Dzīvo tagad!

sieviete aiziet4

Dzīvo tagad un visas refleksijas atstāj velākam laikam! Es domāju, ka nav jau nemaz tik grūti, iedomāties sevi astoņdesmit gadu vecumā. Un pēc tam atskatīties uz sevi šodien – gados trīsdesmit, četrdesmit, četrdesmit piecos.
Tu  tikai iedomājies, ka tev reāli ir astoņdesmit. Pat tad, ja prāts visu saprot, ķermenis ir novecojis un āda sakrunkojusies, sliktāk redzi un dzirdi, grūti noiet lielus attālumus. Un prieki – ēdiens un saule aiz loga. Es runāju par lielākās daļas cilvēku nākotni.
No turienes domās atskaties atpakaļ… Četrdesmit. Ak, Dievs, kāda tu jauna meitene biji! Gan sapņojās, gribējās, gan jauna, gan gudra un skaista. Kāpēc cieti!? Tad, kad vajadzēja ar lielu karoti smelt dzīvi, mīlestību, seksu, labsajūtu, iespaidus, emocijas, bet tu sēdēji skumjās iegrimusi – “man vairs neviens nav vajadzīgs”, “es vairs nespēju par kaut ko citu domāt”. Kas tas ir?!!!!
Pienāks laiks, kad patiešām neviens vairs nebūs vajadzīgs, kad vēlmes beigsies kopā ar ķermeni. Un diez vai tad tu kādu ieinteresēsi, un ļoti daudzas lietas tev kļūs vienaldzīgas. Bet tagad… Kamēr var… Kamēr ir spēks un veselība… Ir mērķi un vēlmes… Kamēr ir garšīgi, galu galā… Kad tad vēl palaist apziņu brīvībā, ja ne tagad? Kad sākt atļaut sev to, kas līdz šim netika ļauts?
Labi būtu ciešanas atlikt uz vēlāku laiku. Kā teica Skārleta: “Par to es domāšu rīt”. Pats trakākais dzīvē ir tas, ka šie paši astoņdesmit var nepienākt. Un arī rītdiena var nepienākt. Šajā zemes dzīvē viss var beigties jau pēc pāris minūtēm.
Lai tev ir patīkami, komfortabli un garšīgi tieši šobrīd. Un izdari tā labā kaut ko tagad un tūlīt. Bet visas refleksijas atstāj uz vēlāku laiku…. Pēc tam tām būs īstais laiks.
Autors: Lilija Ahremčika
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Mājīgie cilvēki

majigie cilveki5

Reiz katra cilvēka dzīvē noteikti parādās ļoti atklāti, sirsnīgi – mājīgi cilvēki. Kad tu ar tiem satiecies, tev gribas bezgalīgi smaidīt, un tevi pārņem laimes sajūta no matu galiņiem līdz papēžiem – mājīguma sajūta. Laiks ar viņiem paskrien ļoti ātri un tu to pat nepamani – nav saskaitāms kopā izdzerto tējas tasīšu skaits un pārrunātās tēmas. Un tu it kā pēkšņi sajūti, ka tas tev ir ļoti tuvs un mīļš cilvēks. Un nav svarīgi, ka no iepazīšanās brīža pagājušas vien pāris dienas, stundas, minūtes. Tādu cilvēku sabiedrībā tu pats kļūsti atvērtāks, labāks, siltāks un harmoniskāks.
Kad šķiraties, gribās ļoti stipri viņu apskaut, jo tu ar viņu esi varējis būt pavisam īsts, tu pats, izstāstīt to, ko nevienam pirms tam neesi stāstījis, to, kas tavā Dvēselē.
Šķiet, ka esi gatavs doties viņam līdzi, pat nezinot, uz kurieni un cik tālu, lai tikai sajustu šo mājīgumu.

Un reiz tev pašam sagribēsies būt tādam. Gribēsies izstarot siltumu, gaismu, mājīgumu, dāvāt citiem cilvēkiem prieku un darīt tikai labu. Tad tu pametīsi savu ārkārtīgi svarīgo darāmo un dosies pagatavot garšīgas vakariņas saviem vecakiem, rakstīsi vēstules draugiem, kuriem sen neesi rakstījis, gribēsi satikties, jo esi nolgojies. Tad tu sev atvērsies no pavisam citas, agrāk nezināmas puses.

Būt mājīgam cilvēkam ir ļoti patīkami, kaut arī, droši vien, ļoti grūti, jo mūsdienu pasaulē cilvēki ir raduši vairāk ņemt un mazāk dot. Taču ir vērts pacensties? Pareizi?

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

majigie cilveki

 

Pieņem savu vīru tādu, kāds viņš ir

tumšais un gaišais3

Pirms daudziem gadiem doktors Normans Vincents Pelē mūsu pilsētiņā lasīja lekciju. Pēc tās viņš deva iespēju klausītājiem uzdot savus jautājumus. Viens no jautājumiem, ko uzdeva kāda sieviete, skanēja apmēram šādi: “Es ļoti cenšos radīt mājīgu vidi, būt laba māte, padevīga sieva, bet visi mani pūliņi izrādās velti. Problēma tāda, ka mans vīrs nevēlas pielikt līdzvērtīgas pūles tam, lai mūsu laulība kļūtu laimīgāka”.

Pēc tam šī pati sieviete noraksturoja sava vīra trūkumus. Lūk, daži no tiem:
“Viņš nepievērš uzmanību mūsu bērniem, nesaprātīgi tērē naudu, dzer, un ar viņu nav iespējams kopā dzīvot”.
Viņas jautājums doktoram skanēja šādi:
“Vai ir vismaz kāda cerība, ka vinš mainīsies? Mēs esam precējušies 25 gadus.”

Doktora atbilde skanēja stingri un nedaudz aizkaitināti:
“Vai tad jūs nezināt, ka jums jāpieņem vīrietis pēc viņa nominālā kursa, tas nozīmē – tāds, kāds viņš ir, necenšoties viņu mainīt?”
Šis doktora Pelē padoms ir galvenā atslēga laimīgai laulībai un “Sievišķības burvības” pamats.
Tāpēc, ja tu vēlies piedzīvot laimi savā laulībā, pieņem savu vīru tādu, kāds viņš ir, un necenties viņu mainīt. Pretējā gadījumā, labāk vispār neprecies ar cilvēku, ar kura trūkumiem neesi spējīga samierināties.

Ko nozīmē pieņemšana

– Pieņemšana nozīmē to, ka tu pieņem savu vīru tādu, kāds viņš ir šodien, bez jebkādām izmaiņām.
– Tu saproti, ka viņa uzvedība varētu būt labāka un, iespējams, tai būtu jābūt labākai, taču tā ir viņa, nevis tavējā atbildība.
– Tu redzi viņa trūkumus, taču pacenties tos uztvert kā parastas cilvēciskas vājības.
– Tu vari nepiekrist viņa idejām, taču atstāj viņam viņa tiesības uz savu viedokli.
– Tu vari neatbalstīt viņa intereses, viņa sapņus vai kāda mērķa realizāciju, taču dod viņam brīvību nodarboties ar to, ko viņš vēlas.
– Pieņemot viņu, tu atzīsti viņa tiesības būt pašam – lai tas būtu uz labu vai nebūtu uz labu.
– Pieņemšana nenozīmē to, ka tu viņu vienkārši paciet.
– Tas nenozīmē pašapmānu, kad tu liec sev domāt, ka viņš ir brīnišķīgs, kaut gan tā nepavisam nav.
– Tai nav nekāda sakara ar paklausību un padevību.
– Pieņemšana tas ir priecīgs prāta stāvoklis, kad tu saproti, ka tavs pienākums nav viņu pārtaisīt, bet gan pieņemt tādu, kāds viņš ir.
– Pieņemšana nozīmē, ka tu atzīsti to, ka viņš ir cilvēks, kurš, tieši tapat, kā tu, sastāv no divām vienādām daļām: puse – trūkumu un puse – labās īpašības. Tas ir taisnīgs uzskats.
– Tu saproti, ka viņam ir trūkumi, taču savu uzmanību koncentrē uz viņa labajām īpašībām.
– Tu pieņem cilvēku kā vienu veselu ar visām viņa labajām un sliktajām īpašībām un visām cilvēciskajām vājībām.
Lai labāk saprastu, ko nozīmē pieņemšana, uzzīmē savā iztēlē cilvēka tēlu, un domās novelc svītru, kas sadala viņu divās vienādās daļās.

Iedomājies, ka viena daļa ir izkrāsota gaišos toņos un simbolizē viņa labās īpašības, bet otra – tumšos toņos un simbolizē viņa trūkumus.
Pēc tam izdzēs savā iztēlē tumšo daļu, lai tu varētu redzēt tikai gaišo.
Tu zini, ka tumšā daļa eksistē, bet tu uz to neskaties. Tu redzi tikai gaišo.

Pieņemšana nozīmē to, ka tu pieņem viņu kā cilvēcisku būtni, kura sastāv no gaišās un tumšās puses, un tu pārstāj uztraukties par viņa trūkumiem un vājībām, un fokusējies tikai uz labajām īpašībām.
Helēna Andelīna “Sievišķības burvības”
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

labs_slikts1

Dvēselei to vajag!

dveseles deja1

Daudzās sabiedrībās, ja tu atnāc pie šamaņa  vai dziednieka, sūdzēties par to, ka esi vīlies, esi garīgi iztukšots, vai tevi piemeklējusi depresija, tie uzdotu tev vienu no četriem jautājumiem: Kad tu pārstāji dejot? Kad tu pārstāji dziedāt? Kad tevi pārstāja aizraut un apburt stāsti? Kad patīkams klusums pārstāja tev būt komfortabls?
Tur, kur mēs pārstājām dejot, dziedāt, priecāties par stāstiem vai baudīt klusumu, tas ir tur, kur mēs pārdzīvojam savas Dvēseles zaudējumu.
Deja, dziesmas, stāsti un klusums – tie ir četri universāli dziedinošie balzami.
Angeles Arrien
Foto: Ludoviks Lorans
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Aleksandrs Paļijenko: 7 dzīves noteikumi

laime8756

Tas viss, kas ap mums notiek, ir mūsu pašu veidots: ar mūsu sajūtu, domu un pārliecību palīdzību. Mainot sevi mēs mainām dzīvi.

Ja mūsu dzīvē ir pietiekami daudz mīlestības enerģijas un baudas, tad vēlēšanās piepildās maksimāli ātri, un nepatīkamo mācībstundu skaits kļūst minimāls.

Mēs visi vēlamies, lai mūsu vēlmes piepildās. Taču ļoti bieži mēdz notikt tā, ka nenotiek tas, ko mēs vēlamies, vai arī viss sanāk gluži otrādi. Lai cik dīvaini tas izklausītos, bet vēlmju piepildīšana neprasa nekādu īpašu maģisku meistarību. Tas ir dabisks un vienkāršs process. Tā domā analītiķis un dzīves treneris Aleksandrs Paļijenko

Un, lai tas notiktu “dabiski un vienkārši”, ir jāiemācās to izveidot par ieradumu, tāpēc Aleksandrs visiem pieejamā fomā to pasniedz kā “septiņus noteikumus”, kas palīdzēs katram no mums ātrāk realizēt savus mērķus un sapņus.

Ja mēs kaut ko darām ar interesi un azartu, tas viennozīmīgi dod labus rezultātus. Un vēl, nevajag mainīt visu un uzreiz, lai jūsu ikdienas dzīvē vienmēr ir tikai 12% kaut kā jauna. Ar to pilnīgi pietiks, lai nomainītu traucējošos uzstādījumus uz pozitīvākiem, palīdzētu zemapziņai iziet jaunā harmoniskas dzīves līmenī, kad vēlēšanāš piepildīsies pašas no sevis, bez lielas piepūles. Jūs tikai ievērosiet, ka esat kļuvuši daudz apzinātāki, un pārstāsiet vēlēties “no prāta”, bet darīsiet to, izejot no jūsu iekšējā Dvēseles stāvokļa.

Pirmais noteikums: «Godīgums pret sevi».

Tas ir pats galvenais noteikums, no kura ievērošanas ir atkarīga visu parējo punktu realizācija. Kad mēs mānām sevi, viss parējais pārtrauc strādāt!

Prasme godīgi sev atzīties tajā, ko mēs patiešām domājam, jūtam un darām dotajā brīdī, ir sākuma punkts mūsu attīstībai.

Un nevajag baidīties no savām negatīvajām izpausmēm: «jā, es šobrīd esmu nikns», «es jūtos aizvainots», «es esmu greizsirdīgs», «manī ir naids». Atzīstoties sev šajās negatīvajās reakcijās, mēs tās aizvācam no zemapziņas, un tās pārstāj formēt mūsu nākotni.

Un noteikti pie šī var piemetināt:: «Es vēlos pret to izturēties viegli un mierīgi, bez negatīvām emocijām, taču pagaidām man vēl tas neizdodas». Tāds formulējums palīdzēs pārveidot aizvainojuma, niknuma, naida, greizsirdības emocijas, ko mēs izjūtam pašlaik, tajā stāvoklī, uz kuru mēs tiecamies. Un tas notiks pakāpeniski.

Tādā veidā, atskaņojot stāvokli, kurā atrodamies, mēs no tā atbrīvojamies. Par to ir vērts atcerēties arī tad, kas stāstām par saviem sasniegumiem un uzvarām. Iespējams, esat ievērojuši, ka pietiek vien pateikt:: «Jā, es esmu bagāts un veiksmīgs», kā uzreiz paradās apstākļi, kas traucē mums tādiem būt.

Tāpēc, ja jūs stāstāt cilvēkiem par kaut ko pozitīvu, noteikti atskaņojiet savas fantastiskākās vēlmes. Piemēram: «Man ir skaista māja, un gribās vēl komfortablu vasarnīcu okeāna krastā». Tādā veidā jūs pārslēdzat cilvēku uzmanību uz jaunām perspektīvām un atļaujiet tam, kas jau ir, nostiprināties un kļūt vēl fundamentālākam un tas, ko atskaņojāt, sāks piepildīties un veidot jūsu nākotni jau šodien.

Otrais noteikums: «Prasme izmantot pozitīvus vārdus».

Lai padarītu savu dzīvi skaistāku, laimīgāku, labāku un interesantāku, ir pilnībā jaizmaina sava leksika. Vārdos, ko mēs izmantojam savā runā, ir nostiprinājusies noteikta dzīves pieredze. Šie vārdi izsauc noteiktas sajūtas, kuras izdzīvojām pagātnē. Izrunājot šos vārdus, mēs aktivizējam neironu saites, kas pamodina jau iesakņojušos tēlus, sajūtas, informāciju.

Ja mēs bieži izmantojam vārdus, kas nes negatīvu informāciju, tad zemās vibrācijās noskaņota zemapziņa translē mūsu realitātē negatīvuis pārdzīvojumus, kas pēc tam iemiesojas mūsu dzīves notikumos, kas nenes mums ne baudu ne prieku.

Tāpēc, lai pārrakstītu savas dzīves scenāriju, ir jānomaina negatīvās neironu saites pret pozitīvajām. Un to mēs darām ar vārdu palīdzību. Piemēram: tā vietā, lai teiktu “slikti”, mēs sakām “ne labi”, “briesmīgi” vietā sakām “ne īpaši labi”. Tas aktivizē pozitīvās neironu struktūras, jo priedēkli “ne” smadzenes neuztver, bet viss, kas saistīts ar vārdu “labi” izsauc augstas frekvences vibrācijas, kas neitralizē to negatīvu, kuru mēs pašlaik pārdzīvojam. Pietiek vien izmainīt savu leksiku un padarīt to par ieradumu, kad jau pēc neilga laika mainīsies arī pati dzīve.

Trešais noteikums: «Meklē visā labo».

Mūsu sabiedrība ir tā audzināta, ka mēs esam pieraduši it visā meklēt trūkumus, un nosodīt citus. Atcerieties, par ko jus runājat draugu kompānijā? Kā likums, visās sarunās tiek pausta neapmierinātība: ar kaimiņiem, valdību, prezidentu u.t.t. Bet organisms noskaņojas uz to enerģētiku, kuru mēs pastavīgi izmantojam. Ja pīpmanim atņemam cigareti, organisms aiz ieraduma prasīs, lai to atdodam, lai arī tas ir kaitīgi.

Kad mēs dzīvojam nosodījuma līmenī, tad nonākam zemas frekvences vibrācijās, kas formē negatīvos notikumus. Tāpēc ir jāiemācās visās situācijās saredzēt kaut ko pozitīvu: saulainu laiku, putnus, kas skaisti dzied, sievieti brīnisķīgā tērpā, u.t.t.

Darot to regulāri, mēs pozitīvi programmējam savu zemapziņu, un smadzenes no apkārtējas vides sāk “ķert” pozitīvos notikumus. Zemapziņā ieliktā prasme meklēt pasaulē skaisto, vedīs jūs pa dzīvi.

Atnākot veikalā, jūs atradīsiet pašas skaistākās kurpes, bet, meklējot darbu, jūs izvēlēsieties pašu interesantāko un labāk apmaksāto u.t.t.

Kad jūs iemācīsieties redzēt dzīvē pozitīvo, tad, lai kas arī notiktu, jūs sapratīsiet, ka vienmēr kopā ar slikto atnāk arī labais.

Lazarevam (grāmatas “Karmas diagnostika” autoram) ir frāze: «Ja jums šodien ir labi, tad paskatieties atpakaļ. Tur pagātnē, kad jums bija slikti, tika ielikts jūsu labais.».

Ceturtais noteikums: «Radošā domāšana».

Izvēlieties sev par noteikumu, tā vietā, lai teiktu: «Cik slikti, ka līst», teikt – «Es vēlos, lai spīdētu saule». Kad mēs kaut ko noliedzam, tad noārdam enerģētiskās saites, kuru atjaunošanai pēc tam tiek tērēta milzīga enerģija.

Tēlaini runājot, mēs ieejam istabā, bet tur spēlē mūzika, kas mums nepatīk. Mēs atsakāmies to klausīties, laužam aparatūru, visu noliedzam, esam nikni. Pēc tam visu sakārtojam, nopērkam jaunu aparatūru un liekam to mūziku, kuru vēlējāmies. Bet mēs taču varējām uzreiz pateikt: «es gribu klausīties citu mūziku» – un vienkārši nomainīt ierakstu. Kad mēs domājam pēc principa: «Gribu, lai būtu, lūk, tā!», un piedevām zinām, kā vēlamies justies, tad strukturējam šeit un tagad notiekošo, un pa īsāko ceļu dodamies pie tā, ko vēlamies.

Tāpēc mācieties uzreiz runāt par to, ko vēlaties, atstājot bez uzmanības to, kas jūs neapmierina.

Un noteikti pievērsiet uzmanību tam stāvoklim, kuru jūs vēlaties sajust tad, kad tas, ko vēlaties, notiks.

Piektais noteikums: «Prasme par visu pateikties: gan par labo, gan – slikto».

Pateicoties par labo, mēs to pastiprinām, bet pateicoties par to, ko uzskatām par sliktu, mēs parvēršam to labajā.

Visi ne pozitīvie notikumi ir zemas frekvences, bet pateicība – augstas frekvences vibrācijas.

Tādā veidā, pateicoties par slikto, mēs necenšamies mijiedarboties ar negatīvu un neļaujam tam nostiprināties mūsu dzīvē.

Bet, ja mēs iemācīsimies pateikties par jebkuriem notikumiem, kuri mums nepatīk, tad ar laiku spēsim apzināties, ka caur slikto vienmēr atnāk labais.

Kad mēs neesam gatavi pieņemt pozitīvo (kategoriski vai emocionāli atkarīgi no savām prioritātēm), mums dod iespēju attīrīties caur nepatikšanām. Un tas nebūt nav mazohisms, bet sapratne par to, ka mums tiek dota iespēja apzināties to, ko nesapratām agrāk. Jo Dievam taču nav “sliktā” un “labā”, Dievam viss ir noderīgs, vērtīgs, vajadzīgs, lai tas atrastos savā vietā un pildītu savu funkciju.

Serafims Sarovskis runāja par to, ka ir ļoti labi parastam, neapzinātam cilvēkam pirms nāves pāris gadus paslimot, jo Dvēsele attīrās caur to, ka tiek aizvāktas pretenzijas, piesaistes, apkārtējo nosodīšana un tādā veidā cilvēks nokļūst augstākas frekvences vibrācijās. Tādā pat veidā mums tiek dotas nepatikšanas, parādot to, kur jāizmaina sava attieksme. Un pēc šīs izmainīšanas kļūt daudz veiksmīgākam, bagātākam un laimīgākam.

Sestais noteikums: «Domāt un runāt par cilvēkiem tā, it kā mēs būtu viņu vietā».

Mums jāiemācās runāt un domāt par cilvēkiem tā, it kā mēs atrastos viņiem blakus un viņi mūs dzirdētu. Ja mēs iemācīsimies par cilvēkiem runāt tā, kā vēlamies, lai viņi runātu par mums, atbrīvosies milzīgs daudzums enerģijas, kuru mēs tērējam, lai kompensētu atšķirību starp iekšējo viedokli un ārējo uzvedību. Mūsu dzīvē parādīsies vieglums, jo harmonizējas iekšējais un ārējais, tas, ko mēs domājam un jūtam, ar to, ko mēs runājam un darām. Rezultātā mums būs iespēja harmoniski mijiedarboties pašiem ar sevi un apkārtējiem. Un atbrīvojusies enerģija padarīs iespējamu dziļāku apzināšanos par to, ko mēs patiesībā vēlamies un iespēju to realizēt.

Septītais noteikums: «Trīskāršā uztvere».

Ja iepriekšējie seši noteikumi bija pats pamats un ar to palīdzību mēs varam audzināt savu zemapziņu, tad septīto mēs varam nosaukt par maģisko.
Tas sāks darboties tad, kad mēs pārkārtosimies un kļūsim vienoti ar sevi un apkārtējo pasauli. Ar septītā noteikuma palīdzību, mēs varam pārvaldīt savu realitāti un formēt notikumus. Lai tas notiktu, ir jāpieņem trīs vēlamā attīstības varianti:

a) viss notiks tā, kā mēs to vēlamies;
b) būs pavisam ne tā;
c) būs daudz labāk.

Kāpēc to darīt?

Lieta tā, ka tad, kad mēs domās plānojam, mēs izdalām enerģiju vēlamā realizācijai. Ja mēs neesam gatavi citiem iespējamajiem variantiem, mūsu enerģija, kurai ir kategoriskuma un viennozīmības īpašības, nav spējīga mijiedarboties ar visiem citiem procesa dalībniekiem, un atspoguļojusies atgriežas pie mums depresijas, agresijas, naida un aizvainojuma veidā.

Taču, ja mēs esam gatavi pieņemt kā sliktāko, tā arī labāko variantu, tad, lai kas arī notiktu, (zinot to, ka lai kas arī notiek, viss ir Dieva rokās, un viss ir tikai uz labu), enerģija mijiedarbojas ar visu, ar ko sastopas un iedomāto realizē pēc maksimālas programmas. Pieņemot visus iespējamos variantus, mēs pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir, saglabājot Līdzsvara likumu, un saņemot iespēju realizēt savas vēlmes.

Iemācieties domāt trīskārši! Šo vingrinājumu var izpildīt kaut simts reizes dienā, tikai dariet to kā rotaļājoties, viegli un ar prieku, un gūstiet no šī procesa baudu. Ziniet, ka 70% laika aiziet uz sadzīves situācijām. Piemēram: no rīta pieceļamies un sakām sev: «Gribu padzert tēju» un izskatām iespējamo notikumu gaitu: 1. Aiziešu uz virtuvi un uzvārīšu sev tēju; 2. Pat ūdeni nepadzeršos; 3. Dzeršu ļoti dārgu un garšīgu tēju. Pēc tam ejiet  un uzvāriet sev tēju. Praktzējoties uz šādiem sīkumiem, jūs ieradināsiet savu zemapziņu būt gatavai jebkurai notikumu gaitai, tātad palielināsiet iespēju vēlmēm realizēties.

Nākamie 20% laika katru dienu jūs atvēlēsiet savām būtiskākajām vēlmēm:  mīlestībai, veselībai, mašīnai, dzīvoklim, darbam – visam tam, kā realizāciju jūs vēlaties.

Mācieties izskatīt visas savas vēlmes no trīskaršuma skatu punkta!

Un atlikušos 10% sava laika veltiet tam, kas nevar būt, tāpēc, ka nevar būt nekad, bet jūs to ņemiet un vēlieties.
Piemēram: rīt man atnesīs dokumentus dzīvoklim pilsētas centrā 5 miljonu dolāru vērtībā. Es mierīgi pieņemu vissliktāko variantu: man nebūs dzīvokļa vispār. Un vēl labāku variantu: man būs dzīvokļi arī Londonā un Parīzē.

Tādā veidā jūs izskatiet savu iespēju plašu diapazonu, un varēsiet paveikt milzīgu izrāvienu savā jaunajā dzīvē, kurā būs daudz vairāk prieka, laimes un veiksmes. Taču jums vienalga tas nav pats galvenais!

Galvenais ir tas, lai jūs no visa, kas notiek jūsu dzīvē gūtu baudu!

No Aleksandra Paļijenko intervijas
Avots: http://volshebnic.com
Tulkoja: Ginta FS

Video:

Laime ir ceļš, nevis liktenis

gaidit222

Mēs gaidām, kad dzīve kļūs labāka, kad mums paliks 18, kad apprecēsimies, kad dabūsim labāku darbu, kad mums piedzims bērns, otrais bērns…

Pēc tam mēs jūtamies noguruši, jo mūsu bērni aug lēnām un mēs domājam, ka tad, kad viņi izaugs, mēs jutīsimies nedaudz laimīgāki. Kad viņi pieaug un kļūst patstāvīgāki, un viņiem sākas pārejas periods, mēs žēlojamies, ka ar viņiem ir grūti saprasties, un tad, kad šis periods pāries, mums noteikti kļūs vieglāk.

Pēc tam mēs domājam, ka mūsu dzīve noteikti kļūs laimīgāka, kad mēs beidzot nopirksim lielāku māju un labāku mašīnu, varēsim doties atvaļinājumā un beidzot pienāks pensijas gadi.

Viss noslēpums ir tajā, ka labāka momenta kā TAGAD vispār nav. Ja ne tagad, tad – kad?

Šķiet, ka īstajai dzīvei tūliņ, tūliņ vajadzētu sākties! Taču vienmēr ceļā eksistē viena problēma, viena nepabeigta lieta, viens nenodzēsts parāds, kas prasa tūlītēju risinājumu, un, lūk, tieši pēc šīs problēmas atrisināšanas sāksies laimīgā dzīve. Ja cītīgi ieskatīsimies, sapratīsim, ka problēmas nekad nebeigsies, tās ir bezgalīgas. Un no tām arī sastāv dzīve. Pat ne problēmas – bet risināmie jautājumi – būs vienmēr.

Un tā ir iespēja ieraudzīt to, ka ceļa pie Laimes nav, Laime – tas ir Ceļš.

Ja to sapratīsim, tad būs daudz vieglāk novērtēt katru dzīves mirkli, it īpaši tos, ko dalām ar kādu sev dārgu cilvēku, un atcerēties, ka laiks nevienu negaida!

Negaidiet, kad beigsies skola vai sāksies koledžas laiks, kad jūs notievēsiet par pieciem kilogramiem, kad jums piedzims bērns vai jūsu bērni sāks iet skolā, apprecēsies, izšķirsies, negaidiet jauno gadu, pavasari, vasaru, rudeni vai ziemu, negaidiet nākamo piektdienu, sestdienu vai svētdienu, vai to momentu, kad nomirsiet un beidzot būsiet brīvi.

Laime ir ceļš nevis liktenis.

Strādājiet tā, it kā jums nebūtu vajadzīga nauda, mīliet tā, it kā jūs nekad neviens nebūtu ievainojis, dejojiet tā, it kā jūs neviens neredz!

Galu galā laimi nevajag analizēt, tā vienkārši jāizdzīvo. (Džordžo Faleti)

Avots: http://sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Nav iemesla justies vientuļam

vientulība

Vientulība. Stāvoklis, kas reti kad ir atkarīgs no tā, kas notiek tev apkārt. Vientuļš tu vari justies arī tūkstošiem cilvēku lielā pūlī koncerta laikā, draugu kompānijā, un, arī laulībā. Pēdējā to pardzīvot ir visgrūtāk un sāpīgāk, jo esot bez pāra, tev vēl ir cerība, ka tu kādu sastapsi, bet vientulībā divatā nekadu cerību vairs nav.

Kad es biju viena, es pastāvīgi centos saprast, pie kādām rakstura īpšībām man vēl ir “jāpiestrādā”, lai mani varētu “iemīlēt”. Paša defektivitātes sajūta nav pagrābta no gaisa – internets ir pārpildīts ar sarakstiem par “rakstura īpašībām, kas nav savienojamas ar ģimenes dzīvi” (atradīsi kaut vienu, vari uzskatīt, ka viss beidzies). Kad esi tās izstudējis, sāc brīnīties, kā vispār cilvēki var saieties un apprecēties. Tāds risks!

Nedaudz vēlāk es sapratu, ka tikšanās veiksmi vai neveiksmi nosaka ne tas, kāda tu esi tikšanās brīdī, bet gan kā tu tiksi ar visu galā PĒC. Cik ātri nokritīs tava čaula, cik ātri nošķiebsies kronis un starp dažādiem atkritumiem un trokšņiem, tu spēsi atšķirt otra cilvēka dzīvo sirdi. Sirdi, kurai arī ir bail.

Tikšanās brīdī šķiet, ka tik īsti, atvērti un patiesi mēs neesam bijuši nekad. Mēs it kā atkailinām savas sirdis un noņemam maskas. Mana pieredze saka, ka tas ir vislielāko melu laiks. Neapzinātu, netīšu, bet – melu. Es to atklāju tad, kad pārlasīju manu un Aleksandra skype saraksti pēc iepazīšanās. Domāju, ka tajā atradīšu kaut ko, kas vēsta par Lielo Mīlu. Neatradu neko, izņemot vien vēlmi pastāstīt viens otram par to, cik abi mēs esam veiksmīgi viens bez otra.

Bet es taču biju tik pārliecināta, ka biju ar viņu atklāta un godīga. Un pati ar sevi arī.

Uzsākt attiecības ir bailīgi. Vēl vairāk drosmes vajadzīgs, lai dotu šīm attiecībām iespēju un “nenotītos” jau pirmajā pagriezienā. Ar sevi ir droši, bet ar otru – neparedzami. Galvā dzīvo kaut kāda neskaidra nojausma par to “kā vajag”, bet šajā bildītē no jums abiem – tikai vārdi.

Tavs stāsts būs unikāls, tas nebūs līdzīgs ne vecāku stāstam, ne kādai citai noskatītai dzīvei. Nav svarīgi, kā sākas vai beidzas svešas attiecības – tām nav nekāda sakara ar to, kā būs tev. Tāpat kā kāzu svinīgums un greznība nekādā veidā nav saistīti ar to, kāda un cik ilga būs tava tālākā kopdzīve, tā arī tavā galvā uzzīmētā nākotnes bildīte ir nekas vairāk kā ilūzija.

Lieliski, ka esi pati sev kaut ko tur izdomājusi. Taču sagatavojies, ka viss notiks ne tā, ka iedomājies.

Pieņem par esošu: vientulībai nav iemeslu. Tas nav tiesas spriedums, tas nav lāsts, tas nav nekas tāds, no kā par katru cenu ir jāatbrīvojas, vai jācenšas to nomaskēt kā pumpu uz sejas. Vientulība – tas ir Šeit un Tagad Šajos apstākļos, taču tas absolūti nenozīmē, ka tā būs vienmēr.

“Normālie” un labie” nav “izķerti”, “normālie” un “labie” nav pīradziņi.

Pārstāj domāt, ka ar tevi kaut kas ir ne tā, vai arī, kaut kas ne tā ir ar tiem, kurus tu savā ceļā satiec. Nebaidies cilvēkus labāk iepazīt. Dod citiem iespēju iepazīt tevi. Lai cik dīvaini tas arī šķistu, taču laiks dod mums rokā trumpjus. Un tieši sāpes māca mums atbrīvoties no ieraduma nodedzināt tiltus. Jo vecāki mēs kļūstam, jo dziļāk mēs vēlamies ienirt, taču tas nav iespējams, ja ikvienā situācijā, iekļūstot kadā telpā, mēs vispirms ar acīm meklējam izejas durvis.

Gluži normāli ir būt vienai, un nejusties vainīgai, neizjust vajadzību pēc kada cilvēka blakus. Ir godīgi mīlēt šo stāvokli un nevēlēties pārmaiņu. Gluži normāli ir vēlēties ģimeni, noenkuroties. Nav nevienas vienīgās pareizās izvēles, tāpat kā nav neitrālas izvēles.

“Katru reizi, kad tu kaut ko izvēlies, tu neizvēlies kaut ko citu. Tāpēc pat mūsu centieniem aptvert visu (tas nozīmē, ne no kā neatteikties) ir sava cena un savas sekas.” (T. Krebs)

Attiecības tevi mainīs tāpat, kā šobrīd tevi maina vientulība. Katru jaunu gadu tās darīs ar tevi kaut ko brīnumainu

Tā reiz pienāca moments, kad man pārstāja būt svarīgi tas, kas es esmu. Tik būtiski svarīgi, lai tā dēļ paceltu balsi, konfliktētu, tā aizsargājot savu ego. Es pēkšņi sapratu, ka man kaut kas ir, taču tas – kaut kas man nepieder. Es pie kaut kā esmu nonākusi, taču tas atkal ir tikai kārtējais pieturas punkts manā ceļā.

Domā, šaubies, mēģini. Netici, ka notikumu attīstībai ir tikai viens variants – viens cilvēks uz visu mužu, viena iespēja, kuru garām palaižot, dzīve beidzas. Tāpēc, ka tas tā nav. Tāpēc, ka var būt dažādi, savādāk, īpaši tādā smalkā jomā kā jūtas, kur viss ir tik ēterisks, gaistošs, mirklīgs, kā apļi ūdenī, kad tu iemērc tajā savas nogurušās kājas.

Iet ilgu ceļu nav tas pats, kas iet nepareizo ceļu. Taču tā ir tik lieliska iespēja iesēt vēl vairāk sēklas.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS
Ieteica: Kristine Om Shanti