Dievam jābūt dvēselē

lugsanas3

Dziļa meža vidū dzīvoja vientuļnieks Tas daudzus gadus bija nodzīvojis vientulībā un lūgšanās, un tuvējo ciemu ļaudis uzskatīja viņu par svēto.

Kādā rītā pie viņa ieradās Eņģelis. Tā ierašanos vientuļnieks uztvēra kā balvu par daudzajiem gadiem, pavadītiem lūgšanās un askēzēs, un kā pierādījumu tam, ka šādā veidā viņš ir pacēlies virs pārējās cilvēku masas un pietuvojies svētajiem.

Eņģelis paziņoja, ka ieradies tāpēc, lai nodotu vientuļniekam Dieva gribu:

– Tev jādodas uz tuvējo ciematu. Tur dzīvo kāds bagāts, dāsns un dievbijīgs zemnieks, kurš savā dzīvē paveicis ļoti daudz labu darbu. Dievs liek tev viņam nodot vēsti, ka jau pēc pusgada vinš beigs savas zemes gaitas un dosies uz paradīzi.

Vientuļnieks nopriecājās par tadu iespēju un devās ceļā. Viņš jutās svarīgs un nodeva zemniekam vārds vārdā Dieva teikto. Tad atgriezās mājās, savā mežā.

Ciema iedzīvotāji, uzzinot par ziņu, ko atnesa vientuļnieks, kļuva bēdīgi, jo padomāja, ka tagad zemnieks, kuram jau apsolīta vieta paradīzē, diez vai turpinās viņiem palīdzēt un darīs labos darbus. Taču viss izrādījās gluži otradi. Šis vīrs ne tikai nepārtrauca darīt labos darbus, bet viņa dāsnums auga augumā.

Savukārt vientuļnieks kļuva lepns par to, ka Dievs viņu izvēlējies par savu sūtni.

Pagāja pusgads, gads, divi gadi…

Bagātais zemnieks sveiks un vesels dzīvoja, kā dzīvojis, darīja savus labos darbus, un priecājās par dzīvi. Savukārt vientuļnieka dzīve parvērtās ellē.

Viņš, jusdamies kā. pravietis, mocījās ar domu par to, ka notikusi briesmīga kļūda, kuras rezultātā viņš bija kļuvis par izsmiekla objektu un ļaudis tagad viņu sauca par viltus pravieti.

Ar katru dienu viņš kļuva arvien drūmāks, niknāks, un drīz saprata, ka ir sācis sevi nīst un nicināt.

Un te kādu dienu atkal pie viņa atnāca Eņģelis.

– Ko nozīmēja tā ziņa, ko tu man pagājušoreiz liki nodot zemniekam? – aizkaitināts jautāja vientuļnieks. – Tevis dēļ mana dzīve ir kļuvusi par elli! Visi par mani smejas! Mani nicina! Par ko?! Es taču visu dzīvi esmu lūdzies, ievērojis visus baušļus, gavējis!

– Tā bija pārbaude jums abiem – tev un zemniekam – atbildēja Eņģelis.

– Tu patiešām lūdzies un gavēji, bet tavā dvēselē nebija Dieva, atsķirībā no tā zemnieka, kurš, uzzinājis par to, ka viņam sagatavota vieta paradīzē, turpināja dzīvot tā kā dzīvojis – turpināja palīdzēt cilvēkiem, tiem, kam šī palīdzība vajadzīga.

Tu visu dzīvi esi centies pierādīt apkārtējiem un, pirmkārt, pats sev, savu vērtību un svarīgumu. Viss tavs svētulīgums izrādījās tikai maska, zem kuras slēpas iedomība un vēlme būt labākam par pārējiem cilvēkiem.

Jau pirmā pārbaudījuma laikā maska nokrita, atklājot tavu patieso būtību – tavu lepnību., tavu augstprātību.

Dievbijība neslēpjas rituālos, Dievam jābūt dvēselē.

Tu neizturēji pirmo pārbaudījumu, bet, iespējams, tas kļūs par tavu pirmo soli ceļā uz jaunu dzīvi un patiesu dievbijību.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Reiz dzīvoja cilvēks

cilveks_tava_dzive
Reiz dzīvoja cilvēks.
Viņam bija trīs sapņi: dabūt ļoti labi apmaksātu darbu, apprecēt skaistu sievieti un kļūt slavenam visā pasaulē.
Reiz kādā aukstā ziemas dienā šis cilvēks devās uz darba pārrunām pazīstamā firmā. Pēkšņi viņa priekšā pakrita kāds padzīvojis vīrs. Cilvēks paskatījās uz pakritušo un galvā pazibēja doma: visticamākais, piedzēries. Un viņš turpināja savu ceļu, apmezdams līkumu pakritušajam. Tas palīdzēja nenokavēt tikšanos. Taču šī tikšanās bija neveiksmīga; darbā viņu nepieņēma.
Kādā vasaras vakarā šis cilvēks pastaigājās pa pilsētu. Uz ielas uzstājās ceļojošo mākslinieku grupa. Viņš apstājās, lai izbaudītu skaisto priekšnesumu. Skatītāju nebija daudz, taču uzvedums bija brīnišķīgs. Pēc uzstāšanās cilvēki aplaudēja un pamazām izklīda. Arī mūsu cilvēks gatavojās doties tālāk, kad viņa plecam pieskārās kāda roka. Viņš pagriezās un ieraudzīja uzveduma galveno varoni – vecenīti-klaunu. Viņa tam jautāja, vai patika priekšnesums, vai patika aktieri. Bet cilvēks negribēja runāties, pagriezās un aizgāja.
Reiz kādā lietainā vakarā cilvēks devās mājās no drauga jubilejas. Viņš bija piekusis un galvā griezās tikai viena doma: karsta, smaržīga vanna un silta, mīksta gulta. Pēkšņi viņs izdzirdēja šņukstus. Raudāja sieviete – viņa sēdēja netālu no cilvēka mājas. Bez lietussarga. Viena. Ieraudzījusi mūsu cilvēku, tā vērsās pie viņa pēc palīdzības. Viņas ģimenē bija notikusi nelaime. Un vajadzīgs viņai bija tikai dvēselisks sarunu biedrs. Cilvēks padomāja, galvā viņam pazibēja doma par karsto vannu un silto gultu un viņš pagāja garām sievietei, lai nokļūtu ātrāk mājās.
Un tā viņš nodzīvoja pelēku, nelaimīgu mūžu. Un nomira.
Nokļuvis debesīs, viņš satika savu draugu – Sargeņģeli.
– Tu zini, viņš sūdzējās draugam, es nodzīvoju tik pelēku, neveiksmīgu un nelaimīgu dzīvi. Man bija trīs sapņi un neviens no tiem nepiepildījās. Cik žēl!
– Hm… nogrozīja galvu Sargeņģelis. Mans draugs, es izdarīju visu, lai Tavi sapņi piepildītos, taču no Tevis man vajadzīgas bija tikai trīs lietas: Tava ROKA, Tavas ACIS un Tava SIRDS.
– Un ko tad?
– Atceries cilvēku, kurš ziemā uz ielas nokrita Tavā priekšā? Es tūliņ Tev parādīšu to bildi… Tas cilvēks bija tās firmas ģenerāldirektors, kurā Tu gribēji iekārtoties darbā. Tevi gaidīja žilbinoša karjera. Bet no Tevis vienīgais, kas tika prasīts, bija – Tava ROKA.
Atceries veco sievieti-klaunu, kas Tev piesējās pēc ielu priekšnesuma ar saviem jautājumiem? Tā bija jauniņa skaistule-aktrise, pārģērbusies par vecu klaunu. Viņa Tevī iemīlējās no pirmā acu skatiena. Jūs gaidīja skaista nākotne – ģimene, bērni, nevīstoša mīlestība. Viss, kas no Tevis tika prasīts – Tavas ACIS.
Atceries raudošos sievieti blakus Tavām namdurvīm? Bija lietains vakars, viņa bija caurcaurēm izmirkusi… no asarām… Tā bija pazīstama rakstniece. Viņas ģimenē bija notikusi nelaime un ļoti vajadzēja kāda cilvēka dvēselisko atbalstu. Ja Tu viņu būtu uzaicinājis pie sevis sasildīties un aprunāties, viņa uzrakstītu grāmatu, kurā izstāstītu šo atgadījumu. Grāmata iegūtu popularitāti un tās priekšvārdā būtu rakstīts Tavs vārds un pateicība Tev. Un vienīgais, kas tika prasīts no Tevis bija – Tava SIRDS.
Tu biji neuzmanīgs, mans draugs!
Cilvēks nopūtās un devās zvaigžņotajā tālē…
Ieklausies pasaulē, tā piedāvā iespējas. Palīdzību vajag ne tikai lūgt, bet prast ar pateicību pieņemt!

Avots: http://fit4brain.com/

Tulkoja: Ginta FS

Kas tu vēlies būt?

erglis8

Sākumā, kad Dievs tikko no māliem bija izveidojis cilvēku, viņš tam jautāja, par ko tas vēlas kļūt. Cilvēks vēl bija jauns un nepieredzējis, tāpēc no šāda jautājuma viņš nedaudz apstulba, pašūpoja galvu un teica: «Es nezinu!». Tad Debesu Tēvs paņēma apstulbušo jauno cilvēku pie rokas un aizveda pie bangojošas jūras.

Pievedis viņu pie paša krasta, Dievs parādīja cilvēkam skaistas gliemežnīcas, kas gulēja jūras dibenā. «Ja vēlies, tu vari izvēlēties gliemežnīcas dzīvi. Tu gulēsi jūras dibenā starp miljoniem citu gliemežnīcu. Tavs ēdiens būs tas, ko atnesīs tev siltā straume. Katra tava jaunā diena būs līdzīga iepriekšējai un visa dzīve paies bez riska un satricinājumiem. Tevi neuztrauks ne uzvaras, ne zaudējumi. Visu mūžu tu gulēsi jūras dibenā, tikai ik pa brīdim paverot savas mājiņas durvis, lai saņemtu ēdienu». Tā Dievs parādīja cilvēkam gliemežnīcas pārtikušo dzīvi un viņu ceļš tālāk veda kalnos. Kalnos Debesu Tēvs norādīja cilvekam.uz ērgļa ligzdu un teica: «Un tomēr, ja vēlies, tu vari sev izvēlēties arī šādu dzīvi. Tu vari lidot augstu, augstu, aizsniegt pašas kalnu virsotnes, kas satiekas ar debesīm. Un šajās virsotnēs tu satiksi tikai nedaudzus tādus, kā tu. Kļūstot par ērgli, tu pats izlemsi, uz kurieni un kad tev lidot. Tu varēsi dzīvot tā, kā tu vēlies. Bet šīs brīvības cena būs tā, ka nekad un neko tu nesaņemsi tāpat vien. Par visu nāksies sāpīgi maksāt. Tu katru dienu dosies barības meklējumos, medīsi, bieži vien pilnībā zaudējot spēkus. Tu cīnīsies ar vējiem un sniegputeņiem. Tev būs ļoti grūti. Taču tu būsi brīvs. Ja vēlies, vari izvelēties tādu dzīvi».

Un no tā laika uz Zemes parādījās cilvēki, kuri bija izvēlējušies sev gliemežnīcas dzīvi, un tikai nedaudzi tādi, kuri izvēlējās sev ērgļa dzīvi.

http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Svētie pa šo Zemi nestaigā

lugsana7

Man bija kāda paziņa, kura gaidīja pensiju, lai beidzot sāktu dzīvot.
Viņa sapņoja, ka mitināsies vasarnīcā, kops savu dārzu, uzpasēs vistas, lutinās sevi ar pirtiņu, svaigiem augļiem un dārzeņiem un svaigu gaisu.

Viss, ko viņa darīja savā dzīvē, pavisam gludi veda viņu tuvāk šim sapnim. Mēs iepazināmies, kad viņai bija trīsdesmit septiņi gadi un man viņa šķita ļoti nobriedusi sieviete. Es vēroju, kā viņa uzkrāj materiālos labumus, attiesā bijušajam vīram mašīnu, it kā dēla interesēs, bet patiesībā, lai brauktu uz savu vasarnīcu. Metodiski un plānveidīgi “izdzīvo” no šīs vasarnīcas brāli, lai vecāku mantojumam būtu viens īpašnieks – viņa. Strādā nemīlamā darbā, lai ātrāk no tā varētu aizmukt un kaut ko vērtīgu padarīt savā piepilsētas saimniecībā.

Ar laiku man sāka šķist, ka trešo reizi viņa apprecējās ar vienu vienīgu mērķi – lai būtu vīrietis, kurš strādās viņas vasarnīcā. Uzbūvēs garāžu, pirti un siltumnīcu, skārtos elektroinstalācijas, ūdens padevi – un jāteic, ka vīrs vinai patiesi bija ar zelta rokām.

Kad ar maigumu, kad – ēdienu, kad – komfortu, viņa piesēja šo vīrieti sev cieši, cieši. Viņai šķita, ka viņas rokās ir visi pavedieni, un viņa pati vada savu dzīvi.
Noliedzot savu pagātni, sakot visu, ko domā par savām draudzenēm, pamazām visas tas pazaudēja. Noliedzot visus gaišos brīžus, kas bija pavadīti kopā ar radiniekiem, viņa arī tos visus pazaudēja. Kolēģi viņu nemīlēja dēļ viņas merkantilās dabas un attieksmes pret cilvēkiem.

Taču, neskatoties uz to, viņu vadīja ideja – viņa redzēja sevi kā sava īpašuma saimnieci. Zīmēja sev ilgu mūžu pensijā, kurā esot, beidzot varēs dzīvot tā – pa īstam. Visi iepriekšējie dzīves gadi bija tikai sagatavošanās šim laimīgajam periodam, kuru viņa pati sev radīja.

Un pēc tam viņa nomira. Piecdesmit četros gados. No galvas smadzeņu audzēja. Likteņa ironija – līdz pensijai bija atlicis viens gads..

Viena no viņas māsīcām, tā, kura jūt un saprot vairāk kā vairums cilvēku, palūdza, lai šī sieviete apdomā savu dzīvi, lai palūdz piedošanu cilvēkiem, kuriem darījusi pāri, lai attīrās, jo, iespējams, tā varētu slimību apstādināt. Smadzenes, tās pirmkārt ir domas. Ar apziņas palīdzību var mainīt situāciju, pat izdziedināties, tikai jāatrod tā vieta, kurā sākusies kļūda.

Bet viņa to negribēja… Nedzirdēja…. Aizgāja, tā arī netzinusi un nepieņēmusi…

Vīrs atrada citu sievieti un pameta manu paziņu, pat nesagaidījis beigas, izdzina viņas bērnus un iemitinājās tajā pat vasarnīcā kopā ar jauno sievu.

Kāpēc es to stāstu?

Nezinu… Dažkārt es ļoti asi izjūtu šo momentu “šeit un tagad”. Zinu, ka rītdiena var arī nepienākt. Pārdzīvoju par cēloņu-seku esamību attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ļoti sāpīgi pārdzīvoju kļūdas. Nožēloju, ka neesmu bijusi pietiekami akurāta attiecībās ar cilvēkiem. Dusmojos uz sevi, ja esmu nodarījusi kādam pāri, pat tad, ja esmu bijusi pārliecināta par savu viedokli.

Nedomāju, ka tās ir sliktas īpašības. Dzīvs cilvēks nav Dievs. Un ir briesmīgi, ja viņš sevi par tādu uzskata.

Un arī profesionāļi, kas stradā ar dvēselēm, kļūdās. Ko tad vēl runāt par citiem – vienkāršajiem cilvēkiem. Viss, ko mēs varam izdarīt, ir atzīt, ka neesam pilnīgi. Visi. Bez izņēmuma. Visi kļūdās. Svētie un bezgrēcīgie pa šo Zemi nestaigā.

Katrs no mums aiz sevis atstāj salauztu siržu kapsētu. Es vēlētos, lai manējā būtu mazāka. Un es rūgti pārdzīvoju, ja tā palielinās. Līdz brīdim, kad viss būs beidzies, es vēlētos, lai man ir mirkliss, kad visu pardomāt un palūgt piedošanu.

Autors: Lilija Ahremčika

Tulkoja: Ginta FS

Ziemassvētkos

ziemassvetki7

Reiz dzīvoja kurpnieks. Sieva tam bija nomirusi, un palika viņi divi vien ar dēlu – mazu, jauku puisēnu. Pienāca Ziemassvētki un dēls saka tēvam:

— Tēti, šodien pie mums atnāks Kristus – Glābējs.

— Ko, tu, dēls! — kurpnieks neticīgi atrauca.

— Tad redzēsi, atnāks. Viņš pats man to sapnī pateica.

Puisēns gaidīja, gaidīja dārgo ciemiņu, ik pa brīdim paskatījās pa logu, neviena nav. Un te, pēkšņi, ieraudzīja, ka sētā divi puikas iekausta trešo. Tas, nabadziņš pat nepretojas. Kurpnieka dēls izskrēja pagalmā, izdzenāja puikas, bet piekauto zēnu atveda mājas. Pabaroja, nomazgāja, apģērba. Te pēkšņi dēls tēvam saka:

— Tēti, tēti, man ir divi pāri zābaku, bet šim puisītim pirksti lien ārā no kurpēm. Vai es drīkstu viņam savus velteņus atdot, ārā tik auksts un šodien taču svētki!

— Nu, ko, ja tu tā vēlies, atdod, — piekrita tēvs.

Atdeva puikam zābakus un tas priecīgs un laimīgs devās mājup.

Pagāja laiciņš, bet kurpnieka dēls pie loga vēl joprojām gaida Glābēju. Garām mājai gāja nabags un, ieraudzījis puiku pie loga, palūdza:

— Labie ļaudis! Rīt Ziemassvētki, bet es trīs dienas neko neesmu ēdis. Lūdzu, esiet tik laipni, un iedodiet kaut gabaliņu maizes!

— Nāc, vectetiņ iekšā! — pasauca zēns. — Dod, Dievs tev veselību. Pabaroja ar svētku pīrāgu, padzirdīja, nomazgāja un večuks laimīgs devās projām.

Bet puika visu laiku Glābēju gaida, jau nervozēt sāka. Iestājās nakts, uz ielas iedegās lampas, sākās putenis. Un pēkšņi puika iesaucas:

— Oi, tēti! Tur uz ielas stāv kāda sieviete ar mazu bērniņu uz rokām! Paskaties, viņa dreb, viņai auksti. Abi izskrēja uz ielas un ieveda sievieti mājā. Pabaroja, padzirdīja. Un dēls tēvam saka:

— Tēti, kur gan viņi tādā putenī ies. Labāk lai paliek pie mums – pārnakšņos, sasildīsies un rīt no rīta turpinās savu ceļu.

— Kur gan pie mums nakšņot? — vaicāja tēvs.

— Tepat vien saspiedīsimies – tu uz dīvāna, es uz lielā čemodāna, bet viņi lai guļ lielajā gultā.

— Nu, ko, labi, lai paliek.

Visi devās pie miera. Un sapnī zēnam rādās, it kā beidzot pie viņa atnāk Glābējs un maigi saka:

— Mans mīļais bērns! Esi svētīts uz visu tavu mūžu.

— Dievs, es tevi dienā gaidīju, –  brīnījās zēns.

Bet Dievs saka:

— Es trīs reizes pie tevis nācu, mans mīļais. Un trīs reizes tu mani pieņēmi. Un pieņēmi tā, ka labāk pat iedomāties nevar.

— Dievs, es nezināju! Kad tas bija? Kāpēc es nepamanīju?

— Nezināji, bet vienalga pieņēmi. Pirmo reizi tu mazo puiku izglābi no kaušļiem. Pateicos tev.

— Dievs, bet kad tad tu otro reizi atnāci? Es acis izskatīju, bet tevi neredzēju!

— Otro reizi es atnācu nabaga izskatā – jūs paši ar tēvu garoziņas grauzāt, bet man atdevāt svētku pīrāgu.

— Un trešo reizi? Varbūt trešajā reizē es tevi būtu atpazinis?

— Bet trešo reizi es kopā ar savu māti pie tevis nakšņoju. Esi laimīgs mans dēls, lai tev Dieva svētība!

No rīta puisēns pamodās un jautāja tēvam:

— Tēti, kur palika sieviete ar bērniņu? Skatās – neviena nav. Veltenīši, kurus mazajam puikam uzdāvināja, glīti stūrī stāv, uz galda svētku pīrāgs – gluži neskarts. Bet sirdī tāds neizsakāms prieks un laimes sajūta, kāds nekad dzīvē nav bijis.
Avots: http://pritchi.ru

Tulkoja; Ginta FS

Garīgums un mīlestības enerģija

487624_624884450861732_1593829851_n

Ir zināms teiciens no senajām Upanišadām: «Kad tiek norauts viens zāles stiebriņš, notrīs viss Visums».

Mūsdienu zinātne apstiprina faktu, ka šajā pasaulē energoinformatīvajā līmenī viss ir vienots. It viss mums apkārt ir enerģija, taču dažādas kvalitātes, dažādas vibraciju frekvences. Saule ir enerģija, planētas – enerģija, cilvēka dvēsele, domas, sajūtas – viss ir enerģija. Katrs cilvēks ir šīs pasaules daļa un tāpēc arī pasaulē nes savu daļu enerģijas un ietekmē to, kāda tā būs.

Bet kādas enerģijas ir jānes pasaulē? Dažādas garīgās skolas un plūsmas, kā likums, ir vienotas vienā – pasaulē ir jānes Mīlestības un Harmonijas enerģija.

Kabalā teikts tā: «Kad cilvēks pietuvojas Dievam – viņš priecājas, kad cilvēks attālinās no Dieva – viņš cieš».

Ko šī frāze nozīmē mūsu reālajā dzīvē? Ko nozīmē teiciens: «Kad cilvēks pietuvojas Dievam»?
Tas nozīmē, ka cilvēks pielīdzinās Dievam pēc tā īpašībām. Bet Dievs tā ir Mīlestības un Harmonijas enerģija. Un tas nozīmē, ka tādā veidā cilvēks kļūst mīlošāks un harmoniskāks un nes šīs enerģijas pasaulē (kas arī ir galvenā mūsu esības jēga) – viņš priecājas.

Tālāk neliela piebilde karojošajiem ateistiem. Eksistē matemātisks likums (nemarkova procesu matemātika), kas apstiprina to, ka Visums savā attīstībā virzās Harmonijas un Mīlestības virzienā.

Kad cilvēks attālinās no Dieva, nes pasaulē citas enerģijas, piemēram naida enerģiju, viņš cieš. Starp citu sagraut var ne tikai apkārtējo cilvēku dzīves, bet arī pats sevi. piemēram: sakļaut spārnus, peldēt pa straumi, pretoties, nepieņemt, žēlot, ciest, neko nedarīt lietas labā… Un nav pat svarīgi, ka tajā pat laikā cilvēks var izlasīt kaudzēm gudras garīgās grāmatas. Ja viņš cieš, tas nozīmē, ka kaut ko svarīgu savā dzīvē viņš nedara, neapzinās tās mācību stundas, kas bijušas viņa ceļā, vai arī iet pa nepareizo ceļu, nepilda savu misiju. Katra cilvēka misija ir nest šajā pasaulē Harmonijas un Mīlestības enerģiju. Citiem vārdiem sakot – būt laimīgam. Ja šīs Mīlestības un Harmonijas enerģijas trūkst – tad tas arī ir garīguma rādītājs.

Manā sapratnē garīgums ir katra cilvēka atbildība un apzināšanās, kādu ieguldījumu viņš personīgi dod šai pasaulei, kādas  enerģijas viņš tajā nes. Jo, ar ko mēs šo pasauli piepildīsim, tāda tā arī būs. Un atbildība par šo pasauli gulstas uz katra no mums. Un šajā nozīmē patiesībā mēs visi esam līdzvērtīgi.

Ja šodien mēs runājam par globālo krīzi, visdažādākajām sabiedriskajām un planetārajām problēmām, tad tās patiesībā ir sekas tam, ko mēs paši darām savā ieksējā pasaulē, kā mēs to graujam.

Un ārējā pasaule atspoguļo tikai to, kas notiek iekšējā pasaulē.

Garīgums – tas ir tad, kad cilvēks saprot, ka ne tikai viņa darbības, ne tikai vārdi, bet arī domas un sajūtas ietekmē to, kāda būs visa pasaule. Un šis garīgais cilvēks ne tikai vienkārši to zin, kā jārīkojas, bet viņš svā dvēselē uz to tiecas, jo nevar rīkoties savādāk Jo viņš saprot savu atbildību par šo pasauli. Man šķiet, ka garīgums ir tieši tajā.

Avots: http://www.aum.news

Tulkoja: Ginta FS

Ir jautājumi?

10464182_246758832181253_3639492788632253523_n

Universitātē profesors saviem studentiem uzdeva jautājumu:

— Vai visu, kas eksistē pasaulē, radījis Dievs?

Viens students drosmīgi atbildēja:

— Jā, protams, viss ir Dieva radīts.

— Dievs ir radījis Visu? — vēlreiz pajautāja profesors.

— Jā, Ser, — atbildēja students.

Profesors jautāja:

— Ja reiz Dievs ir radījis visu, tātad radījis arī Ļaunumu, ja jau tas reiz eksistē. Un, ja piekrītam principam, ka mūsu darbi nosaka to, kas mēs esam, tad Dievs ir Ļaunums!?

Students samulsa, izdzirdējis tādu atbildi. Profesors pašapmierināti noklepojās. Viņš vēlreiz sekmīgi studentiem bija pierādījis, ka Dievs ir mīts.

Tad pēkšņi auditorijā roku pacēla vēl kāds students un teica:

— Vai varu Jums, profesor uzdot jautājumu?

— Protams, — atbildēja profesors.

Students piecēlās un jautāja:

— Profesor, vai aukstums eksistē?

— Kas tas par jautājumu? Protams, eksistē. Tev nekad nav bijis auksti?

Studenti sāka smieties par jaunekļa jautājumu. Viņš turpināja:

— Patiesībā, Ser, aukstums neeksistē. Tas, ko saskaņā ar zinātnes likumiem, mēs saucam par aukstumu, patiesībā ir siltuma trūkums. Cilvēku vai priekšmetu var pētīt izejot no domas – vai tas rada un nodod enerģiju. Absolūtā nulle vai – 460 grādi pēc Fārenheita, ir pilnīgs siltuma trūkums. Visa matērija kļūst inerta un nespējīga reaģēt šajā temperatūrā. Aukstuma nav. Mēs esam radījuši šo vārdu, lai apzīmētu to, ko mēs jūtam, kad nav siltuma.

Sudents turpināja:

— Profesor, vai tumsa eksistē?

— Protams, eksistē!

— Jums atkal, Ser, nav taisnība! Arī tumsa neeksistē. Patiesībā tumsa ir gaismas trūkums. Mēs varam pētīt gaismu, ne tumsu. Mēs varam izmantot Ņūtona prizmu, lai sadalītu balto gaismu daudzās gaismās un izpētīt katras krāsas viļņu garumu. Jūs nevarat izmērīt tumsu. Vienkāršs gaismas stars var ielauzties tumsā un izgaismot to. Kā Jūs varat uzzināt, cik tumša ir viena vai cita telpa? Jūs izmērat, cik daudz gaismas tur eksistē. Vai ne tā? Tumsa – tas ir jēdziens, ko izmanto cilvēki, lai aprakstītu to, kas notiek, kad nav gaismas.
Un tad students vēlreiz vērsās pie profesora:

— Ser, vai ļaunums eksistē?

Šoreiz profesors atbildēja nepārliecināti:

— Protams, kā jau es teicu. Mēs to redzam katru dienu. Cietsirdība cilvēku vidū, daudzie noziegumi un vardarbība visā pasaulē. Šie piemēri nav nekas cits, kā pierādījums tam, ka ļaunums eksistē.

Uz ko students atbildēja:

Ļaunums neeksistē, ser. Ļaunums – tas vienkārši ir Dieva trūkums. Tas ir kas līdzīgs tumsai un aukstumam, kas radīts lai apzīmētu Dieva trūkumu. Dievs nav radījis ļaunumu. Ļaunums — tas nav kā ticība vai mīlestība, kas eksistē tāpat kā gaisma un siltums. Ļaunums  — tas ir rezultāts tam, ka cilvēka sirdī trūkst Dievišķās mīlestības. Tas ir līdzīgi aukstumam, kas mūs pārņem, kad nav siltuma un tumsai, kas iestājas, kad nav gaismas.

Profesors atsēdās.
Klusums.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS