Mīlestība pret sevi

36002620_1083543771783370_6790833363629375488_n

Mīlestība pret sevi sākas ar vārdiem – es drīkstu.
Es drīkstu būt kopā ar kādu, vai būt viena.
Es drīkstu būt pa savam skaista. Man nav obligāti jāseko skaistuma standartiem, kurus diktē glamūrīgie žurnāli.
Es pati drīkstu izvēlēties savas dzīves noteikumus.
Es pati drīkstu izvēlēties sava laika plūdumu. Man nekas nav par agru vai par vēlu. Manā dzīvē viss ir laikā.
Es drīkstu būs smieklīga, muļķīga, neprātīga, spoža, skumja, jautra. Un arī tu drīksti. Taču tev blakus es palikšu es pati, lai arī ko tu domātu.
Es drīkstu nepiekrist. Es drīkstu teikt “nē”, kaut arī visi apkārt cer sagaidīt, ka teikšu “jā”.
Es drīkstu raudāt, kad visi smejas un stāvēt, kad visi skrien.
Es drīkstu pati nospraust savas robežas, kurās jūtos komfortabli komunicējot ar citiem. Pat tad, ja šie “citi” ir mani tuvākie radinieki.
Es drīkstu nebūt labākā. Es drīkstu būt pietiekami laba pati sev.
Es drīkstu aiziet un visu sākt no sākuma, pat tad, ja iepriekš darītajā ielikts tik daudz spēka.
Mīlestība pret sevi sākas ar vārdiem – es drīkstu. Es drīkstu klausīties sevī, rūpēties par sevi un būt pati sev jutīgs un pieņemošs draugs.

Autors: Anna Lapina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc es tā dzīvoju?

dzivi_saprast7

Reiz cilvēki uzdeva Dzīvei vienu un to pašu jautājumu: “Kāpēc es tā dzīvoju?

Pirmais jautāja:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Bieži slimoju, mani nemitīgi vajā nelaimes. Es jūtos kā magnēts, kas pastāvīgi piesaista neveiksmes.
Un Dzīve viņam atbildēja:
–Tas tāpēc, ka tu dzīvo ar dusmām sirdī, apvainojies uz visu pasauli, iekritis ļaunatminības un naida slazdā. Bet jādzīvo ir par prieku sev, Dievam, apkārtējiem. Tad arī būsi laimīgs.

Otrais jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Mūžīgā cīņā ar visu. Viss ir ne tā…
Un dzīve viņam atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu dzīvo par spīti visam un visiem. Tu esi kā pusaudzis, vēl joprojām buntojies un nevari apstāties. Bet dzīvot vajag pateicoties. Tad arī kļūsi laimīgs.

Trešais jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Pastāvīgi esmu atkarīgs no apkārtējo viedokļiem, neesmu par sevi pārliecināts…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tu dzīvo, lai citi tevi apskaustu. Bet dzīvot vajag, lai no tevis iedvesmotos. Iedvesmo, tad tu būsi laimīgs.

Ceturtais jautāja Dzīvei:
– Saki, Dzīve, kāpēc es tā dzīvoju? Mūžīgā stresā un spriedzē…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tu dzīvo, lai kādam kaut ko pierādītu. Taču tev nevienam nekas nav jāpierāda. Tu tam tērē tik daudz laika un enerģijas, bet jādzīvo ir laimes aksiomā, nevis teorēmu pierādīšanā.

Un piektais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpec es tā dzīvoju? Dzīve man ir viena vienīga vilšanās…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu izrādies. Kur gan esi tu – īstais? Ir jābūt nevis jātēlo un tu būsi laimīgs.

Un sestais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpec es tā dzīvoju? Garlaicīgi, neinteresanti…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tāpēc, ka Dzīve paiet tev garām. Tu it kā esi paslēpies no tās. Bet jādzīvo tā, lai Dzīve ziņkārībā apstātos un ieinteresētos. Tad tu būsi laimīgs.

Un septītais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Nekas mani neiepriecina.
Un Dzīve atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu nedzīvo savu Dzīvi. Un arī tas prieks, kas ir, nav tavs. Atrodi sevi, savas jūtas, vēlmes, vārdus, mērķus, emocijas, grāmatas, dziesmas, cilvēkus… Atrodi savu Dzīvi! Un tu būsi laimīgs.

Ja tu būtu Tava Dzīve, ko Tu pats sev atbildētu uz jautājumu “Kāpēc es tā dzīvoju?”
Vēlu jums laimi!

Autors: Ņina Sumire
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piecas Mīlestības pret sevi valodas

69227714_2020426258057187_6855452409318080512_n

Harijs Čepmens savā populārajā grāmatā “Piecas mīlestības valodas” ir paudis ideju par to, ka mums visiem ir dažādas mīlestības valodas. Ja mēs ar partneri runājam viņa mīlestības valodā, mēs varam uzlabot savas pāra attiecības.

Bet kāpēc gan mums šo pašu ideju nepielietot attiecībās ar sevi, jo arī mīlestībai pret sevi var būt sava valoda, pat vairākas un tās var pielietot, lai uzlabotu attiecības pašai ar sevi.

Pirmā mīlestības valoda. Vārdi, kas liecina par atbalstu.

Dažkārt mums ir ļoti vajadzīga uzslava, atbalsts un silti vārdi. Un, kā likums, mēs tos gaidām no citiem. Tā mēs sajūtamies vērtīgas. Mēs taču pašas varam sev tos teikt.

– Saki sev komplimentus.

Nostājies spoguļa priekšā, ar mīlestību paskaties uz savu atspulgu tajā un pamēģini no sirds atrast prieka, atbalsta un apbrīnas vārdus un pateikt tos sev skaļi. Pie tā vajag pierast un trenēties, jo tikko tu būsi pieradusi, tas izdosies vienkārši un viegli. Saki labus vārdus par savām tām ķermeņa daļām, kuras līdz šim tev ne īpaši patika. Ja neproti atrast komplimentu, tad vienkārši paski paldies. “Es pateicos jums, manas kājas, ka jūs palīdzat man veikli kustēties”, “Es pateicos tev, mans vēder par to, ka tu palīdzēji man iznēsāt manus bērnus”. Un ar laiku tu pamanīsi, ka arvien vairāk sevi pieņem, mīli un tavā attieksmē pret sevi parādās siltums.

Slavē sevi.

Nopērc sev skaistu blociņu, kurā tu ierakstīsi uzslavas sev – sākot no grandiozajām līdz pat šķietamiem sīkumiem. Un katru dienu tajā ieraksti kaut nedaudz. “Es esmu gudriniece, jo…”, “Es uzslavēju sevi par to, ka….”. Un atkal, mācies sajust siltumu, lai tas nebūtu vienkārši automātisks uzskaitījums. Piepildi to ar mīlestību.

Pateicies sev.

Tajā pašā blociņa raksti to, par ko esi pateicīga sev. Iespējams, šī prakse būs grūtāka tām sievietēm, kuras iepriekš ir daudz kritizētas un tām, kuras ir ļoti paškritiskas. Nāksies papūlēties, formējot pozitīvu uzskatu par sevi, savu pozitīvo tēlu. Iespējams, būs vajadzīgs vēl dziļāks darbs, taču soli pa solim šīs prakses palīdzēs tev uzcelt tiltus pašai ar sevi un atbalstīt sevi.

Otrā mīlestības valoda. LAIKS.

Cik laika tu velti sev? Kura vietā savā vērtību skalā esi tu pati?

Regulāri sev sarīko atpūtu, lai “atvilktu elpu”.
Ļoti bieži notiek tā, ka mēs sev atļaujam atpūsties tikai tad, kad vairs nespējam kustēties. Lai tā nenotiktu, tad vismaz 30 minūtes dienā dod sev atpūtu. Nosauc tās par savām “svētajām un neaizskaramajām 30 minūtēm”. Tas būs laiks, kurā pabūsi ar sevi, atslābināsies, padzersi tēju un nedomāsi ne par ko, vai arī gluži otrādi – sakoncentrēsies tam, kas tev svarīgs. Sarunā ar saviem mājiniekiem, ka šajā laikā viņi tevi netraucēs.

Sarīko sev randiņu ar sevi.
Tas var notikt jebkur – mājās, kafejnīcā, kino, mežā… Galvenais, lai tur būtu tu un tikai tu. Uzaicini sevi uz šo randiņu kā draugu, kā mīļoto. Runā ar sevi par svarīgo vai vienkārši esi…

Laiks labsajūtai.

Vai tavā dienas plānā ir apzināti iedalīts laiks labsajūtai. Vai tu vispār zini, kas tevi priecē un ielīgsmo? Vai tu dod sev iespēju būt labsajūtā?

Trešā mīlestības valoda. DĀVANAS.

Vai tu sev kādreiz kaut ko dāvini? Cik bieži tu piepildi pati savas vēlmes un apmierini savus “gribu”?

–Pasniedz sev dāvanas vienkārši tāpat, bez jebkāda iemesla.
Nopērc sev ziedus, kādu rotu, kādu iekārotu mantiņu. Iedali no sava budžeta summu, kuru drīksti spontāni iztērēt tam, ko tu ļoti, ļoti kāro.

–Piepildi tās savas vēlmes, kas ilgi gaida savu laimīgo stundu.

Vai tev ir kādas vēlmes, kurām tu ekonomē, kurām atsaki, ņemot vērā dažādus ekonomiskus apsvērumus? Pasaki sev “jā”!

Ceturtā mīlestības valoda. PIESKĀRIENI.

Psihologi jau sen ir noskaidrojuši, ka tie bērni, kuri bērnībā saņēmuši daudz pieskārienus, aug daudz laimīgāki, mierīgāki, pārliecinātāki un emocionāli stabilāki. Varbūt ir vērts arī pašam sevi paglāstīt?

–Paglāsti sevi.

Iedomājies, ka tu glāsti sevi kā savu mīļoto cilvēku, kā savu bērnu. Ieliec šajos pieskārienos visu savu maigumu. Iedomājies, ka tavos pirkstu galos dzīvo Mīlestība un tev ar to jāpārklāj viss savs ķermenis.

Iezied sevi ar eļļu.

Izveidot to par praksi, ik pēc kāda neilga laika uzziest uz savas ādas eļļu – paspēlējies ar aromātiem, garšām, konsistenci. Šīs prakses jēga ir, maigi uzziežot uz katras sava ķermeņa daļas eļļu, padarīt to par meditāciju, sniegt savam ķermenim maigumu un uzmanību. Un, protams, ķermenis un āda no tā tikai iegūs.

–Lietu pieskārieni.

Tavs ķermenis ir sajūtu avots. Tas pastāvīgi ir saskarsmē ar dažādām tekstūrām un faktūrām. Paskaties, vai gadījumā nav kādas tādas faktūras, kas šķiet netīkamas? Šaurs un parāk īss apģērbs, apavi, kuros kāja nejūtas ērti, kuri spiež vai berž? Vai tev ir pietiekami daudz dažādu maigu, zīdainu un ērtu lietu, kas dāvā patīkamus pieskārienus un sajūtas.

Piektā mīlestības valoda. RĪCĪBA UN RŪPES.

Vai mēs pietiekami rūpējamies par sevi? Ko tieši mēs daram savā labā, sev?

– Rūpējies par savu veselību.

Vai tu veic savas veselības profilaksi un pati rūpējies par to, lai ar tevi viss būtu kārtībā? Vai arī, līdz ko parādās kāda problēma, tu apēd tableti, lai tā pazustu?

– Klausies sevī.

Vai tu sevi dzirdi? Vai klausies sevī? Vai tu zini, kas tieši tev šobrīd ir vajadzīgs? Ja tu jūties nekomfortabli, spiež, berž, pūš, un tomēr tu turpini ciest? Tev gribās atteikt, bet tu nespēj?

– Rūpējies par sevi.

To var pārvērst par rituālu, kas kalpos tavai iekšējai Sievietei. Uzsmērējot uz sejas vai ķermeņa eļļu vai krēmu, iedomājies, ka šī tava darbība vairos tā labsajūtu un uzplaukumu.

– Rūpējies par savu emocionālo stavokli.
Pacenties sevi atbrīvot no nospiedošām un smagām emocijām, pacenties soli pa solim iemācīties neielaist sevī stresu. Jo vairāk mīlestības, jo mazāk vieta negatīvām emocijām.

Autors: Jūlija Boženova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kur aizplūst mūsu sievišķā enerģija

71321177_2048395945260218_1592564695011688448_n

Ļoti bieži ilgi un ar pūlēm uzkrātais tiek iztērēts ne tam, kam tas domāts. Sievietes “agresori” – noteikti cilvēki, sajūtas, notikumi un rīcība atņem mums šo enerģiju.
Parasti tie ir:
⠀🌿Cilvēki, kuri pārkāpj tavas personīgās robežas
⠀🌿Cilvēki, kuri nepiekrīt taviem uzskatiem
⠀🌿Skopums, skaudība, aizvainojums, upura loma
⠀🌿Lepnība un egoisms
⠀🌿Sevis nepieņemšana un centieni kļūt par kaut ko, kas tu neesi
⠀🌿Strīdi, pēc kuriem pat tad, ja tev ir taisnība, spēks pazūd
⠀🌿Stresa situācijas, kas nogurdina un atņem spēkus visos līmeņos
⠀🌿Strīdi ar tuvieniekiem un tālajiem
⠀🌿Citu cilvēku apspriešana un nosodīšana – tenkas
⠀🌿Pārlieku plaša komunikācija
⠀🌿Patērētāja un nevērīga attieksme pret seksu

Mūsu tiešais pienākums ir iemācīties atpazīt šos “agresorus” un izslēgt tos no savas dzīves, piepildot visas savas attiecības ar mīlestību. Ja tikšanās jau ir notikusi, prast saudzēt savu Dvēseli, neļaut sadauzīt tās ietvaru, neļaut to aptraipīt un piepildīt ar kaut ko smagu vai netīru.
Olga Vaļajeva⠀
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā gribās dzīvot!

ignite

Reiz dzīvoju es, kura vienā ne īpaši jaukā dienā zaudēja vēlmi dzīvot. Pavisam. Un es nolēmu satikties ar Dzīvi, lai pie viena no tās arī atvadītos. Un viņa ieradās: spilgta, koša, dzīvespriecīga, brīnumaina, brīva un laimīga. Es pat nedaudz apskaudu: kāpēc es tā nedzīvoju, ne reizi, ne vienu pašu dieniņu?

Bet Dzīve prot domas lasīt. Lūk arī atbildēja:

– Tu aizliedz sev dzīvot. Tu neatļauj sev būt šeit un tagad. Tu neatļauj sev būt laimīgai. Jā, var, protams, ilgi rakņāties tavā pagātnē un atrast tur tūkstošiem iemeslu aizliegumam dzīvot: gan mamma, kad tevi iznēsāja domāja, vai dzemdēt tevi vai tomēr nedzemdēt; un arī vainas sajūta tev ir no agras bērnības, kad mamma tev stāstīja, cik smagas bija dzemdības; un arī vecmāmiņas un vectētiņi, par tevi rūpējoties, bija sastāstījuši simtiem frāžu par to, cik briesmīgi ir dzīvot šai pasaulē (“te bīstami!”, “neskrien, nokritīsi un sasitīsies!”, “ja neklausīsi atnāks babajs un tevi nozags”). Un no tā laika tu redzi šo pasauli bīstamu, briesmīgu, pilnu dažādu slazdu un iemeslu ciešanām. Tā arī šķiet, ka laimīgās bērnības vispār nebija. Un, jo tālāk, jo šīs pārliecības kļuva arvien nelokāmākas: bail dzīvot. Tieši tā arī vairs negribas dzīvot. Un patiešām: kur tad ir tas prieks, miers, laime galu galā!?

Es apmulsusi klausījos un biju nesaprašanā. Kamēr Dzīve ieturēja nelielu pauzīti, lai atelpotos. Lūk, tad es arī uzdevu šo sakramentālo visu laiku un tautu jautājumu:

– Ko tagad darīt?

Dzīve pasmaidīja, pāris-trīs reizes apgriezās deju solī (izradās, viņa tāda viegla un gaisīga, galīgi ne resna un smagnēja) un teica:

– Mana mīļā, lūk, tev pildspalva un papīrs. Apsēdies un uzraksti sarakstu no lietām, kuras tu izdarītu, ja vien nebaidītos dzīvot. Kā tu gribētu pavadīt kaut vai vienu dienu Dzīvojot uz “pilnu klapi”?

Tikai, Dieva dēļ, tevi lūdzu, bez klišejām: tipa pamēģināt visu aizliegto un kaitīgo…. Man no šiem “dzīvespriecīgajiem” jau nelabi metas, ne prāta ne fantāzijas. Atver savu sirdi un uzraksti to, kas tajā slēpjas, ko tu patiesībā vēlētos.

Es palocīju galvu, dziļi ieelpoju, sajutu, kur atrodas mana viedā Dvēsele un uzrakstīju sekojošo.

– Es gribētu izdarīt daudz vairāk labus darbus (vēl labāk – slepenos) un vairāk pateikties. Vienmēr esmu jutusies neērti, kad izsaku šādas vēlmes un parasti tāpēc sevi apstādinu.

– Es gribētu pamēģināt kaut reizi palūgties. No sirds. Ar saviem vārdiem. Vienmēr esmu izjutusi kaunu un man šķita, ka par mani smiesies, tipa, ko tu tāda vecmodīga.

– Gribētos biežāk smaidīt un nebaidīties smieties. Parasti es cenšos sataisīt ļoti nopietnu seju vai, gluži otrādi – bēdīgu. Galvenais, neatšķirties no citiem un nespīdēt ar savu individualitāti.

– Ļoti gribētos piedot visiem, uz kuriem esmu apvainojusies. Pateikt viņiem to tieši acīs un apskaut.

– Man gribētos izskatīties tā, kā redzu sevi sapņos. Skaisti ģērbties, būt dabiski pievilcīgai un neuztraukties  par to, ko par mani padomās.

– Man vienmēr ir gribējies iemācīties braukt ar kalnu slēpēm un izšūt. Un vēl iemācīties spāņu valodu.

– Uzrāpties kalna virsotnē un nokliegties: “Ehei!”

– Nebaidīties elpot. Nesmejies par mani, Dzīve!

– Iztaisnot muguru un nesaliekties līkumā.

– Nopirkt sev suni. Lielu. Spalvainu. Labestīgu.

– Imācīties cept pīrāgus.

– Pamēģināt, kā ir dejot intuitīvās dejas.

– Tieši tagad izpeldēties upē. Neskatoties uz to, ka ir auksts un, nedomājot par to, ko cilvēki teiks.

– Pavadīt vairākas brīnumainas stundas grāmatu veikalā un nejust vainu par to, ka es esmu tik laimīga un neko tādu noderīgu šobrīd nedaru.

– Nodibināt Klubu “Tiem, Kuri Vēlas Dzīvot”.

Dzīve noklausījās manas “vēlmes” un skaļi aplaudēja, sakot: lieliski, tad kur problēma?

Un es sajutu, ka man nav nekādu problēmu sākt tā dzīvot. Burbuļojoša, verdoša enerģija pamazām sāka atbrīvoties no stingro aizliegumu gūsta.
Lai rezultātu nostiprinātu, mēs vēl kādu brīdi pastaigājāmies abas ar Dzīvi. Viņa man iemācīja skatīties uz dzīvi ar bērnu acīm – viņi vienmēr ir tikai šeit un tagad, priecājas par pasauli un visu, kas ar viņiem notiek. Mēs bijām tajās vietās, kur gulēja mirstošie un viņu skatienos es ieraudzīju vienu un to pašu nožēlu: Vai nu viņi bija DZĪVOJUŠI maz vai nemaz, visu laiku dzinušies pēc kaut kādiem rēgainiem sapņiem, pavadījuši savu laiku steigā un bailēs. Un vēl es redzēju milzīgu vēlmi dzīvot to cilvēku acīs, kuri bija saņēmuši otro iespēju, pēc reanimācijas vai izglābti avārijās.

Lūk, tā mēs abas ar Dzīvi roku rokā devāmies turp, kur sauca mani Jaunais, daudz laimīgākais Liktenis. Un tagad es droši un pārliecināti varu teikt: Ak, Dievs, kā gribas DZĪVOT!

Ņina Sumirē
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kā iemācīties priecāties par dzīvi

baudi91

Kā iemācīties priecāties par dzīvi. Atbrīvošanās no karmas.
Atļaujot sev dzīvot tā, kā tu vēlies, tu atbrīvojies ne tikai no daudzām problēmām, bet arī atbrīvo  citus cilvēkus no savām pretenzijām.
Karma sastāv no daudziem sarežģītiem stereotipiem.
Ir tāda laba frāze – “neieciklējies”.
Karma ir ieciklēšanās vai apstāšanās ciklā, kuram bija jau jābūt pārvarētam. Tā nozīmē to, ka tu velc sev līdzi nākotnē to, kā tajā nevajadzētu būt – pagātni. Ja cilvēks sevī nes nepabeigtus pagātnes pārdzīvojumus, viņš nespēj atbilst šim brīdim. Viņš atnes tagadnē to, kā dvēselē nevajadzētu būt. Tieši tādēļ viņš kļūst par neirotiķi. Viņš jūt neatbilstību starp veco un jauno situāciju un zaudē spēju pielāgoties. Lai pārstātu dzīvot pagātnē, ir vienkārši jāsajūt, jāpadomā, jāievēro, jāatstrādā, jāizdara līdz galam, jāpabeidz un jāatstāj šī situācija. Iespējams, tas arī ir galvenais cilvēka darbs, pateicooties kuram viss parējais izdosies pats no sevis.

Bailes ir ieciklēšanās. Ilūzija – tāda pat ieciklēšanās. Mokošie kauna un vainas pārdzīvojumi – tā arī ir ieciklēšanās, tāpēc, ka tie saistīti ar līdz galam neatstrādātiem sižetiem.

Atbrīvošanās no ieciklēšanās ļauj cilvēkam uzvesties pareizi un rezonējoši atbildēt uz notiekošo. Cilvēks ir dzīva savas vides daļa. Un, ja viņš neatbrīvojas no vecā, viņš it kā atslēdzas no realitātes un kļūst svešs apkārtējiem.

Atbrīvošanās no karmas rada brīvību, bet brīvība rada bailes pašam savā priekšā. Brīvība cilvēku biedē. Viņš ir decentralizēts: nav mērķu, nav robežu, nav žoga, nav rāmju. Cilvēks ir pārbijies un sev jautā: “Un, ja nu pēkšņi es vēlēšos kādu nogalināt?”  Nē, normāls cilvēks nevienu nevēlēsies nogalināt. Viņam pat prātā neiešausies pārkāpt kopmītņu likumus. Vēl vairāk, jo brīvāks cilvēks, jo normālāks viņš kļūst. Un arvien mazāk viņa dzīvē ir sliktas rīcības. Taču iekšēji viņš pilnībā izmainās. Viņš pārstāj būt atkarīgs no jebkā. Un atbrīvošanās no jebkuras pieķeršanās ir pirmā brīvības no karmas pazīme.

Cilvēks pārstāj būt programmējams. Viņš nezin, ko darīs pēc divām stundām. No kurienes gan viņam zināt, kas viņam iepatiksies pēc divām stundām. Viņš jūtas pilnībā saplūdis ar straumi, kas ļoti harmoniski veido viņa dzīvi. Viņš jūt, ka tas Spēks, kas viņu vada, ir saprātīgs. Un šis Spēks ir iedots viņa Dvēselei, atbilstoši tieši tam, kas viņam patīk, viņa prioritātēm.

Mēs esam brīvi no karmas, kad dzīvojam tā kā liek sirds, nevis prāts; pēc sajūtām, intuīcijas, nevis shēmas. Kad mēs dzīvojam esošajā momentā nevis nepatikšanu gaidās, aizspriedumos un bailēs. Par to ir ļoti viegli runāt, taču ļoti grūti realizēt parastajā dzīvē. Tāpēc, ka vārds “nedrīkst” ir ļoti dziļi iekļuvis mūsu dvēselēs.

Pieķeršanās neseniem notikumiem pagaidām rada mazu karmu. Taču, ja cilvēks cieš no tā, ka pirms 30 gadiem iestājās nepareizajā augstskolā – tā jau ir pilna karma!

Atstiepjot sev līdzi pagātni savā tagadnē, mēs turpinām vairot kļūdas.

Nav normāli, ka cilvēks 2015. gadā vēl joprojām emocionāli pārdzīvo 2004. gada notikumus. To vairs nav. Taču tie dzīvo mūsu galvās, kā izgāztuvē. Kā atbrīvoties? Izmest! Dīvainu iemeslu dēļ šo elementāro operāciju veic retais. Reti kurš izvēdina savu zemapziņu, pārskata savus atmiņu failus, tīra to. Cilvēka atmiņa ir kas līdzīgs kabatām, kuras piepildītas ar visādiem krāmiem, no kuriem žēl ir atbrīvoties. Un šis nejaukais ieradums tālāk tiek pārnests arī materiālajā dzīvē, kad cilvēks nevēlas atbrīvoties no nevajadzīgajām lietām! Un tas jau ir milzīgi liels karmas simbols. Ja mums nepietiek gara spēka, lai atbrīvotos no materiālajiem uzslāņojumiem, tad vēl jo grūtāk bū atbrīvoties no saviem pagātnes pārdzīvojumiem.

Brīnumaini ir arī tas, ka vairums ļaužu krāj parsvarā nepatīkamos pārdzīvojumus. Sabiedrībā uzskata, ka būt cietējam ir skaisti. Kad kāds apraudas, tam uzreiz visi pievērš uzmanību, bet tad, kad smejas, cilvēki sķībi skatās. Kad cilvēks ir slims, mēs viņam aktīvi jūtam līdzi, bet tad, kad viņš saka: viss ir kārtībā, mēs cenšamies viņam iemest sprunguli ritenī: “Uz kā rēķina tad tu esi laimīgs?” No šī sabiedrības uzstādījuma ož pēc kaut kā ļoti velnišķīga. Cilvēki it kā ir pārņemti ar masu psihozi un viņiem neapzināti gribās izskatīties nelaimīgākiem, kā ir patiesībā.

Visaptverošais “nedrīkst” un pagātnes atkritumi ir galvenais visu sociālo problēmu pamats, visu noziegumu un konfliktu pamats. Ar kādu entuziasmu cilvēki mēdz runāt par ko ka karma ir ietinusi visu pasauli. Un neviens nesaka, ka patiesībā mierīgi no tās var atbrīvoties, un dzīvot laimīga cilvēka dzīvi.

Bet trakākais ir tas, ka mēs pat nevēlamies iedomāties to, ka esam laimīgi. Mēs nevaram būt mierā ar vesela, priecīga un smaidīga cilvēka tēlu. Tas mums nepatīk.

Negatīvajos pārdzīvojumos nav nekā ne svēta ne vērtīga! Tie padara bezspēcīgu psihi un izsūc visas sulas. Notrauc tos nost kā beigtus odus!

Bet kāpec cilvēki nevēlas to darīt? Viens no iemesliem ir sociālās izvēles. Cilvēks baidās dzīvot bez ierastajām slimībām, ierastajām nepatikšanām, bez ierastām un jau tik tuvām kļuvušām ciešanām un mokām. Cilvēks baidās, ka viņam nāksies mainīt dzīvesveidu, paziņu loku un varbūt pat darbu – kāda tur stabilitāte? Laimīgam cilvēkam jādzīvo pavisam citā vidē. Tāpēc daudzi cilvēki dod priekšroku ierastajam un atsakās no patīkamā, un rada mītu par to, ka normālu stāvokli sasniegt ir ārprātīgi grūti.

Lai kļūtu par laimīgu cilvēku ir jāsaprot tas, ka tev nav obligāti jācieš.

Atrisināt problēmu nozīmē atļaut sev kļūt citādam, jaunā kvalitātē, atbrīvot sevi no sevis vecā, no sava ierastā dzīvesveida. Taču mēs balstāmies uz iesīkstējušo vidi un tās stereotipiem un sakām, ka pat tad, ja vēlēsimies mainīties viss vienalga atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī. Nekā tamlīdzīga! Ja kādā brīdī cilvēks nolemj kļūt laimīgs, viņš elementāri pārvarēs visas grūtības. Taču šim lēmumam ir jābūt radikālam.

Ir jāsaprot, ka tad, kad kļūsi laimīgs, tu traucēsi citiem būt nelaimīgiem
Kad cilvēks pāriet no ierastā uz patīkamo, viņš iegūst absolūto psiholoģisko aizsardzību. Viņš kļūst nesasniedzams negatīvajām sabiedrības ietekmēm. Daudzi viņu uzskata par vienaldzīgu, cietu neatsaucīgu. Neirotiķi ir izdomājuši milzīgu epitetu vārdnīcu, lai viens otru ievilktu slimību valgos.
Cilvēks, kurš stingri ir nolēmis būt laimīgs, kļūst imūns un šī hipnoze vairs nevalda pār viņu.

Apkārtējie sākumā viņu uztver aizkaitināti. Taču, ja tu esi kļuvis laimīgs un tas kādam nepatīk, priecājies. Viņš palēnām pietuvojas tev. Turpini būt laimīgs. Ir sākusies laimes suģestija. Tu pamazām iekļūsti viņa psihē. Sākumā viņš šausminās, dusmojas: “Tā nevar būt. Kāpēc tev tāds apmierināts ģīmis?” Bet pēc tam pats tādu rāda – ar labklājīgu stāvokli arī var aplipināt.

Prieku var iedvest, tāpat kā visu negatīvo. Dieva plānā  cilvēks ir laimīgs. Prieks ir Dieva žēlastība. Ja tu esi priecīgs, nepazeminot citus un nepaaugstinot sevi, tu nemanāmi iedvesmo skaistam lietām,
Prieks ir tikpat “lipīgs” kā naids un jekura slimība.

Ja tu to atcerēsies, tev būs savi sekotāji. Viņi vairs nebrīnīsies par to, ka “esi jucis”. Viņi pieradīs pie tevis tāda un pēc tam arī ieradināsies priecāties. Nemaz nav tik grūti to paveikt. Piemēram, vērsies pie sevis ar vārdiem: “”Tagad pasmaidīsim!” un pamēģini to atkārtot kā devīzi pēc iespējas biežāk. Tā mēs savu psihi sadalām divās daļās: ieradums un jauns stāvoklis. Vēršanās pie jaunā jābūt noturīgai un patīkamai – noturīga brīvības un neatkarības sajūta: “Lai kaut visa pasaule sagāžas, bet slims es nevienam neesmu vajadzīgs. Lai kas arī notiktu, bet nelaimīgs es nevienam neko labu neizdarīšu. Nelaimīgs es nevarēšu cilvekiem iedot to, kas viņiem vajadzīgs – prieku, spēku, enerģiju. Bet sākumā laimīgam jākļūst man pašam.” Kā? Sāc ar smaidu!

Prieks nav nekas ārkārtējs “no citas pasaules”. Tas jau sākotnēji mūsos ir ielikts. Un, jo vairāk cilvēkus mēs aplipināsim ar prieku, jo vienkāršāk būs dzīvot.

Un rodas grupiņas, kolektīvi, kuros ir pietiekami daudz priecīgu cilvēku. Un tādu spēku pūlis vairs nesalauzīs. Tas jau ir ugunskurs nakts tumsā, kuram apkārt sapulcējas atdzīvojušies “miroņi”.
Protams, lai paustu prieku un patiešām tajā nostiprinātos, atbrīvotos no karmas, ieciklēšanās, negatīvās atmiņas un sižetiem, ir vajadzīgs ļoti liels personīgais spēks.

Spēka uzkrāšanas avoti
1. Pretēji sabiedrības viedoklim – esi gana bezkaunīgs, lai būtu laimīgs. Sagatavojies tam, ka daudziem tas nepatiks. Rezultātus vari gaidīt ne uzreiz – apmēram pēc viena saules gada. Vēro sevi, kad esi depresijā, kad uzskati to par savu kritienu, pieplakšanu zemei, pašcieņas samazināšanos un esi gatavs atjaunoties, zinot, ka šī piepūle noteikti atvērs tevī iekšējo prieka avotu.

2. Personīgā spēka avots ir prātīga pašanalīze ar devīzi “Ko tu tads – nelaimīgs?”. Pamēģini skaļi izrunāt savas nelaimes iemeslus. Tev nāks smiekli, kad pats izdzirdēsi tās muļķības, kas tev liek justies nelaimīgam.

Protams, ir grūti izvilkt savu Dvēseli ārā no visa, ko tev iedvesuši un tu pats sev esi iedvesis. Tāpat skaidrs, ka slikts garastāvoklis bojā veselību un indē visu mums apkārt – un ar prātu mēs to saprotam. Mēs jūtamies bezspēcīgi no tā, ka pastāvīgi jūtam viens otram līdzi un mūsos ārkartīgi spēcīgs ir nelaimes līdzpardzīvojuma stereotips. Mēs neprotam līdzi priecāties, līdzi jautroties. Protams, mūs neviens nesapratīs, ja mēs sāksim priecāties kapsētā. Taču arī tad, kad apstākļi prasa, lai tava seja būtu nopietna vai bēdīga, pacenties saglabāt iekšējo mieru, prieku un gaismu. Padomā par to, ka tam vienalga bija jānotiek, šķiršanās ir gluži dabiska, arī tu kādreiz aiziesi un arī parējie aizies. Tāds ir dzīves cikls. Kad aiziet mīļotais cilvēks, mēs žēlojam paši sevi. Jo ne jau viņam bez mums, bet mums bez viņa ir smagi. Tādas sēras ir egoistiski pārdzīvojumi, kas vērsti tikai uz mums pašiem un tas ieausts visas kultūras paternos un uzvedības modeļos. Mums šķiet, ka mēs izpildām kādu morālo pienākumu, bet patiesībā žēlojam tikai sevi.

3. Personīgo spēku var imitēt. Šī imitācija atmodina iekšējā Spēka avotu. Ja tev ir slikti, pacenties iedomāties, ka tu jau esi spēcīgs. Tu stāvi uz skatuves ka aktieris. Nospēlē stipra cilvēka lomu. Spēlē pa īstam, kamēr neapniks. Spēle ir vienkārša metode, kā izsaukt Spēku. Cilvēka ķermenis ir veidots tā, ka, ja mēs sākam spēlēt mums vajadzīgo lomu, tad tai līdzi nāk arī atbilstošs iekšējais stāvoklis. Kā Minhauzens, mēs sevi aiz matiem velkam āra no purva. Un ir svarīgi atcerēties, ka Dvēsele un ķermenis ir vienoti un vienoti ir arī psihe un fizioloģija. Kad izmantojam šo metodiku prieka virzienā, lai atbrīvotos no sociālajiem ieradumiem, mēs reāli arī iegūstam šīs īpašības.

Diemžēl cilvēki vienmēr meklē visādus attaisnojumus: “Ko gan es tēlošu, ja Dvēselē ir tik slikti?” Pats briesmīgākais ir tas, ka šādās pārdomās paiet visa dzīve. Rērihs reiz teica, ka līdzijust var cilvēki, bet līdzi priecāties – tikai eņģeļi. Kad mēs atbildam ar prieku uz prieku, kad mēs atzīstam, ka prieks ir labāk kā mūsu mūžīgās skumjas, mēs kalpojam Dievam, Dabai, kļūstam par šī prieka geizeriem. Mēs atveram sirdī slēģus un no turienes izplūst maiga un priecīga straume.

Pārdot Dvēseli velnam nozīmē dzīvot “kā visi”. Atdot ķermeni, prātu, garastāvokli, laimi, laiku masām. Es nerunāju par cilvēkiem, kuri veido masas. Pūlis ir atsevišķs subjekts, kaut kas ļoti garlaicīgs un pelēks. Ikviens cilvēks ir vērtīgs, kad atdalās no pūļa. Ezoterisma uzdevums ir cilvēkus izvest no pūļa un likt lai katrs cilvēks justos vērtīgs, nepaceļoties virs citiem, lai cilvēks neuzticētos balsīm, kas tam liek bēdāties. Patīkamāka ir Dieva balss Dvēselē. Un cilvēks, kurš atļauj sev priecāties, nevēlas dzīvot kopējā muļķībā, tumsā un pelēcībā. Viņš pagaidām vēl nevar visus izglābt, bet sākumā vismaz izglābs sevi. Bet pēc tam “aplipinās” ar šo izglābšanos parējos.

Novēlu tev prieku, laimi un labklājību.
Oļegs Persidskis vk_Ezo_News
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īsta sieviete nav ērta

66043473_1935279853238495_8118099341811384320_n

Īsta sieviete nav ērta. Viņa zin, ko vēlas un nebaidās paprasīt. Viņai piemīt pašcieņa un viņa sevi netirgo. Viņa ir emocionāla. Dažkārt pat pārāk. Viņa sevi dzird un ir ļoti sarežģīti kaut ko viņai uztiept pret viņas gribu. Viņa redz dzīves jēgu un nav gatava no tās atteikties. Viņa ir dzīva. Viņa nav ne robots ne lelle. Viņa ir neprognozējama, impulsīva, mainīga un emocionāla. Un, kā likums – neērta. Viņu nevar uzminēt, pabāzt zem tupeles un nevienam neizdosies viņu izmantot.

Daudz izdevīgāka sadzīvē ir tā, kura visu “velk” viena, pat tad, ja neviens to nelūdz. Vai arī tā, kuru ir viegli ievilkt gultā, neuzņemoties nekādu atbildību, tikai apsolot kaut ko, vai pat neapsolot neko.

Vai arī tā, kura neko neprasa un neko negrib. Vai arī tā, kura sevī apspiedusi visas jūtas un vēlmes un nekad nekliedz. Vai arī tā, kura gadiem ilgi var pildīt sievas lomu, neesot sieva un neprasot, lai viņu prec, aiz bailēm, ka tiks pamesta.

Tā, kura līdzīgi vīrietim pelna naudu. Tā, kura visu laiku džinsenēs un var tajās darīt visu, kas vajadzīgs un kas nav vajadzīgs. Vai tā, kura pacieš jebkuru vīra ņirgāšanos.

Vai arī tā, kura par sevi aizmirsusi un pametusi sevi. Vai arī tā, kura neprot atteikt, kurai var iedvest svešas domas un vēlmes. Tā patiešām arī ir ērta. Bet, vai iespējams tādu sievieti mīlēt? Un, vai tāda sieviete var sevi pa īstam iemīlēt?

Man ir aizdomas, ka visas sievietes izvēlas vienu no diviem iespējamajiem ceļiem – vai nu būt ērtai, vai laimīgai. Un šie divi ceļi ved katrs uz savu pusi un katrā no tiem mēs mācamies pavisam atšķirīgas lietas.
– Lai sieviete būtu laimīga, ir jāiemācās klausīties sava sirdī – un sekot tai. Lai sieviete būtu ērta – ir jāklausās apkārtējo viedokļos un jāpielāgojas tiem, pat tad, ja ļoti negribās.

– Lai sieviete būt laimīga, ir jāiemācās vēlēties un pieņemt, davāt un pieņemt mīlestību. Bet, lai būtu ērta – jaiemācās atdot visu un nekad neko neprasīt.

– Lai sieviete būtu laimīga – jāiemācās atklāt to potenciālu, kas jau ir tevī. Lai būtu ērta, pietiek darīt vien to, kas ir pieņemts un ka ir pareizi. Pat tad, ja tas ir pretrunā ar tavām vēlmēm un tavu dabu.
– Lai sieviete būtu laimīga, ir jāiemācas atteikt. Pieklājīgi, akurāti, bet pateikt “nē” visam, kas tevi nedara laimīgu. Atteikt cilvēkiem, nodarbēm, pārtikas produktiem. Ērta sieviete pieņem visu, ko dod. To, ko iedeva un cik iedeva. Ērta sieviete vispār neprot atteikt.
– Lai sieviete būtu laimīga, dažkārt, pat bieži ir jāiet pret straumi. Jākļūst par balto vārnu, kura citiem šķiet dīvaina vai pat nemoderna. Lai būtu ērta, var darīt visu to, ko dara visi apkārt. Un pat galvu “ieslēgt” nevajag.
Taču, galvenais, ka laimīgas sievietes ceļš gala rezultātā noved pie tā, ka blakus viņai laimīgi kļūst visi. Bet blakus ērtai sievietei laimes NAV. Iespējams, ir apmierinājums no tā ka var viens otru izmantot, vienmērīga un prognozējama komforta sajūta. Bet laimes nav.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis