Un kļūs vieglāk!

dzive_laiks2

Dzīve vienmēr ir skarba un apžilbinoša spēle, tā ir kā lēciens ar izpletni, risks, tā nozīmē krist un atkal celties, tā ir kā alpīnisms, vēlēšanās uzrāpties savas būtības virsotnē, vilšanās un sarūgtinājums, ja virsotni neizdodas sasniegt.
Paulu Koelju

Dzīves grūtības mūs bieži pārsteidz brīžos, kad neesam tām gatavi – tas notiek tik pēkšņi, ka praktiski notriec mūs pie zemes. Gadās, ka pat ar pašu tuvāko cilvēku palīdzību nevar tās parvarēt. Taču jāatcerās, ka agri vai vēlu viss mainīsies un grūtības nav mūžīgas. Un, lai vieglāk būtu ar tām tikt galā, atkārto šīs 5 frāzes – tās palīdzēs.

1. Man ir tiesības nedaudz paraudāt, bet drīz es atkal smiešos

Emocionālā izlāde ir ļoti svarīga, lai pārciestu skumju brīžus, samierinātos ar neveiksmi un bēdām, kļūdām un grūtībām. Necenties sevi iegrožot un vainot sevi par to, kas noticis, par to, ka esi noguris un tev nav spēka.

Taču ir ļoti svarīgi atcerēties, ka šāds stāvoklis nedrīkst turpināties parāk ilgi, un tas nedrīkst būt pastāvīgs.

Paraudāt un parefleksēt par visām problēmām ir nepieciešams, lai pieņemtu to, kas noticis un kustētos tālāk, lai mainītu situāciju un sevi. Tu esi pelnījis atkal smaidīt!

2. Cilvēks, kurš vislabāk var palīdzēt man pārvarēt grūtības, esmu es pats

Iespējams, tev blakus ir rūpīgs partneris, mīloša ģimene, labi draugi, kuri rūpējas par tevi. Tomēr tev pašam jābūt spējīgam parūpēties par sevi, un tikt galā ar savām problēmām.

Bez gribas, bez enerģijas, bez ticības būs ļoti grūti iziet no šīs tumšās istabas, kurā esi nokļuvis. Ieklausies cilvēkos, kuri tev blakus, pieņem viņu palīdzību, taču pēc tam tev pašam “jāpalaiž” šis iekšējais grūtību pārvarēšanas process.

3. Es nevaru izmainīt apstākļus, bet varu izmainīt savu attieksmi pret tiem

Ir lietas, no kurām nav iespējams izvairīties: zaudējumi, slimība, šķiršanās, attiecības, kas sabrūk, neskatoties uz mūsu centieniem.

Neviens no mums 100% nevar kontrolēt šos apstākļus un procesus, ko dzīve mums piespēlē. Tomēr tikai mēs paši esam atbildīgi par savām domām.

Vārds “nevaru” pilnībā mūs paralizē un atnes vienas vienīgas negatīvās emocijas un ciešanas. Savukārt “es varu” pilnībā maina mūsu garastāvokli, noskaņojumu un dod mums jaunus spēkus.

Atceries to!

4. Es sākšu dzīvot, kad pārkāpšu pari savām bailēm

Mēs daudz esam runājuši par “komforta zonu”. Tā ir tā neredzamā telpa, kas ir mums apkārt un dod mums drošības sajūtu un sajūtu, ka kontrolējam situāciju.

Taču tad, kad mēs pardzīvojam dažādas grūtības un nepatikšanas, mēs jūtam, ka šīs neredzamās sienas brūk un atstāj mūs pavisam neaizsargātus.

Mums jāpārvar savas bailes iziet ārpus šīm sienām kā no ērtas kūniņas, kas mūs sargājusi gadiem.

Ja tu baidies pat iedomāties, kas notiks ar tevi, kad parkāpsi šīs robežas, tad sākumā pieņem to, kas noticis un pēc tam atgādini sev, ka dzīve turpinās un tu – kopā ar to. Uz priekšu!

Ja jūti bailes, baidies palikt vientuļš, tad racionalizē šīs bažas un atceries mūsu otro frāzi: vienīgais cilvēks, kurš var tev palīdzēt,esi tu pats. Atrodi sevī spēkus un drosmi. Viss būs labi!

5. Man katru dienu ir jarūpējas par savu iekšējo mieru un līdzsvaru

Tu rūpējis par savu uzturu, svaru, ievēro diētas, pārbaudi savu veselību pie ārsta. Pastavīgi domā par saviem tuviniekiem un rūpējies par viņiem. Iespējams, vakarā pilnīgi bez spēka, tu iekrīti gultā.

Tagad sev pajautā: kad pēdējo reizi es rūpējos par savām sajūtām, emocijām, par savu iekšējo pasauli?

Ir ļoti svarīgi katru dienu uzdot sev šo jautājumu. Ja mēs citu vajadzības stādām augstāk par savējām, agri vai vēlu mums būs problēmas.

Ja mēs savus spēkus koncentrējam tikai uz materiālām lietām, uz to, kā tas iegūt, uzkrāt, mēs aizmirstam par patiesi svarīgām lietām: mūsu laimes sajūtu un personības veselumu kā tādu. par mūsu Dvēseli.

Kad pienāk grūti laiki, mums jābūt tiem gataviem, un pati labākā stratēģija, kā tos parvarēt, ir katru dienu audzēt savu iekšējo mieru un nostiprināt pašcieņu un pašvērtējumu.

Neaizmirstot par to, ka dzīve plūst un viss mainās. Patīk mums tas, vai nepatīk, mums jākļūst par šīs kustības daļu.

Un noslēgumā gribu pasvītrot to, ka neviens no mums nezin un nevar zināt, kad pienāks brīdis, kad dzīve atkal mūs parbaudīs uz izturību, taču ir jāzin, kā “palaist” šos dzīves izturības mehānismus un šīs frāzes te labi palīdzēs.

Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma!

Avots: http://www.brainum.ru

Tulkoja: Ginta FS

Tiesības būt laimīgam, vai nekaunība būt…

laime3248

«Laime nav sasniegums, laime ir atļauja» – reiz rakstīja talantīgā ukraiņu psiholoģe Svetlana Roiza

Atļaut būt sev laimīgam nemaz nav tik vienkārši.

Traucē kauns un vaina.

Vispār, tā ir nekaunība, būt laimīgam.

Atkarībā no tradīcijām jūsu ģimenē, par «nekaunību» var tikt uzskatītas visdažādākās lietas.

Dzīvot tā kā jūs dzīvojat – ar to ienākumu līmeni, labklājību un iespējām, piemēram – strādāt astoņas stundas un  divas dienas atpūsties, vai vispār nestradāt – tā jau var būt nekaunība. Droši vien jūsu vecāki ko tādu nevarēja atļauties, bet jūsu vecmāmiņas un vectētiņi par ko tādu pat sapņot nevarēja. Ja vēl esat kļuvuši “krutāki” par saviem onkuļiem un tantēm, vai arī esi apdzinuši savus brāļus un māsas, izrāvušies ārpus iespējamā robežām – tātad esat pārdabiski nekaunīgi.

Skatoties no jūsu ģimenes sistēmas skatu punkta, un vadoties no jūsu iekšējās balss – kritiķa, kas stāv likuma un kārtības sardzē, nekaunība nevar būt viss, bet tikai konkrētas lietas.

Piemēram, labi pelnīt – ir apsveicami, bet dzīvot savam priekam, stradāt divas stundas dienā, atļauties apmeklēt fitnesa klubus, doties nesteidzīgās pastaigās un vakaros lasīt grāmatas – tas vairs nekur neder. Tā normāli cilveki neuzvedas!

Un te nu ir svarīgi noskaidrot, kas tieši ir slikti no jūsu iekšējā kritiķa viedokļa – tas, ka neraujaties vaiga sviedros, vai tas, ka esat pietiekami nekaunīgi, lai par savu darbu paprasītu vairāk naudas?

Tērēt naudu savām vajadzībām tad, kad jums ir divi bērni un vēl tad, ja šī nauda nav jūsu nopelnīta – tā noteikti ir kliedzoša nekaunība.

Manā praksē «visbezkaunīgāko lietu» reitinga topā pirmo vietu ieņem naudas prasīšana vīram savām vajadzībām. Sievietes, kuras audzinātas «tev pašai sevi jānodrošina un pašai stingri jāstāv uz savām kājām» tradīcijās, tās, kuras radušas paļauties tikai uz sevi, mirklī, kad jāiet dekrēta atvaļinājumā, ir spiestas prasīt naudu vīriem. Bērnu vajadzībām – tas vēl normāli. Bet sev? Savām “kaprīzēm” – apģērbam, veļai, kosmētikai, kursiem – tas nav labi un par to jākaunas…. Tā ir nekaunība!

Vīriešiem iekšēju diskomfortu rada sajūta, ka viņš ir «izrāvies» – uzlidojis parāk augstu. Pārāk daudz naudas pelna, pārāk augstu amatu ieņem. «Vai tu, puisīt, esi savā vietā?» – piekasās viņi sev tēva vai boksa trenera balsī.

Nekaunība var būt pati vēlme būt laimīgam. Vēlēties mīlestību, ģimeni, vairāk par to, kas tev šobrīd ir – nekaunība «nest savu krustu», «glabāt uzticību», «būt priekšzīmīgam vīram», «labai sievai», «padevīgai meitai» un pat neiedomāties sapņot par ko citu. Kur te laime?«Bet vai tad tu to esi pelnījusi?»

«Laime ir JĀNOPELNA!»

Kā minimums, jānomazgā visi trauki, jāizmazgā grīdas visā dzīvoklī. Un tad vari… nedaudz… palasīt, pagulēt, paskatīties pa logu un ar draudzeni pastaigāties.

«Vai tu esi pietiekami laba meitene?»

Un gadās tā, ka vienkārši dzīvot, būt dzīvai, dzīvam – ir nekaunība, ja tuvs cilvēks nomiris…. Elpot, mīlēt, ēst, skatīties filmas, pastaigāties, nodoties iemīļotajai nodarbei – vai tā nav nekaunība attiecībā pret to, kura vairs nav, kurš vairs to nevar? «Izdzīvojušā vaina» – sajūta ar kuru ļoti bieži cilvēki nāk uz terapijas seansiem – tie, kuri vēlas dzīvot, atšķirībā no tiem, kuri izdarījuši citu izvēli.

Kauns un vaina – divas sajūtas, kas mums neļauj vienkārši, cilvēciski būt laimīgiem.

Lai mums piederētu tas, kas pieder.

Vēlēties vairāk un sasniegt visu, ko Dvēsele vēlas.

Noskaidrot, kas patīk, un atļaut sev to gribēt.

Pieņemt lēmumu – darīt vai nedarīt, apzināti nevis automātiski, tāpēc, ka «tādiem kā es, nav atļauts par to pat sapņot, kur nu vēl iet, darīt un saņemt».

Iespējams, jūs jau darāt kādas lietas, ko uzskatāt par nekaunību, un sirds dziļumos izjūtat kauna un vainas sajūtas.

Lūk, jums uzdevums – paņemiet lapiņu un uzrakstiet, ko tādu neatļautu jūs darāt. Sāciet ar vārdiem: “Es nekaunos…”

Iespējams, jums pietiek nekaunības sajust lietus lāses uz sejas un justies laimīgai.

Vai arī jums pietiek nekaunības iekārot svešu vīru?

Bet, iespējams, jūs no rītiem guļat līdz desmitiem?

Vai jūs nekaunīgi esat iesaistījusies kādā nopietnā projektā, pat nenojaušot, ko tas nozīmē?

Bet, iespējams, kaut kur dzīvo jūsu iekārotā sapņu sieviete, un jūs esat nolēmis aprunāties ar sievu par šķirsanos?

Atļaut sev dzīvot, vēlēties, izvēlēties, domāt un šajā procesā balstīties uz sevi – ir ļoti nopietns pamats tam, lai būtu apmierināts ar sevi un tātad – laimīgs!

Avots:  © psy-practice.com
Autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

Es nebūšu vienkāršāka. Atļaut būt sev sarežģītai

sarežģita

«Esi vienkāršāka!» – pamāca padomdevēji: visbiežāk – nelūgtie. Viņus var saprast: jo tu esi vienkāršāka, jo izdevīgāka viņiem. Šo padomu var ņemt verā, un var arī atļaut sev būt sarežģītai un gūt no dzīves baudu, esot tieši tādai. 

Pēc 40 gadiem es sāku saudzēt savu ādu un uz jūru eju tikai vakaros. Šovasar, iestājoties tumsai, skalojot savu peldkostīmu, es ieraudzīju jāņtārpiņus. Viens no tiem aizķērās manā gredzenā un kādu laiku turpināja spīdēt, līdz vilnis to aizskaloja. Tas bija tik skaisti. Jūra vizuļoja. es pasaucu meitu, un mēs abas priecājāmies par šo brīnišķīgo skatu, un atcerēsimies to vēl ilgi….

«Es neesmu skumjš, es esmu sarežģīts, – teica doktors Hauss, – meitenēm tas patīk.».

Un tā ir taisnība. Taču tostarp sarežģītos (īpaši sarežģītās sievietes), ļoti bieži jauc ar skumjajām, drūmajām, un, kas vēl sliktāk – ar nelaimīgajām. «Cik tev viss ir sarežģīti!» – saka aizvainotā tonī un uzskata to par trūkumu.

Bet, kas gan tur slikts – būt sarežģītam? Tas taču nozīmē to, ka tev ir daudz iemeslu iedziļināties, saprast, bet tajā pat laikā, daudz veidu, kā gūt labsajūtu. Pat tad, ja tas ir alus ar ķilavām. Tāpēc, ka sarežģītajiem ir vairāk receptoru, asociāciju, garšas pastiprinātāju. Viņiem ir asākas sajūtas un apjomīgākas reakcijas. Un tieši tāpēc pilnai laimei viņiem vajag daudz mazāk. Viņi ir tik ļoti sarežģīti, ka var priecāties par vienkāršām lietām. Tieši viņi to var.

Ja esi sarežģīts, tad, gadiem ejot, pasaule tev rādās arvien vairāk dimensijās, atveras kā tējas lapa verdošā ūdenī.

Ziniet, labas smaržas, uzpūstas uz papīra, smaržo pavisam savādāk, kā uz ķermeņa. Aiz auss, ne tā, kā uz aukšdelma. Vakarpusē, ne tā, kā no rīta. No rīta vieglāk, bet vakarā – spēcīgāk. Un manā pasaulē katrs cilvēks un katra lieta ir it kā apsmidzināta ar šādām smaržām. Viss tajā kustās, viss maina savas aprises, jēgu, dziļumu, krāsu un, jo tālāk, jo intensīvāk. Tas arī nozīmē pieaugšanu un briedumu – man tā šķiet.

Man ir draudzene – 12 gadus vecāka par mani. Kad man bija trīsdesmit, bet viņai jau četrdesmit divi, reiz viņa pastūma malā klaviatūru, izstaipījās, krēslā sēžot, nokrakšķināja pirkstu kauliņus un baudīgi novilka: «Mums vēl tik daudz kaifa priekšā!!!!». Tajā laikā man nešķita, ka pēc 40 ir īpaši daudz iemeslu optimismam. Bet tagad viņai ir 54, un man jāatzīst, ka kaifa bijis pietiekami daudz, un vēl tikpat un vairāk ir gaidāms.

Tāpēc, ka tad, kad esi sarežģīts, pasaule tev kļūst arvien daudzdimensionālāka un atveras kā tējas lapa verdošā ūdenī. Tā ir kā sekss: pusaudžiem tas nozīmē kvantitāti, pieaugušajiem – kvalitāti. Pusaudžiem lētās cigaretes un smiltis apakšbiksēs, pieaugušajiem – labs viskijs un ortopēdiskais matracis. Un tā ir dabīga lietu kārtība.

Nobriest – nozīmē iegūt daudz veiksmīgas iemaņas, kā būt mierā ar sevi un savu dzīvi.

Nobriest – tas nenozīmē vairāk kurpju tavā kolekcijā un lielāku garderobi. Tas nenozīmē – vairāk jaunu lietu. Tas nozīmē: vairāk kaislīgu interešu un sajūtu. Un daudz veiksmīgu veidu kā būt mierā ar sevi, dzīvi un to visu baudīt.

Pieredzi nenoslēpsi un neaizmirsīsi. Tā uzkrājas. Un tā palielina uztveres apjomu, piedod it visam 3D efektu. Tu daudz ko esi izmēģinājis, tev ir savas vērtības, sava gaume – krāsās, smaržās, taktilajās sajūtās, mēbeļdrānas struktūrās…

Jā, tev tas ir svarīgi. Teiksim, ja interjerā ir brūns sintētiskais paklājs un tevi tas ne īpaši iepriecina, tu to tomēr piecietīsi, jo esi pieaudzis. Bet, ja tas ir gaišs lins – tu vari būt laimīgs no tā vien, ka tas ir lins. Vari sēdēt viesnīcas hallē, kādu gaidīt, un aplūkojot savu roku uz krēsla mīkstā apšuvuma, vienkārši priecāties.

Un tā ir ar visu: ēdienu, alkoholu, pilsētām, arhtektūru (paskaties, kādas kāpnes!), vietām, darbiem, maršrutiem, dabu, kino, mūziku, sarunām, draudzību –  it visu, kas svarīgs. Bet uz to, kas nesvarīgs, pievērt acis…. No liela daudzuma ir atlasīti savi kaifi un iemīļotās gaumes sajūtas. Un tas viss tev atvieglo dzīvi, nevis dara to smagu.

Finansiālās iespējas var visu to pastiprināt, bet nevar aizvietot.

Cita lieta, ja nekas no tā nav noticis. Kaut kas kaut kur bija salūzis un nenotika, un nav tev tava dziļā-iekšējā resursa – lielāku un sīku pieķeršanos, mīlestības, simpātiju, prieciņu, dzīves piegaršu….. Finansu iespējas var to visu pastiprināt, bet – ne aizvietot.

Un, ja tu par maz ko vari pateikt: «Ohhh, kā gan es visu to mīlu! Kā man tas patīk! Kā es to gluži vai dievinu!». Tātad, pateikt vari, bet mīlēt neizdodas. It kā  vajag, taču šad tad papriecāties, un tu ieskaties sevī, un jautā: «Ko es par visu visvairāk mīlu dzīvē? Ko gribu redzēt tieši tagad? Lai mani tik ļoti iepriecinātu – uhhh!» Un atbildē – klusums. un var vēl kadu brīdi paberzēt ar karotīti vēlmju katliņa sānus, taču tas ir bezjēdzīgi. Un tad sākas: «Kur ir mans papēžu mitrinātājs? Kāpēc tēja remdena, bet šampanietis silts? Un ledus kubiņi glāzē nepareizajā formā!».

Taču, ja nopietni, tad dzīvē tev vairāk ir tā, kas patīk, ieskaitot tavas dīvainības, īpatnības, kuras sen jau esi atklājis, ar kurām esi saradojies un kuras ik dienu krāšņo tavu dzīvi. Un skaistums ir tajā, ka sen jau esi piedevis sev visus savus “bzdingus”, un ar katru tev ir sava attiecību vēsture, noliegšana, naids, mīlestība, dusmas, tirgošanās, depresija, pieņemšana – un tas viss jau sen ir aiz muguras. Mīli tos sevī un zini, ka tie visi tevi dara atšķirīgu no citiem. Esi to pārbaudījis un tātad pārliecināts par to.

Briedums un sarežģītība – tas ir tad, kad proti salaizīt savas brūces, aizpūderēt rētas, vai arī lepoties ar tām, kā ar ordeņiem.

Un vēl, pie tā visa, tavas kļūdas, kas varbūt nemaz nebija kļūdas, bet, iepējams, īsta mīlestība, kurai vienmēr ir taisnība. Bet briedums un sarežģītība, tas ir tad, kad proti salaizīt savas brūces, aizpūderēt rētas, vai arī lepoties ar tām, kā ar ordeņiem. Un retāk jūties vientuļš, bet, ja arī jūties vientuļš, tad nebaidies vientulības.

Šad tad uznāk nostaļģija pēc pusaudžu laika vieglprātības un trakulībām. Taču tad, kad tu mīli tik daudz ko dažādu, tev patīk visu izgaršot ar baudu, tev nav žēl, ka vairs nav 20 gadu. Kā saka kāds veiksmīgs kondicionieru pardevējs: kad esi atradis savu vietu zem saules, tava izvēle ir palikt ēnā. Tur ēnā ir ārprātigi daudz seriālu, kas vēl jāpaspēj noskatīties.

Kas mums ļauj sajust patiesu baudu? Spēja būt pašiem un uzticēšanās otram, prasme nesteigties un pagaidīt…. tā domā neirofiziologs.

Kas ir labāk – mazi prieciņi vai visu aptveroša bauda? Pa īstam laimīgi ir tie, kuri prot noķert gaišos dzīves mirkļus, redzēt tajos dzīves jēgu un baudīt tos. Taču, lai to iemācītos, vispirms jāiemācās ieklausīties sevī

Autors: Poļina Sanajeva
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

10 vietas, kur nelaimīgi cilvēki cenšas atrast laimi, bet tās tur nav!

laime1111
Vai nekad neesi iedomājies, ka, iespējams, vēl neesi atradis savu laimi tikai tāpēc, ka meklē to tur, kur to meklēt ir bezjēdzīgi! Ikviens cilvēks var būt laimīgs, bet daudzi tādi nav, jo meklē nepareizajās vietās.
Tad kuras ir tās VIETAS?

 

1. Fantāzijās par vieglu dzīvi

Dzīve nav vienkārša, bet arī cilvēks nav radīts vājš. Sāpes un pārbaudījumi padara mūs stiprākus, izturīgākus. Esot aci pret aci ar savām bailēm, mēs kļūstam drosmīgāki un bezbailīgāki. Kļūdas dara mūs gudrākus, viedākus. Dažkārt visam ir jāsabrūk, pirms notiks tas, ko esam ieplānojuši. Dažkārt jāiziet cauri sliktākajam, lai aizietu pie labākā!
Dzīvei nav jābūt vieglai un vienkāršai, taču tai noteikti jābūt katras nodzīvotās minūtes vērtai. Tas, kurš nekad nav cietis, diez vai var palepoties ar dižu personības izaugsmi. Nav svarīgi, kas notika vai ko izdarījāt, svarīgi ir tikai tas, ko iemācījāties no pagātnes kļūdām. Pieņemiet jebkurus apstākļus, mācieties no tiem un virzieties uz priekšu. Iemācieties “atlaist” – tas bieži ir ļoti liels solis uz priekšu. Dažkārt ir “jānogriežas” no ceļa, kuru ejat un kurš šķiet pareizs, lai atrastu to, ko patiešām esiet pelnījuši un kas Jums ir vajadzīgs.

2. Pagātnē, kuras jau sen vairs nav

Mēs maināmies. pasaule apkārt mainās. tas, kas agrak darīja mūs laimīgus, negarantē laimi šodien. Atteikties no kaut kā ne vienmēr nozīmē – būt vājam. Tas var nozīmēt arī to, ka Jums pietiek prāta un spēka, lai atlaistu pagātni, atklājot sev ko jaunu. Jaunas durvis atveras ik minūti un Jūs tās ieraudzīsiet, ja turpināsiet kustību uz priekšu.

3. Nākotnē, kuru neviens nevar garantēt

Ļoti bieži mēs tērējam savu dzīvības enerģiju fantāzijām, iestrēguši dzīves labirintā, domājot par to, ka tad nu gan dzīvosim skaisti, kad tiksim no tā ārā. Un šie sapņi un nākotnes konstrukcijas liek mums kustēties vai arī imitēt kustību. Taču, izrādās, ka mēs bieži šīs nākotnes vīzijas izmantojam kā iespēju aizbēgt no tagadnes. Mēs to darām vēl un vēl, līdz dzīve nonāk pie sava loģiskā noslēguma. Un tā mēs esam sev atņēmuši iespēju dzīvot un būt šeit un tagad.
Mahatma Gandijs reiz teica: “Mūsu nākotne ir atkarīga no tā, ko mēs daram šobrīd.” Izdariet ko labu šodien! Tieši tagad! Mēs nevaram novērst nākotni. Tāpat, kā mēs nevaram atgriezties pagātnē. Mēs varam dzīvot tikai šeit un tagad. Sāciet beidzot dzīvot TAGAD!

4. Sava lēnīguma un neizlēmības attaisnošanā

Pats labākais, ko sev varat izdarīt – pārstāt runāt “es to gribu”. Ta vietā sakiet: “es to izdarīšu”. Un sāciet darīt! Lai cik Jūs atkārtotu dažādas afermācijas un tekstus, ja nedarīsiet, nekas arī nenotiks. Ar velēšanos vien ir par maz. Sāciet mainīt ar kaut ko vienu, ar pirmo mazo solīti. Visas lielās lietas ir sākušās ar pirmo domu, ideju, soli.
Visās dzīves sfērās veiksme parādās tad, kad sagatavošanās atbilst iespējām. Bet iespējas, kā likums, atveras tiem, kuri gatavi tās izmantot. Kaut ko darīt ir daudz produktīvāk, nekā neko nedarīt!

5. Savā superkomfortablajā zonā

Jūs varat justies samērā komfortabli, peroties savā mazajā dīķītī, kuru jūs zināt un pie kura esat pieraduši. Taču nepaplašinot šo zonu, neiepazīstot citus ūdeņus, jūs riskējat nekad neiepazīt okeāna plašumus un skaistumu. Cieši turoties pie pazīstamā, Jūs riskējat palaist garām pašu dzīvi. Atcerieties, pametot savu silto vietiņu, Jums noteikti tas nav jādara uz visiem laikiem, varbūt vēlēsieties atgriezties, taču pat nemēģināt kaut ko mainīt un izkustēties no vietas ir diezgan muļķīgi.

6. Materiālajās lietās, kuras nav vajadzīgas

Nav nekā slikta tajā, ka ir nauda un ir lietas, ko par to var nopirkt. Slikti, ja tās jūs atvirza no tām svarīgajām lietām, kuras nevar nopirkt par naudu. Īsti bagātus mūs dara ne jau nauda – dažkārt tikai viens apskāviens brīdī, kad tas tik ļoti svarīgs var izrādīties vērtīgāks par visu pasaulē.
Tas, ka jūs kaut ko vēlaties, nenozīmē to, ka tas jums patiešām vajadzīgs. Atbrīvojiet sevi no liekās bagāžas. Atbrīvojoties no daudzām nevajadzīgajām materiālajām lietām, jūsu dzīvē vairāk vietas paliks citām vērtībām – piemēram Brīvībai!

7. Pārlieku lielajā Labā daudzumā

Viss ir labi ar mēru. Pārlieks rijīgums noved pie liekajiem kilogramiem. Pārlieka naudas tērēšana – pie bankrota. Pārlieks darbaholisms noved pie sabrukušas ģimenes un tā var turpināt bezgalīgi. Tas pats ir ar labajiem notikumiem un emocijām jūsu dzīvē. Laimes atslēga ir pareizā sabalansētībā: pozitīvie resursi atbilstoši “deficītam” Jūsu dzīvē.

8. Nepareizajās attiecībās

Arī attiecību jautājumos vietā ir princips: “Svarīgākais nav kvantitāte, bet gan kvalitāte”. Pavadiet laiku ar cilvēkiem, kuri dara jūs labākus. Esiet ar tiem, kuri palīdzēs Jums pacelties augstāk visos jūsu dzīves aspektos. Tas jau nav noslēpums, ka cilvēku formē vide ap viņu. Tapēc jābūt drosmīgam, lai sarautu attiecības ar tiem, kuri velk jūs atpakaļ. Atrodiet cilvēkus, kuri Jūs cienīs tāpat, kā jūs cienāt viņus. Kas leposies un jutīsies laimīgi, ka atrodas blakus Jums un Jūs – viņiem.

 

9. Apkārtējo atbalstā

Jebkurā situācijā palieciet uzticīgi sev un saviem patiesajiem dzīves principiem un vērtībām. Vienmēr būs cilvēki, kuriem nebūs pa prātam tas, ko darāt, kā izskatieties, ko domājat un runājat. Būs cilvēki, kuri nosodīs Jūsu aizraušanās un dzīves uzskatus. Taču padomājiet, vai šo cilvēku viedokļiem ir būtiska nozīme Jūsu dzīvē, vai Jūs vēlaties būt plastilīns viņu rokās? Pat necentieties būt labi visiem – tāds taču nav Jūsu dzīves mērķis? Novertējiet sevi un pareizie cilvēki Jūs atradīs.

 

10. Vainīgo meklējumos

Vēl Freids savā laikā pareizi atzīmēja, ka vairums cilvēku nemaz negrib Brīvību, par cik Brīvība vienmēr nozīmē – atbildību. Savukart no atbildības vairums cilvēku baidās par visu vairāk. Vainojot citus savās kļūdās un neveiksmēs, cilvēks noveļ no sevis visu atbildību un uzgāž to citiem cilvekiem. Taču, tai pat laikā, vainojot citus, mēs atdodam varu par savu dzīvi citu cilvēku rokās. Tad, lūk, LAIMES CENA IR ATBILDĪBA. Viss ir tikai Jūsu rokās. Protams, var vainot visus – vecākus, skolu, valdību, radiniekus, draugus, bet, kas no tā mainīsies? Nekas!
Tāpēc, ka, ja Jūs patiešām velaties būt laimīgi, Jums pašiem savi lēmumi būs jāpieņem. Un cita ceļa nav!

 

Veiksmi Jums un izdošanos!
Tulkoja: Ginta FS

10 zinātniski pierādītas lietas, kas uzlabos Tavu dzīvi!

14358795_1222422051132656_5223028819094984165_n

1. Dodies pie DABAS!

Visticamāk, Tu nenovērtē tādu laika pavadīšanas veida lietderību. Zinātnieki runā, ka, esot dabā, Tu samazini savu stresa līmeni, kļūsti radošāks, uzlabo savu atmiņu un viennozīmīgi kļūsti labāks!

2. Izpildi fiziskus vingrinājumus!

Mēs visi zinām, ka tas ir jādara un, ka tas nāks par labu mūsu veselībai un labsajūtai, taču ļoti maz cilvēku regulāri nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Bet vajadzētu! Jo, neskatoties uz to, ka fiziskie vingrinājumi uzlabo mūsu fizisko veselību, tie dara mūs laimīgākus, gudrākus, uzlabo mūsu miegu, paaugstina libido un, protams, paaugstina mūsu pašvērtējumu, dodot iemeslu lepoties ar sevi. Zinātnieki ir pierādījuši, ka regulāras fiziskās slodzes ir viens no Laimīgas dzīves noslēpumiem.

3. Pavadi laiku ar ģimeni un draugiem!

Laiks, kas pavadīts kopā ar saviem mīļajiem, ir vērtīgākais laimes avots. Privātās attiecības mūsu dzīvē ir daudz nozīmīgākas, kā mēs to iedomājamies.

Atstumtības un vientulības sajūta padara mūs nelaimīgus, arī dumjākus un rezultātā – saīsina mūsu mūžu. Vientulība noved pie infarktiem, insultiem un arī diabēta – saka zinātnieki.

Praktiski visi ilgdzīvotāji atzīst, ka veselīga sociālā dzīve un labas attiecības ar tuviem cilvēkiem ilgdzīvei ir svarīgākas kā fiziskie vingrinājumi.

Draudzība – pareizais ceļš, lai uzlabotu Tavu dzīvi. Ja Tu ar saviem draugiem dalīsies visā labajā, kas Tev ir, kopā priecāsieties un viņi dalīsies ar Tevi, attiecības uzplauks un labsajūta uzlabosies. Gribi mirklī kļūt laimīgāks? Izdari savam draugam ko labu!

4. Esi pateicīgs!

Tas darīs Tevi laimīgāku!
Tas uzlabos Tavas attiecības!
Tas darīs Tevi labāku!
Tas uzlabos dzīvi visiem, kuri Tev dārgi!

5. Meditē!

Arī meditācija var darīt Tevi laimīgāku. Tā palīdzēs atrast dzīves jēgu, uzlabos spēju koncentrēties, palīdzēs atbrīvoties no naida, dusmām, trauksmes, depresijas un noguruma. Arī lūgšanas palīdz mums justies labāk – pat tiem, kuri sevi neuzskata par ticīgiem.

6. Izgulies!

Ja Tu domā, ka, laupot sev miegu, tas nekādi neatsauksies uz Tavu veselību un dzīvi vispār, Tu maldies! Piekusušam cilvēkam grūti būt laimīgam.  Jā, un arī slimības neizgulējies cilvēks pievelk vairāk – gluži kā magnēts. Ne velti saka: „Rīts gudrāks par vakaru.” – lēmumi, kas pieņemti pēc labas izgulēšanās, gandrīz vienmēr ir pareizāki. Neizgulēšanās dara cilvēku nervozu, tāpēc ir lielāka iespēja izdarīt ko tādu, par ko pēc tam būs jānožēlo. Arī jaunības un skaistuma saglabāšanā, miegam ir noteicošā loma.

Ja dienas laikā Tev ir iespēja pasnaust, dari to! Pat īslaicīga snauda darba laikā var darīt Tevi uzmanīgāku, uzlabot koncentrēšanās spējas, attīrīt no negatīvajām emocijām. Nekaunies, nosnaudies!

7. Izaicini pats sevi!

Jaunu valodu apgūšana viennozīmīgi asinās Tavu prātu. Ja apgūsi kāu jaunu mūzikas instrumenta spēli, tas darīs Tevi gudrāku un uzlabos intuīciju. Savu gribasspēku trenēt vajag ik dienas, jo tas brīžam ir svarīgāks par tīru IQ. Pārbaudi savu ticību, izvērtē, kam Tu tici, jo tas darīs Tevi spēcīgāku. Atceries — atskatoties uz savu noieto dzīves ceļu, cilvēki visbiežāk nožēlo to, ka nav pietiekoši mācījušies, apguvuši jaunas lietas un prasmes un palaiduši garām daudzas iespējas.

8. Smejies!

Tiem, kuri ar smiekliem cīnās pret stresu, ir augstāka imunitāte, viņiem ir mazāks infarkta un insulta risks, nav tik sāpīgs zobārsta apmeklējums un, protams, tie dzīvo ilgāk. Ar smiekliem tāpat kā ar vitamīniem – tie „jāuzņem” katru dienu. Atceroties ko jautru, mums ir iespēja uzlabot savas attiecības ar cilvēkiem. Smiekli – tā ir ne tikai jautrība, bet arī ļoti nozīmīgs faktors Tavai veselībai.

9. Apskauj!

Dažkārt vienkāršs pieskāriens var samazināt stresu, uzlabot komandas darbu un ļauj būt pārliecinātākam par sevi. Apskāvieni dara Tevi laimīgu. Savukārt veselīgs sekss palīdzēs Tev pasargāties no infarktiem, onkoloģijas, uzlabot imunitāti, padarīt dzīvi krāsaināku, pilnasinīgāku un mūžu – garāku.

10. Esi optimists!

Optimistiska dzīves pozīcija viennozīmīgi dara dzīvi skaistāku, veselāku, laimīgāku. Vairums armijas psihologu to iesaka karavīriem – jo optimisms ceļ cīņas sparu. Ir daudz labāk, ja esi pārliecināts un optimistiski noskaņots nevis sanīcis un pesimistisks.

Avots: http://www.adme.ru

Tulkoja: Ginta FS

Katrs jauns ieradums mūsu dzīvē ienes priecīgas pārmaiņas. Mēs visi gribam būt laimīgi, taču mūsu laime nav kaut kur ārpusē – tā ir mūsos! Tāpēc apgūt jaunus, vērtīgus ieradumus, ir mūsu pašu izvēle un iespēja. Veiksmi Jums!

Vai bērni vecākiem ir kaut ko parādā?

brothers-family-siblings-boys-50692

Šis jautājums ir aktuāls daudziem, man to jautā patstāvīgi. Un, ko tur liegties, arī es pati esmu meklējusi atbildes uz šiem jautājumiem:

  • Kāpēc vecāki gaida no bērniem kaut kāda parāda atdošanu?
  • Vai bērni vispār saviem vecākiem ir kaut ko parādā?
  • Un, ja ir, tad ko? Cik un kādā veidā ir jāatdod?
  • Un, ja nē – tad ko darīt? Ignorēt šīs prasības?

Pirmkārt, gribas pateikt par to, kā mums pašiem nekļūt tādiem (jo vecākus un viņu pozīciju diemžēl vairs neizmainīsim). Pamēģināsim tikt skaidrībā. Kāpēc tā notiek? Kāpēc vecāki gaida no bērniem kaut ko? Pamatojoties uz ko? Kāpēc tik daudz pārdzīvojumu par to vecākiem, un tik liela vainas apziņa bērniem? Kur iezagās kļūda un netaisnība? Kurš kam, ko un cik daudz ir parādā? Ja ir…

Ar laiku sakrājās pienākumi, un pirmajam cilvēkam iekšā radās sajūta, ka viņu ir piemānījuši un izmantojuši – visu ir atņēmuši un neko nav atstājuši. Es neizskatīšu situāciju, kad pirmais cilvēks otram nesavtīgi ir atdevis daudzus savus dzīves gadus. Šajā dzīvē nesavtīgi praktiski nekas nenotiek. Pat attiecībās starp vecākiem un bērniem.

Vecāki savās rūpēs par bērniem prātā patur kā minimums ūdens glāzi, ko bērnam tomēr vajadzēs pienest. Gaida arī rūpes vājuma brīdī un finansiālu palīdzību, gaida, ka viņus turpinās klausīt, un ka bērni dzīvos tā, kā vēlas vecāki. Gaida iemeslus lepoties un lielīties, kā arī uzmanības izrādīšanu. Daudz ko gaida. Pat, ja skaidri to nepasaka. Taču balstoties uz ko?

pexels-photo-295208

Vecāki patiešām ļoti daudz iegulda savos bērnos – laiku, naudu, nervus, veselību, spēkus. Un daudzu gadu garumā. Viņiem bieži nākas atstumt savas vēlmes otrajā plānā bērna dēļ. Darīt to, ko negribas, un atkal bērna dēļ.  No kaut kā atteikties, kaut ko ziedot – kā minimums savu personīgo miegu vairāku gadu garumā. Kurš teica, ka būt vecākiem ir viegli un vienkārši?

Paiet gadi, un pēkšņi vai ne pēkšņi, bērns dzird mājienus vai skaidras norādes, ko un kā tieši viņš vecākiem ir parādā. Taču, cik pamatoti un likumīgi tas ir? Vai tiešām viņš vecākiem kaut ko ir parādā? Un kur šī netaisnības sajūta rodas?

Vecāki pārdzīvo, tāpēc, ka viņu būšana par vecākiem viņiem šķita kā milzīgs, neatlīdzināms upuris. Vienpusīgs process, kas nedod vecākiem nekādus bonusus vai prieku.  20 gadus mocījās un tagad gaida, ka viņiem par to visu kaut kā atlīdzinās. Viņi tik daudz ko atdeva un neko neieguva pretī. Pavisam neko! Ir taču jābūt taisnīgumam! Bet vai tā ir?

Nē, šī pasaule vienmēr un visā ir taisnīga! Bērni patiesībā vecākiem ļoti daudz ko dod. Precīzāk sakot, Dievs mums caur bērniem ļoti daudz ko dod. To pat nevar aprakstīt vārdiem. Viņu apskāvieni, atzīšanās mīlestībā, smieklīgie vārdi, pirmie soļi, dejas, dziesmas… pat tikai ieraudzīt guļošo eņģelīti…cik mīļus dievs tos ir radījis! Pirmajos piecos bērna dzīves gados no bērna staro tik daudz laimes, ka tā pievelk pieaugušos kā magnēts.

Arī pēc tam tik daudz bonusu, kaut arī mazākā koncentrācijā. Caur bērniem Dievs vecākiem dod tik daudz ko, ko par nekādu naudu nenopirksi un uz ceļa neatradīsi.

Un viss ir godīgi, viss kompensējas, vecāki pūlas, Dievs viņus apbalvo. Tūlīt pat, tajā pašā brīdī. Tu nakti neesi gulējis, bet tev no rīta tiek dots smaids un jaunas iemaņas. Taču, lai iegūtu visus šos bonusus, ir jābūt kopā ar bērniem. Ir jāpietiek spēkam un vēlmei to visu izbaudīt –kas arī nav mazsvarīgi. Redzēt visus šos ieguvumus un būt pateicīgam par tiem.

Tieši viņu bērnu gados, kamēr viņi ir maziņi, un no viņiem plūst šī laime tāpat vien, katru minūti. Tas kā viņi smaržo, smejas, lamājas, apvainojas, mīl, draudzējas, iepazīst pasauli – tas viss nevar neiepriecināt mīloša vecāka sirdi. Laime mūsu sirdī arī ir vislielākā balva par mūsu rūpēm un grūtībām.

Tad kāpēc vecākiem ir sajūta, ka viņiem kāds kaut ko ir parādā?

Tāpēc, ka viņi nebija bērniem blakus, un visus šos labumus saņēma kāds cits – vecmāmiņa, auklīte, bērnu dārza audzinātāja (lai gan arī audzinātāja to visu droši vien neizbaudīja). Vecākiem nebija laika  apskaut bērnus nakts vidū vai ieelpot viņu smaržu. Ir taču jāstrādā, jārealizējas! Ir kaut kur jāskrien, bērni taču neaizbēgs, padomā tik, mazulis!

Ar viņu neparunāsi, neapspriedīsi dienas notikumus, viņš taču neko nesaprot, viņam ir vienalga, kas viņu šūpo vai baro. Attiecības ar mazuli bieži vien neiekļaujas mūsu izpratnē par attiecībām – te ietilpst tikai pabarot, apģērbt, nomazgāt,  nolikt gulēt. Mums nav laika lūkoties guļošos bērnos, nogurums ir tik liels, ka ir spēka tikai kādā citā istabā nokrist bezspēkā. Nav laika kopā ar viņu pētīt sienāžus vai puķītes. Nav spēka, lai kopā zīmētu, līmētu, dziedātu.  Visi spēki palika darba vietā.

Taču arī tad, ja mamma nestrādā, visticamāk, viņai arī visiem šiem „bonusiem” un sīkumiem nav laika. Tie taču ir kaut kādi nieki, tukša dārgā laika tērēšana, (tāpat kā sev pašai), bet viņai vajag māju iztīrīt, ēdienu pagatavot, uz pulciņu bērnu aizvest, uz veikalu aiziet.  Viņa nevar gulēt viņam blakus un runāt nesaprotamā valodā, tas taču ir muļķīgi. Nav spēka vispār un nav arī laika tam, lai vienkārši ieskatītos viņam acīs un izelpotu visas rūpes.

Un, ja mēs dodamies savās darīšanās, tad jāiet ir ātri, un nevis apstājoties pie katra akmentiņa. Kaut arī fiziski mamma ir blakus, visi šie bonusi palido viņai garām. Un bieži vien nestrādājošai mammai pretenzijas pret bērniem ir vēl lielākas – viņa taču ir ziedojusi viņiem visu, pat savu pašrealizāciju, nestrādājot, tā kā potenciālais rēķins būs vēl lielāks.

pexels-photo-173666

Tik ļoti kādreiz gribas apstādināt kādu skrienošu mammu ar akmens seju un pateikt viņai – Apstājies! Vislielākais brīnums ir tev blakus! Un tas nevar gaidīt! 

Tāpat es bieži apturu pati sevi, kad man pēkšņi uzrodas daudz svarīgākas lietas nekā palasīt grāmatiņu, paspēlēties ar Lego vai tikai pagulēt viņam blakus.  Kur gan es sataisījos? Un kāpēc? Varbūt labāk ļaut laimei ienākt manā sirdī tūlīt pat un ļaut tai atkausēt to?

Tā visa rezultātā mēs iegūstam situāciju, ka cilvēki ir strādājuši daudzus gadus, grūti un smagi (vai tad var būt viegli?), bet viņu godīgi nopelnīto algu izdalīja kādā citā vietā citiem cilvēkiem. Tāpēc, ka tieši viņi bija tur, kur vajag.

Piemēram, kamēr mamma un tētis visiem spēkiem raujas un strādā lai nomaksātu hipotēku par savu milzīgo māju un samaksātu par auklītes pakalpojumiem, šī auklīte iegūst laimi, jo viņa izbauda dzīvi šajā mājā, kopā ar šiem bērniem.

Un var būt arī tā, ka visi šie prieki netiek nevienam, jo nevienam tie nebija vajadzīgi, un pēc daudziem gadiem arī pats bērns ir noticējis, ka nekā interesanta un laba viņā nav.

Turklāt šim smagi strādājošam cilvēkam  pēc 20 gadiem tomēr gribas savu algu, turklāt uzreiz visu par šiem gadiem! Un viņš pieprasa no tiem, kuru dēļ viņš tik ļoti ir mocījies! Un, no kā gan vēl viņš var pieprasīt? Taču viņam to nedod. Lūk, arī paliek neapmierinātība, nodevības un piemānīšanas sajūta…

Bet kurš gan ir vainīgs, ka mēs paši nenākam pakaļ savai „vecāku” algai katru dienu? Kurš vainīgs, ka mēs aizmirstam par to, ka pasaulē viss pāriet, un bērni būs mazi tikai uz mirkli? Kurš nes atbildību par to, ka karjera un izaugsme mums ir svarīgāka par bērnu smaidu un sarunu ar viņiem?

Kurš maksā par mūsu lēmumiem, kad mēs esam gatavi atdot savus bērnus bērnudārzam, silītēm, auklītēm, vecmāmiņām kaut kādu sasniegumu dēļ, zaudējot ar viņiem saikni, un zaudējot visu to, ko tik dāsni caur mūsu mazuļiem dod mums Dievs?

Ir bezjēdzīgi gaidīt parāda atmaksu no pieaugušiem bērniem. Viņi nespēs dod to, ko jūs vēlaties, tāpēc, ka viņi jau jums tik daudz ko ir devuši, kaut gan no tā visa jūs neko neesat paņēmuši.  Bērni atdod parādu nevis vecākiem, bet gan saviem bērniem, un tur slēpjas dzīves gudrība.  Un dzert no pieaugušiem bērniem sulu, nozīmē savu mazbērnu apdalīšanu, lai cik skumji tas nebūtu.

Atvaino, māt, es tev šobrīd nevaru palīdzēt. To, ko esmu tev parādā, es atdošu saviem bērniem. Tev es esmu gatava izrādīt pateicību, cieņu, nepieciešamās rūpes gadījumā, ja kaut kas ir nepieciešams. Un viss. Vairāk es nespēju tev palīdzēt, pat, ja to ļoti vēlēšos.”

Tas ir vienīgais, ko pieaudzis bērns saviem vecākiem var atbildēt, kad viņi pieprasa kaut kādu atmaksu.  Protams, viņi var pacensties, iztērēt tam visus spēkus, visu dzīvi, atteikties no savas nākotnes, ieguldoties nevis savos bērnos, bet vecākos. Tikai apmierinājuma no tā visa nebūs nevienam.

Mēs tiešā veidā neko saviem vecākiem neesam parādā.  Mēs to visu esam parādā saviem bērniem.  Viņi ir mūsu pienākums. Kļūt par vecākiem un nodot to visu  tālāk.  Nodot visu dzimtas spēku tālāk un neko neatstāt aiz muguras. Tāpat arī mūsu bērni mums neko nav parādā. Viņiem pat nav jādzīvo tā, kā mēs gribam, un nav jābūt viņiem laimīgiem tā, kā mēs to redzam.

Mūsu vienīgā samaksa par visu ir cieņa un pateicība. Par visu, kas mūsu dēļ kādreiz ir darīts. Cieņa, neatkarīgi no tā, kā vecāki izturējās, kādas jūtas mūsos izsauca. Cieņa pret tiem, caur kuriem mūsu dvēsele nonāca uz šī pasaules, kas rūpējās par mums dienās, kad bijām bezpalīdzīgi un ievainojami; pret tiem, kas mīlēja tā, kā mācēja un varēja, no visiem spēkiem (vienkārši spēka visiem nemaz nav tik daudz).

Protams, uz mums gulstas atbildība par pēdējiem mūsu vecāku dzīves gadiem, kad viņi paši par sevi parūpēties nevar. Tas nav pat pienākums, tas vienkārši ir cilvēciski. Darīt visu, kas iespējams, lai palīdzētu vecākiem atveseļoties, atvieglot viņiem šīs grūtās dienas.

Ja mēs nevaram blakus vecākiem, kas slimo, ir jāatrod laba kopēja, laba slimnīca, kur būs nepieciešamā rūpes un kopšana, un iespēju robežās jāizrāda uzmanība un rūpes. Un vēl ļoti labi būtu palīdzēt viņiem „pareizi pamest šo ķermeni”. Tas ir, palīdzēt viņiem sagatavoties šim pārejas brīdim, lasot grāmatas. Komunicējot par to ar garīgiem cilvēkiem. Taču tas nav parāds. Tas ir pašsaprotami, ja mēs saglabājam sevī cilvēcīgo.

Vairāk neko bērni nav mums parādā. Un mēs neesam parādā saviem vecākiem. Tikai cieņu un pateicību. Un visvērtīgākā nodošanu tālāk. Dot saviem bērniem ne mazāk kā ieguvām paši, bet vēl labāk, iedot vairāk, īpaši mīlestību, pieņemšanu, maigumu.

Samīļojiet viņus, lutiniet, priecājieties par dzīvi kopā ar viņiem smejaties kopā, smaržojiet viņus,  runājiet par neko, nekur nesteidzoties, vāļājaties pa gultu, dziediet, dejojiet, kopā atklājiet šo pasauli. Ir tik daudz iespēju, lai kopā ar bērniem piedzīvotu laimi!

Un tad grūtības neliekas tik lielas. Un mammas darbs tik nepateicīgs un grūts. Padomā tik, kas gan ir bezmiega nakts…piespied pie sevis mazo eņģelīša ķermenīti un dzīvot uzreiz ir vieglāk. Kaut mazliet.

Pārpublicēts no www.slowyogalife.com

Tulkoja Kristīne Somere

 

Sieviete un nauda

by-oscar-martinez1

… vai 6 veidi kā pievilkt naudu sievišķīgi

Nauda – tā ir enerģija, nauda – tas ir viens no veidiem, kā realizēt savas vēlmes un mērķus. Sieviete pēc savas dabas jau sākotnēji ir radīta, lai būtu bagāta un dzīvotu Pārpilnībā. Bet vai tā tas patiesībā ir?
No bērnības mums māca, ka nauda ir jānopelna darbā. Vai tā tas ir?
Sieviete pēc savas dabas arī ir Pārpilnība un Bagātība, un noskaņojoties uz savas iekšējās pasaules vibrācijām, paaugstinot savu sievietes enerģētiku, tā pievelk visus Pasaules labumus…naudu u.t.t. no visdažādākajiem avotiem, caur radošo realizāciju, caur vīriešiem, dāvanām un interesantiem projektiem.
Sekojot savai sievišķajai dabai, sieviete kļūst bagāta.

Kā apzināties šo sievišķo dabu un iziet no vīrišķo enerģiju valdīšanas, kurā mēs pašas sevi esam iedzinušas?
Šoreiz par 6 veidiem, kā to izdarīt.

Attīstīt savu Sievietes Centru

Šis ir pats galvenais aspekts. Sievietes pirmsākums ir dzemde un daudz kas sievietes dzīvē ir atkarīgs no tās piepildītības ar enerģiju un vibrāciju līmeņa. Jo augstākas vibrācijas, jo vieglāk sievietes dzīvē atnāk visi labumi – visdažādākajos veidos. Jo spēcīgāka sievišķā enerģija, jo lielāka Pārpilnība. Gadiem ejot, mēs šo enerģiju zaudējam, un tieši tāpēc ir tik daudz dažādu problēmu – tai skaitā arī finansiālu.

Nav jēgas vainot vīrieti, kas ir blakus par to, ka tas par maz pelna un nenodrošina pietiekami augstu materiālās dzīves līmeni, jo mēs pašas viņam nedodam pietiekami daudz enerģijas viņa realizācijai.

Mēs zinām, ka vīrietis lielāko daļu savu enerģijas saņem no sievietes (sieviete nodod šo enerģiju caur mīlestību, jūtām pret vīrieti, barojot viņu, dodot spēkus realizācijai)  Nevajag “zāģēt” savu vīrieti. Vajag vienkārši nodarboties ar sevi, paaugstināt savu enerģijas līmeni dzemdē (tā ir savu intīmo muskuļu trenēšana, dažādas prakses, kas palīdz paaugstināt enerģētiku dzemdē).

(Te interesanti un uzskatāmi daži vingrinājumi un padomi mūsdienīgai sievietei):

Sajūsmināties par sevi, noskaņoties uz Visumu

Noskaņoties uz savu sievišķo pirmsākumu, apzināties sevi kā īstu sievieti. Pārstāt atrasties vīrišķajās enerģijas, jūtoties kā “supermenim”, kurš pats visu dara. Sāc iepriecināt un lutināt sevi ar visdažādākajiem sīkumiem. Vairāk līdzekļu ieguldi savā apmācībā un sevis sakopšanā (rūpēs par savu skaisto ķermeni). Arī apģērbs sievietei ir ļoti svarīgs. Kad sieviete noskaņojas uz savu pirmsākumu, viņa noskaņojas uz Visuma kopējo ritmu un visa pasaule viņai palīdz piepildīt viņas vēlmes. Viss atnāk viegli un ar prieku, bez piepūles.

Dāvāt prieku

Viena no sievietes misijām ir dāvāt prieku. Kad sieviete ir noskaņota savos dabīgajos ritmos, kad viņa ir mierīga, apmierināta un laimīga, viņa izstaro Gaismu un Mīlestību. Bet mēs katra pati varam sevi padarīt laimīgu un starojošu. Tā kā, ja iekšā šo emociju nav, neviens cits cilvēks, neviens vīrietis mums to nespēs sniegt.

Viss nāk no iekšējās pasaules un iet caur iekšējo pasauli.

Daudzas sievietes maldās, jo domā: «Tagad es satikšu savu sapņu vīrieti, apprecēsos un būšu laimīga sieviete.». Tas ir mīts un nepatiesība – kamēr nav miera un harmonijas sevī, neviens cits to nespēs dot, un neviens nepadarīs jūs laimīgas. Atrodi šīs emocijas sevī, fokusē uz tām savu uzmanību, attīsti tās, un tad kļūsi par pašu laimīgāko sievieti pasaulē, dāvājot arī pasaulei savu prieku, gaismu un mīlestību. Un tad arī tavs vīrietis izdarīs tavā labā visu: «noliks pasauli pie kājām»;

Attīstīties radoši

Nodarbojies ar jebkuru radošu nodarbi, kas nes tev prieku un sajūsmu – brīdī, kad to darām, mēs noskaņojamies uz savu dabu. Ir svarīgi atrast tieši to nodarbi, kas nesīs prieku un dos stimulu tālākai attīštībai. Caur radošumu notiek mūsu pašrealizācija.

Lūgt vīriešiem palīdzību

Pat visspēcīgākajai sievietei ir jaņem vērā šis aspekts. Un jālūdz palīdzība vīriešiem, bieži – pat nepazīstamiem. Tici, vīrieši ar prieku tev palīdzēs – gan sīkumos, gan – lielās lietas. Iemacies ar cieņu un uzmanību izturēties pret vīriešiem, un tu redzēsi, ka viņi vienmēr ir gatavi nākt palīgā.

Valkāt skaistu veļu un zeķes

Pērc dārgu veļu, pašu skaistāko un labāko. Sieviete skaistā veļā un zeķēs ir neaizmirstama. Pat tad, ja tavā dzīvē šobrīd nav vīrieša, kam to parādīt – valkā to pati savam priekam. Sajūtas būs lieliskas.

Noskaņojies uz sevi un savu dabu, apzinies, ka esi pelnījusi pašu labāko, kas ir šajā pasaulē. Pārpilnību, labklājību. Notici tam, un tā realizēsies tavā dzīvē.

Avots: http://www.tayni-mirozdaniya.ru/

Foto: Oscar Martinez

Tulkoja: Ginta FS