Atgriezt sev laimes sajūtu

Man ir kāds draugs, kurš brīnišķīgi prot pārvērst dāvanu dāvināšanu brīnumainā notikumā un es no viņa to pastāvīgi mācos. Viņš staigā pa veikalu un redz kādu lietu, kas noteikti iepriecinās viņa tanti, bet, lūk, lieta, kas iepriecinās viņa dēlēnu, bet, lūk šo vajag uzdāvināt māsai, un šo noteikti jāuzdāvina tantei Klāvai, kura mūsmājas mazgā grīdas. Viņš uzreiz redz lietu un redz tajā cilvēku, kuram šī lieta varētu sagādāt prieku. Viņam ir tik ļoti attīstīta redze un jušana, ka tās gadiem ejot ir pārvērtušās prasmē.

Kad tu iemācies iepriecināt otru cilvēku, uzjautrināt, atbalstīt viņu, pēkšņi kaut kādā dīvainā veidā dzīvē pieplūst tāds prieks, tāda laimes sajūta, ka nevajag vairs meklēt psihologu, lai atrastu skeletus skapī vai zombiju zem gultas. Viss ir normāli. Tu kļūsti līdzīgs Dievam. Krievu valodā vārdam «Бог» (Dievs) ir vienāda sakne ar vārdu «богатый» (bagāts). Dievs ir tas, kurš bagātīgi apdāvina.

Ja tu iemācīsies dāvināt, kaut kādā veidā tu kļūsi līdzīgs Dievam, dievišķīgs, laimīgs. Tu vari to iedomāties???
Tas ir viens no veidiem kā sevī audzināt pateicību, viens no ceļiem, lai atgrieztu sev dzīvesprieku.
Arhimandrīts Savva (Mažuko)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties būt laimīgam…

117070578_1519463084924518_673196895029082556_o

Man ļoti patīk, ka cilvēki prot novērtēt vienkāršās dzīves burvību, neuzskatot, ka obligāti jātiecas uz kaut ko pārpasaulīgu…
Un kā tad tas vienkāršais, cilvēciskais, ikdienišķais, bez kā ir tik grūti izdzīvot ikdienas kņadā?…
Piemēram, tu mīli ar roku malt kafiju, baz jebkādām mūsdienīgām ierīcēm, bet vienkārši pagriežot koka kafijas dzirnaviņu rokturi, pēc tam izvelkot atvilknīti un ieelpojot svaigi maltas kafijas aromātu, no kura uzsprāgst laimes molekulas galvā?…

Mīli visvienkāršākos no visiem salātiem – kad lielā bļodā krīt lieli nogatavojušos tomātu gabali, kraukšķīgas gurķa šķēles, rupja sāls un bagātīgi ar rokām saplūkāti zaļumi, bet pa virsu grieķu olīvu eļļa?…

Mīli no tostera augstu uzlidojošas karstas maizes šķēles?…
Svaigas veļas gurkstēšanu?…
Vai gaisīgus tīrus aizkarus, kas nolaižas priekšā svaigi nomazgātiem logiem?…
Mīļotās kafijas tasītes un spilgtas tējkannas?…
Ilgas tējas dzeršanas un gardas vakariņas dvēseli samīļojošas mūzikas pavadījumā?…
Siltas dušas strūklu un milzīgus dvieļus?…
Durvis, kuras atveras, kad nozvanījis melodiskais durvju zvans, un pa kurām ienāk VIENMĒR gaidīti cilvēki?…
Un pašas dzīves elpu, kuru tik ļoti gribās turpināt, neskatoties ne uz ko…
Jebkurā vecumā un stāvoklī…
Bez briesmīgām domām par to, ka cilvēki kļūst par atstumtajiem pēc neilga izbrauciena jaunības dienu atmiņās….
Ar mīlestību…
Ar cerību…
Ar ticību…
Vienkārši tāpat…
Mani Mīļie, dzīvojiet ar prieku par mirkļiem un sajūtām…
Un neklausieties nevienā, kurš cenšas pārliecināt jūs par to, ka tas nav iespējams, vai arī to, ka šo jums iemācīs kads cits, tikai ne jūs paši…
Guru neeksistē…
Eksistē cilvēki, kuri ir iemācījušies būt laimīgi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime nav nepārtraukts prieks

100609620_1457931064411054_1155582305566195712_n

Es agrāk domāju, ka vajag tik, cik vien spēka tiekties pec laimes, kas sastāv no nepārtraukta prieka…
Tagad es cenšos vienkārši just…
Neatteikt atnākušām sajūtām vienkārši būt…
Uzdot tām jautājumus, lai saprastu – no kurienes tieši tādas un tieši šodien…
Un necensties imitēt to, kā nav…

Ļoti daudz kas slikts ar mums notiek tad, kad cenšamies par katru cenu iegūt šablonisku laimi…
Mēs savu dzīvi pārvēršam muļķīgā sportā, kad domājam, ka tajā visam jābūt “ātrāk, augstāk, tālāk, spēcīgāk….”
Bet nevajag…

Ir vajadzīga apzināšanās, cilvēciska, individuāla…
Dzīvei nevajag lai mēs sacenstos viens ar otru, lielītos ar savām trofejām un uzskaitītu savus aktīvus…
Tai vispār no mums neko nevajag, tāpēc, ka tā notiks arī bez mums…. bet mēs bez tās nenotiksim…
Es skatos uz agri piekūstošo un ļoti reti uzspīdošo janvāra sauli…
Man patīk, ka tā šodien ir…
Man patīk, ka ir cilvēki, kurus es mīlu…
Man patīk, ka svētku laiks paiet, jo jau sen nevēlos neko mākslīgi paildzināt…
Man ļoti patīk, ka jau ļoti sen es dzīvoju bez vilšanās…. mani nav iespējams pievilt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es nevienu nenomocu ar savām gaidām un ne ar vienu nekomunicēju tikai tāpēc, ka tā vajag…
Man vienkārši patīk dzīvot, nevis kontrolēt dzīvi laimes piegādē…
Jo tagad es skaidri zinu, ka laime nav nepārtraukts prieks…
Laime ir īss pārtraukums priekā…
Sajūtiet to tagad, tur, kur esat!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavai dzīvei nav jākļūst par kādas svešas dzīves atdarinājumu

baudi4

Mana mamma mīl jokot par to, ka senie grieķi nezināja, ka kļūs par senajiem grieķiem;

Tomēr nav vērts domāt, ka mūsu ikdienas dzīvē nav nekā vērā ņemama…

Protams, ka ir!

Un tāpēc, mani Mīļie, ir vērts novērtēt pat tās dienas, kurās nav iespīdējusi laimīgā saule…

Ir vērts tās izdzīvot…

Ir vērts būt savā pusē pat tad, ja blakus nav neviena, kurš apskautu vai pateiktu kaut vienu labu vārdu…

Ir vērts neatteikt sev mazos priekus, kuri patiesībā vienmēr ir pieejami…

Ir vērts iemācīties pagriezt muguru tiem, kuri ar neko citu, izņemot rūgtu ledusaukstu lietu tevi nav pacienājuši… un arī tiem, kuri nekad nav pagriezuši tev savu seju…

Ir vērts zināt, ka kritumi ir neizbēgami tāpat kā pacēlumi un, ka visas emociju nokrāsas ir daudz dabiskākas, kā viena plaši izreklamētā un mākslīgi uzturētā “nonstop” režīmā…

Ir vērts atcelt savus dramatiskos pārdzīvojumus par to, ka nevari uzreiz dabūt to, ko vēlies, tāpēc, ka cenšoties izraut no likteņa rokām kaut ko, ko tu ļoti gribi, vari izlauzt pat stiprākos zobus…

Un ir vērts bez ierunām ticēt tam, ka mūsu dzīvei nav jākļūst par kādas svešas dzīves atdarinājumu…
Rīmeikus uzņem tāpēc, ka trūkst savu ideju, vai arī aiz vēlmes sacensties…
Un nekas jau parāk labs no tā neiznāk…

Senie grieķi patiešām nezināja, ka kļūs par senajiem grieķiem…
Taču viņi par tādiem kļuva, neplānojot nākotni, bet talantīgi dauzoties tagadnē…
Dauzījās no sirds…

Tu arī pacenties dzīvot no sirds… un dauzies!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc nenotiek tas, ko vēlamies?

barot putnus3
Pats būtiskākais ir cilvēka iekšējā motivācija, tas ir tas, kas klusiņām rada un virza…un tas kas meklē, tas tiešām atrod agrāk vai vēlāk…

Bet bieži cilvēka darbi ir tik pretēji tam, ko tas saka. Tieši cilvēka darbi norāda uz tā gatavību vai negatavību, un tie runā skaidrāk par to, ko otrs saka…un čukst par apslēpto tā motivāciju.

Interesantākais ir tas, ka aiz dažādām vēlmēm bieži slēpjas viens mērķis – būt laimīgam/ai, izjust piepildījumu, tikai laimes jēdziens katram ir pilnīgi, kas cits. Ja es būšu bagāts, tad… ja es būšu tieva, tad…, ja es kļūšu slavens vai populāra, tad…ja es sadzirdēšu dvēseles balsti, tad…ja es atriebšos, tad…
Bet dzīve ir mirklī – šeit un tagad, un kas ir tas mazais solītis, ko vari izdarīt jau tagad, lai atbilstu, tam ko tik ļoti vēlies radīt un piedzīvot?

Tad kāpēc tikai retais sasniedz šo mērķi, bieži vien tāpēc, ka pietrūkst apzinātības par to, ko rada tavas paša ikdienas darbības, vārdi, domas…aizmirstas, ka katra diena ir viena no tām, kas veido ceļa gabaliņu uz ilgoto, bet ja darbi ir tik pretējā virzienā vedoši, ko tad?! Tad nenotiek un attālinās tas, ko vēlies, jo Visums redz, šis cilvēks nav vēl gatavs šai pieredzei. Grib mīlestības pilnas attiecības, bet paliek kopā ar cilvēku, kas to nodod un krāpj…katru dienu attālinot sevi no sava mērķa. Grib būt radošs, bet sēž darbā, kur izpilda monotonas darbības un pacieš kritiku ik dienas, baidoties aiziet no tā un izmēģināt, ko citu…šo cilvēku dzīves vada bailes.

Bieži vēlme ir tāda, kas piepildoties atnesīs ļaunumu, nevis prieku, jo tā pat nav tavas sirds izlolota, bet gan tiekšanās pēc sveša radītā standarta, šablona, kas ir veiksme, laime, skaistums.

Vēl ļoti izplatīta kļūda – mērķa saraksts ir sastādīts, bet aizmirsies otrs – kādām īpašībām un kvalitātēm man būtu jābūt, kas jāapgūst, jāmaina sevī, lai būtu atbilstoša/s tam, ko vēlos pieredzēt, sasniegt…un ir svarīgi vai man patiks būt tādam/ai, kā es tajā jutīšos, ja tas notiks, kā vēlos, vai vispār es to spēju?! Kādi jauni pienākumi man nāks līdzi, ko tas no manis prasīs? Šeit tiešām labi būtu paņemt lapu un veidot sarakstu…un vizualizēt, ka esi tajā laikā, kad Tev ir tas ko vēlies, izjust…ja laba sajūta, tad turpināt šo ceļu, ja nav, tad meklēt atbilstošāku vēlmes manifestāciju.

Neatbilstoši mērķi visbiežāk netiek sasniegti, vai ja arī tie tomēr materializējas, tad ir spēcīga vilšanās…vilšanās ir vērtīga vienmēr, jo liek apdomāt un apzināties, pirms virziena maiņas. Neatbilstošas vēlmes rada ļoti daudz ciešanu cilvēka dzīvē – piemēram, sieviete, kam ļoti patīk daba, uzaugusi laukos, mīl zirgus…sapņo par bagātnieku, kā daudzas, jo tāds ir laimes bviens no šabloniem, jo tad gan būs laime, bet patiesībā viņai nepatīk augstpapēžu kurpes katru dienu un smalki tērpi un uzvedības etiķete, bet gan labāk rīta rasas pieskāriens basām kājām un sajūta kad zirgs to nes… Nenododiet patieso sevi, tas dārgi un sāpīgi maksās..laime katram ir sava un to var sasniegt vēloties to, kas atbist un atbilstot, tam, ko tu vēlies…jo tad Tu varēsi to radīt.

Mēs tikai mācamies būt kā Radītāji šajā dzīvē, tāpēc, ka bieži nav apziņas, kas labs, kas ļauns pašam, tamdēļ dzīvojam realitātē, kur samērā lēni materializējas mūsu domas un vēlēšanās, Visums tā mūs pasargā, lai neradītu visu ko lieku un lielā daudzumā, kamēr esam karmas mācību procesā…, bet jo augstāk vibrācijās esam, jo enerģētiski tīrāki, gaišāki un mīlestības enerģijas piepildītāki kļūstam, jo vairāk mums dod šo varu – radīt, tad domas notiek un piepildās ātrāk… Visums ļauj tam tā notikt, jo apzināts un mīlošs cilvēks vairāk nav “pērtiķis ar granātu”…un tas grib to, kas pašam labs un pasaulei.

Autors: Leida Tīlika

Tavs skolotājs

skumjas8

– Tavs skolotājs ir tevī. Viņš ir kluss. Viņš klusē. Viņš klausās. Viņš līksmo, kad dzird tevis un citu cilvēku teiktos patiesības un mīlestības vārdus…
Vai zini, par kādu līksmošanu es runāju? Vai zini, par šīm tikšanās reizēm ar sev tik ļoti tuvo un mīļo?Vai tevī skanēja šī laimes rezonanse no vienotības ar kaut ko sen aizmirstu un no jauna atklātu? Ja tu saki “jā”, tad vairs nekad nešaubies par tā patiesumu. Tāpēc, ka tā arī ir patiesība.
Vai gan tu vari nelaisties dejā ap savu skolotāju, kurš līdzīgi viesulim līksmo tavā sajūsminātajā sirdī? Vai gan tu vari pretoties savai paša laimei un negriezties dejā ap to? Nav pasaulē noslēpumu laimīgam cilvēkam, jo tas kurš spēj būt tik dziļi sevī, tas iegūst dzīvi it visā, kas ir šajā pasaulē.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mājīgums iekšējā pasaulē

but

Tavā mazajā pasaulē tev jājūtas labi… pilnīgi noteikti labi…
Un lielajam dvielim pēc dušas jāietin tavs ķermenis kā pūkainā kokonā…
Un karstā tēja jālej mīļākajā krūzītē jebkurā laikā, kaut trijos naktī…
Un tavā gultā jābūt tik spilveniem, cik tu vēlies…
Un mīļākajai mūzikai jāskan tad, kad tev tā vajadzīga…
Un vēl, tev apkārt jābūt tām lietām, ko pats esi izvēlējies…. un omulīgi tavā telpā jābūt tieši tev, nevis modernajam dizainerim…
Taču arī tas nav pats svarīgākais…
Svarīgākie ir cilvēki…
Savā mazajā pasaulē labāk būt vienam, nevis kopā ar to, kurš kļuvis svešs tavai Dvēselei…
Nevajag viņus – šos aukstos uz sevi ieciklējušos cilvēkus, kuri pakļauj tevi saviem nosacījumiem, pilnā nopietnībā uzskaitot to, kādam tev jākļūst, lai iegūtu viņu labvēlību…
Nevajag tos, kuri atnākuši nevis lai satuvinātos, bet paverdzinātu…
Nevajag tos, kuri ar tevi kopā ir tikai līdz pirmajam izdevīgajam variantam… tiem, kuri nodos ne aci nepamirkšķinot, kolīdz parādīsies krāšņākas perspektīvas…
Un nevajag tos, kuri jāpiesien, jānotur, jāizlūdzās…. kuriem katru dienu vajag demonstrēt fokusus-pokusus, lai tik neuzmestu lūpu, neiegrimtu grūtsirdībā un nepiecirstu kāju, kad nenotiek tā, kā viņiem gribās…
Tas, kurš ir tavs – ir tavs…
Un nevis ar privātīpašnieka tiesībām, bet savstarpēju uzticēšanos…
Un ar viņu vērtīgs ir viss…
Ar viņu kopā noteikti vajag gulēt, ēst, kopā skatīties mīļākās filmas, kopā ceļot, kopā izvēlēties it visu – sākot ar smieklīgiem nieciņiem, līdz pat kopējai gultai…
Un varbūt kopā lemt, ka jums noteikti piedzims maziņš brīnumains turpinājums ar viena skaistajām acīm un otra humora izjūtu…
Mēs aiziesim bojā lielajā pasaulē, ja mums nebūs mazā…
Tā, kas tikai mūsu…
Mīlestībā radīts…
Tas, kurš glabāts tīrs…
Saudzēts, sargāts un lolots…
Savādāk, kam tas viss…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turēt līdzsvaru

Sonya_Kosar lidzsvars

Turēt līdzsvaru nozīmē pat vissarežģītākajās dienā atrast sevī viegluma sajūtu.

Saudzēt savu jūtīgo, godīgo sirdi nozīmē vienā no tās kabatiņām nēsāt sev līdzi to pašu vēstuli, otrajā – jūras šalkoņu, trešajā  – saulespuķu sēkliņas, ceturtajā – pašus svarīgākos vārdus, kuriem šobrīd ir pats īstākais laiks.

Bet pēc tam vienā mirklī atbrīvot to visu, vienā mirklī, lai visa vieta paliktu mīlestībai un tikai, un saprast, ka nekas nav mainījies.

Turēt līdzsvaru nozīmē pat vissarežģītākajās dienās atrast sevī viegluma sajūtu. Varbūt šobrīd tas ietērpts vārdos, varbūt – pieskārienos, varbūt tai pašā bedrītē aiz tavas austiņas, varbūt tajā lēmumā, kuru tu pieņem lūpas sakniebis.

Būt sev pašam  – tas nozīmē salīmēt sevi no mūzikas, aizvērtām durvīm, apskāvieniem, atteikumiem, ātrumā pateiktiem asiem vardiem, vēstulēm, pārdomātām līdz pedējam. No klusuma, kas pārņem, kad paliec viens ar pirmo izplaukušo ziedu, un brīnumaina skaistuma, ne vienmēr vārdos izsakāma. No apžilbinošiem atspulgiem ledus skulptūrās, no savu sapņu atspulgiem ūdenī.

Pamēģini tagad izlikties, ka viss augstāk teiktais nav par tevi.
Кит не спи
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Sonya Kosar
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā sievietei izdzīvot savas emocijas

uzticeties

Šī saruna atkal būs par emocijām. Sieviete un emocijas ir saistītas nesaraujamām saitēm. Mēs esam daudz jūtīgākas par vīriešiem, mūsu ķermenī rodas daudz vairāk sajūtu, jūtu emociju, mēs esam daudz uzņēmīgākas pret emocijām, taču mēs pašas īsti nezinām, ko ar šīm emocijām darīt. Tādā veidā mēs sarežģījam dzīvi sev un saviem tuvajiem.

Bērnībā daudzas no mums dzirdēja kaut ko līdzīgu šiem vārdiem:
– Labas meitenes nedusmojas.
– Kāpēc gan tu esi tik ļoti bailīga?
– Pietiek ņaudēt! Kā kas, tā uzreiz asaras.
– Atradusies princese!
– Tev nemaz tik ļoti nesāp, ko tēlo!
– Tās nav nekādas problēmas…
Tagad es nerunāšu par vīriešiem, mūsu kultūrā ar viņu emocijām ir vēl sarežģītāk – viņiem “atļauts” tikai dusmoties, un arī tas atļauts ne visiem un tikai noteiktās formās.

Ļoti daudz secinājumu par savām emocijām mēs izdarījām jau bērnībā, pašas to neapzinoties. Un tagad tieši tā arī dzīvojam, patīk mums tas vai nepatīk:

– Mēs tās iedalījām labajās un sliktajās, pieļaujamajās un aizliegtajās.
– Mēs esam iemācījušās imitēt emocijas, kuru šobrīd nav un paslēpt tās, kuras ir aizliegtas.
– Mēs no saviem vecākiem esam pārņēmušas visdažādākos veidus, kā reaģēt uz dažādām problēmām, kaut arī šie scenāriji ir ļoti tālu no harmoniskiem.

Un tagad saņemam no šādas uzvedības veselu gūzmu dažādu blakņu:
– Pakāpeniski, ar gadiem mēs esam parvērtušās par tādiem kā palēninātas darbības spridzekļiem, kas pildīti ne ar tām pašām patīkamākajām emocijām, un nav skaidrs, kurā brīdī un kad tie uzsprāgs (bet pilnīgi skaidrs, ka uzsprāgs). Un nav zināms, cik daudz būs cietušo un kāds būs postījumu apmērs.
– Mēs vairs neprotam klausīties un dzirdēt sevi, esam sadalījušas savu iekšējo pasauli divās daļās – “pareizi” un “nepareizi”. Un tagad jautājums: “ko tu šobrīd jūti?” šķiet absolūti nesaprotams un dīvains.

Vienmēr gribas saprast, kas tad man jājūt tādā situācijā, pirms sniegt “pareizo” atbildi.

– Jūtam vienu, cilvēkiem translējam ko citu, runājam trešo, domājam ceturto… Un tas viss notiek vienlaicīgi. Mēs sūtām saviem tuvajiem nesaprotamus signālus, un pēc tam brīnāmies, ka viņi nespēj mūs pareizi saprast. Bet kā gan viņi var mūs saprast, ja mēs pašas sevi nesaprotam?
– Mēs nedodam sev atļauju būt pašai sev un just to, ko jūtam, un visu laiku gaidām kaut kādu atļauju no malas, apstiprinājumu, ka mums uz to ir tiesības, ka tas ir pareizi, pieļaujami un labi. Mēs pastāvīgi meklējam atbalstu un apstiprinājumu, un, ja tos neatrodam, tad noslēdzamies vēl vairāk.
– Apspiedušas sevī “sliktās” emocijas, pašas to pat neapzinoties, mēs esam samazinājušas “labo” emociju spilgtumu un pakāpeniski pārstājam tās just. Mums jau ir kļuvis grūti priecāties, mīlēt, smaidīt. Un, protams, tādos apstākļos nav iespējams justies kā pilnvērtīgai sievietei.

Sieviete taču ir radīta no emocijām, viņa caur tām elpo. Bet, ja viss ir nobloķēts? Ar ko elpot? Kā?

Vēl sieviete ir DZĪVE, bet kāda gan dzīve var būt pilnībā no visām pusēm nospiestā ķermenī?

Lūk, arī sanāk tādas emocionāli beigtas tantiņas, zombiji, kuras staigāt it kā staigā un pat bērnus dzemdē, taču nedzīvo. Kustas automātiski, kā roboti, kaut ko dara, bet ļoti maz ko jūt, un arī citi no viņām maz ko sajūt. Un tādu šobrīd ir ļoti daudz, lai neteiktu, ka vairums.

Vīrieši jūt, no kādām sievietēm nāk siltums, bet kuras ir “sasalušas”. Un ļoti bieži skaistās, veiksmīgās un “pareizās” paliek vienas, jo nevienam nav vajadzīgas. Tas šķiet dīvaini, taču tas ir pilnībā likumsakarīgi. Tāpēc, ka viņas, lai arī skaistas, bet ir pārāk “mākslīgas”. Bet vīrietim ir vajadzīga dzīva, lai arī nepilnīga, neideāla, bet dzīva sieviete, kura spēj gan priecāties, gan raudāt, gan dusmoties gan  būt nikna, baidīties un mīlēt. Jā, ar viņu dažkārt ir sajūta kā uz vulkāna, taču jūties dzīvs…

Caur savas sievietes emocijām vīrietis iepazīst šo pasauli un sevi. Tāpēc vīri tik bieži par katru cenu cenšas savās sievās uzkurināt emocijas – neapzināti, protams, tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka viņa vel joprojām ir dzīva. Ja reiz prieks viņai tāds saskābis, mīlestība – auksta, smaids – uzspēlēts, tad vismaz dusmas un naidu ir iespējams izdabūt īstus, neviltotus. Kaut gan arī to ne vienmēr izdodas izdarīt.

Arī bērni visdažādākajos veidos cenšas mammu “atdzīvināt” – un arī tas ir no mīlestības un vēlmes sajust viņas siltumu. Iesaldētām mammām bērni biežāk kā parasti ir kaprīzi un cenšas tās “izvest”. Tā viņi palīdz savām mammām atbrīvoties no uzkratās spriedzes, kaut gan šādu emociju izdzīvošanas veidu grūti nosaukt par harmonisku. Taču bērni to dara mīlestībā, mūsu dēļ.

Iespējams, būt iesaldētai savā ziņā ir izdevīgi. Dzīvot ar galvu, stingri un nosvērti, bez kādiem gribu-negribu, izmantojot tikai “tā vajag”. Vienmēr sevi kontrolēt un izskatīties labai. Prognozēt savu nākotni, būt savas dzīves saimniecei. Bet vai var izvairīties no savām jūtām? Vai var tās neizdzīvot un nenēsāt sevī?

Es zinu tādas sievietes, par kurām visi parējie teiks, ka viņas ir gandrīz svētās – nekad nedusmojas un neraud. Taču šīs sievietes, pārnākot mājās, novelk savu supersievietes masku un “atraujas” uz bērniem, izgāž viņiem tonnām sava negatīva, izstaro uz visām pusēm naidu, izgāž to uz neaizsargātiem kaķiem un suņiem. Tā sagraujot mājas atmosfēru, mājinieku psihi un savas attiecības.

Emociju trauks

Iedomājies, ka tev sirdī ir kāds trauks, kurā tu glabā savas emocijas. Pašā tā apakšā vienmēr mājo mīlestība, tas ir mūsu bāzes jūtas. Taču bez tās tajā iekļūst arī visas tās emocijas, kuras izpaužas ķermenī, bet mēs tās atstumjam, neizdzīvojam. Tās traukā iekļūst no augšas, nospiežot mīlestību un piepildot mūsu trauku.

Pats vienkaršākais un harmoniskākais veids – kad emocija atnāk sirdī un tiek palaista brīvībā – izdzīvojas. Tad sirds paliek tīra un tev ir viegli dzīvot tālāk un mīlēt.

Bet parastais variants ir emociju “pļuškinisms”, savākšana, glabāšana, piestampāšana, lai vairāk varētu iebāzt, noslēpšana no sevis un citiem.

Bet tad, kad mēs tā darām, tad vairs neesam spējīgas, piemēram, pieņemt un pārstrādāt savu bērnu emocijas, un vēl pārstājam just mīlestību. Tā it kā kaut kur pazūd, kaut gan patiesībā nogulsnējas trauka dibenā un gaida, kad tiksi līdz tai. Bet, ja mēs nejūtam mīlestību, tad arī laimes nav un arī dzīves jēgas nav.

Mūsu ķermenis apaug ar blokiem – jo katrā vietā mēs kaut ko glabājam un krājam, tāpēc sāk sāpēt tur, tur un tur, mēs jūtam spriedzi un saspringumu.

Tāpēc tad, kad sieviete sāk strādāt ar sevi un savām attiecībām, no sākuma viņai ir ļoti grūti, jo uz āru lien visdažādākas emocijas, kas sarežģī dzīvi, traucē justies labi un būt kaut nedaudz normālai. Viņa var sākt slimot – ķermenis pēc ilgiem gadiem spriedzes “atslābina” tvērienu un problēmas parādās no visām pusēm.  Tāpēc attīstot savu sievišķību, mēs sākumā sastopamies ar vētru, kura kaut kā ir jānomierina, bet neviens nezin, kā.

Tāpēc šī satikšanās ar sevi ir tik sāpīga, ka dažkārt, ieraugot visu šī darba apjomu, mēs mūkam, cerot, ka tas viss kaut kur pazudīs. Un dažkārt šķiet, pie velna to sievišķību, ja ar to ir kļuvis tik grūti un daudz sliktāk kā bija. Un arī attiecības ir sabojājušās un esmu pārvērtusies sazin par ko. Kaut gan tas viss nav radies “sazin no kurienes” un ne jau “sievišķība” ir iemesls tam, ka mēs slimojam, ka mums ir problēmas, mēs visu laiku to esam nēsājušas sevī un tikai tagad, beidzot, esam ieraudzījušas un esam spējīgas to atzīt.

Dziedināšanas ceļs ir garš un ērkšķains. Dažkārt tas aizņem daudzus gadus, lai varētu attīrīties, kā kāpostgalva, lapu pa lapai, lai nokļūtu līdz būtībai. Kam uzkrājumu ir mazāk – tam vajadzīgs mazāk laika un spēka.

Bet, ja emociju trauks ir piestūķēts un iebetonēts no visām pusēm – nāksies pastrādāt nopietnāk. Darbu apjoms katram no mums ir atšķirīgs.

Daudzas no mums dzīvo, krāj, cerot, ka tas viss kaut kur pats no sevis izzudīs. Ka laiks dziedēs. Nu, ko, iespējams kaut kur paliks. Piemēram pārvērtīsies kādā nopietnā slimībā. Vai arī izvirdīs kā histērija pret saviem tuviniekiem. Iespējams, uz mirkli kļūs vieglāk, taču attiecības tas sabojās. Vai arī kļūs par pastāvīgu dzīves fonu, kā depresija. Tev to vajag?

Kādi ir tie kritēriji, pēc kuriem noteikt, ka ar emocijām kaut kas nav kārtībā:

  • Tu neproti raudāt. Galvenais sievietes orientieris. Iesaldētas sievietes, stipras un veiksmīgas atzīstas, ka jau 20 gadus nav raudājušas. Bet asaras nav tikai dabiska emociju izvadīšana, bet arī lieliska organisma attīrīšana no toksīniem.
  • Tu nekad nedusmojies. Tas ir ļoti nopietns signāls. Ja tu neesi svētā, tad pilnīgs dusmu, kā emociju trūkums – ir trauksmes zvaniņš. Es zinu tādas sievietes, kuras vīri krāpj, sit, pazemo, bet viņas tēlo, ka nesāp, ka nedusmojas. Tikai nezin kāpēc tieši viņas skar visbriesmīgākas slimības. Kad pret tevi izturas vardarbīgi – fiziski vai emocionāli – agresija ir normāla organisma reakcija. Tā palīdz aizsargāties un dod spēku iziet no grūtas situācijas.
  • Tu visu laiku raudi. Vai arī uzvelcies no pusvārda. Kad iekšā ir sakrāts ārkartīgi daudz emociju, mēs reaģējam neadekvāti. Nedaudz paverot konteinera vāku, mēs varam tajā noslīkt. Un saņemam vai nu “acis slapjā vietā”, vai mūždien uzvilktu fūriju, vai sievieti, kas mocās panikas lēkmēs.
  • Tu nespēj sevi kontrolēt attiecības ar tuviniekiem. Sieviete, kura atrod vīrieti, ar kuru ir droši, ļoti biezi atslābst tik ļoti, ka viss sakrātais tiek izgāzts viņam. Teiksi, kas gan tur slikts? Taču šis vīrietis negatavojās kļūt par tavu psihoterapeitu. Un ilgi viņš ko tādu neizturēs, lai arī cik ļoti tevi mīlētu. Ja attiecības tev ir svarīgas, labāk atrodi citu veidu, kā izdzīvot savas emocijas.
  • Tu izgāz savas emocijas uz jaunākiem un vājākiem. Piemēram, bērniem un dzīvniekiem. Tu nedari to speciāli, bet tā sanāk. Bija emocionālais aizsērējums, bet te pēkšņi kāds pagadījās pa rokai. Vai bērns izlēja ūdeni. Un pēkšņi no tevis sāk gāzties ārā nesaprotams, kas, par ko pēc tam tev ir kauns.
  • Tu “uzkaries” vienās un tajās pašās emocijās, it kā citu nebūtu. Piemēram, bailes par sava bērna dzīvību tu vienmēr izpaud kā naidu – pārbijies, uzkliedzi. Naidpilni paud arī savu aizvainojumu, skumjas un pat prieks tev vienmēr ir burkšķošs. Kāds uzdāvināja ziedus, bet par maz un nepareizos.

Tie visi ir simptomi, kas liecina par to, ka tev ir problēmas ar emociju izdzīvošanu. Te varam pievienot arī visdažādākās hroniskās slimības – kuras ļoti bieži arī ir kā bākas.

Paskaties uz pavisam maziem bērniem, kuriem vēl pagaidām neviens nav paskaidrojis, ka emocijas var būt nevēlamas. Vienas dienas laikā bērns izdzīvo visu emociju spektru. Un ļoti ātri, izdzīvojot vienu emociju, pariet pie nākamās. Lūk, tikko vēl viņš dusmojās un bļāva, bet pēkšņi sāka starot un priecīgs aizskrien pakaļ tauriņam, nenoķer to, nokrīt, sasitas un tagad raud no sāpēm. Bet tas nevelkas ilgi. Emocijas nomaina viena otru, bet bērniņš vienkarši dzīvo. Viņa sirds ir atvērta visam.

Pavēro dabu – kā viens otru nomaina gadalaiki un dabas parādības. Tikko vēl lija lietus, bet pēkšņi uzspīdēja saule. Tie nomaina viens otru un katrs no tiem ir svarīgs un vajadzīgs. Pateicoties lietum, uzplaukst ziedi. Pateicoties salam, zeme atpūšas. Sniegs palīdz nesasalt sēkliņam augsnē. Zemestrīces noņem spriedzi zemes garozai. Un tā tālāk. Visas dabas parādības ir svarīgas un katrai ir sava loma un sava vieta būt.

Un tāpat ir ar emocijām. Katra no tām ir svarīga, vajadzīga un vietā. Lai arī daudzas šķiet nepieņemamas.

Noteikumi, kā rīkoties ar emocijām:

  • Tas, ka mums ir dažāda spektra emocijas, ir normāli. Tās ir kā mūsu dzīves blakusprodukts. Tās rodas ķermenī, dažādi signalizē, vada utt.
  • Nav sliktu emociju. Naids, dusmas, bailes, skumjas – ir absolūti normālas emocijas tāpat kā prieks, iedvesma, mīlestība, tikai mēs paši esam raduši tās uzskatīt par sliktām un nospiežam tās. Nepieņemami var būt vienīgi to paušanas veidi, bet pašas emocijas vienmēr ir normālas.
  • Tu nevari nejust to, ko jūti. Ja tu ar nazi iegriezīsi pirkstā, tu jutīsi sāpes. Un ir muļķīgi tēlot, ka tas tev ir vienaldzīgi vai patīkami. Ķermeņa reakcija ir viennozīmīga. Ja tev uz galvas uzkrītīs ķieģelis, lai cik tu arī refleksētu – tas ir sāpīgi. Skatoties, kā smaida mazulis, tu pats sev neapzinoties, smaidi un kūsti. Ķermeņa reakcija vienmēr ir pareiza un situācijai piemērota.
  • Just naidu un dusmas vai būt naidpilnai un dusmīgai – ir ļoti liela atšķirība. Pirmajā gadījumā, ja ar emocijām viss ir kārtībā, konkrētajā situācijā, kur, piemēram kāds tev nodarījis sāpīgi, tu momentā jūti emociju, izdzīvo to un vairāk par to neatceries. Ja tu emocijas krāj un apspied, tad ar gadiem tu nonāc pie tā ka ienīsti citus cilvēkus, tevi viss kaitina un tracina.
  • Emocijām ir vajadzīga izeja un to izdzīvošana caur ķermeni. Tad ķermenis paliek vesels, bet sirds neuzkrāj sevī visu ko ļaunu. Ar galvu analizēt emocijas – ir tas pats, kas “domās ēst”. Tās rodas ķermenī, tātad arī izdzīvot tās vajag caur ķermeni un nekā savādāk.
  • Taču šai emociju izejai jābūt maksimāli ekoloģiskai. Piedod par analoģiju, bet taču arī tualeti mēs ejam tam atvēlētajās vietās, nepiesaistot šim procesam citus cilvēkus, pēc kaut kādiem sabiedrībā noteiktiem higiēnas standartiem, tiesa? Tad kāpēc savas emocijas mēs izgāžam pār citiem cilvēkiem, vienkārši atļaujamies izgāzt savas emocijas bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Vai arī nesājam sevī, cenšoties tēlot, ka “labas meitenes uz tualeti neiet”.
  •  Visbiežāk visas tavas emocijas ir saistītas ar cilvēkiem, kuri ir tev blakus. Emocijas nāk no iekšienes un notiek notikumi, kurus tu izdzīvo tā, lai tev vajadzīgās emocijas rastos. To grūti izskaidrot, taču noteikti tu pati esi saskārusies ar to, ka  šad tad attiecībās ar kādu cilvēku tu uzvedies netipiski un pati nesaproti, kāpēc. Tā, it kā neredzams iekšējs spēks liek tev kaut ko darīt. Mēs viens otram kalpojam par spoguļiem un karmas instrumentiem. Tāpēc, ja mēs dziļi sajutīsim, ka cilvēkiem ar to nav nekāda sakara, ka tas vajadzīgs tieši man un tieši tagad, tad ar emocijām tikt galā būs daudz vienkāršāk.
  • Pirmais solis darbā ar emocijām ir iemācīties tās atšķirt un atzīt. Jā, es šobrīd dusmojos. Jā, es šobrīd esmu apvainojuises. Jā, man ir bail. Iemācīties diferencēt sajūtas ķermenī un pieņemt tā, kā ir. Tas jau ir pusceļš pie veiksmes. Savādāk dažkārt stāv sieviete, kulakus sažņaugusi, žokļus sakodusi un uzskata, ka ir tikai nedaudz sabēdājusies.
  • Lai izdzīvotu visu, kas 20-30-40 gadu laikā ir sakrāts, būs vajadzīgs laiks. Tas nav tik ātri un nav viegli. Ir ļoti daudz veidu, kā to izdarīt. ŠEIT vari izlasīt 41 veidu, kā izdzīvot negatīvās emocijas, var ņemt un mēģināt. Raksti vēstules, meditē, skaiti lūgšanas, raudi, kliedz spilvenā, elpo, pūt balonus. Instrumentu ir daudz, būtu vien vēlme. Un negaidi ātrus rezultātus, tam vajadzīgs laiks. Viss notiek pakāpeniski.
  • Izdzīvot veco un nekrāt jaunus. Vairs nelikt noliktavā, visu, kas nāk – izdzīvot un atlaist. Tā, soli pa solim tu attīrīsi savu sirdi un nokļūsi pie galvenā. Bet pats galvenais ikvienai sirdij ir mīlestība. Mūžīga un ne no kādiem apstākļiem neatkarīga.

Un, kur ir mīlestība, tur arī laime. Vēlies būt laimīga? Atmīnē šo spridzekli savā pašas sirdī!

Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērnišķīgās pieaugušo attiecības

88438133_2373978099368666_845001422117273600_n

Dažkārt mēs iesaistāmies pieaugušo attiecībās, lai saņemtu to mīlestību, kuru nesaņēmām bērnībā. Un cenšamies bērnišķīgos veidos nopelnīt šo pieaugušo mīlestību.
Ar paklausības un pasivitātes palīdzību, jo labos un ērtos nav pieņemts pamest.
Ar cīņas par varu palīdzību, tāpēc, ka, jo vairāk kontroles ir mūsu rokās, jo lielāka ticamība, ka attiecības tiks izglābtas.
Ar pasīvās agresijas palīdzību, jo atklāti pastāstīt par savām jūtām ir neierasti un bail.
Ar manipulāciju palīdzību, jo tā izturējās pret mums un šis mehānisms lieliski nostrādāja (kaut arī atņēma mums tiesības uz izvēli).
Mēs lienam vai no ādas laukā, lai nopelnītu mīlestību – ejam uz sieviešu kursiem, mācamies iedvesmot, parvēršamies par Dievietēm, Pasaku Fejām un Kārdinātājām.
Tā bērnišķīgi mēs tēlojam jebko, tikai ne sevi. Un attiecības saņemam vairs ne ar mums.
Mēs vēlamies laimi, bet saņemam trauksmi. Bailes, ka, ja izlaidīsim no rokām stūri, mūsu kuģis noteikti uzskries zemūdens klintīm. Aizmirstām jūtām. Salauztai tuvībai. Aukstumam un spriedzei, tāpēc, ka viens solis sāņus un mūs atstās vienas.
Mēs taču zinām, kā tas ir. Mēs atceramies savu vecāku attiecības. Mēs taču dzirdējām, kā mamma raudāja, kad tēva peidžerī atrada ziņas no citām sievietēm. Redzējām, kā vectēvs dzēra un vecmāmiņa skraidīja un meklēja viņu pa svešām garāžām.
Un, kad mums saka, ka var būt arī savādāk, mēs apmulstam. Jo mums šķiet, ka savādāk var būt tikai citiem. Bet mums ar mūsu pagātni un iedzimto toksiskumu, nav nekāda iemesla gaidīt siltumu bez ciešanām.
Tikai censties, cīnīties, iekarot, paciesties, turēt, ciest…. tikai hard-core. Lai ar stangām no otra izvilktu to, kas mums pienācās bērnībā.
Kamēr mums vēl ir spēki, mēs vēl vārāmies šajā katlā, lai arī barojamies no mokām un sāpēm. Bet, kad visi resursi cīņai ir izsmelti, mēs beidzot apstājamies.
Un redzam, ka vairs nav svarīgi, kā tur citiem var būt. Svarīgi ir tas, kā tagad tas ir MAN, – un vairs tā būt nedrīkst.
Un šajā brīdī liktenīga var būt kompetenta palīdzība – to cilvēku padomi, kuri paši izgājuši caur šīm sāpēm un spējuši izaugt savās attiecībās, profesionāls atbalsts un prakses, kas palīdz atjaunot resursus.
Novēlu tev harmoniju attiecībās ar visiem svarīgajiem sev cilvēkiem!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Pēdējo divu gadu mans labākais skolotājs, atbalsts un profesionālā palīdzība ir Inese. Viņas skolas un personīgā izdzīvotā pieredze ir fantastsks palīgs un atbalsts mums – latviešu sievietēm. Tas vienlaikus ir viedums, vieglums, dziļums un neierasti daudz mīļuma un siltuma.
Un tieši tāpēc aicinu citas sievietes tieši uz Ineses semināriem, jo savā dzīvē redzu, kā “darbojas” praksē šīs iegūtās zināšanas.

Ginta