Lāstu var pārvērst par svētību

 

brinumsvecites

Lāstu var pārvērst par svētību. Malediktu par benediktu, tā uzskatīja viduslaiku filosofi-mistiķi (Maledictus – nolādētais, benedictus – slavēts). Un tad apvainojumi un pazemojumi kļūs par varena ceļa un lielas laimes sākumu.

Krievu ķīmiķis Aleksandrs Butļerovs (1828 – 1886) piedzima nelaimē. Viņa māte nomira nedēļu pēc dzemdībām; pēc tam viņš saslima ar tīfu, arī viņa tēvs ar to inficējās un nomira. Bāreni atdeva ģimnāzijas pansijā, lai viņš mācītos. Bet tur notika, lūk, kas: puika meistaroja bengālijas ugunis un netīšām izraisīja ugunsgrēku. Gandrīz nodedzināja visu pansiju. Viņu bargi sodīja – tajā laikā tā darīja. Iesēdināja karcerī, baroja ar maizi un ūdeni, bet pusdienās izveda kopējā ēdnīcā ar kaklā uzkarinātu plāksnīti. Uz tās bija rakstīts: “Saša Butļerovs – lielais ķīmiķis”. Pazemoja un apvainoja.
Pēc tam Aleksandrs Butļerovs kļuva par izcilu ķīmiķi. Veica daudzus atklājumus, kļuva pasaulslavens. Plāksnīte ar apvainojumu nostrādāja. Viņš bija lielisks ķīmiķis un fiziski ļoti spēcīgs, tik spēcīgs, ka reiz joka pēc no krāsns kruķa izlieca burtu B. Un viņa dzīve bija veiksmīga un laimīga. Cilvēki viņu mīlēja un cienīja.
Tā kā, lai raksta un runā, ko grib. Labam cilvēkam pats sliktākais pārvērtīsies tīrā zeltā un nesīs viņam laimi un veiksmi.
Kā reiz tas notika ar izcilo ķīmiķi Aleksandru Butļerovu, kurš draudzējās ar Mendeļejevu. Un viņiem bija nesaskaņas tikai vienā jautājumā – Mendeļejevam nepatika, ka Butļerovs tic mistikai. Taču viņam noteikti bija iemesls tai ticēt, ne tā? Mistika vai ne mistika, taču paradība noslēpumaina. Un šodien zinātnieki to apstiprina. Sliktais pārvēršas labajā, ja tici sev un pieliec pūles. Un bengālijas ugunis iemirdzas vēl spožāk par godu mūsu triumfam…

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Rūpējies, bet neraizējies!

mate-dels1

Reiz kāda sieviete vērsās pie Dieva. Viņas mugura bija rūpju saliekta, un uz muguras milzīgs salmu maiss.
— Tu esi nogurusi? – Dievs sāka uztraukties. – Noliec malā savu smago nastu, apsēdies un atpūties.
— Paldies, es tikai uz brītiņu, – atteicās sieviete. – Tikai pajautāšu un uzreiz došos atpakaļ! Savādāk, ja nu pēkšņi kaut kas slikts notiek? Nekad sev to nepiedošu!
— Ko tu sev nepiedosi?
— Ja ar manu bērnu kaut kas notiks. Es tieši atnācu par to tev palūgt. Dievs, lūdzu, glāb un sargā viņu!
— Es tikai to arī daru, – Dievs nopietni teica. – Vai gan es tev esmu devis iemeslu par to šaubīties?
— Nē, taču… Šajā dzīvē ir tik daudz visādu briesmu un pēkšņu pagriezienu! Viņš ir tadā vecumā, kad visu gribās pamēģināt, visur ielīst, pašapliecināties. Es ļoti baiļojos par to, ka viņam var kāja paslīdēt, kaut kas var notikt un viņam sāpēs, vai pat vēl trakāk!
Neko tur nepadarīsi, sasitīsies un nākamajā reizē būs uzmanīgāks, jo uz savas ādas būs izjutis to, ko nozīmē sāpes, – atbildēja Dievs. – Tā ir ļoti laba pieredze! Kāpēc tu gribi viņam to atņemt, neļaut iemācīties?
— Tāpēc, ka es viņu gribu pasargāt no sāpēm! – māte kaismīgi iesaucās. – Tu redzi, es visur nesu līdzi sev salmu maisu, lai paklātu tos tur, kur viņš var nokrist.

— Un tagad tu vēlies, lai es no visām pusēm viņu apkrautu ar salmiem? Labi. Skaties!

Un Dievs radīja milzu salmu kaudzi un iemeta to pasaulē. Tā, kā milzīgs valnis nogūla ap sievietes dēlu, nošķirot to no apkārtējas pasaules, no visiem kārdinājumiem, briesmām un, vienlaicīgi,  arī no dzīves.
Sieviete redzēja, ka dēls cenšas izlīst cauri salmu sienai, taču viņa pūles bija veltas. Viņš svaidījās, dusmojās, meģināja izrakties cauri sienai, taču nekas nesanāca. Taču tad, nezin kā pa rokai gadījās sērkociņi un viņš aizdedzināja salmus. Uzplaiksnīja liesmu mēles, un visu šo bildīti aizklāja dūmi.
— Dēliņ! – iekliedzās sieviete. – Dēliņ, es steidzos tev palīgā!
— Gribi ugunskuram piemest vēl nedaudz salmus? – jautāja Dievs.

— Ņem vērā: jo vairāk salmus paklās vecāki, jo lielāka būs vēlme izrauties. Ja tas neizdodas, cilvēks var sākt mērķtiecīgi sadedzināt sevi un savu dzīvi. Jo viņš taču nezin ne to, ko nozīmē sāpes, ne brīvība, ne brīva izvēle…. Tu domā, ka tas ir salmu maiss, taču patiesībā tas ir problēmu maiss. Tajā atrodas visas tās šausmas, kas tev pašai rādās, visas bailes, kas dzīvo tevī pašā. Viss, par ko tu domā un uztraucies, kļūst arvien lielāks un spēcīgāks, jo tu baro to ar savu enerģiju. Tieši tāpēc tava nasta ir tik smaga, tevī nav ne kripatiņas prieka un tu esi tik ļoti nogurusi…

– Tad sanāk, ka man par savu dēlu nav jarūpējas?! Un to man saki TU – DIEVS!?

– Rūpēties? – cik vien tīk. Bet raizēties tu nedrīksti. Es taču arī par viņu rūpējos. Ļauj man darīt manu darbu. Vienkārši netraucē man! Bet tas, kā es saprotu, ir ticības jautājums…
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ticēt neticamajam

1477713_859178820821102_2559133888433564967_n

Mīlestībā ne tikai var, bet arī vajag ticēt tam, kas sākotnēji šķiet neiespējams, neticams, neiedomājams un nepierādāms.
Mēs esam kļuvuši pārāk apdomīgi, piezemēti, pārāk stipri baidāmies kļūdīties. Bet, ja kļūdāmies, tad parāk ilgi nevaram sev piedot. Mēs pat neievērojam, kā no dzīves pazūd prieks un vieglums – vai tiešām drīz mēs lidosim tikai lidmašīnās?…
Elčins Sadarli “Viņa apaļās mājas stūris”
Tulkoja: Ginta FS

Pirms ej dievnamā, piedod

piedošana2

Piedošana kalpo tam, lai atlaistu savu neapmierinātību un tādā veidā atlaistu aizvainojumu. Tas notiek dabiskā veidā, vien jāapzinās, ka neapmierinātībai nav nekāda cita mērķa, kā vien pastiprināt melīgo pašapziņu.
Piedošana – tas ir par to, lai nepretotos dzīvei, tā ir atļauja dzīvei sevi izdzīvot caur tevi. Alternatīvas tam ir sāpes un ciešanas, un dažkārt arī fiziskas kaites, kuras ļoti spēcīgi traucē plūst dzīvības enerģijai.
Tieši tajā brīdī, kad tu pa īstam piedod, tu atgriez sev savu spēku no prāta. Nepiedošana ir pati prāta daba, tāpat kā prāta radītā viltus “es” daba, ego, kura nav spējīga izdzīvot bez konfliktiem un nesaskaņām. Prāts nevar piedot. Tikai tu vari. Tu kļūsti apzināts, tu ieej ķermenī, tu sajūti pasaules vibrācijas un mieru, kas nāk no Esības. Lūk, kāpec Jēzus teica: “Pirms ej dievnamā, piedod”.

Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”
Tulkoja; Ginta FS

Viņš ir it visur

koka buda4

Es zinu vienu no skaistākajiem stāstiem par dzen meistaru, kurš kādā aukstā ziemas naktī palūdza atļauju pārnakšņot dievnamā. Nakts bija ļoti auksta, un viņš stāvēja pie dievnama durvīm un drebēja. Sniga sniegs. Protams, garīdznieks viņu pažēloja un ielaida dievnamā, piekodinot: “Tu vari šeit palikt uz vienu nakti – šis ir dievnams, nevis šķūnis. No rīta tev nāksies aiziet.”

Nakts vidū garīdznieku pamodināja briesmīgs troksnis. Viņš izskrēja no savas celles un nevarēja noticēt tam, ko ieraudzīja: mūks sēdēja pie ugunskura pašā dievnama vidū – un nekur nebija redzama viena no Budas statujām.

Japānā Budas statujas izgreba no koka.
Garīdznieks jautāja: “Kur statuja?”
Mūks norādīja uz ugunskuru un teica: “Ir ļot auksti, un es ļoti salu”.
Garīdznieks iekliedzās: “Tu taču esi traks! Tu pats nesajēdz, ko esi izdarījis! Tā taču bija Budas statuja! Tu sadedzināji Budu!”
Meistars paskatījās uz gruzdošo ugunskuru, un ar koku pabikstīja karstās ogles.
Garīdznieks jautāja: “Ko tu dari?”
Meistars atbildēja: “Es cenšos atrast Budas kaulus.”
Garīdznieks iepleta acis un iekliedzās: “Tu patiešām esi traks! Tas taču bija koka Buda, tam nav kaulu!”
Meistars atbildēja: “Priekšā vēl gara nakts, kļūst arvien aukstāks. Kāpēc neatnest vēl pāris Budas?”
Protams, viņu nācās izraidīt no dievnama, jo šis cilvēks šķita pavisam bīstams.
Kad viņu grūda ārā pa durvīm, viņš jautāja: “Ko tu dari? – izmet uz ielas dzīvu Budu koka Budas dēļ? Dzīvais Buda tik daudz bija cietis, ka man bija jāizrāda žēlsirdība. Ja Buda būtu dzīvs, vinš noteikti darītu to pašu, ko es. Viņš pats būtu man atdevis visas statujas ugunskuram. Es  to zinu. Mana sirds zin, ka viņš būtu izdarījis to pašu, ko es!”
Bet kurš gan viņā klausījās? Viņu izmeta sniegā, un durvis aiz viņa aizslēdza.
No rīta, kad garīdznieks iznāca no dievnama, viņš ieraudzīja meistaru, kurš tupēja iepretim ceļa stabam, kura priekšā bija nolikti svaigi pļavas ziedi, un skaitīja lūgšanas.
Garīdznieks piegāja tam klāt un nikni jautāja: “Ko atkal tu dari? Pielūdz stabu?”

Meistars atbildēja: “Kad pienāk lūgšanu laiks, es visur radu savu paša Budu, tāpēc, ka tas man vienmēr ir blakus. Šis ceļa stabs tam ir tikpat noderīgs, kā tavi koka Budas dievnamā”.
Autors: Ošo
Tulkoja: Ginta FS

 

Man katru dienu — citas debesis

pjotrs mamonovs14

Kad pie manis atbrauc ciemos un saka: “Tālu gan jūs esat aizbraucis”, es jautāju: “Tālu no kā?”. Un cilvēks apstulbst. Tāpēc, ka es dzīvoju ciemā un man katra diena ir cita. Man katru dienu – citas debesis
No rīta piecelies, diena paskrien ātri un vakarā skaties un redzi – Dievs saveidojis tādus mākonīšus un šādus mākonīšus. Neko sev!!! Stāvi kā neprātīgs, skaties uz šīm zvaigznēm un domā: “Ak, mans Dievs, lūk, rīt nomiršu un ko es viņam teikšu?” Kā tajā lūgšanā teikts: ja ēna Tava ir tik skaista, tad kāds gan esi Tu Pats?

Reiz es ienācu mājā un domāju – ieslēgšu datoru, bet, izrādās, elektrības nav. Un es atrodos pilnīgā tumsā. Apgulieties pilnīgā tumsā, izslēdziet visus “pīkstuļus” un uzdodiet sev jautājumu: kas tu esi un kā tu dzīvo?
Autors: Pjotrs Mamonovs
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības trīs šķautnes

7433110-R3L8T8D-900-2288

Mums šķiet, it kā zinām, kas tas ir, mīlestība, un protam mīlēt. Bet patiesībā, ļoti bieži mēs protam tikai našķēties ar cilvēciskajām attiecībām. Mēs domājam, ka mīlam cilvēku, jo mums pret viņu ir maigas jūtas, tāpēc, ka mums ar viņu ir labi. Taču mīlestība ir kaut kas vairāk, prasīgāka un bieži vien traģiskāka.

Mīlestībai ir trīs šķautnes.
Pirmkārt, mīlošs cilvēks dod un grib dot. Taču, lai dotu, lai dotu pilnībā, nenodarot sāpes saņēmējam, ir jāprot dot.

Cik ļoti bieži notiek tā, ka mēs dodam ne aiz mīlestības, īstas, pašaizliedzīgas, dāsnas, bet gan tāpēc, ka tad, kad mēs dodam, mūsos aug savas nozīmības un lieluma sajūta. Mums šķiet, ka došana, tas ir viens no veidiem pašapliecināties, paradīt sev un citiem savu nozīmīgumu. Taču saņemt no cilvēka pie šādiem nosacījumiem ir ļoti sāpīgi.

Mīlestība tikai tad var dot, kad tā aizmirst par sevi.

No citas puses, mīlestībā ir jāprot saņemt, taču saņemt ļoti bieži ir vēl grūtāk, kā dot. Mēs visi zinām, cik mokoši sāpīgi ir saņemt un izjust labdarību no cilvēka, kuru mēs nemīlam vai necienam, tas ir pazemojoši un aizvainojoši. To mēs redzam bērnos: kad kāds, ko viņi nemīl, vai kura mīlestībai viņi netic, dod viņiem dāvanu. Viņiem ir vēlēšanās šo dāvanu saplēst, izmest, jo ir sajūta, ka kāds bradā pa viņu Dvēselēm.

Un, lūk, lai prastu dot un prastu saņemt ir nepieciešams, lai dodošā mīlestība būtu pašaizliedzīga, bet saņēmējs mīlētu to, kurš dod un bez nosacījumiem ticētu viņa mīlestībai.

Viens no redzamākajiem rietumu reliģiskajiem darbiniekiem Pols de Sen Vincents, sūtot kadu no savām mūķenēm palīdzet nabagiem, teica: “Atceries, tev būs vajadzīga visa tava mīlestība, uz kuru spējīga ir tava sirds, lai cilvēki varētu tev piedot tavus labos darbus.”
Bet pat tur, kur dot un ņemt nozīmē svētkus un prieku, ir vēl viena mīlestības šķautne, kuru mēs bieži aizmirstam. Tā ir spēja upurēties. Ne tajā nozīmē, kādā mēs par to parasti domājam: piemēram, kad cilvēks, kurš mīl otru ir gatavs otra labā stradāt, no kaut kā atteikties, lai otrs saņemtu, ko vēlējies. Nē, tā spēja upurēties, par kuru es runāju, ir stingrāka un attiecas uz kaut ko daudz iekšējāku. Tā slēpjas tajā, ka cilvēks, kurš otru mīl, ir gatavs paiet malā. Un tas ir ļoti svarīgi.

Bieži vien tā gadās ar vīru un sievu: viņi viens otru mīl stipri, maigi un priecīgi. Un viens no viņiem ir greizsirdīgs; ne tādā nozīmē, ka otram var būt kāds cits šobrīd, bet gan greizsirdīgs uz otra pagātni, . piemēram, bērnības draugi vai draudzenes tiek aizstumti kaut kur tālu pagātnes pārzīvojumos. Tam, kurš tik nepratīgi, negudri  mīl, gribētos, lai dzīve sāktos tikai no tā brīža, kad viņi iepazinās. Bet tas viss, kas bija pirms tam, visa dzīves, Dvēseles un attiecību bagātība, viņam šķiet bīstama: kaut kas, kas dzīvo mīļota cilvēka Dvēselē vēl bez viņa. Tāda pieeja ir ļoti bīstama: cilvēks nevar sākt dzīvot no dienas, kaut arī ļoti gaišas, kad satikās ar savu mīļoto. Viņam jādzīvo no pašas savas dzīves sākuma. Un mīlošajam ar lielu mīlestību un pietati ir jāpieņem pagātnes noslēpums kā noslēpums, jāsargā tas, jasaudzē un jāpieļauj, ka mīļotā cilvēka pagātnē ir bijušas tādas attiecības un tādi notikumi, kuros viņš pats nav bijis līdzdalīgs. Un te sākas tā šķautne, kuru var nosaukt par ticības lauku: ne tikai ticības Dievam, bet arī viena cilveka ticības otram.

Autors: Metropolīts Antonijs Surožskijs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS