Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?

dzives jega4

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?
Tad, kad citi cilvēki tevi vairs netracinās.
Jā, tā arī ir! Tieši tā es arī domāju.
Kāpēc šī ir pazīme tam, ka es sevi mīlu?
Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir sevis pieņemšana ar visiem saviem trūkumiem un labajām īpašībām, atļauja būt sev tādam, kāds esi, pārtraukšana cīnīties sevī ar tām īpašībām, kuras tev sevī nepatīk.

Kad klients man saka, ka cīnās ar saviem trūkumiem, es jautāju: “Vai tu vienlaicīgi dzīvo kaujas laukā un kapsētā”? Cīņa ar trūkumiem nozīmē to, ka cilvēks pastāvīgi cīnās pats ar sevi. Bet karā, kā jau karā: vienas sub-personības* nogalina citas. Lūk, arī kaujas lauks un kapsēta (mirušos taču ir pieņemts apglabāt).

Par mīlestību pret sevi.

Pats interesantākais ir tas, ka, ja tu cīnies pret kaut ko, tad šis “kaut kas” NEKAD nebeigsies.

Cīņa tā cilvēka, kurš cīnās, dzīvei piedod jēgu. Un, ja tā beigsies, zudīs dzīves jēga.
Tu jautāsi: “Sanāk, ka ar saviem trūkumiem nav jācīnās? Lai viss paliek, kā ir?”
Es parasti atbildu, – nav jācīnās, savi trūkumi ir jāatzīst un jāpieņem un pēc tam jāapgūst un jānostiprina jaunas vērtīgas un efektīvas īpašības un ieradumi. Raksturs ir labojama lieta, kā minimums, par 50%. Pārējie 50% ir iedzimtas nervu sistēmas īpatnības, kas nekad arī nemainās. Vecie un neefektīvie uzmanības modeļi un īpašības vienkārši paši nomirs no vecuma un bezjēdzības.

Jā, un kas tad ir trūkumi? Mēs taču ar tiem nepiedzimām! Tie kaut kādā veidā uzradās. Bet, ja jau reiz uzradās, tātad tajā mūsu dzīves brīdī šīs īpašības un uzvedības modeļi mums bija VAJADZĪGI! Tātad tad tie mums PALĪDZĒJA. Bet tagad to laiks ir pagājis, mēs esam izauguši un tas, kas bija VAJADZĪGS, LAI IZDZĪVOTU, tagad mūs ierobežo un traucē mums attīstīties.

Pateiksim saviem šī brīža trūkumiem “PALDIES”, jo pateicoties tiem mēs IZDZĪVOJĀM. Un kļuvām labi cilvēki – bez liekas pieticības. Vienkārši tagad mums ir jāiet tālāk.

Un kā tad paliek ar aizkaitinājumu?

Aizkaitinājums un apbrīns ir aizsardzības mehānisms – “projekcija”. Tas nozīmē, ka mēs citiem cilvēkiem piedēvējam, bieži vien pārspīlētā veidā, negatīvas un pozitīvās īpašības.

Kad mēs par kādu sajūsmināmies un kādu apbrīnojam, mēs cilvēkā redzam īpašības, kuras vēlētos, lai piemīt mums pašiem, tāpēc, ka tās asociējas ar cilvēkiem, kas ir augstākā sociālajā statusā, materiālajā nodrošinātībā, intelektuālajā līmenī u.t.t.. Taču, kā teikt, nav lemts.
Apbrīnā nav mīlestības, kaut gan daudzi uzskata, ka šīs divas sajūtas ļoti labi saskan. Apbrīnā, patiesībā, ir ļoti daudz skaudības.

Daudzi cilvēki lielās ar savu tuvinieku sasniegumiem (ne bērnu), draugu, vienkārši paziņu, tā, it kā tie būtu viņi. Un viņiem šķiet, ka viņiem pieder daļiņa šo panākumu. Un arī tas ir no NEmīlestības pret sevi un skaudības, kuras ļoti rūpīgi tiek slēptas no sevis paša.

Aizkaitinājuma gadījumā negatīvās īpašības vai nu mums sevī nepatīk ļoti stipri, vai nu mēs baidāmies, ka par mums tā padomās.

Tad, lūk! Kad cilvēks pilnībā sevi pieņem un atļauj sev būt visādam, viņš atļauj arī citiem būt tādiem, kādi viņi vēlas būt. Un pats vairs neizjūt ne aizkaitinājumu, ne apbrīnu. Šis cilvēks atzīst katra cilvēka tiesības dzīvot tā, kā vinš vēlas, un pieņem viņa izvēli būt tam, kas viņš ir. Un pasaule viņam kļūst gaiša un priecīga un cilvēki – ļoti interesanti.
Autors: @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

* Sub-personību psiholoģija (Psychology of Selves) vai “Dialogs ar balsīm, attiecības un iekšējā personības psiholoģija” („Voice Dialogue, Relationship & the Psychology of Selves”), kā arī “Apzinātā Ego psiholoģija” (Psychology of the Aware Ego). Speciālisti visbiežāk to dēvē par ” Dialoga ar balsīm” metodi (Voice Dialogue).
Šīs sistēmas pamatā ir premisa, ka cilvēka uztvere par sevi kā vienotu un nedalāmu “es” ir absolūti nepareiza. Viņi uzskata, ka cilvēka „es” patiesībā veido daudzas sub-personības. Katrai no tām ir sava balss, sava vēsture, jūtas, mērķi un pat savas pretenzijas pret indivīda personību. Šīs iekšējās balsis veido neatkārtojamo cilvēka raksturu un lomas, ko viņš ikdienā izspēlē. Ar šīm sub-personībām ir saistīts arī cilvēka nepārtrauktais iekšējais dialogs pašam ar sevi, – taisnošanās , kritika, paskaidrojumi u.t.t.

Advertisements

Katrs ķermenis ir ideāla forma tieši šīs Dvēseles uzdevumiem

kermenis5

Strādājot ar ķermeni, es satieku cilvēkus, kuri ir aizrāvušies ar mūsdienu kultūras vēsmām un atdala savu ķermeni no sevis, redzot tajā neatrisināmu problēmu un kauna avotu.

Ķermenis kā problēma

Tieši tā, daudzi cilvēki uzskata, ka ķermenis ir to galvenā problēma, tāpēc, ka tas ļoti bieži absolūti neatbilst skaistuma etaloniem.
Tas nevietā apresnē vai tievē tajās vietās, kur negribētos.
Tas noveco un pārstāj būt ideāls. Un, iespējams, tas nekad nav bijis skaists.
Pārāk liels deguns vai parāk resnas kājas, dubultzods vai pēc dzemdībām atkāries vēders.

Ķermenis kā ienaidnieks

Taisnība, daudziem viņu ķermenis ir īsts ienaidnieks, jo tas ļoti vēlas ēst, dzert un gulēt.
Apresnē, ja to pārbaro. No rītiem slikti izskatās, ja nav izgulējies. Izļum no sēdoša dzīvesveida.
Nevēlas ātri atgriezties tonusā no 2 stundu ilga trenniņa sporta zālē – reizi pusgadā.
Ātri ataudzē melnas saknes blondos matos.
Saules ietekmē kļūst kā nosēts ar vasaras raibumiem un dzīves laikā – ar dzimumzīmēm.
Tas vispār ir piedzimis un izaudzis kaut kāds ne tāds – ne ideāls. Ar savām krunkām, pūtītēm, matiņiem uz zoda un sazin vēl ko. Īsāk sakot – ienaidnieks!
Un ko mēs darām ar savu ķermeni? Vai noskaidrojam iemeslu, vai vienkārši aizbāžam tam muti? Mocam ar veselīgiem salātiņiem, nepievēršot uzmanību reālajām tā vajadzībām un ļoti kautrējamies, kad ēdam bulciņas?

Ķermenis kā kauna objekts

Jā, starp citu, vēl viena svarīga tēma – ķermenis kā kauna objekts. Es bieži redzu sievietes, kas kautrīgi piesedz savu nokārušos lielo vēderu un, fotogrāfējoties sataisa “skaistu” sejas izteiksmi un pozē tikai skaistās pozās. Un arī tādu vīriešu ir pietiekami daudz. Un šo “skaisto” rakursu tādiem cilvēkiem nav pārāk daudz. Un tāpec visi foto viņiem atšķiras tikai ar fonu.
Bet viss dabiskais, dzīvais, kas ir gana tālu no skaistuma etaloniem, liek viņiem justies neērti. Esi sastapis tādus cilvēkus?
Un vispār, ķermenis ļoti liek kaunēties. Jo tas taču mēdz būt pārāk resns vai tievs. Tas vēlas pačurāt svarīgas tikšanās laikā – īpaši tajās vietās, kur nav pieejama tualete.
Tas var “nomesties” ar pumpām tieši pirms svarīgas izlaiduma balles, un vēl daudz ko ļaunu sastrādāt. Tas nav līdzīgs un nekad arī nebūs līdzīgs fotošopētajām bildēm žurnālos.

Ķermenis kā baiļu iemesls

Nu, ja, mēs baidāmies no sava ķermeņa. Baidāmies, ka atgriezīsimies no atvaļinājuma un iedegums ātri pazudīs, un pazudīs arī tikko knapi atgriezušās skaistās formas. Baidāmies, ka tas novecos (un tā tas arī būs). Baidāmies, ka tas mūs pivils un vecumdienās saslims ar cukura diabētu vai vēzi. Un mums šķiet, ka tas viss notiek ārpus mūsu gribas. Vienkārši tā.
Un šis process ir neizzināms un neatgriezenisks. Un, ja arī atgriezenisks, tad tikai ar kādu nehumānu metožu palīdzību, piemēram – plastiskās ķirurģijas vai vēl kādas modernas skaistumkopšanas procedūras palīdzību.
Mēs ļoti baidāmies, ka mūs nemīlēs mūsu ķermeņa dēļ. Un mēs domājam, ka cilvēki mīl tikai mūsu ķermeni. Un mēs ceram, ka cilvēki iemīlēs mūs dēļ mūsu ķermeņa tad, kad mēs to savedīsim kārtībā. Un ķermenis kļūst par kaut ko līdzīgu maiņas monētai.

Ķermenis kā kaut kas nepilnīgs un vājš

Mēs ļoti bieži dzirdam, ka miesa ir vārga un ķermenis ir nepilnīgs. Un pilnīgu to padarīs kāda jauna, īpaša treniņu metode vai kaut kas līdzīgs.
Domāju, ka šo sarakstu var turpināt ilgi.
Ja tu savā galvā atklāji kaut ko no augstāk minētā, tas nozīmē, ka tavs ķermenis ir emocionālais mērķis un noteikti kaut kā reaģēs.
Un vari būt pārliecināts, tas reaģēs. To vada instinkti, kas sit nekļūdīgi.
Ja stipri to spīdzinasi, tas pieņemsies svarā.
Ja neņemsi verā tā vajadzības, tas slikti izskatīsies un slimos..
Un, ja pilnībā ignorēsi tā vajadzības, sagatavos tev tāāāādus parsteigumus.
Ja godīgi, es esmu sastapusi tikai dažus cilvēkus, kuri dzīvo pilnīgā harmonijā ar savu ķermeni.
Taču ne viss ir tik briesmīgi. Ir cita pieeja, kuru var sākt praktizēt sākumā savā apziņā, bet pēc tam jau vērot, kā tas iemiesojas dzīvē.
Un, tā…

Ķermenis kā DĀVANA

Precīzāk, kā PĀRSTEIGUMS.
Lūk, tu saņem to no Visuma un tas atrodas skaistā kārbiņā. Tajā iekšā ir ļoti daudz kas. Un tavs uzdevums ir tikt skaidrībā, kas kam domāts. Tieši tā – tikt skaidrībā. Iepazīties un noskaidrot, kā tas viss darbojas. Neuzspiest tam savas idejas un ritmus (tipa: kafija-miega zāles-atkal kafija), bet reāli noskaidrot. Paklausīties, palēnināties, piekrist. Tu pat nespēj iedomāties, cik gudrs tas patiesībā ir.
Iedomājies, ka esi atnācis pie laba ārsta (piemēram – osteopāta), kurš reāli klausās tavu ķermeni un grib tikt skaidrībā. Kā tu jūties pieņemšanā pie viņa? Jau labāk? Daudz labāk! Vienkārši tāpēc, ka viņš skatās uz tevi un ļauj tev vienkārši būt.

Vai iedomājies, ka satiecies ar kādu un viņš skatās uz tevi ar interesi un labestīgi iedziļinās tavās lietās. Un ļoti uzmanīgi skatās. Kā tu jutīsies tāda cilvēka klātbūtnē? Protams, uzplauksi! Lūk, arī ķermenis no tādas mierīgas uzmanības uzplaukst un dod daudz enerģijas.

Ķermenis kā noslēpums

Drīzak kā neatminama mīkla. Kaut kā tajā iekšā viss strādā. Daži procesi ir saprotami, bet daži – nē. Mēs redzam kādas detaļas, kas atrodas ārpusē, bet iekšpusi neredzam. Taču tās ir un no tām ļoti daudz kas ir atkarīgs. Tās var sajust, uztustīt.
Kā sabalansēt muskuļu darbu ar iekšējo orgānu ritmu, lai sanāktu vislabākais rezultāts? Kas jāēd, lai justos labi?
Cikos jāiet gulēt, lai labi izgulētos?
Kas der tieši tev?
Kad tas ir ķermeņa nogurums un kad – vienkārši nevēlēšanās kaut ko darīt?
Cik jāstrādā, lai būtu maksimāli efektīvs?
Kā slimot mazāk?
Kāds tev ir labākais slimošanas veids?
Daudz dzerot, vai iztiekot bez ūdens?
Vai tu proti slimot?
Kā un no kā tas ar tevi notiek?
Ir tik daudz jautājumu ar tik daudzu līmeņu atbildēm.
Es esmu trenējusies un varu sajust dažu iekšējo orgānu darbu. Taču vēl pagaidām es neesmu iemācījusies ar tiem vienoties.
Tas ir iemesls klausīties ķermenī, lasīt par to, studēt tā kustības un nekustīgumu. Man palīdz medicīniskā izglītība, ko ieguvu deviņu gadu garumā. Taču šobrīd ir ļoti daudz iespēju apgūt šīs zināsānas: grāmatas, informācija, skolas. Ir pat krāsu anatomijas grāmata – mana sapņu grāmata.

Ķermenis kā uzdevums

Kā ar šādiem izejas datiem saņemt vēlamo rezultātu? Ja manam ķermenim ir nosliece uz korpulenci, kā man ēst, nezaudējot labsajūtu un paliekot slaidai. Ja neesmu zilacains blondīns, kā man labāk izskatīties pievilcīgam? Ja es ar kaut ko slimoju, kā man dzīvot pilnvērtīgu dzīvi?

Ķermenis kā iemesls radošumam

Un te nu mēs varam iet tālāk un ieraudzīt savu ķermeni kā iemeslu radošumam. Kā visus šos uzdevumus risināt radoši? Kā strādāt ar ķermeni un vienlaicīgi radīt? Varbūt izgudrot kādu deju kādai ķermeņa daļai? Varbūt uzrakstīt recepšu grāmatu tievēšanai savām draudzenēm?
Patiesībā katra mūsu kustība var būt mūsu radošuma izpausme. Vienkārši kāds dzīvo radoši, bet kāds savu dzīvi uztver kā amatu. Saproti, par ko es runāju? Kā tev sanāk? Patiesībā, ja vien mēs ieklausāmies, ķermenis pats pateiks. Pateiks, neko neslēpjot. Tam viņam ir desmitiem dažādu paņēmienu:
nogurums;
uzbudinājums;
sāpes;
dažādi citi stāvokļi.

Pie manis ļoti bieži nāk cilvēki ar lūgumiem atbrīvoties no šīm gudrajām zīmēm. Atbrīvoties no panikas lēkmēm, neiedziļinoties cēloņos. Atbrīvoties no depresijas, nerisnot dziļos uzdevumus. Atbrīvoties no psihosomātikas, nemainot dzīves veidu. Un visus šos cilvekus sagaida vilšanās.

Paldies Dievam, ka ir simptomi. Pretējā gadījumā mūsu smadzenes nogalinātu mūs vēl pirms mūsu pilngadības.
Personīgi es brīžos, kad ir kādas sāpes, esmu tām ļoti pateicīga, jo tie ir simptomi, kas brīdina.
Ja man kājas kļūst smagas un nīd vēnas, tad zinu, ka esmu kaut ko ne to iedzērusi.
Kad sāp aknas, meklēju sevī aizturētu niknumu.
Kad saaukstējos, saprotu, ka esmu pārstrādājusies.
Kad man sāp galva, tad saprotu, ka man jāatlaiž kontrole.
Un cik labi tu pazīsti savu ķermeni un tā zīmes?

Ķermenis ir mūsu senais draugs

Un to vada instinkti. Tie nav tieši, tie vienkārši iedod smadzenēm pareizo virzienu, kurā tās sāk domāt. Un kad mēs sākam klausīties, tās pašas pasaka mums priekšā, kas jadara.

Izrādās, ka spēka zudums pirms nemīlama darba veikšanas nav vienkārši simptoms, no kura jāatbrīvojas, tas ir signāls mainīt darbu. Bet panikas lēkmes ļoti līdzsvarotam cilvēkam – ir iemesls atrast citu izeju spēcīgu emociju palaišanai brīvībā.

Ķermenis kā sistēmas daļa

Un visbeidzot, ir ļoti svarīgi uztvert savu ķermeni kā sistēmas daļu, kurā iesaistīts ir gan Gars gan Dvēsele. Un ir to jāklausās un ir svarīgi to neizolēt no Dvēseles uzdevuma.

Mēs taču neesam ķermeņi, kuriem ir Dvēsele. Mēs esam Dvēseles, kurām ir ķermeņi.

Mēs zemapziņā ļoti labi zinām visus savus uzdevumus un mūsu ķermenis mums palīdz to risināšanā. Vai zini, kādas mācību stundas tava Dvēsele var iemācīties ar ķermeņa palīdzību? Kādus uzdevumus atrisināt? Kādu viedumu iegūt? Vai esi par to kādreiz domājis?

Man šķiet, ka ikviens ķermenis uzliek mums ļoti daudz uzdevumu. Un galvenais no tiem ir Mīlestība, kas apliecina pieņemšanu. Jo, ja tu mīli savu ķermeni, tas tev atbildēs ar to pašu un viss pārējais arī sakārtosies.

Avots: @arhisomatika facebook
​​​​​​​Tulkoja: GInta FS

ĒNA ir spēka un garīgā potenciāla glabātuve

ēna8

Viena no spilgtākajām ĒNAS izpausmēm ir tas aizkaitinājums, kuru mūsos izsauc daži cilvēki. Kad otrā cilvēkā mēs pamanām tās īpašības, kuras reiz sev esam aizlieguši, mūsos pēkšņi dzimst neizskaidrojams niknums, un mēs asociējam ar šo cilvēku visas tās dusmas, ko izjūtam paši pret sevi.

Atsauc atmiņā jebkuru cilvēku, kurš tevi tracina – ieskaties uzmanīgi, un tu viņā ieraudzīsi savu izkropļoto atspulgu. Taču pietiek vien būt mierā ar sevi, kad nekāda atspulga vairs nebūs.

Pieņemot sevi, mēs automātiski mācamies pieņemt visu pasauli tādu, kāda tā ir.

Un vēl, ĒNĀ parasti izrādās tās īpašības, kas kādreiz ir izrādījušās vienkārši nevajadzīgas.
Piemēram, bērns ar lielisku muzikālo dzirdi, vecākiem, kuri nemīl mūziku, tā arī nekad neiemācīsies izmantot savu dzirdi, un gabaliņš Dvēseles, kas saistīts ar šo iedzimto spēju, pazudīs Dvēseles tumsā, un atgādinās par sevi ar neskaidrām skumjām par garām palaistajām iespējām un zudušo ceļu.

ĒNA ir spēka un garīgā potenciāla glabātuve, nevis visa sliktā iemiesojums. ĒNA ir Dvēseles neatņemama sastāvdaļa, ar kuru noteikti vajag iepazīties un sadraudzēties, kuru noteikti vajag pieņemt un iemācīties apzināti izmantot.
Karls Gustavs Jungs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Pateicies Dzīvei par visu, kas tevi uztrauc

zen rosomahi

Pateicies Dzīvei par visu, kas tevi uztrauc, jo tas palīdz tev kļūt brīvākam.

Ir kāds nepatīkams darbs, kas jādara?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju būt brīvākam no savām vēlmēm.
Atrodies neērtos apstākļos?
Pateicies Dzīvei! Tev ir iespēja atbrīvoties no sava ieraduma atrasties komfortā.
Esi kļūdījies?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no melīgās sajūtas, ka esi perfekts.
Jūties aizvainots?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespeju atbrīvoties no sava svarīguma sajūtas.
Jūties piemānīts?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespeju atbrīvoties no savām ilūzijām.
Jūties nenovērtēts?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no savas vilkmes pēc atzinības.
Jūties neveiksminieks?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no saviem priekšstatiem par to, kas ir veiksme.
Tevi apvainoja?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no vārdu ietekmes.
Tevi apzaga?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no pieķeršanās lietām.
Tev iesita?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi atbrīvojies no nepieciešamības atbildēt.
Tevi nemīl?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no atkarības no citu viedokļiem.
Tevi apmeloja?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no sava “melīgā” tēla.
Vairums nepatikšanu līdzinās viegliem Visuma kniebieniem, kas neļauj mums iemigt.
Daudzi vairāk līdzīgi adatas dūrieniem, kas atgriež mūsu uzmanību pie patiesajām mūsu vajadzībām. Un tikai dažas nepatikšanas ir līdzīgas ārsta šprices dūrieniem, kas atgriež mūs dzīvē.
Autors: Zen Rosomahi
Tulkoja: Ginta FS

Laiva vienmēr ir tukša

tuksa laiva

Ir kāda liela gudrība pritčā par tukšo laivu:

Kāds jauns fermeris bija ļoti piekusis, mēģinādams pagriezt savu laivu pret strumi, lai nogādātu preces ciematā. Bija ļoti karsts laiks, un viņš vēlējās ātrāk nonākt gala punktā, lai mājās atgrieztos pirms saules rieta. Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka pretī viņam pa straumi peld vēl viena laiva, tā ātri tuvojās. Viņš no visa spēka sāka airēt, lai izvairītos no sadursmes ar otru laivu, bet tas nepalīdzēja.

Viņš sāka kliegt: “Muļķi! Skaties, kur tu airē! Mēs taču saskriesimies! Kādam stulbenim ir jābūt, lai izraisītu sadursmi tik platas upes vidū!” Kad laivas bija atsitušās viena pret otru, fermeris ieskatījās otrā laivā, lai kārtīgi izlamātu airētāju, bet izradījās, ka laiva ir tukša. Tajā neviena nebija. Viņš bija kliedzis uz tukšu laivu, kas bija atsējusies no piestātnes, un tagad straume to nesa.

Kad mēs domājam, ka pie stūres stāv kāds cilvēks, mēs uzvedamies savādāk. Varam viņu apvainot savās nepatikšanās. Mēs dusmojamies, ārdamies un izspēlējam savu upura lomu. Taču mēs uzvedamies pavisam savādāk, kad uzzinām, ka laiva ir tukša. Jo tad taču mums vairs nav kāda “malējā”, ko apvainot, un nav nekādas jēgas kliegt un bļaut. Tālāk seko samierināšanās ar faktu, ka mūsu dusmas un apmulsuma cēlonis bija nejaušs gadījums. Viens no variantiem ir pasmieties par nejaušo, tukšo laivu, kas atdūrās pret mūsējo tādas platas upes vidū.

Morāle: otrā laivā neviena nav. Mēs vienmēr aurojam uz tukšu laivu. Tukšā laiva nemērķē uz mums. Tāpat kā visi tie cilvēki, kuri piešķir skumjas notis mūsu dienas dziesmai:

  • Kolēģis, kurš vienmēr pārtrauc jūs sapulces laikā. Viņš domā, ka ir gudrāks par visiem, un, ne tikai par jums. Tukša laiva.
  • Bezkaunīgs šoferis, kas nogriež jums ceļu un gandrīz izraisa avāriju. Viņš tā dara vienmēr uz jebkura ceļa. Viņš tā brauc. Tukša automašīna.
  • Ierēdnis, kurš atsaka jums svarīgā lietā un neuzliek vajadzīgo  zīmogu dokumentiem. Viņš redz dokumentus un procedūras, ne jūs. Tukšs galds.
  • Kasiere supermārketā, kura ļoti lēni apkalpo rindu, kurā jūs stāvat. Diez vai viņa to dara speciāli. Un ir pilnīgi skaidrs, ka viņa to nedara tāpēc, lai sadusmotu tieši jūs. Viņa tā dara vienmēr, jo ātrāk strādāt neprot. Vēl viena “tukša laiva”.

Dusmoties uz cilvēkiem par to, ka viņi ir tādi, kādi ir, ir tikpat “prātīgi”, cik apvainoties uz koku par to, ka tas ir koks.  Koks nevar būt “nekoks”, tāpat kā vairums cilvēku, ar kuriem jūs dzīvē sastopaties. Ja cilvēks jūs tracina, jums nav vinš jamīl, jābūt ar viņu vienisprātis, vai jāciena. Vienkārši, pieņemiet viņu tādu, kāds viņš ir.

Cilvēki liek mums vilties vai nepiekrīt mums tad, kad tas ir viņu interesēs, nevis tāpēc, lai mūs sadusmotu, vai mums ieriebtu. Tāda pati ir situācija arī ar cilvēkiem, kuri mūs tracina un sadusmo. Viņi tā rīkojas tāpēc, ka viņi tādi ir, un, ne tāpēc, ka ar mums kaut kas ir ne tā.

Laiks, kas pazaudēts, mēģinot labot situācijas, kurās mēs neko mainīt nevaram, ir laiks, ko mēs nozogam situācijām, kad varam kaut ko vērst par labu un ietekmēt. Un platā upe (kurā mēs atrodamies), var “piespēlēt” mums daudz laivas (kārdinājumus iesaistīties nevajadzīgos konfliktos).
Un mēs varam kaut ko izdarīt – t.i., NEDARĪT NEKO.

Šis raksts tapis, pateicoties Maršala Goldsmita darbiem.
Autors: Dmitrijs Dudalovs
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Tu esi lielāks kā visas tavas daļas

piedošana1

Daudziem cilvēkiem ir ļoti grūti pieņemt savas ēnas puses, jo tad, kad viņi attopas, guļot peļķē, uzreiz domā: “Ārprāc, vai tiešām tas esmu es, patiesais es? Kādas šausmas! Vai tiešām tas viss esmu es? To taču nevar nevienam rādīt, jo tad taču mani vairs neviens nemīlēs!” Un vēl apstādina tādu pašu sašķeltu tuvo cilvēku komentāri: “Tad, lūk, kāds tu patiesībā esi! Bet es domāju!….”

Polarizācija un personības sašķeltība ir mūsdienu savbiedrības lāsts un vienkāršākais veids, kā valdīt pār sašķeltiem cilvēkiem, dažādos veidos ietekmējot viņu vienu vai otru pusi.

Daudz vieglāk ir pieņemt savas dažādās puses, kad saproti, ka tu sevī vari ietilpināt kā vienu tā otru un trešo. Gan plusu, gan mīnusu, gan nulli. Gan dzelteno, gan zilo, gan zaļo, kas sanāk, kad samaisa dzelteno ar zilo.

Tu esi lielāks par savu atsevišķo daļu summu.

Tu esi gan tas, kurš var patiesi raudāt baznīcā, gan tas, kas ar prieku paņems lielāko kūkas gabalu, brīdī, kad citi ir izsalkuši. Un vēl kāds trešais.

Tu esi gan tas, kurš mīl vienu vienīgo sievieti, gan tas, kuram patīk gadījuma seksuālais sakars pēc ballītes. Gan arī tas, kurš nedara, bet sapņo par to.

Tu esi gan tas, kurš var būt kristāldzidrs vienā un absolūti duļķains citā. Un kāds, kurš sastāv no pustoņiem.

Tu esi gan tas, kurš var dziedināt, gan tas, kuram vajadzīga dziedināšana. Gan arī bezkaislīgs šī procesa vērotājs.

Dažādos dzīves mirkļos tu esi gan pieņemošs, gan atgrūdošs, vai izvēlīgs.
Tu esi tas, kurš var iet uz priekšu kā tanks, bet vari būt arī viegli ievainojams. Un kāds trešais, kurš meklē zelta vidusceļu.

Tas, kuram ir gan stiprās gan vājās puses. Un arī tas, pie kurām šobrīd strādā. Ir lietas, kurās tu visu esi izdarījis pareizi. Bet ir lietas, kurās tu “izgāzies” pēc pilnas programmas. Un ir kaut kas pa vidu.

Tu esi daudzšķautņains un pats par sevi daudz lielāks, kā visu tavu pušu summa. Un jautājums ir ne par to, kā izaudzēt vienas un nospiest citas. Bet par to, kā apskaut tas visas, iegūstot iespēju brīvi elpot un izvēlēties.

Un tad ir daudz vieglāk satikties aci pret aci ar kaut ko nepatīkamu, pētīt to, pieņemt un saņemt visus iespējamos resursus.

Lai jums visiem laba prakse.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

 

Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs

dari_shodien10

Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs. Dotajā brīdī.

Un tas ir acīmredzami, kad skaties uz veiksmīgajiem, efektīvajiem un darbaspējīgajiem, tiem, kuri visu kontrolē. Bet kāds cits ir slims, vai pārpūlējies, un labākais, ko šajā brīdī var darīt, gulēt un skatīties griestos. Kāds vienlaicīgi raujas starp desmit iedvesmojošiem projektiem un, iespējams, nepabeigs nevienu no tiem, bet viņš cenšas kā māk, un seko savai sirdsbalsij. Kāds glābj tos, kuri nelūdz palīdzību, kāds melo, kāds dzer. Mēs visi esam ļoti atšķirīgi un mums visiem ir atšķirīgas motivācijas darboties. Un vēl, mēs neko īsti nezinām ne par citu cilvēku likteņiem, ne par savu personīgo.

Un tad, kad piezogas vēlme nosodīt kādu un pacelt sevi, vai, gluži otrādi, pacelt kādu, lai nosodītu sevi, ticība tam, ka KATRS DARA LABĀKO, UZ KO TAS IR SPĒJĪGS, var kardināli mainīt notikumu gaitu.

Šī augstsirdīgā atļauja dod iespēju pieņemt ļoti daudz ko. Pieņemšana nenozīmē atbalstīt vai paciest, nedusmoties un neuzvilkties (robežas neviens nav atcēlis), taču katrā ziņā, tā dod iespēju vismaz novērst uzmanību uz reālo lietu būtību, ieraudzīt to, ka cilvēki dara ne to, ko spiesti darīt un ko viņu pienākums būtu darīt, ne to, ko no viņiem gaida, bet tikai to, ko var.

Un tā esam uzbūvēti mēs visi. Vienkārši, kāds var vairāk, ilgāk, stiprāk, kāds – mazāk, vājāk un lēnāk, kādam enerģiju atņem destruktīvas domas un ieradumi, kāds bēdājas, kāds izkaro sev uzmanību par katru cenu. Un mēs maināmies. Zaudējam jēgu, iepazīstam grūtības, ar kurām nespējam tikt galā, zaudējam savus tuviniekus, mācamies sadzīvot ar šiem zaudējumiem, atstrādājam problēmas un traumas, atrodam savu godīgo motivāciju, bet citreiz vienkārši ļaujam sev izgulēties un atpūsties.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir labestība, kam nav negatīvā pola.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir atļauja sev būt. Visādam.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir drosme pieņemt apkārtējos tādus,
kādi tie ir.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tas ir tas, ar ko es atbildu uz tenkām, nosodījumu un apvainojumiem.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tas ir glābinš no izdegšanas un darbaholisma.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – un vairāk nekādas sevis šaustīšanas.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir mīlestība un uzmanība pret sevi, iekšējā mamma, pateicība par dzīvi.

No Annas Černih bloga
Tulkoja: Ginta FS