Sievietes varenība

sievietes enerģija12

Pieņem sevi!

Paskaties uz sevi, kā Sievieti, kuru Dievs bezgalīgi mīl, kā pašu dārgāko, ko radījis. Kuru viņš pieņem jebkādu, ikvienā stavoklī, ar jebkurām rakstura īpašībām, un tik un tā neprātīgi mīl tevi tādu, kāda esi. Un viņa daļiņa dzīvo tevī, jo tevī ir absolūtā mīlestība pret sevi un pieņemšana.

Tu esi tas dimants, kuru Dievs slīpē katru tavas esības brīdi.

Paskaties uz sevi kā Sievieti, kuru šai dzīvei svētījušas Debesis, kura tiek pastāvīgi svētīta un nes sevī šo svētību un svētī citus.

Paskaties uz sevi, kā uz Sievieti, kura caur daudz ko ir izgājusi, daudz ko sasniegusi, kura ik reizi ir izdarījusi vienīgo pareizo izvēli no visām, kura meklējusi laimi un meklējusi to ne tikai sev, bet arī daudziem citiem.

Paskaties, cik viņas dzīvē ir sasniegumu! Cik daudz viņa mācījusies, cik daudz viņā ir brīnišķīgu īpašību, kas pelnījusas apbrīnu. Paskaties, cik skaisti un tīri ir viņas sapņi. Paskaties, cik daudz laba viņa izdarījusi citiem cilvēkiem.

Paskaties, cik daudz viņai spēju, talantu, cik daudz ko viņa prot, cik daudz kas viņai ir interesanti, ko viņa ir sasniegusi, caur ko izgājusi, kā izturējusies pret pasauli un cilvēkiem, cik grāmatas izlasījusi, cik daudz kā interesanta sevī atklājusi, cik daudz skaistu centienu ir viņas Dvēselei.

Tas viss izsauc dziļu cieņu pret Viņu.

Un šī Sieviete esi Tu!
Tā ir tā Sieviete, kuru katru dienu tu redzi spogulī un nenovērtē viņas ciešanas, sapņus, visu, ko viņa vēlas un par ko sapņo. Viņas balss nāk no Mūžības un tā ir pilna dziļas gudrības un vieduma. Ir pienācis laiks dot viņai visu, kas tai vajadzīgs, ko viņa lūdz, ko čukst viņas Dvēsele.

Tu esi tik brīnišķīga, ka ir neiespējami tevi nemīlēt. Tu esi tā Sieviete, kura meklē laimi un kura ir pelnījusi visu skaistāko pasaulē. Tā, kuras Dvēsele trīs, bet viņa uzticēšanās un cerību pilna dodas uz priekšu, jo noteikti zin, ko tieši vēlas un kas viņai pieder no dzimšanas, jo tas ir tas, ko vēlas viņas Dvēsele. Bet Dvēsele vienmēr zin patiesību, un tā zin, ka ik brīdi viņas dzīvē var ienākt kaut kas tāds, ko viņa tik ilgu laiku ir centusies noslēpt pati no sevis.

Tev ir VISS, kas vajadzīgs, lai kļūtu par varenāko šo laiku Sievieti un saņemtu šajā dzīvē visu, ko vien vēlies, ja vien vēlies!

Paskaties uz sevi kā uz Sievieti, kura iemieso sevī Mēness fantāziju. Kura nes sevī pili ar dārgumiem un pārvērš zvaigžņu putekļus veselās galaktikās. Kuras ieelpā dzīvo Gars un kuras Sirdī ir vieta visam dzīvajam.

Viņa ir lielā Māte, svēto noslēpumu glabātāja, pat viņas klusēšana atver Mūžības vārtus. Un, kad viņa čukst rītausmai, viņas vārdi, tinoties zeltītos ētera dzīparos, pārvēršas mākoņos un izdzenā negaisu. Viņas valoda sasniedz Sauli.

Viņa ar sirdstrīsām sagaida katru ceļinieku un, kad vinš pieskaras viņai, tad izkūst viņā un vairs nezin, kur beidzas Viņa un sākas Viņš…
Par maz ir teikts, ka Tu nēsā sevī Dieva Brīnumu, tu turpini caur sevi lielo Sievisķību to palielinot un izrotājot…
Ja vien varētu uzzīmēt Tavu Dvēseli – kā tu to attēlotu? Lūk, tā arī ir dziļākā mīlestība pret sevi, kura tevī dzīvo. Pat domu par to, kā uzzīmēt savu Dvēseli, tu uztver  kā kaut ko svētu – maigi un mīloši.

Paskaties acīs savai Dvēselei un tu ieraudzīsi, ka skaties acīs Dievam!

Autors: Inna Makarenko
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

12 lietas, ko vecmāmiņa Zelda pastāstīja pirms savas nāves

vecmamina zelda

Kad 90 gadu vecumā vecmāmiņa Zelda nomira, viņa savai mazmeitai atstāja kastīti ar dažādām lietiņām. Viņa saprata, ka mazmeita tās novērtēs, kad izaugs. Šajā kastītē atradās arī grāmatiņa ādas vākos „Iedvesmas Žurnāls”, kurā viņa bija pierakstījusi savas idejas, domas, citātus, dziesmu vārdus, kas bija viņu aizkustinājuši.
Un šeit 12 domas un idejas, kas mazmeitai šķita īpaši svarīgas.

Ieelpo nākotni, izelpo pagātni.

Nav svarīgi, kur Tu esi un caur ko Tev būs jāiziet. Vienmēr tici, ka tuneļa galā ir gaisma. Nekad neko negaidi, neceri un nepieprasi. Vienkārši dari, ko vari izdarīt un pārējais būs kā būs. Tāpēc, ka, kā tikko Tu izdarīsi to, ko vari izdarīt, notiks tas, kam jānotiek vai arī, Tu ieraudzīsi nākamo soli, kas Tev jāsper.

Dzīve var būt daudz vienkāršāka.

Vienkārši koncentrējies uz kādu vienu lietu, kas Tev svarīga. Tev nav jādara viss uzreiz un viss tūliņ un tagad. Elpo, dzīvo un dari to, kas Tev tieši priekšā. To, ko Tu ieliksi Dzīvē, Dzīve pēc brīža Tev atdos.

Lai citi pieņem Tevi tādu, kāds Tu esi vai arī nepieņem vispār.

Runā patiesību pat tad, ja Tava balss dreb. Esot Tu pats, tāds, kāds esi, Tu ienesīsi skaistumu tur, kur tas nekad nav bijis. Ej savu ceļu pārliecināti un negaidi no citiem sapratni un atbalstu, īpaši tad, ja tie nesaprot, uz kurieni Tu ej!

Tu neesi tas cilvēks, kas biji agrāk un tas ir normāli.

Tu esi izgājis caur daudziem kāpumiem un kritumiem, lai kļūtu tas, kas esi šodien. Pagājušajos gados bijuši daudzi notikumi, kas izmainījuši Tavus uzskatus, pasnieguši lieliskas dzīves mācībstundas un likuši Tev kļūt stiprākam garā. Laiks iet un nekas nestāv uz vietas, taču daudzi cilvēki vienalga Tev teiks, ka esi izmainījies. Atbildi viņiem: „Protams, esmu izmainījies. Tā vienmēr dzīvē notiek. Taču es vienalga esmu tas pats cilvēks, tikai nedaudz spēcīgāks, kā biju agrāk!”

Viss, kas ar mums notiek, palīdz mums augt, pat tad, ja grūti to šobrīd saprast.

Tas, kas notiek Tavā dzīvē, vienmēr Tevi virzīs, izmainīs, pilnveidos. Tāpēc, lai ko arī Tu nedarītu – nekad nepārstāj ticēt! Pats tievākais diedziņš pārvērtīsies par stiprāko virvi. Ļauj ticībai kļūt par tavu enkuru, notici, ka Tavam stāstam vēl nav pienākušas beigas un bēgumu nomainīs paisums, kas rezultātā Tevi aiznesīs skaistajā krastā.

Necenties kļūt bagāts, centies kļūt laimīgs.

Kad Tu kļūsi vecāks, Tu redzēsi lietu vērtību, ne cenu. Gala rezultātā Tu sapratīsi, ka labākās dienas bija tās, kad Tu smaidīji bez kāda īpaša – ekstraordināra iemesla. Novērtē mirkļus un esi pateicīgs par tiem, nemeklējot neko vairāk!
Tā arī ir patiesas Laimes būtība.

Esi izlēmīgs un dzīvespriecīgs.

Saproti to, ka lielāko daļu Tavu ciešanu un neveiksmju izraisa ne apstākļi, bet gan Tava attieksme pret tiem. Uzsmaidi tiem, kas skauž un cenšas Tev kaitēt. Parādi viņiem, ka to, kas viņiem dzīvē trūkst, viņi nekad nevarēs no Tevis piesavināties.

Esi uzmanīgs pret tiem, kas Tev dārgi un mīļi.

Gadās, ka Tavs mīļotais cilvēks saka: „Ar mani viss ir kārtībā.” Tad vajag ieskatīties viņam acīs, stipri apskaut un teikt: „Es zinu, ka tā nav. Kā es varu palīdzēt?” Un nevajag kreņķēties, ja Tev šķiet, ka daži cilvēki par Tevi atceras tikai tad, kad esi tiem vajadzīgs. Atrodi prieku tajā, ka citiem cilvēkiem Tu esi kā maza bākas gaismiņa, uz kuru tie iet tad, kad dzīvē ieskauj tumsa.

Dažkārt Tev ir jāatlaiž cilvēks, lai tas varētu izaugt.

Tāpēc, ka pats galvenais viņa dzīvē nav tas, ko tu dari viņa labā, bet tas, ko esi iemācījis viņam darīt viņa paša labā, lai kļūtu veiksmīgs un laimīgs.

Dažkārt, lai sasniegtu rezultātu, Tev jāatstumj cilvēki, ar kuriem ir atšķirīgas intereses.

Tas palīdzēs Tev atbrīvot vietu tiem, kuri atbalsta Tevi Tevis paša redzējumā. Tas notiek spontāni Tavā izaugsmes procesa laikā. Kad esi sapratis, kas Tu esi, Tu saproti arī to, ka ne visi cilvēki, kurus agrāk Tu pazini, ar kuriem draudzējies, skatās uz lietām tāpat kā Tu. Tā Tu vari saglabāt skaistas atmiņas par kopā pavadīto laiku un turpināt savu kustību uz priekšu.

Labāk atskatīties un teikt: „Es nevaru noticēt, ka es to izdarīju”, nekā teikt: „Man žēl, ka es to neizdarīju”.

Jebkurā gadījumā, cilvēki Tevi apspriedīs un vērtēs. Tāpēc nevajag dzīvot lai atstātu iespaidu uz citiem – dzīvo lai atstātu iespaidu uz sevi! Mīli sevi tik, lai citu dēļ nebūtu jāpazemina sevi.

Ja Tu gaidi laimīgas beigas, bet neredzi tās, iespējams, pienācis laiks jaunam Sākumam?

Paskaties uz sevi no malas un pieņem faktu, ka arī Tev ir tiesības laiku pa laikam kļūdīties. Tikai tā Tu vari mācīties. Stipri ir tie cilvēki, kuri ar patiesu prieku smejas par problēmām, jo izcīnījuši smagu cīņu. Viņi smejas tāpēc, ka nekas viņus nenovilks lejā, viņi turpinās sevu ceļu uz jaunu sākumu.

Esi laimīgs!

Avots: http://fit4brain.com
Tulkoja: Ginta FS

Kā iemācīties sevi mīlēt?

milestiba es10

10 veidi, kā iemācīties sevi mīlēt no Luīzes Heijas

Agrā bērnībā bērns iepazīst pasauli, orientējoties pēc vecāku uzvedības modeļa. Luīza Heija uzskata, ka, ja bērns audzis ar vecākiem, kuri ir cietuši, arī viņu dzīvē pavadīs vainas apziņa, arī viņš uz dzīvi skatīsies negatīvi.
Cilvēkam pieaugot, atgriežas vēlēšanās veidot ap sevi savas bērnības emocionālo vidi. Par šo tēmu var strīdēties, var teikt – pareizi, nepareizi, taču fakts paliek fakts – sajūta “kā mājās” pavada mūs visu dzīvi.
Tāpēc bieži vien attiecības atdzimst līdzīgas, kādas tās bija tēvam ar māti.
Šajā sakarībā Luīzei Heijai ir viedoklis, ka ikviena cilvēka attieksmi pret sevi nosaka viņa vecāku attieksme pret viņu bērnībā. Bieži vien, jau pieauguši, mēs sevi strostējam tāpat kā bērnībā to darīja mūsu vecāki un arī mūsu domu gaita bieži vien neatšķiras no tās, kāda tā bija mūsu vecākiem.

Taču ir labā ziņa – to visu mēs varam mainīt!
Jo vairāk cilvēks domās ar mīlestību par labām lietām, dzīve mainīsies un dzīvot kļūs arvien skaistāk un priecīgāk. Tāpēc šeit apskatīsim 10 veidus, kā sākt sevi iemīlēt.

Jums noteikti sanāks!!!!

1. Pārstāj sevi kritizēt.

Neuzskati sevi par sliktu. No tā rodas tikai un vienīgi grūtības. Jūtoties “nepietiekami labam” mēs attaisnojam savu pazemojošo stāvokli un saglabājam to. Tā mēs audzinam sevī sāpes un slimības.
Pārstāj vienreiz par visām reizēm sevi kritizēt.
Tam nav nekādas vajadzības!

2. Pārstāj sevi iebiedēt.

Daudzi cilvēki sevi vienkārši terorizē – ar drūmām domām, iedomājoties situācijas, kas ir daudz drūmākas par tām, kas vispār var notikt un notiek. Tādi cilvēki savas mazās problēmas uzpūš līdz ziloņa izmēram.
Tas taču ir briesmīgi: dzīvot, gaidot pašu briesmīgāko.
Pārstāj sevi terorizēt un biedēt!!!!
Tev tas nav izdevīgi!

3. Ar sevi esi maigs, pacietīgs un iecietīgs.

Kā, jokojot, rakstīja Vorens Arnolds “Dievs, es Tevi lūdzu, dod man pacietību. Un tūliņ!”
Pacietība ir spēcīgs instruments. Lielākā daļa cilvēku cieš no tūlītēju rezultātu gaidām.
Mēs uzvelkamies, stāvot rindās, transporta sastrēgumos. Nepacietība – tā ir nevēlēšanās mācīties.
Mēs vēlamies saņemt zināšanas, nevis apgūstot vielu, nevis sperot vajadzīgos soļus vēlamā mērķa virzienā, bet gan uzreiz – bez piepūles.
Esi pacietīgs!!!!

4. Iemācies būt labs savai apziņai.

Nesodi sevi par negatīvām domām. Nevaino sevi par to slikto, kas bijis dzīvē. No tā smelies tikai mācības, jo pateicoties tam, kas bijis, Tu vari šodien ko jaunu un labu sev iemācīties. Būt labam sev, nozīmē atteikties no apvainojumiem sev, no vainas apziņas un sāpēm.
Nevaino sevi!!!!!

5. Iemācies sevi slavēt.

Kritika dedzina dvēseli, uzslavas atgriež to no pelniem. Lai ko Tu darītu, uzslavē sevi – vienmēr.
Atkārto sev to, ka Tu esi lielisks. Ja Tu pats to iemācīsies, izrādīsies, ka arī citiem ir kas labs, ko Tev teikt!!!
Paslavē sevi!!!!

6. Iemācies vērsties pēc palīdzības pie draugiem.

Lūgums palīdzēt – nav vājuma, bet gan spēka izpausme. Lielākā daļa no mums ir raduši paļauties vienīgi uz sevi un ne par ko nelūdz palīdzību, jo šķiet, ka tas ir slikti. Un tomēr, pamēģini izdarīt to, tā vietā, lai visu darītu viens pats un dusmotos uz sevi par to, ka nekas nesanāk.
Vērsies pēc palīdzības, jo cilvēkiem patīk palīdzēt!
Tā būs labi gan Tev gan viņiem!

7. Mīli savas negatīvās īpašības.

Mums visiem ir gadījies izdarīt nepareizo izvēli. Nav cilvēka, kurš nebūtu kļūdījies. Taču, ja mēs regulāri sevi par to sodīsim, izstrādāsies ļauns stereotips. Ļoti vērtīgs līdzeklis, lai tas nenotiktu, ir HUMORS. Tas palīdz atslābināties un sajust atvieglojumu stresa situācijās. Vairāk skaties komēdijas. Ja cilvēks spēs uz savu dzīvi paskatīties kā uz filmu ar ziepju operas, komēdijas un drāmas elementiem, tātad viņš nav bezcerīgs gadījums un turpmāk viņam viss būs kārtībā.

8. Seko savam ķermenim, rūpējies par to.

Seko tam, ar ko Tu baro savu ķermeni. Mēs esam kļuvuši par konservētas barības faniem, sekojam diētām, ļaujam savus ēšanas paradumus noteikt pārtikas ražotājiem ar savu reklāmu palīdzību. Mums jāmiemācās būt atbildīgiem par to, ko bāžam sev mutē – tādā veidā mēs paužam rūpes par sevi un savu ķermeni.
“Cilvēks ir tas, ko viņš ēd.” (Ludvigs Feierbahs)

9. Strādā ar spoguli.

No rīta pieej pie spoguļa, pasmaidi attēlam tajā un saki: “Es mīlu Tevi, Tu esi pati skaistākā un pievilcīgākā”.
Nodzīvo šo dienu labā garastāvoklī un mīlestībā pret sevi un saviem tuvajiem. Un Tu redzēsi, cik drīz izmainīsies visa Tava dzīve. Piemeklē sev vingrojumu kompleksu, kas Tev patiks un derēs, kuru pildot Tu gūsi prieku un baudu.
Un seko pārmaiņām sevī!

10. Mīli sevi šeit un tagad un negaidi brīdi, kad kļūsi ideāls.

Iemācījies mīlēt sevi, Tu iemācīsies mīlēt un pieņemt arī citus cilvēkus.
Tu neesi nācis šeit, lai izpatiktu kādam vai darītu to, ko vēlas citi.
Tavs mērķis un misija – pašrealizācija, pašizpausme un mīlestības izpausme dziļākajā tās līmenī.
Mīli sevi – tūlīt, šeit un tagad!
Lai Tev veicas sevis iemīlēšanā!

Avots: http://top.thepo.st/
Tulkoja: Ginta FS

Tev ir tikai viena karma: pieņemt sevi

karma

“Tajā brīdī, kad cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, nevērtējot un nesalīdzinot ar citiem, pazūd gan pārākuma, gan pazemojuma sajūta. Izzūd spriedze un cenšanās būt par kādu citu, aiziet visi stresi un depresijas, kas radušies sevis nepieņemšanas dēļ.
Ošo

Mēs tik ļoti cenšamies mainīt sevi, lai pietuvotos vispārpieņemtajiem skaistuma un veiksmes standartiem, ka nepievēršam uzmanību sev – patiesajiem un īstajiem. Pat tad, ja izdodas notievēt, uzbaroties, iegādāties kartējo kāroto mantu, lai atbilstu noteiktam statusam sabiedrībā, mēs atskārstam, ka tas nepadara mūs laimīgākus un veiksmīgākus. Gluži otrādi – iekšējais tukšums turpina augt.

Un viss tikai tāpēc, ka mēs stūrgalvīgi nevēlamies redzēt sevi tādus, kādi mēs esam patiesībā, bez pielabošanas. Galvenais labo pārmaiņu noteikums ir PILNĪGA SEVIS PIEŅEMŠANA. Taču – kā pieņemt to, kas nepatīk?

Kad mēs pārstājam sevi pieņemt?

Katra bērna dzīvē ir situācijas, kad vecāki viņu nesaprot. Mazulim viņa darbības ir loģiskas, tām vienmēr ir mērķis. Piemēram, lai iepazītu sevi, apkartējo pasauli, lai pievērstu sev uzmanību.

Pat mīloši vecāki periodiski zaudē savaldīšanos un sabar savu bērnu. Tādu reakciju bērns uztver kā nemīlestību un nepieņemšanu. Un dažos gadījumos bērns sāk noraidīt kādas savas rakstura īpašības, savas izpausmes. Ko tad vēl runāt par cilvēkiem, kuri uzauguši bez vecaku mīlestības un gādības…

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā eksistē polaritāte – “balts – melns”. Kur viss tiek mērīts ar atzīmju palīdzību “labi – slikti”, kur tiek pievērtas acis uz individualitātes izpausmēm, personīgā viedokļa esamību. Un tas, kas iziet ārpus vispārpieņemtā rāmjiem, tiek atstumts.

Pat tad, ja jūsu ģimenē stingri neseko vispārpieņemtajām dogmām, tad sabiedrība – skola un vienaudži varēja ietekmēt jūsu sevis pieņemšanu.

Kā izpaužas sevis nepieņemšana?

Sevis nepieņemšana izpaužas kā sevis nepieņemšana kopumā, vai arī atsevišķu savu ķermeņa daļu,  rakstura īpašību vai personības īpašību nepieņemšana. Dažkart mēs esam parāk kritiski pret sevi, piekasamies katram sīkumam, domājot par to, ka citi ir labāki. Taču mēs jau neredzam, kas patiesībā notiek citu cilvēku dvēselēs un neievērojam citu cilvēku trūkumus, jo uzskatām, ka viņi ir labāki.

Taču tāpat daudzas mūsu labākās īpašības nav redzamas apkartējiem. Sākumā mēs kritizējam sevi par neideālo ārieni, raksturu, kļūdām. Kad tādu kļūdu kļūst arvien vairāk, mēs tās izslēdzam no savas apziņas. Un savu neapmierinātību pārnesam uz citiem.

Paškritika pāraug citu cilvēku nosodīšanā. Mēs nodarbojamies ar trūkumu meklēšanu citos cilvēkos. Jūtamies nikni, dusmīgi, aizkaitināti, skaudīgi un neapmierināti ar dzīvi.

Kāpēc pieņemt sevi ir tik grūti?

Pieņemt sevi ir daudz grūtāk kā pieņemt citus, jo ar sevi mēs esam katru savas dzīves mirkli. Mēs esam pierasti sev. Un sevi mēs zinām labāk kā citus. Mēs zinām, ko domājām, ko darījām, kā jutāmies.

Cilvēki, kuri sevi nenovērtē, nenovērtē savu viedokli, mūžīgi dzīvo, atskatoties pagātnē un uz apkārtējiem. Pajautājiet sev, kāpēc jums tik svarīgs ir citu viedoklis? Kāpēc jūs sev neuzticaties? Ko tādu jūs esat savā dzīvē izdarījuši, ka tagad savās acīs jūsu vērtība ir kritusies?

Ar ko sākas sevis pieņemšana?

Tā sākas ar sava ķermeņa pieņemšanu. Vairums cilvēku, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu, identificē sevi ar ķermeni. Un tas ir saprotams. Ķermenis ir fizisks objekts, to var aptaustīt, ieraudzīt. Un ar ķermeni ir vieglāk sevi identificēt. Jo vairāk tāpēc, ka esam auguši ar šo izpratni. Tāpēc pirmais, kas sevī jāpieņem, ir ķermenis.

Cik bieži jūs par savu ķermeni rūpējaties apzināti, ar mīlestību? Pastāvīgi? Ja tā, tad es jūs apsveicu! Šis etaps jums jau ir iziets. Un kā būt tiem, kuri nespēj pieņemt savu ķermeni?

Var censties ēst pareizu un veselīgu ēdienu, nodarboties ar sportu, regulāri iziet veselības pārbaudes, taču, ja tas tiek darīts ne mīlestībā un rūpēs par pašu procesu, bet tikai tāpēc, lai atbilstu atkal kādiem sabiedrībā valdošajiem standartiem, tad tā nav mīlestība pret savu ķermeni.

Iemācieties klausīties savā ķermenī, atpazīt tā signālus.

Pats efektīvākais ceļš sava ķermeņa un sevis pieņemšanā ir PATEICĪBAS. Pateicība par to, kas jums ir, par to, kas palīdz jums  realizēt jūsu vajadzības un vēlmes.

Kad ķermenis signalizē ar sāpēm – nenosoidiet to, bet pieņemiet šo zīmi un centieties saprast, ko tas jums saka.

Ar to arī sākas sevis pieņemšana. Soli pa solim!

Autors: Natālija Prokofjeva
Avots: http://www.transurfing-real.ru

Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc tas mani kaitina?

spogulis333

Mūsdienās cilvēki ļoti bieži izjūt stresu un aizkaitinājuma sajūtu. Daudziem šķiet, ka to iemesls ir slikts raksturs. Savukārt speciālisti paziņo, ka iemeslu tam ir ļoti daudz.

1. Gudri ļaudis runā, ka citos cilvēkos mūs kaitina tas, kas raksturīgs mums pašiem.
Precīzāk sakot, tas, ko mēs sevī nevēlamies ieraudzīt un atzīt.

Tās rakstura īpašības, kuras mūsos nav, mēs citos vienkārši neievērojam vai izturamies pret tām vienaldzīgi.

2. Cilvēki neattaisno mūsu cerības. 
Jo tuvāks mums cilvēks, jo vairāk mēs viņu uzskatām par “savējo”, jo vairāk no viņa mēs gaidām un pieprasām. Taču viņam ir savi mērķi un savas vēlmes, un viņam nav jācenšas padarīt mūs laimīgus. Viņš, pat gribēdams, nevar to izdarīt.

3. Mūs bieži kaitina citu cilvēku panākumi.
Tas notiek tāpēc, ka mēs salīdzinām savas vājās puses ar citu cilvēku stiprajām. To mums iemācīja vecāki, skolotāji, visa sabiedrība, kurā dzīvojam un kurā tiek kultivēta sacensība, kas ir neiecietīga pret kļūdām, kam vienaldzīga ir individualitāte un cilvēku personīgās vajadzības un noslieces.

4. Mēs esam ieslīguši materialitātē. 
Par vērtīgām mēs uzskatām materiālās lietas, par kurām maksājam naudu (kuru tik sūri un grūti nopelnām), un absolūti nenovērtējam patiesās vērtības – cilvēciskās attiecības, un to, kas mums ir dabas dots – bez maksas. Mēs mīlam lietas un izmantojam cilvēkus.

Lielos vilcienos, mēs pret cilvēkiem izturamies kā pret lietām.

5. Mēs nedzīvojam tagadnē, bet šaustām sevi par pagātnē pieļautajām kļūdām un uztraucamies par nākotni.

Cik bieži tā vietā, lai baudītu mirkli, kas notiek tagad, dāvāt un pieņemt mīlestību, cieņu, atzinību, mēs visu bojājam ar savām atmiņām par mūsu negatīvo reakciju uz kāda cilvēka rīcību pagātnē, vai bailēm par nākotni, par to, ka mums šo mīlestību un cieņu neizdosies saglabāt.

6. Tāda ir mūsu pašu radītā sabiedrība.

Un, lai to izmainītu, ir jāsāk ar sevi Tas nozīmē, ka par sabiedrību atbildīgi esam mēs katrs atsevišķi un visi kopā. Protams, jūs teiksiet: ko gan var izdarīt viens cilvēks? Personīgi es vienmēr uzdodu sev tādu jautājumu: “Ja ne es, tad kurš?”.

ATBILDĪBA – ir vēl viens brīvības nosaukums.

Kas tad no tā sanāk?

1. Sevis nemīlēšana un nepieņemšana rada apkārtējo nemīlēšanu un nepieņemšanu, jo pasaule mums apkārt ir tikai mūsu iekšējās pasaules atspoguļojums.

2. Negatīvās emocijas (kas arī ir pati dzīve) izkrāso mūsu realitāti atbilstošos toņos.

Mēs paši pievelkam tā saucamo “melno svītru”.

3. Ļaujot sev justies aizkaitinātam, mēs atdoidam savu spēku. Tas nozīmē, ka mēs paziņojam Visumam, ka šie cilvēki var ietekmēt mūsu dzīvi. Un Visums, protams, atbild vienmēr vienu un to pašu: “Klausos, tiks izpildīts!” (Filma “The Secret”)

Ko ar to iesākt?

1. Vienmēr atcerēties, kamēr sajutīsim to ar visu savu būtību, ka mēs esam viens, ka mēs esam vienoti. Ka nevar uzvarēt uz citu rēķina, bet var – visi kopā (Filma “Moiseja kods”).

Ka ikviena Dvēsele ir nākusi šai pasaulē, lai pildītu savus uzdevumus, un neviens jums neko nav parādā.

2. Pieņemt sevi pilnībā, iemīlēt, pārstāt salīdzināt ar citiem. Pieņemt gan savas stiprās puses, gan trūkumus, jo “katrā, pat tumšākajā Dvēseles nostūrī var būt paslēpti dārgumi” (Filma “Moiseja kods”).

Un tad, kad mēs pieņemsim un iemīlēsim sevi, mēs automātiski pieņemsim arī citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir.

3. Uzņemties atbildību par visiem cilvēkiem, kurus esam pievilkuši savā dzīvē. Katrs mūsu satiktais cilvēks parāda mums mūs pašus.

Cilvēki ir tikai mūsu attiecību ar pasauli spoguļi.

4. Mēs vienmēr paši varam izvēlēties, kā reaģēt uz otra cilvēka uzvedību. Mēs varam nereaģēt automātiski, reflektori (apvainoties vai priecāties par uzslavu), bet paši izvēlēties radīt savas sajūtas, būt kreatīviem šajā jautājumā (Dīpaks Čopra “Septiņi Garīgās Veiksmes likumi”)

Avots: http://psifactor.info
Tulkoja: Ginta FS

Pieņemt sevi …

ezis

Reiz kādā lielā mežā dzīvoja pavisam parasts Ezītis – ne labs, ne slikts. Kā parasti – kādam labs, kādam – slikts.
Taču pats viņš sapņoja būt par dzeloņcūku, jo uzskatīja, ka dzeloņcūka – tas ir “kruti”. Tai lielāks purns un garākas adatas.

Lai līdzinātos dzeloņcūkai, Ezītis sagādāja egļu zariņus un izveidoja garas adatas, kuras sasprauda savā kažokā un, sataisījis ļoti nopietnu purniņu, staigāja pa mežu. Galvenais viņa gājiens bija uz upi, kuras pilieniem viņš stāstīja, cik lieliski būt dzeloņcūkai.

Viņš piegāja pie upes, lūkojās savā atspulgā un, redzot tajā dzeloņcūku, bija bezgalīgi laimīgs. Grozījās, izrādījās, teikdams: – “Skatieties, piles, kādas man skaistas adatas!” Un atbildē vienmēr dzirdēja “ahh…”.

Un, lūk, kādā dīvainā rītā bija nolijis lietus. Ezītis, kā parasti uzvilka savas adatas un devās pie upes. Ejot cauri biezajai, slapjajai zālei viņs nonāca pie upes, sāka spoguļoties un pēkšņi!!!!! Vienā ūdens pilē ieraudzīja atspulgu – EZIS. Pačamdīja savu muguru – adatas it kā atradās turpat, bet atspoguļojās EZIS.

Viņš samulsa un jautāja Pilei – “Vai Tu redzi, ka esmu dzeloņcūka?”

– Protams, redzu! – atbildēja Pile.

– Pati īstākā dzeloņcūka, īstākas nemēdz būt! – Pile turpināja.

Ezītis saprata, ka, lai arī viņam pašam patīk šis eža atspulgs, taču negribējās lai Pile arī to redzētu – jo Ezis taču nav nekāda dzeloņcūka. Bet skaista dzeloņcūka ar garām adatām izskatās daudz cienīgāk. Kam gan var patikt Ezis, salīdzinot ar dzeloņcūku.
Tā viņi draudzējās un sarunājās un Ezītis bija laimīgs, ka viņam ir tāds draugs  kā Pile.

Te pēkšņi – vienā dienā, viņš saprata, ka agri vai vēlu Pile viņu ieraudzīs bez garajām adatām. Ieraudzīs tādu – pavisam parastu Ezi. Un tas būs briesmīgi un tā būs drausmīga izgāšanās. Pile noteikti būs ļoti vīlusies un viņu draudzībai būs beigas.

Bēdīgs un vīlies Ezītis devās pie upes. Paskatījās straumē un metās peldus. Un peldēja – tālāk, projām, lai Pile viņu neredzētu, lai Pile nezinātu, ka viņš ir maziņš, nobijies Ezītis.

Tā viņš nekad arī neuzzināja, ka Pile lieliski zināja, ka viņš nav dzeloņcūka, ka viņš ir parasts, mazs Ezītis, ka viņš nemaz arī nav līdzīgs dzeloņcūkai. Ka Pile saulīti atspīdināja Ezītim, cerot, ka kādu dienu viņš noņems savas dzeloņcūkas adatas un atnāks pie upes tāds, kāds viņš ir – īsts.

Un Ezītis peldēja, peldēja, arvien tālāk un tālāk un nesaprata, ka Pilei bija pilnīgi vienalga, ka viņš nav dzeloņcūka, jo viņā tas atspoguļojās tieši tāds, kāds viņs bija patiesībā – mazs, mīļš un skaists Ezītis.

Avots: adme.ru

Tulkoja: Ginta FS

 

Pieņemt sevi

rokas11

Lielākais kārdinājums mūsu dzīvē nav ne panākumi, ne popularitāte, ne arī vara. Tā ir sevis nepieņemšana. Panākumi, popularitāte un vara tiešām var būt lieli kārdinājumi, taču to pievilcība bieži vien izrādās daļa no kāda cita lielāka kārdinājuma – nepieņemt sevi.

Kad piekrītam ticēt tām balsīm, kuras mūs sauc par nevērtīgiem un necienīgiem, panākumi, popularitāte un vara viegli tiek uztverti kā veiksmīgi instrumenti problēmas risināšanai. Bet īstais slazds slēpjas tajā, ka nepieņemam sevi tādus, kādi esam. Nepārstāju brīnīties, cik viegli padodos šim kārdinājumam. Kad mani apvaino vai kritizē, nostumj malā, nodod vai pamet, es saku sev: “Nu re, jau atkal ir skaidrs, ka es neesmu nekas”. Tā vietā, lai objektīvi izvērtētu visus apstākļus vai tiktu galā ar savām vai citu spējām, esmu noskaņots vainot sevi ne tikai tajā, ko esmu izdarījis, bet arī tajā, ka esmu tāds, kāds esmu. Mana tumšā puse čukst: “Esmu nevērtīgs…

Esmu pelnījis vien to, ka mani atgrūž, aizmirst un pamet.”

Jums, iespējams, liksies, ka esat ar lielāku noslieci uz augstprātību, nekā sevis nepieņemšanu. Bet padomājiet, vai tad augstprātība nav sevis nepieņemšanas otra puse? Vai tad augstprātīgs cilvēks neuzceļ sevi uz pjedestāla, lai neviens neredzētu viņu tādu, kāds viņš ir pats savās acīs? Iespējams, beigu beigās augstprātība vienkārši ir vēl viens veids, kā izbēgt no paša mazvērtības sajūtas.

Sevis noliegšana un augstprātība vienādā mērā atrauj mūs no reālās dzīves un padara sarežģītu, praktiski neiespējamu cilvēku mierīgu līdzāspastāvēšanu.

Lieliski zinu, ka zem manas augstprātības slēpjas liela daļa šaubu, tāpat kā aiz sevis nepieņemšanas slēpjas lepnums. Vai piepūšos aiz lepnuma, vai saraujos aiz mazvērtības – es zaudēju kontaktu ar to, kas esmu patiesībā, un izkropļoju savu priekšstatu par realitāti.

Ceru, ka spēsi atpazīt sevī kārdinājumu sevi nepieņemt, lai arī kā tas izpaustos – kā augstprātība vai zems pašnovērtējums. Nereti sevis nepieņemšanu uzskata par nepārliecināta cilvēka neirotisku izpausmi. Bet neirozē caur cilvēka psihi par sevi liek manīt dziļi apslēptā dvēseles tumšā puse – slimīga sajūta, ka tev nav vietas starp citiem cilvēkiem. Sevis nepieņemšana ir garīgās dzīves lielākais ienaidnieks, jo tā ir pretrunā ar no augšas nākošo balsi, kura sauc mūs par “iemīļotajiem”.

Henrijs Nouvens “Iemīļotā dzīve”

Avots: http://www.garavasara.com