MIERINĀT SEVI

Mierināt sevi ar vārdiem, ka esi malacis un visu dari pareizi, drīzāk nozīmē nonākt pie pilnīgi pretēja rezultāta, neapzināti ļaujot savai bezspēcībai saprast, ka pat pašapmāns ir labāk, nekā atzīt, ka pēkšņi esi izrādījies ne tik labs, neesi ticis galā, esi aplauzies, ne tur aizgājis, ne uz to atsaucies un vispār…

Bet sakiet man, mani mīļie, kādi mierinājuma vārdi jums sev jāsaka tad, kad visu dariet pareizi un variet bez jebkādas liekuļošanas sev pateikt: es esmu malacis?
Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu: nekādi.

Mierināšana ir darbība, kas varbūt nav aizmirsta, bet šobrīd kautrīgi tiek noslēpta brīžos, kad skaļi pierasa iedot vai saņemt burvju spērienu, rupi rekomendē “nemīzt” (piedodiet, pati sakaunējos), un virspusēji devalvē jebkurus jūsu pārdzīvojumus.

Reti kurš saudzīgi izturas pret mūsu lielajām un mazajām sāpēm.
Reti kas ir noturīgs tajos brīžos, kad tu patiesi saproti, ka viss nav nemaz tik slikti, lai arī kāds pret tevi ir izturējies netaisnīgi… tajā skaitā arī tu pats.
Reti kas tik skaidri sniedz vienkāršu cilvēcisku pieredzi, lai neiegrimtu trulā naidā un nosodījumā, bet dotu iespēju bez atsvešināšanās no sevis uzelpot, padomāt, nonākt pie kāda lēmuma.

Mierināt sevi…
Vienkāršiem vārdiem. Cēlsirdību. Realitātes pieņemšanu, lai arī cik nepatīkama tā būtu.
Mierināt sevi brīžos, kad jūties viens uz sava ceļa, pa kuru neviens negrib iet kopā ar tevi.
Mierināt sevi arī tāpēc, lai varētu mierināt kādu citu, kurš viens pats klīst pa savu neizlaboto kļūdu, izmisuma un bezcerības sniegoto ielu.

Jā, plaši izplatītā nežēlība nav kāda izmisīgās patmīlības fakts, kā tas kādam varētu šķist.
Mīlestība pret sevi apskauj arī otru. Pat tad, ja tas šķiet visdīvainākais, ko šajos apstākļos vari iedomāties.
Bet nežēlība pret sevi, naids un nespēja sevi mierināt pār citu galvām nāk divkāršā apmērā.

Mierināt sevi. Lai turpinātu. Lai turpinātu savu ceļu kā cilvēks, nevis salauzts robots…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par godīgumu pret sevi

Zināt sevi dažādu – tas ir stāsts par vērīgumu un godīgumu.
Atzīt sevi dažādu – stāsts par to, cik tā ir liela veiksme pieaugt.

Visi centieni noturēties kaut kādā vienā, ļoti skaistā tēlā, turpinot spelēties princesēs, dievietēs, lidojošās fejās, nesatricināmās karalienēs un harizmātiskās uzvarētājās, kas nepazīst zaudējumus, ir gluži saprotami. Taču parasti tā var noturēties, ne jau esot nepārejošas laimes stāvoklī, bet tādos asos stāvokļos kā teicamnieces neiroze, hroniska dismorfobija (bailes no sava ķermeņa un pārņemtība ar savām nepilnībām), depresija un dažādi citi traucējumi, kuru pārvarēšana var ilgt visu mūžu.

Bailes nonākt tajā zonā, kur tevi nepieņem, kritizē, izsmej un atstumj tikai tāpēc, ka tu neatbilsti visiem skaistuma, veiksmes, realizētības, brendu, trendu un “labākās sevis versijas”, ideālo sociālo lomu – sievas, mammas, meitas  standartiem… plus šausmas, iedomājoties sevi novecojot, kad esi tajā vecumā, kurā vēl ļoti gribās gan citus redzēt, gan sevi parādīt – tas ir tas mūžīgi burbuļojošais katls, kurā paterētāju sabiedrība liek varīties visām bez izņēmuma sievietēm.
Taču, paldies Dievam, ne visas to paklausīgi dara…

Neizvēlēties idealitātes histēriju – tā arī ir izvēle…

Izvēlēties nobriedušu intelektu, kuru nenosaka bioloģiskais vecums, bet gan tava apzinātā psiholoģiskā attīstība, nevis modernās mākslīgas apgaismības spēles.

Izvēle atzīt savu cilvēcisko dabu nozīmē skaidri saprast to, kāpēc tev sveša ir idealitāte.

Un, nevis vienkarši sveša, bet neiespējama.

Dzīvs cilvēks – tie ir dzīvi, mainīgi procesi, kuros piedalās viss emociju, stāvokļu, reakciju un fizioloģijas spektrs. Nevar uz visiem laikiem palikt vienā pozitīvisma, uzplaukuma un pilnīgas harmonijas stāvoklī, kurā neiespējami ir kļūdīties.

Ikvienā sabiedrības atzītā karalienē dzīvo gan sava kašķīgā Tante, sava Mazā Meitenīte, sava Huligāne, sava burkšķošā Veča, sava nogurusī Mājsaimniece, sava Neveiksminiece, sava reaktīvā Fūrija, sava naivā Čiepiņa, sava Seksa Dieviete (tā pati, kura dažkārt kliedz – “neaiztiec mani, nositīšu”), sava Čīkstule un Ķiķinātāja, Skaistule un Briesmone, Labā un Sliktā Mamma…. šis saraksts ir bezgalīgs un tas nav stāsts par disociatīviem personības traucējumiem, bet gan par Dzīvu Sievieti, kura nav ne lelle, ne objekts pēc pieprasījuma, ne arī svešu gaidu verdzene…

Lūk, patiesība. Tīra patiesība. Bez liekulības, vienpusīgas domāšanas un kādam izdevīgas iebiedēšanas par tēmu “ja neesi laba un skaista, tad nevienam nebūsi vajadzīga.”

Mani mīļie, ir milzīgs prieks izrādīties nevajadzīgai tiem, kuriem mēs esam vajadzīgas tikai labas un skaistas.

Un tāpēc labāk mācīsimies iepazīt sevi dažādu…. un nekad sevi nenodot.
Nekad!
Jo nekas labs nenotiek ar tiem, kuri bīstās nebūt ērti, lai tikai citi viņus atzītu.

Esiet pie sevis. Lūdzu.
Apskauju katru no jums…

Ļiļa Grad
Foto: Keenan Constance
Tulkoja: Ginta Filia Solis

KĀ TEV IET?

Skumjais puisis septembris ir nopircis biļeti uz vilcienu rīt naktī, tā arī nesaprazdams, kādu atvasaru te visi no viņa bija gaidījuši.

Drusciņ sabēdājies.
Slēpj asaras, bet tās vienalga naktī klusiņām bungoja pa auksto palodzi…
Es gatavojos no viņa atvadīties, klusi čukstot, ka tas viss ir normāli – būt sev pašam, nevis tam, ko vēlas redzēt citi un darīt tikai to, ko no tevis sagaida.

Tas ir normāli atkāpties no visiem noteikumiem, kuros tev sola, ka viss būs labi tad, kad tu kļūsi labs un ērts visiem…. bet tie melo.

Tas ir normāli netēlot, ka esi nesatricināms un vienmēr sasniedz to, ko vēlies.

Un normāli ir samazināt ātrumu, kad nevari un negribi ātri. Normāli ir nemērīt savu vērtību ar svešām uzslavām un normāli ir necensties “piegriezt” savu dzīvi atbilstoši strauji mainīgajai modei.

Mani mīļie, pašpietiekamība nenozīmē to, ka tev neviens nav vajadzīgs, kā dažiem tas varētu šķist…

Šajā attīstības un psiholoģiskā brieduma pakāpē tev ir vajadzīgas TIKAI veselīgas, godīgas un savstarpēji atbalstošas attiecības jebkurā līmenī, un, ja kāda iemesla dēļ tās nav iespējamas, tu esi gana pašpietiekams, lai neietu uz pazemojošiem kompromisiem, kuros par ilūziju “Es NEesmu viens” ir jāmaksā ar sevi.

Visas problēmas sākas tad, kad mēs paši sev esam vajadzīgi mazāk kā kāds cits…

Interesanti, vai klusētājs oktobris to zin?

Jā, nē, ir pats īstākais laiks gan viņam, gan mums katram uz mirkli apstāties, kā savulaik Čelentano savā brīnišķīgajā dziesmā: … es esmu nedaudz apstājies, lai saprastu, kā man pašam iet…

Kā tev iet?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atvērt savas durvis

Man sen vairs pats galvenais dzīvē nav tas, vai mani pieņems citi, bet gan tas, VAI ES PATI SEVI PIEŅEMŠU…
Pienāk diena, kad tu vairs nevēlies spēlēt stulbas spēles, mēģinot izsijāt cilvēkus caur viņu spēju-nespēju mīlēt tevi ne tikai baltu un pūkainu … jo aiz visa šī lūguma pārdrošības slēpjas sens, kā pasaule, mēģinājums mīlēt sevi caur kādu citu.
Taču tā tas nestrādā. Tā tikai tiek uzsāktas ilglaicīgas drāmas, kas noved pie totālas iekšējas iztukšošanās… un vairs nekā cita.

Vai es pati spēšu izturēt savas emocionālas viesuļvētras un nespēju pieņemt to, kas notiek tieši šobrīd?
Vai es spēšu pati tikt galā ar savu vilšanos un izmisumu?
Vai es spēšu saprast visas savas zemapziņas reakcijas, kuras vienā mirklī spēj sagraut visus manus centienus nostāvēt uz šūpojošā dzīves aisberga?

Dažreiz sanāk. Dažreiz nesanāk.

Un kamēr nesanāk, ārpusē notikt var jebkas…
Tevi var mīlēt, atzīt, atvērt tev visas durvis, taču pa nevienām no tām tu neieiesi, kamēr nedosi sev tiesības mīlēt un būt mīlētam, būt atzītam un atzīt citus, ieiet pa atvērtām durvīm un atvērt savējās.

Sākumā tu pats.
Pēc tam – visi parējie, kā lidmašīnā uzvelkot masku…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbalsts sev pašam

Ir ļoti grūti kļūt sev par atbalstu, ja atzīsti sevī tikai savu parādes pusi: sasniegumus, labās īpašības, varonību…
Ja noliedz visu savu pilnīgo pieredzi, nespējot pieņemt tās gluži cilvēciskās izpausmes, kas it kā dara kaunu iekšējam perfekcionismam.
Tā rodas paaugstinātas prasības pret sevi, kuras nav iespējams izpildīt un pastavīgi tām atbilst, un kuras tikai papildina PAŠvilšanās krājkasīti.
Un tas, mani mīļie, ir tas pats, kas dzīvot zem pastāvīgi auksta lietus un nekad neredzēt sauli…
Un tieši tad mūsu cietsirdība pret sevi neizbēgami sāk atspoguļoties arī tajos cilvēkos, kas ir mums blakus.
Un cilvēkiem šķiet, ka mēs esam pārāk neobjektīvi, ciniski un pasīvi agresīvi… pret viņiem…. kaut gan patiesībā viņiem tiek tikai neliela daļa no tā, ko saņemam mēs paši.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi izveidot kvalitatīvas mīlošas attiecības ar sevi – vēl ilgi, pirms ielaižam kādu citu savā dzīvē.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi zināt un pieņemt visas savas puses.
Citā veidā nav iespējams līdzsvarot savu kroni…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt sevi nozīmē iemācīties uz sevi paļauties

Laimīgas dzīves noslēpums ir pavisam vienkāršs. Dari sev to, ko tu izdarītu sava labākā drauga labā.

Iedomājies, ka tev ir draugs. Draugs uz visiem laikiem. Draugs, kurš vienmēr būs blakus un palīdzēs. Tavai salauztajai sirdij. Tavā radošajā krīzē. Tavās nakts skumjās. Tavās šaubās. Tavas karjeras neveiksmēs. Un pat tavā laimē. Draugs, kurš dod tev spēku. Un atbalstu. Kurš uzticami glabā tavus noslēpumus. Zin tavas bailes, taču nekad tās neizmanto pret tevi.


Tāds draugs ir liela laime. Un liels gods.

Man bija pieci gadi. Mans vectētiņš Venadijs Nikolajevičs Čekalovs skolā pasniedza krievu valodu un literatūru. Bija pirmais septembris. Svinīgā līnija. Vectētiņš vada svinīgo daļu. Tās noslēgumā man bija jāiziet auditorijas priekšā un jānolasa monologs topošajiem pirmklasniekiem, kuri pagaidām vēl skaitījās bērndārznieki. Tāda ironija meitenei, kura bērnudārzā skaitījās tikai dokumentos, toties lieliski deklamēja dzeju. Korupcija, visur viena vienīga korupcija.

Un, lūk, pienāk manas uzstāšanās brīdis. Un es pēkšņi sastingstu. Man šķiet, ka pārstāju elpot. Vadītājs velk mani uz skatuvi. Gaiss pēkšņi izsprūk no plaušām un es sāku kliegt. Kaukt. Vecmāmiņa nolaiž acis. Vectētiņš ir šokā. Visi skatās uz mani. Visi zin, kas es esmu. Un visiem ir ļoti interesanti, kā beigsies šis priekšnesums. Kāds ķiķina. Kāds rāda ar pirkstu. Un tikai viens vienīgais cilvēks paņēma mani pie rokas. Man pavisam nepazīstama, apmēram desmitgadīga meitene: “Gribi, iesim kopā?” Un mes gājām. Sākuma padzerties ūdeni no strūklakas. Bet pēc tam – arī uz skatuves. Viņa stāvēja man blakus un turēja pie rokas. Kaut arī es nemaz nezināju, kā viņu sauc.

Laiks skrēja ļoti ātri. Es pieaugu. Mācījos. Iemīlējos. Mācījos dzīvot. Simtiem reižu kāpu uz skatuves. Simtiem reižu izgāzos un simtiem reižu uzvarēju. Zaudēju cilvēkus, kurus mīlēju. Un atradu mīlestību sevī. Es ļoti daudz ko neprotu. Ļoti daudz ko nezinu. Ļoti vāji orientējos vairumā zinātniskajos procesos. Taču es izdarīju pašu galveno. Es pratu sevī izaudzināt draugu, kurš vienmēr paņem mani aiz rokas un saka: “Ejam kopā!”.

Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri man teiks, ka es nekad nevarēšu. Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri teiks, ka es nodarbojos ar niekiem. Cilvēki, kuriem nepatīk kā es gatavoju. Kā rakstu. Kā izskatos. Kā dzīvoju. Uzskata manus sapņus par nožēlojamiem. Taču es vienmēr paņemu sevi aiz rokas un saku: “Ejam kopā!”

Laimīgas dzīves noslēpums ir pavisam vienkāršs. Darīt sev to, ko tu izdarītu sava labākā drauga labā.
Turēt aiz rokas, kad bail. Lutināt ar dāvanām. Barot ar garšīgu ēdienu. Ļaut izgulēties. Dalīties iespaidos. Uzticēties. Atbalstīt. Apskaut. Lepoties ar sasniegumiem. Un nomierināt skumjās. Saprast, kas tevi dara laimīgu. Atšķirt, kur mīlestība un kur tās nav. 

Mīlēt sevi nozīmē iemācīties uz sevi paļauties. Klausīties sevī. Un tikai tad, kad būsi sev kļuvis par tādu draugu, tu spēsi draudzēties ar citiem. Un mīlēt citus.

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kritika un izcilība. Vai tomēr iemīlēt sevi

Iemācies redzēt savas stiprās puses, lai iemācītos balstīties uz tām. Protams, neapmierinātība ar sevi stimulē mūs attīstīties, radīt, atklāt savu potenciālu, taču pārmēru liela paškritika mūs iznīcina.Kāpēc gan neiemācīties sevi slavēt tikpat labi, kā kritizēt?Starp citu, vai esi pārliecināts, ka proti pareizi sevi kritizēt? Pārmēru liela kritika visbiežāk nozīmē sevis nepieņemšanu – sevis, tādu, kādi mēs esam.

Gribētu pateikt, ka pirms mēs sākam mainīties, ir svarīgi pieņemt sevi. Daudzi šim posmam “pārlec”. Jā, ir labi pilnveidoties. Taču, vai esi pārliecināts, ka tava tieksme pēc pilnveidošanās ir “veselīga”? Un kas to nosaka? Labi, ja tu pats priekš sevis. Taču, kur tad ir robeža? Vai tu spēsi kontrolēt savu tiekšanos pēc pilnības, vai arī TĀ kontrolēs tevi? Pratinot tevi un uzdodot uzstājīgus jautājumus: vai es pietiekami labi izskatos, vai vajag vēl labāk…. un, vēl, lūk to, un to….

Vai esi ievērojis, ka tieksme pēc pilnības sāk tevi kontrolēt tik ļoti, ka tu ne uz brīdi nespēj atslābināties un vienkārši būt…?

Atgriežamies pie pareizās kritikas. Kompetenta kritika ir tad, kad tu spēj veikt analīzi: izcelt stiprās puses, vājās. Iespējams, strīdīgās, neitrālās. Neitrālās parasti  mēdz būt tieši “vājās”, no kurām mēs varam veidot savus “knifiņus”, “unikalitātes”. Ja tev nesanāk pietiekami labi, zīmējot, noķert proporcijas, atrodi savējās, neparastās, antiproporconālās formas, parādi to skaistumu! Tad tavs ir kā “trūkums” kļūs par unikalitāti.

Un, kas sanāk? Ka pilnība ir ilūzija?

Pazīstamais amerikāņu psihoterapeits, geštaltterapeits Džons Enraits rakstīja: “Nav normas un nav vietas, kurp jāiet. Tu jau esi pilnīgs un vienmēr būsi pilnīgs. Pilnības forma var mainīties, bet tas, ka tu esi “ok”, nav atkarīgs no formas. Pumpurs ir pilnīgs pumpurs, nevis nepilnīga roze. Viss, kas ir nepieciešams – uztveres un redzējuma maiņa.Šajā gadījumā nav nekādu uzlabojumu, izaugsmes, pārmaiņu, problēmu risināšanas – ir tikai atmošanās un redzējums, ka problēmas un nepilnīgums ir tikai ilūzija”. 

Vienmēr ir uz ko tiekties, ja ir vēlme. Tas ir interesanti.

Dzīve bez kustības mirst. Bet kas ir KUSTĪBA?…

Maija Azarova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kurš nemeklē glābēju

pieņem vīru

Visu dzīvi mani interesē cilvēki, kuri savas attiecības ar citiem cilvēkiem nepārvērš smagā atkarībā, kurā no tiesas nav nekādas mīlestības…

Ir tikai mežonīgas bailes no vientulības…
Nespēja aizpildīt savu emocionālo telpu…
Un iemācītā bezpalīdzība, kurā viņi pat necenšas kaut ko izdarīt savas dzīves labā, lai kļūtu par vienotu veselumu.
Attiecības ar viņiem ir smags pārbaudījums…

Tas arī tādēļ, ka viņu jūtu arsenālā visu nosaka bērnišķīgs aizvainojums, ar kura palīdzību viņi cenšas saņemt visu, ko vēlas un uz ko paši nav spējīgi…

Emocionālā pašpietiekamība ir garantija tam, ka attiecības ar otru cilvēku tiks uzbūvētas godīgi…

Tāpēc, ka pašpietiekamam cilvēkam ir vajadzīga tuvība tieši ar to, kas viņam tuvs un dārgs, viņam ir svarīga garīgā vienlīdzība, ilgas un sirsnīgas sarunas, uzticēšanās, maigums un apmaiņa ar pašām gaišākajām sajūtām…
Viņš nemeklē savu problēmu risinātāju…
Viņš nemeklē aukli…
Viņš nemeklē glābēju…
Un viņam nav vajadzīgi upuri…
Viņš neslimo ar neirozi, kas paģēr otru cilvēku pārvērst par vadāmu īpašumu…
Šī paša iemesla dēļ viņš nav greizsirdīgs…
Un viņam IR KO DOT, atbildot uz visu, ko viņš saņem…
Mīļie, tikai tas, kuram ir labi pašam ar sevi, var uzdāvināt savas klātesamības laimi citam…

Lūk, kur ir jēga ieguldīties, tiecoties pēc mīlestības, nevis studējot “20 veidi kā attiecībās panākt savu”…

Es vispār labprāt izvairītos no satikšanās ar cilvēkiem, kuri lieto vārdu “panākt savu” attiecībās ar dzīviem cilvēkiem.
Esi tu pats.
Viss pārējais atnāks, apsolu!
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Vienkārši notici

a8tmEUxzltw

Notici tam, ka viss, kas ar tevi notiek, pirmkārt, notiek tavā galvā. Ikvienas grūtības, bēdas un problēmas var pārdzīvot, ja izveido pret tām pareizu attieksmi. Te nu arī ir laimes recepte – neatkarīgi no tā, kas apkārt notiek, neatkarīgi no cilvēkiem, kuri tev apkārt, tev jāiemācās būt harmonijā.
Tad pat vislielākajās problēmās tu atradīsi prieku, jo būsi iemācījies no ikvienas situācijas kaut ko labu iemācīties un saprast, un nekas vairs netraucēs tavu iekšējo mieru.
Šīs 13 rekomendācijas ļaus tev uz pasauli paskatīties daudz viedākām acīm, rast mieru Dvēselē un viegli un ar prieku iziet cauri visām grūtībām.

1. Ir tas, kas ir
Ja tu nevari pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir, zini, ka tieši tas ir tavu ciešanu cēlonis. Mācies būt mierā ar to, ko tu nevari izmainīt. Tā tu netērēsi velti savu enerģiju bezjedzīgām dvēseles mokām un spēsi skaidri domāt. Bez tam, brīnumains fakts: kā tikko tu atlaidīsi situāciju, patiesi un pilnībā, viss sakārtosies.

2. Pārstāj visu sarežgīt
Mēs visi ļoti mīlam taisīt problēmas uz līdzenas vietas. Apstājies! Pārstāj realitāti krāsot tumšās krāsās. Viss atkarīgs no tava skatu punkta, ja skatīsies uz lietām no gaišās puses – jaunas problēmas neradīsies un vecās pazudīs, un paliks tikai risināmie jautājumi.

3. Mainies
Gribi, lai izmainās apstākļi? Maini sevi. Tas ir daudz sarežgītāk, kā mainīt apkārtējo pasauli, mainīt lietas, darbu, cilvēkus sev blakus. Ieskaties savā Dvēselē un padomā – kā labad tas viss ar mani notiek? Varbūt tāpēc, lai es beidzot kaut ko saprastu, kaut ko iemācītos, kaut ko pamainītu sevī?

4. Neveiksme ir mīts
Tomass Alva Edisons teica: “Izgudrojot spuldzīti, es necietu neveiksmi, es tikai atradu 99 veidus, kā tā nestrādā”. Tiesa? Ģeniāli! Centies gūt labunu pat no tā, kas tev šķiet, ka nav izdevies un, iespējams, līdz šim tu to uzkatīji par savu lielāko neveiksmi. Neveiksmju nav! 

5. Viss notiek tā, kā tam jānotiek
Ja tu kaut ko ļoti gribēji, bet rezultātā nedabūji, zini, viss ir uz labu. Lai kas ar tevi arī notiktu – viss ir uz labu, nešaubies. Mēs esam raduši pieķerties stabilitātei un tad, kad kaut kas mainās, parasti iestājas šoks. Neskumsti, dažkārt pats labākais ir nesaņemt to, ko tik ļoti vēlējies, un pēc laika, atskatoties, tu patiešām sapratīsi, ka tā ir taisnība.

6. Šeit un tagad
Novērtē to, kas ir tagad. Katru mirkli, kuru tu šobrīd izdzīvo. Jau nākamajā brīdī tā būs pagātne. Tāpēc novertē tagadni un neļauj dzīvei paskriet tev garām, kas notiks, ja dzīvosi pagātnē.

7. Nekļūsti par savu vēlmju vergu
Nekreņķējies, ja neesi saņēmis to, ko vēlējies. Tavas emocijas ir daļa no tevis un tu vari iemācīties tās kontrolēt. Daudz patīkamāk ir dzīvot pozitīvā stāvoklī. Ja neproti, to var iemācīties.

8. Bailes ir tikai ilūzija
Saproti savas bailes un pieņem tās. Pateicoties savām bailēm, tu ļoti daudz ko dzīvē iemācies. Tā bailes izskatīties muļķīgam, liek cilvēkam vairāk ar sevi strādāt. Izzini savas bailes un liec tām nest tev labumu.

9. Atļauj sev prieku
Pat tad, ja tev atņems visas problēmas, tu nepazudīsi. Bez tā, ka dzīvē ir smagi brīži, ir vēl ļoti daudz par ko priecāties. Iemācies būt priecīgs un sajust savu prieku. Tas ir treniņš.  Tu esi tu un nav obligāti sevī jānēsā pastāvīga pārdzīvojumu un rūpju nasta. Jāiemācās atslābināties un baudīt dzīvi. Kad tad vēl, ja ne tagad? 

10. Nesalīdzini sevi ar citiem
Tev tikai šķiet, ka citi ir daudz veiksmīgāki un labākā stāvoklī. Katram ir savas problēmas, arī tad, ja viņi tās tev nerāda. Salīdzināt sevi ar citiem nozīmē nenovērtēt sevi. Un tas ir muļķīgi. Esi pateicīgs par visu, kas tev ir. Un tici, tev ir ļoti daudz, par ko pateikties!

11. Tu neesi upuris
Beidzot taču uzņemies atbildību par savu dzīvi un savām emocijām! Tikai tu vari lemt, kā visu uztvert, neviens neko nevar un nedrīkst lemt tavā vietā. Tu esi pastāvīga personība, kura it visu var izmainīt. Atceries to!

12. Viss mainās
Viss pariet un atrodas pastāvīgā kustībā. Kad grūti, nomierini sevi ar to, ka arī tas pāries. Viss, šķietami sliktais kaut kad beigsies – agri vai vēlu, bet beigsies.

13. Brīnumi notiek
Ja tu tam notici – dzīve uzreiz mainās, pavisam dīvainā, brīnumainā veidā. Un tu pamani, ka katru dienu notiek kaut kas brīnumains. Atver savu sirdi pasaulei un tu saņemsi brīnumainas dāvanas. Labais vienmēr atgriežas pašā īstākajā un piemērotākajā brīdī.
Labestība vienmēr atmaksājas, tā vienmēr atgriežas un piepilda tavu dzīvi ar jēgu un brīnumiem. Lai arī mēs neesam raduši domāt pozitīvi, tomēr dzīve rāda, ka tad, ja esi labs pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem, viss notiek vislabākajā veidā. Dzīve ir brīnumu pilna. Un tajā ir milzīgs potenciāls.
Avots: v_k_ezo.news
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā viņus sauc?

zimejums Lett-Yice5

… kā nosaukt visus tos laimīgos cilvēkus, kuri ir apmierināti ar savu dzīvi? Un pirmais, kas iešāvās prātā bija “Patiesie”. Tie bija patiesie cilvēki, kuri dzīvo ar sajūtu, ka ir vajadzīgi paši sev. Vienkāršāk sakot, šiem cilvēkiem pietika drosmes būt neideāliem. Viņi jutās apmierināti, jo pietika drosmes attiekties no visiem priekšrakstiem par to, kādiem viņiem būtu jābūt.
Tādiem cilvēkiem bija vēl kaut kas kopīgs. Viņi runāja par to, ka ir jāprot pirmajam pateikt: “Es tevi mīlu”, ka vajag rīkoties tad, kad nav nekādu veiksmes garantiju, mierīgi sēdēt, gaidot ārsta zvanu pēc nopietniem izmeklējumiem. Viņi bija gatavi ieguldīt sevi attiecībās, kuras var neizdoties, vēl vairāk – uzskatīja to par nepieciešamu priekšnosacījumu.
Sanāca, ka viegla ievainojamība nebūt nav vājums. Tas ir emocionāls risks, neaizsargātība, neprognozējamība un tā piepilda mūsu dzīves ar enerģiju katru dienu. Vairākus gadus pētot šo tēmu, es secināju, ka spēja neslēpt savus trūkumus un būt godīgam – ir pats precīzākais instruments mūsu vīrišķības mērīšanai.
Brenē Brauna
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Lett Yice
Tulkoja: Ginta FS