Ticēt neticamajam

1477713_859178820821102_2559133888433564967_n

Mīlestībā ne tikai var, bet arī vajag ticēt tam, kas sākotnēji šķiet neiespējams, neticams, neiedomājams un nepierādāms.
Mēs esam kļuvuši pārāk apdomīgi, piezemēti, pārāk stipri baidāmies kļūdīties. Bet, ja kļūdāmies, tad parāk ilgi nevaram sev piedot. Mēs pat neievērojam, kā no dzīves pazūd prieks un vieglums – vai tiešām drīz mēs lidosim tikai lidmašīnās?…
Elčins Sadarli “Viņa apaļās mājas stūris”
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Pirms ej dievnamā, piedod

piedošana2

Piedošana kalpo tam, lai atlaistu savu neapmierinātību un tādā veidā atlaistu aizvainojumu. Tas notiek dabiskā veidā, vien jāapzinās, ka neapmierinātībai nav nekāda cita mērķa, kā vien pastiprināt melīgo pašapziņu.
Piedošana – tas ir par to, lai nepretotos dzīvei, tā ir atļauja dzīvei sevi izdzīvot caur tevi. Alternatīvas tam ir sāpes un ciešanas, un dažkārt arī fiziskas kaites, kuras ļoti spēcīgi traucē plūst dzīvības enerģijai.
Tieši tajā brīdī, kad tu pa īstam piedod, tu atgriez sev savu spēku no prāta. Nepiedošana ir pati prāta daba, tāpat kā prāta radītā viltus “es” daba, ego, kura nav spējīga izdzīvot bez konfliktiem un nesaskaņām. Prāts nevar piedot. Tikai tu vari. Tu kļūsti apzināts, tu ieej ķermenī, tu sajūti pasaules vibrācijas un mieru, kas nāk no Esības. Lūk, kāpec Jēzus teica: “Pirms ej dievnamā, piedod”.

Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”
Tulkoja; Ginta FS

Viņš ir it visur

koka buda4

Es zinu vienu no skaistākajiem stāstiem par dzen meistaru, kurš kādā aukstā ziemas naktī palūdza atļauju pārnakšņot dievnamā. Nakts bija ļoti auksta, un viņš stāvēja pie dievnama durvīm un drebēja. Sniga sniegs. Protams, garīdznieks viņu pažēloja un ielaida dievnamā, piekodinot: “Tu vari šeit palikt uz vienu nakti – šis ir dievnams, nevis šķūnis. No rīta tev nāksies aiziet.”

Nakts vidū garīdznieku pamodināja briesmīgs troksnis. Viņš izskrēja no savas celles un nevarēja noticēt tam, ko ieraudzīja: mūks sēdēja pie ugunskura pašā dievnama vidū – un nekur nebija redzama viena no Budas statujām.

Japānā Budas statujas izgreba no koka.
Garīdznieks jautāja: “Kur statuja?”
Mūks norādīja uz ugunskuru un teica: “Ir ļot auksti, un es ļoti salu”.
Garīdznieks iekliedzās: “Tu taču esi traks! Tu pats nesajēdz, ko esi izdarījis! Tā taču bija Budas statuja! Tu sadedzināji Budu!”
Meistars paskatījās uz gruzdošo ugunskuru, un ar koku pabikstīja karstās ogles.
Garīdznieks jautāja: “Ko tu dari?”
Meistars atbildēja: “Es cenšos atrast Budas kaulus.”
Garīdznieks iepleta acis un iekliedzās: “Tu patiešām esi traks! Tas taču bija koka Buda, tam nav kaulu!”
Meistars atbildēja: “Priekšā vēl gara nakts, kļūst arvien aukstāks. Kāpēc neatnest vēl pāris Budas?”
Protams, viņu nācās izraidīt no dievnama, jo šis cilvēks šķita pavisam bīstams.
Kad viņu grūda ārā pa durvīm, viņš jautāja: “Ko tu dari? – izmet uz ielas dzīvu Budu koka Budas dēļ? Dzīvais Buda tik daudz bija cietis, ka man bija jāizrāda žēlsirdība. Ja Buda būtu dzīvs, vinš noteikti darītu to pašu, ko es. Viņš pats būtu man atdevis visas statujas ugunskuram. Es  to zinu. Mana sirds zin, ka viņš būtu izdarījis to pašu, ko es!”
Bet kurš gan viņā klausījās? Viņu izmeta sniegā, un durvis aiz viņa aizslēdza.
No rīta, kad garīdznieks iznāca no dievnama, viņš ieraudzīja meistaru, kurš tupēja iepretim ceļa stabam, kura priekšā bija nolikti svaigi pļavas ziedi, un skaitīja lūgšanas.
Garīdznieks piegāja tam klāt un nikni jautāja: “Ko atkal tu dari? Pielūdz stabu?”

Meistars atbildēja: “Kad pienāk lūgšanu laiks, es visur radu savu paša Budu, tāpēc, ka tas man vienmēr ir blakus. Šis ceļa stabs tam ir tikpat noderīgs, kā tavi koka Budas dievnamā”.
Autors: Ošo
Tulkoja: Ginta FS

 

Man katru dienu — citas debesis

pjotrs mamonovs14

Kad pie manis atbrauc ciemos un saka: “Tālu gan jūs esat aizbraucis”, es jautāju: “Tālu no kā?”. Un cilvēks apstulbst. Tāpēc, ka es dzīvoju ciemā un man katra diena ir cita. Man katru dienu – citas debesis
No rīta piecelies, diena paskrien ātri un vakarā skaties un redzi – Dievs saveidojis tādus mākonīšus un šādus mākonīšus. Neko sev!!! Stāvi kā neprātīgs, skaties uz šīm zvaigznēm un domā: “Ak, mans Dievs, lūk, rīt nomiršu un ko es viņam teikšu?” Kā tajā lūgšanā teikts: ja ēna Tava ir tik skaista, tad kāds gan esi Tu Pats?

Reiz es ienācu mājā un domāju – ieslēgšu datoru, bet, izrādās, elektrības nav. Un es atrodos pilnīgā tumsā. Apgulieties pilnīgā tumsā, izslēdziet visus “pīkstuļus” un uzdodiet sev jautājumu: kas tu esi un kā tu dzīvo?
Autors: Pjotrs Mamonovs
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības trīs šķautnes

7433110-R3L8T8D-900-2288

Mums šķiet, it kā zinām, kas tas ir, mīlestība, un protam mīlēt. Bet patiesībā, ļoti bieži mēs protam tikai našķēties ar cilvēciskajām attiecībām. Mēs domājam, ka mīlam cilvēku, jo mums pret viņu ir maigas jūtas, tāpēc, ka mums ar viņu ir labi. Taču mīlestība ir kaut kas vairāk, prasīgāka un bieži vien traģiskāka.

Mīlestībai ir trīs šķautnes.
Pirmkārt, mīlošs cilvēks dod un grib dot. Taču, lai dotu, lai dotu pilnībā, nenodarot sāpes saņēmējam, ir jāprot dot.

Cik ļoti bieži notiek tā, ka mēs dodam ne aiz mīlestības, īstas, pašaizliedzīgas, dāsnas, bet gan tāpēc, ka tad, kad mēs dodam, mūsos aug savas nozīmības un lieluma sajūta. Mums šķiet, ka došana, tas ir viens no veidiem pašapliecināties, paradīt sev un citiem savu nozīmīgumu. Taču saņemt no cilvēka pie šādiem nosacījumiem ir ļoti sāpīgi.

Mīlestība tikai tad var dot, kad tā aizmirst par sevi.

No citas puses, mīlestībā ir jāprot saņemt, taču saņemt ļoti bieži ir vēl grūtāk, kā dot. Mēs visi zinām, cik mokoši sāpīgi ir saņemt un izjust labdarību no cilvēka, kuru mēs nemīlam vai necienam, tas ir pazemojoši un aizvainojoši. To mēs redzam bērnos: kad kāds, ko viņi nemīl, vai kura mīlestībai viņi netic, dod viņiem dāvanu. Viņiem ir vēlēšanās šo dāvanu saplēst, izmest, jo ir sajūta, ka kāds bradā pa viņu Dvēselēm.

Un, lūk, lai prastu dot un prastu saņemt ir nepieciešams, lai dodošā mīlestība būtu pašaizliedzīga, bet saņēmējs mīlētu to, kurš dod un bez nosacījumiem ticētu viņa mīlestībai.

Viens no redzamākajiem rietumu reliģiskajiem darbiniekiem Pols de Sen Vincents, sūtot kadu no savām mūķenēm palīdzet nabagiem, teica: “Atceries, tev būs vajadzīga visa tava mīlestība, uz kuru spējīga ir tava sirds, lai cilvēki varētu tev piedot tavus labos darbus.”
Bet pat tur, kur dot un ņemt nozīmē svētkus un prieku, ir vēl viena mīlestības šķautne, kuru mēs bieži aizmirstam. Tā ir spēja upurēties. Ne tajā nozīmē, kādā mēs par to parasti domājam: piemēram, kad cilvēks, kurš mīl otru ir gatavs otra labā stradāt, no kaut kā atteikties, lai otrs saņemtu, ko vēlējies. Nē, tā spēja upurēties, par kuru es runāju, ir stingrāka un attiecas uz kaut ko daudz iekšējāku. Tā slēpjas tajā, ka cilvēks, kurš otru mīl, ir gatavs paiet malā. Un tas ir ļoti svarīgi.

Bieži vien tā gadās ar vīru un sievu: viņi viens otru mīl stipri, maigi un priecīgi. Un viens no viņiem ir greizsirdīgs; ne tādā nozīmē, ka otram var būt kāds cits šobrīd, bet gan greizsirdīgs uz otra pagātni, . piemēram, bērnības draugi vai draudzenes tiek aizstumti kaut kur tālu pagātnes pārzīvojumos. Tam, kurš tik nepratīgi, negudri  mīl, gribētos, lai dzīve sāktos tikai no tā brīža, kad viņi iepazinās. Bet tas viss, kas bija pirms tam, visa dzīves, Dvēseles un attiecību bagātība, viņam šķiet bīstama: kaut kas, kas dzīvo mīļota cilvēka Dvēselē vēl bez viņa. Tāda pieeja ir ļoti bīstama: cilvēks nevar sākt dzīvot no dienas, kaut arī ļoti gaišas, kad satikās ar savu mīļoto. Viņam jādzīvo no pašas savas dzīves sākuma. Un mīlošajam ar lielu mīlestību un pietati ir jāpieņem pagātnes noslēpums kā noslēpums, jāsargā tas, jasaudzē un jāpieļauj, ka mīļotā cilvēka pagātnē ir bijušas tādas attiecības un tādi notikumi, kuros viņš pats nav bijis līdzdalīgs. Un te sākas tā šķautne, kuru var nosaukt par ticības lauku: ne tikai ticības Dievam, bet arī viena cilveka ticības otram.

Autors: Metropolīts Antonijs Surožskijs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Es ticu tam, ka ikvienai dzīvei ir jēga

Sollena-Photography-Sandra

Visi mēs kaut kam ticam. Reliģiozi cilvēki tic tam, ka Dievs ir, ateisti tic tam, ka Dieva nav. Kāds tic politiķiem, kāds tic naudas varai. Mēs ticam, ka rīt būs labāk, kā šodien. Bet citreiz mēs ticam tam, ka tik labi, cik bija vakar, vairs nekad nebūs.
Ļaujiet man padalīties ar savu ticību!
Es ticu tam, ka ikvienai dzīvei ir jēga.
Es ticu tam, ka katram cilvēkam piemīt spēja radīt veselas pasaules ne tikai savā iztēlē, bet arī realitātē.
Es ticu tam, ka mēs esam atnākuši uz šīs Zemes, lai sajustu mūsu Radītāja ģeniālo plānu, kas slēpjas šajā brīnišķīgajā spēlē ar nosaukumu DZĪVE.
Es ticu, ka mūsos ir spēks, kas atrodas pašā virspusē un šo spēku var atrast tikai darbībā.
Es ticu, ka darbs ar sevi ir vienīgais, kas nepieciešams cilvēkam, lai viņš kļūtu laimīgs.
Es ticu tam, ka katrs solis tuvāk savam Garam, tuvina mūs mūsu patiesajai dievišķajai dabai.
Es ticu tam, ka “sviestmaizes” nav. Tikai patiesi meklējumi un darbības atnes rezultātus.
Es ticu tam, ka, lai cik grūti būtu bijis, it visi parbaudījumi ir doti tieši tik lieli, cik mēs spējam pārvarēt.
Es ticu ceļam bezgalības garumā. Un tikai iešanai pa to ir jēga.
Un es ticu tam, ka, ja cilvēks apstājas šajā ceļā, viņš “mirst”. Nav svarīgi, fiziski vai garīgi. Viņš nodod savu sirdi un tas ir līdzīgi nāvei.
Nekad neapstājies, jo katram tiks dots pēc viņa ticības.
Autors: Aleksejs Pohabovs
Foto: Sollena
Tulkoja: Ginta FS

Kas slēpjas zīlē?

ozols543w

Kad zīles nobrieda, tēvs ozols tām teica:
— Bērni, atcerieties, katrā zīlē slēpjas vesels mežs.
— Muļķības. Mūsos ir tikai kodoliņš, — zīles neticēja.
— Bet es jūtu, ka manī ir kaut kāds noslēpums, — nolēma viena liela zīle un nokrita zālē.
Te pēkšņi viņa sajuta, ka to aiztiek mežacūka.
— Nenodari pāri mežam, kas slēpjas manī, — palūdza zīle.
Mežacūka norukšķēja un lika mierā jocīgo zīli.
Nākamajā dienā zīli mēģināja aizstiept pelēns
— Manī ir mežs, neaiztiec to! — iekliedzās zīle.
Pelēns pārbijās un aizskrēja. Garām lidoja sīlis un saķēra zemē gulošo zīli.
— Vai tiešām tu vēlies iznīcināt mežu, kas dzīvo manī? – jautāja zīle.
Sīlis no izbrīna gandrīz vai pazaudēja zīli, taču pēc tam vēl stingrāk satvēra to knābī un lidoja tālāk. Tas aizlidoja stepē un teica:
— Ātrāk velc ārā to mežu. Stepei tas ir ļoti vajadzīgs!
— Es pagaidām vēl nezinu, kā to dara. Šis noslēpums man ir jāatmin, — atbildēja zīle.
— Muļķības, — noteica sīlis. Taču lika zīli mierā un aizlidoja.
Zīle pārziemoja bedrītē. Pavasarī, sadzērusies ūdeni, tā laida zemē mazu saknīti.
Pēc tam no zīles izlīda maigs asniņš ar divām lapiņām. «Tas jau ir drusciņ līdzīgāks mežam» — nopriecājas zīle.
Pagāja daudzi gadi. Stepes vidū bija izaugusi liela ozolu birzs. Birzs ciltstēvs — varens ozols, katru gadu teica saviem bērniem zīlēm:
— Bērni, atcerieties, katrā zīlē slēpjas vesels mežs. To ieraudzīs tikai tas, kurš tam noticēs!

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS