Cik skaistas zilas debesis

akmenains cels2

Bija brīnišķīga diena, tik skaidra un tīra, ka cilvēks neviļus aizskatījies debesīs, paklupa pret akmeni… Paklupa pret akmeni, kas gulēja uz ceļa, pa kuru viņš gāja.

– Ai! Sāp! – cilvēks iekliedzās. Apstājās. Paberzēja sasisto vietu un turpināja ceļu….
Diena vēl joprojām bija brīnišķīga. Debesis dzidras un skaidras, bet cilvēks vairs neskatījās debesīs. Viņa garastāvoklis bija neatgriezeniski sabojājies (vismaz viņš tā uzskatīja). Viņš vairs neskatījās apkārt. Viņš dusmojās uz akmeni, kurš viņam sabojāja garastāvokli. Tā dusmojās, ka skatījās tikai uz ceļu, ar acīm meklējot akmeņus, līdzīgus tam, pret kuru bija paklupis. Katrs atrod to, ko meklē. Tā cilvēks, ar skatienu meklējot akmeņus, protams, tos atrada.

– Ak, Dievs! Cik jūsu te daudz! Kāpēc es to agrāk nebiju pamanījis. Vai arī jūs tikai tagad sākat uzrasties manā ceļā? Kāds pretīgs un akmeņains ceļš man gadījies!!!! – viņš iesaucās. Un viņam kļuva sevis tik žēl….

– Ir taču arī tīri ceļi, ar zālīti ceļmalās un bez akmeņiem. Bet, nē, tieši man gadījās tāds akmeņains!
Cilvēks pārskaitās un nolēma: “Es sakopšu savu ceļu! Novākšu visus akmeņus, lai tie vairs nekad netraucētu!” Un paņēma akmeni sev līdzi. Pēc tam, nākamo, nākamo un nākamo. Un tā viņš gāja, neredzēdams ne skaistos skatus, ne dzidrās debesis virs galvas, ne arī to, kā iedams noveco.

Viņam interesēja akmeņi, kas gulēja uz ceļa. Akmeņi, līdzīgi tam pirmajam, pret kuru viņš kaut kad sen bija paklupis… Viņš vairs nekad negribēja paklupt, tāpēc, ka vairs nekad negribēja izjust sāpes. Viņš vairs negribēja priecāties, jo tagad viņš zināja, ka, ja skatīsies debesīs, noteikti paklups pret akmeni.

Reiz viņam kļuva ļoti smagi, tik smagi, ka spēki viņu atstāja…. Nasta spieda pie zemes, tā bija tik smaga…

Un viņš sāka lūties Dievu.

– Dievs! Kāpec Tu man devi tādu ceļu? Kāpēc man jāstiepj tik smaga nasta? – cilvēks raudāja. Un izdzirdēja Balsi, kas teica:

– Tā vietā, lai apietu akmeņus, – tu sāki tos lasīt. Pirmais akmens bija Skolotājs. Pārējos tu izvēlējies paņemt pats… Pat tad, ja tev būtu izdevies attīrīt visu ceļu, tur, beigās tu saprastu, ka ceļš ir beidzies…

Kāds tas bijis?
Izmet visus savus akmeņus-aizvainojumus, akmeņus-sāpes, akmeņus-vilšanās… Akmeņi būs vienmēr, vienkārši apej tos un paskaties debesīs un tavs ceļš būs prieka un laimes apmirdzēts.
Avots: vkontakte, Irina Kozlova
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Paklāj zem kājām tepiķīti

majigums

…Ja krāt, tad uzreiz miljonu. Vai trīs. Vai 50 000 dolārus vai eiro. Ja taisīt rīta rosmi – tad uzreiz apļa treniņu, 300 atspiešanās, divas stundas, vai skriet, bet skriet pa ledu ir bīstami, labāk pa piekrasti, bet tad jābrauc dzīvot uz pilsētu pie jūras. Ja uzkopt māju – tad uzreiz ģenerāltīrīšanu, lai viss spīd un laistās, bez uzkopšanas servisa un vēl logi. Ja no rīta pieceļoties ir auksti, ārā ir ziema un mājās ir nemīlīgi, un pat tā, ka dzīvot negribās, tad jāuztaisa remonts un jāieklāj siltās grīdas.

Pēc maniem novērojumiem, rotaļīgais ikviena uzdevuma globalizācijas process apgriež ar kājām gaisā visas mūsu nodomātās pārmaiņas. Ne idejas, ne vēlmes, bet pārmaiņas.

Ir daži absolūti vienkārši noteikumi tam, lai cilvēks būtu laimīgs. Es tos atklāju pēc pārbraukšanas siltākā klimatā.

– valstīs, kur ir zemi dabas resursi (aukstums, ilga ziema, sliktas ražas) lai katru dienu dzīvotu, ir nepieciešams daudz vairāk spēka un enerģijas resursu; pieļauju, ka šeit dzīvot var tikai cilvēki ar dabas dotiem lieliem iekšējās enerģijas resursiem un augstu izturību. Sezona vienmēr ir lielāka par cilvēku un tāpēc vajadzētu iemācīties to ar cieņu un veselo saprātu pieņemt;

– vidusjūras diēta mūsu ziemām neder; to, kā mēs ēdam veselīgā variantā diktē klimats, nevis instagrams;

– kad tu strādā ar naudas tēmu, pēc speciālajiem treniņiem izrādās, ka tieši tagad cilvēkam sakrāt iespējams nevis 3 miljonus, bet, teiksim, 3 000 vai 13 000 rubļus; un tikai pēc šīs galīgi ne varonīgās atzīšanās pašam sev, paliek vieglāk elpot un tu beidzot pirmo reizi dzīvē sāc kaut ko krāt;

– kad tu globalizē jebkuru uzdevumu, paaugstinās trauksmes līmenis, tu vai nu paliec stīvs, vai tevi pārņem drebuļi. “Antitrauksmes” vebināra dalībnieki atzinās, ka brīdī, kad viņi kaut ko uzsāka ar 1 vai 3 reizēm, nodomāto 20–50 vietā – lai kas tas arī būtu, – viņi beidzot iztika bez trauksmes un stinguma;

– visas pārmaiņas sākas ar pašnovērošanu. Šis mazais solis sagādā vilšanos visiem varoņiem – tas ir tas graudiņš, no kura izaug laimīgas laulības pēc ilgiem vientulības gadiem; īstu draugu loks deklarēto draugu vietā; iemīļotais darbs un pietiekošs naudas daudzums; pavisam cita attieksme pret savu ķermeni un veselību;

– dzīvot savu dzīvi nemaz nav tik viegli, un nav nekādu gatavu shēmu;

– vilšanos sevī pārdzīvo visi; var šajā vilšanās procesā smagi elst, skumt, dusmoties uz sevi, lamāt sevi, izdarīt secinājumus, īdēt, zāģēt sevi. Tomēr labāk nenonākt līdz pašpazemošanai un sevis sodīšanai, tas ir gluži lieki un liek mums justies nevis vienkārši nelaimīgiem, bet pat saindējušamies.

– atcerieties, ka mūsos nav nekādas vainas, tāds ir bijis laiks, un vēsture, daudzi no mums auguši kā varoņi, laikos, kad varonības trūkums tika uzskatīts par ko nievājamu; taču dzīvot savu ikdienas dzīvi, darot savus maziņos darbiņus, ir pati cienījamākā nodarbe, kuru vispār zinu;

– mūsu dzīves ātrums, risināmo uzdevumu daudzums, plāni var un tiem jābūt dažādiem dažādos dzīves ceļa posmos; taču ātrumam un apjomam ir jābūt paceļamam, ne tādam, ka ar to nav iespējams tikt galā, bet normālam. Ir ļoti maz dzīves posmu, kuros ir nepieciešams paaugstināt visus šos parametrus;

– dzīvot normālu dzīvi, ekonomējot spēkus un izturoties pret sevi ar mīļumu un cieņu, nenozīmē būt sliktam vai nelaimīgam, vai mietpilsonim, vai nespējīgam saprast Kandinski, vai klausīties Mocartu; būt labās attiecības ar savu ķermeni un izgulēties, nenozīmē būt negarīgam.

– atbilde uz jautājumu “kā pārstāt mocīties un sākt dzīvot” neatrodas līmenī “kļūšu cits cilvēks un tad gan”, bet gan pietiekami labu brokastu, siltas dūnu jakas ziemā līmenī;

Postpadomju cilvēks mūžīgi cenšas nolaizīt krēmu no Maslova piramīdas virsotnes, taču piramīdai ir ne tikai virsotne, tā visa IR;

– ja jums ir auksti, drēgni, nemīlīgi no rītiem un negribas dzīvot, neuzlieciet sev nepaceļamus uzdevumus “kad beidzot beigsies šī briesmīgā dzīve un sāksies cita, labāka”, bet paklājiet zem kājām tepiķīti un uz krēsla nolieciet siltu, biezu halātu; un vēl ļoti labi ir, ja vakarā ir sagatavota silta tēja termosā”.
Jūlija Rubļova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums: Ginta Filia Solis

 

Priekā ir daudz vairāk jēgas nekā tu domā

prieks Niki bon

Tev nav jāgaida, lai tavā dzīvē ienāktu kaut kas, kam “ir jēga” un, lai tu beidzot sāktu gūt baudu no savas nodarbošanās. Priekā ir daudz vairāk jēgas, kā tu vari iedomāties. “Vēlmes sākt dzīvot” sindroms ir viens no pašiem izplatītākajiem bezapziņas stāvokļa maldiem.

Visticamākais, ka apziņas paplašināšanās un pozitīvas parmaiņas tavā dzīvē notiks tikai tad, ja tu spēsi gūt baudu no tā, ko JAU DARI, nevis gaidi kaut kādas pārmaiņas, lai sāktu dzīvot.

Neprasi savam prātam atļauju priecāties par to, ar ko tu nodarbojies. Viss, ko tu saņemsi kā atbildi, būs tonnām spriedelējumu par to, ka tu nevari par to priecāties. “Ne tagad”, – teiks tev prāts.
“Vai tad tu neredzi, ka es esmu aizņemts? Man nav laika. Varbūt rītdien tu varēsi sākt baudīt…”
Tas “rītdien” nekad nepienāks, kamēr tu nesāksi gūt baudu no tā, ko šobrīd dari.
© Ekharts Tolle
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Niki Bon
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Dzīvot, elpai aizraujoties no laimes

23

Bet mūsu – vidējā paaudze dod priekšroku rakņāties trūkumos. Cenšas kaut ko izlabot, pārtaisīt savu zemes stūrīti atbilstoši saviem priekšstatiem… Un apjūk, kad ierauga no brīnumiem plaši ieplestās bēŗna acis. Un cenšas aizbēgt, jo atceras, cik nepanesama ir sajūta ir tad, kad tevi nesaprot. Un atceras savu tā laika atkailināto sajūsmas pilno vientulību.

Ir pieņemts domāt, ka tikai smagas jūtas ir nepanesamas. Taču patiesībā tādas var būt jebkuras.
Pati lielākā bērnu dienu sāpe ir saistīta ar neiespējamību dalīties sava sajūsmā par dzīvi.
Paveicies ir tikai nedaudziem mazajiem cilvēkiem, kuram brīnumainas sagadīšanās” dēļ ir bijuši pieejami gudrs vecītis vai vecenīte. Tos, pirms došanās tai saulē, arī bieži vien pārņem sajūsma par skaistumu. Tāpēc veciem cilvēkiem un bērniem ir tāda vilkme vienam pie otra. Vecs un jauns spēj noķert vienu vilni – sajūsmināšanos par dzīvi.

Tā ir nepanesama laime būt šai skaistajā pasaule sev pašam

Bet mūsu – vidējā paaudze dod priekšroku rakņāties trūkumos. Cenšas kaut ko izlabot, pārtaisīt savu zemes stūrīti atbilstoši saviem priekšstatiem… Un apjūk, kad ierauga no brīnumiem plaši ieplestās bēŗna acis. Un cenšas aizbēgt, jo atceras, cik nepanesama ir sajūta ir tad, kad tevi nesaprot. Un atceras savu tā laika atkailināto sajūsmas pilno vientulību.

– Ai, mammīt, maijpuķītes!… Ai, kāda vabolīte! – klaigā mazā meitiņa, knapi izgājusi no mājām. Un viņas mazās roķeles stiepjas pretim it visam, un vēlas aptvert visu pasauli.

Bet mani tajā brīdī pārņem tāds nogurums, ka gribas aizvērt acis, aizbāzt ausis un uz līdzenas vietas aizmigt. Tajā mirklī es vēlos aizmukt no viņas laimes. Aizbēgt, aizslīdēt, nesatikties. “Jā, šī pasaule ir brīnumaina, skaista. Tik skaista, ka grūti to pieņemt, reiz es pati netiku ar to galā, tāpēc arī tev, mazulīt, neesmu nekāds palīgs.”

Toreiz, vairāk kā pirms 20 gadiem, es izdomāju “burvju vārdus”, kas man palīdzeja nesatikties ar to, ko redzēja meita.

– Diāna, iztiksim šoreiz, bez “Āi!”- es viņai teicu, kad posāmies pastaigai. Un viņa negribīgi piekrita.

Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju pieskarties šai sajūtai sevī. Nepanesamam priekam par dzīvi (laikam tā vecums mums liek sevi manīt). Un sāku to atšķirt arī citos cilvēkos.

Dažkārt man šķiet, ka vairums slimību, ar ko slimo cilvēki, ir saistītas tieši ar šo – kādreiz nedalīto prieku. Tā ir nepanesama laime būt šai skaistajā pasaulē sev pašam!

Autors: Jeļena Kuzņecova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Pavisam jocīgi sanāca :)

laimes noslepums

25.09.2018.

Šodien pilnmēness, lietus līst. Astro Līga saka: šis nav ne pirmais ne pēdējais pilnmēness, pārdzīvosiet arī šo. Protams, pārdzīvosim: ar prieku un smaidu. Pati smejos un ļoti gribu arī citus pasmīdināt, kā bērnībā 🙂

Un tam ir iemesls. Gluži pamatots.

Stāsts par to, kā mēs; šajā gadījumā konkrēti es, spējam sev sagādāt ekstremālas izklaides, radīt pārdzīvojumus, grūtības, pat ciešanas un pēc tam tās pārvarēt un gūt vai negūt no tām mācību.

Pirms pāris dienām es saņēmos un uzrakstīju “stāstu” par to, kā man “izgāja” diskusijā ar kādu sievieti: kā es jutos, ko es domāju, kā es šo situāciju redzēju un galu galā par maniem kompleksiem un visām ar tiem saistītajām lietām.

Es esmu ārkartīgi pateicīga gan šai sievietei, gan sev, gan situācijai, gan jums, mani mīļie draugi, atbalstītāji, bloga lasītāji un sekotāji, jo pat nebiju iedomājusies, ka varētu izpelnīties tik daudz mīļu, labestīgu, siltu, draudzīgu un atbalstošu vārdu. Tik daudz mīlestības un patiesas cilvēcības. Vienlaicīgi jutos iedrošināta, lutināta un skumjas pārvērtās priekā un laimes sajūtā. Protams, arī iedvesma uzreiz bija klāt, un ar prieku ķēros klāt nākamā žurnāla maketam.

Un tad, jau tuvāk vakaram piezvanīja Inese. Parunājāmies par darāmājiem darbiem un arī šo rakstu. Un viņa man pajautāja: “vai tiešām esi pārliecināta, ka šī kritika bija veltīta tev?”
Es stāvēju kā pārakmeņojusies: kā, vai tad var būt tā, ka es būtu kļūdījusies. Taču, nē! Tas nevar būt! Es taču neesmu jukusi! Atvēru vietu, no kurienes viss sākās…. Apžēliņ. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka viņa nerunāja par mani, par maniem tulkojumiem… Es to visu biju sadomājusies, jo, acīmredzot, tas ir tas, ko es domāju pati par sevi. Bet tajā brīdī, kad biju tajā – diskutēšanas procesā, pilnīgi skaidri apzinājos, ka runājam par to, ko daru es. Droši vien mistiķiem būtu savs izskaidrojums, psihoterapeitiem atkal cits, kāds, iespējams, man labprāt rekomendētu ar steigu ārstēties, iespējas ir dažādas. Taču, lūk, ko es no šī visa guvu:

  • Es skaidri zinu, ka, lai kaut kas mainītos, ir jāmainās pašam, ir jāņem un jādara tas, kam nevari nobriest: zem guloša akmens ūdens netek. Un tomēr esmu gana liels meistars sevis manīšanā, lai atrastu attaisnojumu, kāpēc neuzņemos šo atbildību un nedaru visu, kas no manis atkarīgs. Un Dievs izdarīja tā, lai es no dusmām vai aizvainojuma, vai taisnojoties, vai kā savādāk, uzdrošinātos izdarīt to, ko visu laiku ir gribējies izdarīt. Acīmredzot, savādākā veidā to izdarīt nebija iespējams.
  • Es sapratu, ka nevajag domāt citu vietā, jo tu nekad nezini, ko cilvēki patiešām domā.
  • Es uzzināju, ka arī būdams tāds, kāds esi – atklāts un “pliks”, tiksi pieņemts un atbalstīts, ja pats sevi pieņemsi tādu, kāds esi.
  • Es uzzināju, ka man apkārt ir tik daudz mīļu, sirsnīgu, gaišu cilvēku, tik, cik es pat iedomāties nespēju.
  • Es sapratu, ka drīkstu būt visāda: jocīga, kompleksaina, neperfekta, apjukusi, sakarīga vai nesakarīga un mani pieņems. Es nesaku – visi pieņems. Tā būtu ilūzija. Taču vienmēr mums apkārt ir cilvēki, kuri ir svarīgi mums un, kuriem mēs esam svarīgi. Ar kuriem mums saskan: domas, sajūtas, vērtības.

    Ir tik gaiša pateicības un laimes sajūta, un gribās izdarīt ko ļoti labu.

Mani ļoti interesē, vai arī jums dzīvē ir gadījušās tādas „jocīgas” situācijas, kurās redzat sev skaidru Zīmi par to, kas jādara un uz kurieni jadodas?

Pateicībā: Ginta

Tu nekad nebūsi jaunāks kā tagad

grandmother-923871_1920

Katrā ģimenē ir cilvēks, kurš vēl nav pietiekami iztrakojies. Mūsu ģimenē tā ir vecmāmiņa. Pirms sešiem gadiem, pēc vectētiņa nāves mēs viņu paņēmām pie sevis.
Mani vecāki saka, ka liktenis viņiem atriebjas par to, ka viņu bērniem nebija pusaudžu problēmas – tas ir – man un manai māsai.

Piemēram, jūlijā, kad bija saņēmusi pensiju, viņa uz nedēļu ar savu labāko draudzeni aiztraucās atpūsties pie jūras. Telefonu izslēdza un piezvanīja tikai tad, kad beidzās nauda. Mamma gandrīz prātā sajuka. Nācās braukt vecmāmiņai pakaļ. Mans tēvs smējās, vēderu turēdams, un palūdza sievas mātei nākamo reizi ņemt viņu līdzi.

Viņai ir cukura diabēts sākuma stadijā. Un tad, kad iecirkņa ārsts ar nopietnu seju sāka uzskaitīt, ko viņa nedrīkst, viņa to pārtrauca:

— Un kas notiks, ja es to ēdīšu?

— Jūs varat nomirt, — ārsts paziņoja traģiski nopietnā un draudīgā tonī.

— Ej nu, ej!? Nopietni? Tātad 86 gados ir tāda iespējamība?

Īsāk sakot, špricējam insulīnu un ēdam, ko gribam!

Viņa ar večiem bulvārī spēlē šahu un uzvar! Viņa dzied korī “Jautrās vecenītes”, apmeklē teātri un visus pilsētā notiekošos bezmaksas pasākumus un koncertus. Bet nesen sameklēja sev boifrendu, astoņus gadus jaunāku par pašu. Tagad viņi trako kopā.
Pagājušajās brīvdienās viņš viņu lutināja ar sacensībām uz kvadracikliem. Bet pēc tam vakariņās viņi divatā izdzēra 2 litrus mājas vīna un apskāvušies aizmiga viesistabā uz dīvāna pie televizora – kā pusaudži, tur mēs arī viņus pieķērām, kad atgriezāmies no vasarnīcas.
Tā vectēvs Koļa tika iepazīstināts ar ģimeni – mēmu palikušo mammu, šokētajiem mazbērniem un klusiņām ķiķinošo tēvu.

Es dievinu savu vecmāmiņu – viņa ir pozitīvāka par vairums manu draugu. Viņa mīl dzīvi un prot to baudīt. “Un cik tad ir tās dzīves!?” – viņa vienmēr atbild manai mammai uz pukošanos: “Nu, mammu, kā tā var!?”

Es gribu tādas vecumdienas.
Autors: Knariks Petrosjans
Avots: http://www.transurfing-real.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Galvenais ilgdzīves iemesls

greisa kuka1

Visi oficiāli apstiprinātie ilgdzīves rekordi pieder cilvēkiem, kuri ļoti minimāli rūpējās par savu veselību.

Absolūtais rekords pieder francūzietei Žannai Luīzei Kelmenai (Jeanne Louise Calment), kura nodzīvoja 122 gadus, 5 mēnešus un 14 dienas. Smēķēšanu viņa atmeta 117 gados. Tāpēc, ka sāka slikti redzēt un nevarēja vairs piesmēķēt.

Žanna nedēļā apēda kilogramu šokolādes un mīlēja iedzert. Jāteic, ka izsmēķēja viņa divas cigaretes dienā, nodarbojās ar sportu (tenisu, brauca ar velosipēdu, paukoja) un daudz staigāja. Tomēr viņa pati apgalvo, ka galvenais viņas veselības iemesls bija nevis sports vai pastaigas, bet attieksme pret dzīvi:

“Ja tu kaut ko nevari izmainīt, nav vērts par to uztraukties”.

Ilgdzīves iemesls ir tava attieksme pret dzīvi

Otrajā vietā ir amerikāniete Sāra Knauss (Sarah Knauss), kura nodzīvoja 119 gadus, 3 mēnešus un 4 dienas. Sāra nekad nebija ievērojusi nekādas diētas un vairāk par visu pasaulē mīlēja šokolādi un riekstus. Gadu pirms savas nāves (viņa neslimoja un nomira miegā), Sāra kādā intervijā paziņoja savu ilgdzīves recepti:

“Visu laiku esiet nodarbināti, strādājiet un neuztraucieties par savu vecumu”.

Par trešās vietas ieguvēju Lūsiju Hannu (Lucy Hannah) ir ļoti maz informācijas. Toties ceturtās vietas ieguvēja, kanādiete Marija Luīza Meiere (Marie-Louise Fébronie Meilleur) nodzīvoja 117 gadus un 230 dienas, ļoti mīlēja portvīnu, šokolādi un tabakas smēķēšanu atmeta tikai 90 gadu vecumā.

Sestās vietas ieguvēja Itāliete Emma Morano ēda ļoti maz dārzeņu un augļu, toties dzēra brendiju un ļoti mīlēja cepumus. Savu veselību viņa izskaidroja ar to, ka pēc šķirsanās 1939. gadā, vairs neskraidīja pakaļ vīriešiem un mierīgi dzīvoja viena.

Bet amerikāniete Sūzana Mušatta Džonsa (Susannah Mushatt Jones), kurai bija 116 gadi un kura šajā reitingā ieņēma 10 vietu, ir pazīstama ar to, ka ik dienu līdz pat savai nāvei ar baudu ēda bekonu. Daudz bekona.

Vai ievērojāt kopīgo? Nē, es nerunāju par šokolādi un “kaitīgajiem” ēdieniem.

Jā, jā, visas pirmās vietas ilgdzīvošanā pieder sievietēm, kuras neatteicās no baudām un prieka.

Tas pats attiecas arī uz tiem čempioniem, kuri šobrīd vēl dzīvo.

Šodien līderpozīcijās atrodas Violeta Brauna (Violet Brown) no Jamaikas, kurai ir 118 gadi un kura ļoti mīl aitas gaļu. Un japāniete Nabi Tadžima – arī 118 gadi, kura apgalvo, ka garšīgs ēdiens un labs miegs ir ilgdzīves galvenie iemesli.

Oficiālajā ilgdzīvotāju sarakstā ir tikai 6 vīrieši

Šie rekordi diez vai ilgi noturēsies, jo konkurence ir parāk liela.

Pēdējos 40 gados simtgadnieku skaits uz Zemes ir pieaudzis 20 reizes. Piemēram Dānijā 1870. gadā dzīvoja tikai trīs simtgadnieki, 1950. gadā viņu bija jau 20, bet šodien – vairāk kā 500.

Pēc ANO datiem, 2015. gadā cilvēku, kuri bija nodzīvojuši 100 gadus, bija jau vairāk kā pusmiljons. Bet 2050. gadā viņu būs, kā minimums 3,7 miljoni.

Zinātnieki ir centušies atrast kādu kopīgu šiem ļaudīm faktoru, algoritmu, kas tos visus apvieno. Un atrada divus:
1. Praktiski visas rekordistes ir sievietes.
2. Visām ilgdzīvotājām nav liekā svara.

Pagaidām nekas cits nav atklāts.
Autors: Vladimirs Jakovļevs (Projekta “Возраст счастья” autors)
Foto: Greisa Kuka, kura 83 gados kļuva par rokenrola zvaigzni

Tulkoja: Ginta FS