Kāpēc tas mani kaitina?

spogulis333

Mūsdienās cilvēki ļoti bieži izjūt stresu un aizkaitinājuma sajūtu. Daudziem šķiet, ka to iemesls ir slikts raksturs. Savukārt speciālisti paziņo, ka iemeslu tam ir ļoti daudz.

1. Gudri ļaudis runā, ka citos cilvēkos mūs kaitina tas, kas raksturīgs mums pašiem.
Precīzāk sakot, tas, ko mēs sevī nevēlamies ieraudzīt un atzīt.

Tās rakstura īpašības, kuras mūsos nav, mēs citos vienkārši neievērojam vai izturamies pret tām vienaldzīgi.

2. Cilvēki neattaisno mūsu cerības. 
Jo tuvāks mums cilvēks, jo vairāk mēs viņu uzskatām par “savējo”, jo vairāk no viņa mēs gaidām un pieprasām. Taču viņam ir savi mērķi un savas vēlmes, un viņam nav jācenšas padarīt mūs laimīgus. Viņš, pat gribēdams, nevar to izdarīt.

3. Mūs bieži kaitina citu cilvēku panākumi.
Tas notiek tāpēc, ka mēs salīdzinām savas vājās puses ar citu cilvēku stiprajām. To mums iemācīja vecāki, skolotāji, visa sabiedrība, kurā dzīvojam un kurā tiek kultivēta sacensība, kas ir neiecietīga pret kļūdām, kam vienaldzīga ir individualitāte un cilvēku personīgās vajadzības un noslieces.

4. Mēs esam ieslīguši materialitātē. 
Par vērtīgām mēs uzskatām materiālās lietas, par kurām maksājam naudu (kuru tik sūri un grūti nopelnām), un absolūti nenovērtējam patiesās vērtības – cilvēciskās attiecības, un to, kas mums ir dabas dots – bez maksas. Mēs mīlam lietas un izmantojam cilvēkus.

Lielos vilcienos, mēs pret cilvēkiem izturamies kā pret lietām.

5. Mēs nedzīvojam tagadnē, bet šaustām sevi par pagātnē pieļautajām kļūdām un uztraucamies par nākotni.

Cik bieži tā vietā, lai baudītu mirkli, kas notiek tagad, dāvāt un pieņemt mīlestību, cieņu, atzinību, mēs visu bojājam ar savām atmiņām par mūsu negatīvo reakciju uz kāda cilvēka rīcību pagātnē, vai bailēm par nākotni, par to, ka mums šo mīlestību un cieņu neizdosies saglabāt.

6. Tāda ir mūsu pašu radītā sabiedrība.

Un, lai to izmainītu, ir jāsāk ar sevi Tas nozīmē, ka par sabiedrību atbildīgi esam mēs katrs atsevišķi un visi kopā. Protams, jūs teiksiet: ko gan var izdarīt viens cilvēks? Personīgi es vienmēr uzdodu sev tādu jautājumu: “Ja ne es, tad kurš?”.

ATBILDĪBA – ir vēl viens brīvības nosaukums.

Kas tad no tā sanāk?

1. Sevis nemīlēšana un nepieņemšana rada apkārtējo nemīlēšanu un nepieņemšanu, jo pasaule mums apkārt ir tikai mūsu iekšējās pasaules atspoguļojums.

2. Negatīvās emocijas (kas arī ir pati dzīve) izkrāso mūsu realitāti atbilstošos toņos.

Mēs paši pievelkam tā saucamo “melno svītru”.

3. Ļaujot sev justies aizkaitinātam, mēs atdoidam savu spēku. Tas nozīmē, ka mēs paziņojam Visumam, ka šie cilvēki var ietekmēt mūsu dzīvi. Un Visums, protams, atbild vienmēr vienu un to pašu: “Klausos, tiks izpildīts!” (Filma “The Secret”)

Ko ar to iesākt?

1. Vienmēr atcerēties, kamēr sajutīsim to ar visu savu būtību, ka mēs esam viens, ka mēs esam vienoti. Ka nevar uzvarēt uz citu rēķina, bet var – visi kopā (Filma “Moiseja kods”).

Ka ikviena Dvēsele ir nākusi šai pasaulē, lai pildītu savus uzdevumus, un neviens jums neko nav parādā.

2. Pieņemt sevi pilnībā, iemīlēt, pārstāt salīdzināt ar citiem. Pieņemt gan savas stiprās puses, gan trūkumus, jo “katrā, pat tumšākajā Dvēseles nostūrī var būt paslēpti dārgumi” (Filma “Moiseja kods”).

Un tad, kad mēs pieņemsim un iemīlēsim sevi, mēs automātiski pieņemsim arī citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir.

3. Uzņemties atbildību par visiem cilvēkiem, kurus esam pievilkuši savā dzīvē. Katrs mūsu satiktais cilvēks parāda mums mūs pašus.

Cilvēki ir tikai mūsu attiecību ar pasauli spoguļi.

4. Mēs vienmēr paši varam izvēlēties, kā reaģēt uz otra cilvēka uzvedību. Mēs varam nereaģēt automātiski, reflektori (apvainoties vai priecāties par uzslavu), bet paši izvēlēties radīt savas sajūtas, būt kreatīviem šajā jautājumā (Dīpaks Čopra “Septiņi Garīgās Veiksmes likumi”)

Avots: http://psifactor.info
Tulkoja: Ginta FS

Pieņemt sevi …

ezis

Reiz kādā lielā mežā dzīvoja pavisam parasts Ezītis – ne labs, ne slikts. Kā parasti – kādam labs, kādam – slikts.
Taču pats viņš sapņoja būt par dzeloņcūku, jo uzskatīja, ka dzeloņcūka – tas ir “kruti”. Tai lielāks purns un garākas adatas.

Lai līdzinātos dzeloņcūkai, Ezītis sagādāja egļu zariņus un izveidoja garas adatas, kuras sasprauda savā kažokā un, sataisījis ļoti nopietnu purniņu, staigāja pa mežu. Galvenais viņa gājiens bija uz upi, kuras pilieniem viņš stāstīja, cik lieliski būt dzeloņcūkai.

Viņš piegāja pie upes, lūkojās savā atspulgā un, redzot tajā dzeloņcūku, bija bezgalīgi laimīgs. Grozījās, izrādījās, teikdams: – “Skatieties, piles, kādas man skaistas adatas!” Un atbildē vienmēr dzirdēja “ahh…”.

Un, lūk, kādā dīvainā rītā bija nolijis lietus. Ezītis, kā parasti uzvilka savas adatas un devās pie upes. Ejot cauri biezajai, slapjajai zālei viņs nonāca pie upes, sāka spoguļoties un pēkšņi!!!!! Vienā ūdens pilē ieraudzīja atspulgu – EZIS. Pačamdīja savu muguru – adatas it kā atradās turpat, bet atspoguļojās EZIS.

Viņš samulsa un jautāja Pilei – “Vai Tu redzi, ka esmu dzeloņcūka?”

– Protams, redzu! – atbildēja Pile.

– Pati īstākā dzeloņcūka, īstākas nemēdz būt! – Pile turpināja.

Ezītis saprata, ka, lai arī viņam pašam patīk šis eža atspulgs, taču negribējās lai Pile arī to redzētu – jo Ezis taču nav nekāda dzeloņcūka. Bet skaista dzeloņcūka ar garām adatām izskatās daudz cienīgāk. Kam gan var patikt Ezis, salīdzinot ar dzeloņcūku.
Tā viņi draudzējās un sarunājās un Ezītis bija laimīgs, ka viņam ir tāds draugs  kā Pile.

Te pēkšņi – vienā dienā, viņš saprata, ka agri vai vēlu Pile viņu ieraudzīs bez garajām adatām. Ieraudzīs tādu – pavisam parastu Ezi. Un tas būs briesmīgi un tā būs drausmīga izgāšanās. Pile noteikti būs ļoti vīlusies un viņu draudzībai būs beigas.

Bēdīgs un vīlies Ezītis devās pie upes. Paskatījās straumē un metās peldus. Un peldēja – tālāk, projām, lai Pile viņu neredzētu, lai Pile nezinātu, ka viņš ir maziņš, nobijies Ezītis.

