Par piedošanu

piedot sev4

Mirst kāda sieviete un pie viņas atnāk Nāve.
Sieviete to ieraudzījusi pasmaidīja un teica, ka ir gatava.

– Kam tu esi gatava? – jautāja Nāve.
– Esmu gatava tam, lai Dievs mani pieņemtu pie sevis Paradīzē – atbildēja sieviete.
– Kāpēc gan tu esi nolēmusi, ka Dievs tevi ņems pie sevis? – jautāja Nāve.
– Kā gan savādāk? Es tik daudz esmu cietusi, ka tagad esmu pelnījusi mieru un Dieva mīlestību – atbildēja sieviete.
– No kā tieši tu cieti? – jautāja Nāve.
– Kad es biju maziņa, vecāki mani vienmēr netaisnīgi sodīja. Viņi mani sita, lika kaktā, kliedza uz mani, it kā es būtu izdarījusi kaut ko briesmīgu. Kad es mācījos skolā, klasesbiedri par mani smējās, pazemoja un arī iekaustīja. Kad apprecējos, mans vīrs daudz dzēra, mani pazemoja un krāpa mani. Mani bērni sabradāja manu dvēseli. Kad es strādāju savā darbā, mans priekšnieks visu laiku uz mani kliedza, laikā neizmaksāja algu, lika stradāt brīvdienās, un tad, kad mani atlaida, vispār nesamaksāja. Kaimiņi par mani tenkoja, runāja, ka es esot vieglas uzvedības sieviete. Reiz man uzbruka laupītājs, apzaga mani un pēc tam izvaroja.
– Saki, ko savā dzīvē tu labu esi izdarījusi? – jautāja Nāve.
– Es vienmēr pret visiem esmu bijusi laba, regulāri gāju baznīcā, lūdzos, par visiem rūpējos, visu ģimeni nesu uz saviem pleciem. Es tik daudz šajā Pasaulē esmu cietusi, tāpat kā Jēzus Kristus, ka esmu pelnījusi pēcnāves dzīvi Paradīzē.
– Labi… – atbildēja Nāve – es tevi sapratu. Ir palikusi tikai viena maza formalitāte. Tev jāparaksta viens līgums un tad, taisnā ceļā uz Paradīzi.
Nāve pastiepa sievietei lapu, uz kuras bija uzrakstīts tikai viens teikums, zem kura bija jāparakstās. Sieviete paskatījās uz Nāvi tā, it kā nupat būtu aplieta ar ledusaukstu ūdeni un pateica, ka nevar šo līgumu parakstīt. Šis teikums skanēja šādi:
«Es piedodu visiem saviem pāridarītājiem un lūdzu piedošanu visiem, kuriem esmu darījusi pāri».
– Kāpēc tu nevari piedot un palūgt citiem piedošanu? – jautāja Nāve.
– Tāpēc, ka viņi nav pelnījuši manu piedošanu, tāpēc, ka tad, kad es viņiem piedošu, tas nozīmēs, ka nekas nav bijis un tas nozīmēs, ka viņiem nenāksies atbildēt par savām ļaundarībām. Bet man pašai nav kam lūgt piedošanu. Es nevienam neko sliktu neesmu nodarījusi!
– Tu esi pārliecināta par to? – jautāja Nāve.
– Absolūti pārliecināta!
– Ko tu jūti pret tiem, kas tev nodarījuši tik daudz sāpes? – jautāja Nāve.
– Es jūtu naidu, dusmas, aizvainojumu! Tas nav taisnīgi, ka man tas viss jāaizmirst un jāizdzēš no savas atmiņas tas ļaunums, ko man nodarījuši visi šie cilvēki!
– Un kas notiks tad, ja tu piedosi un pārstāsi just visu to, ko šobrīd jūti? – jautāja Nāve.
Sieviete uz kadu mirkli aizdomājās un atbildēja, ka tad noteikti iestasies tukšuma sajūta.
– Tu vienmēr esi jutusi šo tukšumu sevī, savā sirdī un šis tukšums ir padarījis nevērtīgu tevi un tavu dzīvi. Bet tās sajūtas, ko jūti, it kā piešķir tavai dzīvei svarīgumu. Un tagad atbildi, kāpēc tu izjūti šo tukšuma sajūtu?
– Tāpēc, ka es visu dzīvi domāju, ka tie, kurus es mīlēju un tie, kuru dēļ es dzīvoju, novērtēs mani, taču sanāca savādāk un viņi man lika vilties. Es atdevu savu dzīvi vīram, bērniem, vecākiem, draugiem un viņi to nenovērtēja un izrādījās nepateicīgi.
– Pirms Dievs atvadījas no sava dēla un palaida viņu uz Zemi, viņš tam pateica vienu vienīgu frāzi, kurai bija tam jāpalīdz apzināties dzīvi sevī un sevi šajā dzīvē.
– Kādu? – jautāja sieviete
– PASAULE SĀKAS AR TEVI
– Ko tas nozīmē?
– Lūk, arī viņš nesaprata, par ko Dievs runā…

Tas ir par to, ka par visu, kas notiek tavā dzīvē atbildība gulstas tikai uz tevi! Ciest vai būt laimīgai, izvēlies TU PATI!

Paskaidro, lūdzu, man, kas tieši nodarīja tev tik daudz sāpjes?
– Sanāk, ka es pati sev tās nodarīju… – drebošā balsī sieviete atbildēja.
– Tad, kam tu nespēj piedot?
– Sev?! – sieviete izdvesa un sāka raudāt
– Piedot sev – tas nozīmē atzīt savu kļūdu!
Piedot sev – tas nozīmē, pieņemt savu nepilnību!
Piedot sev – tas nozīmē atvērties pašai sev!
Tu nodarīji sāpes pati sev un nolēmi, ka pie tā vainīga ir visa Pasaule, un viņi nav tavas piedošanas cienīgi. Un tu vēlies, lai Dievs tevi pieņemtu atplestām rokām? Tu nolēmi, ka Dievs ir kas līdzīgs mīļam, muļķa večukam, kas atvērs durvis muļķiem un ļāunprātīgiem cietējiem?! Tu domā, ka viņš radījis ideālu vietu tādiem kā tu?! Tad, kad tu pati radīsi savu Paradīzi, kur, pirmkārt, labi būs tev pašai, un tad arī citiem, lūk, tad tu varēsi klauvēt pie debesu durvīm. Bet pagaidām, Dievs man deva rīkojumu sūtīt tevi atpakaļ uz Zemi, lai tu iemācītos radīt pasauli, kurā valdīs mīlestība un patiesas rūpes
Bet tas, kurš nespēj parūpēties par sevi, dzīvo dziļos maldos par to, ka spēj parūpēties par citiem.
Zini, kā Dievs soda sievieti, kura sevi uzskata par ideālu māti?
– Kā? – jautāja sieviete
– Viņš sūta tai bērnus, kuru likteņi lūzt viņas acu priekšā.
– Es sapratu… Es nepratu padarīt savu vīru mīlošu un uzticīgu. Es nepratu savus bērnus izaudzināt laimīgus un veiksmīgus. Es nepratu nosargāt savu mājas pavardu, kurā valdītu saticība, miers un harmonija…. Manā Pasaulē visi bija cietēji…
– Kāpēc? – jautāja Nāve.
– Es vēlējos, lai visi mani žēlotu un līdzpārdzīvotu man… Taču neviens mani tā arī nepažēloja… Un es padomāju, ka Dievs noteikti mani apskaus un pažēlos.
– Atceries, paši bīstamākie cilvēki uz pasaules ir tie, kuri grib, lai viņus žēlo, kuri cenšas citus iežēlināt. Tos dēvē par «upuriem»..
Jūsu pati lielākā kļūda ir tā, ka jūs domājat, ka Dievam ir vajadzīgs upuris! Viņš nekad neielaidīs savā namā to, kurš nav iepazinis neko citu, izņemot ciešanas un sāpes, jo tas upuris šajā Pasaulē spēs sēt vien sāpes un ciešanas. Dodies atpakaļ un iemācies mīlēt un rūpēties par sevi, bet pec tam par tiem, kas dzīvo tavā pasaulē. Bet sākumā palūdz sev piedošanu par savu nezināšanu un piedod sev par to!
Sieviete aizvēra acis un viņas ceļš sākas no jauna – nu jau ar citu vāŗdu un pie citiem vecākiem…

© Konstantīns Sarkisjans no grāmatas “Конституция Мира. Книга вторая. Бытие”

Tulkoja: Ginta FS

Pazemība — kā iemācīties pieņemt

dvesele44

Pazemība – tā, pirmkārt ir dzīvošana ar mieru Dvēselē! Saskaņā ar sevi, harmonijā ar apkārtējo pasauli un Dievu. Pazemība – tā ir iekšēja to situāciju pieņemšana, kas ar mums notiek. Jebkuru situāciju, jebkurā dzīves sfērā.

Piemēram Ajūrvēda – vēdiskā medicīna uzskata, ka saslimušam cilvēkam nebūs iespēju izārstēties, ja viņš nepieņems savu slimību. Izārstēt var praktiski jebkuru slimību, bet tikai tad, ja cilvēks iekšēji ir samierinājies, sapratis, kāpēc šī slimība viņa dzīvē ir atnākusi un atstrādājis tos uzdevumus, kurus viņam uzstāda šī slimība. Tā arī visas dzīves sarežģītās situācijas – kamēr nepieņemsi, neizmainīsi.

Kā saprast, vai es pieņemu šo situāciju vai nepieņemu? Ja pieņemu – manī iekšā ir miers, mani šajā situācijā nekas neaizķer un neuzvelk. Es par to domāju un runāju mierīgi. Iekšā pilnīgs bezvējš un atslābums. Ja nepieņemu – iekšā ir stress, spriedze, iekšējais dialogs, pretenzijas, aizvainojums u.t.t. Sāpes. Jo vairāk sāpju, jo vairāk nepieņemšanas. Kā tikko pieņemam – sāpes pāriet.

Daudzi, izdzirdot vārdus pazemība vai samierināšanās, ar tiem saprot vājumu un pazemojumu. Saka, ja samierinājies, tātad tas nozīmē, ka sēžu rokas salicis un ļauju, lai pret mani noslauka kājas. Bet patiesībā patiesa pazemība dāvā cilvēkam cieņu. Pazemība un samierināšanās ir iekšienē un tās ir iekšējās īpašības, bet ārējā līmenī es veicu kādas darbības.

Apskatīsim dažus piemērus:

1. Ļoti bieži ar grūtībām mēs sastopamies personīgajās attiecībās. Mūsu galvā ir pavisam cita bildīte attiecībām ar mīļoto cilvēku, nekā tas notiek realitātē. Mūsu galvā gan mīļotā cilvēka tēls, gan viņa uzvedība, ir pavisam citas, nekā to saņemam faktiski. Tiešī šī vēlamā un esošā neatbilstība nodara mums ciešanas un sāpes. Ļoti bieži mūsu bēdu sakni mēs neredzam sevī, bet gan otrā cilvēkā. Lūk, tad, kad viņš izmainīsies, es pārstāšu ciest.

Atcerieties, bēdu sakne nav otrā cilvēkā vai viņa uzvedībā, cēlonis ir mūsos un mūsu attieksmē pret tuvo cilvēku.

Pirmkārt, ir svarīgi pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. Mūsu realitāti rada mūsu zemapziņas programmas un Dievs. Mēs patiesībā saņemam nevis to, ko vēlamies, bet gan to, ko esam pelnījuši. Tā strādā karmas likums – ko sēsi, to pļausi. Esošā situācija ir tas, kas izaudzis, pateicoties mūsu pašu iesētajam pagātnē – šajā vai iepriekšējās dzīvēs. Protestēt un ciest ir muļķīgi un nekonstruktīvi. Daudz konstruktīvāk ir pieņemt realitati tādu, kāda tā ir. Pieņemt mīļoto cilvēku tādu, kāds viņš ir, ar visiem viņa mīnusiem un plusiem, ar visu viņa attieksmi pret mums. Uzņemties atbildību par visu, kas notiek mūsu dzīvē – par notikumiem, cilvēkiem, par viņu attieksmi pret mums!

Tikai es esmu atbildīgs par to, kas notiek manā dzīvē!

To visu mēs paši sev esam “pievilkuši”.Tās ir manas kaut kādas darbības un enerģijas, kas liek otram tā uzvesties attiecībā pret mani, tā, kā man tas nemaz nepatīk. Caur mūsu tuvajiem cilvēkiem pie mums atnāk mūsu pašu karma. Un tālāk ir jāuzrota piedurknes, un jāsāk savs iekšējais darbs.

Viss, kas ar mums šeit notiek – tās ir mūsu mācību stundas. Mūsu tuvie cilvēki ir mūsu galvenie Skolotāji. Katra sarežģītā situācija mums ir dota ne jau cīņai ar to, bet mūsu iekšējai apmācībai. Pateicoties šai situācijai mēs varam dziļāk un pamatīgāk saprast dzīvi, kaut ko sevī izmainīt uz labo pusi, attīstīt sevī beznosacījumu mīlestību, pacelties jau attīstības līmeni augstāk, saņemt kādu mūsu Dvēselei nepieciešamo dzīves pieredzi, atdot savu karmisko parādu.

Tikai pieņemot situāciju, mēs beidzot varam sākt domāt par to – ko tad patiesībā mums māca. Kādēļ un ar kādu nolūku mums šī situācija ir iedota? Ar kādām savām domām un darbībām mēs šo situāciju esam pievilkuši savā dzīvē? Varbūt mēs īsti netiekam galā ar savu Vīrieša vai Sievietes lomu un attīstam savai dabai nepazīstamas īpašības? Tātad mums jāiet un jāsaņem savas macības, kā pareizi pildīt savu lomu. Kā šajā pasaulē jārīkojas Vīrietim un kā jārīkojas Sievietei, lai tas būtu harmonijā ar Visuma likumiem. Es vienmēr runāju par to, ka, lai būtu Vīrietis vai Sieviete, nepietiek vien ar to, ka esi piedzimis Vīrieša vai Sievietes ķermenī. Par Vīrieti vai Sievieti ir jākļūst  – tas ir ļoti nopietns dzīves uzdevums. Un ar šī uzdevuma realizāciju sākas mūsu sūtība šajā pasaulē.

Taču šis nav vienīgais iemesls problēmām attiecības, kaut gan tas ir pats globālākais, un tieši no tā rodas visas pārējās problēmas dzimumu starpā. Un atkal, katra situācija ir krasi atšķirīga un individuāla. Iespējams, šī situācija mums māca pašcieņu un mums attiecībām jāsaka “nē”! Vai arī mums jāiemācās par sevi pastāvēt, un neļaut citiem cilvēkiem mūs pazemot, aizskart un, nedod Dievs, iekaustīt. Tas nozīmē, ka iekšēji jau pieņemot situāciju, es jau sevi aizstāvu ne aizvainojuma un aizkaitinājuma emocijās, bet mīlestības emocijās pret sevi un otru cilvēku, pieņemšanas emocijās. Tas nozīmē. ka iekšēji mūsos ir pilnīgs miers, bet ārēji mēs varam pateikt ko skarbu, rīkoties asi un stingri, neļaut sevi apvainot,  nolikt cilvēku “pie vietas” Tātad mēs rīkojamies ārējā līmenī, neiegrimstot emocijās, bet ne no Ego un aizvainojuma pozīcijas – tātad mēs rīkojamies no Dvēseles pozīcijām.

Kad mēs cīnamies ar situāciju bez pieņemšanas, mums viss notiek uz emocijām un no Ego. Ir jāsajūt, ka esam Dvēsele un jāiemācās arī šajā pasaulē rīkoties kā Dvēselei, un nevis egoisma sakopojumam. Vēl viens ļoti svarīgs moments – jā, protams, ārējā plānā mēs rīkojamies atbilstoši situācijai, lai to izmainītu, taču iekšēji mums visu laiku jābūt gataviem pieņemt jebkuru notikumu pavērsienu.

Atkārtojiet pēc iespējas biežāk, lai tā skanētu kā mantra – es vienmēr esmu iekšēji gatavs pieņemt jebkuru notikumu attīstību. Viss notiks tā, kā to vēlas Dievs – cilvēks domā, Dievs dara! Mums ir jāatbrīvojas no savām piesaistēm pie rezultāta – apmērm tā: es gribu tā un ne savādāk.

Šeit, uz Zemes visur un vienmēr pēdējais vārds pieder Dievam un mums tas ir jāpieņem.

Cits moments – ļoti bieži problēmas personīgajās attiecības tiek dotas tāpēc, lai mēs atstrādātu kādas sava rakstura īpašības – iespējams, mūsu partnera uzvedība norada uz to, ka mēs esam viegli aizvainojami, greizsirdīgi, kritiski, rupji, uzstājīgi, despotiski, cenšamies citus pakļaut savai gribai, neņemam vērā citu cilvēku vēlmes, cenšamies vienmēr paturēt virsroku u.t.t. Tātad mums no šīm īpašībām ir jāatbrīvojas. Piemēram, ja esat kritisks – tātad jums jāiemācās pārstāt koncentrēties uz otra cilvēka trūkumiem un jāiemācās otrā cilvēkā ieraudzīt labās īpašības, teikt viņam labus vārdus, uzslavēt, teikt komplimentus.

Katrā cilvēkā ir īpašības, par kurām viņu slavēt -iemācieties tās redzēt!

Ja esat greizsirdīgs – jums jāiemācās uzticēties cilvēkam un jūsu attiecībām. Ļaut partnerim būt brīvam – viņš nav jūsu īpašums. Un tāpat šajā gadijumā jums jāattīsta pārliecība par sevi, pašapziņa un parliecība par to, ka esat visa labākā cienīgs. Sekojiet sev un savai uzvedībai, pareizi izpildiet savu vīrieša vai sievietes lomu. Pats galvenais – dāvājiet savam partnerim mīlestību. Greizsirdība norāda uz to, ka jūsu partneris jums ir dārgs un jūs nevēlaties viņu zaudēt, tomēr greizsirdība kā mīlestības izradīšanas veids ir destruktīva un agri vai vēlu tā sagraus jūsu attiecības.

Ņemiet vērā, ja esiet greizsirdīgi, jūs enerģētiski jau esat uzaicinājuši trešo savās attiecībās un viņa paradīšanās ir tikai laika jautājums.

Un tāpat, ir ar visām pārējām emocijām – viss, kas no jums tiek prasīts – nomainīt savu negatīvo uz pozitīvo antipodu un trenēt savu apziņu jaunām attiecībām pret partneri un situācijām.

Attiecības – tās vienmēr ir cieņa, brīvība, mīlestība un atdeve. Tā ir kalpošana viens otram.

Attiecībās mums mazāk jādomā par to, kas ir jādara partnerim attiecībā pret mums, bet jadomā par to, kas jadara mums, attiecībā pret savu partneri.Mums ļoti bieži pie rokas ir sarakstiņš ar prasībām pret otru cilvēku, kuram paši visbiežāk mēs neatbilstam. Vienmēr atcerieties par savu atbildības zonu, atbildību attiecībās un mazāk domājiet par partnera atbildības zonu.

Viss sākas no jums – no jums nāks pareizā enerģija un jūsu partneris sāks jums dāvāt pareizo, harmonisko un vajadzīgo enerģiju. Veca kā pasaule ir paruna: mainies un pasaule tev apkārt mainīsies. Cilvēks ir nelabojams, un tā vietā, lai mainītu sevi, vienmēr vēlēsies mainīt pasauli. Te arī vislielākā pasaules bēda un ciešanu iemesls. Taču lādīte atveras tik vienkārši!

2. Val vēl tāds piemērs! Izskatīsiim slimību. Piemēram, cilvēkam tiek uzstādīta diagnoze vēzis. Parasti sākas jautājumi – kāpēc ar mani tā notika, par ko man tas? Ieslēdzas nāves bailes. Notiek pilnīga slimības nepieņemšana un skriešana pa ārstiem – kas glābs, kas palīdzēs????!!! Tas ir ceļš uz nekurieni!!!

Pirmais, kas jāizdara, ir jāpieņem slimība. Slimība nav muļķe. Tā vienmr atnāk uz pareizo adresi, tāpēc, ka patiesībā slimība ir mūsu zemapziņas signāls par to, ka kaut ko mēs daram ne tā.

Tas ir signāls par to, ka mūsu uzvedība un reakcijas uz notikumiem mums ir kaitīgas. Slimība ir Visuma vēršanās pie mums. Dievs ar slimības palīdzību mums saka – tu pārkāp Visuma likumus, apstājies! Ja runājam konkrēti par vēzi, tad tā ir aizvainojuma slimība. Cilvēks uz kādu ir ļoti stipri apvainojies un ilgu laiku nēsā šo aizvainojumu sevī. Iespjams, gadiem ilgi. Zemapziņas līmenī, apvainojoties, mēs tam cilvēkam, uz kuru apvainojamies, sūtam iznīcību.

Un, lūk, šī iznīcināšanas programma kā bumerangs atgriežas pie mums.

Aizvainojums cilvēku saēd un tāpēc vēzis – vēža šūnas saēd organismu. Ir jāatstrādā pagātne, jāatlaiž aizvainojums un jāpiedod. Jāpieņem un jāatlaiž pagātnes situācijas un slimība, kas ir šobrīd. Un tikai, izdarot šo iekšējo darbu, mēs varam cerēt, ka mūsu ārējās darbības, kas saistītas ar slimības ārstēšanu – hospitalizācija, zāles, operācijas, ķīmijterapija nesīs mums kādus jūtamus augļus.

Savukārt, ja mēs ar slimību cīnamies, nepieņemam to, izmantojam tikai ārējās metodes, skraidam pie dažādiem speciālistiem, nedarot savu iekšējo darbu, rezultāts būs bēdīgs. Jo cīņa ar situāciju padara to tikai ļaunāku. Te es tikai kā piemēru minēju vēzi, bet tāpat mums jārīkojas arī ar jebkuru citu slimību!

Tiesa, nevajadzētu krist galējībās un pašā vienkāršākajā saaukstēšanās reizē meklēt dziļus iemeslus. Saaukstēšanās var liecināt par to, ka esam pārāk viegli saģērbušies vai ilgi stāvējuši caurvējā. Vai arī par to, ka pēdējā laikā esam pārāk daudz un smagi strādājuši, un organisms nolēmis mums likt atpūsties. Pagulēsiet, palutināsiet sevi un atkal varēsiet turpināt darboties.

Bet nopietnas slimības prasa nopietnu atstrādāšanu. Vispār jau ceļš pie daudzām nopietnām slimībām sākas no aizvainojuma – ja cilvēks tās iekšēji nepieņem, tad tiek dotas nodevības, ja arī to cilvēks nesaprot, tad tālāk jau nāk slimības un likteņa triecieni. Un, jo vairāk egoisma, jo lielāki triecieni.

Vēl mēs slimojam, kad ejam ne sava aicinājuma ceļu un nepildam savus uzdevumus. Kad ēdam nepareizi.

Rietumu medicīna apgalvo, ka „visas slimības no nerviem”. Savukārt Austrumu medicīnā runā, ka visas slimības ir no nepareizas ēšanas. Tāpēc, lai vienīgais, ar ko jūs slimojat būtu saaukstēšanās, iemācieties pieņemt, pārstājiet apvainoties, sāciet dzīvot harmonijā ar sevi un Dievu, izpildiet savu pienākumu, sekojiet savam aicinājumam un dzīvojiet veselīgu dzīvesveidu – pareizi kustoties un ēdot! Iekšējā līmenī – iemācieties atvērties un dzīvot pilnībā uzticoties Augstākajam Avotam! Pilnīgā ticībā un mīlestībā. Saprotiet, ka esat Dieva radība un Dievs zin, ko un kāpēc viņš jūsu dzīvē dara!

Un, ja tomēr esat saslimuši, tad ārstējaties kompleksi. Strādājiet iekšējā plānā un izmantojiet to, ko piedāvā medicīna. Stradājiet gan ar psihologu, gan ārstu. Es ne reizi vien esmu sastapusi cilvēkus, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu un, kuri uzskata, ka slimību var izārstēt tikai, strādājot ar sevi – bez nekādas medicīnas palīdzības. Esiet saprātīgi!

Mums vēl ļoti tāls ceļš ejams, līdz tam līmenim, kad tikai ar iekšējo darbu varēsim panākt ideālus rezultātus.

Un nekrītiet otrā galējībā, kad cilvēks iedomājas, ka tikai medicīna – zāles un operācijas varēs atrisināt problēmas. Lai dziedinātos, nāksies strādāt kompleksi. Jo, kad mēs esam iemiesotā stāvoklī, tad eksistē trīsvienība – Dvēsele, Gars un Ķermenis. Un problēmas vienā vai otrā plānā runā par problēmām arī pārējos. Slimība taču iesākas smalkajā plānā – mūsu nepareizo darbību un domu rezultātā. Un tikai pēc tam pāriet fiziskajā plānā. Tāpēc ārstēt vajag gan iekšēji, gan ārēji – un tikai tad būs rezultāts. Bieži mēdz gadīties tā, ka it kā cilvēku izārstē, bet pēc laika atkal viņš ir slims ar to pašu. Un viss tikai tāpēc, ka nav notikušas iekšējas izmaiņas.

3. Un, beidzot, vienkāršs sadzīvistisks piemērs.

Piemēram, mums nozaga maku ar dokumentiem, kredītkartēm un naudu – mēs to iekšēji pieņēmām un nekreņķējamies, bet ārēji rīkojamies: ejam, rakstam iesniegumu policijā, daram visu, lai atrastu savus dokumentus un sodītu ļaundari. Tikai šajā gadījumā mūs vada nevis aizvainojums, dusmas un aizkaitinājums. Mēs nevēlam šim cilvēkam, lai viņam rokas nokalstu un vairs neataugtu, nesūtam viņam lāstus u.t.t. Nē, mēs iekšēji esam mierīgi – mēs pieņemam, ka, ja reiz Dievs mums to sūta, tātad kaut kāda iemesla dēļ mums tas ir vajadzīgs. Mēs mierīgi daram to, kas jādara, bez histērijām un bez lāstiem zaglim. Un atkal, iespējams, mums maku nemaz nenozaga, bet mēs paši to pazaudējām?

Vai, piemēram, mums nav darba – mēs iekšēji to pieņemam, nevienu šajā situācijā nevainojam (valsts ne tā vai darba devēji muļķi). Nenorakstām to uz apstākļiem, un nemetamies piedzerties. Jā, šodien tā tas ir – man nav darba, bet tātad man ir vairāk brīva laika, lai saprastu, ko es patiešām vēlos, un ar ko vēlos nodarboties profesionāli.

Vai tas darbs, kas mums bija, patiesībā bija mūsu sapņu darbs? Vai arī mēs to darījām tikai tāpēc, lai maksātu rēķinus? Varbūt Dievs mums apzināti to atņēma, lai mēs beidzot atrastu savu sapņu darbu, sāktu realizēt savus talantus?

Bet, varbūt, piemēram – ja esmu sieviete, varbūt man laiks beidzot vairāk laika veltīt mājai un ģimenei un pārlikt ģimenes materiālo nodrošinājumu uz vīrieša pleciem, kā tam vispār patiesībā arī būtu jābūt? Varbūt beidzot ir pienācis laiks sajust sevi kā Sievieti – mājas pavarda uzturētāju un sākt apkārt sev, savā ģimenē uzturēt ģimeniskumu un mīlestību? Mēs esam mierīgi. Un mēs mierīgi analizējam lietu kartību. Ārējā plānā mēs neguļam dīvānā, pārskatam sludinājumus, izsūtam CV. Taču ar visu to mēs nelamājam savu likteni, Dievu par to, ka mums kaut kas nav iedots.

Gluži otrādi – mēs esam pateicīgi liktenim par to, ka aiz pagrieziena mūs gaida kaut kas labāks, kā iepriekšējais darbs (galu galā mums ir parādījies laiks atpūtai no mūžīgās skriešanas) un, iespējams, ar pazudušo maciņu mēs atpirkāmies no kādām vēl lielākām problēmām.

Kas zin? Tas zināms ir tikai Dievam. Tikai viņš redz pasaules kopbildi. Un tā – it visā pilnīga uzticēšanās Dievam, zināšana un sapratne par to, ka Dievs zina, ko un kam viņš mūsu dzīvē dara. Pieņemšana!

Pats brīnumainākais ir tas, ka iekšēja pieņemšana un miers ļoti ātri atrisina visdažādākās problēmas – cilvēks atveseļojas, maciņš ar visu naudu un dokumentiem atrodas, attiecības ar tuvajiem cilvēkiem atjaunojas vai uzlabojas. Tā vai savadāk, pēc viena vai cita scenārija, risinās jebkuras problēmas. To es novēroju visu laiku. Gan savā dzīvē, gan citu cilvēku dzīvēs, kuri praktizē situāciju pieņemšanu. Tāpēc, ka pieņemšana atver milzīgu enerģijas plūsmu – mēs atrodamies šajā plūsmā un pievelkam sev kā magnēti vislabākos risinājumus.

Viss ir ļoti vienkārši – mēs vienkārši pareizi izejam situācijas un mums tas simtkārt atmaksājas. Pieņemšana ir mīlestība. Bet tas, ko mēs mīlam, vienmēr kļūst par mūsu sabiedroto! Pieņemt situācijas – nozīmē reaģēt uz situāciju ar mīlestību. Bet mīlestība – ir pati spēcīgākā enerģija pasaulē. Tieši tāpēc mēs šeit arī esam atnākuši – krāt sirdī mīlestību un uz visām situācijām reaģēt ar mīlestību!

No kurienes dzimst pazemība? No tā, ka mēs zinām, ka ir likumi, kuri vada Likteni un mēs esam gatavi tos ievērot. Mums ir skaidra sapratne, ka es neesmu šis ķermenis, ka es esmu Dvēsele! Mēs visi esam Dvēseles. Kad iemiesojamies šeit – uz Zemes, diemžēl vairums no mums to aizmirst un sāk uzskatīt sevi par vienkāršu mirstīgu ķermeni un dzīvot pēc principa – dzīvojam tikai vienreiz un viss ir jāpaspēj! Bet patiesībā katram no mums ir paredzēti simti un tūkstoši inkarnāciju.

Avots: http://www.garsoz.ru

Tulkoja: Ginta FS

Nekas nav pareizi vai nepareizi

pareizi-nepareizi1

Viens un tas pats var būt pareizi vienam cilvēkam un nepareizi citam, jo viss lielākā vai mazākā mērā ir atkarīgs no paša cilvēka. Vienam un tam pašam cilvēkam viens un tas pats var būt pareizi vienā momentā un kļūt nepareizi citā, atkarībā no situācijas.

Jūs mācīja domāt aristoteliskās loģikas kategorijās. Viens pareizi, otrs – nepareizi. Lūk – balts, lūk – melns. Tur – Dievs, tur – Velns. Tāda klasifikācija ir kļūdaina. Dzīve nedalās melnajā un baltajā. Lielākā tās daļa ir tuvu pelēkajiem toņiem.

Ja skatieties dziļāk, baltais izskatās kā pelēkā gaišākā daļa, melnā – kā otra galējība, bet visi pustoņi, kas pa vidu, ir pelēkie.

Realitāte sastāv no pustoņiem – neizbēgami, jo nekur tajā nav nekāda dalījuma. Nekur nav hermētiski noslēgtu posmu. Tāda klasifikācija ir muļķīga, bet tā tika iepotēta jūsu prātiem.

Pareizais un nepareizais pastāvīgi mainās. Ko darīt? Ja kāds vēlēsies kategoriski to atrisināt, viņš kļūs paralizēts, viņš nespēs kustēties uz priekšu. Ja jūs vēlaties rīkoties tikai tad, kad jums ir absolūti skaidrs, ka tas ir pareizi, jūs tiksiet paralizēti, jūs nespēsiet rīkoties.

Cilvēkam ir jārīkojas relatīvā pasaulē, kur nav absolūtu risinājumu, tāpēc negaidiet tos, vienkārši vērojiet, skatieties un, ja jūtiet, ka darīt tā un ne citādi būs pareizi – dariet!

©OŠO

Tulkoja: Ginta FS

Dievam jābūt dvēselē

lugsanas3

Dziļa meža vidū dzīvoja vientuļnieks Tas daudzus gadus bija nodzīvojis vientulībā un lūgšanās, un tuvējo ciemu ļaudis uzskatīja viņu par svēto.

Kādā rītā pie viņa ieradās Eņģelis. Tā ierašanos vientuļnieks uztvēra kā balvu par daudzajiem gadiem, pavadītiem lūgšanās un askēzēs, un kā pierādījumu tam, ka šādā veidā viņš ir pacēlies virs pārējās cilvēku masas un pietuvojies svētajiem.

Eņģelis paziņoja, ka ieradies tāpēc, lai nodotu vientuļniekam Dieva gribu:

– Tev jādodas uz tuvējo ciematu. Tur dzīvo kāds bagāts, dāsns un dievbijīgs zemnieks, kurš savā dzīvē paveicis ļoti daudz labu darbu. Dievs liek tev viņam nodot vēsti, ka jau pēc pusgada vinš beigs savas zemes gaitas un dosies uz paradīzi.

Vientuļnieks nopriecājās par tadu iespēju un devās ceļā. Viņš jutās svarīgs un nodeva zemniekam vārds vārdā Dieva teikto. Tad atgriezās mājās, savā mežā.

Ciema iedzīvotāji, uzzinot par ziņu, ko atnesa vientuļnieks, kļuva bēdīgi, jo padomāja, ka tagad zemnieks, kuram jau apsolīta vieta paradīzē, diez vai turpinās viņiem palīdzēt un darīs labos darbus. Taču viss izrādījās gluži otradi. Šis vīrs ne tikai nepārtrauca darīt labos darbus, bet viņa dāsnums auga augumā.

Savukārt vientuļnieks kļuva lepns par to, ka Dievs viņu izvēlējies par savu sūtni.

Pagāja pusgads, gads, divi gadi…

Bagātais zemnieks sveiks un vesels dzīvoja, kā dzīvojis, darīja savus labos darbus, un priecājās par dzīvi. Savukārt vientuļnieka dzīve parvērtās ellē.

Viņš, jusdamies kā. pravietis, mocījās ar domu par to, ka notikusi briesmīga kļūda, kuras rezultātā viņš bija kļuvis par izsmiekla objektu un ļaudis tagad viņu sauca par viltus pravieti.

Ar katru dienu viņš kļuva arvien drūmāks, niknāks, un drīz saprata, ka ir sācis sevi nīst un nicināt.

Un te kādu dienu atkal pie viņa atnāca Eņģelis.

– Ko nozīmēja tā ziņa, ko tu man pagājušoreiz liki nodot zemniekam? – aizkaitināts jautāja vientuļnieks. – Tevis dēļ mana dzīve ir kļuvusi par elli! Visi par mani smejas! Mani nicina! Par ko?! Es taču visu dzīvi esmu lūdzies, ievērojis visus baušļus, gavējis!

– Tā bija pārbaude jums abiem – tev un zemniekam – atbildēja Eņģelis.

– Tu patiešām lūdzies un gavēji, bet tavā dvēselē nebija Dieva, atsķirībā no tā zemnieka, kurš, uzzinājis par to, ka viņam sagatavota vieta paradīzē, turpināja dzīvot tā kā dzīvojis – turpināja palīdzēt cilvēkiem, tiem, kam šī palīdzība vajadzīga.

Tu visu dzīvi esi centies pierādīt apkārtējiem un, pirmkārt, pats sev, savu vērtību un svarīgumu. Viss tavs svētulīgums izrādījās tikai maska, zem kuras slēpas iedomība un vēlme būt labākam par pārējiem cilvēkiem.

Jau pirmā pārbaudījuma laikā maska nokrita, atklājot tavu patieso būtību – tavu lepnību., tavu augstprātību.

Dievbijība neslēpjas rituālos, Dievam jābūt dvēselē.

Tu neizturēji pirmo pārbaudījumu, bet, iespējams, tas kļūs par tavu pirmo soli ceļā uz jaunu dzīvi un patiesu dievbijību.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Reiz dzīvoja cilvēks

cilveks_tava_dzive
Reiz dzīvoja cilvēks.
Viņam bija trīs sapņi: dabūt ļoti labi apmaksātu darbu, apprecēt skaistu sievieti un kļūt slavenam visā pasaulē.
Reiz kādā aukstā ziemas dienā šis cilvēks devās uz darba pārrunām pazīstamā firmā. Pēkšņi viņa priekšā pakrita kāds padzīvojis vīrs. Cilvēks paskatījās uz pakritušo un galvā pazibēja doma: visticamākais, piedzēries. Un viņš turpināja savu ceļu, apmezdams līkumu pakritušajam. Tas palīdzēja nenokavēt tikšanos. Taču šī tikšanās bija neveiksmīga; darbā viņu nepieņēma.
Kādā vasaras vakarā šis cilvēks pastaigājās pa pilsētu. Uz ielas uzstājās ceļojošo mākslinieku grupa. Viņš apstājās, lai izbaudītu skaisto priekšnesumu. Skatītāju nebija daudz, taču uzvedums bija brīnišķīgs. Pēc uzstāšanās cilvēki aplaudēja un pamazām izklīda. Arī mūsu cilvēks gatavojās doties tālāk, kad viņa plecam pieskārās kāda roka. Viņš pagriezās un ieraudzīja uzveduma galveno varoni – vecenīti-klaunu. Viņa tam jautāja, vai patika priekšnesums, vai patika aktieri. Bet cilvēks negribēja runāties, pagriezās un aizgāja.
Reiz kādā lietainā vakarā cilvēks devās mājās no drauga jubilejas. Viņš bija piekusis un galvā griezās tikai viena doma: karsta, smaržīga vanna un silta, mīksta gulta. Pēkšņi viņs izdzirdēja šņukstus. Raudāja sieviete – viņa sēdēja netālu no cilvēka mājas. Bez lietussarga. Viena. Ieraudzījusi mūsu cilvēku, tā vērsās pie viņa pēc palīdzības. Viņas ģimenē bija notikusi nelaime. Un vajadzīgs viņai bija tikai dvēselisks sarunu biedrs. Cilvēks padomāja, galvā viņam pazibēja doma par karsto vannu un silto gultu un viņš pagāja garām sievietei, lai nokļūtu ātrāk mājās.
Un tā viņš nodzīvoja pelēku, nelaimīgu mūžu. Un nomira.
Nokļuvis debesīs, viņš satika savu draugu – Sargeņģeli.
– Tu zini, viņš sūdzējās draugam, es nodzīvoju tik pelēku, neveiksmīgu un nelaimīgu dzīvi. Man bija trīs sapņi un neviens no tiem nepiepildījās. Cik žēl!
– Hm… nogrozīja galvu Sargeņģelis. Mans draugs, es izdarīju visu, lai Tavi sapņi piepildītos, taču no Tevis man vajadzīgas bija tikai trīs lietas: Tava ROKA, Tavas ACIS un Tava SIRDS.
– Un ko tad?
– Atceries cilvēku, kurš ziemā uz ielas nokrita Tavā priekšā? Es tūliņ Tev parādīšu to bildi… Tas cilvēks bija tās firmas ģenerāldirektors, kurā Tu gribēji iekārtoties darbā. Tevi gaidīja žilbinoša karjera. Bet no Tevis vienīgais, kas tika prasīts, bija – Tava ROKA.
Atceries veco sievieti-klaunu, kas Tev piesējās pēc ielu priekšnesuma ar saviem jautājumiem? Tā bija jauniņa skaistule-aktrise, pārģērbusies par vecu klaunu. Viņa Tevī iemīlējās no pirmā acu skatiena. Jūs gaidīja skaista nākotne – ģimene, bērni, nevīstoša mīlestība. Viss, kas no Tevis tika prasīts – Tavas ACIS.
Atceries raudošos sievieti blakus Tavām namdurvīm? Bija lietains vakars, viņa bija caurcaurēm izmirkusi… no asarām… Tā bija pazīstama rakstniece. Viņas ģimenē bija notikusi nelaime un ļoti vajadzēja kāda cilvēka dvēselisko atbalstu. Ja Tu viņu būtu uzaicinājis pie sevis sasildīties un aprunāties, viņa uzrakstītu grāmatu, kurā izstāstītu šo atgadījumu. Grāmata iegūtu popularitāti un tās priekšvārdā būtu rakstīts Tavs vārds un pateicība Tev. Un vienīgais, kas tika prasīts no Tevis bija – Tava SIRDS.
Tu biji neuzmanīgs, mans draugs!
Cilvēks nopūtās un devās zvaigžņotajā tālē…
Ieklausies pasaulē, tā piedāvā iespējas. Palīdzību vajag ne tikai lūgt, bet prast ar pateicību pieņemt!

Avots: http://fit4brain.com/

Tulkoja: Ginta FS

Kas tu vēlies būt?

erglis8

Sākumā, kad Dievs tikko no māliem bija izveidojis cilvēku, viņš tam jautāja, par ko tas vēlas kļūt. Cilvēks vēl bija jauns un nepieredzējis, tāpēc no šāda jautājuma viņš nedaudz apstulba, pašūpoja galvu un teica: «Es nezinu!». Tad Debesu Tēvs paņēma apstulbušo jauno cilvēku pie rokas un aizveda pie bangojošas jūras.

Pievedis viņu pie paša krasta, Dievs parādīja cilvēkam skaistas gliemežnīcas, kas gulēja jūras dibenā. «Ja vēlies, tu vari izvēlēties gliemežnīcas dzīvi. Tu gulēsi jūras dibenā starp miljoniem citu gliemežnīcu. Tavs ēdiens būs tas, ko atnesīs tev siltā straume. Katra tava jaunā diena būs līdzīga iepriekšējai un visa dzīve paies bez riska un satricinājumiem. Tevi neuztrauks ne uzvaras, ne zaudējumi. Visu mūžu tu gulēsi jūras dibenā, tikai ik pa brīdim paverot savas mājiņas durvis, lai saņemtu ēdienu». Tā Dievs parādīja cilvēkam gliemežnīcas pārtikušo dzīvi un viņu ceļš tālāk veda kalnos. Kalnos Debesu Tēvs norādīja cilvekam.uz ērgļa ligzdu un teica: «Un tomēr, ja vēlies, tu vari sev izvēlēties arī šādu dzīvi. Tu vari lidot augstu, augstu, aizsniegt pašas kalnu virsotnes, kas satiekas ar debesīm. Un šajās virsotnēs tu satiksi tikai nedaudzus tādus, kā tu. Kļūstot par ērgli, tu pats izlemsi, uz kurieni un kad tev lidot. Tu varēsi dzīvot tā, kā tu vēlies. Bet šīs brīvības cena būs tā, ka nekad un neko tu nesaņemsi tāpat vien. Par visu nāksies sāpīgi maksāt. Tu katru dienu dosies barības meklējumos, medīsi, bieži vien pilnībā zaudējot spēkus. Tu cīnīsies ar vējiem un sniegputeņiem. Tev būs ļoti grūti. Taču tu būsi brīvs. Ja vēlies, vari izvelēties tādu dzīvi».

Un no tā laika uz Zemes parādījās cilvēki, kuri bija izvēlējušies sev gliemežnīcas dzīvi, un tikai nedaudzi tādi, kuri izvēlējās sev ērgļa dzīvi.

http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Svētie pa šo Zemi nestaigā

lugsana7

Man bija kāda paziņa, kura gaidīja pensiju, lai beidzot sāktu dzīvot.
Viņa sapņoja, ka mitināsies vasarnīcā, kops savu dārzu, uzpasēs vistas, lutinās sevi ar pirtiņu, svaigiem augļiem un dārzeņiem un svaigu gaisu.

Viss, ko viņa darīja savā dzīvē, pavisam gludi veda viņu tuvāk šim sapnim. Mēs iepazināmies, kad viņai bija trīsdesmit septiņi gadi un man viņa šķita ļoti nobriedusi sieviete. Es vēroju, kā viņa uzkrāj materiālos labumus, attiesā bijušajam vīram mašīnu, it kā dēla interesēs, bet patiesībā, lai brauktu uz savu vasarnīcu. Metodiski un plānveidīgi “izdzīvo” no šīs vasarnīcas brāli, lai vecāku mantojumam būtu viens īpašnieks – viņa. Strādā nemīlamā darbā, lai ātrāk no tā varētu aizmukt un kaut ko vērtīgu padarīt savā piepilsētas saimniecībā.

Ar laiku man sāka šķist, ka trešo reizi viņa apprecējās ar vienu vienīgu mērķi – lai būtu vīrietis, kurš strādās viņas vasarnīcā. Uzbūvēs garāžu, pirti un siltumnīcu, skārtos elektroinstalācijas, ūdens padevi – un jāteic, ka vīrs vinai patiesi bija ar zelta rokām.

Kad ar maigumu, kad – ēdienu, kad – komfortu, viņa piesēja šo vīrieti sev cieši, cieši. Viņai šķita, ka viņas rokās ir visi pavedieni, un viņa pati vada savu dzīvi.
Noliedzot savu pagātni, sakot visu, ko domā par savām draudzenēm, pamazām visas tas pazaudēja. Noliedzot visus gaišos brīžus, kas bija pavadīti kopā ar radiniekiem, viņa arī tos visus pazaudēja. Kolēģi viņu nemīlēja dēļ viņas merkantilās dabas un attieksmes pret cilvēkiem.

Taču, neskatoties uz to, viņu vadīja ideja – viņa redzēja sevi kā sava īpašuma saimnieci. Zīmēja sev ilgu mūžu pensijā, kurā esot, beidzot varēs dzīvot tā – pa īstam. Visi iepriekšējie dzīves gadi bija tikai sagatavošanās šim laimīgajam periodam, kuru viņa pati sev radīja.

Un pēc tam viņa nomira. Piecdesmit četros gados. No galvas smadzeņu audzēja. Likteņa ironija – līdz pensijai bija atlicis viens gads..

Viena no viņas māsīcām, tā, kura jūt un saprot vairāk kā vairums cilvēku, palūdza, lai šī sieviete apdomā savu dzīvi, lai palūdz piedošanu cilvēkiem, kuriem darījusi pāri, lai attīrās, jo, iespējams, tā varētu slimību apstādināt. Smadzenes, tās pirmkārt ir domas. Ar apziņas palīdzību var mainīt situāciju, pat izdziedināties, tikai jāatrod tā vieta, kurā sākusies kļūda.

Bet viņa to negribēja… Nedzirdēja…. Aizgāja, tā arī netzinusi un nepieņēmusi…

Vīrs atrada citu sievieti un pameta manu paziņu, pat nesagaidījis beigas, izdzina viņas bērnus un iemitinājās tajā pat vasarnīcā kopā ar jauno sievu.

Kāpēc es to stāstu?

Nezinu… Dažkārt es ļoti asi izjūtu šo momentu “šeit un tagad”. Zinu, ka rītdiena var arī nepienākt. Pārdzīvoju par cēloņu-seku esamību attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ļoti sāpīgi pārdzīvoju kļūdas. Nožēloju, ka neesmu bijusi pietiekami akurāta attiecībās ar cilvēkiem. Dusmojos uz sevi, ja esmu nodarījusi kādam pāri, pat tad, ja esmu bijusi pārliecināta par savu viedokli.

Nedomāju, ka tās ir sliktas īpašības. Dzīvs cilvēks nav Dievs. Un ir briesmīgi, ja viņš sevi par tādu uzskata.

Un arī profesionāļi, kas stradā ar dvēselēm, kļūdās. Ko tad vēl runāt par citiem – vienkāršajiem cilvēkiem. Viss, ko mēs varam izdarīt, ir atzīt, ka neesam pilnīgi. Visi. Bez izņēmuma. Visi kļūdās. Svētie un bezgrēcīgie pa šo Zemi nestaigā.

Katrs no mums aiz sevis atstāj salauztu siržu kapsētu. Es vēlētos, lai manējā būtu mazāka. Un es rūgti pārdzīvoju, ja tā palielinās. Līdz brīdim, kad viss būs beidzies, es vēlētos, lai man ir mirkliss, kad visu pardomāt un palūgt piedošanu.

Autors: Lilija Ahremčika

Tulkoja: Ginta FS