Man katru dienu — citas debesis

pjotrs mamonovs14

Kad pie manis atbrauc ciemos un saka: “Tālu gan jūs esat aizbraucis”, es jautāju: “Tālu no kā?”. Un cilvēks apstulbst. Tāpēc, ka es dzīvoju ciemā un man katra diena ir cita. Man katru dienu – citas debesis
No rīta piecelies, diena paskrien ātri un vakarā skaties un redzi – Dievs saveidojis tādus mākonīšus un šādus mākonīšus. Neko sev!!! Stāvi kā neprātīgs, skaties uz šīm zvaigznēm un domā: “Ak, mans Dievs, lūk, rīt nomiršu un ko es viņam teikšu?” Kā tajā lūgšanā teikts: ja ēna Tava ir tik skaista, tad kāds gan esi Tu Pats?

Reiz es ienācu mājā un domāju – ieslēgšu datoru, bet, izrādās, elektrības nav. Un es atrodos pilnīgā tumsā. Apgulieties pilnīgā tumsā, izslēdziet visus “pīkstuļus” un uzdodiet sev jautājumu: kas tu esi un kā tu dzīvo?
Autors: Pjotrs Mamonovs
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Mīlestības trīs šķautnes

7433110-R3L8T8D-900-2288

Mums šķiet, it kā zinām, kas tas ir, mīlestība, un protam mīlēt. Bet patiesībā, ļoti bieži mēs protam tikai našķēties ar cilvēciskajām attiecībām. Mēs domājam, ka mīlam cilvēku, jo mums pret viņu ir maigas jūtas, tāpēc, ka mums ar viņu ir labi. Taču mīlestība ir kaut kas vairāk, prasīgāka un bieži vien traģiskāka.

Mīlestībai ir trīs šķautnes.
Pirmkārt, mīlošs cilvēks dod un grib dot. Taču, lai dotu, lai dotu pilnībā, nenodarot sāpes saņēmējam, ir jāprot dot.

Cik ļoti bieži notiek tā, ka mēs dodam ne aiz mīlestības, īstas, pašaizliedzīgas, dāsnas, bet gan tāpēc, ka tad, kad mēs dodam, mūsos aug savas nozīmības un lieluma sajūta. Mums šķiet, ka došana, tas ir viens no veidiem pašapliecināties, paradīt sev un citiem savu nozīmīgumu. Taču saņemt no cilvēka pie šādiem nosacījumiem ir ļoti sāpīgi.

Mīlestība tikai tad var dot, kad tā aizmirst par sevi.

No citas puses, mīlestībā ir jāprot saņemt, taču saņemt ļoti bieži ir vēl grūtāk, kā dot. Mēs visi zinām, cik mokoši sāpīgi ir saņemt un izjust labdarību no cilvēka, kuru mēs nemīlam vai necienam, tas ir pazemojoši un aizvainojoši. To mēs redzam bērnos: kad kāds, ko viņi nemīl, vai kura mīlestībai viņi netic, dod viņiem dāvanu. Viņiem ir vēlēšanās šo dāvanu saplēst, izmest, jo ir sajūta, ka kāds bradā pa viņu Dvēselēm.

Un, lūk, lai prastu dot un prastu saņemt ir nepieciešams, lai dodošā mīlestība būtu pašaizliedzīga, bet saņēmējs mīlētu to, kurš dod un bez nosacījumiem ticētu viņa mīlestībai.

Viens no redzamākajiem rietumu reliģiskajiem darbiniekiem Pols de Sen Vincents, sūtot kadu no savām mūķenēm palīdzet nabagiem, teica: “Atceries, tev būs vajadzīga visa tava mīlestība, uz kuru spējīga ir tava sirds, lai cilvēki varētu tev piedot tavus labos darbus.”
Bet pat tur, kur dot un ņemt nozīmē svētkus un prieku, ir vēl viena mīlestības šķautne, kuru mēs bieži aizmirstam. Tā ir spēja upurēties. Ne tajā nozīmē, kādā mēs par to parasti domājam: piemēram, kad cilvēks, kurš mīl otru ir gatavs otra labā stradāt, no kaut kā atteikties, lai otrs saņemtu, ko vēlējies. Nē, tā spēja upurēties, par kuru es runāju, ir stingrāka un attiecas uz kaut ko daudz iekšējāku. Tā slēpjas tajā, ka cilvēks, kurš otru mīl, ir gatavs paiet malā. Un tas ir ļoti svarīgi.

Bieži vien tā gadās ar vīru un sievu: viņi viens otru mīl stipri, maigi un priecīgi. Un viens no viņiem ir greizsirdīgs; ne tādā nozīmē, ka otram var būt kāds cits šobrīd, bet gan greizsirdīgs uz otra pagātni, . piemēram, bērnības draugi vai draudzenes tiek aizstumti kaut kur tālu pagātnes pārzīvojumos. Tam, kurš tik nepratīgi, negudri  mīl, gribētos, lai dzīve sāktos tikai no tā brīža, kad viņi iepazinās. Bet tas viss, kas bija pirms tam, visa dzīves, Dvēseles un attiecību bagātība, viņam šķiet bīstama: kaut kas, kas dzīvo mīļota cilvēka Dvēselē vēl bez viņa. Tāda pieeja ir ļoti bīstama: cilvēks nevar sākt dzīvot no dienas, kaut arī ļoti gaišas, kad satikās ar savu mīļoto. Viņam jādzīvo no pašas savas dzīves sākuma. Un mīlošajam ar lielu mīlestību un pietati ir jāpieņem pagātnes noslēpums kā noslēpums, jāsargā tas, jasaudzē un jāpieļauj, ka mīļotā cilvēka pagātnē ir bijušas tādas attiecības un tādi notikumi, kuros viņš pats nav bijis līdzdalīgs. Un te sākas tā šķautne, kuru var nosaukt par ticības lauku: ne tikai ticības Dievam, bet arī viena cilveka ticības otram.

Autors: Metropolīts Antonijs Surožskijs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Es ticu tam, ka ikvienai dzīvei ir jēga

Sollena-Photography-Sandra

Visi mēs kaut kam ticam. Reliģiozi cilvēki tic tam, ka Dievs ir, ateisti tic tam, ka Dieva nav. Kāds tic politiķiem, kāds tic naudas varai. Mēs ticam, ka rīt būs labāk, kā šodien. Bet citreiz mēs ticam tam, ka tik labi, cik bija vakar, vairs nekad nebūs.
Ļaujiet man padalīties ar savu ticību!
Es ticu tam, ka ikvienai dzīvei ir jēga.
Es ticu tam, ka katram cilvēkam piemīt spēja radīt veselas pasaules ne tikai savā iztēlē, bet arī realitātē.
Es ticu tam, ka mēs esam atnākuši uz šīs Zemes, lai sajustu mūsu Radītāja ģeniālo plānu, kas slēpjas šajā brīnišķīgajā spēlē ar nosaukumu DZĪVE.
Es ticu, ka mūsos ir spēks, kas atrodas pašā virspusē un šo spēku var atrast tikai darbībā.
Es ticu, ka darbs ar sevi ir vienīgais, kas nepieciešams cilvēkam, lai viņš kļūtu laimīgs.
Es ticu tam, ka katrs solis tuvāk savam Garam, tuvina mūs mūsu patiesajai dievišķajai dabai.
Es ticu tam, ka “sviestmaizes” nav. Tikai patiesi meklējumi un darbības atnes rezultātus.
Es ticu tam, ka, lai cik grūti būtu bijis, it visi parbaudījumi ir doti tieši tik lieli, cik mēs spējam pārvarēt.
Es ticu ceļam bezgalības garumā. Un tikai iešanai pa to ir jēga.
Un es ticu tam, ka, ja cilvēks apstājas šajā ceļā, viņš “mirst”. Nav svarīgi, fiziski vai garīgi. Viņš nodod savu sirdi un tas ir līdzīgi nāvei.
Nekad neapstājies, jo katram tiks dots pēc viņa ticības.
Autors: Aleksejs Pohabovs
Foto: Sollena
Tulkoja: Ginta FS

Kas slēpjas zīlē?

ozols543w

Kad zīles nobrieda, tēvs ozols tām teica:
— Bērni, atcerieties, katrā zīlē slēpjas vesels mežs.
— Muļķības. Mūsos ir tikai kodoliņš, — zīles neticēja.
— Bet es jūtu, ka manī ir kaut kāds noslēpums, — nolēma viena liela zīle un nokrita zālē.
Te pēkšņi viņa sajuta, ka to aiztiek mežacūka.
— Nenodari pāri mežam, kas slēpjas manī, — palūdza zīle.
Mežacūka norukšķēja un lika mierā jocīgo zīli.
Nākamajā dienā zīli mēģināja aizstiept pelēns
— Manī ir mežs, neaiztiec to! — iekliedzās zīle.
Pelēns pārbijās un aizskrēja. Garām lidoja sīlis un saķēra zemē gulošo zīli.
— Vai tiešām tu vēlies iznīcināt mežu, kas dzīvo manī? – jautāja zīle.
Sīlis no izbrīna gandrīz vai pazaudēja zīli, taču pēc tam vēl stingrāk satvēra to knābī un lidoja tālāk. Tas aizlidoja stepē un teica:
— Ātrāk velc ārā to mežu. Stepei tas ir ļoti vajadzīgs!
— Es pagaidām vēl nezinu, kā to dara. Šis noslēpums man ir jāatmin, — atbildēja zīle.
— Muļķības, — noteica sīlis. Taču lika zīli mierā un aizlidoja.
Zīle pārziemoja bedrītē. Pavasarī, sadzērusies ūdeni, tā laida zemē mazu saknīti.
Pēc tam no zīles izlīda maigs asniņš ar divām lapiņām. «Tas jau ir drusciņ līdzīgāks mežam» — nopriecājas zīle.
Pagāja daudzi gadi. Stepes vidū bija izaugusi liela ozolu birzs. Birzs ciltstēvs — varens ozols, katru gadu teica saviem bērniem zīlēm:
— Bērni, atcerieties, katrā zīlē slēpjas vesels mežs. To ieraudzīs tikai tas, kurš tam noticēs!

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Katram savs

eņģelis5
Vecākais Eņģelis stingri skatās uz savu audzēkni.

— Tagad ziņo man, tikai īsi – divos vārdos!

— Dzīvs. Iet uz savu darbu. Uz kaut ko cer.

— Uz ko cer?

— Grūti pateikt. Divas reizes viņam rādīju laimīgu sapni – viņš to neredz. Runā, ka ļoti nogurst darbā.

— Un kas darbā?

— Tāpat kā visiem. Steiga. Priekšniecība. Pīpētava un baumas.

— Tur skarba vadība?

— Vadība kā vadība, nekā īpaša. Tāda pati, kā visur. Taču viņš no tās nezin kāpēc baidās.

— Bailes aizdzenāji?

— Protams, kā gan savādāk. Vēl ceļā uz ofisu. Vēcināju ar spārniem virs galvas. Pat mākoņi izklīda. Nācās ar spārnu viņam pa ausi iekraut, lai saulīti ierauga.

— Un skaistule pa ceļam? Augstpapēžu kurpītēs un uzbudinošām smaržām?

— Nu gan apbižojat… Metro ar deguniem kopā sastūmu.

— Un kā?

— Nu nekā. “Atvainojiet” un ielīda atpakaļ savās domās.

— Un pēc darba?

— Veikals. Nomazgāt traukus. Internets. TV. Miegs.

— Televizoru sabojāji?

— Protams. Aizgāja, nez kāpēc, nopirka jaunu.

— Internetu atslēdzi?

— Jā, piecas reizes pēc kārtas. Viņš vienkārši palika darbā līdz vēlam vakaram. Viņi tā drīkst.

— Tā. Nu, un brīvdienas?

— Viņš guļ līdz pusdienas laikam. Pēc tam tīra dzīvokli. Vakarā krogā stulbas sarunas un šņabis kopā ar draugiem. Mājās – tikai no rīta. Tad ar sāpošu galvu zem segas vai pie datora vai televizora.

— Un viņa?

— Pavisam tuvu. Trīs mājas tālāk. Uz vienu un  to pašu supermārketu iepirkties iet.

— Rindā saliki viņus kopā?

— Jā, protams. Pat vairāk, kā instrukcijās norādīts – svētkos, autobusa pieturā, metro.

— Likteņa līnijas viņiem pārbaudīji?

— Tur jau ta lieta – sakrīt… Tā ir tāda pilsēta… viņiem tāds dīvains, neiespējams dzīvesveids un ritms … Nu, nevaru es vairāk! Tas nav izpildāms uzdevums!

— Nost ar atrunām! Kur ir mūsu radikālo līdzekļu saraksts?

— Lūk, šef! Gripa, drudzis, murgi, temperatūra. Izmežģījums, lūzums. Autoavārija. Ugunsgrēks. Bankrots. Finansu krīze. Nekārtības uz ielām. Pilsoņu karš…

— Piebremzē. Pietiek!…. Divi simti astoņdesmit piektais, man lūdzu, sīku atskaiti! Galīgi izlaidušies, vairs neprot strādāt! Zini, sazinies ar paralēlo plūsmu. Mīlestības vārdā uzskati, ka esi saņēmis atļauju radikālo līdzekļu pielietošanai. Tikai izvelies kaut ko vienu.

— Tieši tā, šef, kaut ko vienu!

Ieraugiet un izmantojiet visas iespējas, ko Dievs Jums dod un tad Jūsu Sargeņģelim nebūs vajadzības ķerties pie radikāliem līdzekļiem!

Avots: www.adme.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Man ir plāns!

dievs smejas3

— Man ir plāns!
(Dievs aizgūtnēm smejas)
— Kāpēc tu smejies?
— Tāpēc, ka es zinu, ka tev ir plāns.
— Nopietni?
— Protams, kā gan tu domā, no kurienes tas radies?
— Tu aiz tā stāvi?
— Jā, es stāvu aiz visa!
— Aiz visa, visa?
— Aiz visa.
— Es domāju, ka man ir brīva griba…..
— Es zinu.
— Zini?
— Jā, kā tad tu domā, no kurienes tev atnāca šī doma?
— Tātad, arī tas?
— Jā, viss.
— Pagaidi, bet man taču ir iespēja izvēlēties. Piemēram, es varu izvēlēties, vai man tev ticēt vai neticēt…
— Es zinu, to es viltīgi izdomāju, man pašam tas ļoti patīk. Īpaši es mīlu to momentu, kad tu savu ticību maini uz pilnīgi pretējo.
— Man sāk šķist, ka tu esi sadists.
— Var jau būt, galu galā, es taču esmu tevis radīts.
— Manis radīts? Un es domāju, ka es esmu tevis radīts!
— Es zinu…

Autors: Ram Tzu (Veins Likermans) “Bezspēka ceļš”
Tulkoja: Ginta FS

Tu neesi strupceļā! Tev vienkārši kaut kas ir jāsaprot!

kugis1

1. Tu neesi tava pagātne.
Lai cik haotiska arī būtu tava pagātne, tavā priekšā guļ tīrs, gluds ceļš. Tu neesi tavi iepriekšējie ieradumi. Tu neesi tavas ieprieksējās kļūdas. Tu neesi tas, kā pret tevi kādreiz izturējušies. Tu – tas ir tikai tu šeit un tagad, Tu – tā ir tava tagadējā rīcība. 

2. Koncentrējies uz to, kas tev ir, nevis uz to, kā tev nav.
Tu esi tas cilvēks, kas esi šobrīd un tas, kas tev ir tieši šobrīd. Un, ja godīgi, ja tu tagad lasi šo rakstu, tavs stāvoklis nemaz nav tik bēdīgs. Tas, kas tev šobrīd patiesi ir vajadzīgs – atrast kādu pozitīvu domu, kas tevi iedvesmos un palīdzēs kustēties uz priekšu. Turies pie tās cieši un centies tai koncentrēties. Jā, protams, tev var šķist, ka tev nekā nav, bet, ja ir, tad tas ir kas mazs un niecīgs, taču tavs saprāts var pilnībā tevi iedvesmot  Un šī iedvesma ir tas, kas tev vajadzīgs, lai sāktu kustēties uz priekšu.

3. Problēmas ir neatņemama personības izaugsmes daļa.
Jā-jā, mūsu problēmas un to risināšana ir daļa personības izaugsmes un dzīves. Cilvēki zaudē darbu, slimo, dažkārt iet bojā nelaimes gadījumos. Kad esi jauns, tavas lietas virzās uz priekšu un viss ir labi, tev grūti to apzināties pilnībā. Taču pats gudrākais, ko varam darīt, ja esam nokļuvuši šādā grūtā situācijā – izmantot savu reakciju uz to, lai norūdītu savu gribu un izlēmību. Tu vari, cik vēlies, mest traukus pret sienu, lamāties, bļaustīties, taču tu stāvi augstāk par to, vai ne? Atceries, nespēja valdīt par savām emocijām visu padara sarežģītāku. Un, lai arī traģēdijas, tas patiešām ir slikti, tās dod mums iespēju kļūt spēcīgākiem.

4. Dažkārt var atļauties atslābt.
Tev nav pastāvīgi jāizliekas stipram un jātēlo, ka tev viss ir labi. Taču līdzīgā situācijā ir muļķīgi domāt, ko par to padomās citi. Gribas raudāt, raudi, tas ir veselīgi. Smaids ne vienmēr nozīmē to, ka esi laimīgs. Dažkārt tas nozīmē tikai to, ka esi gana spēcīgs, lai sastaptos aci pret aci ar savām problēmām.

5. Dzīve ir trausla, pēkšņa un bieži vien īsāka, kā varam iedomāties.
Atceries, rītdienas var arī nebūt. Kādam tās patiešām nebūs. Tieši tagad kāds kaļ plānus rītdienai, nezinot, ka nomirs šodien. Tas ir skumji, bet tāda ir dzīve. Tā kā tērē savu šodienu ar prātu un laiku pa laikam piebremzē, lai sajustu to, cik dzīve ir skaista.
Katrs mirklis, ko tu izdzīvo ir brīnišķīga dāvana.

6. Visi mēs ik pa laikam kļūdāmies.
Un, jo ātrāk tu pieņemsi šo domu, jo ātrāk varēsi kļūt labāks un mazāk kļūdīties. Protams, tu nekad nebūsi ideāls, neviens nebūs, taču cilvēku lielu dara mazie solīši.
Labāk izdarīt kaut ko un kļūdīties, nekā – neko nedarīt.

Vai nu tev paveiksies, vai arī tev būs viena jauna un svarīga dzīves mācība.
Jebkurā gadījumā, tu būsi vinnētājs.

7. Tu pilnībā esi spējīgs pats sevi padarīt laimīgu.
Tev vienmēr ir izvēle: tu vari bezgalīgi pārmalt pagātni un vari pamēģināt būt laimīgs tagad. Smaids ir apzināta izvēle, nevis kads brīnums, un patiesa laime var atnākt tikai no dvēseles dziļumiem.

8. Pacenties emocionāli norobežoties no savām problēmām.
Tu neesi tavas problēmas. Tu esi kas daudz vairāk. Tu esi dzīva, cilvēciska būtne, daudz sarežģītāka par visām tavām problēmām kopā. Un tas nozīmē, ka arī stiprāks par tām.

9. Nepadari problēmu lielāku, kā tā pelnījusi.
Neļauj vienam tumšam mākonim aizsegt visas debesis. Lai cik drūma šobrīd tev šķiet tava dzīve, vienā brīdī vienalga uzspīdēs saule. Tie ir dabas likumi.

10. No visa notiekošā mēs varam gūt vērtīgu mācību. 
No visa. Pilnīgi visa! Lai ar ko mēs satiktos, lai kas ar mums notiktu. Tāpēc nekad neatsakies mācīties no savas dzīves, īpaši tad, kad viss iet ne tā kā vēlētos.

11. Ikvienu pārbaudījumu izskati kā iespēju kaut ko jaunu iemācīties.
Pajautā sev “Ko es no šīs situācijas varu iemācīties?” Kā kļūt spēcīgākam? Kā komunicēt ar cilvēkiem? Kā uzticēties savai intuīcijai? Kā piedot? Kā paust savu mīlestību? Kā zināt, kad atlaist?

12. Nolaist rokas un turpināt ceļu – ir divas atsķirīgas lietas.
Katram no mums dzīvē iestājas brīdis, kad esam piekusuši risināt, darīt, taču tas nenozīmē, ka mums jāpadodas un jānolaiž rokas.
Tās nav beigas, tas ir jauns sākums!
Vienkārši tu sāc saprast, ka tev daži cilvēki nav vajadzīgi un nav vajadzīgs tas haoss, ko tie ienes tavā dzīvē.

13. Mūc pa gabalu no negatīvistiem.
Katru reizi, kad tu atbrīvojies no kaut kā negatīva, tu atbrīvo vietu pozitīvam.
Dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu kopā ar cilvēkiem, kas barojas no tavas laimes un enerģijas. Labāk esi kopā ar tiem, kuri palīdzēs tev paradīt tavas labākās īpašības.

14. Nav ideālu partnerattiecību.
Ideālas romatiskas attiecības ir tikai romānos. Gribi, lai tavas attiecības būtu ideālas? Tad tev jātiek galā ar raupjumu tajās.

15. Neaizmirsti mīlēt sevi.
Viena no lielākajām nepatikšanām dzīvē ir, pārāk mīlot citus, aizmirst par sevi, aizmirst to, ka esi cilvēks un ka esi mīlestības cienīgs. Tagad pamēģini atcerēties, kad pēdējo reizi kāds tev teica, ka mīl tevi tādu, kāds esi? Kad tev kads pēdējo reizi teica, ka tu lieliski tiki galā ar uzdevumu? Kad tevi kāds pēdējo reizi aizveda uz turieni, kur dvēsele dzied?
Un kad tas “kāds” biji tu pats?

16. Neļauj citiem pieņemt lēmumus tavā vietā.
Tu pats esi atbildīgs par savu dzīvi, neatkarīgi no tā, ko citi domā un kā vēlētos, lai tu dzīvo..

17. Turot ļaunu prātu uz kādu, tu, pirmkārt, kaitē pats sev.
Centies vienmēr cilvēkiem piedot un ej tālāk savā dzīvē, pat tad, ja viņi nekad tev nepalūgs piedošanu. Tas vajadzīgs pirmkārt tev, lai pasargātu sevi no lieka stresa un virzītos tālāk.

18. Tu neesi viens. Problēmas ir visiem.
Negulēt naktīm ilgi, domājot par draugu. Censties savākt savas dvēseles lauskas pēc nodevības. Justies sliktākam par visiem pasaulē tāpēc, ka kāds tevi nemīl pietiekami spēcīgi, lai paliktu kopā ar tevi. Baidīties izmēģināt kaut ko jaunu, jo bail, ka tas neizdosies. Nekas no pieminētā nenozīmē to, ka ar tevi kaut kas nav kartībā vai tu jūc prātā. Tas nozīmē tikai to, ka esi cilvēks un tev vajadzīgs nedaudz laika, lai savestu sevi kārtībā.
Tu neesi viens. Lai cik niecīgs un bezpalīdzīgs tu nejustos, tev jāzin, ka tūkstošiem ciilvēku pirms tevis ir bijuši šādā situācijā un tūkstošiem vēl nonāks tajā. Un tu melo sev, kad saki: “Es viens esmu tads nabadziņš!”.

19. Tev ir par ko pateikties liktenim.
Jā, pasaule ir bēdu pilna, taču tā pilna cilvēkiem, kuri pārvar šīs bēdas. Brīžam vajadzētu aizmirst par to, kas zudis tavā dzīvē, lai vēl stiprāk novērtētu to, kas tajā palicis un ar prieku gaidīt to jauno, kas atnāks.

Henri Devids reiz teica:

Bagātība – tā ir spēja pilnībā izbaudīt dzīvi.

Un pat tad, ja dzīve šķiet vienas vienīgas šausmas, ir vērtīgi uz to paskatīties no citas puses:

Tu taču neaizgāji gulēt nepaēdis? Tev taču ir ko mugurā vilkt? Tu neguli uz ielas? Tev ir darbs, par kuru maksā naudu? Tev ir pieejams dzeramais ūdens? Ja lasi šo rakstu, tev ir pieeja internetam? Tavā zemē ir miers?

Galu galā miljoniem cilvēku, uzzinot par to, kas tev ir, uzskatītu tevi par bagātnieku!!!!!! Novērtē to, kas tev ir!

20. Nepatīkama patiesība tomēr ir daudz labāka par saldiem meliem.
Atbrīvojies no ilūzijām – tev jāredz lietas tādas, kādas tās ir.

21. Dažkārt ir grūti saprast, cik tuvu pie veiksmes tu esi.
Ļoti bieži mūsu veiksme ir daudz tuvāk un mēs to sastopam tad, kad vismazāk gaidam.

22. Dažkārt mums visvairāk veicas tieši tad, kad nesaņemam to, pēc kā alkām.
Tieši tā, jo tas liek mums pārvērtēt savas prioritātes, atver ceļu jaunām iespējām un ļāuj ieraudzīt daudz skaistāku pasauli.

23. Smiekli ir labākās zāles pret stresu. Smejies par sevi un smejies biežāk. Centies smieklīgo atrast jebkurā situācijā. Optimisms ir kā magnēts laimei. Ja būsi pozitīvs, tev nenāksies meklēt labas lietas un labus cilvēkus. Tie paši tevi atradīs.

Kļūdās ne tas, kurš krīt, bet tas, kurš pat nemēģina celties tad, kad viņam ir tāda iespēja!

24. Uztraukties nozīmē velti tērēt savu enerģiju.
Uztraukums neatbrīvos tevi no problēmām nākotnē, tas atbrīvos tevi no enerģijas šodien.

25. Ja tev grūti iet uz priekšu, sper mazus soļus.
Pat tad, kad tu virzies uz priekšu gluži kā gliemezis, tu noteikti nonāksi finišā. Katrs spertais solis aizved tevi no pagātnes tur, kur tu vēlies būt rīt.

26. Vienmēr atradīsies kads, kam tu nepatīc.
Tev nav jācenšas patikt visiem. Tātad nepievērs tam uzmanību un dari to, ko liek tev sirds. Tas, ko citi par tevi domā ir mazsvarīgi.
Svarīgāk ir tas, ko tu pats par sevi domā!

27. Vienīgais tavs sāncensis esi tu pats.
Kad noķer sevi pie tā, ka salīdzini sevi ar draugu, kaimiņu, kolēģi, kādu slavenību, apstājies! Saproti, ka tev ar viņiem nav nekā kopīga. Tev ir citas spēcīgās puses, vājības, talanti, kuru nav citiem cilvēkiem. Uz minūti apstājies un padomā, kādi ir tavi talanti un stiprās puses, un esi pateicīgs par to, ka tev tie ir!

28. Ne visu, kas ar tevi notiek, tu vari kontrolēt.
Bet tavā varā ir tas, kā uz to reaģēt. Svarīga ir tava attieksme pret lietām, dzīvi un sevi. Zaudēji basketbola spēlē? Priecājies, ka biji kopā ar draugiem un lietderīgi pavadīji savu laiku. Tavu akciju kurss nokritās? Nekā briesmīga, viss mainīsies. Un vispār, tev veicas, jo tev ir uzkrājumi.

29. Dzīve nekad nebūs vienkārša un viegla.
Ja sagaidi no tās, ka tā būs viegla un vienkārša, tev nāksies vilties. Par visu dzīvē ir jāmaksā. Tāpēc, katru rītu esi gatavs tam, ka būs jāskrien tālāk un ātrāk kā vakar un vajadzīgajā virzienā. tas nebūs vienkārši, taču ir pūliņu vērts.

30. Tava nākotne ir nevainojama.
Lai cik netīra un drūma nebūtu tava pagātmne, rītdiena vēljoprojām ir nevainojama. Un necenties līmēt savu jaunās dienas rītu no vakardienas atliekām.Neskaties atpakaļ, ja tur nav nekā tada, uz ko skatīsies. Katra jauna diena ir jauns starts, jauns sākums.

rits5

Un katra diena ir tavas atlikušās dzīves pirmā diena. Labākais veids, kā atstāt aiz muguras visu vakardienas trauksmi, ir izdarīt kaut ko tadu, par ko nākotnē varēsi teikt sev paldies!

31. Tu neatrodies strupceļā, tev vienkārši kaut kas ir jāsaprot.
Visiem mums dažkārt šķiet, ka esam nonākuši strupceļā, mēs šaubāmies par savām spējām pieņemt pareizos lēmumus, spējām izmainīt savu dzīvi uz labāku.
Bet zini to, ka, ja putnu ar veseliem spārniem ilgi turēt būrī, no kurienes tam zināt, ka tas spēj lidot?
Tavi spārni ir ar tevi un, ja tev šķiet, ka esi strupceļā, izplet tos. nedaudz piepūles un tu vienkārši pārlidosi pāri šķērslim.

32. Katrai monētai ir otra puse.

Tieši tāpēc mēs nevaram izjust labsajūtu tad, ja kaut kad neesam iepazinuši sāpes. Neiepazīsim prieku, ja nebūsim iepazinuši bēdas. Un nav arī miera tam, kurš nav iepazinis nemieru. Un vai tad var būt cerība pasaulē bez izmisuma? Tu neatradīsi monētu ar tikai vienu pusi, par kuru var nopirkt laimīgu, bezrūpīgu dzīvi.

33. Tev vienmēr ir izvēle.
Lai kādā situācijā tu atrastos, tev vienmēr ir, kā minimums, divas izvēles. Un, ja tu kaut ko nevari izmainīt fiziskajā līmenī, tu vari izmainīt to, ko tu par to domā. Tu vari vienkārši sēdēt tumsā, vai atrast sevī iekšējo gaismu un, ieskatoties savā dvēselē, ieraudzīt ko tādu, par ko vispār neesi iedomājies.

Un tad krīze pārvērtīsies jaunā iespējā iemācīties kaut ko jaunu, bet tavas pasaules sabrukums, iespējā uz tās drupām uzbūvēt jaunu pasauli.

34. Ja esi iegrimis tumsā – ielaid tajā citus cilvēkus.
Tas nenozīmē, ka viņi noteikti tevi no turienes izvilks, bet tās gaismas, ko viņi atnesīs, būs pietiekami, lai tu saprastu, kurā pusē ir izeja.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS