Pieklauvē, pirms ieej sava bērna istabā…

dzive11

“Kāpēc tu nepiezvanīji?”, “Kad būsi majās?”, “Kur biji, ko nopirki?”, “Ar ko kopā tu biji?”, “Kāpēc bez atlaujas?”, “Parādi čeku!”, “Parādi zvanu izdruku”, “Pierādi, ka es tavā dzīvē esmu galvenā”, “Tu nedrīksti tikties ar saviem bijušajiem!”, “Kas tas bija, kurš blakus tev stāvēja?”, “Ar ko kopā tu biji mašīnā?” – ak, mēs tik ļoti “mīlam” savus tuvos cilvēkus, ka dažkārt viņiem vispār neatstājam nekādu personīgo brīvo telpu. Tā izturas vecāki pret bērniem, tā izturas bērni pret vecākiem, tā dara brāļi un māsas viens otram, tā bieži vien notiek attiecībās starp vīrieti un sievieti. Par priekšnieku attiecībām ar padotajiem es vispār labāk klusēju.

Kāpēc tā notiek?

Vai tiešām cilvēki patiesi nesaprot, ka attiecībās svarīga ir uzticēsanās un atvērtība?

Protams, ka saprot!

Vārdos!

Bet darbībā viss ir daudz sarezgītāk.

Kad cilvēkam sāp, kad viņam ir bail vai viņu ir pārņēmusi trauksme, viņš cenšas to remdēt ar kontroles palīdzību. Mums šķiet, ka, ja mēs pārbaudīsim e-pastu, sms, personīgo saraksti sociālajos tīklos vai ielīdīsim bērna somā, aiz durvīm noklausīsimies vecāku sarunas, vai katras piecas minūtes zvanīsim cilvēkam un jautāsim, kur un ar ko viņš ir, ja katru stundu pārbaudīsim, kā cilvēks tiek galā ar saviem darbiem, tad kaut kādā veidā mēs ietekmēsim tā otra cilvēka uzvedību.

Iespējams, uzvedību mēs ietekmēsim, bet būtība jau no tā nemainīsies.

Ja mēs pastāvīgi pārkāpjam otra cilvēka personīgās robežas, gala rezultātā viņš vai nu attālināsies, vai sāks mūs mānīt vai spēlēt vēl kaut kādu, daudz nepatīkamāku lomu.

Kamēr spēlēs, mums šķitīs, ka viss ir labi, bet tiklīdz būs piekusis un vairs nespēlēs, tā, uzreiz: “ai, kas ar viņu notika, varbūt kāds noskaudis?”

Var cik uziet šausmināties par tēmu personīgo robežu pārkāpšana, taču jēga tam maza.

Ir svarīgi saprast, ka, pirmkārt audzināšana pārsvarā gadījumu šajā jautājumā mums ir “nekāda” – nedziedinātie audzina nedziedinātos, tā nav pati veselīgākā tēma un ar bērnības traumām mēs ejam pa dzīvi pietiekami ilgi.

Bet, otrkārt, ja tāda situācija rodas, tad to nevajag ignorēt, labāk tikt ar to skaidrībā. Neaiziet, nešķirties, nekliegt vienam uz otru kā ārpratīgiem, bet pacensties saprast gan vienu gan otru pusi, un pamēģināt atrast kompromisu. Uzdot sev jautājumus – kāpēc es vēlos viņu kontrolēt? No kā es baidos? Kāpēc es neuzticos tuvam cilvēkam? Utt.

Tuvs cilvēks sāk lauzties mūsu teritorijā tad, kad viņam blakus mums nav īpaši mierīgi, viņš nejūtas drošībā un tam var būt vēl daudzi un dažādi iemesli.

Padomā par to.

Varbūt ir vērts biežāk dalīties ar to, kas tevī notiek, pastāstīt, kur gāji, ko darīji, ar ko satikies. Vairāk uzmanības pievērst tam, kurš cenšas mūs kontrolēt, pieņemt to faktu, ka vairums cilvēku patiesībā ir dziļi ievainoti bērni, kuri vairāk par visu baidās tikt pamesti un tāpēc cenšas nodrošināties.

Vecāki baidās, ka tikai bērns nenokļūtu sliktā kompānijā, bet, tā kā personīgā spēka, ietekmes un zināšanu trūkst, lai izveidotu uzticēšanās pilnas attiecības, tad nākas kaut šādā veidā censties tuvāk iepazīt savu bērnu.

Bērni pretendē uz visu savu vecāku uzmanību un laiku tāpēc, ka viņos nav ieaudzināta prasme atrast savus iekšējos resursus.

Vecāki sākumā cieši, cieši piesien bērnu sev klāt, neļaujot viņiem izaugt un būt autonomiem, bet pēc tam sāk atgrūst, sakot, nu jau esi gana pieaudzis, domā un dzīvo pats, kā proti.

Sieviete cenšas kontrolēt savu vīru tāpēc, ka nejūtas pietiekoši iekārota, mīlēta un vajadzīga (droši vien arī pašvērtējums nav tas augstākais). Un, ja vīrs ne īpaši vēlas stāstīt par savu darbu, par sevi un, ja nav īsti saprotams, vai viņš priecājas, vai ir noguris vai skumst, vienīgais, ko tādā situācijā darīt – kontrolēt.

Te nu ir svarīgi saprast, ka mēs esam piedzimuši dažādās ģimenēs, dažādos apstākļos. Dažās ģimenēs cilvēki apspriež savus pārdzīvojumus, dalās tajos ļoti atklāti, citās – dzīvo katrs par sevi. Tāpēc pašā attiecību sākumā labāk ir noskaidrot, kā tad ir, lai pēc tam nebūtu lieki pārpratumi.

Protams, ir labi, ja cilvēki šīs lietas izprot un ir sagatavoti. Ir svarīgi, ka vīrietis saprot, ka sievietes pēc savas dabas ir intuitīvas. Ja viņš atļausies parāk tuvu un no sirds komunicēt ar citam sievietēm savas sievas klātbūtnē, nejautās viņai par to, kā viņa jūtas, kāds ir garastāvoklis un kas notiek viņas dzīvē un nestastīs par sevi un saviem pārdzīvojumiem, tad tas sievietei būs smags pārdzīvojums. Jo mēs jūtam visu, bet ne vienmēr par to stāstam.

Šo pašu iemeslu dēļ vīrietis cenšas kontrolēt sievieti – droši vien viņš nejūtas pietiekami labs, pats labakais, vienīgais. Iespējams, arī sievietei ir vērts paskatīties, kā viņa uzvedas attiecībā pret citiem vīriešiem? Vai nav tā, ka pašai ir kāds “labākais draugs”, ar kuru apspriest savu vīru, viņa trūkumus. Vai nav tā, ka pašas pavelkam savus vīrus uz zoba savu radinieku un draugu klatbūtnē?

Attiecībām jābūt ētiskām un pieaugušiem cilvekiem ir jāsaprot, ka tajā mums katram pašam sevi ir jākontrolē. Un būs daudz vienkāršāk, ja mēs katrs  labākajā veidā paudīsim savu dabu – vīrietis savu vīrišķo un sieviete savu sievišķo. Kāda jēga kontrolēt partneri un likt viņam mainīties, ja skaidrs, ka jāmainās pašam un jāpārskata sava loma šajās attiecībās.

Galu galā, vai tad mums katram nav jārūpējas par uzticības pilnām attiecībām? Kāpēc pārmest šo atbildību uz otra pleciem? Ja vīrs vai sieva flirtē vai ir neuzticīgs – tas ir viņa vai tavs stāsts? Jā, tas attiecas uz tevi, taču katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu briedumu.

Vai gan mēs varam kontrolēt un piespiest kaut vienam cilvēkam pasaulē būt mums blakus ar varu?

Kamēr tu savu bērnu piespied sev klausīt caur bailēm, finansiālo kontroli vai pārmērīgām rūpēm, viņš ir blakus, bet, kā tikko viņš paaugsies un pats spēs nopelnīt, nebūs nekāds brīnums, ka vinš mukšus aizmuks tālāk no tavām rūpēm un kontroles.

Daudzi vecāki nemēdz pieklauvēt, pirms ieet sava bērna istabā, ņem bez atļaujas viņa mantas, naudu, pārbauda somas saturu, telefonu un visādām citādām metodēm cenšas nodemonstrēt savu spēku.Ja vecākajiem nav cieņas pret jaunākajiem, no kurienes tā radīsies jaunākajiem? No kā viņi to lai mācās?

Pēc tam vecāki sāk pastāvīgi jaukties savu pieaugušo bērnu un pat mazbērnu dzīvēs, norādot, kā jādara un kā jādzīvo, un dusmojas, ja bērni attālinās.

Jā, bērniem ir jāmācas cienīt savus vecākus, jo tā ir viņu mācībstunda, taču arī vecākiem būtu no savas puses vērtīgi tikt skaidrībā ar sevi un savu dzīvi.

Man patīk frāze par to, ka mēs neaudzinām savas meitas un dēlus sev, bet savu vīru citai sievietei vai savu sievu citam vīrietim. Šajā pasaulē neviens nav kāda cita īpašums.

Un vienkārši vairāk sapratnes un cieņas pret otra cilvēka iekšējo pasauli, vairāk iecietības, mīlestības, ja kāds grib būt mums pārāk tuvu. Nevajag atgrūst, bet pacensties saprast, kas mūsos ir tāds, bez kā tas otrs “nevar dzīvot”. Iespējams, ka ar laiku mūsu tuvie cilveki iemācīsies  šo vajadzību piepildīt pateicoties saviem iekšējiem resursiem, kurus mes nemaz neredzam. Ir vērts palīdzēt viens otram dzīvot laimīgi lielākā autonomijā. Un, protams, saprast to, ka ikvienās attiecībās ir noteikti noteikumi, kurus vajadzētu censties ieverot.

Ir svarīgi tiekties pēc tīrības, patiesuma, atvērtības un uzticēsanās iekvienās attiecībās, pretējā gadījumā, kāpēc gan mums tās ir dotas? Izaugsme un attīstība it visā.

Autors: Dina Ričardsa
Avots: Благостная женственность

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Trauksmains cilvēks iznīcina to, par ko raizējas

mamma appu76

Neticiet? Ir neskaitāmi fakti, kas to apliecina. Mamma baidās, ka viņas bērns saaukstēties un tāpēc to tuntuļo. Bērns nenorūdās un patiešām saaukstējas. Vīrs negrib uztraukt savu nervozo sievu, cenšas ātrāk nokļūt mājās un patiešām iekļūst ceļu satiksmes negadījumā.

Te būs jums kāds klīnisks piemērs (tas notika padomju laikos).

Vīrietis, 37 gadi, bieži slimo, viņam ir vesela “buķete” psihosomātisku slimību (kuņģa čūla, hronisks bronhīts, holicistīts un vēl kaut kas), nokļuva pie mums klīnikā, lai noformētu invaliditātes grupu, vai arī tiktu pilnībā izārstēts (tāds bija priekšniecības rīkojums).

Viens no galvenajiem faktoriem, kas izsauca slimību, bija vēlme neuztraukt savu nervozo māti. Viņš, pārnācis mājās no darba, desmitos vakarā zvanīja viņai, lai atskaitītos, ka ir jau mājās.
Bija vēl dažas, šķietami pavisam nevainīgas prasības. Dzīve viņus bija izšķīrusi un viņi dzīvoja dažādās pilsētās. Šis stulbais noteikums ļoti drīz sāka traucēt viņa dzīvei. Telefons dažkārt niķojās un viņam nācās skriet uz pastu, kas atradās tālu no mājām, lai piezvanītu mātei un pateiktu, ka ir atgriezies mājās. Nezvanīt viņš nevarēja. Ja gadījās aizkavēties, mamma momentā sūtīja ekspress telegrammu.

Pirmā sieva to nespēja izturēt un aizgāja no viņa. Otrā arī nebija īpaši priecīga par tādu dēla mīlestību pret māti, un sakarā ar to ģimenē valdīja ļoti nepatīkama atmosfēra.

Mātes trauksmju dēļ viņš dažkārt attiecās no darba komandējumiem, kuri sevī slēpa dažus bīstamības elementus. Viņš sāka slimot. Uzradās “iemesls” atteikties no dažiem pienākumiem. Viņš bija labs darbinieks.

Reiz viņam radās ideja un tās realizācijai viņš piesaistīja darbinieku grupu. Uzcītīgi strādājot, viņi līdz vēlai naktij uzkavējās laboratorijā, bet tur nebija starppilsētu sakaru. Tas turpinājas diezgan ilgi laiku un viņš bija spiests pamest darbu ātrāk, pirms grupa to beidza, lai  desmitos būtu mājās un piezvanītu mātei. Drīzumā viņu no šīs grupas izslēdza. Darbs bija tik vērtīgs, ka saņēma Valsts prēmiju.

Var nestāstīt par viņa pārdzīvojumiem. Domāju, ka šie uztraukumi veselību viņam neuzlaboja. Starp citu, viens no galvenajiem momentiem viņa ārstēšanā bija neirotiskās sakabes māte-dēls pārraušana. Mamma tagad zināja, ka, ja desmitos vakarā zvana dēls, viņš ziņo par to, ka notikusi kāda milzīga nelaime.

©Mihails Ļitvaks psihoterapeits
Tulkoja: Ginta FS

Ja tev ko ļoti vajag, vispirms atdod To

milestiba4

Kā tikko mēs pieķeramies kādam, kā tikko attiecības mums kļūst par laimes simbolu – mēs zaudējam savu vieglumu un brīvību.

“Mūsu vēlmes ir tās, kas liek mums ciest”.
Karloss Kastaņeda

Kad piedzimstam, mēs esam brīvi. Mums laimei nav vajadzīgs kāds – bērnam ir labi pašam ar sevi.
Un tad mēs augam… Bērnība cilvēkam ir pats nozīmīgākais dzīves posms un visi notikumi, kas tajā notiek, atstāj savas pēdas mūsu tālākajā dzīvē. Kad bērns ir maziņš, viņam vienkārši ir vajadzīga aizsardzība un sirds siltums, un tāpec viņš pilnībā uzticas saviem vecākiem. Viņš ir tāds – maziņš, bet vecāki – tādi  lieli.

Un, ja vecāki strīdās vai kliedz, bērns nevar pat iedomāties, ka tiem var nebūt taisnība, vai arī viņi dusmojas tāpēc, ka netiek galā ar savām dzīves grūtībām. Pieņemt to, ka vecāki nav ideāli, bērnam nozīmētu nonākt briesmās. Un tāpec bērns izdara secinājumu, ka it visā, kas noteik ar vecākiem, vainīgs ir viņš Ja viņi strīdās un dusmojās – tātad viņš ir slikts un nav pelnījis mīlestību.

Taču vecāki nav ideāli un ļoti bieži kļūdās un runā kļūdainas lietas, taču visu, ko viņi saka, bēŗns pieņem par patiesību, un tas nogulsnējas viņa zemapziņā. Un nav nekāds brīnums, ka pēc kāda laika, bērns pārstāj sev uzticēties, bet iekšējā brīvība un laimes sajūta pazūd.

Un visa dzīve parvēršas vienā lielā vēlmē gūt apstiprinājumu tam, ka tu esi labs un esi vertīgs. Un mēs kļūstam atkarīgi no citu cilveku uzslavām un vērtējuma, no citu cilvēku mīlestības, no naudas, no pārticības un komforta.

Mīlestības pret sevi zaudēšana noved pie tā, ka mēs to sākam meklēt citos cilvēkos. Un, to atraduši, ļoti baidāmies pazaudēt. Un tad mums šķiet, ka, ja šis cilvēks aizies no mūsu dzīves, uz visiem laikiem aizies mīlestība, maigums, rūpes un visas citas labās lietas. Un mēs cenšamies saglabāt šīs attiecības pat tad, kad sen vairs nesaņemam un nevēlamies paši sniegt ne rūpes, ne mīlestību.

Pieķeršanās vienmēr rada bailes.

Bailes cilvēku padara smagu, neinteresantu, atņem viņam elastību, padara nespējīgu ātri mainīties. Bailes un pieķersanās nomoka cilvēku, atņem viņam dvēseles un fiziskos spēkus.

Ļoti bieži notiek tā, ka, reiz izjutuši no kaut kā laimi, mēs vēlamies pārdzīvot to vēl un vēl, un tas kļūst par beigu sākumu.

Kā tikko mēs pieķeramies cilvēkam, kā tikko attiecības ar kādu mums kļūst par laimes simbolu, mēs zaudējam savu vieglumu un brīvību, un sākam pretendēt uz otra cilvēka brīvību, mēs sākam pieprasīt garantijas, ka viņš vienmēr būs mums blakus un nekad mūs nepametīs.

Pretējā gadījumā kopā ar viņu aizies arī laime – mēs tam ticam, mēs tā jūtam un domājam. Taču nevienam negribās zaudēt savu brīvību, nevienam negribās nonākt cietumā. Pat tad, ja šis cietums būvēts no pastāvīgām rūpēm.

Mīlestība un pieķeršanās ir divi pretmeti.

Mīlēt nozīmē vienkārši vēlēt otram laimi un darīt visu, lai VIŅŠ būtu laimīgs.
Pieķeršanās ir vēlme, lai cilvēks būtu laimīgs AR TEVI.

Rezultātā sava mazvērtības sajūta un nebeidzama vēlme būt laimīgam pārvērš mus par naidīgiem egoistiem. Un mēs pastāvīgi pieprasām un atkārtojam: “Es, es, es!”. Tā ir atkarības un pieķeršanās galvenā pazīme.

Pašpietiekams cilvēks ļaus otram cilvēkam sev blakus būt tādam,
kāds viņš ir.

Kā atlaist cilvēku, kā kļūt brīvam?

Ir jāpaskatās uz savu dzīvi maksimāli skaidru skatu, tā, it kā tā būtu pēdējā tava mūža diena. Lai ko tu mīlētu, lai pie kā arī pieķertos tava sirds, tas viss paliks aiz nāves sliekšņa un tāpec vienīgais, kas tev atliek, priecāties par iespēju dzīvot, par būšanu šeit un tagad

Priecāties par visu, kas tev apkārt, par cilvēkiem, kuri piekrita doties kopā ar tevi šajā ceļojumā ar nosaukumu – Dzīve. Izdzīvojot katru mirkli, kā pēdējo – šeit un tagad, tu ātrāk sapratīsi, ko patiesībā tu vēlies.

Nekas šajā pasaulē nevar garantēt tev laimi

Laime ir process un iekšējais stāvoklis. Un, ja tā tev nav iekšienē, tad ir bezjēdzīgi meklēt to otrā cilvēkā, vai kaut kur – apkārtējos priekšmetos un norisēs – tā ir tikai un vienīgi cenšanās aizpildīt tukšumu sevī.
Tāpēc baudi šodien to, kas tev ir, jūti to, ko tev patiesi gribās just un nepieķeries nevienam un nekam. Skaties apkārt ar plaši atplestām bērna acīm, skaties pasaulē kā brīnumā. Šajā dzīvē tev nekas nepieder, arī pati dzīve – ne. Dzīve ir dāvana, par kuru mums katram jābūt pateicīgam.

Mēs izjūtam pieķeršanos pašām visvienkāršākajām lietām – mīļās krūzītes, iemīļotās vietas dzīvoklī, no kuras mums patīk skatīties televizoru, iemīļotās vietas virtuvē, mīļotajām čībiņām vai zeķītēm. Mēs apkārt sev savācam savas mīļlietiņas un tas mūsos rada stabiltātes sajūtu, sajūtu, ka viss ir labi, ka esam drošībā.

Stabilitāte ir tas, uz ko cilvēks tiecas visas savas dzīves garumā un tā ir pati lielākā ilūzija, jo stabilitāte neeksistē. Kamēr cilvēks ir mirstīgs, stabilitātes vienkārši nevar būt.

Mēs gadiem ilgi varam iet uz nemīlamu darbu un dzīvot ar cilvēku, pret kuru mums nav nekādu jūtu, darīt to, ko jau sen vairs nevēlamies darīt, jo baidāmies no pārmaiņām. Mēs baidāmies kaut ko kardināli mainīt sava dzīvē, tāpec, ka mūs biedē nezināmais un mums bail, ka zaudēsim kontroli. Rezultātā mēs iemainām spilgtos mirkļus pret ikdienas pelēcību un rutīnu, tāpēc, ka tā mums ir mierīgāk un drošāk.

Ir bezjēdzīgi baidīties, jo pats trakākais, kas ar mums var notikt (kas arī nav trakākais) ir nāve, taču nāve ir neizbēgama, tāpēc baidīties nav no kā. Briesmīgāk ir nepamēģināt to, ko tev visu mūžu ir gribējies pamēģināt.

Dzīve ir spēle. Taču tie ir maldi, ka tajā viss ir iespējams. Tajā iespējams ir tas, ko tu sev atļausi.

Bet, ja nu tev pēkšņi sāks šķist, ka tev kaut kā ļoti pietrūkst – mīlestības, atbalsta vai kā cita, sāc vienkārši TO darīt citiem cilvēkiem

Ja tev kaut kas ir ļoti vajadzīgs, sāc vispirms to ATDOT. Sāc dalīties ar to, kas tev pašsam pietrūkst, bet tomēr tevī ir un tu ieraudzīsi, ka tā kļūst arvien vairāk, ka tas aug un visa būtība pildīsies ar milzīgu prieku un pateicības sajūtu.

Laime jau ir katrā no mums, un mēs jau sākotnēji esam pilnības, tikai jaiemācas sev uzticēties – sev un savām sajūtām, jūtām. Un, ja kāds, kurš tev ļoti patīk un kuru tu mīli, ļoti vēlēsies būt tev blakus, tāpēc ka blakus laimīgam un brīvam cilvēkam būt ir ļoti labi, tu varēsi tam piekrist. Un tu nekad nepiekritīsi kaut kam mazākam, nekā esi pelnījis.
Autors: Lana Jierkander
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Frederiks Perlzs: kad tu tēlo bezpalīdzīgo, tu radi atkarību

ķermenis5

“Es daru savu, bet tu dari savu. Es dzīvoju šajā pasaulē ne tāpēc, lai atbildstu tavām gaidām. Bet tu dzīvo šajā pasaulē ne tāpēc, lai atbilstu manām gaidām. Tu esi tu un es esmu es. Un, ja mums ir sagadījies atrast vienam otru – tas ir lieliski. Ja nav – tur neko nevar darīt.”

Frederiks Solomons Perlzs ir izcils vācu, amerikāņu ārsts – psihoterapeits, psihologs, geštaltterapijas pamatlicējs. Šeit, dažas viņa domas:

1. Katru reizi, kad tu tēlo bezpalīdzīgo, tu radi atkarību, tu spēlē atkarību. Citiem vārdiem sakot, mēs padarām sevi par vergiem. Īpaši tad, ja tā ir atkarība no pašcieņas. Ja tev ir vajadzīga atzinība, uzslava, atpakaļsaite no ikviena, tad tu šo ikvienu padari par savu soģi.
2. Cilvēks labprātāk manipulēs ar citiem cilvēkiem, lai iegūtu to atbalstu, nekā pats nostāsies uz savām kājām, lai noslaucītu savu dibenu.
3. Vainas sajūta nav nekas cits, kā neizteikts pārmetums. Savukārt trauksme – nav nekas cits, kā plaisa starp “tagad” un “vēlāk”.
4. Vientulības sajūta – būt vienam plus vesela mēslu straume.
5. Tu būsi ieslodzīts, kamēr vien neizvēlēsies padoties un kļūt pats par sevi.
6. Pie psiholoģiskās izaugsmes ved esošā apzināšanās bez bēgšanas pagātnē vai nākotnē. Tagadnes izdzīvošana ikvienu mirkli ir vienīgā iespējamā reālā pieredze, noteikums, lai sajustos apmierināts, apzinātos dzīves pilnību, tāpēc ir ar atvērtu sirdi jāpieņem tā pieredze, ko tu gūsti esot šeit un tagad.
7. Trauksme ir plaisa un spriedze starp “tagad” un “tad”. Tikai cilvēku nespēja pieņemt šo spriedzi, liek viņiem plānot, mēģināt un censties nodrošināt savu nākotni.
8. Visur un vienmēr tad, kad eksistē robežas, tās tiek uztvertas vienlaicīgi gan kā kontakts, gan kā izolācija.

Cilvēks var iziet ārpus savām robežām tikai, balstoties uz savu patieso dabu, nevis ambīcijām un mākslīgiem mērķiem.

10. Briedums ir pāreja no ārējā atbalsta gaidām uz iekšējo atbalstu.

Avots: econer.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Tu neesi vairs maziņš

mamma appu76

Ko darīt, ja tu jau sen esi izaudzis, bet vecāki atsakās to atzīt.

Pastāvīgi mammas zvani, pēc tam aizvainojums? Šķiet, tas ir tavs gadījums?
Mamma zvana, sūta ziņas, bet, ja tu neatbildi – apvainojas un pieprasa uzmanību. Saviem tētiem un mammām mēs vienmēr paliekam bērni, kaut arī jau sen dzīvojam atsevišķi un pašiem ir savas ģimenes. Bieži vien vecāki cenšas uzspiest savu gribu un jaukties tavā dzīvē, bet tu nezini, kā to izmainīt, lai nebūtu pēc tam jāklausās, ka esi nepateicīgs dēls vai meita.
Par pieaugušo bērnu separāciju stāsta psihologs Vita Maligina.

Pirms dažiem gadiem mēs savam vecākajam dēlam nopirkām lielu gultu ar milzīgu veļas kasti. Tobrīd viņš vēl dzīvoja pie mums. Gulta bija ļoti augsta un veļas kaste izskatījas kā vēl viens gultas stāvs. Tajā viegli varēja iekārtot guļvietu un vēl atlika vieta paplātei ar tēju un datoram.

Mēs jokojām: te mēs izmitināsim apnikušos viesus. Dēls toreiz teica: “Mammu, tu vari pārvākties uz kasti”. Kopā sacerējām trilleri “Mana mamma dzīvo man zem gultas”
Joks nemaz nav tik smieklīgs, daudzi no man pazīstamiem cilvēkiem, savā ziņā, līdz pat 30 gadiem dzīvo tieši tā – ar mammu (dažkārt ar tēti vai abiem vecākiem) zem savas gultas. Protams, metaforiski.

Kaut gan, kā uz to paskatās.

Viena mana paziņa daudzus gadus centās saņemties drosmi, lai atņemtu mammai sava dzīvokļa atslēgas. Mamma bija pieradusi ierasties viņas dzīvoklī bez brīdinājuma, jebkurā diennakts laikā. Protams, tikai ar vislabākajiem nodomiem: palīdzēt uzkopt māju, jo meita daudz strādā un viņai nav laika (kurš gan vēl to darīs, ja ne mamma), vai arī ienest produktus.
Reiz mamma bez brīdinajuma ieradās ciemos brīvdienā un sastapa meitu kopā ar viņas puisi – ne gluži pie brokastu galda. Paziņa centās vienoties ar māti par jaunajiem noteikumiem, taču mamma sarīkoja skandālu par tēmu “Es tev visu savu dzīvi esmu atdevusi”. Vienošanās netika panākta un jaunais cilvēks aizmuka. No vienas puses, lai mūk, laimīgu taciņu, paskat tik, no mammas nobijās! Bet no otras – viņu var saprast.

Lūk, vēl, pāris gadījumi:

  • Paziņa slēpj no savas mātes, ka smēķē – lai tā lieku reizi neuztrauktos.
  • Otra slēpj to, ka neēd gaļu, bet tad, kad ir ciemos pie mammas, līdz sliktai dūšai “štopē” kotletes. Labi, ka dzīvo citā pilsētā un šīs mocības nav bieži.
  • Kāds jaunais cilvēks vienmēr (pat pirtī, tualetē vai seksa laikā) atbild uz mammas telefona zvaniem. Savādāk mamma uztrauksies.
  • Kāds cits “labs dēls”, lai izdabātu tēvam – inženierim, iestājās tehniskajā universitātē, nomocījās tur piecus gadus, kaut kā – ar Dievu uz pusēm uzrakstīja diplomdarbu, bet pēc tam aizgāja strādāt par teleoperatoru. It kā dzīvē viss ir labi, taču visus šos gadus, kopā ar tēvu sevi uzskata par neveiksminieku, jo tā arī nav uzrakstījis disertāciju.

Šie, protams, ir smagi gadījumi. Piemēram, tu – cik reizes dienā zvani savai mammai? Vai jūties vainīgs, ja svētkos aizbrauc projām no pilsētas, īpaši Jaunajā gadā, un atstāj viņu vienu? Vai arī nez kāpec savam tēvam nemīli stāstīt neko par savu darbu? Baidies, ka viņš noteikti kaut ko tādu pateiks, kas tev kārtējo reizi sabojās garastāvokli un atkal sāks šķist, ka tas, ar ko tu nodarbojies ir pilnīgās muļkības

Separācija no vecakiem ir salīdzinoši jauna sociāla parādība (ja runājam par Krieviju). Kamēr valstī dzīves pamats bija naturālā saimniecība un zemnieku darbs, par nekādu separāciju nevarēja būt ne runas. Ģimene dzīvoja lielā klanā, jaunieši precējās, dzemdēja bernus. Turklāt klausīja vecākus un pacietīgi gaidīja, kad tie kļūs gana vārgi, lai pārņemtu saimes vadību savās rokās. Vairumam cilvēku šāda kārtība bija ērts rāmītis, kurā “ierakstījās” visa dzīve: pašam nekas nav jāizdomā, tikai pakļaujies noteiktai kārtībai.

Kā tikko šāda kārtība kļuva neizdevīga sabiedrībai, tā sāka mainīties ar dažādu ātrumu un sāpīguma pakāpi. Tur, kur dzīvoja bagātāk, kur viegli bija vienam, kurš neierakstījās klanā, izdzīvot atsevišķi, pārmaiņas notika ātrāk. Kur ar rocību bija pašvakāk, viss notika daudz lēnāk.
Taču te ir svarīgi saprast, kas tieši tev liedz izrauties brīvībā.

Uzskaitīšu 7 pazīmes tam, ka vecāki ir aizmirsuši tevi “atsiet” no sevis

1. Tu jau sen esi pabeidzis augstskolu, pats pelni dzīvei, bet vecāki vēl joprojām dod tev naudu. 
Turklāt, ne jau tikai šad tad, bet regulāri: atvaļinājumam, jaunām mēbelēm, jaunam datoram. Vienkārši tāpēc, ka tu esi viņu bērns, un kā gan nepalīdzēt savam bērnam. Ir grūti atrast sevī spēku un pateikt “nē” un atteikties no noteikta dzīvesveida, ja esi radis pie tā jau no bērnības. Problēma ir tikai viena: šajā gadījumā nevar būt ne runas par kaut kādu separāciju.

2. Tu turpini ļoti vētraini reaģēt uz vecāku teikto.
Pat tad, ja tu dzīvo pilnībā atsevišķi, tu vienalga emocionāli reaģē uz vecāku manipulācijām. Viņu vārdi tevī izsauc dusmas, naidu, aizvainojumu un pēc tam vēl ļoti daudz spēka tiek patērēti iekšējiem monologiem ar kādu no vecākiem. Pretēji savām vēlmēm, tu ej viņu pavadā. Dusmojies, strīdies, bet ej.

3. Tu principā nespēj mierīgi sarunāties ar vecākiem.
Jūsu komunikācija ir vai nu pārāk emocionāla vai pārāk auksta.

4. Ja kas notiek, tu uzreiz prasi padomu mammai.
Tu ļoti agresīvi reaģē, ja kāds no draugiem vai paziņām piezīmē, ka prasīt mammai padomu par katru sīkumu ir muļķīgi. Arī savu atvaļinājumu tu pavadi kopā ar vecākiem un lielākā daļa draugu tevi nesaprot.

5. Turklāt, tu nekad neizdarīsi to, ko iesaka mamma.
Pat tad, ja viņas ieteiktais būs vienīgais pareizais variants no visiem. Ne jau tāpec, ka gribi spītīgi izdarīt pretējo. Vienkārši tev patiešam šķiet, ka viņas variants ir nekam nederīgs. Kaut gan, pēc laika, būsi spiests atzīt, ka mammai bija taisnība.

6. Ar lielām grūtībām tu pieņem citas ģimenes noteikumus. 
Piemēram, sava drauga (vai vīra). Reiz es redzēju, kā divi pieauguši cilvēki nopietni sastrīdējās tāpēc, ka viņu ģimenēs boršču gatavoja atšķirīgi un drēbes arī locīja atšķirīgi. Aizstāvot savu vecāku noteikumus, mēs atkal un atkal apstiprinām to, ka tiem piemīt vispilnīgākās zināšanas par pasauli un tos nevar apšaubīt. Visticamāk, tu neesi ticis nekur tālāk par saviem pusaudža gadiem. Jauka ziņa, vai ne?

7. Pastāvīgi skumsti pēc vecākiem.
Tu ciet, ka vēljoprojām tik ļoti spēcīgi esi saistīts ar savu mammu un tēti, un ar grūtībām atzīsti to, ka, izņemot bērnību, tevi nekas cits ar vecākiem nesaista.

Ko darīt, lai beidzot “atbrīvotos” no vecāku gādības?

Pa labam, ja tev sen vairs nav 18, bet vecāki vel joprojām ir tas centrs, ap kuru grozās visa tava dzīve – bez psihoterapeita neiztiksi. Kaut kas ir patraucējis tavai dabiskajai separācijai no vecākiem. Pašam tikt ar to galā nav viegli, taču, ja citas iespējas nav, vajag darīt to patstāvīgi.

1. Padomā par to, kas tu esi bez vecāku uzstādījumiem un kontroles? Kāds/kāda tu esi? Ko tu vēlies? Kam tu tici? Uzspēle spēli: “Es dzīvoju uz citas planētas un mana ģimene neko par mani vairāk neuzzinās”. Kā tad izskatīsies tava dzīve? Noskenē savu dzīvi pēc visiem parametriem. Godīgi atzīsties, tev tā patīk vai nepatīk?

2. Atbildi sev uz jautājumu: kāpēc tev vajag “atsieties” no vecākiem. Kā tev traucē parmērīgas vecāku rūpes un ko tu zaudē dēļ tā, ka esi pārmērīgi gādīgs dēls vai meita. Un vispār, kā ideja tā ir, ka tev nepieciešama neatkarība – tava vai tava partnera.

3. Kam (tev, mammai, tētim vai abiem) ir izdevīgi, ka tu tā uzvedies. Pamēģini saprast, kas tevi satrauc, ja tu uzvedies savādak: vainas sajūta, nepārliecinātība par saviem lēmumiem, vai bailes. Tu pilnībā esi spējīgs pats par sevi parūpēties un novērtēt, vai vecākiem patiešām ir nepieciešama tava palīdzība, vai arī viņus vada citi motīvi?

4. To izdarot, tu atklāsi sevī daļu, kura līdz šim, tāpat kā bērnībā, ir gatava darīt visu, lai tikai mamma un tētis būtu apmierināti. Vai, gluži otrādi, vienalga ko, lai tikai viņiem ieriebtu. Šo daļu sauc par “iekšējo bērnu”. Protams, tā ir metafora, taču ir jūtu, emociju un reakciju  komplekss. Tie nedod mums iespēju izaugt, ja pagātnē ir bijis parāk daudz sāpju, bet maz patiesas pieņemšanas un mīlestības. Kamēr tu nepievērsīsi uzmanību savam iekšējam bērnam, viņš turpinās dzīvot tā, kā pieradis, un cerēs, ka reiz pienāks tas brīdis, kad vinš spēs būt gana labs saviem vecākiem un saņems vairāk viņu mīlestības.

5. Kā tikko tu atklāsi šo bērnu un tev gribēsies raudāt, dziļi ieelpo/izelpo un atdali sevi, lielo un pieaugušo, no bērna. Tu sen jau esi pieaudzis cilvēks un tava dzīve ir atkarīga tikai no tevis. Ne no mammas un tēta vai viņu pārliecībām. Tam visam nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tikai tam, cik ļoti tu esi gatavs parūpēties par sevi pats.

6. Tagad mācies dzīvot pats ar savu prātu un savām pārliecībām. Pieļaut savas kļūdas. Ciet pats savus zaudējumus. Kā vienu tā otru tavā dzīve būs pietiekami daudz. Īpaši tad, ja neviens neskrien no muguras palikt spilvenu zem dibena, neviens nestāv priekšā durvīm, sakot: “Tikai pār manu līķi!”. Un tu vairs nemocies dēļ  tā, ka mamma redz šausmīgas tavas nākotnes vīzijas, un rij tonnām nomierinošas tabletes. Dzīvo savu pieauguša cilvēka dzīvi!
Autors: Vita Maligina
Avots: https://mel.fm
Tulkoja: Ginta FS

Ja zābaki spiež

zabaki mazi

Ja zābaki spiež, vajag nopirkt šķidrumu apavu pastiepšanai, ieziest ar to zābakus, uzvilkt stingru zeķi un šajos zābakos vismaz trīs dienas pastaigāt pa māju.

Pirms un pēc darba staigāt zābakos pa dzīvokli.
Sākumā būs nedaudz sāpīgi, bet pēc tam jau tie būs ievalkājušies.
Varbūt tikai nedaudz zaudējuši formu.
Iespējams, sākumā uzberzīsi tulznas.
Bet pēc trīs dienām jau mierīgi varēsi staigāt pa ielu un šķitīs, ka tie der kā uzlieti!
Bet, ja zābaki ir pārāk lieli, var purngalā iebāzt vati, uzvilkt divus pārus vilnas zeķu, un uzreiz jau doties pastaigā.
Vienkārši, ir nedaudz jāpiepūlas, lai nešļūkātu, un viss!

Lūk, kur pūles jāpieliek – labāk ar nožēlu atteikties no pirkuma.
Neskatoties uz pārdevēja uzstājību un mēģinājumiem pie reizes pārdot arī šķidrumu pastiepšanai, zeķītes, zolītes un vēl kaut ko. Aizbraukt uz citu veikalu un nopirkt tos zābakus, kas der.
Nevajag mocīties.
Nav jēgas rīkot sev spīdzināšanu.

Tāpat ir arī ar attiecībām.
Ja jau no paša sākuma kaut kas uztrauc, pēc tam tas var pārvērsties par mocībām.
Un var pielikt milzum daudz pūļu, izrādīt pacietību, norīvēt Dvēseli līdz pat tulznām – jautājums tikai – dēļ kā?
Pacieties, pieradīsi, pierīvēsies: darbam, cilvēkam, dzīves vietai – pie jeb kā var pierīvēties un pierast.
Taču labāk pacensties atrast to, kas uzreiz būs tieši laikā.
Nevajag sevi mocīt ar neinteresantām sarunām, garlaicīgu filmu, rutinētu un nervozu darbu, attiecībām ar cilvēku, kurš nav “mūsu”…
Varbūt zābaki ir labi. Bet, ne MŪSU.
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vīrs, kurš neticēja mīlestībai

Migels Ruis mīlēt

Es vēlos tev pastāstīt kādu senu stāstu par vīru, kurš neticēja mīlestībai. Tas bija parasts cilvēks, tāds pats kā es un tu, taču no citiem viņš atšķīrās ar savu domāšanas veidu: viņš bija pārliecināts, ka mīlestība neeksistē. Protams, iepriekš viņš ļoti ilgi bija centies to atrast, viņš vēroja cilvēkus. Liela daļa viņa dzīves bija pagājusi mīlestības meklējumos, taču gala rezultātā viņš secināja, ka mīlestība neeksistē.

Lai kur šis vīrs gāja, viņš visiem stāstīja, ka mīlestība ir tikai dzejnieku fantāzija vai reliģijas izdomājums – lai būtu vieglāk manipulēt ar cilvēku vājajām dvēselēm, lai liktu cilvēkiem ticēt. Viņš teica, ka īstas mīlestības nav, tāpēc neviens nekad nespēs to atrast, lai kā arī meklētu.

Šis cilvēks bija ļoti gudrs un prata runāt ļoti pārliecinoši. Viņš bija izlasījis daudz grāmatu, bija mācījies labākajās universitātēs un kļuva izglītots un cienījams. Viņš varēja uzstāties publikas priekšā, prata atrast kopēju valodu ar jebkuru cilvēku, viņa loģika bija nevainojama. Viņš teica, ka mīlestība ir kā narkotikas: tā atnes laimes sajūtu, taču rada spēcīgu atkarību. Pie mīlestības var pierast, bet, kas notiks, ja nesaņemsi savu dienišķo “devu”? Tāpat kā narkomānam, tev nepieciešama kārtēja deva.

Viņš teica, ka vairums attiecību starp mīlētājiem neatšķiras no attiecības starp narkomānu un narkotiku tirgotāju. Tas, kuram ir lielāka vajadzība pēc mīlestības, ir līdzīgs narkomānam, bet otrs – narkotiku tirgotājam. Un attiecības vada tas, kuram mīlestība mazāk vajadzīga. Dinamika ir skaidra, ņemot verā to, ka it visās tuvās attiecībās viens parasti mīl vairāk kā otrs – bet otrs dažkārt vispar nemīl, un tikai izmanto to, kurš tam atdod visu savu sirdi. Var redzēt to, ka viņi viens ar otru manipulē, ir skaidra gan rīcība gan reakcijas. Tā vai nedaudz savādāk, bet attiecības tieši tādas pašas, kā narkomanam ar narkotiku tirgotāju.

Atkarīgais dzīvo pastāvīgās bailēs. Viņš baidās, ka nesaņems savu nākamo dienišķās mīlestības devu. Viņš domā: “Ko es darīšu, ja viņš vai viņa mani pametīs?” Šīs bailes liek atkarīgajam uzvesties privātīpašnieciski: “Tu esi mans!” Pieradums viņu padara greizsirdīgu un prasīgu, jo baidās nesaņemt kārtējo devu. Bet tirgotājs var manipulēt ar narkomānu, dodot lielāku devu, mazāku devu vai nedodot vispār neko. Tas, kuram vajadzība pēc mīlestības lielāka, pilnībā atrodas tirgotāja varā un dara visu, lai tikai netiktu pamests.

Un tālāk šis izglītotais vīrs turpināja klāstīt, kāpēc mīlestība neeksistē. “Tas, ko cilvēki sauc par “mīlestību”, ir uz regulēšanu balstītas, baiļu pilnas attiecības. Kur ir cieņa? Kur tā mīlestība, kuru cilvēki sakās izjūtam? Mīlestības nav! Jā, garīdznieka priekšā, savu radinieku priekšā jaunlaulātie viens otram dod svinīgus zvērestus: nekad nešķirties, mīlēt un cienīt otru, būt kopā kā priekos, tā bēdās. Viņi solās mīlēt un godāt viens otru. Apbrīnojamākais ir tas, ka viņi tiešām tic šiem solījumiem. Tik daudz solījumu… Bet pēc kāzām – nedēļu, mēnesi, dažus mēnešus vēlāk, – var redzēt, ka neviens no šiem solījumiem netiek pildīts.

Sākas cīņa par varu: lai noskaidrotu, kurš ar kuru manipulēs. Kurš kļūs par tirgoni un kurš – par narkomānu. Dažus mēnešus vēlāk no tās mīlestības un cieņas, ko viņi viens otram solīja, pāri palicis nav nekas. Paliek tikai aizvainojums, saindētas emocijas; un viņi sāpina viens otru un tā turpina, pat nepamanīdami, ka mīlestība ir beigusies. Taču viņi paliek kopā, jo baidās palikt vieni, baidās no tā, ko teiks citi, un arī paši no sevis. Bet kur ir mīlestība?”

Šis vīrs apgalvoja, ka ir redzējis daudzus vecus pārus, kuri kopā nodzīvojuši trīsdesmit, četrdesmit, pat piecdesmit gadus, un bijuši ļoti lepni par tik daudziem kopā pavadītiem gadiem. Taču, runājot par savām attiecībām, viņi saka: “Mums izdevās nosargāt savu laulību”. Tas nozīmē, ka viens no viņiem pilnībā pakļāvās otram. Un kaut kādā noteiktā brīdī nolēma vienkārši pieciest šīs mokas. Tas, kura griba bija stiprāka, bet atkarība mazāka, uzvarēja šajā karā, bet kur tad palika tā liesma, kuru viņi sauca par mīlestību? Tagad viņi viens pret otru izturas kā pret īpašumu: “Viņa ir mana”, “Viņš ir mans”…

Pēc tam šis vīrs turpināja stāstīt par iemesliem, kāpēc viņš pats netic mīlestībai. Viņš paskaidroja: “Tas viss man jau ir bijis. Es vairs nevienam neļaušu ar sevi manipulēt, neļaušu regulēt manu dzīvi mīlestības vārdā.” Viņa argumenti bija diezgan loģiski, un viņam izdevās pārliecināt daudzus cilvēkus par savu taisnību. Mīlestība neeksistē!

Taču reiz kādā skaistā dienā šis vīrs pastaigājās pa parku, un ieraudzīja uz soliņa sēžam brīnišķīgu, skaistu dāmu. Dāma raudāja, un pēkšņi šis vīrs sajuta tādu kā līdzcietību. Viņš apsēdās dāmai blakus un vaicāja, vai var kaut kā palīdzēt. Viņš painteresējās, kāpēc viņa raud. Iedomājies viņa izbrīnu, kad sieviete atzinās, ka viņa raud tāpēc, ka pasaulē nav mīlestības.

— Satriecoši! — iesaucās vīrs. — Sieviete, kura netic mīlestībai!

Protams, ka viņam ļoti gribējās iepazīt šo sievieti tuvāk.
— Kāpēc jūs domājat, ka mīlestības nav? — viņš jautāja.
— “Tas ir garš stāsts… — viņa nopūtās. — Es apprecējos, būdama pavisam jauna, es ticēju mīlestībai un biju pilna ilūziju un cerību, ka kopā ar šo vīrieti nodzīvošu visu savu mūžu. Mēs zvērējām viens otram uzticību, cieņu un mīlestību. Un apprecējāmies. Taču drīz vien viss mainījās. Es biju uzticīga sieva, es rūpējos par vīru, bērniem, māju. Bet vīrs strauji kāpa pa karjeras kāpnēm, un šī karjera un sabiedriskais tēls viņam bija daudz svarīgāki par mums – ģimeni. Viņš pārstāja mani cienīt, es pārstāju cienīt viņu. Mēs viens otram nodarījām ļoti daudz sāpju, un kādā brīdī es sapratu, ka es nekad viņu neesmu mīlējusi un viņš nekad nav mīlējis mani. Taču bērniem bija vajadzīgs tēvs – tā es attaisnoju to, kāpēc es paliku ar viņu kopā, un dažādos veidos atbalstīju. Pēc tam bērni izauga, un mums vairs nebija nekāda iemesla palikt kopā: kamdēļ gan to darīt, ja nav ne cieņas ne mīlestības, ne labestības? Un es zinu, ka pat tad, ja es būtu apprecējusies ar kādu citu, viss būtu noticis tieši tāpat. Jo mīlestības taču nav. Kāda jēga dzenāties pakaļ kaut kam, kā nav? Taču man vienalga ir skumji.”
Vīrs lieliski viņu saprata. Viņš apskāva sievieti un teica:

— “Jums taisnība, mīlestība neeksistē. Mēs to meklējam, mēs atveram savas sirdis un kļūstam viegli ievainojami – taču atrodam vienīgi egoismu. Un tas nodara mums sāpes, pat tad, ja sākumā mums šķiet, ka viss būs brīnišķīgi. Nav jau svarīgi, cik reizes mēs precamies un šķiramies, vienmēr notiek viens un tas pats. Tad kāpēc gan veltīgi to meklēt?
Viņii bija tik līdzīgi, ka kļuva par labākajiem draugiem. Tās bija brīnišķīgas attiecības. Viņi cienīja viens otru un nekad nepievīla. Katrs brīdis, kuru viņi pavadīja kopā, bija laimīgs. Nebija ne skaudības, ne greizsirdības, ne vēlmes kontrolēt vienam otru. Un attiecības kļuva arvien ciešākas. Viņiem kopā vienmēr bija jautri un interesanti un, kad otra blakus nebija, abi ļoti skuma un ilgojās. Un reiz, esot kārtējā komandējumā, vīram radās dīvaina doma. “Hmm, – viņš padomāja, – varbūt tas, ko es pret viņu jūtu, ir mīlestība? Taču tas tik ļoti atšķiras no tā, ko esmu jutis agrāk. Tas nav tas pats, par ko runā dzejnieki, vai ko atkārto garīdznieki. Es neesmu atbildīgs par viņu. Es no viņas neko neprasu, un man nevajag, lai viņa prasa kaut ko no manis, es nevainoju viņu savās grūtībās un nesūdzu viņai savas bēdas. Es cienu to, ko viņa domā un jūt. Viņa nesagādā man raizes, viņa vispār mani neapgrūtina. Es neesmu greizsirdīgs, kad viņa ir kopā ar citiem cilvēkiem, man neskauž, ja viņai veicas. Iespējams, mīlestība tomēr eksistē, taču tā nav tāda, kā mēs iedomājāmies?”

Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies mājāsun aprunāsies ar viņu, pastāstīs viņai par savādo domu. Kad viņš sāka stastīt, viņa teica:

— “Es ļoti labi saprotu, par ko tu runā. Es jau sen par to domāju, taču baidījos tev atzīties, jo zinu, ka tu netici mīlestībai. Laikam jau mīlestība tomēr eksistē, bet mēs vienkārši nezinājām, kāda tā ir patiesībā”.
Viņi nolēma kļūt par mīļākajiem un sāka dzīvot kopā. Pats dīvainākais, ka nekas viņu attiecībās nemainījās! Viņi vēl joprojām cienīja un atbalstīja viens otru, un viņu mīlestība kļuva arvien stiprāka. Vini bija tik laimīgi, ka ikviens sīkums lika viņu sirdīm kvēlot mīlestībā.

Vīra sirds bija tik ļoti mīlestības pārpilna, ka reiz kādā naktī notika īsts brīnums. Viņš skatījās zvaigznēs un atrada sev pašu skaistāko – un viņa mīlestība izrādījās tik liela, ka zvaigzne aizripoja pa debess jumu un iekrita taisni viņam plaukstās. Un tad notika vēl viens brīnums: viņa dvēsele savienojās ar šo zvaigzni. Viņš bija neaprakstāmi laimīgs un skrēja pie savas mīļotās, lai ieliktu šo zvaigzni viņai rokās un ar to pierādītu viņai savu mīlestību. Taču brīdī, kad zvaigzne iegūla plaukstās, viņas sirdī tikai uz mirkli iezagās šaubas. Mīlestība šķita nomācoša, un tajā brīdī zvaigzne izkrita viņai no rokām un saplīsa miljons sīkos gabaliņos….

Un līdz pat šai dienai pa pasauli klīst vecs vīrs, apgalvodams, ka mīlestība neeksistē. Un kaut kur dzīvo skaista, veca sieviete, kura sēž pie loga un gaida viņu mājās, un slauka asaras, atceroties to paradīzi, kura kādreiz bija viņas rokās, un kuru viņa, šaubīdamās, pazaudēja. Lūk arī viss stāsts par vīru, kurš neticēja mīlestībai.

Kurš no viņiem kļūdījās? Vēlies noskaidrot, kas sagāja greizi?

Kļūdījas vīrs, domājot, ka var atdot sievietei savu laimi. Zvaigzne bija viņa laime, un kļūda bija ielikt to viņas rokās. Laime nekad neatnāk no ārienes. Viņa laimes iemesls bija mīlestība, ko viņš sajuta sevī; un viņa bija laimīga, jo arī izstaroja mīlestību. Bet tiklīdz viņš padarīja viņu atbildīgu par savu laimi, zvaigzne saplīsa, jo sieviete nevarēja būt atbildīga par viņa laimi.

Lai cik ļoti sieviete viņu mīlēja, viņa nekad nevarētu darīt viņu laimīgu – kaut vai tikai tāpec, ka neprata lasīt domas. Viņa nevarēja zināt, kur apslēptas viņa cerības un par ko viņš sapņo.
Ja tu savu laimi ieliec cita rokās, agrāk vai vēlāk viņš vai viņa to salauzīs. Ja tu atdod savu laimi kādam citam, viņš vai viņa vienmēr var to aiznest projām. Laime nāk tikai no tavas būtības, laime ir sekas mīlestībai un tāpēc katrs cilvēks ir atbildīgs pats par savu laimi. Nav iespējams atbildību par to nodot kādam citam.
Taču pirmais, ko dara baznīcā laulāšanas laikā – apmainās gredzeniem. Mēs ieliekam savas zvaigznes otra cilvēka rokās un ceram, ka šis otrs padarīs mūs laimīgus un mēs darīsim laimīgu viņu. Lai cik stipri tu kādu mīlētu, visviens, tu nekad nebūsi tāds, kādu tevi gribētu redzēt šis otrs.

Lūk, galvenā kļūda, kuru vairums no mums pieļauj pašā sākumā. Mēs meklējam savu laimi partnerī, bet tā nekad tur neatrodas. Mēs dodam visus šos neizpildāmos solījumus un nolemjam sevi neveiksmei.

Dons Migels Ruiss “Mīlas meistars”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS