Domāšanas maiņa noved pie pamatīgām izmaiņām fiziskajā ķermenī

Galvenais Džo Dispenzas atklājums ir sekojošs: smadzenes neatšķir fizisko un garīgo pieredzi. Vienkāršāk sakot “pelēkās vielas” šūnas absolūti neatšķir reālo, t.i. materiālo, no iedomātā, t.i. no domām!
Vairums cilvēku nezina, ka ārsta pētījumi apziņas un neirofizioloģijas jomā sākās ar traģisku pieredzi. Pēc tam, kad Džo Dispenzu notrieca automašīna, ārsti piedāvāja viņa bojātos skriemeļus sastiprināt ar implantu, kas vēlāk varēja izraisīt sāpes mūža garumā. Tikai šādā veidā, pēc ārstu domām, viņš varēja atkal staigāt.

Bet Dispenza nolēma atteikties no tradicionālās medicīnas pakalpojumiem un ar domu spēku atjaunot savu veselību. Jau pēc 9 mēnešu terapijas Dispenza atkal varēja staigāt. Un tas bija stimuls viņa apziņas iespēju izpētei.
Pirmais solis šajā ceļā bija komunikācija ar cilvēkiem, kuri bija piedzīvojuši “spontānas remisijas” pieredzi. Tā ir spontāna un neiespējama, no ārstu viedokļa, cilvēka atveseļošanās no smagas slimības, neizmantojot tradicionālo ārstēšanu.
Aptaujas laikā Dispenza atklāja, ka visi cilvēki, kas piedzīvojuši šādu pieredzi, bija pārliecināti, ka doma ir primāra attiecībā uz matēriju un var izārstēt jebkuru slimību.

NEIRONU TĪKLI

Doktora Dispenzas teorija apgalvo, ka katru reizi, kad mēs piedzīvojam kaut kādu nebūt pieredzi, mēs “aktivizējam” mūsu smadzenēs milzīgu skaitu neironu, kas savukārt ietekmē mūsu fizisko stāvokli.
Tieši apziņas fenomenālais spēks, pateicoties spējai koncentrēties, rada tā sauktos sinaptiskos savienojumus – savienojumus starp neironiem. Atkārtota pieredze (situācijas, domas, sajūtas) rada stabilus neironu savienojumus, ko sauc par neironu tīkliem. Katrs tīkls patiesībā ir noteikta atmiņa, uz kuras pamata mūsu ķermenis reaģē uz līdzīgiem objektiem un situācijām nākotnē.

Saskaņā ar Dispenza teikto, visa mūsu pagātne ir “ierakstīta” smadzeņu neironu tīklos, kas veido to, kā mēs uztveram un jūtam pasauli kopumā un jo īpaši tās īpašos objektus. Tādējādi mums tikai šķiet, ka mūsu reakcijas ir spontānas. Patiesībā lielākā daļa no tām ir ieprogrammētas ar stabiliem neironu savienojumiem. Katrs objekts (stimuls) aktivizē vienu vai citu neironu tīklu, kas savukārt izraisa noteiktu ķīmisko reakciju kopumu organismā.

Šīs ķīmiskās reakcijas liek mums rīkoties vai justies noteiktā veidā – skriet vai sastingt, būt priecīgiem vai skumjiem, satrauktiem vai letarģiskiem utt. Visas mūsu emocionālās reakcijas nav nekas vairāk kā ķīmisko procesu rezultāts esošo neironu tīklu dēļ, un to pamatā ir pagātnes pieredze.

Citiem vārdiem sakot, 99% gadījumu mēs uztveram realitāti nevis tādu, kāda tā ir, bet interpretējam to, pamatojoties uz gataviem pagātnes tēliem.

Neirofizioloģijas pamatnoteikums ir šāds: neironi kas tiek izmantoti kopā, savienojas. Tas nozīmē, ka neironu tīkli veidojas pieredzes atkārtošanās un nostiprināšanas rezultātā. Ja pieredze netiek reproducēta ilgu laiku, neironu tīkli sadalās. Tādējādi ieradums veidojas regulāras vienas un tās pašas neironu tīkla pogas “spiešanas” rezultātā. Tā veidojas automātiskās reakcijas un nosacīti refleksi – tu vēl neesi paspējis domāt un apzināties notiekošo, bet tavs ķermenis jau reaģē noteiktā veidā.

UZMANĪBAS SPĒKS

Tu tikai iedomājies: mūsu raksturs, mūsu ieradumi, mūsu personība ir tikai stabilu neironu tīklu kopums, ko mēs jebkurā brīdī varam vājināt vai nostiprināt, pateicoties savai apzinātai realitātes uztverei! Apzināti un selektīvi koncentrējoties uz to, ko vēlamies sasniegt, mēs veidojam jaunus neironu tīklus.
Agrāk zinātnieki uzskatīja, ka smadzenes ir statiskas, taču neirofiziologu pētījumi liecina, ka absolūti katra mazākā pieredze tajās rada tūkstošiem un miljoniem neironu izmaiņu, kas atspoguļojas organismā kopumā.

Savā grāmatā “The Evolution of Our Brain, The Science of Changing Our Mind” , Džo Dispenza uzdod loģisku jautājumu: ja mēs izmantojam savu domāšanu, lai izraisītu noteiktus negatīvus stāvokļus organismā, vai šis anormālais stāvoklis galu galā nekļūs par normu?
Dispenza veica īpašu eksperimentu, lai apstiprinātu mūsu apziņas iespējas.

Vienas grupas cilvēki katru dienu vienu stundu spieda atsperes mehānismu ar vienu un to pašu pirkstu. Cilvēkiem no otras grupas vajadzēja tikai iedomāties, ka viņi spiež. Rezultātā pirmās grupas cilvēku pirksti kļuva stiprāki par 30%, bet no otrās – par 22%.
Šāda tīri domāšanas prakses ietekme uz fiziskajiem parametriem ir neironu tīklu darbības rezultāts. Tātad Džo Dispenza pierādīja, ka smadzenēm un neironiem nav atšķirības starp reālo un domāšanas pieredzi. Tātad, ja mēs pievēršam uzmanību negatīvajām domām, mūsu smadzenes tās uztver kā realitāti un izraisa atbilstošas ​​izmaiņas organismā. Piemēram, slimības, bailes, depresija, agresijas uzliesmojums utt.

NO KURIENES “GRĀBEKĻI”?

Vēl viens secinājums no Dispenzas pētījumiem attiecas uz mūsu emocijām. Stabili neironu tīkli veido neapzinātus emocionālās uzvedības modeļus, t.i. nosliece uz kādu emocionālu reakciju. Tas savukārt noved pie atkārtotas pieredzes dzīvē.

Mēs “kāpjam uz viena un tā paša grābekļa” tikai tāpēc, ka neapzināmies tā parādīšanās iemeslus! Bet iemesls ir gaužām vienkāršs – katra emocija tiek “izjusta”, jo ķermenī izdalās noteikts ķīmisko vielu komplekts, un mūsu ķermenis vienkārši kļūst kaut kādā veidā “atkarīgs” no šīm ķīmiskajām kombinācijām. Atzīstot šo atkarību tieši par fizioloģisku atkarību no ķīmiskām vielām, mēs varam no tās atbrīvoties.

Ir vajadzīga tikai apzināta pieeja.

Bioķīmiķis, neirofiziologs, neiropsihologs, manuālais terapeits, trīs bērnu tēvs (divi no kuriem pēc Dispenzas iniciatīvas dzimuši zem ūdens, lai gan pirms 23 gadiem ASV šī metode tika uzskatīta par pilnīgu vājprātu) un ļoti apburošs cilvēks saskarsmē.

Viņš savas lekcijas lasa ar tik dzirkstošu humoru, runā par neirofizioloģiju tik vienkāršā un saprotamā valodā – īsts zinātnes entuziasts, izglīto vienkāršus cilvēkus, dāsni daloties savā 20 gadu zinātniskajā pieredzē.

Savos skaidrojumos viņš izmanto jaunākos kvantu fizikas sasniegumus un runā par to, ka jau pienācis tas laiks, ka cilvēkiem šobrīd nepietiek tikai kaut ko uzzināt, bet tagad ir pienākums savas zināšanas likt lietā:

“Kāpēc gaidīt kādu īpašu brīdi vai jauna gada sākumu, lai sāktu radikāli mainīt savu domāšanu un dzīvi uz labo pusi? Vienkārši sāc to darīt tūlīt: pārtrauc atkārtot ikdienas negatīvās uzvedības izpausmes, no kurām vēlies atbrīvoties. Piemēram, no rīta saki sev: “Šodien es nodzīvošu dienu, nevienu netiesājot” vai “Šodien es nežēlošos un nesūdzēšos.” vai “Es šodien neuzvilkšos”….

Pamēģini darīt lietas citā secībā, piemēram, ja vispirms nomazgāji seju un pēc tam iztīrīji zobus, tagad rīkojies pretēji. Vai arī saņemies un piedod kādam. Vienkārši. Izjauc ierastās struktūras! Un tu sajutīsi neparastas un ļoti patīkamas sajūtas, tev tas patiks, nemaz nerunājot par tiem globālajiem procesiem tavā ķermenī un prātā, kurus līdz ar šo uzsāksi.

Iemācies domāt par sevi un runāt ar sevi kā ar labāko draugu. Domāšanas maiņa noved pie pamatīgām izmaiņām fiziskajā ķermenī.

Ja cilvēks objektīvi uz sevi no malas paskatītos un sev pajautātu: “Kas es esmu? Kāpēc es jūtos slikti? Kāpēc es dzīvoju tā, kā es negribu? Kas man ir jāmaina sevī? Kas tieši mani attur? No kā es gribu atbrīvoties? utt., viņš izjustu spēcīgu vēlmi nereaģēt kā iepriekš, vai nedarīt kaut ko kā agrāk – tas nozīmē, ka viņš ir izgājis cauri “apzināšanās” procesam.

Tā ir iekšējā evolūcija. Un šajā mirklī cilvēks veic lēcienu. Atbilstoši sāk mainīties personība, bet jaunai personībai ir vajadzīgs jauns ķermenis.

Tieši tā notiek spontānas dziedināšanās: ar jaunu apziņu slimība vairs nevar palikt ķermenī, jo mainās visa ķermeņa bioķīmija (mēs mainām savas domas, un tas maina procesos iesaistīto ķīmisko elementu kopumu, mūsu iekšējā vide kļūst slimībai toksiska), un cilvēks atveseļojas.

Atkarību izraisošu uzvedību (t.i., atkarību no jebkā, sākot no videospēlēm līdz aizkaitināmībai) var definēt ļoti vienkārši: to ir grūti apturēt, kad vēlies.

Ja nevari izlīst no datora un ik pēc 5 minūtēm nepārbaudīt savu sociālo tīklu lapu vai arī saproti, piemēram, ka aizkaitināmība traucē tavām attiecībām, bet nevari beigt kaitināt, tad zini, ka esi atkarīgs, nevis tikai garīgajā līmenī, bet arī bioķīmiskajā līmenī (tavs ķermenis pieprasa par šo stāvokli atbildīgo hormonu injekciju).

Zinātniski ir pierādīts, ka ķīmisko elementu darbība ilgst no 30 sekundēm līdz 2 minūtēm, un, ja tu turpini piedzīvot to vai citu stāvokli ilgāk, zini, ka pārējā laikā tu to mākslīgi uzturi sevī, ar savām domām provocējot cikliska neironu tīkla ierosināšanu un atkārtotu nevēlamu hormonu izdalīšanos, kas izraisa negatīvas emocijas, t.i. tu pats saglabā šo stāvokli sevī!

Kopumā tu brīvprātīgi izvēlies to, kā tu jūties. Labākais padoms šādās situācijās ir iemācīties pārslēgt savu uzmanību uz kaut ko citu: dabu, sportu, komēdijas skatīšanos, jebko, kas var novērst un mainīt tavu uzmanību. Asa uzmanības pārorientēšana vājinās un “izdzēsīs” hormonu darbību, kas reaģē uz negatīvu stāvokli. Šo spēju sauc par neiroplastiskumu.

Un, jo labāk tu sevī attīstīsi šo īpašību, jo vieglāk tev būs kontrolēt savas reakcijas, kas novedīs pie ļoti daudzām izmaiņām tavā ārējās pasaules uztverē un tavā iekšējā stāvoklī. Šo procesu sauc par evolūciju.

Tāpēc, ka jaunas domas noved pie jaunām izvēlēm, jaunas izvēles rada jaunu uzvedību, jauna uzvedība rada jaunu pieredzi, jauna pieredze rada jaunas emocijas, kas kopā ar jaunu informāciju no ārpasaules sāk epiģenētiski (t.i. sekundāri) mainīt tavus gēnus. Un tad tās jaunās emocijas, savukārt, sāk rosināt jaunas domas, un tādā veidā veidojas pašcieņa, pašapziņa utt. Tā mēs varam uzlabot sevi un līdz ar to arī savu dzīvi.

Arī depresija ir spilgts atkarības piemērs. Jebkurš atkarības stāvoklis liecina par bioķīmisko nelīdzsvarotību organismā, kā arī par nelīdzsvarotību prāta un ķermeņa savienojumā.

Lielākā kļūda, ko cilvēki pieļauj, ir tā, ka viņi savas emocijas un uzvedību saista ar savu personību: mēs sakām: “Es esmu nervozs”, “Es esmu vājprātīgs”, “Es esmu slims”, “Es esmu nelaimīgs” utt. Cilvēki uzskata, ka noteiktu emociju izpausme identificē viņu personību, tāpēc viņi pastāvīgi zemapziņā cenšas atkārtot atbildes modeli vai stāvokli (piemēram, fiziska slimība vai depresija), it kā katru reizi apliecinot sev, kas viņi ir. Pat ja viņi paši tajā pašā laikā ļoti cieš! Un tie ir ļoti lieli maldi.

Jebkuru nevēlamu stāvokli pie vēlēšanās var noņemt, un katra cilvēka iespējas ierobežo tikai viņa iztēle. Un, kad tu vēlies pārmaiņas savā dzīvē, tev jābūt skaidrībai par to, ko tieši tu vēlies, taču tev nevajag savā prātā izstrādāt “grūto plānu”, KĀ TIEŠI tas notiks, lai varētu “izvēlēties” sev labāko variantu, kas var izrādīties pilnīgi negaidīts.

Pietiks, ja tu vienkārši atslābināsies un no sirds nopriecāsies par to, ka tas vēl nav noticis, bet noteikti notiks. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka kvantu realitātes līmenī tas JAU ir noticis, ar noteikumu, ja tu skaidri to iedomājies un no sirds nopriecājies. Tieši kvantu līmenī sākas notikumu materializācijas rašanās.

Tad sākumā sāc rīkoties tieši tur. Cilvēki ir pieraduši priecāties tikai par to, ko var “aptaustīt”, par to, kas jau ir realizējies. Taču mēs neesam raduši uzticēties paši sev un savām spējām LĪDZ-RADĪT realitāti, kaut gan ar to nodarbojamies ik dienu, tikai parsvarā to darām uz negatīvā viļņa.

Pietiek vien atcerēties, cik bieži realizējas mūsu bailes, lai gan arī šos notikumus veidojam mēs paši, tikai bez kontroles… Bet, kad attīstīsi spēju kontrolēt domāšanu un emocijas, sāks notikt īsti brīnumi. Tici man, es varu pastāstīt tūkstošiem skaistu un iedvesmojošu piemēru.

Vai zini, kad kāds smaida un saka, ka kaut kas notiks, un viņam jautā: “Kā tu to zini?”, Un viņš mierīgi atbild: “Es vienkārši zinu …”. Šis ir spilgts piemērs kontrolētai notikumu īstenošanai… Esmu pārliecināts, ka pilnīgi katrs kaut reizi ir piedzīvojis šo īpašo stāvokli.

“Mūsu vissvarīgākajam ieradumam vajadzētu būt ieradumam būt pašiem.” / Džo Dispenza /

Dispenza arī iesaka: nekad nepārstāt mācīties. Informācija vislabāk tiek absorbēta, kad cilvēks ir pārsteigts. Tāpēc mēģini katru dienu iemācīties kaut ko jaunu – tas attīsta un trenē tavas smadzenes, radot jaunas neironu saites, kas savukārt mainīs un attīstīs tavu spēju apzināti domāt, kas savukārt palīdzēs tev modelēt savu laimīgo un piepildīto realitāti.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šovakar sākas Pavasara studijas 4 mēnešu kurss par BRĪVĪBU no ATKARĪBĀm.

Pievienojies ŠEIT, tā būs iespēja mainīt savu neironu tīklu un savu tagadni un nākotni

PAŅEM CITU SVECI!

Kāda sieviete ienāca baznīcā. Nopirka sveci, aizdedzināja to un nolika to svečturī. Kā tikko viņa sāka skaitīt lūgšanas, svece nodzisa.
Sieviete apmulsa un atkal aizdedzināja sveci un nolika to svečturī.
Taču nepaspēja viņa pateikt dažus vārdus, kā svece atkal nodzisa.

Ne pa jokam satraukusies, viņa uzmanīgi paņēma sveci un centās to aizdegt. Svece iesprakšķējās un aizdegās.
Viņa lēnītēm nolika to brīvajā vietā, un skatu nenovēršot, sāka skaitīt lūgšanas. Bet uguntiņa atkal kļuva arvien mazāka un uguns izdzisa. Sieviete panikā un asarās metās pie garīdznieka:

– Svētais tēv! Man svece nemitīgi dziest! Vai tiešām Dievs ir no manis novērsies un nevēlās dzirdēt manas lūgšanas? Vai tiešām es esmu tik grēcīga, ka mans upuris Viņam ir tik netīkams?

– Mana mīļā Meita, nomierinies, tev vienkārši gadījusies brāķēta svece. Paņem citu, – pasmaidīja mācītājs.

Morāle: nevajag izdomāt slēpto jēgu tur, kur tās nav. Vienkārši paņem citu sveci.

Avots: pritchi.ru
FOTO: Julia Volk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavā dzīvē notika, notiek un notiks tikai tas, kam tu tici

Ir miljoniem veidu, kā cīnīties ar slimībām. Cilvēce savā izdomas bagātībā ir pati sevi pārspējusi.

Tradicionālajā un netradicionālajā medicīnā ir simtiem tūkstošu dažādu institūtu un klīniku. Iedomājies – tās ir veselas zinātnes, mācības, un daudz visu veidu dziednieku, kuri cīnās un meklē metodes, lai apkarotu visu veidu “sarežģītības līmeņu” slimības. 

Ir miljoniem veidu cīņai ar slimībām un tikai viena metode, kā dzīvot bez slimībām – tā ir māksla, kuru katram ir iespēja apgūt.

Ir divi pamatmodeļi kā dzīvot:

– Cīņa/pretestība

– Dzīve.

Šīs 2 galvenās metodes, divi dažādi domāšanas veidi, uzskati par sevi un dzīvi kopumā. Vienkāršāk sakot, tas ir “pesimisms un optimisms”. Tas ir tas, ko tu nākotnē sagaidi sev, savai ģimenei, draugiem, valstij, civilizācijai, planētai.

Tas ir tas, kurp tu virzi savu TICĪBU, pašu varenāko no visām eksistējošajām enerģijām.

– Ja tu domā, ka cilvēce var iet bojā no kādas epidēmijas vai slimības – tu, visticamākais, esi pārskatījies šausmu filmas.

– Ja tu uzskati, ka tev vai kādam citam cilvēkam, cilvēcei kopumā eksistē patiešām bīstamas lietas, situācijas vai slimības – tu tās arī saņemsi, tāpēc, ka tu no tām baidies. Un tā būs tieši tava realitāte.

– Ja tu tici, ka eksistē slimības – tu pieņem tās savā dzīvē. Jā, slimības ir tumsa, launums, par to neviens nestrīdās. Taču jebkura tumsa ir gaismas trūkums. Tumsa nav spēks, ka daudzi uzskata.
Nav nekādas labā un ļaunā cīņas. Slimība tavā dzīvē eksistē tikai tad, kad tu no tās baidies, kad tici tās eksistencei, kad pieņem tās spēku, kad domās to sev “piemēri”, kad meklē simptomus internetā, kad dodies pie ārstiem un dziedniekiem, lai atrastu metodes, kā ar to cīnīties.

Ikviena slimība ir apziņas kļūda, tas ir gaismas trūkums apziņā, tas ir tas, kas liek meklēt gaismu un to, kas pie tās ved. Slimība ir tikai spēcīgs klauvējiens pie tavām durvīm, kas atskan tikai tāpēc, lai tu izmainītu savu apziņu un dzīves veidu.

Jebkura slimība NAV spēks. Cīņa ar slimībām – tā ir atzīšana tās par spēku un tas jau ir zaudējums. Tā ir sava vājuma atzīšana, gaismas un spēka trūkums. Pelējums ir tikai tur, kur ir aukstums, mitrums un netīrība.

Taču katram cilvēkam ir kolosāls spēks un vareni instrumenti, kurus sauc TICĪBA, MĪLESTĪBA, DZĪVES RADOŠĀ ENERĢIJA. Tev tās ir tikpat daudz, kā ikvienam citam cilvēkam. Un šis spēks var tevi gan pacelt, gan likt aiziet bojā.

Ārējais vienmēr ir iekšējā atspulgs un sekas. Ja tu sev apkārt redzi epidēmiju – tad šī ir ticības trūkuma epidēmija. Tā ir nepareiza sava GARA SPĒKA un dzīves enerģijas izmantošana.. ikviena slimība eksistē tikai tur, kur ir BAILES.

Tur, kur ir ticība nav vietas ne slimībām ne bailēm. Tas ir jāsaprot. Meklē gaismu, meklē cilvēkus, kuri vieš ticību un atmodina mīlestību un vēlmi dzīvot. Izvairies no cilvēkiem, kuri pienes tev informāciju, kas izraisa bailes, skumjas, bezcerību, aizkaitinājumu. Bēdz no tiem, kuri tev saka, ka tu esi vājš, ka tu kaut ko nevari, ka tu ar kaut ko netiksi galā. Bēdz no tiem, kuri saka, ka tev ar kaut ko jācīnās vai jācenšas izdzīvot.

Šie cilveki paši ir slimība un eksistē tikai uz tavas Ticības rēķina.

Patiešām bīstama ir tikai viena slimība un tā ir apziņas slimība. Tā ir TICĪBAS, MĪLESTĪBAS, RADOŠĀS DZĪVES ENERĢIJAS trūkums.

Ir miljoniem veidu, kā cīnīties ar slimībām un ir tikai viena metode kā dziedināties no jebkuras sliības un šī metode ir PATIESĪBA un GAISMA. Šī metode ir TICĪBA un pozitīvas gaidas.

Šī metode ir būt tam, kas tu esi un iet kopā ar tiem, kas nes gaismu un patiesību, nevis ar tiem, kuri nes iznīcību un sēj bailes.

Tavā dzīvē notika, notiek un notiks tikai tas, kam tu tici. 
Un pat tad, ja tu esi viens un tev blakus nav neviena domubiedra – tu esi tas cilvēks, kurš aizdedzina sērkociņu, ieejot tumšā istabā. Un tumsa pazūd…. tagad šeit ir GAISMA.

Antons Koļesņikovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MĪLESTĪBA IR

Katru reizi, kad pret tevi izturās rupji, tevi piemāna, pieprasa, lai tu bez kāda iemesla atsakies no savām vēlmēm, bet tu noklusē un piekrīti notiekošajam – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir UZMANĪBA.

Ja tu attiecībās atdod daudz vairāk kā saņem un turpini atdot – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir RŪPES.

Ja tu allaž atliec savas vajadzības un vēlmes, lai darītu kaut ko “svarīgu”, tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir LAIKS.

Katru reizi, izvēloties kaut ko, kas neizvēlas tevi vai izvēlas tikai daļēji – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir VĒRTĪBAS ATZĪŠANA.

Katru reizi, kad tu paliec kopā ar tiem, kuri izsit tev pamatu zem kājām, ar tiem, kuri uzskata, ka tu esi niecība, tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir TICĪBA.

Katru reizi, liekot sev darīt kaut ko, kas ir “pāri taviem spēkiem”, ko tu nevari vai negribi, tu izrādi nemīlestību pret sevi.

Mīlestība ir BRĪVĪBA.

Kad tu centies mainīties kāda vai kaut kā dēļ, plosot savu miesu vai personību, savus mērķus, savas vērtības – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Jo mīlestība ir UZTICĒŠANĀS.

Ja tu vēl joprojām centies sevi uzlabot visdažādākajos aspektos, lai nopelnītu mīlestību – tā ir nemīlestība pret sevi.
Mīlestība ir DĀVANA.

Par nemīlestību:

Katru reizi, kad tu ignorē savu diskomfortu, vienalga, vai tās ir neērtas kurpes vai attiecības – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad tavs puisis/draugs/vīrs aizkavējas bez brīdinājuma, bet uz rīta pusi atgriežas, un tu viņu sagaidi tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet pati esi neizgulējusies un salauzta – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad tava bērna tēvs soda tavu bērnu par katru mazāko pārkāpumu, tu pārdzīvo, bet neapstādini to – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad par tevi pasmejas, izturas pret tevi necienīgi, izrāda agresiju pret tevi, bet tu tēlo, ka to neievēro un tev nemaz nesāp – tu tam pateici JĀ.

Ikreiz, kad tu nepārtrauc jebkāda veida vardarbību pret sevi un pret tiem, par kuriem esi atbildīgs, tu tajā piedalies.

©Marija Muhina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss notiek uz labu

Agrāk katru reizi, kad dzirdēju frāzi: “Viss, kas notiek, notiek uz labu.”, nevarēju tai piekrist. Es jautāju, pat kliedzu: ko tas nozīmē– uz labu? Vai tas ir uz labu, ka mirst bērni? Vai tas ir uz labu, kad norisinās karš?… Kur te veselais saprāts?

Taču, gadiem ejot, pamazām uzkrājot pieredzi un zināšanas, es apzinos, ka šī frāze ir pareiza, tajā ir ļoti dziļa jēga. Kad paskatos uz kadu pagātnes notikumu, un sasaistu to ar tagadni, kļūst skaidrs, ka DVĒSELEI tas bija vajadzīgs… Saprotu, ka daudzi tam nepiekritīs, īpaši tie, kuri piedzīvojuši tuvu cilvēku zaudējumu… Jā, savā ziņā jums ir taisnība. Tomēr pacentīšos paskaidrot savu domu…

Piemēram, ģimenē nomirst bērns. Vai to var uzskatīt par labu? Viennozīmīgi, nē, tā cilvēkiem ir traģēdija. Tad sanāk, ka tas, ko apspriežam neattiecas uz visiem gadījumiem? Uz visiem gan…. Es pieļauju, ka bērna Dvēsele atnākusi šeit tāpēc, lai ātri atstrādātu savu iepriekšējo dzīvju karmu un ātri iemiesotos jau citos, sev labvēlīgos apstākļos. Saprotiet?..

Vienīgais, ko es gribu pateikt – viss ir uz labu! Ja tevi atlaida no darba, labi, uzdod sev jautājumu: “Ko patiesībā es vēlos”?” Iespējamā atbilde: “Es vēlos dzīvot priecīgi un gaiši, es nevēlos sevi mocīt vietā, kur es nejūtos labi, kur katru dienu ir sajūta, ka lēnām mirstu. Es gribu dziedāt, es gribu rakstīt dzeju, es gribu kaut ko veidot ar savām rokām….” Un tā vietā, lai izmisumā apvainotu darba devēju, valdību, krustu, kas jānes, sāc darīt to, ko visu mūžu esi vēlējies darīt un vēl piedevām, ar to labi nopelnīt.

Katru reizi, kad dzīvē kaut kas nenotiek tā kā gribētos, neiet pēc plāna (un šobrīd gandrīz nekas neiet pēc plāna), atceries: “Viss, kas notiek, notiek uz labu”. Ja tā notiek, tātad tavai Dvēselei vajadzīga tieši šī pieredze. Jautājums tikai viens: kamdēļ viņai to vajag? Taču, ja atbilde neseko – arī labi. Tad vienkārši uzticies Dievam, un es esmu pārliecināts, ka VISS SAKĀRTOSIES.

Mīlestībā, Svjatoslavs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļā pie Dieva

Ceļā pie Dieva tu satiksi citus. Dažus mīlēsi. Un vēlēsies tos uzlabot. Kāpēc? Nezinu… Gandrīz visu, ko mēs mīlam, nez kāpēc vēlamies uzlabot… Citus tu nosodīsi. Tāpēc, ka pagaidām tu vēl necenties sevi iepazīt. Tam, kurš aizņemts ar sevis iepazīšanu, tam nekad nav laika nosodīt citus. Nesodi, ja spēsi, arī viņi ir ceļā…

Ceļā pie Dieva tu satiksi sevi. Un domāsi, ka tu  – tas ir atspulgs spogulī vai fotogrāfija pasē. Taču tas neesi tu… Tu pamanīsi sevi citu acīs, viņu sejās un viņu sirdīs…

Ceļā pie Dieva tu satiksi partneri, kurš paredzēts tikai tev. Sajūti ar sirdi. Ja spēsi iepazīt – tātad tev paveicās. Ja, nē, – piedod… Tu vari izvēlēties ģimeni vai peldēt vienatnē. Viss ir svētība. Izlem, kas tev ir svētība. Lem ar sirdi.

Ceļā pie Dieva tu uzzināsi, ka tā ir Viņa pasaule, nevis tavējā. Un to, ka Viņš visu radījis. Pat knišļus. Priekš kam? Nezinu… Mums nav dota iespēja saprast visu Viņa nodomu.

Ceļā pie Dieva būs mācības. Kurš tās nav apguvis – ies atkārtoti. Norakstīt? Neizdosies! Nosebot? Arī. Nav skaidrs? – meklē mācību grāmatu vai tos, kuri sēdēja pirmajā solā. Ak, jā, mācības būs līdz pat pēdējam elpas vilcienam… Arī tiem, kuri sēdēja pirmajā solā.

Ceļā pie Dieva tu sastapsi skolotājus. Viņi ir pavadoņi, katrs savā ceļa posmā. Viņi parādīs virzienu, gabaliņu no ceļa kartes un pateiks dažas svarīgas idejas, ja tu vēlēsies tās dzirdēt. Bet tālāk – dodies ceļā. Patstāvīgi. Līdz nākamajam pavadonim. Ja meklēsi. Kāpec? Tāds piedzīvojums…

Ceļā pie Dieva būs pikniki. Tur tu ieraudzīsi tos, kuri ir uz ceļa: ar viņiem kopā ir priecīgi un gaiši dvēselē. Tur būs arī tie, kuri ir nomaldījušies. Nenosodi, nedusmojies un necenties pārliecināt. Katram savs ceļš. Strādā ar sevi.

Ceļā pie Dieva tu nes savu trauku. Tas tev ir jāpiepilda. Ar mīlestību. Vēlams, līdz tas būs pilns. Tā ir tava sirds. Piepildi to ar ticību, prieku, labestību, mieru, piedošanu, pieņemšanu un pateicību. Esi miera stāvoklī…

Ceļā pie Dieva tu domāsi par dzīvi. Vēlams par Mūžīgo. Zemes dzīve ir tikai minūte, salīdzinot ar Mūžību. Un, ja kādreiz tu lūgsi mūžīgo dzīvi, nevajag, zini: tā tev jau ir. Labāk palūdz iemācīt tev ticēt, cerēt, gaidīt, piedot, lūgties un mīlēt…

Ceļā pie Dieva tu mācīsies dzirdēt: sevi, citus un Viņu. Nedomā, ka tu to proti. Mācies… Un, jā, tev nevajag Viņu redzēt, lai dzirdētu. Tāpat, kā nav vajadzīgs redzēt, kur paslēpusies lakstīgala, lai dzirdētu tās dziesmu.

Ceļā pie Dieva tu pārstāsi pļāpāt. Un sāksi izdaiļot sevi ar klusēšanu. Klusumā, vienatnē un pārdomās tu atgriezīsies pie sevis. Pie Avota… Svētībā…

Ceļa pie Dieva nāks uzdevumi. Un tikai pēc tam – instrumenti to realizācijai. Neuztraucies. Mūsu prāts rada bailes. Taču prāts ir tikai tava rotaļlieta. Tev vienmēr visa pietiks, lai realizētu uzdevumus tajā līmenī, kurā tu šobrīd esi. Nākamajā būs citi…

Ceļā pie Dieva tu vēlēsies paust savu gribu. Un tas ir lieliski. Un, lai tava griba sakrīt ar Viņa gribu. Tad tu neirsies pret straumi…

Ceļā pie Dieva cel to, kas tev ir pa spēkam. Nepārpūlies, ceļš nav īss. Pārstāj citiem kaut ko pierādīt, pierādīt, ka tu vari. Nepārtērē sevi. Tas nav nekā vērts. Tu esi vērtība. Kā ikkatrs no mums. Meklē tikai savu talantu, to, kas kalpos cilvēkiem. Un attīsti to!

Un, jā, ceļā pie Dieva tu vāksi garīgās dāvanas. Kādas? Atmet savu cinismu. Tu tās novērtēsi vairāk kā citas. No tām tava dvēsele kļūs gaišāka. Un tas ir prieks, miers un labklājība. Un ticība. Un pieņemšana. Un atklāsmes. Un miers dvēselē. Miers un ilgs mūžs.

Un atceries, ka tu esi ceļā pie Dieva. Lai cik arī gadu tev būtu…

Diana Kebas
Avots: МАГИЯ СЛОВА
FOTO: Daria Shevtsova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdziedināšanās notiek tikai mīlestības klātbūtnē

80-to gadu beigās mēs veicām pētījumu ar mērķi noskaidrot, vai dziedniekiem ir kas kopīgs. Mēs novērojām dažādu dziednieku darbu, vairums no kuriem izmantoja dažādas metodes vai tehnikas. Mēs izskatījām praktiski visus pazīstamos izdziedināšanas paņēmienus. Šeit bija visi – gan dziednieki, kas izmanto roku likšanu, gan psiķirurgi, Reiki meistari, prānas dziednieki, zintnieki un zintnieces, šamaņi, burvji un melnie magi, psihoterapeiti un citi. Mēs pētījām enerģiju, kas nāk no dziednieku ķermeņiem, un atklājām, ka praktiski visiem ir identisks viļņu sinusoidālais raksturs – tas pats raksts (paterns) ar trīs augstiem viļņiem un vienu zemu vilni, kuri pastāvīgi atkārtojas, pie tam šī raksta avots izvietots visuma sirds čakrā.

Mūsu atklājums ir ļoti interesants arī no ģeometriskā viedokļa tamdēļ, ka pat elpvads precīzi ar sirds čakru tiek dalīts vienā vīrišķajā daļā augšā un trīs sievišķajās daļās apakšā. Bija viena īpašība, kas bija raksturīga visiem dziedniekiem, vismaz kamēr viņi strādāja. Izdziedināšanas brīdī viņi bija centrēti Kristus čakrā, tieši virs zobenveida izauguma – galvenajā Visuma beznosacījuma mīlestības čakrā.

No šī pētījuma un citiem manis veiktajiem eksperimentiem es tagad zinu, ka nav pārāk svarīgi, kādu tehniku vai tehnikas cilvēks izmanto dziedināšanai. Tehnika vienkārši dod cilvēkam iespēju koncentrēties uz noteiktu dziedināmā cilvēka gara struktūru, bet reālā dziedināšana notiek caur mīlestību, kuru pacientam dod dziednieks. Nevis zināšanas, bet dziednieka mīlestība atjauno un paceļ cilvēku. Tamdēļ runāt par dziedniecību, nerunājot par mīlestību, nav nekādas jēgas.

Cilvēku, apdzīvotu vietu vai visas planētas dziednāšana – tas ir viens un tas pats. Vienkārši nepieciešams lielāks mīlestības daudzums – lūk arī visa starpība.

Prātam piemīt zināšanas, lai manipulētu ar matēriju, bet mīlestībā ir spēks, kas ne tikai vada matēriju, bet arī bez piepūles, no nekā rada pašu matēriju. Nav svarīgi, kādu problēmu nepieciešams izdziedināt, mīlestība vienmēr atradīs izeju. Patiesa mīlestība nepazīst robežu.

Kas gan tas ir par aizsegu, kas neļauj mums ieraudzīt šo vareno patiesību un dzīvot tajā? Mūs ierobežo mūsu uzskati, pie kuriem mēs turamies. Tas, ko mēs pieņemam par patiesību, vienmēr ierobežo mūs. Ja mūsu ārsti saka mums, ka kāda slimība ir neizdziedināma, un mēs viņiem ticam, mēs nevarēsim izdziedināt sevi. Mēs esam sastinguši šajā uzskatā. Un rezultātā mums jādzīvo ar to, pavadot atlikušās dienas lielās sāpēs un diskomfortā. Tikai brīnums, kaut kas daudz lielāks nekā mēs, varēs tikt galā ar šo negatīvo nostādni. Tādā veidā mūsu prāts ir spējīgs aizturēt mūsu izdziedināšanu. Kad mūs vada prāts, nevis sirds, mēs gandrīz vienmēr ciešam.

Ļaujiet man jums izstāstīt patiesu gadījumu par kādas sievietes triumfu pār savu prātu un saviem uzskatiem. Viņu sauc Dorisa Deividsone.

Dorisa izslimoja poliomelītu, un kad es viņu satiku, viņa jau divpadsmit gadus bija “piekalta” pie invalīdu krēsla. Dakteris bija pateicis viņai, ka viņa nekad vairāk nevarēs staigāt un viņa bez ierunām samierinājās ar šo “faktu”. Viņa dzīvoja kopā ar dēlu, kurš bija upurējis sevi, kopdams viņu.

Kaut kā reiz Dorisa ievēroja Katrīnas Rafaelas grāmatu par dziedināšanu ar kristāliem. Viņu ļoti satrauca Katrīnas vārdi par to, ka absolūti visas slimības ir izdziedināmas. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem Dorisai parādījās cerība. Viņa piezvanīja Katrīnai un palūdza padomu un kaut kāda iemesla dēļ Katrīna ieteica viņai piezvanīt man.

Kad Dorisa piezvanīja un lūdza palīdzību, es paskaidroju, ka, lai viņai palīdzētu, man jāsaņem atļauja un apsolīju atzvanīt. (Nedaudz vēlāk mēs runāsim par atļaujas svarīgumu.) Es parunāju ar eņģeļiem un visi kanāli šai dziedināšanai atvērās. Eņģeļi ieteica man neveikt to darbu, kuru es veicu parasti, bet strādāt tikai ar Dorisas uzskatu sistēmu. Kad viņa patiesi noticēs, ka izdziedināšanās ir iespējama, viņa izdziedinās sevi pati.

Es atzvanīju Dorisai un turpmāk mēs nodarbojāmies tikai ar to, ka runājām pa telefonu. Reizi nedēļā daudzus mēnešus pēc kārtas mēs sarunājāmies un katru reizi saruna notika tā, lai viņa atļautu sev noticēt tam, ka spēj izdziedināt sevi pati. Vairāk mēs neko nedarījām.

Tad kādu reizi Dorisa man piezvanīja un pēc viņas balss un izlēmīgā toņa es sapratu, ka viņa ir mainījusies. Dorisa man pastāstīja par savu lēmumu. Viņa vairs negrasījās sēdēt invalīdu krēslā. Tāpēc viņa to pārdeva un piespieda savu ārstu izgatavot viņai speciālus atbalstus, kas aptvēra viņas gurnus un kājas. Muskuļi no ilgās sēdēšanas bija atrofējušies un kļuvuši ļoti vārgi, tādēļ, lai nekristu, viņai bija nepieciešamas ķekatas uz četrām kājiņām. Daudzus mēnešus viņa dzīvoja ar tādām neērtībām.

Un lūk, kādā jaukā dienā viņa sajuta, ka viņas kājas ir kļuvušas pietiekoši stipras un pārgāja uz parastajiem kruķiem. Pamats tika ielikts un Dorisa kļuva arvien pārliecinātāka par sevi.

Ar laiku Dorisas kājas kļuva tik stipras, ka viņai vairs nebija vajadzīgi gurnu atbalsti un viņa sāka izmantot fiksatorus, kas turēja kopā viņas ceļu locītavas. Viņa staigāja jau tik labi un jutās par sevi tik pārliecināta, ka palūdza dēlu aizbraukt, lai viņš varētu no jauna iekārtot savu dzīvi. Tagad viņa varēja iztikt bez citu palīdzības.

Tad pienāca lielā diena. Dorisa varēja staigāt bez kruķiem, izmantojot tikai atbalstus. Viņa bija tik uztraukta, ka ar viņu bija grūti runāt pa telefonu. Dažas dienas vēlāk viņa aizbrauca un Kalifornijas ceļu satiksmes departamentu (Motor Vechicles), kur viņai izdevās iegūt autovadītāja tiesības. Drīz pēc tam viņa pārdeva māju, nopirka pilnīgi jaunu automašīnu un atbrauca ar to uz Taosu New Mexiko, kur es tobrīd dzīvoju un izgāja vienu no maniem “Flower of life” semināriem. Es atceros, kā Dorisa ienāca auditorijā bez citu palīdzības un ar tik platu smaidu sejā, ka likās, ka viņa tūlīt atrausies no zemes un aizlidos. Tā bija pavisam cita sieviete.

Deviņus mēnešus vēlāk, ejot pa ielu Taosā, pie manis pēkšņi pieskrēja Dorisa. Tad es viņu redzēju pirmo reizi pēc semināra beigšanas. Viņa bija sākusi strādāt pie Katrīnas un pazudusi uz kādu laiku. Dorisa apgriezās, lai parādītu man, ka no atbalstiem nav palicis ne vēsts. Viņa paskatījās uz mani un teica: “Drunvalo, es esmu absolūti izdziedinājusies, par visiem 100 procentiem. Es esmu tik laimīga. Es mīlu tevi.” Un viņa attālinājās, dancodama. Es vēroju, cik viegli viņa noleca no trotuāra un, lai kā neieskatītos, nevarēju atrast ne mazākās pazīmes no tā, ka viņa kādreiz bija slimojusi ar poliomelītu un divpadsmit gadus pavadījusi invalīdu krēslā.

Turpmākos piecus – sešus gadus viņa katru gadu kā pateicības zīmi sūtīja man Ziemassvētku apsveikumus. Bet es neko nebiju izdarījis, viņa pati izdziedināja sevi. Viņa saprata savu problēmu un līdz sirds dziļumiem noticēja, ka patiešām spēj sevi izdziedināt – un, protams, ka viss notika.

Jūsu ierobežojumi – tas vienmēr ir tas, kam jūs ticat. Ja jūs ticat, ka ierobežojumu nav, tātad jūs esat brīvi.

Avots: reiki.lv
Drunvalo saits http://drunvalo.net

Dzīvot. Elpot. Ticēt un uzticēties…

Reiz mana draudzene man uzdeva jautājumu: “Un, kas tad, ja tā būs vienmēr?”

Tolaik viņa mīlēja kādu cilvēku, kurš viņu nepavisam nemīlēja. It nemaz nemīlēja. Un muļķīgi būtu bijis teikt, ka visam savs laiks un ir jāpagaida. Un, ka šo vīrieti viņa pārstās mīlēt un iemīlēs kādu citu un jūtas būs abpusējas. Tāpēc, ka viņai tobrīd viss parējais bija neiespējams.

Iespējams bija vien mīlēt to, kuram viņas mīlestība nebija vajadzīga.

Un tas ir pats sarežģītākais dzīvē, saprast, ka sliktais nebūs vienmēr. Un labais nebūs vienmēr. Un gan sliktos gan labos laikos ir jāturpina dzīvot. Un nevajag sastingt gaidās. Bet dzīvot. Nebaidoties kaut ko aizbaidīt vai pievilkt vēl kaut ko sliktāku.

Dzīvot. Elpot. Ticēt.

Kāds man reiz pastāstīja par kādu vīrieti, kurš apprecējās aiz lielas mīlestības. Viņi ar sievu ļoti vēlējās bērniņu, bet gadi gāja un nekas nenotika. Ne meitas, ne dēla. Viņi darīja visu iespējamo: gāja pie ārstiem, burvīšiem, brauca uz svētvietām. Bet viss velti.

Ārsti teica “abi veseli”, pie burvīšiem viņi atstāja milzu naudas, tie kaut ko bubināja un lika dzert kaut ko pretīgu. Kāds deva viņam padomu, atrast jaunāku sievu. Viņa bija gatava izlekt pa logu, lai atbrīvotu viņu no visiem solījumiem. Viņi abi burtiski bija sastinguši gaidās un pārstājuši kustēties…

Taču reiz abi nolēma, ka tas nav pareizi, visu laiku gaidīt bērnu, lai tas viņiem atnestu laimi. Tā būtu pārāk liela nasta mazam cilvēciņam. Un tad viņi nolēma, ka vienkārši dzīvos un būs laimīgi, neskatoties ne uz ko. Iznesa no mājas tukšo šūpuli, vārīja ievārījumu, brauca kalnos, viņa sāka mācīties, viņš nomainīja darbu, kopā brauca ceļojumos un lūdza Dievu vienkārši tāpēc, ka dzīvot ir tik brīnišķīgi, ne tāpēc, ka gribēja izlūgties mazuli.

Viņi nepārstāja gaidīt bērniņus, taču vairs neieciklējās. Un pēc deviņpadsmit laulībā skaisti nodzīvotiem gadiem viņiem piedzima meitiņa, bet pēc tam vēl divi dēli.

Gluži parasta dzīve.
Saproti, tu vari skatīties uz jūru un domāt, ka atvaļinājums beidzas pēc pāris dienām, bet vari skatīties uz jūru un domāt par kuģiem, kuri tāluma slīd aiz horizonta un, ka arī tu reiz dosies kādā lielā ceļojumā. Bet pagaidām vari iedzert kafiju un ievēlēties kādu vēlēšanos. Nopirkt zemenes un zināt, ka pasaulē ir pavasaris, vasara, rudens un arī ziema.

Tas ir kā nosūtīt vēstuli un gaidīt atbildi. Dažkārt tā aizkavējas, dažkārt vēstule pazūd vai aizlido uz citu kontinentu, dažkārt tev atbild ne tas, kuram tu rakstīji. Taču neviena vēstule pasaulē nepaliek bez atbildes. Un arī tu nepaliksi bez atbildes.

Tas ir viss, ko es šodien vēlējos tev teikt. Apskauju.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par labo – sagaidi labo

Austrumos saka: “Lielākie cilvēka ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās bēdas, ko viņam atnes paša domas”.
Viens no pazīstamākajiem senajiem zinātniekiem un ārstniekiem Avicenna teica:
“Ārstam ir trīs līdzekļi cīņā ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Pievērs uzmanību – pirmajā vietā ir “vārds”.

Kādā no Parīzes hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī ļoti riskēdama un atsaukdamās uz galvenā ārsta rīkojumu, lika saviem pacientiem trīs reizes dienā skaļi izteikt frāzi “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Turklāt to atkārtojot nevis mehāniski, bet pēc iespējas spilgtāk un emocionālāk.
Un, ko domā?! Jau pēc mēneša šīs ārstes pacienti kļuva par galveno sarunu tematu visā hospitālī un pēc tam jau visā Francijā.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimi pacienti atveseļojās mēneša laikā un daudziem no viņiem vairs nebija nepieciešamības veikt ķirurģiskās operācijas.
Tā apstiprinājās senatnes viena no lielākājiem zinātniekiem Paracelsa minējums, ka TICĪBA DARA BRĪNUMUS.

Mūsu veselība ir mūsu domāšanas tiešas sekas.
Šodien neviens vairs nešaubās par to, ka ir tieša saistība starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli un tikai tumsoņa to nesaprot.
“Labākā aizsardzība no visām slimībām, no jebkuras infekcijas ir stipra ticība savai veselībai un pozitīvas emocijas – saka psihoterapeits Andrejs Meteļskis. – Negatīvās domas sagrauj. Naids izsauc kuņģa-zarnu trakta slimības. Aizvainojums noved pie aknu, aizkuņģa slimībām un onkoloģijas”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem likumiem apgalvo: vārdos izteikta mīlestība, simpātija un apbrīns pastiprina tā cilvēka dzīvības enerģiju, pie kura tas vēršas. Bet slikti, negatīvi vārdi samazina klausītāja enerģiju.

Kopējais slimību skaits, kas saistītas ar sliktām domām, turpina pieaugt.
Tāpēc, lai saglabātu labu veselību, ir vērts sekot seno viedo padomam – priecāties par dzīvi, lai cik grūti laiki arī nebūtu.

Un tā, cilvēka veselība, dzīve un liktenis ir atkarīgi no viņa domām.
Domā par labo – sagaidi labo.
Domā par slikto – slikto arī saņemsi.
Tas, par ko mēs pastāvīgi domājam, pārvēršas par pārliecību, ka tam jānotiek vai tas var notikt. Un šī ticība rada notikumus….

Un, vēl, nekad neraizējies par niekiem!

Amerikāņu kardiologs Roberts Eliots teica:
“Pirmais noteikums: neraizējies par niekiem.
Otrais noteikums: viss ir nieki”

Veselību jums!

Автор: Vladimirs Okruts
Foto: Anastasia Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lūdzu – elpo!

Paradokss, taču šobrīd daudzi jūt kārdinājumu tikt pie galvenajām haosa tiesībām: iznīcināt sevi pašus un iznīcināt citus…

Tās ir rūgtas tiesības… tās iznīcina ticību cilvēka saprātam, ticību tam, ka ir iespējama droša pasaule, ticību pašām noturīgākajām vērtībām.
Un droši vien būtu muļķīgi likt pūlim attapties.
Taču ir ļoti svarīgi katram vērsties pie sevis.
Meklēt sevī dzīvo, kas saglabājies pēc tavas paša gribas, meklēt savu spēju pārvarēt visnopietnākos kārdinājumus, meklēt savu vēlmi domāt… ļoti daudz domāt, lai precīzi zinātu, kur ir tavs un kur – kāda cita iedēstītais.

Mani mīļie, katrā cilvēkā bez izņēmuma ir ielikti iznīcināšanas mehānismi…
Taču ne katrs tos iedarbina – pat tad, kad šķiet, ka tik viegli sevi pazaudēt starp svilpjošajām nesodāmībām.
Lai paliek izvēle.
Un, lai ir tas lēmums, kura sekas izrādīsies pa spēkam.
Un, lai paliek kaut tikai cerība uz šo pavasari, kas izdziedinās jebkuru bezizeju.
Lūdzu – elpo!

Liļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis