Svētie pa šo Zemi nestaigā

lugsana7

Man bija kāda paziņa, kura gaidīja pensiju, lai beidzot sāktu dzīvot.
Viņa sapņoja, ka mitināsies vasarnīcā, kops savu dārzu, uzpasēs vistas, lutinās sevi ar pirtiņu, svaigiem augļiem un dārzeņiem un svaigu gaisu.

Viss, ko viņa darīja savā dzīvē, pavisam gludi veda viņu tuvāk šim sapnim. Mēs iepazināmies, kad viņai bija trīsdesmit septiņi gadi un man viņa šķita ļoti nobriedusi sieviete. Es vēroju, kā viņa uzkrāj materiālos labumus, attiesā bijušajam vīram mašīnu, it kā dēla interesēs, bet patiesībā, lai brauktu uz savu vasarnīcu. Metodiski un plānveidīgi “izdzīvo” no šīs vasarnīcas brāli, lai vecāku mantojumam būtu viens īpašnieks – viņa. Strādā nemīlamā darbā, lai ātrāk no tā varētu aizmukt un kaut ko vērtīgu padarīt savā piepilsētas saimniecībā.

Ar laiku man sāka šķist, ka trešo reizi viņa apprecējās ar vienu vienīgu mērķi – lai būtu vīrietis, kurš strādās viņas vasarnīcā. Uzbūvēs garāžu, pirti un siltumnīcu, skārtos elektroinstalācijas, ūdens padevi – un jāteic, ka vīrs vinai patiesi bija ar zelta rokām.

Kad ar maigumu, kad – ēdienu, kad – komfortu, viņa piesēja šo vīrieti sev cieši, cieši. Viņai šķita, ka viņas rokās ir visi pavedieni, un viņa pati vada savu dzīvi.
Noliedzot savu pagātni, sakot visu, ko domā par savām draudzenēm, pamazām visas tas pazaudēja. Noliedzot visus gaišos brīžus, kas bija pavadīti kopā ar radiniekiem, viņa arī tos visus pazaudēja. Kolēģi viņu nemīlēja dēļ viņas merkantilās dabas un attieksmes pret cilvēkiem.

Taču, neskatoties uz to, viņu vadīja ideja – viņa redzēja sevi kā sava īpašuma saimnieci. Zīmēja sev ilgu mūžu pensijā, kurā esot, beidzot varēs dzīvot tā – pa īstam. Visi iepriekšējie dzīves gadi bija tikai sagatavošanās šim laimīgajam periodam, kuru viņa pati sev radīja.

Un pēc tam viņa nomira. Piecdesmit četros gados. No galvas smadzeņu audzēja. Likteņa ironija – līdz pensijai bija atlicis viens gads..

Viena no viņas māsīcām, tā, kura jūt un saprot vairāk kā vairums cilvēku, palūdza, lai šī sieviete apdomā savu dzīvi, lai palūdz piedošanu cilvēkiem, kuriem darījusi pāri, lai attīrās, jo, iespējams, tā varētu slimību apstādināt. Smadzenes, tās pirmkārt ir domas. Ar apziņas palīdzību var mainīt situāciju, pat izdziedināties, tikai jāatrod tā vieta, kurā sākusies kļūda.

Bet viņa to negribēja… Nedzirdēja…. Aizgāja, tā arī netzinusi un nepieņēmusi…

Vīrs atrada citu sievieti un pameta manu paziņu, pat nesagaidījis beigas, izdzina viņas bērnus un iemitinājās tajā pat vasarnīcā kopā ar jauno sievu.

Kāpēc es to stāstu?

Nezinu… Dažkārt es ļoti asi izjūtu šo momentu “šeit un tagad”. Zinu, ka rītdiena var arī nepienākt. Pārdzīvoju par cēloņu-seku esamību attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ļoti sāpīgi pārdzīvoju kļūdas. Nožēloju, ka neesmu bijusi pietiekami akurāta attiecībās ar cilvēkiem. Dusmojos uz sevi, ja esmu nodarījusi kādam pāri, pat tad, ja esmu bijusi pārliecināta par savu viedokli.

Nedomāju, ka tās ir sliktas īpašības. Dzīvs cilvēks nav Dievs. Un ir briesmīgi, ja viņš sevi par tādu uzskata.

Un arī profesionāļi, kas stradā ar dvēselēm, kļūdās. Ko tad vēl runāt par citiem – vienkāršajiem cilvēkiem. Viss, ko mēs varam izdarīt, ir atzīt, ka neesam pilnīgi. Visi. Bez izņēmuma. Visi kļūdās. Svētie un bezgrēcīgie pa šo Zemi nestaigā.

Katrs no mums aiz sevis atstāj salauztu siržu kapsētu. Es vēlētos, lai manējā būtu mazāka. Un es rūgti pārdzīvoju, ja tā palielinās. Līdz brīdim, kad viss būs beidzies, es vēlētos, lai man ir mirkliss, kad visu pardomāt un palūgt piedošanu.

Autors: Lilija Ahremčika

Tulkoja: Ginta FS

Ziemassvētkos

ziemassvetki7

Reiz dzīvoja kurpnieks. Sieva tam bija nomirusi, un palika viņi divi vien ar dēlu – mazu, jauku puisēnu. Pienāca Ziemassvētki un dēls saka tēvam:

— Tēti, šodien pie mums atnāks Kristus – Glābējs.

— Ko, tu, dēls! — kurpnieks neticīgi atrauca.

— Tad redzēsi, atnāks. Viņš pats man to sapnī pateica.

Puisēns gaidīja, gaidīja dārgo ciemiņu, ik pa brīdim paskatījās pa logu, neviena nav. Un te, pēkšņi, ieraudzīja, ka sētā divi puikas iekausta trešo. Tas, nabadziņš pat nepretojas. Kurpnieka dēls izskrēja pagalmā, izdzenāja puikas, bet piekauto zēnu atveda mājas. Pabaroja, nomazgāja, apģērba. Te pēkšņi dēls tēvam saka:

— Tēti, tēti, man ir divi pāri zābaku, bet šim puisītim pirksti lien ārā no kurpēm. Vai es drīkstu viņam savus velteņus atdot, ārā tik auksts un šodien taču svētki!

— Nu, ko, ja tu tā vēlies, atdod, — piekrita tēvs.

Atdeva puikam zābakus un tas priecīgs un laimīgs devās mājup.

Pagāja laiciņš, bet kurpnieka dēls pie loga vēl joprojām gaida Glābēju. Garām mājai gāja nabags un, ieraudzījis puiku pie loga, palūdza:

— Labie ļaudis! Rīt Ziemassvētki, bet es trīs dienas neko neesmu ēdis. Lūdzu, esiet tik laipni, un iedodiet kaut gabaliņu maizes!

— Nāc, vectetiņ iekšā! — pasauca zēns. — Dod, Dievs tev veselību. Pabaroja ar svētku pīrāgu, padzirdīja, nomazgāja un večuks laimīgs devās projām.

Bet puika visu laiku Glābēju gaida, jau nervozēt sāka. Iestājās nakts, uz ielas iedegās lampas, sākās putenis. Un pēkšņi puika iesaucas:

— Oi, tēti! Tur uz ielas stāv kāda sieviete ar mazu bērniņu uz rokām! Paskaties, viņa dreb, viņai auksti. Abi izskrēja uz ielas un ieveda sievieti mājā. Pabaroja, padzirdīja. Un dēls tēvam saka:

— Tēti, kur gan viņi tādā putenī ies. Labāk lai paliek pie mums – pārnakšņos, sasildīsies un rīt no rīta turpinās savu ceļu.

— Kur gan pie mums nakšņot? — vaicāja tēvs.

— Tepat vien saspiedīsimies – tu uz dīvāna, es uz lielā čemodāna, bet viņi lai guļ lielajā gultā.

— Nu, ko, labi, lai paliek.

Visi devās pie miera. Un sapnī zēnam rādās, it kā beidzot pie viņa atnāk Glābējs un maigi saka:

— Mans mīļais bērns! Esi svētīts uz visu tavu mūžu.

— Dievs, es tevi dienā gaidīju, –  brīnījās zēns.

Bet Dievs saka:

— Es trīs reizes pie tevis nācu, mans mīļais. Un trīs reizes tu mani pieņēmi. Un pieņēmi tā, ka labāk pat iedomāties nevar.

— Dievs, es nezināju! Kad tas bija? Kāpēc es nepamanīju?

— Nezināji, bet vienalga pieņēmi. Pirmo reizi tu mazo puiku izglābi no kaušļiem. Pateicos tev.

— Dievs, bet kad tad tu otro reizi atnāci? Es acis izskatīju, bet tevi neredzēju!

— Otro reizi es atnācu nabaga izskatā – jūs paši ar tēvu garoziņas grauzāt, bet man atdevāt svētku pīrāgu.

— Un trešo reizi? Varbūt trešajā reizē es tevi būtu atpazinis?

— Bet trešo reizi es kopā ar savu māti pie tevis nakšņoju. Esi laimīgs mans dēls, lai tev Dieva svētība!

No rīta puisēns pamodās un jautāja tēvam:

— Tēti, kur palika sieviete ar bērniņu? Skatās – neviena nav. Veltenīši, kurus mazajam puikam uzdāvināja, glīti stūrī stāv, uz galda svētku pīrāgs – gluži neskarts. Bet sirdī tāds neizsakāms prieks un laimes sajūta, kāds nekad dzīvē nav bijis.
Avots: http://pritchi.ru

Tulkoja; Ginta FS

Garīgums un mīlestības enerģija

487624_624884450861732_1593829851_n

Ir zināms teiciens no senajām Upanišadām: «Kad tiek norauts viens zāles stiebriņš, notrīs viss Visums».

Mūsdienu zinātne apstiprina faktu, ka šajā pasaulē energoinformatīvajā līmenī viss ir vienots. It viss mums apkārt ir enerģija, taču dažādas kvalitātes, dažādas vibraciju frekvences. Saule ir enerģija, planētas – enerģija, cilvēka dvēsele, domas, sajūtas – viss ir enerģija. Katrs cilvēks ir šīs pasaules daļa un tāpēc arī pasaulē nes savu daļu enerģijas un ietekmē to, kāda tā būs.

Bet kādas enerģijas ir jānes pasaulē? Dažādas garīgās skolas un plūsmas, kā likums, ir vienotas vienā – pasaulē ir jānes Mīlestības un Harmonijas enerģija.

Kabalā teikts tā: «Kad cilvēks pietuvojas Dievam – viņš priecājas, kad cilvēks attālinās no Dieva – viņš cieš».

Ko šī frāze nozīmē mūsu reālajā dzīvē? Ko nozīmē teiciens: «Kad cilvēks pietuvojas Dievam»?
Tas nozīmē, ka cilvēks pielīdzinās Dievam pēc tā īpašībām. Bet Dievs tā ir Mīlestības un Harmonijas enerģija. Un tas nozīmē, ka tādā veidā cilvēks kļūst mīlošāks un harmoniskāks un nes šīs enerģijas pasaulē (kas arī ir galvenā mūsu esības jēga) – viņš priecājas.

Tālāk neliela piebilde karojošajiem ateistiem. Eksistē matemātisks likums (nemarkova procesu matemātika), kas apstiprina to, ka Visums savā attīstībā virzās Harmonijas un Mīlestības virzienā.

Kad cilvēks attālinās no Dieva, nes pasaulē citas enerģijas, piemēram naida enerģiju, viņš cieš. Starp citu sagraut var ne tikai apkārtējo cilvēku dzīves, bet arī pats sevi. piemēram: sakļaut spārnus, peldēt pa straumi, pretoties, nepieņemt, žēlot, ciest, neko nedarīt lietas labā… Un nav pat svarīgi, ka tajā pat laikā cilvēks var izlasīt kaudzēm gudras garīgās grāmatas. Ja viņš cieš, tas nozīmē, ka kaut ko svarīgu savā dzīvē viņš nedara, neapzinās tās mācību stundas, kas bijušas viņa ceļā, vai arī iet pa nepareizo ceļu, nepilda savu misiju. Katra cilvēka misija ir nest šajā pasaulē Harmonijas un Mīlestības enerģiju. Citiem vārdiem sakot – būt laimīgam. Ja šīs Mīlestības un Harmonijas enerģijas trūkst – tad tas arī ir garīguma rādītājs.

Manā sapratnē garīgums ir katra cilvēka atbildība un apzināšanās, kādu ieguldījumu viņš personīgi dod šai pasaulei, kādas  enerģijas viņš tajā nes. Jo, ar ko mēs šo pasauli piepildīsim, tāda tā arī būs. Un atbildība par šo pasauli gulstas uz katra no mums. Un šajā nozīmē patiesībā mēs visi esam līdzvērtīgi.

Ja šodien mēs runājam par globālo krīzi, visdažādākajām sabiedriskajām un planetārajām problēmām, tad tās patiesībā ir sekas tam, ko mēs paši darām savā ieksējā pasaulē, kā mēs to graujam.

Un ārējā pasaule atspoguļo tikai to, kas notiek iekšējā pasaulē.

Garīgums – tas ir tad, kad cilvēks saprot, ka ne tikai viņa darbības, ne tikai vārdi, bet arī domas un sajūtas ietekmē to, kāda būs visa pasaule. Un šis garīgais cilvēks ne tikai vienkārši to zin, kā jārīkojas, bet viņš svā dvēselē uz to tiecas, jo nevar rīkoties savādāk Jo viņš saprot savu atbildību par šo pasauli. Man šķiet, ka garīgums ir tieši tajā.

Avots: http://www.aum.news

Tulkoja: Ginta FS

Ir jautājumi?

10464182_246758832181253_3639492788632253523_n

Universitātē profesors saviem studentiem uzdeva jautājumu:

— Vai visu, kas eksistē pasaulē, radījis Dievs?

Viens students drosmīgi atbildēja:

— Jā, protams, viss ir Dieva radīts.

— Dievs ir radījis Visu? — vēlreiz pajautāja profesors.

— Jā, Ser, — atbildēja students.

Profesors jautāja:

— Ja reiz Dievs ir radījis visu, tātad radījis arī Ļaunumu, ja jau tas reiz eksistē. Un, ja piekrītam principam, ka mūsu darbi nosaka to, kas mēs esam, tad Dievs ir Ļaunums!?

Students samulsa, izdzirdējis tādu atbildi. Profesors pašapmierināti noklepojās. Viņš vēlreiz sekmīgi studentiem bija pierādījis, ka Dievs ir mīts.

Tad pēkšņi auditorijā roku pacēla vēl kāds students un teica:

— Vai varu Jums, profesor uzdot jautājumu?

— Protams, — atbildēja profesors.

Students piecēlās un jautāja:

— Profesor, vai aukstums eksistē?

— Kas tas par jautājumu? Protams, eksistē. Tev nekad nav bijis auksti?

Studenti sāka smieties par jaunekļa jautājumu. Viņš turpināja:

— Patiesībā, Ser, aukstums neeksistē. Tas, ko saskaņā ar zinātnes likumiem, mēs saucam par aukstumu, patiesībā ir siltuma trūkums. Cilvēku vai priekšmetu var pētīt izejot no domas – vai tas rada un nodod enerģiju. Absolūtā nulle vai – 460 grādi pēc Fārenheita, ir pilnīgs siltuma trūkums. Visa matērija kļūst inerta un nespējīga reaģēt šajā temperatūrā. Aukstuma nav. Mēs esam radījuši šo vārdu, lai apzīmētu to, ko mēs jūtam, kad nav siltuma.

Sudents turpināja:

— Profesor, vai tumsa eksistē?

— Protams, eksistē!

— Jums atkal, Ser, nav taisnība! Arī tumsa neeksistē. Patiesībā tumsa ir gaismas trūkums. Mēs varam pētīt gaismu, ne tumsu. Mēs varam izmantot Ņūtona prizmu, lai sadalītu balto gaismu daudzās gaismās un izpētīt katras krāsas viļņu garumu. Jūs nevarat izmērīt tumsu. Vienkāršs gaismas stars var ielauzties tumsā un izgaismot to. Kā Jūs varat uzzināt, cik tumša ir viena vai cita telpa? Jūs izmērat, cik daudz gaismas tur eksistē. Vai ne tā? Tumsa – tas ir jēdziens, ko izmanto cilvēki, lai aprakstītu to, kas notiek, kad nav gaismas.
Un tad students vēlreiz vērsās pie profesora:

— Ser, vai ļaunums eksistē?

Šoreiz profesors atbildēja nepārliecināti:

— Protams, kā jau es teicu. Mēs to redzam katru dienu. Cietsirdība cilvēku vidū, daudzie noziegumi un vardarbība visā pasaulē. Šie piemēri nav nekas cits, kā pierādījums tam, ka ļaunums eksistē.

Uz ko students atbildēja:

Ļaunums neeksistē, ser. Ļaunums – tas vienkārši ir Dieva trūkums. Tas ir kas līdzīgs tumsai un aukstumam, kas radīts lai apzīmētu Dieva trūkumu. Dievs nav radījis ļaunumu. Ļaunums — tas nav kā ticība vai mīlestība, kas eksistē tāpat kā gaisma un siltums. Ļaunums  — tas ir rezultāts tam, ka cilvēka sirdī trūkst Dievišķās mīlestības. Tas ir līdzīgi aukstumam, kas mūs pārņem, kad nav siltuma un tumsai, kas iestājas, kad nav gaismas.

Profesors atsēdās.
Klusums.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Vai Tu esi Dievs?

aboli_no_abeles7

Kāds stāstiņš no dzīves
Pirms dažiem gadiem kāda jaunu pārdevēju grupa devās uz reģionālo pārdošanas un marketinga konferenci Čikāgā. Viņi bija stingri nosolījušies savām sievām būt atpakaļ jau piektdienas pēcpusdienā, lai kopā ar ģimenēm varētu ieturēt piektdienas vakariņas. Skrējienā pa Čikāgas lidostu, jau mazliet kavēdami reisu, kāds no vīriem netīšām apgāza ābolu stendu. Vienā mirklī āboli izplūda un ripoja uz visām pusēm. Neatskatoties un neapstājoties, grupa turpināja skrējienu uz iekāpšanu lidmašīnā…
Visi, izņemot vienu! Viņš apstājās, ievilka dziļu elpu, pēkšņi sajuta milzīgu līdzjūtību pret ābolu pārdevēju par nodarīto. Un sauca pārējiem, lai tie viņu negaida, viņš lidos ar nākamo reisu, lūdzot, lai paskaidro viņa sievai notikušo. Vīrietis atgriezās terminālā, kur āboli bija izkaisīti pa visu grīdu. Un bija laimīgs, ka tā ir izdarījis. Jo 16 gadus vecā pārdevēja bija pilnīgi akla! Pār viņas vaigiem tecēja asaras, viņa izmisumā un bezpalīdzībā centās atrast kādu aizripojušo ābolu… Neviens nebija apstājies, lai viņai palīdzētu. Visi steidzās uz savām lidmašīnām.
Vīrietis pietupās un sāka lasīt izkaisītos augļus, liekot tos atpakaļ uz galda un kārtojot apgāzto stendu. Viņš atlasīja arī bojātos un nolika tos atsevišķā grozā.
Kad viņš bija beidzis darāmo, tad izvilka maku un teica meitenei: “Lūdzu, pieņem 40$ par nodarīto. Vai pietiks?” Meitene, caur asarām, pamāja ar galvu. Tad viņš turpināja: “Ceru, ka pavisam nesabojāju tev dienu un garastāvokli.”
Jau pagriezies, lai dotos prom, viņš dzirdēja aklo meiteni saucam: “Mister…” Vīrietis apstājās un apgriezās atpakaļ, skatīdamies meitenes aklajās acīs. Viņa turpināja: “Vai tu esi Dievs?”
Jaunais vīrietis sastinga… un neko nesaprata. Panācis atpakaļ, viņš teica: “Nē, es nemaz neesmu Dievs vai Dievam līdzīgs. Dievs ir labs, laipns, rūpīgs, mīlošs un nekad, nekad nebūtu ieskrējis tavā ābolu stendā.”
Meitene pamāja ar galvu un teica: “Es jautāju tāpēc, ka pirms brīža lūdzu Dievu palīdzēt man salasīt ābolus. Viņš atsūtīja tevi. Tad nu tu esi kā Viņš – tikai Viņš zina, kurš var izpildīt Viņa gribu. Paldies, ka sadzirdēji Viņa lūgumu, mister…”

Māra Brante

Par laimi, kas ceļā

laime, koks, vilks

Runā, ka laime nav jāmeklē un nav jāpieprasa no citiem cilvēkiem, jo mēs paši esam savas dzīves mākslinieki un radītāji. Vai visi tam tic? Protams, ka nē! Bet kāpēc gan tik grūti saprast tādas vienkāršas dzīves patiesības? Varbūt lasot šo pritču, kādam cilvēkam taps skaidrāks, kur jāmeklē atbildes uz saviem jautājumiem!

Šis stāsts pie mums atnācis no senseniem laikiem, kad cilvēku attiecības ar Dievu bija savādākas kā šodien.

Dzīvoja reiz kāds jauns cilvēks. Kādu nakti viņš nosapņoja sapni. no rīta pamodās un teica:

— Viss! Man pietiek! Es dodos pie tā Dieva un beidzot pieprasīšu savu laimi. Man apnicis tā dzīvot!

Viņš sakrāmēja maisā savas mantas un devas ceļā.

Ceļš vijās gar burvju mežu. Meža malā sēdēja vilks. Tas cilvēkam jautāja:

— Kur tu steidzies?

Cilvēks atbildēja:

— Viss! Man pietiek! Eju meklēt to Dievu, lai beidzot pieprasītu savu laimi!

Vilks izbrīnīts paskatījās uz viņu un teica:

— Ja tu patiešām viņu satiksi, pajautā, kas ar mani notiek? Katru dienu kļūst arvien sliktāk un sliktāk. Es nevaru pamedīt un tāpēc gandrīz vai mirstu no bada. Ja tā turpināsies, es patiešām nomiršu. Pajautā Dievam, varbūt viņš dos kādu labu padomu?

Cilvēks nopriecājās, ka vilks viņu neaprija un apsolīja pajautāt Dievam padomu un devās tālāk.

Meža vidū viņš ieraudzīja pļavu, pļavas vidū stāvēja skaista māja, bet pie mājā loga sēdēja skaista sieviete. Viņa uzaicināja cilvēku ciemos, pabaroja, izguldīja. No rīta cilvēks piecēlās un gatavojās doties ceļā. Sieviete knapi paspēja pajautāt:

— Ei, jaunais cilvēk! Uz kurieni tu tā steidzies?

Viņš atbildēja:

— Es labprāt ar tevi pasēdētu un aprunātos, bet nav laika! Es dodos pie tā Dieva un beidzot pieprasīšu savu laimi. Man apnicis tā dzīvot!

Sieviete novēlēja viņam labu ceļu un pajautāja:

— Lūdzu, kad būsi nonācis pie Dieva, pajautā viņam, kas ir ar mani? Dzīvoju te, man ir viss, es varētu būt pati laimīgākā sieviete pasaulē, bet kaut kas man pietrūkst un es nezinu, kas?

Pateicībā par ēdienu un naktsmājām, cilvēks apsolīja Dievam pajautāt atbildi uz sievietes jautājumu. Un devās tālāk.

Ilgi viņš gāja. Un pa ceļam viņam bija ļoti daudz dažādu tikšanos… un gandrīz paša ceļa galā viņam priekšā stāvēja milzīgs koks – platiem, kupliem zariem, taču tajos gandrīz vairs nebija nevienas lapas. Kad cilvēks gāja tam garām, koks aizturēja viņu ar savu pliko, žuburaino zaru un jautāja:

— Kur steidzies, cilvēk?

Un cilvēks atkal atbildēja:

— Man viss ir apnicis. Gribu atrast Dievu un pieprasīt no viņa savu laimi!

Koks viņam teica:

— Tu esi uz pareizā ceļa. ej taisni un tu nonāksi tur, kur vēlies. Bet, ja jau tu būsi tur, pajautā Dievam, kas ir ar mani? Es nīkstu ārā. Vairs nevaru priecāties par dzīvi, kalstu, redzi, lapas nobirušas… Lūdzu, pajautā Dievam, ko man darīt?

Un ceļinieks apsolīja kokam uzdot Dievam šo jautājumu.

Un cilvēks devas tālāk. Un nokļuva pasaules malā un tur satika Dievu. Protams, viņš uzreiz gribēja visu pateikt, visu, kas uz sirds – par to, cik viņš ir nelaimīgs, par to, cik grūta dzīve, par to, ka prieka par maz… Bet Dievs paskatījās uz viņu un teica:

— Es visu zinu. tev nekas nav jāsaka. Viss ir kārtībā. Ej mājās un tu atradīsi savu laimi. Tava laime guļ tavā ceļā.

Cilvēks bija sajūsmā! Viņam pat nebija nekas jāpieprasa, nekas jājautā, viss bija tik vienkārši un viņš zināja atbildi.Viņš jau gatavojas aiziet, kad atcerējās savus solījumus vilkam, sievietei un kokam. Viņš vērsās pie Dieva un katram no viņiem saņēma atbildi.

Apmierināts viņš devās mājas. Bija ļot jāsteidzas, jo viņa laime gulēja ceļā. Viņš steidzās un gandrīz paskrēja garām kokam. Koks saķēra viņu aiz rokas un jautāja:

— Ei, jaunais cilvēk! Tu man apsolīji!

— Ak, jā! – viņs atcerējās. – Man galīgi nav laika! Mana laime guļ ceļā! Bet kaut ko man Dievs par tevi teica…..Nevaru atcerēties… Ak, jā, viņš teica, ka zem tavām saknēm aprakta lāde ar dārgumiem, ļoti daudz dārgumu. tev esot jāpaprasa pirmajam pretīmnācējam, lai izrok to un tavas saknes atbrīvosies un tu atdzīvosies. Koks gandrīz jau nopriecājās, bet cilvēks jau bija prom. Viņš ļoti steidzās, jo viņa laime gulēja ceļā.

Pēc laika viņs nonāca atkal tajā pašā skaistajā meža pļavā, kur stāvēja skaistās sievietes māja. Bet cilvēkam nebija laika ieiet un paciemoties, viņš vien pamāja viņai ar roku un devās tālāk. Taču sieviete viņu aizturēja un jautāja:

— Saki, cilvēk, vai tu nokļuvi pie Dieva?

— Tu esi tik skaista, — atbildēja cilvēks, — bet man jāsteidzas, taču kaut ko tev Dievs lika nodot: tev jāaptur pirmais pretīmnācējs un jūs kopā dzīvosiet līdz mūža beigām laimē un saticībā… Viss, viss, man vairs nav laika, jāskrien, mana laime guļ manā ceļā!

Sieviete pat nepaspēja nopriecāties, kad cilvēks jau pazuda aiz līkuma. Viņš steidzās tālāk pa meža ceļu, gandrīz paskrēja garām vilkam. Vilks viņu pamanīja un jautāja:

— Ei, tu man kaut ko apsolīji!

Cilvēks aizelsies nopurpināja:

— Ai, es tā steidzos! Man laime guļ ceļā! Nav laika! Man tā ātri jādabūn rokā, bet Dievs tev lika nodot vārdus: “Ja tas idiots atkal ies tev garām, apēd viņu!”

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS

Dzīvē kļūdu nav!

16714_333627010161101_1474755323689755359_n

Es arī agrāk tā domāju, bet tagad to vienkārši sludinu: dzīvē kļūdu nav.

Viss, ko tu darīji, viss, ko tu juti, rezultāti, kurus saņēmi – tā arī ir DZĪVE! Jā, tā ir tāda – ļoti dažāda, ar laimi, ar asarām, ar zaudējumiem un ieguvumiem, ar šķiršanās sāpēm un satikšanās prieku, bet droši vien tieši ar to tā ir neticami skaista. Tāpēc, ka vienmēr pēc tā, kas ir tagad, būs kaut kas cits. Un šis cits ir atkarīgs no tā, kā tu jūties un kā tu uztver pasauli, ko tu no tās gribi un kā tajā vēlies izpausties.

Pat tad, ja tagad esi ne tur, kur vēlētos, pat tad, ja tagad sāp vai esi strupceļā – tas ir lieliski. Tāpēc, ka ir iespēja saprast, kur tu vēlētos nokļūt patiesībā, sajust dzīvi caur sāpēm un jaunajā dienā pašam izvēlēties sāpes vai prieku. Bet no strupceļa – vai nu nojaukt sienu, kur stūrī esi iespiests, vai – uzlidot.

Lai arī mīlestība neilgst mūžību… Mēs nepiedzimstam prātīgi un viedi vecie – gudrie un nejūtam, ko nozīmē mūžība, taču mīlestība “notiek”… Tā notiek ar mums tāda, kādi esam mēs paši. Vai nu gaiša un liela, vai dzīvnieciska ar tieksmi valdīt pār otru, vai arī nervoza un bailīga…. To balsta vai nu mūsu brīvība, vai – mūsu bailes. Mūsu mīlestība parāda mums mūs pašus. Prasīgus, nesamierināmus, skaudīgus, sīkumainus, dažādus…

Dod man kaut ko un es tevi mīlēšu. Pierādi man, ka tev var uzticēties un es uzticēšos. Parādi, ka esi cienīgs un es tevi novērtēšu. Tas viss strādā attiecībās… Ar tiem, ar kuriem tev ir attiecības. Parastas, ikdienišķas, savstarpēji izdevīgas attiecības.

Kad tu ar otru cilvēku sazinies dvēseles valodā, jūs viens otru izjūtat pavisam savādāk. Tu redzi, apzinies, saproti cilvēka būtību un visas sociālās spēles atkāpjas otrajā plānā. Tu dod kaut ko tāpēc, ka vēlies dot. Tu atklājies tāpēc, ka principā esi atvērts šim cilvēkam.

Ir vienkārši Cilvēks. Ja viņš ar to tevi “neaizķer”, tātad – tas nav tavs cilvēks. Tu vari būt ar viņu tuvs – “attiecībās”, bet diez vai tās vedīs pie mīlestības. Kaut gan, ja godīgi, ne visiem tas arī ir vajadzīgs, un reti kurš cilvēks vispār saprot, par ko iet runa.

Es uzskatu, ka nav nekā vērtīgāka par to gaismu, kas rodas starp diviem mīlošiem cilvēkiem. Apziņa un Visums atver savus horizontus. Mīlestībā vairāk kā jebkur citur izpaužas Dieva klātbūtnes sajūta. Tā ir pati vērtīgākā pieredze, ko vari saņemt. Pat, ja pēc tā paliks bērni, dziesmas, grāmatas vai pat tikai atmiņas, tas ir tā vērts – lai tas būtu noticis tavā dzīvē.

Es mīlu tevi Dzīve!

Autors: lilija Ahremčika

Tulkoja: Ginta FS