Pateicība ir pirmais solis uz atveseļošanos

Lai kas arī notiktu cilvēka dzīvē, viņš vienmēr grib kaut ko citu, alkst pēc kaut kā lielāka, tiecas uz labāku, nepaspējot izbaudīt to, kas viņam ir. Mēs tik ļoti esam pieraduši dzīvot ilūzijās par to, ka laime atnāks tieši tad, kad mums dzīvē būs kaut kas cits, ka aizmirstam par galveno: būt pateicīgiem par to, kas mums JAU IR.

Taču tieši pateicībai ir milzīgs spēks. Pateicības sajūta izstaro augstas vibrācijas, kas pievelk pozitīvus notikumus mūsu dzīvē.
Padomā: tas, ko tu kaut kad sev “pasūtīji”, tas, pēc kā tu alki, tika “iedarbināts” un Visums ilgi meklēja veidus, kā to realizēt. Un, lūk, tu saņem to, ko vēlējies, bet pateicības un prieka vietā, tu vēlies jau kaut ko citu. Iedomājies, ka tu izpildīsi kāda cita vēlēšanos, bet cilvēks pat neiedomāsies pateikt tev “Paldies”. Vai tu  ļoti centīsies nākamreiz?

Esi pateicīgs Visumam, Dievam, Dzīvei vai Liktenim, sauc to kā vēlies, par to, kas tev JAU IR. Esi no sirds pateicīgs. Sajūti šo pateicību, jo tas viss darīts pēc tava lūguma. Iespējams, daudzi man nepiekritīs. Teiks: par ko gan man jābūt pateicīgam? Par nabadzību, slimībām, nodevību, vientulību? Par netaisnību visapkārt? Par tuvinieku nāvi vai zaudējuma sāpēm? Taču pievilkšanās likumu neviens nav atcēlis. Ja tu uzskati, ka pasaule ir netaisnīga, esi sašutis par visiem pārbaudījumiem un tajā pat laikā apskaud citus, tu izstaro ļoti zemas vibrācijas un pievelc sev negatīvus notikumus.

Noslēpums ir tāds, ka ir jāiemācās būt pateicīgam par to, kas tev JAU IR. Atceries, ka ir cilvēki, kuriem nav pat mazumiņš no tā, kas ir tev, ir daudz nelaimīgāki, slimāki un vientuļāki. Un tev nemaz neklājas tik slikti. Esi pateicīgs dzīvei par to, ka tev ir veselība, tieši tāda, kāda ir. Ka tu vari staigāt, redzēt, dzirdēt, un, galvenais, just. Ka tev ir ēdiens, ka tu nemirsti badā, ka tev ir ūdens un tu nemirsti no slāpēm. Ka tev ir kaut viens cilvēks dzīvē, kurš tevi mīl.

Ik dienas pateicies savam liktenim par to, kas tev JAU IR, kad no rīta pamosties un kad dodies pie miera. Tas nenozīmē, ka tev nevajag tiekties pēc kaut kā lielāka un labāka. Taču, ja būsi pateicīgs, Liktenis noteikti parūpēsies par to, lai tev būtu vēl lielāks prieks, veselība, labklājība un laime!

Jūlija Kravčenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Patiesība un meli

Visos svētajos rakstos teikts, ka katram cilvēkam ir jāsaglabā savu domu, runas un darbu tīrība.

Turēšanās pie Patiesības ir visu cēlu cilvēku un svēto garīgā spēka avots.
Tīrība kā patiesuma pamats galu galā izpaužas kā kolosāla psihiskā enerģija.
Ja cilvēks runā patiesību, viņš kļūst vienots ar Augstāko Patiesību, kas viņa izteiktajiem vārdiem piešķir dabas likumu spēku un Augstākie Visuma spēki dabiski pieņem viņa vārdus izpildei.
Patiesais vienmēr dzirdēs, redzēs, jutīs un atšķirs patiesību no meliem. Ja cilvēks nekad nav melojis, viņš pat pēc balss skaņas var atšķirt patiesību no meliem.
Senatnes viedajiem jebkurš apgalvojums ir pierādījums, ja viņu uztvertā skaņa bija tīra.
Patiesība un nepatiesība atšķiras vibrāciju frekvencē, un šo vibrāciju ietekmē, pirmkārt, būtiski mainās cilvēka mentālais un emocionālais ķermenis.
Meli ne vienmēr ir tieši meli. Cilvēks var klusībā maldināt, kad viņš kaut ko slēpj un slēpj, liedzot citam iespēju uzzināt patiesību un tādējādi maldināt.
Esi patiess, atklāts un skaidrs – tas padarīs tevi stipru un spējīgu mīlēt.

Indira MA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Staigāt pa Zemi, bet domāt kā Dievam!

Var teikt, ka šobrīd cilvēce piedzīvo Evolūcijas Vektora pārmaiņu periodu – Horizontālā Evolūcija transformējas Vertikālajā. Ko tas nozīmē?

Gadsimtiem ilgi cilvēce  apguva fizisko plānu, pētīja blīvo matēriju, apguva prasmes un zināšanas, kas nepieciešamas lai izdzīvotu uz Zemes, tātad paplašināja savas iespējas, savu apziņu horizontālajā, zemes virzienā. Un tikai pēdējos gadsimtos cilvēkos pieauga interese par garīgo dzīves pusi.

Šobrīd šim procesam ir eksponenciāls raksturs un tas atspoguļo Evolūcijas Vektoru – no Horizontālā uz Vertikālo. Šo vektoru grafiskais krustpunkts veido labi zināmo zemes ceļa simbolu – KRUSTU, kas arī izsaka šī vektora izmaiņu evolucionāro priekšnoteikumu.
Šobrīd strauji pieaug no zemes miega atmodušos cilveku skaits, kuri aktivi uzsākuši savus garīgos meklējumus. Šī procesa veiksmīga attīstība prasa ievērojamas pūles, jo ir svarīgi apgūt noteiktas zināšanas, kā arī izprast savus jaunos smalkos priekšstatus, kas sāk izpausties, ejot garīgo ceļu.
Tieši šajā posmā katrs cilvēks, parasti neapzināti, izdara svarīgāko evolucionāro izvēli – vai nu paliek Horizontālajā zemes evolūcijā vai nostājas uz Vertikālā Evolūcijas ceļa, vienlaikus mainot savu iekšējo evolūcijas vektoru.

Kā tas izpaužas cilvēka dzīvē?
Ja uz zemes evolūciju orientētā cilvēka apziņas fokuss ir vērsts uz āru, tad garīgās evolūcijas ceļu uzsācis cilvēks arvien vairāk vērš uzmanību uz iekšpusi. Un tāda savas apziņas koncentrēšana uz iekšējo stāvokli un jaunām sava organisma uztverēm, sajūtām šobrīd ir ārkārtīgi svarīga. Ir jāiemācās mijiedarboties ar savu ķermeni: vērsieties pie konkrētiem saviem orgāniem un ķermeņa sistēmām, pat pie šūnām – tiem visiem ir pašiem sava apziņa un tie būs tikai priecīgi par tādu kopīgo radošo procesu.

Un, ko pats cilvēks?
Rezultātā viņš gūs milzīgu prieku no tāda kopīga radošā procesa un daudz mazākas problēmas savā dzīvē, jo laiks viņa vēlmju piepildījumam samazināsies līdz minimumam un tam tiks patērēts daudz mazāk dzīvības spēku kā iepriekš.
Pamēģiniet un jums izdosies! Es par to nešaubos. Jums katram ir jūsu Patiesais Augstākais Es. Aiciniet Viņu jums palīdzēt kļūt par reālu Dieva daļiņu, un tad jūs spēsiet sajust sevi kā zemes-debesu ķermeni! Un tad jūs savienosiet Zemi un Debesis – staigāsiet pa Zemi, bet domāsiet kā Dievi!
Veiksmi mums visiem!

© Copyright: Valentīna Mironova 2020
Avots: https://proza.ru/2020/12/08/1855
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiem, kuri pamodušies

Šī informācija tiem, kuri pamodušies (nevis uzskata sevi par tādiem), ir ņemta No Maksa Fraja grāmatas «Полный НяпиZдинг». Maskava, izdevniecība АСТ, 2018. 448с. – (Миры Макса Фрая).

Apzinātība ir vienīgā brīvības atslēga un vienlaikus arī pati brīvība tajā veidā, kādā tā cilvēkam pieejama uz šīs zemes. To paņemt praktiski ir neiespējami. Bet neņemt – ir lielākā izšķērdība, kuru vien var iedomāties.
Tāpēc, ka cilvēka jēga ir komunikācija ar Garu. Citas jēgas mums nav.


… Tie, kuri paļaujas uz svešu, autoritatīvu viedokli, plašāk runājot, meklē ārējo atbalstu, noteikti tiks piemānīti.
Ne vienmēr tas notiks ļāunprātīgi, ne vienmēr – redzami, taču tā notiks.
Vienīgais ārējais atbalsts, kas mums sajūtās tiek dots ir Gars. Viņš, ak, piedodiet jel, nolaižas. Vai uzkrīt uz galvas. Visdažādākajos dīvainos veidos. Lai stiprinātu iekšējo atbalstu tajos, kam tas ir stiprs. Un iznīcinātu iekšējo atbalstu cilvēkā, kuram tas ir vājš.
Ienākošās informācijas apstrādes procesā ir jāpaļaujas nevis uz fantāziju (spēju brīvi operēt ar iegūtajām zināšanām – visbiežāk kāda cita), bet uz iztēli (apziņas spēju pieņemt un ietilpināt sevī vēl nezināmo un pat principā neizzināmo). 

Un tie, kuri neiemācīsies balstīties uz savu iekšējo patiesību, ies bojā zem melu lavīnas. Bet tie, kuri iemācīsies, izdarīs lielāko daļu mājas darba, dēļ kura cilvēks piedzimst uz šīs zemes.

Nevainības zaudēšana (un baiļu ielaišana sevī ir nevainības zaudēšana) ir absolūti nepieciešama, lai pretēji pieredzei un visam kopumā, apzināti atgrieztos pie šīs nevainības. Skaidrs, ka tas ir pilnīgi neiespējami, tad kāpēc gan citādi mēs te esam? Šis brīnišķīgais vingrinājums attīsta apziņas taisnos muskuļus un karmas slīpos muskuļus.

Viss, ko te var izdarīt, ir pacensties runāt pēc iespējas saprotamā valodā ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Un iedragāt šo sasodīto, viņu pašu ienīsto pasaules ainu, kuras uzturēšana prasa visus spēkus – viņu un mūsu.

Sajūtu, ka Dievs tevi ir pametis, var ārstēt tikai ar lēmumu dzīvot, tā, it kā Dievs nekad tevi nebūtu atstājis. Un vispār nevienu. Nav obligāti ticēt, bet obligāti ir zināt. Vai arī vienkārši rīkoties tā, it kā mēs zinātu. Tāpēc, ka mēs patiešām zinām, pat tad, ja to neapzināmies. “Neapzināmies” – tas ir īslaicīgs stāvoklis, tas pāries.

Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Dievs ir ar mums, Viņš arī ir ar mums. Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Gars ir uzvarējis, Viņs ir uzvarējis. Kamēr mēs uzskatām, ka esam nemirstīgi, mēs tādi esam. Pat tad, ja sākotnējos apstākļos tas tā nebija.

Lieta, protams, tāda, ka pagātne nekad neaiziet bez pretošanās. Īpaši pēc tam, kad jau kļuvusi par pagātni. Un pretoties tā var ļoti skarbi. Tā var sev līdzi bezdibenī aizvilkt austošo nākotni, tātad mūs visus. Taču tas neatceļ to faktu, ka mēs jau esam. Precīzāk sakot, ka esam tikai mēs. Bet viss parējais ir jezga. Briesmīga, bīstama, taču pilnīgi bezjēdzīga. Tajā nav nemirstīgās daļas. Un tai nav ne mazākās iespējas turpināties.
Tas ir kaut kas līdzīgs dēmoniem, kuri, pēc manu reliģisko paziņu apliecinājumiem, lielos baros lien virsū svētajiem, kuri ieradušies tuksnesī, lai beidzot kļūtu apgaismoti. Un viņu ierašanās, pēc ekspertu domām, nozīmē pareizu procesa gaitu.

Ir iespējams un ir pat nepieciešams uzticēties Visumam, taču tas nenozīmē, ka var uzticēties cilvēkiem. Tās vispār ir dažādas opcijas. Tikai tāpēc, ka kāds cilvēks rīkojas cūciski, tas nebūt nenozīmē, ka pasaule ir “slikta” un “ļauna”. Un to, ka visi cilveki ir “slikti” un “ļauni”. Taču uzskatīt visus par “labiem” arī nevajag. Katrā jaunā gadījumā ir jātiek skaidrībā atsevišķi un no jauna. Un jāmācās dinamiskais līdzsvars, nevis pamatīgs apliecinājums jebkurā no pozīcijām.

Nav sodu, bet ir cēloņsakarības. Un tās ir divas atšķirīgas lietas. Īpaši šīs zināšanas noderēs astoņpadsmit gadu vecumā, kad vecākie biedri, kuri izlasījuši pusotru ezotērisku brošūru biedēs ar karmu. Kura arī nav nekas cits kā cilvēka prātam neredzamu cēloņu un seku kopums, nevis kāda nepielūdzama debesu skolotāja ļaunā griba.

Ne par ko nav “jāmaksā”. Tadā ziņā, ka par prieka mirkļiem nav “jāmaksā” ar minūtēm (bet dažkārt gadiem) ciešanu un sāpju. Vienkārši  dzīve pati par sevi ir pārmaiņu virkne, pilnībā viss mainās kopumā, dažreiz mums patīk pārmaiņas, dažreiz nē. Bet tā ir dabiska lietu gaita, nevis kaut kāda “maksa” par kaut ko skaistu. Savādāk domāt nozīmē indēt sevi.

Jo cilvēka apziņas spēks ir tik milzīgs, ka, ja mēs savām acīm redzētu to, kā tā darbojas, mums visiem bikses būtu pilnas.

Patiesa apziņas dzīve sākas ar savas radošās gribas aktivizēšanu. Sākumā tai jābūt virzītai uz sevis radīšanu. Tālāk – uz visu.

Par šo tēmu var runāt ļoti daudz un ilgi, taču labāk uzreiz secināt: svarīga ir tikai apziņas skaidrība un katras darbības apzināšanās. Un, kas mums kļūst par skaidrības un apzināšanās atslēgu – vai tā ir plūmju tabaka, kāposti, telefona zvans, lūgšana, smarža, kāds pazīstams rituāls, ciešs gredzens pirkstā, burvestība, draudzīga roka uz pleca, sāpju lēkme, no bērnības pazīstams dzejolis, kadrs , vajadzība braukt ar mašīnu, ūdens spainis uz galvas, putna kliedziens – tam nav nekādas nozīmes. Lai tikai būtu tada atslēga.

Bet labā ziņa ir tā, ka mūsu prāta apslēpto daļu var izsekot kā spiegu. Vērot, kam mums pietiek spēks, pat tad, ja tā nemaz nav. Kas izraisa vismaz prieka ēnu, vismaz nelielu dvēseles atbalsi.

Un bieži vien mēs konstatējam, ka dažas lietas rada prieku pat pilnīgi draņķīgā brīdī. Kas tieši tās ir – līdz tam vienmēr var aizrakties tad, ja tu principā proti aizrakties, noskaidrot, izpētīt.
Tā ir viena no vissvarīgākajām lietām pasaulē – zināt ko mēs PATIESĪBĀ mīlam. Nereti tās ir pavisam vienkāršas lietas, kas, protams, neveicina sava žilbinoši sarežģītā tēla radīšanu iekšējā spogulī, toties ļoti iepriecina. Un tās var kļūt par sākuma punktiem pārgājienā pēc visām pārējām lietām.

Nav jau kur atkāpties, aiz mums ir Visuma Bezdibenis. Un tāpēc mēs neatkāpsimies.
Un tieši tāpēc viss būs labi.

© Copyright: Valentīna Mironova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dievišķā Dzirksts

… parasta individuālā apziņa ir kā ass, un viss griežas ap šo asi. Bet ir Augstākā jeb Supramentālā apziņa. Tā raksturo mūžīgo stāvokli “šeit un tagad”, kas izraisa daudz strīdu tā saukto “iniciātu” vidū; tās visas ir prāta spēles. REĀLI notikumi sāk notikt, kad tu sazinies ar viņiem viņu valodā – Dabas valodā (JŪTAS ir kā Dzīvības pavediens), visas globālās vienotības ar visu pārlaicīgās Esības atbruņojošā saplūšanas un līdzdalības sajūtā.

Un ir tāda nemitīgi atjaunojoša brīnuma sajūta, kas nerodas pēkšņi, bet nāk reizē ar pastāvīgu šīs mūžīgās bezgalības, šī pārlaicīgā Absolūta atklāšanu katrā telpas ierobežotā objektā, katrā laikā ierobežotā mirklī.
Tā ir AUGSTĀKĀ DZĪVES PILNĪBA.

Supramentālajai apziņai piemīt ne tikai kosmiskais, bet arī transcendentiskais aspekts, turklāt to vienlaicīgums ir patiesas dzīves atslēga – tieši IKDIENĀ.
(Satprem. Sri Aurobindo jeb Apziņas ceļojums. No franču un angļu valodas tulkojuši A.A.Ševčenko, V.G. Baranova. – Sanktpēterburga, 2005. – 352 lpp. 3. izdevums, labots un papildināts. http ://lib.ru/ SATPREM/satprem.txt).

… un šobrīd mēs visi ejam cauri garīgā brieduma Pārbaudei, tam, kas mums patiesībā pieder, pretstatā visam virspusējajam ārējam, svešajam un/vai izdomātajam (kāda cita vai mūsu pašu). Sarežģītie apstākļi atklāj visu, un sevi apmānīt kļūst neiespējami – tā pati jušana vienmēr sniedz patiesu atbildi.

Ieejot jaunajā (jaunā pieņemšanā) dzimst jautājums – “Kas tālāk? Tā vairs nedrīkst darīt!” Ir jāsasniedz “punkts”, kurā situācija ir novesta līdz absurdam.

Kad “kaut kas slikts” sāk tevi apgrūtināt, tev ir divi ceļi: ja izvēlies padoties un pakļauties situācijai, tad nostrādās “sliktais”. Ja atteiksies, “sliktais” nenostrādās. Izvēle notiek tevī pašā. Un jaunā realitāte pielāgojas tavai izvēlei.

Intuitīvā zināšana “apdedzina”. Nav iespējams kļūdīties tās saņemšanā.
Ļoti bieži gadās, ka gribās palīdzēt savam tuvākajam, bet, cik labi tu zini viņa Dvēseles plānu? Pieredzes un kļūdu plānu? Kā rīkoties? Atbilde ir viena – pajautāt savam Augstākajam Es. Nepieciešamības gadījumā, apbruņojies ar sava Augstākā Es atbalstu, pajautā tā sava tuvākā Augstākajam Es, kuram tu vēlies palīdzēt – un atkal tevi “apdedzina” intuitīvā zināšana.
To nevar iemācīt, bet to var iemācīties. Un pienāk brīdis, kad savienojušās Uzskatu telpā, Dvēsele ar Dvēseli runā…

Pakāpeniski izzūd vēlme dalīt “pareizajā” vai “nepareizajā” – katram ir SAVA izvēle un SAVA realitāte, kas veidota no SAVĀM domām un jūtām. Saprast notiekošo palīdz šī pati “adversa taktika”, kas redzama visur un visā – attiecībās, ģimenē, darbā, pasaulē. Tiek noņemts viss liekais, svešais, atklājot pašu notiekošā būtību. Tēlaini runājot, notiek pasaules “izpurināšana” it visā – lielajā un mazajā.

Tavs spēks un varenība ir tavās domās un jūtās. Cik kvalitatīvas tās būs, tāda būs arī apkārtne.
Saikne ar savu Augstāko Es caur sajūtām nostiprinās un aug pastāvīgā (ikdienas) lietošanā.

Katrā cilvēkā ir Dieva Dzirksts – tā ir VIENMĒR – to var sajust kā siltumu (karstumu) krūtīs.
Tu vari būt rūdīts ateists, taču Dzirksts turpina būt. Tā ir mūsos ar Dievišķās Dzimšanas tiesībām, kas dota no paša pirmā Esamības brīža un būs līdz Atgriešanās brīdim (ar to domāta nevis iemiesošanās, bet Monādes Ceļš). Tā pavada Dvēseles pieredzi visos šīs pieredzes izpausmes aspektos.

Patiess (sirds) impulss, vai tās būtu lūgšanas vai meditācija, jebkurā gadījumā tā ir cilvēka apzināta darbība un vēršanās pie savas Dzirksts, tur, kur faktiski arī Dievs dzīvo. Tā NAV kaut kāda atsevišķa substance, tas ir Tavas BŪTĪBAS kodols, tas esi TU PATS.

Saikne ar Dievu NEKAD nepārtrūkst. Tāpēc, ka Dievs ir Dievs, zemes saprātam neaptverama Varena Būtne, Kas radījusi šo pasauli un visas parādības tajā – ne tikai zemes pasaulē, bet arī Visumā kopumā (Visuma Konstitūcija http://proza.ru/avtor/scutum ).
Jautājums slēpjas dziļāk – savas Dabiskās DIEVIŠĶĀS BŪTĪBAS pieņemšanā, tātad atmošanās. Nedievišķā nav principā, vispār.

Un lai šādā apzināšanās stāvoklī saglabātu savu iekšējo enerģētisko līdzsvaru, ir jākļūst par neitrālu VĒROTĀJU. Skatīties augstāk un tālāk, kā “pieņemts domāt”. Jo mierīgāka ir tava apziņa, jo vieglāk uztvert Impulsu un, tam noticot, sākt rīkoties. 

Mēs meklējam sevi, bet atrodam Dievu.
Mēs meklējam Dievu, bet atrodam sevi.

© Copyright: Valentīna Mironova, 2021
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par taisnīgu algu

Nomira kāds cilvēks un stājās Dieva priekšā. Dievs ilgi uz viņu skatījās un dziļdomīgi klusēja. Cilvēks neizturēja un jautāja:
– Kungs, kā ar manu daļu? Kāpēc tu klusē? Es taču esmu nopelnījis debesu valstību? Es tā cietu! – viņš lepni paziņoja.
– Dievs izbrīnīts paskatījās, – no kura laika ciešanas tiek uzskatītas par nopelnu?
– Es valkāju nātnas drēbes, ēdu sausus zirņus, dzēru tikai ūdeni, nepieskāros sievietēm. Mocīju savu ķermeni gavējot un lūdzoties… 
– Nu, un tad? Es saprotu, ka tu cieti, taču, saki, tieši kāpēc tu cieti? – Dievs brīnījās.
– Lai slavētu tevi!  – cilvēks neminstinoties atbildēja.
– Laba gan man slava! –Dievs pasmīnēja. – Tātad, es badinu cilvēkus, lieku viņiem valkāt visādas lupatas un liedzu mīlestības priekus?
Iestājās klusums. Dievs domīgi vēroja cilvēku.
– Kā tad būs ar manu daļu? – cilvēks atgādināja par sevi.
– Saki, cieti, ja? – domīgi jautāja Dievs. – Kā lai tev paskaidroju, lai tu saprastu? 
Lūk, piemēram, namdaris, kurš nāca pirms tevis. Viņš visu mūžu būvēja cilvēkiem mājas – gan karstumā, gan aukstumā, un dažkārt arī viņam nebija ko ēst, un bieži vien viņš ar āmuru trāpīja sev pa pirkstiem, un tā arī cieta. Taču viņš būvēja mājas. Un pēc tam saņēma savu nopelnīto algu. Bet sanāk, ka tu visu dzīvi to vien darīji, kā dauzīji sev ar āmuru pa pirkstiem?!
– Dievs uz mirkli pieklusa…
– Un kur tavas uzceltās mājas? Kur ir mājas, es tev jautāju?!

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai zvaniņš zvana

Japāņiem ir kāda leģenda.

Kad cilvēks aiziet Debesīs, lai viņam nebūtu skumji, Dievs dāvā iespēju skatīties pa lodziņu, kurā viņš redz savus mīļos un draugus. Uz palodzes podiņā aug zieds un pie tā lapiņām ir piesiets zvaniņš.
Kad kāds šo cilvēku atceras – zvaniņs iezvanās. Kad runā par viņu labu – spīd saule. Kad par viņu raud – līst lietus un ziediņš aug un priecē Debesīs dzīvojošo.
Ļoti bieži pirmajās dienās pēc aiziešanas zvaniņš zvana, ir dzirdami labi vārdi, cilvēki raud, skumst par aizgājēju.
Bet ar laiku tas zvana arvien retāk, saule vairs tik bieži lodziņā neiespīd, lietus līst reti un ziediņš iznīkst.
Ikkatram ir vajadzīga mīloša sirds, kas atcerēsies, pateiks labus vārdus, palūgs, lai Dvēsele nenoklīstu tumsā.
Lai visiem, kuri aizgājuši aizsaulē, Dveselē ir mierīgi. Lai zvaniņš zvana…
Lai ziediņš zied…(с)

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, Kurš tevi Saudzē un Sargā

Tas, Kurš tevi Sargā un Saudzē, atnāk nedzirdami un nostājas aiz muguras. Apskauj un klusiņām, klusiņām šūpo.
Atnāk vienmēr, pašās grūtākajās dienās, pašos ilgākajos kritienu brīžos, kad krīti tur, kur retināts gaiss un sašķīst sapņi un sirdis.
VIŅŠ nesaka: “Tu visu varēsi”, tāpēc, ka tas tā nav.
Viņš nesaka: “Viss būs labi”, jo ne viss un ne vienmēr.
Un pat: “Es tev ticu” nesaka, jo zina, cik ļoti tu piekūsti no vārdiem.
Zina, ka ne visu var izlabot, un arī nevajag.
Zina, ka zaudējumos slēpjas ieguvumi.
Un, vēl, ka visos laikos ir svarīgi atrast sevī punktu. Paša tīrākā sevis skanējuma punktu, to, kurā savienojas visas tavas jēgas, un, kur vienmēr viss ir skaidrs.
Un, lūk, pie tā arī turēties. Kad paisums un bēgums. Vienkārši turēties pie šī punkta. Un peldēt uz priekšu, tas ir ļoti svarīgi – peldēt uz priekšu. Tur, kur mirdz zvaigznes, un noteikti atradīsi Zemi.
Un Tas, Kurš Sargā un Saudzē būs blakus.
Vienmēr.

Jūlija Prozorova
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ESĪBU

Šodien gribu parunāt par acīmredzamām lietām, kuras vienmēr ir acu priekšā, bet bieži vien mēs uzvedamies tā, it kā par tām neko nezinātu.

ESĪBA. Dzīve, kuru mēs zinām ir enerģijas eksistences forma. Enerģija izpaužas kā vibrācija – vai tas ir radio vilnis, akmens, eņģelis vai cilvēks

Katra dzīva būtne Visumā vibrē neskaitāmos veidos, taču gala rezultātā katrai tai ir sava rezonanses vibrāciju frekvence, kura katram no mums ir sava, unikāla. Tāpēc mēs visi viens no otra atšķiramies. Katrs Esību uzver mazliet atšķirīgi. Visu šo priekšstatu summa veido Universālās Apziņas matricu: Akaši jeb Universālo prātu.

Laiks un Telpa ir dekorācijas, kas veido skatuvi, uz kuras notiek tas, ko mēs saucam par Dzīvi.

Lai izskaidrotu visu, kas notiek dzīvē, bet neierakstās cilvēka izpratnes rāmjos, dažādas kultūras katra savā veidā apraksta Sākumu, kas vada Esību: Dievs, Radītājs, Visaugstākais. Tomēr Svētais Aleksandrijas Klements taisnīgi atzīmēja, ka Dievs sākas tur, kur beidzas mūsu Priekšstati par Viņu: aprakstīt Viņu vārdos ir bezjēdzīgi.

Tāpēc ar Dievpalīgu netērēsim velti vārdus.

Boriss Grebenščikovs
Foto: Yaroslav Shuraev
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā izkļūt no savu problēmu akas

– Ikviena tava problēma ir līdzīga akai. Tiesa, tajā nav ūdens, tajā atrodies tu pats!
Lai cik dziļa arī nebūtu aka, bet tava problēma ir tieši tā, ka tā vienmēr ir lielāka par tavu augumu, lielāka par tevi. Tik ļoti lielāka, ka tu sev apkārt neredzi neko citu, ka tikai akas sienas un gaismas laukumu virs galvas.

Tā arī problēmas būtība: tās iekšienē risinājuma nav, tas ir kaut kur ārpusē. Taču, lai ieraudzītu risinājumu ārpusē, iesākumā jāpārstāj uzskatīt problēma par problēmu. Patiesībā, atklāšu tev noslēpumu, problēmas rodas ne tāpēc, lai tās risinātu. Tās vēlas pēc iespējas ilgāk palikt priekš tevis par šādām nepārvaramām akām, no kurām it kā nav izejas.

Reiz nokļuvis tajā, tu staigāsi pa riņķi, ieciklējies tikai uz šo problēmu, atdodot tai pēdējo savu dzīves enerģiju.

Lai no šīs akas izrāptos, vajag kaut kādā veidā piepacelties virs tās, lai apgūtu jaunus horizontus un iepazītu jaunas iespējas. Tam vajadzīgs daudz enerģijas. Tikai enerģija dos tev iespēju levitēt. Dos iespēju pacelties virs problēmas. Tās nepietiekamība liks tev pieplakt akas dibenam.
Vai zini, ko? Galvenā tava problēma nav tajā, ka aka tev atņem enerģiju. Bet tieši tajā, ka tavs hroniskais enerģijas trūkums to vien dara, kā rada tev kārtējās problēmas, atņem tev telpu un spēju redzēt un atrast jaunas iespējas, lai izietu no problēmām.

Un te nu ir paradokss: Tev jau tā ir enerģijas trūkums, bet tavas problēmas apēdīs arī to pēdējo, kas pagaidām tevī palicis…. Tieši par to runāts Mateja Evaņģēlijā “…bagātie kļūst bagātāki, bet nabagajiem tiks atņemts pat tas, kas viņiem ir”

– Bet kur tad ņemt enerģiju?

– No Dieva! Dievs ir tagadnē un tu esi tagadnē. Nebēdz no Viņa greizsirdīgās atmiņās par pagātni, neslēpies nepamatotos sapņos par nākotni, un necīnies un nenoliedz tagadni, lai cik dziļa aka tā tev šobrīd šķistu. Apstājies. Apsēdies. Iesakņojies šajā šeit un tagad, pieņem visu tādu, kāds tas ir, bez ierunām padodies un iemīli to no visas sirds.

Cieši apskauj savu tagadni ar savām stiprajām saknēm, un jau pavisam drīz tu sajutīsi tajās ne ar ko nesalīdzināmu enerģijas un patiesas esības dzīvinošās sulas plūsmu. Krāj to sevī. Piepildies ar to līdz malām. Nekādā gadījumā neapstādini to sevī, un tālāk brīvi un bez nožēlas izstaro savu dievišķo enerģiju ārpasaulē. Jo vairāk laba tu atdosi, jo vairāk laba atpakaļ no Dieva tu saņemsi. Dabā enerģija padevīgi mīl savus enerģijas vadītājus, bet ne tos, kuri ir kā skopi un egoistiski trauki. Baudi šo enerģiju, baudi tāpat kā baudi ēdienu un dievišķu eliksīru. Ienirsti tās virpulī un tu pat nepamanīsi, kā tā tevi burtiski izgrūdīs no jebkuras tavu problēmu akas, lai cik dziļa tā arī tev nešķistu!
– Āmen!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: arthouse-studio
Tulkoja: GInta Filia Solis