Mīļā, pārāk daudz spriedzes ķermenī… Pārāk daudz…

sieviete kā upe3

Mīļā, pārāk daudz spriedzes ķermenī… Pārāk daudz…

Tavs ķermenis ir kā kalnu upes gultne. Bet enerģija – ir pati upe, kas skrien no augsta kalna.

Tīra, burbuļojoša un dziedinoša. Un lai šī enerģija pilnvērtīgi un skaisti piepildītu gultni, tavam ķermenim ir jābūt atslābinātam….

Taču tavā ķermenī, mīļā, ir parāk daudz spriedzes! Visas šīs spazmas ir kā milzīgi laukakmeņi, kas aizšķērso ceļu ātrajai upei…
Tavos gurnos dzīvo bailes un kauns. Tavā dzemdē (Yoni) sēž aizvainojums. Tavā trešajā čakrā (Manipura – saules pinumā) – visas tavas nerealizētās vēlmes, sirdī – neizdzīvotās sāpes, vaigu kaulos – neizraudātās asaras… Tavs ķermenis ir kā staigājoša barikāde tavai pašas enerģijai! Tavs ķermenis ir kā stūrgalvīga pretestība pašai dzīvei.

No kurienes gan rasties burbuļojošajai straumei tādā piegaztā krāmiem upes gultnē?

Nē, varenas upes straumei šeit ir pārāk maz vietas. Starp akmeņiem no sen izsīkušās straumes plūst sīkas, mazas urdziņas, un tas ir tava ķermeņa liktenis …

Ieraugi, ka tu pati gadiem ilgi esi cementējusi savu ķermeni, gadiem ilgi spriegojusi to. Ar savām domām un lēmumiem. Neļaujot sev realizēties, skanēt un atsvabināt savas robežas! Cenšoties būt ērtai kādam…. cenšoties nopelnīt vai noturēt mīlestību! Tas ir murgs! Apglabājusi sevi savā ķermenī, kā akmens zārkā, tu nevienam nekļūsi iekarojamāka! Tu vienkārši sevi nogalini dienu no dienas atkal izvēloties par labu kādam…

Mana mīļā!

Ir pienācis laiks izvēlēties SEVI!
Savu ķermeni! Savu enerģiju! Savu spēku!
Lai arī šī izvēle nepatiks tiem, kuri apkārt! Sabiedrībai vai pat vīrietim!

Taču, reiz satikusies pati ar sevi, tu vairs nekad sevi nenodosi!
Tu vairs nevari kraut savā ķermenī svešus viedokļus par sevi, parāda un vainas sajūtu…. Vairs nedrīksti būt ērta un mirusi…
Ir laiks attīrīt upes gultni! Ir pienācis laiks vienkārši DZĪVOT!
Autors: Regīna Žiļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

14. augustā Pavasara studijā sākas Jauns Ineses Prisjolkovas vadītais visu mūsu čakru diagnostikas un līdzsvarošanas kurss.

Tās būs 8 nodarbības, kuras secīgi izejot būs pilnīga skaidrība par to, kā mums katram pašam sakārtot enerģētiku savos enerģētiskajos centros. Arkārtīgi vērtīgi un svarīgi. Un pēc tam sakārtojas dzīvē daudzas lietas, kas līdz šim nebija iekustināmas. To apliecinās ikviens cilvēks, kurš šo kursu iesācis un pabeidzis.

Lūk, ko par to saka pati tā radītāja Inese Prisjolkova:

Atceros, kad pirmo reizi to vadīju, bija sajūta, ka šīs jaunās zināšanās un atklāsmes ir jāizstāsta visai pasaule. Ka burtiski autobusu pieturā jāiet cilvēkiem klāt un jāsaka, ka viņi nevar tālāk dzīvot, ja šo nezina.

Pa šo laiku ir uzrakstīta grāmata “Septiņas saules”, kuru droši varētu nosaukt par rokasgrāmatu savs enerģijas līdzsvarošanai. Pa šo laiku ir novadītas desmitiem šādas grupas. Un tik un tā šī sajūta, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi, nepamet.

Man patiešām tas liekas vērtīgākais, no visa, ko esmu dzīvē sapratusi – ka nav jācenšas mainīt pasauli. Tā vietā ir jāpaskatās, par ko tas liecina manī, un jāsakārto pašas enerģija.

Vienīgais, ka tiešām jāiemācās saprast kā tad savilkt kopā to, kas notiek dzīvē, ar to, kas savā enerģijā jālīdzsvaro.

Nu, piemēram, gandrīz viss, kas nepieciešams pasaulīgai dzīvei – mīļotais cilvēks, ģimene, bērni, materiālās vērtības, drošība, pamatīgums – tas viss ir atkarīgs no pirmajām trim čakrām. Ja nevar nodibināt ģimeni, visticamāk, nav spēka otrā čakrā un trūkst sazemējuma. Ja nav naudas, vai arī tā ir neregulāra finanšu plūsma – tas pats. Ja ir daudz baiļu un nedrošības (no kara, no bēgļiem, no nākotnes…) – tas būs saistīts ar pirmo un trešo čakru.

Vēl ir diezgan grūti, ja sirdī trūkst mīlestības. Tad esam pārāk kritiskas pret sevi, pret apkārtnotiekošo un spējam iekrist vai nu upura sajūtā, vai tieši otrādi – lepnībā. Tad mums daudz kas krīt uz nerviem un par daudz ko dusmojamies. Ja sirds čakrā nav enerģijas, tad ļoti daudz ko esam spiesti darīt caur Ego. Un Ego jau nežēlo. Tam ir vīrišķa enerģija, kura cīnās kā māk.

Man pašai ir pieredze gan, ka visās čakrās nav spēka un enerģijas ir tik ļoti maz, ka knapi spēju izdzīvot. Tā ir cilvēkiem pēc lieliem zaudējumiem, pēc slimībām, pēc krīzēm, traumām, šķiršanās. Un tad pat nav tik būtiski kurā čakrā ko līdzsvarot – ir vienkārši jāaudzē spēku.

Vislabāk to darīt caur pirmo un ceturto čakru. Būt pie dabas un kontaktā ar zemi vai materiālām (fiziskām) lietām un darboties ar mīļumu, tā vairojot mīlestību. Šādi var dziedināties no jebkurām slimībām. Šādi Luīze Heija palīdzēja cilvēkiem izdziedināties no pilnīgi nedziedināmām slimībām.

Tagad es saprotu, ka šādi mēs varam sakārtot savā dzīvē pilnīgi visu.

Un ir arī bijis tā, ka vajag aktivizēt vai nomierināt kaut ko vienu. Piemēram, pārāk svarīgo Ego. Vai dikti lielu enerģijas plūsmu 6.čakrā, kad ir sajūta, ka pietrūkst realitātes un sāc dzīvot sapņos vai pieņēmumos.

Tad vieglāk ir ļoti specifiski izmainīt enerģiju tikai vienai konkrētai enerģijas saulītei ķermenī. Nu, piemēram, ja cilvēkam trūkst optimisma, vai arī viņš nezina un nesaprot, ko uz priekšu darīt, tad visticamāk, viņam būs nosprostojusies sestā čakra. Un tad tiklīdz to sakārto – tā arī dzīvē viss kļūst redzams un skaidrs.

Vai cits piemērs – ja ļoti grūti izrunāt attiecības, izrunāt situāciju. Nevis, ka negribās, bet tiešām cilvēks nespēj. Nu tad pie vainas būs piektā čakra. To aktivizējot, pēkšņi runāt kļūst viegli.

Pat uzstāties un būt publikas priekšā. Tur gan būs iesaistītas vēl citas čakras, bet princips skaidrs – tiklīdz iemācāmies līdzsvarot un aktivizēt savu enerģiju, tā varam to pielietot visas dzīves garumā.

Tas arī ir šī mūsu čakru līdzsvarošanas kursa mērķis – dot iespēju katram dalībniekam pašam iemācīties, kā sevi dziedināt un kā līdzsvarot savu enerģiju. Un gluži tāpat kā tīrīt zobus, vai mazgāt matus, to vajadzēs darīt regulāri visa mūža garumā vai arī tai periodā, kad kaut kas iet šķērsām.

Vai tas prasa kādu īpašu piepūli? Nē. Tas, ko visu mēs darām ir ikdienā pieejamas un darāmas lietas. Mēs to visu tāpat darām, tikai tagad uzzināsim, kurā brīdī ko pastiprināt, un ko nedarīt, lai dzīve sakārtotos.

Ar mīļumu, Inese

Norises vieta: Rīgā, Lāčplēša ielā 22, 2. stāvs salons E.L Skaistuma Studija
Norises laiks: trešdiena 14. augusts, plkst. 18:00-20:30
Jautājumi vai papildu informācija: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714
Pierakstīties vari ŠEIT.

Šī kursa datumi:

Pirmā nodarbība “Diagnosticēšanās un enerģijas testēšana visām 7 čakrām” – 14. augustā

Otrā nodarbība “1. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 28. augustā

Trešā nodarbība “2. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 11. septembrī

Ceturtā nodarbība “3. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 25. septembrī

Piektā nodarbība “4. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 9. oktobrī

Sestā nodarbība “5. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 23. oktobrī

Septītā nodarbība “6. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 6. novembrī

Astotā nodarbība “7. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 20. novembrī

Advertisements

Kā es iemīlēju sevi

66501519_1936237026476111_2053115897882607616_n

Gandrīz trīsdesmit gadus es nezināju, ko nozīmē mīlēt sevi… Kā tas ir, justies mīlētai, iekārotai, kādam vajadzīgai un interesantai? Es nekad nepieņēmu to, ka esmu skaista. Vieni vienīgi trūkumi!
Un šos trūkumus es baroju un audzēju gadiem ilgi.
Bērnībā es ļoti bieži dzirdēju, ka man ir paveicies piedzimstot tadai neglītai.
Reiz mēs ar mammu atnācām ciemos pie viņas tantes (manas vecāsmammas māsas). Tā paskatījās uz mani un teica: “Meitiņ, kāda gan tu pabriesmīga! Nu, nekas, galvenais, lai tu būtu laimīga. Ēdīsi ievārījumu?” Iedomājies, kaut ko tādu pateikt meitenei? Man bija septiņi gadi. Ir pagājuši daudzi gadi un es vēl joprojām redzu tantes seju, redzu kā viņa šūpo galvu un dzirdu šos vārdus.

Mūsu mammas un vecmāmiņas tad nezināja, ko nozīmē pārliecinātība par sevi, pašapziņa, pašvērtējums un kā to ieaudzināt bērniem. Tāpēc gluži normāli bija pateikt savai meitai, ka viņai ir resnas-līkas-īsas kājas, atkāries vēders, resni sāni, garš deguns, atļukušas ausis, pīkstoša balss, trīs mati divās rindās, rokas no dibena, vienu vārdu sakot, kam tāda vispār vajadzīga.

Un šie vārdi nosēžas mūsu zemapziņā uz visu mūžu un ietekmē visas sfēras. Mamma ir pirmais un galvenais mūsu psihes un domu par sevi šajā pasaulē priekšnieks.
Ne visu augstāk minēto es attiecināju uz sevi, tomēr daļa no šiem negatīvajiem uzstādījumiem ļoti stingri iesēdās manā zemapziņā un pārvērtās par indīgām pārliecībām, kas indēja visu manu dzīvi…
Ceļš no nemīlestības uz mīlestību pret sevi aizņēma man kādus 15 gadus, te es ieskaitu to periodu, kurā es strādāju ar sevi, pielietojot visdažadākās psiholoģiskās, ezotēriskās, hipnotiskās un meditatīvās tehnikas un prakses. Diagnoze “nemīlestība pret sevi” neļāva man pilnvērtīgi veidot attiecības ar vīriešiem. Viņi iemīlējas manī, daži no viņiem mīlēja dziļi, taču es tam neticēju un terorizēju viņus ar pārmetumiem par to, ka netieku mīlēta.

Es sagrāvu brīnišķīgas attiecības ar labāko savu vīrieti pateicoties savai iekšējai dvēseliskajai indei. Tad man šķita, ka attiecības pašas par sevi ir slimas un es centos tas ārstēt. Kad mēs cīnāmies ar slimām attiecībām, tad tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Nav nekādas jēgas ārstēt slimības simptomus. Sākumā ir jānovērš pašu cēloni. Un cēlonis ir viens no mums. Manā gadījumā tā biju es.

Es pati sevi nemīlēju un nekad nevienam nebūtu noticējusi, ka varu būt mīlēta.

Sēkliņu “tu esi niecība” es iesēju savā dveselē un pārvērtu par milzīgu koku – izmēros kā baobabs, kurš ar savām saknēm dziļi iestiepās zemapziņā. Tā augļi izauga sapuvuši un indīgi, saindējot dzīvi visiem, kuri apkārt.

Kā es sevi iemīlēju?

Sākās viss no banālā: tā dzīvot vairs nedrīkst!
Kad sāku rakņāties pa saviem iekšējiem Dvēseles mēsliem, es sapratu, ka neveiksmju, slimību un bezcerības iemesls slēpjas N-E-M-Ī-L-E-S-T-Ī-B-Ā P-R-E-T S-E-V-I.
Kā mēs izpaužam savu mīlestību pret citiem cilvēkiem?
Kad mēs mīlam vīrieti, mēs viņu atbalstām, uzmundrinām, apskaujam, skūpstam, saucam mīļos vārdos, pastāvīgi atzīstamies mīlestībā. Tā ir?
Kad mēs mīlam bērnu, mēs viņu slavējam, nēsājam uz rokām, rūpējamies par viņu no un līdz un pastāvīgi atzīstamies viņam mīlestībā. Piekrīti?
Tuvajiem un draugiem mēs atvadoties arī sakām mīļus vardus, lai viņi saprastu, ka mēs viņus mīlam.
Tā taču ir?
Atzinība, rūpes, aizsardzība, cieņa – tās visas ir mīlestības izpausmes.
Es nekad, pavisam nekad neteicu sev neko līdzīgu, kaut gan “es domāju, ka domāju”, ka es sevi mīlu. Un tu? Teici? Saki?
Luīza Heija savās grāmatās sūta mūs pie spoguļa, lai paziņotu sev par savu mīlestību pret sevi.
Cik smagi man gāja pirmajās dienās! Viņa brīdināja.
Skatos spogulī, saku, ka mīlu sevi un tajā pat laikā  automātiski meklēju trūkumus un tos pasvītroju.
Es piespiedu sevi sevī iemīlēties.

Ir kāda skaista padomju laika filma “Iemīlējies pēc paša gribas”, kur vīrietis un sieviete apzināti, koncentrējoties tikai uz otra pozitīvajām īpašībām, iemīlējās sevī pēc paša gribas.
Katru rītu es sāku ar gājienu pie spoguļa un uzmanīgi skatījos sev acīs, smaidīju un atzinos mīlestībā: Mana mīļā, dārgā, es tevi mīlu un pilnībā pieņemu. Es izdarīšu visu, lai tu būtu laimīga! Mīlu, mīlu, mīlu…

Visas dienas garumā, kā nonācu pie spoguļa, es sev atgādināju: Es tevi mīlu, Mīļā! Pēc vairākām nedēļām man kļuva vieglāk atzīties mīlestībā, tāpēc, ka es patiešām sāku iemīlēties…. Pēc tam nāca komplimentu straumes, asaras…. Sāc nobriest! Un atrodi arvien jaunas labās īpašības un pasvītro tās.
Kādam šī iemīlēšanās sevī sajūta atnāk pēc vairākiem mēnešiem, regulāri atzīstoties mīlestībā sev, galvenais, ir nepārstāt strādāt, jo brīžam šīs darbības izsauc nepatiku.
Es sevī atradu ļoti daudzas labas īpašības, no sirds un ar prieku tas iemīlot. Ar šo pašu sirsnību es iemīlēju savus trūkumus un palūdzu piedošanu tām ķermeņa daļām, ar kurām visu laiku biju neapmierināta. Mainījās ķermenis un seja un es ar katru dienu kļuvu skaistāka. Vai mainījās mana uztvere vai arī tā bija un ir patiesībā? Domāju, gan viens, gan otrs.
Visas mūsu negatīvas programmas, īpaši naids pret sevi un savu ķermeni ļoti spēcīgi iesēžas mūsu auras programmā, tāpēc arī visi cilvēki, redzot mūs, nolasa šo vēstījumu.
Ja mēs uzskatām, ka kaut kāda mūsu ķermeņa daļa ir pretīga, tad citi cilvēki a-priori domās tieši tā…
Mēs izstarojam frekvences kā televīzijas antena ar krāsainiem mūsu priekšstatu par sevi attēliem.
Vai arī vēl briesmīgāks piemērs. Ja sieviete sevi uzskata par vecu, tad mentālā līmenī viņai nopakaļus velkas vecas sievas fantoms. Ja par resnu – tad resnītes fantoms. Ja šķirta sieviete vēl joprojām sēro pēc sava bijušā vīra, tad viņai seko viņas vīra fantoms. Un apkārtējie cilvēki zemapziņas līmenī redz tieši šo fantomu un neapzināti izdara secinājumus. Vīrieši jūt šo cita vīrieša fantomu un neuzdrošināsies tuvoties šai sievietei un pat nemēģinās viņu aplidot, jo neuzskata par brīvu.
Kad es sevi iemīlēju, man uzlabojās attiecības ar daudziem apkārtejiem cilvēkiem. Tagad es ievēroju, ka man pievelkas cilvēki, ka man pievērš uzmanību vīrieši, visur, lai kur es arī atrastos. Pasaule apstiprina to, ka arī tai es patīku un tā mani pilnībā atbalsta.

Sargāt sevi no sava prāta

Tieši prātā nogatavojas sapuvuši augļi – no mūsu pašu iestādītajiem kompleksu, baiļu, savas mazvērtības un dusmu kokiem. Prāts darbojas kā visu negatīvo uzstādījumu tulksun starpnieks starp mums un pasauli un šo uzstādījumu saknes stiepjas dziļi zemapziņā.
Es ļoti mīlēju sevi pavilkt uz zoba, izsmiet, apsaukāt un apsmidzināties ar indi no galvas līdz kājām.
Starp citu, dažas manas draudzenes attiecībā pret mani darīja to pašu. Kā mani tas aizvainoja! Un man viņās tracināja tieši tas, kas bija manī pašā. Es sevi šaustīju un mīdīju kājām bez minstināšanās. Un tieši to pašu ar mani darīja manas draudzenes. Un pasaule. Un vēl arī mamma…
Es gaudoju dēļ neveiksmēm un kliedzu no sāpēm, un uzskatīju, ka man ir briesmīga karma un, ka es vispār esmu pretīga. Un tikai tādas niecības kā manis karma, ir pie visa vainīga.
Bet visā vainojams bija tieši mans nemierīgais prāts.
“Es esmu neveiksminiece. Es esmu neglīta. Man tam nebūs naudas. Man nav ko vilkt mugurā. Lifts vienmēr, tiešām – vienmēr, uz pirmo stāvu brauc no desmitā. Visi mīl mani “uzmest”. Es esmu vientuļa. Viņš mani nemīl un nekad nav mīlējis. Ceļojumā? Ko, jūs!? Man knapi pietiek naudas  komunālajiem maksājumiem!” utt.
Prāts pilnībā diktēja man manu dzīvi, būvēja to un izstaroja signālus Visumam par to “kā viss ir patiesībā”.
Atceries to stāstu par “eņģeli aiz muguras”?

Brauc vīrietis trolejbusā…. Drūms. Neapmierināts. Un domā:
“Apkārt vieni vienīgi kretīni, priekšnieks – kretīns, sieva – slampa”.
Aiz muguras viņam Sargeņģelis ar bloknotu un pildspalvu. Metodiski pieraksta:
“Apkārt vieni vienīgi kretīni, priekšnieks – kretīns, sieva – slampa”.
Un domā:
“It kā jau tas viss jau bija. Un priekš kam viņam vēlreiz to visu?? Taču, ja pasūta, man jāpilda…”
Brauc divas sievietes un viena otrai sūdzās:
” Kā man viss apnicis! Vīrs  neveiksminieks, pelna maz, dzīvojam nabadzībā, naudas mūžīgi nav, kolēģi – lopi. Bērni slikti mācās, ir rupji. Man veselība slikta, priekšnieks mani nemīl, alga maziņa…”
Sargeņģelis stāv ar bloknotu un pieraksta: “Vīrs neveiksminieks, pelna maz, dzīvo nabadzībā, naudas mūžīgi nav, kolēģi – lopi. Bērni slikti mācās, ir rupji. Veselība slikta, priekšnieks nemīl, alga maziņa…”
Parausta plecus:
” Es nesaprotu, priekš kam viņai tas viss vajadzīgs. Taču, ja pasūta, nāksies izpildīt…”

Tad, lūk! Visiem spēkiem sargi sevi no sava prāta, tieši tāpat, kā tu sargā savu bērnu no briesmām.
Visas negatīvas domas ir jātransformē un jāpārvērš labajās.
Nevajag ļaut savai sliktajai domai darīt savus netīros darbiņus. Kā tikko viņa nokļuvusi smadzenēs, kā pie sevis mājās, nenoslaukot kājas, pieradusi, ka tas ir normāli, dzen viņu prom ar lāpstu. Atļauj, lai tavā galvā dzīvot sāk labas, skaistas domas.
“Naudas visu laiku na…” – neļauj to izrunāt līdz galam! Apstiprini sev, ka Mājās (galvā) dzīvo tikai labas domas un no šī brīža tavā prāta aug tikai persiki un zied ziedi. “Man vienmēr ir nauda! Mani vienmēr visi slavē! Visums par mani rūpējas un es saņemu naudu no visdažādākajiem avotiem”.
Ir miljoniem dažādu afirmāciju, izvēlies sev pieņemamās un iesēj tas savas zemapzinas laukā, regulāri, kā es to darīju un turpinu darīt.

Es praktiski darot reālas lietas sajutu to, kā mēneša laikā viss sāka mainīties. Naudas uzreiz vairāk nekļuva, taču, ja agrāk tās pietika uz pāris nedēlām, tad veicot lauksaimniecības darbus savā pratā, man patiešām sāka pietikt visam.

Saudzēt savu tīro saprātu, savu Dvēseli – ir labākais veids, kā mainīt savu dzīvi uz labo pusi un paust attiecībā pret sevi beznosacījumu mīlestību.

Uzreiz jau neizmainījās visa situācija manā dzīvē. Agrāk iestādītie koki nenokalst divu dienu laikā, taču dzīves sajūta kļūst cita. Tici man! Tu pārstāj indēt sevi, izdzerot, kā iepriekš katru dienu litriem saindēta kompota, kas gatavots no sapuvušo koku sapuvušajiem augļiem.
Šie nav parasti teorētiski psihologu padomi (esmu ar viņiem strādājusi un zinu), tā ir mana praktiskā pieredze – pagātnē ļoti nepārliecinātas par sevi sievietes pieredze.

Slavēt sevi un apbalvot

Mēs taču bērnu slavējam, kad viņš ir izdarījis kaut ko labu? Apbalvojam savus mīluļus par komandu izpildīšanu?
Un sevi?
Es neatceros, kur izlasīju kādu padomu, ka sevi jāslavē ne tikai vārdos, bet arī glaudot savu galvu un papliķējot pa plecu. Tādā veidā nostrādā visi mehānismi visos uztveres līmeņos.

P.S. Ir vairākas brīnišķīgas tehnikas, kuras var izmantot sevis nomierināšanai. Viena no tādām – KLAUVĒŠANA vai “emocionālas brīvības tehnika”, par kuru daudz runā un savā praksē izmanto Džo Vitale viens no grāmatas “The Secret” autoriem. Par to runā arī latviešu makrobiotikas speciālists Roberts Lācītis.

Tas patiešām darbojas.
Iespējams, kādam tas viss atgādina šizofrēniju un personības dalīšanos, taču man nebija cits zināms veids kā paust sev savu mīlestību un pārliecināt pašai sevi par to, ka esmu “mīlēta un laimīga”.
Par ieradumu ir jākļūst sevis slavēšanai par visu, ko dari, pat niecīgākajiem panākumiem, pareizajām domām – agrāk šo direktrises vietu bija aizņēmusi kritika.
Pateikt sev “muļķe!” bija parasta lieta. Šodien tā vietā es sev saku: nekas, visādi gadās, viss ir labi, tātad tā vajag. Tu pilnveidojies. Viss ir labi. Arī tas mainīsies. Viss manā dzīvē mainās uz labu. Es kļūstu labāka. Es esmu malacis. Es to izlabošu.
Tā ir taisnība un es tikai tā ar sevi tagad runāju. Vai gan tā mēs nerunātu, ja labākā draudzene mūsu klātbūtnē sevi mīdītu kājām un apsaukātu? Es sev pat draudzene neesmu. Es sev esmu pats tuvākais, pats mīlākais un mīlētākais cilvēks….

Un tikai pēc tam visi pārējie, arī mīļie, mīlētie, tuvie….
Kaut kad ļoti sen kāds bagāts cilvēks stāstīja manam mīļajam tētim “Veiksmīga cilvēka formulu”:
Pirmkārt viņš viņam uzdeva jautājumu: “Kurš un kas tev ir pirmajā vietā?”
Tētis, protams, atbildēja: ģimene, sieva, bērni…
Un bagātais cilvēks teica, ka tā ir nepareiza, neveiksminieka formula.
Tava ģimene nekad nekļūs laimīgi, ja tu, pirmkārt, pats tāds nebūsi.
Ja tu esi tukšs un neesi mīlestības piepildīts, pilns naudas, laimes, tu nevari ar šīm enerģijām padalīties ar citiem.
Veiksmīgs cilvēks pirmajā vietā vienmēr liek sevi – un tas nav egoistiski. Viņš piepilda vispirms sevi.
Kad tētis mums to izstāstīja, mēs neko nesapratām, taču vecāki nosprieda: ka tas nav iespējams, jo pirmajā vieta vienmēr ir bērni, jo pirmkārt, ir jāmīl bērnus! Nē! Mēs visu tikai bērniem!

Mamma, tēti, diez vai es kādreiz tikšu līdz jūsu koku saknēm, lai izrautu tās, pārāk dziļas un resnas tās babobabu saknes. Es jūs bezgalīgi mīlu, taču tagad zinu, ka sevi jamīl vairāk….

Centieni kļūt laimīgam

Zelta likums: kopt savu ķermeni, ādu, matus, seju, neskatoties pat uz to, ka ir slinkums vai nav laika. Es neizlaižu ne dienu, lai cik grūti nebūtu, bez rīta vingrošanas un ajūrvēdiskās pašmasāžas. Tāpēc, ka zinu, ka manam ķermenim tas ir ļoti svarīgi. Vingrošana ļauj ķermenim pamosties un atbrīvoties no sastāvējušās enerģijas, blokiem, sāls atliekām. Masāža padara manu ādu zīdainu, tvirtu un samtainu. Vingrošana un staipīšanās, fiziskie treniņi ir nepieciešami ķermeņa lokanībai un dzīvīgumam.

Ja agrāk es nodarbojos ar fitnesu tāpēc, ka stingrs dibens būs patīkamāks pretējam dzimumam, tad šodien es zinu, ka nodarbošanās ar sportu ir, pirmkārt, manas veselības un mana mīļota ķermeņa tonusam.
Ja agrāk tu vēlējies notievēt tāpēc, lai patiktu vīriešiem, tad apzināti izmaini šo kampaņu attiecībā pret sevi. Tas vajadzīgs tāpēc, lai tavs ķermenis justos labāk, veselāks un skaistāks pats par sevi. Un, vispār, lai debesīs nebūtu kauns Dieva priekšā atbildēt par to, kā tu šajā inkarnācijā izmantoji tev doto fizisko apvalku:)

Ja savu apziņu un dvēseli mēs piesējam ar pareizo un garšīgo domu sēklām, tad paust savu mīlestību pret ķermeni nozīmē – nodrošināt tā komfortu, veselību, siltumu un skaistumu. “Mans ķermeni, es mīlu tevi! Piedod man par kritiku. Es pilnībā pieņemu tevi tādu, kāds tu esi, kādu tevi daba radījusi, un es apsolos tevi pilnveidot, un rūpēties par tevi” Tādus vārdus es katru rītu veltu savam ķermenim, kad es pēc dušas to maigi noslauku ar dvieli.

Šobrīd man atzīties sev mīlestībā vairs nesagādā nekādas pūles. Šobrīd es to saku tāpēc, ka gribu to teikt. Tāpat kā ļoti gribas teikt mīļus vārdus savam mīļotajam cilvēkam. Bez piespiešanās, bez šaubām. Man patīk radīt sev apkārt skaistu vidi, izdarīt visu labāko savam ķermenim, vadāt to skaistā automašīnā un nelikt tam mīcīties sabiedriskajā transportā. Aizmigt skaistos, tīros palagos, valkāt skaistu apģērbu, pat mājās. Kad es sāku mājās valkāt skaistu apģērbu, es kļuvu daudz apmierinātāka un laimīgāka. Un, ejot garām spogulim, es vienmēr ar sajūsmu atzīmēju: “Kāda gan tu skaista esi! Re, kāds malacis!”

Rītos un vakaros, guļot gultā, es svētīju savu mīlāko cilvēku savā dzīvē – SEVI… Svētīju veselībai, veiksmei, mīlestībai, uzplaukumam. Vēl jo vairāk, mums sievietēm ir tāda maģijas un burvestību spēja, ka, ja mēs svētījam citus cilvēkus, tas strādā ar milzīgu spēku. Es svētīju sevi un citus man mīļos cilvēkus.
Lūk, tā es sevi iemīlēju…

Mīli sevi!

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pagātne ir mainīga

pagatne3

Es esmu neveiksminieks, notriektais lidotājs, lūzeris. Visi mani projekti beidzās ar neveiksmi. Bet vairums manu lēmumu, kurus es pieņēmu sava dzīvē, izrādījās kļūdaini.

Tāda ir mana pagātne.
Vai, precīzāk sakot, tāda ir mana pagātne, kad es pamostos piecos no rīta sliktā garastāvoklī.
Pēc tam, kad būšu izlīdis no gultas un noskrējis kādus trīs kilometrus, mana pagātne kļūs nedaudz labāka. Bet pēc dušas, brokastīm un tasītes stipras kafijas – es skaidri apzinos, ka man aiz muguras ir vesela strīpa fantastisku uzvaru un sasniegumu.
Zini, mēs esam raduši domāt, ka nākotne ir mainīga, bet pagātne ir nemainīga. Taču realitātē viss ir gluži otrādāk.

Nākotne ir nemainīga. Tā notiek tāda, kādai tai jānotiek un visas tās alternatīvas eksistē tikai mūsu pašu iztēlē.
Pavisam cita lieta ir pagātne. Pagātne ir mainīga kā laikapstākļi, tā mainās pastāvīgi, vairākas reizes dienā.
Vai tu kādreiz esi aizdomājies par to, ka nevienas no tavām atmiņām neatbilst patiesībai. Ir melīgās atmiņas, ir neprecīzās atmiņas, ir prāta speciāli uzkonstruētās atmiņas, kas domātas, lai atbrīvotos no loģiskajām pretrunām. Lai kā tas arī nebūtu, absolūti viss, ko mēs atceramies no pagātnes neatspoguļo to, kas patiesībā notika.

Jau pirmās stundas laikā smadzenes veiksmīgi aizmirst 60% visus jaunos datus, pēc 10 stundām saglabā atmiņā tikai trešdaļu. Bet jau pēc nedēļas mēs atceramies tikai piekto daļu visus notikušā apstākļus.

Bet šī piektā daļa pēc tam vēl daudzas reizes mainās un transformējas jaunās pieredzes un jauno iespaidu ietekmē. Mēs to neapzināmies tikai tāpēc, ka nevaram salīdzināt jaunās atmiņu versijas ar to vecajām versijām, jo mūsu smadzenes katru reizi dod mums jaunu versiju, kā absolūti vienīgo un pareizo.
Zini, viens man pazīstams šamanis reiz stāstīja par indiāņu cilti, kuri uzskatīja, ka tas, ko mēs atceramies par notikumiem, patiesībā ir daudz svarīgāk kā paši notikumi. Ņemot vērā to, ka notikums aizņem tikai minūti, bet atmiņas par to tu “vazā” sev līdzi visu dzīvi.

Pēc šamaņa vārdiem, šie indiāņi prata vadīt savas atmiņas un uzskatīja šo prasmi par galveno laimīgas dzīves priekšnoteikumu.
Man bija milzīgs atklājums tas, ka pagātne ir iluzora. Mana pagātne eksistē tikai manās atmiņās, bet mana atmiņa ir izvēlīga un piekāpīga.

Jebkuru pagātnes notikumu var ieraudzīt no dažādiem skatu punktiem, no dažādiem rakursiem. Vieni un tie paši notikumi, atkarībā no rakursa var būt gan kā uzvaras vai zaudējumi, gan izgāšanās vai izrāvieni.

Kas tad tie patiesībā bija? Kāds rakurss ir pareizais? Pareizais rakurss neeksistē. Mēs izvēlamies savu pagātni kā vakara seriālu – atkarībā no garastāvokļa.
Ja man ir slikts garastāvoklis – es izvēlos sev to pagātni, kas tam atbilst. Ja labs garastāvoklis – tad kopā ar šo garastāvokli mainās arī mana atmiņa.
Agrāk es uzskatīju, ka mans pašvērtējums ir tieši saistīts ar manu pagātni, kuru nav iespējams mainīt. Bet ar laiku es sapratu, ka viss ir gluži otrādāk – tas, kā es atceros savu pagātni, ir atkarīgs no tā, kā es šodien sevi vērtēju.

Nākotni neizvēlas. Pagātni var izvēlēties. Izvēlies sev tadu, lai tā nebojātu tev dzīvi.

Autors: Vladimirs Jakovļevs

Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu :)

Par izdevīgumu

vecs paris1

Šodien meitenēm māca kā izdevīgi apprecēties.

Ar materiāli nodrošinātu un veiksmīgu cilvēku. Mana vecmāmiņa jaunībā bija ļoti skaista. Bet viņas draudzene – ļoti praktiska. Un šī draudzene Zinaīda, speciāli gāja spēlēt volejbolu slēgtajā laukumā pilsētas dārzā, kur savācās “zelta jaunatne”. Zinaīda izvēlējās vienu studentu, profesora dēlu; viņš beidza medicīnas institūtu un viņam pavērās brīnišķīgas perspektīvas. Zinaīda pielika neticami lielas pūles, lai šim puisim iepatiktos. Un lai pārvarētu viņa augsti stāvošo vecāku pretestību. Treniņus par šo tēmu viņa neapmeklēja, taču visu izdarīja pareizi. Veiksmīgi apprecējās; tās bija ļoti izdevīgas laulības! Kaut gan vīru viņa ne īpaši mīlēja. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi gūt panākumus, būt veiksmīgai.

Bet vecmāmiņa iepazinās ar no frontes atnākušo vectētiņu. Viņš bija septiņas reizes ievainots. Viņš bija no tāla Urālu ciema, kas atradās pie ogļraktuvēm. Tukšām kabatām. Viņš strādāja, neklātienē pabeidza žurnālistikas fakultāti un bija rūpnīcas komjaunatnes sekretārs. Dzīvoja kopmītnēs, kur pašā istabas stūrī aiz marles aizkariem stāvēja gulta. Un vēl bija ķeblis. Un neticami liela mīlestība. Kautrīga, pieticīga, kā tas toreiz bija pieņemts, un galīgi neizdevīga. Vecmāmiņa bija dzimusi inteliģentā un pārtikušā ģimenē. Vispār absolūti neizdevīgi apprecējās.

Zinaīda par viņu smējās; viņi ar vīru bija nopirkuši gan dzīvokli, gan mašīnu. Mašīna tai laikā bija apmēram tas pats, kas šodien personīgā lidmašīna. Pēc divdesmit laulības dzīves gadiem Zinaīdas vīrs aizgāja pie jaunas meitenes. Bet Zinaīda pati bija smagi slima pa sieviešu līniju – dzīvot ar nemīlamu vīrieti bija grūti un kaitīgi… Un nekas labs vairs nebija atlicis. Vecums, slimības – tad tas skaitījās vecums, nelaimīga dzīve.

Bet vecmāmiņa piedzemdēja trīs bērnus, dzīvoja mīlestībā un savas dzīves laikā nebija dzirdējusi nevienu rupju vārdu. Un līdz pat savām vecumdienām uzskatīja, ka par krāpšanu laulībā būtu vajadzējis ieviest pantu kriminālkodeksā. Tik ļoti necilvēciska viņai šķita tāda rīcība. Tas bija tāpat kā nodot Dzimteni. Tas tāpēc, ka viņa savā laulībā bija laimīga, lūk, arī kaut ko nesaprata. Tāpat kā izdevīgumu. Un līdz pat saviem deviņdesmit gadiem nesaprata, ko nozīmē izdevīgums. Tieši attiecībās.

Un es viņai piekrītu. Mīlestībā izdevīgums ir tikai viens – būt mīlētam un mīlēt. Zināt, ka arī tevi mīl vairāk par dzīvību. Un pašai mīlēt. Lūk, arī viss izdevīgums. Un dažkārt pat tā nav – vispār bez izdevīguma mīl… Mīlestībā nav garantiju. Nav pārliecības, ka mīļotais cilvēks nesaslims, nepaliks nabags, nenomirs vai neaizies. Un izdevīgais var pārvērsties briesmīgā bankrotā un zaudējumā. Un mīlestība paies garām. Tas nevis vienkārši nav izdevīgi, bet ir pat briesmīgi.

Anna Kirjanova
Foto: Irina Ņedjalkova instagram
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gudrā sieva

57090138_1303135649824180_7554645803474616320_n

– Kā jūs dzīvosiet? Par ko? Viņš neko nepelna, viņš visu mūžu nosēdēs tajā savā darbā. Un nesīs tev mājās kapeikas!!!!

– Mamma, es esmu piekususi. Es viņu mīlu. Un tas ir galvenais.
– Mīlestība galvenā ir tikai sākumā. Pēc tam, mīļo meitiņ, sāksies sadzīve. Un tā tevi, ai, kā izmacīs! Tu izleksi no viņa gultas, aiziesi līdz ledusskapim, bet tur tikai makaroni. Un viss! Un kur uzpucēties?! Kurpes, kleita, kažociņš!? Negribās?
Parādīt visu, kā tas būs…
– Nē, es gribu būt ar viņu kopā.

– Jā, tas nu ir skaidrs! Ko tev tagad var iestāstīt!
– Neiestāsti! Es precos!
– Jā, bet kāzas!? Par ko?! Tam taču miljons vajadzīgs! Tas jums ir?
– Tam vajadzēs mazāk par tūkstoti, valsts nodevai. Un samaksāt par metro.
– Dari, kā gribi. Tikai pēc tam neskrien pie manis raudāt uz pleca.
– Labi, kā teiksi.
Pagāja gadi. Meita apprecējās ar “nabaga lupatlasi” – menedžeri. Viņiem piedzima meitiņa. Gadījās arī strīdi. Taču viņi vienmēr salīga mieru. Abi strādāja. Naudu nesa ģimenē. Par izbrīnu mammai, viņiem visam pietika. Pēc tam znots izmācījās kursos un nomainīja darbu. Sāka pelnīt vairāk. Daudz vairāk. Taču viņu ģimenē nauda netika uzskatīta par galveno. Un meita vienmēr bija labi ģērbusies, moderni un gaumīgi. Un bija pat kažoks. Māte brīnījās: kā?

Jā, arī mamma netika aizmirsta. Meita bieži nāca ciemos, nesa gardumus, atveda mazmeitiņu. Un mīlēja savu mammu.

– Klausies. Es tomēr gribu zināt: kā jums tas izdevās? Es ar tavu nekur nederīgo tēvu kopā nesāku dzīvot uzreiz, kā tikko sapratu, ka jēgas no viņa nekādas nebūs. Bet tavs nekur nederīgais vīrs sāka pelnīt naudu. Skaties tik! Vēl jums vajadzētu remontu uztaisīt! Pavilksiet?!
– Nezinu. Mums pagaidām arī bez remonta ir labi. Mans tētis nekad nav bijis nekur nederīgs. Un mans vīrs tāds nav bijis. Vienkārši tēvs bija nemīlēts vīrs. Bet manējais – mīlēts.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īsta sieviete nav ērta

66043473_1935279853238495_8118099341811384320_n

Īsta sieviete nav ērta. Viņa zin, ko vēlas un nebaidās paprasīt. Viņai piemīt pašcieņa un viņa sevi netirgo. Viņa ir emocionāla. Dažkārt pat pārāk. Viņa sevi dzird un ir ļoti sarežģīti kaut ko viņai uztiept pret viņas gribu. Viņa redz dzīves jēgu un nav gatava no tās atteikties. Viņa ir dzīva. Viņa nav ne robots ne lelle. Viņa ir neprognozējama, impulsīva, mainīga un emocionāla. Un, kā likums – neērta. Viņu nevar uzminēt, pabāzt zem tupeles un nevienam neizdosies viņu izmantot.

Daudz izdevīgāka sadzīvē ir tā, kura visu “velk” viena, pat tad, ja neviens to nelūdz. Vai arī tā, kuru ir viegli ievilkt gultā, neuzņemoties nekādu atbildību, tikai apsolot kaut ko, vai pat neapsolot neko.

Vai arī tā, kura neko neprasa un neko negrib. Vai arī tā, kura sevī apspiedusi visas jūtas un vēlmes un nekad nekliedz. Vai arī tā, kura gadiem ilgi var pildīt sievas lomu, neesot sieva un neprasot, lai viņu prec, aiz bailēm, ka tiks pamesta.

Tā, kura līdzīgi vīrietim pelna naudu. Tā, kura visu laiku džinsenēs un var tajās darīt visu, kas vajadzīgs un kas nav vajadzīgs. Vai tā, kura pacieš jebkuru vīra ņirgāšanos.

Vai arī tā, kura par sevi aizmirsusi un pametusi sevi. Vai arī tā, kura neprot atteikt, kurai var iedvest svešas domas un vēlmes. Tā patiešām arī ir ērta. Bet, vai iespējams tādu sievieti mīlēt? Un, vai tāda sieviete var sevi pa īstam iemīlēt?

Man ir aizdomas, ka visas sievietes izvēlas vienu no diviem iespējamajiem ceļiem – vai nu būt ērtai, vai laimīgai. Un šie divi ceļi ved katrs uz savu pusi un katrā no tiem mēs mācamies pavisam atšķirīgas lietas.
– Lai sieviete būtu laimīga, ir jāiemācās klausīties sava sirdī – un sekot tai. Lai sieviete būtu ērta – ir jāklausās apkārtējo viedokļos un jāpielāgojas tiem, pat tad, ja ļoti negribās.

– Lai sieviete būt laimīga, ir jāiemācās vēlēties un pieņemt, davāt un pieņemt mīlestību. Bet, lai būtu ērta – jaiemācās atdot visu un nekad neko neprasīt.

– Lai sieviete būtu laimīga – jāiemācās atklāt to potenciālu, kas jau ir tevī. Lai būtu ērta, pietiek darīt vien to, kas ir pieņemts un ka ir pareizi. Pat tad, ja tas ir pretrunā ar tavām vēlmēm un tavu dabu.
– Lai sieviete būtu laimīga, ir jāiemācas atteikt. Pieklājīgi, akurāti, bet pateikt “nē” visam, kas tevi nedara laimīgu. Atteikt cilvēkiem, nodarbēm, pārtikas produktiem. Ērta sieviete pieņem visu, ko dod. To, ko iedeva un cik iedeva. Ērta sieviete vispār neprot atteikt.
– Lai sieviete būtu laimīga, dažkārt, pat bieži ir jāiet pret straumi. Jākļūst par balto vārnu, kura citiem šķiet dīvaina vai pat nemoderna. Lai būtu ērta, var darīt visu to, ko dara visi apkārt. Un pat galvu “ieslēgt” nevajag.
Taču, galvenais, ka laimīgas sievietes ceļš gala rezultātā noved pie tā, ka blakus viņai laimīgi kļūst visi. Bet blakus ērtai sievietei laimes NAV. Iespējams, ir apmierinājums no tā ka var viens otru izmantot, vienmērīga un prognozējama komforta sajūta. Bet laimes nav.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par tuvību, niknumu un riebumu

10403572_375931319198195_7931282901047292204_n

Ļoti bieži mēs kādu tā mīlam un baidāmies pazaudēt, ka pārstājam būt godīgi pret viņu. Savaldāmies un neizrādām savas dusmas, kad dusmojamies. Slēpjam savus aizvainojumus. Klusējam par to, kas var radīt trauksmi vai ievainot. Nesakām, ka vairs negribam, un ka mums kaut kas patīk. Ka mums vairs negaršo. Bet, iespējams, tieši tas nekad arī nav garšojis. Kaunāmies no tā, ka nevaram gūt baudu no kopā būšanas.

Cenšoties saglabāt tuvību, mēs izslēdzam visu, kas pēc mūsu domām var attālināt mūs vienu no otra. Atstājam tikai smaidu un mīļvārdiņus. Taču, kāda likteņa ironija, tieši tas mūs attālina vienu no otra. Dusmas krājas un kļūst par nenorijamu kamolu kaklā. Bet pēc tam izlaužas uz āru tādā straumē, kura noslauka visu savā ceļā. Un bezgalīgā savstarpējā tuvināšanās kļūst pretīga (jā arī tā notiek).

Un tieši šajā brīdī arī notiek attālināšanās. Attālināšanās un pazaudēšana. Skumjas, šķiršanās un bezizejas sajūta no tā, ka tev šķiet, ka esi izdarījis visu, ko varēji, lai saglabātu šīs attiecības, taču saņēmi pavisam pretēju rezultātu.

Viss sagrūst ne jau kādu ārejo iemeslu dēļ, bet no iekšējās intoksikacijas ar tām jūtām, kurām normālā gadījumā bija mazās dozās jaregulē distance starp cilvēkiem un jāsaglabā kustības līdzsvars vienam pret otru un vienam no otra.

Ja pastāvīgi kusties pretī kādam, tad galu galā tu viņā atduries. Atduries un sajūti pārsātinājumu, dusmas un riebumu.

Un vienīgais veids, kā saglabāt attiecības, ir nedaudz paiet malā. Vai pat nedaudz atgrūsties. Ieraudzīt atšķirību. Attālināties. Paskatīties no attāluma un attapties.

Un tieši tāpec ir radītas tas sajūtas, no kā mēs attiecības vairāmies: dusmas un riebums. Tās ir tuvības regulatori un stratēģiskā ziņā saglabā to. Mazās porcijās tās dod brīvību un telpu starp cilvēkiem, kurā var elpot un dzīvot. Un būt blakus ilgi vienotā dejā. Nedaudz tuvāk, nedaudz tālāk, vienmēr klausoties sevī, vai tā ir patiesība, vai nav.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis