Tas būs tāds, kādu tu to redzi

Domāt par slikto, tas ir tāpat kā sapņot par nepatikšanām. Tā ir veidots cilvēka smalkais ķermenis, psihe, zemapziņa, kam nu kā ierastāk.

Ja tu pastāvīgi baidīsies no tā, ka tevi krāps, apmānīs, nodos, ar to pašu tu ēterā radīsi nākotnes ainu, tādu, kādu tu to redzi. Tā ir tavas subjektīvās realitātes programmēšana.

Domā par labo!

Neskaitāmie eksperimenti, tajā skaitā arī zinātniskie, ir pierādījuši to, ka, ja tu domāsi labu par savu vīru/sievu, domāsi, ka šis cilvēks ir tev uzticīgs, mīlošs, rūpīgs utt., viņš noteikti tāds arī būs.
Iespējams, tagad viņš pieļauj kļūdas un dažkārt uzvedas ne īpaši cienīgi, taču tava ticība viņam palīdzēs izmainīt arī viņa zemapziņu.

Atceries, kas ir vārdots ūdens? Kad “vecmāmiņa” vārdoja ūdeni un deva to dzert slimajam, tas drīz vien sāka atlabt pat vissmagākajos gadījumos.
“Vārdo” visu – ūdeni, telpu, māju, vīraku, sveces… visu! Lai tavs mīļotais cilvēks atrodas tava pozitīvisma, tavas ticības, tavas mīlestības apskāvienos!
Tavi ārējie vārdi (runa) un iekšējie (domas) ir spējīgi mainīt tavu realitāti, tavu apziņu, tavus tuvos.Tam vajag ticēt un rīkoties pozitīvu nolūku vadītam.

Sapņo tieši par to, ko tu patiesi vēlies, pat tad, ja tev tas šķiet kaut kas neiespējams. Padari savus sapņus par tava mīļotā cilvēka labajām īpašībām par ikdienas praksi un negaidi vilšanos, nenolaid rokas, jo šajā pasaulē ar ticību un mīlestību sirdī viss ir iespējams!

Protams, tas prasīs laiku, tāpēc neatlaidība tev būs vajadzīga. 
Vajadzīga būs ticība un līdzcietība.
Esi laimīgs kopā ar saviem mīļajiem!

Autors: Hanna Savarska
Foto: Artem Beliaikin
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss noteikti sakārtosies

Laiku pa laikam tu pieļausi kļūdas, tas ir neizbēgami. Dažkart šīs kļūdas būs loti nopietnas, pats galvenais saprast, ko tev tās māca. Nav nekā briesmīga tajā, ka esi nokritis, bet galvenais, ka piecēlies tu pakāpies divas pēdas augstāk.
Dažkārt liktenis tevi aizsūtīs tālu no mājām, iespējams, tu nespēsi pateikt, kur ir tavas īstās mājas, taču tās vienmēr būs – tā nav tikai vienkārši vieta, tā ir vieta, kurp sauc tevi sirds. Savā ceļā tu zaudēsi vienus draugus un iegūsi jaunus, tas ir sāpīgi, taču tur neko nevar darīt. Tu mainīsies, viņi arī, tāpēc, ka dzīve ir mūžīgas pārmaiņas. Dažkārt viņiem būs jāizvēlas savs ceļš, kas nesakritīs ar tavējo, tāpēc pieņem viņus tādus, kādi tie ir un atceries viņus tādus, kādi tie bija.
Lūk, arī viss, ja nu vienīgi… ES TICU, es patiešām ticu, ka agri vai vēlu, lai kas arī notiktu, viss noteikti sakārtosies. Jā, medz būt grūti, mēs ciešam, mēs zaudējam savus tuvos, šis ceļš nevar būt viegls, bet tam arī nav jābūt vieglam. Taču galu galā, ja tu paliec uzticīgs tam, kam tici, viss nokārtojas. Vienmēr esi gatavs cīnīties par to, kam tici, un nav svarīgi, tūkstotis vai tikai viens cilvēks atbalsta tevi šaja ticībā, nav svarīgi, pat tad, ja savā ticībā esi pavisam viens – cīnies par savu ticību!

© Čaks Palaņiks “Šūpuļdziesma”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvo un neraizējies

Tev ir tik daudz seju. Iekšienē tu domā vienu, ārpusē tu paud ko pavisam citu. Tu neesi organiski viens vesels.

Atslābsti un sagrauj to stingumu, ko tevī radījusi sabiedrība. Runā tikai to, ko domā. Rīkojies atbilstoši savai spontanitātei un nedomā par sekām. Šī dzīve ir maza un to nevajag saindēt ar pārdomām par sekām šeit un tur – citā pasaulē.

Cilvēkam vajag dzīvot totāli, intensīvi, priecīgi un kā atvērtai grāmatai, kas pieejama ikvienam, kurš to vēlas lasīt. Protams, tavs vārds nebūs izlasāms vēstures grāmatās. Taču kāda jēga vēlēties, lai tas tur būtu?

Dzīvo un neraizējies par to, atcerēsies tevi vai neatcerēsies – ja raizēsies par to, tas padarīs tevi nedzīvu. Miljardiem cilvēku ir dzīvojuši uz šīs zemes un mēs pat nezinām viņu visu vārdus. Pieņem šo vienkāršo patiesību – tu šeit esi tikai uz dažām dienām, pec tam tevis vairs nebūs. Šīs dažas dienas nevajadzētu tērēt liekulībai un bailēm. Par šīm dažām dienām ir jāpriecājas.

Neviens neko nezin par nākotni. Tava paradīze, tava elle un Dievs ir pati lielākā hipotēze. Vienīgais, kas ir tavās rokās, ir tava dzīve – padari to pēc iespējas bagātīgāku.

OŠO “Tuvība. Uzticēšanās sev un otram”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lietus vienalga būs, tikai jāsagaida

lisa aisato2

Ir tādas zivtiņas –
kad ūdenstilpne izžūst, tās ierokas dūņās. Un pacietīgi gaida – kad nolīs svētīts lietus.
Neviens jau nesola, ka lietus būs. Bet viņas gaida – sastingušas, lai lieki netērētu savus resursus. Lai neiztērētu pārak daudz vērtīgās enerģijas. Lai izdzīvotu un sagaidītu.

Tāpat arī cilvēki, kuri pazaudējuši mīlestību, – viņi tumsā sastinguši kaut kā dzīvo. Cenšas mazāk elpot, mazāk kustēties, mazāk runāt – tikai par darbu. Tikai nepieciešamo. Arī viņi gaida, kaut gan neviens viņiem nav apsolījis, ka mīlestība atnāks. Un viņi jau arī necer – lai cerētu, arī ir vajadzīgs resurss un spēka patēriņš. Vienkarši, šādi izdzīvo. Pretējā gadījumā nosmaks un aizies bojā starp svešiem vienaldzīgiem cilvēkiem…

Un paiet gads pēc gada. Un spēka paliek arvien mazāk, bet dūņas kļūst arvien sausākas. Un vecums, šis nolādētais vecums, kurš vienalga paliek lielāks un lielāks… Bet pēc tam nāk dāsns tropiskais lietus.
Lietus gāzes, svētītais ūdens līst nepārtrauktā straumē. Un piepilda ūdenstilpni; un atkal var peldēt, izplešot spuras. Atkal var dzīvot. Un atnāk mīlestība – tik pēkšņi, varenā straumē.

Un cilvēks izrāpjas no savas bedres, no savas paslēptuves; atlicis pavisam nedaudz spēka, pavisam nedaudz elpas. Taču ūdenstilpni piepilda ūdens. Un cilvēks atdzīvojas – cik reižu šo esmu redzējusi. Un atkal dzīvo, elpo pilnu krūti, un atkal ir spēka pilns un idejām piepildīts. Bet viņam blakus – otrs cilvēks.

Lūk, arī viss, kas dzīvei vajadzīgs – mīlestība un otrs cilvēks. Lietus vienalga atnāks, vienkārši jāsagaida. Un ticēt – ticēt vajag, mēs taču neesam zivis. Taču arī viņas, iespējams, tic – un pēc tam izdzīvo…
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ilustrācija: Lisa Aisato
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru

Iemācīties būt laimīgam…

117070578_1519463084924518_673196895029082556_o

Man ļoti patīk, ka cilvēki prot novērtēt vienkāršās dzīves burvību, neuzskatot, ka obligāti jātiecas uz kaut ko pārpasaulīgu…
Un kā tad tas vienkāršais, cilvēciskais, ikdienišķais, bez kā ir tik grūti izdzīvot ikdienas kņadā?…
Piemēram, tu mīli ar roku malt kafiju, baz jebkādām mūsdienīgām ierīcēm, bet vienkārši pagriežot koka kafijas dzirnaviņu rokturi, pēc tam izvelkot atvilknīti un ieelpojot svaigi maltas kafijas aromātu, no kura uzsprāgst laimes molekulas galvā?…

Mīli visvienkāršākos no visiem salātiem – kad lielā bļodā krīt lieli nogatavojušos tomātu gabali, kraukšķīgas gurķa šķēles, rupja sāls un bagātīgi ar rokām saplūkāti zaļumi, bet pa virsu grieķu olīvu eļļa?…

Mīli no tostera augstu uzlidojošas karstas maizes šķēles?…
Svaigas veļas gurkstēšanu?…
Vai gaisīgus tīrus aizkarus, kas nolaižas priekšā svaigi nomazgātiem logiem?…
Mīļotās kafijas tasītes un spilgtas tējkannas?…
Ilgas tējas dzeršanas un gardas vakariņas dvēseli samīļojošas mūzikas pavadījumā?…
Siltas dušas strūklu un milzīgus dvieļus?…
Durvis, kuras atveras, kad nozvanījis melodiskais durvju zvans, un pa kurām ienāk VIENMĒR gaidīti cilvēki?…
Un pašas dzīves elpu, kuru tik ļoti gribās turpināt, neskatoties ne uz ko…
Jebkurā vecumā un stāvoklī…
Bez briesmīgām domām par to, ka cilvēki kļūst par atstumtajiem pēc neilga izbrauciena jaunības dienu atmiņās….
Ar mīlestību…
Ar cerību…
Ar ticību…
Vienkārši tāpat…
Mani Mīļie, dzīvojiet ar prieku par mirkļiem un sajūtām…
Un neklausieties nevienā, kurš cenšas pārliecināt jūs par to, ka tas nav iespējams, vai arī to, ka šo jums iemācīs kads cits, tikai ne jūs paši…
Guru neeksistē…
Eksistē cilvēki, kuri ir iemācījušies būt laimīgi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavi cilvēki

1423831259-01-3

Lūk, kāpēc Visums tevi saved kopā ar noteiktiem cilvēkiem, bet pēc tam tos atlaiž.

Piekrīti, ka dažkārt ir ļoti grūti izskaidrot, kāpēc tu kaut jūti pret kādu noteiktu cilvēku? Kāpēc ar vieniem cilvēkiem tevī notiek kaut kāds “knikšķis”, kāpēc pēkšņi tu ar svešu cilvēku sajūti kādu neizprotamu saikni?

Tāda sajūta, ka pats Dievs mūs saved kopā ar noteiktiem cilvēkiem, jo šajā brīdī viņi mūsu dzīvē ir ļoti vajadzīgi. Tie ir tie, kuri mums iemācīs noteiktas mācību stundas par mums pašiem.

Un ir iemesls, kāpēc mūs pievelk noteikti cilvēki.

Paraugoties atpakaļ pagātnē, es saprotu, ka nav neviena cilvēka, ar kuru es jutu saikni, kurš nebūtu man iemācījis kaut ko svarīgu, kurš nebūtu manā dzīvē nospēlējis svarīgu lomu.

Bet ironija ir tajā, ka vairums no viņiem manā dzīvē bija īslaicīgi, tāpēc, ka viņu loma bija tajā, lai man parādītu citu ceļu, bet pēc tam mani atbrīvotu.

Dažkārt tieši tavas dzīves aina nosaka, kāda tipa cilvēkus tu pievelc, un domāju, ka tajā ir ticības skaistums, kad Dievs tev atsūta tieši to, kurš tev šobrīd visvairāk ir vajadzīgs. Caur šiem cilvēkiem Viņš sniedz tev atbildes uz jautājumiem, kuras tu meklēji. Viņš tevi apgaismo, satuvinādams ar tiem, kuri tevī atklāj labāko (un arī slikto…).

Tomēr dažkārt mēs cenšamies šos īslaicīgi atnākušos cilvēkus padarīt ilglaicīgus, taču tā nav viņu loma. Viņiem nav mūsu dzīvē jāpaliek uz visiem laikiem. Dievs ir noteicis, cik ilgam jābūt šim laikam.

Dievs devis viņiem iespēju palīdzēt mums kļūt labākiem, lai pēc tam pievilktu tos, kas paliks ar mums uz visiem laikiem.

Ir tikai viena problēma: mēs sākam pārdzīvot, kad šie cilvēki aiziet, tāpēc, ka neprotam atlaist, nepieķerties. Mēs nesaprotam, kāpēc mums atņem to, kas ir tik ļoti skaists, to, kas mūs izdziedinājis.

Taču, ja padomājam, ka paliekot mūsu dzīvē viņu skaistums pazudīs un mīlestība izplēnēs, tad šis stāsts vairs nebūs tik iedvesmojošs, un, iespējams, viņi kļūs mums par nastu, kuru mums nebūtu jānes.

Lai atlaistu, vajadzīga ticība. Ticība tam, ka šo stāstu labāk atstāt tādu, kāds tas ir. Tādu, kādam tam arī jābūt. Un, kas notiks, ja mēs to pārrakstīsim, tā visu tikai sabojāsim. Un, ja kaut ko tajā izmainīsim, nebūs mums happy end.

Varbūt šie cilvēki ir eņģeļi, kuri tev atsūtīti, lai pasniegtu kādu noteiktu macību stundu, lai izdziedinātu tevi, lai padarītu tevi labāku, bet, kad pienāks laiks, viņi aizlidos atakaļ, no kurienes nākuši. Viņiem ir jābūt vēl kāda cita cilvēka dzīvē.

Varbūt tieši viņi māca tevi atlaist, apzināties to, ka kāda daļa tavas dzīves ir beigusies un noticēt, ka nākamais cilvēks, kuru tu satiksi, būs tieši tas, kas tev vajadzīgs, pat tad, ja pagaidām tu vēl to nezini.

Es zinu, ka tad, kad satiekam to, kuram mūsu dzīvē jāpaliek uz visiem laikiem, mēs uzreiz to saprotam, mēs viņu atpazīstam pūlī, tāpēc, ka beidzot saprotam atšķirību starp to, kas pieskaras mūsu rokai un to, kas pieskaras Dvēselei.

Marija Marčenko
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pagriezies!

derviss

– Kad tavs skatiens vērsts uz pasauli; – teica dervišs, – Dievs vienmēr atrodas tev aiz muguras. Lai pagrieztos ar seju pret Dievu, jāaizgriežas no šīs pasaules.
– Vai tad kaut kas tāds ir iespējams? Pasaule taču ir visur, kur vien skaties. Kā no tās aizgriezties?
– Bet tu griezies viegli un ātri. Griezies dejā, kā vilciņš, gribi, griezies ar ķermeni, bet labāk ar prātu, kamēr neizgriezīsi uz āru savu pasaules uztveri – lai tas, kas bija tavs iekšējais Es, kļūtu par to, kas ārpusē, bet tas, kas bija ārpusē, izrādītos tevī. Tad visur, lai uz kuru pusi tu paskatītos, vienmēr Dievs būs tavā priekšā. Un, zini, kas?
– Kas?
– Dievs atspoguļosies to acīs, kuri patiešām redz…

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lēnītēm, bet ar ticību

10511291_907947215944262_8954670459376659468_n

Ticis galā ar vilšanos, tu sāc sev uzdot pareizos jautājumus, no kuriem pēc tam izriet ne mazāk pareizas prasības pret savu paša dzīvi…

Mani mīļie, savu dzīvi…
Vienmēr savu, ne svešu…
Tāpēc, ka viss atkarīgs ne no tā, ko esam varējuši paņemt no citiem, bet tā, ko un kuru mēs esam pievilkuši ar savu iekšējo saturu…
Sākot ar cilvēkiem, līdz pat apstākļiem…
Bet vilšanās vienmēr noved strupceļā, no kura neizkļūt…
Tāpēc mierīgi, lēnītēm, bet ar ticību…
Mosties, lai justu…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir gaisma, uz kuru tu ej

gaisma7653

Mana vecmāmiņa negāja baznīcā…
Viņa vakaros ilgi sēdēja aizvērusi acis un bez vārdiem runāja ar to, Kam ticēja…
Un – palīdzēja, palīdzēja, palīdzēja…
Es reiz viņai jautāju…
Un viņa atbildēja…
Četrdesmit otrā gada sākumā vecmāmiņu evakuēja…
Kopā ar diviem viņas bērniem…
Ešelons ar izmocītiem pusbadā cilvēkiem mēnešiem ilgi stāvēja uz sliedēm, garām palaižot frontes vilcienus…

Pēc četriem mēnešiem viņa paglabāja vecāko dēlu Feģu, savām rokām izrokot bedri blakus dzelzceļam…
Jaunākais dēls Gena, kuram bija tikai seši mēneši bija piesiets viņai pie krūtīm…
Viņš atgādināja mazu gaļas gabaliņu…
Dienā viņiem izsniedza pa divām krūzītēm ūdens, kas nespēja dzesēt pat slāpes…
Puika bija izmocīts un jau sen vairs neprata raudāt, jo no mazotnes bija sapratis, ka raudāt ir bezjēdzīgi – mammas izžuvušajās krūtīs piena praktiski vairs nebija…
Vēl pēc pāris mēnešiem viņu vilcienu sabombardēja…
Pa pusei kontuzētā vecmāmiņa ar dēlu pie krūtīm ilgi gulēja apdegušajā ceļmalā, bet pēc tam ar grūtībām piecēlās un devās nezināmā virzienā. Viņa neatcerējās, cik ilgi bija gājusi…
bet gāja…
Spiežot pie krūtīm savu bērnu, baidoties uz viņu pat paskatīties, jo viņa elpa praktiski nebija dzirdama un viņa pati knapi elpoja…
Bija jūlija pēcpusdiena…
Briesmīga tveice…
Ne pilītes ūdens un ne kripatiņas maizes…
Vecmāmiņa gāja, gāja…
Apkārt neredzēja ne cilvēku, ne māju. Tikai plašs lauks un bezgalīgi gara taka…
Viņa neatcerās, cik ilgi tas turpinājās, jo laiks bija sajucis…Un tad beidzās spēki…

Beidzās cerības…
Un ticība bija gandrīz zudusi…
Viņa bezspēkā atslīga takas maliņā, piespiedusi pie krūtīm gandrīz neelpojošo mazuli…
Spēki bija beigušies un viņa aizvēra acis…
Viņai gribējās nomirt, pirms nāksies ieraudzīt savu bērnu mirušu… Viņa nesaprata, kas noticis, taču sajuta, ka kāds pieskaras viņas plecam…

Viņa pacēla acis un ieraudzīja savā priekšā lauku sievu ar basām, milzīgām, saplaisājušām pēdām.
Tā uz viņu skatījās tā, it kā visu par viņu zinātu…
Pēc tam kaut ko nenozīmīgu pateica, atvēra maisu, kas kūļājās uz pleca, un izvilka maizes klaipu, pārlauza to uz pusēm un iedeva vecmāmiņai. Pēc tam no tā paša maisa izvilka lielu piena pudeli, aizbāztu ar papīra vīkšķi un teica…
– Tagad ēd un pēc tam ej… drīz te būs cilvēki, – piecēlās un devās projām…Pēc pāris minūtēm vecmāmiņa attapās, piecēlās kājās, spiežot pie krūtīm vērtīgo dāvanu, lai pateiktos glābējai…

Bet tās vairs nebija…
Nekur…
Taciņa bija gara, tā aizvijās tālumā, taču sievieti uz tās neredzēja…
Tā, it kā viņa būtu izgaisusi…
Vecmāmiņa paēda, pabaroja dēlu un devās ceļā, sagatavojusies ilgam gājienam…

Taču jau pēc divdesmit minūtēm viņas acu priekšā iznira ciems. Kur tas tā pēkšņi radās, vecmāmiņa nesaprata…
Viņa meklēja savu glābēju, jautāja ciema iedzīvotājiem, aprakstīja, kā tā izskatījās, bet nevien to neatpazina…
Arī citos tuvējos ciemos tādu sievieti neviens nezināja…
Vecmāmiņa negāja baznīcā…
Viņa teica, ka ticēt nenozīmē likt sveces un lūgties, bet gan bezgalīgi pateikties un palīdzēt visiem, kam tas vajadzīgs…
Tā viņa dzīvoja…
Un tā cenšos dzīvot arī es…
Mīlie, brīnumu nav…
Ir gaisma, uz kuru tu ej…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jau var dzīvot!

sz_403871

Jau var dzīvot!
Jau var pārstāt gaidīt, kamēr kaut kas notiks. Pārstāt gaidīt pirmdienu, algas dienu, jauno gadu, kad planētas nostāsies kā vajag. Pārstāt gaidīt, kad citi pirmie spers soli un labu laiku.
Jau var dzīvot!

Jau var mīlēt!
Var atstāt pagātnē savus aizvainojumus, var pārstāt savu kompleksu un neveiksmju malšanu galvā, var pateikt: “Stop!” šim domu mutulim un sākt just. Jau var pārstāt bakstīt sejā tuvajam un teikt – tu pirmais. Jau var pateikt: “Es tevi mīlu”, tam, kuru tu mīli. Pateikt no visas sirds un mīlēt, jau var – no visas sirds.
Jau var mīlēt.

Jau var ticēt!
Kaut nedaudz, kaut kam ticēt. Ticēt draudzībai, labestībai. Tam, ka saule vienalga uzleks un, ka ikkatram ir savs ceļš. Ticēt tuvajiem cilvēkiem. Un beidzot ticēt arī Dievam. Jau var atvērt acis un ieraudzīt, ka Viņš ir it visur. Ieraudzīt, kā rodas dzīves brīnums un noticēt.
Jau var atļaut sev ticēt.

Jau var piedot!
Laiks būtu piedot, cik var stiept aiz sevis šo smago asti, apraudāt savu bērnību, vainot vecākus, cilvēkus, kuri nodarījuši sāpīgi vai nav attaisnojuši cerības. Beidzot var visiem piedot. Un pie viena arī pasaulei piedot par tās dažādību un to, ka nav ideāla, par to, ka pasaule nav tikai tev, bet visiem.
Jau var piedot!

Jau var dzīvot!
Un var atzīt, ka dzīve ir skaista un brīnumu pilna. Ka viens vien zvaigžņotais debesu jums ir iemesls dzīvot. Ka mīļotā cilvēka smaids dažkart ir visa Visuma vērts un ir vērts mīlēt. Ka aizvainojuma asaras tik stipri dedzina, ka labāk ir piedot. Ka jauna, tikko dzimuša bērniņa dzīve liek noticēt brīnumam. Kaut arī bail, tomēr drosmīgi paskatīties uz priekšu. Tā ir drosme saviem tuvākajiem pateikt par mīlestību un atkausēt sirdis.
Atzīt, ka tu esi pieaudzis, ka atbildība – tas jau ir stāsts par tevi. Pārstāt to uzgrūst visiem, kas apkārt. Sākt atzīt “savu” un nesagrābties pārāk daudz liekā. Lutināt mazulīti sevī, darīt stulbas lietas un nodarboties ar muļķībām. Skraidīt lietū – samirkt, un pēc tam sildīt kājas vannā un samīļot savus tuvākos.
Ar gudru seju risināt filosofiskas sarunas, klusiņām sevī par sevi ķiķinot. Guļot uz muguras sapņot un cauri koku lapām vērties debesīs. Ticēt, ka viss piepildīsies. Un slepenībā pa vakariem lūgties. Aizvērt acis un tumsā čukstēt: “pateicos… pateicos… pateicos….” klusiņām murmināt savas visdziļākās domas un jūtas. Sajust Dvēseli, sajust, ka esi dzīvs.
Apklust un neizbiedēt šo mirkli…

Anna Švedova
Tulkoja: Ginta Filia Solis