Laime stāv pie tavām namdurvīm!

Ķēniņš Zālamans sacīja savai tautai, kura tam žēlojās par savām nedienām:

– Ko sēji, to pļausii. Nelaimes ir tava izvēle. Nabadzība – cilvēku radīta.
Bet rūgtums – nezināšanas auglis.
Vainojot tu zaudē spēku, iekārojot – izsēj savu laimi…
Mosties, jo nabags ir tas, kurš sevi neapzinās.
Bet tie, kuri nav atraduši sevī Dieva Valstību – ir bezpajumtnieki.
Nabags ir tas, kurš velti tērē savu laiku.
Nepārvērt savu dzīvi veģetēšanā.
Nesalīdzini un nedali.

Esi par visu pateicīgs.
Priecājies, jo prieks dara brīnumus.
Mīli sevi, jo tas, kurš sevi mīl, mīl visu.
Svētī briesmas, jo drosmīgie gūst svētlaimi.
Lūdzies priekā – un bēdas metīs tev līkumu.
Lūdzies, bet netirgojies ar Dievu.

Un zini:
slavēšana ir labākā lūgšana,
laime – labākā barība Dvēselei.
– Un tava dzīve – vislielākais dārgums Dieva dārgumu krātuvē.
Bet Dievs – cilvēka sirds dārgums.
Bagātība tevī ir neizsmeļama, un pārpilnība tev apkārt – neierobežota.
Pasaule ir pietiekami bagāta, lai katrs kļūtu bagāts.

Tāpēc, jo vairāk atdod, jo vairāk saņem.
– Laime stāv pie tavām namdurvīm.
Un svētlaimīgi ir tie, kuri atraduši dārgumus sevī.
– Dzīvo vienkārši.
Nevienam nedari ļaunu.
Neskaud.
Lai šaubas attīra nevis nes bezspēcības sajūtu.

Velti savu dzīvi skaistajam.
Radi tāpēc, ka tev patīk radīt, nevis tāpēc, ka vēlies atzinību.
Pret saviem tuvajiem izturies kā pret atklāsmi.
Izmaini pagātni, aizmirstot to.
Nes Pasaulē jauno, jo Mīlestība visu padara dzīvu.
Kur Mīlestība – tur Dievs.”

Aliya Luchezarnaya
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā atgriezt nozagto nākotni

Nākamajai paaudzei mantojumā paliek bezcerība, kuru tai nebūs spēka mainīt. Tā, it kā mēs būtu kalnu pārejā. Agrāk cilvēki, raugoties nākotnē, ar cerībām raudzījās debesīs. Tagad priekšā redzama vien nogāze, pa kuru ripot lejup.

Par šo tendenci liecina jaunās tūkstošgades aptaujas. Dažādu gada gājumu cilvēki nākotnē neredz nekā pozitīva. Vecāki atzīst, ka viņu bērni dzīvos sliktāk, jau dzīvo sliktāk. Un arī pašiem bērniem, pat ja viņiem nav iespēju reāli salīdzināt, tomēr nepatīk tā dzīve, kurai mēs viņus esam nolēmuši.

Pieaugot viņi atklāj tās nedrošību un nožēlojamību. 

Viens no piemēriem, kas spilgti raksturo šo tendenci, ir pētījums, kas veikts starp 16-25 gadus jauniem respodentiem. Izrādījās, ka “klimata krīzes psiholoģiskais slogs nopietni ietekmē milzīgu skaitu jauniešu visā pasaulē”.

Viņi patiešām ir ļoti nobažījušies par klimata pārmaiņām un viņiem ir bail no ekoloģiskās katastrofas. Jaunieši jūtas nodoti, jūtas, ka viņiem ir atņemta nākotne un, ka pieaugušie un valdība viņus ir pametuši likteņa varā.

Šķiet, kāda tur daļa pusaudžiem un tiem, kas vēl vakar tādi bija,  par laikapstākļiem uz plānētas? Taču viņiem šī problēma nav kaut kas abstrakts vai globāls, viņiem tā ir konkrēta, personīga. Tā arī viņi to uztver, demonstrē, atšķirībā no “senčiem”, praktiskums un tālredzība. Un bezcerība.

Antisistēmisti

Cilvēks šajā pasaulē nāk ne jau pēc savas gribas – un viņš attopas apstākļos, kuri jau sākotnēji sola ciešanas. Turklāt ciešanas ne jau tāpēc, ka jācieš nabadzība vai bads, bet tāpēc, ka nav perspektīvas, bet ir draudi. Labāk nebūs. Būs vēl sliktāk, vel un vēl – valstī, tautā, pasaulē.

Tāda ir jauniešu dzīves uztvere. Un tas nav tāpēc, ka viņi būtu izlutināi vai infantili, bet tāpēc, ka iekšēji viņi mūs ir pārauguši un nevar samierināties ar mūsu veiksmes kritērijiem.

Dabiska paaudžu nobriešana noveda pie sabrukuma, un virkne krīžu ekonomikā, sabiedrībā, veselības aprūpē un vidē paātrināja šo procesu. 

