Dzīvot. Elpot. Ticēt un uzticēties…

Reiz mana draudzene man uzdeva jautājumu: “Un, kas tad, ja tā būs vienmēr?”

Tolaik viņa mīlēja kādu cilvēku, kurš viņu nepavisam nemīlēja. It nemaz nemīlēja. Un muļķīgi būtu bijis teikt, ka visam savs laiks un ir jāpagaida. Un, ka šo vīrieti viņa pārstās mīlēt un iemīlēs kādu citu un jūtas būs abpusējas. Tāpēc, ka viņai tobrīd viss parējais bija neiespējams.

Iespējams bija vien mīlēt to, kuram viņas mīlestība nebija vajadzīga.

Un tas ir pats sarežģītākais dzīvē, saprast, ka sliktais nebūs vienmēr. Un labais nebūs vienmēr. Un gan sliktos gan labos laikos ir jāturpina dzīvot. Un nevajag sastingt gaidās. Bet dzīvot. Nebaidoties kaut ko aizbaidīt vai pievilkt vēl kaut ko sliktāku.

Dzīvot. Elpot. Ticēt.

Kāds man reiz pastāstīja par kādu vīrieti, kurš apprecējās aiz lielas mīlestības. Viņi ar sievu ļoti vēlējās bērniņu, bet gadi gāja un nekas nenotika. Ne meitas, ne dēla. Viņi darīja visu iespējamo: gāja pie ārstiem, burvīšiem, brauca uz svētvietām. Bet viss velti.

Ārsti teica “abi veseli”, pie burvīšiem viņi atstāja milzu naudas, tie kaut ko bubināja un lika dzert kaut ko pretīgu. Kāds deva viņam padomu, atrast jaunāku sievu. Viņa bija gatava izlekt pa logu, lai atbrīvotu viņu no visiem solījumiem. Viņi abi burtiski bija sastinguši gaidās un pārstājuši kustēties…

Taču reiz abi nolēma, ka tas nav pareizi, visu laiku gaidīt bērnu, lai tas viņiem atnestu laimi. Tā būtu pārāk liela nasta mazam cilvēciņam. Un tad viņi nolēma, ka vienkārši dzīvos un būs laimīgi, neskatoties ne uz ko. Iznesa no mājas tukšo šūpuli, vārīja ievārījumu, brauca kalnos, viņa sāka mācīties, viņš nomainīja darbu, kopā brauca ceļojumos un lūdza Dievu vienkārši tāpēc, ka dzīvot ir tik brīnišķīgi, ne tāpēc, ka gribēja izlūgties mazuli.

Viņi nepārstāja gaidīt bērniņus, taču vairs neieciklējās. Un pēc deviņpadsmit laulībā skaisti nodzīvotiem gadiem viņiem piedzima meitiņa, bet pēc tam vēl divi dēli.

Gluži parasta dzīve.
Saproti, tu vari skatīties uz jūru un domāt, ka atvaļinājums beidzas pēc pāris dienām, bet vari skatīties uz jūru un domāt par kuģiem, kuri tāluma slīd aiz horizonta un, ka arī tu reiz dosies kādā lielā ceļojumā. Bet pagaidām vari iedzert kafiju un ievēlēties kādu vēlēšanos. Nopirkt zemenes un zināt, ka pasaulē ir pavasaris, vasara, rudens un arī ziema.

Tas ir kā nosūtīt vēstuli un gaidīt atbildi. Dažkārt tā aizkavējas, dažkārt vēstule pazūd vai aizlido uz citu kontinentu, dažkārt tev atbild ne tas, kuram tu rakstīji. Taču neviena vēstule pasaulē nepaliek bez atbildes. Un arī tu nepaliksi bez atbildes.

Tas ir viss, ko es šodien vēlējos tev teikt. Apskauju.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par labo – sagaidi labo

Austrumos saka: “Lielākie cilvēka ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās bēdas, ko viņam atnes paša domas”.
Viens no pazīstamākajiem senajiem zinātniekiem un ārstniekiem Avicenna teica:
“Ārstam ir trīs līdzekļi cīņā ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Pievērs uzmanību – pirmajā vietā ir “vārds”.

Kādā no Parīzes hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī ļoti riskēdama un atsaukdamās uz galvenā ārsta rīkojumu, lika saviem pacientiem trīs reizes dienā skaļi izteikt frāzi “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Turklāt to atkārtojot nevis mehāniski, bet pēc iespējas spilgtāk un emocionālāk.
Un, ko domā?! Jau pēc mēneša šīs ārstes pacienti kļuva par galveno sarunu tematu visā hospitālī un pēc tam jau visā Francijā.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimi pacienti atveseļojās mēneša laikā un daudziem no viņiem vairs nebija nepieciešamības veikt ķirurģiskās operācijas.
Tā apstiprinājās senatnes viena no lielākājiem zinātniekiem Paracelsa minējums, ka TICĪBA DARA BRĪNUMUS.

Mūsu veselība ir mūsu domāšanas tiešas sekas.
Šodien neviens vairs nešaubās par to, ka ir tieša saistība starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli un tikai tumsoņa to nesaprot.
“Labākā aizsardzība no visām slimībām, no jebkuras infekcijas ir stipra ticība savai veselībai un pozitīvas emocijas – saka psihoterapeits Andrejs Meteļskis. – Negatīvās domas sagrauj. Naids izsauc kuņģa-zarnu trakta slimības. Aizvainojums noved pie aknu, aizkuņģa slimībām un onkoloģijas”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem likumiem apgalvo: vārdos izteikta mīlestība, simpātija un apbrīns pastiprina tā cilvēka dzīvības enerģiju, pie kura tas vēršas. Bet slikti, negatīvi vārdi samazina klausītāja enerģiju.

Kopējais slimību skaits, kas saistītas ar sliktām domām, turpina pieaugt.
Tāpēc, lai saglabātu labu veselību, ir vērts sekot seno viedo padomam – priecāties par dzīvi, lai cik grūti laiki arī nebūtu.

Un tā, cilvēka veselība, dzīve un liktenis ir atkarīgi no viņa domām.
Domā par labo – sagaidi labo.
Domā par slikto – slikto arī saņemsi.
Tas, par ko mēs pastāvīgi domājam, pārvēršas par pārliecību, ka tam jānotiek vai tas var notikt. Un šī ticība rada notikumus….

Un, vēl, nekad neraizējies par niekiem!

Amerikāņu kardiologs Roberts Eliots teica:
“Pirmais noteikums: neraizējies par niekiem.
Otrais noteikums: viss ir nieki”

Veselību jums!

Автор: Vladimirs Okruts
Foto: Anastasia Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lūdzu – elpo!

Paradokss, taču šobrīd daudzi jūt kārdinājumu tikt pie galvenajām haosa tiesībām: iznīcināt sevi pašus un iznīcināt citus…

Tās ir rūgtas tiesības… tās iznīcina ticību cilvēka saprātam, ticību tam, ka ir iespējama droša pasaule, ticību pašām noturīgākajām vērtībām.
Un droši vien būtu muļķīgi likt pūlim attapties.
Taču ir ļoti svarīgi katram vērsties pie sevis.
Meklēt sevī dzīvo, kas saglabājies pēc tavas paša gribas, meklēt savu spēju pārvarēt visnopietnākos kārdinājumus, meklēt savu vēlmi domāt… ļoti daudz domāt, lai precīzi zinātu, kur ir tavs un kur – kāda cita iedēstītais.

Mani mīļie, katrā cilvēkā bez izņēmuma ir ielikti iznīcināšanas mehānismi…
Taču ne katrs tos iedarbina – pat tad, kad šķiet, ka tik viegli sevi pazaudēt starp svilpjošajām nesodāmībām.
Lai paliek izvēle.
Un, lai ir tas lēmums, kura sekas izrādīsies pa spēkam.
Un, lai paliek kaut tikai cerība uz šo pavasari, kas izdziedinās jebkuru bezizeju.
Lūdzu – elpo!

Liļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mūsu ticība mūs atved tur, kur šobrīd esam

Mūsu ticība mūs atved tur, kur šobrīd esam.
Katra dzīves situācija un katri apstākļi ir tieši saistīti ar to, ko esam uztvēruši no ārpasaules – tas ir, to, kam esam noticējuši.
Ticot jebkuram ārējam spēkam, mēs faktiski atsakāmies no sava iekšējā spēka.
Mūsu iekšējais spēks – tas ir Tā Kunga Dievišķais Spēks, kas mūs radījis pilnīgus, bagātīgus, veselus un pašpietiekamus.
Lai cilvēci virzītu destruktīvā virzienā, kolektīvajā saprātā ir metodiski jāievieš kāda nepatiesa ideja, un tad, kad nepieciešamais cilvēku skaits šo ideju ir pieņēmis un tai noticējis, process sākas.
Tiek paradīta draudīga aina, aiz kuras stāv negatīva, sašķelta, naida pārņemta, skaudīga un savās ambīcijās alkatīga aptumšota apziņa….
No kurienes radusies šī aptumšotā apziņa?
Ikviens cilvēks, kurš netiecas pēc Dieva Gaismas un ticības Dievišķajam Spēkam, neizbēgami atrodas šādā aptumšotā apziņas stāvoklī.
Katrs cilvēks, kurš tiecas tikai pēc materiālajiem labumiem un kurš tic tikai ārējam spēkam, neizbēgami atrodas šajā drūmajā stāvoklī.
Aptumšota apziņa ir pamats jebkurai degradācijas formai, deģenerācijai, tirānijai, vardarbībai, totalitārai kontrolei, karam un jebkura izmēra apmānam.
Jēzus Kristus teica: “Mani brāļi, svētiet tos, kas jūs nolādē un lūdzieties par tiem, kas jūs nogalina, jo viņi nezina, ko dara”…

Planetārā pāreja notiek šeit un tagad – tavā sirdī un apziņā.
Pat tad, ja esi kara laukā ar ieroci rokās, ja esi pašā iznīcības epicentrā, ja viss ir iznīcināts un tu esi klaidonis, pat tad, ja esi zaudējis savus mīļos, ja tevi pārņēmušas bēdas un zaudējumi…
Droši dari visu to, kas jadara un ar lūgšanām sirdī pastāvīgi vērsies pie Dievišķās Gaismas!
Lai caur tevi plūst Dievišķā Gaisma un apgaismo katra šīs planētas iedzīvotāja un katra cilvēka šajā karā aptumšoto apziņu.
Ja tev saprotama ir dziļākā jēga un tu savu brīvo gribu atdod, izjūtot līdzcietību pret it visiem bez izņēmuma, tātad tu esi veicis Pāreju…
Tu esi veicis Pāreju no cilvēka apziņas Kristus apziņā un tātad izpildījis visu, dēļ kā šajā brīdī esi uz šīs Zemes.
Ja tev tas nav saprotams un ir svešs un tu domā, ka karš beidzas tad, kad pretinieks ir nogalināts, tātad tavs miegs turpinās… Un tātad karš turpinās…
Visi aptumšotās apziņas murgi beidzas ar Atmošanos.
Ar Atmošanos atnāk visas svētības.
Atmosties no ilūzijas par to, ka tu esi mirstīgs ķermenis.
Atmosties un saproti realitāti, ka tu esi daļa no Mūžīgās Apziņas.
Apziņa Rada. Apziņa iemieso. Apziņā viss piedzimst un tajā viss arī pazūd…
Padomā, kādas idejas ir ienākušas tavā apziņā? Kam tu esi atdevis savu gribu un kur ieguldījis savu ticību?…

Indira Ma
Foto: Oleg Prachuk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārejā starp pagātni un nākotni

Telpa ir kļuvusi plastiska. Mūsu domas un jūtas tagad ir tas patiesi aktīvais spēks, pateicoties kuram iedzīvinās jebkurš scenārijs.
Tiklīdz pietiekams daudzums cilvēku vērš savu uzmanību un domas noteiktā gultnē un sāk radīt šīs paradības emocionālo vilni, notikumi ātri uzņem apgriezienus un pieņemas spēkā.

Ja dominējošais cilvēku vairums šajā sakarā sāk rezonēt, domāt, apspriest un izjust jel kādas emocijas, ir iespējams iedzīvināt visabsurdākos un sarežgītākos scenārijus.

Draudi un briesmu scenāriji mums tiks piedāvāti arī turpmāk, taču šo scenāriju darbību un realizāciju pilnībā nosaka mūsu ticība un iesaistīšanās tajos.

Daudzi no jums ir dzirdējuši, ka esam iegājuši Ūdensvīra laikmetā. Šis laikmets ilgs 2150 gadus. Šajā laikmetā cilvēces kolektīvais Saprāts kļūs par dominējošo un virzošo spēku visos procesos.

Kā jau tas redzams, šajos laikos visi notikumi vispirms tiek aktīvi laikus sagatavoti informatīvi. Visi mēdiji ziņo par vieniem vai citiem draudiem, sociālajām tendencēm un trendiem.

Kā kontrolēt cilvēkus un cilvēci? Vajag tik uzzīmēt bildi, kā izskatās drauds un parādīt to 1001 reizi ēterā. Un, skat, tavas domas it nemaz vairs nav tavējās, taču tu rīkojies un runā saskaņā ar šīm domām.
Kamēr mēs to nesapratīsim un neatšķirsim, mēs kolektīvi sekosim degradācijas un pašiznīcināšanās scenārijam.

Divus gadus mūs tracināja ar “pandēmiju”, novedot šo tēmu līdz absurdam. Un, lūk, puse cilvēces staigā maskās, uzticas vak… un nu jau katram otrajam ir savs “kods”.
Mūs māna un moca jau sen un nu jau šī nežēlība ir acīmredzama. Sākt karu, sagraut simtiem tūkstošu cilvēku dzīves tāpēc, lai radītu prelūdiju pasaules finansu krīzei…

Dēmoniskais princips darbībā un tas vienmēr darbojas, kad lielākā daļa cilvēku ir dziļā miegā un tādējādi atdod savu enerģiju destruktīvu scenāriju īstenošanai.

Mīļie, mostaties! Tikai mūsu Atmošanās palīdzēs Augstākajiem Spēkiem sākt savu darbu, tad Gaisma un Miers uzvarēs uz šīs planētas.

Es piesaucu Atmodas Gaismu savā prātā un sirdī!⠀

Dalieties ar saviem mīļajiem un mirdziet spoži!

Indira Ma Geometry of Destiny
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par vērtībām

Dzenbudists var teikt, ka visdārgākais ir beigts kaķis. Tam nav cenas. Tas ir pareizi.
Tā ir pļauka sejā tiem, kuri nolēmuši, ka visu var izkalkulēt. Taču ar to nepietiek.
Lai izstumtu naudu no tai neraksturīgās vietas, par maz ir atšaudīties ar austrumnieciskiem kalambūriem. Ir jānoskaidro pats galvenais: to lietu un jēdzienu saraksts, kuras naudā nav izmērāmas.

Ar sievu bērniem, vecākiem netirgojas. Pat tad, ja kāds nosaka viņiem cenu, to pat nav vērts apspriest. Tā ir tirgošanās ar pašu vērtīgāko un tā ir apkaunojoša.
Nevar pārdot Dzimteni, protams, ja vien šis jēdziens ir cilvēka galvā.
Arī Ticība nav pārdodama.
Un Gods.
Un Sirdsapziņa, pat tad, ja tā tiks pārbaudīta ar čaukstošu banknošu zīmēm, vienalga atteiksies atzīt sevi par pārdotu, un mocīs savu nelikumīgo pārdevēju līdz pat nāvei un vēl tālāk.

Katram cilvēkam vajadzētu sev noskaidrot: ko es nekādā gadījumā nedrīkstu pārdot? Ko es nepārdošu pat tad, ja mani spīdzinās?

Virspriesteris Andrejs Tkačovs “Nepārdodas”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiem, kuri pamodušies

Šī informācija tiem, kuri pamodušies (nevis uzskata sevi par tādiem), ir ņemta No Maksa Fraja grāmatas «Полный НяпиZдинг». Maskava, izdevniecība АСТ, 2018. 448с. – (Миры Макса Фрая).

Apzinātība ir vienīgā brīvības atslēga un vienlaikus arī pati brīvība tajā veidā, kādā tā cilvēkam pieejama uz šīs zemes. To paņemt praktiski ir neiespējami. Bet neņemt – ir lielākā izšķērdība, kuru vien var iedomāties.
Tāpēc, ka cilvēka jēga ir komunikācija ar Garu. Citas jēgas mums nav.


… Tie, kuri paļaujas uz svešu, autoritatīvu viedokli, plašāk runājot, meklē ārējo atbalstu, noteikti tiks piemānīti.
Ne vienmēr tas notiks ļāunprātīgi, ne vienmēr – redzami, taču tā notiks.
Vienīgais ārējais atbalsts, kas mums sajūtās tiek dots ir Gars. Viņš, ak, piedodiet jel, nolaižas. Vai uzkrīt uz galvas. Visdažādākajos dīvainos veidos. Lai stiprinātu iekšējo atbalstu tajos, kam tas ir stiprs. Un iznīcinātu iekšējo atbalstu cilvēkā, kuram tas ir vājš.
Ienākošās informācijas apstrādes procesā ir jāpaļaujas nevis uz fantāziju (spēju brīvi operēt ar iegūtajām zināšanām – visbiežāk kāda cita), bet uz iztēli (apziņas spēju pieņemt un ietilpināt sevī vēl nezināmo un pat principā neizzināmo). 

Un tie, kuri neiemācīsies balstīties uz savu iekšējo patiesību, ies bojā zem melu lavīnas. Bet tie, kuri iemācīsies, izdarīs lielāko daļu mājas darba, dēļ kura cilvēks piedzimst uz šīs zemes.

Nevainības zaudēšana (un baiļu ielaišana sevī ir nevainības zaudēšana) ir absolūti nepieciešama, lai pretēji pieredzei un visam kopumā, apzināti atgrieztos pie šīs nevainības. Skaidrs, ka tas ir pilnīgi neiespējami, tad kāpēc gan citādi mēs te esam? Šis brīnišķīgais vingrinājums attīsta apziņas taisnos muskuļus un karmas slīpos muskuļus.

Viss, ko te var izdarīt, ir pacensties runāt pēc iespējas saprotamā valodā ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Un iedragāt šo sasodīto, viņu pašu ienīsto pasaules ainu, kuras uzturēšana prasa visus spēkus – viņu un mūsu.

Sajūtu, ka Dievs tevi ir pametis, var ārstēt tikai ar lēmumu dzīvot, tā, it kā Dievs nekad tevi nebūtu atstājis. Un vispār nevienu. Nav obligāti ticēt, bet obligāti ir zināt. Vai arī vienkārši rīkoties tā, it kā mēs zinātu. Tāpēc, ka mēs patiešām zinām, pat tad, ja to neapzināmies. “Neapzināmies” – tas ir īslaicīgs stāvoklis, tas pāries.

Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Dievs ir ar mums, Viņš arī ir ar mums. Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Gars ir uzvarējis, Viņs ir uzvarējis. Kamēr mēs uzskatām, ka esam nemirstīgi, mēs tādi esam. Pat tad, ja sākotnējos apstākļos tas tā nebija.

Lieta, protams, tāda, ka pagātne nekad neaiziet bez pretošanās. Īpaši pēc tam, kad jau kļuvusi par pagātni. Un pretoties tā var ļoti skarbi. Tā var sev līdzi bezdibenī aizvilkt austošo nākotni, tātad mūs visus. Taču tas neatceļ to faktu, ka mēs jau esam. Precīzāk sakot, ka esam tikai mēs. Bet viss parējais ir jezga. Briesmīga, bīstama, taču pilnīgi bezjēdzīga. Tajā nav nemirstīgās daļas. Un tai nav ne mazākās iespējas turpināties.
Tas ir kaut kas līdzīgs dēmoniem, kuri, pēc manu reliģisko paziņu apliecinājumiem, lielos baros lien virsū svētajiem, kuri ieradušies tuksnesī, lai beidzot kļūtu apgaismoti. Un viņu ierašanās, pēc ekspertu domām, nozīmē pareizu procesa gaitu.

Ir iespējams un ir pat nepieciešams uzticēties Visumam, taču tas nenozīmē, ka var uzticēties cilvēkiem. Tās vispār ir dažādas opcijas. Tikai tāpēc, ka kāds cilvēks rīkojas cūciski, tas nebūt nenozīmē, ka pasaule ir “slikta” un “ļauna”. Un to, ka visi cilveki ir “slikti” un “ļauni”. Taču uzskatīt visus par “labiem” arī nevajag. Katrā jaunā gadījumā ir jātiek skaidrībā atsevišķi un no jauna. Un jāmācās dinamiskais līdzsvars, nevis pamatīgs apliecinājums jebkurā no pozīcijām.

Nav sodu, bet ir cēloņsakarības. Un tās ir divas atšķirīgas lietas. Īpaši šīs zināšanas noderēs astoņpadsmit gadu vecumā, kad vecākie biedri, kuri izlasījuši pusotru ezotērisku brošūru biedēs ar karmu. Kura arī nav nekas cits kā cilvēka prātam neredzamu cēloņu un seku kopums, nevis kāda nepielūdzama debesu skolotāja ļaunā griba.

Ne par ko nav “jāmaksā”. Tadā ziņā, ka par prieka mirkļiem nav “jāmaksā” ar minūtēm (bet dažkārt gadiem) ciešanu un sāpju. Vienkārši  dzīve pati par sevi ir pārmaiņu virkne, pilnībā viss mainās kopumā, dažreiz mums patīk pārmaiņas, dažreiz nē. Bet tā ir dabiska lietu gaita, nevis kaut kāda “maksa” par kaut ko skaistu. Savādāk domāt nozīmē indēt sevi.

Jo cilvēka apziņas spēks ir tik milzīgs, ka, ja mēs savām acīm redzētu to, kā tā darbojas, mums visiem bikses būtu pilnas.

Patiesa apziņas dzīve sākas ar savas radošās gribas aktivizēšanu. Sākumā tai jābūt virzītai uz sevis radīšanu. Tālāk – uz visu.

Par šo tēmu var runāt ļoti daudz un ilgi, taču labāk uzreiz secināt: svarīga ir tikai apziņas skaidrība un katras darbības apzināšanās. Un, kas mums kļūst par skaidrības un apzināšanās atslēgu – vai tā ir plūmju tabaka, kāposti, telefona zvans, lūgšana, smarža, kāds pazīstams rituāls, ciešs gredzens pirkstā, burvestība, draudzīga roka uz pleca, sāpju lēkme, no bērnības pazīstams dzejolis, kadrs , vajadzība braukt ar mašīnu, ūdens spainis uz galvas, putna kliedziens – tam nav nekādas nozīmes. Lai tikai būtu tada atslēga.

Bet labā ziņa ir tā, ka mūsu prāta apslēpto daļu var izsekot kā spiegu. Vērot, kam mums pietiek spēks, pat tad, ja tā nemaz nav. Kas izraisa vismaz prieka ēnu, vismaz nelielu dvēseles atbalsi.

Un bieži vien mēs konstatējam, ka dažas lietas rada prieku pat pilnīgi draņķīgā brīdī. Kas tieši tās ir – līdz tam vienmēr var aizrakties tad, ja tu principā proti aizrakties, noskaidrot, izpētīt.
Tā ir viena no vissvarīgākajām lietām pasaulē – zināt ko mēs PATIESĪBĀ mīlam. Nereti tās ir pavisam vienkāršas lietas, kas, protams, neveicina sava žilbinoši sarežģītā tēla radīšanu iekšējā spogulī, toties ļoti iepriecina. Un tās var kļūt par sākuma punktiem pārgājienā pēc visām pārējām lietām.

Nav jau kur atkāpties, aiz mums ir Visuma Bezdibenis. Un tāpēc mēs neatkāpsimies.
Un tieši tāpēc viss būs labi.

© Copyright: Valentīna Mironova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par taisnīgu algu

Nomira kāds cilvēks un stājās Dieva priekšā. Dievs ilgi uz viņu skatījās un dziļdomīgi klusēja. Cilvēks neizturēja un jautāja:
– Kungs, kā ar manu daļu? Kāpēc tu klusē? Es taču esmu nopelnījis debesu valstību? Es tā cietu! – viņš lepni paziņoja.
– Dievs izbrīnīts paskatījās, – no kura laika ciešanas tiek uzskatītas par nopelnu?
– Es valkāju nātnas drēbes, ēdu sausus zirņus, dzēru tikai ūdeni, nepieskāros sievietēm. Mocīju savu ķermeni gavējot un lūdzoties… 
– Nu, un tad? Es saprotu, ka tu cieti, taču, saki, tieši kāpēc tu cieti? – Dievs brīnījās.
– Lai slavētu tevi!  – cilvēks neminstinoties atbildēja.
– Laba gan man slava! –Dievs pasmīnēja. – Tātad, es badinu cilvēkus, lieku viņiem valkāt visādas lupatas un liedzu mīlestības priekus?
Iestājās klusums. Dievs domīgi vēroja cilvēku.
– Kā tad būs ar manu daļu? – cilvēks atgādināja par sevi.
– Saki, cieti, ja? – domīgi jautāja Dievs. – Kā lai tev paskaidroju, lai tu saprastu? 
Lūk, piemēram, namdaris, kurš nāca pirms tevis. Viņš visu mūžu būvēja cilvēkiem mājas – gan karstumā, gan aukstumā, un dažkārt arī viņam nebija ko ēst, un bieži vien viņš ar āmuru trāpīja sev pa pirkstiem, un tā arī cieta. Taču viņš būvēja mājas. Un pēc tam saņēma savu nopelnīto algu. Bet sanāk, ka tu visu dzīvi to vien darīji, kā dauzīji sev ar āmuru pa pirkstiem?!
– Dievs uz mirkli pieklusa…
– Un kur tavas uzceltās mājas? Kur ir mājas, es tev jautāju?!

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve no mums grib tikai vienu…

Ir liels kārdinājums ietīties lielā segā un dzīvot, uzgriežot pasaulei muguru, un tam ir pamatots iemesls: pietiek paskatīties apkārt, un tas vēl kļūst vēl redzamāks, ja parāk uz to ieciklējamies…

Jā, ļoti bieži gribās: neredzēt, nedzirdēt, neiziet.
Mani mīļie, patiesībā pašizolācija nav pandēmijas laikā radies termins… var absolūti nemanāmi priekš sevis pazaudēt kontaktu ar dzīvo dzīvi…
Taču tā ir tikai ilūzija, ka tā ir vieglāk. Tikai muļķīga aizsardzība no tā, kas vienalga tevi panāks. Tikai neveikla bēgšana no nekurienes nekurienē.
Dažkārt, lai izdzīvotu, ir vajadzīgs atteikties anestezēt savas sāpes… ir svarīgi saprast, kur un kāpēc tev sāp.
Dažkārt, lai neaizmirstu, kā ir staigāt, vajag to darīt kaut uz kruķiem, pat ar savainotām kājām, pat tad, kad vari tikai rāpot.
Dažkārt, lai nezaudētu ticību vajag atvērties nevis slēpties.
Dzīve no mums grib tikai vienu – lai mēs to dzīvotu. Jebkuros apstākļos, ne tikai tur, kur gaisīgas kūkas ar sulīgiem ķiršiem…
Ko mēs arī darām… vai tiesa?
Mēs raudam, bet pēc tam smejamies.
Nokrītam, bet pēc tam ceļamies.
Sakām, ka nekad vairs, bet pēc tam atkal un atkal…
Mēs krītam izmisumā, bet pēc tam atkal iedvesmojamies.
Var arī pretējā kārtībā. Tas nav tik būtiski. Svarīgi, ka dzīvojam.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DROSME TICĒT DZĪVEI

Mani mīļie, bezgalīga ticība dzīvei nav pašapmāns, kas no mums varētu noslēpt patiesību.Gluži otrādi, tā ir ļoti drosmīga spēja turpināt, zinot šo patiesību.
Spēja nepazaudēt jēgu tad, kad viss šķiet bezjēdzīgs.
Spēja iet likteņa sniegputeņos, pārstājot domāt par to, kāpēc tieši šobrīd tie notiek un tieši tevi tie piemeklējuši.
Ziniet, es ļoti cienu cilvēkos šo drosmi, kurā nav nekā teatrāla, nav bērnišķīgi rotaļīga vai pārāk uzpūstas neuzvaramības, nav nekādu ilūziju par to, ka viena pārvarēšana garantē arī visas pārējās… un nav arī kareivīguma un niknas cīņas.
Ir pirmā soļa likums, kuru sper nezināmajā tikai tāpēc, ka nav kur atkāpties…
Tas ir daudz. Ļoti daudz, ticiet man…
Nezaudējiet ticību dzīvei. Pat vislielākajā izmisuma brīdī.
Dodieties turp, kur skatās ne tikai jūsu acis, bet arī sirds…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis