Pirms izvēlēties savu ceļu

celsh4444

Lai izdarītu sava Ceļa pareizo izvēli, cilvēkam jāzin, kādi ceļi vispār ir iespējami.
Vēlams, personīgās pieredzes rezultātā, pārliecināties par to, kurš ceļš reāli dod rezultātus – (lai vārdi neatšķirtos no rezultātiem reālajā dzīvē) un tikai pēc tam var uzdot jautājumu, vai šis ceļš patiešām ir vajadzīgs Jums un vai uz ilgu laiku.        

Jebkura organizācija ir iespēja, kuru cilvēks var izmantot un var neizmantot. Piemēram – ir Kristietība – ir Kristus, svētie, cilvēki, kuri tai veltījuši visu savu mūžu, garīdznieki, bet turpat blakus ir noziedznieki un nolādētie. Kā cilvēks izmanto šīs iespējas, atkarīgs ir no viņa paša.

 

Attīstības Ceļš

Visus cilvēkus var dalīt trīs kategorijās.
Pati pirmā un lielākā – vāji cilvēki, nabadzīgi, nelaimīgi, otrā – stiprie un trešā, cilvēki, kuri sevi paši izveido.
Vājie, nabadzīgie un nelaimīgie (viņiem, kā likums ir ļoti grūti dzīvot): viss ir slikti, konflikti, stresi, aizvainojums, pretenzijas. Pats bēdīgākais ir tas, ka cilvēks ar to visu neko nedara un nav spējīgs darīt. Viņš neko neizmainīs savā dzīvē. Viņš sev ir pasludinājis spriedumu – “esmu neveiksminieks un man nekas nesanāks”. Daudzi ir paštaisni un pilnībā pārliecināti par to, ka viņi visu zin un viņiem vienmēr ir taisnība, tāpēc nav gatavi uzklausīt un klausīties, ko tādu, kas atšķiras no tā, ko domā viņi.. Lielākā daļa cilvēku atrodas šajā kategorijā. Dzīve viņus neapmierina, dzīvot ir slikti, slimības vajā, taču izejas nav vai arī viņi to redzēt negrib.
Stiprie. Iespējams, viņiem paveicās ar vecākiem un viņiem jau bērnībā iemācīja, kā atrast savu vietu dzīvē, iemācija ētiku, prasmi komunicēt ar cilvēkiem (kā vienoties, kā veidot karjeru, kā izturēties pret cilvēkiem, lai cienītu, kā saglabāt aukstasinību ikvienā situācijā, kā būt mierīgiem, kad citi ārdās un trako dusmās un naidā). Viņi saņēma noteiktu kopumu zināšanas un īpašības, kas ļauj stabili iet uz savu mērķi.
Cilvēki, kuri veido Paši Sevi. Tie ir cilvēki, kuri attīstās. Viņi tic tam, ka var sevi izmainīt, var izmainīt savu likteni. Viņu uzdevums – kļūt daudz stiprākiem, gudrākiem, laimīgākiem, kā viņi ir dotaja brīdī. Ja kaut kas viņus neapmierina, viņi meklē iespēju un veidus kā to izmainīt un saņemt to, ko viņi vēlas – un to arī atrod.
Piemēram biznesā – lielākā daļa visu miljardieru un miljonāru, ir sākuši savu biznesu no nulles, bez palīdzības no malas.

Katrs cilveks savai attīstībai meklē tieši Savu Ceļu. Jebkurā gadījumā vajadzīga ir Sistēma, kas dod kompleksas zināšanas. Pašizglītošanās ceļā, kā likums rodas grūtības visu uzzināto sasistematizēt (vienas zināšanas no vienām grāmatām, citas – no citām). Uzskatāms piemērs ir automašīnas. Ir daudz un dažādu automašīnu. Tās brauc tikai vienā gadījumā: ja visas detaļas ir no viena modeļa. Ja no dažādiem, tad “Zaporožecs” ar “Mercedess” riteņiem un traktora motoru diez vai uz priekšu kustēsies. Jābūt ir veselai sistēmai.

Jebkura skola paredz to, ka IR skolotājs, padomdevējs (наставник), kuram var uzdot jautājumus. kaut ko Jūs paši varat saprast un atrast, taču ir lietas, kuras nesaprotot, rodas problēma, kas traucē kustēties tālāk. Tapēc jābūt padomdevējam, kurš šo ceļu ir jau nogājis, pārbaudījis, izcietis, ir sasniedzis prieka un laimes sajūtu, ticis galā ar problēmām šajā ceļā – tātad var dot praktiskus padomus, kā nekļūdīties.

Lai ietu pa Attīstības Ceļu, jāatrod Zināšanu Sistēma.

Visas, uz zemes eksistējošās sistēmas var sadalīt trīs kategorijās: reliģija, zinātne un ezotērika. Lielos vilcienos tās nav antagoniskas viena attiecībā pret otru. Tās orientētas uz dažādiem cilvēkiem un izskata dažādus jautājumus.

Ļoti daudz vērtīgu atklājumu izdarījusi Zinātne: lidmašīnas lido, Zemes pavadoņi arī, ir telefons, televizors, taču ne vienmēr izglītots cilvēks var izveidot karjeru, nopelnīt naudu. Zinātne pēta pārsvarā ārējo, materiālo pasauli – ar mēraparātiem un ierīcēm. Šeit ir loģika, fizisks eksperiments (veica eksperimentu, pārbaudīja rezultātu, izanalizēja – strādā, nestrādā). Zinātne praktiski ir pierādījusi savu nepieciešamību, taču cilvēku laimīgu tā nedara, pat nestāda tādu mērķi. Tā neizskata garīgos jautājumus, sajūtas ir novestas līdz fizioloģisku reakciju līmenim.

Reliģija izskata cilvēka iekšējās pasaules jautājumus: kas ir Dvēsele, Dievs, kā atrast Ticību, ka atrast mieru, mīlestību pret sevi un savu tuvāko. Ticīgie to jūt savā sirdī. To nevar izmērīt ne ar kādiem mēraparātiem vai lineāliem. Cilvēks vēršas pie Dieva un sajūt enerģijas pieplūdumu. Ticība Dievam ir fakts, kas mierīgi sadzīvo ar faktu, ka ir ļoti daudz neticīgo – ateistu. Reliģija paredz Ticību tam, kas ir, bet neparedz profesionālu darbu. Reliģija ir garīguma pamats, tā iemāca pirmos pamatprincipus cilvēkiem, kuri sāk iet garīgo izaugsmes ceļu. Šeit nav ne cietas, stingras loģikas, nav eksperimentu. Ir Ticība, ka eksistē Dvēsele, Smalkā Pasaule un Dvēseles Likumi.

Ezotērika izskata dvēseliskos jautājumus jau augstākā līmenī. Ir Dvēsele un tādā veidā tā ir uzbūvēta. Vajag izdarīt noteiktas darbības, izteikt noteiktas komandas un varat sajust, jau pat pirmajās nodarbībās, kur atrodas apziņas centri, enerģija. Tam vienkārši ir jāpievērš uzmanība un jāzin tehnikas, kā to visu ieslēgt. Viens no uzdevumiem – attīstīt vienas vai citas spējas un iemācīties tās pārbaudīt. iemācīties pašiem iziet smalkajā pasaulē.

Ir ļoti daudz citu lietu, ko izskata ezotērika: kas tas ir Gods, Vērtības, kas tas ir Spēcīgs cilvēks, kā novērtēt, cik esat tuvu pilnībai, cik esat tīri.

Ezotēriskās skolas – nākamā garīgās izaugsmes pakāpe, jau kvalitatīvi augstākā līmenī. Ne vienkārši Ticība, bet apmācība, kā cilvēks, strādājot ar enerģijām, izpildot tos, vai citus vingrinājumus, saņem iespēju kontaktēties ar savu Dvēseli un Smalko Pasauli. Tā cilvēks iegūst personīgo pieredzi – ka, piemēram tādas un tādas slimības cēlonis ir tur un tur un, izprot veidus, kā no tās atbrīvoties. Jūs sapratīsiet vai un par ko Jūs soda neredzamie spēki un kur ir Jūsu problēmu saknes. pat mūsdienu zinātne ir noskaidrojusi, ka lielākā daļa visu mūsu fizisko problēmu ir radušās no bailēm un neprasmes rīkoties ar savu psiho-emocionalo stāvokli.

Galvenais, kas atšķir vienu cilvēku no otra un vienu sistēmu no otras – tas ir MĒRĶIS. Atbilde uz jautājumu: “Ko Jūs vēlaties?”. No sevis, no cilvēkiem, no dzīves. Ko tā vai cita sistēma grib dot cilvēkam?

Jūs dzīvojat 24 stundas diennaktī, kaut kam tērējat savu laiku. Ideāli, ja Mācības mērķis – lai katra dzīves minūte nestu cilvēkam prieku, labāk laimi un ne skumjas, garlaicību un ciešanas. Un pie visa tā, viņam jākļūst par meistaru tajā, ko viņš dara. Pat, ja notiek konflikts, var ciest, bet var izturēties kā kareivis: “Es esmu mierīgs, esmu neievainojams. Viņš grib mani padarīt vāju, izvest no līdzsvara, es zinu, kā vadīt savu iekšējo pasauli. Miers, atslābināšanās, viegls smaids. Mans iekšējais Miers ir mans cietoksnis. Es nelaižu problēmas sevī.” Katra dzīves norise kalpo tam, lai cilvēks kļūtu par Meistaru, iemācītos dzīves mākslu šeit – uz Zemes.

Ir skolas, kurās cilvēks, iemācījies meditācijas un uzskata, ka iet pa apgaismības ceļu. Taču staigā neskuvies, noaudzis, saplēstās džinsās, ģimene pamesta likteņa varā. Tā nav attīstība, ta ir bēgšana no dzīves. Ja cilvēks nostājies uz attīstības ceļa, tam jābūt praktiskiem pierādījumiem, ka viņš iet tur, kur vajadzīgs. Tas nozīmē, ka viņš saņem atzinību no saviem tuvākajiem un arī sabiedrības.
Speciālās zināšanas nav noteicošās karjerā. Vienu un to pašu mācību iestādi beidz ļoti daudz cilvēku, taču kāds vispār nespēj atrast darbu savā specialitātē, bet cits izveido brīnišķīgu karjeru. Tātad viss atkarīgs no tā, kāds cilvēks Jūs esat – vai protat komunicēt, vai pildat solījumus, vai esat godīgs un punktuāls, vai esat patīkams. Gadās, ka naudu maksā vien par to, ka protat smaidīt un radīt atmosfēru, kurā cilvēki jūtas lieliski. Rietumos tas ir kā likums – neproti smaidīt, nedrīkstēsi strādāt ar cilvēkiem. Un tas ir pareizi.

Pats svarīgākais jautājums ir – cilvēka attieksme pret Dievu.

Šajā dzīvē mums jānolemj – kur mēs iesim – pie Dieva vai pie tā pretmeta. Ideāli, ja mēs varētu praksē pārbaudīt: ja Dievs ir, kā viņu ieraudzīt, kā saprast, kā iemācīties sarunāties. jautājumi nav no vieglajiem, taču ļoti svarīgi.
Neviens cilvēks nevar Jūsu labā izdarīt vairāk, kā var Dievs. Protams, visi pārējie mērķi arī ir svarīgi: ka pareizi atpūsties, kā atgūt spēkus, kā būt veselam, kā sakārtot visus sadzīves jautājumus, kā nopelnīt vairāk naudas u.t.t. Nodrošinošie sadzīves jautājumi nav globāli, to atrisināšana nedod pašu lielāko baudījumu, taču tos vajag risināt, kontrolēt un sakārtot. Ir jāsaprot, kā vislabākajā veidā darīt visu, ar ko sakaraties. Jo tas dara laimīgu.

Darbs (galvenie likumi, speciālās zināšanas), attiecības, personīgā dzīve, vides formēšana (draugi, paziņas) – tā ir cilvēka paša atbildība. Un ne tā, ka “būs kā būs”. Svarīgi saprast, kādi likumi te strādā, kā būvēt savstarpējās attiecības uz godīgiem pamatiem. Kādi etapi būs jāpārvar, kādas grūtības, lai sasniegtu augstākā līmeņa uzticēšanos.

Bieži vien cilvēks pats sev uzstāda izvēli: draugi vai ģiemene, darbs vai draugi, darbs vai ģimene, ģimene vai izklaide. Tas nav pareizi – tie visi ir vienas ķēdes locekļi. Ideāli, ja mērķi viens otram netraucē, tie ir ekoloģiski. Ja cilvēks neprot atpūsties un visu uzmanību velta tikai darbam, ir brīdis un, skaties – infarkts, viens otrs un cilvēka vairs nav. Nevajag sevi izmocīt. Labāk izdomāt, kā nodarboties ar vienu vai pāris ;lietām, kā atrast vairāk brīva laika, lai pabūtu ar ģimeni, paceļotu, atpūstos un tai pat laikā būt lieliskam speciālistam, profesionālim un pacelties jau kvalitatīvi augstākā līmenī.

Pats svarīgākais, kas ekonomē mūsu visu laiku, ir – pareizi pieņemtie lēmumi. Lai tos pieņemtu, ir vajadzīgas zināšanas. Mērķiem vienam otru ir jāpapildina, nevis jābūt pretrunā.. Maksimumu no dzīves var saņemt tikai tad, ja cilvēks pasauli uztver kā vienotu veselumu, kā sistēmu, kurā nekas nepaliek nepamanīts. metodes, lai to sasniegtu, var būt dažādas.

Ir trīs galvenās cilvēka pamatvērtības – saprāts vai domāšana, garīgums un griba. Mūsu uzdevums – lai visi šie trīs būtu harmoniski – gaiši. Klaisks piemērs: «сила есть ума не надо» un cilvēks visu vēlas izšķirt ar dūres palīdzību. Vai arī saprātīgs, ļoti mācīts cilvēks, bet nejūtīgs – viena loģika, viņš netic, ka jūtas eksistē. Ir radošas personības – tikai uzrāviens, tikai emocijas. Visas tās ir galējības.

Cilvēkam jābūt harmonijā. Vienā un tajā pašā situācijā dažādi cilvēki uzvedas dažādi, skatoties, kam viņi tic. Tā jau ir mūsu pašu izvēle – vai es gribu ciest, vai uztvert dzīvi kā vienreizēju, unikālu iespēju izbaudīt visas iespējamās krāsas. Griba – ir fiziskā ķermeņa spēks, enerģētiskās spējas un daudz kas cits. Uzdevums – atmodinat spēkus, kas ir pašā cilvēkā, atrast to, ko viņš vēlas un kas dos viņa dzīvei maksimālu piepildījumu.

Autors: Mihails Mijaņije (Системы «Развитие Человека») akadēmiķis, profesors, filosofijas zinātņu doktors
Avots: http://mianie.com/
Tulkoja: Ginta FS

Lūgsna

lugsana
Šis teksts līdzīgs lūgsnai un atrasts 1962. gadā kādā vecā Baltimoras baznīcā. Autors nav zināms.

«Ej savu ceļu caur troksni un burzmu, atceroties to mieru, kas var būt klusumā. Nenodod sevi, dzīvo, cik vien iespējams, labās attiecībās ar jebkuru cilvēku. Runā taisnību – klusi un skaidri un klausies citos cilvēkos, pat tajos, kuri ir neizglītoti un dažkārt ar prātu apdalīti, jo arī viņiem ir savs stāsts.

Izvairies no skaļiem un agresīviem cilvēkiem, viņi bojā garastāvokli. Nesalīdzini sevi ar citiem, jo salīdzinot Tu riskē sajusties nevērtīgs vai arī iedomīgs. Vienmēr būs kāds, kurš būs lielāks vai mazāks kā Tu. Priecājies par saviem plāniem tāpat, kā Tu priecājies par saviem sasniegumiem.
Interesējies par savu amatu vienmēr, lai cik tas pieticīgs arī būtu – tas ir dārgakmens, salīdzinot ar citām lietām, kuras Tev pieder. Esi piesardzīgs savās lietās, jo pasaule ir pilna apmāna. Taču neesi akls pret labiem darbiem: daudzi cilvēki tiecas pēc lieliem ideāliem un dzīve ir pilna varonības.
Esi Pats. Netēlo draudzību. Neesi cinisks mīlestībā – salīdzinājumā ar tukšumu un vilšanos, tā ir tikpat svarīga kā zāle.
Ar labu sirdi pieņem to, ko piedāvā Tev gadi un ar pateicību atvadies no jaunības. Stiprini savu garu, jo nelaimes gadās ik pa laikam un no tām neviens nav pasargāts. Nemoki sevi ar to, kas ir neiespējams un nesasniedzams. Daudzas bailes rodas no vientulības un noguruma. Esi disciplinēts attiecībā pret sevi – tas ir veselīgi, taču nemoki sevi.
Tu esi Visuma bērns – ne mzāk kā koki un zvaigznes: Tev ir tiesības būt šeit. Un pat tad, ja Tev tas nav skaidrs vai acīmredzams, pasaule iet tā, kā tai jāiet. Esi mierā ar Dievu pat tad, ja to nesaproti. Šajā trokšņainajā dzīvē, lai ar ko Tu nodarbotos un par ko sapņotu, sargi mieru savā dvēselē.
Ar visu to, ka apkārt ir viltus, vienmuļš darbs un zuduši sapņi, pasaule tomēr ir skaista. Esi pret to uzmanīgs un saudzē to. Pacenties būt LAIMĪGS”.
Avots: www.adme.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Dieva Dzimšanas Diena

dievs277

Kāds Patiesības meklētājs naktī nosapņoja sapni. Viņš sapņoja, ka ir nokļuvis paradīzē un tur ieraudzījis cilvēku pūļus. Viņš painteresējās, kas te notiek un uzzināja, ka šodien ir Dieva Dzimšanas Diena. Meklētājs pateicās savam liktenim par to, ka beidzot viņam būs iespēja ieraudzīt to, kuru tik sen meklējis! Viņš kopā ar citiem nostājās ceļa malā un, elpu aizturējis, gaidīja. Uz ceļa paradījās krāšņs gājiens – pašā priekšgalā uz skaista zirga jāja svarīga persona. Viņam sekoja svīta un cilvēku pūlis. Meklētājs vaicāja blakusstāvošajam:

— Vai tas ir Dievs?

— O, nē! — atbildēja cilvēks. — Tas ir Krišna.

Nebija vēl paspējusi aiziet pirmā procesija, kad parādījas nākamā.

— Vai tas ir Dievs? — atkal vaicāja Patiesības meklētājs..

— Nē, tas ir Muhameds un viņa svīta, — atbildēja cilvēks

Procesijas gāja viena aiz otras, nebeidzamā straumē: Budda, Kristus un daudzi citi pravieši.

— Kad tad nāks pats Dievs? — Brīnījās Patiesības meklētājs.

Pūlis bija sarucis. Fanfaras vairs neskanēja. Meklētājs bija piekusis. Izrādījās, ka uz ceļa palicis ir viņš viens. Un te pēkšņi parādījās vienkāršs vīrs baltā zirgā – viens pats, bez svītas.

Patiesības meklētājs viņu sagaidīja un pēkšņi saprata: “Tas laikam arī ir Dievs! Neviens nav tik vientuļš kā Dievs visā plašajā Visumā!”

Viņs piegāja tuvāk vīram un jautāja:

— Ja tu esi Dievs, kāpēc esi tik vientuļš?

No šiem vārdiem Dieva acis pildījās asarām, un viņš teica:

— Visi cilvēki aizgāja kādam līdzi un nepalika ar mani, jo ar mani var būt tikai tas, kurš neseko nevienam.

Avots: wiolife.ru
Tulkoja: GInta FS

Par piedošanu

piedot sev4

Mirst kāda sieviete un pie viņas atnāk Nāve.
Sieviete to ieraudzījusi pasmaidīja un teica, ka ir gatava.

– Kam tu esi gatava? – jautāja Nāve.
– Esmu gatava tam, lai Dievs mani pieņemtu pie sevis Paradīzē – atbildēja sieviete.
– Kāpēc gan tu esi nolēmusi, ka Dievs tevi ņems pie sevis? – jautāja Nāve.
– Kā gan savādāk? Es tik daudz esmu cietusi, ka tagad esmu pelnījusi mieru un Dieva mīlestību – atbildēja sieviete.
– No kā tieši tu cieti? – jautāja Nāve.
– Kad es biju maziņa, vecāki mani vienmēr netaisnīgi sodīja. Viņi mani sita, lika kaktā, kliedza uz mani, it kā es būtu izdarījusi kaut ko briesmīgu. Kad es mācījos skolā, klasesbiedri par mani smējās, pazemoja un arī iekaustīja. Kad apprecējos, mans vīrs daudz dzēra, mani pazemoja un krāpa mani. Mani bērni sabradāja manu dvēseli. Kad es strādāju savā darbā, mans priekšnieks visu laiku uz mani kliedza, laikā neizmaksāja algu, lika stradāt brīvdienās, un tad, kad mani atlaida, vispār nesamaksāja. Kaimiņi par mani tenkoja, runāja, ka es esot vieglas uzvedības sieviete. Reiz man uzbruka laupītājs, apzaga mani un pēc tam izvaroja.
– Saki, ko savā dzīvē tu labu esi izdarījusi? – jautāja Nāve.
– Es vienmēr pret visiem esmu bijusi laba, regulāri gāju baznīcā, lūdzos, par visiem rūpējos, visu ģimeni nesu uz saviem pleciem. Es tik daudz šajā Pasaulē esmu cietusi, tāpat kā Jēzus Kristus, ka esmu pelnījusi pēcnāves dzīvi Paradīzē.
– Labi… – atbildēja Nāve – es tevi sapratu. Ir palikusi tikai viena maza formalitāte. Tev jāparaksta viens līgums un tad, taisnā ceļā uz Paradīzi.
Nāve pastiepa sievietei lapu, uz kuras bija uzrakstīts tikai viens teikums, zem kura bija jāparakstās. Sieviete paskatījās uz Nāvi tā, it kā nupat būtu aplieta ar ledusaukstu ūdeni un pateica, ka nevar šo līgumu parakstīt. Šis teikums skanēja šādi:
«Es piedodu visiem saviem pāridarītājiem un lūdzu piedošanu visiem, kuriem esmu darījusi pāri».
– Kāpēc tu nevari piedot un palūgt citiem piedošanu? – jautāja Nāve.
– Tāpēc, ka viņi nav pelnījuši manu piedošanu, tāpēc, ka tad, kad es viņiem piedošu, tas nozīmēs, ka nekas nav bijis un tas nozīmēs, ka viņiem nenāksies atbildēt par savām ļaundarībām. Bet man pašai nav kam lūgt piedošanu. Es nevienam neko sliktu neesmu nodarījusi!
– Tu esi pārliecināta par to? – jautāja Nāve.
– Absolūti pārliecināta!
– Ko tu jūti pret tiem, kas tev nodarījuši tik daudz sāpes? – jautāja Nāve.
– Es jūtu naidu, dusmas, aizvainojumu! Tas nav taisnīgi, ka man tas viss jāaizmirst un jāizdzēš no savas atmiņas tas ļaunums, ko man nodarījuši visi šie cilvēki!
– Un kas notiks tad, ja tu piedosi un pārstāsi just visu to, ko šobrīd jūti? – jautāja Nāve.
Sieviete uz kadu mirkli aizdomājās un atbildēja, ka tad noteikti iestasies tukšuma sajūta.
– Tu vienmēr esi jutusi šo tukšumu sevī, savā sirdī un šis tukšums ir padarījis nevērtīgu tevi un tavu dzīvi. Bet tās sajūtas, ko jūti, it kā piešķir tavai dzīvei svarīgumu. Un tagad atbildi, kāpēc tu izjūti šo tukšuma sajūtu?
– Tāpēc, ka es visu dzīvi domāju, ka tie, kurus es mīlēju un tie, kuru dēļ es dzīvoju, novērtēs mani, taču sanāca savādāk un viņi man lika vilties. Es atdevu savu dzīvi vīram, bērniem, vecākiem, draugiem un viņi to nenovērtēja un izrādījās nepateicīgi.
– Pirms Dievs atvadījas no sava dēla un palaida viņu uz Zemi, viņš tam pateica vienu vienīgu frāzi, kurai bija tam jāpalīdz apzināties dzīvi sevī un sevi šajā dzīvē.
– Kādu? – jautāja sieviete
– PASAULE SĀKAS AR TEVI
– Ko tas nozīmē?
– Lūk, arī viņš nesaprata, par ko Dievs runā…

Tas ir par to, ka par visu, kas notiek tavā dzīvē atbildība gulstas tikai uz tevi! Ciest vai būt laimīgai, izvēlies TU PATI!

Paskaidro, lūdzu, man, kas tieši nodarīja tev tik daudz sāpjes?
– Sanāk, ka es pati sev tās nodarīju… – drebošā balsī sieviete atbildēja.
– Tad, kam tu nespēj piedot?
– Sev?! – sieviete izdvesa un sāka raudāt
– Piedot sev – tas nozīmē atzīt savu kļūdu!
Piedot sev – tas nozīmē, pieņemt savu nepilnību!
Piedot sev – tas nozīmē atvērties pašai sev!
Tu nodarīji sāpes pati sev un nolēmi, ka pie tā vainīga ir visa Pasaule, un viņi nav tavas piedošanas cienīgi. Un tu vēlies, lai Dievs tevi pieņemtu atplestām rokām? Tu nolēmi, ka Dievs ir kas līdzīgs mīļam, muļķa večukam, kas atvērs durvis muļķiem un ļāunprātīgiem cietējiem?! Tu domā, ka viņš radījis ideālu vietu tādiem kā tu?! Tad, kad tu pati radīsi savu Paradīzi, kur, pirmkārt, labi būs tev pašai, un tad arī citiem, lūk, tad tu varēsi klauvēt pie debesu durvīm. Bet pagaidām, Dievs man deva rīkojumu sūtīt tevi atpakaļ uz Zemi, lai tu iemācītos radīt pasauli, kurā valdīs mīlestība un patiesas rūpes
Bet tas, kurš nespēj parūpēties par sevi, dzīvo dziļos maldos par to, ka spēj parūpēties par citiem.
Zini, kā Dievs soda sievieti, kura sevi uzskata par ideālu māti?
– Kā? – jautāja sieviete
– Viņš sūta tai bērnus, kuru likteņi lūzt viņas acu priekšā.
– Es sapratu… Es nepratu padarīt savu vīru mīlošu un uzticīgu. Es nepratu savus bērnus izaudzināt laimīgus un veiksmīgus. Es nepratu nosargāt savu mājas pavardu, kurā valdītu saticība, miers un harmonija…. Manā Pasaulē visi bija cietēji…
– Kāpēc? – jautāja Nāve.
– Es vēlējos, lai visi mani žēlotu un līdzpārdzīvotu man… Taču neviens mani tā arī nepažēloja… Un es padomāju, ka Dievs noteikti mani apskaus un pažēlos.
– Atceries, paši bīstamākie cilvēki uz pasaules ir tie, kuri grib, lai viņus žēlo, kuri cenšas citus iežēlināt. Tos dēvē par «upuriem»..
Jūsu pati lielākā kļūda ir tā, ka jūs domājat, ka Dievam ir vajadzīgs upuris! Viņš nekad neielaidīs savā namā to, kurš nav iepazinis neko citu, izņemot ciešanas un sāpes, jo tas upuris šajā Pasaulē spēs sēt vien sāpes un ciešanas. Dodies atpakaļ un iemācies mīlēt un rūpēties par sevi, bet pec tam par tiem, kas dzīvo tavā pasaulē. Bet sākumā palūdz sev piedošanu par savu nezināšanu un piedod sev par to!
Sieviete aizvēra acis un viņas ceļš sākas no jauna – nu jau ar citu vāŗdu un pie citiem vecākiem…

© Konstantīns Sarkisjans no grāmatas “Конституция Мира. Книга вторая. Бытие”

Tulkoja: Ginta FS

Pazemība — kā iemācīties pieņemt

dvesele44

Pazemība – tā, pirmkārt ir dzīvošana ar mieru Dvēselē! Saskaņā ar sevi, harmonijā ar apkārtējo pasauli un Dievu. Pazemība – tā ir iekšēja to situāciju pieņemšana, kas ar mums notiek. Jebkuru situāciju, jebkurā dzīves sfērā.

Piemēram Ajūrvēda – vēdiskā medicīna uzskata, ka saslimušam cilvēkam nebūs iespēju izārstēties, ja viņš nepieņems savu slimību. Izārstēt var praktiski jebkuru slimību, bet tikai tad, ja cilvēks iekšēji ir samierinājies, sapratis, kāpēc šī slimība viņa dzīvē ir atnākusi un atstrādājis tos uzdevumus, kurus viņam uzstāda šī slimība. Tā arī visas dzīves sarežģītās situācijas – kamēr nepieņemsi, neizmainīsi.

Kā saprast, vai es pieņemu šo situāciju vai nepieņemu? Ja pieņemu – manī iekšā ir miers, mani šajā situācijā nekas neaizķer un neuzvelk. Es par to domāju un runāju mierīgi. Iekšā pilnīgs bezvējš un atslābums. Ja nepieņemu – iekšā ir stress, spriedze, iekšējais dialogs, pretenzijas, aizvainojums u.t.t. Sāpes. Jo vairāk sāpju, jo vairāk nepieņemšanas. Kā tikko pieņemam – sāpes pāriet.

Daudzi, izdzirdot vārdus pazemība vai samierināšanās, ar tiem saprot vājumu un pazemojumu. Saka, ja samierinājies, tātad tas nozīmē, ka sēžu rokas salicis un ļauju, lai pret mani noslauka kājas. Bet patiesībā patiesa pazemība dāvā cilvēkam cieņu. Pazemība un samierināšanās ir iekšienē un tās ir iekšējās īpašības, bet ārējā līmenī es veicu kādas darbības.

Apskatīsim dažus piemērus:

1. Ļoti bieži ar grūtībām mēs sastopamies personīgajās attiecībās. Mūsu galvā ir pavisam cita bildīte attiecībām ar mīļoto cilvēku, nekā tas notiek realitātē. Mūsu galvā gan mīļotā cilvēka tēls, gan viņa uzvedība, ir pavisam citas, nekā to saņemam faktiski. Tiešī šī vēlamā un esošā neatbilstība nodara mums ciešanas un sāpes. Ļoti bieži mūsu bēdu sakni mēs neredzam sevī, bet gan otrā cilvēkā. Lūk, tad, kad viņš izmainīsies, es pārstāšu ciest.

Atcerieties, bēdu sakne nav otrā cilvēkā vai viņa uzvedībā, cēlonis ir mūsos un mūsu attieksmē pret tuvo cilvēku.

Pirmkārt, ir svarīgi pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. Mūsu realitāti rada mūsu zemapziņas programmas un Dievs. Mēs patiesībā saņemam nevis to, ko vēlamies, bet gan to, ko esam pelnījuši. Tā strādā karmas likums – ko sēsi, to pļausi. Esošā situācija ir tas, kas izaudzis, pateicoties mūsu pašu iesētajam pagātnē – šajā vai iepriekšējās dzīvēs. Protestēt un ciest ir muļķīgi un nekonstruktīvi. Daudz konstruktīvāk ir pieņemt realitati tādu, kāda tā ir. Pieņemt mīļoto cilvēku tādu, kāds viņš ir, ar visiem viņa mīnusiem un plusiem, ar visu viņa attieksmi pret mums. Uzņemties atbildību par visu, kas notiek mūsu dzīvē – par notikumiem, cilvēkiem, par viņu attieksmi pret mums!

Tikai es esmu atbildīgs par to, kas notiek manā dzīvē!

To visu mēs paši sev esam “pievilkuši”.Tās ir manas kaut kādas darbības un enerģijas, kas liek otram tā uzvesties attiecībā pret mani, tā, kā man tas nemaz nepatīk. Caur mūsu tuvajiem cilvēkiem pie mums atnāk mūsu pašu karma. Un tālāk ir jāuzrota piedurknes, un jāsāk savs iekšējais darbs.

Viss, kas ar mums šeit notiek – tās ir mūsu mācību stundas. Mūsu tuvie cilvēki ir mūsu galvenie Skolotāji. Katra sarežģītā situācija mums ir dota ne jau cīņai ar to, bet mūsu iekšējai apmācībai. Pateicoties šai situācijai mēs varam dziļāk un pamatīgāk saprast dzīvi, kaut ko sevī izmainīt uz labo pusi, attīstīt sevī beznosacījumu mīlestību, pacelties jau attīstības līmeni augstāk, saņemt kādu mūsu Dvēselei nepieciešamo dzīves pieredzi, atdot savu karmisko parādu.

Tikai pieņemot situāciju, mēs beidzot varam sākt domāt par to – ko tad patiesībā mums māca. Kādēļ un ar kādu nolūku mums šī situācija ir iedota? Ar kādām savām domām un darbībām mēs šo situāciju esam pievilkuši savā dzīvē? Varbūt mēs īsti netiekam galā ar savu Vīrieša vai Sievietes lomu un attīstam savai dabai nepazīstamas īpašības? Tātad mums jāiet un jāsaņem savas macības, kā pareizi pildīt savu lomu. Kā šajā pasaulē jārīkojas Vīrietim un kā jārīkojas Sievietei, lai tas būtu harmonijā ar Visuma likumiem. Es vienmēr runāju par to, ka, lai būtu Vīrietis vai Sieviete, nepietiek vien ar to, ka esi piedzimis Vīrieša vai Sievietes ķermenī. Par Vīrieti vai Sievieti ir jākļūst  – tas ir ļoti nopietns dzīves uzdevums. Un ar šī uzdevuma realizāciju sākas mūsu sūtība šajā pasaulē.

Taču šis nav vienīgais iemesls problēmām attiecības, kaut gan tas ir pats globālākais, un tieši no tā rodas visas pārējās problēmas dzimumu starpā. Un atkal, katra situācija ir krasi atšķirīga un individuāla. Iespējams, šī situācija mums māca pašcieņu un mums attiecībām jāsaka “nē”! Vai arī mums jāiemācās par sevi pastāvēt, un neļaut citiem cilvēkiem mūs pazemot, aizskart un, nedod Dievs, iekaustīt. Tas nozīmē, ka iekšēji jau pieņemot situāciju, es jau sevi aizstāvu ne aizvainojuma un aizkaitinājuma emocijās, bet mīlestības emocijās pret sevi un otru cilvēku, pieņemšanas emocijās. Tas nozīmē. ka iekšēji mūsos ir pilnīgs miers, bet ārēji mēs varam pateikt ko skarbu, rīkoties asi un stingri, neļaut sevi apvainot,  nolikt cilvēku “pie vietas” Tātad mēs rīkojamies ārējā līmenī, neiegrimstot emocijās, bet ne no Ego un aizvainojuma pozīcijas – tātad mēs rīkojamies no Dvēseles pozīcijām.

Kad mēs cīnamies ar situāciju bez pieņemšanas, mums viss notiek uz emocijām un no Ego. Ir jāsajūt, ka esam Dvēsele un jāiemācās arī šajā pasaulē rīkoties kā Dvēselei, un nevis egoisma sakopojumam. Vēl viens ļoti svarīgs moments – jā, protams, ārējā plānā mēs rīkojamies atbilstoši situācijai, lai to izmainītu, taču iekšēji mums visu laiku jābūt gataviem pieņemt jebkuru notikumu pavērsienu.

Atkārtojiet pēc iespējas biežāk, lai tā skanētu kā mantra – es vienmēr esmu iekšēji gatavs pieņemt jebkuru notikumu attīstību. Viss notiks tā, kā to vēlas Dievs – cilvēks domā, Dievs dara! Mums ir jāatbrīvojas no savām piesaistēm pie rezultāta – apmērm tā: es gribu tā un ne savādāk.

Šeit, uz Zemes visur un vienmēr pēdējais vārds pieder Dievam un mums tas ir jāpieņem.

Cits moments – ļoti bieži problēmas personīgajās attiecības tiek dotas tāpēc, lai mēs atstrādātu kādas sava rakstura īpašības – iespējams, mūsu partnera uzvedība norada uz to, ka mēs esam viegli aizvainojami, greizsirdīgi, kritiski, rupji, uzstājīgi, despotiski, cenšamies citus pakļaut savai gribai, neņemam vērā citu cilvēku vēlmes, cenšamies vienmēr paturēt virsroku u.t.t. Tātad mums no šīm īpašībām ir jāatbrīvojas. Piemēram, ja esat kritisks – tātad jums jāiemācās pārstāt koncentrēties uz otra cilvēka trūkumiem un jāiemācās otrā cilvēkā ieraudzīt labās īpašības, teikt viņam labus vārdus, uzslavēt, teikt komplimentus.

Katrā cilvēkā ir īpašības, par kurām viņu slavēt -iemācieties tās redzēt!

Ja esat greizsirdīgs – jums jāiemācās uzticēties cilvēkam un jūsu attiecībām. Ļaut partnerim būt brīvam – viņš nav jūsu īpašums. Un tāpat šajā gadijumā jums jāattīsta pārliecība par sevi, pašapziņa un parliecība par to, ka esat visa labākā cienīgs. Sekojiet sev un savai uzvedībai, pareizi izpildiet savu vīrieša vai sievietes lomu. Pats galvenais – dāvājiet savam partnerim mīlestību. Greizsirdība norāda uz to, ka jūsu partneris jums ir dārgs un jūs nevēlaties viņu zaudēt, tomēr greizsirdība kā mīlestības izradīšanas veids ir destruktīva un agri vai vēlu tā sagraus jūsu attiecības.

Ņemiet vērā, ja esiet greizsirdīgi, jūs enerģētiski jau esat uzaicinājuši trešo savās attiecībās un viņa paradīšanās ir tikai laika jautājums.

Un tāpat, ir ar visām pārējām emocijām – viss, kas no jums tiek prasīts – nomainīt savu negatīvo uz pozitīvo antipodu un trenēt savu apziņu jaunām attiecībām pret partneri un situācijām.

Attiecības – tās vienmēr ir cieņa, brīvība, mīlestība un atdeve. Tā ir kalpošana viens otram.

Attiecībās mums mazāk jādomā par to, kas ir jādara partnerim attiecībā pret mums, bet jadomā par to, kas jadara mums, attiecībā pret savu partneri.Mums ļoti bieži pie rokas ir sarakstiņš ar prasībām pret otru cilvēku, kuram paši visbiežāk mēs neatbilstam. Vienmēr atcerieties par savu atbildības zonu, atbildību attiecībās un mazāk domājiet par partnera atbildības zonu.

Viss sākas no jums – no jums nāks pareizā enerģija un jūsu partneris sāks jums dāvāt pareizo, harmonisko un vajadzīgo enerģiju. Veca kā pasaule ir paruna: mainies un pasaule tev apkārt mainīsies. Cilvēks ir nelabojams, un tā vietā, lai mainītu sevi, vienmēr vēlēsies mainīt pasauli. Te arī vislielākā pasaules bēda un ciešanu iemesls. Taču lādīte atveras tik vienkārši!

2. Val vēl tāds piemērs! Izskatīsiim slimību. Piemēram, cilvēkam tiek uzstādīta diagnoze vēzis. Parasti sākas jautājumi – kāpēc ar mani tā notika, par ko man tas? Ieslēdzas nāves bailes. Notiek pilnīga slimības nepieņemšana un skriešana pa ārstiem – kas glābs, kas palīdzēs????!!! Tas ir ceļš uz nekurieni!!!

Pirmais, kas jāizdara, ir jāpieņem slimība. Slimība nav muļķe. Tā vienmr atnāk uz pareizo adresi, tāpēc, ka patiesībā slimība ir mūsu zemapziņas signāls par to, ka kaut ko mēs daram ne tā.

Tas ir signāls par to, ka mūsu uzvedība un reakcijas uz notikumiem mums ir kaitīgas. Slimība ir Visuma vēršanās pie mums. Dievs ar slimības palīdzību mums saka – tu pārkāp Visuma likumus, apstājies! Ja runājam konkrēti par vēzi, tad tā ir aizvainojuma slimība. Cilvēks uz kādu ir ļoti stipri apvainojies un ilgu laiku nēsā šo aizvainojumu sevī. Iespjams, gadiem ilgi. Zemapziņas līmenī, apvainojoties, mēs tam cilvēkam, uz kuru apvainojamies, sūtam iznīcību.

Un, lūk, šī iznīcināšanas programma kā bumerangs atgriežas pie mums.

Aizvainojums cilvēku saēd un tāpēc vēzis – vēža šūnas saēd organismu. Ir jāatstrādā pagātne, jāatlaiž aizvainojums un jāpiedod. Jāpieņem un jāatlaiž pagātnes situācijas un slimība, kas ir šobrīd. Un tikai, izdarot šo iekšējo darbu, mēs varam cerēt, ka mūsu ārējās darbības, kas saistītas ar slimības ārstēšanu – hospitalizācija, zāles, operācijas, ķīmijterapija nesīs mums kādus jūtamus augļus.

Savukārt, ja mēs ar slimību cīnamies, nepieņemam to, izmantojam tikai ārējās metodes, skraidam pie dažādiem speciālistiem, nedarot savu iekšējo darbu, rezultāts būs bēdīgs. Jo cīņa ar situāciju padara to tikai ļaunāku. Te es tikai kā piemēru minēju vēzi, bet tāpat mums jārīkojas arī ar jebkuru citu slimību!

Tiesa, nevajadzētu krist galējībās un pašā vienkāršākajā saaukstēšanās reizē meklēt dziļus iemeslus. Saaukstēšanās var liecināt par to, ka esam pārāk viegli saģērbušies vai ilgi stāvējuši caurvējā. Vai arī par to, ka pēdējā laikā esam pārāk daudz un smagi strādājuši, un organisms nolēmis mums likt atpūsties. Pagulēsiet, palutināsiet sevi un atkal varēsiet turpināt darboties.

Bet nopietnas slimības prasa nopietnu atstrādāšanu. Vispār jau ceļš pie daudzām nopietnām slimībām sākas no aizvainojuma – ja cilvēks tās iekšēji nepieņem, tad tiek dotas nodevības, ja arī to cilvēks nesaprot, tad tālāk jau nāk slimības un likteņa triecieni. Un, jo vairāk egoisma, jo lielāki triecieni.

Vēl mēs slimojam, kad ejam ne sava aicinājuma ceļu un nepildam savus uzdevumus. Kad ēdam nepareizi.

Rietumu medicīna apgalvo, ka „visas slimības no nerviem”. Savukārt Austrumu medicīnā runā, ka visas slimības ir no nepareizas ēšanas. Tāpēc, lai vienīgais, ar ko jūs slimojat būtu saaukstēšanās, iemācieties pieņemt, pārstājiet apvainoties, sāciet dzīvot harmonijā ar sevi un Dievu, izpildiet savu pienākumu, sekojiet savam aicinājumam un dzīvojiet veselīgu dzīvesveidu – pareizi kustoties un ēdot! Iekšējā līmenī – iemācieties atvērties un dzīvot pilnībā uzticoties Augstākajam Avotam! Pilnīgā ticībā un mīlestībā. Saprotiet, ka esat Dieva radība un Dievs zin, ko un kāpēc viņš jūsu dzīvē dara!

Un, ja tomēr esat saslimuši, tad ārstējaties kompleksi. Strādājiet iekšējā plānā un izmantojiet to, ko piedāvā medicīna. Stradājiet gan ar psihologu, gan ārstu. Es ne reizi vien esmu sastapusi cilvēkus, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu un, kuri uzskata, ka slimību var izārstēt tikai, strādājot ar sevi – bez nekādas medicīnas palīdzības. Esiet saprātīgi!

Mums vēl ļoti tāls ceļš ejams, līdz tam līmenim, kad tikai ar iekšējo darbu varēsim panākt ideālus rezultātus.

Un nekrītiet otrā galējībā, kad cilvēks iedomājas, ka tikai medicīna – zāles un operācijas varēs atrisināt problēmas. Lai dziedinātos, nāksies strādāt kompleksi. Jo, kad mēs esam iemiesotā stāvoklī, tad eksistē trīsvienība – Dvēsele, Gars un Ķermenis. Un problēmas vienā vai otrā plānā runā par problēmām arī pārējos. Slimība taču iesākas smalkajā plānā – mūsu nepareizo darbību un domu rezultātā. Un tikai pēc tam pāriet fiziskajā plānā. Tāpēc ārstēt vajag gan iekšēji, gan ārēji – un tikai tad būs rezultāts. Bieži mēdz gadīties tā, ka it kā cilvēku izārstē, bet pēc laika atkal viņš ir slims ar to pašu. Un viss tikai tāpēc, ka nav notikušas iekšējas izmaiņas.

3. Un, beidzot, vienkāršs sadzīvistisks piemērs.

Piemēram, mums nozaga maku ar dokumentiem, kredītkartēm un naudu – mēs to iekšēji pieņēmām un nekreņķējamies, bet ārēji rīkojamies: ejam, rakstam iesniegumu policijā, daram visu, lai atrastu savus dokumentus un sodītu ļaundari. Tikai šajā gadījumā mūs vada nevis aizvainojums, dusmas un aizkaitinājums. Mēs nevēlam šim cilvēkam, lai viņam rokas nokalstu un vairs neataugtu, nesūtam viņam lāstus u.t.t. Nē, mēs iekšēji esam mierīgi – mēs pieņemam, ka, ja reiz Dievs mums to sūta, tātad kaut kāda iemesla dēļ mums tas ir vajadzīgs. Mēs mierīgi daram to, kas jādara, bez histērijām un bez lāstiem zaglim. Un atkal, iespējams, mums maku nemaz nenozaga, bet mēs paši to pazaudējām?

Vai, piemēram, mums nav darba – mēs iekšēji to pieņemam, nevienu šajā situācijā nevainojam (valsts ne tā vai darba devēji muļķi). Nenorakstām to uz apstākļiem, un nemetamies piedzerties. Jā, šodien tā tas ir – man nav darba, bet tātad man ir vairāk brīva laika, lai saprastu, ko es patiešām vēlos, un ar ko vēlos nodarboties profesionāli.

Vai tas darbs, kas mums bija, patiesībā bija mūsu sapņu darbs? Vai arī mēs to darījām tikai tāpēc, lai maksātu rēķinus? Varbūt Dievs mums apzināti to atņēma, lai mēs beidzot atrastu savu sapņu darbu, sāktu realizēt savus talantus?

Bet, varbūt, piemēram – ja esmu sieviete, varbūt man laiks beidzot vairāk laika veltīt mājai un ģimenei un pārlikt ģimenes materiālo nodrošinājumu uz vīrieša pleciem, kā tam vispār patiesībā arī būtu jābūt? Varbūt beidzot ir pienācis laiks sajust sevi kā Sievieti – mājas pavarda uzturētāju un sākt apkārt sev, savā ģimenē uzturēt ģimeniskumu un mīlestību? Mēs esam mierīgi. Un mēs mierīgi analizējam lietu kartību. Ārējā plānā mēs neguļam dīvānā, pārskatam sludinājumus, izsūtam CV. Taču ar visu to mēs nelamājam savu likteni, Dievu par to, ka mums kaut kas nav iedots.

Gluži otrādi – mēs esam pateicīgi liktenim par to, ka aiz pagrieziena mūs gaida kaut kas labāks, kā iepriekšējais darbs (galu galā mums ir parādījies laiks atpūtai no mūžīgās skriešanas) un, iespējams, ar pazudušo maciņu mēs atpirkāmies no kādām vēl lielākām problēmām.

Kas zin? Tas zināms ir tikai Dievam. Tikai viņš redz pasaules kopbildi. Un tā – it visā pilnīga uzticēšanās Dievam, zināšana un sapratne par to, ka Dievs zina, ko un kam viņš mūsu dzīvē dara. Pieņemšana!

Pats brīnumainākais ir tas, ka iekšēja pieņemšana un miers ļoti ātri atrisina visdažādākās problēmas – cilvēks atveseļojas, maciņš ar visu naudu un dokumentiem atrodas, attiecības ar tuvajiem cilvēkiem atjaunojas vai uzlabojas. Tā vai savadāk, pēc viena vai cita scenārija, risinās jebkuras problēmas. To es novēroju visu laiku. Gan savā dzīvē, gan citu cilvēku dzīvēs, kuri praktizē situāciju pieņemšanu. Tāpēc, ka pieņemšana atver milzīgu enerģijas plūsmu – mēs atrodamies šajā plūsmā un pievelkam sev kā magnēti vislabākos risinājumus.

Viss ir ļoti vienkārši – mēs vienkārši pareizi izejam situācijas un mums tas simtkārt atmaksājas. Pieņemšana ir mīlestība. Bet tas, ko mēs mīlam, vienmēr kļūst par mūsu sabiedroto! Pieņemt situācijas – nozīmē reaģēt uz situāciju ar mīlestību. Bet mīlestība – ir pati spēcīgākā enerģija pasaulē. Tieši tāpēc mēs šeit arī esam atnākuši – krāt sirdī mīlestību un uz visām situācijām reaģēt ar mīlestību!

No kurienes dzimst pazemība? No tā, ka mēs zinām, ka ir likumi, kuri vada Likteni un mēs esam gatavi tos ievērot. Mums ir skaidra sapratne, ka es neesmu šis ķermenis, ka es esmu Dvēsele! Mēs visi esam Dvēseles. Kad iemiesojamies šeit – uz Zemes, diemžēl vairums no mums to aizmirst un sāk uzskatīt sevi par vienkāršu mirstīgu ķermeni un dzīvot pēc principa – dzīvojam tikai vienreiz un viss ir jāpaspēj! Bet patiesībā katram no mums ir paredzēti simti un tūkstoši inkarnāciju.

Avots: http://www.garsoz.ru

Tulkoja: Ginta FS

Nekas nav pareizi vai nepareizi

pareizi-nepareizi1

Viens un tas pats var būt pareizi vienam cilvēkam un nepareizi citam, jo viss lielākā vai mazākā mērā ir atkarīgs no paša cilvēka. Vienam un tam pašam cilvēkam viens un tas pats var būt pareizi vienā momentā un kļūt nepareizi citā, atkarībā no situācijas.

Jūs mācīja domāt aristoteliskās loģikas kategorijās. Viens pareizi, otrs – nepareizi. Lūk – balts, lūk – melns. Tur – Dievs, tur – Velns. Tāda klasifikācija ir kļūdaina. Dzīve nedalās melnajā un baltajā. Lielākā tās daļa ir tuvu pelēkajiem toņiem.

Ja skatieties dziļāk, baltais izskatās kā pelēkā gaišākā daļa, melnā – kā otra galējība, bet visi pustoņi, kas pa vidu, ir pelēkie.

Realitāte sastāv no pustoņiem – neizbēgami, jo nekur tajā nav nekāda dalījuma. Nekur nav hermētiski noslēgtu posmu. Tāda klasifikācija ir muļķīga, bet tā tika iepotēta jūsu prātiem.

Pareizais un nepareizais pastāvīgi mainās. Ko darīt? Ja kāds vēlēsies kategoriski to atrisināt, viņš kļūs paralizēts, viņš nespēs kustēties uz priekšu. Ja jūs vēlaties rīkoties tikai tad, kad jums ir absolūti skaidrs, ka tas ir pareizi, jūs tiksiet paralizēti, jūs nespēsiet rīkoties.

Cilvēkam ir jārīkojas relatīvā pasaulē, kur nav absolūtu risinājumu, tāpēc negaidiet tos, vienkārši vērojiet, skatieties un, ja jūtiet, ka darīt tā un ne citādi būs pareizi – dariet!

©OŠO

Tulkoja: Ginta FS

Dievam jābūt dvēselē

lugsanas3

Dziļa meža vidū dzīvoja vientuļnieks Tas daudzus gadus bija nodzīvojis vientulībā un lūgšanās, un tuvējo ciemu ļaudis uzskatīja viņu par svēto.

Kādā rītā pie viņa ieradās Eņģelis. Tā ierašanos vientuļnieks uztvēra kā balvu par daudzajiem gadiem, pavadītiem lūgšanās un askēzēs, un kā pierādījumu tam, ka šādā veidā viņš ir pacēlies virs pārējās cilvēku masas un pietuvojies svētajiem.

Eņģelis paziņoja, ka ieradies tāpēc, lai nodotu vientuļniekam Dieva gribu:

– Tev jādodas uz tuvējo ciematu. Tur dzīvo kāds bagāts, dāsns un dievbijīgs zemnieks, kurš savā dzīvē paveicis ļoti daudz labu darbu. Dievs liek tev viņam nodot vēsti, ka jau pēc pusgada vinš beigs savas zemes gaitas un dosies uz paradīzi.

Vientuļnieks nopriecājās par tadu iespēju un devās ceļā. Viņš jutās svarīgs un nodeva zemniekam vārds vārdā Dieva teikto. Tad atgriezās mājās, savā mežā.

Ciema iedzīvotāji, uzzinot par ziņu, ko atnesa vientuļnieks, kļuva bēdīgi, jo padomāja, ka tagad zemnieks, kuram jau apsolīta vieta paradīzē, diez vai turpinās viņiem palīdzēt un darīs labos darbus. Taču viss izrādījās gluži otradi. Šis vīrs ne tikai nepārtrauca darīt labos darbus, bet viņa dāsnums auga augumā.

Savukārt vientuļnieks kļuva lepns par to, ka Dievs viņu izvēlējies par savu sūtni.

Pagāja pusgads, gads, divi gadi…

Bagātais zemnieks sveiks un vesels dzīvoja, kā dzīvojis, darīja savus labos darbus, un priecājās par dzīvi. Savukārt vientuļnieka dzīve parvērtās ellē.

Viņš, jusdamies kā. pravietis, mocījās ar domu par to, ka notikusi briesmīga kļūda, kuras rezultātā viņš bija kļuvis par izsmiekla objektu un ļaudis tagad viņu sauca par viltus pravieti.

Ar katru dienu viņš kļuva arvien drūmāks, niknāks, un drīz saprata, ka ir sācis sevi nīst un nicināt.

Un te kādu dienu atkal pie viņa atnāca Eņģelis.

– Ko nozīmēja tā ziņa, ko tu man pagājušoreiz liki nodot zemniekam? – aizkaitināts jautāja vientuļnieks. – Tevis dēļ mana dzīve ir kļuvusi par elli! Visi par mani smejas! Mani nicina! Par ko?! Es taču visu dzīvi esmu lūdzies, ievērojis visus baušļus, gavējis!

– Tā bija pārbaude jums abiem – tev un zemniekam – atbildēja Eņģelis.

– Tu patiešām lūdzies un gavēji, bet tavā dvēselē nebija Dieva, atsķirībā no tā zemnieka, kurš, uzzinājis par to, ka viņam sagatavota vieta paradīzē, turpināja dzīvot tā kā dzīvojis – turpināja palīdzēt cilvēkiem, tiem, kam šī palīdzība vajadzīga.

Tu visu dzīvi esi centies pierādīt apkārtējiem un, pirmkārt, pats sev, savu vērtību un svarīgumu. Viss tavs svētulīgums izrādījās tikai maska, zem kuras slēpas iedomība un vēlme būt labākam par pārējiem cilvēkiem.

Jau pirmā pārbaudījuma laikā maska nokrita, atklājot tavu patieso būtību – tavu lepnību., tavu augstprātību.

Dievbijība neslēpjas rituālos, Dievam jābūt dvēselē.

Tu neizturēji pirmo pārbaudījumu, bet, iespējams, tas kļūs par tavu pirmo soli ceļā uz jaunu dzīvi un patiesu dievbijību.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS