Ja vien es sevi mīlētu

milet sevi1

Bībelē teikts: “Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”. Kad mēs sākam iet izaugsmes ceļu, nonākam pie daudz dziļākas šīs frāzes izpratnes, saprotam, cik ļoti tas vajadzīgs, lai veidotu jebkuras tuvas attiecības.

It kā pavisam vienkārša frāze un tās jēga – acīmredzama, taču…
Kas tad ir šis “mīlēt sevi”? Vai mēs varam kādam citam ko dot, ja vispār nezinām, par ko ir runa?
Vai mēs zinām, ko  nozīmē pa īstam sevi mīlēt? Ne tāpēc, lai izrādītos publikai vai kādam kaut ko pierādītu – viņi vēl mani atcerēsies! Viņš sapratīs, ko zaudējis!…. Bet dziļi un patiesi, pati sev.
Pat tad, ja esi viena mājās – viena pret vienu?

Ko nozīmē – mīlēt sevi?

Mūsdienu kultūra un psihologi visu laiku atkārto: sevi vajag iemīlēt, dzīvot sev. Reklāma kliedz: tu taču esi to pelnījusi!…

Mēs cenšamies, cenšamies, cik spēka, taču kaut kā nesanāk…
Un rokas nolaižas – ko darīt?

Ir zināms apgalvojums: neviens tevi neiemīlēs vairāk par to, kā tu mīli sevi…

Un mūsu kultūrai ar totālu mīlestības deficītu un karstas vēlmes izdzīvot par jebkuru cenu, un pa pilītei izspiest to no citiem – tā kļūst par patiesi īstu problēmu.

Mīliet mani! Apbrīnojiet mani! Ticiet man! Varbūt tad es pati sev noticēšu…

Taču nogurušo acu izteiksmi nepaslēpsi – ne ar dārgu apģērbu, ne dārgām saulesbrillēm.

*** Skaties, pa ielu iet meitene. Skaista, lepna, klabina augstajiem modernu kurpju papēdīšiem, dārgu smaržu aromāta ieskauta. Viņa eleganti atmet matus – dārga meistara veidota stilīga frizūra, un viņas skatiens it kā no augšas nomēra apkārtējos. Nedod Dievs, kādam garāmgājējam viņu uzrunāt, pacensties iepazīties, to darīt varētu tikai trakais….

Reiz man arī gribējās tādai kļūt – lai “viņiem visiem” kaut ko pierādītu….

Vai viņa ir laimīga? No kā slēpjas aiz sava tēla spožajām bruņām? No kā bēg? Droši vien no tās maziņās meitenes, kuru ļoti aizvainoja, ievainoja, sāpināja… Un tagad viņa visiem ir aizvērta un nevienu nelaiž sev klāt.

*** Vēl kāda bildīte. Pa to pašu ielu soļo meitene. No skata pavisam parasta, bez Gucci un Versace, iet un  smaida – patiesi, no sirds. Viņas acis mirdz laimē un tajās atspoguļojas dzīva interese par visu – tāda sajūta, ka brīnumi un pārsteigumi viņu sagaida ik uz soļa.

Un viņa priecājas par katru sīkumu – saules stariņu, zilajām debesīm, garām lidojošajiem baložiem, ūdens šļakatām strūklakā, kas nejauši apšļaksta viņas seju, populāru dziesmiņu, kas atskan no garāmbraucošas mašīnas.

Viņa ir atvērta un laimīga un acis nevilšus viņu pavada, gribas doties viņai līdz, lai kopā atminētu viņas labā garastāvokļa noslēpumu.

Bet viņas noslēpums ir gaužām vienkāršs. Viņa ir laimīga tāpec, ka mīl sevi un pieņem sevi it visos stāvokļos, un pasaule kā spogulis viņai atspoguļo šo mīlestību un pieņemšanu.

Kad esi laimīga, mīli  un cieni sevi, tev negribas spēlēt publikai, tev nevajag  nevienam neko pierādīt… Ja ir kaut kā savādāk, tātad tur kaut kas nav kartībā.

Protams, visas saknes tradicionāli stiepjas tālu – bērnībā.

Es bieži vien no savas mammas dzirdēju, ka esmu drausmīgā egoiste. Gribu, lai vienmēr viss būtu tā, kā es to vēlos (kas pilnībā arī atbilst patiesībai).

Godīgi sakot, es domāju, ka sen to visu jau esmu pardzīvojusi, taču nē. Nesen klausījos Ruslana Naruševča lekciju, kurā viņš runā par to, ka sieviete vienkārši pēc savas dabas NEVAR būt egoiste. Viņa ir radīta pavisam savādāk, no mīlestības, padevības un kalpošanas. Viņa saņem laimes sajūtu tāpēc, lai tūliņ dotos un dalītos tajā ar sev mīļiem cilvēkiem, ar apkārtējiem, ar visu pasauli. 

*** Lūk, iedomājies situāciju. Tu esi uzzinājusi kādas priecīgas ziņas, vai ir noticis kaut kas patiesi labs. Tu sēdi un klusē, baudot šo vērtīgo sajūtu? Neticu! Esmu pārliecināta, ka sajūsmā uzreiz apzvani visus, ar ko vien vēlies padalīties priecīgās ziņās – mammu, 10 draudzenes, kaimiņienes. Tikai tāpēc, ka tev ir ļoti labi, tāpēc, ka šo laimes enerģiju nav iespējams paturēt sevī.

Un tad, kad klausījos šo lekciju, es raudāju…

Raudāju tāpēc, ka klusiņām pieskāros šim brīnumainajam stāvoklim – mīlestībai pret sevi, kuru tik daudzus gadus biju klusinājusi, uzskatīdama, ka neesmu tā cienīga.

Man bija tik ļoti sāpīgi to apzināties, ka gribējās visu, kas apkārt saspārdīt, izmētāt, saplēst sīkos gabaliņos.

Šis milzīgais resurss tik ilgi bija manī dzīvojis un es to apspiedu “līdz brīdim, kamēr dzīvē nesasniegšu ko nozīmīgu, piemēram, kļūšu par Krievijas Prezidenti, vai sliktākajā gadījumā par vadītāju kompānijā ar 1000 darbinieku štatu. Lūk, tad beidzot mani tuvinieki varēs ar mani lepoties, un es būšu cienīga mīlēt un cienīt sevi…”

It kā mani nevarētu mīlēt vienkārši tāpat vien, par to, ka es esmu…. Brrrr…. Kā atceros šo savu stāvokli….

Meitu mammas, lūdzu atcerieties: meitene NEVAR būt egoiste!
Viņa vienkārši ar savu uzvedību pieprasa jūsu mīlestību, uzmanību un viņas pilnības un dievišķās dabas atzīšanu.

Un nevajag viņai nemaz tik daudz – maigus apskāvienus, mīļus vārdus, uzslavas.
Bet viss parējais ir tikai to atvasinājumi, kad jūs nespējat to dot….

Un tas, ka dažkārt mums nav resursu, lai savai meitai dotu mīlestību, absolūti nav viņas problēma.

Un nevajag par to viņu sodīt, apsaukt. Labāk beidzot sāciet nodarboties ar sevi un iemācieties mīlēt sevi.

Kā tas ir – mīlēt sevi?

Ko mēs darām tā cilvēka labā, kuru mīlam? Pareizi, mēs par viņu rūpējamies – sakam viņam laipnus vārdus, pērkam dāvanas, barojam ar labu ēdienu, lutinām, dažkārt izdabājam arī viņa mazajām kaprīzēm….

Un tas notiek biežāk kā reizi mēnesī – pretējā gadījumā tas ir neveikls kukulis, lai nogludinātu savu vainu, bet, ja katru dienu. Daudzas reizes dienā…

Un te nu var palīdzēt lieliska prakse, kuru man ieteica Gopali (pateicos tev par to no visas sirds).

Ja es sevi mīlētu…

*** Ja es sevi mīlētu, vai vilktu šo kleitu? Ierastu, ērtu, bezformīgu un visu tādos aizdomīgos savēlušos bumbulīšos? Es staigātu pa māju vecā, izbalējušā, pleķainā halātā?

*** Vai es izterētu naudu, kas nolikta manikīram, lai nopirktu produktus, jo mājās “nav ko ēst” (lasi, ne visi velas ēst to, kas mājas gatavots).

*** Ja es sevi mīlētu, es strādātu nemīlamā darbā, kurā mani neuzskata par neko, un jau 3 gadus atliek apsolīto paaugstinājumu amatā?

*** Ja es sevi mīlētu, vai es no veikala stieptu pilnus, līdz zemei nokārušos maisus ar produktiem?
*** Ja es sevi mīlētu, vai es katru dienu klausītos paziņas žēlabās par dzīvi, valsti? Vai arī mierīgi nomainītu sarunas tēmu?

*** Vai es gaidītu tā vīrieša zvanu, kurš mani neciena, pastāvīgi man melo un dotu vēl vienu iespēju cilvēkam, kurš man dara tikai sāpes?

*** Vai es pusdienās ēstu ātrās uzkodas vai snikerus, vai tomēr pagatavotu sev kaut ko vērtīgu, veselīgu un garšīgu?

*** Vai es komunicētu ar savu draudzeni, kura man aiz muguras runā riebeklības par mani un manu vīru?

*** Un, beidzot, vai es atļautu citiem manā vietā lemt, ko man mīlēt, ar ko tikties, kā ģērbties un kam terēt savu brīvo laiku un naudu – ja es sevi mīlētu?

Tas taču ir tik vienkāršs jautājums…. Taču, cik ļoti svarīga ir atbilde uz to! Cik spēka un enerģijas tā dod! Šī vienkāršā frāze var izmainīt visu tavu dzīvi. Pamēģini, tev noteikti patiks!

Nākamo reizi, kad kāds tev palūgs izdarīt kaut ko, kas tev nepatīk un nav vajadzīgs, vai arī tu skumji veikalā novērsīsies no sev iepatikušās jaciņas tikai tāpēc, ka bērnam vajadzīgs piektais pēc kārtas apavu pāris, vai arī līdz naktij berzīsi dzīvoklī grīdu, tā vietā, lai pasēdētu un palasītu savu miļāko grāmatu, tu sev pajautā, kā es šajā situācijā rīkotos, ja mīlētu sevi?

Sakumā tas būs jocīgi, neierasti, iespējams, pat sāpīgi. Bet viss ir labojams.

Uzdrošināsies mēģināt? Vai arī turpināsi “pelnīt” mīlestību?

Protams, ir bail, kā uz šo mūsu jauno “stāvokli” reaģēs tuvinieki.
Viņi reaģēs normāli, ja tas nāks no tevis, ne demonstrējot, bet no sirds, ne tāpec, ka atkal kaut ko vēlies pierādīt. Un viņi vēl vairāk sāks tevi cienīt un mīlēt. Tu redzēsi!

Viņiem nebūs citas izejas, jo pasaule taču ir liels spogulis.

Ja tu iekšēji esi gatava sevi iemīlēt un pieņemt, tevi iemīlēs un pieņems arī citi. Tāpēc, ka tas notiks dabiski, organiski, tā, kā tam jābūt dabā.

Mēs visi esam Dieva bērni un katrā no mums dzīvo daļiņa Radītāja. Katrs no mums ir pelnījis mīlestību, mīlēt un būt mīlēts.

Bet viss sākas no ATĻAUJAS sev mīlēt sevi, mīlēt pa īstam, neatkarīgi ne no kādiem ārējiem apstākļiem.

Un tikai, iemīlot sevi, mēs spēsim pa īstam iemīlēt mūsu tuvākos, palīdzēt viņiem kļūt laimīgākiem, dalīties savā mīlestībā ar pasauli.

Es no sirds mums visiem novēlu sākt macīties sevi mīlēt – jau šodien! Beidzot izdarīt kaut ko savā labā – to, ko ir gribējies jau sen, bet visu laiku kaut kādu iemeslu dēļ tas ir palicis nerealizēts. Varbūt tas ir kāds sīkums – apēst garšīgu saldējumu vai nopirkt TO skaisto kleitu…. Vai nolikt malā apnikušo macību grāmatu un beidzot izlasīt romānu….. Un, kas zin, kads brīnums notiks tava dzīvē!
Autors: Tamāra Arhipova
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Būt laimīgai ir izdevīgi

laime2

Būt laimīgai ir izdevīgi. Jo vairāk tevī ir enerģijas, jo vairāk naudas, jo vairāk laimes, jo vairāk enerģijas.
Plus pie tā visa, laime visu laiku ģenerē arvien priecīgākus un patīkamākus emocionālos stāvokļus.
Tā pievelk tādus pašus priecīgus un laimīgus cilvēkus, kuri ir apmierināti ar savu interesanto dzīvi, kuri vēlas ar tevi padalīties savā laimē, tāpat kā tu – tad, kad esi laimīga.

Laimes stavoklī visas lietas un darbi notiek gaismas ātrumā, sapņi piepildās ātrāk un attiecības dzīvē kļūst daudz vieglākas.
Laimes stāvoklī cilvēkam paaugstinās gan pašvērtējums gan savas vērtības apziņa.
Laimīgi cilvēki grib radīt un rada, viņu iztēle darbojas ar visu tās spēku, un zemapziņa ir spējīga “noķert” no kopējā informatīvā lauka visdažādākās oriģinālas idejas un šīs idejas dzīvē realizējas viegli un nepiespiesti.

Kad sieviete ir laimīga, viņai nav vēlēšanās kontrolēt vīrieti vai attiecības, viņa mīl visu un visus ap sevi un tāpec uzlabojas gan attiecības ar vīrieti, gan ar visiem apkārt esošajiem cilvēkiem.

Laimes stāvoklī ir komfortabli dzīvot.

Tāpēc nākošreiz, pirms pievērsties negatīviem pārdzīvojumiem vai domām, padomā, ko tu atņem sev un pasaulei. Vai tas ir tā vērts? Izdzīvot emocijas, protams, ir svarīgi, taču mēdz būt ieciklēšanās situācijas un stratēģija, kad priekšroka tiek dota negatīvajam (ieradums domāt par slikto).
Un tā vietā, lai ieciklētos uz “kāpēc viņš nezvana” vai “kāpēc man tas neizdodas”, liec akcentu uz to, lai TIEŠI TAGAD kļūtu kaut nedaudz laimīgāka – jebkurā tev pieejamā un zināmajā veidā!
Avots: facebook @arhisomatika
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Es pieņēmu lēmumu būt laimīga!

laimes okeāns12

Es nolēmu augt un garīgi attīstīties.
Es atļauju būt sev laimīgai, raudzīties uz savu dzīvi optimistiski un gūt no tās baudu.
Es to esmu pelnījusi. Es mīlu sevi priecīgu, jautru un laimīgu. Es atļauju priekam ienākt it visās manas dzīves jomās: profesionālajā, personīgajā, garīgajā. Es esmu laimes cienīga.
Katru jaunu dienu es sveicu un izdzīvoju ar prieku un optimismu. Es mīlu dzīvi un mīlu sevi!

Es atļauju mīlestībai un laimes sajūtai piepildīt manu prātu un sirdi. Es atļauju sev mīlēt un būt mīlētai, es esmu to pelnījusi. Mans ķermenis un visa mana dzīve ir dievišķas enerģijas piepildīta. Es atveru savu sirdi mīlestībai un gūstu no tās patiesu laimes sajūtu.

Es atļauju sev gūt prieku no sava darba, priecājos par saviem profesionālajiem panākumiem un to, kā šis darbs maina manu dzīvi. Es ļoti mīlu to, ar ko nodarbojos. Kad domāju par savu darbu, es jūtu enerģijas pieplūdumu. Manā sirdī ielīst prieks.

Es atļauju sev būt laimīgai savās attiecībās, savā darbā un atpūtā. Tas man izdodas ļoti viegli, dabiski un nepiespiesti. Es mīlu sevi un mīlu priecāties par pasauli. Es esmu atvērta laimei. Es lūdzos, strādāju, runāju, klausos un ēdu ar mīlestības sajūtu. Un to es novēlu it visiem cilvēkiem.
Es esmu laimīgs cilvēks. Smaids manā sejā izstaro prieku. Šis smaids ir īsts, silts un ļoti draudzīgs. es vienmēr smaidu. Es esmu pelnījusi smaidīt.

Es katru dienu jūtos labi un katru rītu pamostos laimīga, atpūtusies un spēka pilna. Es atļauju sev priecāties bez iemesla.

Es mīlu sevi laimīgu. Kad tāda esmu, nauda atnāk pie manis viegli un ar prieku, un es esmu tās cienīga un tā man sagādā prieku.
Es mīlu vieglumu. Es mīlu prieku. Es baudu katru savas lieliskās dzīves mirkli.

Es dāvāju prieku un saņemu prieku. Un mana dzīve ir laimes gaismas piepildīta. Manas attiecības ar draugiem, radiniekiem, citiem cilvēkiem, Dievu un sevi pašu ir mīlestības un prieka pilnas. Tas izpaužas it visā.

Kad satieku cilvēkus, mana sirds priecājas. Kad runājos ar viņiem, es mīlu. Mani piepilda mīlestība, kad redzu savus un citu cilvēku panākumus.
Es apsolu sev, ka vienmēr būšu laimīga!
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Sieviete ir jāglāsta

glasti

Kā padarīt sievieti laimīgu? Sieviete ir jāglāsta. Sievietei ir svarīgi vīrieša roku pieskārieni, ir svarīgi sajust apskāvienu siltumu, ne tikai pirms seksa. Vienkārši tāpat, apskaut un glāstīt, maigi un ilgi. Un absolūti bez seksuāla zemteksta.
Uz vīriešu jautājumu – “lūk, kāpēc sievietei no manis vajag tikai naudu????”, – es gribu atbildēt ar franču rakstnieka Gija de Mopasāna vārdiem:
“Sievietes, kuras reti, maz un nemākulīgi tiek glāstītas, dzīvo ar tūkstošiem sīku rūpju, iedomību, alkām pec naudas un tāpēc cieš. Savukārt, sievietēm, kurām pietiek glāstu, nekā netrūkst, nekas nav vajadzīgs un tās neko nenožēlo…. jo saldkaisle izdziedina no visa un mierina it visā!”

Mīļie vīrieši, glāstiet savas sievietes – tas ir galvenais ģimenes LABklājības noslēpums. Ja vīrietis neglāsta savu sievieti, naudas viņam nekļūst vairāk, bet gluži otrādi.

Pastāstīšu kādu piemēru par kādu  šaurā lokā pazīstamu biznesmeni, kurš “audzina” miljonārus.
Tad, lūk, viens no viņa obligātajiem ikdienas uzdevumiem mācību kursā, ir atnākt mājas un bez seksuālā zemteksta glāstīt savu sievieti. Vienkārši glāstīt – vismaz 40 minūšu garumā. Biznesmenis apgalvo, ka šai vienkāršajai darbībai ir satriecošs iespaids uz vīrieša finansiālo stavokli. Šim faktam apstiprinājums ir gan viņa paša, gan viņa skolnieku rezultāti

Viennozīmīgi, gribu pasvītrot to, ka ne velti gudri un nobrieduši vīrieši to zina un praktizē.

Kas tad notiek un kāpēc notiek?

40 minūšu laikā sievietes kontroles sistēma pilnībā atslēdzas. Viņa atlaiž nemieru, trauksmi un kļūst laimīga. Sievietes ķermenis kļūst kā mīksts plastilīns, kas ļauj sevi veidot. Sievietes enerģija sāk plūst kā svētlaimīga upe.

Un tieši šis stāvoklis vīrietim ir vajadzīgs kā degviela. Un, ieslīgstot tieši šajā svētlaimes stavoklī, vīrietis sāk izjust savas labākās nobrieduša vīrieša īpašības.

Ja runājam pavisam vienkāršiem vārdiem – sieviete kļūst maiga, mīloša un pateicīga. Tā vietā, lai būtu trauksmaina, uzvilkta un kontrolējoša. Viņa sāk uzticēties. Uzticēties ne tikai prāta bet pat šūnu līmenī. Viņas šūnas iegūst jaunu pieredzi – tās atslābst. Un kas vīrietim ir galvenais? Pareizi!

Uzticēšanās un pieņemšana. Tad viņš savā dabā atklājas maksimāli. Kad jūt brīvību. Viņš sāk pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību.

Taču, paskatieties: vairums pāru lielākā problēma ir kontrolējoša sieviete un bezatbildīgs vīrietis. Un tas ir kā apburtais loks – viņa kontrolē, bet viņš – nespēj atvērties, tāpēc neuzņemas atbildību. Viņš ir bezatbildīgs, un viņa nevar atslābināties. Tapēc viņai nākas visu kontrolēt. Pazīstami?
Cits jautājums – kāpec viņi ir satikušies?

Protams, lai izdziedinātos.
Viņš – lai iemācītos uzņemties atbildību, viņa – lai iemācītos uzticēties. Un tādam pārim visnekaitīgākā tehnika ir tieši šī.

Vīrietim ir jāglāsta sava sieviete, kā minimums, 40 minūtes. Var uzlikt skaistu mūziku un vienkārši glāstīt.
Ļoti bieži vīrieši šo vārdu savienojumu “glāstīt sievieti” uztver kā pienākumu. Vai arī nespēj tikt galā ar uzbudinājumu, un uzmācas viņai, vēl pirms tā kļuvusi par “lavu”. Un tajā mirklī sieviete aizveras. Tā notiek tāpēc, ka tajā brīdī vīrietis ir ieciklējies uz sevi. un nepieņem to kā baudu, un nejūt to, ka savienošanas jau notiek.

Un, ka tas jau ir sekss.

Bet, klausoties sievietes ķermenī, sajūtot pat vismazākos impulsus, sajūtot zem pirkstiem enerģiju, vīrietis var ieiet plūsmas stāvoklī un savienoties ar sievieti. Un saņemt kolosālu labsajūtu, sajūtot, ka viņa sieviete kļūst atslābināta no viņa pieskārieniem.

Apzinoties, ka tieši viņš var pārvaldīt šo stihiju. Un tas vīrietī rada milzīgu pacēlumu un enerģiju.
Un te nu ir svarīgi koncentrēt savu uzmanību uz pieskārieniem un savām sajūtām, kas pieaug visu šo 40 minūšu garumā. Censties nedomāt ne par darbu, ne par rezultātu – (apmēram tā – nu, ko, vai viņa jau ir atslābinājusies?). Vienkārši glāstīt.
Savukārt sievietei ir vienkārši jāatslābinās un jāpieņem, vērojot savas sajūtas un ķermeņa reakcijas.

Šī prakse ļauj sievietei sajust to, kā tas ir – atslābināties un uzticēties vīrietim, bet vīrietim dod iespēju sajust – kā tas ir, uzņemties atbildību.

Protams, var gadīties, ka jums tas izdosies jau pirmajā reizē, bet, iespējams – tikai desmitajā. Tas nav svarīgi. Taču, ja šo praksi ieviesīsiet kā ierastu ģimenes rituālu, rezultāts pārsniegs visas jūsu cerības!

Kāpēc sievietei ir svarīgi būt atslābinātai?
Tāpec, ka tikai šajā – atslābinātības stāvoklī ir iespējams radīt savu realitāti sievišķīgi. Un tas, savukārt, nozīmē – bez spriedzes un piepūles.

Mums ir ļoti svarīgi atrasties mierā un radīt šādu mierīgu gaisotni ap sevi, savās mājās saviem mīļajiem. Tādu gaisotni, kurā ir patīkami atrasties. Tā ir sievietes funkcija.

Ko darīt, ja šobrīd vīrieša blakus nav?
Kā uzturēt šādu stāvokli?
Pats galvenais – pēc tā ir jātiecas. Veidi ir dažādi. Var iet karstā lavandas vannā. Var doties uz ķermeņa  masāžām. Dejot, lai enerģija “nesastāvētos”. Taisīt pašmasāžu, visdažādākos ķermeņa vingrinājumus. Var individuāli strādāt ar psihologu un atrast spriedzes cēloņus, un tikt ar tiem galā.
Ir ļoti labi, ja blakus ir mīlošs vīrietis, kurš ir ieinteresēts, lai viņa sieviete būtu mierīga un atslābināta. Taču uzvelt viņam visu atbildību par saviem stāvokļiem – tā ir mazas meitenes pozīcija.
Tāpēc jums pašām ir jāiemācās vadīt savu psihisko enerģiju, lai nesagrautu vidi sev apkārt, bet piepildītu to ar savu klātbūtni. Pēc tādas sievietes stāvēs rinda ar vīriešiem. Un tieši tie vīrieši, kuri prot novērtēt to, kas jums ir.

Avots: https://organicwoman.ru/dlya-par/
Autors: Anna Komlova
© organicwoman.ru
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.

Tu vari sev to atļaut

narina2

Atļauj sev būt laimīgai!

Dzīvo šeit un tagad. Ja tas ir tagad un šeit, neatņem sev šo iespēju.

Ir tikai viens “bet”: tikai tu vari atļaut sev pieņemt visas dzīves dāvanas un izmantot visas iespējas.

Tu vari sev to atļaut – atļaut būt laimīgai.

Un, lai tas notiktu, nav vajadzīga neviena cita atļauja.

Es atļauju sev atļaut.

Es esmu pelnījusi būt laimes cienīga.

Es dodu sev tiesības redzēt visu tā, kā ir, pat tad, ja baidos no tā, ko redzu.

Es atļauju sev būt jebkādai, būt dazādai, labai un ne tik labai.

Es dodu sev tiesības atkāpties no saviem priekšstatiem, un paskatīties, varbūt ir citi varianti.

Es atļauju sev izpētīt sevi un realitāti, visas savas sajūtas un ieslīgt it visā, kur vien vēlos ieslīgt.

Es dodu sev tiesības kļūdīties, tiesības mīlēt, tiesības uzvesties tā, kā šobrīd jūtos, sekot savām emocijām un nevērtēt “labas” tās vai “sliktas”, mīlēt sevi katrā no tām, redzēt, ka es esmu lieliska ikvienā savā izpausmē.

Es atļauju sev uzstādīt savus noteikumus savā dzīvē, parkāpt tos, un mainīt tos, kad vien vēlos.

Ja pavisam īsi – es atļauju sev visu kopā ar tiesībām nejusties vainīgai par to, jo tas ir absolūti normāli – dzīvot tā, kā es vēlos.

Un es atstāju sev tiesības par galveno savas dzīves noteikumu uzstadīt to, ka es vēlos dzīvot tā, kā es vēlos, un darīt to, kas nes man prieku un labsajūtu.

Neatņem sev tiesības būt laimīgai!
Autors: © Inna Makarenko
Avots: www.econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Par ko “psiho” sieviete?

grābekļu deja

— Laikam jau man pienācis laiks izsaukt eksorcistu (ļaunā gara izdzinēju).

— Laikam tev pienācis laiks realizēt savus talantus vai nomainīt vīrieti.

Satiekas vīrietis un sieviete. Viņš – karstasinīgs skaistulis. Viņa – mīļš zaķītis, maiga dūjiņa, laba, savā vīrietī respektē līderi. Paiet mēnesis, gads, pieci gadi. Un pēkšņi iepriekš maigā sieviete pārvēršas par histēriķi un paranoiķi.

Kas ar viņu noticis?
Visu laiku tēloja un tikai tagad patiesā daba izlaužas uz āru?
Varbūt viņā iemājojis Nelabais?
Lapsenes sadzēlušas?

Ja vien viss būtu tik vienkārši, un to varētu atrisināt ar malku svētā ūdens un pozitīvā eksorcisma grupas seansu.
Taču, nē! Iemesli ir citi.

Kāpēc “psiho” sieviete?

Viņa signalizē par to, ka attiecībās ir sākusies degradācija. Sieviete pēc savas dabas ir intuīts. Viņa ne vienmēr saprot to, kas notiek, taču skaidri jūt, kad situācija sāk smirdēt pēc petrolejas, kad attīstība ir apstājusies un sākas atpakaļslīde.

Kāpēc sievieti tik principiāli uztrauc attīstības jautājums?
Kā viņai trūkst?

Sieviete pati par sevi ir enerģijas nesēja. Tās enerģijas, ar kuras palīdzību tiek būvēta nākotne (starp citu, šajā nākotnē būs jādzīvo viņas bērniem). Ja vīrietis viņai blakus neattīstās, nerealizē šo enerģiju darbībā – atkal uzkrājas tās pārpalikums.
Īpaši briesmīgi un cietsirdīgi “psiho” enerģētiski spēcīgas sievietes, kas attapušās mājsaimnieces lomā. Viņām tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Ja sieviete neatbrīvosies no savas enerģijas “psihojot”, viņa var sākt slimot un rezultātā var arī nomirt. Starp citu, iemīlētākie sieviešu histērijas aizvietotāji ir vēzis, alkohols, narkotikas, pārmērīgas fiziskas slodzes (pat līdz samaņas zudumam).

Tas viss ir nerealizētas, apspiestas enerģētikas sekas. Jā, un dažkārt klusējošā histērija ilgst gadiem ilgi.
Rodas jautājums: “Kāpēc viņas tā ar sevi rīkojas? Vai tas ir no nemīlestības pret sevi, vai vienkārši muļķības dēļ?”

Ko darīt sievietei?

Spēcīgām, temperamentīgām sievietēm ir veselīgi reizi pa reizei saņemt pļauku ar slapju patiesību.
Pretējā gadījumā viņas sāks graut sevi un visu, kas apkārt. Tāpēc, būšu godīga kā pionieris rīta rosmē.

Sievietei svarīgi:

1. Kļūt pieaugušai.
Pieaudzis nozīmē 100% atbildību par savu stāvokli. Likt mierā visus apkārtējos. Viņi nav vainīgi pie tā, ka kāds ir nācis šajā pasaulē ar atomelektrostacijas jaudu.

2. Realizēt savuis talantus.
Attīstīt savu sistemātisko domāšanu. Izprast sievietes dabu un sūtību un zināt to, kā savus piecus pirkstus. Zināt to, kas esi, kur ej un ko vēlies? Skaidri zināt savas vēlmes.

3. Iemācīties dzīvot “kaifojot”.
Radīt savām rokām svētkus, ieraudzīt visu jauno un pieņemt to.

4. Pārstāt spēlēt spēli “man ir laimīga dzīve”.
Laimīgie nepsiho. Mānīt sevi ir grēks.

5. “Nepīties” ar vājiem vīriešiem – tas nozīmē – tiem, kas netur līdzi jūsu enerģētikā.
Es izskaitļoju vīrieša energoietilpību, vadoties no viņa sapņiem un mērķiem. Tie visi savā darbības sfērā ir novatori. Uzmanīgi sekot tam, lai novators attīstītos labprātīgi, tāpēc, ka viņam ir interesanti. Pretējā gadījumā histērija ir neizbēgama.

Padoms vīriešiem.

Enerģētiski spēcīga sieviete nekad nenomierināsies. Viņai vienmēr būs par maz, viņa vienmēr gribēs kaut ko jaunu un interesantu: “Es vēl kaut ko atradu. Man tas patīk. Gribu uz turieni. Uzzināju to un to. Man ir interesanti, gribu pamēģināt!”
Vēlieties būt veiksmīgi, bagāti un veseli – izvēlieties tās sievietes, kurām nekad nav miera, un gatavojaties interesantai un emocijām bagātai dzīvei līdz pat vecumdienām.

Ko darīt, ja gribās kopā audzināt mazbērnus, bet nepietiek spēka “turēt līdzi” partneres “apgriezieniem”?

– Dot sievietei IESPĒJAS un brīvību viņas pašrealizācijai.

– Izmānīt psihojošu sievieti iemīļotajā darbā.
– Sūtīt viņu pie kouča, lai tas palīdz viņai tikt skaidrībā ar viņas bagāto iekšējo pasauli un atrod tai pielietojumu.

Sievietē ir daudz enerģijas, jo ar to viņa piepilda savu vīrieti, savus bērnus, savu vidi, biznesu. Jo vairāk enerģijas, jo plašāks atvēziens.
Nav atvēziena – ir hstērija.
Nav histērijas – ir slimības, depresija, atkarības u.t.t.

Ir principiāli svarīgi būt kopā ar vīrieti, ar kuru kopā attīstība notiek unisonā. Ja abi kopā vēlaties auklēt mazbērnus, tad jau pie pirmajām saspringuma pazīmēm, savāciet savas mugursomas un pārejat nākamajā attīstības līmenī. Ja prioritātes, mērķi, intereses un vērtības ir atšķirīgi, tad ļaujiet viens otram būt laimīgiem katram par sevi – atsevišķi.

Spēcīgai sievietei ir bīstami atrasties blakus vīrietim, kurš neapzinās, kas viņam blakus. Pretējā gadījumā viņš var izrādīties mērkaķa lomā, kas atradis granātu, izrāvis tai detonatoru un tagad nezin, kas notiks tālāk.

Vēl ir viens iemesls, kāpēc nav komfortabli būt pārī ar vājāku – visu laiku nākas sevi ierobežot, “turēt rokās” un pielāgoties. Tas viss vēlāk tāpat pārvēršas histērijā vai kādos citos enerģijas nopludināšanas veidos. Vai arī sieviete parvēršas par niknu veceni, kas ar mietu dzen vīrieti gaišākā nākotnē.

Kā likums, tādā slazdā iekrīt sievietes ar mātes kompleksu, kurām ir tieksme audzināt perspektīvos. Vai izmisušas sievietes, kuras piekusušas cīnīties ar pasauli, un tāpēc atdevušas sevi pirmajās satiktajās rokās.

Nobriedušas sievietes pa tādiem grābekļiem nedanco.

Galvenais, laikus izdarīt secinājumus!

Autors: Tatjana Megerja
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Un atkal pateicība Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Mihails Labkovskis: kā kļūt pārliecinātai par sevi

sieviete-aiziet8

Pat tad, ja no agras bērnības tev ir bijusi pazemināta pašapziņa, tu pati to vari izlabot!

Sāksim ar cēloņiem, no kurienes rodas par sevi nepārliecinātas meitenes?

Tas parasti sākas bērnībā un ir saistīts ar to, ka vecāki savu bērnu neatbalsta. Ko tas nozīmē? Meitenei nesaka, ka viņa ir pati skaistākā, pati gudrākā, pati talantīgākā, pati labākā. Bērns nezin, kā viņam pret sevi jāattiecas, viņām šī opcija no dabas nav “iebūvēta”. Un pirmo atzīmi bērns saņem no ārpuses. No vecākiem. Un tiešī no šī atskaites punkta sāk formēties viņa pašapziņa.

Ir laimīgas ģimenes, kur bērnus nēsā uz rokām gan tiešā gan pārnestā nozīmē, viņus mīļo, pastāvīgi slavē un apbrīno. Tādiem vecākiem parasti saka, ka viņus dzīve “aplauzīs”, “pārslavēsi, visgudra izaugs”, “augstu kāps, zemu kritīs”. Nē, es esmu pārliecināts, ka labāk pārāk augsta pašapziņa, nekā zema. Un bērnu pārāk daudz mīlēt nevar. Bet tās meitenes, kuras nav saņēmušas no vecākiem atbalstu, kuras neviens nekad nav saucis par princesēm, bet gluži otrādi – visu laiku norādījuši uz viņu trūkumiem (“neuzmet kūkumu”, “ievelc vēderu”, “kā tu sēdi”, “nešķielē”, “labi, kaut vai mācies labāk”, “dievs prātu nav devis, tad vismaz simpatiska izskatās”) – šīs meitenes jau aug ar nepārliecinātību par sevi.

Te nu var sākt protestēt: kā tad galu galā būt, ja viņa uzmet kūkumu uz izgāž vēderu? Klusēt?

Aizdomājaties, vai tiešām bērns sēdēs tā, kā viņam neērti? Staigāt, liekot kāju pirkstus uz iekšu, kaut tas viņam traucē? Vai arī dzīvniekam jūs uzbruktu ar pretenzijām: “Ne tā guli, ne tā staigā!”? Viņš taču tāds ir no dabas, jūsu bērns. Un, ja tas, kas jūs uztrauc, nekaitē viņa veselībai, nav bīstams, tad tā vienkārši ir viņa īpatnība.

Viņš ir tāds un tādu viņu vajag mīlēt.

Ja problēmai ir medicīnisks raksturs, skolioze, vai kas tamlīdzīgs, tātad to vajag risināt ar ārstiem.

Praktiski visi bērni, nokļūstot skolā, iziet etapu, kurā tos  “sadala” pēc hierarhijas. Un, ja meitene atnāk skolā, jau šauboties par to, ka viņa ir lieliska un visa labakā cienīga, tad jau pirmais mēģinājums viņu aizskart un apvainot vainagojas ar panākumiem. Viņa vienkārši nespēs “iedot pretī” Un loks savilksies: viņu pagrūda, jo viņa nav pārliecināta par sevi. Iedunkās vēlreiz – viņa saņems apstiprinājumu tam, ka viņa patiešām nav nekas. Un, ja vēl pie visa tā viņa ir apaļīga un ar brillītēm – tad viss būs vēl ļaunāk..

Tāpēc es vēlos pasvītrot: bērns nekad no sev svarīgajiem pieaugušajiem nedrīkst dzirdēt negatīvus komentārus attiecībā uz savu ārieni un prāta spējām. Bērnam jāpieņem sevi un jāmīl sevi tādu, kāds viņš ir un vecāku uzdevums ir viņam tajā palīdzēt.

Daudziem tas neizdodas ne tāpēc, ka viņi ir slikti vecāki un nemīl savu bērnu. Vienkārši viņi paši nav pārliecināti par sevi. Nav svarīgi, kādus vārdus vecāki saka savam bērnam, bērns nolasa to, ko viņi jūt.

Par sevi nepārliecināta māte neprot pieņemt lēmumus. Viņa stundām ilgi klīst pa tirdzniecības centru un nespēj izvēlēties sev kleitu. Mājās viņa rokas pa skapi un nevar izlemt, ko šodien uzvilks. Nepārliecināta par sevi māte neizies bez meikapa līdz veikalam. Tāpēc, ka iekšā sēž briesmīga doma: viņa sev nepatīk un viņa sevi, tadu sliktu slēps. Labos ārieni ar apģērbu vai meikapu, centīsies kļūt par kaut ko citu, kļūt par tādu, kas patīk citiem.

Pārliecināta par sevi sieviete atver skapi, ņem drēbes, uzvelk un iet. Pārliecināta par sevi sieviete atnāk veikalā, paņem sev iepatikušās mantas, piemēra, un nopērk to, kas visvairāk iepaticies, vai nepērk, tāpēc, ka neiepatikās, un nemocās ar izvēli..Par sevi pārliecināta sieviete pieceļas no gultas, ierauga, ka piens beidzies, uzvelk uz pidžamas mēteli un iet uz veikalu pēc piena, iespējams, pat nenomazgājusies un bez frizūras.. Viņa ir pārliecināta, ka ir smuka tāpat, un viņai nav vajadzības sevi izskaistināt.. Bet tagad labā ziņa: pārliecību par sevi var pastāvīgi ieaudzināt, pat tad, ja no bērnības šī pašapziņa nav ieaudzināta.

Pats galvenais, kas jāatcerās: nav universāla skaistuma. NAV! Visiem labs nebūsi, un nav vajadzības sevi ar kadu salīdzināt, tas ir ceļš uz nekurieni.

– Tāpēc pirmais, kas jāizdara – jāpārstāj jautāt draugiem un tuviniekiem par savu ārieni. Vai es labi izskatos, vai man piestāv šī frizūra, kā jums patīk mana jaunā kleita – visām šīm frāzēm jābūt jūsu melnajā sarakstā.

– Otrais: jāiemācās uz komplimentiem atbildēt ar frāzi: “Pateicos, man ir ļoti patīkami”. Aizliegt sev atrunāties: apmēram tā: ko, jūs , jums tā tikai šķiet, patiesībā es nemaz tik labi neizskatos.

– Trešais: kad izvēlies sev apģērbu, nejautā draudzenēm vai konsultantiem. Orientējies tikai uz savām sajūtām.

– Ceturtais: ja noticis forsmažors, nemaini savus lēmumus. Nolēmi tā darīt, kaut kur aizbraukt, pavadīt vakaru, kaut ko sev nopirkt – dari tā, un noved lietu līdz galam.

– Piektais: nenodarbojies ar sevis sadalīšanu daļās. Daudzas saka: mati man ir ļoti labi, bet kājas tādas – palīkas. Vai arī – kājas man skaistas, tikai žēl, ka mati tādi plāni. Katra ir lieliska pilnībā – tāda, kāda viņa ir, savā īpašajā komplektācijā.

Un pēdējais: regulāri sev saki, ka esi unikāla, tieši tāda, kādai tev jābūt, īpaša, nevienam nelīdzīga, vienīgā pasaulē. Un mīli sevi bez nosacījumiem, nekad nesalīdzinot ar citiem. Tu esi tu un tu esi brīnišķīga.

Autors: Mihails Labkovskis

Tulkoja: Ginta FS