Tā viņš nekad arī neuzzināja, ka Pile lieliski zināja, ka viņš nav dzeloņcūka, ka viņš ir parasts, mazs Ezītis, ka viņš nemaz arī nav līdzīgs dzeloņcūkai. Ka Pile saulīti atspīdināja Ezītim, cerot, ka kādu dienu viņš noņems savas dzeloņcūkas adatas un atnāks pie upes tāds, kāds viņš ir – īsts.

Un Ezītis peldēja, peldēja, arvien tālāk un tālāk un nesaprata, ka Pilei bija pilnīgi vienalga, ka viņš nav dzeloņcūka, jo viņā tas atspoguļojās tieši tāds, kāds viņs bija patiesībā – mazs, mīļš un skaists Ezītis.

Avots: adme.ru

Tulkoja: Ginta FS

 

Pieņemt sevi

rokas11

Lielākais kārdinājums mūsu dzīvē nav ne panākumi, ne popularitāte, ne arī vara. Tā ir sevis nepieņemšana. Panākumi, popularitāte un vara tiešām var būt lieli kārdinājumi, taču to pievilcība bieži vien izrādās daļa no kāda cita lielāka kārdinājuma – nepieņemt sevi.

Kad piekrītam ticēt tām balsīm, kuras mūs sauc par nevērtīgiem un necienīgiem, panākumi, popularitāte un vara viegli tiek uztverti kā veiksmīgi instrumenti problēmas risināšanai. Bet īstais slazds slēpjas tajā, ka nepieņemam sevi tādus, kādi esam. Nepārstāju brīnīties, cik viegli padodos šim kārdinājumam. Kad mani apvaino vai kritizē, nostumj malā, nodod vai pamet, es saku sev: “Nu re, jau atkal ir skaidrs, ka es neesmu nekas”. Tā vietā, lai objektīvi izvērtētu visus apstākļus vai tiktu galā ar savām vai citu spējām, esmu noskaņots vainot sevi ne tikai tajā, ko esmu izdarījis, bet arī tajā, ka esmu tāds, kāds esmu. Mana tumšā puse čukst: “Esmu nevērtīgs…

Esmu pelnījis vien to, ka mani atgrūž, aizmirst un pamet.”

Jums, iespējams, liksies, ka esat ar lielāku noslieci uz augstprātību, nekā sevis nepieņemšanu. Bet padomājiet, vai tad augstprātība nav sevis nepieņemšanas otra puse? Vai tad augstprātīgs cilvēks neuzceļ sevi uz pjedestāla, lai neviens neredzētu viņu tādu, kāds viņš ir pats savās acīs? Iespējams, beigu beigās augstprātība vienkārši ir vēl viens veids, kā izbēgt no paša mazvērtības sajūtas.

Sevis noliegšana un augstprātība vienādā mērā atrauj mūs no reālās dzīves un padara sarežģītu, praktiski neiespējamu cilvēku mierīgu līdzāspastāvēšanu.

Lieliski zinu, ka zem manas augstprātības slēpjas liela daļa šaubu, tāpat kā aiz sevis nepieņemšanas slēpjas lepnums. Vai piepūšos aiz lepnuma, vai saraujos aiz mazvērtības – es zaudēju kontaktu ar to, kas esmu patiesībā, un izkropļoju savu priekšstatu par realitāti.

Ceru, ka spēsi atpazīt sevī kārdinājumu sevi nepieņemt, lai arī kā tas izpaustos – kā augstprātība vai zems pašnovērtējums. Nereti sevis nepieņemšanu uzskata par nepārliecināta cilvēka neirotisku izpausmi. Bet neirozē caur cilvēka psihi par sevi liek manīt dziļi apslēptā dvēseles tumšā puse – slimīga sajūta, ka tev nav vietas starp citiem cilvēkiem. Sevis nepieņemšana ir garīgās dzīves lielākais ienaidnieks, jo tā ir pretrunā ar no augšas nākošo balsi, kura sauc mūs par “iemīļotajiem”.

Henrijs Nouvens “Iemīļotā dzīve”

Avots: http://www.garavasara.com

Mīlēt sevi – tas ir – KĀ?

meitenite

Dažkārt cilvēkam nemaz nešķiet, ka viņam ir zems pašvērtējums. Viss skaidrs gadījumā, kad cilvēks pieiet pie spoguļa un atklāti neieredz savu atspulgu. Taču gadās, ka zema pašapziņa ir paslēpta, neredzama: sieviete sevi mīl, sava āriene un figūra viņu apmierina, viņa rūpējas par sevi, bet dzīvē notiek kas netverams – haoss, “bardaks”.

Kādi var būt zema pašvērtējuma “simptomi”?

  • dzīvē pastavīgi notiek kādas krīzes un haoss;
  • tu sevi iepin kādās attiecībās, kurās visu laiku nākas kādu glābt;
  • partneris par tevi nerūpējas, nepievērš nekādu uzmanību, ignorē tavus lūgumus un vēlmes;
  • tu nejūties novērtēta, nejūti savu vērtību;
  • ir milzīgas hroniskas finansiālas problēmas,parādi, kredīti;
  • cilvēki tevi izmanto savtīgās interesēs, neko nesniegdami pretī;
  • tu dāļā savu enerģiju un uzmanību pa labi, pa kreisi  un pašai sev nepietiek laika;
  • emocionālā izdegšana, stress, saspringums darbā, nervu spriedze;
  • tu dari darbu, kuru nemīli un kas tev nepatīk un nenes nekādu prieka sajūtu;
  • tu bieži vilies cilvēkos, sastopies ar meliem, vienaldzību un nodevību.

Lai labāk saprastu šo fenomenu, es pastāstīšu, ko tas nozīmē – “Mīlēt sevi.”

  • Tu pilnībā uzņemies atbildību par savām jūtām, domām, darbībām un uzvedību. Ne jau “viņš apvainoja”, bet “es apvainojos”, ne “viņš kritizē”, bet “es pieņemu kritiku”.
  • Tu atzīsti un pieņem savas emocijas un jūtas un paud tās, nenodarot kaitējumu citiem. Tu mīli sevi un pieņem sevi kopā ar mīlestību, naidu, dusmām, sāpēm, aizkaitināmību un bailēm. Cilvēks, kurš mīl sevi, atļauj sev un dod tiesības sev izjust JEBKURAS emocijas un jūtas, pieņem tās savai zināšanai, nenodara pāri citiem cilvēkiem un runā par to atklāti.
  • Tu paļaujies tikai uz savu viedokli un rīkojies pēc saviem ieskatiem. Protams, ir jēga ieklausīties citu cilvēku viedokļos un padomos, taču lēmumu tu pieņem patstāvīgi. Tu pieņem lēmumus, vadoties no savām interesēm, ne – citu cilvēku ietekmē.
  • Tu atļauj sev būt vājai un lūgt palīdzību. Cilvēkiem šķiet, ka jākautrējas lūgt palīdzību, jo tā varētu parādīt savu vājumu. Būt vājai, nozīmē būt ievainojamai. Cilvēks ar zemu pašvērtējumu parasti arī ļoti baidās no tā, ka varētu tikt ievainots.
  • Dzīves krīzes tu uztver kā resursu jaunām iespējām, kā izaugsmes iespēju, ne kā haosu un sodu par kādiem grēkiem.
  • Tu veido un saglabā partnerattiecības, kurās vari sevi izpaust kā personība, ne tādas, kurās jūties vien vajadzīga.
  • Tava pašapziņa ir nelokāma un nav atkarīga no kritikas vai uzslavām no malas.
  • Tu cieni savu ķermeni, savas idejas, savas domas, savas jūtas, vērtības un vēlmes.
  • Tu necenties nopelnīt mīlestību un cieņu, īpaši, ja to nākas darīt, noliedzot savas intereses. Tu necenties būt laba un ērta.

Dažkārt psihologi iesaka atkārtot afirmācijas, piemēram “Es esmu mīlestības cienīga un esmu pelnījusi mīlestību un cieņu”. Pabrīdināšu: smadzenes tādas frāzes uztver burtiski un dara visu, lai nopelnītu mīlestību un cieņu, un kaut ko tā labā dara, kaut kā cenšas, lai mīlestība būtu. “Mīlestības cienīga” nozīmē to, ka mīlestības dotajā mirklī nav un, ka tā ir jānopelna.

Mīlestība pret sevi nozīmē to, ka tā JAU IR. Tā nav jānopelna, jāizcīna – tā jau a priori ir.

Tava dzīve, pat nākšana šajā pasaulē – tas ir mīlestības akts attiecībā pret tevi. Tu esi īpaša, unikāla un otra tada cilvēka pasaulē nav.Un, ja reiz tu dzīvo, tātad esi šai pasaulei vajadzīga. Dievam, Visumam, Liktenim (visam, kam vien tu tici) tieši tāda, tieši ar tadu ķermeni, tieši ar tādām prasmēm un talantiem, ar tādu temperamentu un raksturu.

“Es esmu, es dzīvoju, tātad esmu mīlēta” – lūk sevi mīloša cilveka devīze. 

Autors: psiholoģe Anna Maksimova

Avots: http://www.psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Pieņemt

48

«Katri apstākļi ir dāvana un katrā pieredzē ir apslēpti dārgumi.»
Nīls Donalds Volšs

Cik kvalitatīvi tu nodzīvosi savu dzīvi, kādā noskaņā – pozitīvā vai negatīvā, tas atkarīgs tikai no tevis.

Un ļoti svarīgu lomu tajā spēlē prasme pieņemt jebkurus apstākļus un nepatīkamas situācijas, arī slimīgus stāvokļus un sociālos konfliktus. Lai iemācītos šo prasmi pieņemt, vispirms būtu jāsaprot, ko tas nozīmē.

Kas tas ir PIEŅEMŠANA?

Pieņemšana, tas ir jauns sapratnes līmenis. Sapratnes par to, ka tas viss, kas ar tevi notiek, kaut kāda iemesla dēļ tev ir vajadzīgs. Sapratnes, ka problēma vienmēr nāk no tavas iekšienes uz āru, un izpaužas kā ārējie apstākļi. Tu saņem to, ko translē Pasaulē.

Iekšējā Pasaule tev signalizē par to, kam sevī jāpievērš uzmanība caur kādu situāciju, notikumu. Sapratne par to, ka pieņemt situāciju nenozīmē samierināties ar netaisnību attiecībā pret sevi, tas nenozīmē – pakļauties apstākļiem.

Pieņemt – tas ir:

  • Piekrist tam, ka situācija JAU ir radīta un, ka tālāk jāvirzās, izejot no tā, ka tā eksistē.
  • Piekrist tam, ka izmainīt notikumus nav iespējams, bet var pavisam citādāk tos saprast.
  • Atrast iemeslu tam, kāpēc tāda situācija tavā dzīvē ir radusies un saprast, kā izdarīt tā, lai tā vairāk neatkārtotos.

Ko svarīgi ir iemācīties pieņemt?

1. Pieņemt SEVI

Cilvēkam sevi ir grūti pieņemt, kad viņš ir neapmierināts ar sevi.

Sevi pieņemt nozīmē pieņemt visas savas labās un sliktās īpašības, priekšrocības un trūkumus. Pieņemt to, ka cilvēks ir nepilnīga būtne un neviens nav ideāls. Atzīt, ka tev ir tiesības kļūdīties un tev nav visā jābūt ideālam.

Un, ka tev nav jāatbilst citu priekšstatiem par to kādam jābūt, nevajag censties būt labam visiem.

2. Pieņemt CITUS CILVĒKUS

Pieņemt citus ir ļoti grūti, ja nesaproti, ka cilvēki, kuri tevi sāpina (no tava skatu punkta), patiesībā nav šo sāpju cēlonis. Tieši ar šādu cilvēku palīdzību apstākļi tev parāda, uz ko sevī tev jāvērš uzmanība.

Ja nevarēsi pieņemt situāciju ar vienu cilvēku, vainosi viņu, noteikti radīsies tāda pati situācija ar citiem. Tas tāpēc, ka pasaule tev signalizēs par to, ka jāpievērš uzmanība avotam Sevī – tikmēr, kamēr tu neapzināsies pašas problēmas būtību.

Kad tu pieņem apkārtējos cilvēkus, tu apzinies, ka cilvēki mēdz būt netaisnīgi..Un tomēr, nevērtē un nenosodi viņus un viņu rīcību. Tu saproti, ka cilvēki var neatbilst tavām gaidām.

Citu cilvēku pieņemšanu var salīdzināt ar mātišķo pieņemšanu. Māte viegli pieņem jebkurus sava mazā bērna nodarījumus.

Pieņemšana — tā ir spēja saprast, ka cilvēks NEKAD neizmainīsies.

Par to lieliski runā Svetlana Dobrovoļskaja:

3. Pieņemt SITUĀCIJU (apstākļus) 

Pieņemt apstākļus nozīmē, piekrist tam, ka ir dzīvē lietas, kas neatbilst tavam redzējumam un Pasaules uztverei. Ka visam ir tiesības būt. Gan tam, ko uztver pozitīvi, gan tam, ko uztver negatīvi. Tā kā jēdzieni “labi un slikti”, “grūti un viegli”, “patīkams un nepatīkams cilvēks”. Visi šie apzīmējumi tiek piešķirti tad, kad mēs vērtējam. Un tas nebūt nenozīmē to, ka tas, kas patīk tev, noteikti iepatiksies arī citiem. Iespējams, tas, kas nepatīk tev, izsauks sajūsmu citiem. Jo vērtēšanas kritēriji cilvēkiem ir dažādi.

Piemēram laika apstākļi. Mēdz gadīties dienas, kad tie ir tev nepatīkami. Bet tu pieņem šo faktu un necenties laika apstākļus mainīt. Un tas, ka tev nepatīk lietus, nenozīmē, ka tas nepatīk visiem. Vienmēr būs cilvēki, kuriem patīk lietus.

Kapēc ir svarīgi iemācīties pieņemt?

Nepieņemot, cilvēks pats tērē daudz spēku, enerģiju un laiku, pretojoties apstākļiem.

Ja cilvēks nevar pieņemt apstākļus, viņš pastavīgi domās tin pagātnes notikumus un katru reizi par tiem pārdzīvo.

Tādā veidā rīkojoties, cilvēks sevi sagrauj – kā emocionāli, tā – fiziski.

Tāpat ļoti svarīgi ir saprast, ka tavā dzīvē nepatīkamu situāciju nekļūs mazāk, tāpat kā vilšanos, taču iemācījies pieņemt, tu sāksi darboties, nekaitējot sev.

Pirmkārt šī pieņemšana vajadzīga tev pašam, ne šo nepatīkamo notikumu dalībniekiem.

Nav svarīgi, kadi notikumi notiek apkārtējā pasaulē, bet ir ĻOTI svarīgi, kā tu uz tiem reaģē!

Nepieņemšanu var salīdzināt ar indes dzērienu, kuru tu dzer pats, bet gaidi, ka noindēsies “tas sliktais” cilvēks.

Tātad pieņemt – nozīmē parūpēties par sevi!

Iemācījies pieņemt, cilvēks kļūst daudz harmoniskāka personība. Viņs kļūst spēcīgāks, mierīgāks, līdzsvarotāks, brīvs no dogmām un viedokļiem.

Un ar tādu cilvēku ir ļoti grūti manipulēt.

Kā iemācīties pieņemt?

1. solis. Piekrīti tam, ka “Jā, tas ir noticis”.

Nejauc šo ar samierināšanos. Samierināties nozīmē, piekrist tam, ka situācija ir neizbēgama, ka tu esi gatavs vilkt šo vezumu visu savu atlikušo dzīvi. Samierināties nozīmē pakļauties apstākļiem.

Bet pieņemt situāciju nozīmē piekrist tam, ka tas jau ir noticis, bet paralēli tam saprast, ka vienmēr ir izeja no jebkuras situācijas un arī šoreiz. Un, kā likums, izejas ir vairākas. Atliek vien atrast šo izeju.

2. solis. Atrodi iemeslu tam, “kāpēc tas notika”

Katrā situācijā ir “gudrības pērle”.

Padomā, kāpēc ar tevi šī situācija notika. Apzinies, ko svarīgu tā tev izgaismo.

Pateicies visiem šo notikumu dalībniekiem un neaizmirsti par sevi – par jaunu notikušā redzējumu.

3. solis. Virzies uz priekšu, neatskatoties.

Virzies uz priekšu, neatskatoties uz “es zinu, kā nepieļaut ko līdzīgu”.

Piemēram: tu izej no mājas un ārā līst lietus. Tev nākas atgriezties pēc lietussarga. tu taču neapvainosies uz lietu, ka tas līst nelaikā. Pat tad, ja paburkšķēsi, ilgi tādā stāvoklī nepaliksi.

Pieņem to kā jau notikušu faktu un nākošo reizi, pirms došanās ārā, paskaties pa logu un paņem lietussargu līdzi uzreiz, lai nebūtu jāatgriežas.

3 pieņemšanas tehnikas

1. tehnika. Pieņemšanas Ieelpa.

Šī ir ļoti vienkārša tehnika, lai iemācītos pieņemt it visu.

To veic no rīta, kolīdz esi pamodies

  • pieņemt jebkurus notikumus šajā Dzīvē, kuri šodien ar tevi notiks.
  • Palūdz Augstākos Spēkus palīdzēt tev un virzīt grūtos brīžos.
  • Paud nolūku ieraudzīt dziļumu un gudrību katrā šīs dienas solī un apstāklī.
  • Dziļi ieelpo un ar prieku pieņem visas šīs dienas dāvanas!

2. tehnika. Sevis pieņemšanas afirmācijas. 

Ja vēlies patiešām pieņemt sevi un uzticēties pasaulei, dari to 5 minūtes dienā.

Vienkārša un unikāla tehnika, kas ļaus apzināties savas svarīgās personības īpašības viegli un ātri.

Afirmācija ir vārdiska formula, kas regulāri atkārtota maina tavu uzvedību un domu formas (tātad tiek ielikta zemapziņā). No latīnu valodas – “apstiprinājums”. Un daudzas reizes to skaļi, balsī atkārtojot, tu sev un pasaulei apstiprini, ka tā ir.

Afirmācijai jābūt formulētai pozitīvi: tai jāattēlo tas, ko tu gribi, nevis – negribi.

Nevis: “Es negribu slimot”, bet: “Man ir lieliska veselība. Esmu vesels un jūtos fantastiski.”

Afirmācijai jābūt tagadnes formā: jo zemapziņa pieņem par patiesību tikai to, kas ir tagad.

Nevis: “Pēc gada es nopirkšu jaunu māju”, bet: “Pašlaik es varu atļauties jaunu māju.”

Afirmācijai jābūt konkrētai un jāizraisa pozitīvas emocijas.

Nevis: “Es nopirku māju”, bet: “Man ir brīnišķīga māja jūras krastā un es baudu brīnišķīgu saulrietu katru vakaru.”

Un tā:

Afirmācijas pirmajai čakrai:

– Es esmu apmierināta ar savu ķermeni. Es esmu pašpietiekama.

– Es esmu līdzsvarā un balstos uz savu saikni ar zemi.

Afirmācijas otrajai čakrai:

– Es vienlaicīgi esmu jūtīga un stipra.

– Es esmu līdzsvarā un zinu, kad man darboties un kad gaidīt.

Afirmācijas trešai cakrai:

– Es pieņemu savas stiprās puses un visas savas vājības.

– Es pēc savas vēlmes varu atvērties pasaulei vai ierobežot kontaktus ar to.

Afirmācijas ceturtajai čakrai:

– Es mīlu sevi un pieņemu sevi tādu, kāda esmu.

– Es esmu pilna drosmes un pārliecības.

Afirmācijas piektajai čakrai:

– Es pastavīgi mācos un attīstos.

– Es esmu pilna gara spēka.

Afirmācijas sestajai čakrai:

– Es pieņemu savu gudrību un intuitīvo zināšanu.

– Es pieņemu sev gudrākos un labākos lēmumus.

Afirmācijas septītajai čakrai:

– Es esmu pilna diženuma.

– Es atlažu kontroli un uzticos procesam.

Es viegli un ar prieku pieņemu sevi.

Es pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir, bez pretenzijām.

Es visiem cilvēkiem vēlu laimi.

Es pieņemu savu skaisto ķermeni ar prieku un mīlestību.

Es pieņemu savu vīru tādu, kāds viņš ir.

u.t.t.

3. tehnika. Atmet visam ar roku.

Ir viens žests, ko grūtā brīdī izmanto gandrīz ikviens cilvēks. Kad tu pacel roku augšup un saki “Ej, taču!” Mēs esam kulturāli cilvēki un tāpēc saucam šo žestu “atmest visam ar roku”. Tas nozīmē, ka tu nodod šīs situācijas risināšanu AUGŠUP – savam augstākajam ES, saviem garīgajiem skolotājiem, Visumam. Tā vietā, lai sistos ar galvu aizvērtās durvīs, ieej pusmeditatīvā stāvoklī, pacel roku un strauji laid to lejā.

Ar to pašu tu novel no sevis atbildības nastu par visiem 3 dimensiju Pasaules cīniņiem un nodod Augstākajiem spēkiem situācijas atrisināšanu vislabākajā veidā un visu labumam.

Eksperimentē! Tas nav bīstami un tas nav grūti!

Avots: http://kluchimasterstva.ru/

Tukoja: Ginta FS

10 labākie Vadima Zēlanda citāti

58

1. Iemācieties gūt baudu no slikta laika, no rindām, no satiksmes korķiem, no jebkura negatīva. Tāds sava veida mazohisms pamazām attīrīs debesis virs Jūsu Pasaules. Jums jāaizdomājas vien pie tā, kādu labumu variet gūt no tādas vai citādas nepatīkamas lietas. Un tā tas arī būs – paši pārliecināsieties ne reizi vien!

2. Kad jūs pārstāsiet vienkārši gribēt un mērķtiecīgi nolemsiet, ka Jums tas būs, tad jūs to saņemsiet.

3. Grūtāk par visu ir prast gaidīt, saglabājot situācijas saimnieka mieru. Pārbaudījumu jāiztur, ieturot pauzi, kuras laikā nekas nenotiek.

4. Izrādot neapmierinātību vai lamājot jebko – valdību, ierēdņus, futbolistus, laiku, kolēģus, kaimiņus, tuviniekus, nerunājot nemaz par bērniem, – jūs pasaules spogulī translējat ļoti nepatīkamu tēlu un saņemiet atbilstošu realitāti atspulgā.

5. Ļaujiet sev būt pašam – tas nozīmē, pieņemt sevi ar visām savām nepilnībām. Ļaut otram būt pašam – nozīmē noņemt no viņa savu cerību un gaidu projekcijas. Rezultātā situācija, kad viens grib to, ko otrs nepieņem, atrisināsies pati no sevis.

6. Savā realitātē jūs skatieties to kino, kas griežas jūsu Projektorā. Ko uzzīmēsiet, to ieraudzīsiet. Problēma ir vien tajā, ka cilvēki dara otrādāk: ko redz, to zīmē. Saprotiet atšķirību?

7. Brīnums notiks tikai tad, ja jūs salauzīsiet ierasto stereotipu un domāsiet ne par līdzekļiem, ar kuru palīdzību sasniegt mērķi, bet gan – par pašu mērķi.

8. Ja jums brīžam šķiet, ka esat “ne no šīs pasaules”, vai arī, ka ar šo pasauli “kaut kas nav kārtībā”, tātad esat gandrīz vai jau pamodies. Lieliski!

9. Ja jūs stūrgalvīgi un neatlaidīgi domās griezīsiet Savu Kino un soļosiet uz Savu Mērķi, realitāte agri vai vēlu sāks atbilst tam. Realitātei vienkārši nav kur likties – tāda ir tās īpašība. Ne tikai jūs esat atkarīgi no realitātes, bet arī viņa – no jums. Jautājums tikai ir tajā, kuram pieder Iniciatīva.

10. Tas, ko jums viennozīmīgi nevajag darīt – tas ir vilties savā dzīvē. Jūs nedrīkstiet domāt, ka tā nav izdevusies. Nevienā vecumā tā nedrīkst domāt. Šajā dzīvē nekas nav velti. Un viss tikai sākas – jebkurā laikā, jebkuros apstākļos un pie jebkuriem noteikumiem.

Avots: http://www.transurfing-real.ru/

Tulkoja: Ginta FS