Nekādas vientulības nav

Tiekšanās pēc vientulības ir maldīgs jēdziens, tās nav. Ja tu šobrīd esi vientuļš – tā nav īsta vientulība… Pa īstam mēs vienmēr esam kopā ar kādu un, pirmkārt jau, paši ar sevi.
Ir ļoti svarīgi kļūt interesantam un vajadzīgam sev – un šajā sajūtā vientulības nekad nebūs, tas ir tik aizraujoši un interesanti un tas sākas no visvienkāršākās pieņemšanas, sevis izzināšanas, sevis vērošanas.

Tāpēc, ja tu vēlies savā dzīvē pievilkt īstu partneri, tev iesākumā vajag pašam kļūt par īstu partneri sev.
Protams, ceļš uz šo tuvināšanos vienmēr nav vienkāršs, lai arī izklausās vienkārši.
Ir jāiepatīkas sev, ir jāaizvāc visas pretenzijas pret sevi, ir sevi jāiemīl, jāiemācās sev pieņemamā veidā gūt baudu un prieku, un šajā stāvoklī dalīties ar citiem, jāpadara laimīgu sevi pašu, jāiemācās izbaudīt dzīvi jebkuros apstākļos, ātri pārslēgties, bet pēc tam to visu pielietot attiecībās ar citiem cilvēkiem, bez svinīgām runām, vērtējumiem un bez nosodījuma – tad tiks “palaists” partnera pievilkšanas mehānisms – tas attiecas gan uz personīgajām attiecībām, gan darba…

Atbilstoši tam, cik mēs mīlam un pieņemam sevi, mēs atrodam to, kurš mums maksimāli labi der. Taču, kamēr tev būs pretenzijas, aizvainojumi, neapmierinātība ar sevi, kurus pats redzami vai neredzami centies apspiest – būs grūti satikt kādu vai arī vienkārši būt vienatnē ar sevi – jo pastavīgi būs vajadzīga burzma un liekas darbības, aiz kurām tu visu to centīsies paslēpt…

Tāpēc, kamēr mēs dažādos veidos sevi graujam – cilvēki no mums izvairās, un baidās, ka mēs arī viņus varētu iesaistīt šajā melīgajā programmā, lai arī iesākumā viņi mums padevās, pateicoties kādiem ārejiem momentiem – skaistumam, veiksmīgumam, bagātībai, kas vienalga pēc laika visdažādākajos veidos mūs arvien vairāk un vairāk graus….

Iemīli sevi, savu individualitāti un viss mainīsies…

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ēna ir spēka un dvēseles potenciāla glabātuve…

Viena no spilgtākajām Ēnas izpausmēm ir ass aizkaitinājums, ko mūsos izraisa kādi cilvēki. Kad otrā cilvēkā mēs ievērojam tās īpašības, ko reiz sevī esam nolieguši, mūsos uzbango ne ar ko neattaisnojamas dusmas – un uz šo cilvēku mēs projicējam visu to niknumu un naidu, ko izjūtam paši pret sevi.

Atceries jebkuru cilvēku, kurš tevi tracina, – uzmanīgi paskaties un tu viņā ieraudzīsi savu izkropļoto atspulgu. Bet pietiek vien salīgt mieru ar sevi un nekāda aizkaitinājuma vairs nebūs. Pieņemot sevi, mēs automātiski mācāmies pieņemt visu pasauli tādu, kāda tā ir.

Turklāt Ēnā bieži vien izradās palikušas tās īpašības, kuras reiz izrādījušās vienkārši nevajadzīgas.
Piemēram, bērns ar labu muzikālo dzirdi piedzimst vecākiem, kuri nemīl mūziku. Viņš tā arī neiemācīsies izmantot savu dzirdi, bet daļiņa dvēseles, kas saistīta ar šo iedzimto spēju, pazudīs dvēseles tumsā un no turienes sūtīs neskaidrus skumju signālus, kas vēstīs par zaudēto iespēju ceļu.

Ēna ir spēka un dvēseles potenciāla glabātuve, nevis visa ļaunā iemiesojums. Ēna ir neatņemama dvēseles sastāvdaļa, ar kuru noteikti vajag iepazīties un sadraudzēties, kuru vajag pieņemt un iemācīties apzināti izmantot….

