Laime – iekšējais stāvoklis

laime4444

Laime ir iekšējais stāvoklis. Tā nav atkarīga ne no vietas, kur atrodies, ne cilvēkiem blakus, ne firmas zīmes uz apģērba vai automašīnas markas. Tas ir viss, kas tevī rada Pasaules jušanu. Un tā kvalitāte.

Harmonijas trūkums Dvēselē rada bezgalīgu skrējienu pēc jutekliskajām baudām. Un šajā mirāžu telpā šķiet, ka kaut kas vai kāds var tev uzdāvināt laimi, atnest tev gara un ķermeņa labsajūtu.

Un, lūk, ilgi gaidītās kāzas. Paiet laiks un laimes nav. Un, lūk, ilgi gaidītā bērna piedzimšana. Paiet laiks un atkal laimes nav. Un, lūk, ilgi gaidītais dzīvoklis, automašīna, ceļojumi un tā tālāk un tamlīdzīgi, bet laimes nav. Ir īslaicīga eiforija, prieka mirkļi.
Bet pēc tam atkal biedējošs tukšums un jauna dzīšanas pēc nākotnes laimes. Kuras nav ārējā pasaulē.

Laime ir tavā Dvēselē. Bet šajā dzīves steigā, uzspiestajos stereotipos, bailēs no pārmaiņām, ir ļoti grūti sadzirdēt sevi. Izlasīt savu Dvēseli. Bet dažkārt ir tik ļoti bail to izdzirdēt.

Lai iemācītu tevi dzirdēt, dzīve atņems tev visu, kam esi pieķēries. Visu to, ko tu asociē ar laimi. Cilvēkus, attiecības, veselību, mantu. Taču šajās sapēs tu ieraudzīsi pašu vērtīgāko – sevi.
Ja spēsi tikt galā ar savu aizvainojumu, greizsirdību, skaudību, alkatību, nepateicību….

Un tikai tad ārējās pasaules uzplaukums spēs droši vest tevi pa dzīvi. Tikai tad ārējā pasaule nesagraus tavu patieso esību. Tikai tad tu spēsi iepazīt īstu laimi. To, par kuru nav rakstīts pat grāmatās…

Ar mīlestību, Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Sieviete, kura visu dara ar prieku

55443345_1777585665674582_194000683463081984_n

Sieviete, kura visu dara ar prieku, būs vesela, laimīga un piepildīta… Ja atskatāmies uz savu dienu, varam atsekot, kas bija izdarīts tāpēc, ka “vajag”, bet kas tika piepildīts ar tavas dvēseles enerģijām.

Kāpēc mums ir tik grūti dzīvot priecīgi?
Viens no iemesliem ir tas, ka mēs jau sen esam aizmirsuši, ko nozīmē saules apmirdzēta dzīve. Ja dzīvojam pēc inerces un steigā, tad noķert šo sajūtu ir praktiski neiespējami. Vēl to izdarīt ir grūti tāpēc, ka prieks nāk no Dvēseles, nevis prāta. Piespiest sevi priecāties ir ļoti grūti. Tad, kāpēc Dvēsele klusē? Varbūt tāpēc, ka tu jau sen vairs nedzīvo tā, kā Dvēselei tīk?
Daudzi skolotāji, lektori un psihologi saka: labāk sievietei vispār nemazgāt traukus vai negatavot ēst, ja viņai nav garastāvokļa. Bez prieka pildīt sievietes “pienākumus” nozīmē radīt spriedzi. Vārda “prieks” enerģija vēsta par pārpilnību, gaismu un dāvāšanu. Tāpēc Dvēselē ir tik priecīgi, kad tu, piemēram, gatavo dāvanas. Atdošana vēsta par iekšējo bagātību.

Kas sievietes dzīvē var kļūt par prieka avotu?
– Iemīļotās nodarbes
– Komunikācija ar saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem
– Maigums un mīlestība
– Rūpes
– Daba
– Agra celšanās, kad Saules enerģija baro zemi
– Smaids un labi vārdi
– Dziedāšana
– Dejas
– Sievišķīgi tērpi un sevis kopšana

Prieks ir zāles pret skopumu, skaudību un skumjām.
Sieviete, kura Dvēselē glabā prieku, ir iedvesmas avots. Kad jūtam prieku Dvēselē, tad mājās viss ir kārtībā, bet pietiek vien sākt skumt, kad viss krīt no rokām.

Kas tad ir sievietes prieks? Tā ir piepildītība ar gaismu. Kad mēs esam kā mazas saulītes, un ejot sasildam visu sev apkārt, un tad viss notiek skaisti.
Prieka stāvoklis atnāk caur to, ka piepildām savus bērnības sapņus. Un šodien pamēģini piepildīt kaut vienu savu bērnības sapni. Un vēl, atļauj sev pamuļķoties. Labs garastāvoklis un smiekli ir sievišķīgas sievietes ceļa biedri.
Staigāt dusmīgai, drūmai un aizvainotai uz visu pasauli, kā minimums, ir muļķīgi. Vienkārši tapēc, ka šī diena nekad vairs neatgriezīsies. Vai tiešām vērts to tērēt skumjām? Priecāties nozīmē ieslīgt priekā. Ar visu galvu, kā silta pienā. Īstais laiks to izdarīt!

Prakse
1. Smaidi
No šodienas padari smaidu par savu firmas zīmi. Smejies no sirds. Ja pastavīgi smaidīt tev šķiet neiespējami, tad pasmaidi kaut vai ar lūpu kaktiņiem. Vienkārši piepacel tos nedaudz augstāk ka ierasts. Jau labāk? Noteikti uzsmaidi šodien katram sastaptajam pretimnācejam. Tici, šodien ikviens cilvēks cieš no patiesa smaida trūkuma, kas adresēts viņam personīgi. Nebaidies izskatīties smieklīga.

2. Noskaties komēdiju
Ļauj sev aizmirst par rūpēm.

3. Radi brīnumus
Vari palēkāt uz vienas kājas, vai palaist ziepju burbuļus, vai piepūst balonu un palaist debesīs.

4. Šīs dienas apģērbam noteikti jabūt košam
Nevari atļauties citrondzeltenu džemperi, noadi dzeltenu šallīti, un lai redzamākajā vietā ir jebkurš saules krāsas priekšmets.

5. Piepildi jebkuru savu bērnības sapni
Ko velējās tā mazā meitenīte un tā arī nesaņēma? Uzdāvini viņai to! Aizved viņu uz cirku, nopērc mīksto rotaļlietu, saēdies saldējumu. Galvenais visā šajā procesā ir tā sajūsma, kuru tu noteikti sajutīsi. Un atceries, ka tev vienmēr ir IZVĒLE.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīļotā nodarbošanās ir tā, kas sapņos rādās

Lisa-Aisato

Nesen es pieredzēju, ko nozīmē īsta nepieciešamība pēc patiesi savas nodarbošanās. Un tāpat, kā gluži dabiski notiek graudu atdalīšana no pelavām, tāpat notiek sava atšķiršana no sveša, vai vienkārši tā, kas sevi jau sen izsmēlis līdz pašam dibenam.
Izrādās, ka dažkārt vismaz uz laiku ir nepieciešams palikt bez iespējas darīt to, ko visu laiku esi darījis, lai saprastu, ka:
– šis darbs mani vairs nedabūs – es burtiski to nometu kā veco ādu un izjutu milzu atvieglojumu, paraustot plecus un sajūtot, ka beidzot esmu brīva no tā!
– bet bez šīs lietas rokas šķiet tukšas, sirds uzliesmo rudās liesmu mēlēs, vien iedomājoties par pamesto-mīļo, bet smadzenes jau ģenerē jaunas idejas – kā vēl realizēt šo tēmu, kad beidzot būs iespēja atgriezties pie tās.

Dažkārt tas var atnākt ne uzreiz – īpaši tad, ja esam ļoti noguruši vai ļoti daudz laika aizņem citi dzīves uzdevumi, piemēram…
Mūs var mocīt bailes un šaubas, kas saistītas ar to nodarbošanos, kas mūsu dzīvē ienes laimes un pareizības sajūtu. Arī tas ir normāli, to var maigi dziedināt.
Bet tas, kas patiešām ir daļa no mums, agri vai vēlu izaugs cauri sacietējušajai neizlēmības un šaubu garozai, stiepsies pret debesīm kā asns, kas pulsē no dzīvības enerģijas.
Tas atgādinās par sevi.
Mīļotā nodarbošanās ir tā, kas sapņos rādās.

Vēlies saprast, kurp ved tavs ceļš? Iepauzē! Apstājies!
Kādu mirkli pavadi bezdarbībā.
Ieklausies viegli caurspīdīgajā klusumā, kas ir tevī.
Un izdzirdi balsis, kas pirmās sāks atsaukties.
Saukt atpakaļ.
Saukt Mājās.

Autors: Aleksandra Sņeg
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs kļūstam vienkāršāki un viedāki

silveks-saule1

Ar laiku mēs labāk sākam saprast klusēšanu, lasīt starp rindām un ieskatīties cilvēku dvēselēs. Ar pieredzi šī spēja atnāk pie katra, kurš atvērts dzīvei, uzticās tai un nebaidās no tās mācību stundām.
Mēs sākam pieiet klāt uzmanīgāk, satuvināties lēnāk, runāt maigāk, pieskarties saudzīgāk, apskaut siltāk.
Mēs mācāmies sasildīt ar savu siltumu nosalušu cilvēku.
Mēs jau esm iepazinuši zaudējuma rūgtumu un ieguvuma prieku, un mums ir kļuvis pieejams citu cilvēku iekšējais klusums.
Labestība un patiesums kļūst par mūsu galveno mēru, pēc kura mēs tagad izvēlamies tos cilvēkus, kurus vēlamies savā tuvumā. Ar laiku mēs kļūstam vienkāršāki un viedāki.
Tatjana Levicka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik skaistas zilas debesis

akmenains cels2

Bija brīnišķīga diena, tik skaidra un tīra, ka cilvēks neviļus aizskatījies debesīs, paklupa pret akmeni… Paklupa pret akmeni, kas gulēja uz ceļa, pa kuru viņš gāja.

– Ai! Sāp! – cilvēks iekliedzās. Apstājās. Paberzēja sasisto vietu un turpināja ceļu….
Diena vēl joprojām bija brīnišķīga. Debesis dzidras un skaidras, bet cilvēks vairs neskatījās debesīs. Viņa garastāvoklis bija neatgriezeniski sabojājies (vismaz viņš tā uzskatīja). Viņš vairs neskatījās apkārt. Viņš dusmojās uz akmeni, kurš viņam sabojāja garastāvokli. Tā dusmojās, ka skatījās tikai uz ceļu, ar acīm meklējot akmeņus, līdzīgus tam, pret kuru bija paklupis. Katrs atrod to, ko meklē. Tā cilvēks, ar skatienu meklējot akmeņus, protams, tos atrada.

– Ak, Dievs! Cik jūsu te daudz! Kāpēc es to agrāk nebiju pamanījis. Vai arī jūs tikai tagad sākat uzrasties manā ceļā? Kāds pretīgs un akmeņains ceļš man gadījies!!!! – viņš iesaucās. Un viņam kļuva sevis tik žēl….

– Ir taču arī tīri ceļi, ar zālīti ceļmalās un bez akmeņiem. Bet, nē, tieši man gadījās tāds akmeņains!
Cilvēks pārskaitās un nolēma: “Es sakopšu savu ceļu! Novākšu visus akmeņus, lai tie vairs nekad netraucētu!” Un paņēma akmeni sev līdzi. Pēc tam, nākamo, nākamo un nākamo. Un tā viņš gāja, neredzēdams ne skaistos skatus, ne dzidrās debesis virs galvas, ne arī to, kā iedams noveco.

Viņam interesēja akmeņi, kas gulēja uz ceļa. Akmeņi, līdzīgi tam pirmajam, pret kuru viņš kaut kad sen bija paklupis… Viņš vairs nekad negribēja paklupt, tāpēc, ka vairs nekad negribēja izjust sāpes. Viņš vairs negribēja priecāties, jo tagad viņš zināja, ka, ja skatīsies debesīs, noteikti paklups pret akmeni.

Reiz viņam kļuva ļoti smagi, tik smagi, ka spēki viņu atstāja…. Nasta spieda pie zemes, tā bija tik smaga…

Un viņš sāka lūties Dievu.

– Dievs! Kāpec Tu man devi tādu ceļu? Kāpēc man jāstiepj tik smaga nasta? – cilvēks raudāja. Un izdzirdēja Balsi, kas teica:

– Tā vietā, lai apietu akmeņus, – tu sāki tos lasīt. Pirmais akmens bija Skolotājs. Pārējos tu izvēlējies paņemt pats… Pat tad, ja tev būtu izdevies attīrīt visu ceļu, tur, beigās tu saprastu, ka ceļš ir beidzies…

Kāds tas bijis?
Izmet visus savus akmeņus-aizvainojumus, akmeņus-sāpes, akmeņus-vilšanās… Akmeņi būs vienmēr, vienkārši apej tos un paskaties debesīs un tavs ceļš būs prieka un laimes apmirdzēts.
Avots: vkontakte, Irina Kozlova
Tulkoja: Ginta FS

 

Paklāj zem kājām tepiķīti

majigums

…Ja krāt, tad uzreiz miljonu. Vai trīs. Vai 50 000 dolārus vai eiro. Ja taisīt rīta rosmi – tad uzreiz apļa treniņu, 300 atspiešanās, divas stundas, vai skriet, bet skriet pa ledu ir bīstami, labāk pa piekrasti, bet tad jābrauc dzīvot uz pilsētu pie jūras. Ja uzkopt māju – tad uzreiz ģenerāltīrīšanu, lai viss spīd un laistās, bez uzkopšanas servisa un vēl logi. Ja no rīta pieceļoties ir auksti, ārā ir ziema un mājās ir nemīlīgi, un pat tā, ka dzīvot negribās, tad jāuztaisa remonts un jāieklāj siltās grīdas.

Pēc maniem novērojumiem, rotaļīgais ikviena uzdevuma globalizācijas process apgriež ar kājām gaisā visas mūsu nodomātās pārmaiņas. Ne idejas, ne vēlmes, bet pārmaiņas.

Ir daži absolūti vienkārši noteikumi tam, lai cilvēks būtu laimīgs. Es tos atklāju pēc pārbraukšanas siltākā klimatā.

– valstīs, kur ir zemi dabas resursi (aukstums, ilga ziema, sliktas ražas) lai katru dienu dzīvotu, ir nepieciešams daudz vairāk spēka un enerģijas resursu; pieļauju, ka šeit dzīvot var tikai cilvēki ar dabas dotiem lieliem iekšējās enerģijas resursiem un augstu izturību. Sezona vienmēr ir lielāka par cilvēku un tāpēc vajadzētu iemācīties to ar cieņu un veselo saprātu pieņemt;

– vidusjūras diēta mūsu ziemām neder; to, kā mēs ēdam veselīgā variantā diktē klimats, nevis instagrams;

– kad tu strādā ar naudas tēmu, pēc speciālajiem treniņiem izrādās, ka tieši tagad cilvēkam sakrāt iespējams nevis 3 miljonus, bet, teiksim, 3 000 vai 13 000 rubļus; un tikai pēc šīs galīgi ne varonīgās atzīšanās pašam sev, paliek vieglāk elpot un tu beidzot pirmo reizi dzīvē sāc kaut ko krāt;

– kad tu globalizē jebkuru uzdevumu, paaugstinās trauksmes līmenis, tu vai nu paliec stīvs, vai tevi pārņem drebuļi. “Antitrauksmes” vebināra dalībnieki atzinās, ka brīdī, kad viņi kaut ko uzsāka ar 1 vai 3 reizēm, nodomāto 20–50 vietā – lai kas tas arī būtu, – viņi beidzot iztika bez trauksmes un stinguma;

– visas pārmaiņas sākas ar pašnovērošanu. Šis mazais solis sagādā vilšanos visiem varoņiem – tas ir tas graudiņš, no kura izaug laimīgas laulības pēc ilgiem vientulības gadiem; īstu draugu loks deklarēto draugu vietā; iemīļotais darbs un pietiekošs naudas daudzums; pavisam cita attieksme pret savu ķermeni un veselību;

– dzīvot savu dzīvi nemaz nav tik viegli, un nav nekādu gatavu shēmu;

– vilšanos sevī pārdzīvo visi; var šajā vilšanās procesā smagi elst, skumt, dusmoties uz sevi, lamāt sevi, izdarīt secinājumus, īdēt, zāģēt sevi. Tomēr labāk nenonākt līdz pašpazemošanai un sevis sodīšanai, tas ir gluži lieki un liek mums justies nevis vienkārši nelaimīgiem, bet pat saindējušamies.

– atcerieties, ka mūsos nav nekādas vainas, tāds ir bijis laiks, un vēsture, daudzi no mums auguši kā varoņi, laikos, kad varonības trūkums tika uzskatīts par ko nievājamu; taču dzīvot savu ikdienas dzīvi, darot savus maziņos darbiņus, ir pati cienījamākā nodarbe, kuru vispār zinu;

– mūsu dzīves ātrums, risināmo uzdevumu daudzums, plāni var un tiem jābūt dažādiem dažādos dzīves ceļa posmos; taču ātrumam un apjomam ir jābūt paceļamam, ne tādam, ka ar to nav iespējams tikt galā, bet normālam. Ir ļoti maz dzīves posmu, kuros ir nepieciešams paaugstināt visus šos parametrus;

– dzīvot normālu dzīvi, ekonomējot spēkus un izturoties pret sevi ar mīļumu un cieņu, nenozīmē būt sliktam vai nelaimīgam, vai mietpilsonim, vai nespējīgam saprast Kandinski, vai klausīties Mocartu; būt labās attiecības ar savu ķermeni un izgulēties, nenozīmē būt negarīgam.

– atbilde uz jautājumu “kā pārstāt mocīties un sākt dzīvot” neatrodas līmenī “kļūšu cits cilvēks un tad gan”, bet gan pietiekami labu brokastu, siltas dūnu jakas ziemā līmenī;

Postpadomju cilvēks mūžīgi cenšas nolaizīt krēmu no Maslova piramīdas virsotnes, taču piramīdai ir ne tikai virsotne, tā visa IR;

– ja jums ir auksti, drēgni, nemīlīgi no rītiem un negribas dzīvot, neuzlieciet sev nepaceļamus uzdevumus “kad beidzot beigsies šī briesmīgā dzīve un sāksies cita, labāka”, bet paklājiet zem kājām tepiķīti un uz krēsla nolieciet siltu, biezu halātu; un vēl ļoti labi ir, ja vakarā ir sagatavota silta tēja termosā”.
Jūlija Rubļova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums: Ginta Filia Solis

 

Priekā ir daudz vairāk jēgas nekā tu domā

prieks Niki bon

Tev nav jāgaida, lai tavā dzīvē ienāktu kaut kas, kam “ir jēga” un, lai tu beidzot sāktu gūt baudu no savas nodarbošanās. Priekā ir daudz vairāk jēgas, kā tu vari iedomāties. “Vēlmes sākt dzīvot” sindroms ir viens no pašiem izplatītākajiem bezapziņas stāvokļa maldiem.

Visticamākais, ka apziņas paplašināšanās un pozitīvas parmaiņas tavā dzīvē notiks tikai tad, ja tu spēsi gūt baudu no tā, ko JAU DARI, nevis gaidi kaut kādas pārmaiņas, lai sāktu dzīvot.

Neprasi savam prātam atļauju priecāties par to, ar ko tu nodarbojies. Viss, ko tu saņemsi kā atbildi, būs tonnām spriedelējumu par to, ka tu nevari par to priecāties. “Ne tagad”, – teiks tev prāts.
“Vai tad tu neredzi, ka es esmu aizņemts? Man nav laika. Varbūt rītdien tu varēsi sākt baudīt…”
Tas “rītdien” nekad nepienāks, kamēr tu nesāksi gūt baudu no tā, ko šobrīd dari.
© Ekharts Tolle
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Niki Bon
Tulkojums © Ginta Filia Solis