Tu esi vajadzīgs pats sev

Mīlēt to, kurš ir nesasniedzams, kurš tevi nelaiž sev klāt, kuram tu neesi vajadzīgs – tā ir parasta vēlme padarīt neiespējamo par iespējamu…

Jo mīlēt nozīmē zināt, tas nozīmē atklāt sev to, kurš neslēpjas un kurš ļauj to darīt…

Ko var uzzināt un atklāt tajā cilvēkā, kuru tu redzi no tālienes un kurš tevi nelaiž savā dvēselē?
Var izdomāt…
Var piedēvēt to, kas nav…
Idealizēt…
Mistificēt…
Un atbilstoši aizdegt sevī mākslīgu kaisli pret iztēlē mākslīgi radītu cilvēku… bet pēc tam iedvest sev domu, ka, lūk, tieši viņš tev ir vajadzīgs…
Vai pat apbrīnot reālus tikumus, kuri “spīd” tikai citiem…

Nu, un tad?

Klusiņām stāvēt zem gaidu sniegiem un cerēt, ka pamanīs…
Noticēt tam, ka var piespiest otru cilvēku mīlēt, ja vien esi gana uzstājīgs un neatlaidīgs….
Atnākt, kad tevi neaicina… dāvināt to, ko tev neprasa… “nodarīt labu”… tēlot savu neaizvietojamību…
Ubagot mīlestību, aizmirstot par to, ka pat tad, ja devējs kritīs, viņš nedalīs savas bēdas ar tevi…
Vai arī tomēr apstāties un pajautāt sev – kāpēc tas, kurš tevi atgrūž, tev ir vērtīgāks par tevi pašu?

Vai tevi apmierina tas, ka tas otrs redz tavu gatavību jebkuriem pazemojumiem un tavu balto karogu, kas vēsta par to, ka esi gatavs pieņemt jebkurus nosacījumus?

Atbildi sev – kāpēc?
Kāpēc ar tevi tā drīkst rīkoties?
Un kāpēc tu domā, ka “ieguvis” pret sevi vienaldzīgu cilvēku, tu kļūsi laimīgs?
Kāpēc laimei tev vajadzīgs tas, kuram neesi vajadzīgs tu?
Kur tu sevi esi salauzis, izkropļojis un nodevis?
Kurš tev ir iedvesis domu, ka mīlestība nav labprātīga dāvana, bet spēles bez noteikumiem trofeja?
No kurienes tu esi rāvis to, ka neesi dāvanas cienīgs, bet tev ar zobiem jāizplēš tas, ko tu vēlies, vai arī kā izsalkušam sunim jāguļ pie aizvērtām durvīm, gaidot kaut nieka kaulu?

KAD TAS NOTIKA?
UN VAI TU ESI GATAVS TO IZBEIGT?

Tāpēc, ka izbeigt vajag…

Ir jāizlaiž brīvībā savs ievainotais iekšējais bērns un jāiedod viņam beidzot abpusējas mīlestības pieredze…
Ir jākļūst brīvam…
Ir jāatgūst pašcieņa…
Un reizi par visām reizēm jāsaprot, ka laime, kas ieciklējusies uz citiem cilvēkiem – ir nelaime…
Gan tev, gan arī viņiem…

Negaidi pretmīlu tur, kur tās nav un nebūs…
Atbildi pats sev ar abpusējību…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve bez kontroliera

Es neko neplānoju, tikai jautāju sev, kam man noderēs šī diena un kam pietiks spēka tādai man, kādu es šodien sevi jūtu…

Man sen ir tuva intuitīva dzīve, kas nav saistīta ar mēģinājumiem no tās noslēpties. Varbūt tāpēc, ka bieži esmu redzējusi, kādās atkarībās cilvēki sevi iedzen, apkalpojot pat tos sapņus, kuri vairs nav svarīgi.
Tāda dzīve ir godīga.
Tā neieved autopilotā, jo nepaļaujas uz kaut ko gatavu.
Tā vienmēr uzvar ar dzīvu domu.
Tā necieš to iznīcību, kas ir neizbēgama tur, kur tu sev liec darīt to, uz ko vakar vēl biji spējīgs, bet šodien vairs nē.
Es ievēroju, ka arī citus cilvēkus nemanāmi sāc iznīcināt tikai tāpēc, ka esi sevi noslogojis ar pārāk daudz pienākumiem, kuri neatbilst realitātei, un tāpēc liec sev vilties un pēc tam vēl dodies vilties savos tuvākajos.
Mani mīļie, nav universālu matracīšu, kurus var palikt zem ikviena sitiena…
Rodas izpratne par mirkļa nenoteiktību, kur vienā brīdī viss var apgriezties kājām gaisā.
Un, lūk, paradokss: jo labāk to saproti, jo biežāk esi laimīgs.
Bet varbūt tas vispār nav paradokss, bet gan parasta pateicība dzīvei  par to, ka ir palicis par vienu kontrolieri mazāk, kurš dzīvo ilūzijā par to, ka kontrolē šo dzīvi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

APZINĀŠANĀS

Psiholoģija kā zinātne
Kas ir svarīgāks no utilitārā viedokļa: psiholoģija vai garīgā dzīve?
Praktiskā garīgās dzīves nozīme nav salīdzināma ne ar ko. Jo ko gan var nabaga psihologs? Tikai nedaudz atvieglot cilvēka ciešanu nastu.
Es pats esmu psihologs, psihoterapeits-praktiķis; un kad man nākas izvēlēties starp psiholoģiju un garīgumu, es piedzīvoju ļoti spēcīgu iekšējo konfliktu. Ļoti ilgi es neievēroju šo pretrunu un pat nebrīnīšos, ja līdz šim neviens, izņemot mani, to nav ievērojis.

Paskaidrošu.
Es daudzu gadu garumā nepievērsu uzmanību dāžādām neatbilstībām, iekams nesāku apzināties vienu vienkāršu lietu: pēc daudzām pārciestām neveiksmēm personīgajā dzīvē, cilvēki ir vīlušies pašā iespējā veidot harmoniskas attiecības ar jebkuru cilvēku. Tas ir biedējoši, vai tiesa?

Pirms iesaukties “Man apnicis līdz brošai! Kāpēc man jābūt no kāda atkarīgam?!”, cilvēkam caur ciešanām jāizpelnās sava atmošanās.
Un ko es kā psihoterapeits sāku darīt, kad apzinājos šo faktu? Cilvēki nāca pie manis ar savām nedienām: kādam neveicās partnerattiecībās, kāds neprata atrast kopīgu valodu ar apkārtējiem; dažkārt es varēju palīdzēt. Taču man par lielu nožēlu, dažkārt es biju bezspēcīgs, tāpēc, ka pacients turpināja gulēt.

Iespējams, viņš vēl nebija piedzīvojis pietiekami daudz ciešanu. Varbūt viņam pašam vajadzēja sasniegt galējo izmisuma robežu, lai pateikt sev; “Tas ir viss, es vairs nevaru izturēt, esmu noguris!” Tikai tad, kad slimība tevi nogurdina līdz nāvei, tu  vari no tās atbrīvoties. Parasti cilvēki vēršas pie psihiatra vai psihologa, lai izietu paliatīvās aprūpes kursu. Es atkārtoju: paliatīvās. Ne radikālās.

Pastāstīšu tev stāstu par mazo Džoniju, kurš, kā teikt, bija nedaudz garīgi atpalicis.

Patiesībā, kā drīzumā sapratīsi, viņš bija pilnīgi vesels.

Džonijs apmeklēja keramikas nodarbības. Reiz viņš aizrāvās ar savu nodarbi, ielīdis tālākajā kaktiņā un spēlējās ar māla piku. Pie viņa pienāca skolotāja:
— Sveiks, Džonij.
— Labdien – zēns atbildēja.
— Kas tev rokā?
— Gabals govs pļekas.
— Un ko tu veido?
— Skolotāju, – puika atbildēja.

Skolotāja domāja: “Mazajam Džonijam ir regresija”. Viņa izsauca skolas direktoru – tas kāreiz gāja garām, – un paziņoja tam: “Džonijam ir regresija”.
Direktors piegāja pie Džonija un teica:
— Sveiks, dēls!
— Labdien, – atbildēja Džonijs.
— Kas tev rokās?
— Govs pļekas gabals.
— Un ko tu veido?
— Direktoru.

Direktors domāja: te bez psihologa skaidrībā netikt:
— Pasauciet psihologu!

Gudrais psihologs! Piegāja klāt Džonijam:
— Sveiks, Džonij!
— Labdien!
— Es zinu, kas tev rokās, – viņš teica puikam.
— Un, kas man rokās?
— Govs pļekas gabals.
— Pareizi, — atbildēja Džonijs.
— Un es pat zinu, ko tu šobrīd veido.
— Un, ko es veidoju?
— Psihologu!
— Nē. Psihologam ar šo gabalu nepietiks.

Un šādu zēnu atzina par garīgi nepilnvērtīgu.

Nabaga psihologi! Viņu darbs ir vajadzīgs. Goda vārds, vajadzīgs. Dažkārt bez viņiem, nu nekā neiztikt; kad cilvēks pilnība zaudē saprātu un krīt neprāta bezdibenī, viņš kļūst vai nu par trako vai mistiķi. Mistiķis ir pilnīgs pretstats trakajam

Zini, kā noskaidrot, vai tu guli vai neguli? Ja tu sev uzdod jautājumu “Kurš te ir traks – es vai visi pārējie?”, tātad tu jau esi pamodies. Tieši tā tas ir. 

Jo mēs visi esam neprātīgi. Visa pasaule ir sajukusi prātā. Mēs esam garīgi slimi un visus vajadzētu ņemt uzskaitē. Taču mūsu ir parāk daudz – un tas ir vienīgais iemesls, kāpec mēs vēl joprojām esam brīvībā.
Un, tā, mēs esam nenormāli. Mums ir nenormāli priekšstati par mīlestību, par cilvēciskajām attiecībām, par prieku – vispār par visu. Mēs saknē esam nenormāli.

Es nonācu pie tāda secinājuma: ja kāds kaut kam piekrīt, vari būt gandrīz pilnībā pārliecināts, ka ideja ir kļūdaina.

Jebkura doma, jebkura liela ideja sākotnējā savā fazē ir nolemta vientulībai. Vientuļš bija Jēzus Kristus. Neviens nesludināja tā kā viņš. Vientuļš bija Buda. Neviens nesludināja tā kā viņš.

Šķiet Bertranam Rasselam pieder teiciens: “Visas lielās idejas sākumā tiek uztvertas kā ķecerība”.

Patiesi vārdi. Mūsdienu pasaulē ir tik daudz ķecerību. 

“Šis cilvēks zaimo!” Cilvēki ir neprātīgi un, jo ātrāk tu to sapratīsi, jo labāk tavai veselībai – kā garīgajai tā arī prāta. Netici nevienam. Netici pat labākajiem draugiem. Paskaties uz viņiem bezkaislīgi. Viņi ir diezgan gudri. Gluži kā tu – kad tev ir darīšana ar nepazīstamajiem; tiesa, tu vari pat neiedomāties par to. O, šajā milzīgajā teātrī, kurā tu visu acu priekšā spēlē savu lomu, pats esi tāds gudrinieks, tik veikls un viltīgs!

Es neesmu pārāk laipns, vai, ne? Es vēlreiz atkārtošu: tu negribi pamosties. Tu spēlē lielu teātri. Un pats to nenojaut. Tev šķiet, ka esi mīlestības piepildīts. Kā, tad!!! Ko tu mīli? Pat tava pašuzupurēšanās tev sagādā prieku, vai tad tā nav? “Es upurējos! Es dzīvoju atbilstoši savām idejām!”  Tomēr tev taču no tā ir kaut kāds labums? Tu no visa centies gūt kaut kādu labumu – kamēr neesi pamodies.

Te nu arī slēpjas pirmais solis. Apzinies savu nevēlēšanos pamosties. Negribas pamosties – īpaši tad, ja tev ir iedvesuši, ka gabals no vecas avīzes ir čeks par miljons dolāriem. Un nepavisam nav viegli tādu gabalu izlaist no rokām.

Atteikšanās nav izeja

Katra tava atteikšanās no jeb kā ir pašapmāns. Pašapmāns. No kā tu atsakies? Lai kas tas arī nebūtu, tu uz mūžiem sevi piesien pie tā, no kā esi atteicies.

Kāds indiešu guru stāstīja: ” Kad es runājos ar vieglas uzvedības sievieti, viņa runā tikai par Dievu. Stāsta, ka viņai apnicis viņas dzīvesveids, ka viņa vēlas iepazīt Dievu. Bet tad, kad pie manis atnāk katoļu macītājs, viņš runā tikai par seksu”. Nākas atzīt: atsakoties no jeb kā, tu sevi tam piesien uz mūžiem. Cenšoties kaut ko sevī apkarot, tu vēl stiprāk taja iestiedz. Tava pretošanās pagriežas pret tevi. Jo stiprāk tu pretojies kaut kam, jo ciešāk tas tev pielīp.

Viss augstāk sacītais ir vienlīdz taisnīgi gan attiecībā uz komunistisko ideoloģiju, tāpat kā uz visu parējo. Tātad ir jāpieņem savi dēmoni, jo mūsu pretošanās padara tos stiprākus. Vai tad neviens to tev nav teicis? No kaut kā atsakoties, tu tikai pastiprini savu pieķeršanos tam.

Vienīgais veids kā atbrīvoties no kaut kā ir skatīties it kā caur to.
Neatsakies – vinkārši skaties caur to. Atpazīsti vienas vai otras lietas patieso būtību un tev nenāksies no tas atteikties; tā pati izslīdēs no rokām. Taču, ja tu to nesaproti, ja tevi hipnotizē doma par to, ka tu bez vienas vai otras lietas vai cilvēka būsi nelaimīgs, tad neapšaubāmi, tu esi iestidzis ļoti dziļi. 

Tas, kurš vēlas tev palīdzēt, nedrīkst izmantot moralizēšanas metodes – viņš nedrīkst likt tev kaut ko upurēt vai no kaut kā atteikties. Tas ir bezjēdzīgi. Tu vēl joprojām guli. Vienīgais, kas no viņa tiek prasīts, – palīdzēt tev saprast.

Kā tikko atnāks sapratne, tu momentā nevajadzīgo lietu izlaidīsi no rokām, kad pamodīsies. 

Entonijs de Mello “Apzināšanās”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā dzīvot vienkāršāk un vieglāk

Man ir ļoti daudz lietu. Kā jau daudziem amerikāņiem. Bet patiesībā, jo nabagāks cilvēks, jo vairāk lietu viņš krāj. Reti kurš ir tik nabags, ka nevar atļauties piedzīt pilnu pagalmu ar vecām automašīnām.

Ne vienmēr tā ir bijis – agrāk lietas bija retas un vērtīgas. Piemēri tam nav tālu jāmeklē.
Manā bērnības dienu mājā Kembridžā, kura celta 1876. gadā, guļamistabās nebija iebūvēto skapju – visas drēbes varēja salikt kumodēs. Pat pirms dažām desmitgadēm lietu bija daudz mazāk.
Kad skatos 70to gadu fotogrāfijas, varu vien brīnīties, cik tukša šķiet māja. 
Bērnībā es sapņoju par milzīgu rotaļu automašīnu parku, taču tagad tas šķiet nieks, salīdzinot ar to mantu skaitu, kas ir maniem brāļa un māsas bērniem. Visas manas mašīnītes aizņemtu vien trešo daļu gultas. Bet viņu istabās gulta ir vienīgā no rotaļlietām brīvā vieta.

Lietas ir kļuvušas daudz lētākas, bet mūsu attieksme pret tām nav mainījusies – mēs tās stipri  pārvērtējam.
Kad man nebija naudas, tā bija problēma. Es uzskatīju sevi par nabagu, bet lietas šķita vērtīgas un es instinktīvi tās uzkrāju. Vai nu tās palika no draugiem, kuri pārvācās uz jaunu dzīves vietu, vai nopirku tās izpārdošanā par desmito daļu no sākotnējās cenas.
Un, bāc, atkal mājā viena lieta!

Patiesībā šīs bezmaksas vai gandrīz bezmaksas lietas nebija nekāds izdevīgais ieguvums – to vērtība bija vēl mazāka par to cenu. Vairums šo lietu izrādījās absolūti nevajadzīgas, jo man tās nebija pat vajadzīgas.
Tolaik es nesapratu, ka jauna pirkuma vērtība nav izsakāma starpībā starp cenu un to, cik es samaksāju par to. Vērtību nosaka tas labums, ko es no šīs lietas gūstu. Lietas ir ļoti nelikvīds aktīvs. Ja vien tev nav kāds īpašs plāns tās pārdot, tad vienīgais veids, kā lietu padarīt vērtīgu, ir to lietot (lieta – lietot). Bet, ja šobrīd to nelieto, tad diez vai to lietosi kaut kad nākotnē.

Kompānijas, kas ražo un pārdod lietas, tērē milzīgas summas, cenšoties mums piespiest domāt, ka lietām vēl joprojām ir vērtība. Tomēr tuvāk patiesībai ir uzskatīt tās par bezjēdzīgām, jo tikko tu esi uzkrājis lielāku daudzumu, tās sāk valdīt par tevi.

Es pazīstu kādu laulātu pāri, kuri nevarēja pārvākties dzīvot uz savu iecerēto pilsētu tikai tāpēc, ka nevarēja tur atļauties nopirkt tik lielu īpašumu, kurā ievietotos visas viņu mantas. Ne jau viņiem piederēja viņu īpašums, bet gan viņu mantai.

Ja vien tu neesi īpaši organizēts cilvēks, lietām piekrāmēta māja rada skumjas. Tās atņem enerģiju. Pirmais iemesls ir redzams, ar lietām piekramētā mājā nepaliek vietas pašam cilvēkam.
Bet, ir vēl kaut kas.
Es redzu, ka cilvēki pastāvīgi ar skatienu skenē telpu ap sevi, domās būvējot visa redzamā modeli. Un, jo sarežģītāka ir vietas analīze, jo mazāk paliek enerģijas, ko veltīt apzinātām darbībām.

Piekrāmētas telpas iztukšo cilvēku (tas izskaidro to, kāpēc nekārtība bērnus neuztrauc tik ļoti kā viņu vecākus – bērni detaļas neuztver tik krasi. Viņi būvē mazāk precīzu apkārtnes modeli un tērē tam daudz mazāk enerģijas).

Pirmo reizi es lietu bezjēdzību apzinājos tad, kad gadu dzīvoju Itālijā. Līdzi biju paņēmis tikai vienu mugursomu, viss pārējais palika ASV mājas saimnieces bēniņos. Un, kas? Man pietrūka tikai pāris grāmatu. Un pēc gada es vairs nespēju atcerēties, kas vēl bija tajos bēniņos. Taču, atgriezies, es nesteidzos atbrīvoties no šīm lietām. Izmest senu telefonu ar ciparu ripu? Tas taču kādreiz var vēl noderēt!

Īpaši nepatīkama kļuva atskārsme par to, ka es tik ilgi biju vācis visas šīs lietas, kuras man vispār nebija vajadzīgas. Bet, kāpēc? Tāpēc, ka ļaudis, kuru darbs ir pārdot, lieliski tiek ar to galā. Parasts 25gadīgs cilvēks nespēj noturēties pretī kompānijām, kuras daudzu gadu garumā ir domājušas par to, kā piespiest cilvēku tērēt savu naudu, pērkot viņu saražotās lietas. Viņi padara iepirkšanās procesu tik patīkamu, ka “šopings” kļūst par izklaidi.

Kā sevi pasargāt? Tas nebūt nav vienkārši – es esmu pietiekami skeptisks, taču viņu spēja manipulēt uz mani atstājusi iespaidu līdz pat 30 gadu vecumam. Taču man ir viens paņēmiens – pirms kaut ko pērku, pajautāju sev: “Vai šī lieta padarīs manu dzīvi labāku?”
Mana draudzene izārstējās no ieraduma bieži pirkt jaunu apģērbu, vienmēr sev pajautājot: “Vai es tiešām šo valkāšu regulāri?” Un, ja nespēja sevi pārliecināt, ka šī lieta būs viena no tām, kuru valkā regulāri, viņa to nepirka. Es domāju, ka tas darbojas pie jebkuriem pirkumiem. Pirms pērc, pajautā sev: “Vai es šo lietu izmantošu pastāvīgi? Vai arī tā ir tikai skaista mantiņa? Vai, vēl ļaunāk, lēts krāms?”
Sliktākais krāma variants – tā ir lieta, kuru tu izmanto tāpēc, ka tā ir pārāk laba. Nekas nevalda par tevi labāk kā smalkas lietas. Piemēram “ķīniešu porcelāns” kurš ir tik daudzās mājās un asociējas nevis ar labsajūtu lietojot, bet ar lielu piesardzību to nesaplēst.

Vēl viens veids, kā izvairīties no lietu pirkšanas – novērtēt kopējo vērtību to lietojot.
Pikuma cena ir tikai sākums. Tev nāksies par to domāt daudzu gadu garumā – iespējams, pat līdz mūža beigām. Katra lieta paņem tavu enerģiju. Dažas lietas dod vairāk, kā paņem – un tikai tās ir vērts glabāt. Un es pārtraucu vākt un krāt lietas. Izņemot grāmatas – tas ir pavisam kas cits. Grāmatas vairāk līdzinās skrienošajai rindai, nevis atsevišķiem priekšmetiem. Ja tev ir vairāki tūkstoši grāmatu – tās neradīs neērtības, atsķirībā no vairākiem tūkstošiem lietu, kuras, iespējams, tevi padarītu par vietēja mēroga slavenību. Izņemot grāmatas, es izvairos no lietu pirkšanas. Ja vēlos tērēt naudu, labāk maksāju par pakalpojumiem.

Par to es nerunāju tāpēc, ka būt sasniedzis kādu īpašu dzengudrību nepieķerties lietām. Stāsts ir par ko daudz piezemētāku: notika vēsturiskas pārmaiņas un tagad es to sapratu. Agrak lietām bija vērtība, tagad tās vairs nav.

Attīstītajās valstīs pagājušā gadsimta vidū tas pats notika ar ēdienu. Kad ēdiens kļuva lētāks (vai arī mēs kļuvam bagātāki), pārēšanās kļuva par daudz bīstamāku problēmu kā bads.
Tagad tas pats notiek ar lietām. Daudziem cilvēkiem, kā bagātajiem, ta arī nabagajiem, lietas ir kļuvušas par nastu.

Labā ziņa ir tā, ka, ja tu stiep nastu, pats to nenojaušot, tava dzīve var kļūt labāka, kā tu domāji. Iedomājies, ka daudzus gadus tev pie kājām ir bijušas piesietas pieckilogramīgas hanteles un pēkšņi tās kāds noņem.

Autors: Paul Graham
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve plūst rāmi

Kāds budistu mūks man reiz teica: “Visu, ko esmu iemācījies divdesmit gadu laikā, kamēr esmu mūks, es varu pateikt vienā teikumā: “Viss, kas rodas, viss pazūd. Es to zinu.”

Lūk, ko viņš ar to domāja: “Es esmu iemācījies nepretoties tam, kas ir; iemācījies ļaut šim brīdim būt un pieņemt visu lietu un apstākļu nepastāvīgo dabu. Tā es atradu mieru”.

Nepretoties dzīvei nozīmē būt labestības, rāmuma un viegluma stāvoklī. Tad šis stāvoklis vairs nebūs atkarīgs no lietu stāvokļa – labā vai sliktā.

Tas ir gandrīz paradoksāli, bet, tiklīdz tava iekšējā atkarība no formas izzūd, tavi vispārējie dzīves apstākļi un tavs izskats mēdz ievērojami uzlaboties.

Lietas, cilvēki vai apstākļi, kuri, kā tev šķita, bija tev nepieciešami laimei, tagad sāk nākt pie tevis bez cīņas un tavas piepūles, un tu vari tos baudīt un novērtēt, kamēr vien tie ir.

Protams, viss pāries.Cikli nāks un ies, taču ņemot vērā to, ka no tiem vairs nebūs atkarības, tad nebūs arī baiļu tos pazaudēt.

Dzīve plūst rāmi.

Ekarts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt nobriedušam nav moderni

Kaut kāda iemesla dēļ katram no mums jābūt tieši tādam, kāds šobrīd esam…

Iespējams, vēl vakar biji citādāks, bet kaut kas ir mainījies.
Iespējams, rītdiena kaut kādu iemeslu dēļ arī atšķirsies.
Bet, tagad ir tā kā ir.
Un, manuprāt, pati bezjēdzīgākā nodarbe ir censties izdabūt no tā to, kas tajā nav.
Tagad nav.
Pat tad, ja vakar bija un, ja rīt arī būs.
Jebkura mirklī, kad rodas neiecietība pret jeb ko, lai kas tas arī būtu, visus jautājumus jāuzdod sev, nevis otram cilvēkam.
Īpaši tad, ja tas neskar savstarpējo norunu pārkāpšanu un mūs neviens nespiež paciest pazemojumus un aizvainojumus. 
Kapēc man ir tik svarīgi saņemt to, ko man nevar vai negrib dot?
Vai man der iztikt bez tā un saglabāt labas attiecības ar konkrēto cilvēku, vai arī konkrētais cilvēks manās acīs zaudē savu aktualitāti, ja nespēj apmierināt manas vajadzības?
Ko es pats jūtu, kad no manis pieprasa?
Kādu izvēli es izdaru un vai patiešām esmu gatavs nest pilnu atbildību par otru?
Prakse rāda, ka vairāk no citiem vēlas saņemt tieši tie, kuri nav iemācījušies uzņemties atbildību par savu dzīvi un kuri jebkuras attiecības izskata, pirmkārt, no tā skatu punkta, kas ļauj sevi pasargāt no dzīves sarežgītajām situācijām, nevis vēlmes būt patiesi tuvās attiecībās.
Iespējams, tas tik ātri top redzams otram cilvēkam, ka viņš apzinati atslēdzas…
Bet, iespējams, nostrādā tas psiholoģiskais spogulis, kurā viens pieprasošais un mūžīgi neapmierinātais redz pats savu atspulgu kādā, kurš arī prot tikai pieprasīt un būt neapmierināts.
Mani mīļie, briedums ir ekoloģisks un nebūt nav moderns…
Tas prot mijiedarboties nevis pieprasīt. Un prot būt laimīgā savstarpējā atkarībā, nevis vientuļā līdzatkarībā un mūžīgi aizvainots uz otra līdzatkarību.
Un, kā vienmēr, atliek tikai izvelēties.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvilkt kāju no slazda

Reiz man bija vairāk spēka. Es to tērēju tam, lai visu izdarītu pareizi, bet vēl labāk, ja varēju izdarīt ideāli. Taču, ņemot vērā to, ka ideālajam man nekad nepietika pacietības, tad es ļoti cietu no savu centienu rezultātiem.

Spēku es paterēju tam, lai nepiekristu un pierādītu savu taisnību un panāktu taisnīgumu. Dažkārt lokālu, bet citreiz – Visuma mēroga. Taču taisnīguma meklēšana patērē milzīgus resursus. Tā ir kā sēnes mežā: dažkārt ir, dažkārt nav. Daudz gadu pagāja, iekams sapratu, ka taisnīgums nav obligāta pasaules kartības daļa, tā ir tikai opcija.

Tās ir tās dievišķās vietas, kurās viss ir līdzsvarots. Taču dažkārt netaisnība ir tik kliedzoša, tik spilgts disbalanss, bet ciešanas tik milzīgas, ka gribas nekavējoties piecelties un nostāties labā pusē un cīnīties, stāvot līdz nāvei. Taču ir kaujas, kurās uzvara ir iespējama, bet ir arī tādas, kurās var atstāt gan dzīvi gan nozīmīgu daļu savas veselības, tā arī neko neiegūstot, tāpēc, ka situācija ir tāda, kurā pēc būtības nav iespējams uzvarēt.

Vēl viens atklājums, kurš prasīja ļoti daudz laika: ir spēles, kuras nevar vinnēt, toties ciest var ļoti vienkārši. Un tad vajag atkāpties, kamēr vēl esi dzīvs.⠀

Gadās, ka jāmeklē kompromiss, jāved sarunas, jāgaida, jāpaciešas, jācer, jāmēģina vēl un vēl… Bet ir arī tādas situācijas, kurās vienkarši JĀIZVELK KĀJA NO SLAZDA, jāaizdziedē brūces, jāatelpojas un JĀIET TĀLĀK. Viens no maniem tantras skolotājiem teica: ja tev kaut kas nepatīk, analizē to, bet neiedziļinies. Tas ir ļoti svarīgi tad, kad pieredze skar jūtīgās jomas. Piemēram attiecības, mīlestību, pasaules redzējumu, pašvērtējumu vai trauslus privātos sapņus.

Vienkārši izvilkt kāju no slazda, bez lieka trokšņa, – tas ir pats grūtākais. Viss vienkāršais ir sarežģīti! Kā tikko sāc pierādīt, vicināties ar rokām, kliegt un kustēties – tu esi pagalam. Vajag vienkārši akurāti apmest līkumu, paiet garām un vairs neiekrist. Bet, ja iekrist, tad uz neilgu laiku.

Pieredzējis cilvēks, tāpat kā pieredzējis dzīvnieks, izmēros ir tikpat liels, cik jaunulis, taču neiekritīs slazdā. Tāpēc tas arī ir vērtība. Kaut kur es izlasīju, ka mežonīgo vārnu var noķert tikai līdz mirklim, kad tai vēl nav pusgads. Vēlāk tā nav notverama. Bet dienvidos vecos cilvēkus godā  ne tik daudz vieduma dēļ, cik tāpēc, ka tie ir izdzīvojuši un tik daudzas reizes nav iekrituši slazdā.

Tas pats attiecas arī uz sarežģītām attiecībām. Piemēram kopdzīvi ar atkarīgajiem, narcisiem, psihopātiem vai varmākām. Var ilgi censties pierādīt, ārstēt, cerēt un strādāt ar sevi – bet var vienkārši izvilkt kāju no slazda. Sāksi skaidroties, vari uzskatīt, ka esi zaudējis.

Varonīgi stāvēt pret sistēmu, pasaules netaisnību vai kāda lokālo patoloģiju varbūt ir godājami, bet tas nav vērtīgi. Atzīt savu bezspēcību un spēku nevienlīdzību ir skumji, bet tomēr tas ir gudrs lēmums.

Un vēl ir ļoti svarīgi slazdu nepārvērst par fetišu.

Es esmu sastapusi cilvēkus, kuri sev līdzi velk savus slazdus ka dārgas rotas, ļoti labprāt demonstrēdami tos ikvienam interesantam, un ne par ko nepiekrīt saņemt elementāru palīdzību.

Nu, labi, lai tas paliek!

Un ir ļoti svarīgi neatskatīties. Ai, cik tas ir svarīgi un sarežģīti! Atcerieties, kas notika ar Lota sievu? Mirklis, un tu jau kļūsti par sālsstabu, kurš skatās savā pagātnē un jaunās bijušo fotogrāfijas sociālajos tīklos, bet dzīve slīd garām. Br-r-r-r…

Es novēlu jums nepadoties, bet, ja iekrist, tad uz neilgu laiku, ātri izvelkot kāju no slazda. Es novēlu jums klusiņām apiet asos stūrus un pārstāt meklēt taisnīgumu. Iedraudzēties ar savu bezspēcību un atkāpties.

Izvilkt kājas, rokas, astes un galvas ne tikai no ārējiem, bet arī iekšējiem sava narcisisma, ideālisma, svētuma, misionāra un vainas sajūtas, kauna un pašiznīcināšanās slazdiem. Kaut uz neilgu laiku. Tas ietaupīs jūsu spēkus, bet dažkārt pat izglābs dzīvību. Bet pēc tam, varbūt pat iepatiksies.

Aglaja Datešidze
Foto: Ardeshir Eetemad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spēks atradīsies, bet vēlme?…

ieksejais darbs1

Katru dienu es sēžu un klausos, kā cilvēki nosaka cenu savām ciešanām un pazemojumiem, no kuriem neatrod drosmi atbrīvoties…
Lūk, sieviete, kuras vīrs, kā izskatās, sen aizmirsis, ka ir precējies, jo lielāko daļu savas dzīves pavada kā zvērināts vecpuisis, kurš ceļo no gultas uz gultu ar pudeli padusē…
Sievai atliek vien vienaldzība – labākajā gadījumā…. emocionāla un fiziska vardarbība – sliktākajā…
Viņa sēž manā kabinetā un min argumetus par labu neesošās laulības saglabāšanai: “Toties viņš labi pelna… un no malas izskatās, ka mums viss ir normāli”…
Lūk, vīrietis, kurš aprecējies ar īstu maitu, līdz groteskai izreklamētu instagrama skaistuli…
Meitene neslēpj to, ka viņš viņai vajadzīgs tikai kā lifts, kas pacels citā dzīvē…
Viņa, aci nepamirkšķinot, viņu pazemo cilvēku klātbūtnē un arī tad, kad abi paliek divatā…
Viņa rīko scēnas un histērijas par ikvienu viņa atteikšanos nopirkt viņai to, ko viņa vēlas…
Un maksā par to ar dozētu piekļuvi ķermenim, tāpēc, ka citas cilvēciskas valūtas kā maigums, siltums un rūpes, viņai nav…
Viņš arī sēž manā kabinetā un pierāda pats sev un man, ka toties apkārtējo acīs viņš izskatās kā ritīgi kruts vecis, kuram pieder galvu reibinoša skaistule…
Citiem vārdiem runājot, lai cik tas paradoksāli neizklausītos, viņa pašapziņa iekšienē krītas, taču ārēji šķiet, ka tā paceļas…
Tādu stāstu manā praksē ir tūkstošiem… un tie attiecas ne jau tikai uz personīgo dzīvi…
Tos vieno viens…
Cilvēki maksā ar sevi par to, kas tos iznīcina… un cieši turas pie saviem apmaksātajiem grāvējiem…
To saprotot, pārstāj viņus žēlot… un pat necenties pārliecināt par to, ka ir jāpārstāj ciest to, ko viņi pacieš…
Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad cilvēks ir gatavs maksāt tādu cenu, tātad viņam ļoti vajag to, par ko viņš maksā…
Mani Mīļie, ilgu ciešanu, kurām nav iekšējas saldas kompensācijas, nemēdz būt…
Mūsu psihe ir uzbūvēta tā, ka cilvēks, lai ko tas nemaksātu, centīsies izlīst no neciešamiem un traumējošiem apstākļiem..
Viņš nevar atrasties tur, kur nav nekā, kas kompensētu viņa ciešanas…
Tāpēc visi ilgie ieilgušo toksisko attiecību un citu ilgtspējīgo ciešanu stāsti redzami vai neredzami sevī ietver to, kas cilvēkam dod kaut kāda līmeņa labsajūtu…
– Tā vieniem patīk upura loma, aiz kuras var droši paslēpties un tā attaisnot jebkuru bezdarbību…
– Citi paši sev patīk uz to fona, kas viņiem šķiet, ka bez viņiem pazudīs – tas pazīstams ir visiem līdzatkarīgajiem, kuri virspusē cēli cīnās par saviem pazudušajiem mocītājiem, bet iekšēji briesmīgi baidās no veselīgām attiecībām, kurās nebūs tāda viegla veida patikt sev kā uz atkarīgā fona…
– Trešie atklāti ir gatavi maksāt ar sevi par iespēju paēst saldāk un pagulēt mīkstāk…
– Ceturtie arī ir atraduši kaut ko, kas viņus aizturējis šādā smirdošā, bet ļoti ierastā purvā…
Ticiet man, katram darbaspējīgam, emocionāli nobriedušam un sevi cienošam cilvēkam atradīsies spēks iziet no jebkuras vietas, kur viņam pa īstam ir slikti, kur nākas maksāt ar sevi un savu veselību par apšaubāmām baudām…
Spēks atradīsies…
Bet ne vienmēr atrodas vēlēšanās…
Un te nu katrs izvēlas pats…
Ir tādas tiesības…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Var savaldzināt sievieti, kura…

atspulgs

Vīrietis sēdēja man pretī un stāstīja par sievu, kura aizgāja pie cita…
– Saprotiet, viņa mani mīl, vienkārši tas nelietis viņu apbūra ar skaistiem vārdiem, puķu pušķiem un visādiem citādiem krāmiem… viņš vainīgs… viņa viņam nav uz ilgu laiku, bet es esmu īstais… vēlāk viņa to sapratīs…

Un viņš runāja, runāja sevi glābjošus vārdus…
Es nepārtraucu, tāpēc, ka zināju, no kurienes tie nāk – tā ir psihe, kas pati sevi aizsargā no pagaidām neiespējamās patiesības pieņemšanas…
Tās patiesības, kura zin, ka sievieti, kura MĪL, nav iespējams savaldzināt un aizvilt…
Ne tikai ar skaistiem vārdiem un puķu pušķiem nevar, bet arī reāliem darbiem un vispār ne ar ko…
Un, ne jau tāpēc, ka viņa nav spējīga novērtēt darbus vai arī nespēj sajūsmināties par brīnišķīgām dāvanām… spējīga… sajūsmināties…
Bet pieņemt tos spējīga tikai no tā, kurš viņai pat īstam ir vajadzīgs…
Viena vienīga iemesla dēļ – viņa MĪL…

Bet savaldzināt un aizvilt var sievieti, kura stāv zemajā startā…
– To, kura ir attiecībās, bet stāv uz sliekšņa gaidot – un, ja nu no kaimiņu stūra pēkšņi iznirs tas, kuram vairāk resursu…
– Savaldzināt var sievieti, kura ilgstoši ir vērojusi, kā tas, ar kuru viņa ir attiecībās, gaida to, kura ir jaunāka, svaigāka… un katrai līdzi īsā pārgājienā….
– Savaldzināt var sievieti, kura pārstājusi mīlēt… dažādu iemeslu dēļ, dažkārt pat bez iemesla pārstājusi – arī tā notiek…
– Savaldzināt var sievieti, kura vēlētos turpināt, arī pretenziju pret vīrieti it kā nav… taču puzles nesakrita… viss viņā labs, taču nav viņas īstais….
– Savaldzināt var piekusušu sievieti… kura vēlējās būt SIEVIETE, bet viņu sagatavoja citām lomām… ērtām…
– Savaldzināt var sievieti, kura mīl Mīlestību, nevis konkrētu vīrieti…
Un vēl daudz ko var savaldzināt…
Un tā, kura aizgāja ir viena no tām…
Bet ne to, kura MĪL…
Jā, un arī tas, kurš viņai izsniedz attaisnojošus diplomus – arī nemīl…
Viņš ir ATKARĪGS…
Pāries atkarība, atnāks paģiras…
Un pēc tam sāksies cita dzīve, kurā, ja arī notiks Mīlestība, tad abpusēja… citas nevajag…
Tāpat kā nevajag atgriezt to, kura aizgāja….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt zem jumta

mājas

Laime nepavisam nav tajos cilvēkos, no kuriem tev, kā tautā saka, “norauj jumtu”…

Laime ir tajos, ar kuriem kopā zem šī jumta viss nostājas savās vietās – tādiem vienkāršiem un saprotamiem…

Bet tas stāvoklis, kuru viņi tev dāvā, balstās uz visiem laikiem pazudušās bailēs kaut ko pateikt ne tā, ne tā paskatīties, ne tajā rakursā sevi parādīt, izrādīties kaut kādam – ne tādam…

Un tas, mani mīļie, ir tik daudz!

Ļoti daudz!
Un tas ir brīnišķīgi – blakus otram cilvēkam būt sev pašam…

Pārāk daudz reižu esmu redzējusi un turpinu redzēt attiecības, kurās viens it kā kārto bezgalīgu eksāmenu otra priekšā, bet otrs ir iejuties neiecietīga skolotāja lomā, kurš izgāzīs jebkurā eksāmenā, neņemot vērā skolnieka sagatavotības līmeni…

Tas ir mokoši…

Tas ir neperspektīvi…
Un tas ir progresējoši patoloģiski…
Un tā ir neiroze…
Kaut gan jumtu pilnībā var noraut…

Tad, lūk, attiecībās nevajadzētu būt mokoši…

Nevajadzētu būt neirotiskai katras savas izpausmes atsekošanai…
Nevajadzētu būt sajūtai, ka tūliņ, tūliņ sāksies zemestrīce…
Tas viss ir ne jau no tuvības.

Tuvība var būt karsta, taču tā balstās uz tās asās sajūtas, ka otrs tev ir tik ļoti dārgs līdz pat pedējai savai neideālajai šūniņai, cik tu ļoti dārgs esi arī viņam…

Bet spēlītes “kļūsti tāds/tāda, kādu es tevi gribu redzēt” ir raksturīgas tikai tiem, kuri paši sev tā arī nekad ne par ko nekļūs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis