Sievietes loma

Sieviete daudz biežāk kā vīrietis  tiek “atrauta” no cilvēciskajām vērtībām. Viņa fizioloģiski ir pazemota ar savām “mēnešreizēm”, trauslo uzbūvi, gan ekonomiski, gan sociāli utt. Tāpēc arī tiekšanās pēc mīlestības sievietei ir daudz spēcīgāka kā vīrietim. Un vīrieša atkarība no sievietes dvēseles ir milzīga. 

Vīrieša raksturu, viņa likteni, viņa veselību par 60-80% nosaka nevis viņš, bet viņa sieva.

Tāpēc pareiza sievietes audzināšana, viņas tiekšanās pie Dieva un mīlestības nozīmē veselību un dzīvi ne tikai viņas bērniem, bet arī vīram. 

Pieņemts uzskatīt, ka ģēnijs ir intelekts. Ja tēvs ir gudrs, tad gudram jābūt arī viņa dēlam.

Taču, kad veicu izpēti par to, kas bija ģēniju vecāki, kļuva acīmredzama likumsakarība. Ģēniju tēvi varēja būt paši primitīvākie cilvēki, taču mātes vienmēr bija izcilas sievietes. Personības lielumu nosaka tas, cik daudz mīlestības tā spēj noturēt savā dvēselē. Ģēniji piedzimst sievietei, kurai ir spilgta individualitāte, milzīgs gribasspēks, vēlme un gatavība mīlestības vārdā pieņemt visus iepriekšminētos pazemojumus.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Foto: Yuri Manei
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Optinas klostera pēdējo starecu lūgšana

Kungs, liec man ar miera pilnu sirdi pieņemt visu, ko nesīs šī austošā diena. Liec man pilnīgi paļauties uz Tavu svēto gribu. Jebkurā šīs dienas brīdī, jebkurā lietā pamāci mani un uzturi mani.

Lai arī kādas ziņas es saņemtu dienas tecējumā, pamāci man tās saņemt mierīgā garā un ciešā pārliecībā, ka viss notiek pēc Tavas svētās gribas. Visos manos vārdod un darbos vadi manas domas un jūtas. Visos neparedzētos gadījumos liec man neaizmirst, ka visu esi sūtījis Tu.

Iemāci man iejūtīgi un saprātīgi izturēties pret katru manas ģimenes locekli, nevienu neieļaunot un nesarūgtināt. Kungs, dod man spēku panest austošās dienas spaidus un visus notikumus dienas tecējumā. Vadi manu gribu un māci man lūgšanu, ticību, cerību, pacietību, piedošanu un mīlestību.

Āmen.

Tas spēks

“Ne jau nomirt tu baidies, Tu baidies dzīvot!”

Jā, mēs baidāmies dzīvot. Mēs baidāmies mīlēt un paust savu Mīlestību, baidāmies kļūdīties un tāpēc vispār neko nepasākam, baidāmies no pārmaiņām, baidāmies riskēt, baidāmies no sevis un baidāmies no apkārtējiem.
Kur ir bailes, tur nav Mīlestības, un tātad – arī Dzīves.
Varbūt ir pienācis laiks sākt dzīvot?…
Dažkārt Dievs tevi izaicina, lai beidzot tu sevī atklātu Spēku.
Tikai tā tu vari iziet ārpus savu ierobežoto priekšstatu rāmjiem.
Tevi ir jāizgrūž tik tālu, ka tev vienkārši būs jasamierinās.
Tikai tad, kad tava lepnība un augstprātība būs sagrautas, tu atklāsi sevī Spēku.
Taču šis Spēks nepieder tev. Tas ir Spēks, kuram piederi tu un kurš izpaudīsies caur tavu ķermeni.
Šis Spēks ir Dievs.
Kad tu pilnībā atsakies no sevis, no sava ego, tādi brīnumi kļūst iespējami.

Mudži
Foto: Jeremy Bishop

Nepārdzīvo! TAVS vilciens no tevis neaizies

Neatkarīgi no tā, ar kādām gudrām teorijām mēs cenšamies izskaidrot savā dzīvē notiekošo, mēs esam nolemti to visu piedzīvot. Ar prātu mēs varam nepiekrist tam, kas notiek, taču jebkurā gadījumā mums nāksies to visu piedzīvot.

Šajā kontekstā es runāšu par šķiršanās pārdzīvojumiem un pieredzi.

Psihoterapeiti iemīlējušos pat nekonsultē. Šis stāvoklis dažkārt tiek klasificēts kā īpaša psihisku traucējumu forma, kura nav ārstējama. 
Apzinīgi psihologi tādos gadījumos atzīst savu bezspēcību un saka: “Tas vienkārši ir jāpārdzīvo”.
Tam nav izgudrotas nekādas psiholoģiskās pieejas, tehnikas, zāles, kas varētu ātri kupēt situācijas, kas saistītas ar šķiršanos no reiz mīlēta cilvēka.
Psihologs var tikai pamudināt cilvēku veikt izlēmīgākas darbības savos meklējumos un pavadīt viņu šajā ceļā, lai tas nesadarītu muļķības. Taču pati mīlestības dzirksts ir brīnums, kas nepakļaujas nekam un nevienam.

Pirmkārt ir svarīgi atzīmēt to, ka eksistē “akla” mīlestība, kurā ir daudz kaisles, daudz bioķīmijas, daudz mīlestības neprāta. Tā mums tiek dota vien tāpēc, lai pēc tam tai būtu laiks transformēties “Redzošā Mīlestībā”.

Minēšu piemēru. Lūk, kas notika ar mana laba drauga vecākiem.
Kad draugam bija 11-12 gadi, tēvs sāka piestaigāt pie kaimiņienes lai “salabotu ūdens maisītāju”. Tas ļoti bieži tecēja. Viņš to remontēja gandrīz katru dienu, pa divām trim stundām. Pāris mēnešus. Tāds ļoti problemātisks ūdens maisītājs bija gadījies… Reiz viņš atgriezās mājās un teica sievai: “Ira, es aizeju.” – “Kur tu aizej?” – “Es tagad dzīvošu ar Ļubu”. Un viņa viņu atlaida.Ko nozīmē “atlaist”? Tas nozīmē atlaist psiholoģiski, iekšēji, ekonomiski – visos līmeņos.

Es viņai jautāju: “Irina Petrovna, kā jums tas izdevās?”
Un viņa atbildēja: “Pateicoties šim cilvēkiem, es 15 gadus biju laimīga. Un man ar to pietiek. Ja tagad viņam ir svarīgi būt laimīgam savādākā nekā es to saprotu veidā, bet gan tā, kā to saprot viņš, lai ta arī notiek. Es līdz kapa malai viņam būšu pateicīga par to, ko viņš man ir devis.”

Man šķiet, ka dažkārt Mīlestība slēpjas spējā atlaist cilvēku kaut rīcības  līmenī: neiejaukties, nelīst ar savām manipulācijām otra dzīvē. Vienkārši likt cilvēku mierā. Īsta Mīlestība prot atlaist.

Gadās, ka meitenes saviem puišiem saka: “Klausies, tu esi man apnicis ar savu mīlestību! Liec mani mierā!”
Un tieši spējā likt mierā cilvēku, var izpausties tava mīlestība.

No Apustuļa Pāvila mēs zinām, ka “mīlestība nemeklē savu”…
Ja mīļotā cilvēka tēls (bet ne abpusējas mīlestības) neliek mieru, vajā, jūtas aizēno prātu, mēs vēlreiz domās tam pateicamies un atlaižam.
Mēs varam to skaitīt kā mantru paši sev, sevī mītošajam tēlam: “Liels paldies tev par to, ka tu biji manā dzīvē. Es tevi atlaižu”. Mēs pateicamies Dievam par šo situāciju un atlaižam cilvēku. Pateicībā slēpjas milzīgs dziedinošs spēks.

Ja cilvēks no mūsu dzīves jau ir aizgājis, bet mēs nevaram saprast vai viņš “atgriezīsies vai neatgriezīsies?”, “kā likt viņam atgriezties?”, “varbūt pamēģināt vēlreiz parunāt?”, tad, visticamākais, mēs mīlam šo savu paša sajūtu pret šo cilvēku, nevis viņu pašu, jo viņš neizvēlas būt ar mums.

Reiz bija gadījums, kad man nācās konsultēt kādu puisi, kuru pameta meitene. Viņš atradās uz ļoti smagas dvēseles krīzes robežas. Viņš vairs neticēja Dievam. Mēs kopā ilgi mācījāmies atlaist.
Es viņam izstāstīju kādu stāstu par kādu rakstnieku, kurš bija noķēris savvaļas koijotu un to pieķēdējis. Koijots ļoti ilgi centās izrauties uz mežu, ieskrējienā centās pārraut ķēdi, tā līdz asinīm noberžot sev kaklu. Tāda ir viņa daba, kas nav mierā ar nebrīvi. Un rakstnieks saprata: ja mīli, atlaid. Ja koijots patiešam ir tavs, viņš pie tevis atgriezīsies. Ja nav tavs, viņš nekad nebūs ar tevi laimīgs.

Ja attiecības pārtraucot, tu esi ieciklējies uz sāpēm un traģiku, un tas līdzinās uzmācīgai idejai, tad vajag iemācīties ar gribasspēka palīdzību pārslēgties no uzmācīgajām domām un pieslēgties dzīvei “šeit un tagad”, un iziet no ieciklēšanās.

Šajā stāvoklī visbīstamāk ir steidzīgi sākt meklēt citu “objektu” lai pārslēgtos uz intensīvām jūtām. Kad “iemīlēšanās nervs” ir stipri iekaisis, nesteidzies meklēt “mīlestību” kādā citā. Atpūties, atlabsti no mīlestības karsoņa, pacenties nonākt normālā, parastā stāvoklī. Ja sirdī otra cilvēka tēls vēl ir dzīvs, tad jauna iemīlēšanās būs tikai cenšanās pārnest savas jūtas no iepriekšējā partnera uz nākamo.

Par līdzīgām situācijām vēsta daudz anekdošu, ka vīrs, kurš ir kopā ar vienu sievieti, kaisles uzplūdā otru sauc viņas vārdā… Šis joks patiesībā raksturo neapzinātu vēlmi ar jaunu kaisli kompensēt zaudējumu. Un vēl, šajā gadījumā mēs negodīgi rīkojamies attiecībā pret jauno partneri.

Ir ļoti daudz nekonstruktīvu iemeslu, kāpēc cilvēki precas. Viens no tiem ir viedoklis par to, ka tuvojas kritiskais vecums. Cilvēks domā: “Man jau ir 30 gadu, tāpēc kaut kā jāpacenšas apprecēties”. Tas ir apmēram tāpat, kā stacijā iekāpt pirmajā vilcienā, kas pagadās ar domu “Kaut kur taču vajag braukt!”
Bet varbūt tev nekur nav jābrauc?

Ticīgi cilvēki parasti, pirms dodas laulībā, parunājas ar Dievu, pajautā Viņam, ko Viņš domā par šīm laulībām.
Tu vari nostāties Dieva priekšā un skaļi jautāt: “Dievs, lūk, tāda situācija. Tu redzi šo cilvēku, tu redzi, kas šobrīd notiek manā sirdī. Es zinu, ka no Tevis man nāk visi manas dzīves labumi. Es vēlos dzirdēt, ko Tu man vēlies teikt. Es gribu dzirdēt Tavu gribu.”
Ja esmu pārliecināts, ka Dievs nav nekāds ļaunais, kurš atņem visu labāko. Ja es ar visu savu sirdi saprotu, ka Viņš ir Mīlestība, tad es uzticu Viņam visus savas dzīves apstākļus, visas situācijas, visus cilvēkus.
Daudziem cilvēkiem Dievs asociējas ar vārdu “Nedrīkst”. Taču, ja Dievs ir Mīlošs Tēvs, tad es tā arī saku: “Tēvs, atklāj un parādi! Es gribu zināt, kāda ir Tava griba. Es esmu gatavs uzticēties Tev un mācīties no Tevis šajā un citās situācijās”.
Ja mēs uzticamies Dievam, tad gadījumā, ja Tēvs atņem mums mūsu mīļoto rotaļlietu, mēs atbrīvojam savas sažņaugtas dūrītes, saprotot, ka Dievs labāk tiks ar to galā un labāk zin, kas mums šobrīd vajadzīgs.
Savukārt neticīgs cilvēks meditācijā var ieklausīties sevī, ieraudzīt situaciju zemes dzīves perspektīvā mūžības ceļa perspektīvā…

Vēlos uzmundrināt visus iemīlējušos, kurus kāds ir pametis vai atstūmis. Ja mīļotais cilvēks var no tevis aiziet, tad tavs liktenis no tevis neaizies. Ja kāds no tavas dzīves ir aizgājis, tas nozīmē, ka tas nav tavs liktenis. Tavs liktenis, tavs vilciens no tevis nekad neaizies.

Igumens (pareizticīgo klostera priekšnieks) Jevmenijs
Foto: Jonathan Borba
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam

Kāds viedais stāsts.

Reiz zemnieks iesēja labākos graudus, pirms tam rūpīgi sagatavojot augsni. Visu viņš izdarīja pēc vislabākās sirdsapziņas un ļoti akurāti. Tomēr lielākā daļa ražas nesaprotamu iemeslu dēļ gāja bojā. Tā nelielā ražas daļa, ko viņš spēja saglābt, palīdzēja ziemā izdzīvot viņam un viņa ģimenei. 

Tomēr, ja nebūtu iepriekš iekrātie krājumi, ģimene ziemu nepārciestu.

Nākamajā gadā zemnieks vēl centīgāk rūpējās par jauno ražu. Laiks bija brīnišķīgs un labība izauga lieliska. Taču pāris nedēļas pirms pļaušanas savilkās biezi mākoņi, sākās pērkona negaisi un spēcīga krusa nopostīja visu labību. Un atkal, tā, ko zemnieks bija novācis, pietika vien lai knapi izdzīvotu.

Taču, neskatoties uz visām dabas katastrofām, bija jārūpējas par ģimeni, tāpēc nākamajā gadā zemnieks aizņēmās graudus un atkal devās uz savu lauku, lai to sagatavotu sēšanai.

Līdz sējai bija atlikusi nedēļa, kad zemnieks saslima, saslima arī abi viņa palīgi – dēli.

Viņš gulēja gultā un saprata, ka viss zudis, ģimene nolemta bada nāvei, un visi viņa pūliņi ir velti. Sākumā tās bija tikai neveiksmes, kas vēlāk pārvērtās nelaimēs. Un tagad tas ir ne tikai ārpusē, bet arī viņā, viņa ķermenī. Pēkšņi prātā iešāvās salīdzinājums – šīs slimības un nelaimes arī ir raža.

Jā, nākotni var vadīt, izmainot apkārtējo pasauli: izvēloties labākos graudus, labākās zemes. Taču izrādās, ka tas nav galvenais. Izrādās, ka svarīgāk nākotnei ir mūsu iekšējais stāvoklis, un pašas galvenās sēklas ir mūsu dveselē.

Kāda būs mūsu dvēsele, tāds būs mūsu liktenis. Ja kaimiņam ir sabojāta dvēsele, viņš nodzers un notrieks savu ražu. Bet, ja pat aizdomāsies, sāks sēt, kopt laukus un pļaut, vienalga ražas nebūs.
Zemnieks murgos un karsonī gultā pavadīja vairākas dienas. Viņš pārstāja domāt par materiālajām lietām un maizes riecienu. 

Neskaidrais minējums par to, ka mūsu dvēsele saistīta ar likteni, kļuva arvien spilgtāks. Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja uz plaukta Bībeli, kuru agrāk vispār nebija ievērojis.

