Ja vien es sevi mīlētu

milet sevi1

Bībelē teikts: “Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”. Kad mēs sākam iet izaugsmes ceļu, nonākam pie daudz dziļākas šīs frāzes izpratnes, saprotam, cik ļoti tas vajadzīgs, lai veidotu jebkuras tuvas attiecības.

It kā pavisam vienkārša frāze un tās jēga – acīmredzama, taču…
Kas tad ir šis “mīlēt sevi”? Vai mēs varam kādam citam ko dot, ja vispār nezinām, par ko ir runa?
Vai mēs zinām, ko  nozīmē pa īstam sevi mīlēt? Ne tāpēc, lai izrādītos publikai vai kādam kaut ko pierādītu – viņi vēl mani atcerēsies! Viņš sapratīs, ko zaudējis!…. Bet dziļi un patiesi, pati sev.
Pat tad, ja esi viena mājās – viena pret vienu?

Ko nozīmē – mīlēt sevi?

Mūsdienu kultūra un psihologi visu laiku atkārto: sevi vajag iemīlēt, dzīvot sev. Reklāma kliedz: tu taču esi to pelnījusi!…

Mēs cenšamies, cenšamies, cik spēka, taču kaut kā nesanāk…
Un rokas nolaižas – ko darīt?

Ir zināms apgalvojums: neviens tevi neiemīlēs vairāk par to, kā tu mīli sevi…

Un mūsu kultūrai ar totālu mīlestības deficītu un karstas vēlmes izdzīvot par jebkuru cenu, un pa pilītei izspiest to no citiem – tā kļūst par patiesi īstu problēmu.

Mīliet mani! Apbrīnojiet mani! Ticiet man! Varbūt tad es pati sev noticēšu…

Taču nogurušo acu izteiksmi nepaslēpsi – ne ar dārgu apģērbu, ne dārgām saulesbrillēm.

*** Skaties, pa ielu iet meitene. Skaista, lepna, klabina augstajiem modernu kurpju papēdīšiem, dārgu smaržu aromāta ieskauta. Viņa eleganti atmet matus – dārga meistara veidota stilīga frizūra, un viņas skatiens it kā no augšas nomēra apkārtējos. Nedod Dievs, kādam garāmgājējam viņu uzrunāt, pacensties iepazīties, to darīt varētu tikai trakais….

Reiz man arī gribējās tādai kļūt – lai “viņiem visiem” kaut ko pierādītu….

Vai viņa ir laimīga? No kā slēpjas aiz sava tēla spožajām bruņām? No kā bēg? Droši vien no tās maziņās meitenes, kuru ļoti aizvainoja, ievainoja, sāpināja… Un tagad viņa visiem ir aizvērta un nevienu nelaiž sev klāt.

*** Vēl kāda bildīte. Pa to pašu ielu soļo meitene. No skata pavisam parasta, bez Gucci un Versace, iet un  smaida – patiesi, no sirds. Viņas acis mirdz laimē un tajās atspoguļojas dzīva interese par visu – tāda sajūta, ka brīnumi un pārsteigumi viņu sagaida ik uz soļa.

Un viņa priecājas par katru sīkumu – saules stariņu, zilajām debesīm, garām lidojošajiem baložiem, ūdens šļakatām strūklakā, kas nejauši apšļaksta viņas seju, populāru dziesmiņu, kas atskan no garāmbraucošas mašīnas.

Viņa ir atvērta un laimīga un acis nevilšus viņu pavada, gribas doties viņai līdz, lai kopā atminētu viņas labā garastāvokļa noslēpumu.

Bet viņas noslēpums ir gaužām vienkāršs. Viņa ir laimīga tāpec, ka mīl sevi un pieņem sevi it visos stāvokļos, un pasaule kā spogulis viņai atspoguļo šo mīlestību un pieņemšanu.

Kad esi laimīga, mīli  un cieni sevi, tev negribas spēlēt publikai, tev nevajag  nevienam neko pierādīt… Ja ir kaut kā savādāk, tātad tur kaut kas nav kartībā.

Protams, visas saknes tradicionāli stiepjas tālu – bērnībā.

Es bieži vien no savas mammas dzirdēju, ka esmu drausmīgā egoiste. Gribu, lai vienmēr viss būtu tā, kā es to vēlos (kas pilnībā arī atbilst patiesībai).

Godīgi sakot, es domāju, ka sen to visu jau esmu pardzīvojusi, taču nē. Nesen klausījos Ruslana Naruševča lekciju, kurā viņš runā par to, ka sieviete vienkārši pēc savas dabas NEVAR būt egoiste. Viņa ir radīta pavisam savādāk, no mīlestības, padevības un kalpošanas. Viņa saņem laimes sajūtu tāpēc, lai tūliņ dotos un dalītos tajā ar sev mīļiem cilvēkiem, ar apkārtējiem, ar visu pasauli. 

*** Lūk, iedomājies situāciju. Tu esi uzzinājusi kādas priecīgas ziņas, vai ir noticis kaut kas patiesi labs. Tu sēdi un klusē, baudot šo vērtīgo sajūtu? Neticu! Esmu pārliecināta, ka sajūsmā uzreiz apzvani visus, ar ko vien vēlies padalīties priecīgās ziņās – mammu, 10 draudzenes, kaimiņienes. Tikai tāpēc, ka tev ir ļoti labi, tāpēc, ka šo laimes enerģiju nav iespējams paturēt sevī.

Un tad, kad klausījos šo lekciju, es raudāju…

Raudāju tāpēc, ka klusiņām pieskāros šim brīnumainajam stāvoklim – mīlestībai pret sevi, kuru tik daudzus gadus biju klusinājusi, uzskatīdama, ka neesmu tā cienīga.

Man bija tik ļoti sāpīgi to apzināties, ka gribējās visu, kas apkārt saspārdīt, izmētāt, saplēst sīkos gabaliņos.

Šis milzīgais resurss tik ilgi bija manī dzīvojis un es to apspiedu “līdz brīdim, kamēr dzīvē nesasniegšu ko nozīmīgu, piemēram, kļūšu par Krievijas Prezidenti, vai sliktākajā gadījumā par vadītāju kompānijā ar 1000 darbinieku štatu. Lūk, tad beidzot mani tuvinieki varēs ar mani lepoties, un es būšu cienīga mīlēt un cienīt sevi…”

It kā mani nevarētu mīlēt vienkārši tāpat vien, par to, ka es esmu…. Brrrr…. Kā atceros šo savu stāvokli….

Meitu mammas, lūdzu atcerieties: meitene NEVAR būt egoiste!
Viņa vienkārši ar savu uzvedību pieprasa jūsu mīlestību, uzmanību un viņas pilnības un dievišķās dabas atzīšanu.

Un nevajag viņai nemaz tik daudz – maigus apskāvienus, mīļus vārdus, uzslavas.
Bet viss parējais ir tikai to atvasinājumi, kad jūs nespējat to dot….

Un tas, ka dažkārt mums nav resursu, lai savai meitai dotu mīlestību, absolūti nav viņas problēma.

Un nevajag par to viņu sodīt, apsaukt. Labāk beidzot sāciet nodarboties ar sevi un iemācieties mīlēt sevi.

Kā tas ir – mīlēt sevi?

Ko mēs darām tā cilvēka labā, kuru mīlam? Pareizi, mēs par viņu rūpējamies – sakam viņam laipnus vārdus, pērkam dāvanas, barojam ar labu ēdienu, lutinām, dažkārt izdabājam arī viņa mazajām kaprīzēm….

Un tas notiek biežāk kā reizi mēnesī – pretējā gadījumā tas ir neveikls kukulis, lai nogludinātu savu vainu, bet, ja katru dienu. Daudzas reizes dienā…

Un te nu var palīdzēt lieliska prakse, kuru man ieteica Gopali (pateicos tev par to no visas sirds).

Ja es sevi mīlētu…

*** Ja es sevi mīlētu, vai vilktu šo kleitu? Ierastu, ērtu, bezformīgu un visu tādos aizdomīgos savēlušos bumbulīšos? Es staigātu pa māju vecā, izbalējušā, pleķainā halātā?

*** Vai es izterētu naudu, kas nolikta manikīram, lai nopirktu produktus, jo mājās “nav ko ēst” (lasi, ne visi velas ēst to, kas mājas gatavots).

*** Ja es sevi mīlētu, es strādātu nemīlamā darbā, kurā mani neuzskata par neko, un jau 3 gadus atliek apsolīto paaugstinājumu amatā?

*** Ja es sevi mīlētu, vai es no veikala stieptu pilnus, līdz zemei nokārušos maisus ar produktiem?
*** Ja es sevi mīlētu, vai es katru dienu klausītos paziņas žēlabās par dzīvi, valsti? Vai arī mierīgi nomainītu sarunas tēmu?

*** Vai es gaidītu tā vīrieša zvanu, kurš mani neciena, pastāvīgi man melo un dotu vēl vienu iespēju cilvēkam, kurš man dara tikai sāpes?

*** Vai es pusdienās ēstu ātrās uzkodas vai snikerus, vai tomēr pagatavotu sev kaut ko vērtīgu, veselīgu un garšīgu?

*** Vai es komunicētu ar savu draudzeni, kura man aiz muguras runā riebeklības par mani un manu vīru?

*** Un, beidzot, vai es atļautu citiem manā vietā lemt, ko man mīlēt, ar ko tikties, kā ģērbties un kam terēt savu brīvo laiku un naudu – ja es sevi mīlētu?

Tas taču ir tik vienkāršs jautājums…. Taču, cik ļoti svarīga ir atbilde uz to! Cik spēka un enerģijas tā dod! Šī vienkāršā frāze var izmainīt visu tavu dzīvi. Pamēģini, tev noteikti patiks!

Nākamo reizi, kad kāds tev palūgs izdarīt kaut ko, kas tev nepatīk un nav vajadzīgs, vai arī tu skumji veikalā novērsīsies no sev iepatikušās jaciņas tikai tāpēc, ka bērnam vajadzīgs piektais pēc kārtas apavu pāris, vai arī līdz naktij berzīsi dzīvoklī grīdu, tā vietā, lai pasēdētu un palasītu savu miļāko grāmatu, tu sev pajautā, kā es šajā situācijā rīkotos, ja mīlētu sevi?

Sakumā tas būs jocīgi, neierasti, iespējams, pat sāpīgi. Bet viss ir labojams.

Uzdrošināsies mēģināt? Vai arī turpināsi “pelnīt” mīlestību?

Protams, ir bail, kā uz šo mūsu jauno “stāvokli” reaģēs tuvinieki.
Viņi reaģēs normāli, ja tas nāks no tevis, ne demonstrējot, bet no sirds, ne tāpec, ka atkal kaut ko vēlies pierādīt. Un viņi vēl vairāk sāks tevi cienīt un mīlēt. Tu redzēsi!

Viņiem nebūs citas izejas, jo pasaule taču ir liels spogulis.

Ja tu iekšēji esi gatava sevi iemīlēt un pieņemt, tevi iemīlēs un pieņems arī citi. Tāpēc, ka tas notiks dabiski, organiski, tā, kā tam jābūt dabā.

Mēs visi esam Dieva bērni un katrā no mums dzīvo daļiņa Radītāja. Katrs no mums ir pelnījis mīlestību, mīlēt un būt mīlēts.

Bet viss sākas no ATĻAUJAS sev mīlēt sevi, mīlēt pa īstam, neatkarīgi ne no kādiem ārējiem apstākļiem.

Un tikai, iemīlot sevi, mēs spēsim pa īstam iemīlēt mūsu tuvākos, palīdzēt viņiem kļūt laimīgākiem, dalīties savā mīlestībā ar pasauli.

Es no sirds mums visiem novēlu sākt macīties sevi mīlēt – jau šodien! Beidzot izdarīt kaut ko savā labā – to, ko ir gribējies jau sen, bet visu laiku kaut kādu iemeslu dēļ tas ir palicis nerealizēts. Varbūt tas ir kāds sīkums – apēst garšīgu saldējumu vai nopirkt TO skaisto kleitu…. Vai nolikt malā apnikušo macību grāmatu un beidzot izlasīt romānu….. Un, kas zin, kads brīnums notiks tava dzīvē!
Autors: Tamāra Arhipova
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Lāstu var pārvērst par svētību

 

brinumsvecites

Lāstu var pārvērst par svētību. Malediktu par benediktu, tā uzskatīja viduslaiku filosofi-mistiķi (Maledictus – nolādētais, benedictus – slavēts). Un tad apvainojumi un pazemojumi kļūs par varena ceļa un lielas laimes sākumu.

Krievu ķīmiķis Aleksandrs Butļerovs (1828 – 1886) piedzima nelaimē. Viņa māte nomira nedēļu pēc dzemdībām; pēc tam viņš saslima ar tīfu, arī viņa tēvs ar to inficējās un nomira. Bāreni atdeva ģimnāzijas pansijā, lai viņš mācītos. Bet tur notika, lūk, kas: puika meistaroja bengālijas ugunis un netīšām izraisīja ugunsgrēku. Gandrīz nodedzināja visu pansiju. Viņu bargi sodīja – tajā laikā tā darīja. Iesēdināja karcerī, baroja ar maizi un ūdeni, bet pusdienās izveda kopējā ēdnīcā ar kaklā uzkarinātu plāksnīti. Uz tās bija rakstīts: “Saša Butļerovs – lielais ķīmiķis”. Pazemoja un apvainoja.
Pēc tam Aleksandrs Butļerovs kļuva par izcilu ķīmiķi. Veica daudzus atklājumus, kļuva pasaulslavens. Plāksnīte ar apvainojumu nostrādāja. Viņš bija lielisks ķīmiķis un fiziski ļoti spēcīgs, tik spēcīgs, ka reiz joka pēc no krāsns kruķa izlieca burtu B. Un viņa dzīve bija veiksmīga un laimīga. Cilvēki viņu mīlēja un cienīja.
Tā kā, lai raksta un runā, ko grib. Labam cilvēkam pats sliktākais pārvērtīsies tīrā zeltā un nesīs viņam laimi un veiksmi.
Kā reiz tas notika ar izcilo ķīmiķi Aleksandru Butļerovu, kurš draudzējās ar Mendeļejevu. Un viņiem bija nesaskaņas tikai vienā jautājumā – Mendeļejevam nepatika, ka Butļerovs tic mistikai. Taču viņam noteikti bija iemesls tai ticēt, ne tā? Mistika vai ne mistika, taču paradība noslēpumaina. Un šodien zinātnieki to apstiprina. Sliktais pārvēršas labajā, ja tici sev un pieliec pūles. Un bengālijas ugunis iemirdzas vēl spožāk par godu mūsu triumfam…

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Rūpējies, bet neraizējies!

mate-dels1

Reiz kāda sieviete vērsās pie Dieva. Viņas mugura bija rūpju saliekta, un uz muguras milzīgs salmu maiss.
— Tu esi nogurusi? – Dievs sāka uztraukties. – Noliec malā savu smago nastu, apsēdies un atpūties.
— Paldies, es tikai uz brītiņu, – atteicās sieviete. – Tikai pajautāšu un uzreiz došos atpakaļ! Savādāk, ja nu pēkšņi kaut kas slikts notiek? Nekad sev to nepiedošu!
— Ko tu sev nepiedosi?
— Ja ar manu bērnu kaut kas notiks. Es tieši atnācu par to tev palūgt. Dievs, lūdzu, glāb un sargā viņu!
— Es tikai to arī daru, – Dievs nopietni teica. – Vai gan es tev esmu devis iemeslu par to šaubīties?
— Nē, taču… Šajā dzīvē ir tik daudz visādu briesmu un pēkšņu pagriezienu! Viņš ir tadā vecumā, kad visu gribās pamēģināt, visur ielīst, pašapliecināties. Es ļoti baiļojos par to, ka viņam var kāja paslīdēt, kaut kas var notikt un viņam sāpēs, vai pat vēl trakāk!
Neko tur nepadarīsi, sasitīsies un nākamajā reizē būs uzmanīgāks, jo uz savas ādas būs izjutis to, ko nozīmē sāpes, – atbildēja Dievs. – Tā ir ļoti laba pieredze! Kāpēc tu gribi viņam to atņemt, neļaut iemācīties?
— Tāpēc, ka es viņu gribu pasargāt no sāpēm! – māte kaismīgi iesaucās. – Tu redzi, es visur nesu līdzi sev salmu maisu, lai paklātu tos tur, kur viņš var nokrist.

— Un tagad tu vēlies, lai es no visām pusēm viņu apkrautu ar salmiem? Labi. Skaties!

Un Dievs radīja milzu salmu kaudzi un iemeta to pasaulē. Tā, kā milzīgs valnis nogūla ap sievietes dēlu, nošķirot to no apkārtējas pasaules, no visiem kārdinājumiem, briesmām un, vienlaicīgi,  arī no dzīves.
Sieviete redzēja, ka dēls cenšas izlīst cauri salmu sienai, taču viņa pūles bija veltas. Viņš svaidījās, dusmojās, meģināja izrakties cauri sienai, taču nekas nesanāca. Taču tad, nezin kā pa rokai gadījās sērkociņi un viņš aizdedzināja salmus. Uzplaiksnīja liesmu mēles, un visu šo bildīti aizklāja dūmi.
— Dēliņ! – iekliedzās sieviete. – Dēliņ, es steidzos tev palīgā!
— Gribi ugunskuram piemest vēl nedaudz salmus? – jautāja Dievs.

— Ņem vērā: jo vairāk salmus paklās vecāki, jo lielāka būs vēlme izrauties. Ja tas neizdodas, cilvēks var sākt mērķtiecīgi sadedzināt sevi un savu dzīvi. Jo viņš taču nezin ne to, ko nozīmē sāpes, ne brīvība, ne brīva izvēle…. Tu domā, ka tas ir salmu maiss, taču patiesībā tas ir problēmu maiss. Tajā atrodas visas tās šausmas, kas tev pašai rādās, visas bailes, kas dzīvo tevī pašā. Viss, par ko tu domā un uztraucies, kļūst arvien lielāks un spēcīgāks, jo tu baro to ar savu enerģiju. Tieši tāpēc tava nasta ir tik smaga, tevī nav ne kripatiņas prieka un tu esi tik ļoti nogurusi…

– Tad sanāk, ka man par savu dēlu nav jarūpējas?! Un to man saki TU – DIEVS!?

– Rūpēties? – cik vien tīk. Bet raizēties tu nedrīksti. Es taču arī par viņu rūpējos. Ļauj man darīt manu darbu. Vienkārši netraucē man! Bet tas, kā es saprotu, ir ticības jautājums…
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ticēt neticamajam

1477713_859178820821102_2559133888433564967_n

Mīlestībā ne tikai var, bet arī vajag ticēt tam, kas sākotnēji šķiet neiespējams, neticams, neiedomājams un nepierādāms.
Mēs esam kļuvuši pārāk apdomīgi, piezemēti, pārāk stipri baidāmies kļūdīties. Bet, ja kļūdāmies, tad parāk ilgi nevaram sev piedot. Mēs pat neievērojam, kā no dzīves pazūd prieks un vieglums – vai tiešām drīz mēs lidosim tikai lidmašīnās?…
Elčins Sadarli “Viņa apaļās mājas stūris”
Tulkoja: Ginta FS

Pirms ej dievnamā, piedod

piedošana2

Piedošana kalpo tam, lai atlaistu savu neapmierinātību un tādā veidā atlaistu aizvainojumu. Tas notiek dabiskā veidā, vien jāapzinās, ka neapmierinātībai nav nekāda cita mērķa, kā vien pastiprināt melīgo pašapziņu.
Piedošana – tas ir par to, lai nepretotos dzīvei, tā ir atļauja dzīvei sevi izdzīvot caur tevi. Alternatīvas tam ir sāpes un ciešanas, un dažkārt arī fiziskas kaites, kuras ļoti spēcīgi traucē plūst dzīvības enerģijai.
Tieši tajā brīdī, kad tu pa īstam piedod, tu atgriez sev savu spēku no prāta. Nepiedošana ir pati prāta daba, tāpat kā prāta radītā viltus “es” daba, ego, kura nav spējīga izdzīvot bez konfliktiem un nesaskaņām. Prāts nevar piedot. Tikai tu vari. Tu kļūsti apzināts, tu ieej ķermenī, tu sajūti pasaules vibrācijas un mieru, kas nāk no Esības. Lūk, kāpec Jēzus teica: “Pirms ej dievnamā, piedod”.

Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”
Tulkoja; Ginta FS

Viņš ir it visur

koka buda4

Es zinu vienu no skaistākajiem stāstiem par dzen meistaru, kurš kādā aukstā ziemas naktī palūdza atļauju pārnakšņot dievnamā. Nakts bija ļoti auksta, un viņš stāvēja pie dievnama durvīm un drebēja. Sniga sniegs. Protams, garīdznieks viņu pažēloja un ielaida dievnamā, piekodinot: “Tu vari šeit palikt uz vienu nakti – šis ir dievnams, nevis šķūnis. No rīta tev nāksies aiziet.”

Nakts vidū garīdznieku pamodināja briesmīgs troksnis. Viņš izskrēja no savas celles un nevarēja noticēt tam, ko ieraudzīja: mūks sēdēja pie ugunskura pašā dievnama vidū – un nekur nebija redzama viena no Budas statujām.

Japānā Budas statujas izgreba no koka.
Garīdznieks jautāja: “Kur statuja?”
Mūks norādīja uz ugunskuru un teica: “Ir ļot auksti, un es ļoti salu”.
Garīdznieks iekliedzās: “Tu taču esi traks! Tu pats nesajēdz, ko esi izdarījis! Tā taču bija Budas statuja! Tu sadedzināji Budu!”
Meistars paskatījās uz gruzdošo ugunskuru, un ar koku pabikstīja karstās ogles.
Garīdznieks jautāja: “Ko tu dari?”
Meistars atbildēja: “Es cenšos atrast Budas kaulus.”
Garīdznieks iepleta acis un iekliedzās: “Tu patiešām esi traks! Tas taču bija koka Buda, tam nav kaulu!”
Meistars atbildēja: “Priekšā vēl gara nakts, kļūst arvien aukstāks. Kāpēc neatnest vēl pāris Budas?”
Protams, viņu nācās izraidīt no dievnama, jo šis cilvēks šķita pavisam bīstams.
Kad viņu grūda ārā pa durvīm, viņš jautāja: “Ko tu dari? – izmet uz ielas dzīvu Budu koka Budas dēļ? Dzīvais Buda tik daudz bija cietis, ka man bija jāizrāda žēlsirdība. Ja Buda būtu dzīvs, vinš noteikti darītu to pašu, ko es. Viņš pats būtu man atdevis visas statujas ugunskuram. Es  to zinu. Mana sirds zin, ka viņš būtu izdarījis to pašu, ko es!”
Bet kurš gan viņā klausījās? Viņu izmeta sniegā, un durvis aiz viņa aizslēdza.
No rīta, kad garīdznieks iznāca no dievnama, viņš ieraudzīja meistaru, kurš tupēja iepretim ceļa stabam, kura priekšā bija nolikti svaigi pļavas ziedi, un skaitīja lūgšanas.
Garīdznieks piegāja tam klāt un nikni jautāja: “Ko atkal tu dari? Pielūdz stabu?”

Meistars atbildēja: “Kad pienāk lūgšanu laiks, es visur radu savu paša Budu, tāpēc, ka tas man vienmēr ir blakus. Šis ceļa stabs tam ir tikpat noderīgs, kā tavi koka Budas dievnamā”.
Autors: Ošo
Tulkoja: Ginta FS

 

Man katru dienu — citas debesis

pjotrs mamonovs14

Kad pie manis atbrauc ciemos un saka: “Tālu gan jūs esat aizbraucis”, es jautāju: “Tālu no kā?”. Un cilvēks apstulbst. Tāpēc, ka es dzīvoju ciemā un man katra diena ir cita. Man katru dienu – citas debesis
No rīta piecelies, diena paskrien ātri un vakarā skaties un redzi – Dievs saveidojis tādus mākonīšus un šādus mākonīšus. Neko sev!!! Stāvi kā neprātīgs, skaties uz šīm zvaigznēm un domā: “Ak, mans Dievs, lūk, rīt nomiršu un ko es viņam teikšu?” Kā tajā lūgšanā teikts: ja ēna Tava ir tik skaista, tad kāds gan esi Tu Pats?

Reiz es ienācu mājā un domāju – ieslēgšu datoru, bet, izrādās, elektrības nav. Un es atrodos pilnīgā tumsā. Apgulieties pilnīgā tumsā, izslēdziet visus “pīkstuļus” un uzdodiet sev jautājumu: kas tu esi un kā tu dzīvo?
Autors: Pjotrs Mamonovs
Tulkoja: Ginta FS