliks citiem.

Mūsu otrā sieva ir mūsu ģimene un radinieki. Nav svarīgi, cik mēs tiem palīdzējām, taču pats lielākais, ko viņi mūsu labā var izdarīt, pavadīt pedējā gaitā un saglabāt savās labajās atmiņās.

Un mūsu ceturtā sieva ir bieži mūsu pašu aizmirstā dvēsele, kuru aizmirsām, dzenoties pēc pasaulīgiem labumiem, varas, bagātības, stāvokļa sabiedrībā, veiksmes, baudām. Neskatoties uz to, dvēsele ir vienīgā, kas pavada mūs visur, kur vien esam.
Esiet gādīgi un uzmanīgi pret to, attīstiet viņu, sargājiet un saudzējiet. Tā mēs paši sev varam uzdāvināt vislieklāko un skaistāko dāvanu.

No krievu valodas tulkoja: Ginta FS