Viss notiek uz labu

Agrāk katru reizi, kad dzirdēju frāzi: “Viss, kas notiek, notiek uz labu.”, nevarēju tai piekrist. Es jautāju, pat kliedzu: ko tas nozīmē– uz labu? Vai tas ir uz labu, ka mirst bērni? Vai tas ir uz labu, kad norisinās karš?… Kur te veselais saprāts?

Taču, gadiem ejot, pamazām uzkrājot pieredzi un zināšanas, es apzinos, ka šī frāze ir pareiza, tajā ir ļoti dziļa jēga. Kad paskatos uz kadu pagātnes notikumu, un sasaistu to ar tagadni, kļūst skaidrs, ka DVĒSELEI tas bija vajadzīgs… Saprotu, ka daudzi tam nepiekritīs, īpaši tie, kuri piedzīvojuši tuvu cilvēku zaudējumu… Jā, savā ziņā jums ir taisnība. Tomēr pacentīšos paskaidrot savu domu…

Piemēram, ģimenē nomirst bērns. Vai to var uzskatīt par labu? Viennozīmīgi, nē, tā cilvēkiem ir traģēdija. Tad sanāk, ka tas, ko apspriežam neattiecas uz visiem gadījumiem? Uz visiem gan…. Es pieļauju, ka bērna Dvēsele atnākusi šeit tāpēc, lai ātri atstrādātu savu iepriekšējo dzīvju karmu un ātri iemiesotos jau citos, sev labvēlīgos apstākļos. Saprotiet?..

Vienīgais, ko es gribu pateikt – viss ir uz labu! Ja tevi atlaida no darba, labi, uzdod sev jautājumu: “Ko patiesībā es vēlos”?” Iespējamā atbilde: “Es vēlos dzīvot priecīgi un gaiši, es nevēlos sevi mocīt vietā, kur es nejūtos labi, kur katru dienu ir sajūta, ka lēnām mirstu. Es gribu dziedāt, es gribu rakstīt dzeju, es gribu kaut ko veidot ar savām rokām….” Un tā vietā, lai izmisumā apvainotu darba devēju, valdību, krustu, kas jānes, sāc darīt to, ko visu mūžu esi vēlējies darīt un vēl piedevām, ar to labi nopelnīt.

Katru reizi, kad dzīvē kaut kas nenotiek tā kā gribētos, neiet pēc plāna (un šobrīd gandrīz nekas neiet pēc plāna), atceries: “Viss, kas notiek, notiek uz labu”. Ja tā notiek, tātad tavai Dvēselei vajadzīga tieši šī pieredze. Jautājums tikai viens: kamdēļ viņai to vajag? Taču, ja atbilde neseko – arī labi. Tad vienkārši uzticies Dievam, un es esmu pārliecināts, ka VISS SAKĀRTOSIES.

Mīlestībā, Svjatoslavs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļā pie Dieva

Ceļā pie Dieva tu satiksi citus. Dažus mīlēsi. Un vēlēsies tos uzlabot. Kāpēc? Nezinu… Gandrīz visu, ko mēs mīlam, nez kāpēc vēlamies uzlabot… Citus tu nosodīsi. Tāpēc, ka pagaidām tu vēl necenties sevi iepazīt. Tam, kurš aizņemts ar sevis iepazīšanu, tam nekad nav laika nosodīt citus. Nesodi, ja spēsi, arī viņi ir ceļā…

Ceļā pie Dieva tu satiksi sevi. Un domāsi, ka tu  – tas ir atspulgs spogulī vai fotogrāfija pasē. Taču tas neesi tu… Tu pamanīsi sevi citu acīs, viņu sejās un viņu sirdīs…

Ceļā pie Dieva tu satiksi partneri, kurš paredzēts tikai tev. Sajūti ar sirdi. Ja spēsi iepazīt – tātad tev paveicās. Ja, nē, – piedod… Tu vari izvēlēties ģimeni vai peldēt vienatnē. Viss ir svētība. Izlem, kas tev ir svētība. Lem ar sirdi.

Ceļā pie Dieva tu uzzināsi, ka tā ir Viņa pasaule, nevis tavējā. Un to, ka Viņš visu radījis. Pat knišļus. Priekš kam? Nezinu… Mums nav dota iespēja saprast visu Viņa nodomu.

Ceļā pie Dieva būs mācības. Kurš tās nav apguvis – ies atkārtoti. Norakstīt? Neizdosies! Nosebot? Arī. Nav skaidrs? – meklē mācību grāmatu vai tos, kuri sēdēja pirmajā solā. Ak, jā, mācības būs līdz pat pēdējam elpas vilcienam… Arī tiem, kuri sēdēja pirmajā solā.

Ceļā pie Dieva tu sastapsi skolotājus. Viņi ir pavadoņi, katrs savā ceļa posmā. Viņi parādīs virzienu, gabaliņu no ceļa kartes un pateiks dažas svarīgas idejas, ja tu vēlēsies tās dzirdēt. Bet tālāk – dodies ceļā. Patstāvīgi. Līdz nākamajam pavadonim. Ja meklēsi. Kāpec? Tāds piedzīvojums…

Ceļā pie Dieva būs pikniki. Tur tu ieraudzīsi tos, kuri ir uz ceļa: ar viņiem kopā ir priecīgi un gaiši dvēselē. Tur būs arī tie, kuri ir nomaldījušies. Nenosodi, nedusmojies un necenties pārliecināt. Katram savs ceļš. Strādā ar sevi.

Ceļā pie Dieva tu nes savu trauku. Tas tev ir jāpiepilda. Ar mīlestību. Vēlams, līdz tas būs pilns. Tā ir tava sirds. Piepildi to ar ticību, prieku, labestību, mieru, piedošanu, pieņemšanu un pateicību. Esi miera stāvoklī…

Ceļā pie Dieva tu domāsi par dzīvi. Vēlams par Mūžīgo. Zemes dzīve ir tikai minūte, salīdzinot ar Mūžību. Un, ja kādreiz tu lūgsi mūžīgo dzīvi, nevajag, zini: tā tev jau ir. Labāk palūdz iemācīt tev ticēt, cerēt, gaidīt, piedot, lūgties un mīlēt…

Ceļā pie Dieva tu mācīsies dzirdēt: sevi, citus un Viņu. Nedomā, ka tu to proti. Mācies… Un, jā, tev nevajag Viņu redzēt, lai dzirdētu. Tāpat, kā nav vajadzīgs redzēt, kur paslēpusies lakstīgala, lai dzirdētu tās dziesmu.

Ceļā pie Dieva tu pārstāsi pļāpāt. Un sāksi izdaiļot sevi ar klusēšanu. Klusumā, vienatnē un pārdomās tu atgriezīsies pie sevis. Pie Avota… Svētībā…

Ceļa pie Dieva nāks uzdevumi. Un tikai pēc tam – instrumenti to realizācijai. Neuztraucies. Mūsu prāts rada bailes. Taču prāts ir tikai tava rotaļlieta. Tev vienmēr visa pietiks, lai realizētu uzdevumus tajā līmenī, kurā tu šobrīd esi. Nākamajā būs citi…

Ceļā pie Dieva tu vēlēsies paust savu gribu. Un tas ir lieliski. Un, lai tava griba sakrīt ar Viņa gribu. Tad tu neirsies pret straumi…

Ceļā pie Dieva cel to, kas tev ir pa spēkam. Nepārpūlies, ceļš nav īss. Pārstāj citiem kaut ko pierādīt, pierādīt, ka tu vari. Nepārtērē sevi. Tas nav nekā vērts. Tu esi vērtība. Kā ikkatrs no mums. Meklē tikai savu talantu, to, kas kalpos cilvēkiem. Un attīsti to!

Un, jā, ceļā pie Dieva tu vāksi garīgās dāvanas. Kādas? Atmet savu cinismu. Tu tās novērtēsi vairāk kā citas. No tām tava dvēsele kļūs gaišāka. Un tas ir prieks, miers un labklājība. Un ticība. Un pieņemšana. Un atklāsmes. Un miers dvēselē. Miers un ilgs mūžs.

Un atceries, ka tu esi ceļā pie Dieva. Lai cik arī gadu tev būtu…

Diana Kebas
Avots: МАГИЯ СЛОВА
FOTO: Daria Shevtsova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdziedināšanās notiek tikai mīlestības klātbūtnē

80-to gadu beigās mēs veicām pētījumu ar mērķi noskaidrot, vai dziedniekiem ir kas kopīgs. Mēs novērojām dažādu dziednieku darbu, vairums no kuriem izmantoja dažādas metodes vai tehnikas. Mēs izskatījām praktiski visus pazīstamos izdziedināšanas paņēmienus. Šeit bija visi – gan dziednieki, kas izmanto roku likšanu, gan psiķirurgi, Reiki meistari, prānas dziednieki, zintnieki un zintnieces, šamaņi, burvji un melnie magi, psihoterapeiti un citi. Mēs pētījām enerģiju, kas nāk no dziednieku ķermeņiem, un atklājām, ka praktiski visiem ir identisks viļņu sinusoidālais raksturs – tas pats raksts (paterns) ar trīs augstiem viļņiem un vienu zemu vilni, kuri pastāvīgi atkārtojas, pie tam šī raksta avots izvietots visuma sirds čakrā.

Mūsu atklājums ir ļoti interesants arī no ģeometriskā viedokļa tamdēļ, ka pat elpvads precīzi ar sirds čakru tiek dalīts vienā vīrišķajā daļā augšā un trīs sievišķajās daļās apakšā. Bija viena īpašība, kas bija raksturīga visiem dziedniekiem, vismaz kamēr viņi strādāja. Izdziedināšanas brīdī viņi bija centrēti Kristus čakrā, tieši virs zobenveida izauguma – galvenajā Visuma beznosacījuma mīlestības čakrā.

No šī pētījuma un citiem manis veiktajiem eksperimentiem es tagad zinu, ka nav pārāk svarīgi, kādu tehniku vai tehnikas cilvēks izmanto dziedināšanai. Tehnika vienkārši dod cilvēkam iespēju koncentrēties uz noteiktu dziedināmā cilvēka gara struktūru, bet reālā dziedināšana notiek caur mīlestību, kuru pacientam dod dziednieks. Nevis zināšanas, bet dziednieka mīlestība atjauno un paceļ cilvēku. Tamdēļ runāt par dziedniecību, nerunājot par mīlestību, nav nekādas jēgas.

Cilvēku, apdzīvotu vietu vai visas planētas dziednāšana – tas ir viens un tas pats. Vienkārši nepieciešams lielāks mīlestības daudzums – lūk arī visa starpība.

Prātam piemīt zināšanas, lai manipulētu ar matēriju, bet mīlestībā ir spēks, kas ne tikai vada matēriju, bet arī bez piepūles, no nekā rada pašu matēriju. Nav svarīgi, kādu problēmu nepieciešams izdziedināt, mīlestība vienmēr atradīs izeju. Patiesa mīlestība nepazīst robežu.

Kas gan tas ir par aizsegu, kas neļauj mums ieraudzīt šo vareno patiesību un dzīvot tajā? Mūs ierobežo mūsu uzskati, pie kuriem mēs turamies. Tas, ko mēs pieņemam par patiesību, vienmēr ierobežo mūs. Ja mūsu ārsti saka mums, ka kāda slimība ir neizdziedināma, un mēs viņiem ticam, mēs nevarēsim izdziedināt sevi. Mēs esam sastinguši šajā uzskatā. Un rezultātā mums jādzīvo ar to, pavadot atlikušās dienas lielās sāpēs un diskomfortā. Tikai brīnums, kaut kas daudz lielāks nekā mēs, varēs tikt galā ar šo negatīvo nostādni. Tādā veidā mūsu prāts ir spējīgs aizturēt mūsu izdziedināšanu. Kad mūs vada prāts, nevis sirds, mēs gandrīz vienmēr ciešam.

Ļaujiet man jums izstāstīt patiesu gadījumu par kādas sievietes triumfu pār savu prātu un saviem uzskatiem. Viņu sauc Dorisa Deividsone.

Dorisa izslimoja poliomelītu, un kad es viņu satiku, viņa jau divpadsmit gadus bija “piekalta” pie invalīdu krēsla. Dakteris bija pateicis viņai, ka viņa nekad vairāk nevarēs staigāt un viņa bez ierunām samierinājās ar šo “faktu”. Viņa dzīvoja kopā ar dēlu, kurš bija upurējis sevi, kopdams viņu.

Kaut kā reiz Dorisa ievēroja Katrīnas Rafaelas grāmatu par dziedināšanu ar kristāliem. Viņu ļoti satrauca Katrīnas vārdi par to, ka absolūti visas slimības ir izdziedināmas. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem Dorisai parādījās cerība. Viņa piezvanīja Katrīnai un palūdza padomu un kaut kāda iemesla dēļ Katrīna ieteica viņai piezvanīt man.

Kad Dorisa piezvanīja un lūdza palīdzību, es paskaidroju, ka, lai viņai palīdzētu, man jāsaņem atļauja un apsolīju atzvanīt. (Nedaudz vēlāk mēs runāsim par atļaujas svarīgumu.) Es parunāju ar eņģeļiem un visi kanāli šai dziedināšanai atvērās. Eņģeļi ieteica man neveikt to darbu, kuru es veicu parasti, bet strādāt tikai ar Dorisas uzskatu sistēmu. Kad viņa patiesi noticēs, ka izdziedināšanās ir iespējama, viņa izdziedinās sevi pati.

Es atzvanīju Dorisai un turpmāk mēs nodarbojāmies tikai ar to, ka runājām pa telefonu. Reizi nedēļā daudzus mēnešus pēc kārtas mēs sarunājāmies un katru reizi saruna notika tā, lai viņa atļautu sev noticēt tam, ka spēj izdziedināt sevi pati. Vairāk mēs neko nedarījām.

Tad kādu reizi Dorisa man piezvanīja un pēc viņas balss un izlēmīgā toņa es sapratu, ka viņa ir mainījusies. Dorisa man pastāstīja par savu lēmumu. Viņa vairs negrasījās sēdēt invalīdu krēslā. Tāpēc viņa to pārdeva un piespieda savu ārstu izgatavot viņai speciālus atbalstus, kas aptvēra viņas gurnus un kājas. Muskuļi no ilgās sēdēšanas bija atrofējušies un kļuvuši ļoti vārgi, tādēļ, lai nekristu, viņai bija nepieciešamas ķekatas uz četrām kājiņām. Daudzus mēnešus viņa dzīvoja ar tādām neērtībām.

Un lūk, kādā jaukā dienā viņa sajuta, ka viņas kājas ir kļuvušas pietiekoši stipras un pārgāja uz parastajiem kruķiem. Pamats tika ielikts un Dorisa kļuva arvien pārliecinātāka par sevi.

Ar laiku Dorisas kājas kļuva tik stipras, ka viņai vairs nebija vajadzīgi gurnu atbalsti un viņa sāka izmantot fiksatorus, kas turēja kopā viņas ceļu locītavas. Viņa staigāja jau tik labi un jutās par sevi tik pārliecināta, ka palūdza dēlu aizbraukt, lai viņš varētu no jauna iekārtot savu dzīvi. Tagad viņa varēja iztikt bez citu palīdzības.

Tad pienāca lielā diena. Dorisa varēja staigāt bez kruķiem, izmantojot tikai atbalstus. Viņa bija tik uztraukta, ka ar viņu bija grūti runāt pa telefonu. Dažas dienas vēlāk viņa aizbrauca un Kalifornijas ceļu satiksmes departamentu (Motor Vechicles), kur viņai izdevās iegūt autovadītāja tiesības. Drīz pēc tam viņa pārdeva māju, nopirka pilnīgi jaunu automašīnu un atbrauca ar to uz Taosu New Mexiko, kur es tobrīd dzīvoju un izgāja vienu no maniem “Flower of life” semināriem. Es atceros, kā Dorisa ienāca auditorijā bez citu palīdzības un ar tik platu smaidu sejā, ka likās, ka viņa tūlīt atrausies no zemes un aizlidos. Tā bija pavisam cita sieviete.

Deviņus mēnešus vēlāk, ejot pa ielu Taosā, pie manis pēkšņi pieskrēja Dorisa. Tad es viņu redzēju pirmo reizi pēc semināra beigšanas. Viņa bija sākusi strādāt pie Katrīnas un pazudusi uz kādu laiku. Dorisa apgriezās, lai parādītu man, ka no atbalstiem nav palicis ne vēsts. Viņa paskatījās uz mani un teica: “Drunvalo, es esmu absolūti izdziedinājusies, par visiem 100 procentiem. Es esmu tik laimīga. Es mīlu tevi.” Un viņa attālinājās, dancodama. Es vēroju, cik viegli viņa noleca no trotuāra un, lai kā neieskatītos, nevarēju atrast ne mazākās pazīmes no tā, ka viņa kādreiz bija slimojusi ar poliomelītu un divpadsmit gadus pavadījusi invalīdu krēslā.

Turpmākos piecus – sešus gadus viņa katru gadu kā pateicības zīmi sūtīja man Ziemassvētku apsveikumus. Bet es neko nebiju izdarījis, viņa pati izdziedināja sevi. Viņa saprata savu problēmu un līdz sirds dziļumiem noticēja, ka patiešām spēj sevi izdziedināt – un, protams, ka viss notika.

Jūsu ierobežojumi – tas vienmēr ir tas, kam jūs ticat. Ja jūs ticat, ka ierobežojumu nav, tātad jūs esat brīvi.

Avots: reiki.lv
Drunvalo saits http://drunvalo.net

Dzīvot. Elpot. Ticēt un uzticēties…

Reiz mana draudzene man uzdeva jautājumu: “Un, kas tad, ja tā būs vienmēr?”

Tolaik viņa mīlēja kādu cilvēku, kurš viņu nepavisam nemīlēja. It nemaz nemīlēja. Un muļķīgi būtu bijis teikt, ka visam savs laiks un ir jāpagaida. Un, ka šo vīrieti viņa pārstās mīlēt un iemīlēs kādu citu un jūtas būs abpusējas. Tāpēc, ka viņai tobrīd viss parējais bija neiespējams.

Iespējams bija vien mīlēt to, kuram viņas mīlestība nebija vajadzīga.

Un tas ir pats sarežģītākais dzīvē, saprast, ka sliktais nebūs vienmēr. Un labais nebūs vienmēr. Un gan sliktos gan labos laikos ir jāturpina dzīvot. Un nevajag sastingt gaidās. Bet dzīvot. Nebaidoties kaut ko aizbaidīt vai pievilkt vēl kaut ko sliktāku.

Dzīvot. Elpot. Ticēt.

Kāds man reiz pastāstīja par kādu vīrieti, kurš apprecējās aiz lielas mīlestības. Viņi ar sievu ļoti vēlējās bērniņu, bet gadi gāja un nekas nenotika. Ne meitas, ne dēla. Viņi darīja visu iespējamo: gāja pie ārstiem, burvīšiem, brauca uz svētvietām. Bet viss velti.

Ārsti teica “abi veseli”, pie burvīšiem viņi atstāja milzu naudas, tie kaut ko bubināja un lika dzert kaut ko pretīgu. Kāds deva viņam padomu, atrast jaunāku sievu. Viņa bija gatava izlekt pa logu, lai atbrīvotu viņu no visiem solījumiem. Viņi abi burtiski bija sastinguši gaidās un pārstājuši kustēties…

Taču reiz abi nolēma, ka tas nav pareizi, visu laiku gaidīt bērnu, lai tas viņiem atnestu laimi. Tā būtu pārāk liela nasta mazam cilvēciņam. Un tad viņi nolēma, ka vienkārši dzīvos un būs laimīgi, neskatoties ne uz ko. Iznesa no mājas tukšo šūpuli, vārīja ievārījumu, brauca kalnos, viņa sāka mācīties, viņš nomainīja darbu, kopā brauca ceļojumos un lūdza Dievu vienkārši tāpēc, ka dzīvot ir tik brīnišķīgi, ne tāpēc, ka gribēja izlūgties mazuli.

Viņi nepārstāja gaidīt bērniņus, taču vairs neieciklējās. Un pēc deviņpadsmit laulībā skaisti nodzīvotiem gadiem viņiem piedzima meitiņa, bet pēc tam vēl divi dēli.

Gluži parasta dzīve.
Saproti, tu vari skatīties uz jūru un domāt, ka atvaļinājums beidzas pēc pāris dienām, bet vari skatīties uz jūru un domāt par kuģiem, kuri tāluma slīd aiz horizonta un, ka arī tu reiz dosies kādā lielā ceļojumā. Bet pagaidām vari iedzert kafiju un ievēlēties kādu vēlēšanos. Nopirkt zemenes un zināt, ka pasaulē ir pavasaris, vasara, rudens un arī ziema.

Tas ir kā nosūtīt vēstuli un gaidīt atbildi. Dažkārt tā aizkavējas, dažkārt vēstule pazūd vai aizlido uz citu kontinentu, dažkārt tev atbild ne tas, kuram tu rakstīji. Taču neviena vēstule pasaulē nepaliek bez atbildes. Un arī tu nepaliksi bez atbildes.

Tas ir viss, ko es šodien vēlējos tev teikt. Apskauju.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par labo – sagaidi labo

Austrumos saka: “Lielākie cilvēka ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās bēdas, ko viņam atnes paša domas”.
Viens no pazīstamākajiem senajiem zinātniekiem un ārstniekiem Avicenna teica:
“Ārstam ir trīs līdzekļi cīņā ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Pievērs uzmanību – pirmajā vietā ir “vārds”.

Kādā no Parīzes hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī ļoti riskēdama un atsaukdamās uz galvenā ārsta rīkojumu, lika saviem pacientiem trīs reizes dienā skaļi izteikt frāzi “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Turklāt to atkārtojot nevis mehāniski, bet pēc iespējas spilgtāk un emocionālāk.
Un, ko domā?! Jau pēc mēneša šīs ārstes pacienti kļuva par galveno sarunu tematu visā hospitālī un pēc tam jau visā Francijā.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimi pacienti atveseļojās mēneša laikā un daudziem no viņiem vairs nebija nepieciešamības veikt ķirurģiskās operācijas.
Tā apstiprinājās senatnes viena no lielākājiem zinātniekiem Paracelsa minējums, ka TICĪBA DARA BRĪNUMUS.

Mūsu veselība ir mūsu domāšanas tiešas sekas.
Šodien neviens vairs nešaubās par to, ka ir tieša saistība starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli un tikai tumsoņa to nesaprot.
“Labākā aizsardzība no visām slimībām, no jebkuras infekcijas ir stipra ticība savai veselībai un pozitīvas emocijas – saka psihoterapeits Andrejs Meteļskis. – Negatīvās domas sagrauj. Naids izsauc kuņģa-zarnu trakta slimības. Aizvainojums noved pie aknu, aizkuņģa slimībām un onkoloģijas”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem likumiem apgalvo: vārdos izteikta mīlestība, simpātija un apbrīns pastiprina tā cilvēka dzīvības enerģiju, pie kura tas vēršas. Bet slikti, negatīvi vārdi samazina klausītāja enerģiju.

Kopējais slimību skaits, kas saistītas ar sliktām domām, turpina pieaugt.
Tāpēc, lai saglabātu labu veselību, ir vērts sekot seno viedo padomam – priecāties par dzīvi, lai cik grūti laiki arī nebūtu.

Un tā, cilvēka veselība, dzīve un liktenis ir atkarīgi no viņa domām.
Domā par labo – sagaidi labo.
Domā par slikto – slikto arī saņemsi.
Tas, par ko mēs pastāvīgi domājam, pārvēršas par pārliecību, ka tam jānotiek vai tas var notikt. Un šī ticība rada notikumus….

Un, vēl, nekad neraizējies par niekiem!

Amerikāņu kardiologs Roberts Eliots teica:
“Pirmais noteikums: neraizējies par niekiem.
Otrais noteikums: viss ir nieki”

Veselību jums!

Автор: Vladimirs Okruts
Foto: Anastasia Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lūdzu – elpo!

Paradokss, taču šobrīd daudzi jūt kārdinājumu tikt pie galvenajām haosa tiesībām: iznīcināt sevi pašus un iznīcināt citus…

Tās ir rūgtas tiesības… tās iznīcina ticību cilvēka saprātam, ticību tam, ka ir iespējama droša pasaule, ticību pašām noturīgākajām vērtībām.
Un droši vien būtu muļķīgi likt pūlim attapties.
Taču ir ļoti svarīgi katram vērsties pie sevis.
Meklēt sevī dzīvo, kas saglabājies pēc tavas paša gribas, meklēt savu spēju pārvarēt visnopietnākos kārdinājumus, meklēt savu vēlmi domāt… ļoti daudz domāt, lai precīzi zinātu, kur ir tavs un kur – kāda cita iedēstītais.

Mani mīļie, katrā cilvēkā bez izņēmuma ir ielikti iznīcināšanas mehānismi…
Taču ne katrs tos iedarbina – pat tad, kad šķiet, ka tik viegli sevi pazaudēt starp svilpjošajām nesodāmībām.
Lai paliek izvēle.
Un, lai ir tas lēmums, kura sekas izrādīsies pa spēkam.
Un, lai paliek kaut tikai cerība uz šo pavasari, kas izdziedinās jebkuru bezizeju.
Lūdzu – elpo!

Liļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mūsu ticība mūs atved tur, kur šobrīd esam

Mūsu ticība mūs atved tur, kur šobrīd esam.
Katra dzīves situācija un katri apstākļi ir tieši saistīti ar to, ko esam uztvēruši no ārpasaules – tas ir, to, kam esam noticējuši.
Ticot jebkuram ārējam spēkam, mēs faktiski atsakāmies no sava iekšējā spēka.
Mūsu iekšējais spēks – tas ir Tā Kunga Dievišķais Spēks, kas mūs radījis pilnīgus, bagātīgus, veselus un pašpietiekamus.
Lai cilvēci virzītu destruktīvā virzienā, kolektīvajā saprātā ir metodiski jāievieš kāda nepatiesa ideja, un tad, kad nepieciešamais cilvēku skaits šo ideju ir pieņēmis un tai noticējis, process sākas.
Tiek paradīta draudīga aina, aiz kuras stāv negatīva, sašķelta, naida pārņemta, skaudīga un savās ambīcijās alkatīga aptumšota apziņa….
No kurienes radusies šī aptumšotā apziņa?
Ikviens cilvēks, kurš netiecas pēc Dieva Gaismas un ticības Dievišķajam Spēkam, neizbēgami atrodas šādā aptumšotā apziņas stāvoklī.
Katrs cilvēks, kurš tiecas tikai pēc materiālajiem labumiem un kurš tic tikai ārējam spēkam, neizbēgami atrodas šajā drūmajā stāvoklī.
Aptumšota apziņa ir pamats jebkurai degradācijas formai, deģenerācijai, tirānijai, vardarbībai, totalitārai kontrolei, karam un jebkura izmēra apmānam.
Jēzus Kristus teica: “Mani brāļi, svētiet tos, kas jūs nolādē un lūdzieties par tiem, kas jūs nogalina, jo viņi nezina, ko dara”…

Planetārā pāreja notiek šeit un tagad – tavā sirdī un apziņā.
Pat tad, ja esi kara laukā ar ieroci rokās, ja esi pašā iznīcības epicentrā, ja viss ir iznīcināts un tu esi klaidonis, pat tad, ja esi zaudējis savus mīļos, ja tevi pārņēmušas bēdas un zaudējumi…
Droši dari visu to, kas jadara un ar lūgšanām sirdī pastāvīgi vērsies pie Dievišķās Gaismas!
Lai caur tevi plūst Dievišķā Gaisma un apgaismo katra šīs planētas iedzīvotāja un katra cilvēka šajā karā aptumšoto apziņu.
Ja tev saprotama ir dziļākā jēga un tu savu brīvo gribu atdod, izjūtot līdzcietību pret it visiem bez izņēmuma, tātad tu esi veicis Pāreju…
Tu esi veicis Pāreju no cilvēka apziņas Kristus apziņā un tātad izpildījis visu, dēļ kā šajā brīdī esi uz šīs Zemes.
Ja tev tas nav saprotams un ir svešs un tu domā, ka karš beidzas tad, kad pretinieks ir nogalināts, tātad tavs miegs turpinās… Un tātad karš turpinās…
Visi aptumšotās apziņas murgi beidzas ar Atmošanos.
Ar Atmošanos atnāk visas svētības.
Atmosties no ilūzijas par to, ka tu esi mirstīgs ķermenis.
Atmosties un saproti realitāti, ka tu esi daļa no Mūžīgās Apziņas.
Apziņa Rada. Apziņa iemieso. Apziņā viss piedzimst un tajā viss arī pazūd…
Padomā, kādas idejas ir ienākušas tavā apziņā? Kam tu esi atdevis savu gribu un kur ieguldījis savu ticību?…

Indira Ma
Foto: Oleg Prachuk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārejā starp pagātni un nākotni

Telpa ir kļuvusi plastiska. Mūsu domas un jūtas tagad ir tas patiesi aktīvais spēks, pateicoties kuram iedzīvinās jebkurš scenārijs.
Tiklīdz pietiekams daudzums cilvēku vērš savu uzmanību un domas noteiktā gultnē un sāk radīt šīs paradības emocionālo vilni, notikumi ātri uzņem apgriezienus un pieņemas spēkā.

Ja dominējošais cilvēku vairums šajā sakarā sāk rezonēt, domāt, apspriest un izjust jel kādas emocijas, ir iespējams iedzīvināt visabsurdākos un sarežgītākos scenārijus.

Draudi un briesmu scenāriji mums tiks piedāvāti arī turpmāk, taču šo scenāriju darbību un realizāciju pilnībā nosaka mūsu ticība un iesaistīšanās tajos.

Daudzi no jums ir dzirdējuši, ka esam iegājuši Ūdensvīra laikmetā. Šis laikmets ilgs 2150 gadus. Šajā laikmetā cilvēces kolektīvais Saprāts kļūs par dominējošo un virzošo spēku visos procesos.

Kā jau tas redzams, šajos laikos visi notikumi vispirms tiek aktīvi laikus sagatavoti informatīvi. Visi mēdiji ziņo par vieniem vai citiem draudiem, sociālajām tendencēm un trendiem.

Kā kontrolēt cilvēkus un cilvēci? Vajag tik uzzīmēt bildi, kā izskatās drauds un parādīt to 1001 reizi ēterā. Un, skat, tavas domas it nemaz vairs nav tavējās, taču tu rīkojies un runā saskaņā ar šīm domām.
Kamēr mēs to nesapratīsim un neatšķirsim, mēs kolektīvi sekosim degradācijas un pašiznīcināšanās scenārijam.

Divus gadus mūs tracināja ar “pandēmiju”, novedot šo tēmu līdz absurdam. Un, lūk, puse cilvēces staigā maskās, uzticas vak… un nu jau katram otrajam ir savs “kods”.
Mūs māna un moca jau sen un nu jau šī nežēlība ir acīmredzama. Sākt karu, sagraut simtiem tūkstošu cilvēku dzīves tāpēc, lai radītu prelūdiju pasaules finansu krīzei…

Dēmoniskais princips darbībā un tas vienmēr darbojas, kad lielākā daļa cilvēku ir dziļā miegā un tādējādi atdod savu enerģiju destruktīvu scenāriju īstenošanai.

Mīļie, mostaties! Tikai mūsu Atmošanās palīdzēs Augstākajiem Spēkiem sākt savu darbu, tad Gaisma un Miers uzvarēs uz šīs planētas.

Es piesaucu Atmodas Gaismu savā prātā un sirdī!⠀

Dalieties ar saviem mīļajiem un mirdziet spoži!

Indira Ma Geometry of Destiny
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par vērtībām

Dzenbudists var teikt, ka visdārgākais ir beigts kaķis. Tam nav cenas. Tas ir pareizi.
Tā ir pļauka sejā tiem, kuri nolēmuši, ka visu var izkalkulēt. Taču ar to nepietiek.
Lai izstumtu naudu no tai neraksturīgās vietas, par maz ir atšaudīties ar austrumnieciskiem kalambūriem. Ir jānoskaidro pats galvenais: to lietu un jēdzienu saraksts, kuras naudā nav izmērāmas.

Ar sievu bērniem, vecākiem netirgojas. Pat tad, ja kāds nosaka viņiem cenu, to pat nav vērts apspriest. Tā ir tirgošanās ar pašu vērtīgāko un tā ir apkaunojoša.
Nevar pārdot Dzimteni, protams, ja vien šis jēdziens ir cilvēka galvā.
Arī Ticība nav pārdodama.
Un Gods.
Un Sirdsapziņa, pat tad, ja tā tiks pārbaudīta ar čaukstošu banknošu zīmēm, vienalga atteiksies atzīt sevi par pārdotu, un mocīs savu nelikumīgo pārdevēju līdz pat nāvei un vēl tālāk.

Katram cilvēkam vajadzētu sev noskaidrot: ko es nekādā gadījumā nedrīkstu pārdot? Ko es nepārdošu pat tad, ja mani spīdzinās?

Virspriesteris Andrejs Tkačovs “Nepārdodas”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiem, kuri pamodušies

Šī informācija tiem, kuri pamodušies (nevis uzskata sevi par tādiem), ir ņemta No Maksa Fraja grāmatas «Полный НяпиZдинг». Maskava, izdevniecība АСТ, 2018. 448с. – (Миры Макса Фрая).

Apzinātība ir vienīgā brīvības atslēga un vienlaikus arī pati brīvība tajā veidā, kādā tā cilvēkam pieejama uz šīs zemes. To paņemt praktiski ir neiespējami. Bet neņemt – ir lielākā izšķērdība, kuru vien var iedomāties.
Tāpēc, ka cilvēka jēga ir komunikācija ar Garu. Citas jēgas mums nav.


… Tie, kuri paļaujas uz svešu, autoritatīvu viedokli, plašāk runājot, meklē ārējo atbalstu, noteikti tiks piemānīti.
Ne vienmēr tas notiks ļāunprātīgi, ne vienmēr – redzami, taču tā notiks.
Vienīgais ārējais atbalsts, kas mums sajūtās tiek dots ir Gars. Viņš, ak, piedodiet jel, nolaižas. Vai uzkrīt uz galvas. Visdažādākajos dīvainos veidos. Lai stiprinātu iekšējo atbalstu tajos, kam tas ir stiprs. Un iznīcinātu iekšējo atbalstu cilvēkā, kuram tas ir vājš.
Ienākošās informācijas apstrādes procesā ir jāpaļaujas nevis uz fantāziju (spēju brīvi operēt ar iegūtajām zināšanām – visbiežāk kāda cita), bet uz iztēli (apziņas spēju pieņemt un ietilpināt sevī vēl nezināmo un pat principā neizzināmo). 

Un tie, kuri neiemācīsies balstīties uz savu iekšējo patiesību, ies bojā zem melu lavīnas. Bet tie, kuri iemācīsies, izdarīs lielāko daļu mājas darba, dēļ kura cilvēks piedzimst uz šīs zemes.

Nevainības zaudēšana (un baiļu ielaišana sevī ir nevainības zaudēšana) ir absolūti nepieciešama, lai pretēji pieredzei un visam kopumā, apzināti atgrieztos pie šīs nevainības. Skaidrs, ka tas ir pilnīgi neiespējami, tad kāpēc gan citādi mēs te esam? Šis brīnišķīgais vingrinājums attīsta apziņas taisnos muskuļus un karmas slīpos muskuļus.

Viss, ko te var izdarīt, ir pacensties runāt pēc iespējas saprotamā valodā ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Un iedragāt šo sasodīto, viņu pašu ienīsto pasaules ainu, kuras uzturēšana prasa visus spēkus – viņu un mūsu.

Sajūtu, ka Dievs tevi ir pametis, var ārstēt tikai ar lēmumu dzīvot, tā, it kā Dievs nekad tevi nebūtu atstājis. Un vispār nevienu. Nav obligāti ticēt, bet obligāti ir zināt. Vai arī vienkārši rīkoties tā, it kā mēs zinātu. Tāpēc, ka mēs patiešām zinām, pat tad, ja to neapzināmies. “Neapzināmies” – tas ir īslaicīgs stāvoklis, tas pāries.

Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Dievs ir ar mums, Viņš arī ir ar mums. Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Gars ir uzvarējis, Viņs ir uzvarējis. Kamēr mēs uzskatām, ka esam nemirstīgi, mēs tādi esam. Pat tad, ja sākotnējos apstākļos tas tā nebija.

Lieta, protams, tāda, ka pagātne nekad neaiziet bez pretošanās. Īpaši pēc tam, kad jau kļuvusi par pagātni. Un pretoties tā var ļoti skarbi. Tā var sev līdzi bezdibenī aizvilkt austošo nākotni, tātad mūs visus. Taču tas neatceļ to faktu, ka mēs jau esam. Precīzāk sakot, ka esam tikai mēs. Bet viss parējais ir jezga. Briesmīga, bīstama, taču pilnīgi bezjēdzīga. Tajā nav nemirstīgās daļas. Un tai nav ne mazākās iespējas turpināties.
Tas ir kaut kas līdzīgs dēmoniem, kuri, pēc manu reliģisko paziņu apliecinājumiem, lielos baros lien virsū svētajiem, kuri ieradušies tuksnesī, lai beidzot kļūtu apgaismoti. Un viņu ierašanās, pēc ekspertu domām, nozīmē pareizu procesa gaitu.

Ir iespējams un ir pat nepieciešams uzticēties Visumam, taču tas nenozīmē, ka var uzticēties cilvēkiem. Tās vispār ir dažādas opcijas. Tikai tāpēc, ka kāds cilvēks rīkojas cūciski, tas nebūt nenozīmē, ka pasaule ir “slikta” un “ļauna”. Un to, ka visi cilveki ir “slikti” un “ļauni”. Taču uzskatīt visus par “labiem” arī nevajag. Katrā jaunā gadījumā ir jātiek skaidrībā atsevišķi un no jauna. Un jāmācās dinamiskais līdzsvars, nevis pamatīgs apliecinājums jebkurā no pozīcijām.

Nav sodu, bet ir cēloņsakarības. Un tās ir divas atšķirīgas lietas. Īpaši šīs zināšanas noderēs astoņpadsmit gadu vecumā, kad vecākie biedri, kuri izlasījuši pusotru ezotērisku brošūru biedēs ar karmu. Kura arī nav nekas cits kā cilvēka prātam neredzamu cēloņu un seku kopums, nevis kāda nepielūdzama debesu skolotāja ļaunā griba.

Ne par ko nav “jāmaksā”. Tadā ziņā, ka par prieka mirkļiem nav “jāmaksā” ar minūtēm (bet dažkārt gadiem) ciešanu un sāpju. Vienkārši  dzīve pati par sevi ir pārmaiņu virkne, pilnībā viss mainās kopumā, dažreiz mums patīk pārmaiņas, dažreiz nē. Bet tā ir dabiska lietu gaita, nevis kaut kāda “maksa” par kaut ko skaistu. Savādāk domāt nozīmē indēt sevi.

Jo cilvēka apziņas spēks ir tik milzīgs, ka, ja mēs savām acīm redzētu to, kā tā darbojas, mums visiem bikses būtu pilnas.

Patiesa apziņas dzīve sākas ar savas radošās gribas aktivizēšanu. Sākumā tai jābūt virzītai uz sevis radīšanu. Tālāk – uz visu.

Par šo tēmu var runāt ļoti daudz un ilgi, taču labāk uzreiz secināt: svarīga ir tikai apziņas skaidrība un katras darbības apzināšanās. Un, kas mums kļūst par skaidrības un apzināšanās atslēgu – vai tā ir plūmju tabaka, kāposti, telefona zvans, lūgšana, smarža, kāds pazīstams rituāls, ciešs gredzens pirkstā, burvestība, draudzīga roka uz pleca, sāpju lēkme, no bērnības pazīstams dzejolis, kadrs , vajadzība braukt ar mašīnu, ūdens spainis uz galvas, putna kliedziens – tam nav nekādas nozīmes. Lai tikai būtu tada atslēga.

Bet labā ziņa ir tā, ka mūsu prāta apslēpto daļu var izsekot kā spiegu. Vērot, kam mums pietiek spēks, pat tad, ja tā nemaz nav. Kas izraisa vismaz prieka ēnu, vismaz nelielu dvēseles atbalsi.

Un bieži vien mēs konstatējam, ka dažas lietas rada prieku pat pilnīgi draņķīgā brīdī. Kas tieši tās ir – līdz tam vienmēr var aizrakties tad, ja tu principā proti aizrakties, noskaidrot, izpētīt.
Tā ir viena no vissvarīgākajām lietām pasaulē – zināt ko mēs PATIESĪBĀ mīlam. Nereti tās ir pavisam vienkāršas lietas, kas, protams, neveicina sava žilbinoši sarežģītā tēla radīšanu iekšējā spogulī, toties ļoti iepriecina. Un tās var kļūt par sākuma punktiem pārgājienā pēc visām pārējām lietām.

Nav jau kur atkāpties, aiz mums ir Visuma Bezdibenis. Un tāpēc mēs neatkāpsimies.
Un tieši tāpēc viss būs labi.

© Copyright: Valentīna Mironova
Tulkoja: Ginta Filia Solis