Drebošām rokām viņš to paņēma un uz labu laimi atšķīra lapu: “Ja jūs Manos likumos staigāsit un Manus baušļus turēsit un tos pildīsit, tad Es jums došu lietu savā laikā, un zeme izdos savu ražu, un koki nesīs savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīnogu novākšanas laikam, un vīnogu novākšanas laiks sniegsies līdz sējas laikam, un jūs bagātīgi ēdīsit savu maizi un dzīvosit droši savā zemē…

Un pēkšņi slimajam, bezspēkā gulošajam cilvēkam atnāca atklāsme. Viņš pastāvīgi bija aprunājis un nosodījis savu neceļos nonākušo kaimiņu. Viņš pastāvīgi bija neapmierināts ar savu dzīvi un likteni, un vienmēr uzskatīja, ka raža ir pārāk maza. Viņš pastāvīgi apvainojās uz cilvēkiem, kuri nepareizi uzvedās. Tā vietā, lai no sirds viņiem pateiktu savas domas un atturētu no nepareiziem lēmumiem, viņš tos vienkarši nosodīja un dusmojās uz tiem.
Pēc laiciņa viņš nolika Bībeli malā un sajuta, ka kaut kas ir mainījies. Viņš vēlreiz paņēma to rokās, atkal uz labu laimi atšķīra lapu un lasīja: “Nezodziet un nekrāpiet, un nemelojiet saviem tuvākajiem!… Nezvēriet manā vārdā melīgi un nesagāniet sava Dieva vārdu – es esmu Kungs!… Neapspied un neaplaupi savu tuvāko! Lai algādža alga nepaliek pie tevis līdz rītam… Nelādi kurlo un neliec priekšā kāju aklajam, bīsties Dieva – es esmu Kungs!… Nedari netaisnību tiesā – neiztopi nabagam, nedod priekšroku dižajam, bet tiesā savus tuvākos taisnīgi! Nestaigā savā tautā baumodams, nealksti sava tuvākā asiņu – es esmu Kungs!… Nenīsti sirdī savu brāli, pamāci savu tuvāko, lai tu neesi līdzvainīgs… Neatriebies un nedusmo uz savas tautas ļaudīm, mīli savu tuvāko kā sevi pašu – es esmu Kungs!”

Izrādās, ka garīgo attiecību likumi ir ne mazāk svarīgi kā fizisko parādību saikne. Fiziskais var ietekmēt un veidot garīgo. Bet garīgais ietekmē un vada fizisko. Taču garīgais, izrādās, ir daudz svarīgāks.

Savukārt fiziskais patiesībā ir tikai papildinājums garīgajam un instruments tā attīstībai.

Zemnieks paskatījās sev apkārt un izbrīnīts ievēroja, ka pasaule kļuvusi brīnišķīga. Viņš saprata, ka ļoti mīl savu sievu, kaut arī agrāk nemitīgi bija viņai pārmetis un pieprasijis aklu pakļaušanos.
Viņš apzinājās, cik ļoti mīl savus bērnus, kurus agrāk pat ievērojis nebija.

Pēkšņi viņš atskārta, ka tagad vairs nenosoda savu kaimiņu un attieksme pret to kļuvusi kā pret mazu bērnu, kuru nevajag nosodīt, bet arī nevajag padarīt atkarīgu no savas pastāvīgās palīdzēšanas. Ka palīdzēt vajag nevis viņa ķermenim, bet dvēselei, palīdzot tai attīstīties.
Tovakar viņš aizmiga laimīgs, neskatoties uz to, ka nākotnes it kā nebija. Viņš nebija pārliecināts par to, ka varēs apsēt lauku un izveseļoties. Taču tagad maizes rieciens nebija pati galvenā viņa laimes mēraukla. Viņš apzinājās, ka ikdienas rūpes par materiālo labklājību bija nomākušas rūpes par paša dvēseli. Tikai tagad viņš saprata, ka patiesībā daudzus gadus bija dzīvojis būdams nelaimīgs.
Dvēsele jau sen vairs nedziedāja un pasaule bija zaudējusi visas krāsas. Viņš nemitīgi bija sev iegalvojis, ka pilni apcirkņi ir pati galvenā vērtība. Bet tagad slims būdams, tuvu nāvei, viņš pēkšņi saprata, ka arī viņa dvēsele pedējos gados bija ievākusi ražu, kas sastāvēja no vienaldzības, neapmierinātības un skopuma.
Ir viens pārbaudīts veids kā samazināt dvēseles ciešanas: pārslēgties uz materiālajām vērtībām, un pārliecināt sevi, ka galvenais ir nauda un materiālie labumi. Ja mēs aizmirstam par dvēseli, tad nemaz nepamanām, kā tā cieš.
Un tagad slims un mirstošs, zemnieks atcerējas veco patiesību: ” Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam”.

Tikai tagad viņš saprata, ka pati lielākā laime ir tad, kad dvēsele ir laimīga. Un, neskatoties uz nolemtības sajūtu, viņš aizmiga laimīgs.
Viņš gulēja kā bērns, bet no rīta pamodies, saprata, ka jūtas vēl briesmīgāk. Viņš nevarēja paelpot un viss ķermenis sāpēja. Tomēr kaut kas bija mainījies. Nepatikšanas, zaudējumi un pat fiziskās sāpes neradīja grūtsirdību un neapmierinātību ar likteni. Sāpes bija padarījušas viņu labestīgāku un iecietīgāku.Sāpes lika viņam aizmirst par ķermeni un tiekties pretī dvēselei.
Ja ķermeņa izdzīvošanai ir vajadzīga maize, tad dvēseles dziedināšanai un atveseļošanai vajadzīga mīlestība.
Šīs sēklas, kuras dāvina Radītājs vienmēr ir tīras un glābjošas. Jo vairāk cilvēks cieta, jo lielāku mīlestību pret Dievu viņš izjuta. Vēl dažas dienas viņš slimoja, bet pēc neilga laika viņš jutās daudz vieglāk ne tikai dvēseliski, bet arī fiziski. Viņš izbrīnā konstatēja, ka arī dēli ir atveseļojušies, un saprata, ka viņa attieksme pret dzīvi bija padarījusi slimu ne tikai viņu, bet arī viņa bērnus. Pēc nedēļas viņš izgāja laukā un kopā ar dēliem sāka sēt graudus. Pēc tam bija gan salnas gan lietus, taču, neskatoties uz to, raža bija lielāka par iepriekšējiem gadiem, vārpas bija spēcīgas un nebija sapuvušu graudu.

© Sergejs Lazarevs
Foto: Rehan Verma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pati augstākā kārtība

Kādā dzīves posmā vairums cilvēku sāk apzināties, ka ir ne tikai piedzimšana, augšana, laba veselība, prieki un uzvaras, bet arī zaudējumi, neveiksmes, slimības, vecums, sabrukšana, sāpes un nāve.

Parasti viņi to apzīmē kā “labs” un “slikts”, kārtība un nekārtība.
Arī dzīves “jēgu” cilvēki parasti asociē ar to, ko sauc par “labu”, taču šo labo parasti apdraud iznīcība, sakāve, sabrukšana; tam draud jēgas zudums un “sliktais”.
Tad jebkuri paskaidrojumi un attaisnojumi izrādās nepieņemami un dzīve zaudē jēgu.
Vienalga nekārtība agri vai vēlu, gaidi to vai negaidi ielauzīsies jebkura cilvēka dzīvē, neatkarīgi no tā, cik viņam ir apdrošināšanas polišu. Jo viņš var pēkšņi nonākt gan zaudējuma gan negadījuma, slimības, spēju zuduma, vecuma vai nāves varā.
Tomēr nesakārtotības ienākšanas cilvēka dzīvē un līdz ar to arī reiz ar prāta palīdzību atrastās jēgas zudums, var pavērt durvis uz daudz augstāku kārtību.
“Jo pasaules gudrība ir neprāts Dieva priekšā” teikts Bībelē.

Kas tad ir šī pasaules gudrība? Domu kustība un nozīme, kuru nosaka tikai domāšana.

Domāšana šķiro situācijas vai notikumus un padara tos izolētus. Tā nosauc tos par labiem vai sliktiem, tā, it kā tie varētu eksistēt paši par sevi.

Ja tu pārāk paļaujies uz savu domāšanu, tava realitate kļūst fragmentāra. Šī fragmentācija ir ilūzija, kas šķiet pat ļoti reāla, kamēr tu atrodies tās slazdos. Un tomēr, Visums ir neredzami vienots vesels, kur viss ir saistīts un nav nekā izolēta.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir, Kas Ir

Tagadni tieši tāpēc arī sauc par tagadni, ka tikai tajā ir viss, un, pirmkārt, jau tu pats esi reāls.

Tajā nav vietas fantāzijām par nākotni, kuras vēl nav, un sapņiem no pagātnes, kuras vairs nav.

Tagadne ir dievišķīga, tāpēc, ka tikai tajā – šeit un tagad mājo Dievs.

Tagadne patiesībā ir vienīgā patiesības mājvieta vai patiesās vienotības mājvieta.

Tagadnē nav karmas, nav vainas, nav baiļu. Tajā nav ciešanu, jo katrs tavs solis ir pareizs un harmonisks. Tajā nav pat nāves, jo tagadne vienmēr ir dzīvība visā tās neaptveramajā pilnībā.

Nebēdz no tagadnes. Iemājo tajā ar visu savu ķermeni un dvēseli un tu varēsi ieraudzīt visas lietas un visu ap tevi notiekošo tādu, kāds tas ir. Tu sāksi redzēt pasauli ar Dieva acīm, kura vārds: IR, KAS IR.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgādinājums

Kāpēc saules gaisma dara mūs laimīgus? Tāpēc, ka tā mums atgādina par mūsu iekšējo Gaismu.Kāpēc rozes smarža mūs priecē? Tāpēc, ka tā mums atgādina par mūsu iekšējo Skaistumu.
Mierīga ainava atgādina mums par mūsu Dvēseles mieru.
Bezgalīgās debesis liek sirdij ietrīsēties, jo mēs atceramies par savu Bezgalību.
Mēs jūtamies droši, kad dzirdam viedus vārdus, tāpēc, ka tie mums atgādina to patiesību, kuru mēs jau sen zinām.
Tīrība un nevainība atver mūsu sirdis, jo mēs atceramies par savu tīrību un nevainību.
Kapēc mēs raudam, kad sastopamies ar labiem darbiem? Tāpēc, ka tie mums atgādina par mūsu mīlestību pret visu.Mūzika mūs sajūsmina, tāpēc, ka mēs atceramies par savu iekšējo harmoniju,
Mēs nenoguruši meklējam Dievu, jo Viņš mums atgādina par mūsu patieso “Es”.
Mēs esam brīnišķīgi. Tad kāpēc mēs meklējam ārpus sevis to, kas ir mūsos?

Roberts Elias Nadzemi “Mūsdienu viedie stāsti”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

@mīlestība #prieks #laimessajūta #mīlētsevi

Es vienmēr atcerēšos…

Sagāna

Es vienmēr atcerēšos tos brīžus, kad gribējās apstādināt laiku. Tam, kurš mīl dzīvi, nekad nepietiks vārdu, lai to aprakstītu. Dienas skaistums, nakts burvība. Galvas rebonis no vīna un jutekliskām baudām. Maiguma vijoles, darba azarts, veselība. Neaptverama laime pamosties no rīta, zinot, ka priekšā ir vesela diena, milzīga diena, pilna prieka un rūpju. Un var tikai pabrīnīties par to, kamēr miegs tevi neietin līdz nākamajam rītam.
Es nekad neatradīšu vārdus, lai pateiktos debesīm, vai Dievam, vai manai mammai par to, ka es piedzimu šajā pasaulē, kur viss ir domāts man.

Francuāza Sagāna
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un Dievs saka

Dievs saka

Un Dievs saka:
“Lai ko arī tu iemīlētu stiprāk par mani, es tev to atņemšu…”
Un, vēl:
“Nesaki: es neizdzīvošu bez viņa – es izdarīšu tā, ka tu izdzīvosi. Mainīsies gadalaiki, koku zari, kas kādreiz devuši ēnu, nokaltīs, pietrūks pacietības, mīlestība, kuru tu domāji patiesu esam, pametīs tevi, tu būsi apjucis. Tavs draugs izrādīsies ienaidnieks, bet ienaidnieks pēkšņi kļūs par draugu – tāda ir šī dīvainā pasaule. Viss, ko tu uzskatīji par neiespējamu, piepildīsies…”
“Nenokritīšu” – tu teiksi un nokritīsi, “nekļūdīšos” – un kļūdīsies. Un pats dīvainākais šajā pasaulē – “tās ir beigas” – tu teiksi, un vienalga dzīvosi.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis