Tas spēks

“Ne jau nomirt tu baidies, Tu baidies dzīvot!”

Jā, mēs baidāmies dzīvot. Mēs baidāmies mīlēt un paust savu Mīlestību, baidāmies kļūdīties un tāpēc vispār neko nepasākam, baidāmies no pārmaiņām, baidāmies riskēt, baidāmies no sevis un baidāmies no apkārtējiem.
Kur ir bailes, tur nav Mīlestības, un tātad – arī Dzīves.
Varbūt ir pienācis laiks sākt dzīvot?…
Dažkārt Dievs tevi izaicina, lai beidzot tu sevī atklātu Spēku.
Tikai tā tu vari iziet ārpus savu ierobežoto priekšstatu rāmjiem.
Tevi ir jāizgrūž tik tālu, ka tev vienkārši būs jasamierinās.
Tikai tad, kad tava lepnība un augstprātība būs sagrautas, tu atklāsi sevī Spēku.
Taču šis Spēks nepieder tev. Tas ir Spēks, kuram piederi tu un kurš izpaudīsies caur tavu ķermeni.
Šis Spēks ir Dievs.
Kad tu pilnībā atsakies no sevis, no sava ego, tādi brīnumi kļūst iespējami.

Mudži
Foto: Jeremy Bishop

Nepārdzīvo! TAVS vilciens no tevis neaizies

Neatkarīgi no tā, ar kādām gudrām teorijām mēs cenšamies izskaidrot savā dzīvē notiekošo, mēs esam nolemti to visu piedzīvot. Ar prātu mēs varam nepiekrist tam, kas notiek, taču jebkurā gadījumā mums nāksies to visu piedzīvot.

Šajā kontekstā es runāšu par šķiršanās pārdzīvojumiem un pieredzi.

Psihoterapeiti iemīlējušos pat nekonsultē. Šis stāvoklis dažkārt tiek klasificēts kā īpaša psihisku traucējumu forma, kura nav ārstējama. 
Apzinīgi psihologi tādos gadījumos atzīst savu bezspēcību un saka: “Tas vienkārši ir jāpārdzīvo”.
Tam nav izgudrotas nekādas psiholoģiskās pieejas, tehnikas, zāles, kas varētu ātri kupēt situācijas, kas saistītas ar šķiršanos no reiz mīlēta cilvēka.
Psihologs var tikai pamudināt cilvēku veikt izlēmīgākas darbības savos meklējumos un pavadīt viņu šajā ceļā, lai tas nesadarītu muļķības. Taču pati mīlestības dzirksts ir brīnums, kas nepakļaujas nekam un nevienam.

Pirmkārt ir svarīgi atzīmēt to, ka eksistē “akla” mīlestība, kurā ir daudz kaisles, daudz bioķīmijas, daudz mīlestības neprāta. Tā mums tiek dota vien tāpēc, lai pēc tam tai būtu laiks transformēties “Redzošā Mīlestībā”.

Minēšu piemēru. Lūk, kas notika ar mana laba drauga vecākiem.
Kad draugam bija 11-12 gadi, tēvs sāka piestaigāt pie kaimiņienes lai “salabotu ūdens maisītāju”. Tas ļoti bieži tecēja. Viņš to remontēja gandrīz katru dienu, pa divām trim stundām. Pāris mēnešus. Tāds ļoti problemātisks ūdens maisītājs bija gadījies… Reiz viņš atgriezās mājās un teica sievai: “Ira, es aizeju.” – “Kur tu aizej?” – “Es tagad dzīvošu ar Ļubu”. Un viņa viņu atlaida.Ko nozīmē “atlaist”? Tas nozīmē atlaist psiholoģiski, iekšēji, ekonomiski – visos līmeņos.

Es viņai jautāju: “Irina Petrovna, kā jums tas izdevās?”
Un viņa atbildēja: “Pateicoties šim cilvēkiem, es 15 gadus biju laimīga. Un man ar to pietiek. Ja tagad viņam ir svarīgi būt laimīgam savādākā nekā es to saprotu veidā, bet gan tā, kā to saprot viņš, lai ta arī notiek. Es līdz kapa malai viņam būšu pateicīga par to, ko viņš man ir devis.”

Man šķiet, ka dažkārt Mīlestība slēpjas spējā atlaist cilvēku kaut rīcības  līmenī: neiejaukties, nelīst ar savām manipulācijām otra dzīvē. Vienkārši likt cilvēku mierā. Īsta Mīlestība prot atlaist.

Gadās, ka meitenes saviem puišiem saka: “Klausies, tu esi man apnicis ar savu mīlestību! Liec mani mierā!”
Un tieši spējā likt mierā cilvēku, var izpausties tava mīlestība.

No Apustuļa Pāvila mēs zinām, ka “mīlestība nemeklē savu”…
Ja mīļotā cilvēka tēls (bet ne abpusējas mīlestības) neliek mieru, vajā, jūtas aizēno prātu, mēs vēlreiz domās tam pateicamies un atlaižam.
Mēs varam to skaitīt kā mantru paši sev, sevī mītošajam tēlam: “Liels paldies tev par to, ka tu biji manā dzīvē. Es tevi atlaižu”. Mēs pateicamies Dievam par šo situāciju un atlaižam cilvēku. Pateicībā slēpjas milzīgs dziedinošs spēks.

Ja cilvēks no mūsu dzīves jau ir aizgājis, bet mēs nevaram saprast vai viņš “atgriezīsies vai neatgriezīsies?”, “kā likt viņam atgriezties?”, “varbūt pamēģināt vēlreiz parunāt?”, tad, visticamākais, mēs mīlam šo savu paša sajūtu pret šo cilvēku, nevis viņu pašu, jo viņš neizvēlas būt ar mums.

Reiz bija gadījums, kad man nācās konsultēt kādu puisi, kuru pameta meitene. Viņš atradās uz ļoti smagas dvēseles krīzes robežas. Viņš vairs neticēja Dievam. Mēs kopā ilgi mācījāmies atlaist.
Es viņam izstāstīju kādu stāstu par kādu rakstnieku, kurš bija noķēris savvaļas koijotu un to pieķēdējis. Koijots ļoti ilgi centās izrauties uz mežu, ieskrējienā centās pārraut ķēdi, tā līdz asinīm noberžot sev kaklu. Tāda ir viņa daba, kas nav mierā ar nebrīvi. Un rakstnieks saprata: ja mīli, atlaid. Ja koijots patiešam ir tavs, viņš pie tevis atgriezīsies. Ja nav tavs, viņš nekad nebūs ar tevi laimīgs.

Ja attiecības pārtraucot, tu esi ieciklējies uz sāpēm un traģiku, un tas līdzinās uzmācīgai idejai, tad vajag iemācīties ar gribasspēka palīdzību pārslēgties no uzmācīgajām domām un pieslēgties dzīvei “šeit un tagad”, un iziet no ieciklēšanās.

Šajā stāvoklī visbīstamāk ir steidzīgi sākt meklēt citu “objektu” lai pārslēgtos uz intensīvām jūtām. Kad “iemīlēšanās nervs” ir stipri iekaisis, nesteidzies meklēt “mīlestību” kādā citā. Atpūties, atlabsti no mīlestības karsoņa, pacenties nonākt normālā, parastā stāvoklī. Ja sirdī otra cilvēka tēls vēl ir dzīvs, tad jauna iemīlēšanās būs tikai cenšanās pārnest savas jūtas no iepriekšējā partnera uz nākamo.

Par līdzīgām situācijām vēsta daudz anekdošu, ka vīrs, kurš ir kopā ar vienu sievieti, kaisles uzplūdā otru sauc viņas vārdā… Šis joks patiesībā raksturo neapzinātu vēlmi ar jaunu kaisli kompensēt zaudējumu. Un vēl, šajā gadījumā mēs negodīgi rīkojamies attiecībā pret jauno partneri.

Ir ļoti daudz nekonstruktīvu iemeslu, kāpēc cilvēki precas. Viens no tiem ir viedoklis par to, ka tuvojas kritiskais vecums. Cilvēks domā: “Man jau ir 30 gadu, tāpēc kaut kā jāpacenšas apprecēties”. Tas ir apmēram tāpat, kā stacijā iekāpt pirmajā vilcienā, kas pagadās ar domu “Kaut kur taču vajag braukt!”
Bet varbūt tev nekur nav jābrauc?

Ticīgi cilvēki parasti, pirms dodas laulībā, parunājas ar Dievu, pajautā Viņam, ko Viņš domā par šīm laulībām.
Tu vari nostāties Dieva priekšā un skaļi jautāt: “Dievs, lūk, tāda situācija. Tu redzi šo cilvēku, tu redzi, kas šobrīd notiek manā sirdī. Es zinu, ka no Tevis man nāk visi manas dzīves labumi. Es vēlos dzirdēt, ko Tu man vēlies teikt. Es gribu dzirdēt Tavu gribu.”
Ja esmu pārliecināts, ka Dievs nav nekāds ļaunais, kurš atņem visu labāko. Ja es ar visu savu sirdi saprotu, ka Viņš ir Mīlestība, tad es uzticu Viņam visus savas dzīves apstākļus, visas situācijas, visus cilvēkus.
Daudziem cilvēkiem Dievs asociējas ar vārdu “Nedrīkst”. Taču, ja Dievs ir Mīlošs Tēvs, tad es tā arī saku: “Tēvs, atklāj un parādi! Es gribu zināt, kāda ir Tava griba. Es esmu gatavs uzticēties Tev un mācīties no Tevis šajā un citās situācijās”.
Ja mēs uzticamies Dievam, tad gadījumā, ja Tēvs atņem mums mūsu mīļoto rotaļlietu, mēs atbrīvojam savas sažņaugtas dūrītes, saprotot, ka Dievs labāk tiks ar to galā un labāk zin, kas mums šobrīd vajadzīgs.
Savukārt neticīgs cilvēks meditācijā var ieklausīties sevī, ieraudzīt situaciju zemes dzīves perspektīvā mūžības ceļa perspektīvā…

Vēlos uzmundrināt visus iemīlējušos, kurus kāds ir pametis vai atstūmis. Ja mīļotais cilvēks var no tevis aiziet, tad tavs liktenis no tevis neaizies. Ja kāds no tavas dzīves ir aizgājis, tas nozīmē, ka tas nav tavs liktenis. Tavs liktenis, tavs vilciens no tevis nekad neaizies.

Igumens (pareizticīgo klostera priekšnieks) Jevmenijs
Foto: Jonathan Borba
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam

Kāds viedais stāsts.

Reiz zemnieks iesēja labākos graudus, pirms tam rūpīgi sagatavojot augsni. Visu viņš izdarīja pēc vislabākās sirdsapziņas un ļoti akurāti. Tomēr lielākā daļa ražas nesaprotamu iemeslu dēļ gāja bojā. Tā nelielā ražas daļa, ko viņš spēja saglābt, palīdzēja ziemā izdzīvot viņam un viņa ģimenei. 

Tomēr, ja nebūtu iepriekš iekrātie krājumi, ģimene ziemu nepārciestu.

Nākamajā gadā zemnieks vēl centīgāk rūpējās par jauno ražu. Laiks bija brīnišķīgs un labība izauga lieliska. Taču pāris nedēļas pirms pļaušanas savilkās biezi mākoņi, sākās pērkona negaisi un spēcīga krusa nopostīja visu labību. Un atkal, tā, ko zemnieks bija novācis, pietika vien lai knapi izdzīvotu.

Taču, neskatoties uz visām dabas katastrofām, bija jārūpējas par ģimeni, tāpēc nākamajā gadā zemnieks aizņēmās graudus un atkal devās uz savu lauku, lai to sagatavotu sēšanai.

Līdz sējai bija atlikusi nedēļa, kad zemnieks saslima, saslima arī abi viņa palīgi – dēli.

Viņš gulēja gultā un saprata, ka viss zudis, ģimene nolemta bada nāvei, un visi viņa pūliņi ir velti. Sākumā tās bija tikai neveiksmes, kas vēlāk pārvērtās nelaimēs. Un tagad tas ir ne tikai ārpusē, bet arī viņā, viņa ķermenī. Pēkšņi prātā iešāvās salīdzinājums – šīs slimības un nelaimes arī ir raža.

Jā, nākotni var vadīt, izmainot apkārtējo pasauli: izvēloties labākos graudus, labākās zemes. Taču izrādās, ka tas nav galvenais. Izrādās, ka svarīgāk nākotnei ir mūsu iekšējais stāvoklis, un pašas galvenās sēklas ir mūsu dveselē.

Kāda būs mūsu dvēsele, tāds būs mūsu liktenis. Ja kaimiņam ir sabojāta dvēsele, viņš nodzers un notrieks savu ražu. Bet, ja pat aizdomāsies, sāks sēt, kopt laukus un pļaut, vienalga ražas nebūs.
Zemnieks murgos un karsonī gultā pavadīja vairākas dienas. Viņš pārstāja domāt par materiālajām lietām un maizes riecienu. 

Neskaidrais minējums par to, ka mūsu dvēsele saistīta ar likteni, kļuva arvien spilgtāks. Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja uz plaukta Bībeli, kuru agrāk vispār nebija ievērojis.

Drebošām rokām viņš to paņēma un uz labu laimi atšķīra lapu: “Ja jūs Manos likumos staigāsit un Manus baušļus turēsit un tos pildīsit, tad Es jums došu lietu savā laikā, un zeme izdos savu ražu, un koki nesīs savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīnogu novākšanas laikam, un vīnogu novākšanas laiks sniegsies līdz sējas laikam, un jūs bagātīgi ēdīsit savu maizi un dzīvosit droši savā zemē…

Un pēkšņi slimajam, bezspēkā gulošajam cilvēkam atnāca atklāsme. Viņš pastāvīgi bija aprunājis un nosodījis savu neceļos nonākušo kaimiņu. Viņš pastāvīgi bija neapmierināts ar savu dzīvi un likteni, un vienmēr uzskatīja, ka raža ir pārāk maza. Viņš pastāvīgi apvainojās uz cilvēkiem, kuri nepareizi uzvedās. Tā vietā, lai no sirds viņiem pateiktu savas domas un atturētu no nepareiziem lēmumiem, viņš tos vienkarši nosodīja un dusmojās uz tiem.
Pēc laiciņa viņš nolika Bībeli malā un sajuta, ka kaut kas ir mainījies. Viņš vēlreiz paņēma to rokās, atkal uz labu laimi atšķīra lapu un lasīja: “Nezodziet un nekrāpiet, un nemelojiet saviem tuvākajiem!… Nezvēriet manā vārdā melīgi un nesagāniet sava Dieva vārdu – es esmu Kungs!… Neapspied un neaplaupi savu tuvāko! Lai algādža alga nepaliek pie tevis līdz rītam… Nelādi kurlo un neliec priekšā kāju aklajam, bīsties Dieva – es esmu Kungs!… Nedari netaisnību tiesā – neiztopi nabagam, nedod priekšroku dižajam, bet tiesā savus tuvākos taisnīgi! Nestaigā savā tautā baumodams, nealksti sava tuvākā asiņu – es esmu Kungs!… Nenīsti sirdī savu brāli, pamāci savu tuvāko, lai tu neesi līdzvainīgs… Neatriebies un nedusmo uz savas tautas ļaudīm, mīli savu tuvāko kā sevi pašu – es esmu Kungs!”

Izrādās, ka garīgo attiecību likumi ir ne mazāk svarīgi kā fizisko parādību saikne. Fiziskais var ietekmēt un veidot garīgo. Bet garīgais ietekmē un vada fizisko. Taču garīgais, izrādās, ir daudz svarīgāks.

Savukārt fiziskais patiesībā ir tikai papildinājums garīgajam un instruments tā attīstībai.

Zemnieks paskatījās sev apkārt un izbrīnīts ievēroja, ka pasaule kļuvusi brīnišķīga. Viņš saprata, ka ļoti mīl savu sievu, kaut arī agrāk nemitīgi bija viņai pārmetis un pieprasijis aklu pakļaušanos.
Viņš apzinājās, cik ļoti mīl savus bērnus, kurus agrāk pat ievērojis nebija.

Pēkšņi viņš atskārta, ka tagad vairs nenosoda savu kaimiņu un attieksme pret to kļuvusi kā pret mazu bērnu, kuru nevajag nosodīt, bet arī nevajag padarīt atkarīgu no savas pastāvīgās palīdzēšanas. Ka palīdzēt vajag nevis viņa ķermenim, bet dvēselei, palīdzot tai attīstīties.
Tovakar viņš aizmiga laimīgs, neskatoties uz to, ka nākotnes it kā nebija. Viņš nebija pārliecināts par to, ka varēs apsēt lauku un izveseļoties. Taču tagad maizes rieciens nebija pati galvenā viņa laimes mēraukla. Viņš apzinājās, ka ikdienas rūpes par materiālo labklājību bija nomākušas rūpes par paša dvēseli. Tikai tagad viņš saprata, ka patiesībā daudzus gadus bija dzīvojis būdams nelaimīgs.
Dvēsele jau sen vairs nedziedāja un pasaule bija zaudējusi visas krāsas. Viņš nemitīgi bija sev iegalvojis, ka pilni apcirkņi ir pati galvenā vērtība. Bet tagad slims būdams, tuvu nāvei, viņš pēkšņi saprata, ka arī viņa dvēsele pedējos gados bija ievākusi ražu, kas sastāvēja no vienaldzības, neapmierinātības un skopuma.
Ir viens pārbaudīts veids kā samazināt dvēseles ciešanas: pārslēgties uz materiālajām vērtībām, un pārliecināt sevi, ka galvenais ir nauda un materiālie labumi. Ja mēs aizmirstam par dvēseli, tad nemaz nepamanām, kā tā cieš.
Un tagad slims un mirstošs, zemnieks atcerējas veco patiesību: ” Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam”.

Tikai tagad viņš saprata, ka pati lielākā laime ir tad, kad dvēsele ir laimīga. Un, neskatoties uz nolemtības sajūtu, viņš aizmiga laimīgs.
Viņš gulēja kā bērns, bet no rīta pamodies, saprata, ka jūtas vēl briesmīgāk. Viņš nevarēja paelpot un viss ķermenis sāpēja. Tomēr kaut kas bija mainījies. Nepatikšanas, zaudējumi un pat fiziskās sāpes neradīja grūtsirdību un neapmierinātību ar likteni. Sāpes bija padarījušas viņu labestīgāku un iecietīgāku.Sāpes lika viņam aizmirst par ķermeni un tiekties pretī dvēselei.
Ja ķermeņa izdzīvošanai ir vajadzīga maize, tad dvēseles dziedināšanai un atveseļošanai vajadzīga mīlestība.
Šīs sēklas, kuras dāvina Radītājs vienmēr ir tīras un glābjošas. Jo vairāk cilvēks cieta, jo lielāku mīlestību pret Dievu viņš izjuta. Vēl dažas dienas viņš slimoja, bet pēc neilga laika viņš jutās daudz vieglāk ne tikai dvēseliski, bet arī fiziski. Viņš izbrīnā konstatēja, ka arī dēli ir atveseļojušies, un saprata, ka viņa attieksme pret dzīvi bija padarījusi slimu ne tikai viņu, bet arī viņa bērnus. Pēc nedēļas viņš izgāja laukā un kopā ar dēliem sāka sēt graudus. Pēc tam bija gan salnas gan lietus, taču, neskatoties uz to, raža bija lielāka par iepriekšējiem gadiem, vārpas bija spēcīgas un nebija sapuvušu graudu.

© Sergejs Lazarevs
Foto: Rehan Verma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pati augstākā kārtība

Kādā dzīves posmā vairums cilvēku sāk apzināties, ka ir ne tikai piedzimšana, augšana, laba veselība, prieki un uzvaras, bet arī zaudējumi, neveiksmes, slimības, vecums, sabrukšana, sāpes un nāve.

Parasti viņi to apzīmē kā “labs” un “slikts”, kārtība un nekārtība.
Arī dzīves “jēgu” cilvēki parasti asociē ar to, ko sauc par “labu”, taču šo labo parasti apdraud iznīcība, sakāve, sabrukšana; tam draud jēgas zudums un “sliktais”.
Tad jebkuri paskaidrojumi un attaisnojumi izrādās nepieņemami un dzīve zaudē jēgu.
Vienalga nekārtība agri vai vēlu, gaidi to vai negaidi ielauzīsies jebkura cilvēka dzīvē, neatkarīgi no tā, cik viņam ir apdrošināšanas polišu. Jo viņš var pēkšņi nonākt gan zaudējuma gan negadījuma, slimības, spēju zuduma, vecuma vai nāves varā.
Tomēr nesakārtotības ienākšanas cilvēka dzīvē un līdz ar to arī reiz ar prāta palīdzību atrastās jēgas zudums, var pavērt durvis uz daudz augstāku kārtību.
“Jo pasaules gudrība ir neprāts Dieva priekšā” teikts Bībelē.

Kas tad ir šī pasaules gudrība? Domu kustība un nozīme, kuru nosaka tikai domāšana.

Domāšana šķiro situācijas vai notikumus un padara tos izolētus. Tā nosauc tos par labiem vai sliktiem, tā, it kā tie varētu eksistēt paši par sevi.

Ja tu pārāk paļaujies uz savu domāšanu, tava realitate kļūst fragmentāra. Šī fragmentācija ir ilūzija, kas šķiet pat ļoti reāla, kamēr tu atrodies tās slazdos. Un tomēr, Visums ir neredzami vienots vesels, kur viss ir saistīts un nav nekā izolēta.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir, Kas Ir

Tagadni tieši tāpēc arī sauc par tagadni, ka tikai tajā ir viss, un, pirmkārt, jau tu pats esi reāls.

Tajā nav vietas fantāzijām par nākotni, kuras vēl nav, un sapņiem no pagātnes, kuras vairs nav.

Tagadne ir dievišķīga, tāpēc, ka tikai tajā – šeit un tagad mājo Dievs.

Tagadne patiesībā ir vienīgā patiesības mājvieta vai patiesās vienotības mājvieta.

Tagadnē nav karmas, nav vainas, nav baiļu. Tajā nav ciešanu, jo katrs tavs solis ir pareizs un harmonisks. Tajā nav pat nāves, jo tagadne vienmēr ir dzīvība visā tās neaptveramajā pilnībā.

Nebēdz no tagadnes. Iemājo tajā ar visu savu ķermeni un dvēseli un tu varēsi ieraudzīt visas lietas un visu ap tevi notiekošo tādu, kāds tas ir. Tu sāksi redzēt pasauli ar Dieva acīm, kura vārds: IR, KAS IR.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgādinājums

Kāpēc saules gaisma dara mūs laimīgus? Tāpēc, ka tā mums atgādina par mūsu iekšējo Gaismu.Kāpēc rozes smarža mūs priecē? Tāpēc, ka tā mums atgādina par mūsu iekšējo Skaistumu.
Mierīga ainava atgādina mums par mūsu Dvēseles mieru.
Bezgalīgās debesis liek sirdij ietrīsēties, jo mēs atceramies par savu Bezgalību.
Mēs jūtamies droši, kad dzirdam viedus vārdus, tāpēc, ka tie mums atgādina to patiesību, kuru mēs jau sen zinām.
Tīrība un nevainība atver mūsu sirdis, jo mēs atceramies par savu tīrību un nevainību.
Kapēc mēs raudam, kad sastopamies ar labiem darbiem? Tāpēc, ka tie mums atgādina par mūsu mīlestību pret visu.Mūzika mūs sajūsmina, tāpēc, ka mēs atceramies par savu iekšējo harmoniju,
Mēs nenoguruši meklējam Dievu, jo Viņš mums atgādina par mūsu patieso “Es”.
Mēs esam brīnišķīgi. Tad kāpēc mēs meklējam ārpus sevis to, kas ir mūsos?

Roberts Elias Nadzemi “Mūsdienu viedie stāsti”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

@mīlestība #prieks #laimessajūta #mīlētsevi

Es vienmēr atcerēšos…

Sagāna

Es vienmēr atcerēšos tos brīžus, kad gribējās apstādināt laiku. Tam, kurš mīl dzīvi, nekad nepietiks vārdu, lai to aprakstītu. Dienas skaistums, nakts burvība. Galvas rebonis no vīna un jutekliskām baudām. Maiguma vijoles, darba azarts, veselība. Neaptverama laime pamosties no rīta, zinot, ka priekšā ir vesela diena, milzīga diena, pilna prieka un rūpju. Un var tikai pabrīnīties par to, kamēr miegs tevi neietin līdz nākamajam rītam.
Es nekad neatradīšu vārdus, lai pateiktos debesīm, vai Dievam, vai manai mammai par to, ka es piedzimu šajā pasaulē, kur viss ir domāts man.

Francuāza Sagāna
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un Dievs saka

Dievs saka

Un Dievs saka:
“Lai ko arī tu iemīlētu stiprāk par mani, es tev to atņemšu…”
Un, vēl:
“Nesaki: es neizdzīvošu bez viņa – es izdarīšu tā, ka tu izdzīvosi. Mainīsies gadalaiki, koku zari, kas kādreiz devuši ēnu, nokaltīs, pietrūks pacietības, mīlestība, kuru tu domāji patiesu esam, pametīs tevi, tu būsi apjucis. Tavs draugs izrādīsies ienaidnieks, bet ienaidnieks pēkšņi kļūs par draugu – tāda ir šī dīvainā pasaule. Viss, ko tu uzskatīji par neiespējamu, piepildīsies…”
“Nenokritīšu” – tu teiksi un nokritīsi, “nekļūdīšos” – un kļūdīsies. Un pats dīvainākais šajā pasaulē – “tās ir beigas” – tu teiksi, un vienalga dzīvosi.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Svarīga saruna

paslepes6

Viss notika tieši tā, kā viņš bija iedomājies.
Caururbjošu sāpi nomainīja atvieglojuma un miera sajūta. Garš tunelis ar gaismu tā galā… Tur viņu sagaidīja divi eņģeļi un nesa kaut kur augšup, vismaz tā viņš juta. Drīzumā viņi attapās ļoti skaistā troņa zālē un tronī sēdēja Viņš!

– Svētais Dievs, cik ļoti es priecājos tevi redzēt! – iesaucās ceļotājs un no acīm viņam sāka ritēt asaras.
– Es tik ļoti gaidīju šo mirkli, es tik ļoti biju noguris no Zemes dzīves un tik ļoti vēlējos ar tevi parunāties… Viņš bija gatavs krist uz ceļiem Dieva priekšā, taču Dievs, skaists un majestātisks sirmgalvis ar savu daiļrunīgo skatienu viņu apstādināja.

– Tagad tev vairs nav ne vajadzības ne arī jēgas locīt ceļus manā priekšā, gribu ar tevi runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Ceļotāja acis iemirdzējās.

– Paldies! Svētais Dievs, ar nepacietību gaidu, ka tu mani pieņemsi savā paradīzē. Es savā dzīvē biju godīgs un taisnīgs cilvēks, izpildīju visu nepieciešamo, gāju baznīcā, lūdzos, gavēju, ziedoju baznīcai, veltīju sevi kalpošanai citiem… Es izdarīju visu, ko tu no manis prasīji. Un es parāk ilgi cietu. Un esmu ļoti noguris. Mana dvēsele ir iztukšota. Lūdzu, mierini mani, piepildi mani ar gaismu un siltumu. Atver man savus paradīzes vārtus.

Un lai arī ceļotājs ļoti gaidīja uzslavu, viņš to nesaņēma. Zālē iestājās klusums. Dievs domīgi skatījās uz savu kārtējo dēlu, viņš to bija darījis neskaitāmas reizes. Viņš sakopoja savus spēkus, lai ar iedvesmu un jūtām atkārtotu tos vārdus, tos svarīgos vārdus, kurus bija jādzird katram cilvēkam.

– Beidzot viņš vērsās pie ceļotāja, kurš jau bija kļuvis nemierīgs: – saki man, kāpēc esi tik pārliecināts par to, ka nokļūsi paradīzē? Nāc, kopā paskatīsimies uz dzīvi, kuru esi nodzīvojis. Un tajā pašā mirklī viņiem priekšā atvērās milzīgs ekrāns.

– Tas, ko tu atcerēsies, parādīsies šeit – uz ekrāna, un arī tas, ko es vēlēšos tev parādīt.
Skaties! – teica Dievs, – atceries to, kā tu atnāci pie manis.

– Dievs, es to izdarīju apzināti, kad man bija 20 gadu. Visi man apkārt bija ticīgie un es sapratu, ka tas ir arī mans ceļš. – Uz ekrāna momentā parādījās kristību aina.

– Piedod man, Dārgais cilvēk! Vai tu patiešām saprati, ka tas ir tavs ceļš, vai arī izdarīji to tāpēc, ka visi tev apkārt tā darīja?

Ceļotājs samulsa.

– Patiesību sakot, nezinu. Es jau sāku šaubīties par sevi.

– Šaubas ir labi, teica Dievs. Šaubas ir patiesības draugi. Katru reizi,  kad tu šaubies, pajautā savai sirdij. Viņa zin atbildi. Nekādā gadījumā neuzticies savam prātam. Problēma ir tā, ka vairums cilvēku dzīvo ar prātu un nekad neklausa tam, ko saka sirds.
Uz ekrāna ceļotājs ieraudzīja savus vecākus, vienu no parastajām ikdienas mājas scēnām.
– Redzi, viņi pat neiedomājas, ka sirds prot runāt. Zini, kāds pazīstams rakstnieks tā arī uzrakstīja “Gore ot Uma”. Tas ir par to.

– Es taču esmu lasījis to grāmatu, – priecīgi iesaucās ceļotājs, – taču droši vien nesapratu. Un viņa balss kļuva skumja. Un viņš domīgi teica:
– Vai tad klausīties sirdsbalsī nav bīstami? Sirds taču ir tik mainīga. Vai tad cilvēkam nav jābalstās uz savu izlēmību un gribu?

– Nē, mans draugs, sirds un sajūtas, kas nāk no tās, ir spēcīgākas un svarīgākas. Tu taču zini to, ka tavs prāts var 1000 reizes izskaidrot, kā ir pareizi, taču tu nespēsi to izdarīt, jo sajūtas būs spēcīgākas. Paskaties uz šo cilvēku, – ceļotājs uz ekrāna ieraudzīja alkoholiķi, kurš trīcošām rokām centās atvērt pudeli. – Viņš jau 1000 reizes bija sev teicis, ka dzert ir kaitīgi. Taču vienalga to dara, tāpēc, ka sajūtas viņam to liek darīt. Kādas tieši, tas, protams, ir jautājums. To viņam vēl nāksies noskaidrot, ja vien vēlēsies iziet no šī apburtā loka.

– Bet es iemācījos apspiest savas jūtas, uzskatot tas par grēcīgām. Tātad man nebija taisnība? – jautāja cilvēks. Dievs pasmaidīja. – tu taču mums iedevi Bībeli, kur rakstīts, kā jāuzvedas, ka jātiecas pēc dievbijības, jānomierina savs ego un miesa, jābūt pazemīgiem … Es taču dzīvoju tā, kā māca šī grāmata! – iesaucas ceļotājs. – Vai tad tā nav tava?! Un viņa balsī ieskanējās izmisums.

– Bībeli uzrakstīja cilvēki. Viņi izdarīja ļoti daudz ko labu un pareizu, taču arī ļoti daudz ko kļūdainu un apzināti melīgu. Uz ekrāna paradījās divi cilvēki un ceļotājs saprata, ka tie strīdas dēļ uzrakstītā Bībeles teksta. Un gala rezultātā viens otram iedūra ar nazi. Dievs vēroja ceļotāja reakciju – Tur pareizi ir uzrakstīts, ka es esmu Mīlestība. Bet vai tu zini, kas ir Mīlestība? – Dievs pasmaidīja, ceļotājs klusēja. – Tu atkal šaubies?

– Nē, es zinu, – iesaucās ceļotājs, – es tik daudzas reizes esmu jutis mīlestību, kad skaitīju lūgšanas. Es  biju kā apburts no šīs saldās ekstāzes un nevēlējos iziet no šī stāvokļa, tas bija tik brīnišķīgi! – un viņš ieraudzīja sevi baznīcā, lūgšanās, un atcerējās, kā ielika tajās visu savu kaisli.

– Nē, teica Dievs, – tas nav tas. Piedod manu rupjību, taču tas ir ne par ko. Cilvēki tā dara ļoti bieži pieņem iemīlēšanos par mīlestību, kad galva reibst un gribas griezties dejā kā tauriņam. Arī tas nav tas! Mīlestība ir daudz vienkāršāk un spēcīgāk. Tā ir vienotība. Zini, kas ir vienotība?

Vai esi kādreiz to jutis? Iekšēji savienoties ar kaut ko vai kādu ir mīlestība. Tas ir jasajūt. Bībelē tas nav rakstīts. Kad notiek tāda vienotība, no tās vienmēr kaut kas dzimst. Mīlestība pieaug. Piemēram no prāta un problēmas vienotības rodas risinājums, no mākslinieka un dzīves vienotības rodas mākslas darbs, no cilvēka vienotības ar savu ķermneni rodas veselība, no sievietes un vīrieša vienotības  rodas bērns. Lūk, kas ir mīlestība! Es esmu vienotība! Cilvēks pats kļūst par Dievu savienojoties ar visu esošo un tad viņš var radīt…

– Nē, bērns var piedzimt arī izvarošanas rezultātā. Kāds tam sakars ar mīlestību? – iebilda ceļotājs, viņš patiešām centās saprast.

– Jā, atbildēja Dievs, no ķermeņu savienošanās rodas viens bērns, no dvēseļu savienošanās – pavisam cits, tas tiesa. – Uz ekrāna visu šo laiku zibēja atbilstoši videokadri. – Jūs, visi cilvēki tiecaties pēc laimes. Jūs visi man to lūdzat! Jūs aizmirstat, ka laime ir sajūta. Bet sajūtas dzīvo sirdī. Kā jūs varat būt laimīgi, nekad neklausoties savā sirdī? Ja neklausies sirdī, bet dzīvo kā vajag, kā rakstīts vai kā māca citi cilvēki, var uz visiem laikiem pazaudēt gan mīlestību pret sevi gan mīlestību pret pasauli. Domā bez tā var dzīvot? Tu teici, ka esi noguris un iztukšots. Bet tu taču dzīvoji pēc Bībeles. Ko tu izdarīji nepareizi? Sekojot saviem uzskatiem par pareizu dzīvi, tu apspiedi savas vēlmes. Bet tieši caur tavām vēlmēm es tev sūtu tavas dzīves mācību stundas, kuras izejot un ar kurām savienojoties, cilvēki izjūt laimi.

Apspiežot savas vēlmes, cilvēki atņem sev savas attīstības iespējas. Bet es taču jūs sūtu uz Zemes, lai jūs attīstītos, lai jūs palielinātu mīlestību savā sirdī. Es redzu, ka tu šobrīd esi pavisam pazaudējies un sanīcis. Dievs pastiepa roku un kā gādīgs tēvs noglāstīja ceļotāja vaigu un tas uzreiz kļuva mundrāks.

– Ļauj es tev vienkāršos vārdos visu paskaidrošu, – silti un maigi Dievs teica. – Novāciet ekrānu, mums tas vairs nebūs vajadzīgs. Klausies mani. Cilvēks ir dzīves apstrādes mašīna. Es sūtu jūs uz Zemi, lai jūs mācītos, attīstītos un pārveidotu negatīvu savas sirds pozitīvajā spēkā. Tikai sirdij ir spēja uzņemt negatīvo enerģiju (visu slikto, nodevību, sāpes….), savienoties ar to, piedot un atlaist no sevis jau pavisam ko citu – labāku un gaišāku. Un šajā procesā prātā saglabāsies apziņa, atmiņa un pieredze. Tā ir tevis izietā apmācība. Savukārt sirdī pieaugs mīlestība. Un tad cilvēks būs laimīgs. Un līdz šīm situācijām tu nonāc ar savu vēlmju palīdzību.

Vai redzi, kas notiek, kad tu paud savas vēlmes?

Izbrīnītais ceļotājs nespēja bilst ne vārda. Viņš sāka saprast. Dievs kādu brīdi klusēja, ļaujot cilvēkam aptvert viņa teikto.

– Kad tu man pateici pedējos vārdus, – beidzot ceļinieks ar grūtībām sāka runāt, – es sajutos tā, it kā mani būtu ķērusi zibens šautra. Es pēkšņi ļoti daudz ko sapratu! Bet saki, kāpēc tu šo neatklāj uzreiz, kad mēs atnākam uz zemes? Cilvēks piedzimst un viņam uzreiz iedod šīs zināšanas, lai viņš uzreiz zinātu, kā pareizi dzīvot un ko pareizi darīt?

– Es vēlētos, lai jūs mani meklētu. Zini, ja tu būtu atnācis šajā pasaulē un uzreiz saņemtu visu, tu sāktu mani ienīst. Jo es tev būtu atņēmis iespēju spēlēt varenu spēli, kura nes tik daudz prieka. Atceries, kad tavi bērni bija maziņi, tu ar viņiem spēlēji paslēpes. Vai tad tu neatceries viņu smaidīgās sejiņas, kad viņi slēpās un tu viņus atradi? Lūk, bērni tajā vecumā vēl atcerās, kas ir kas, viņi zin šo spēli. Bet pieaugušie aizmirst. Es ļoti vēlējos, lai tu mani meklē, jo tas apmierinājums mirklī, kad esi atradis, nav ne ar ko salīdzināms. Tu neatradi. Bet atradīsi nākotnē.

– Mīļais Debesu Tēvs, es tikko tevi pa īstam atradu. Tu mani sūtīsi uz paradīzi?

– Tu būsi pārsteigts, bet nekādas paradīzes nav. Ir tikai nepārtraukts dzīves cikls. Es atkal tevi sūtīšu uz Zemi. Paradīze un elle abas ir uz Zemes. Un katrs pats izlemj, kur viņam būt.

– Bet es taču atkal atnākšu kā balta papīra lapa, – iebilda ceļotājs. Es visu aizmirsīšu! Aizmirsīšu to, ko Tu šobrīd man saki!

– Jā, kā balta papīra lapa. Un atkal sāksi meklēt. Taču šoreiz tev būs vieglāk. Tu sajutīsi šo zināšanu, kā draugu, kuru neesi sastapis daudzus simtus gadu. Tu atpazīsi. Un tu būsi ļoti  laimīgs. Tu esi gatavs atgriezties?

– Nē, nē! Es gribu vēl ar tevi aprunāties. Es vēl ne visu sapratu. Bet kā saprast, kurām vēlmēm sekot un kurām ne? Ja es sekošu visām savām velmēm, tad drīz vien nonākšu dzīvnieka līmenī. Es vienkārši sākšu ēst, dzert, gulēt, nodarboties ar seksu un viss. Kur manas vēlmes mani aizvedīs?

– Tieši tam tev ir sirds, lai sajustu, kurām vēlmēm sekot un kurām ne. Cilvēks ir līdzsvars. Gaismas un tumsas līdzsvars. Tu nevari dzīvot pavisam bez tumsas, jo tikai tā tev ļaus saprast, kas ir gaisma. Tu taču mācies. Kā var saprast, kas ir gaisma, nezinot, kas ir tumsa?! Kā var saprast, kas ir siltums, ja neesi izjutis aukstumu? Kā var nonākt pie īstas taisnības, ja neesi izjutis grēku?

– Ak, Dievs! – iesaucās ceļotājs. – Tātad cilvēki, kuri ienīst grēku, atņem sev ļoti svarīgu mācību stundu un tās apzināšanos, atņem sev savu galveno dzīves misiju uz Zemes?!

– Jā! Es zināju, ka tu to sapratīsi. Es radīju grēku, lai tu varētu mācīties, un lai jūs būtu spējīgi iepazīt manu žēlsirdību. Dzīve bez grēka nav iespējama. To var uz mirkli apspiest, taču tas vienalga sevi parādīs tā vai citādāk. Jūs visi esat grēcīgi un vienmēr tādi būsiet, un tas ir brīnišķīgi, tāpēc, ka pateicoties grēkam ir dzīvība. Tu zini, ka starp negatīvo un pozitīvo potenciālu rodas elektriskā strāva. Tad, lūk, tieši tāpat starp pozitīvo un negatīvo rodas dzīve. Novāc negatīvu un pazudīs pozitīvs, novāc velnu, nebūs arī manis – Dieva. Es esmu vienotība, velns – atšķirtība. Mēs abi esam vajadzīgi jums jūsu pasaulē uz Zemes.

– Tad kas ir labāk, būt taisnīgam vai godīgam? Vai vajadzīga ir baznīca, lai būtu tuvāk tev?

– Es redzu, ka tu pats sev esi atbildējis uz visiem šiem jautājumiem un atbildējis pareizi, tev laiks atgriezties.
– Eņģeļi!!!!

Ceļotājs uz sekundi sabijās, bet uzreiz pasmaidīja un šis smaids Dievam atgādināja mazu bērnu, kurš spēlē paslēpes. Eņģeļi viņu saķēra aiz padusēm un visi trijatā pazuda tikai Dievam vien zināmā virzienā. Vecais pasmaidīja un aizdomājās. Un pēc mirkļa pār viņa vaigiem sāka ritēt asaras.

– Kāpēc gan man ar viņiem tas jādara? Kāpēc es nevaru savādāk? Ātrāk paradītos kāds, kurš man ar šo palīdzētu tikt skaidrībā, viņš noburkšķēja un iesaucās:
Nākamais!!!!

Autors: Anastasija Raja
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: econet.ru
Foto: pexel

Mīlestība ir Dievs, kurš iemājojis sirdī!

91484267_1407674819436679_920826119085621248_o

– Dvēsele ir maza daļiņa Dieva, mazs dievišķās uguns graudiņš, kas atrodas katrā no mums! Vai tad tā nav?
– Visur esošajam Dievam nav formas, nav robežu un tāpēc arī nevar būt nekādu daļu un graudiņu. Lai kas tev šķistu daļiņa no Bezgalīgā, Vienotā un Nedalāmā, tajā tu vienmēr atradīsi visu Dievu pilnībā.
Ja, protams, vēlēsies Viņu atrast. Atceries Jēzus teikto, ko atstāstīja mums apustulis Toms: “Pārcērt koka pagali — es tur esmu; pacel akmeni — un tu mani atradīsi tur.“ Viņš runāja par veselu Dievu nevis par kādu Viņa daļu. Radītājs cilvēkā iedvesa dvēseli un tādējādi pilnībā arī sevi.

Bezgalība nav milzīgi kosmiskie attālumi, tik milzīgi, ka tos nevar iedomāties. Bezgalība kā reiz ir jebkādu attālumu neesamība. Tie nav vajadzīgi un ir bezjēdzīgi tur, kur nav formas. Tāpēc bezgalība telpā tāpat kā mūžība laikā, vienkārši un dabiski ir visur, vienmēr un it visā bez izņēmuma.
Šeit un tagad. Tāpēc Dievs ļoti viegli pilnībā ietilpst pat tavā mazmazītiņajā sirdī, kas tajā pat laikā ir tik milzīga, kā arī viss neaptveramais Visums. Jo tajā taču ietilpst Dievs… Un zini, kas?
– Kas?
– Mīlestība ir Dievs, kurš iemājojis sirdī!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis