Ir, Kas Ir

Tagadni tieši tāpēc arī sauc par tagadni, ka tikai tajā ir viss, un, pirmkārt, jau tu pats esi reāls.

Tajā nav vietas fantāzijām par nākotni, kuras vēl nav, un sapņiem no pagātnes, kuras vairs nav.

Tagadne ir dievišķīga, tāpēc, ka tikai tajā – šeit un tagad mājo Dievs.

Tagadne patiesībā ir vienīgā patiesības mājvieta vai patiesās vienotības mājvieta.

Tagadnē nav karmas, nav vainas, nav baiļu. Tajā nav ciešanu, jo katrs tavs solis ir pareizs un harmonisks. Tajā nav pat nāves, jo tagadne vienmēr ir dzīvība visā tās neaptveramajā pilnībā.

Nebēdz no tagadnes. Iemājo tajā ar visu savu ķermeni un dvēseli un tu varēsi ieraudzīt visas lietas un visu ap tevi notiekošo tādu, kāds tas ir. Tu sāksi redzēt pasauli ar Dieva acīm, kura vārds: IR, KAS IR.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vienmēr atcerēšos…

Sagāna

Es vienmēr atcerēšos tos brīžus, kad gribējās apstādināt laiku. Tam, kurš mīl dzīvi, nekad nepietiks vārdu, lai to aprakstītu. Dienas skaistums, nakts burvība. Galvas rebonis no vīna un jutekliskām baudām. Maiguma vijoles, darba azarts, veselība. Neaptverama laime pamosties no rīta, zinot, ka priekšā ir vesela diena, milzīga diena, pilna prieka un rūpju. Un var tikai pabrīnīties par to, kamēr miegs tevi neietin līdz nākamajam rītam.
Es nekad neatradīšu vārdus, lai pateiktos debesīm, vai Dievam, vai manai mammai par to, ka es piedzimu šajā pasaulē, kur viss ir domāts man.

Francuāza Sagāna
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un Dievs saka

Dievs saka

Un Dievs saka:
“Lai ko arī tu iemīlētu stiprāk par mani, es tev to atņemšu…”
Un, vēl:
“Nesaki: es neizdzīvošu bez viņa – es izdarīšu tā, ka tu izdzīvosi. Mainīsies gadalaiki, koku zari, kas kādreiz devuši ēnu, nokaltīs, pietrūks pacietības, mīlestība, kuru tu domāji patiesu esam, pametīs tevi, tu būsi apjucis. Tavs draugs izrādīsies ienaidnieks, bet ienaidnieks pēkšņi kļūs par draugu – tāda ir šī dīvainā pasaule. Viss, ko tu uzskatīji par neiespējamu, piepildīsies…”
“Nenokritīšu” – tu teiksi un nokritīsi, “nekļūdīšos” – un kļūdīsies. Un pats dīvainākais šajā pasaulē – “tās ir beigas” – tu teiksi, un vienalga dzīvosi.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Svarīga saruna

paslepes6

Viss notika tieši tā, kā viņš bija iedomājies.
Caururbjošu sāpi nomainīja atvieglojuma un miera sajūta. Garš tunelis ar gaismu tā galā… Tur viņu sagaidīja divi eņģeļi un nesa kaut kur augšup, vismaz tā viņš juta. Drīzumā viņi attapās ļoti skaistā troņa zālē un tronī sēdēja Viņš!

– Svētais Dievs, cik ļoti es priecājos tevi redzēt! – iesaucās ceļotājs un no acīm viņam sāka ritēt asaras.
– Es tik ļoti gaidīju šo mirkli, es tik ļoti biju noguris no Zemes dzīves un tik ļoti vēlējos ar tevi parunāties… Viņš bija gatavs krist uz ceļiem Dieva priekšā, taču Dievs, skaists un majestātisks sirmgalvis ar savu daiļrunīgo skatienu viņu apstādināja.

– Tagad tev vairs nav ne vajadzības ne arī jēgas locīt ceļus manā priekšā, gribu ar tevi runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Ceļotāja acis iemirdzējās.

– Paldies! Svētais Dievs, ar nepacietību gaidu, ka tu mani pieņemsi savā paradīzē. Es savā dzīvē biju godīgs un taisnīgs cilvēks, izpildīju visu nepieciešamo, gāju baznīcā, lūdzos, gavēju, ziedoju baznīcai, veltīju sevi kalpošanai citiem… Es izdarīju visu, ko tu no manis prasīji. Un es parāk ilgi cietu. Un esmu ļoti noguris. Mana dvēsele ir iztukšota. Lūdzu, mierini mani, piepildi mani ar gaismu un siltumu. Atver man savus paradīzes vārtus.

Un lai arī ceļotājs ļoti gaidīja uzslavu, viņš to nesaņēma. Zālē iestājās klusums. Dievs domīgi skatījās uz savu kārtējo dēlu, viņš to bija darījis neskaitāmas reizes. Viņš sakopoja savus spēkus, lai ar iedvesmu un jūtām atkārtotu tos vārdus, tos svarīgos vārdus, kurus bija jādzird katram cilvēkam.

– Beidzot viņš vērsās pie ceļotāja, kurš jau bija kļuvis nemierīgs: – saki man, kāpēc esi tik pārliecināts par to, ka nokļūsi paradīzē? Nāc, kopā paskatīsimies uz dzīvi, kuru esi nodzīvojis. Un tajā pašā mirklī viņiem priekšā atvērās milzīgs ekrāns.

– Tas, ko tu atcerēsies, parādīsies šeit – uz ekrāna, un arī tas, ko es vēlēšos tev parādīt.
Skaties! – teica Dievs, – atceries to, kā tu atnāci pie manis.

– Dievs, es to izdarīju apzināti, kad man bija 20 gadu. Visi man apkārt bija ticīgie un es sapratu, ka tas ir arī mans ceļš. – Uz ekrāna momentā parādījās kristību aina.

– Piedod man, Dārgais cilvēk! Vai tu patiešām saprati, ka tas ir tavs ceļš, vai arī izdarīji to tāpēc, ka visi tev apkārt tā darīja?

Ceļotājs samulsa.

– Patiesību sakot, nezinu. Es jau sāku šaubīties par sevi.

– Šaubas ir labi, teica Dievs. Šaubas ir patiesības draugi. Katru reizi,  kad tu šaubies, pajautā savai sirdij. Viņa zin atbildi. Nekādā gadījumā neuzticies savam prātam. Problēma ir tā, ka vairums cilvēku dzīvo ar prātu un nekad neklausa tam, ko saka sirds.
Uz ekrāna ceļotājs ieraudzīja savus vecākus, vienu no parastajām ikdienas mājas scēnām.
– Redzi, viņi pat neiedomājas, ka sirds prot runāt. Zini, kāds pazīstams rakstnieks tā arī uzrakstīja “Gore ot Uma”. Tas ir par to.

– Es taču esmu lasījis to grāmatu, – priecīgi iesaucās ceļotājs, – taču droši vien nesapratu. Un viņa balss kļuva skumja. Un viņš domīgi teica:
– Vai tad klausīties sirdsbalsī nav bīstami? Sirds taču ir tik mainīga. Vai tad cilvēkam nav jābalstās uz savu izlēmību un gribu?

– Nē, mans draugs, sirds un sajūtas, kas nāk no tās, ir spēcīgākas un svarīgākas. Tu taču zini to, ka tavs prāts var 1000 reizes izskaidrot, kā ir pareizi, taču tu nespēsi to izdarīt, jo sajūtas būs spēcīgākas. Paskaties uz šo cilvēku, – ceļotājs uz ekrāna ieraudzīja alkoholiķi, kurš trīcošām rokām centās atvērt pudeli. – Viņš jau 1000 reizes bija sev teicis, ka dzert ir kaitīgi. Taču vienalga to dara, tāpēc, ka sajūtas viņam to liek darīt. Kādas tieši, tas, protams, ir jautājums. To viņam vēl nāksies noskaidrot, ja vien vēlēsies iziet no šī apburtā loka.

– Bet es iemācījos apspiest savas jūtas, uzskatot tas par grēcīgām. Tātad man nebija taisnība? – jautāja cilvēks. Dievs pasmaidīja. – tu taču mums iedevi Bībeli, kur rakstīts, kā jāuzvedas, ka jātiecas pēc dievbijības, jānomierina savs ego un miesa, jābūt pazemīgiem … Es taču dzīvoju tā, kā māca šī grāmata! – iesaucas ceļotājs. – Vai tad tā nav tava?! Un viņa balsī ieskanējās izmisums.

– Bībeli uzrakstīja cilvēki. Viņi izdarīja ļoti daudz ko labu un pareizu, taču arī ļoti daudz ko kļūdainu un apzināti melīgu. Uz ekrāna paradījās divi cilvēki un ceļotājs saprata, ka tie strīdas dēļ uzrakstītā Bībeles teksta. Un gala rezultātā viens otram iedūra ar nazi. Dievs vēroja ceļotāja reakciju – Tur pareizi ir uzrakstīts, ka es esmu Mīlestība. Bet vai tu zini, kas ir Mīlestība? – Dievs pasmaidīja, ceļotājs klusēja. – Tu atkal šaubies?

– Nē, es zinu, – iesaucās ceļotājs, – es tik daudzas reizes esmu jutis mīlestību, kad skaitīju lūgšanas. Es  biju kā apburts no šīs saldās ekstāzes un nevēlējos iziet no šī stāvokļa, tas bija tik brīnišķīgi! – un viņš ieraudzīja sevi baznīcā, lūgšanās, un atcerējās, kā ielika tajās visu savu kaisli.

– Nē, teica Dievs, – tas nav tas. Piedod manu rupjību, taču tas ir ne par ko. Cilvēki tā dara ļoti bieži pieņem iemīlēšanos par mīlestību, kad galva reibst un gribas griezties dejā kā tauriņam. Arī tas nav tas! Mīlestība ir daudz vienkāršāk un spēcīgāk. Tā ir vienotība. Zini, kas ir vienotība?

Vai esi kādreiz to jutis? Iekšēji savienoties ar kaut ko vai kādu ir mīlestība. Tas ir jasajūt. Bībelē tas nav rakstīts. Kad notiek tāda vienotība, no tās vienmēr kaut kas dzimst. Mīlestība pieaug. Piemēram no prāta un problēmas vienotības rodas risinājums, no mākslinieka un dzīves vienotības rodas mākslas darbs, no cilvēka vienotības ar savu ķermneni rodas veselība, no sievietes un vīrieša vienotības  rodas bērns. Lūk, kas ir mīlestība! Es esmu vienotība! Cilvēks pats kļūst par Dievu savienojoties ar visu esošo un tad viņš var radīt…

– Nē, bērns var piedzimt arī izvarošanas rezultātā. Kāds tam sakars ar mīlestību? – iebilda ceļotājs, viņš patiešām centās saprast.

– Jā, atbildēja Dievs, no ķermeņu savienošanās rodas viens bērns, no dvēseļu savienošanās – pavisam cits, tas tiesa. – Uz ekrāna visu šo laiku zibēja atbilstoši videokadri. – Jūs, visi cilvēki tiecaties pēc laimes. Jūs visi man to lūdzat! Jūs aizmirstat, ka laime ir sajūta. Bet sajūtas dzīvo sirdī. Kā jūs varat būt laimīgi, nekad neklausoties savā sirdī? Ja neklausies sirdī, bet dzīvo kā vajag, kā rakstīts vai kā māca citi cilvēki, var uz visiem laikiem pazaudēt gan mīlestību pret sevi gan mīlestību pret pasauli. Domā bez tā var dzīvot? Tu teici, ka esi noguris un iztukšots. Bet tu taču dzīvoji pēc Bībeles. Ko tu izdarīji nepareizi? Sekojot saviem uzskatiem par pareizu dzīvi, tu apspiedi savas vēlmes. Bet tieši caur tavām vēlmēm es tev sūtu tavas dzīves mācību stundas, kuras izejot un ar kurām savienojoties, cilvēki izjūt laimi.

Apspiežot savas vēlmes, cilvēki atņem sev savas attīstības iespējas. Bet es taču jūs sūtu uz Zemes, lai jūs attīstītos, lai jūs palielinātu mīlestību savā sirdī. Es redzu, ka tu šobrīd esi pavisam pazaudējies un sanīcis. Dievs pastiepa roku un kā gādīgs tēvs noglāstīja ceļotāja vaigu un tas uzreiz kļuva mundrāks.

– Ļauj es tev vienkāršos vārdos visu paskaidrošu, – silti un maigi Dievs teica. – Novāciet ekrānu, mums tas vairs nebūs vajadzīgs. Klausies mani. Cilvēks ir dzīves apstrādes mašīna. Es sūtu jūs uz Zemi, lai jūs mācītos, attīstītos un pārveidotu negatīvu savas sirds pozitīvajā spēkā. Tikai sirdij ir spēja uzņemt negatīvo enerģiju (visu slikto, nodevību, sāpes….), savienoties ar to, piedot un atlaist no sevis jau pavisam ko citu – labāku un gaišāku. Un šajā procesā prātā saglabāsies apziņa, atmiņa un pieredze. Tā ir tevis izietā apmācība. Savukārt sirdī pieaugs mīlestība. Un tad cilvēks būs laimīgs. Un līdz šīm situācijām tu nonāc ar savu vēlmju palīdzību.

Vai redzi, kas notiek, kad tu paud savas vēlmes?

Izbrīnītais ceļotājs nespēja bilst ne vārda. Viņš sāka saprast. Dievs kādu brīdi klusēja, ļaujot cilvēkam aptvert viņa teikto.

– Kad tu man pateici pedējos vārdus, – beidzot ceļinieks ar grūtībām sāka runāt, – es sajutos tā, it kā mani būtu ķērusi zibens šautra. Es pēkšņi ļoti daudz ko sapratu! Bet saki, kāpēc tu šo neatklāj uzreiz, kad mēs atnākam uz zemes? Cilvēks piedzimst un viņam uzreiz iedod šīs zināšanas, lai viņš uzreiz zinātu, kā pareizi dzīvot un ko pareizi darīt?

– Es vēlētos, lai jūs mani meklētu. Zini, ja tu būtu atnācis šajā pasaulē un uzreiz saņemtu visu, tu sāktu mani ienīst. Jo es tev būtu atņēmis iespēju spēlēt varenu spēli, kura nes tik daudz prieka. Atceries, kad tavi bērni bija maziņi, tu ar viņiem spēlēji paslēpes. Vai tad tu neatceries viņu smaidīgās sejiņas, kad viņi slēpās un tu viņus atradi? Lūk, bērni tajā vecumā vēl atcerās, kas ir kas, viņi zin šo spēli. Bet pieaugušie aizmirst. Es ļoti vēlējos, lai tu mani meklē, jo tas apmierinājums mirklī, kad esi atradis, nav ne ar ko salīdzināms. Tu neatradi. Bet atradīsi nākotnē.

– Mīļais Debesu Tēvs, es tikko tevi pa īstam atradu. Tu mani sūtīsi uz paradīzi?

– Tu būsi pārsteigts, bet nekādas paradīzes nav. Ir tikai nepārtraukts dzīves cikls. Es atkal tevi sūtīšu uz Zemi. Paradīze un elle abas ir uz Zemes. Un katrs pats izlemj, kur viņam būt.

– Bet es taču atkal atnākšu kā balta papīra lapa, – iebilda ceļotājs. Es visu aizmirsīšu! Aizmirsīšu to, ko Tu šobrīd man saki!

– Jā, kā balta papīra lapa. Un atkal sāksi meklēt. Taču šoreiz tev būs vieglāk. Tu sajutīsi šo zināšanu, kā draugu, kuru neesi sastapis daudzus simtus gadu. Tu atpazīsi. Un tu būsi ļoti  laimīgs. Tu esi gatavs atgriezties?

– Nē, nē! Es gribu vēl ar tevi aprunāties. Es vēl ne visu sapratu. Bet kā saprast, kurām vēlmēm sekot un kurām ne? Ja es sekošu visām savām velmēm, tad drīz vien nonākšu dzīvnieka līmenī. Es vienkārši sākšu ēst, dzert, gulēt, nodarboties ar seksu un viss. Kur manas vēlmes mani aizvedīs?

– Tieši tam tev ir sirds, lai sajustu, kurām vēlmēm sekot un kurām ne. Cilvēks ir līdzsvars. Gaismas un tumsas līdzsvars. Tu nevari dzīvot pavisam bez tumsas, jo tikai tā tev ļaus saprast, kas ir gaisma. Tu taču mācies. Kā var saprast, kas ir gaisma, nezinot, kas ir tumsa?! Kā var saprast, kas ir siltums, ja neesi izjutis aukstumu? Kā var nonākt pie īstas taisnības, ja neesi izjutis grēku?

– Ak, Dievs! – iesaucās ceļotājs. – Tātad cilvēki, kuri ienīst grēku, atņem sev ļoti svarīgu mācību stundu un tās apzināšanos, atņem sev savu galveno dzīves misiju uz Zemes?!

– Jā! Es zināju, ka tu to sapratīsi. Es radīju grēku, lai tu varētu mācīties, un lai jūs būtu spējīgi iepazīt manu žēlsirdību. Dzīve bez grēka nav iespējama. To var uz mirkli apspiest, taču tas vienalga sevi parādīs tā vai citādāk. Jūs visi esat grēcīgi un vienmēr tādi būsiet, un tas ir brīnišķīgi, tāpēc, ka pateicoties grēkam ir dzīvība. Tu zini, ka starp negatīvo un pozitīvo potenciālu rodas elektriskā strāva. Tad, lūk, tieši tāpat starp pozitīvo un negatīvo rodas dzīve. Novāc negatīvu un pazudīs pozitīvs, novāc velnu, nebūs arī manis – Dieva. Es esmu vienotība, velns – atšķirtība. Mēs abi esam vajadzīgi jums jūsu pasaulē uz Zemes.

– Tad kas ir labāk, būt taisnīgam vai godīgam? Vai vajadzīga ir baznīca, lai būtu tuvāk tev?

– Es redzu, ka tu pats sev esi atbildējis uz visiem šiem jautājumiem un atbildējis pareizi, tev laiks atgriezties.
– Eņģeļi!!!!

Ceļotājs uz sekundi sabijās, bet uzreiz pasmaidīja un šis smaids Dievam atgādināja mazu bērnu, kurš spēlē paslēpes. Eņģeļi viņu saķēra aiz padusēm un visi trijatā pazuda tikai Dievam vien zināmā virzienā. Vecais pasmaidīja un aizdomājās. Un pēc mirkļa pār viņa vaigiem sāka ritēt asaras.

– Kāpēc gan man ar viņiem tas jādara? Kāpēc es nevaru savādāk? Ātrāk paradītos kāds, kurš man ar šo palīdzētu tikt skaidrībā, viņš noburkšķēja un iesaucās:
Nākamais!!!!

Autors: Anastasija Raja
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: econet.ru
Foto: pexel

Mīlestība ir Dievs, kurš iemājojis sirdī!

91484267_1407674819436679_920826119085621248_o

– Dvēsele ir maza daļiņa Dieva, mazs dievišķās uguns graudiņš, kas atrodas katrā no mums! Vai tad tā nav?
– Visur esošajam Dievam nav formas, nav robežu un tāpēc arī nevar būt nekādu daļu un graudiņu. Lai kas tev šķistu daļiņa no Bezgalīgā, Vienotā un Nedalāmā, tajā tu vienmēr atradīsi visu Dievu pilnībā.
Ja, protams, vēlēsies Viņu atrast. Atceries Jēzus teikto, ko atstāstīja mums apustulis Toms: “Pārcērt koka pagali — es tur esmu; pacel akmeni — un tu mani atradīsi tur.“ Viņš runāja par veselu Dievu nevis par kādu Viņa daļu. Radītājs cilvēkā iedvesa dvēseli un tādējādi pilnībā arī sevi.

Bezgalība nav milzīgi kosmiskie attālumi, tik milzīgi, ka tos nevar iedomāties. Bezgalība kā reiz ir jebkādu attālumu neesamība. Tie nav vajadzīgi un ir bezjēdzīgi tur, kur nav formas. Tāpēc bezgalība telpā tāpat kā mūžība laikā, vienkārši un dabiski ir visur, vienmēr un it visā bez izņēmuma.
Šeit un tagad. Tāpēc Dievs ļoti viegli pilnībā ietilpst pat tavā mazmazītiņajā sirdī, kas tajā pat laikā ir tik milzīga, kā arī viss neaptveramais Visums. Jo tajā taču ietilpst Dievs… Un zini, kas?
– Kas?
– Mīlestība ir Dievs, kurš iemājojis sirdī!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pagriezies!

derviss

– Kad tavs skatiens vērsts uz pasauli; – teica dervišs, – Dievs vienmēr atrodas tev aiz muguras. Lai pagrieztos ar seju pret Dievu, jāaizgriežas no šīs pasaules.
– Vai tad kaut kas tāds ir iespējams? Pasaule taču ir visur, kur vien skaties. Kā no tās aizgriezties?
– Bet tu griezies viegli un ātri. Griezies dejā, kā vilciņš, gribi, griezies ar ķermeni, bet labāk ar prātu, kamēr neizgriezīsi uz āru savu pasaules uztveri – lai tas, kas bija tavs iekšējais Es, kļūtu par to, kas ārpusē, bet tas, kas bija ārpusē, izrādītos tevī. Tad visur, lai uz kuru pusi tu paskatītos, vienmēr Dievs būs tavā priekšā. Un, zini, kas?
– Kas?
– Dievs atspoguļosies to acīs, kuri patiešām redz…

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss būs labi

labestiba64565

Iemācies savā dzīvē teikt:
-Viss būs labi.
«Bet šobrīd taču nav labi», – tu dzirdi savu iekšējo balsi.
– Viss būs labi.
«Un arī tas, kas šobrīd slikti? Un arī tas būs labi?»
– Jā, arī tas. Viss būs labi. Pagaidi un redzēsi.
Tu redzēsi, kā mainīsies notikumi. Ir vajadzīga pacietība. Un galarezultātā rūgtais kļūs salds.

Arhimandrīts Andrejs (Konanos)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēle

Katru rītu mēs izdarām izvēli.
Tu vari pamosties noskumis un bez prieka, bet vari pamosties ar pateicību Dievam par vēl vienu jaunu dienu.
Iziet no istabas dziedot un dancojot. Nevajag būt drūmam. Jāsaņemās. Jāizdomā sev mērķi, jēga, sapņi.
– Piecelties agri.
– Uzzīmēt savas dzīves bildi.
– Dāvāt labestību, uzmundrinošus vārdus tiem, kuri blakus.
– Dzīvot gaišajā pusē, ar pluss zīmīti un kustēties uz priekšu.
Kustība uz priekšu ir kustība uz Mīlestību un tās audzēšana sevī un savā pasaulē.
Domāt labestīgi, runāt un klusēt no Mīlestības, apskaut.
Mīlestība ir mūsu dzīves mērķis. Atdzīvināt, palielināt un uzdāvināt šo Gaismu saviem mīļajiem.
«Aplipināt» labā nozīmē, lai Gaisma iet tālāk.
Mīlestībai nav robežu un tā nekad «nepārstāj». Ir tikai jāatveras tai. Ar to pietiek, lai pieceltos agrāk.
Mīli!
Anna Bogatova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi šeit – bezgalībā

dievs1

Nav notikumi lieli vai mazi, jo visos tajos ir viens un tas pats dziļums. Un šis dziļums ir bezgalība.
Nav īsu vai garu laika periodu, jo gan mirklis, gan vesels gadsimts ir līdzvērtīgi šai pašai mūžībai.
Nav svarīgas vai nesvarīgas nodarbes, jo tās visas turpina pasaules radīšanu. Un kurš gan nav redzējis lielas sekas šķietami maznozīmīgiem iemesliem?
Tāpēc esi šeit – bezgalībā, radi tagad mūžībā, dari mazo kā lielu, bet lielo kā mazu. Un tādējādi paud savu dievišķību.
Ja arī ir kaut kāda atšķirība, tad tā ir caurspīdīgumā: cik ļoti kurā redzams viens un tas pats Dievs.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Tu šajā pasaulē

Acs 2020. janv

Tajā, ko tu uzskati par savu personību patiesībā nav nekā personīga.
Tava personība atnāca pie tevis no ārpuses.
Kā tikko tu piedzimi, tev no visām pusēm sāka paziņot: kas tu esi un kā tevi sauc.
Tevi uz visiem laikiem piesēja pie kopīgās koordināšu sistēmas, telpas un laika, tev pavēstīja tavu vēsturi un tavu reliģiju un visbeidzot tev paziņoja par to, ka sabiedrībai ir zināmas gaidas attiecībā uz tevi un tavu nākotni.
Un no tā brīža sākās tava ikdienišķā spēle atbilstoši visam tam, un tavi centieni, lai ko tas nemaksātu, attaisnot šīs cerības un gaidas un piedevām uztraukums par to, lai nevienam neliktu vilties.
Tu uzzināji noteikumus, saņēmi pirmos apbalvojumus un izbaudīji pirmos pārmetumus.
Pamazām tu aizrāvies ar savu spēli tā, ka tā kļuva par tavu Es.
Tad, lūk, zini: tevi iemainīja. Tu neesi īsts!
– Kur tad palika īstais Es? Kur man to meklēt?
– Viņš ir Tevī. Tieši viņš šobrīd to jautā. Viņam vēl joprojām nav vārda, nav biogrāfijas, nav pacēlumu un kritienu, ienākumu un zaudējumu.
Viņš nekad neko nav spēlējis. Viņš vienmēr ir bijis un paliek pats.
Viņš nekad nav juties atdalīts no pasaules, atkarīgs no citiem vai galvenais kādam.
Tos īsos brīžus, kad kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ tev izdevās aizmirst par savu spēli, tu kļuvi īsts. Tu juties laimīgs. Tu biji spējīgs patiesi mīlēt.
Tev nevajag sevi meklēt. Tev vienkārši jāpārstāj domāt par to, ka tava atbilstības spēle arī esi Tu.
Tev jāsaprot, ka šajā neprātīgajā spēlē nav un nevar būt uzvarētaju. Visi, kuri to spēlē vienmēr zaudē. Zaudē paši sevi.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Bildītē Elizabete, īsta💛