Mūsdienu dzīve ir pilna asām pārmaiņām, lēcieniem augšup un lejup, bet kopējais lejupvērstais virziens nav noliedzams. Pieauguši, solīdi cilvēki brīdina par briesmām, deklarē reformas, paziņo par jauniem virzieniem, paraksta starptautiskas vienošanās – bet jaunieši redz, ka to visu caurstrāvo meli, naudaskāre, liekulība un, ka reālu risinājumu nav.

Ieslīguši pašlabuma meklējumos, apmāti ar ideju par pārākumu pār citiem cilvēkiem, mēs neko neesam spējīgi apturēt. 

Galu galā problēmas, ar kurām mēs saskaramies, ir globālas, savukārt mēs, gluži pretēji, esam dziļi lokāli. Mēs savu sugu saucam par “Homo sapiens”, bet, ja paskatās uz planētas un cilvēces stāvokli, mūsu pretenciozitāte izskatās nožēlojama. Saprātīgas būtnes nedzīvo šādi un nenoved pie tā. Saprātīgas būtnes redz kopainu, izprot dabu un nonāk harmonijā ar tās likumiem.

Taču mēs nevēlamies tam piekrist. Ieejot globalizācijas ērā mēs neesam gatavi pieņemt faktu, ka tagad viss atkarīgs no pareizas kopējās sistēmas savienošanas un līdzsvarošanas.

Mēs nevaram pieņemt, ka tā ir vienota, vesela un centieni tajā dominēt skar ikvienu.

Cik daudz nepatikšanu mūs šķir no brīža, kad sapratīsim acīmredzamo: mums nav vajadzīga cīņa, mums ir vajadzīga cieša iekšēja saikne, satuvināšanās, pacelšanās pāri pretrunām. 

Tas ir vienīgais veids, kā atrisināt visas sistēmas krīzes jebkurā jomā, vai tas būtu klimats vai ģeopolitika. Globālā sistēma, pirmkārt, prasa pareizu, labu saikni starp cilvēkiem.

Jo cilvēks taču ir radības kronis un no viņa ir atkarīgi visi parējie šīs sistēmas līmeņi. Viss ir saistīts ar viņu. Un viņam beidzot jāizaug līdz savai misijai, jāieņem sava īstā vieta – tā nav ne valdnieka, ne iekarotāja, ne plēsēja, bet miera nesēja un visu daļu līdzsvara garanta misija.

Tikai tad mēs varēsim pareizi novērtēt problēmas, kas mums jārisina un atradīsim vienīgo pareizo lēmumu. 

Vienkāršiem vardiem runājot, ikviena problēma sākas un beidzas mūsos.

Protams, jaunā paaudze nespēj to visu apzināties un izpaust, taču tā jūt, turklāt jūt labāk kā viņu vecāki. Lūk, kāpec jaunieši tik vēsi attiecas pret mūsu “vērtībām”, netiecas smagi strādāt patērētāju piramīdas labā, neredz jēgu precēties un dzemdēt bernus. Labāk padzīvot sev bez liekām problēmām un tad nomirt…

Ļoti pragmatiski. Bet arī nesaprātīgi. Tā savu laiku nokalpojušais zīmogs – mūsu zīmogs – iznīcina jaunos asnus.

Nodevēji

Vēl nekad agrāk mēs neesam bijuši tik bezspēcīgi. Pat visbriesmīgāko nelaimju, epidēmiju, karu un sociālo satricinājumu laikos ir spīdējis cerību stars. Cilvēki zināja: arī tas pāries, dzīve turpināsies, un bērniem, mazbērniem vēl būs iespējas Bet šobrīd priekšā nekas nespīd. Nākotne ir bet tā nevilina, tā nesola nekādu nesola kāpumu, nepiesaista, bet gluži pretēji – satrauc un biedē.

Un tas ir gluži dabiski globālos apstākļos, kad ikviens karš var izradīties pēdējais, kad ikviena ekonomiskā krīze var novest mūs kiberpankā (cyberpunk), vai vēl ļaunāk. Kad katra epidēmija var kļūt par pandēmiju un katra dabas katastrofa var pāraugt pasaules kataklizmā…

Tie vairs nav šausmu stāsti, tā ir mūsu dzīves realitāte. Pagājušā gadsimta puisīšu un meitenīšu sapņus nomainījusi savstarpēji saistītās un savstarpēji atkarīgās pasaules trauksme, kas liek zaudēt pēdējos orientierus.

Ar ko tad mēs varam iepriecināt jaunos? Ar visparēju vieglo narkotiku legalizāciju? Ar vispārēju pareju uz zaļo enerģiju? Ar visaptverošu cīņu pret tradicionālā dzīvesveida pārpalikumiem?

Ar ideoloģisku nolīdzināšanu reālas vienlīdzības vietā? Ar nebeidzamu cīņu pret ienaidniekiem, kuri traucē labi dzīvot? Gala rezultātā tas viss tikai pasvītro mūsu pilnīgo nespēju stāties pretī nākotnes izaicinājumiem.

Jaunā paaudze iekšēji ir daudz viedāka par mums, un tā pamazām zaudē ticību iepriekšējās pasaules uztveres pamatiem. Un pieredzes trūkums – mūsu pieredzes – kļūst par jauniešu priekšrocību nevis trūkumu. Nē, viņi nav revolucionāri, nav nemiernieki vai buntinieki. Gluži otrādi, viņi ar skaidru skatu skatās uz mūsu neprātu un nezin, kur no tā patverties.

Viņiem nav vairs ideālu, viss ir izmantots un novalkāts līdz pat caurumiem. Lai kurp arī dotos, visur ir dogmas, barjeras, latiņas un gadiem ilgs fanātisks vergu darbs statusa un spēļmantiņu dēļ, bez reāla mērķa un pilnvērtīga baudījuma.

Tādā situacijā daudziem ir daudz vieglāk iekrist kādā bērnišķīgā fanātismā ar no pirksta izzīstiem, bet skaidriem uzdevumiem, dēļ kuriem tie gatavi ziedot savu dzīvi un pat dzīvību…. Vai arī nogrimt, lai velti netērētu spēkus…

Mēs viņiem esam nozaguši visu: pagātni, tagadni un, galvenais, nākotni. Mēs esam izšķērdējuši veselu planētu, mēs grozām gigantiskus budžetus un milzīgu bagātību dēļ īslaicīgas baudas.

Miljardi, triljoni tiek izgrozīti caur sistēmu un aiztek nezināms, kur, ofšoros, aiz bieziem aizkariem, kas aizsedz “demokrātijas” aizkulises. 

Bet jauniešus mēs sūtām mācīties koledžās un universitātēs, lai pēc tam daudzu gadu garumā apmaksātu šīs mācības, lai rotējot starp patēriņa zobratiem un pēc tam vēlā briedumā tie sāktu bagātināt veselības aprūpes sistēmu. Dzīvoklis, kotedža, villa, mašīna, pensija… Absolūti bezjēdzīga un bezidejas perspektīva.

Cilvēkam dzīvē ir vajadzīgs kas vairāk – kaut kas patiesi lielāks, nepārejošs, pacilājošs. Šajā gadsimtā mēs vairamies to saukt par laimi, taču – jā, cilvēkam ir vajadzīga laime, īsta, neviltota, nezūdoša. Kā mūžības dzirksts, kas apmirdz dzīvi un piešķir tai jēgu, vektoru, saikni ar citām dzirkstīm. Lai cik augsti tas arī neskanētu, tā ir mūsu visu patiesā vajadzība. Bez tās cilvēks nav cilvēks.

Lūk, kas patiešām ir vajadzīgs jaunajai paaudzei, pec kā tā alkst. Mūsu dēļ tā ir zaudējusi vienkāršās patiesības, nav spējīga novērtēt savstarpējās saiknes nozīmi, tuvības nozīmi, sapratni. Bet sapratne un spēja pacelties virs konfliktiem – tas ir tas pamats, balstoties uz kuru sākas ceļš augšup, pie vienas kopīgas laimes visiem. 

Kādi mes tomēr esam dinozauri! Tā vietā lai saviem bērniem šo paskaidrotu, palīdzētu nostāties uz šī ceļa, mēs augstpratīgi noveļam uz viņu pleciem savu grēku izpirkšanu. Jo, lai ko mēs izdomātu, lai ko izgudrotu, bez iekšējām pārmaiņām, bez patiesām cilvēciskām savstarpējām attiecībām labāk viņiem nebūs. Lai tad maldās dziestošās dienas tumsā, neredzot rītausmas atblāzmu…

Sapratīs viņi kaut kad vai nesapratīs, vienalga mēs esam nodevēji.

Mihaels Laitmans
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš

Ir vajadzīgs milzīgs spēks, lai caur lūgšanām izmainītu savu dvēseli.
Ļoti daudz spēka tiek patērēts attiecībās ar citiem cilvēkiem, ēšanai, situācijas kontrolei. Tātad periodiski vajadzētu no tā visa atbrīvoties, lai lūgšanas atstātu dziļāku iespaidu. 

Tiecoties pēc Dieva ir pastāvīgi jāuzkrāj sevī mīlestības jūtas…

Augstākā lūgšana notiek bez vārdiem.Tā ir vienkārši mīlestības saglabāšana un palielināšana ikvienā situācijā.

Lūgties vajadzētu 300 reizes no rīta, tikpat pa dienu un vakarā, tāpec, ka šobrīd visa “netīrība” lien ārā no dvēseles un ar trim lūgšanām to nespēsi pārvarēt.

Necenties atcerēties sīkumus, tie tev nav vajadzīgi.
Atceries dažus galvenos notikumus un ej tiem cauri daudzas reizes, simtiem reižu. Un atceries: sevi nosodīt nedrīkst: tā ir paššaustīšana.
Dieva priekšā vainīgo nav. Dievs ir Mīlestība. Un Dievs ne no kā nav atkarīgs.
Un tava Mīlestība nedrīkst būt ne no viena atkarīga.

Pieņem visus zaudējumus un pazemojumus, lai tie absolūti neietekmētu tavu mīlestības spēku …

Lūgšanas nedrīkst būt mērķis. Lūgšanas ir līdzeklis, kā sajust un audzēt Mīlestību dvēselē. Mīlestība pret Dievu, lielāka nekā pret visu esošo, parastā dzīvē izpaužas kā iekšēja mīlestība pret apkārtējo pasauli bez pretenzijām.

Kad lūdzies saviem vārdiem, palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš – Mīlestību. Viss parējais tev būs jāpanāk pašam.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad ticībai trūkst Mīlestības

Kad cilvēks bija vēl bērns, vecmāmiņa viņam teica: «Mazdēliņ, kad tu izaugsi liels un kādreiz dvēselei kļūs grūti — ej uz baznīcu, tur vienmēr tev paliks vieglāk».

Cilvēks izauga un reiz viņa dvēselei kļuva smagi. Viņš domāja – dzīvot kļuvis nepanesami. Un, atcerējies vecmāmiņas vārdus, devās uz baznīcu.

Un te pie viņa pienāk kāds un saka: «Tu ne tā rokas turi!»
Vēl kāda aizrāda: «Tu ne tur stāvi!»
Trešais saka: «Tu ne tā esi apģērbies!»
Kaut kur no aizmugures atskan burkšķēšana: «Tu nepareizi krustu met!!»
Tad pienāk kāda sieviete un saka: — Jaunais cilvēk, tu labāk izej no baznīcas, un nopērc grāmatu par to, kā šeit jāuzvedas un pēc tam nāc.

Cilvēks izgāja no baznīcas, apsēdās uz soliņa un sāka gauži raudāt. Pēkšņi viņš izdzirdēja balsi:
— Kāpēc Tu, mans Dēls raudi?

Pacēla cilvēks acis un ieraudzīja Kristu.
— Kungs! Mani nelaiž baznīcā!

Kristus viņu apskāva un teica:
— Neraudi, viņi arī mani tur nelaiž.

Avots: smisl-zhizni.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes loma

Sieviete daudz biežāk kā vīrietis  tiek “atrauta” no cilvēciskajām vērtībām. Viņa fizioloģiski ir pazemota ar savām “mēnešreizēm”, trauslo uzbūvi, gan ekonomiski, gan sociāli utt. Tāpēc arī tiekšanās pēc mīlestības sievietei ir daudz spēcīgāka kā vīrietim. Un vīrieša atkarība no sievietes dvēseles ir milzīga. 

Vīrieša raksturu, viņa likteni, viņa veselību par 60-80% nosaka nevis viņš, bet viņa sieva.

Tāpēc pareiza sievietes audzināšana, viņas tiekšanās pie Dieva un mīlestības nozīmē veselību un dzīvi ne tikai viņas bērniem, bet arī vīram. 

Pieņemts uzskatīt, ka ģēnijs ir intelekts. Ja tēvs ir gudrs, tad gudram jābūt arī viņa dēlam.

Taču, kad veicu izpēti par to, kas bija ģēniju vecāki, kļuva acīmredzama likumsakarība. Ģēniju tēvi varēja būt paši primitīvākie cilvēki, taču mātes vienmēr bija izcilas sievietes. Personības lielumu nosaka tas, cik daudz mīlestības tā spēj noturēt savā dvēselē. Ģēniji piedzimst sievietei, kurai ir spilgta individualitāte, milzīgs gribasspēks, vēlme un gatavība mīlestības vārdā pieņemt visus iepriekšminētos pazemojumus.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Foto: Yuri Manei
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Optinas klostera pēdējo starecu lūgšana

Kungs, liec man ar miera pilnu sirdi pieņemt visu, ko nesīs šī austošā diena. Liec man pilnīgi paļauties uz Tavu svēto gribu. Jebkurā šīs dienas brīdī, jebkurā lietā pamāci mani un uzturi mani.

Lai arī kādas ziņas es saņemtu dienas tecējumā, pamāci man tās saņemt mierīgā garā un ciešā pārliecībā, ka viss notiek pēc Tavas svētās gribas. Visos manos vārdod un darbos vadi manas domas un jūtas. Visos neparedzētos gadījumos liec man neaizmirst, ka visu esi sūtījis Tu.

Iemāci man iejūtīgi un saprātīgi izturēties pret katru manas ģimenes locekli, nevienu neieļaunot un nesarūgtināt. Kungs, dod man spēku panest austošās dienas spaidus un visus notikumus dienas tecējumā. Vadi manu gribu un māci man lūgšanu, ticību, cerību, pacietību, piedošanu un mīlestību.

Āmen.

Tas spēks

“Ne jau nomirt tu baidies, Tu baidies dzīvot!”

Jā, mēs baidāmies dzīvot. Mēs baidāmies mīlēt un paust savu Mīlestību, baidāmies kļūdīties un tāpēc vispār neko nepasākam, baidāmies no pārmaiņām, baidāmies riskēt, baidāmies no sevis un baidāmies no apkārtējiem.
Kur ir bailes, tur nav Mīlestības, un tātad – arī Dzīves.
Varbūt ir pienācis laiks sākt dzīvot?…
Dažkārt Dievs tevi izaicina, lai beidzot tu sevī atklātu Spēku.
Tikai tā tu vari iziet ārpus savu ierobežoto priekšstatu rāmjiem.
Tevi ir jāizgrūž tik tālu, ka tev vienkārši būs jasamierinās.
Tikai tad, kad tava lepnība un augstprātība būs sagrautas, tu atklāsi sevī Spēku.
Taču šis Spēks nepieder tev. Tas ir Spēks, kuram piederi tu un kurš izpaudīsies caur tavu ķermeni.
Šis Spēks ir Dievs.
Kad tu pilnībā atsakies no sevis, no sava ego, tādi brīnumi kļūst iespējami.

Mudži
Foto: Jeremy Bishop

Nepārdzīvo! TAVS vilciens no tevis neaizies

Neatkarīgi no tā, ar kādām gudrām teorijām mēs cenšamies izskaidrot savā dzīvē notiekošo, mēs esam nolemti to visu piedzīvot. Ar prātu mēs varam nepiekrist tam, kas notiek, taču jebkurā gadījumā mums nāksies to visu piedzīvot.

Šajā kontekstā es runāšu par šķiršanās pārdzīvojumiem un pieredzi.

Psihoterapeiti iemīlējušos pat nekonsultē. Šis stāvoklis dažkārt tiek klasificēts kā īpaša psihisku traucējumu forma, kura nav ārstējama. 
Apzinīgi psihologi tādos gadījumos atzīst savu bezspēcību un saka: “Tas vienkārši ir jāpārdzīvo”.
Tam nav izgudrotas nekādas psiholoģiskās pieejas, tehnikas, zāles, kas varētu ātri kupēt situācijas, kas saistītas ar šķiršanos no reiz mīlēta cilvēka.
Psihologs var tikai pamudināt cilvēku veikt izlēmīgākas darbības savos meklējumos un pavadīt viņu šajā ceļā, lai tas nesadarītu muļķības. Taču pati mīlestības dzirksts ir brīnums, kas nepakļaujas nekam un nevienam.

Pirmkārt ir svarīgi atzīmēt to, ka eksistē “akla” mīlestība, kurā ir daudz kaisles, daudz bioķīmijas, daudz mīlestības neprāta. Tā mums tiek dota vien tāpēc, lai pēc tam tai būtu laiks transformēties “Redzošā Mīlestībā”.

Minēšu piemēru. Lūk, kas notika ar mana laba drauga vecākiem.
Kad draugam bija 11-12 gadi, tēvs sāka piestaigāt pie kaimiņienes lai “salabotu ūdens maisītāju”. Tas ļoti bieži tecēja. Viņš to remontēja gandrīz katru dienu, pa divām trim stundām. Pāris mēnešus. Tāds ļoti problemātisks ūdens maisītājs bija gadījies… Reiz viņš atgriezās mājās un teica sievai: “Ira, es aizeju.” – “Kur tu aizej?” – “Es tagad dzīvošu ar Ļubu”. Un viņa viņu atlaida.Ko nozīmē “atlaist”? Tas nozīmē atlaist psiholoģiski, iekšēji, ekonomiski – visos līmeņos.

Es viņai jautāju: “Irina Petrovna, kā jums tas izdevās?”
Un viņa atbildēja: “Pateicoties šim cilvēkiem, es 15 gadus biju laimīga. Un man ar to pietiek. Ja tagad viņam ir svarīgi būt laimīgam savādākā nekā es to saprotu veidā, bet gan tā, kā to saprot viņš, lai ta arī notiek. Es līdz kapa malai viņam būšu pateicīga par to, ko viņš man ir devis.”

Man šķiet, ka dažkārt Mīlestība slēpjas spējā atlaist cilvēku kaut rīcības  līmenī: neiejaukties, nelīst ar savām manipulācijām otra dzīvē. Vienkārši likt cilvēku mierā. Īsta Mīlestība prot atlaist.

Gadās, ka meitenes saviem puišiem saka: “Klausies, tu esi man apnicis ar savu mīlestību! Liec mani mierā!”
Un tieši spējā likt mierā cilvēku, var izpausties tava mīlestība.

No Apustuļa Pāvila mēs zinām, ka “mīlestība nemeklē savu”…
Ja mīļotā cilvēka tēls (bet ne abpusējas mīlestības) neliek mieru, vajā, jūtas aizēno prātu, mēs vēlreiz domās tam pateicamies un atlaižam.
Mēs varam to skaitīt kā mantru paši sev, sevī mītošajam tēlam: “Liels paldies tev par to, ka tu biji manā dzīvē. Es tevi atlaižu”. Mēs pateicamies Dievam par šo situāciju un atlaižam cilvēku. Pateicībā slēpjas milzīgs dziedinošs spēks.

Ja cilvēks no mūsu dzīves jau ir aizgājis, bet mēs nevaram saprast vai viņš “atgriezīsies vai neatgriezīsies?”, “kā likt viņam atgriezties?”, “varbūt pamēģināt vēlreiz parunāt?”, tad, visticamākais, mēs mīlam šo savu paša sajūtu pret šo cilvēku, nevis viņu pašu, jo viņš neizvēlas būt ar mums.

Reiz bija gadījums, kad man nācās konsultēt kādu puisi, kuru pameta meitene. Viņš atradās uz ļoti smagas dvēseles krīzes robežas. Viņš vairs neticēja Dievam. Mēs kopā ilgi mācījāmies atlaist.
Es viņam izstāstīju kādu stāstu par kādu rakstnieku, kurš bija noķēris savvaļas koijotu un to pieķēdējis. Koijots ļoti ilgi centās izrauties uz mežu, ieskrējienā centās pārraut ķēdi, tā līdz asinīm noberžot sev kaklu. Tāda ir viņa daba, kas nav mierā ar nebrīvi. Un rakstnieks saprata: ja mīli, atlaid. Ja koijots patiešam ir tavs, viņš pie tevis atgriezīsies. Ja nav tavs, viņš nekad nebūs ar tevi laimīgs.

Ja attiecības pārtraucot, tu esi ieciklējies uz sāpēm un traģiku, un tas līdzinās uzmācīgai idejai, tad vajag iemācīties ar gribasspēka palīdzību pārslēgties no uzmācīgajām domām un pieslēgties dzīvei “šeit un tagad”, un iziet no ieciklēšanās.

Šajā stāvoklī visbīstamāk ir steidzīgi sākt meklēt citu “objektu” lai pārslēgtos uz intensīvām jūtām. Kad “iemīlēšanās nervs” ir stipri iekaisis, nesteidzies meklēt “mīlestību” kādā citā. Atpūties, atlabsti no mīlestības karsoņa, pacenties nonākt normālā, parastā stāvoklī. Ja sirdī otra cilvēka tēls vēl ir dzīvs, tad jauna iemīlēšanās būs tikai cenšanās pārnest savas jūtas no iepriekšējā partnera uz nākamo.

Par līdzīgām situācijām vēsta daudz anekdošu, ka vīrs, kurš ir kopā ar vienu sievieti, kaisles uzplūdā otru sauc viņas vārdā… Šis joks patiesībā raksturo neapzinātu vēlmi ar jaunu kaisli kompensēt zaudējumu. Un vēl, šajā gadījumā mēs negodīgi rīkojamies attiecībā pret jauno partneri.

Ir ļoti daudz nekonstruktīvu iemeslu, kāpēc cilvēki precas. Viens no tiem ir viedoklis par to, ka tuvojas kritiskais vecums. Cilvēks domā: “Man jau ir 30 gadu, tāpēc kaut kā jāpacenšas apprecēties”. Tas ir apmēram tāpat, kā stacijā iekāpt pirmajā vilcienā, kas pagadās ar domu “Kaut kur taču vajag braukt!”
Bet varbūt tev nekur nav jābrauc?

Ticīgi cilvēki parasti, pirms dodas laulībā, parunājas ar Dievu, pajautā Viņam, ko Viņš domā par šīm laulībām.
Tu vari nostāties Dieva priekšā un skaļi jautāt: “Dievs, lūk, tāda situācija. Tu redzi šo cilvēku, tu redzi, kas šobrīd notiek manā sirdī. Es zinu, ka no Tevis man nāk visi manas dzīves labumi. Es vēlos dzirdēt, ko Tu man vēlies teikt. Es gribu dzirdēt Tavu gribu.”
Ja esmu pārliecināts, ka Dievs nav nekāds ļaunais, kurš atņem visu labāko. Ja es ar visu savu sirdi saprotu, ka Viņš ir Mīlestība, tad es uzticu Viņam visus savas dzīves apstākļus, visas situācijas, visus cilvēkus.
Daudziem cilvēkiem Dievs asociējas ar vārdu “Nedrīkst”. Taču, ja Dievs ir Mīlošs Tēvs, tad es tā arī saku: “Tēvs, atklāj un parādi! Es gribu zināt, kāda ir Tava griba. Es esmu gatavs uzticēties Tev un mācīties no Tevis šajā un citās situācijās”.
Ja mēs uzticamies Dievam, tad gadījumā, ja Tēvs atņem mums mūsu mīļoto rotaļlietu, mēs atbrīvojam savas sažņaugtas dūrītes, saprotot, ka Dievs labāk tiks ar to galā un labāk zin, kas mums šobrīd vajadzīgs.
Savukārt neticīgs cilvēks meditācijā var ieklausīties sevī, ieraudzīt situaciju zemes dzīves perspektīvā mūžības ceļa perspektīvā…

Vēlos uzmundrināt visus iemīlējušos, kurus kāds ir pametis vai atstūmis. Ja mīļotais cilvēks var no tevis aiziet, tad tavs liktenis no tevis neaizies. Ja kāds no tavas dzīves ir aizgājis, tas nozīmē, ka tas nav tavs liktenis. Tavs liktenis, tavs vilciens no tevis nekad neaizies.

Igumens (pareizticīgo klostera priekšnieks) Jevmenijs
Foto: Jonathan Borba
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam

Kāds viedais stāsts.

Reiz zemnieks iesēja labākos graudus, pirms tam rūpīgi sagatavojot augsni. Visu viņš izdarīja pēc vislabākās sirdsapziņas un ļoti akurāti. Tomēr lielākā daļa ražas nesaprotamu iemeslu dēļ gāja bojā. Tā nelielā ražas daļa, ko viņš spēja saglābt, palīdzēja ziemā izdzīvot viņam un viņa ģimenei. 

Tomēr, ja nebūtu iepriekš iekrātie krājumi, ģimene ziemu nepārciestu.

Nākamajā gadā zemnieks vēl centīgāk rūpējās par jauno ražu. Laiks bija brīnišķīgs un labība izauga lieliska. Taču pāris nedēļas pirms pļaušanas savilkās biezi mākoņi, sākās pērkona negaisi un spēcīga krusa nopostīja visu labību. Un atkal, tā, ko zemnieks bija novācis, pietika vien lai knapi izdzīvotu.

Taču, neskatoties uz visām dabas katastrofām, bija jārūpējas par ģimeni, tāpēc nākamajā gadā zemnieks aizņēmās graudus un atkal devās uz savu lauku, lai to sagatavotu sēšanai.

Līdz sējai bija atlikusi nedēļa, kad zemnieks saslima, saslima arī abi viņa palīgi – dēli.

Viņš gulēja gultā un saprata, ka viss zudis, ģimene nolemta bada nāvei, un visi viņa pūliņi ir velti. Sākumā tās bija tikai neveiksmes, kas vēlāk pārvērtās nelaimēs. Un tagad tas ir ne tikai ārpusē, bet arī viņā, viņa ķermenī. Pēkšņi prātā iešāvās salīdzinājums – šīs slimības un nelaimes arī ir raža.

Jā, nākotni var vadīt, izmainot apkārtējo pasauli: izvēloties labākos graudus, labākās zemes. Taču izrādās, ka tas nav galvenais. Izrādās, ka svarīgāk nākotnei ir mūsu iekšējais stāvoklis, un pašas galvenās sēklas ir mūsu dveselē.

Kāda būs mūsu dvēsele, tāds būs mūsu liktenis. Ja kaimiņam ir sabojāta dvēsele, viņš nodzers un notrieks savu ražu. Bet, ja pat aizdomāsies, sāks sēt, kopt laukus un pļaut, vienalga ražas nebūs.
Zemnieks murgos un karsonī gultā pavadīja vairākas dienas. Viņš pārstāja domāt par materiālajām lietām un maizes riecienu. 

Neskaidrais minējums par to, ka mūsu dvēsele saistīta ar likteni, kļuva arvien spilgtāks. Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja uz plaukta Bībeli, kuru agrāk vispār nebija ievērojis.

Drebošām rokām viņš to paņēma un uz labu laimi atšķīra lapu: “Ja jūs Manos likumos staigāsit un Manus baušļus turēsit un tos pildīsit, tad Es jums došu lietu savā laikā, un zeme izdos savu ražu, un koki nesīs savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīnogu novākšanas laikam, un vīnogu novākšanas laiks sniegsies līdz sējas laikam, un jūs bagātīgi ēdīsit savu maizi un dzīvosit droši savā zemē…

Un pēkšņi slimajam, bezspēkā gulošajam cilvēkam atnāca atklāsme. Viņš pastāvīgi bija aprunājis un nosodījis savu neceļos nonākušo kaimiņu. Viņš pastāvīgi bija neapmierināts ar savu dzīvi un likteni, un vienmēr uzskatīja, ka raža ir pārāk maza. Viņš pastāvīgi apvainojās uz cilvēkiem, kuri nepareizi uzvedās. Tā vietā, lai no sirds viņiem pateiktu savas domas un atturētu no nepareiziem lēmumiem, viņš tos vienkarši nosodīja un dusmojās uz tiem.
Pēc laiciņa viņš nolika Bībeli malā un sajuta, ka kaut kas ir mainījies. Viņš vēlreiz paņēma to rokās, atkal uz labu laimi atšķīra lapu un lasīja: “Nezodziet un nekrāpiet, un nemelojiet saviem tuvākajiem!… Nezvēriet manā vārdā melīgi un nesagāniet sava Dieva vārdu – es esmu Kungs!… Neapspied un neaplaupi savu tuvāko! Lai algādža alga nepaliek pie tevis līdz rītam… Nelādi kurlo un neliec priekšā kāju aklajam, bīsties Dieva – es esmu Kungs!… Nedari netaisnību tiesā – neiztopi nabagam, nedod priekšroku dižajam, bet tiesā savus tuvākos taisnīgi! Nestaigā savā tautā baumodams, nealksti sava tuvākā asiņu – es esmu Kungs!… Nenīsti sirdī savu brāli, pamāci savu tuvāko, lai tu neesi līdzvainīgs… Neatriebies un nedusmo uz savas tautas ļaudīm, mīli savu tuvāko kā sevi pašu – es esmu Kungs!”

Izrādās, ka garīgo attiecību likumi ir ne mazāk svarīgi kā fizisko parādību saikne. Fiziskais var ietekmēt un veidot garīgo. Bet garīgais ietekmē un vada fizisko. Taču garīgais, izrādās, ir daudz svarīgāks.

Savukārt fiziskais patiesībā ir tikai papildinājums garīgajam un instruments tā attīstībai.

Zemnieks paskatījās sev apkārt un izbrīnīts ievēroja, ka pasaule kļuvusi brīnišķīga. Viņš saprata, ka ļoti mīl savu sievu, kaut arī agrāk nemitīgi bija viņai pārmetis un pieprasijis aklu pakļaušanos.
Viņš apzinājās, cik ļoti mīl savus bērnus, kurus agrāk pat ievērojis nebija.

Pēkšņi viņš atskārta, ka tagad vairs nenosoda savu kaimiņu un attieksme pret to kļuvusi kā pret mazu bērnu, kuru nevajag nosodīt, bet arī nevajag padarīt atkarīgu no savas pastāvīgās palīdzēšanas. Ka palīdzēt vajag nevis viņa ķermenim, bet dvēselei, palīdzot tai attīstīties.
Tovakar viņš aizmiga laimīgs, neskatoties uz to, ka nākotnes it kā nebija. Viņš nebija pārliecināts par to, ka varēs apsēt lauku un izveseļoties. Taču tagad maizes rieciens nebija pati galvenā viņa laimes mēraukla. Viņš apzinājās, ka ikdienas rūpes par materiālo labklājību bija nomākušas rūpes par paša dvēseli. Tikai tagad viņš saprata, ka patiesībā daudzus gadus bija dzīvojis būdams nelaimīgs.
Dvēsele jau sen vairs nedziedāja un pasaule bija zaudējusi visas krāsas. Viņš nemitīgi bija sev iegalvojis, ka pilni apcirkņi ir pati galvenā vērtība. Bet tagad slims būdams, tuvu nāvei, viņš pēkšņi saprata, ka arī viņa dvēsele pedējos gados bija ievākusi ražu, kas sastāvēja no vienaldzības, neapmierinātības un skopuma.
Ir viens pārbaudīts veids kā samazināt dvēseles ciešanas: pārslēgties uz materiālajām vērtībām, un pārliecināt sevi, ka galvenais ir nauda un materiālie labumi. Ja mēs aizmirstam par dvēseli, tad nemaz nepamanām, kā tā cieš.
Un tagad slims un mirstošs, zemnieks atcerējas veco patiesību: ” Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam”.

Tikai tagad viņš saprata, ka pati lielākā laime ir tad, kad dvēsele ir laimīga. Un, neskatoties uz nolemtības sajūtu, viņš aizmiga laimīgs.
Viņš gulēja kā bērns, bet no rīta pamodies, saprata, ka jūtas vēl briesmīgāk. Viņš nevarēja paelpot un viss ķermenis sāpēja. Tomēr kaut kas bija mainījies. Nepatikšanas, zaudējumi un pat fiziskās sāpes neradīja grūtsirdību un neapmierinātību ar likteni. Sāpes bija padarījušas viņu labestīgāku un iecietīgāku.Sāpes lika viņam aizmirst par ķermeni un tiekties pretī dvēselei.
Ja ķermeņa izdzīvošanai ir vajadzīga maize, tad dvēseles dziedināšanai un atveseļošanai vajadzīga mīlestība.
Šīs sēklas, kuras dāvina Radītājs vienmēr ir tīras un glābjošas. Jo vairāk cilvēks cieta, jo lielāku mīlestību pret Dievu viņš izjuta. Vēl dažas dienas viņš slimoja, bet pēc neilga laika viņš jutās daudz vieglāk ne tikai dvēseliski, bet arī fiziski. Viņš izbrīnā konstatēja, ka arī dēli ir atveseļojušies, un saprata, ka viņa attieksme pret dzīvi bija padarījusi slimu ne tikai viņu, bet arī viņa bērnus. Pēc nedēļas viņš izgāja laukā un kopā ar dēliem sāka sēt graudus. Pēc tam bija gan salnas gan lietus, taču, neskatoties uz to, raža bija lielāka par iepriekšējiem gadiem, vārpas bija spēcīgas un nebija sapuvušu graudu.

© Sergejs Lazarevs
Foto: Rehan Verma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pati augstākā kārtība

Kādā dzīves posmā vairums cilvēku sāk apzināties, ka ir ne tikai piedzimšana, augšana, laba veselība, prieki un uzvaras, bet arī zaudējumi, neveiksmes, slimības, vecums, sabrukšana, sāpes un nāve.

Parasti viņi to apzīmē kā “labs” un “slikts”, kārtība un nekārtība.
Arī dzīves “jēgu” cilvēki parasti asociē ar to, ko sauc par “labu”, taču šo labo parasti apdraud iznīcība, sakāve, sabrukšana; tam draud jēgas zudums un “sliktais”.
Tad jebkuri paskaidrojumi un attaisnojumi izrādās nepieņemami un dzīve zaudē jēgu.
Vienalga nekārtība agri vai vēlu, gaidi to vai negaidi ielauzīsies jebkura cilvēka dzīvē, neatkarīgi no tā, cik viņam ir apdrošināšanas polišu. Jo viņš var pēkšņi nonākt gan zaudējuma gan negadījuma, slimības, spēju zuduma, vecuma vai nāves varā.
Tomēr nesakārtotības ienākšanas cilvēka dzīvē un līdz ar to arī reiz ar prāta palīdzību atrastās jēgas zudums, var pavērt durvis uz daudz augstāku kārtību.
“Jo pasaules gudrība ir neprāts Dieva priekšā” teikts Bībelē.

Kas tad ir šī pasaules gudrība? Domu kustība un nozīme, kuru nosaka tikai domāšana.

Domāšana šķiro situācijas vai notikumus un padara tos izolētus. Tā nosauc tos par labiem vai sliktiem, tā, it kā tie varētu eksistēt paši par sevi.

Ja tu pārāk paļaujies uz savu domāšanu, tava realitate kļūst fragmentāra. Šī fragmentācija ir ilūzija, kas šķiet pat ļoti reāla, kamēr tu atrodies tās slazdos. Un tomēr, Visums ir neredzami vienots vesels, kur viss ir saistīts un nav nekā izolēta.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis