Var savaldzināt sievieti, kura…

atspulgs

Vīrietis sēdēja man pretī un stāstīja par sievu, kura aizgāja pie cita…
– Saprotiet, viņa mani mīl, vienkārši tas nelietis viņu apbūra ar skaistiem vārdiem, puķu pušķiem un visādiem citādiem krāmiem… viņš vainīgs… viņa viņam nav uz ilgu laiku, bet es esmu īstais… vēlāk viņa to sapratīs…

Un viņš runāja, runāja sevi glābjošus vārdus…
Es nepārtraucu, tāpēc, ka zināju, no kurienes tie nāk – tā ir psihe, kas pati sevi aizsargā no pagaidām neiespējamās patiesības pieņemšanas…
Tās patiesības, kura zin, ka sievieti, kura MĪL, nav iespējams savaldzināt un aizvilt…
Ne tikai ar skaistiem vārdiem un puķu pušķiem nevar, bet arī reāliem darbiem un vispār ne ar ko…
Un, ne jau tāpēc, ka viņa nav spējīga novērtēt darbus vai arī nespēj sajūsmināties par brīnišķīgām dāvanām… spējīga… sajūsmināties…
Bet pieņemt tos spējīga tikai no tā, kurš viņai pat īstam ir vajadzīgs…
Viena vienīga iemesla dēļ – viņa MĪL…

Bet savaldzināt un aizvilt var sievieti, kura stāv zemajā startā…
– To, kura ir attiecībās, bet stāv uz sliekšņa gaidot – un, ja nu no kaimiņu stūra pēkšņi iznirs tas, kuram vairāk resursu…
– Savaldzināt var sievieti, kura ilgstoši ir vērojusi, kā tas, ar kuru viņa ir attiecībās, gaida to, kura ir jaunāka, svaigāka… un katrai līdzi īsā pārgājienā….
– Savaldzināt var sievieti, kura pārstājusi mīlēt… dažādu iemeslu dēļ, dažkārt pat bez iemesla pārstājusi – arī tā notiek…
– Savaldzināt var sievieti, kura vēlētos turpināt, arī pretenziju pret vīrieti it kā nav… taču puzles nesakrita… viss viņā labs, taču nav viņas īstais….
– Savaldzināt var piekusušu sievieti… kura vēlējās būt SIEVIETE, bet viņu sagatavoja citām lomām… ērtām…
– Savaldzināt var sievieti, kura mīl Mīlestību, nevis konkrētu vīrieti…
Un vēl daudz ko var savaldzināt…
Un tā, kura aizgāja ir viena no tām…
Bet ne to, kura MĪL…
Jā, un arī tas, kurš viņai izsniedz attaisnojošus diplomus – arī nemīl…
Viņš ir ATKARĪGS…
Pāries atkarība, atnāks paģiras…
Un pēc tam sāksies cita dzīve, kurā, ja arī notiks Mīlestība, tad abpusēja… citas nevajag…
Tāpat kā nevajag atgriezt to, kura aizgāja….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt zem jumta

mājas

Laime nepavisam nav tajos cilvēkos, no kuriem tev, kā tautā saka, “norauj jumtu”…

Laime ir tajos, ar kuriem kopā zem šī jumta viss nostājas savās vietās – tādiem vienkāršiem un saprotamiem…

Bet tas stāvoklis, kuru viņi tev dāvā, balstās uz visiem laikiem pazudušās bailēs kaut ko pateikt ne tā, ne tā paskatīties, ne tajā rakursā sevi parādīt, izrādīties kaut kādam – ne tādam…

Un tas, mani mīļie, ir tik daudz!

Ļoti daudz!
Un tas ir brīnišķīgi – blakus otram cilvēkam būt sev pašam…

Pārāk daudz reižu esmu redzējusi un turpinu redzēt attiecības, kurās viens it kā kārto bezgalīgu eksāmenu otra priekšā, bet otrs ir iejuties neiecietīga skolotāja lomā, kurš izgāzīs jebkurā eksāmenā, neņemot vērā skolnieka sagatavotības līmeni…

Tas ir mokoši…

Tas ir neperspektīvi…
Un tas ir progresējoši patoloģiski…
Un tā ir neiroze…
Kaut gan jumtu pilnībā var noraut…

Tad, lūk, attiecībās nevajadzētu būt mokoši…

Nevajadzētu būt neirotiskai katras savas izpausmes atsekošanai…
Nevajadzētu būt sajūtai, ka tūliņ, tūliņ sāksies zemestrīce…
Tas viss ir ne jau no tuvības.

Tuvība var būt karsta, taču tā balstās uz tās asās sajūtas, ka otrs tev ir tik ļoti dārgs līdz pat pedējai savai neideālajai šūniņai, cik tu ļoti dārgs esi arī viņam…

Bet spēlītes “kļūsti tāds/tāda, kādu es tevi gribu redzēt” ir raksturīgas tikai tiem, kuri paši sev tā arī nekad ne par ko nekļūs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kurš nemeklē glābēju

pieņem vīru

Visu dzīvi mani interesē cilvēki, kuri savas attiecības ar citiem cilvēkiem nepārvērš smagā atkarībā, kurā no tiesas nav nekādas mīlestības…

Ir tikai mežonīgas bailes no vientulības…
Nespēja aizpildīt savu emocionālo telpu…
Un iemācītā bezpalīdzība, kurā viņi pat necenšas kaut ko izdarīt savas dzīves labā, lai kļūtu par vienotu veselumu.
Attiecības ar viņiem ir smags pārbaudījums…

Tas arī tādēļ, ka viņu jūtu arsenālā visu nosaka bērnišķīgs aizvainojums, ar kura palīdzību viņi cenšas saņemt visu, ko vēlas un uz ko paši nav spējīgi…

Emocionālā pašpietiekamība ir garantija tam, ka attiecības ar otru cilvēku tiks uzbūvētas godīgi…

Tāpēc, ka pašpietiekamam cilvēkam ir vajadzīga tuvība tieši ar to, kas viņam tuvs un dārgs, viņam ir svarīga garīgā vienlīdzība, ilgas un sirsnīgas sarunas, uzticēšanās, maigums un apmaiņa ar pašām gaišākajām sajūtām…
Viņš nemeklē savu problēmu risinātāju…
Viņš nemeklē aukli…
Viņš nemeklē glābēju…
Un viņam nav vajadzīgi upuri…
Viņš neslimo ar neirozi, kas paģēr otru cilvēku pārvērst par vadāmu īpašumu…
Šī paša iemesla dēļ viņš nav greizsirdīgs…
Un viņam IR KO DOT, atbildot uz visu, ko viņš saņem…
Mīļie, tikai tas, kuram ir labi pašam ar sevi, var uzdāvināt savas klātesamības laimi citam…

Lūk, kur ir jēga ieguldīties, tiecoties pēc mīlestības, nevis studējot “20 veidi kā attiecībās panākt savu”…

Es vispār labprāt izvairītos no satikšanās ar cilvēkiem, kuri lieto vārdu “panākt savu” attiecībās ar dzīviem cilvēkiem.
Esi tu pats.
Viss pārējais atnāks, apsolu!
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Par Sievietes laimi

laimigs6

Es esmu redzējusi, kā salūzt sievietes.
Tās, kuras savu laimi redzēja vīrietī – no viņa neuzmanības, aukstuma, krāpšanas.
Tās, kuras savu laimi redzēja karjerā – no neciešama noguruma, pazemināšanas amatā, štatu samazināšanas vai pensijā aiziešanas.
Tās, kuras savu laimi redzēja bērnos – no tā, ka viņi pieaug, rada paši savas ģimenes un bieži vien ir “nepateicīgi”.
Tās, kuras savu laimi redzēja vecākos – no viņu ciešanām, fiziskās aiziešanas vai mīlestības ar noteikumiem, kas rada vien vainas un baiļu sajūtas.
Tās, kuras savu laimi redzēja ārējā skaistumā, jaunībā – no novecošanas un daudzām destruktīvām manipulācijām ar savu ķermeni.
Tās, kuras savu laimi redzēja naudā – no tās trūkuma, bailēm pazaudēt mantu vai neprasmes gudri investēt, ieslīgstot tukšā patērēšanā.
Tās, kuras savu laimi redzēja ilgi gaidītā atpūtā – no neprasmes pilnvērtīgi atpūsties vai slimības, kas kļūst par atpūtas alternatīvu.
Un tikai tās bija laimīgas, kuru laime pieņemta sevī. Harmoniska Sievietes laime, kura jebkurās dzīves situācijās nezaudē sevi un savas Dvēseles pašcieņu. Jo pazaudēt to, kas ir mūžīgs, nav iespējams.
Ar Mīlestību: Natālija Kovaļova-Perepečenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieklauvē, pirms ieej sava bērna istabā…

dzive11

“Kāpēc tu nepiezvanīji?”, “Kad būsi majās?”, “Kur biji, ko nopirki?”, “Ar ko kopā tu biji?”, “Kāpēc bez atlaujas?”, “Parādi čeku!”, “Parādi zvanu izdruku”, “Pierādi, ka es tavā dzīvē esmu galvenā”, “Tu nedrīksti tikties ar saviem bijušajiem!”, “Kas tas bija, kurš blakus tev stāvēja?”, “Ar ko kopā tu biji mašīnā?” – ak, mēs tik ļoti “mīlam” savus tuvos cilvēkus, ka dažkārt viņiem vispār neatstājam nekādu personīgo brīvo telpu. Tā izturas vecāki pret bērniem, tā izturas bērni pret vecākiem, tā dara brāļi un māsas viens otram, tā bieži vien notiek attiecībās starp vīrieti un sievieti. Par priekšnieku attiecībām ar padotajiem es vispār labāk klusēju.

Kāpēc tā notiek?

Vai tiešām cilvēki patiesi nesaprot, ka attiecībās svarīga ir uzticēsanās un atvērtība?

Protams, ka saprot!

Vārdos!

Bet darbībā viss ir daudz sarezgītāk.

Kad cilvēkam sāp, kad viņam ir bail vai viņu ir pārņēmusi trauksme, viņš cenšas to remdēt ar kontroles palīdzību. Mums šķiet, ka, ja mēs pārbaudīsim e-pastu, sms, personīgo saraksti sociālajos tīklos vai ielīdīsim bērna somā, aiz durvīm noklausīsimies vecāku sarunas, vai katras piecas minūtes zvanīsim cilvēkam un jautāsim, kur un ar ko viņš ir, ja katru stundu pārbaudīsim, kā cilvēks tiek galā ar saviem darbiem, tad kaut kādā veidā mēs ietekmēsim tā otra cilvēka uzvedību.

Iespējams, uzvedību mēs ietekmēsim, bet būtība jau no tā nemainīsies.

Ja mēs pastāvīgi pārkāpjam otra cilvēka personīgās robežas, gala rezultātā viņš vai nu attālināsies, vai sāks mūs mānīt vai spēlēt vēl kaut kādu, daudz nepatīkamāku lomu.

Kamēr spēlēs, mums šķitīs, ka viss ir labi, bet tiklīdz būs piekusis un vairs nespēlēs, tā, uzreiz: “ai, kas ar viņu notika, varbūt kāds noskaudis?”

Var cik uziet šausmināties par tēmu personīgo robežu pārkāpšana, taču jēga tam maza.

Ir svarīgi saprast, ka, pirmkārt audzināšana pārsvarā gadījumu šajā jautājumā mums ir “nekāda” – nedziedinātie audzina nedziedinātos, tā nav pati veselīgākā tēma un ar bērnības traumām mēs ejam pa dzīvi pietiekami ilgi.

Bet, otrkārt, ja tāda situācija rodas, tad to nevajag ignorēt, labāk tikt ar to skaidrībā. Neaiziet, nešķirties, nekliegt vienam uz otru kā ārpratīgiem, bet pacensties saprast gan vienu gan otru pusi, un pamēģināt atrast kompromisu. Uzdot sev jautājumus – kāpēc es vēlos viņu kontrolēt? No kā es baidos? Kāpēc es neuzticos tuvam cilvēkam? Utt.

Tuvs cilvēks sāk lauzties mūsu teritorijā tad, kad viņam blakus mums nav īpaši mierīgi, viņš nejūtas drošībā un tam var būt vēl daudzi un dažādi iemesli.

Padomā par to.

Varbūt ir vērts biežāk dalīties ar to, kas tevī notiek, pastāstīt, kur gāji, ko darīji, ar ko satikies. Vairāk uzmanības pievērst tam, kurš cenšas mūs kontrolēt, pieņemt to faktu, ka vairums cilvēku patiesībā ir dziļi ievainoti bērni, kuri vairāk par visu baidās tikt pamesti un tāpēc cenšas nodrošināties.

Vecāki baidās, ka tikai bērns nenokļūtu sliktā kompānijā, bet, tā kā personīgā spēka, ietekmes un zināšanu trūkst, lai izveidotu uzticēšanās pilnas attiecības, tad nākas kaut šādā veidā censties tuvāk iepazīt savu bērnu.

Bērni pretendē uz visu savu vecāku uzmanību un laiku tāpēc, ka viņos nav ieaudzināta prasme atrast savus iekšējos resursus.

Vecāki sākumā cieši, cieši piesien bērnu sev klāt, neļaujot viņiem izaugt un būt autonomiem, bet pēc tam sāk atgrūst, sakot, nu jau esi gana pieaudzis, domā un dzīvo pats, kā proti.

Sieviete cenšas kontrolēt savu vīru tāpēc, ka nejūtas pietiekoši iekārota, mīlēta un vajadzīga (droši vien arī pašvērtējums nav tas augstākais). Un, ja vīrs ne īpaši vēlas stāstīt par savu darbu, par sevi un, ja nav īsti saprotams, vai viņš priecājas, vai ir noguris vai skumst, vienīgais, ko tādā situācijā darīt – kontrolēt.

Te nu ir svarīgi saprast, ka mēs esam piedzimuši dažādās ģimenēs, dažādos apstākļos. Dažās ģimenēs cilvēki apspriež savus pārdzīvojumus, dalās tajos ļoti atklāti, citās – dzīvo katrs par sevi. Tāpēc pašā attiecību sākumā labāk ir noskaidrot, kā tad ir, lai pēc tam nebūtu lieki pārpratumi.

Protams, ir labi, ja cilvēki šīs lietas izprot un ir sagatavoti. Ir svarīgi, ka vīrietis saprot, ka sievietes pēc savas dabas ir intuitīvas. Ja viņš atļausies parāk tuvu un no sirds komunicēt ar citam sievietēm savas sievas klātbūtnē, nejautās viņai par to, kā viņa jūtas, kāds ir garastāvoklis un kas notiek viņas dzīvē un nestastīs par sevi un saviem pārdzīvojumiem, tad tas sievietei būs smags pārdzīvojums. Jo mēs jūtam visu, bet ne vienmēr par to stāstam.

Šo pašu iemeslu dēļ vīrietis cenšas kontrolēt sievieti – droši vien viņš nejūtas pietiekami labs, pats labakais, vienīgais. Iespējams, arī sievietei ir vērts paskatīties, kā viņa uzvedas attiecībā pret citiem vīriešiem? Vai nav tā, ka pašai ir kāds “labākais draugs”, ar kuru apspriest savu vīru, viņa trūkumus. Vai nav tā, ka pašas pavelkam savus vīrus uz zoba savu radinieku un draugu klatbūtnē?

Attiecībām jābūt ētiskām un pieaugušiem cilvekiem ir jāsaprot, ka tajā mums katram pašam sevi ir jākontrolē. Un būs daudz vienkāršāk, ja mēs katrs  labākajā veidā paudīsim savu dabu – vīrietis savu vīrišķo un sieviete savu sievišķo. Kāda jēga kontrolēt partneri un likt viņam mainīties, ja skaidrs, ka jāmainās pašam un jāpārskata sava loma šajās attiecībās.

Galu galā, vai tad mums katram nav jārūpējas par uzticības pilnām attiecībām? Kāpēc pārmest šo atbildību uz otra pleciem? Ja vīrs vai sieva flirtē vai ir neuzticīgs – tas ir viņa vai tavs stāsts? Jā, tas attiecas uz tevi, taču katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu briedumu.

Vai gan mēs varam kontrolēt un piespiest kaut vienam cilvēkam pasaulē būt mums blakus ar varu?

Kamēr tu savu bērnu piespied sev klausīt caur bailēm, finansiālo kontroli vai pārmērīgām rūpēm, viņš ir blakus, bet, kā tikko viņš paaugsies un pats spēs nopelnīt, nebūs nekāds brīnums, ka vinš mukšus aizmuks tālāk no tavām rūpēm un kontroles.

Daudzi vecāki nemēdz pieklauvēt, pirms ieet sava bērna istabā, ņem bez atļaujas viņa mantas, naudu, pārbauda somas saturu, telefonu un visādām citādām metodēm cenšas nodemonstrēt savu spēku.Ja vecākajiem nav cieņas pret jaunākajiem, no kurienes tā radīsies jaunākajiem? No kā viņi to lai mācās?

Pēc tam vecāki sāk pastāvīgi jaukties savu pieaugušo bērnu un pat mazbērnu dzīvēs, norādot, kā jādara un kā jādzīvo, un dusmojas, ja bērni attālinās.

Jā, bērniem ir jāmācas cienīt savus vecākus, jo tā ir viņu mācībstunda, taču arī vecākiem būtu no savas puses vērtīgi tikt skaidrībā ar sevi un savu dzīvi.

Man patīk frāze par to, ka mēs neaudzinām savas meitas un dēlus sev, bet savu vīru citai sievietei vai savu sievu citam vīrietim. Šajā pasaulē neviens nav kāda cita īpašums.

Un vienkārši vairāk sapratnes un cieņas pret otra cilvēka iekšējo pasauli, vairāk iecietības, mīlestības, ja kāds grib būt mums pārāk tuvu. Nevajag atgrūst, bet pacensties saprast, kas mūsos ir tāds, bez kā tas otrs “nevar dzīvot”. Iespējams, ka ar laiku mūsu tuvie cilveki iemācīsies  šo vajadzību piepildīt pateicoties saviem iekšējiem resursiem, kurus mes nemaz neredzam. Ir vērts palīdzēt viens otram dzīvot laimīgi lielākā autonomijā. Un, protams, saprast to, ka ikvienās attiecībās ir noteikti noteikumi, kurus vajadzētu censties ieverot.

Ir svarīgi tiekties pēc tīrības, patiesuma, atvērtības un uzticēsanās iekvienās attiecībās, pretējā gadījumā, kāpēc gan mums tās ir dotas? Izaugsme un attīstība it visā.

Autors: Dina Ričardsa
Avots: Благостная женственность

Tulkoja: Ginta FS

Trauksmains cilvēks iznīcina to, par ko raizējas

mamma appu76

Neticiet? Ir neskaitāmi fakti, kas to apliecina. Mamma baidās, ka viņas bērns saaukstēties un tāpēc to tuntuļo. Bērns nenorūdās un patiešām saaukstējas. Vīrs negrib uztraukt savu nervozo sievu, cenšas ātrāk nokļūt mājās un patiešām iekļūst ceļu satiksmes negadījumā.

Te būs jums kāds klīnisks piemērs (tas notika padomju laikos).

Vīrietis, 37 gadi, bieži slimo, viņam ir vesela “buķete” psihosomātisku slimību (kuņģa čūla, hronisks bronhīts, holicistīts un vēl kaut kas), nokļuva pie mums klīnikā, lai noformētu invaliditātes grupu, vai arī tiktu pilnībā izārstēts (tāds bija priekšniecības rīkojums).

Viens no galvenajiem faktoriem, kas izsauca slimību, bija vēlme neuztraukt savu nervozo māti. Viņš, pārnācis mājās no darba, desmitos vakarā zvanīja viņai, lai atskaitītos, ka ir jau mājās.
Bija vēl dažas, šķietami pavisam nevainīgas prasības. Dzīve viņus bija izšķīrusi un viņi dzīvoja dažādās pilsētās. Šis stulbais noteikums ļoti drīz sāka traucēt viņa dzīvei. Telefons dažkārt niķojās un viņam nācās skriet uz pastu, kas atradās tālu no mājām, lai piezvanītu mātei un pateiktu, ka ir atgriezies mājās. Nezvanīt viņš nevarēja. Ja gadījās aizkavēties, mamma momentā sūtīja ekspress telegrammu.

Pirmā sieva to nespēja izturēt un aizgāja no viņa. Otrā arī nebija īpaši priecīga par tādu dēla mīlestību pret māti, un sakarā ar to ģimenē valdīja ļoti nepatīkama atmosfēra.

Mātes trauksmju dēļ viņš dažkārt attiecās no darba komandējumiem, kuri sevī slēpa dažus bīstamības elementus. Viņš sāka slimot. Uzradās “iemesls” atteikties no dažiem pienākumiem. Viņš bija labs darbinieks.

Reiz viņam radās ideja un tās realizācijai viņš piesaistīja darbinieku grupu. Uzcītīgi strādājot, viņi līdz vēlai naktij uzkavējās laboratorijā, bet tur nebija starppilsētu sakaru. Tas turpinājas diezgan ilgi laiku un viņš bija spiests pamest darbu ātrāk, pirms grupa to beidza, lai  desmitos būtu mājās un piezvanītu mātei. Drīzumā viņu no šīs grupas izslēdza. Darbs bija tik vērtīgs, ka saņēma Valsts prēmiju.

Var nestāstīt par viņa pārdzīvojumiem. Domāju, ka šie uztraukumi veselību viņam neuzlaboja. Starp citu, viens no galvenajiem momentiem viņa ārstēšanā bija neirotiskās sakabes māte-dēls pārraušana. Mamma tagad zināja, ka, ja desmitos vakarā zvana dēls, viņš ziņo par to, ka notikusi kāda milzīga nelaime.

©Mihails Ļitvaks psihoterapeits
Tulkoja: Ginta FS

Ja tev ko ļoti vajag, vispirms atdod To

milestiba4

Kā tikko mēs pieķeramies kādam, kā tikko attiecības mums kļūst par laimes simbolu – mēs zaudējam savu vieglumu un brīvību.

“Mūsu vēlmes ir tās, kas liek mums ciest”.
Karloss Kastaņeda

Kad piedzimstam, mēs esam brīvi. Mums laimei nav vajadzīgs kāds – bērnam ir labi pašam ar sevi.
Un tad mēs augam… Bērnība cilvēkam ir pats nozīmīgākais dzīves posms un visi notikumi, kas tajā notiek, atstāj savas pēdas mūsu tālākajā dzīvē. Kad bērns ir maziņš, viņam vienkārši ir vajadzīga aizsardzība un sirds siltums, un tāpec viņš pilnībā uzticas saviem vecākiem. Viņš ir tāds – maziņš, bet vecāki – tādi  lieli.

Un, ja vecāki strīdās vai kliedz, bērns nevar pat iedomāties, ka tiem var nebūt taisnība, vai arī viņi dusmojas tāpēc, ka netiek galā ar savām dzīves grūtībām. Pieņemt to, ka vecāki nav ideāli, bērnam nozīmētu nonākt briesmās. Un tāpec bērns izdara secinājumu, ka it visā, kas noteik ar vecākiem, vainīgs ir viņš Ja viņi strīdās un dusmojās – tātad viņš ir slikts un nav pelnījis mīlestību.

Taču vecāki nav ideāli un ļoti bieži kļūdās un runā kļūdainas lietas, taču visu, ko viņi saka, bēŗns pieņem par patiesību, un tas nogulsnējas viņa zemapziņā. Un nav nekāds brīnums, ka pēc kāda laika, bērns pārstāj sev uzticēties, bet iekšējā brīvība un laimes sajūta pazūd.

Un visa dzīve parvēršas vienā lielā vēlmē gūt apstiprinājumu tam, ka tu esi labs un esi vertīgs. Un mēs kļūstam atkarīgi no citu cilveku uzslavām un vērtējuma, no citu cilvēku mīlestības, no naudas, no pārticības un komforta.

Mīlestības pret sevi zaudēšana noved pie tā, ka mēs to sākam meklēt citos cilvēkos. Un, to atraduši, ļoti baidāmies pazaudēt. Un tad mums šķiet, ka, ja šis cilvēks aizies no mūsu dzīves, uz visiem laikiem aizies mīlestība, maigums, rūpes un visas citas labās lietas. Un mēs cenšamies saglabāt šīs attiecības pat tad, kad sen vairs nesaņemam un nevēlamies paši sniegt ne rūpes, ne mīlestību.

Pieķeršanās vienmēr rada bailes.

Bailes cilvēku padara smagu, neinteresantu, atņem viņam elastību, padara nespējīgu ātri mainīties. Bailes un pieķersanās nomoka cilvēku, atņem viņam dvēseles un fiziskos spēkus.

Ļoti bieži notiek tā, ka, reiz izjutuši no kaut kā laimi, mēs vēlamies pārdzīvot to vēl un vēl, un tas kļūst par beigu sākumu.

Kā tikko mēs pieķeramies cilvēkam, kā tikko attiecības ar kādu mums kļūst par laimes simbolu, mēs zaudējam savu vieglumu un brīvību, un sākam pretendēt uz otra cilvēka brīvību, mēs sākam pieprasīt garantijas, ka viņš vienmēr būs mums blakus un nekad mūs nepametīs.

Pretējā gadījumā kopā ar viņu aizies arī laime – mēs tam ticam, mēs tā jūtam un domājam. Taču nevienam negribās zaudēt savu brīvību, nevienam negribās nonākt cietumā. Pat tad, ja šis cietums būvēts no pastāvīgām rūpēm.

Mīlestība un pieķeršanās ir divi pretmeti.

Mīlēt nozīmē vienkārši vēlēt otram laimi un darīt visu, lai VIŅŠ būtu laimīgs.
Pieķeršanās ir vēlme, lai cilvēks būtu laimīgs AR TEVI.

Rezultātā sava mazvērtības sajūta un nebeidzama vēlme būt laimīgam pārvērš mus par naidīgiem egoistiem. Un mēs pastāvīgi pieprasām un atkārtojam: “Es, es, es!”. Tā ir atkarības un pieķeršanās galvenā pazīme.

Pašpietiekams cilvēks ļaus otram cilvēkam sev blakus būt tādam,
kāds viņš ir.

Kā atlaist cilvēku, kā kļūt brīvam?

Ir jāpaskatās uz savu dzīvi maksimāli skaidru skatu, tā, it kā tā būtu pēdējā tava mūža diena. Lai ko tu mīlētu, lai pie kā arī pieķertos tava sirds, tas viss paliks aiz nāves sliekšņa un tāpec vienīgais, kas tev atliek, priecāties par iespēju dzīvot, par būšanu šeit un tagad

Priecāties par visu, kas tev apkārt, par cilvēkiem, kuri piekrita doties kopā ar tevi šajā ceļojumā ar nosaukumu – Dzīve. Izdzīvojot katru mirkli, kā pēdējo – šeit un tagad, tu ātrāk sapratīsi, ko patiesībā tu vēlies.

Nekas šajā pasaulē nevar garantēt tev laimi

Laime ir process un iekšējais stāvoklis. Un, ja tā tev nav iekšienē, tad ir bezjēdzīgi meklēt to otrā cilvēkā, vai kaut kur – apkārtējos priekšmetos un norisēs – tā ir tikai un vienīgi cenšanās aizpildīt tukšumu sevī.
Tāpēc baudi šodien to, kas tev ir, jūti to, ko tev patiesi gribās just un nepieķeries nevienam un nekam. Skaties apkārt ar plaši atplestām bērna acīm, skaties pasaulē kā brīnumā. Šajā dzīvē tev nekas nepieder, arī pati dzīve – ne. Dzīve ir dāvana, par kuru mums katram jābūt pateicīgam.

Mēs izjūtam pieķeršanos pašām visvienkāršākajām lietām – mīļās krūzītes, iemīļotās vietas dzīvoklī, no kuras mums patīk skatīties televizoru, iemīļotās vietas virtuvē, mīļotajām čībiņām vai zeķītēm. Mēs apkārt sev savācam savas mīļlietiņas un tas mūsos rada stabiltātes sajūtu, sajūtu, ka viss ir labi, ka esam drošībā.

Stabilitāte ir tas, uz ko cilvēks tiecas visas savas dzīves garumā un tā ir pati lielākā ilūzija, jo stabilitāte neeksistē. Kamēr cilvēks ir mirstīgs, stabilitātes vienkārši nevar būt.

Mēs gadiem ilgi varam iet uz nemīlamu darbu un dzīvot ar cilvēku, pret kuru mums nav nekādu jūtu, darīt to, ko jau sen vairs nevēlamies darīt, jo baidāmies no pārmaiņām. Mēs baidāmies kaut ko kardināli mainīt sava dzīvē, tāpec, ka mūs biedē nezināmais un mums bail, ka zaudēsim kontroli. Rezultātā mēs iemainām spilgtos mirkļus pret ikdienas pelēcību un rutīnu, tāpēc, ka tā mums ir mierīgāk un drošāk.

Ir bezjēdzīgi baidīties, jo pats trakākais, kas ar mums var notikt (kas arī nav trakākais) ir nāve, taču nāve ir neizbēgama, tāpēc baidīties nav no kā. Briesmīgāk ir nepamēģināt to, ko tev visu mūžu ir gribējies pamēģināt.

Dzīve ir spēle. Taču tie ir maldi, ka tajā viss ir iespējams. Tajā iespējams ir tas, ko tu sev atļausi.

Bet, ja nu tev pēkšņi sāks šķist, ka tev kaut kā ļoti pietrūkst – mīlestības, atbalsta vai kā cita, sāc vienkārši TO darīt citiem cilvēkiem

Ja tev kaut kas ir ļoti vajadzīgs, sāc vispirms to ATDOT. Sāc dalīties ar to, kas tev pašsam pietrūkst, bet tomēr tevī ir un tu ieraudzīsi, ka tā kļūst arvien vairāk, ka tas aug un visa būtība pildīsies ar milzīgu prieku un pateicības sajūtu.

Laime jau ir katrā no mums, un mēs jau sākotnēji esam pilnības, tikai jaiemācas sev uzticēties – sev un savām sajūtām, jūtām. Un, ja kāds, kurš tev ļoti patīk un kuru tu mīli, ļoti vēlēsies būt tev blakus, tāpēc ka blakus laimīgam un brīvam cilvēkam būt ir ļoti labi, tu varēsi tam piekrist. Un tu nekad nepiekritīsi kaut kam mazākam, nekā esi pelnījis.
Autors: Lana Jierkander
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS