Pašcieņa ir ceļš, kuru katrs pats iet savām kājām

Ja runājam pavisam godīgi, es esmu pārliecināta, ka ar to moderno mīlestību pret sevi, par ko taurē uz katra stūra, gandrīz visiem mums viss ir kartībā.

Un vairums gadījumu, mēs tikai koķetējam, apgalvojot pretējo…. mēs tomēr sevi ļoti mīlam.

Taču ar cieņu viss ir daudz bēdīgāk. Ar pašcieņu, bez kuras ļoti daudz kas kļūst neiespējams, un Mīlestība – bezjēdzīga.

Mīlestība ir putns ar viegliem spārniem. Tai nav vajadzīgi noteikumi. Sagribēja – atlidoja.

Cieņa nav putns. Tā ir atbildīgs psihes darbinieks, ja tā varētu to teikt.
Tu nenoķersi tās selfiju izdevīgā rakursā. Nespēsi to aizraut sarunās ar Visumu, ne pārliecināt ar afirmācijām par to, cik ļoti īpašs esi.
Tai vajadzīgi konkrēti fakti. Darbības. Notikumi. Pierādījumi.

Mani mīļie, citiem vārdiem sakot, psiholoģiskā noturība nav atkarīga no tā, ko mēs par sevi domājam un runājam, bet gan no tā, kas patiesībā esam un vai cienam sevi tieši tajā realitātē, kurā atrodamies tieši tagad.

Un, lai to saprastu un zinātu, ir jābūt skaidrībai par savām darbībām, izvēles un lēmumu pieņemšanas mehānismu, principiem un galvenajām vērtībām, nerimtīgu attīstību, pieauguša cilvēka atbildību, spēju nekādā gadījumā nemaksāt ar savu pašcieņu, reālām zināšanām, prasmēm un profesionālismam, nevis pompozai neeksistejošā pasniegšanai…

Cieņa a priori nevar sastāvēt no neeksistējosām lietām.
Tā balstās uz to, kas ir.
Turklāt cienīgs zaudējums tai var izrādīties daudz vērtīgāks par jebkuru uzvaru, kas panākta dēļ augstprātīgas vēlmes kādu pārsteigt vai pazemot.

Citus var apmānīt, bet sevi  nē…

Pašcieņa ir ceļš, kuru katrs pats iet savām kājām.
Un ar citiem ir tāpat.

Jā, Mīlestību mēs varam saņemt dāvanā, bet cieņu nāksies nopelnīt….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rīt būs vasara…

Rīt būs vasara…
Un, protams, ļoti gribas ievēlēties un atrast tajā to mazo, laimīgo dzīvi, kurā viss būs savādāk.
Kaut vai kaut ko, kas ļaus stingrāk nostāties uz kājām pēc visiem satricinājumiem un pēc tā neparedzamā sirreālisma, kurā mēs visi tā vai savādāk atrodamies.
Mēs esam noguruši… visi esam noguruši.
Un ir tik ļoti svarīgi izelpot un vispār atelpoties.
Ir tik ļoti svarīgi atrast citus veidus kā nomest spriedzi, nevis ierastos dīvāna sociālo tīklu karus un agresīvo virtuālo dzīvi komentāros.
Ir tik ļoti svarīgi beidzot atcerēties to, ka dzīve ir trausla pat tiem, kuri no visa spēka cenšas tēlot neievainojamos, un to, ka reiz pat paši pacietīgākie pārstāj piedot visu emocionālo samazgu izgāšanu uz viņiem.
Ir ļoti svarīgi paskatīties ar šodien tik nemoderno mīlestību uz visu, kas ap mums, un ne tikai paskatīties, bet sajust, cik patiesībā ir priecīgi dzīvot mīlestībā nevis ikdienišķajā vilšanās sajūtā.
Izbaudīt savu patieso interesi par cilvēkiem un nesteidzīgā saudzībā tos iepazīt – tas, mani mīļie, ir daudz pareizāks ceļš pie mīlestības un abpusējības, kā studēt horoskopus un domāt, ka ja tavā priekšā ir “tipisks skorpions”, tad tu par viņu zini visu… neko nezini, vienkārši ej pa slidenu taku…
Mēs taču viens otram esam vajadzīgi. Ļoti vajadzīgi.
Gan priekos gan bezizejā.
Ne jau tāpēc, lai nežēlīgi apvainotu otru viņa nepilnībās, bet tāpēc lai mīlētu mūsu parasto, cilvēcisko nepilnīgumu, un vēl saprast, ka ikvienam uz muguras ir sava rūgtās pieredzes un vilšanās  mugursoma, kura ļoti daudz ko izskaidro….
Rīt vasara.
Lai tā vienkārši notiek… un lai pasviež mums kaut nedaudz savas saulainās terapijas laiku pa laikam salstošās mīlestības uzturēšanai.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sapņiem

Es atceros, kā mana vīramāte lasīja morāli savai jautrajai astoņdesmitgadīgajai māsai par to, ka tā trīs dienu laikā piepildīja savu senloloto sapni: nomainīja veco balto tualetes podu uz žilbinoši mirdzošu tirkīza krāsas…

Kur vecumdienās tāda blēņošanās, izšķērdība un ārišķība?

Māsa ne mirkli nesamulsa un absolūti nekaunējās….

Un tam, ko viņa atbildēja es arī šodien varu aplaudēt kājās stāvot:

– Zini, Ņina, pat tad, ja man būs lemts tikai reizi pasēdēt šajā tronī, es nedomāju, ka šis pirkums sevi nav attaisnojis! 
Tas sevi attaisnoja jau tajā mirklī, kad es no sirds uzjautrinājos saimniecības preču veikalā, kur jauni, skaisti pārdevēji man uzrīkoja īstu brazīļu karnevālu!
Un es negrasos krāt naudu savām bērēm, tāpēc, ka gan jau kāds apglabās, taču pad*st savu dzīvi krājot, taupot un ievērojot visus noteikumus, var trāpīt garām podam… Tāpēc, ej uz poda!!!
Nē, mīļie, tas nebija rupji…
Tas bija vienkārši, saprotami un drosmīgi…

Dzīvot, kamēr dzīvojas….
Piepildīt savas vēlmes, kamēr vispār ko vēlies…
Mīlēt, kamēr gribās mīlēt…
Lūk, tā vajag…

Savadāk jau slikti metas no mērķiem, motivācijām, “labākajām sevis versijām, lienot no ādas ārā”, stulbiem maratoniem par vienādu visiem laimi…
Laime ir iekšpasaulē…
Turpat, kur brīvība….
Un tikai laimīgie par šo brīvību cilvēki saprot, ka pārāk nopietni uztvert šo dzīvi nevajag!
Un, manuprāt, labāk sastapties ar nāvi, sēžot uz tirkīzkrāsas poda, nevis sagaidīt to nolemtības askēzē.

© Ļiļa Grad
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es TICU…

Es ticu, ka reiz noteikti iznīks šī muļķīgā mode uz visu necilvēcisko…
Necilvēcisks skaistums… necilvēciska uzvedība… necilvēciskas jūtas… necilvēciskas attiecības.
Es ticu tam, ka mēs ļoti saudzīgi atpazīsim viens otru, nevis ciniski skenēsim to, cik no kura ko var paņemt.
Ka mums nebūs bail atzīt savu ievainojamību un mēs varēsim nesteidzīgi tuvināties, nevis noskaidrot, kuram biezākas bruņas.
Ka izzudīs vajadzība pēc muļķīgām spēlēm, kurās visi kaut ko spēlē, tikai tāpēc, ka nav iemācījušies būt īsti – paši.
Nē, tas viss nekur nav pazudis.
Viss ir.
Tiem, kuri zina, ka mode ir domāta tiem, kuri ņem gatavu, jo nezin, ka var savādāk.
Kādam mode ir reliģija… stabili, bez pierādījumiem.
Un tāpēc ir tik skumji vērot mūžīgos visdažādākā vecuma puišeļus un meitenītes, kuri plosa sevi no iekšpuses un ārpuses tikai tāpēc, lai viņus neizsmietu tādi paši kā viņi.Tādi, kuriem mīlestība ir projekts.
Tuvība – vājums.
Atteikšanās būt trendu vergam – provinciālisms.
Nevēlēšanās “zīmēties” instagramā – atpalicības pazīme.

Tā gribās paņemt lielās šķēres un nogriezt visam NEcilvēciskajam pirmos divus burtus, kas cenšas padarīt bezvērtīgu to, uz ko var balstīties jebkuros laikos.
Izturēt un atgriezties parastā pasaulē, kur ir tik labi staigāt lietū un apskauties.
Un skūpstīt parastas maigas lūpas necilvēcisko vietā.
Un runāt, neanalizējot katru pateikto vārdu.
Un nekautrēties maiguma.
Un zināt, ka brīnišķīgai tuvībai vajag vēl kaut ko bez seksa tehnikas.
Un atcerēties, ka pat visgrandiozākā veiksme var galīgi nesakrist ar spēju justies laimīgam.
Un pārstāt baidīties no saviem nomērītajiem diviem metriem, vai šaurās “Aladina burvju lampas”, kurā agri vai vēlu visi atradīsimies neatkarīgi no sava “krutuma”.
Vai tiešām ir vajadzība būt “krutam”?
Bet varbūt pietiek tikai ar to, ke esi CILVĒCĪGS…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Bildītē: mūsu žurnāla “Kā darītu Mīlestība” atvēršanas svētkos pirms pāris gadiem. 
Es zinu, mēs atkal tiksimies, apskausimies, priecāsimies – kā tas pienākas brīviem un laimīgiem cilvēkiem. Mēs būsim kļuvuši daudz pieņemošāki, mīlošāki un noteikti daudz brīvāki savas sirdīs.
Es TICU!

Mazās dzīves glezniņas

Katram no mums ir savs veids kā vienoties ar dzīvi…
Un ir neapdomīgi nevienoties vai nevēlēties atrast piemērotāko veidu kā vienoties, jo tas draud ar hronisku neapmierinatību un sava laika izšķiešanu, meklējot veidus, kā no likteņa piedzīt parādus…
Protams, liktenim tas ir gluži vienaldzīgi, jo parādu tam nav…

Ja godīgi… tad dzīve vietām mēdz būt pavisam riebīga…
Taču tajā ir arī pavisam citas lietas…
Un ir vēlams mokoši negaidīt to stundu, to mirkli, līdz būsim tikuši līdz TĀM vietām, vai arī TĀS tikušas līdz mums, bet kaut kā ērti iekārtoties to starplaikos…

Mana paziņa, Žeņa vāra zupu…
Nevis vienu konkrētu, bet dažādas…

Tās viņai sašķirotas pa gadalaikiem…
Pa nedēļas dienām…
Pēc garastāvokļa – atceros, vienai zupai bija nosaukums “Nāciet, manas skumjas, pierijaties!”…
Tās sašķirotas pēc ingredientiem un laika – sākot no gardām soļankām, kas gatavotas no labākajiem kūpinājumiem un dažādu šķirņu olīvām, līdz pat askētiskajām, bet loti gardajām zupiņām, kas pagatavotas no “visa, kas pa rokai”….
Pēc tā, cik būs ēdāju – “Ņemam spaini un palielinām dozas!”…
Pēc emociju grādiem – sākot no mierīgas “paģiru zupiņas” līdz pat sprādziennbīstamiem spāņu brīnumiem, kas ar savu bezkaunīgo piparu “sit līdz pat smadzenēm”…
Pēc Mīlestības – “Apēstu ienaidnieks, apprecētu tevi!”…


Žeņa vāra savu zupu, vienojoties ar dzīvi par pilnībā ciešamām ar to attiecībām….
Žeņa vāra zupu, tā izvelkot sevi no tuvojošās depresijas, ikdienas haosa un problēmām, kuru mazāk nepaliek, tieši otrādi…

Žeņa vāra zupu un vēl raksta savu disertāciju, un teic, ka sen ar to būtu kamīnu iekurinājusi, ja vien uz plīts nelēkātu “katliņš” un kārtējais karstais un aromātiskais šedevrs nedejotu savu salsu…

Blakus Žeņai ir silti un gaiši pat tad, kad ir auksti un drūmi…

Man ļoti patīk zināt, ka kaut kur ir viņa un viņas zupa…. palīdz pat no attāluma….

TERAPIJA, mani mīļie, ir process, kurā tu pārstāj svinēt savas nelaimes un pārstāj sev patikt ciešanās…

Un vāri zupu… zīmē uz ūdens… pieraksti savas domas…. baro suņus un kaķus…. ilgi pastaigājies parkā… izkrāmē aizkrautos skapjus…. mazgā logus…. zvani tiem, kuri jau paspējuši aizmirst tavu balsi… un baudi pat neko nedarīšanu….

Ar baudu…

Vai arī cerību, ka tā tevi panāks…

Vienojies ar savu dzīvi… viņa to prot…
Piekrīti  un dodies satikties ar tiem, kuri nav nolīduši kaktiņā ar aizvainojumu dvēselē…

Ar ko gan mēs esam sliktāki….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es arī izvēlos laimes ceļu…

Man ļoti patīk cilvēki, kuri ir gana bezkaunīgi, lai būtu laimīgi. Jā, tieši tā, jo, lai šajā pasaulē būtu laimīgs, ir vajadzīga drosme, spēja riskēt un dažkārt pat vīrišķība.

Būt laimīgam vienkārši tāpat, tikai tāpēc, ka tu dzīvo – tas ir izaicinājums visiem čīkstētājiem, kuru diemžēl ir vairākums. Bet kļūt laimīgam, neskatoties ne uz ko, vispār ir nedzirdēta pārdrošība, jo nekas tik ļoti nesaērcina grūtsirdīgās masas, kā cita optimisms un ticība skaistajam. 

Ja esi nolēmis būt laimīgs, esi gatavs tam, ka tev metīs ar akmeņiem. Tev pastāvīgi centīsies iegalvot, ka nekādas laimes nav, ka tā ir tikai ilūzija, un tev noteikti liks nolaisties uz zemes, lai tu ar savu stulbo smaidu netracinātu citus.

Ja tu kautrīgi mēģināsi paskaidrot, ka laime – tas ir tik forši un nemaz neprasa tik daudz, esi gatavs dzirdēt ne reizi vien jau dzirdēto un iekalto frāzi “Tā nemēdz būt”. Tu paraustīsi plecus un turpināsi iet savu ceļu, taču tevi noteikti aplies ar samazgām, jo tu tači esi nepareizs, pārāk brīvs un tavas domas ir ļoti kaitīgas.

Nezinu, kāpēc cilvēkiem tik ļoti bail ir pieļaut domu, ka viņu laime ir tepat – degungalā, vajag tik sev to atļaut. Tā ir it visur, apslēpta pavisam mazos niekos, kuri tā vien prasās, lai tos baudītu. Siltos vasaras vakaros, kafijas tasītē, ziedu un zāļu aromātā, sarunās ar interesantiem cilvēkiem, bērna smaidā. Tā ir apziņā, ka tu esi dzīvs, elpo, tev ir rokas un kājas, lai ietu un aptaustītu šo brīnišķīgo pasauli un atvērtu savus apskāvienus kaut kam ļoti labam. 

Es ļoti mīlu cilvēkus, kuri saprot, ka būt laimīgam – tas ir normāls stāvoklis ikvienam cilvēkam. Es arī izvēlos laimes ceļu. Uz priekšu, skumjie čīkstētāji, metiet savus akmeņus. Man nav bail!

Alīna Jermolajeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ej savu ceļu

Cilvēks sāk iet savu ceļu, kad beidzot saprot, ka mīlestību nav iespējams nopelnīt. Ka tā vai nu notiek, vai nenotiek.

Var izpelnīties uzticību, pateicību vai cieņu. Var izraisīt vainas sajūtu, izveroties uz āru. Pretīgumu – pielienot un izdabājot. Atmodināt bailes un vēlmi noslēpties, biedējot. Kaut ko vēl saņemt ar manipulāciju palīdzību. Visu, izņemot mīlestību.

Pat vecāku, kuri neprata mīlēt bez nosacījumiem, mīlestību nav iespējams nopelnīt, esot labam puisītim vai meitenītei. Lūk, tāda vienkārša un nežēlīga patiesība. Un šķiet, ka visi to zin, bet nezin kāpēc turpina gribēt būt labiem visiem. Un pelna, pelna.

Beznosacījuma mīlestību nenosaka nekas cits, kā pats tavas eksistences fakts.

Galvenais tās vēstījums: tu esi un tāpēc es tevi mīlu. Un pat tad, ja cilvēks mainās vai kļūdās, tas nekādā veidā neietekmē mīlestību.

Maziem bērniem tik ļoti ir vajadzīga mīlestība, ka ar viņiem ir ļoti viegli manipulēt, draudot viņiem to atņemt, ja viņi būs neērti, neklausīgi, niķīgi, dusmīgi, skopi vai vēl kaut kādi – tātad gluži dabiski kādā no saviem attīstības posmiem. Vai arī, ja viņi būs tādi, kadi ir. Tāpēc arī viņi ļoti bieži cenšas būt labi un ērti, pieķeroties tai videi, kurā varēs izaugt. Bet izaugt nevar, jo pārstāj būt viņi paši.

Un tad mēs varam sastapt četrdesmitgadīgus zēnus un meitenes, kuri nespēj pateikt skarbu vārdu, jo baidās tikt atstumti. Un vēl joprojām liec muguru cerībā, ka, ja ievēros visus vecāku noteikumus, tad viņus pieņems un mīlēs. Viņi raud par vienu un to pašu un baidās būt atstumti. Nāk uz terapiju un savā apmaksātajā laikā grib būt labi klienti.

Taču agri vai vēlu (labāk gan agrāk) viņi saprot, ka, neskatoties ne uz ko, viņi nespēs nopelnīt beznosacījumu mīlestību, kuras viņu vecākiem jau sākotnēji nav bijis. Un nebija ne jau tāpēc, ka viņi bija skopi, bet tāpēc, ka vienkarši nebija. Jo, ja mīlestība ir, to nav iespējams noslēpt. To nav iespējams neatdot.

Bet, ja cilvēkam kaut kā nav, nav nekādas jēgas censties to izprasīt. Ir jāapraud zaudējums un neiespējamība, lai dotos tālāk savu ceļu, meklējot mīlestību kaut kur citur. Tur, kur to dod. No tiem, kuri uz to ir spējīgi. Jo tas ir iespējams, Un, izrādās ir daudz vietu, kur dod.

Tas ir tāpat, kā censties nopirkt kartupeļus apavu veikalā. Bet tur kartupeļu nav un nevar būt. Tu vari raudāt, lūgties vai draudēt, bet kartupeļus nedabūsi. Toties, ja tu paskatīsies apkārt, ieraudzīsi arī vietu, kur pārdod kartupeļus un tur tu arī tos varēsi nopirkt.

Tāpat arī ar mīlestību. Ļoti jau gribās no kāda to saņemt, izprasīt, izpelnīties, izdiedelēt. Taču tā tas nedarbojas. Tu vari vienkarši būt tu pats, iet savu ceļu un satikt to, kam tu derēsi. Kuram vajadzīgs tieši tāds dīvains frīks. Tāds lēns nepraša. Vai vienkārši parasts cilvēks, tads kā tu. Tos parastos, starp citu, izķer pirmos. Pēc viņiem mūsu pusē stāv rindas.

Autors: Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Julia Volk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss normāli

Es nezinu, kur sākas šis brīnišķīgais periods, kad pēkšņi saproti: lai kas arī nenotiktu – “viss normāli”.

Tas nepiespiestais miers, kuru vienmēr esmu apskaudusi.

Arī tagad turpinu apskaust, tikai jau pati sevī.
Kad kāds aiziet no tavas dzīves un tu skaidri zini – ka tas ir uz labu.

Nepārstājot just skumjas, vienkārši saproti, ka ir tie, ar kuriem ir pa ceļam, bet citi – ar kuriem noteikti nav.
Tā ir brīnumaina sajūta, kad sev tādos ierastos pārdomu brīžos, pēc kuriem agrāk bija kauns, tagad dvēselē ir absolūti klusi un mierīgi.

Lēnām malkojot kafiju tu domā: eh, kas izaudzis, izaudzis.

Kad redzi, ka pēc kārtējā ieraksta Facebook palicis par 50 draugiem mazāk. Un nav ne panikas ne trauksmes, par to, ka tu būtu kaut ko izdarījusi ne tā.

Un nākamajā dienā tev jau ir +100. Un tu nejūties izbrīnīts vai stipri šokēts.
Vienkārši tā tam ir jābūt.

Tā ir sajūta
Absolūti negaidīti.
Tu pēkšņi ievēro, ka pasaulē ir ļoti daudz cilvēku.
Nevis viens vai divi.
Patiešām tik daudz, ka tu vari izvēlēties.
Un to, kas tev der ir  p i e t i e k a m i   d a u d z.
Un no tā rodas tads vieglums ķermenī. Un tāda drosme.

Un skaidrība.
Kad nevajag aizsargāties pret agresiju – pietiek vienkārši aiziet.
Kad nevajag nevienam neko pierādīt – vienkārši atstāt cilvēkus ar viņu redzējumu par tevi.
Un atlaist.
Kad nevajag nopelnīt – tevi atradīs un novertēs tie, kam vajag.

Anastasija Zagrjadska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: sobiratelzvezd.ru

Atgriezt sev laimes sajūtu

Man ir kāds draugs, kurš brīnišķīgi prot pārvērst dāvanu dāvināšanu brīnumainā notikumā un es no viņa to pastāvīgi mācos. Viņš staigā pa veikalu un redz kādu lietu, kas noteikti iepriecinās viņa tanti, bet, lūk, lieta, kas iepriecinās viņa dēlēnu, bet, lūk šo vajag uzdāvināt māsai, un šo noteikti jāuzdāvina tantei Klāvai, kura mūsmājas mazgā grīdas. Viņš uzreiz redz lietu un redz tajā cilvēku, kuram šī lieta varētu sagādāt prieku. Viņam ir tik ļoti attīstīta redze un jušana, ka tās gadiem ejot ir pārvērtušās prasmē.

Kad tu iemācies iepriecināt otru cilvēku, uzjautrināt, atbalstīt viņu, pēkšņi kaut kādā dīvainā veidā dzīvē pieplūst tāds prieks, tāda laimes sajūta, ka nevajag vairs meklēt psihologu, lai atrastu skeletus skapī vai zombiju zem gultas. Viss ir normāli. Tu kļūsti līdzīgs Dievam. Krievu valodā vārdam «Бог» (Dievs) ir vienāda sakne ar vārdu «богатый» (bagāts). Dievs ir tas, kurš bagātīgi apdāvina.

Ja tu iemācīsies dāvināt, kaut kādā veidā tu kļūsi līdzīgs Dievam, dievišķīgs, laimīgs. Tu vari to iedomāties???
Tas ir viens no veidiem kā sevī audzināt pateicību, viens no ceļiem, lai atgrieztu sev dzīvesprieku.
Arhimandrīts Savva (Mažuko)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties būt laimīgam…

117070578_1519463084924518_673196895029082556_o

Man ļoti patīk, ka cilvēki prot novērtēt vienkāršās dzīves burvību, neuzskatot, ka obligāti jātiecas uz kaut ko pārpasaulīgu…
Un kā tad tas vienkāršais, cilvēciskais, ikdienišķais, bez kā ir tik grūti izdzīvot ikdienas kņadā?…
Piemēram, tu mīli ar roku malt kafiju, baz jebkādām mūsdienīgām ierīcēm, bet vienkārši pagriežot koka kafijas dzirnaviņu rokturi, pēc tam izvelkot atvilknīti un ieelpojot svaigi maltas kafijas aromātu, no kura uzsprāgst laimes molekulas galvā?…

Mīli visvienkāršākos no visiem salātiem – kad lielā bļodā krīt lieli nogatavojušos tomātu gabali, kraukšķīgas gurķa šķēles, rupja sāls un bagātīgi ar rokām saplūkāti zaļumi, bet pa virsu grieķu olīvu eļļa?…

Mīli no tostera augstu uzlidojošas karstas maizes šķēles?…
Svaigas veļas gurkstēšanu?…
Vai gaisīgus tīrus aizkarus, kas nolaižas priekšā svaigi nomazgātiem logiem?…
Mīļotās kafijas tasītes un spilgtas tējkannas?…
Ilgas tējas dzeršanas un gardas vakariņas dvēseli samīļojošas mūzikas pavadījumā?…
Siltas dušas strūklu un milzīgus dvieļus?…
Durvis, kuras atveras, kad nozvanījis melodiskais durvju zvans, un pa kurām ienāk VIENMĒR gaidīti cilvēki?…
Un pašas dzīves elpu, kuru tik ļoti gribās turpināt, neskatoties ne uz ko…
Jebkurā vecumā un stāvoklī…
Bez briesmīgām domām par to, ka cilvēki kļūst par atstumtajiem pēc neilga izbrauciena jaunības dienu atmiņās….
Ar mīlestību…
Ar cerību…
Ar ticību…
Vienkārši tāpat…
Mani Mīļie, dzīvojiet ar prieku par mirkļiem un sajūtām…
Un neklausieties nevienā, kurš cenšas pārliecināt jūs par to, ka tas nav iespējams, vai arī to, ka šo jums iemācīs kads cits, tikai ne jūs paši…
Guru neeksistē…
Eksistē cilvēki, kuri ir iemācījušies būt laimīgi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis