Mana Dvēsele steidzas

dvesele1

Es paskaitīju savus gadus un atskārtu, ka man atlicis mazāk laika dzīvei, nekā esmu jau nodzīvojis.
Es jūtos kā bērns, kurš laimējis konfekšu kārbu: pirmās apēd milzīgā steigā, taču tad, kad saprot, ka palikušas tikai nedaudzas, sāk tās ēst ar patiesu baudu, izgaršojot katru kumosu.
Man nav laika bezgalīgām konferencēm, kurās tiek izskatīti noteikumi, likumi, procedūras un iekšējās kartības noteikumi, zinot, ka nekas no tā netiks sasniegts.
Man nav laika paciest absurdus cilvēkus, kuri uzvedas neatbilstoši savam vecumam.
Man nav laika cīņai ar viduvējībām. Es nevēlos būt sapulcēs, kurās tiek uzpumpēts ego.
Es neciešu manipulatorus un oportūnistus. Mani uztrauc skaudīgi cilvēki, kuri cenšas diskreditēt talantīgos un spējīgos, lai sagrābtu to pozīcijas, talantus un sasniegumus.
Man palicis pārāk maz laika, lai apspriestu virsrakstus. Es to nevēlos, jo mana Dvēsele steidzas. Pārāk maz palicis konfekšu manā kastē.
Es vēlos dzīvot ar cilvēkiem, kuri ir ļoti cilvēciski. Cilvēki, kuri spēj pasmieties par savām kļūdām, kuriem ir savi sasniegumi. Cilvēki, kuri saprot savu sūtību un neslēpjas no saviem pienākumiem. Tie, kuri aizstāv cilvēka pašcieņu un grib būt patiesības, taisnīguma un taisnības pusē. Tas ir tas, kas padara dzīvi cienīgu.
Es gribu būt starp cilvēkiem, kuri zin, kā pieskarties citu sirdīm. Cilvēki, kuri ir iemācījušies izaugt caur smagiem dzīves sitieniem un ir saglabājuši maigus Dvēseles pieskārienus.
Jā, es steidzos dzīvot ar intensitāti, kuru spēj dot tikai briedums.
Es cenšos netērēt velti nevienu no konfektēm, kuras man ir atstātas. Es esmu pārliecināts, ka tās būs vel garšīgākas par tām, ko esmu jau apēdis.
Mans mērķis ir sasniegt beigas, esot mierā pašam ar sevi, maniem mīļajiem un savu sirdsapziņu.
Jūs domājāt, ka jums ir divas dzīves, bet pēkšņi saprotat, ka jums bija un ir tikai viena.
Autors: Mario de Andrade, dzejnieks, rakstnieks, esejists, muzikologs, viens no brazīļu modernisma pamatlicējiem.

Paldies Svetlanai Dubrovai
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

10 lietas, pateicoties kurām, es kļuvu BRĪVA

woman-865021_1920

Atskatoties uz savu dzīvi, es saprotu, ka mans briesmīgākais ienaidnieks bija tieksme būt ideālai.

«Es nerisinu problēmas. Es mainu savu domāšanu. Tad problēmas atrisinās pašas».
Luīze Heija

Es tiku audzināta paaugstinātu gaidu apstākļos, un skolā katru dienu es jutu, ka sacenšos ar citiem un cīnos par to, lai būtu labākā savā klasē.

Kad man bija 10 gadi, es ticēju tam, ka esmu dumja, jo manas smadzenes nespēja saprast fiziku un matemātiku. Es ļoti labi tiku galā ar literatūru, zīmēšanu, svešvalodām, taču tas neskaitījās nekas īpašs tajā austrumeiropas kultūrā, kurā veidojās mana personība.

Daudz vēlāk, kad biju jau pieaugusi, es uzskatīju, ka izskatos ne pārāk labi, neesmu pietiekami skaista, neesmu pietiekami gudra un veiksmīga. Es jutu, ka neesmu brīnišķīga vīrieša mīlestības cienīga, ka manas prasmes un talanti nav pietiekami, lai varētu saņemt pienācīgu algu, ka faktiski es nekas neesmu, un man nav vērts pūlēties pieteikties kārdinošai vakancei.

Šodien mana dzīve izskatās gluži citādi, un es esmu ārkārtīgi pateicīga un priecīga par savu izaugsmi, to, kāda esmu šobrīd. Es mīlu sevi tādu, kāda esmu. Es esmu laimīga savā laulībā. Es nodarbojos ar to, kam biju radīta.

Kā notika tādas pārmaiņas?

Es atceros, kā pēc kādas sapulces darbā es sajutos pilnībā sagrauta un iznīcināta, un sāku meklēt veidus, kā atbrīvoties no stresa un sajusties kaut nedaudz labāk. Kad YouTube es meklēju filmu “The Secret”, nejauši uzdūros kādam citam video, kas aizkustināja mani līdz sirds dziļumiem. Tā bija Luīzes Heijas filma “Tu vari izdziedināt savu dzīvi” («You Can Heal Your Life»).

Šodien es zinu, ka tas nenotika nejauši, skolotājs var iemācīt tikai to, kurš ir gatavs apmācībai. Es biju tik ļoti pārņemta un iedvesmota, skatoties šo filmu, ka nespēju no tās atrauties. Luīzes vārdi bija īsta maģija un katrs atsevišķs vārds trāpīja man tieši sirdī. Beidzot es savās mājās sajutos labi: “Es mīlu un pieņemu sevi tādu, kāda esmu. Es esmu pilnīga, vērtīga un dzīve mani mīl.”

Nākamā gada laikā es atklāju daudzu “apgaismotu” entuziastu darbus – Veina Daiera, Bairones Keitijas, Dona Migela Ruisa, kas mani aizrāva un ļāva baudīt zinības par augsta pašvērtējuma ietekmi uz cilvēka dzīvi.

Šīs mācības man palīdzēja atbrīvoties no vecajiem domāšanas stereotipiem un ierobežotajām pārliecībām, kas ne pārāk labi bija mani ietekmējuši.

Pēc daudziem mēģinājumiem, daudzām pieļautajām kļūdām, kas radās, pielietojot šīs mācības dzīvē, es ieguvu sev pavisam jaunu Brīvības sajūtu. Lūk, ko es izdarīju:

1. Es pārtraucu dzīties pēc pilnības

Es esmu absolūti skaista un skaisti neideāla, un tas ir tas, kas ļauj man būt sev pašai. Pilnība ir ilūzija, tās nav. Es pārtraucu sevi mocīt ar dzīšanos pec ideālā un tiecos pēc “pietiekami laba”. Es esmu iemācījusies pieņemt savas kļūdas un uztvert tās, kā nepieciešamību izaugsmes procesā, un zinu, ka tās dara mani viedāku. Ja es kaut kur ciešu neveiksmi, tas nenozimē, ka esmu neveiksminiece, vienkārši nenodarbojos ar savām lietām. Mēs vai nu vinnējam vai mācamies. Taču mes nekad nezaudējam.

«Soli pa solim tu jutīsies arvien labāk. Tas ir kas līdzīgs slima cilvēka atveseļošanās procesam. Vienkārši dari visu iespējamo jebkuros apstākļos un tu izvairīsies no paššaustīšanas, pašiznīcināšanās un nožēlas». (Dons Migels Ruiss)

2. Es pārtraucu uzskatīt, ka man visu laiku kaut kas ir jādara.

Vēlme nepārtraukti kaut kur rauties nav nekāda pozitīvā iezīme. Es iemācījos ieklausīties savā ķermenī un vairs nejūtu vainas apziņu par to, ka neko nedaru. Es zinu, ka manam ķermenim un Dvēselei ik pa laikam ir nepieciešama atpūta un iespēja “uzpildīties”, un es neuzskatu, ka man kādam kaut kas ir jāpaskaidro.

Es skatos labas filmas, klausos mierīgu mūziku, lasu iemīļotās grāmatas, dziedu, pastaigājos dabā – daru visu, kas ļauj manai sirdij dziedāt.

«Es esmu cilvēks, kas radīts dzīvei, ne – darbam. Nevērtē sevi pēc tā, cik labi tu kaut ko dari. Tu neesi tas pats, kas tavs darbs. Nedomā, ka, ja nav darbu, tad tevis nav». (Veins Daiers)

3. Es pārstāju nodarboties ar paškritiku.

Es pievēršu uzmanību tam, kā pati ar sevi sarunājos. Es sevi neapsaukāju, es cienu sevi. Es pārstāju sev teikt to, ko nebūtu teikusi savam labākajam draugam. Es esmu pašpietiekama un vērtīga.

Es sapratu, ka mēs dzīvē nesaņemam to, ko vēlamies. Mēs saņemam to, kā cienīgi, musuprāt, esam. Lūk, kāpēc sev ir jātic un jāizturas pret sevi, kā pret cilvēku, kurš pelnījis ir visu to labāko, ko vien dzīve var piedāvāt.

«Tu sevi esi kritizējis visu mūžu un tas nav nostrādājis. Pamēģini sevi slavēt un paskaties, kas notiks». (Luīze Heija)

4. Es pārstāju vainot citus.

Tagad es saprotu, ka ik reizi, kad es kādu vainoju, es spēlēju upura lomu.

Vainojot citus par velti iztērētu laiku, naudu, netaisnīgumu mīlestībā, es vienmēŗ domāju par to, kāds bija mans ieguldījums notikušajā. Neviens nevar man neko nodarīt, nevar mani sarūgtināt bez manas apzinātas vai neapzinātas piekrišanas.

Tā vietā es tagad uzņemos atbildību par to, ko jūtu, domāju un kā rīkojos. Es atbildu par savu rīcību un zinu, ka mana nākotne būs manas šodienas izvēles rezultāts. Es esmu tas, kam es ticu un tas viss, kas vēlos būt.

«Visi apvainojumi ir tukša laika tērēšana. Neatkarīgi no tā,  cik lielā mērā vainīgi ir citi, tas tevi neizmainīs. Tu vari  veiksmīgi likt kādam justies vainīgam, taču tas nepalīdzēs tev sevī izmainīt to, kas dara tevi nelaimīgu». (Veins Daiers)

5. Es pārstāju vērtēt citus.

Es zinu to, ka ikviens iet savu ceļu un mans uzdevums ir koncentrēties uz saviem mērķiem.

Es zinu arī to, ka ik reizi, kad vērtēju citus cilvēkus, tā ir mana reakcija uz to, kas uztrauc mani pašu un ir manī. Ja es kādu uzskatu par ne īpaši gudru, tas nozīmē, ka, iespējams, es pati esmu tāda – pretējā gadījumā, kā gan es vispār spētu to ieraudzīt?

«Vainas novelšana uz citiem vai viņu darbības vērtēšana atņem tev iespēju izmainīt sevi; savukārt atbildības uzņemšanās tādu iespēju dod». (Bairone Keitija)

6. Es pārstāju izdarīt pieņēmumus par to, ko citi cilvēki jūt, grib vai domā.

Es neesmu viņi un tāpēc nav nekādu iespēju uzzināt, ko viņi jūt vai domā.

Es pārtraucu savās domās izspēlēt iespējamos scenārijus un ļaut savam saprātam spēlēties ar mani.

Katru reizi, kad sevi pieķeru raizējamies par to, ko citi domā, dara vai runā, es saprotu, ka laiks atgriezties realitātē.

Pateicoties Bairones Keitijas grāmatai “Darbs”, es iemācījos analizēt tās domas, kas mani satrauc un jautāt sev: “Vai tā ir patiesība?” Iespējams, vairums no maniem pieņēmumiem ir kļūdaini. Piemēram, es varu pieņemt, ka kāds mani nemīl, kaut gan patiesībā cilvēkam nav izdevusies diena. Vai arī cilvēks vienkārši kautrējas. Vienmēr ir dažādi.

Brīdī, kad saprotu, ka nevaru uzminēt citu domas, vienkārši tāpēc, ka šis cilvēks nav es, smadzenēs izgaismojas doma, ka es varu rīkoties ar atvērtu sirdi.

«Es atskārtu, ka visu karu un mierizlīgumu manās smadzenēs iemesls bija mani pieņēmumi». (Bairone Keitija)

7. Es pārstāju konkurēt ar citiem cilvēkiem.

Tagad es zinu, ka mana tieksme pēc cīņas bija mana ego izpausme, kuram bija nepieciešama pašpārbaude.

Lai labi justos, nepavisam nav obligāti zināt, ka kāds cits ir zaudējis. Es mīlu harmoniju, sadarbību un abpusēju uzvaru.

Es pārstāju sevi salīdzināt ar citiem. Es izvēlos uz mīlestību, nevis bailēm balstītu savienību ar cilvēkiem, un es ticu uzvarai. Es gribu ticēt un ticu tam, ka mēs dzīvojam labklājīgā Visumā, kur pietiek vietas visam un visiem, ieskaitot mani.

«Mīlestība ir sadarbība nevis konkurence». (Veins Daiers)

8. Es pārstāju būvēt nākotnes laimi.

Es vairs neplānoju savu laimi iedomātā nākotnē, cerībā, ka reiz, kad man būs daudz naudas, darbs, māja, automašīna un veiksme, es būšu laimīga. Es esmu iemācījusies atrast laimi mazajās ikdienas lietās, mazajos dzīves priekos, un es esmu tās vienīgās realitātes apburta, kas šobrīd man nes tik daudz prieka.

Es pārstāju gaidīt brīvdienas, lai sajustos dzīva, jo katra diena man ir dāvana un katrs mirklis ir dārgs un man svarīgs.

Visas dienas garumā es savu uzmanību koncentrēju nevis uz slikto, bet labo, un viss mainās. es esmu pateicīga par visu,  kas notiek man apkārt un par visu, kas man ir: vesels ķermenis un saprāts, mīloša ģimene, daži īsti draugi, darbs, kuru es mīlu un, kam es ticu.

«Es ievēroju, ka Visums mīl pateicību. Jo pateicīgāks tu esi, jo vairāk dzīvē brīnumu notiek». (Luīze Heija)

9. Es pārtraucu raizēties par nākotni.

Es pieņemu to, ka dzīvē ir lietas, kuras es nespēju un nevaru kontrolēt, neatkarīgi no tā, cik daudz pūles es pielikšu. Katru reizi, kad es sevi pieķeru uztraucamies, es saku sev: “Laiks rādīs”.

Ne vienmēr es varu dabūt to, ko vēlos, taču es zinu, ka es saņemu to, kas man ir vajadzīgs.

Es uzticos dzīvei un ticu, ka mes dzīvojam saprātīgā Visumā, kur viss notiek brīnišķigā kartībā. Un dažkārt nākas vienkārši pagaidīt.

«Dzīve ir vienkārša. Viss notiek ar tevi, bet nav atkarīgs no tevis. Viss notiek īstajā laikā, ne par agru, ne par vēlu». (Bairone Keitija)

10. Es vairs necenšos izpatikt.

Man vairs nav vajadzīgs kāda novērtējums vai pieņemšana. Uztraukums par to, ko citi padomās ir velta laika šķiešana. Citi cilvēki uz mani skatās caur savu prizmu un viņu viedokļiem nav nozīmes.

Es pārstāju no citiem gaidīt to, ko pati agrāk nedevu sev: mīlestību, rūpes un uzmanību.

Mīlēt sevi visu, gan ķermeni, gan Dvēseli – tas nav egoisms.

Mani piepilda mīlestība pret sevi un es rūpējos par savām vajadzībām un savas sirds vēlmēm.

Es esmu iemācījusies izdarīt izvēli, domājot par sevi un nevis par to, ka citi varetu vilties manī. Cilvēki paši ir vainīgi tajā, ka nākas vilties, tāpēc, ka gaida, ka es darīšu tā, ka viņi vēlas un atbildīšu viņu vēlmēm.

Teikt “nē” tam, kas nepatīk, ir vispārpieņemta prakse un pazīme tam, ka cilvēks par sevi rūpējas.

Ja man kāds saka “tev jadara”, es nedaru. Es atsaucos tad, kad man pajautā par manām vēlmēm. Manas vēlmes izriet no manis, nevis no citiem cilvēkiem. Es vienmēr izvēlos pati, kam tērēšu savu vērtīgo dzīves laiku. Es zinu, ka mans laiks ir mana dzīve un tas nekad vairs neatgriezīsies.

Mana dzīve pieder man, un man ir tiesības izdarit savas izveles. Dzīvei jābūt dzīvei, ne vienkārši eksistencei, un es izvēlos dzīvi bez attaisnošanās un atvainošanās.

«Neviens neko neizdarīs tavā vietā. Tas, ko runā un dara citi, ir atkarīgs no viņu pašu realitātes, viņu sapņiem. Ja tu neesi atkarīgs no citu viedokļiem un darbībām, tu nekļūsi par nevajadzīgu ciešanu upuri». (Dons Migels Ruiss)

Manas pārvertības nenotika stundas laikā. Tas ir bijis un ir nepārtraukts process, kas prasa pastāvīgu iekšējo darbu. Es visu laiku mācos dzīves skolā un katru dienu man ir iespēja iemācīties ko jaunu. Es zinu, ka man pietiek spēka radīt savu realitāti, kurā piepildīt savus sapņus. Un tāpec es gribu būt pārliecināta, ka savu prātu baroju ar veselīgām domām. Es zinu, ka tas man ir spēcīgs.

Autors: Sara Fabian
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Visa patiesība ir Tevī

gulbis

Es šonakt nosapņoju ierīci, kas mēra iekšējo līdzsvaru. Tā bija sēdoša Budas figūra, kurai pie katra sāna bija piestiprinātas šūpoles, kas pildīja svaru lomu un mērīja visu, kas cilvēkā ienāk no ārpuses un “iešūpo” to, un, dažkārt, pateicoties spējai samierināties, ļauj līdzsvaroties.
Taču pati galvenā detaļa bija pašā šo svaru – šūpoļu centrā. Tā bija Budas galva, kurai sejas vietā bija spogulis. Un patiesu līdzsvaru cilvēks sasniedz tad, kad sāk raudzīties šajā centrā – spogulī, tātad – sevī. Savās sajūtās, savos pārdzīvojumos, savos iekšējos stāvokļos un pašsajūtā. Un, lūk, kad viņš skatās uz sevi, tieši tur viņš atrod savu līdzsvara centru, un nav nekādu citu ticamu variantu. Tikai caur sevi. Tur atrodas visi orientieri.

Dažkārt tu piekūsti no tā, kas notiek tavā dzīvē. Notiek neatkarīgi no tavām spējām ietekmēt savu realitāti. Tāpēc, ka realitāšu ir daudz, bet tu esi tikai cilvēks, kaut arī apzināts un pat saproti kaut ko no Visuma likumiem.

Piekūsti tik ļoti, ka vairs neatliek spēka būt cilvēkam. nerunājot par to, ka būt psihologam un pilnvērtīgi strādāt. Starpība starp profesionālu psihologu un parastu cilvēku šajā situācijā ir tikai tā, ka psihologs skaidri saprot: “jāpasēž mežā” un jāatjauno savs lldzsvars, lai paša stāvoklis nekādā veidā nekaitētu pašam un cilvēkiem apkārt.

Parasts cilvēks šādas lietas sevī neprot ievērot, tāpēc visbiežāk neatšķir sevi šajos cilvēka un ne-cilvēka stāvokļos, un tāpēc bieži vien no tā cieš viņš pats un cieš citi – tie, kas pagadās “pa rokai”.
Tad, lūk, kad tu piekūsti tik ļoti, ka saproti – viss, tagad man vairs nav spēka būt cilvēkam, tu sāc ļoti labi sajust ko citu: smalkās komforta un diskomforta nokrāsas attiecībā uz visu dzīvē. Tu pamani to, kas atrodas ārpusē: apkārtējo vidi, cilvēkus, tuvus cilvekus, ēdienu, gaisu un vēl daudz ko citu, un saproti, kā tas atbalsojas tevī.

Tādās dienās negribas neko analizēt, negribas dziļi aizdomāties, tāpēc, ka tas vienkārši neprasās. Patiesība par tavām sajūtām un jūtām ir tevī.

Un tādas dienas man patīk ar to, ka es varu pārtraukt sazināties ar pasauli, varu klausīties lietū (ja tas līst), sevī un rakstīt.

Ir cilvēki, ar kuriem es varu laiku pa laikam satikties un būt pat ļoti tuvu, taču es skaidri zinu, ka nevarētu ar viņiem dzīvot, tāpēc, ka pie mūsu kopējās komunikācijas katrs no mums ļoti daudz piestrādā un cenšas.

Jā, esmu lasījusi, ka sakritības mēdz būt tikai pasakās (kaut arī manā dzīvē tās bieži vien nemaz nešķiet brīnums), ka pie attiecībām ir smagi jāstrādā. Es labi zinu, ka nav ideālu cilvēku, ka ikvienam no mums ir savas dažādās puses. Tāpēc arī turpinu komunicēt ar tiem, kuri ne it visā man patīk. Tomēr šajā komunikācijā es gūstu kaut ko sev ļoti svarīgu. Un arī atdodu kaut ko, kas vajadzīgs otrai pusei. Taču šajās attiecības nav dzirkstelītes, vai, kā es to saucu – kaisles. Es nerunāju šeit par fizisku vilkmi. Es runāju par tuvību, kas rodas tad, kad sakrīt momenti, kas priecē vienu pusi un nenogurdina otru.

Tas nozīmē, ka viens cilvēks dara kaut ko, kas viņam šķiet gluži dabisks un, izrādās, ka otram tieši tas arī ir vajadzīgs. Un tieši tāpēc, ka ir šī dabiskā sakritība, ir iespējams neņemt vērā visas pārējās nesaderības, nesakritības, jo ir šī viena – galvenā abiem, kas neprasa nekādu piepūli.

Un viss pārējais, kas attiecas uz darbu pie attiecībām… no vienas puses ir patiesība, jo ir dažādas interešu sfēras, vērtības, prasmes un vajadzības komunicēt u.t.t., bet no otras puses, nav patiesība, tāpec, ka pat tad, ja tu ļoti vēlies un proti spert visus vajadzīgos soļus, lai sasniegtu tuvību, pat tad, ja ir šīs līdzīgās vērtības, bet trūkst šī sakritība pašā galvenajā un gluži dabiskajā abiem, no šīm attiecībām nebūs prieka.
Iespējams, sanāks divu strādīgu cilvēku savienība, kuri varēs lepoties ar kopīgi izveidotu “uzņēmumu”, bet šai savienībai trūks dzīvības (tāds ir mans subjektīvais skatījums).
Bet DZĪVE – tas ir prieks un saskanīgu vibrāciju sajūta: ritmu saderība, balss tembru, katrs no kuriem glāsta partnera dzirdi, pieskārienu raksturs – viens pieskaras, bet otram tieši tāds pieskāriens ir vajadzīgs…. Un ļoti daudz citu sīkumu, kuri nemaz nav sīkumi…

Tas viss atveras pēc tiem izdzīvotajiem momentiem un dienām, kad nav spēka vairs būt cilvēkam, kad nezini, kas šobrīd ar tevi notiek un, kur tas viss tevi novedīs, kad ir milzīgs diskomforts un viss ir miglā tīts.
Bet izprast šādu periodu vērtību tu vari tikai pēc tam, kad viss agrāk piedzīvotais (uz pārjūtīguma un emocionāla noguruma robežas) saliekas kopā vienā vienotā rakstā tavā dzīves audeklā. Un izrādās, ka šis raksts esi tu pats. Un tu iepazīsti sevi ar katru dienu arvien labāk, un arvien ciešāka kļūst tava saikne ar dzīvi – arvien dziļāka un neizmērāmāka. Un tas ļauj tev neskumt pēc tā, kā tev nav, un baudīt to, ka tu visu to vari sajust un iepazīt. Kaut arī ne vienmēr vari aprakstīt šīs savas sajūtas un zināšanu.
Un patiesība atrodas tevī pašā tavās sajūtās un jūtās…

Autors: Marina Sergejeva
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vēlies būt vesels? Slavē sevi!

woman-3218052_1920

Zinātne apstiprina: lai justos labi un dzīvotu ilgi, ir jābūt ar sevi apmierinātam!

Kā tu atbildētu uz jautājumu: vai pietiekami daudz nodarbojies ar sportu? Vairāk kā citi tava vecuma cilvēki? Mazāk? Cik? No tā, kā tu atbildēsi uz šo jautajumu, būs atkarīga priekšlaicīgas nāves riska pakāpe, tā runā Stenfordas universitātes psihologi – pētnieki Oktāvija Zarta un Alija Krama.

Šie pētījumi publicēti žurnālā Health Psychology Journal.

Izrādās, ka cilvēki, kuri uzskata, ka viņu fiziskās slodzes ir nepietiekamas, nomirst ātrāk.
Vēlreiz: ne tie, kuri nodarbojas ar sportu retāk kā citi, bet tie, kuri UZSKATA, ka nodarbojas reti.

Psihologi izanalizēja vairāk kā 60 000 cilvēku anketu. Aptaujās tika fiksētas fiziskās slodzes, veselības stāvoklis, galvenie biogrāfijas dati un daudz citu parametru. Dalībniekiem tika piestiprināti soļu skaitītāji, lai noskaidrotu, kāda ir viņu reālā kustību aktivitāte. Un īpaši interesanti bija salīdzināt rezultātus ar atbildēm, kuras cilvēki sniedza uz jautājumu: “Kā jūs vērtējat savas fiziskās aktivitātes līmeni: vairāk kā citiem, mazāk vai līdzīgi?”

21 gadu pēc šīs aptaujas, pētnieki salīdzināja datus ar nacionālā iedzīvotāju reģistra datiem un ierakstiem tajos par miršanu. Ar statistiskās modelēšanas palīdzību, kas ņem vērā vecumu, ķermeņa masas indeksu, hronisko slimību daudzumu un citus faktorus, viņi noskaidroja, ka tiem, kuri anketās nosauca savu fizisko slodžu līmeni par nepietiekamu, priekšlaicīgas nāves ticamība pieauga par 71% augstāk, kā tiem, kuri bija apmierināti ar sevi.

Ideju par šādu eksperimentu Oktāvija Zarta aizguva no savu pirmo gadu pieredzes Stenfordā.
Viņa pati ir dzimusi Vācijā un līdz brīdim, kad ieradās ASV, viņa bija paspējusi mācīties gan Francijā gan Anglijā, kur uz universitāti devās ar velosipēdu, laiku pa laikam apmeklēja sporta zāli un uzskatīja, ka ar to pilnīgi pietiek, lai būtu labā fiziskā formā. Viņa ievēroja, ka Stenfordā visi “briesmīgi nodarbojas ar sportu”. Un pati sāka domāt, ka laikam parāk maz sevi noslogo.

“Pēkšņi mani parņēma sajūta, ka visus šos gadus es esmu dzīvojusi aplamu dzīvesveidu, un ļoti maz esmu rūpējusies par savu veselību. Es centos savā ikdienā iekļaut vairāk sporta aktivitāšu un, to darot, izjutu milzīgu stresu”.

Un pēc tam viņa nokļuva katedrā pie profesores Kramas, kas nodarbojās ar pētījumiem par to, kā psiholoģiskie uzstādījumi ietekmē veselību.
Piemēram, 2007. gadā Alija Krama veica eksperimentu, kurā piedalījās viesnīcu apteksnes. Pēc tam, kad viņām paskaidroja, ka viņu fiziskās aktivitātes līmenis darbā atbilst rekomendētajai normai, daudzas no tām, kuras sevi uzskatīja par neaktīvām, pēkšņi notievēja, viņām samazinājās tauku saturs organismā un pazeminājās asinsspiediens.

Psihologi piedāvā veirākus ticamus izskaidrojumus tam, ka mūsu psiholoģistkais noskaņojums tik brīnumaini ietekmē mūsu veselību.
Viss slēpjas mūsu pozitīvajā vai negatīvajā motivacijā (pātaga un “prjaņiks”).

Ja tev saka, ka tu patiesībā esi malacis un aktīvists, tu gluži dabiski sagribi atbilst tādam imidžam; iespējams, tu pat sāksi vairāk nodarboties ar sportu. Bet tie, kuri uzskata, ka ir “maisis” un neveikli resnuļi, visticamākais, arī turpmāk paliks neaktīvi un jutīsies neapmierinati ar sevi. Un, skaidrs, ka tass ir stress un līdz depresijai nav tālu.

Sanāk, ka tie, kuri sevi uzskata par aktīviem un veseliem, vairums gadījumu, tādi arī būs (pēc objektīviem medicīniskiem rādītājiem).

Tie, kuri nepārtraukti raizējas par savu veselības stāvokli, par to, ka pārāk maz nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, paši sevi padara slimus. Tas, cik tu esi apmierināts vai neapmierināts ar sevi, vai salīdzini sevi ar citiem – ir ārkārtīgi spēcīgs instruments, kas ietekmē tavu veselības stavokli. Placebo efektu neviens nav atcēlis.

Pētījuma autori uzsver: saikne ir.

“Sociālā reklāma, kas propogandē veselīgu dzīves veidu, parasti cenšas likt cilvēkiem mainīt savus ieradumus: veselīgāk ēst, vairāk sportot, pazemināt stresa līmeni. Taču palaiž garām vienu ļoti svarīgu sastāvdaļu: attieksmi pašam pret sevi.”

“Prjaņiks” – viņi saka, stradā labāk par pātagu.

“No vienas vien domas par to, ka tu kaut ko dari nepareizi, rodas stress, paātrinās sisrdsdarbība, paaugstinās asinsspiediens. Un to mēs izjūtam pastāvīgi, vienkārši neievērojam, nepievēršam tam uzmanību, ignorējam to faktu, ka mūsu psiholoģiskais stāvoklis visspēcīgākajā veidā ietekmē mūsu fizioloģiju.”

Tā kā nevajag domāt, ka vienīgais ceļš uz veselību ir ikdienas sporta zāles apmeklējumi. Ja dienas gaitā tu uzkāp un nokāp pa kāpnēm, pastaigajies, brauc ar velosipēdu, pastaigājies ar suni, iespējams, ar to pilnībā pietiek, lai sevi uzslavētu!!!! Un ar to spertu pirmo soli ceļā uz veselību.

Avots: https://theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta FS

 

Uzticies un būs tev Laime!

laimigs

Parasti mēs domājam, ka laime nevar būt pati par sevi. Ka tā noteikti ir kaut kādu saplānotu darbību un īpašu sasniegumu rezultāts. Ka tā ir kā tāds smaržu flakons, ar kuru apsmidzina katru, kurš pārkāpis kādas iepriekš nospraustas veiksmes finiša līniju. Ka mums glaimojošās patmīlības smarža arī ir tā pati Laime. Ka tā ir balva par mūsu darbu un uzcītību…

Lūk, sasniegšu šo noteikto stāvokli un būs man laime. Nopirkšu, lūk, šo ilgi kāroto mantu un būs Laime. Aizbraukšu aiz horizonta un tur tā būs. Saņemšu uzmanību un mīlestību no šī cilvēka un… Tikai lieku reizi jāiespringst, jāpastradā un vēl nedaudz jāpagaida… STOP!

Tevi piemānīja!
Laimi nevajag gaidīt. Un tā atnāk pie tiem, kuri to negaida. Tā atnāk pie tiem, kuri to nemeklā.

Tā izvairās no saspringtiem un rūpju māktiem cilvēkiem.

Tā vienmēr bēg no tiem, kuri  velti cenšas to noķert. Tā droši ir noslēpusies no visiem, kas to veltīgi meklē. Tā ir nenotverama tiem medniekiem, kas to cenšas nomedīt kā zilo putnu, kā vēju…

Nedzenies pēc Laimes! Apstājies. Atslābinies un nomierinies. Apsēdies pie ūdens starp putnu dziesmām un iegremdējies savā šeit un tagad. Ar visu ķermeni, gribu, saprātu un Dvēseli. Ieslīgsti Laimes sajūtā. Jo tā arī ir šeit un tagad. Vienmēr un visur. Negaidi, nemeklē – iegremdējies tajā ar visām savām rūpēm un darbiem, – teica man pirmais.

– Taču viens Laimes priekšnoteikums tomēr ir – klusi piebilda otrais, – Tev jānotic Radītāja dāsnumam, kurš apdāvinājis ar bezmaksas Laimi visu šo brīnišķīgo pasauli un katru, kas tajā atrodas, un jo īpaši – tevi.

Ar visu savu Dvēseli ir jāuzticas Dievam, kurš apdāvinājis mūs vienkārši tāpat, ne par ko.

Saproti?! Vai vienkārši tāpēc, ka mēs esam…. Ir tikai jāpastiepj roka. Jāpaņem un ar baudu jāiekožas šajā dāvanā. Jāpieņem tā sevī Jākļūst par vienu veselu. Lūk, kas ir Laime. Tā vienlaicīgi ir arī tava atbildes dāvana Radītājam, kurš ir Labais. Tavs labais. Un visa tava pateicība Radītājam ir tieši tajā, ka tu esi laimīgs. Saproti? Būt laimīgam šeit un tagad. Nav pasaulē brīnišķigākas dāvanas.
Autors: Igors Nemoffs “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

 

Ja tev ir 50

ageofhapiness

Labā ziņa tiem, kam šobrīd ir 40-50-55 gadi: zinātnieki vēsta, ka tagad vecums sākas 75-80 gados – par 25 gadiem vēlāk, kā mūsu vecāku paaudzei!

Vēl nesen cilvēka dzīve tika dalīta vien 3 posmos: jaunība, briedums un vecums. Tagad “briedums” iestājas pēc 50 gadiem un ir pavisam jauns dzīves posms, kura agrāk “vienkārši nebija”, raksta
Stri Actuale.

Ko mēs zinām par briedumu?

1. Šis periods ilgst gandrīz 30 gadus – sākot no 50 līdz apmēram 75 gadiem.

2. Par spīti sen novecojušajiem uzskatiem, ja cilvēks dzīvo pareizi, viņa fiziskās un intelektuālās spējas šajā vecumā nesamazinās, bet paliek tādas pašas kā jaunībā, – dažkārt pat uzlabojas!

3. Potenciāli šis ir pats komfortablākais dzīves periods, jo tas apvieno sevī veselību, iespējas un pieredzi. Saskaņā ar mūsdienu statistiku, kā pašu laimīgāko savā dzīvē, cilvēki nosauc vecumposmu ap 65 gadiem.

4. Tie, kam šobrīd ir 55-65 gadi, ir pirmie, kas cilvēces vēsturē izdzīvo šo laiku. Pirms tam tā nebija, jo novecošana sākās daudz agrāk.

5. Tuvākajās desmitgadēs 50-75 gadus veci cilvēki kļūs par visdaudzskaitlīgāko grupu pasaulē.
Mēs ļoti reti aizdomājamies par to, ka savā dzīvē sekojam programmai, kuru sastādījušas iepriekšējās paaudzes. Tāpat kā visas grāmatas, filmas un mācību grāmatas mūsu bērnībā bija uzrakstījuši iepriekšējo paaudžu cilvēki.

Taču iepriekšējām paaudzēm nebija priekšstata par dzīvi pēc 50, jo nekāda dzīve pēc 50 nebija paredzēta.

Taču statistika liecina par to, ka šodienas 50-55 gadīgajiem vecums sāksies tikai ap 80 gadiem.
Par to var tikai priecāties.

Šī paaudze ir saņēmusi dāvanā veselus 25 (!) aktīvas dzīves gadus!

Taču ir viena problēma: neviens nav iemācījis, kā izmantot šo dāvanu. Rezultātā daudzi savas nezināšanas pēc piekrīt priekšlaicīgai novecošanai, riskējot pazaudēt šos 25-30 gadus, kuri būtu varējuši kļūt par pašu laimīgāko dzīves posmu (un tas nav pārspīlējums).

Pēc 50 gadiem iestājas brīnišķīgs dzīves posms, kad jums ir laiks, veselība, iespējas, brīvība no pienākumiem, bagāta pieredze un vesels pusgadsimts līdz vecuma iestāšanās brīdim!
Netērējiet šo laiku “pa tukšo”, lai nenākas nožēlot!

Jums atveras neierobežotas iespējas: jauni hobiji, jauni iespaidi un piedzīvojumi, jauna karjera, mīlestība, jauni ceļojumi…. Un jauno iespaidu kvalitāte pārspēs visu, ko zinājāt jaunībā, kad bijāt nepieredzējuši un atradāties savu pienākumu gūstā.

Dzīve tikai tagad sākas pa īstam!


Avots: psyforme.com
Foto: https://theageofhappiness.com (Vladimira Jakovļeva projekts cilvekiem briedumā)
Tulkoja: Ginta FS

Laimes KODS

laime1111111

Katrā vecumā laimei ir atšķirīga garša.

“Ikviens meklē laimi savā veidā un nav neviena veida, ko varētu nodot citiem.” /Paulu Koelju “Burvja piezīmes”/

Savā bērnībā pēc brauciena uz Ļvovu un aptiekas” Zem melnā ērgļa” apmeklējuma, es izdomāju savu spēli. Virtuvē uz galda saliku zāļu flakonus, majonēzes burciņas un maisīju tajās sodu, etiķi, eļļu, ievārījumu un aspirīna tabletes. Iztēlojos, ka esmu dziedniece, mistiska alķīmiķe, kura rada ilgdzīves, laimes un mīlestības formulu. Es domāju: “Lūk, izdzers cilvēks manu mikstūru un uzreiz viņam uzlabosies garastāvoklis un dzīves tonuss”.

Laimei ir dažāda garša

Pagāja daudzi gadi un es sapratu, ka nekas nesanāks. Neizdosies.
Neredzamajam nav formulas. To nav iespējams iebāzt kāda traukā un pārdot pa mililitram.
To nevar nosvērt, safasēt un lietot trīs reizes dienā pēc ēšanas.
To nevar sadalīt atomos, molekulās un frakcijās.
Uzskrāpēt uz zelta stieņa slepeno kodu un paslēpt tālāk no acīm.
Tas nav parfīms.
Tā nav paradigma.
Ne arī aksioma.
Tas ir stāvoklis.

Mans vectēvs jutās absolūti laimīgs, kad vakaros apsēdās pie karsti sakurinātas krāsns un pina no klūdziņām grozus. Dzēra karstu zālīšu novārījumu un stāstīja pasakas.

Mana tante peldējās laimē, skatoties daiļslidošanu. Viņai priekšā bija šķīvis ar “Vēzīšiem” un viņa, elpu aizturējusi, skatījās kā slido Kļimova un Ponomorenko.

Pēc tam viņai uzdāvināja dokumentālo romānu “Asaras uz ledus”, un viņa, to lasot, raudāja no laimes.

Kaimiņiene piedzīvoja savus priecīgākos dzīves brīžus, kad vīrs atgriezās no makšķerēšanas un pārnesa mājās pilnu maisu ar karpām. Un viņa teica, ka vīram vienmēr pēc makšķerēšanas acīs ir tik daudz prieka un lepnuma, ka viņai taisni vai dejot gribās.

Es biju bezgalīgi laimīga, kad mājās cepa aveņu kūku un mamma nolika malā savus krievu valodas labojamo burtnīcu kalnus, un mēs abas kopā skatījāmies “Visas upes plūst” un ēdām kūku ar tēju.

Ar laiku laime sāka mainīties, tā ieguva pieaugušo skepticismu un pavisam citu skanējumu.

Kaut kur uzradās skaudība, ironija un vēlme pēc kaut kā lielāka.

Sagribējās kleitu kā Sārai Džesikai Pārkerei, sagribējās doties ceļojumā apkārt pasaulei un bildi enkaustikas tehnikā.

Kā teica Peļevins: “Katrā vecumā laimei ir atšķirīga garša”.

Katram laime ir sava un tas, kas vienu padara laimīgu, otru var darīt absolūti nelaimīgu.
Kādam tā ir sīkumos, kādam – globalās lietās.

Vienam – uzcelt ģimenes māju no koka, otram – atrast malku ugunskuram.

Iemācīties klusēt, vai, gluži otrādi, iemācīties runāt.
Vairāk nedzirdēt, vai, gluži otrādi, beidzot izdzirdēt.

Aizbraukt uz salām vai patstāvīgi iziet no mājas.
Pagaršot Pūķa augli (pitaiju), vai pamēģināt dzīves garšu.
Avots: econet.ru
Autors: © Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta FS