Es, apakšā parakstījies, atrodoties skaidrā prātā un pie skaidras apziņas, no šodienas uzņemos atbildību par visu, kas notiek manā dzīvē.
Es esmu cilvēks, kurš mīl dzīvi. Tāpēc cenšos nevis vienkārši izdzīvot, bet dzīvot cienīgi, pilnībā izbaudot visas dzīves svētības. Taču es apzinos, ka neko nesaņemšu tāpat vien, tikai tāpēc, ka to gribu, tāpēc, ka tiecos būt veiksmīgs visās savas dzīves jomās.
Kā saprātīgs cilvēks es apzinos, ka eksistē Cēloņu Seku Likums, saskaņā ar kuru katrai norisei ir savs iemesls, kas to radījis. Un tas, ka šis iemesls nav redzams, nenozīmē, ka tā nav.
Tam, ko uz šo brīdi es esmu sasniedzis, arī ir savs iemesls. Un šis iemesls ir mana izvēle.
Katru dienu, katru stundu, katru minūti es izdaru izvēli. Mazu vai lielu. Nozīmīgu vai mazāk nozīmīgu. patīkamu vai nepatīkamu. Apzināti vai neapzināti. Rīkoties vai nerīkoties. Un pat lēmums neizdarīt izvēli, ir izvēle. Un visa šī lēmumu virkne tuvina vai attālina mani no veiksmīgas dzīves.
Es apzinos, ka lai kādā veidā arī es izdarītu savu izvēli, apzināti vai neapzināti, apstākļu spiests vai brīvprātīgi, es to daru, jo es to uzskatu par izdevīgu sev, tātad tikai es esmu atbildīgs par to, kas manā dzīvē notiek. Tā izvēle, ko izdarīju vakar, dod man rezultātu šodien. Izvēle, ko izdaru šodien, dos rezultātu rīt.
Un tieši tāpēc no šodienas es izdaru apzinātas izvēles. Es apņemos pieņemt lēmumus, kas nāk no sirds un tuvina mani manai veiksmīgai dzīvei nevis attālina no tās.
No šodienas es lēmumus pieņemu pats, un neļauju to darīt kādam citam manā vietā. Jo es apzinos, ka, ja sekoju svešiem lēmumiem, kas pieņemti manā vietā, tad tā atkal ir tikai mana izvēle.
No šodienas es izvēlos uzņemties atbildību par savu dzīvi. Es apņemos nenovelt atbildību uz citiem cilvēkiem, valsti, likumiem, apstākļiem, likteni, tāpēc, ka tas nav produktīvi un neved mani uz veiksmīgu un laimīgu dzīvi.
No šodienas es izvēlos nodzīvot savu dzīvi priecīgi un laimīgi. Tāpēc, ka apzinos, ka būt nelaimīgam un neveiksmīgam, arī tā ir mana izvēle un es to negribu.
No šodienas es izvēlos pastāstīt cilvēkiem par Cēloņu Seku principu. Tāpēc, ka apzinos to, ka jo vairāk cilvēku kļūs atbildīgi par savu dzīvi, jo harmoniskāka būs pasaule, kurā es dzīvoju.
Vēlreiz par mūsu kopējo spēju kontrolēt sevi ar apzinātu izvēli: kam es tagad pievēršu uzmanību?
Mēs piedzīvojam negatīvas emocijas, kad esam iestrēguši spēlē, identificējot sevi ar lomu. Cilvēki nevar dzīvot ārpus sociālajām lomām, katrs no mums – dēls vai meita, tēvs vai māte, darbinieks vai vadītājs – tās visas ir lomas. Jautājums ir, ar ko viņi priekš mums ir piepildīti? Ar kādu personisko saturu? Kad mēs, paši sevi nejūtot, gribam nospēlēt lomu “līdz uzvarai” pēc galvā uzrakstītā scenārija, sākas problēmas. Vai tas ir vecāks, kurš no bērna “izspiež” savu gaidu piepildījumu, vai tas ir darbinieks, kurš darbā sevi upurē nezinot kam, vai gluži otrādi, cīnoties par taisnību. Īsāk sakot, kad ārējā loma mūsos pārspēj cilvēcību pret mums pašiem un citiem, rodas negatīvas emocijas. No malas apgūtā loma, kādai tieši jābūt tavai uzvedībai, padara cilvēku aklu pret savu ciešanu avotu.
Ja atskatāmies atpakaļ, tad visa mūsu dzīve kopš bērnības ir bijusi veidota tā: koncentrējies uz ārpasauli, aizver sevi, savu ķermeniu un vēlmes. Mūs iestūma šajā spēlē jau no mazotnes: baroja ar varu, mēs bijām spiesti sēdēt uz podiņa, mēs bijām spiesti iet uz skolu, uz bērnudārzu. Tagad tas izklausās kā ņirgājoties, bet toreiz tas bija dabisks veids, kā iekļauties izdzīvošanas pasaulē. Ja mēs nebūtu iemācījušies pakļauties ārējām autoritātēm, kaitējot mūsu pašu vēlmēm, mēs vienkārši nebūtu izdzīvojuši.
Tomēr tagad situācija ir pavisam cita. Dzīve un pat izdzīvošana prasa tieši pretējo: spēju sajust iekšējo balsi un uzņemties atbildību par savu izvēli, neievērojot citu cilvēku viedokli.
Ik mirkli dzīves ārējās struktūras tiek iznīcinātas, sekošana ārējām autoritātēm vairs nesniedz mums atbalstu, un nav svarīgi, vai mūsdienu sabiedrība vai ģimenes programmas darbojas kā autoritāte. Katru mirkli mums ir jāapzinās: kāpēc man vajadzētu pievērst uzmanību šīm tēmām, uzskatiem, šai pozīcijai? Vai tas man dod spēku un līdzsvaru? Vai tas uzlabo manas attiecības ar cilvēkiem un sevi? Vai šī izvēle paaugstina manas vibrācijas? Ko es šajā gadījumā izstaroju un attiecīgi saņemu no dzīves?
Tomēr mēs esam radījuši daudzus modeļus savās iepriekšējās dzīvēs, pamatojoties uz citu cilvēku uztveres normām, pretēji mūsu pašu dabai. Pašus elementārākos mēs pat neredzam, tāpat kā neredzam savas acis, caur kurām skatāmies uz pasauli.
Nesen mani vienkārši šokēja šāds atklājums. Pie svētku galda cilvēki īpaši izveidotos, skaistos, kristāla traukos lej indi, kas nogalina smadzenes. Viņi viens otru cienā ar šo indi, dāvina otram šo elitāri iesaiņoto indi. Es pati tādas dāvanas esmu dāvinājusi manis cienītiem vīriešiem. Visi šie viskiji, konjaki, degvīns. Sauklis “Pārmēru daudz lietot alkoholu ir kaitīgi jūsu veselībai” nozīmē, ka mērena dzeršana nav slikta. Kad uzzināju, kas īsti notiek ar smadzenēm, izdzerot 50 ml stiprā dzēriena, un cik ilgi tas notiek, biju šokā! Tomēr tas bija trīsdimensiju spēles nosacījums: plaši izplatīta cilvēku spējas saprātīgi domāt samazināšanās un vienlaikus “tvaiku nolaišana” – spriedzes enerģijas izlaišana caur iluzoru stresa mazināšanu. Vienkārši tāda tradīcija.
Tāpat katrs no mums ierasti (!) ritina caur sevi savas indīgās domas: trūkums, pašpārmetumi, pretenzijas pret dzīvi, izmisums un citas lietas, pastāvīgi nogriežot labākās iespējas savas realitātes radīšanai. Ņemot vērā to, ka pagājušajā spēlē tika veicināta trauksme un sevis žēlošana, tad līdzsvarotība un mierīgums tika nosodīti kā neiejūtība. Tāda tradīcija.
Iepriekšējā pasaules uzbūve balstījās uz neapmierinātības ar ārējiem sasniegumiem “burkānu”, un pašas raksturu mijiedarbības normas noteica lomas: upuris – bende – glābējs. Paskaties uz jebkuru cietēju, un tu redzēsi, ka viņš ir vienā no šīm trim pamatlomām. Un šo lomu trigeri burtiski “karājas gaisā”, raustot tos, kas tiem pievērš uzmanību un baro ar ģimenē apgūtām tāda paša satura iekšējām programmām. Tāpēc es atkārtoju vēlreiz un vēlreiz: kur tava uzmanība, tur tava enerģija, un tas, kur tava enerģija, tas arī aug tavā realitātē.
Un tāpat kā ar absurda sevis iznīcināšanu ar alkoholu vai smēķēšanu, individuālā apgaismība nāk tikai no iekšpuses. No malas nav iespējams pārliecināt cilvēku atpazīt un atlaist savu upura lomu! Mēs esam iemācīti slēpt savas prāta spēles paši no sevis. Un tā nav kādu atsevišķu indivīdu problēma, tā ir trīsdimensiju eksistences pamatprogramma. Pat tad, kad tu to vēlies, tev ir jāpieliek lielas pūles, lai pārslēgtu savas uzmanības/enerģijas plūsmu citā virzienā un pārtrauktu barot ierastās domas, kas tevi iznīcina.
Nesen sava telegram kanāla laika joslā saņēmu šādu jautājumu: “Brīvā griba, kas tas ir? Vai tās ir mūsu izvēles vai vēlmes?”
Lieta tāda, ka mūsu vēlmes ļoti bieži nav mūsu, bet tās uzspiež tās pašas tradicionālās programmas. Taču atmaksa par šo vēlmju apmierināšanu pēc savas brīvas gribas pārņem mūs, nevis tos, kas šīs vēlmes ielaida kolektīvajā apziņā. Tāpēc mana atbilde ir šāda:
Brīvā griba ir tas, ko tu izvēlies piedzīvot ar savu ķermeni šajā spēlē: emocijas, vēlmes, darbības. Mums visapkārt ir visu enerģiju, emociju, tēlu un iespēju buljons. Tev pievelkas tas, kas atbilst tavām vibrācijām tieši šobrīd. Vai tu izvēlies to paturēt un izdzīvot? Vai arī vēlies atbrīvoties no šīm vēlmēm/domām/stāvokļiem? Lūk, kāpēc ir tik svarīgi sākotnēji izvēlēties savu vibrāciju līmeni un to uzturēt, lai neciestu un pēc tam necīnītos pret nevēlamiem notikumiem, kas piesaistās zemās frekvencēs.No rīta tu vari pamosties “negarastāvoklī”, bet ar prakšu palīdzību pacelt garu līdz vajadzīgajai frekvencei – tā ir brīva griba darbībā.
Pašreizējā vēsturiskajā brīdī uz planētas ir dota unikāla iespēja apzināti kontrolēt savu uzmanību. Kolektīvās apziņas baiļu stingrais enerģētiskais režģis grūst, un mīlestības enerģijas režģis pieņemas spēkā. Iepriekš bija jāpieliek neticami daudz spēka, lai dzīves biezoknī izvēlētos, kur caur savu uzmanību virzīt savu enerģiju. Pati realitātes uzbūve tam pretojās. Mēs bijām stingri iebūvēti matricas spēles apstākļos: solis pa kreisi, solis pa labi – fiziskā ķermeņa nāve. (Esi kā visi savā sociālajā slānī.)
Bet tagad mēs dzīvojam mīlestības pārpilnā telpā. Tikai atbilsti tai pēc vibrācijām, un tu saņemsi atbalstu. Mēs redzam zaigojošas debesis, satriecoši biezus mākoņus, maģiskus hallo, saulrietus un saullēktus, kas ir izcilu mākslinieku otas cienīgi. Tātad, lai tava cilvēciskā daļa, tavs prāts, tavas smadzenes, tavs ķermenis būtu noskaņoti uz šo harmonisko, jauno realitāti, atvērti Dievišķajai transformācijas plūsmai, tev katru rītu ir jāizdara izvēle, paziņojot to jau kopš pamošanās brīža. Ko es šodien izvēlos?
Tāpat kā tu nevarat saelpoties visai nākotnei, tāpat arī nav iespējams tikai vienreiz izvēlēties savu prātu noskaņot uz pateicību un atbildību par savu stāvokli. Viss apkārt esošais haoss tevi novirzīs no kursa, ja tu pats pie tā neturēsies katrā savas dzīves brīdī. Un rīts ir lielisks laiks, lai par to sev atgādinātu.
Tad, lūk, mani mīļie, katra diena ir jāsāk ar to, ka tu noskaņojies uz šo harmonijas vienotību.Lai to izdarītu, pietiek izjust pateicību. Kamēr vēl neesi atvēris savas acis, bet jau jūti pateicību vismaz par kaut ko: vismaz par to, ka tev ir jumts virs galvas un mīksta gulta; un otrais solis ir pateicība debesīm.
Mēs vienlaikus atrodamies divās polārās pasaulēs. Viena pasaule – ieslēdz televizoru un redzēsi; un otrā pasaule – atver acis un paskaties debesīs, un arī tu redzēsi.Un tās ir divas pilnīgi pretējas enerģijas. Iepriekšējā pasaule mūsos stimulē neapmierinātības ar sevi attīstību, vainas sajūtu, agresiju utt. Jaunā pasaule mums atgādina: viss pāries, viss nav velti, pēc vētraina attīroša pērkona negaisa aug svaiga zāle, zied puķes. Jā, mēs pārdzīvojam pērkona negaisu, un tas ir attīrošs pērkona negaiss. Starp citu, cik daudz zibeņu tagad dzirkst visā pasaulē un daudzi redz, ka ir zibeņi bez pērkona. Šī jaunā plazma aizpilda attiecīgi mūsu ēteriskos plānus un fizisko plānu.
Es atkārtoju: tagad tu vari pamosties un pirmā sajūta ir piedzīvot pateicību par to, ka tu esi, tu esi dzīvs, kas nozīmē, ka tu esi klātesošs šajā pasaulē, dzīvo, vēro un ar saviem vērojumiem veido labākā atklāšanu, skaistu, jaunu, kas notiek tieši tagad. Un sveicini šo pasauli, sveicini savu ķermeni, katru šūniņu, saikne ar Dieva pasauli uzreiz veido saikni starp jums. Un pat tad, ja dienas laikā tu esi iekūlies kādā nepatīkamā situācijā, ja esi novirzījies no savas straumes, tu ātri vari saņemt atbalstu, pievērsties savai sirdij, pateikt jebkuru vienkāršu mantru: “Mans eņģeli, nāc man līdzi, tu pa priekšu, es aiz tevis.” Jebkura iekšēja tieksme līdzsvaroties; tie paši elpošanas vingrinājumi: ieelpo četras reizes, izelpo četras reizes; elpo no debesīm, “nieres – ceļgali” – ŠEIT manā vietnē ir daudz noderīgas prakses.
Bet, ja tu no rīta nesavienojies ar šo pasauli, ja tu turpināji iet savu destruktīvo domu pavadā, nemiera, raizēm, ja neveici nekādas sazemēšanās, stiepšanās, apzinātas ūdens dzeršanas prakses, tad tas ir ļoti grūti “iznirt” dienas laikā un dažkārt pat daudzu dienu garumā.
Kad atļaujam sev kavēties nosodošās domās, neapmierinātībā, vainas apziņā, mēs nonākam apburtā lokā. Un tie pārmetumi, ko tu savā galvā grozi pret otru cilvēku, kļūst tavam paša ķermenim par to pašu iekšējo impulsu “tu esi slikts”, un tas tevi pašu saindē. Sanāk, ka tu sev nodari pāri. Tāds, lūk, “pašlāsts”.
Taču galvenā vērtība, ja uzmanība tiek pievērsta saviem resursiem un radošajiem stāvokļiem, nevis sūdzībām un destruktīvajām domām, ir tā, ka tu pārslēdzies uz citu dzīves frekvenci. Laimīgs cilvēks, kurš izjūt pateicību sev par to, kas viņš ir, un pateicību dzīvei par iespēju tai sekot, nejūtas vainīgs un tāpēc viņam nevajag pārmest. Un ja tādas vajadzības nav, tad arī pārmetumu nav. Pasaule mums atspoguļo to, ko mēs nesam sevī. Pateicība piesaista lietas, par kurām ir jāpateicas. Apvainojumi piesaista personāžus, kurus var apvainot.
Un tas, uz ko fokusēt savu uzmanību, ko barot ar savu enerģiju, ir atkarīgs no tavas izvēles, no tavas brīvās gribas.
Arvien biežāk es dzirdu šo frāzi no jaunizceptajiem “dvēseļu glābējiem”, kuri it kā atnākuši uz Zemi glābt nomaldījušās Dvēseles. Patiesībā šī ir visu iemīļotā pozīcija no augšas. Banāla lepnība. “Mēs augšā, viņi apakšā. Lai notiek, tūliņ nolaidīsimies no 5d un izglābsim jūs, nomaldījušos 3dniekus.
VISS IR PIEREDZE. Radītājam nav mīluļu un nav divnieku karaļu pēdējos solos. Ikvienam kādreiz piemita un joprojām piemīt tās īpašības, ar kurām it kā bez iemesla apveltīja “pazudušās dvēseles”
Vakar apmaldījās, šodien atradās, pēc stundas atkal apmaldījās, lai pēc minūtes atrastos. Kāds mērķtiecīgi apmaldās, lai aizbēgtu no apnikušās dualitātes cīņas. Un viņam ir tādas tiesības. Un tā arī ir pieredze. Un tā arī ir dzīve.
Nav nomaldījušos Dvēseļu. Ir Dvēseles, kuras katra iet savu ceļu, savas pieredzes ceļu. Un lai kāds arī tas būtu, tam nav vērtējuma “slikts” vai “labs”, tam ir viena īpašība – nenovērtējams. Tikai viedoklis.
Dievam nav reliģiju… Un vēl Dievam nav kanonu, piecu pīlāru un noteikumu, kas liktu valkāt krāsainu apģērbu. Viņam ir vienalga, vai mēs ēdam ābolus līdz Ābolu Pestītāja svētkiem, vai gatavojam atsevišķi pienu un gaļu, vai ieturam maltīti Ramadāna gaišajā diennakts laikā. Viņš nepieprasa mums ne lūgšanas, ne to, lai mēs veiktu apgraizīšanu un ticētu tam, ka pasaule balstīta ciešanās. Viņam nav vajadzīgs mūsu gavēnis divu nedēļu garumā, svētsvinīga sejas izteiksme un drēbēs izgriezts caurums sirds rajonā, kā zīme tam, ka mēs sērojam par aizgājējiem. To visu izdomājuši paši cilvēki: salipinājuši sev dievus, sazīmējuši ikonas un uz balta akments izgrebuši ornamentus. Gadsimtiem ilgi ir notikuši reliģiskie kari, kad vajadzēja iznīcināt sievietes ar rudiem matiem un visus citādi domājošos. Ir sarakstīts miljoniem grāmatu, sastādīti neskaitāmi noteikumi, likumi un ierobežojumi. Sodīts ikviens, kurš nepilda “mikvi” un nelūdzās par mirušajiem, līdzīgi kā protestanti un neatzīst liturģiju.
Un 2000 gadu laikā nekas jau nav mainījies. Mēs esam iemācījušies valodas, lietojam telefonus, esam saražojuši irbulīšus ēšanai un glabājam nabassaites asinis īpašās vietās, taču turpinām nogalināt, laupīt, melot, ienīst, neskatoties ne uz Krišnu, ne Jēzu Kristu, Muhamedu un Buddu. Mēs strīdāmies uz ielām un metro. Mums ir simtiem ienaidnieku un pusdrauga. Spēlējam paslēpes, runājam izmainītās balsīs un valkājam maskas. Un pavisam esam aizmirsuši, kāpēc dzīvojam, elpojam un slaucam pienu. Un pat neiedomājamies, ka esam nākuši uz šīs Zemes ar vienu vienīgu uzdevumu – būt laimīgi!
Vai zini, patiesi ticīgi cilvēki ir laimīgi cilvēki. Viņi domā tā: “Kur esmu es, un kur ir Dievs? Dievam labāk redzams, kas man vajadzīgs. Tātad, šobrīd nav īstais brīdis”. Un cilvēks koncentrējas uz to, kas viņam ir. Un kā tikko viņš ir koncentrējies uz to, kas viņam ir, uz to, ka viņa glāze ir pa pusei pilna, liktenis nekavējoties šo glāzi papildina.
Bībelē tas pateikts vienkārši un kodolīgi: “Jo kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.”
Patiesībā nav tādu jēdzienu “maz” un “daudz”. Cik ir, tik ir. Bet, ja tu to vērtē kā “daudz” – tev pavairosies. Un tas attiecas arī uz nelaimēm. Piemēram, tu vērtē, ka dzīvē ir tik daudz netaisnību un tev tiks dodas, dotas un dotas netaisnības.
Tiklīdz padomāsi par to, cik daudz sapratnes tev dzīvē ir, tev tiks dots arvien vairāk sapratnes.
Svetlana Dobrovoļska Tulkoja: Ginta Filia Solis
UN TAD izrādījās… Un tad izrādījās, ka mūsu patiesie garīgie skolotāji ir mūsu vecāki, radi, draugi, draudzenes, partneri, vīri, sievas, bērni, pārdevēja, autobusa šoferis, nejaušs garāmgājējs, ubags uz ielas, sašutis priekšnieks, rupjš kaimiņš. Un tad izrādījās, ka mūsu garīguma slānis acumirklī pazūd un neiztur realitātes pārbaudi, pie mazākās mijiedarbības ar šiem skolotājiem. Un tad izrādījās, ka ikdiena garīgumu māca labāk nekā to var iemācīties ašramos un nomaļās rekolekcijās. Un tad izrādījās, ka Dievs neatrodas tempļos un svētvietās – Viņš ir mājās, virtuvē, vannas istabā, veikalā, darbā, saziņā ar ģimeni un draugiem. Un tad izrādījās, ka Dievs ir daudz tuvāk, nekā mēs domājām – ka Viņš ir vienmēr, visur, visā un ikvienā, katrā mirklī. Un tad izrādījās, ka viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķita, un ka, iespējams, tas ir augstākais garīgums – redzēt Dievišķo – parastajā un Dievu – visā (un ikvienā). Ieraudzīt un paklanīties Viņam. Un pasaulē? Vienkārši apskaut mirkli ar mīlestību. ~Edvards Taraščanskis~ Kopēts no Aleksandrs Agešins Tulkojums: Kristine Devi
Sajūti atšķirību: ja pirmkārt TU esi mamma, sieva, darbiniece, meita – tas ir viens. Ja TU esi nemirstīga Dvēsele, kura šobrīd kādam ir mamma, sieva, darbiniece, meita – tas ir pavisam kas cits.
Mamma-personāžs var konvulsīvi raustīties bailēs par to, ka viņas bērni “neatbilst normai”, bet mamma-Dvēsele zina, ka viss būs labi, ja bērniņš ir mīlēts…. Visas bailes, visas sāpes visi aizvainojumi un vilšanās ir mūsu lomu paliekas, caur kurām cauri dzīvēm mēs atklājām savu Dvēseles Gaismu. Par spīti tam, kā tas izskatās “mirstīgajā” pasaulē. Bailes un lomas pašas pazūd, ja mēs fokusējamies uz Mīlestību. Uz sirsnību un pieņemšanu, maigumu un prieku, ticību sev un citiem, un pateicību katram mirklim….
Un, jo sarežģītāka šobrīd ir tava dzīve, jo vairāk tajā negatīvu emociju, jo ātrāk tu vari atbrīvoties no tās lomas, kuru esi aizspēlējusies. Tāpēc, ka tā vairs nav savienojama ar dzīvi. Bet tie, kuri to jau agrāk ir izdarījuši (ņemiet vērā – ar daudz lielāku piepūli), šobrīt atklāj sev patiesi jaunus un daudz plašākus horizontus.
Kad es rakstu vārdu DIEVS, cilvēki domā, ka esmu reliģioza. Tāda dievbijīga, garlaicīga meitene lakatiņā, kura ievēro askēzes, un dzīvo bez jutekliskām baudām. Un tā tālāk. Dievs – tas, viņuprāt, ir garlaicīgi. Tā daudzi uzskata. Izaugt līdz tam, ka “Dievs – tas esmu es, tikai uz laiku savā ķermenī, savai dievišķajai pieredzei” var tikai neliela daļa ļaužu. Kamēr caur viņu informācijas piesārņoto domu fonu izlauzīsies zelta Dievišķās plūsmas dzirksts…. Paies gadsimti. Dievs nav baznīca, tas nav stāsts par reliģiju, ne arī svešām mācībām. Tā ir sevis patiesā iekšēja sakrālā piedzīvošana. Var gūt baudu no šobrīd notiekošajiem absurdajiem notikumiem, bet tikai tad, kad savā apziņā esi pacēlies virs personības līmeņa. Kur vairums ļaužu baidās, Dievs ķiķina. Un vārās milzīgā kosmiskā zupa. Haosa spēks, dabas spēks. Un niecīgās ļaužu kaislībiņas. Kopā ar tumšā egregora zemiskajām intrigām. Nabadziņš nav spējīgs pats saražot enerģiju, lūk, arī slauc savus upurus. Kad mana personība manī aizver acis, es mīlu ne kā cilvēks. Un debesu uguns krūtīs lielā attālumā izdedzina visus, kuri pēc frekvencēm nav gatavi dzīvot ar savu enerģiju, viņi ir gatavi tikai rīt un patērēt. Dievs, kāda tur baznīca? Šajās attiecības nevar būt citu cilvēku. Tas ir tiešais lifts. No sirds debesīs. Un nevajag nevienam lūgt atļauju. Kā tev rīkoties ar savu augstāko formu, tā ir tikai tava darīšana. Dievs. Tas ir tad, kad es degu. Un deg viss apkārt man. Dievs ir liesmas spēks. Un kamēr kāds šo lasa, burti deg arvien spožāk…. Dievs nav metafora. Ne arī baznīcas tēvu filosofija. Tā ir uguns mūsos.
Šobrīd mēs redzam, kā piepildās daudzi pareģojumi, ko aprakstījuši maiji, svētie, gaišreģi. Tikai tas nav pasaules gals – tāds, kādu mēs to iedomājāmies: šī ir ciklu maiņa uz planētas un Visumā, gluži tāpat kā nakti nomaina diena. Šis ir laiks, kad Apziņa pāriet daudz augstākā līmenī un Planēta un tās iedzīvotāji attīrās no tumsas, destruktīvās enerģijas un smagas karmas.
Tāpēc tas skar VISUS.
Katrs, kurš šobrīd atrodas šeit, vēlējās šeit būt un izvēlējās tieši šo laiku, lai izietu tieši šo pieredzi. Un tātad katram no mums ir iekšēja zināšana, resurss un enerģija, lai izietu šo laiku.
Tie, kuri dzīvo šobrīd un šeit, ir pašas spēcīgākas dvēseles, kas spējīgas piedalīties šajā spēlē un palīdzēt Planētai un uz tās dzīvojošajiem šajā ciklā pāriet jaunās enerģijās un jaunā laikā.
Planētas mentālā sfēra ir piesārņota ar negatīvām domformām un tieši tāpēc tām ir jāattīrās kopā ar mums pašiem, un šis attīrīšanās process arī notiek – un tas ir sāpīgs.
Zini, šis ir ārkārtīgi svarīgs laiks. Zini, ka tu esi mūžīga būtne, kas apveltīta ar kosmisku saprātu un spējām. Un šī iemiesošanās ir tikai kārtējā tava spēle, kuras veikšanai tev izsniedza tavu jauno “ādas uzvalku”. Zini, ka viss notiekošais ir Scenārija Režisora Griba. Un zini, ka tas viss ved mūs pa evolūcijas ceļu – mūsos ieliktā potenciāla atklāšanu un tas ir tas, ko vēlas mūsu dvēseles.
Ir svarīgi pārstāt vainot jebko: valdību, citas nācijas, cilvēkus, sevi, Dievu, tumšos spēkus – viņiem vienkārši ir tāda loma. Ir svarīgi mācīties pieņemt notiekošo un uzticēties Radītājam un savam Garam. Ir svarīgi pārstāt pieķerties tam, kas brūk un aiziet nebūtībā – prasme apzināti dzīvot šeit un tagad, būt spējīgiem adaptēties un būt elastīgiem – tās ir tās prasmes, kas šobrīd ir ļoti svarīgas. Ir svarīgi dzirdēt sevi, savu intuīciju, savu sirdi. Tikai tava paša būtība spēj tevi izvest tur, kur tev ir jābūt un ar ko jābūt.
Atrasties drošībā tu vari tad, ja seko saviem impulsiem un iekšējai zināšanai. Ir svarīgi paiet malā no prāta un savienoties ar savu sirdi. Tāpēc esi starp cilvēkiem, kuri ir radniecīgi tev garā. Jo vairāk tadu būs ap tevi, jo vairāk iespēju jūsu kopējai grupai un katram atsevišķi. Kopā jums būs daudz vieglāk šajā laikā dzīvot.
Attīrīšana skar visu pasauli un ir bezjēdzīgi meklēt drošāku vietu, kaut kur bēgt. Tava drošība un dzīve tagad ir atkarīga tikai no tava iekšējā miera un spējas valdīt par sevi. Ja cilvēkā plosās vētras, tad tās kā magnēts pievelk vētras ārpusē. Pamet darbu, ja tas kaitē citiem. Cēloņu-seku likums darbojas momentā.
Radi! Sapņo! Palīdzi citiem! Darbojies! Ir laiks, kad jāiemācās dalīties, dot, palīdzēt, atbalstīt. Ja tev šobrīd ir grūti, nomet savu svarīguma masku, sāc palīdzēt citiem un tu redzēsi, kā tavi apstākļi un stāvoki izmainīsies uz labu. Atver savu sirdi! Maskas, augstpratība, liekulība un stīvums sai pasaulei vairs nav vajadzīgs. Visi notikumi, kurus mēs vērojam, ir domāti tam, lai cilvēki atvērtu sirdis un atgrieztos pie savas patiesās dabas.
Mēs esam Mīlestība! Mēs neesam atsevisķi viens no otra – mēs esam vienota Apziņa, vienots organisms ar planētu Zeme. Jo ātrāk tu attapsies no miega un apjukuma, jo mazāk tev nāksies ciest.
Dodies pie savas patiesās un Dievišķās Būtības. Tas ir tavs pēdējais eksāmens. Atceries, mēs esam RADĪTĀJI. Mēs radām savu realitāti ar savām domām, stāvokļiem un nolūku. Iedomājies sevi savā gaišajā nākotnē. ieliec tur tos stāvokļus, kuros tu vēlies būt. Tavi notikumi kā puzles gabaliņi saliekas, izejot no tām sajūtām, kuras tu jūti visbiežāk. Vadīt savu realitāti mēs varam caur saviem stāvokļiem. Un dari visu iespējamo, lai atvērtu savu sirdi un atrastos iekšēja prieka, miera, harmonijas, līdzsvara un mīlestības stāvoklī.
Avots: МАГИЯ СЛОВА Tulkoja: Ginta Filia Solis Zinātnisko pamatojumu visam šim vari izlasīt ŠEIT
Mani Mīļie, šobrīd uz Zemes notiek aktīvs process, kas atbrīvo mūs no daudzām ilūzijām, savtīgām īpašībām un vēlmēm, bailēm… lai mēs ar katru dienu arvien vairāk atvērtos Gaismai un savai Dievišķajai būtībai. Dzīves mācības nāk katram un tiek dots tikai tas, kas ir nepieciešams un kam cilvēks ir spējīgs iziet cauri, ko jau ir gatavs apzināties, lai izkļūtu no ilūzijām. Savādāk tas netiktu dots. Cilvēki ļoti bieži šaubās: vai tiešām ar Sirdi ir sajutuši un izdarījuši pareizo izvēli. Kā nesajaukt? Patiesībā pareizo Sirds, tavas Dvēseles un Dievišķās būtības izvēli nav iespējams sajaukt ar kaut ko citu. Sajūti savu izvēli, bet es aprakstīšu dažas sajūtas, kuras pati esmu piedzīvojusi.
Kad atnāk kāda dzīves situācija, īpaši sāpīga un smaga, tad tā mums ir dota ka palīgs, lai mēs iekšēji atvērtos un sajustu savu Dievišķo būtību. Protams, ka brīžos, kad ir bailīgi un sāpīgi, sākumā uznirst mūsu ego emocijas un to dēļ no pašiem mūsu būtības dziļumiem uzpeld vesela zemo enerģiju straume. Tikpat aktīvi sāk stradāt mūsu cilvēciskais prāts, kurš ieprogrammēts mūs no visa norobežot, sargāt, aizvērt un rezultātā domu straume mūs pilnībā pārklāj. Prāts cenšas visu loģiski izsvērt, izskatīt visus iespējamos variantus un izejas no situācijas, sāk attaisnot visas mūsu ne pārāk ētiskās rīcības un vēlmes, pieslēdz visus iespējamos dzīves šablonus un kā piemēru mums rāda citus cilvēkus un viņu dzīves… Un tas viss ir absolūti normāli, ja šo situāciju vēl nekad iepriekš neesi piedzīvojis un tādas pieredzes tev nav, tātad ir ko sevī dziedināt un no kā atbrīvoties, lai izietu no ilūzijām. Kad tu sāc apzināties, ka emocijas un domas tev traucē sajust patieso Izvēli, tās pamazām sāk dzist. Tava apzinātība dzēš liesmu, jo tu pārstāj piemest šai ugunij “kurināmo”, tātad pārstāj iesaistīties un vairs negrimsti destruktīvajās domās un emocijās. Tu no tā visa izej un redzi, it kā no malas, kā tās lido ap tevi. Un no tā kļūst daudz vieglāk. Bet pēc tam tu sāc uzskaņoties un savas Sirds tīrību un godīgumu, (kādam palīdz nomierinoša mūzika, kādam meditācija, kādam pastaiga dabā un tā pamazām cilvēks sevi harmonizē) uz Dievu sevī, tā it kā tu stāvētu Viņa priekšā, kā Viņam uz delnas un neko sevī neslēp, nepiesedz, netēlo, un arī negribas to darīt. Tu esi pilnībā atvērts un pieņem sevi līdz pašiem sevis dziļumiem.
Un tajā brīdī tevī ieplūst bezgalīgs miers, klusums, mīlestība un pārpasaulīga svētība…. Un šeit tu vari sev pajautāt, kā šajā dzīves situācijā tev rīkoties. Tad tu ieraudzīsi visas ilūzijas un ego izpausmes, kas pazibēja šajā pieredzē, un sajutīsi savu patieso Dvēseles izvēli. Un tā ir tik skaidra atbilde, ka tev nebūs ne mazāko šaubu, tev nebūs vajadzīgi apstiprinājumi un pierādījumi. Tu vienkārši jutīsi un zināsi, ka tikai tā un ne savadāk. Ar visu savu būtību tu sajutīsi šīs Izvēles patiesumu, ka tā ir pati Augstākā, tavas Dveseles Izvēle. Kad tu esi gatavs rīkoties tieši tā un ne savādāk, tā, it kā Gaismas vilnis tevi pārklāj. Tu sajutīsi agrāk nesajustu vieglumu, tā, it kā no taviem pleciem būtu novelta smaga nasta. Un tieši tā tu izdziedināsies un būsi izgājis šo savas dzīves macību. Tu vari sajust paplašināšanos Gaismā, sajust ka vēl vairāk atveras tava Sirds, kā plūst Bezgalīgas Mīlestības straumes. Tu sajutīsi Apziņas paplašināšanos, tā, it kā no jauna paskatītos uz savu dzīvi un visu pasauli ar savas Dievišķās Būtības acīm. Absolūti vienmēr, kad sarežģītā dzīves situācijā tu izdari pareizo Dvēseles Izvēli, tevi pārklāj šī Dievišķā svētības sajūta. Tas nav prāta prieks, ka tu esi malacis, pareizi rīkojies, ka esi garīgs un gaišs…. Nē, tas ir kas pavisam cits. Tu jūti, ka esi kļuvis daudz tuvāks sev, vēl vairāk esi sācis sajust pats sevi, savu vienotību ar Dvēseli, Garu un Dievu…. Mani Mīļie, izdariet savas Sirds izvēles un lai Dvēsele jūs vada katru dienu.
Mīlestībā Magda Fjunija Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 