Būt laimīgai

Savulaik mēs visi esam nospēlējuši veselu lomu kaleidoskopu – kā vīriešu, tā arī sieviešu. Un šobrīd mēs, sievietes, varam atgriezties pilnīgas sievišķības stāvoklī… tieši tāpēc, ka mūsos ir stipra vīrišķā enerģija.

Galvenais ir to atzīt.

Atgriezies pie sava iekšējā vīrieša tēla: piedod viņam visas objektīvās īpašības un lomas, izdziedē viņa brūces, atpazīsti viņa varoņdarbus – piepildi viņu ar mīlestību… Tā tu spēsi līdzsvarot sevī vīrišķo un sievišķo, kas kļūs par drošu pamatu tam, ka sievišķība caur tevi izpaudīsies kā dabiska pilnība.

Tomēr pirmais posms ir prasme dzirdēt pašai savas vēlmes un vajadzības konkrētajā brīdī.

Tieši tā smagi slima bērniņa mamītei vajag izgulēties, lai būtu stiprs balsts savam bērnam. Un ir jāapzinās, ka rūpes par sevi vienmēr ir rūpes par saviem mīļajiem. No tukša trauka ūdeni neieliesi.

Sieviete, kura piepildīta ar savu pašpietiekamību un prieku, ir enerģijas avots visām pārmaiņām, jaunu dzīves plūsmu izveidei un brīnišķīgu iespēju iemiesošanai.

Un es patiešām esmu laimīga, ka arvien vairāk sievietes sevī atklāj šīs ārkārtīgi vērtīgās un varenās sievišķības enerģijas.

​​​​​​​Esiet laimīgas un saudzējiet sevi.

Svetlana Dobrovoļska
FOTO: Ioana Motoc
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīļās, Meitenes, lai šī diena mums katrai ir vēl viens atgādinājums par to, ka esam
pelnījušas Mīlestību, Prieku un Laimīgu Dzīvi 🙂

Ja laime ir tevī, to pazaudēt nav iespējams

Es esmu redzējusi, kā salūzt Sievietes.

Tās, kuras savu laimi redzēja Vīrietī, – no viņa neuzmanības, aukstuma un nodevības.

Tās, kuras savu laimi saskatīja karjerā, – no nepanesama noguruma, pazemināšanas amatā, atlaišanas vai aiziešanas pensijā

Tās, kuras savu laimi redzēja bērnos, – no tā, ka tie pieaug, “nepateicības” un tā, ka tie aiziet savā dzīvē un rada paši savas ģimenes.

Tās, kuras savu laimi redzēja vecākos, – no viņu ciešanām, fiziskās aiziešanas vai mīlestības ar nosacījumiem, kas rada vainas sajūtu un bailes.

Tās, kuras redzēja savu laimi ārējā skaistumā, jaunībā, – no novecošanas un neskaitāmām destruktīvām manipulācijām ar ķermeni.

Tās, kuras savu laimi redzēja naudā, – no tās trūkuma, bailēm pazaudēt jau esošo vai nespējas investēt kādās vērtībās, nolaižoties līdz patērēšanas pašam dibenam.

Tās, kuras savu laimi redzēja ilgi gaidītajā atpūtā, – no neprasmes pareizi ar to rīkoties vai no slimības, kas kļuva par tās alternatīvu.

Laimīgas bija tikai tās, kuru laime tika sevis pašas pieņemta – harmoniska Sievietes laime, kura jebkuros dzīves apstākļos prot sevi nepazaudēt. Nepazaudēt sevi un savas Dveseles pašcieņu. Jo nav iespējams pazaudēt to, kas ir mūžīgs.

© Oxana Oleynik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atļauj sev kļūdīties

Atļauj sev! Kļūdīties. Svārstīties. Mainīties. Brīnīties par jauno kaut 60, kaut 16 gados.
Atļauj sev neatbildēt uz provokācijām. Atļauj netaisnoties, nepierādīt un nepārliecināt.
Atļauj sev atlaist. Un aiziet. No tiem, ar kuriem nav pa ceļam. No tiem, kuri tev atņem spēku. No tiem, kuri tevi nemīl un, kurus nemīli tu.

Atļauj būt sev pašai. Atļauj būt sev dažādai. Tādai, kura neiekļaujas nekādās kategorijās, nekādos rāmjos, stereotipos, tipoloģijās un sugās. Tādai, kura neattaisno neviena cerības un kura neko nedara, lai pret savu gribu izpatiktu kādam citam.

Atļauj sev nebaidīties par jau pieaugušu bērnu. Un arī par nepavisam ne pieaugušu atļauj sev nebaidīties. Atļauj sev nedomāt, ka “nevienam bez manis šajā mājā nekas nav vajadzīgs”.

Atlauj sev neskriet vilcienam pa priekšu. Un arī aizmugurē – neskriet. Vienkārši – neskriet.
Varbūt pat neaudz pagaidīt vilcienu, kas dodas vajadzīgajā virzienā. Un apsēsties vilciena salonā, nevis lokomotīvē lai piemestu kurtuvē ogles.

Atļauj sev dažkārt nedomāt par savu vīru. Vai mīļoto vīrieti. Kādu laiku par viņu nedomāt. Ne par to, kur viņš kavējas, ja neatbild uz tavu zvanu pēc 20 sekundēm, ne arī kāpēc nav nopircis ziedus. Nedomā par viņu. Domā par sevi.

Atļauj sev nepievērst uzmanību tam, ko čivina draudzene. Un pat labākā draudzene. Īpaši tad, ja viņa saka kaut ko “ļoti svarīgu tev, mīļā”.

Atļauj sev nodarboties pašai ar sevi. Kaut stundu dienā. Vienu stundu, lai arī tā sastāv no saraustītiem minūšu gabaliņiem. Atļauj sev neteikt: “Man sev neatliek laika”. Laiks tev ir. Atļauj to paņemt sev.

Atlauj sev sapņot. Un noteikti par kaut ko lielu. Atļauj sev sapņot par neiespējamo (no kurienes gan tu zini, ka tas ir neiespējams?)

Atļauj sev būt. Atļauj sev būt jebkuras naudas cienīgai, jebkuras balvas, jebkuras slavas, lielas mīlestības un lieliskas atpūtas cienīgai.

Vienkārši atļauj. Atļauj sev būt sev pašai.
Sākumā vienkārši atļauj. Un tad redzēsi, kas notiks…

© Marija Točiļina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt uzticīgai sev

Mēs sevi nododam, kad pārstājam būt uzticīgi sev.
Iespējams, kādam tā bija bērnībā, kad, lai izdzīvotu, bērns pielāgojās vecākiem, viņu vērtībām, prioritātēm un viedoklim par sevi.
Tā tika “pazaudēta” patiesā sava identitāte. Bērns centās būt tāds, kādu viņu grib redzēt vecāki, jo tā varēja saņemt vairāk viņu mīlestības, bez kuras grūti ir normāli dzīvot un attīstīties.
Un, lūk, mūsu mazā meitene kļūst pieaugusi… Kas viņa ir? Kāda viņa ir? Viņa nezin…

Lai varētu būt uzticīga sev, sevi ir jāzin, jāpazīst, jāsaprot, ko es vēlos un jācenšas sev to iedot. Apzināties savas vajadzības un spēt pašai tās apmierināt.

Būt atsevišķai autonomai personībai, kur vairs nav mammas un tēta un tu neturpini viņus meklēt savos partneros vai priekšniekā. Tu pati piederi sev un vairs nevienam citam.

Sniegt sev atbalstu un patstāvīgi rūpēties par sevi un savām vajadzībām, jo neviens nespēs par tevi parūpēties labāk, kā tu pati.

Likt sevi pirmajā vietā, bet pēc tam visus citus – tas nav stāsts par egoismu.

Zināt savu vērtību un unikalitāti šai pasaulei. Tikai tāpēc, ka ES ESMU. Un es esmu lieliska ar kaut ko.

Sekot saviem principiem, savām vērtībām un prioritātēm.

Un te nu rodas jautājums: cik ļoti nobriedusi es esmu, lai varētu parūpēties par sevi un uzņemties atbildību par savu dzīvi? Dzīvot pēc saviem noteikumiem un censties apzināties, vai tie ir mani noteikumi, vai vēl joprojām es atrodos vecāku scenārijos un gribu atbilst citu gaidām… Pastāvīgi izdarīt izvēli – sekot tai vai nesekot Un arī šis ir stāsts par uzticību sev.

Kā to sasniegt?
Novērtēt sevi un savu izvēli. Zināt savu vērtību, vienkārši tāpēc, ka ES ESMU. Gŗutāk ir tām “meitenēm”, kurām bērnībā vecāki neparādīja viņu vērtību.

Iepazīt sevi, iepazīties ar sevi. Te galvenais jautājums: Kas es esmu? Kāda es esmu? Ko es varu un ko nevaru? Kuras ir manas stiprās puses? Kas man ir pieņemami un kas nav? utt.

Visās ziņās pabarot sevi un rūpēties par sevi. Atlicināt laiku sev, atrast laiku tikai sev, lai padomātu, ko es vēlos? Kas mani šodien padarītu kaut nedaudz laimīgāku? Kas piepildīs mani ar enerģiju? Un atļaut sev to.

Cienīt sevi, savas vajadzības un vēlmes. Katru reizi, kad mēs izvēlamies sekot ne savām vēlmēm, ignorēt savas vajadzības, klusēt par savām jūtām – mēs sevi nododam. Darīt negribot, dzīvot pāri saviem spēkiem, dzīvot spriedzē, dēvējot to par pacietību un spītību, taču patiesībā tā ir vardarbība pret sevi un sevis nodošana.

Parādīt savus principus. Apzinoties, kā tev ir komfortabli un kā nav. Pašai ir jāparūpējas par savu komfortu un tad varēsi parūpēties par to, lai komfortabli justos citi – tāpēc, ka tā vēlies, nevis vainas sajūtas vai pienākuma dēļ.

Ir cilvēki, kuri cenšas pārkāpt mūsu robežas, uzspiežot savas vēlmes un viedokļus, pamācot  ko un kā jums darīt. Tas marķieris, kas parāda, ka robežas ir pārkāptas ir mūsu aizkaitinājuma un dusmu sajūta.

Ir svarīgi šīs sajūtas apzināties. Sākumā tas nav viegli, īpaši tad, ja nav tāda ieraduma. 
Vēl grūtāk ir saglabāt sevi ģimeniskā mijiedarbībā, blakus vīram, kuram var būt savi dzīves plāni, plāni uz brīvdienām, plāni uz vakaru. Taču tad, kad uzdodi sev jautājumu – ko es vēlos? Tas ļoti daudz ko padara skaidru. Te nu atkal ir izvēle – sekot sev vai citiem.

Mūsu lēmumi ietekmē ģimenes dzīvi un ne visiem un ne vienmēr patiks mūsu izvēles, taču paliekot uzticīgai sev, var nonākt pie veselīga divu pieaugušu cilveku dialoga ar iespēju vienoties. 

Novēlu jums vienmēr būt uzticīgiem sev.

Tatjana Bucovska
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par godīgumu pret sevi

Zināt sevi dažādu – tas ir stāsts par vērīgumu un godīgumu.
Atzīt sevi dažādu – stāsts par to, cik tā ir liela veiksme pieaugt.

Visi centieni noturēties kaut kādā vienā, ļoti skaistā tēlā, turpinot spelēties princesēs, dievietēs, lidojošās fejās, nesatricināmās karalienēs un harizmātiskās uzvarētājās, kas nepazīst zaudējumus, ir gluži saprotami. Taču parasti tā var noturēties, ne jau esot nepārejošas laimes stāvoklī, bet tādos asos stāvokļos kā teicamnieces neiroze, hroniska dismorfobija (bailes no sava ķermeņa un pārņemtība ar savām nepilnībām), depresija un dažādi citi traucējumi, kuru pārvarēšana var ilgt visu mūžu.

Bailes nonākt tajā zonā, kur tevi nepieņem, kritizē, izsmej un atstumj tikai tāpēc, ka tu neatbilsti visiem skaistuma, veiksmes, realizētības, brendu, trendu un “labākās sevis versijas”, ideālo sociālo lomu – sievas, mammas, meitas  standartiem… plus šausmas, iedomājoties sevi novecojot, kad esi tajā vecumā, kurā vēl ļoti gribās gan citus redzēt, gan sevi parādīt – tas ir tas mūžīgi burbuļojošais katls, kurā paterētāju sabiedrība liek varīties visām bez izņēmuma sievietēm.
Taču, paldies Dievam, ne visas to paklausīgi dara…

Neizvēlēties idealitātes histēriju – tā arī ir izvēle…

Izvēlēties nobriedušu intelektu, kuru nenosaka bioloģiskais vecums, bet gan tava apzinātā psiholoģiskā attīstība, nevis modernās mākslīgas apgaismības spēles.

Izvēle atzīt savu cilvēcisko dabu nozīmē skaidri saprast to, kāpēc tev sveša ir idealitāte.

Un, nevis vienkarši sveša, bet neiespējama.

Dzīvs cilvēks – tie ir dzīvi, mainīgi procesi, kuros piedalās viss emociju, stāvokļu, reakciju un fizioloģijas spektrs. Nevar uz visiem laikiem palikt vienā pozitīvisma, uzplaukuma un pilnīgas harmonijas stāvoklī, kurā neiespējami ir kļūdīties.

Ikvienā sabiedrības atzītā karalienē dzīvo gan sava kašķīgā Tante, sava Mazā Meitenīte, sava Huligāne, sava burkšķošā Veča, sava nogurusī Mājsaimniece, sava Neveiksminiece, sava reaktīvā Fūrija, sava naivā Čiepiņa, sava Seksa Dieviete (tā pati, kura dažkārt kliedz – “neaiztiec mani, nositīšu”), sava Čīkstule un Ķiķinātāja, Skaistule un Briesmone, Labā un Sliktā Mamma…. šis saraksts ir bezgalīgs un tas nav stāsts par disociatīviem personības traucējumiem, bet gan par Dzīvu Sievieti, kura nav ne lelle, ne objekts pēc pieprasījuma, ne arī svešu gaidu verdzene…

Lūk, patiesība. Tīra patiesība. Bez liekulības, vienpusīgas domāšanas un kādam izdevīgas iebiedēšanas par tēmu “ja neesi laba un skaista, tad nevienam nebūsi vajadzīga.”

Mani mīļie, ir milzīgs prieks izrādīties nevajadzīgai tiem, kuriem mēs esam vajadzīgas tikai labas un skaistas.

Un tāpēc labāk mācīsimies iepazīt sevi dažādu…. un nekad sevi nenodot.
Nekad!
Jo nekas labs nenotiek ar tiem, kuri bīstās nebūt ērti, lai tikai citi viņus atzītu.

Esiet pie sevis. Lūdzu.
Apskauju katru no jums…

Ļiļa Grad
Foto: Keenan Constance
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā, it kā Tu būtu DIEVS

– Mīļā, es gribu tev palūgt, – Dievs apstājās, nokāpa no velosipēda un noņēma brilles. Viņa acis bija pilnas labestības, taču pēc visiem manas dzīves satricinājumiem, es vairs nezināju, ko no Viņa vēl gaidīt. Es turpināju skatīties uz Viņu, bet Viņš mierīgi dzēra ūdeni. – Kalnupceļs bija smags, taču, cik skaists skats paveras!

– Kāds lūgums?

– Jā, lūgums. Man šobrīd vajag izdarīt nopietnas lietas, vai es varētu tev palūgt kādu mēnesi padzīvot tikai sev, ar mīlestību pret sevi un prieku. Nodarboties ar to, kas tev patīk, neko nelūgt, neko neplānot un negaidīt? Tā, it kā manis nebūtu.

– Bet Tu taču esi, – es ar rādītājpirkstu pieskāros Dievam.

– Kā tu to zini? No kurienes tu zini, kas es patiesībā esmu? Varbūt es esmu tavu iedomu auglis, bet varbūt vienkārši tava iekšējā balss, intuīcija, kuru tu personificēji?

– Četrdesmitgadīga vīrieša izskatā, kuram patīk kurpes bez šņorēm?

Dievs izplūda smieklos.

– Cilvēki ir pieraduši pie tā, ka es esmu. Ka vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”, tā it kā nebūtu darījuši nekādas nejaucības. Bet pēc tam tas viss aizmirstās, un atkal no viņiem nāk nelaba smaka, jo vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”.

Bet, ja kaut kas notiek ne tā, kā gribētos, tad “Dievs, tas viss tevis dēļ!” Bet, ja pārņem slinkums, tad “Dievs, izdari to, un es vairs neko nelūgšu!”. Kad beidzot jūs iemācīsieties dzīvot tā, it kā manis nebūtu?

– It kā Tevis nebūtu? – es apmulsu. Bija sajūta, ka zeme pazūd zem kājām un es sāku krist lejup, kaut kur tukšumā.

– Tā, it kā tu būtu Dievs. Mīļā, tikai mēnesi. Padzīvo sev tikai 30 dienas. Tu gribi, lai kāds iemīlētu tevi uz mūžu, bet pati nevari sevi iemīlēt tikai uz mēnesi.

– Veselu mēnesi!!!

– Tikai mēnesi. Tikai mēnesi! Laiks paskries ātri, bet es tev atvedīšu skaistu magnētiņu.

Tamriko Šoļi “Kad Dievs izsaka vēlēšanos”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināt sirdi, darot to, kas priecē

Vai tev ir nācies vērot, kā kāds pazīstams cilvēks pārvar depresiju, atbrīvojas no kaitīgiem ieradumiem, nomet lieko svaru?
Nesen mana tuva draudzene pārdzīvoja ļoti sāpīgu šķiršanos, taču ātri atguva savu labo formu, pateicoties deju nodarbībām – sešas reizes nedēļā.

– Tam taču vajadzīgs tik daudz spēka! – es teicu un pie sevis padomāju: “Tā viņai ir tada uzmācīga ideja?”
– Droši vien. Taču tas ir tik jautri, – viņa man priecīgi atbildēja. – Man tā patīk mūzika!
Es biju pilnībā pārliecināta, ka pēc laika es to atcerēšos kā “maniakālu laika posmu”, un nolēmu pagaidīt, kamēr viņa nomierināsies. Taču tā nenotika. Neskatoties uz manām šaubām un kritiku, viņa tomēr dejoja. Un pēc pāris mēnešiem pat man nācās atzīt to, ka tā bija brīnišķīga ideja. Pa telefonu viņa man priecīgā balsī stāstīja par saviem jaunajiem nākotnes plāniem. Protams, pateicoties dejām arī viņas fiziskā forma bija lieliska, un es arvien biežāk dzirdēju, kā viņa klusiņām dungo kādu melodiju. Tā kā savu lomu nospēlēja ne tikai kustības, bet arī mūzika.

Trīs mēnešus vēlāk draudzene nopirka sev sintezatoru “Casio” – lai vienkārši “palaistu muļķi”. Pēc četriem mēnešiem viņa sāka šo to komponēt – “tikai tā, savam priekam”. Bet pēc pieciem mēnešiem viņa katru dienu pie klavierēm pavadīja ilgāku laiku. Atgriezusies no darba, viņa sēdās pie sava sintezatora, lai atslābinātos un ļautu rokām padancot, bet pēc tam devās uz deju nodarbībām. Lieki pieminēt to, ka arī viņas jaunais mīļotais vīrietis ir dejotājs?

Mana draudzene izdziedināja sirdi, darot to, kas sagādā prieku. “Ko gan es vēlētos darīt?” – viņa sev jautāja, nevis: “kas man tagad jādara?”. Mūzikas skaņa dziedina, ja to apzināti pielieto, lai dziedinātu ķermeni un dvēseli, kurus skārusi negatīvā enerģija, kura sākotnēji izpaužas kā harmonijas trūkums, bet vēlāk kā pilnīgs nespēks.
Džūlija Kamerona “Zelta dzīsla”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēstule sev pavasarī

Kad nākamreiz tev šķitīs, ka vairs neproti just laimi, ka šī eiforija nekad vairs tevi nepiemeklēs, ka esi novecojusi… un vēl ko tu periodiski domā?
Tad, lūk, kad nākamreiz tu atkal izdzīvosi šo tumsu, izlasi šo

Gaisma ir! Pat tad, ja tev šobrīd tumši…
Un prieks ir!
Un atkal tevi pārņems prieka trīsas un tu spiegsi no sajūsmas, un tava elpa aizrausies no laimes! Un pasaule būs saulaina un koša!

Cik reižu tu jau domāji, ka nekā no tā vairs nekad nebūs, cik reižu tu jau noticēji tam, ka vairs nekad nepriecāsies?
Miljons!
Un tu atkal spiedz, lēkā, berzē saujas un nekādīgi nespēj “pieķerties lietām”, jo esi neprātīgi laimīga.

Pēc ziemas Vienmēr iestājas pavasaris!⠀
Vienmēr!
Dzirdi!

Es apskauju tevi savā pavasarī un izpeldinu tavu sirdi laimes asarās!
Mīļā, es tevi mīlu!
Bezgalīgi! Un šīs mīlestības pietiks mums abām.
Saņem savā plaukstā manu saules sasildīto roku un ej Gaismā.
Atceries šo pavasari!⠀

Olga Kruglova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es esmu pietiekami laba

Es esmu pietiekami laba lai dažkārt cilvēkiem pateiktu “man tas neder”, un to sakot, nejustos vainīga.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt piekristu provokācijām, pēc tam to nožēlotu, bet pēc tam to vienkārši aizmirstu.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt būtu pirmā.
Es esmu pietiekami laba pat tad, ja finišā nonāku pēdējā.
Es esmu pietiekami laba lai kļūdītos un piedotu sev šīs kļūdas.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt vīrieši uz ielas sajūsmā atskatītos.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt sadarītu muļķības.
Es esmu pietiekami laba lai nekautrētos pateikt savu gadu skaitu.
Es esmu pietiekami laba lai mierīgi varētu iziet no mājām neuzkrāsojusies.
Es esmu pietiekami laba arī bez jaunas kleitas.
Es esmu pietiekami laba pašai dārgākajai kleitai.
Es esmu pietiekami laba lai mani kāds mīlētu.
Es esmu pietiekami laba lai mierīgi varētu dzīvot bez kāda mīlestības.
Es esmu pietiekami laba lai būtu pelnījusi uzslavas un komplimentus.
Es esmu pietiekami laba pat tad, ja man to neviens nesaka.

Es esmu pietiekami laba.

Olga Romulus
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Ak, nabadzīte…

Visi domāja: ak, tu, nabadzīte! Vīrietis viņu pameta un aizgāja pie citas! Kā to pārciest? Bet viņa nopirka jaunas tapetes, brīnišķīgus aizkarus un uztaisīja dzīvoklī remontu. Tapetes bija ar tumši zaļu rakstu, bet aizkari nogatavojušos ķiršu krāsā. Un tas bija tik skaisti!

Kaut nu nepadarītu sev galu, sprieda viņas tantes. Bet viņa agri no rīta gāja uz tirgu un pirka smaržīgus ābolus, cepa maigu šarloti, gatavoja sev stipru kafiju ar putukrējumu, pusdienās lazanju ar sēnēm un baklažāniem, bet vakariņās dārzeņus ar provansas garšvielām.

Cik tagad viņai vientulīgi, uztraucās vecāki un aicināja ciemos uz vasarnīcu. Viņa nopirka suni un vakaros lasīja Sofijas de Vilnuazī grāmatas. Suns viņu izveda pastaigāties, sakot: paskaties, cik smuka vāverīte un ķerstīja vardes, ko tai uzdāvināt. Sofija piedāvāja mainīt plānus dzīvei un ticēt laimīgai nākotnei.

Viņai droši vien ir ļoti slikti, vienkārši izliekas, ka tā nav, nolēma viņas draudzenes. Bet viņa nopirka divus sarafānus, garu kleitu, salmu cepuri, pārīti baltas sandales un matus nokrāsoja rūgtās šokolādes krasā.

Droši vien pa naktīm raud spilvenā, nelaimīgā, tenkoja kaimiņi. Bet viņa uzvārīja sev zaļo tēju ar citronu, atvēra logus, ar tējas tasīti rokās apsēdās uz palodzes un priecājās par brīnumlielo pilnmēnesi. Bet pēc tam iemiga, klausoties naksnīgajās pilsētas skaņās. Viņa sapņoja par jūru, raibiem gliemežvākiem un draudzīgiem delfīniem.

Kāda neveiksminiece, sprieda kolēģi. Bet viņa pieteicās autovadīšanas kursos, teicami nokārtoja eksāmenus un nopirka maziņu, nedārgu auto un dārgu ceļojumu somu.

Tas taču ir tāds trieciens, kad vīrietis pamet, sačukstējās paziņas, kaut nu neiekristu depresijā.

Viņa iemeta jaunajā somā sarafānus, sandales un ar suni aizbrauca uz jūru atvaļinājumā. No kādas tantiņas noīrēja istabiņu, pirka vārītu kukurūzu un ceptu zivi, brokastīs ēda karstus plācenīšus, persikus un vīnogas, nira sāļajos un siltajos viļņos, un baudīja neticami skaistos saulrietus. Nosauļojās, notievēja.

Atvaļinājums beidzās, viņa atgriezās mājās, bet tur – viņš. Teica, ka ir kļūdījies, lūdzās sākt visu no jauna. Bet vina nomainīja telefona numuru, nopirka jaunu durvju slēdzeni un izsauca atslēdznieku.

Izrādījās, ka atslēdznieks arī mīl stipru kafiju, ābolu pīrāgu, mēnesi, dievina suņus un lasa grāmatas. Viņš nomainīja slēdzeni, nomainīja veco ūdens krānu virtuvē, iemācīja viņai gatavot gaļu franču gaumē, kafiju vīnes gaumē un bildināja viņu. Sunim nebija iebildumu. Viņai arī – ne.

Pēc gada izrādījās, ka viņa ļoti skaisti dzied šūpuļdziesmas, viegli un nepiespiesti vada divvietīgos bērnu ratiņus un brīnišķīgi prot pārmainīt autiņus mazmazītiņām meitenītēm. Turklāt – vienlaicīgi abām.

Un vēl pēc gada viņi, tā, kā bija sapņojuši, nopirka mājiņu ārpus pilsētas. Sakopa novārtā atstāto dārzu, dīķītī ielaida asarīšus, logiem piekāra skaistus aizkarus, nopirka skaistus traukus. Viņa gatavo dārzeņus un zivi, cep gaisīgas strūdeles un vāra plūmju ievārījumu. Pa atvērto logu ielido tauriņi, gaiss smaržo pec āboliem un kumelītēm, un dzirdami laimīgi bērnu smiekli un suņa rejas.

Vēlu vakarā, kad meitiņas saldi gulēs, bet suns saritinājies kamolā pie siltā kamīna, viņi, kā vienmēr, apskāvušies sēdēs uz sliekšņa, klausīsies naksnīgajās dārza skaņās un teiks viens otram “Mīlu”.

Bet mēness klusītiņām pasmaidīs, ietīsies mākoņu sedzinā un līdz rītam adīs siltas zeķītes un šallītes ziemai.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis