KĀ TEV IET?

Skumjais puisis septembris ir nopircis biļeti uz vilcienu rīt naktī, tā arī nesaprazdams, kādu atvasaru te visi no viņa bija gaidījuši.

Drusciņ sabēdājies.
Slēpj asaras, bet tās vienalga naktī klusiņām bungoja pa auksto palodzi…
Es gatavojos no viņa atvadīties, klusi čukstot, ka tas viss ir normāli – būt sev pašam, nevis tam, ko vēlas redzēt citi un darīt tikai to, ko no tevis sagaida.

Tas ir normāli atkāpties no visiem noteikumiem, kuros tev sola, ka viss būs labi tad, kad tu kļūsi labs un ērts visiem…. bet tie melo.

Tas ir normāli netēlot, ka esi nesatricināms un vienmēr sasniedz to, ko vēlies.

Un normāli ir samazināt ātrumu, kad nevari un negribi ātri. Normāli ir nemērīt savu vērtību ar svešām uzslavām un normāli ir necensties “piegriezt” savu dzīvi atbilstoši strauji mainīgajai modei.

Mani mīļie, pašpietiekamība nenozīmē to, ka tev neviens nav vajadzīgs, kā dažiem tas varētu šķist…

Šajā attīstības un psiholoģiskā brieduma pakāpē tev ir vajadzīgas TIKAI veselīgas, godīgas un savstarpēji atbalstošas attiecības jebkurā līmenī, un, ja kāda iemesla dēļ tās nav iespējamas, tu esi gana pašpietiekams, lai neietu uz pazemojošiem kompromisiem, kuros par ilūziju “Es NEesmu viens” ir jāmaksā ar sevi.

Visas problēmas sākas tad, kad mēs paši sev esam vajadzīgi mazāk kā kāds cits…

Interesanti, vai klusētājs oktobris to zin?

Jā, nē, ir pats īstākais laiks gan viņam, gan mums katram uz mirkli apstāties, kā savulaik Čelentano savā brīnišķīgajā dziesmā: … es esmu nedaudz apstājies, lai saprastu, kā man pašam iet…

Kā tev iet?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atvērt savas durvis

Man sen vairs pats galvenais dzīvē nav tas, vai mani pieņems citi, bet gan tas, VAI ES PATI SEVI PIEŅEMŠU…
Pienāk diena, kad tu vairs nevēlies spēlēt stulbas spēles, mēģinot izsijāt cilvēkus caur viņu spēju-nespēju mīlēt tevi ne tikai baltu un pūkainu … jo aiz visa šī lūguma pārdrošības slēpjas sens, kā pasaule, mēģinājums mīlēt sevi caur kādu citu.
Taču tā tas nestrādā. Tā tikai tiek uzsāktas ilglaicīgas drāmas, kas noved pie totālas iekšējas iztukšošanās… un vairs nekā cita.

Vai es pati spēšu izturēt savas emocionālas viesuļvētras un nespēju pieņemt to, kas notiek tieši šobrīd?
Vai es spēšu pati tikt galā ar savu vilšanos un izmisumu?
Vai es spēšu saprast visas savas zemapziņas reakcijas, kuras vienā mirklī spēj sagraut visus manus centienus nostāvēt uz šūpojošā dzīves aisberga?

Dažreiz sanāk. Dažreiz nesanāk.

Un kamēr nesanāk, ārpusē notikt var jebkas…
Tevi var mīlēt, atzīt, atvērt tev visas durvis, taču pa nevienām no tām tu neieiesi, kamēr nedosi sev tiesības mīlēt un būt mīlētam, būt atzītam un atzīt citus, ieiet pa atvērtām durvīm un atvērt savējās.

Sākumā tu pats.
Pēc tam – visi parējie, kā lidmašīnā uzvelkot masku…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbalsts sev pašam

Ir ļoti grūti kļūt sev par atbalstu, ja atzīsti sevī tikai savu parādes pusi: sasniegumus, labās īpašības, varonību…
Ja noliedz visu savu pilnīgo pieredzi, nespējot pieņemt tās gluži cilvēciskās izpausmes, kas it kā dara kaunu iekšējam perfekcionismam.
Tā rodas paaugstinātas prasības pret sevi, kuras nav iespējams izpildīt un pastavīgi tām atbilst, un kuras tikai papildina PAŠvilšanās krājkasīti.
Un tas, mani mīļie, ir tas pats, kas dzīvot zem pastāvīgi auksta lietus un nekad neredzēt sauli…
Un tieši tad mūsu cietsirdība pret sevi neizbēgami sāk atspoguļoties arī tajos cilvēkos, kas ir mums blakus.
Un cilvēkiem šķiet, ka mēs esam pārāk neobjektīvi, ciniski un pasīvi agresīvi… pret viņiem…. kaut gan patiesībā viņiem tiek tikai neliela daļa no tā, ko saņemam mēs paši.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi izveidot kvalitatīvas mīlošas attiecības ar sevi – vēl ilgi, pirms ielaižam kādu citu savā dzīvē.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi zināt un pieņemt visas savas puses.
Citā veidā nav iespējams līdzsvarot savu kroni…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt sevi nozīmē iemācīties uz sevi paļauties

Laimīgas dzīves noslēpums ir pavisam vienkāršs. Dari sev to, ko tu izdarītu sava labākā drauga labā.

Iedomājies, ka tev ir draugs. Draugs uz visiem laikiem. Draugs, kurš vienmēr būs blakus un palīdzēs. Tavai salauztajai sirdij. Tavā radošajā krīzē. Tavās nakts skumjās. Tavās šaubās. Tavas karjeras neveiksmēs. Un pat tavā laimē. Draugs, kurš dod tev spēku. Un atbalstu. Kurš uzticami glabā tavus noslēpumus. Zin tavas bailes, taču nekad tās neizmanto pret tevi.


Tāds draugs ir liela laime. Un liels gods.

Man bija pieci gadi. Mans vectētiņš Venadijs Nikolajevičs Čekalovs skolā pasniedza krievu valodu un literatūru. Bija pirmais septembris. Svinīgā līnija. Vectētiņš vada svinīgo daļu. Tās noslēgumā man bija jāiziet auditorijas priekšā un jānolasa monologs topošajiem pirmklasniekiem, kuri pagaidām vēl skaitījās bērndārznieki. Tāda ironija meitenei, kura bērnudārzā skaitījās tikai dokumentos, toties lieliski deklamēja dzeju. Korupcija, visur viena vienīga korupcija.

Un, lūk, pienāk manas uzstāšanās brīdis. Un es pēkšņi sastingstu. Man šķiet, ka pārstāju elpot. Vadītājs velk mani uz skatuvi. Gaiss pēkšņi izsprūk no plaušām un es sāku kliegt. Kaukt. Vecmāmiņa nolaiž acis. Vectētiņš ir šokā. Visi skatās uz mani. Visi zin, kas es esmu. Un visiem ir ļoti interesanti, kā beigsies šis priekšnesums. Kāds ķiķina. Kāds rāda ar pirkstu. Un tikai viens vienīgais cilvēks paņēma mani pie rokas. Man pavisam nepazīstama, apmēram desmitgadīga meitene: “Gribi, iesim kopā?” Un mes gājām. Sākuma padzerties ūdeni no strūklakas. Bet pēc tam – arī uz skatuves. Viņa stāvēja man blakus un turēja pie rokas. Kaut arī es nemaz nezināju, kā viņu sauc.

Laiks skrēja ļoti ātri. Es pieaugu. Mācījos. Iemīlējos. Mācījos dzīvot. Simtiem reižu kāpu uz skatuves. Simtiem reižu izgāzos un simtiem reižu uzvarēju. Zaudēju cilvēkus, kurus mīlēju. Un atradu mīlestību sevī. Es ļoti daudz ko neprotu. Ļoti daudz ko nezinu. Ļoti vāji orientējos vairumā zinātniskajos procesos. Taču es izdarīju pašu galveno. Es pratu sevī izaudzināt draugu, kurš vienmēr paņem mani aiz rokas un saka: “Ejam kopā!”.

Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri man teiks, ka es nekad nevarēšu. Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri teiks, ka es nodarbojos ar niekiem. Cilvēki, kuriem nepatīk kā es gatavoju. Kā rakstu. Kā izskatos. Kā dzīvoju. Uzskata manus sapņus par nožēlojamiem. Taču es vienmēr paņemu sevi aiz rokas un saku: “Ejam kopā!”

Laimīgas dzīves noslēpums ir pavisam vienkāršs. Darīt sev to, ko tu izdarītu sava labākā drauga labā.
Turēt aiz rokas, kad bail. Lutināt ar dāvanām. Barot ar garšīgu ēdienu. Ļaut izgulēties. Dalīties iespaidos. Uzticēties. Atbalstīt. Apskaut. Lepoties ar sasniegumiem. Un nomierināt skumjās. Saprast, kas tevi dara laimīgu. Atšķirt, kur mīlestība un kur tās nav. 

Mīlēt sevi nozīmē iemācīties uz sevi paļauties. Klausīties sevī. Un tikai tad, kad būsi sev kļuvis par tādu draugu, tu spēsi draudzēties ar citiem. Un mīlēt citus.

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kritika un izcilība. Vai tomēr iemīlēt sevi

Iemācies redzēt savas stiprās puses, lai iemācītos balstīties uz tām. Protams, neapmierinātība ar sevi stimulē mūs attīstīties, radīt, atklāt savu potenciālu, taču pārmēru liela paškritika mūs iznīcina.Kāpēc gan neiemācīties sevi slavēt tikpat labi, kā kritizēt?Starp citu, vai esi pārliecināts, ka proti pareizi sevi kritizēt? Pārmēru liela kritika visbiežāk nozīmē sevis nepieņemšanu – sevis, tādu, kādi mēs esam.

Gribētu pateikt, ka pirms mēs sākam mainīties, ir svarīgi pieņemt sevi. Daudzi šim posmam “pārlec”. Jā, ir labi pilnveidoties. Taču, vai esi pārliecināts, ka tava tieksme pēc pilnveidošanās ir “veselīga”? Un kas to nosaka? Labi, ja tu pats priekš sevis. Taču, kur tad ir robeža? Vai tu spēsi kontrolēt savu tiekšanos pēc pilnības, vai arī TĀ kontrolēs tevi? Pratinot tevi un uzdodot uzstājīgus jautājumus: vai es pietiekami labi izskatos, vai vajag vēl labāk…. un, vēl, lūk to, un to….

Vai esi ievērojis, ka tieksme pēc pilnības sāk tevi kontrolēt tik ļoti, ka tu ne uz brīdi nespēj atslābināties un vienkārši būt…?

Atgriežamies pie pareizās kritikas. Kompetenta kritika ir tad, kad tu spēj veikt analīzi: izcelt stiprās puses, vājās. Iespējams, strīdīgās, neitrālās. Neitrālās parasti  mēdz būt tieši “vājās”, no kurām mēs varam veidot savus “knifiņus”, “unikalitātes”. Ja tev nesanāk pietiekami labi, zīmējot, noķert proporcijas, atrodi savējās, neparastās, antiproporconālās formas, parādi to skaistumu! Tad tavs ir kā “trūkums” kļūs par unikalitāti.

Un, kas sanāk? Ka pilnība ir ilūzija?

Pazīstamais amerikāņu psihoterapeits, geštaltterapeits Džons Enraits rakstīja: “Nav normas un nav vietas, kurp jāiet. Tu jau esi pilnīgs un vienmēr būsi pilnīgs. Pilnības forma var mainīties, bet tas, ka tu esi “ok”, nav atkarīgs no formas. Pumpurs ir pilnīgs pumpurs, nevis nepilnīga roze. Viss, kas ir nepieciešams – uztveres un redzējuma maiņa.Šajā gadījumā nav nekādu uzlabojumu, izaugsmes, pārmaiņu, problēmu risināšanas – ir tikai atmošanās un redzējums, ka problēmas un nepilnīgums ir tikai ilūzija”. 

Vienmēr ir uz ko tiekties, ja ir vēlme. Tas ir interesanti.

Dzīve bez kustības mirst. Bet kas ir KUSTĪBA?…

Maija Azarova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kurš nemeklē glābēju

pieņem vīru

Visu dzīvi mani interesē cilvēki, kuri savas attiecības ar citiem cilvēkiem nepārvērš smagā atkarībā, kurā no tiesas nav nekādas mīlestības…

Ir tikai mežonīgas bailes no vientulības…
Nespēja aizpildīt savu emocionālo telpu…
Un iemācītā bezpalīdzība, kurā viņi pat necenšas kaut ko izdarīt savas dzīves labā, lai kļūtu par vienotu veselumu.
Attiecības ar viņiem ir smags pārbaudījums…

Tas arī tādēļ, ka viņu jūtu arsenālā visu nosaka bērnišķīgs aizvainojums, ar kura palīdzību viņi cenšas saņemt visu, ko vēlas un uz ko paši nav spējīgi…

Emocionālā pašpietiekamība ir garantija tam, ka attiecības ar otru cilvēku tiks uzbūvētas godīgi…

Tāpēc, ka pašpietiekamam cilvēkam ir vajadzīga tuvība tieši ar to, kas viņam tuvs un dārgs, viņam ir svarīga garīgā vienlīdzība, ilgas un sirsnīgas sarunas, uzticēšanās, maigums un apmaiņa ar pašām gaišākajām sajūtām…
Viņš nemeklē savu problēmu risinātāju…
Viņš nemeklē aukli…
Viņš nemeklē glābēju…
Un viņam nav vajadzīgi upuri…
Viņš neslimo ar neirozi, kas paģēr otru cilvēku pārvērst par vadāmu īpašumu…
Šī paša iemesla dēļ viņš nav greizsirdīgs…
Un viņam IR KO DOT, atbildot uz visu, ko viņš saņem…
Mīļie, tikai tas, kuram ir labi pašam ar sevi, var uzdāvināt savas klātesamības laimi citam…

Lūk, kur ir jēga ieguldīties, tiecoties pēc mīlestības, nevis studējot “20 veidi kā attiecībās panākt savu”…

Es vispār labprāt izvairītos no satikšanās ar cilvēkiem, kuri lieto vārdu “panākt savu” attiecībās ar dzīviem cilvēkiem.
Esi tu pats.
Viss pārējais atnāks, apsolu!
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Vienkārši notici

a8tmEUxzltw

Notici tam, ka viss, kas ar tevi notiek, pirmkārt, notiek tavā galvā. Ikvienas grūtības, bēdas un problēmas var pārdzīvot, ja izveido pret tām pareizu attieksmi. Te nu arī ir laimes recepte – neatkarīgi no tā, kas apkārt notiek, neatkarīgi no cilvēkiem, kuri tev apkārt, tev jāiemācās būt harmonijā.
Tad pat vislielākajās problēmās tu atradīsi prieku, jo būsi iemācījies no ikvienas situācijas kaut ko labu iemācīties un saprast, un nekas vairs netraucēs tavu iekšējo mieru.
Šīs 13 rekomendācijas ļaus tev uz pasauli paskatīties daudz viedākām acīm, rast mieru Dvēselē un viegli un ar prieku iziet cauri visām grūtībām.

1. Ir tas, kas ir
Ja tu nevari pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir, zini, ka tieši tas ir tavu ciešanu cēlonis. Mācies būt mierā ar to, ko tu nevari izmainīt. Tā tu netērēsi velti savu enerģiju bezjedzīgām dvēseles mokām un spēsi skaidri domāt. Bez tam, brīnumains fakts: kā tikko tu atlaidīsi situāciju, patiesi un pilnībā, viss sakārtosies.

2. Pārstāj visu sarežgīt
Mēs visi ļoti mīlam taisīt problēmas uz līdzenas vietas. Apstājies! Pārstāj realitāti krāsot tumšās krāsās. Viss atkarīgs no tava skatu punkta, ja skatīsies uz lietām no gaišās puses – jaunas problēmas neradīsies un vecās pazudīs, un paliks tikai risināmie jautājumi.

3. Mainies
Gribi, lai izmainās apstākļi? Maini sevi. Tas ir daudz sarežgītāk, kā mainīt apkārtējo pasauli, mainīt lietas, darbu, cilvēkus sev blakus. Ieskaties savā Dvēselē un padomā – kā labad tas viss ar mani notiek? Varbūt tāpēc, lai es beidzot kaut ko saprastu, kaut ko iemācītos, kaut ko pamainītu sevī?

4. Neveiksme ir mīts
Tomass Alva Edisons teica: “Izgudrojot spuldzīti, es necietu neveiksmi, es tikai atradu 99 veidus, kā tā nestrādā”. Tiesa? Ģeniāli! Centies gūt labunu pat no tā, kas tev šķiet, ka nav izdevies un, iespējams, līdz šim tu to uzkatīji par savu lielāko neveiksmi. Neveiksmju nav! 

5. Viss notiek tā, kā tam jānotiek
Ja tu kaut ko ļoti gribēji, bet rezultātā nedabūji, zini, viss ir uz labu. Lai kas ar tevi arī notiktu – viss ir uz labu, nešaubies. Mēs esam raduši pieķerties stabilitātei un tad, kad kaut kas mainās, parasti iestājas šoks. Neskumsti, dažkārt pats labākais ir nesaņemt to, ko tik ļoti vēlējies, un pēc laika, atskatoties, tu patiešām sapratīsi, ka tā ir taisnība.

6. Šeit un tagad
Novērtē to, kas ir tagad. Katru mirkli, kuru tu šobrīd izdzīvo. Jau nākamajā brīdī tā būs pagātne. Tāpēc novertē tagadni un neļauj dzīvei paskriet tev garām, kas notiks, ja dzīvosi pagātnē.

7. Nekļūsti par savu vēlmju vergu
Nekreņķējies, ja neesi saņēmis to, ko vēlējies. Tavas emocijas ir daļa no tevis un tu vari iemācīties tās kontrolēt. Daudz patīkamāk ir dzīvot pozitīvā stāvoklī. Ja neproti, to var iemācīties.

8. Bailes ir tikai ilūzija
Saproti savas bailes un pieņem tās. Pateicoties savām bailēm, tu ļoti daudz ko dzīvē iemācies. Tā bailes izskatīties muļķīgam, liek cilvēkam vairāk ar sevi strādāt. Izzini savas bailes un liec tām nest tev labumu.

9. Atļauj sev prieku
Pat tad, ja tev atņems visas problēmas, tu nepazudīsi. Bez tā, ka dzīvē ir smagi brīži, ir vēl ļoti daudz par ko priecāties. Iemācies būt priecīgs un sajust savu prieku. Tas ir treniņš.  Tu esi tu un nav obligāti sevī jānēsā pastāvīga pārdzīvojumu un rūpju nasta. Jāiemācās atslābināties un baudīt dzīvi. Kad tad vēl, ja ne tagad? 

10. Nesalīdzini sevi ar citiem
Tev tikai šķiet, ka citi ir daudz veiksmīgāki un labākā stāvoklī. Katram ir savas problēmas, arī tad, ja viņi tās tev nerāda. Salīdzināt sevi ar citiem nozīmē nenovērtēt sevi. Un tas ir muļķīgi. Esi pateicīgs par visu, kas tev ir. Un tici, tev ir ļoti daudz, par ko pateikties!

11. Tu neesi upuris
Beidzot taču uzņemies atbildību par savu dzīvi un savām emocijām! Tikai tu vari lemt, kā visu uztvert, neviens neko nevar un nedrīkst lemt tavā vietā. Tu esi pastāvīga personība, kura it visu var izmainīt. Atceries to!

12. Viss mainās
Viss pariet un atrodas pastāvīgā kustībā. Kad grūti, nomierini sevi ar to, ka arī tas pāries. Viss, šķietami sliktais kaut kad beigsies – agri vai vēlu, bet beigsies.

13. Brīnumi notiek
Ja tu tam notici – dzīve uzreiz mainās, pavisam dīvainā, brīnumainā veidā. Un tu pamani, ka katru dienu notiek kaut kas brīnumains. Atver savu sirdi pasaulei un tu saņemsi brīnumainas dāvanas. Labais vienmēr atgriežas pašā īstākajā un piemērotākajā brīdī.
Labestība vienmēr atmaksājas, tā vienmēr atgriežas un piepilda tavu dzīvi ar jēgu un brīnumiem. Lai arī mēs neesam raduši domāt pozitīvi, tomēr dzīve rāda, ka tad, ja esi labs pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem, viss notiek vislabākajā veidā. Dzīve ir brīnumu pilna. Un tajā ir milzīgs potenciāls.
Avots: v_k_ezo.news
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā viņus sauc?

zimejums Lett-Yice5

… kā nosaukt visus tos laimīgos cilvēkus, kuri ir apmierināti ar savu dzīvi? Un pirmais, kas iešāvās prātā bija “Patiesie”. Tie bija patiesie cilvēki, kuri dzīvo ar sajūtu, ka ir vajadzīgi paši sev. Vienkāršāk sakot, šiem cilvēkiem pietika drosmes būt neideāliem. Viņi jutās apmierināti, jo pietika drosmes attiekties no visiem priekšrakstiem par to, kādiem viņiem būtu jābūt.
Tādiem cilvēkiem bija vēl kaut kas kopīgs. Viņi runāja par to, ka ir jāprot pirmajam pateikt: “Es tevi mīlu”, ka vajag rīkoties tad, kad nav nekādu veiksmes garantiju, mierīgi sēdēt, gaidot ārsta zvanu pēc nopietniem izmeklējumiem. Viņi bija gatavi ieguldīt sevi attiecībās, kuras var neizdoties, vēl vairāk – uzskatīja to par nepieciešamu priekšnosacījumu.
Sanāca, ka viegla ievainojamība nebūt nav vājums. Tas ir emocionāls risks, neaizsargātība, neprognozējamība un tā piepilda mūsu dzīves ar enerģiju katru dienu. Vairākus gadus pētot šo tēmu, es secināju, ka spēja neslēpt savus trūkumus un būt godīgam – ir pats precīzākais instruments mūsu vīrišķības mērīšanai.
Brenē Brauna
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Lett Yice
Tulkoja: Ginta FS

Pārstājiet sevi vainot!

vecaki6

Šī vainas sajūta saēd mūsu paaudzi no iekšienes, apēdot milzīgu daudzumu psiholoģisko resursu, tā noved pie nepareizajām izvēlēm, darbībām, tā padara mūs par vieglu medījumu dažādām manipulācijām.

Festivālā «Возраст счастья» Gruzijā es strādāju ar paaudžu attiecību tēmu – tās bija lekcijas, grupas un individuālās konsultācijas par attiecībām ar jau pieaugušajiem bērniem un novecojušajiem vecākiem. Vēlos padalīties savos iespaidos.

Mūsu paaudzes – SENDVIČA īpatnība ir tā, ka mēs esam iespiesti kā pildījums sendvičā, starp divām kaimiņu paaudzēm: mūsu bērnu un mazbērnu un savu vecāku. Pirmajiem mums VĒL ir jāpalīdz, otrajiem – JAU ir jāpalīdz. Un šeit mums, spēcīgajiem, uzvarētājiem, pieredzējušajiem rodas problēma: kā cienīt autonomi izaugušos bērnus un novecojušos vecākus?

Kā viņiem uzticēties?

Mēs audzinājām agri piedzimušos, vēl jaunībā dzimušos bērnus. Paralēli būvējot savu karjeru un cenšoties izdzīvot sarežģītajos 90ajos gados, pārceļoties uz jaunām vietām, mainot profesijas. Un nepārtraukti kaut ko vajadzēja upurēt, žonglējot ar pienākumiem un cenšoties izberzt savu “uzpampušo vainas sajūtu”…  Te nu arī rodas vainas tēma: “neDAdevām mīlestību un siltumu”, “nepaspējām piedalīties audzināšanā”, “nogrūdām viņus vecmāmiņām”… Vai arī vainas sajūta par lutināšanu: “Kā tikko parādījās pirmā nauda,  gribējās viņus palutināt, parūpēties par komfortu, tāpēc taču tā nauda domāta. Bet tagad “nevaru aizgriezt to naudas krānu”, turpina dzīvot “pie visa gatava” un pat netaisās sākt dzīvot patstāvīgi, meklēt darbu, apgadāt sevi un ģimeni…” Vai arī tā vainas sajūta par jaunībā neizveidotajiem sakariem, neesošajām kopīgajām interesēm un kopīgajām sarunu tēmām: “Es cenšos kā labāk, bet viņai nekas neder un viņa atsakās pavadīt laiku kopā ar mani”, “cenšos iesaistīt savā biznesā, bet neredzu nekādu interesi un atdevi”.

Tā ir vainas sajūta,  kas saēd mūsu paaudzi no iekšienes, apēdot milzīgu daudzumu psiholoģisko resursu, tā noved pie nepareizajām izvēlēm, darbībām, tā padara mūs par vieglu medījumu dažādām manipulācijām, un tāpēc, galvenais, ar ko es sāku darbu, ir padoms: PĀRSTĀJIET SEVI VAINOT. Katrs no mums (izņemot pataloģiskus neģēļus, ar kuriem psihologi vispār nestrādā un kuri nebrauc uz šādiem festivāliem) bija labākais vecāks, kāds vien varēja būt, kā prata un kā varēja, tā darīja. Mēs visi esam tikai cilvēki. Katru minūti mēs pieņemam lēmumus, cenšoties izdarīt labāko, ko varam saviem bērniem. Jā, protams, kaut kur mēs kļūdāmies. Dažkārt – pat smagi kļūdāmies. Taču ir bezjedzīgi sevi par to tagad regulāri grauzt. Dod Dievs mūsu bērniem pieļaut mazāk kļūdu ar saviem bērniem.

Bet mums ir jātiek skaidrībā par šo jauno laiku, par jauno paaudzi, jāsaprot, kas viņus vada, jāatrod jauna kopēja valoda ar saviem bērniem, vecākiem. UN JĀPIEŅEM VIŅI: tas ir tas, kas ir, tas nav melnraksts, kas jāpārraksta uz tīras lapas. Ar šiem bērniem mums jādzīvo. Un nav viss tik slikti, un pietiek sevi nosodīt!

Otrā tēma, kas izskanēja vēl un vēl, bija naudas un patstāvības tēma.
“Apnicis viņus uzturēt, cik var strādāt, kāpec visu man jāvelk vienai”… “Baidos, ka tad, ja ar mani kas notiks, viņš pats neizdzīvos, netiks galā”… Ja paraksim dziļāk, izskan vilšanās un neuzticēšanās saviem bērniem un tas ir ļoti nopietni. Ar to ir jāstrādā, jo viņi šo neuzticēšanos ļoti labi sajūt, pat tad, ja mēs cenšamies to neizrādīt.
Bet bieži vien pat necenšamies… Te ir tikai viena izeja – sakost zobus un palaist brīvā peldējumā, pretējā gadījumā visu mūžu, pie borta turēdamies, arī peldēs, un uz priekšu netiks. Un jāsāk ar pašu galveno: ārpus iekavām jāiznes naudas jautājums. Jūsu domstarpības ar bērniem nav par naudu. Taču nauda saasina šo jautājumu un tāpec sākumā to vajag izvākt no jūsu attiecībām.
Kā to izdarīt, katrā konkrētā gadījumā tas jālemj jums pašiem: pakāpeniski aprunājoties, pārstāt maksāt, iedot lielāku summu pirmajam laikam un piepalīdzēt tikai lielākos mērķa pirkumos, uzņemties apmaksāt kādu konkrētu lietu ik mēnesi un tā tālāk. Var vispār neko nemainīt un “krānu neaizgriezt”. Tāpēc, ka atkārtoju, ne ja tā ir jūsu problēma, problēma ir neuzticēšanās un to ar naudas palīdzību mainīt nevar.

Vēl viens sāpīgs punkts mūsu Sendviču paaudzes dzīvē ir vecāku veselības tēma – lai viņi mums būtu veseli. Mūsu tēti un mammas neredz to, kas notiek ar viņu ķermeņiem, ar viņu raksturiem, ar garastāvokļa maiņām un viņi ir pārvērtušies “stūrgalvīgos un kaprīzos bērnos”, kuri nedzird saprātīgus spriedumus, riskē ar savu veselību un rada satraukumus mums un saviem mazbērniem. Te atkal stāsts par autonomiju , taču no otras puses – ne bērnu, bet mūsu vecāku.

Galvenais: pietiek pārcensties, mēģinot darīt it kā labu. Mūsu vecāki nav bērni un viņiem, tāpat kā iepriekš, ja ne vairāk, ir nepieciešama cieņa un kontrole par pašu dzīvēm. Kaut iluzora. Tāpēc, ka lai kā mums arī negribētos un nešķistu acīmredzami, nedrīkst ņemt aiz rokas un ar varu vest pie ārsta. Nedrīkst viņu vietā pieņemt lēmumus, jo “laiks viņus sūtīt atpūtā” vai arī “viņiem vairs nav pa spēkam stiept iepirkumu somas”. Ir grūti, bet tomēr ļoti svarīgi atrast iespēju ņemt veŗā viņu viedokli.
Delikātums attiecībā pret no mums atkarīgu vecu cilvēku, pirmkārt, ir krietnuma pazīme. Otrkārt – un galvenokārt, tā ir mūsu pašu vecumdienu modelēšana.

Problēmas mums ir sarežģītas, taču kamēr mums ir laiks, šie papildus 20 gadi, kuri ir uzdavināti mūsu paaudzei, mācīsimies, meklēsim izeju no situācijām, tiksim ar visu galā, salabosim tiltus. Tik daudzas reizes esam sākuši visu no jauna, tik daudz ko pārdzīvojuši, arī ar šo tiksim galā! Katrā gadījumā tāda man bija sajūta šajā festivālā. Paldies Vladimiram un Jūlijai par ideju savākt kopā mūsu paaudzi, tas bija lieliski!

Autors: Svetlana Komissarčuka
Avots: https://theageofhappiness.com
Foto: pixabay
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?

dzives jega4

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?
Tad, kad citi cilvēki tevi vairs netracinās.
Jā, tā arī ir! Tieši tā es arī domāju.
Kāpēc šī ir pazīme tam, ka es sevi mīlu?
Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir sevis pieņemšana ar visiem saviem trūkumiem un labajām īpašībām, atļauja būt sev tādam, kāds esi, pārtraukšana cīnīties sevī ar tām īpašībām, kuras tev sevī nepatīk.

Kad klients man saka, ka cīnās ar saviem trūkumiem, es jautāju: “Vai tu vienlaicīgi dzīvo kaujas laukā un kapsētā”? Cīņa ar trūkumiem nozīmē to, ka cilvēks pastāvīgi cīnās pats ar sevi. Bet karā, kā jau karā: vienas sub-personības* nogalina citas. Lūk, arī kaujas lauks un kapsēta (mirušos taču ir pieņemts apglabāt).

Par mīlestību pret sevi.

Pats interesantākais ir tas, ka, ja tu cīnies pret kaut ko, tad šis “kaut kas” NEKAD nebeigsies.

Cīņa tā cilvēka, kurš cīnās, dzīvei piedod jēgu. Un, ja tā beigsies, zudīs dzīves jēga.
Tu jautāsi: “Sanāk, ka ar saviem trūkumiem nav jācīnās? Lai viss paliek, kā ir?”
Es parasti atbildu, – nav jācīnās, savi trūkumi ir jāatzīst un jāpieņem un pēc tam jāapgūst un jānostiprina jaunas vērtīgas un efektīvas īpašības un ieradumi. Raksturs ir labojama lieta, kā minimums, par 50%. Pārējie 50% ir iedzimtas nervu sistēmas īpatnības, kas nekad arī nemainās. Vecie un neefektīvie uzmanības modeļi un īpašības vienkārši paši nomirs no vecuma un bezjēdzības.

Jā, un kas tad ir trūkumi? Mēs taču ar tiem nepiedzimām! Tie kaut kādā veidā uzradās. Bet, ja jau reiz uzradās, tātad tajā mūsu dzīves brīdī šīs īpašības un uzvedības modeļi mums bija VAJADZĪGI! Tātad tad tie mums PALĪDZĒJA. Bet tagad to laiks ir pagājis, mēs esam izauguši un tas, kas bija VAJADZĪGS, LAI IZDZĪVOTU, tagad mūs ierobežo un traucē mums attīstīties.

Pateiksim saviem šī brīža trūkumiem “PALDIES”, jo pateicoties tiem mēs IZDZĪVOJĀM. Un kļuvām labi cilvēki – bez liekas pieticības. Vienkārši tagad mums ir jāiet tālāk.

Un kā tad paliek ar aizkaitinājumu?

Aizkaitinājums un apbrīns ir aizsardzības mehānisms – “projekcija”. Tas nozīmē, ka mēs citiem cilvēkiem piedēvējam, bieži vien pārspīlētā veidā, negatīvas un pozitīvās īpašības.

Kad mēs par kādu sajūsmināmies un kādu apbrīnojam, mēs cilvēkā redzam īpašības, kuras vēlētos, lai piemīt mums pašiem, tāpēc, ka tās asociējas ar cilvēkiem, kas ir augstākā sociālajā statusā, materiālajā nodrošinātībā, intelektuālajā līmenī u.t.t.. Taču, kā teikt, nav lemts.
Apbrīnā nav mīlestības, kaut gan daudzi uzskata, ka šīs divas sajūtas ļoti labi saskan. Apbrīnā, patiesībā, ir ļoti daudz skaudības.

Daudzi cilvēki lielās ar savu tuvinieku sasniegumiem (ne bērnu), draugu, vienkārši paziņu, tā, it kā tie būtu viņi. Un viņiem šķiet, ka viņiem pieder daļiņa šo panākumu. Un arī tas ir no NEmīlestības pret sevi un skaudības, kuras ļoti rūpīgi tiek slēptas no sevis paša.

Aizkaitinājuma gadījumā negatīvās īpašības vai nu mums sevī nepatīk ļoti stipri, vai nu mēs baidāmies, ka par mums tā padomās.

Tad, lūk! Kad cilvēks pilnībā sevi pieņem un atļauj sev būt visādam, viņš atļauj arī citiem būt tādiem, kādi viņi vēlas būt. Un pats vairs neizjūt ne aizkaitinājumu, ne apbrīnu. Šis cilvēks atzīst katra cilvēka tiesības dzīvot tā, kā vinš vēlas, un pieņem viņa izvēli būt tam, kas viņš ir. Un pasaule viņam kļūst gaiša un priecīga un cilvēki – ļoti interesanti.
Autors: @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

* Sub-personību psiholoģija (Psychology of Selves) vai “Dialogs ar balsīm, attiecības un iekšējā personības psiholoģija” („Voice Dialogue, Relationship & the Psychology of Selves”), kā arī “Apzinātā Ego psiholoģija” (Psychology of the Aware Ego). Speciālisti visbiežāk to dēvē par ” Dialoga ar balsīm” metodi (Voice Dialogue).
Šīs sistēmas pamatā ir premisa, ka cilvēka uztvere par sevi kā vienotu un nedalāmu “es” ir absolūti nepareiza. Viņi uzskata, ka cilvēka „es” patiesībā veido daudzas sub-personības. Katrai no tām ir sava balss, sava vēsture, jūtas, mērķi un pat savas pretenzijas pret indivīda personību. Šīs iekšējās balsis veido neatkārtojamo cilvēka raksturu un lomas, ko viņš ikdienā izspēlē. Ar šīm sub-personībām ir saistīts arī cilvēka nepārtrauktais iekšējais dialogs pašam ar sevi, – taisnošanās , kritika, paskaidrojumi u.t.t.