Karls Gustavs Jungs
Foto: Chris F
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dod sev daudz iespējas

Tev nav vajadzīgas uzvaras. Tev nav svešās acīs jāmeklē atļauja.
ATĻAUJ SEV PATS. Savu vienkāršo cilvēcisko dzīvi, kurā nevajag taisnoties par to, ka tu uzdrīksties mīlēt, darīt kaut ko, kas tev svarīgs, nomainīt to, kas savu laiku nodzīvojis.
Dzīvi, kurā tu esi pieņemts, neskatoties uz to, ka neesi ideāls – sākumā pieņēmis pats sevi, bet pēc tam arī citi tev pievienojas. Un kārtību neizdosies mainīt. Žēl tikai, ka šī patiesība nebija redzama uzreiz.
Dzīvi, kurā ne vienmēr viss ir skaisti un  pareizi, taču tā nepazūd, un tu nekļūst no tā sliktāks.
Dzīvi, kura piepildīta ar tevi, kā istaba, kurā tu pirmo reizi uzdrošinies visu sakārtot tā, kā tev patīk, nevis kā tev uzstājīgi rekomendē.
Dzīvi, kurā mainās dekorācijas, taču tevi tajā neviens nepazemo un tev nav jāpaciešas kamoliņā sarāvušamies.
Ja arī tevi dažkārt stindzina asais šaubu vējš, nebaidies. Un nesteidzies sevi vainot. Tev viss jau ir. Viss, kas tev ir vajadzīgs.
Un droši pasūti piecas mājas tālāk katru, kurš atnācis pasniegt tev tavas laimes atslēgas, jo laime nav nopērkama. Tā ir tevī. Tāpat kā maziņš sīpols ūdens glāzē noteikti dzīs savus zaļos asnus pretī rokām, kas deva tam iespēju….
DOD SEV IESPĒJU. Dod sev daudz iespējas visam, ko tu vēlies. Tev nevajag tāpēc mainīties vai kļūt “labākajai savai versijai”. Tev vajag vien skaidri zināt, ka tu esi tu un otra tāda cilvēka nav. Un tātad nevienam nav receptes tavai dzīvei.
Soli pa solim, apstājoties un virzoties tālāk.
Soli pa solim tikai savā ritmā.
Soli pa solim turp, kur vajag tieši TEV!
© Ļiļa Grad
FOTO: Maria Tyutina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mans mazais neideālais šedevrs

Maza neideāla dzīve mazā īslaicīgā ķermenī. Lūk, arī visa īsā patiesība par to, kas ir dots absolūti katram no mums. Mūs atšķir tikai tas, kā mēs katrs šo patiesību uztveram.

Kāds to neuztver vispār, un visu mūžu cenšas to pārspēlēt, tēlojot neiznīcināmo un neievainojamo, un tērējot savus gadus, sacenšoties ar citiem – tādiem pašiem.

Kāds to uztver tik ļoti asi, ka cenšas kontrolēt iespējamo un neiespējamo, domājot, ka pārvalda savu dzīvi, bet patiesībā pakļaujoties labprātīgi izvēlētai neirozei.

Kāds domā, ka, ja reiz dzīve ir tik īsa, tad noteikti viņam tajā vajag būt pašai spožākajai zvaigznei, ik dienas pārsteidzot visus ar saviem sasniegumiem, veiksmi un skaistumu.

Kāds… Varinatu patiesībā ir tikpat daudz, cik mūsu, un nevar tos dalīt labajos un sliktajos, ja reiz tie ir atpazīti un izvēlēti. Un katram ir tiesības būt.

Gadiem ejot, man vistuvākais veids ir uztvert savu dzīvi kā mazu neideālu šedevru, kurš tiek radīts tieši tik ilgi, cik ilgi turpinās dzīve. Katrā dzīvā mirklī, nelīdzeniem emociju, sajūtu, rīcības krāsas triepieniem.

Man arvien tuvāks ir tas dzīves stils, kurā nav pārāk lielu telpu, pārāk plaša komunikāciju loka, pārāk grandiozu mērķu un pārāk skaļu paziņojumu. Arvien tuvāka ir vēlme atbrīvoties no viennozīmīga kategoriskuma, uzspiestas aktivitātes un steidzīgas vēlmes pabūt it visur.

Arvien tuvākas ir sava garastāvokļa dažādās nokrāsas, katrā no kurām ir sava īpaša jēga, kuru vairs nereducēju uz vienu – ārkārtīgi izdevīgu no stereotipisku laimīga cilvēka tēlu.

Manas skumjas vairs nenomāc manu laimes sajūtu. Un mana laime vairs nekaunās no skumjām, neizvairās no kritieniem un necenšas visai pasaulei izrādīt savu rūpīgi rediģēto tēlu.

Manas mazās neideālās dzīves šedevrs vairs no manis nepieprasa to, ko es nevēlos, vai to, uz ko neesmu spējīga. Tas neuzskaita manas krunciņas un kilogramus, neuzspiež muļķīgo modi un neliek tēlot to, kā nav. Un tas mani paglābj no naidīguma, jo neuzsāk karus, ieturēdams vienmērīgu vienaldzību pret visiem mīlestības un draudzības viltotājiem, tos atpazīstot uzreiz un atstājot aiz savas intereses borta.

Man tajā ir labi pat pilnīgi bezcerīgās dienās un naktīs. Tik labi, kā mēdz būt brīdī, kad klusi snieg sniegs un tu nekur nesteidzies, ja nu vienīgi pretī tām maigajām rokām, kas tevi maigi apskauj pat tad, kad tev galīgi nav taisnība un tu esi neglābjami novecojis un parvērties par burkšķošu īgņu.

Mīļie, radiet savus šedevrus – savējos un neviena cita…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MIERINĀT SEVI

Mierināt sevi ar vārdiem, ka esi malacis un visu dari pareizi, drīzāk nozīmē nonākt pie pilnīgi pretēja rezultāta, neapzināti ļaujot savai bezspēcībai saprast, ka pat pašapmāns ir labāk, nekā atzīt, ka pēkšņi esi izrādījies ne tik labs, neesi ticis galā, esi aplauzies, ne tur aizgājis, ne uz to atsaucies un vispār…

Bet sakiet man, mani mīļie, kādi mierinājuma vārdi jums sev jāsaka tad, kad visu dariet pareizi un variet bez jebkādas liekuļošanas sev pateikt: es esmu malacis?
Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu: nekādi.

Mierināšana ir darbība, kas varbūt nav aizmirsta, bet šobrīd kautrīgi tiek noslēpta brīžos, kad skaļi pierasa iedot vai saņemt burvju spērienu, rupi rekomendē “nemīzt” (piedodiet, pati sakaunējos), un virspusēji devalvē jebkurus jūsu pārdzīvojumus.

Reti kurš saudzīgi izturas pret mūsu lielajām un mazajām sāpēm.
Reti kas ir noturīgs tajos brīžos, kad tu patiesi saproti, ka viss nav nemaz tik slikti, lai arī kāds pret tevi ir izturējies netaisnīgi… tajā skaitā arī tu pats.
Reti kas tik skaidri sniedz vienkāršu cilvēcisku pieredzi, lai neiegrimtu trulā naidā un nosodījumā, bet dotu iespēju bez atsvešināšanās no sevis uzelpot, padomāt, nonākt pie kāda lēmuma.

Mierināt sevi…
Vienkāršiem vārdiem. Cēlsirdību. Realitātes pieņemšanu, lai arī cik nepatīkama tā būtu.
Mierināt sevi brīžos, kad jūties viens uz sava ceļa, pa kuru neviens negrib iet kopā ar tevi.
Mierināt sevi arī tāpēc, lai varētu mierināt kādu citu, kurš viens pats klīst pa savu neizlaboto kļūdu, izmisuma un bezcerības sniegoto ielu.

Jā, plaši izplatītā nežēlība nav kāda izmisīgās patmīlības fakts, kā tas kādam varētu šķist.
Mīlestība pret sevi apskauj arī otru. Pat tad, ja tas šķiet visdīvainākais, ko šajos apstākļos vari iedomāties.
Bet nežēlība pret sevi, naids un nespēja sevi mierināt pār citu galvām nāk divkāršā apmērā.

Mierināt sevi. Lai turpinātu. Lai turpinātu savu ceļu kā cilvēks, nevis salauzts robots…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par godīgumu pret sevi

Zināt sevi dažādu – tas ir stāsts par vērīgumu un godīgumu.
Atzīt sevi dažādu – stāsts par to, cik tā ir liela veiksme pieaugt.

Visi centieni noturēties kaut kādā vienā, ļoti skaistā tēlā, turpinot spelēties princesēs, dievietēs, lidojošās fejās, nesatricināmās karalienēs un harizmātiskās uzvarētājās, kas nepazīst zaudējumus, ir gluži saprotami. Taču parasti tā var noturēties, ne jau esot nepārejošas laimes stāvoklī, bet tādos asos stāvokļos kā teicamnieces neiroze, hroniska dismorfobija (bailes no sava ķermeņa un pārņemtība ar savām nepilnībām), depresija un dažādi citi traucējumi, kuru pārvarēšana var ilgt visu mūžu.

Bailes nonākt tajā zonā, kur tevi nepieņem, kritizē, izsmej un atstumj tikai tāpēc, ka tu neatbilsti visiem skaistuma, veiksmes, realizētības, brendu, trendu un “labākās sevis versijas”, ideālo sociālo lomu – sievas, mammas, meitas  standartiem… plus šausmas, iedomājoties sevi novecojot, kad esi tajā vecumā, kurā vēl ļoti gribās gan citus redzēt, gan sevi parādīt – tas ir tas mūžīgi burbuļojošais katls, kurā paterētāju sabiedrība liek varīties visām bez izņēmuma sievietēm.
Taču, paldies Dievam, ne visas to paklausīgi dara…

Neizvēlēties idealitātes histēriju – tā arī ir izvēle…

Izvēlēties nobriedušu intelektu, kuru nenosaka bioloģiskais vecums, bet gan tava apzinātā psiholoģiskā attīstība, nevis modernās mākslīgas apgaismības spēles.

Izvēle atzīt savu cilvēcisko dabu nozīmē skaidri saprast to, kāpēc tev sveša ir idealitāte.

Un, nevis vienkarši sveša, bet neiespējama.

Dzīvs cilvēks – tie ir dzīvi, mainīgi procesi, kuros piedalās viss emociju, stāvokļu, reakciju un fizioloģijas spektrs. Nevar uz visiem laikiem palikt vienā pozitīvisma, uzplaukuma un pilnīgas harmonijas stāvoklī, kurā neiespējami ir kļūdīties.

Ikvienā sabiedrības atzītā karalienē dzīvo gan sava kašķīgā Tante, sava Mazā Meitenīte, sava Huligāne, sava burkšķošā Veča, sava nogurusī Mājsaimniece, sava Neveiksminiece, sava reaktīvā Fūrija, sava naivā Čiepiņa, sava Seksa Dieviete (tā pati, kura dažkārt kliedz – “neaiztiec mani, nositīšu”), sava Čīkstule un Ķiķinātāja, Skaistule un Briesmone, Labā un Sliktā Mamma…. šis saraksts ir bezgalīgs un tas nav stāsts par disociatīviem personības traucējumiem, bet gan par Dzīvu Sievieti, kura nav ne lelle, ne objekts pēc pieprasījuma, ne arī svešu gaidu verdzene…

Lūk, patiesība. Tīra patiesība. Bez liekulības, vienpusīgas domāšanas un kādam izdevīgas iebiedēšanas par tēmu “ja neesi laba un skaista, tad nevienam nebūsi vajadzīga.”

Mani mīļie, ir milzīgs prieks izrādīties nevajadzīgai tiem, kuriem mēs esam vajadzīgas tikai labas un skaistas.

Un tāpēc labāk mācīsimies iepazīt sevi dažādu…. un nekad sevi nenodot.
Nekad!
Jo nekas labs nenotiek ar tiem, kuri bīstās nebūt ērti, lai tikai citi viņus atzītu.

Esiet pie sevis. Lūdzu.
Apskauju katru no jums…

Ļiļa Grad
Foto: Keenan Constance
Tulkoja: Ginta Filia Solis

KĀ TEV IET?

Skumjais puisis septembris ir nopircis biļeti uz vilcienu rīt naktī, tā arī nesaprazdams, kādu atvasaru te visi no viņa bija gaidījuši.

Drusciņ sabēdājies.
Slēpj asaras, bet tās vienalga naktī klusiņām bungoja pa auksto palodzi…
Es gatavojos no viņa atvadīties, klusi čukstot, ka tas viss ir normāli – būt sev pašam, nevis tam, ko vēlas redzēt citi un darīt tikai to, ko no tevis sagaida.

Tas ir normāli atkāpties no visiem noteikumiem, kuros tev sola, ka viss būs labi tad, kad tu kļūsi labs un ērts visiem…. bet tie melo.

Tas ir normāli netēlot, ka esi nesatricināms un vienmēr sasniedz to, ko vēlies.

Un normāli ir samazināt ātrumu, kad nevari un negribi ātri. Normāli ir nemērīt savu vērtību ar svešām uzslavām un normāli ir necensties “piegriezt” savu dzīvi atbilstoši strauji mainīgajai modei.

Mani mīļie, pašpietiekamība nenozīmē to, ka tev neviens nav vajadzīgs, kā dažiem tas varētu šķist…

Šajā attīstības un psiholoģiskā brieduma pakāpē tev ir vajadzīgas TIKAI veselīgas, godīgas un savstarpēji atbalstošas attiecības jebkurā līmenī, un, ja kāda iemesla dēļ tās nav iespējamas, tu esi gana pašpietiekams, lai neietu uz pazemojošiem kompromisiem, kuros par ilūziju “Es NEesmu viens” ir jāmaksā ar sevi.

Visas problēmas sākas tad, kad mēs paši sev esam vajadzīgi mazāk kā kāds cits…

Interesanti, vai klusētājs oktobris to zin?

Jā, nē, ir pats īstākais laiks gan viņam, gan mums katram uz mirkli apstāties, kā savulaik Čelentano savā brīnišķīgajā dziesmā: … es esmu nedaudz apstājies, lai saprastu, kā man pašam iet…

Kā tev iet?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atvērt savas durvis

Man sen vairs pats galvenais dzīvē nav tas, vai mani pieņems citi, bet gan tas, VAI ES PATI SEVI PIEŅEMŠU…
Pienāk diena, kad tu vairs nevēlies spēlēt stulbas spēles, mēģinot izsijāt cilvēkus caur viņu spēju-nespēju mīlēt tevi ne tikai baltu un pūkainu … jo aiz visa šī lūguma pārdrošības slēpjas sens, kā pasaule, mēģinājums mīlēt sevi caur kādu citu.
Taču tā tas nestrādā. Tā tikai tiek uzsāktas ilglaicīgas drāmas, kas noved pie totālas iekšējas iztukšošanās… un vairs nekā cita.

Vai es pati spēšu izturēt savas emocionālas viesuļvētras un nespēju pieņemt to, kas notiek tieši šobrīd?
Vai es spēšu pati tikt galā ar savu vilšanos un izmisumu?
Vai es spēšu saprast visas savas zemapziņas reakcijas, kuras vienā mirklī spēj sagraut visus manus centienus nostāvēt uz šūpojošā dzīves aisberga?

Dažreiz sanāk. Dažreiz nesanāk.

Un kamēr nesanāk, ārpusē notikt var jebkas…
Tevi var mīlēt, atzīt, atvērt tev visas durvis, taču pa nevienām no tām tu neieiesi, kamēr nedosi sev tiesības mīlēt un būt mīlētam, būt atzītam un atzīt citus, ieiet pa atvērtām durvīm un atvērt savējās.

Sākumā tu pats.
Pēc tam – visi parējie, kā lidmašīnā uzvelkot masku…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbalsts sev pašam

Ir ļoti grūti kļūt sev par atbalstu, ja atzīsti sevī tikai savu parādes pusi: sasniegumus, labās īpašības, varonību…
Ja noliedz visu savu pilnīgo pieredzi, nespējot pieņemt tās gluži cilvēciskās izpausmes, kas it kā dara kaunu iekšējam perfekcionismam.
Tā rodas paaugstinātas prasības pret sevi, kuras nav iespējams izpildīt un pastavīgi tām atbilst, un kuras tikai papildina PAŠvilšanās krājkasīti.
Un tas, mani mīļie, ir tas pats, kas dzīvot zem pastāvīgi auksta lietus un nekad neredzēt sauli…
Un tieši tad mūsu cietsirdība pret sevi neizbēgami sāk atspoguļoties arī tajos cilvēkos, kas ir mums blakus.
Un cilvēkiem šķiet, ka mēs esam pārāk neobjektīvi, ciniski un pasīvi agresīvi… pret viņiem…. kaut gan patiesībā viņiem tiek tikai neliela daļa no tā, ko saņemam mēs paši.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi izveidot kvalitatīvas mīlošas attiecības ar sevi – vēl ilgi, pirms ielaižam kādu citu savā dzīvē.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi zināt un pieņemt visas savas puses.
Citā veidā nav iespējams līdzsvarot savu kroni…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt sevi nozīmē iemācīties uz sevi paļauties

Laimīgas dzīves noslēpums ir pavisam vienkāršs. Dari sev to, ko tu izdarītu sava labākā drauga labā.

Iedomājies, ka tev ir draugs. Draugs uz visiem laikiem. Draugs, kurš vienmēr būs blakus un palīdzēs. Tavai salauztajai sirdij. Tavā radošajā krīzē. Tavās nakts skumjās. Tavās šaubās. Tavas karjeras neveiksmēs. Un pat tavā laimē. Draugs, kurš dod tev spēku. Un atbalstu. Kurš uzticami glabā tavus noslēpumus. Zin tavas bailes, taču nekad tās neizmanto pret tevi.

Tāds draugs ir liela laime. Un liels gods.

Man bija pieci gadi. Mans vectētiņš Venadijs Nikolajevičs Čekalovs skolā pasniedza krievu valodu un literatūru. Bija pirmais septembris. Svinīgā līnija. Vectētiņš vada svinīgo daļu. Tās noslēgumā man bija jāiziet auditorijas priekšā un jānolasa monologs topošajiem pirmklasniekiem, kuri pagaidām vēl skaitījās bērndārznieki. Tāda ironija meitenei, kura bērnudārzā skaitījās tikai dokumentos, toties lieliski deklamēja dzeju. Korupcija, visur viena vienīga korupcija.

Un, lūk, pienāk manas uzstāšanās brīdis. Un es pēkšņi sastingstu. Man šķiet, ka pārstāju elpot. Vadītājs velk mani uz skatuvi. Gaiss pēkšņi izsprūk no plaušām un es sāku kliegt. Kaukt. Vecmāmiņa nolaiž acis. Vectētiņš ir šokā. Visi skatās uz mani. Visi zin, kas es esmu. Un visiem ir ļoti interesanti, kā beigsies šis priekšnesums. Kāds ķiķina. Kāds rāda ar pirkstu. Un tikai viens vienīgais cilvēks paņēma mani pie rokas. Man pavisam nepazīstama, apmēram desmitgadīga meitene: “Gribi, iesim kopā?” Un mes gājām. Sākuma padzerties ūdeni no strūklakas. Bet pēc tam – arī uz skatuves. Viņa stāvēja man blakus un turēja pie rokas. Kaut arī es nemaz nezināju, kā viņu sauc.

Laiks skrēja ļoti ātri. Es pieaugu. Mācījos. Iemīlējos. Mācījos dzīvot. Simtiem reižu kāpu uz skatuves. Simtiem reižu izgāzos un simtiem reižu uzvarēju. Zaudēju cilvēkus, kurus mīlēju. Un atradu mīlestību sevī. Es ļoti daudz ko neprotu. Ļoti daudz ko nezinu. Ļoti vāji orientējos vairumā zinātniskajos procesos. Taču es izdarīju pašu galveno. Es pratu sevī izaudzināt draugu, kurš vienmēr paņem mani aiz rokas un saka: “Ejam kopā!”.

Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri man teiks, ka es nekad nevarēšu. Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri teiks, ka es nodarbojos ar niekiem. Cilvēki, kuriem nepatīk kā es gatavoju. Kā rakstu. Kā izskatos. Kā dzīvoju. Uzskata manus sapņus par nožēlojamiem. Taču es vienmēr paņemu sevi aiz rokas un saku: “Ejam kopā!”

Laimīgas dzīves noslēpums ir pavisam vienkāršs. Darīt sev to, ko tu izdarītu sava labākā drauga labā.
Turēt aiz rokas, kad bail. Lutināt ar dāvanām. Barot ar garšīgu ēdienu. Ļaut izgulēties. Dalīties iespaidos. Uzticēties. Atbalstīt. Apskaut. Lepoties ar sasniegumiem. Un nomierināt skumjās. Saprast, kas tevi dara laimīgu. Atšķirt, kur mīlestība un kur tās nav. 

Mīlēt sevi nozīmē iemācīties uz sevi paļauties. Klausīties sevī. Un tikai tad, kad būsi sev kļuvis par tādu draugu, tu spēsi draudzēties ar citiem. Un mīlēt citus.

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis