Sievietes uzvedības stratēģija

sievietes laime12

Esmu ievērojusi vienu lietu: kad tu komunicē ar kadu vīrieti, vai tas ir tēvs, vīrs, brālis, draugs vai kolēģis, un sarunas skar kādu no taviem plāniem un jautājumiem, tu uzreiz saņem instrukcijas tālākām darbībām : “Nopelni”, “Nopērc”, “Saņemies”, “Sasniedz”, “Meklē”.

Saproti, ka vīrietis šajā brīdī nevēlas pateikt tev neko sliktu (vienkārši viņi spriež no sava skatu punkta), droši vien grib kaut kā iedvesmot, jo viņiem vektors” uz priekšu” ir vienīgais un pareizais visu uzdevumu risinājums. Tāda ir viņu daba, un ar tevi viņi runā tā, it kā tu būtu vēl viens vīrietis, absolūti nesajūtot to, ka sieviete ir pavisam citadāka.

Un tā nav viņu kļūda. Tā ir visas mūsu vīrišķīgās sabiedrības kļūda, kurā par dzimumu psiholoģiskajām un enerģētiskajām atšķirībām neviens nerunā, audzina un skolo visus vienādi – vīrišķīgi. Tajā pat laikā šī atšķirība starp dzimumiem ir kolosāli liela (kas absolūti netraucē vilkmei vienam pie otra).

Kad man dod šādas instrukcijas, manī kaut kas nodevīgi noklikšķ un apraujas. Man gribas piecelties, aiziet un vairāk ar šo cilvēku nesatikties. Man kļūst nemierīgi un trauksmaini.

Reiz es apjautu vienu savu nepareizu uzstādījumu, kas vēstīja: “Jo nemierīgāka ir situācija, jo vairāk jautājumu karājas gaisā, jo vairāk nenoteiktības, jo vairāk es saspringstu, pielieku milzīgas pūles, lai atrisinātu šos jautājumus, pastāvīgi kaut kur skrienu pārņemta ar savām domām un vēlmēm atrast, sasniegt, nopelnīt utt.”

Vienkāršiem vārdiem runājot: “Jo lielāka ārējā spriedze, jo lielāka ir iekšējā”. Un gala rezultātā šī stratēģija noveda vien pie iztukšošanās un izdegšanas. Un tagad es nerunāju par situācijām, kad, piemēram, jāaizsargā sava dzīvība, savas tiesības. Es runāju par gluži sadzīvistiskām lietām.

Un šis uzstādījums tika nomainīts uz gluži pretēju: “Jo lielāka ārējā spriedze, jo lielāks iekšējais atslābums”, un tieši sim principam es sāku aktīvi sekot. Tas nozīmē, ka tad, kad smadzenes atkal vēlas ieiet ekstrēmā panikas režīmā (sievietes mani sapratīs), es, gluži otrādi, izslēdzos no procesa un dodu sev atpūtas pauzi, jebkuru, kas šobrīd der īsai relaksācijai.

Un tālāk jau skatos skaidru un mierīgu skatu, sāku spriest un visu lēnītiņām salikt pa plauktiņiem, dozējot uzdevumus. Tu it kā centies, neapstādināt plūsmu ar milzīgiem lieku darbību un satraukumu akmeņu krāvumiem.

Brīnumaini, ka tas darbojas daudz labāk kā bezgalīga un nekontrolēta steiga. Galvenais – laicīgi un apzināti nomierināties, noturēt savu enerģētisko līdzsvaru (neļaut sev nogurt) un pasaudzēt sevi.

Daudzas problēmas vispār tie mākslīgi radītas un izdomātas, bet reālu uzdevumu risināšanai Visums sāk dot (ja tu tam netraucē) taciņas, iespējas, tāpēc, ka gandrīz viss sievietes pasaulē ir atkarīgs no psihes stāvokļa un enerģētikas.

Aleksandra Aleksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete, kura sevi mīl

apskaviens

Sieviete, kura iepazinusi sevi un iemācījusies sevi mīlēt, sāk pasaulē dzīvot pavisam savādāk. Tā kura pieņēmusi un iemīlējusi savu vientulību, pārvēršot to baudā, dzīvē izdara pavisam citas izvēles.

Viņa pārstāj skatīties uz dzīvi trauksmes pilnām mazas meitenes acīm, kura katrā pretimnācējā vīrietī meklē to, vienīgo, kurš atnāks, izglābs, iemīlēs, parūpēsies un beidzot atvieglos viņas ciešanas, tā aizvietojot viņai mammu. Viņa pārstās tēlot patstāvīgo. Pārstās spēlēt neatkarīgās un veiksmīgās lomu, gaidot to mirkli, kad emocionāli varēs kādam “uzkārties kaklā”. Viņas prieks ir neviltots un pārstāj būt maska, kuru uzvelk vīriešu pievilināšanai. Viņas prieks pavisam vienkārši kļūst par dzīves priekšnoteikumu.

Viņa vairs nemeklē vīrietī vecāku. Viņa pati kļūst sev par māti un māsu. Viņa daudz ko var un ar prieku pieņem iespēju būt vienai.

Viņa vispār pārstāj meklēt kādu ārpusē, jo ir atradusi pati sevi. Un arī daudziem pazīstamais “meklējošais” sievietes skatiens, kuru tik labi pazīst ikviens vīrietis, pazūd uz visiem laikiem, atbrīvojot vietu skatienam iekšup, sevī. Vai arī skatienam debesīs, meklējot Dievu. Nobriedusi sieviete sāk skatīties uz pasauli mierīgi, ar sapratni caur mīlestību pret sevi un ar savu dzīves izpratni.

Viņa vairs nepiekrīt apšaubāmām attiecībām ar vīrieti iluzorā cerībā, ka viņš mainīsies uz labo pusi un izaugs. Pieaugs un atradīs sevi un kļūs par to ideālu, kuru viņa vienmēr ir gribējusi redzēt sev blakus. Viņa atmetīs savus iluzoros centienus izmainīt un izaudzināt vīrieti.

Viņa ir gatava redzēt blakus tikai to, kuru spēs pieņemt tādu, kāds viņš ir, bez “apstrādes” un uzlabojumiem. Spēs iemīlēt tādu, kāds viņš ir, saprotot, ka dzīvos tieši ar to, nevis ar savām fantāzijām.

Viņa skaidri zin, uz ko ir gatava, bet uz ko – nav. Ko ir spējīga labot, un – ko nav. Viņa zin, ka mīlestība, pieņemšana un dzīves viedums darbojas labāk par centieniem “nodarīt labu”. Taču pat maigums, mīlestība un pieņemšana negarantē viņai neko, izņemot to, ka viņa pati varēs būt laimīga pati ar sevi sevī. Bet patiesā, iekšējā, neizrādītā laime, kurai ir ļoti stiprs pamats, vienmēr atradīs iespēju radīt laimi arī ārējā pasaulē. Tāpēc, ka ārējā laime ir tikai iekšējās atspoguļojums.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īsta sieviete

vecmamina-nagi

Man nolūza nags. Nav liela bēda, taču garastāvoklis sabojājās. Sievietes mani sapratīs.

Šodien vispār kaut kāda jocīga diena: ķīmiskajā tīrītavā atdotā kleita nebija iztīrīta, bet vakarā man tā bija vajadzīga, nekur nevarēju atrast savas kurpes, tagad vēl, nags…
Visum, tu uz mani dusmojies?
Ieskrēju kafejnīcā paņemt kafiju un pie viena ieskatījos manikīra salonā. Saku, meitenes, vai varat palīdzēt, nags nolūza… lūdzu!…
Un, lūk, sēžu salonā, man labo nagu…
Redzu, kā pie administratores pienāk vecmāmiņa. Tāda kopta. Vienkārši, bet… ļoti pārdomāti ģērbusies, šallīte saskaņota ar cepurīti.
Un jautā: – jums manikīrs maksā 299 rubļus? – Jā. – Tas ir ar laku? – Nē.

Viņa pagāja maliņā. Pastāvēja. Padomāja.
Skaidri redzams, ka tie viņai ir pēdējie trīssimts rubļi. Un miljons “caurumu”, kurus tieši ar tiem varētu aizlāpīt.
Taču viņa nav vecmāmiņa. Viņa ir Sieviete. Bet Sievietei vajag koptas rokas. Jebkurā vecumā.
Viņa atkal pieiet pie administratora. – Sakiet, vai ar laku maksā 50 rubļus? – Nē, 220. – Divi simti divdesmit? – vecmāmiņa nobijusies iesaucās.
Nē, 500 rubļi viņas budžets “nepavilks”.
Viņa apņēmīgi sakārto cepurīti un iet prom.
Cik gan pazemojoša ir nabadzība.

Cik tas ir skumji, kad jāizvēlas starp vajadzīgo un nepieciešamo.
Kad, lai sevi palutinātu ir jātērē tas, ko nezini, kā pēc tam atjaunosi.
Taču Sieviete viņā ir dzīva. Viņa grib parastu, piezemētu prieku, tādu kā tīri, sakopti nagi, olīvas formā, grib sev patikt spogulī, grib būt skaista.
Nevis izskatīties pec Sievietes, bet būt Sievietei.

Nav Sievietei vecuma, ir tikai viņas Dvēseles stāvoklis. Pavasara stāvoklis.
Lūk vecmāmiņai Pavasarim pietrūka 500 rubļu.
Kā gan tā?! Manu roku tur manikīre Guļa. Piedodiet, Guļa, es tūliņ visu sabojāšu, bet…
Es pielecu kājās no krēsla un skrienu pakaļ vecmāmiņai, atvainojos, sievietei. Sie-vie-tei!!!! Pagaidiet! Neaizejiet! Viņa iztrūkstas un pagriežas. – Ejam uz manikīru, – es apņemu viņas plecus un pagriežu ar skatu pret salonu. – Kas jūs esat? – viņa nobijusies mulsi jautā. – Es? Nekas. Manikīra feja. Iesim uzkrāsosim jums nagus… – Man nepietiks naudas manikīram ar laku. Pietiks, pietiks. Šodien tieši akcija. Katrs simtais klients saņem manikīru dāvanā… Ar laku. – Vai tad es esmu simtais klients? – Protams, ka simtais! Pats simtākais klients pasaulē… Vecmāmiņa neuzticīgi dodas kopā ar mani pie administratores. – Vai tiešām man dāvanā manikīrs? – viņa vēl nespēj noticēt savai laimei.

Es stāvu viņai aiz muguras, rādu administratorei naudu un miedzu ar aci. Administratore Ļena visu saprot. – Jā-jā, viss pareizi. Es uzreiz nesapratu. Dodamies pie manikīres. Mums lūdzu ar laku. – Ai, es nekad dzīvē neko neesmu laimējusi, – viņa murmina, starojot laimē. Meitenes-meistari visu šo redzot smaida un saka vecmāmiņai: – Izvēlieties, kundze, pie kuras meistares vēlaties?

Vecmāmiņa vēl joprojām nespēj aptvert savu laimi: – Meitenes, mīļās, man vienalga, es parasti pati sev manikīru taisu, bet šoreiz sagribējās pie meistara… un, lūk, kāda veiksme!

Beidzot viņa apsēdās krēslā pie meistares, bet administratore Ļena viņai pieiet no muguras un saka: – Es aizmirsu jums pateikt, ka jums dāvanā vēl pienākas parafīna terapija rokām, – un izteiksmīgi skatās uz meistari. – Sapratu, meistare pamāja ar galvu un sāk darbu.
Vecmāmiņa burtiski izkusa. Gandrīz sāka raudāt.
Mēs ar Ļenu saskatāmies. Es parādu savu vidējo pirkstu, viņa smejas un atmet ar roku, sakot, nieki vien…
Un salonā sāka smaržot pēc Pavasara.

Un kafija garšīga un visas meitenes skaistas. Un dzīve skaista.
Ai, nieki vien ar manu rīta kleitu un kurpēm. Tātad tā vajadzēja.  Vakarā nebūšu ārēji krāšņa, toties iekšēji starošu laimē.
Es atgriežos pie savas meistares. – Piedodiet, es saku. Ko, jūs, man sajūta, it kā es būtu kino apmeklējusi, – smejas Guļa.
Es domāju par to, ka vienmēr vēlētos palikt Sieviete.

Jā, tieši tā, gribu gribēt. Gribu, lai neizsīktu šī vajadzība, – patikt sev. Vajadzība pēc Pavasara. Vajadzība mīlēt.
Patikt sev spogulī – nenovērtējami.
Griezt dārzeņus ar sakoptām rokām – nenovērtējami.
Sajusties skaistai, neskatoties uz krunciņām – nenovērtējami.
Man pienāk sms. Kāda izdevniecība, kura nesen nodrukāja manu rakstu, paziņoja, ka man pienākas honorārs. Un tā summa ir līdzvertīga manai dāvanai vecmāmiņai. Es rādu sms Guļai, viņa smejas un saka: – Re, kā! Bumerangs! Labais vienmēr atgriežas.
Es smaidu.

Es burtiski sajūtu, kā Visums man glauda galvu un saka: malacis, Oļa. Es izplūstu laimē un kļūstu skaista. Mūsu Visums visu redz.
Un vienmēr reaģē tieši laikā. Un šodien tas priecājas par manu vecmāmiņu. Atvainojos, Sievieti. Un kopā ar mums bauda Pavasari.
Krievu valodā Visums (Вселенная) taču arī ir Sieviete :)

Fotogrāfijā stāsta varone. Kad lūdzu atļauj publicēt šo foto, viņa teica: “Es nepaspēju lūpas uzkrāsot…” Es taču saku, īsta Sieviete!!!

Autors: Olga Saveļjeva

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nu, tā…

pašapzinīgs vīrietis2

Mēs, vīrieši ne īpaši labi saprotam sievietes. Tāpēc, ka viņas ir ļoti dīvainas. Viņas visu dara savādāk ka mēs: dzīvo, domā, cieš, priecājas, piekūst, atpūšas. Tāpēc, ka viņas vienkārši ir savādākas. Un vīrietis bez sievietes nav pilnvērtīgs, – tā saka svētie raksti. Un es tam pilnībā piekrītu.

Ja vīrietim nav sievietes, tātad viņam trūkst atbildības sajūtas. Bet bez atbildības vīrietis degradējas, tāpēc, ka pats par sevi viņš neko nedarīs. Viņš nebūvēs pats sev 400m2 lielu māju. Precīzāk, es zinu vienu tādu tipu, viņš uzcēla milzīgu māju, bet vienalga darīja to, rēķinoties ar to, ka sieviete viņam būs. Tāpēc viņš dzīvo 6m2 istabiņā, kurā uz grīdas ir matracis un stūrī pakaramais ar krekliem – un viss. Un viņam ir ērti – viss pa rokai, viss blakus.

Vīrietis ir askētiskāks kā sieviete, – mums nemaz daudz nevajag. Un, stājoties attiecībās ar sievieti, mēs domājam, ka viņas ir tādas pašas, un, ka arī viņām neko nevajag. Bet viņām vajag. Un vajag daudz. Ne tāpēc, ka skopas vai alkatīgas, bet tāpēc, ka viņas ir sievietes – tā ir tāda īpaša dzīvības forma. Un to pastāvīgi vajag zināt un ņemt vērā.

Vīrietis un sieviete atšķiras it visā. Viņus vieno vien tas, ka viņi ietilpst vienā bioloģiskajā sugā. Viņi ir atšķirīgi it visā pat fizioloģijā. Bet no psihes viedokļa viņi ir kolosāli atšķirīgi.

Jau uzreiz pēc dzimšanas puisītis atšķiras no meitenītes psihiskajā ziņā – un tas ir galvenais. Sieviete piedzimst pašā augstākajā vērtības līmenī. Viņā jau sākotnēji ir ieliktas visas sievišķīgās īpašības un viņas uzdevums tās dzīves laikā nepazaudēt. Viņas dzīvei jāizskatās kā taisnai līnijai, bez stresiem un traumām, bez kritieniem viņas vērtību skalā.

Galvenais sievietes uzdevums, nodzīvot dzīvi tā, lai viņas vērtība atrastos šajā līmenī, nevis ar gadiem pazeminātos. Un meitenīti, meiteni, sievieti trijos viņas dzīves etapos ir jāaizsargā trim vīriešiem: sākumā tētim, pēc tam vīram un pēc tam dēlam. Viņa nekad nedrīkst palikt viena, bez vīrieša aizsardzības.

Savukārt vīrietis piedzimst nulles vērtību līmenī. Tas nenozīmē, ka vīrietis ir ar kaut ko sliktāks, – viņš vienkārši ir tāds. Viņš ir kā sagatave, konstruktors, kurš vēl tikai jāsaliek. Piedzimšaans brīdī vīrietim netiek dotas nekādas vīrišķās īpašības. Nevar, piemēram, piedzimt drosmīgs, tāpēc, ka drosmīgs ir tas, kurš pārvarējis bailes. Nevar piedzimt dāsns, jo dāsns ir tas, kurš pārvarējis skopumu. Tas pats attiecas arī uz izlēmību, mērķtiecību utt.

Sekojoši, vīrietis ir tas, kurš aug visu laiku, cenšoties šīs izaugsmes laikā sasniegt sievietes vērtību līmeni, kura atrodas vērtību skalas paša augšā. Var pat teikt, ka sieviete ir vīrieša izaugsmes motivators.

Ja vīrieša dzīvē nav sievietes, tad viņš, visticamāk, pārāk spēcīgi neattīstīsies, jo nav jēgas. Priekš kam? Tāpat viss ir labi.

Vīrietis ir tāda dzīvības forma, kura neko nemaina, kamēr esošais darbojas. Ja var kaut ko nedarīt, tad viņš nedarīs.

Gluži dabiski, vīrietis nepieaugs līdz sievietes līmenim. Viņa dzīve izskatās sekojoši: nokriti, celies augšā, atkal nokriti – atkal celies. Tāpēc stress vīrieša dzīvē vienmēr ir iemesls izaugsmei.

Stress, ja nenogalina vīrieti, noteikti to norūda, un vīrietis pateicoties tam progresē. Ja vīrietim dzīvē ir problēmas, – tātad viņš var augt. Aizvākt no vīrieša dzīves stresu, nozīmē novākt svaru zālē svarus. Visi nāk tajā nodarboties ar piepūšamajām hantelēm. Un it kā visi tādos smukos krekliņos, kaut ko dara, bet jēgas nekādas.

Tāpēc ir ļoti svarīgi zināt: vīrietis aug tikai pārvarot grūtības.

Vīrietis, kurš aug augšup, – tas ir adekvāts vīrietis, kurš vēlās komunicēt ar cienīgām sievietēm, kurām ir ļoti augsta pašapziņa. Visi normālie vīrieši aplido sievieti, lai sasniegtu viņas vērtību līmeni. Bet ir arī otra vīriešu kategorija, kuri visu mūžu atrodas tajā līmenī, kurā piedzimuši. Un tie nav vīrieši, bet tēviņi. Un šiem tēviņiem ir vajadzīgas mātītes.

Bet ar īstenām un cienīgām sievietēm tēviņu ceļi nekrustojas. Ko darīt, lai tie krustotos? Tēviņš pats nevēlas augt uz augšu un uz priekšu, viņš negrib sevi mainīt, tātad centīsies mainīt sievieti. Lai saņemtu kaut ko vērtīgu un par to nemaksātu, vajag pazemināt tā vērtību. Eksistē noteiktas tehnoloģijas, kā pazemināt vērtību tam, kas ir vērtīgs. Tādu tēviņu uzdevums ir izdarīt tā, lai sieviete kristu lejup. Vai viņa to var izdarīt pati? Nē. Nemēdz būt tādas situācijas, lai sieviete domātu: “Kaut kā es neesmu pietiekami tīra…. Gribētos tā ritīgi uzdzīvot, sapīpēties hašišu un kailai pastaigāties pa ielām”. Sievietei tāda doma prātā neienāktu. Taču kāds cits to var izdarīt viņas vietā. Starp citu, ja viņa ir pakritusi, tad pašai piecelties ir ārkartīgi grūti, viņu kāds var tikai pacelt.

Jēdziens “sieviete ar augstu pašvērtējumu” arī ir nedaudz pievilkts aiz ausīm. Tāpēc, ka sieviete pati nevar sevi novērtēt.

Vai vīrietis var sevi novērtēt? Viegli. Vīrietis var sevī būt kruts. Viņš var domāt: “Es kaut ko esmu sasniedzis, un man nospļauties uz citiem vīriešiem, ko viņi par mani domā”

Vai sieviete var pati sevī būt laimīga? Protams, ka nē. Protams, vīriešiem svarīgi, lai kāds viņus novērtētu. Novērtēja – lieliski. Bet, ja nenovērtēja, mēs paši sevi novērtēsim.

Sieviete pati to nevar. Ja ilgākā laika periodā ikvienai sievietei atkārtot, ka viņa ir līkkājaina aita, tad viņa sevi uzskatīs par līkkājainu aitu. Ja vīrietim visa pasaule centīsies iegalvot, ka viņš ir briesmonis, tad to viņš laidīs gar ausīm.

Autors: Satja Das
Tulkoja: Ginta Filia Solis

:) :) pirmajai daļai es pilnībā piekrītu, otrajai – ne gluži :) Un tomēr, garastāvokli uzlaboja :)

Man pietiek nekaunības būt sev pašai

70832821_2036929599740186_5264704146170183680_n

Cenšoties būt mēs paši, mēs attālinamies no citiem, savukārt cenšoties iztapt citu vēlmēm, mēs attālinamies no sevis.

Klarisa Estes

Agrāk es sapņoju par to, ka patikšu visiem un dzīvoju, lai nopelnītu apkārtējo atzinību un mīlestību.
Tagad es to vairāk nevēlos.
Pirmkārt, es vēlos patikt pati sev, dzīvot mierā un harmonijā atbilstoši savām dziļākajām vērtībām. Jā, tas nav izdevīgi un ērti apkārtējiem, taču tā ir pamatota cena par tiesībām būt sev pašai.
Agrāk es vēlējos saņemt pateicību. Es darīju visiem visu un man bija kauns pateikt “nē”, man bija kauns ņemt samaksu par palīdzēšanu. Ka gan tā var!?

Tagad es stingri sekoju savām sajūtām un cienu savas robežas.
Jā, iespējams, tas izskatās egoistiski, taču es drīzāk aiziešu uz ieplānotu manikīru, nevis kāda cita vietā darīšu to, ko viņš var izdarīt pats, bet vienkārši nevēlas kustināt savu piekto punktu.
Te ir izņēmumi, taču arī tie ir apzināti. Ja es kādam kaut ko daru, tad tas nav no bailēm, bet gan no Mīlestības. Un tā ir mana izvēle.
Agrāk es uzskatīju, ka kauns ir dzīvot labāk par citiem un, ja tu dzīvo labāk un vieglāk, tātad tavs smagais krusts un tiešais pienākums ir padarīt laimīgus citus. Atdot visu savu naudu tāpēc, ka kādam ir grūtāk. Izdalīt savu apģērbu, kurš vēl pašai vajadzīgs. Atvadīties no lietas, kura man pašai patīk. Neko neprasīt. Atteikties no tā, ko man piedāvā. Tā laika manā vēlmju sarakstiņā droši vien 70% no lietām bija par “mieru visā pasaulē”. Kāpēc? Zemapziņā es gaidīju kompensāciju no apkārtējiem, no pasaules, Dieva….
Es taču esmu tik laba, es neko neprasu sev. Tātad man pienākas vairāk kā citiem, es taču to esmu pelnījusi.
Tagad man pietiek nekaunības pārstāt kaunēties par savām vēlmēm. Es skaļi izsaku savas patiesās vajadzības. Ja man kads kaut ko dod, es nejūtos neērti vai kaut ko parādā. Es pieņemu. Ar patiesu pateicību.
Man ir apnicis tēlot, pirmkārt jau sev, ka viss materiālais man ir mazsvarīgs. Tā tas nav. Es gribu dzīvot skaisti un ērti, vidē ar skaistām lietām, un nedomāt par to, ka šodien labāk pirkt tos produktus, kas nevis garšo, bet kam ir atlaide.
Man ir apnicis uzturēt šiku fasādi un tērēt milzu enerģiju tās uzturēšanai. Daudzi domā, ka man ir ideāla dzīve, bet tā tas nav. Esmu dzīvs cilvēks, ir lietas, kas mani aizskar, es mēdzu gan ciest, gan raudāt, gan naktīs negulēt…
Agrāk es taisnojos par visu, kas man ir, teicu, ka man vienkarši ir paveicies.
Tagad tā vairs nav. Es zinu, ka tas ir manas apzinātas izvēles rezultāts. Un tikai es viena zinu, cik daudz tas prasījis piepūles – gan iekšējas, gan ārējas, lai pie tā nonāktu… Es vairs nevienam neļauju pazemināt manis sasniegto rezultātu vērtību. Tā ir mana dzīve un man tā patīk tāda, kāda tā ir.
Agrāk es vēlejos visus glābt, “panākt un padarīt laimīgus”. Tagad saprotu, ka pārmaiņas ir pietiekoši diskomfortabls un sāpīgs process, un katrs priekš sevis nolemj, vai viņš tam ir gatavs vai nav. Un nevienam nav jāmainās tikai tāpēc, ka tas būtu komfortablāk man, lai man nebūtu kauns par savu laimi un labklājību. Ja viņu izvēle ir būt nelaimīgiem, es to pieņemu. Bet sev izvēlos citu.
Agrāk man bija ieradums paciest un pieciest.
Vēl drusciņ pacieties – piespied sevi, izdari tā, lai cik nepatīkami tas tev nebūtu. Visi taču tā dara, vai tad tu esi kas īpašāks? Tagad es saku: ar mani tā nevar! Pirmkārt jau man pašai ar sevi.
Agrāk es sev neļāvu kļūdīties, neļāvu attapties muļķīgā vai dikomforta situācijā, man bija bail kaut ko ne tā pateikt vai izdarīt. Tagad es sev mierīgi atļauju izdzīvot arī tādu pieredzi. Nekļūdās tikai tas, kurš guļ.
Agrāk es baidījos pārtraukt attiecības un uzskatīju, ka labāk lai tas saglabājas, lai vai kādas tās būtu. Tas bija tik nogurdinoši, tas prasīja ļoti daudz Dvēseles spēku un laiku.
Tagad zinu, ka tas tā nav. Es saprotu, ka laimīgu attiecību pamats ir savstarpējā cieņa un katra cilvēka iekšējā brīvība. Tikai sākumā tas ir bailīgi, toties ar katru brīdi arvien skaistāk, kā tikko tu atlaid dzelžaino tvērienu. Un ar izbrīnu ieraugi sava partnerī nevis vienkarši sava scenārija statistu, bet atsevišķu brīnišķīgu un brīvu Personību, kura ar katru dienu attīstās un uzzied tavas acīs un kļūst arvien skaistāka un dziļāka.
Agrāk es vēlējos būt pareiza.
Es uzskatīju, ka kāda noteikuma izpildīšana būs man kā apdrošināšanas polise no visiem kreņķiem šajā netaisnīgajā pasaulē, ka tad ar mani nekas slikts nenotiks, jo es ievēroju noteikumus. Tagad es saprotu, ka tā tas nav, un dzīvē vienmēr ir mācību stundas un pārbaudījumi, un, ja tos cieņpilni izeju, tie pārvēršas par maniem resursiem.
Agrāk man ļoti gribējās, lai mani labi novērtētu, pastāvīgi dotu pozitīvu atpakaļsaiti, slavētu, liktu labas atzīmes. Tagad es pati mācos sajust un apzināties savu iekšējo vērtību – neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un vērtējumiem.
Agrāk es uzskatīju, ka, lai būtu veiksmīga, man visu laiku kaut kas ir jāsasniedz. Tagad es dodu priekšroku būt laimīgai un visu laiku uzturēt noteiktu savu stāvokli.

Agrāk mani ļoti uztrauca tas, kā es izskatos citu acīs. Tagad es koncentrējos uz to, kā es pieņemu un mīlu pati sevi.
Agrāk es gribēju būt laba. Tagad es gribu būt dzīva, nedaudz histēriska, nedaudz “ar tarakāniem”, vietām – pārāk aktīva, vietām – slinka, nedaudz rupja, drusku skarba un asa, dažkārt spīdoša un spoža, dažkārt nomākta un pazaudējusies…
Es negribu izskatīties, es gribu BŪT.
Katru dienu būt DZĪVA, LAIMĪGA un ĪSTA!

Tamāra Arhipova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atļauj sev būt dažādai

makslinieks dzive4

“Kā tas ir – būt dažādai?” Vai tad es esmu “vienāda”? – Tu jautāsi. Nē, protams. Katra no mums ir unikāla, katrai no mums ir daudzas šķautnes. Bet galvenais vārds šeit ir “atļauj”.
Taču tas izdodas vien retajai. Un izpausties šai savai dažādībai ļoti bieži traucējam mēs pašas. Un nav svarīgi, apzināti vai neapzināti.

Pazīstama situācija, vai ne?: šodien gribas mācīties fotografēt, rīt – dejot, parīt uzsākt savu biznesu, bet dažkārt vienkārši sēdēt mājas un cept pīrāgus. Notikumu tālākai attīstībai ir vismaz trīs varianti.
Pirmais: tu realizē vairums savu ideju, visu paspēj, esi apmierināta ar sevi un savu dzīvi. Jo, galvenais, ka tev izdodas harmoniski savienot savas intereses un aizraušanās. Ja tā ir, tātad varam tevi apsveikt.

Otrais: tu ķeries pie visa uzreiz. Taču diemžēl vairumā gadījumu nekas netiek paveikts līdz galam. Vai arī tu nesasniedz to rezultātu, ko vēlējies. Piemēram, domāji, ka no tava hobija sanāks lielisks bizness, taču knapi spēj segt savus izdevumus. Pieliesim eļļu ugunij: apkārtējie nosoda šo tavu mētāšanos. “Ai, tev atkal jauna nodarbošanās? Atkal pametīsi?” Vai arī: “Tu nekad neko nenoved līdz galam, varbūt tev tomēr beidzot vajadzētu koncentrēties uz kaut ko vienu?”

Vēl viens pipariņš: tie ir tuvi cilvēki, kuru viedoklis tev nav vienaldzīgs. Tev ir vainas sajūta: “Nu, kāpēc gan es nevaru atrast ko tādu, ar ko nodarboties visu savu dzīvi?” Un turpini pārliecināt sevi un citus “lūk šis projekts gan man būs uz ilgu laiku”. Tas ir visbiežāk sastopamais variants.

Trešais: tu nedari. Vienkārši daudz ko nedari (vai vispār neko nedari) no tā, uz ko tiecies. Kapēc? Iemesli var būt visdažādākie.
Piemēram: vispār nav laika – darbs, ģimene, sadzīve aizņem visu laiku. Vai arī nav naudas iecerētā realizācijai: “Gan tas jānopērk, gan šitas”.
Vai arī, kā saka, ne tur piedzimu: “Jums viegli runāt, es dzīvoju mazā pilsētā, trakā valstī, nelabvēlīgā rajonā), kur gan te ar kaut ko nodarboties?”
Ja tu sevi, Mīļo, atpazīsti  kādā no šiem trim variantiem, tātad tev ir kādi noteikti iekšējie aizliegumi. Tad varbūt pienācis laiks atļaut sev?
Un pateikt: tu drīksti būt dažāda. Tas ir normāli. Tu nevienam neko neesi parādā, tev nav jāatskaitās un vēl jo vairāk sevi jāšausta, ka pēkšņi ir sagribējies darīt kaut ko pavisam citu nekā esi darījusi visas dzīves garumā.

Tas ir lieliski! Tu vari vienkārši, neatskatoties jau rīt vai jau šodien aiziet un pieteikties uz salsas kursiem vai nopirkt krāsas un otas, lai sāktu gleznot… Galvenais – sagribēt. Vēlme ir enerģija un, ja enerģija ir, tad var rīkoties!

Mari Točiļina
Tulkoja: Ginta FS

Ir sievietes

sieviete14

Ir sievietes, kuras ir laimīgas līdz tevīm, ar tevi un pēc tevis.

Viņu pašvērtējums, krāsainība un pasaules toņkārtas nav atkarīgas no konkretā vīrieša viņu dzīvē.
Viņa mīlēja pirms tevis, tevi un mīl arī šobrīd.
Pasauli, sevi, vīrieti.
Un tas nenozīmē, ka šīs sievietes ir virspusējas, nebūt, nē.
Viņām piemīt gan jūtu dziļums gan uzticība.
Šķiroties no tevis viņas var būt noskumušas, bet viņu skumjas vienmēr ir gaišas un nekad tām nav graujoša efekta.
Tādas sievietes pasaule nesagrūs aiz tavas muguras.
Tu esi ļoti svarīga viņas pasaules daļa, taču tikai daļa, vai gan tu pretendēji aizvietot ar sevi visu veselo?
Iekšējais dzīvesprieks ir kā fons kopējai noskaņai, kā sava “es” apzināšanās.
Laime šīm sievietēm ir Dvēseles veselums un pašvērtība, un tās nekad nebūs tikai vīrieša rokās.
Tā ir vienmērīga, gluži dabiska viņu dzīves gaisma.
Tādas sievietes es bieži esmu sastapis Rietumos.
Un diemžēl gandrīz nekad – Krievijā.
Pat visgudrākais, spēcīgākais un mīlošākais vīrietis pats par sevi nepadarīs sievieti laimīgu. Bet, ja padarīs, tad ne uz ilgu laiku. Laimīgai jābūt ir tieši šeit un tagad. Ar vīrieti vai bez viņa, ne avansā, pat ne priekšnojautās, bet tieši šeit un tagad, šajā mirklī. Iededz sevī maigu, siltu gaismu, bet aiz loga kaut vai pērkons dārd un līst ledaini auksts lietus.

Ja tu mirdzi, tad ko gan tev var padarīt tumsa?
Ieslēdz savu gaismu un nekad to neizslēdz!
Tagad, bez jebkāda iemesla, vienkārši tā.
Un nekad netērē laiku uz visu, kas nav laime.

Autors: Maksims Chajs
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta FS

Ko vēlas sievietes?

69064872_2010883435678136_2911932782387134464_n

Ikvienai sievietei ir trīs galvenās vajadzības.
Ja tu domā, ka tās ir dzīvoklis, mašīna un kažoks, tad tu ļoti maldies.
Viss ir daudz vienkāršāk.Astropsihologs Ruslans Naruševičs tās uzskaita:
– Tuvība
– Pateicība
– Drošība

Tuvība

Mēs, sievietes, esam ļoti sociālas un atkarīgas no komunikācijas. Mums nav saprotams, kāpēc jūs aizejat pagrīdē vai dodaties makšķerēt. Tāpēc, ka mums daudz dabiskāk šķiet satikties ar draudzenēm un papļāpāt.Visam, ko mēs dzīvē darām, gala rezultātā ir viens mērķis – sajust tuvību ar citiem cilvēkiem. Mums patiešām patīk sirsnīgas sarunas ar draudzenēm un filmas par tuvību un mīlestību. Un vēl mums ļoti gribās jūs sajust un zināt, ko jūt jūsu sirds.Mēs savas negatīvās emocijas izdzīvojam, runājot par tām. Tāpēc tad, kad redzam jūs drūmā stāvoklī, vēlamies iekustināt jūs sarunām (kaut gan jums tai pat brīdī gribās pabūt vienatnē). Un tad, kad mums ir smagi, mums vajag, lai ar mums parunātos.

Pateicība

Mēs, tāpat kā jūs, vēlamies justies vērtīgas un vajadzīgas. Mums ir svarīgi saprast, ka ikvienas pagatavotas vakariņas jūs pieņemat ar pateicību. Ka jūs novērtējat katru tīro kreklu savā skapī. Ka jums ir svarīgs tas, ka esam koptas un skaistas.
Mēs dievinām komplimentus, jo ar to palīdzību mēs jūtam, ka tiekam mīlētas. Ka jūs esat mums tuvi, mīļi un pateicīgi.Un ir svarīgi, lai šie komplimenti būtu daudzveidīgi un vērsti uz mūsu labajām īpašībām un lai tie būtu patiesi.Man, piemēram, ne īpaši patīk, ja mans vīrs saka, ka brokastis bija brīnišķīgas. Jo brokastis ir brīnišķīgas, bet kāds man ar to sakars? Un es varu pat nedaudz apvainoties, jo tās ne jau pašas pagatavojās. Bet, ja mans vīrs saka, ka es esmu pasaulē labākā pavāre, es kūstu. Jā, mēs esam spējīgas izkust no viena vienīgā jūsu pateiktā vārda. Tas varbūt ir dīvaini, bet tādas mēs, sievietes esam.

Drošība

Mēs esam neprātīgi jūtīgas. Pat tad, ja arī ārēji mēs esam uzbūvējušas biezas sienas un bruņas, iekšā vienmēr dzīvo maza trausla meitenīte. Un mums ļoti gribās, lai par mums rūpētos.Dažkārt ārēji mēs šķietam kā tanki, un jūs domājat, ka jūsu rūpes mums nav vajadzīgas. Taču bez tām mēs zaudējam savu sievišķību un skaistumu. Vairāk par visu pasaulē mēs sapņojam par to, lai par mums parūpētos.Mums šķiet, ka tas nemaz nav grūti – padot roku, izkāpjot no autobusa, atvērt durvis, palīdzēt nest somas, sagaidīt vēlu vakarā mājās no darba, grūtā brīdī uzklausīt…Iespējams, jums tas nemaz nav vienkārši – īpaši pēdējais. Taču mums tā patīk. Un par tādām rūpēm mēs esam gatavas gan jūs iedvesmot, gan dievināt. Vēl vairāk, mēs vēlamies pārstāt strādāt no rīta līdz vakaram un beidzot sākt radīt savās mājās.Radīt mājās harmoniju, mīlestības pilnu atmosfēru. Mēs ļoti vēlamies būt kopā ar saviem bērniem, gatavot brīnišķīgas ģimeniskas pusdienas un nopirkt jaunus aizkarus. Tāda ir mūsu daba – mēs vēlamies radīt un būt sievietes.Un, iespējams, jums šķiet, ka ne visas sievietes to vēlas. Taču ieskatieties viņai acīs un dziļi, dziļi jūs ieraudzīsiet šo mazo meitenīti, kurai tik ļoti patīk radīt pasauli ap sevi. Un par vīrieti, kurš dos mums iespēju radīt un neiet uz darbu, mēs esam gatavas atdot visu.

Tāda ir mūsu daba – atdot.

Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Par Mīlestību un bērnudārziem

dI2WT_MxSWc

Es ne uzreiz izlēmu rakstīt par šo tēmu, jo saprotu, cik ļoti mūsdienu cilvēku galvās ir iesakņojušies stereotipi šajā jautājumā. Šī pasaka par bērnu socializāciju sabiedriskajās iestādēs ir tik ļoti nodrillēta plate, ka ar faktu palīdzību esmu piekususi apgāzt šo tēzi, taču nevarēju mierīgi paiet garām histērijai attiecībā uz aicinājumu saglabāt un pavairot bērnudārzus. Es nerunāšu par to, kas jadara valstij, jo esmu speciālists pavisam cita jomā, vienkārši vēlos vēlreiz atgādināt divas mazas tēzes, pirms rakstīt to, ko vēlējos.

Pirmais. Iedvesmot pašas Vīru apzināties savu atbildību par ģimeni un finansiāli to nodrošināt, palīdzēt viņam formēt pārpilnības redzējumu ir daudz vienkāršāk, kā uz to pašu iedvesmot valsti vai ierēdņus.
Kāpēc sievietēm to ir tik grūti izdarīt? Tāpēc, ka viņām to nemācīja ne bērnudārzos, ne skolās. Viņa zin daudz ko, taču nezin, kā veidot attiecības ar cilvēkiem. No turienes tad arī tik naidpilnas sejas mātēm, kuras tiek intervētas. Bērns uz rokām un māte pilnā kaklā kliedz uz apkārtējiem cilvēkiem (viena tāda reportāža pamudināja mani uzrakstīt šo rakstu. Tajā kāda māte dziļi un no sirds aizsargāja bērnu tiesības uz bērnudārziem, bet ne bērnu tiesības “uz mammu”…). Ko no šīs scēnas savai dzīvei paņems viņas bērns?

Otrais. Darbs un nauda ģimenē nekādā veidā nav saistīti viens ar otru. Ja tu izpildi savu sūtību, tātad esi sapratis, kāpēc dzīvo, un tad mājās vienmēr būs nauda, ja, nē, tad tu un tava ģimene visi rausieties melnās miesās, bet jēgas nebūs nekādas.

Naudu, kas Sievietei pienākas no dabas, vienmēr mājās atnesīs Vīrietis, ja tu viņam uzticēsies. Un, ja uzticēsies Dievam. Bet uzticēties Dievam var tikai garīgas personības, nevis reliģiozas. Tās ir divas absolūti atšķirīgas cilvēku kategorijas. Pirmie pateicas Dievam, otrie kaut ko visu laiku Viņam prasa.
Ja tu sevi pozicionē kā ticīgu cilvēku, tad uzticēšanās Dievam būs tavā apziņā tik ļoti spēcīga, ka tev nekad nebūs baiļu palikt bez maizes rieciena un nebūs šizoidālu noslieču biedēt bērnu ar dzīvi.

Tā, tagad pāriešu pie jautājuma par Mātēm.
Mēs jau noskaidrojām, ka bailes no trūkuma ir tikai bailes. Vai tās piespiež mātem iet stradāt un atstāt savus bērnus citām sievietēm (es vispar nevēlos runāt par beznosacījumu mīlestības kvalifikāciju bērnudārzu pedagogiem). Taču ir tik daudz mammu, kuras finansiāli ir labi nodrošinātas un tomēr atdod savus bērnus bērnudārzos un pieprasa to skaita palielināšanu. Tātad jautājums vispār nav par naudu? Ne arī par ekonomiku? Bet, kur tad ir atbilde? Ģimenē! Vienmēr atbilde ir Ģimenē. Tad kādi ir patiesie iemesli, kāpēc mammas atdod savus bērnus bērnudārzos?

✔ Sieviete tiešām uzskata, ka bērnudārzā viņas bērnam kaut ko iemācīs labāk, kā var iemācīt viņa pati. Viņai neviens nav mācījis, kā nodarboties ar bērnu, kā viņu attīstīt, kā atšķiras zēnu un meiteņu audzināšana. Un rezultātā viņai rodas ilūzija, ka viņa uz to nav spējīga, bet kāda tante bērnudārzā to ir gatava labprātīgi un ar prieku izdarīt! Man jūs jāapbēdina. Nav gatava. Mācību iestādēs audzē priekšmetu pasniedzējus – cilvēkus, kuri māca zināšanu nodošanas metodikas, taču ne jau audzināt jūsu bērnu. Zināšanas bez garīguma jau tika pielietotas praksē – tās bija briesmīgākas lappuses cilvēces vēsturē, kad cilvēki ar augstāko izglītību veica eksperimentus ar citiem cilvēkiem koncentrācijas nometnēs. Garīgs cilvēks uz kaut ko tādu nav spējīgs. Bet cilvēks bez garīguma, bet ar zināšanu bagāžu – vienkārši.

❤ Jūs esat mammas! Tas nozīmē VISAUGSTĀKĀS KLASES PROFESIONĀĻI. Ja Dievs jums uzdāvinājis tādu neticamu laimi kļūt mātei, tātad dos arī visas iespējas palīdzēt savam bērnam būt par Cilvēku. Šodien interneta dzīlēs mēs varam izlasīt miljoniem rakstu par to, kā rotaļāties ar bērnu, kā viņu attīstīt, bet, pats galvenais, kā bez nosacījumiem mīlēt savu bērnu. Bet tam vajadzīgs vispirms pašai piepildīties ar mīlestību.

✔ Sieviete ir iztukšota. Tikai ar Mīlestību piepildīta Sieviete ir spējīga Mīlestību dot bez nosacījumiem, vienkārši tā, kā vienā ļoti labā multfilmā. Bet “tukšs” cilvēks jau ir noguris pēc pirmā bērna piedzimšanas. Viņš savai mammai ir reāli smaga nasta. Emocionali, fiziski, garīgi. Viņa nezin, kā veidot attiecības ar vīru, radiniekiem, un te – vēl bērns. Bet no kā tad atbrīvojas, kad ģimenē ir grūtības? No paša vājakā. Šajā gadījumā – no bērna.

❤ Tāpec es pastāvīgi jaunajām meitenēm, kurām vēl nav ģimeņu, saku – iemācieties būt laimīgas tāpēc vien, ka esat piedzimušas, nevis gaidīt, kad šo laimi jums kāds atnesīs – vecāki, vīrs, radinieki, bērns. Apgūstiet pašcieņu. Tās šodienas meitenēm ir tik maz. Mani ļoti sarūgtina tas, ko redzu. Attiecības, kuras veido meitenes līdz ģimenes radīšanai – vairums no tām nolemtas šķiršanai nākotnē. Diemžēl, to es redzu jau tagad… Tātad – atkal būs pamesti bērni un atkal viņiem veidosies deficīts pasaules redzējums. Lai tas nenotiktu, sāciet jau tagad pašu galveno savas dzīves darbu, kurš saucas “Mīlēt bez nosacījumiem un pirmkārt, iemācīties mīlēt un cienīt sevi!” 

✔ Sieviete vienkārši NE zin (vai negrib zināt), NE redz (vai negrib redzēt) citus piemērus dzīvē. Viņa ir izaugusi tapat kā viņas vecāki, vecmāmiņas, vectētiņi, tie, kuru laikā tika radīti bērnudārzi – ar vienu vienīgu mērķi – atņemt bērnam saikni ar vecākiem, lai viņš pilnībā savu dzīvi veltītu valstij. Cilvēki pazaudēja saikni ar savu dzimtu, ar savām saknēm. Viņi neredz savas mātes, tēvus, viņi kaut kur skrien uz melīgiem mērķiem, rezultātā – uz kapiem, un pat nesaprot, kāpēc un kur skrien. Viņiem pateica: skrien uz pensiju, un viņi noticēja. Bet, lai kaut vai vēlreiz parbaudītu – tas nozīmē pielikt pūles darbā ar sevi. Bet kurš gan to grib? Tās pūles pielikt? Ļoti maz cilvēku. Labāk aiziet uz izaugsmes treniņu, lai iemācītos manipulēt ar cilvēkiem, bet pašam attīstīties – Dievs pasarg!
Ko darīt?

❤ Meklēt literatūrā, filmās, dzīvē citus patiesas laimes un mīlestības piemērus. Atrodiet laimīgu mammu un viņu bērnu stāstus, lai viņu dzīve kļūst par jūsu orientieri, nevis tantes, kura māca tevi dzīvot, bet pati jau divdesmit gadus nekomunicē ar saviem bērniem, jo viņi vienkārši no viņas ir aizmukuši.

✔ Sieviete dzīvo iluzorā stereotipu pasaulē, kur visiem obligāti jāiet caur bērnudārziem, skolām ut.t. tālākai socializācijai. Vienkārši atbildiet uz vienu jautājumu, ja bērnudārzs un skola dod 100% socializācijas zināšanu (bet socializācija ir prasme komunicēt vienam ar otru), tad kāpēc mēs to daudzu gadu garumā neesam iemācījušies? Kāpēc daudzās postpadomju valstīs ir vairāk kā 70% šķirtu laulību un savu bērnu pamesti veci vecāki, tik daudz noziedznieku, dažādu sadzīves slepkavību un narkomānija? Tāpec, ka sievietes strādā, lai maksātu nodokļus par kuriem uzturēt cietumus, narkoloģiskās klīnikas, slimnīcas utt., tā vietā, lai savās mājās radītu mīlestības pilnu atmosfēru, labklājību un līdz ar to dāvātu saviem berniem laimīgu nākotni ĀRPUS augstāk minētajām iestadēm.
Ko darīt?

❤ Saprast vienkāršu patiesību. Tikai tu pats esi spējīgs savam bērnam uzdāvināt pašu vertīgāko. Nav labākas mammas pasaulē. Nav tēvu aizvietotāju. Ja tu neesi kvalificēts vecāks – bērnam nav iespēju iziet no šīs dzīves skolas bez iekšējiem un ārejiem zaudējumiem. Meklējiet variantus. Tie ir. Jūs vienkārši neesat to darījuši. Ja man tas izdevās, kad es viena audzināju bērnu, jums arī izdosies.

Ko var izdarīt Vīrietis, lai Sieviete ar mīlestību MĀJĀS izaudzinātu savus bērnus?

Uzņemties atbildību par savu Ģimeni. Pa īstam. Saprast, ka par šo Sievieti un šiem Bērniem tu esi atbildīgs Dieva priekšā.

Aizsargāt Sievieti. Jebkurā situācijā – Tu esi spēcīgāks. Kaut vai tikai tāpēc, ka Tu esi Vīrietis. Tu esi spējīgs izturēt viņas garastāvokļa maiņas, viņas histērijas, iedzimto nepārliecinātību par sevi un mīlestības trūkumu. Tu esi stiprs. Lūdzies un tu satiksi savu skolotāju, kas palīdzēs grūtības pārvarēt ar viedumu.

Dod viņai pamatu. Atkārto katru dienu viņai to, ka tu viņu mīli, un novērtē katru sekundi, kuru viņa iegulda ģimenē!

Dāvini viņai dāvanas. Jebkuras. Mazas vai lielas – nav svarīgi. Viņai galvenais ir tava uzmanība, atbalsts un sapratne, ka tu viņu mīli un novērtē. Jo vairāk tu “ieguldīsies” savā Sievietē, jo vairāk resursu tev dos Dievs.

Kļūsti par ģimenes LIKUMU! Dari visu, ko māci saviem bērniem!

Formē ģimenes telpu. Pārstāj gandēt savu ķermeni un Dvēseli! Uziacini savās mājās tikai labestīgus un gaišus ļaudis, kuri veicinās gan tavu, gan tavu bērnu un sievas attīstību.

Neļauj savai sievai visu laiku tevi apkalpot. Viņa ģimenē jau tā ļoti daudz dara. Uzdāvini viņai “māmiņdienu” kaut reizi nedēļā, bet pats nodarbojies ar bērniem.  Redzēsi, CIK PATEICĪGA viņa būs.

Saproti, tu esi tuvāk Dievam kā viņa. Palīdzi viņai. Kļūsti par gaismu, kas rādīs ceļu.

Apzinies, ka visu naudu, ko liktens ir lēmis tavai Sievai, mājās atnesīsi Tu, ja viņa būs laimīga ar tevi. Taču, lai tas notiktu, viņai jāiemācās būt laimīgai pašai par sevi! Palīdzi viņai. Palasi grāmatas, kurās ir uzrakstīts, kā to darīt.

Tici man, viss, ko tu dari, ir tavs ieguldījums nākotnē. Tavā. Un Tavas Ģimenes. Paskaties apkārt. KO tu dari un KĀ dari. Ekoloģiski, atbilstoši Dieva likumiem? Vai Tu esi piemērs savam dēlam un aizsargs savai meitai? Kas tu esi un kāds ir tavs mērķis dzīvē? Ja Tu iegūsi savas dzīves jēgu, tava ģimene būs laimīga! Atrodi savu sūtību! Savu Misiju!
Man ļoti daudz ko vēl gribētos pateikt… Sievietes pensijas gados man stāstīja par to, ka visvairāk nožēlo to, ka atdevušas savus bērnus bērnudārzos, pat tad, kad nebija tādas vajadzības. Viņas sevi vaino par to. Taču, ko vairs tur. Nevar atgriezties un visu pārspēlēt. Nevar uzdāvināt bērnam to, kas netika uzdāvināts.

Tāpēc “Mīliet savus bērnus, uzticieties Dievam un būs jums laime un harmonija” Visas izmaiņas pasaulē sākas ar tevi, tā saka gudrie. Ir laiks. Bērni mūs mīl bez nosacījumiem, pienācis laiks mums iemācīties arī viņus mīlēt bez nosacījumiem.
Apzinātu visiem mums dzīvi.
Mīliet un esiet mīlēti!
Nataļja Kovaļova
Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mūsdienu sievietes emocionālā pārslodze

rupes par sevi

Būt sievietei šodien nav joka lieta un ir daudz grūtāk, kā tas bija agrāk. Ne tikai tāpēc, ka mums šodien ir iespējas, no kurām galva griežas. Kaut arī tas atstāj lielu iespaidu.

Mēs patiešām varam atvieglot savus mājās darāmos darbus, bērnu audzināšanu, brīvi pārvietoties pasaulē. Ļoti daudz ko varam. Taču šīs iespējas rada mums papildus grūtības – izvēles mokas, mokas vērot citus un censties paveikt ko līdzīgu. Tas viss pārslogo sievietes psihi, kura arī bez tā visa ir ļoti jūtīga.

Uzmanīgāk apskatīsim tieši šo daļu – sievietes emocionālo slodzi.

Iedomāsimies dzīvi pirms simts gadiem.
Dzīvo kāda sieviete – Maša. Viņa dzīvo ciemā, kurā ir 100 mājas, un pazīst gandrīz visus ciema iedzīvotājus. Arī Mašu zin kādi plus-mīnus 200-300 cilvēki. Attiecības viņai ir ar kādiem 100 cilvēkiem. Un atbildstoši, kā savējos viņa uztver no 100 līdz 300 cilvēkiem. Pārējie zemeslodes iedzīvotāji viņai nav zināmi, tāpat kā viņa viņiem. Un arī viņu sāpes Mašai nav zināmas un viņas psihi tās netraumē.

Šodien Maša, dzīvojot lielpilsētā, katru dienu var saskarties ar simtiem cilvēku. Vairumu no tiem viņa ieraudzīs tikai reizi, taču tie tā vai citādāk var ietekmēt viņas dzīvi. Bet internetā un TV Maša uzzinās par visu, kas notiek pasaulē. Un, kur sākas tā robeža “savējie”, par kuriem viņai jāpārdzīvo?

Agrāk ar nāvi viņa varēja saskarties maksimums 300 reizes – ja nu gadījumā ar visu ciemu kaut kas notiek. Bet tagad? Katru dienu kaut kas notiek. Kaut kur notiek karš, krīt lidmašīnas, cilvēki slimo, iekļūst avārijās. Ja Maša dzīvo ar atvērtu sirdi, tad visi šie cilveki viņai ir kā “savējie”. Tātad – zaudējums un sēras. Katru dienu.

Un tikai svētie ir spējīgi dzīvot šajās vispasaules sāpēs pastāvīgi, neaizverot savu sirdi, nenocietinoties, nemirstot katru reizi kopā ar kādu otrā pasaules galā. Bet parastā meitene Maša?

Viņai kļūst neizsakāmi smagi no savas emocionalitātes, jūtīguma un atvērtības. Tātad savas būtības sievišķajām izpausmēm. Neizsakāmi smagi un sāpīgi. Un tālāk, visticamākais, viņa tomēr aizvērsies. Aizvērs sirdi šīm sāpēm. Jo no informācijas plūsmas aizvērties nevar. Taču, ja jau sirds ir aizvērta, tad aizvērta visam. Gan mīlestībai, gan Visuma enerģijai, kas varētu pabarot Mašu. Tāpēc arī Mašai nav spēka, nav vēlmes kaut ko darīt un viņas dzīve ir garlaicīga un pelēka.

Diemžēl. Viņa cenšas mīlēt ar sirdi, taču tas ir tas pats, kā skūpstīt kādu, galvā uzvelkot spaini. Arī sāpes var nodarīt viegli un arī baudas nekādas.

Tas ir pirmais emocionālas pārslodzes faktors – nespēja norobežot savu sirdi no sāpēm, kas notiek pasaulē.

Var pārstāt skatīties un lasīt ziņas, ko es parasti arī rekomendēju visām sievietēm un meitenēm. Taču, cik daudzas to spēj? Tuvākie jau turpinās klausīties ziņas un stāstīt par to, kas notiek…

Un vēl tagad par to, ka pasaulē ir Maša, var zināt arī citi cilvēki. Kāds priecāsies, kādam viņa ļoti iepatiksies, bet kāds, gluži otrādi, padomās par Mašu kaut ko sliktu. Un arī pateiks to, ko domā.

Būt skaistai sava ciema robežās nav grūti – parasti ir kaut kāds viens standarts, visi viens otru zin, ir jau pierīvējušies. Bet te, gadījuma cilvēki –  iet garām un izmet replikas: Resna! Tieva! Neglīta! Muļķe! Šķībacaina!

Cilvēki neprot paklusēt. Dažiem kaut kas pasprūk nejauši, daži pasaka ko nejauku ar nolūku otru aizvainot. Un ko ar to darīt Mašai?  Viņa taču ir meitene, tātad emocionāli jūtīga. Viņas dabā ir pieņemt un saņemt mīlestību.

Tas ir otrais emocionālās pārslodzes faktors – svešu viedokļu troksnis.

Viņa var pārstat būt kā visi – nerādīt savas fotogrāfijas, nekomunicēt sociālajos tīklos. Teorētiski var. Praktiski – tas ir ļoti grūti. Reti ir tādas mūsdienu sievietes, kas spēj pilnībā atteikties no virtuālas komunikācijas, kura ir tik ierasta.
Trešais faktors – ir iespēja redzēt citu cilvēku dzīvi. Unikāla iespēja. Vērot, iedvesmoties, pašai mainīties.

Taču var arī skaust, vēlēties neiespējamo sev šobrīd, salīdzināt savus tuvos un sevi pašu – ne par labu sev. Jo internetā taču visiem viss ir tik skaisti, praktiski ideālas bildes bez tik daudziem nepatīkamās neredzamas ortrās daļas – iekšējā darba. Un sadzīves.

Un sēž Maša ar savu nesen piedzimušo bērnu bērnu kopšanas atvaļinājumā, knapi paspēj pagatavot ēst, iztīrīt māju, paspēlēties. Un redz, ka kaut kādai Katjai jau ir divi bērni un viņa vēl piedevām ir notievējusi, un pusdieno restorānos un vīrs viņai tik skaistus ziedus dāvina. Un vēl Katja strādā. Kā viņa to visu paspēj? Un Mašai sāk šķist, ka viņai ir milzīga problēma. Un tagad mājas darbi jau sagādā emocionālas neērtības. Tāpēc, ka “visi cilvēki kā cilvēki, tikai es viena neveikla un čammma”. Domāju, ka tas saprotams daudzām meitenēm, kuras bijušas bērna kopšanas atvaļinājumā vairāk par gadu.

Savas nevērtības un nerealizētības sajūta ļoti bieži sākas tieši šeit, tajā punktā, kad “citiem ir labāk.”

Un ir gandrīz neiespējami izslēgt tās kameras, kas rāda to, kas notiek svešās mājās. Tas jau šodien ir normāli un pieņemami. Mēs visi tā vai savādāk atstājam savus logus atvērtus un svešie var redzēt, ka bērni smaida, mājas ir kārtība un vīrs dāvina ziedus.

Un tas kļūst par vēl vienu smalkās sievietes psihes pārslodzes punktu. Un arī no tā nepaslēpsies. Un tas liek Mašai steigties, uztraukties un censties paspēt vēl vairāk. Vairāk kā nepieciešams viņas dabai.

Ceturtais faktors ir izvēle.Tagad tās ir tik daudz! Agrāk viss bija vienkārši – atnāc uz veikalu pēc maizes – rupjās un baltmaizes. Lūk, arī visa izvēle. Bet tagad veikalu plauktos gozējas desmitiem dažādu šķirņu maizes. Tu stāvi, lasi etiķetes un galva griežas. Un tev jāuzņemas atbildība par savu izvēli.

Un tā ir tikai maize, bet vēl ir cita pārtika un tūkstošiem citu lietu, ko piedvā pārdevēji.

Un šo izvēli tu izdari katru dienu. Ko ēst, ko vilkt, ko darīt, ko macīties, ar ko komunicēt, ko atdot… Un visa atbildība par šo izvēli gulstas uz trauslajiem sievietes pleciem. Tāpēc, ka, ja vīram jaunais ēdiens negaršos, vainīga būsi tu. Ja bērnu aizsūtīsi ne tajā skolā – atkal, vainīga esi tu. Ja nopirki neveselīgu eļļu – arī vainīga esi tu.

Atteikties no izvēles pasaulē, kura sastāv no daudzām iksekundes izvēlēm, nav iespējams. Var samazināt tādu situāciju daudzumu, un atdot grožus vīrieša rokas (vīrietim izdarīt izvēli ir vienkāršāk). Bet, vai tad visām ir vīri? Un, vai šajā ziņā Maša uzticas savam vīram, pat, ja viņai tāds ir? Un, ja nu pēkšņi viņš nopirks ne to un atvaļinājumu ieplānos ne tur…

Piektais faktors ir bērni. Agrāk bērnu audzināšanas jautājumi gulās uz visas lielās ģimenes pleciem, kurā bija vairākas – 5-6 sievietes.

Tas nebija tik grūti. Bet tagad māte viena paliek ar bērnu ar visiem saviem pārdzīvojumiem. Pašu mātes un vīra mātes ne vienmēr palīdz un var palīdzēt, dažkārt pat traucē būt kontaktā ar sevi un saviem bērniem.

Pastavīga trauksme par nākotni. Agrāk viss bija zināms. Izaugs, pabeigs skolu (vai nepabeigs), strādās tīrumā kopā ar tēvu vai rūpnīcā. Vai arī izmācīsies institūtā un saņems nosūtījumu. Alga visiem apmēram vienāda. Dzīvos kā visi.
Bet tagad – atkal izvēle. Potēt, nepotēt? Dzemdēt mājās vai dzemdību namā? Mācīties skolā vai mājās? Atdot bērnu dārzā vai atstāt mājās? Cik skolā pulciņu? Kādas valodas? Kāds sports? Kāda nākotne viņu gaida – neprognozējami! Vai spēs sevi nodrošināt? Vai kļūs par vecāku lepnumu? Vai var savu bērnu kādam citam uzticēt?

Šodien ļoti daudzas sievietes ir psiholoģiski izglītotas un ļoti daudz ko zin par bērnības traumām – arī Maša. Un viņa ļoti cenšas netraumēt savu bērnu. Bet, ja gadās, ka traumē, tad pati no tā ļoti cieš un sevi vaino. Un visu laiku dzīvo spriedzē – kā tik nenodarīt pāri, neaizvainot, nesabojāt? Ļoti cēls mērķis. Bet vai gan ir iespējams bērnu ne reizi neaizvainot, nesarāt? Un vai viņam tas vipār ir vajadzīgs? Īpaši emocionāli nomocījusies māte, kura tik ļoti cenšas būt perfekta, ideāla un vienmēr smaidīt?

Jāpiebilst, ka vairums sievietēm nav pārāk spoža veselība un viņas ar to arī īpaši nenodarbojas, neprot nolikt savas robežas, neprot pateikt “nē”, nedara to, kas viņām sagādā prieku un baudu. Daudzas pat nezin, kas viņām patīk un ko viņas mīl. Bilde nav diez ko priecīga.

Un tā mūsu Maša, kas radīta tam, lai savas dzīves laikā izdzīvotu simts emocionālās pārslodzes veinības, šīs 100 vienības izdzīvo katru dienu, dažkārt pat 500, 1000. Un mēs brīnāmies, kāpēc tik daudzas sievietes ir nelaimīgas, kāpec ģimenes jūk, kāpēc bērni nespēj atrast sevi.

Samazināt stresa un slodzes līmeni. Vai tas ir reāli? Jā, reāli. Taču tas prasa daudz augstāku apzinatības līmeni un prasmi dzirdēt sevi, saudzēt sevi, mīlēt sevi, rūpēties par sevi. Nelasīt un neskatīties ziņas. Nekomunicēt ar tiem, kuri grauj tevi ar savu klātbūtni un runām. Sargāt savas robežas, neielaist tajās visus, kas nāk. Macīties rūpēties par sevi. Vairāk uzticēties savam vīram. Lūgties. Jebkurā grūtā situācijā. Par mieru visā pasaulē, par savu bērnu labklājību, par to, lai izdarītu pareizo izvēli… Prasmi ļaut sev iepauzēt, dažkārt pabūt klusumā. Vienai ar sevi. Palēnināties. Sazemēties. Apstāties.

Un tad sirdij uzradīsies spēks palikt atvērtai šajā sarežģītajā pasaulē. Visu lieko var atmest. Var aizvākt visu, kas rada lieku slodzi. Atbrīvot vietu tam, kas ir priecīgs, patīkams, ērts, vajadzīgs…

Saudzē sevi! Un atceries, ka tieši no tava iekšējā stāvokļa ir atkarīgi tie, kuri blakus. Un tavas rūpes par sevi ir rūpes par saviem miļajiem. Pats labākais rūpju veidds.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis