Un mēs nekad neklausāmies radio. Un vispār mēs atslēdzamies no negatīvās informācijas. Ja notiks kaut kas patiešām svarīgs – kāds no draugiem mums noteikti to pastāstīs …
Mēs cenšamies sevi izslēgt no negatīvās informācijas. Šis gadsimts ir daudz simtiem reižu palielinājis informācijas spiedienu uz cilvēku.
Un mums ir jāspēj sevi pasargāt.
Un, kad mēs ar draugiem pulcējamies pie galda – un man blakus vienmēr ir vismaz ducis draugu, citādi nenotiek -, darbojas “pozitīvās informācijas likums”. Mēs runājam tāpat kā visi cilvēki savā lokā: es redzēju to, es dzirdēju to, es lasīju internetā … – bet tikai par labo! Par to, ka kāds kaut ko radīja. Kaut kur kaut kas piedzima.⠀
Un arī saviem audzēkņiem es nekad nesaku, ka kaut kas ir slikti, kaut kas nesanāk. No manis kritiku neizvilkt. Ja nav nekā laba, ko pateikt – es paklusēju, izvairos no sarunām. Taču kolīdz redzu kaut ko labu – par to arī runāju. Tam arī pieķeros. Un tad cilvēks saprot, ko viņam ir vērts darīt un kā darīt.
Mēs nesakām: lūk, tur ir caurums, tur līdz galam nepadarīts…. Mēs sakām: lūk, tur kaut kas jau sanāk. Un, lūk šeit, kaut kas labs jau rodas…. Mēs sakām: lūk ideja atnāca – bet, ja nekas neatnāca, tad nav par to ko runāt. Un tieši tāpēc mums vienmēr kopā ir jautri, vai saproti?….”
Ja neatbalstīsi sevi – pazaudēsi otru cilvēku. Vai esi to ievērojis?
Neapmierinātība ar sevi, nesaudzīga attieksme pret sevi, nespēja likt sevi mierā neizbēgami atspoguļojas tajā, ar ko mēs izejam ārpasaulē. Pat tad, ja godīgi cenšamies neko neatklāt. Pat tad, ja esam ļoti pieklājīgi, tā cenšoties noslēpt savu iekšējo troksni. Pat tad, ja ļoti vēlamies dāvāt tikai gaismu. Ja nav priekš sevis, tad priekš citiem tā būs tikai imitācija, lai arī pati sirsnīgākā.
Pamēģini atcerēties un sapratīsi, ka visos labākajos savas dzīves brīžos, tu esi bijis vismazākajā konfliktā ar sevi. Tu sev patiki. Vai vismaz minimāli piekasījies saviem trūkumiem. Un tad taču tu sajuti vislielāko atsaucību no ārpasaules.
Un tas nav stāsts par citiem. Pilnvērtīga dzīve sākas no pilnvērtīgas sevis uztveršanas, nevis gaidām, kad kāds cits atzīs, novērtēs, paslavēs. Un spēt pastāvēt par sevi, atteikties no nežēlīgas kritikas un vispār būt laipnam pret sevi, lai kas arī notiktu, ir daudz prātīgāks lēmums, nekā kļūt par uzraugu, tiesnesi, vērtētāju, ne uz mirkli neatslābinot savu nežēlīgo kontroli.
Atbalsti sevi vienmēr. Jo tikai tad, kad tu zināsi, kā tas ir, tu kļūsi par labāko atbalstu visiem tuvajiem. Ne ātrāk. Un dodoties savas krāšņās dzīves jaunajā dienā, novēli sev tajā vienkārši noturēties. Un tas ir daudz svarīgāk, kā skaļi uzvarēt.
Skatījos youtube filmiņu par to, kā adīt divkāršo valnīti. Jauka sieviete adītā jaciņā, skaistas tapetes angļu stilā, zaļi samta aizkari, fotogrāfijas glītos rāmīšos, podiņā puķīte, patīkama balss, adāmadatu klaboņa. Šķiet, grūti iedomāties vēl nevainīgāku un patīkamāku ainu. Taču pat šai sievietei ir kritiķi. Adāmadatas tura ne tā, puķīte stāv ne tur, kur tai jāstāv, jaciņa vecmodīga, tapetes garlaicīgas.
Mani vienmēr izbrīna jautājums: “Vai tad rakstīt vajag tikai labo?” Es mammai apsolīju, tāpēc pievaldu sevi. Taču ļoti gribas atbildēt: “Jā, tieši tā, man drīkst tikai labo. Tāpēc, ka tu neesi mans ārsts, kuram man ir jāizstāsta visas savas problēmas, tu neesi mans vīrs, ne arī kāds no vecākiem, arī ne mans psihoterapeits, ne mans redaktors un arī ne mans krievu valodas skolotājs…. un vēl, arī tāpēc, ka es tev neko nejautāju”.
Pirms kādiem pieciem gadiem, kad mēs vēl dzīvojām lauku mājā, izremontējām tajā priekšnamu, ieklājām flīzes. Un uzaicinājām draugus uz sālsmaizi. Viena no manām draudzenēm atbrauca kopā ar savu kavalieri. Un, lūk, viņš stāv ar zābakiem uz manām jaunajām flīzēm, kuras personīgi man šķiet ideālas, un jautā: “Kāds idiots jums lika flīzes?” Bet flīzes klāja mans vīrs. Un es vēl cenšos būt viesmīlīga un pieklājīga. Jautāju: “Atģērbieties, nāciet istabā, sēdieties un aizbāziet muti ar salātiem”. Taču cilvēkam, acīmredzot, ir cērmes un dikti niez: “Nē, – viņš saka, – vai tiešām jūs neredzat, ka flīzes ir šķībi uzklātas?” Es vēl joprojām cenšos būt laipna: “Tur uz šķīvja ir pīles krūtiņa medus-sinepju mērcē, pīrāgi ar kāpostiem, vīns, nāciet viesistabā”. Bet, nē, tas nepalīdz, cilvēkam gribas pierādīt to, cik liela viņam taisnība. Es patiesībā esmu ļoti pacietīga, esmu dresējusi suņus, daudzas reizes varu atkārtot vienu un to pašu, bet te es neizturēju: “Tā, vācies pupās”!
Draudzene ļoti apvainojās, pāris gadus ar mani nesarunājās, pat apprecējās ar šo kavalieri, bet pēc tam, jau pēc šķiršanās, man uzrakstīja, kāpēc gan uzreiz manā priekšnamā nav sapratusi, kas tas par cilvēku un, ka no viņa vajag turēties pa gabalu.
Mani neinteresē iemesli, kuru dēļ cilvēks uzskata, ka ir svarīgi man pastāstīt par manām kļūdām. Turklāt, ir objektīvas kļūdas un, ja man uz tām norāda, es pret to izturos ar lielu pateicību. Es reāli pieļauju kļūdas, slikti pārzinu pieturzīmju lietošanu, jaucu labo pusi ar kreiso un neesmu stipra precīzajās zinātnēs. Bet ir mana subjektīvā pozīcija. Man var būt taisnība, man var tās nebūt, varbūt man taisnība ir tikai daļēji, es varu ticēt fejām, mājas gariem un tam, ka ne visas problēmas nāk no bērnības, un tam, ka no manis staro zila gaisma. Es varu mīlēt, varu nemīlēt, kaut kas manī var izsaukt nepatīkamas asociācijas, taču es jebkuru subjektīvu viedokli uzskatu par līdzvērtīgu manējam. Ikvienu, kurš nenodara kaitējumu dzīvēm un veselībai, tajā skaitā citu cilvēku psihiskajai veselībai.
Ir brīnišķīgs izteiciens, kurš man ļoti patīk: “Dēls, sāli savu putru pa savam, bet es to sālīšu pa savam.” Savu putru tu vari vārīt pēc jebkuras receptes. Piemēram, man pēdējā laikā ļoti patīk vārīt rīsu putru ar ķirbjiem, žāvētām aprikozēm un kokosriekstu skaidiņām – mēli var norīt. Taču, ja jums tā negaršo, tas nenozīmē, ka mana putra ir slikta, tas nozīmē tikai to, ka jūs to drīkstat neēst. Tas mani nenogalinās, neaizvainos un pat ne pārāk sarūgtinās.
Es ļoti priecājos par visiem, kuriem garšo manis pagatavotais ēdiens, man ļoti patīk pabarot cilvēkus. Es mierīgi izturos pret jebkurām diskusijām, pret jebkuru viedokli, pat pret gluži pretēju manējam, taču savu putru es sālīšu pa savam. Savas dzīves laikā es esmu tik daudz putras pārsālījusi, parvārījusi, ievārījusi, ka man ir tiesības uz savu pašas recepti. Un tas attiecas ne tikai uz ēdienu.
Jau pavisam ziemīgā saule atnāk ietinusies aukstā rītausmā … un apbur.
Ilgi skatos, ļaujoties neuzmācīgaj un neuzkrītošai hipnozei, kas raksturīga ir tikai dabai. Tā pati mūs māca. Māca, nepamācot. Māca pieņemt sevi jebkurā procesā, neizgrūž pa durvīm tikai tāpēc, ka, iespējams, mums nav taisnība, nebāž degunā tavas nepilnības un netiesā par vājuma brīžiem…. Rūpējas Mani mīļie, ja nu kas, tad rūpes ir tieši par šo… Ne jau par to, kā pareizi, vai labāk darīt, bet par to laimīgo NEpiekasīšanos tam, kas notiek tieši šobrīd. Par brīnišķīgu atcerēšanos, ka pat ne visai pareizajam vajag siltumu, karstu tēju un tīru gultu. Par brīnumskaistu ticību tam, ka pat viskonstruktīvākā kritika patiesībā nekad nav bijusi tik dziedējoša kā vienkārša labestīga saruna. Par satriecošo patiesību, ka pieņemšana ir daudz efektīvāka par jebkādām pretnovecošanās procedūrām. Parūpējies par sevi… parūpējies par tiem, ar kuriem tava dzīve kļūst laimīgāka… parūpējies par katru savas dzīves dienu, liekot tai saprast, ka esi gatavs tai piedot jebkurus negludumus. Un tu ieej ziemā nevis kā lielā pārbaudījumā, bet kā savas dzīves turpinājumā, apzinoties to, ka tikmēr, kamēr mēs viens otram ticam, nekas nebeidzas…
Kad tevi kāds kritizē, paskaties, kas seko šim cilvēkam, kas ir viņa komanda, viņa domubiedri, viņa auditorija! Neviena nav? Tikai daži komentāri no slēptiem profiliem, kurus nav skaidrs, kurš rakstījis? Klusums? Nekādas kustības? Tomēr ir? Labi! Ja ir, vari uzmanīgi papētīt. Kā dzīvo. Ar ko. Kā domā. Ko elpo. Mīlestību vai karu. Rada vai kurina naidu. Dejo? Dzied? Joko? Ko dara? Ar ko nodarbojas? Un viss nostāsies savās vietās.
Kad tevi kāds kritizē, tu vari paskatīties, kas apkārt šim cilvēkam. Jā, protams, ja tu vēlies tādu draugu loku, tad ieklausies viņa kritikā un met mieru tam, ko dari tu pats. Seko tam, kurš zin, kā tev dzīvot un strādāt. Un jau pēc laiciņa, diezgan drīz, tu sāksi dzīvot kā tas, kurš tevi kritizē. Vai kā viņa draugu loks. Gribi? Nē?
Tā nav vienkārši kritika. Aiz tās stāv dzīves veids. Veids, kā cilvēks domā. Un noteikts apziņas līmenis. Esi gatavs tā dzīvot?
Tas, kurš apmierināts ar savu dzīvi, tam parasti nav laika “glābt” vienus pieaugušus cilvēkus no citiem. Tāpēc, ka dzīvē ir ļoti daudz “pieaugušo” jautājumu, kurus jarisina. Ļoti daudz “pieaugušo” lēmumu, kas jāpieņem. Un vienmēr ir kāds, par kuru esi atbildīgs. Kritizētājs parasti nevienam neko nav parādā. Parasti visi parādā ir viņam. Un tas nav atkarīgs no gadu skaita, dzimuma vai izglītības. Apziņas stāvoklis.
Gribi, pārbaudi.
Jūlija Zinovjeva Счастливый психолог Tulkoja: Ginta Filia Solis
Katram no mums blakus ir daudz “gudrinieku un gudrinieču”, kuri skaidri zin, kā kuram ir jādzīvo, jāmīl un jāstrādā.
Katram no mums blakus ir savs “kritiķu” loks, kuri bez mūsu lūguma ir gatavi izskaidrot, ko mēs savā dzīvē, mīlestībā un darbā darām ne tā – vispār un atšķirībā no viņiem.
Katrs no mums ikdienā saskaras ar milzīgu daudzumu kontroles. Un katram no mums ik dienas nākas tikt galā ar šo kontroli. Sevī, pār citiem. Un ārpusē, no citiem attiecībā pret sevi.
Katram no mums ir savas bruņas, kas pasargā no gudriniekiem un kritiķiem. Katrā no mums mīt paralizējošas bailes reiz izdzirdēt to, ka tu esi izlēcējs, niekalbis, viltvārdis un tev šeit nav vietas. Un šīs bailes neļauj kustēties, neļauj turpināt iesākto pēc pirmajām neveiksmēm, tās iedzen stresā un izmisumā.
Visi mēs ne reizi vien esam bijuši ievainoti un mēs visi vēlamies vairs nekad netikt ievainoti. Tomēr vēl aizvien turpinām ievainot.
Cik daudz dzīvības spēku tiek tērēts nevis radošumam un kaut kā skaista radīšanai, bet aizsargājoties un pierādot, ka arī mums ir kādas tiesības.
Aizsargājoties un pierādot tiem, kuri šajā pašā brīdī arī aizsargājas un kaut ko pierāda.
Taču tik ļoti liela ir vēlēšanās šo “morāļu” vietā saņemt brīvību un atļauju būt atšķirīgam. Sev un citiem. Bet kārtējo “nepareizo” atmaskošanas vietā gribas ticēt, ka visa pietiks visiem. Mīlestības, naudas, laimes.
Tā vietā, lai atkal cīnītos un sagatavoties kārtējam sitienam un paspēt to atvairīt, tā gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, elpot dziļi un viegli, smaidīt un apskaut. Uzmundrināt un atbalstīt, it kā sakot: es esmu tev blakus, nebaidies.
Tā vietā, lai kārtējo reizi salīdzinātu, kurš labāks un kurš – ne visai, tik ļoti gribas sadarbību un labas partnerattiecības, lai dzīve kļūtu vēl interesantāka.
Tā vietā, lai atkal saņemtu nelūgtus aizrādījumus, tik ļoti gribas, lai būtu vieta gan pašironijai gan iespējai pasmieties un pamuļķoties.
Tā vietā, lai atkal meklētu taisnību un vienādas normas visiem un visām dzīves situacijām, tik ļoti gribas improvizāciju, iedvesmu un pieņemšanu. Siltumu. Katram. Gribas.
Tikai uz mirkli iedomājies, ka, ja kādu reizi, visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visus kritiķus un gudriniekus, un pārstās darīt savu darāmo, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepietiekami pareizs vai vertīgs. Kas tad notiks?
Mums paliks tikai aizliegumi, piezīmes, morāles, gudras sejas, īgnums. Nebūs nekā radoša, nekā smieklīga, spontāna, brīnumaina, drosmīga un viegla.
Es iedomājos. Un padomāju, kamēr cilvēks neļauj citiem kaut ko radīt un visu laiku uzskaita citu kļūdas, atrod trūkumus, tad automātiski viņš pats sev nedod tiesības būt radošam. Jo ir taču ļoti bail, ka arī viņu kritizēs. Vārdi “bailes” un “kritika” staigā blakus.
Ja tu sper savus pirmos soļus jebkurā no jomām, vai arī tie nav vairs pirmie soļi, bet tevi kaunina, tevi nosoda, par tevi šaubās, neskaties uz to pusi, aizspied ausis. Nepieņem svešas bailes, katram no mums to ir pietiekami daudz. Neņem!
Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un to, ko tu ļoti mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust nav to cilvēku radīts, kuri zin, kā pareiz vajag, bet kuriem patiesībā ir daudz vairak bail nekā tev. Un galu galā tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies, ar savu apstāšanos palīdzēs gudriniekiem un kritiķiem tikt galā ar viņu bailēm un šaubām.
Meklē tos, kuri par tevi un taviem centieniem runā labu. Viņiem jau ir izdevies pārvaldīt savas bailes un patstāvīgi tikt ar tām galā.
Es jums visiem novēlu brīvību, mīlestību, laimi, radošumu, partnerību, sadarbību, jautrību – patiesu un spontānu, savstarpēju pievilkšanos, improvizāciju, iedvesmu un siltumu.
Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās.
Mīlestība nevar visu… Jo tā nenāk pie mums, lai atrisinātu mūsu problēmas, bet gan tāpēc, lai iemācītu mūs mīlēt.
Ja mēs to iemācīsimies, tad spēsim saskatīt viens otra nepilnības un nenobīsimies no tām.
Mēs uzzināsim taisnību par to, ka nevarēsim segt viens otra trūkumus, nespēsim piepildīt visas cerības un nesaņemsim nekādas garantijas… taču nenobīsimies arī no tā.
Mēs būsim pateicīgi viens otram par sakritībām, par palīdzību, par labestību, par spēju nepievilt un NEatteikšanos no savas atbildības daļas, un atkal nenobīsimies uzņemties atbildību par to, kas nenotika vai ko neizdevās saņemt vienam no otra.
Bet, ja mēs neiemacīsimies mīlēt, tad iemacīsimies meklēt mužīgos iluzoros kompromisus, kuros katrs centīsimies likt otram darīt to, ko tas nevēlas, nevar, neprot.
Iemācīsimies apgrūtināt viens otru ar uzmācīgiem parādiem, mocīt ar hronisku vainas sajūtu, sarkastiski izsmiet, pazemot, salīdzinot ar citiem, aizmuguriski nodot, spekulēt ar seksu, ar grūtībām pieciest atrašanos kopīgā telpā un vainot viens otru par neiespējamību aizklaudzināties…
Iemācīsimies skaļi runāt par to, ka ĪSTI vīrieši un sievietes ir izmiruši.
Kā redziet, NEmīlestībai arī ir daudz mācību… taču tās visas ir stāsts par to, KĀ BAIDĪTIES NESAŅEMT un KĀ GAIDĪT NO OTRA.
Tajā pat laikā Mīlestība vienmēr skan klusu un nekad nebaidās savas ievainojamības, nebaidās atdot, nebaidās atzīties, ka tai ir labi kopā ar pašu parastāko cilvēku, kurš varbūt slimo, noveco, piekūst un zaudē, neuzvar skaistumkonkursos, nesaņem Nobela prēmijas un neprot glābt pasauli no krītošiem meteorītiem…
Tas bija sen. Skolas direktore uzbruka jauniņai skolotājai: kā gan jūs atļaujaties uz darbu atnākt tādā kleitā? Tā bija kokvilnas kleita ar volāniem un rišām, absolūti nepiemērota pedagogam. Un kājās velteņi. Ejiet un nekavējoties to nomainiet!
Skolotājai bija kādi divdesmit gadi. Viņa nosarka. Apkārt stāvēja kolēģi un pārmetoši uz viņu skatījās. Tas notika skolotāju istabā. Un šī jauniņā skolotāja direktorei klusiņām atbildēja: “man citas kleitas nav!”
Nav citas. Baikas bikses, filca zābaki, divi novalkāti krūšturi un pāris apakšbikses. Un salāpītas zeķubikses. Velteņi un, lūk, šī kleita. Tāpēc, ka bārene un tāpēc, ka nabadzība. Un pagaidām jaunām drēbēm naudas nepietika. Tāpēc citas nav.
Pirms kritizēt otra cilvēka ārieni, viņa seju vai kājas, padomājiet: viņam cita nav. Un, iespējams, arī cita prāta nav. Un citas attīstības. Un personības spēka cita nav. Viņš nevar pārģērbties vai izmainīt savu ārieni. Vai, piemēram, pielikt sev vairāk prāta. Vai veselības.
Un viss, ko viņam tādā gadījumā saka – ir sāpīgas skrambas un brūces. Tas ir aizvainojoši. Tāds populārs vārds – aizvainojums, no kura rekomendē atbrīvoties un aizvainoto visvisādi izsmej.
Lai iet un parģērbjas! Paņem sev jaunu kleitu, citu seju, kājas un izvēlas kaut ko labāku, bet, ne šo, par īsu. Un psihi citu lai izvēlas, ne tik ļoti ievainojamu…
Skolotāja pēc tam saņēma algu, pēc tam otru, uzšuva sev kleitu un kostīmu. Un nopirka kurpes. Un ziemas zābakus. Un pat cepuri. Kad parādījās resurss.
Bet direktore atvainojās – viņa nebija naidīga. Vienkarši bija aizmirsusi par to, ka citas kleitas varētu nebūt. Un nevajag pieprasīt un kritizēt, – tas ir sāpīgi tiem, kuriem citas kleitas vienkārši nav. Bet ir Dvēsele un Dvēselei ļoti sāp…
Daudzi no mums ir kļuvuši par savu neredzamo būdiņu iemītniekiem, būdiņu ar cieši aizvērtiem logiem un un durvīm, kas atvērtas tiek ļoti reti…
Esi ievērojis?…
Emigrācija sevī ir pats pieejamākais ceļojumu veids… un, iespējams, pats glābjošākais…
Kāpēc?…
Tāpēc, ka apkārt mums ir nesaprotama, vietumis biedējoša un bezspēcīgi agresīva vide…
Hroniska nevis situatīva agresija ir skaļākais masu un arī individuālais aizsardzības līdzeklis… Apsteigt ar kliedzienu, naidu un graujošu kritiku… Sist pirmajam, negaidot uzbrukumu… Dzīvot saspringtā gatavībā uzbrukumam, kas noteikti notiks…
Tīmeklis ir lielisks anonīmās kaujas lauks ar atzīmētiem ienaidniekiem un regulāriem upuriem… Šeit, rēķinoties ar iluzoru nesodāmību, visneuzkrītošākie dzīvē cilvēki atklātā telpā var izgāzt savas sakrājušās dusmas un naidu…
Izgāž tā, ka normāla psihe pati sevi izolē, atkāpjas un nevēlas būt pat novērotājs no malas…
Lūk, arī rodas neredzamas iekšējās būdiņas, kurās ir tik labi paslēpties, radīt savu pasauli un neapaugt ar tām bruņām, caur kurām nespēj ielauzties pat dzīvinošās brīnišķīgo emociju straumes…
Bet no ārpuses tāds nogurums no vārdiem, kuros atkal viss ir ne tāds un visi – ne tādi…
Kam un kad tie palīdzējuši izrāpties no bedres…
Visi uz ilgāku laiku vai pat uz mūžu salauzti un nemīlestības traumēti cilvēki…
Izeja no traumas ir caur tām durvīm, aiz kurām nav ne pirmā, ne otrā…
Mēs slēpjamies sevī un baidāmies no tuvības, tāpēc, ka ir sagrauta uzticēšanās, tāpēc, ka ir bail, tāpēc, ka negribas jaunas sāpes…
Tomēr reiz bailes pāries un sagribēsies iziet… Lai piekristu tam, ka garantiju nav, taču neatsacītos no tā, kas dzīvi padara par dzīvi…
Tumšajā mājiņā var kādu laiku pasēdēt… pagulēt…. izgulēties…. atgūties no pārdzīvojumiem…. Taču palikt tajā uz mūžiem ir vēl bailīgāk nekā nokļūt līdz nāvei nobijušos agresoru varā…
Tas nozīmē iekurt uguni un uzturēt to…. ar visu savu dvēseles siltumu, kura nav aizmirsusi kā mīlēt un kura reiz ielaidīs to, kam noticēs…
Telaviva. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums, viņš sāk raudāt. Māte: “Mans mīļais, neraudi, nopirksim citu, labāku un lielāku, nāc šurp, mīļumiņ”. Garāmgājēji smaida un māj ar rokām, daži sāk dejot un tad visi kopā ar māti un dēlu iet pēc saldējuma.
Maskava. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums. Viņš sāk raudāt. Māte: “Vai tu patiešām pilnīgi stulbs esi!? Tūliņ laizīsi man asfaltu! Vairs nekādu saldējumu, vairs nekādu pastaigu. Visu izstāstīšu tēvam, viņš tev ar siksnu iemācīs kā uzvesties!” Garāmgājēji ātri pāriet ielas otrā pusē. Viņiem ir nepatīkami to redzēt, jo tas liek domāt par drīzu pasaules galu. Debesis aizsedz liels melns mākonis. Vējš aizpūš pēdējās lapas un smaidu no cilvēku sejām kopā ar ticību un cerību.
Velns parāvis, no tā arī viss sākas. No aizliegumiem, sodiem, pazemojumiem, piekasīšanās, rupjībām. Tik daudz rupjas un naidpilnas attieksmes pret bērniem, kā tas ir Krievijā, nevar redzēt nekur citur pasaulē. Tā ir tāda vietējā audzināšanas ”ētika”. Tāpēc, ka mēs esam nācija, kura neko nezin par to, ko nozīmē mīlēt sevi. Un tas nav stāsts par aklu apsēstību, bet gan to, ko nozīmē cieņa un pārliecība par sevi. Nekas nedod lielāku pārliecību kā mīlestība.
Man bērnībā bija draudzene-kaimiņiene, kura visu laiku apskauda ebrejus: “Viņi nekad nelamā savus bērnus, viņi tos tikai slavē un mīl”. Klīda tadas leģendas. Bet patiesībā tās nav leģendas: ebreji, tāpat kā vairums silto zemju tautu, prot savus bērnus mīlēt. Taču skarbajos padomijas apstākļos tāda uzvedība patiešām šķita neticama.
Ja aizdomājamies plašāk, uz kopējā fona tādi par sevi pārliecināti cilvēki izskatās kā paradokss. Ar grūtībām es varu atcerēties burtiski divus trīs paziņas, par kuriem var teikt, ka tie ir apbrīnojami pārliecināti par sevi cilvēki. Un, kas ir vēl svarīgi, ka viss, ko viņi dara, nes apbrīnojamus augļus. Ja viņiem galvā iešaujas kāda ideja, viņi to realizē, un tas šķiet tik viegli un liekas, ka viņi nepazīst ne mokas, ne šaubas.
Man ir kāds pazīstams mākslinieks Fjodors Pavlovs, kurš jau kopš agras bērnības ir iestudējis teātra izrādes, radījis savu modeļu aģentūru, pēc tam laikrakstu. Tagad viņš ir mākslinieks, kurš rada brīnišķīgas performances. Viņš vienmēr manī ir izraisījis dīvainas sajūtas – es nekad neesmu spējusi atbrīvoties no tādas kā skaudības par to, ka viņam ir tāda pārliecinātība par to, ko viņš dara un, ka viņam viss izdodas tik viegli un rotaļīgi.
Es arī zinu ļoti daudzus apdāvinātus un ārkārtīgi talantīgus cilvēkus, kuri domājot par savu projektu, vienalga, vai tā ir grāmata, scenārijs, vai vienalga, kas cits, kļūst stīvi un bezspēcīgi. Ziniet, cik daudz labu grāmatu nav uzrakstīts? Es arī to precīzi nezinu, taču zinu, ka ļoti daudz (vairāk kā ir uzrakstīts).
Lūk, viens mans draugs grib rakstīt, bet viņam ir briesmīgs radošais bloks: viņu pārņem bailes momentā, kā iedomājas par publikas viedokli. Tāpēc, ka ik reizi, kad viņš bērnība kaut ko zīmēja vai rakstīja, vecāki viņu nevis slavēja, bet kritizēja. Bet jau vēlāk, kad puisis histērijā kliedza: “Nu, kāpēc?!” – viņi atbildēja: “Mēs taču labu vien tev vēlējām”. Jo slavēt ir slikti, bet kritizēt – ļoti labi. (Un vai maz vērts brīnīties par to, ka internetā varam lasīt, kā cilvēki viens otru tikai lamā).
Kāds mans paziņa uzrakstīja brīnišķīgu rakstu. Es viņam aizsūtīju ziņu: kāds brīnišķīgs raksts, tu esi tads malacis! Mēs aprunājāmies un viņš teica: “Tik patīkami to dzirdēt, es vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu dzirdējis uzslavu no kolēģa”.
Tā arī ir. Neviens nevienu neslavē. Bieži vien pat paziņas publiski uzraksta komentāru no sērijas “kurš kaut ko tik stulbu var uzrakstīt, vai tik tu neesi muļķe?” Varbūt arī esmu muļķe. Varbūt stulbs teksts. Bet es tomēr kaut ko tādu labāk pateiktu privātā sarakstē un daudz iecietīgākiem vārdiem.
Es atceros notikumu, kurš atgadījās ar mani, kad man bija septiņi gadi. Es biju nolēmusi rakstīt romānu. Uzrakstīju pāris lapas, parādīju tētim (mans tētis ir rakstnieks), bet viņš atgaiņājās, teikdams – “sižeta nav, tas viss izklausās tā – ne īpaši labi”. Vispār jau man stēvs, salīdzinot ar citiem, ir vienkarši mīļumiņš. Viņš mani vienmēr ir uzmundrinājis un stimulējis. Un vēlāk man teica, ka esmu ģeniāla. Bet toreiz viņš pateica tā. Un mani tas briesmīgi aizvainoja. Es nometu savu lielo romānu un vairs nerakstīju – līdz 15 gadiem. Iespējams, man vajadzēja jau savos septiņos gados saņemties un uzrakstīt “Karš un miers”, taču bērni ir savu vecāku atspulgs, un viņi pasauli iepazīst caur uzslavām un kritiku.
Starp citu, runājot par skolu. Astotajā klasē mūsu skolā darbu sāka jauna literatūras skolotāja, un tieši viņa izmainīja manu dzīvi. Mums lika rakstīt kārtejo sacerējumu. Tolaik sacerējumus rakstīja sekojoši: saviem vārdiem pārstāstīja padomju kritiķu priekšvārdus grāmatām. Tāpēc man vienmēr literatūrā bija knaps trijnieks – priekšvārdus es nelasīju, kaut ko norakstīju no citiem. Bet te pēkšņi sadusmojos un uzrakstīju visu, ko domāju par dzejnieku Ņekrasovu (bet man viņa dzeja nepatika). Un tā es kļuvu par teicamnieci. Jaunā skolotāja visiem salika nepamierinošas atzīmes par to, ka tie pārraksta svešas urā-patriotiskās domas, bet man bija piecinieks un uzslavas pusstundas garumā.
Dažkārt es domāju, kā gan būtu veidojusies mana dzīve, ja tā arī līdz skolas beigšanai mēs būtu turpinājuši pārrakstīt padomju laika “pakaļlaižu” domas. Ja nebūtu atnācis jauns cilvēks un pateicis, ka mums jābūt savām domām un, galvenais, ka mums tās ir jāizsaka. Un, ka ikviens viedoklis ir interesants – nav “pareizā” un “nepareizā”.
Es runāju par to, ka mēs, kuri esam saelpojušies padomju laika smakas un arī šodienas bērni, kurus vēl joprojām māca pēc tā laika sistēmas, – mēs praktiski neko nezinām par brīnumaino brīvības sajūtu, ko dod pārliecība par sevi un cieņa pret savu viedokli.
Mums mācīja būt “kā visiem”, mēs baidījāmies un baidāmies pieļaut kaut vismazāko kļūdu, tās ir mūsu pirmatnējās bailes par to, ka saņemsim sodu vai arī pretīgu kritiku,
Mana paziņas-žurnālista mamma viņam jautāja: “Kāpēc tu domā, ka tavs viedoklis kādu interesē?” Un viņa jau nav vienīgā, kura uzdod tādus jautājumus. Mīļā mamma, kura prieka vietā par to, ka viņas dēls ir žurnālists un rakstnieks, ka viņu publicē, interesējas: “Kam gan tu esi vajadzīgs?”
Diemžēl, Krievijā tas ir normāli. Un tā vietā, lai cilvēki atbalstītu mūsu entuziasmu, parasti mēs saņemam šaubas, skepsi un kritiku.
Un tā arī dzīvojam, viens otram to nododot: no paaudzes paaudzē, no viena otram sociālajos tīklos. Rupjības, nosodījums un skepse – vienīgie mūsu cilvēkam saprotamie mijiedarbības veidi.
“Meitenīt, jūs tik labi izskatāties!” – tu saki svešai sievietei. Bet tev uzmet ašu bailīgu skatienu, un kaut ko atmurkšķ. Pat tad, ja kādā privātā pasākumā tu sievietei saki: “Tev tik skaista kleita”, labākajā gadījumā īsi atrauc “paldies”. Un nekad: “Ai, tas ir tik patīkami, es to šogad iegādājos kādā lielā izpārdošanā!” Godīgi. Maskavā es ne reizi neesmu saņēmusi tādu atbildi. Jo cilvēki neprot reaģēt uz uzslavām. Labākajā gadījumā atbild: “Ko, jūs, tā ir saburzījusies un mati man nemazgāti, un esmu apaukstējusies, un vispār izskatos briesmīgi”.
Briesmīgi.
Tas taču ir tik brīnišķīgi, kad tu apbrīno un slavē citus cilvēkus, par to, ka viņi ir skaisti saģērbušies, vai grāmatu uzrakstījuši, vai dzeju sacerējuši, vai izskatās skaisti un izstaro gaismu un siltumu. Abpusējās apbrīnas atmosfēra ir tik jauka, salīdzinot ar to nospiedošo mūžīgo neīstumu un cīņu par to, kurš vairāk aizvainojošu vārdu pateiks. Šķiet, šī naidpilnā sabiedrība pati sevi ir izsmēlusi – jāsāk vienam otru slavēt. Pat tad, ja šķiet, ka īsti nav par ko slavēt. Ja nu pēkšņi tas nostrādā?
Anna Hoļina Avots: Счастливый психолог Tulkoja: Ginta Filia Solis
P.S. Man šķiet, ka mēs Latvijā esam tikuši nedaudz tālāk, vismaz es savā draugu un paziņu lokā pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuri prot gan paslavēt gan arī pieņemt uzslavas. Tāpat arī komentāros, es jūtu tik daudz vēlmes otram pateikt ko labu, un saņemu ļoti daudz labus vārdus un uzslavas. Un es mācos tos pieņemt ar mīlestību un pateicību –- un tad labais vairo labo. Paldies, Mīļie!
Ginta Filia Solis 