Tikai notici un esi drosmīgs un mīlošs

Mīļie, es zinu, ka šodien daudzi ir nobijušies, daudzi ir izmisumā, daudzi dzīvo dusmās un agresijā, un neviens nevar zināt, kas rītu būs. Bailes vairo slimības un uzpūš no mušas ziloni.

Bet mēs katrs varam mācīties paskatīties uz to nedaudz savādāk. Šis laiks mums ir skolotājs un uz skolotāju nevajadzētu ne dusmoties, ne turēt naidu, tikai saprast, ko viņš mums grib iemācīt.

Ja tevi grasās atlaist no darba, iespējams, tu pats to sen jau gribēji izdarīt, tikai baidījies, ka neatradīsi neko labāku un šobrīd ir radusies tāda iespēja. Vienas durvis aizveras, citas atveras, tikai kamēr tu šaubies un turi kāju durvīs, jaunais tev sevi neatklāj. Turklāt ikviens latvietis kaut ko prot: adīt, rakstīt, šūt, audzēt un izdomāt visbrīnišķīgākās lietas, tikai uzdrošināties un noticēt sev.

Paskaties, cik dzīvē ir bijušas situācijas, kad, šķita, ka viss, cauri. Un tomēr tu kaut kā izkūlies no tām un kļuvi spēcīgāks, varošāks.

Ja tev liedz medicīnas atbalstu, varbūt laiks papētīt, no kurienes ceļas visas kaites, kas tām pamatā. Izlasi Luīzas Heijas mazo, plāno grāmatiņu “Izdziedē sevi pats” – tur katrai kaitei ir aprakstīti cēloņi un lietas, kas jadara, lai tu neslimotu.

Dabā ikkatrai kaitei ir sava zālīte, sava gudrība, kas palīdzēs tikt galā un tev pašam ir sava iekšējā gudrība, neviens mēs te nedzīvojam pirmo reizi. Ir cilvēki, kuri pārzin šīs dabas lietas, meklē, jautā.

Visām elpceļu kaitēm pamatā ir bailes – bailes elpot, bailes dzīvot. Tad sāc elpot – pievērsies savai elpai, sāc just.

Varbūt tas, ka mirkli nebūsi savā skrejienā, būs tieši tas laiks, kurā Tu sevi sadzirdēsi un sapratīsi, ko tieši tev vajag.Izslēdz visu, kas tev traucē sevi dzirdēt un, kas tevi biedē. Parunājies ar sevi. Parunājies ar Dievu tikai tā, kā Tu to proti. Tu taču netici, ka kāda augstāka vara tevi soda? Viņš mūs visus bezgalīgi mīl, tieši tāpēc arī māca.

Tad ļaujies šai mācībai.

Un, kad dari, tad visu tikai ar lielāko mīlestību un gaismu, uz kādu vien esi spējīgs tieši šobrīd.

Ja tev ir bērni, atceries, viņi jūt gan tavas bailes, gan mīlestību, esiet viens otram atbalsts.

Mums ir palaimējies, ka esam latvieši un mums ir šī iedzimtā zināšana un tautas gudrības, tik jānopurina viss svešais un jāatgriežas pie šīm zināšanām – dabā, laukos, sirdī. Tieši pateicoties šai zināšanai mums ir tik “slikta” TĀ statistika 🙂

Mums būs jāatgriežas pie pateicības, ticības un mīlestības – tā mūsu senči darīja un droši vien tieši tāpēc mēs esam izdzīvojuši cauri gadsimtiem un par spīti visiem, kas gribēja mūs paverdzināt.

Mūsu dvēseles gribēja piedzīvot šo laiku un kaut ko jaunu iemācīties.

Tikai notici un esi drosmīgs un mīlošs

Ginta Filia Solis

Par patieso SPĒKU

Esmu sastapis ģimenes, kurās ir kāda vecmāmiņa, kura klusiņām kā «божий одуванчик» guļ gultā. Mazbērni un mazmazbērni viņu mīl. Ēd viņa kā putniņš. Kaut ko paknābā, bet pārējā laikā guļ ar grāmatiņu rokās un lasa. Kaut kādus psalmus, vēl kaut ko. Kaut ko klusi zem deguna bubina.

Un viņai apkārt visi “skraida”. Bērni uz darbu, mazbērni uz bērnu dārzu. Vieniem bizness, citiem – atpūta. Visiem viss ir labi. Visi vecmāmiņu mīl. Vecmāmiņa guļ, nevienam neko nedara, principā ne labu, ne ļaunu. Vienkārši guļ ar grāmatiņu rokās.

Un tad viņa nomirst. Viņu apglabā pēc visām tradīcijām – “deviņas dienas”, pēc tam “četrdesmit dienas”. Bet jau četrdesmitajā dienā atnāk bērni un mazbērni un saka: ” Kaut kā dzīvē viss sagriezies kājām gaisā. Bizness “nerullē”, visi kaut ko esam pārslimojuši. Visi sastrīdējušies. Un ir tāda sajūta, ka vecmāmiņa mūs visus turējusi uz saviem pleciem”.

Šis «божий одуванчик», šis “zvirbulītis gultā” ar savu grāmatiņu rokās ir turējis visus uz saviem pleciem. Bet viņi taču domā: “mēs esam tik gudri”, “es taču savu biznesu uzbūvēju tāpēc, ka esmu tik gudrs”. “Es esmu liels mākslinieks, dizaineris – tāpēc, ka man ir tik liels talants. Eiropa pēc manis raud. Pēc manis drīz rindas stāves”

Un viņi visi domā, ka ir ģēniji. Bet šai ģenialitātei ir ļoti dažādas saknes.
Vienkārši kāds svēts cilvēks, kurš tev šķiet nenozīmīgs, par tevi lūdzās. Un, viss”.

Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sevi ir jāiepazīst

Dzīve, kura griežas ap savu “es”, ir velti iztērēta, niecīga dzīve.

Zinoši cilvēki ar dzīves pieredzi to var viegli sajust emocionālā līmenī, savā paša neapmierinātības karaļvalstī – ar visu, ko viņi ir iecerējuši darīt un joprojām plāno darīt nākotnē.

Šī karaļvalsts ir kā krūze ar caurumu apakšā – lai kā arī tu censtos to piepildīt ar ūdeni, nekad nejutīsies apmierināts. Un tad dzīve pārvēršas par nebeidzamu skrējienu, nemitīgu cīņu, cenšoties piepildīt savu krūzi – tas prasa nemitīgu aktivitāti un uztraukumu, tavam ego pastāvīgi vajag uzturēt visus tos rāmjus, kurus pats sev apkārt uzcēlis, pastāvīgi sasniegt vēlamo, uzturēt to, kas jau ir un bezgalīgi novērst visu to, ko tas uzskata par nevēlamu.

Tajā pat laikā prāts nemitīgi grib kaut ko vēl, vēl vairāk un vairāk. Tas nevēlas neko citu, kā mieru, apmierinājumu, taču, sasniedzot šo “mieru”, to atzīst par nosacītu, un tad vajadzīgs ir vēl lielāks miers, vēl vairāk labāki apstākļi, vēl laimīgāka dzīve un tā tālāk.

Tāda dzīve nav vienkārši niecīga un nenozīmīga, bet vēl piedevām piepildīta ar bezgalīgām problēmām savas personas un visu, kas ar to saistās, sakarā.

Laimīgs ir tas, kurš patiešām šo ir ievērojis.

Uzticība – tas ir dzīvesveids, kur “es” un visa, kas ar to saistīts (darbs, bērni, ģimene, hobiji) centrā atrodas augstākais, Dievišķā patiesība.
Ģimenei, bērniem un visam pārējam ir vieta būt, tā nav problēma, bet, ja pirmajā vietā ir Dievs, tad viņi nekļūs par verdzības objektiem un dzīve būs nevis lēts stikliņš, bet īsts dārgakmens.

To salīdzina ar nullēm un vieninieku. Visi priekšmeti ir kā nulles, kuriem nav nekādas vērtības.
Tev var piederēt neizmērojamas bagātības, augsts stāvoklis sabiedrībā, taču tam visam nebūs nekādas nozīmes, kamēr visām nullēm priekšā nestāvēs vieninieks. 

Sevi ir jāiepazīst.
“Nav jēgas zināt daudzas adreses, ja tu nezini savējo”.
Tāpēc zināšanas par sevi dēvē par “karaliskajām zināšanām”. Tu kļūsti par karali savā karaļvalstī. Tikai tad dzīve ir patiesi jēgpilna un nodzīvota ar jēgu, kad piepildīta ar šo dievišķo uzticēšanos.

Pretējā gadījumā tu vienkārši esi kalps, kurš pastāvīgi visu savu dzīvi bezjēdzīgi lej ūdeni krūzē, kura gala rezultātā vienalga paliks tukša. Tāpēc tādu dzīvi var dēvēt par tukšu, niecīgu un bezjēdzīgu.
Tā kā svētie uzstājīgi un pacietīgi atkārto: atsakies no sava “es”, pasaule nav reāla un tev nekas nav vajadzīgs.

Paldies: Artūram Okmanim
Foto: Alex Kozlov
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad ticībai trūkst Mīlestības

Kad cilvēks bija vēl bērns, vecmāmiņa viņam teica: «Mazdēliņ, kad tu izaugsi liels un kādreiz dvēselei kļūs grūti — ej uz baznīcu, tur vienmēr tev paliks vieglāk».

Cilvēks izauga un reiz viņa dvēselei kļuva smagi. Viņš domāja – dzīvot kļuvis nepanesami. Un, atcerējies vecmāmiņas vārdus, devās uz baznīcu.

Un te pie viņa pienāk kāds un saka: «Tu ne tā rokas turi!»
Vēl kāda aizrāda: «Tu ne tur stāvi!»
Trešais saka: «Tu ne tā esi apģērbies!»
Kaut kur no aizmugures atskan burkšķēšana: «Tu nepareizi krustu met!!»
Tad pienāk kāda sieviete un saka: — Jaunais cilvēk, tu labāk izej no baznīcas, un nopērc grāmatu par to, kā šeit jāuzvedas un pēc tam nāc.

Cilvēks izgāja no baznīcas, apsēdās uz soliņa un sāka gauži raudāt. Pēkšņi viņš izdzirdēja balsi:
— Kāpēc Tu, mans Dēls raudi?

Pacēla cilvēks acis un ieraudzīja Kristu.
— Kungs! Mani nelaiž baznīcā!

Kristus viņu apskāva un teica:
— Neraudi, viņi arī mani tur nelaiž.

Avots: smisl-zhizni.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kurš tevi sargā

Reiz kādā sestdienas vakarā, pirms doties mājās, mācītājs zvanīja savai sievai. Bija jau vēls, taču sieva uz zvanu neatbildēja. Viņš kādu laiku nogaidīja, bet sieva tā arī nepacēla telefona klausuli.

Pēc kāda brīža viņš atkal zvanīja uz mājām, šoreiz sieva atbildēja uzreiz. Macītājs jautāja, kāpēc viņa tik ilgi necēla klausuli iepriekšējo reizi, bet viņa atbildēja, ka neviens viņai nav zvanījis.
Šis notikums ātri vien tiktu aizmirsts, ja vien pirmdienā macītāja darbistabā neatskanētu telefona zvans.
Kāds vīrietis stāstīja par to, ka sestdienas vakarā viņa mājās atskanējis dīvains telefona zvans. Sākumā mācītājs nesaprata, par ko vīrietis runā. Līdz brīdim, kad tas teica: “Telefons zvanīja, zvanīja, bet es neatbildēju…”
Mācītājs, sapratis, par kādu zvanu tas runā, atvainojās, ka atļāvies nejauši vīrieti patraucēt un paskaidroja, ka vēlējies vien sazvanīt savu sievu, bet, acīmredzot, piezvanījis uz nepareizo numuru. Uz ko vīrietis viņam atbildēja:
“Es jums pastāstīšu, kas tovakar notika. Sestdienas vakarā es biju nolēmis šķirties no dzīves. Pirms darīt to, ko biju nolēmis, es vērsos pie Dieva, teikdams, ka, ja Viņš ir, ja Viņš mani dzird un, ja nevēlas lai daru to, ko esmu ieplānojis, lai dod man zīmi.
Un tieši tajā brīdī iezvanījās telefons. Es piegāju pie telefona aparāta un lodziņā ieraudzīju uzrakstu “Svētā Trīsvienība”. Es skatījos uz telefonu un neuzdrīkstējos pacelt klausuli (Dievnama, kurā kalpoja mācītājs nosaukums bija “Svētās Trīsvienības baznīca”).


Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas būs tāds, kādu tu to redzi

Domāt par slikto, tas ir tāpat kā sapņot par nepatikšanām. Tā ir veidots cilvēka smalkais ķermenis, psihe, zemapziņa, kam nu kā ierastāk.

Ja tu pastāvīgi baidīsies no tā, ka tevi krāps, apmānīs, nodos, ar to pašu tu ēterā radīsi nākotnes ainu, tādu, kādu tu to redzi. Tā ir tavas subjektīvās realitātes programmēšana.

Domā par labo!

Neskaitāmie eksperimenti, tajā skaitā arī zinātniskie, ir pierādījuši to, ka, ja tu domāsi labu par savu vīru/sievu, domāsi, ka šis cilvēks ir tev uzticīgs, mīlošs, rūpīgs utt., viņš noteikti tāds arī būs.
Iespējams, tagad viņš pieļauj kļūdas un dažkārt uzvedas ne īpaši cienīgi, taču tava ticība viņam palīdzēs izmainīt arī viņa zemapziņu.

Atceries, kas ir vārdots ūdens? Kad “vecmāmiņa” vārdoja ūdeni un deva to dzert slimajam, tas drīz vien sāka atlabt pat vissmagākajos gadījumos.
“Vārdo” visu – ūdeni, telpu, māju, vīraku, sveces… visu! Lai tavs mīļotais cilvēks atrodas tava pozitīvisma, tavas ticības, tavas mīlestības apskāvienos!
Tavi ārējie vārdi (runa) un iekšējie (domas) ir spējīgi mainīt tavu realitāti, tavu apziņu, tavus tuvos.Tam vajag ticēt un rīkoties pozitīvu nolūku vadītam.

Sapņo tieši par to, ko tu patiesi vēlies, pat tad, ja tev tas šķiet kaut kas neiespējams. Padari savus sapņus par tava mīļotā cilvēka labajām īpašībām par ikdienas praksi un negaidi vilšanos, nenolaid rokas, jo šajā pasaulē ar ticību un mīlestību sirdī viss ir iespējams!

Protams, tas prasīs laiku, tāpēc neatlaidība tev būs vajadzīga. 
Vajadzīga būs ticība un līdzcietība.
Esi laimīgs kopā ar saviem mīļajiem!

Autors: Hanna Savarska
Foto: Artem Beliaikin
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss noteikti sakārtosies

Laiku pa laikam tu pieļausi kļūdas, tas ir neizbēgami. Dažkart šīs kļūdas būs loti nopietnas, pats galvenais saprast, ko tev tās māca. Nav nekā briesmīga tajā, ka esi nokritis, bet galvenais, ka piecēlies tu pakāpies divas pēdas augstāk.
Dažkārt liktenis tevi aizsūtīs tālu no mājām, iespējams, tu nespēsi pateikt, kur ir tavas īstās mājas, taču tās vienmēr būs – tā nav tikai vienkārši vieta, tā ir vieta, kurp sauc tevi sirds. Savā ceļā tu zaudēsi vienus draugus un iegūsi jaunus, tas ir sāpīgi, taču tur neko nevar darīt. Tu mainīsies, viņi arī, tāpēc, ka dzīve ir mūžīgas pārmaiņas. Dažkārt viņiem būs jāizvēlas savs ceļš, kas nesakritīs ar tavējo, tāpēc pieņem viņus tādus, kādi tie ir un atceries viņus tādus, kādi tie bija.
Lūk, arī viss, ja nu vienīgi… ES TICU, es patiešām ticu, ka agri vai vēlu, lai kas arī notiktu, viss noteikti sakārtosies. Jā, medz būt grūti, mēs ciešam, mēs zaudējam savus tuvos, šis ceļš nevar būt viegls, bet tam arī nav jābūt vieglam. Taču galu galā, ja tu paliec uzticīgs tam, kam tici, viss nokārtojas. Vienmēr esi gatavs cīnīties par to, kam tici, un nav svarīgi, tūkstotis vai tikai viens cilvēks atbalsta tevi šaja ticībā, nav svarīgi, pat tad, ja savā ticībā esi pavisam viens – cīnies par savu ticību!

© Čaks Palaņiks “Šūpuļdziesma”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvo un neraizējies

Tev ir tik daudz seju. Iekšienē tu domā vienu, ārpusē tu paud ko pavisam citu. Tu neesi organiski viens vesels.

Atslābsti un sagrauj to stingumu, ko tevī radījusi sabiedrība. Runā tikai to, ko domā. Rīkojies atbilstoši savai spontanitātei un nedomā par sekām. Šī dzīve ir maza un to nevajag saindēt ar pārdomām par sekām šeit un tur – citā pasaulē.

Cilvēkam vajag dzīvot totāli, intensīvi, priecīgi un kā atvērtai grāmatai, kas pieejama ikvienam, kurš to vēlas lasīt. Protams, tavs vārds nebūs izlasāms vēstures grāmatās. Taču kāda jēga vēlēties, lai tas tur būtu?

Dzīvo un neraizējies par to, atcerēsies tevi vai neatcerēsies – ja raizēsies par to, tas padarīs tevi nedzīvu. Miljardiem cilvēku ir dzīvojuši uz šīs zemes un mēs pat nezinām viņu visu vārdus. Pieņem šo vienkāršo patiesību – tu šeit esi tikai uz dažām dienām, pec tam tevis vairs nebūs. Šīs dažas dienas nevajadzētu tērēt liekulībai un bailēm. Par šīm dažām dienām ir jāpriecājas.

Neviens neko nezin par nākotni. Tava paradīze, tava elle un Dievs ir pati lielākā hipotēze. Vienīgais, kas ir tavās rokās, ir tava dzīve – padari to pēc iespējas bagātīgāku.

OŠO “Tuvība. Uzticēšanās sev un otram”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lietus vienalga būs, tikai jāsagaida

lisa aisato2

Ir tādas zivtiņas –
kad ūdenstilpne izžūst, tās ierokas dūņās. Un pacietīgi gaida – kad nolīs svētīts lietus.
Neviens jau nesola, ka lietus būs. Bet viņas gaida – sastingušas, lai lieki netērētu savus resursus. Lai neiztērētu pārak daudz vērtīgās enerģijas. Lai izdzīvotu un sagaidītu.

Tāpat arī cilvēki, kuri pazaudējuši mīlestību, – viņi tumsā sastinguši kaut kā dzīvo. Cenšas mazāk elpot, mazāk kustēties, mazāk runāt – tikai par darbu. Tikai nepieciešamo. Arī viņi gaida, kaut gan neviens viņiem nav apsolījis, ka mīlestība atnāks. Un viņi jau arī necer – lai cerētu, arī ir vajadzīgs resurss un spēka patēriņš. Vienkarši, šādi izdzīvo. Pretējā gadījumā nosmaks un aizies bojā starp svešiem vienaldzīgiem cilvēkiem…

Un paiet gads pēc gada. Un spēka paliek arvien mazāk, bet dūņas kļūst arvien sausākas. Un vecums, šis nolādētais vecums, kurš vienalga paliek lielāks un lielāks… Bet pēc tam nāk dāsns tropiskais lietus.
Lietus gāzes, svētītais ūdens līst nepārtrauktā straumē. Un piepilda ūdenstilpni; un atkal var peldēt, izplešot spuras. Atkal var dzīvot. Un atnāk mīlestība – tik pēkšņi, varenā straumē.

Un cilvēks izrāpjas no savas bedres, no savas paslēptuves; atlicis pavisam nedaudz spēka, pavisam nedaudz elpas. Taču ūdenstilpni piepilda ūdens. Un cilvēks atdzīvojas – cik reižu šo esmu redzējusi. Un atkal dzīvo, elpo pilnu krūti, un atkal ir spēka pilns un idejām piepildīts. Bet viņam blakus – otrs cilvēks.

Lūk, arī viss, kas dzīvei vajadzīgs – mīlestība un otrs cilvēks. Lietus vienalga atnāks, vienkārši jāsagaida. Un ticēt – ticēt vajag, mēs taču neesam zivis. Taču arī viņas, iespējams, tic – un pēc tam izdzīvo…
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ilustrācija: Lisa Aisato
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru

Iemācīties būt laimīgam…

117070578_1519463084924518_673196895029082556_o

Man ļoti patīk, ka cilvēki prot novērtēt vienkāršās dzīves burvību, neuzskatot, ka obligāti jātiecas uz kaut ko pārpasaulīgu…
Un kā tad tas vienkāršais, cilvēciskais, ikdienišķais, bez kā ir tik grūti izdzīvot ikdienas kņadā?…
Piemēram, tu mīli ar roku malt kafiju, baz jebkādām mūsdienīgām ierīcēm, bet vienkārši pagriežot koka kafijas dzirnaviņu rokturi, pēc tam izvelkot atvilknīti un ieelpojot svaigi maltas kafijas aromātu, no kura uzsprāgst laimes molekulas galvā?…

Mīli visvienkāršākos no visiem salātiem – kad lielā bļodā krīt lieli nogatavojušos tomātu gabali, kraukšķīgas gurķa šķēles, rupja sāls un bagātīgi ar rokām saplūkāti zaļumi, bet pa virsu grieķu olīvu eļļa?…

Mīli no tostera augstu uzlidojošas karstas maizes šķēles?…
Svaigas veļas gurkstēšanu?…
Vai gaisīgus tīrus aizkarus, kas nolaižas priekšā svaigi nomazgātiem logiem?…
Mīļotās kafijas tasītes un spilgtas tējkannas?…
Ilgas tējas dzeršanas un gardas vakariņas dvēseli samīļojošas mūzikas pavadījumā?…
Siltas dušas strūklu un milzīgus dvieļus?…
Durvis, kuras atveras, kad nozvanījis melodiskais durvju zvans, un pa kurām ienāk VIENMĒR gaidīti cilvēki?…
Un pašas dzīves elpu, kuru tik ļoti gribās turpināt, neskatoties ne uz ko…
Jebkurā vecumā un stāvoklī…
Bez briesmīgām domām par to, ka cilvēki kļūst par atstumtajiem pēc neilga izbrauciena jaunības dienu atmiņās….
Ar mīlestību…
Ar cerību…
Ar ticību…
Vienkārši tāpat…
Mani Mīļie, dzīvojiet ar prieku par mirkļiem un sajūtām…
Un neklausieties nevienā, kurš cenšas pārliecināt jūs par to, ka tas nav iespējams, vai arī to, ka šo jums iemācīs kads cits, tikai ne jūs paši…
Guru neeksistē…
Eksistē cilvēki, kuri ir iemācījušies būt laimīgi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis