Nemīlestības valsts

Telaviva. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums, viņš sāk raudāt. Māte: “Mans mīļais, neraudi, nopirksim citu, labāku un lielāku, nāc šurp, mīļumiņ”.
Garāmgājēji smaida un māj ar rokām, daži sāk dejot un tad visi kopā ar māti un dēlu iet pēc saldējuma.

Maskava. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums. Viņš sāk raudāt.
Māte: “Vai tu patiešām pilnīgi stulbs esi!? Tūliņ laizīsi man asfaltu! Vairs nekādu saldējumu, vairs nekādu pastaigu. Visu izstāstīšu tēvam, viņš tev ar siksnu iemācīs kā uzvesties!”
Garāmgājēji ātri pāriet ielas otrā pusē. Viņiem ir nepatīkami to redzēt, jo tas liek domāt par drīzu pasaules galu. Debesis aizsedz liels melns mākonis. Vējš aizpūš pēdējās lapas un smaidu no cilvēku sejām kopā ar ticību un cerību.

Velns parāvis, no tā arī viss sākas. No aizliegumiem, sodiem, pazemojumiem, piekasīšanās, rupjībām. Tik daudz rupjas un naidpilnas attieksmes pret bērniem, kā tas ir Krievijā, nevar redzēt nekur citur pasaulē. Tā ir tāda vietējā audzināšanas ”ētika”. Tāpēc, ka mēs esam nācija, kura neko nezin par to, ko nozīmē mīlēt sevi. Un tas nav stāsts par aklu apsēstību, bet gan to, ko nozīmē cieņa un pārliecība par sevi. Nekas nedod lielāku pārliecību kā mīlestība.

Man bērnībā bija draudzene-kaimiņiene, kura visu laiku apskauda ebrejus: “Viņi nekad nelamā savus bērnus, viņi tos tikai slavē un mīl”. Klīda tadas leģendas. Bet patiesībā tās nav leģendas: ebreji, tāpat kā vairums silto zemju tautu, prot savus bērnus mīlēt. Taču skarbajos padomijas apstākļos tāda uzvedība patiešām šķita neticama.

Ja aizdomājamies plašāk, uz kopējā fona tādi par sevi pārliecināti cilvēki izskatās kā paradokss. Ar grūtībām es varu atcerēties burtiski divus trīs paziņas, par kuriem var teikt, ka tie ir apbrīnojami pārliecināti par sevi cilvēki. Un, kas ir vēl svarīgi, ka viss, ko viņi dara, nes apbrīnojamus augļus. Ja viņiem galvā iešaujas kāda ideja, viņi to realizē, un tas šķiet tik viegli un liekas, ka viņi nepazīst ne mokas, ne šaubas.

Man ir kāds pazīstams mākslinieks Fjodors Pavlovs, kurš jau kopš agras bērnības ir iestudējis teātra izrādes, radījis savu modeļu aģentūru, pēc tam laikrakstu. Tagad viņš ir mākslinieks, kurš rada brīnišķīgas performances. Viņš vienmēr manī ir izraisījis dīvainas sajūtas – es nekad neesmu spējusi atbrīvoties no tādas kā skaudības par to, ka viņam ir tāda pārliecinātība par to, ko viņš dara un, ka viņam viss izdodas tik viegli un rotaļīgi.

Es arī zinu ļoti daudzus apdāvinātus un ārkārtīgi talantīgus cilvēkus, kuri domājot par savu projektu, vienalga, vai tā ir grāmata, scenārijs, vai vienalga, kas cits, kļūst stīvi un bezspēcīgi. Ziniet, cik daudz labu grāmatu nav uzrakstīts? Es arī to precīzi nezinu, taču zinu, ka ļoti daudz (vairāk kā ir uzrakstīts).

Lūk, viens mans draugs grib rakstīt, bet viņam ir briesmīgs radošais bloks: viņu pārņem bailes momentā, kā iedomājas par publikas viedokli. Tāpēc, ka ik reizi, kad viņš bērnība kaut ko zīmēja vai rakstīja, vecāki viņu nevis slavēja, bet kritizēja. Bet jau vēlāk, kad puisis histērijā kliedza: “Nu, kāpēc?!” – viņi atbildēja: “Mēs taču labu vien tev vēlējām”.
Jo slavēt ir slikti, bet kritizēt – ļoti labi. (Un vai maz vērts brīnīties par to, ka internetā varam lasīt, kā cilvēki viens otru tikai lamā).

Kāds mans paziņa uzrakstīja brīnišķīgu rakstu. Es viņam aizsūtīju ziņu: kāds brīnišķīgs raksts, tu esi tads malacis! Mēs aprunājāmies un viņš teica: “Tik patīkami to dzirdēt, es vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu dzirdējis uzslavu no kolēģa”.

Tā arī ir. Neviens nevienu neslavē. Bieži vien pat paziņas publiski uzraksta komentāru no sērijas “kurš kaut ko tik stulbu var uzrakstīt, vai tik tu neesi muļķe?” Varbūt arī esmu muļķe. Varbūt stulbs teksts. Bet es tomēr kaut ko tādu labāk pateiktu privātā sarakstē un daudz iecietīgākiem vārdiem.

Es atceros notikumu, kurš atgadījās ar mani, kad man bija septiņi gadi. Es biju nolēmusi rakstīt romānu. Uzrakstīju pāris lapas, parādīju tētim (mans tētis ir rakstnieks), bet viņš atgaiņājās, teikdams – “sižeta nav, tas viss izklausās tā – ne īpaši labi”. Vispār jau man stēvs, salīdzinot ar citiem, ir vienkarši mīļumiņš. Viņš mani vienmēr ir uzmundrinājis un stimulējis. Un vēlāk man teica, ka esmu ģeniāla. Bet toreiz viņš pateica tā. Un mani tas briesmīgi aizvainoja. Es nometu savu lielo romānu un vairs nerakstīju –  līdz 15 gadiem.
Iespējams, man vajadzēja jau savos septiņos gados saņemties un uzrakstīt “Karš un miers”, taču bērni ir savu vecāku atspulgs, un viņi pasauli iepazīst caur uzslavām un kritiku.

Starp citu, runājot par skolu. Astotajā klasē mūsu skolā darbu sāka jauna literatūras skolotāja, un tieši viņa izmainīja manu dzīvi. Mums lika rakstīt kārtejo sacerējumu. Tolaik sacerējumus rakstīja sekojoši: saviem vārdiem pārstāstīja padomju kritiķu priekšvārdus grāmatām. Tāpēc man vienmēr literatūrā bija knaps trijnieks – priekšvārdus es nelasīju, kaut ko norakstīju no citiem. Bet te pēkšņi sadusmojos un uzrakstīju visu, ko domāju par dzejnieku Ņekrasovu (bet man viņa dzeja nepatika).
Un tā es kļuvu par teicamnieci. Jaunā skolotāja visiem salika nepamierinošas atzīmes par to, ka tie pārraksta svešas urā-patriotiskās domas, bet man bija piecinieks un uzslavas pusstundas garumā. 

Dažkārt es domāju, kā gan būtu veidojusies mana dzīve, ja tā arī līdz skolas beigšanai mēs būtu turpinājuši pārrakstīt padomju laika “pakaļlaižu” domas. Ja nebūtu atnācis jauns cilvēks un pateicis, ka mums jābūt savām domām un, galvenais, ka mums tās ir jāizsaka. Un, ka ikviens viedoklis ir interesants – nav “pareizā” un “nepareizā”.

Es runāju par to, ka mēs, kuri esam saelpojušies padomju laika smakas un arī šodienas bērni, kurus vēl joprojām māca pēc tā laika sistēmas, – mēs praktiski neko nezinām par brīnumaino brīvības sajūtu, ko dod pārliecība par sevi un cieņa pret savu viedokli.

Mums mācīja būt “kā visiem”, mēs baidījāmies un baidāmies pieļaut kaut vismazāko kļūdu, tās ir mūsu pirmatnējās bailes par to, ka saņemsim sodu vai arī pretīgu kritiku,

Mana paziņas-žurnālista mamma viņam jautāja: “Kāpēc tu domā, ka tavs viedoklis kādu interesē?” Un viņa jau nav vienīgā, kura uzdod tādus jautājumus. Mīļā mamma, kura prieka vietā par to, ka viņas dēls ir žurnālists un rakstnieks, ka viņu publicē, interesējas: “Kam gan tu esi vajadzīgs?”

Diemžēl, Krievijā tas ir normāli. Un tā vietā, lai cilvēki atbalstītu mūsu entuziasmu, parasti mēs saņemam šaubas, skepsi un kritiku.

Un tā arī dzīvojam, viens otram to nododot: no paaudzes paaudzē, no viena otram sociālajos tīklos. Rupjības, nosodījums un skepse – vienīgie mūsu cilvēkam saprotamie mijiedarbības veidi.

“Meitenīt, jūs tik labi izskatāties!” – tu saki svešai sievietei. Bet tev uzmet ašu bailīgu skatienu, un kaut ko atmurkšķ. Pat tad, ja kādā privātā pasākumā tu sievietei saki: “Tev tik skaista kleita”, labākajā gadījumā īsi atrauc “paldies”. Un nekad: “Ai, tas ir tik patīkami, es to šogad iegādājos kādā lielā izpārdošanā!” Godīgi. Maskavā es ne reizi neesmu saņēmusi tādu atbildi. Jo cilvēki neprot reaģēt uz uzslavām. Labākajā gadījumā atbild: “Ko, jūs, tā ir saburzījusies un mati man nemazgāti, un esmu apaukstējusies, un vispār izskatos briesmīgi”.

Briesmīgi.

Tas taču ir tik brīnišķīgi, kad tu apbrīno un slavē citus cilvēkus, par to, ka viņi ir skaisti saģērbušies, vai grāmatu uzrakstījuši, vai dzeju sacerējuši, vai izskatās skaisti un izstaro gaismu un siltumu. Abpusējās apbrīnas atmosfēra ir tik jauka, salīdzinot ar to nospiedošo mūžīgo neīstumu un cīņu par to, kurš vairāk aizvainojošu vārdu pateiks. Šķiet, šī naidpilnā sabiedrība pati sevi ir izsmēlusi – jāsāk vienam otru slavēt. Pat tad, ja šķiet, ka īsti nav par ko slavēt. Ja nu pēkšņi tas nostrādā?

Anna Hoļina
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Man šķiet, ka mēs Latvijā esam tikuši nedaudz tālāk, vismaz es savā draugu un paziņu lokā pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuri prot gan paslavēt gan arī pieņemt uzslavas. Tāpat arī komentāros, es jūtu tik daudz vēlmes otram pateikt ko labu, un saņemu ļoti daudz labus vārdus un uzslavas. Un es mācos tos pieņemt ar mīlestību un pateicību –- un tad labais vairo labo. Paldies, Mīļie! 

Ginta

Par gudriniekiem, kritiķiem un kontroli

Katram no mums ir savs “gudrinieku un gudrinieču” loks, kuri skaidri zina, kā mums katram jādzīvo, jamīl, jāstrādā. Tāpat katram ir arī savs “kritiķu” loks, kuri gatavi mums paskaidrot, ko mēs savā dzīvē, darbā un mīlestībā daram nepareizi – pat tad, ja mēs to nelūdzam. Vispār nepareizi, vai nepareizi, salīdzinot ar viņiem!

Katrs no mums ik dienas saskaras ar milzīgu kontroles daudzumu. Un mums katram ir jātiek ar to galā. Sevī – pār citiem. Ārpusē – no citiem attiecība pret sevi.

Tāpat arī katram no mums ir biezas bruņas, pret visiem šiem gudriniekiem un kritiķiem. Un katrā sēž burtiski paralizējošas bailes kādu dienu izdzirdēt, ka esi izlēcējs, lūzeris un te tev nav vietas. Šīs bailes neļauj kustēties, tās nedod iespēju turpināt savu ceļu pēc neveiksmēm, tās  iedzen stresā un paralizē.

Mēs visi ne reizi vien esam bijuši ievainoti. Un mēs visi nevēlamies vēlreiz to piedzīvot. Tomēr vienalga turpinām ievainot.

Cik daudz gan dzīvības spēka un laika tiek patērēti nevis radīšanai un radošumam, bet aizsardzībai un pierādīšanai, ka arī tev ir tiesības! Aizsardzībai, aizstāvībai un pierādījumiem to priekšā, kuri šajā brīdī arī sevi aizsargā, aizstāv un pierāda.

Tik ļoti gribās brīvību un atļauju būt dažādiem, tā vietā lai klausītos kāda “morāli”. Sev un citiem. Un tik ļoti gribas ticēt tam, ka visa pietiks visiem, tā vietā, lai atkal skatītos kā tiek atmaskoti “nepareizie”. Visiem pietiks mīlestības, naudas, laimes.

Tik ļoti gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, dziļi un mierīgi ieelpot un izelpot, un apskaut, tā vietā, lai sagatavotos kārtējam uzbrukumam un paspētu to atvairīt. Apskaut, lai atbalstītu, tā parādot, ka “es esmu tev blakus”.

Tik ļoti gribās sadarbību un partnerību, lai būtu interesantāk, nevis kārtējo salīdzinājumu, kurš labāks.

Un pēkšņu, neprasītu piezīmju ar gudru skatienu vietā, cilvēks vēlas, lai viņam būtu iespēja pašironijai un laiks kopā ar citiem pasmieties un pamuļķoties.

Un tā vietā, lai visiem gadījumiem meklētu taisnīgumu un vienas un tās pašas normas, tik ļoti gribās improvizēt, būt iedvesmotam un pieņemtam. Siltumu. Gribas. Katram.

Tikai uz mirkli iedomājies, ja reiz visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visiem gudriniekiem un kritiķiem un pārstās darīt to, ko dara, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepilnīgs un nepareizs. Mums paliks tikai aizliegumi, aizrādījumi, morāles, gudras sejas un garlaicība. Nebūs nekā radoša, smieklīga, spontāna, brīnišķīga, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un iedomājos par to, ka, ja tu citiem nedod tiesības kaut ko radīt un visu laiku uzskaiti svešas kļūdas un pieķer nepilnībās, tad automātiski arī pats sev aizliedz būt radošam. Un ir ļoti bail – ja nu pēkšņi kāds arī tevi sāks kritizēt. Vārdi “Bailes” un “Kritika” staigā rokās sadevušies.

Ja tu kaut ko dari pirmo reizi, vai arī dari ne tik profesionāli, un tevi kaunina, vai kāds šausminās vai pauž šaubas par tevi, neskaties uz to pusi, aizbāz ausis. Necenties paņemt sev svešas bailes, katram mums pietiek savējo. Neņem tās sev. Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un ko tu mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust neradās no tiem, kuri zina, kā darīt pareizi, un, kuriem patiesībā ir daudz vairak bail kā tev pašam.

Un vēl – tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies savā ceļā, ar to palīdzēs tikt galā ar bailēm kritiķiem un gudriniekiem. Mēklē tos cilvēkus, kuri par tevi un to, ko tu dari, saka labu, runā labu. Viņiem jau izdodas vadīt savas bailes un pašiem patstāvīgi tikt ar tām galā. 

Brīvību, mīlestību, naudu, laimi, sadarbību, partnerību, patiesu un spontānu jautrību, apskāvienus, improvizāciju, iedvesmu, siltumu. Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās. 

Autors: Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kritika un izcilība. Vai tomēr iemīlēt sevi

Iemācies redzēt savas stiprās puses, lai iemācītos balstīties uz tām. Protams, neapmierinātība ar sevi stimulē mūs attīstīties, radīt, atklāt savu potenciālu, taču pārmēru liela paškritika mūs iznīcina.Kāpēc gan neiemācīties sevi slavēt tikpat labi, kā kritizēt?Starp citu, vai esi pārliecināts, ka proti pareizi sevi kritizēt? Pārmēru liela kritika visbiežāk nozīmē sevis nepieņemšanu – sevis, tādu, kādi mēs esam.

Gribētu pateikt, ka pirms mēs sākam mainīties, ir svarīgi pieņemt sevi. Daudzi šim posmam “pārlec”. Jā, ir labi pilnveidoties. Taču, vai esi pārliecināts, ka tava tieksme pēc pilnveidošanās ir “veselīga”? Un kas to nosaka? Labi, ja tu pats priekš sevis. Taču, kur tad ir robeža? Vai tu spēsi kontrolēt savu tiekšanos pēc pilnības, vai arī TĀ kontrolēs tevi? Pratinot tevi un uzdodot uzstājīgus jautājumus: vai es pietiekami labi izskatos, vai vajag vēl labāk…. un, vēl, lūk to, un to….

Vai esi ievērojis, ka tieksme pēc pilnības sāk tevi kontrolēt tik ļoti, ka tu ne uz brīdi nespēj atslābināties un vienkārši būt…?

Atgriežamies pie pareizās kritikas. Kompetenta kritika ir tad, kad tu spēj veikt analīzi: izcelt stiprās puses, vājās. Iespējams, strīdīgās, neitrālās. Neitrālās parasti  mēdz būt tieši “vājās”, no kurām mēs varam veidot savus “knifiņus”, “unikalitātes”. Ja tev nesanāk pietiekami labi, zīmējot, noķert proporcijas, atrodi savējās, neparastās, antiproporconālās formas, parādi to skaistumu! Tad tavs ir kā “trūkums” kļūs par unikalitāti.

Un, kas sanāk? Ka pilnība ir ilūzija?

Pazīstamais amerikāņu psihoterapeits, geštaltterapeits Džons Enraits rakstīja: “Nav normas un nav vietas, kurp jāiet. Tu jau esi pilnīgs un vienmēr būsi pilnīgs. Pilnības forma var mainīties, bet tas, ka tu esi “ok”, nav atkarīgs no formas. Pumpurs ir pilnīgs pumpurs, nevis nepilnīga roze. Viss, kas ir nepieciešams – uztveres un redzējuma maiņa.Šajā gadījumā nav nekādu uzlabojumu, izaugsmes, pārmaiņu, problēmu risināšanas – ir tikai atmošanās un redzējums, ka problēmas un nepilnīgums ir tikai ilūzija”. 

Vienmēr ir uz ko tiekties, ja ir vēlme. Tas ir interesanti.

Dzīve bez kustības mirst. Bet kas ir KUSTĪBA?…

Maija Azarova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi kāds kritizē, pazemo?

106989357_1491400947730732_5903361228010792950_n

Gadās, ka cilvēks no taviem vārdiem jūtas burtiski sagrauts. Vai arī pazemots tavas uzvedības rezultātā. Viņš uztver tavus vārdus “man ir grūti būt blakus tev” vai “kad redzu tevi, es uztraucos” kā skarbu kritiku vai smagu “uzbraucienu”. Bet tu pēc tam sēdi un nesaproti, ko gan tādu es pateicu. Un pārdzīvo, ka pavisam nejauši un negribot esi kļuvis otram cilvēkam par briesmīgu monstru un nekāda taisnošanās te nepalīdzēs.

Vai arī gadās, ka cilvēks tev paziņo, ka tu viņu esi pazemojis, taču tajā pat laikā tev pat prātā nekas tamlīdzīgs nevarēja ienākt. Un tu atkal esi nesaprašanā. Kā kaut kas tāds varēja notikt?

Patiesībā ārēji vārdi var cilvēku ievainot tikai tad, ja tie sakrīt ar to, ko viņam pašam saka viņa “iekšējais kritiķis”.

Un cilvēku, izrādās, ievaino nevis kāda cita vārdi, bet paša spēks, kas vērsts pašam pret sevi.

Ir cilvēki, kurus pat gribētos aizvainot. Vai arī vienkārši līdz viņiem aizklauvēties, taču neizdodas. Viņos neatsaucas tas, ko mēs sakām. Ir taču viedais stāsts par to, kā nepazīstams cilvēks iespļāva Budam sejā, bet tas pajautāja: “Vai kaut kas vēl?”. Šis spļāviens psiholoģiski Budu neķēra, tāpēc, ka viņa attieksme pašam pret sevi nebija cietsirdīga.

Ja kāds tevi vēlas pazemot vai aizskart, bet tu sevī nejūti pazemojuma sajūtu, nekāda pazemojuma nebūs. Tapēc, ka tevī tā nav.

Tāpēc kritika un pazemojumi, kurus saņem no citiem, – ir tikai iekšējo figūru projekcija ārējā pasaulē. Ar to tad arī ir vērts strādāt. Tu kritizē sevi. Tu pazemojies. Ja sapratīsi, kāpēc tu to ar sevi dari, ļoti daudzas ārējās norises ieraudzīsi pavisam citā gaismā.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi kāds kritizē? Pazemo?

64311834_1903109653122182_6990297168183558144_n

Gadās, ka cilvēks no taviem vārdiem jūtas burtiski sagrauts. Vai arī pazemots tavas uzvedības rezultātā. Viņš uztver tavus vārdus “man ir grūti būt blakus tev” vai “kad redzu tevi, es uztraucos” kā skarbu kritiku vai smagu “uzbraucienu”. Bet tu pēc tam sēdi un nesaproti, ko gan tādu es pateicu. Un pārdzīvo, ka pavisam nejauši un negribot esi kļuvis otram cilvēkam par briesmīgu monstru un nekāda taisnošanās te nepalīdzēs.

Vai arī gadās, ka cilvēks tev paziņo, ka tu viņu esi pazemojis, taču tajā pat laikā tev pat prātā nekas tamlīdzīgs nevarēja ienākt. Un tu atkal esi nesaprašanā. Kā kaut kas tāds varēja notikt?

Patiesībā ārēji vārdi var cilvēku ievainot tikai tad, ja tie sakrīt ar to, ko viņam pašam saka viņa “iekšējais kritiķis”.

Un cilvēku, izrādās, ievaino nevis kāda cita vārdi, bet paša spēks, kas vērsts pašam pret sevi.

Ir cilvēki, kurus pat gribētos aizvainot. Vai arī vienkārši līdz viņiem aizklauvēties, taču neizdodas. Viņos neatsaucas tas, ko mēs sakām. Ir taču viedais stāsts par to, kā nepazīstams cilvēks iespļāva Budam sejā, bet tas pajautāja: “Vai kaut kas vēl?”. Šis spļāviens psiholoģiski Budu neķēra, tāpēc, ka viņa attieksme pašam pret sevi nebija cietsirdīga.

Ja kāds tevi vēlas pazemot vai aizskart, bet tu sevī nejūti pazemojuma sajūtu, nekāda pazemojuma nebūs. Tapēc, ka tevī tā nav.

Tāpēc kritika un pazemojumi, kurus saņem no citiem, – ir tikai iekšējo figūru projekcija ārējā pasaulē. Ar to tad arī ir vērts strādāt. Tu kritizē sevi. Tu pazemojies. Ja sapratīsi, kāpēc tu to ar sevi dari, ļoti daudzas ārējās norises ieraudzīsi pavisam citā gaismā.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par kritiku

spogulis55

Kad kāds tevi kritizē vai nosoda, lūdzu, atceries, ka viņš kritizē vai nosoda vien daļu savas sirds, savu atspulgu tevī.

Mēs visi esam viens otra spoguļi. Tāpēc neuztver personīgi šos uzbrukumus. Cilvēki nezin tavu realitāti, viņi redz tikai tavu tēlu. Un, ja tu uzskati, ka viņiem tagad jājūt kaut kā savādāk – tu atņem viņiem viņu personīgo pieredzi un fantāziju. Atļauj viņiem paturēt viņu viedokli, un sev – savējo. Izdzīvo savas jūtas, domā savas domas, un zini, ka cilvēkiem “taisnība” tikai no viņu skatu punkta.

Ja kāds domā, ka tu esi slikts, vai kļūdies, tas nenozīmē, ka tu esi slikts vai kļūdījies. Nepieņem viņu kritiku un nosodījumu. Lai viņi tic tam, kam tic. Un, iespējams, ja viņi ir gatavi klausīties un refleksēt, palīdzi viņiem skaidrāk izprast tavu pieredzi, tavu balsi, tavu sirdi un klausies viņos.

Tev nav ko aizstavēt, jo patiesība vienmēr ir patiesība, un patiesība vienmēr ir atvērta. Nav nekādas vajadzības visu uztvert personīgi. Un, ja tu vēl joprojām lietas uztver personīgi, tu esi un paliec ne slikts vai kļūdījies cilvēks, bet tikai cilvēks, brīnišķīgs savā cilvēcībā.

Tas var būt briesmīgi un vienlaikus aizraujoši apzināties: cilvēki par tevi fantazē, kamēr nav pamodušies. Bet viņi pamodīsies, kad pienāks laiks. Un, iespējams, nekad nepamodīsies. Bet tu turpini savu ceļu droši, zinot, ka vienmēr būs tie, kas tev dos padomu apgriezties un doties mājās.

Paldies viņiem par viņu viedokli un turpini iet. Tava sirds alkst pēc Noslēpumainā un satraukti pulsē par katru jaunu dienu, veidojot savu paša ceļu.
Un katru nosodījumu un kritiku tu ieraudzīsi arvien skaidrāk.

Džeffs Fosters
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas notiek ar tevi, kad tu kādam nepatīc?

milestiba2

Es uzskatu, ka viens no svarīgākajiem momentiem pieaugšanas un sevis pieņemšanas procesā ir tā fakta pieņemšana, ka mēs kādam varam nepatikt un no tā mēs nekļūstam sliktāki. Teiksi, tas ir acīmredzams? Taču tā tas nav!

Es zinu ļoti daudzus cilvēkus, kuri ar pilnīgu iekšējo pārliecību izsaka savu neapmierinātību ar kādu citu cilvēku, taču brīdī, kad kāds nav apmierināts ar viņiem, pilnībā apmulst un jūtas sagrauti. Viņi burtiski nobāl un nezin, ko darīt.

Daudzos cilvēkos mājo vēlme visiem patikt. Tas notiek tāpēc, ka cilvēks sevi vērtē nevis pēc iekšējiem kritērijiem, bet pēc tā, kā viņu novērtē apkārtējie. Un atbilstoši, nemitīgi pieprasa apstiprinājumus no ārpasaules.

Tāpat arī ir ļoti spēcīga saikne starp to, ka cilvēks kādam nepatīk un to, ka viņš vispār ir slikts. Iekšēji nav vispār nekādas starpības starp konkrētās darbības noliegumu un cilvēka noliegumu vispār.

Vadoties no bērnu dienu pieredzes, atšķirība, nelīdzināšanās citiem tiek pieņemta kā defekts. Tā, it kā tad, ja tu kādam nepatīc, tātad tevī ir defekts. It kā tas nebūtu apliecinājums tam, ka tu esi kas atsevišķs un dzīvo savu individuālo dzīvi, bet gan iemesls kaunēties, skumt un labot sevi vai noniecināt citus.

Atrodot savus paša sevis vērtēšanas kritērijus, rodas sapratne par to, ka tu esi tieši tāds un tā ir tava individualitāte. Ir svarīgi izstrādāt savus pasaules vērtēšanas kritērijus, lai varētu saprast, kādu dzīvi tu vēlies dzīvot.

Tas nenozīmē, ka tu kļūsti kurls pret citu cilvēku viedokļiem. Vienkārši tu visu to salīdzini ar savu iekšējo vērtību skalu un pieņem lēmumus.

Teiksi, acīmredzami? Taču ieklausies, kādu reakciju tavā Dvēselē rada kritika no malas?
– Nepatīkami un gribas aizstāvēties, vai arī tu esi gatavs to pieņemt kā vēl vienu viedokli?
– Kad tu uzzini to, ka tevi kads nemīl, vai tev ir vēlme uzreiz nolīdzināt šo cilvēku līdz ar zemi un pateikt viņam “pats muļķis”?
– Vai arī tu esi gatavs savai nesaderībai ar dažiem cilvēkiem?
– Vai ir tevī kāds apslēpts aizvainojums vai bailes?
– Vai tu jūties visas pasaules atstumts, ja kāds viens tevi nemīl?
– Pēc kādiem kritērijiem tu vērtē to no kurienes ķermenī un Dvēselē rodas tavs pašvērtējums?
– Kāda ir tā skala?
– Vai tu proti pieņemt un atbalstīt sevi?
– Konstruktīvi kritizēt, vienlaicīgi saglabājot savu pozitīvo tēlu.
– Un cik lielu lomu spēlē apkārtējo viedoklis?
Tie ir sarežģīti bāzes jautājumi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: GInta Filia Solis

Zaļie mati

meitene

Pirms diviem gadiem es biju Džeka Kenfīlda treniņseminārā (tas ir viens no filmas “The Secret” autoriem). Tad, lūk, Džeks ar skarba piemēra palīdzību parādīja kā un kāpēc mēs reaģējam uz kritiku.
Viņš piegāja pie vienas no dalībniecēm un teica: “Es vadu daudzus seminārus un lekcijas, bet pirmo reizi starp maniem klausītājiem ir kāds, tik ļoti dumjš cilvēks”.
Protams, ka šie vārdi meiteni ļoti aizskāra. Taču Džeks viņu nomierināja, teikdams, ka tas ir tikai vingrinājums un, ka tam ir turpinājums.
Viņš vēlreiz paskatījās uz meiteni un šoreiz teica: “Es vadu daudzus seminārus un lekcijas, bet pirmo reizi starp maniem klausītājiem ir cilvēks ar zaļiem matiem”. Šoreiz meitene iesmējās.
– Kāpēc tu smejies? – Džeks viņai jautāja.
– Tāpēc, ka man nav nekādu zaļu matu!
– Tad kāpēc tu uz mani sadusmojies pirmajā reizē?
– ….

Kritika mūs aizskar tikai tad, ja mēs paši par sevi domājam to, uz ko norāda kritizētājs. Ja mēs esam par sevi pārliecināti un zinām, ka esam gudri, skaisti, stalti, dāsni, tad, lai ko arī citi neteiktu, mēs zināsim, ka tā nav taisnība.

Cilvēki atrod kritiku gan ierakstos sociālajos tīklos, gan dziesmās, skatienos, jokos un citur. Atrod to tur, kur visbiežāk tās vispār nav.

Tāpēc, katru reizi, kad tu jūties aizvainots par to, ko par tevi teica kāds cits, vienkārši uzdod sev jautājumu: vai gadījumā tie nav mani “zaļie mati”? Un, ja gadījumā tajā ir sava daļa patiesības, paskaties uz to, kā uz iespēju, pateicoties kurai tu vari izaugt.
Alla Kļimenko
Tulkoja: Ginta FS

Nebaidies no kritikas

15g4

Es pat teiktu, ka par kritiku ir jāpriecājas.
Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem: kritika ir NEvienaldzība. Ar to daudz kas ir pateikts.
Kad tevi idealizē, – Tu esi ērts. Tevi nevēlas iepazīt dziļi.
Ērts tiem, kuri uz brīdi Tevī redz to, kas šajā dzīves mirklī cilvēkam pašam ir vajadzīgs. Taču šis “ērtums” nav mūžīgs.
Ja Tevi kritizē, – Tu esi interesants, savādāk Tev vienkārši būtu pagājuši garām, nepievēršot nekādu uzmanību.
Kritizētājs vai nu pieņems Tevi, vai aizies no Tavas dzīves, atstājot Tev “špikeri” tālākai attīstībai.
© Amu Mom
Tulkoja © Ginta Filia Solis

Kā attīrīt savu galvu no mentālajiem netīrumiem

inde dvēselē4

Visas mūsu slimības, nelaimes gadījumi, sliktā pašsajūta, niknums un neapmierinātība ar dzīvi, ir sekas informātiskajām indēm un piesārņotājiem, kas nokļuvuši mūsu galvās. Tu saslimi. Kāpēc? Tāpēc, ka dienu iepriekš kāds tevi apvainoja. Tu paklupi un uzsiti sev punu. Kāpēc? Tāpēc, ka stundu iepriekš kādstevi nokritizēja.

Tu jūti pastāvīgu nogurumu un nevēlēšanos dzīvot, tāpēc, ka viens no tavas ģimenes locekļiem pastāvīgi dara tev sāpes.
Tu esi nobijies un baidies uzsākt kadu darbu, tāpēc, ka kāds tev ir pateicis, ka tu ar to netiksi galā.
Tu esi vājš.
Tevi iekaroja.
Tava Dvēsele ir okupēta.

Visas augstāk pieminētās darbības ir psiholoģiskās indes darbības rezultāts. Šīs indes izcaurumo tavu imunitāti – tava organisma pretošanās spējas.

Diemžēl tu nevari aizliegt cilvēkiem tevi kritizēt. Tomēr tu vari atsacīties uzklausīt kritiku. Tieši domu līmenī.

Tas gan nenozīmē, ka pie pirmā mēģinājuma kritizēt tavas darbības, tu sāksi kliegt: “Aizveries! Es neko nevēlos zināt!” – un pēc tam visu dienu staigāsi, domās dusmojoties: “Kāds neģēlis, atļāvās mani kritizēt! Viņš teica, ka esmu gļēvulis. Es viņam gan parādīšu!” Tas nozīmētu tikai to, ka tu vienalga šo kritiku esi pieņēmis.
Taču vajadzīgs ir to nepieņemt, tātad – neapdomāt.

Tas pats attiecas uz jebkuru citu piesārņotāju. Ka tikko to sāk ieviest tavā galvā, tev jāaizcērt durvis tā pašā deguna priekšā.
Lai to izdarītu, pietiks ar divām prasmēm:
pirmā – atpazīt piesārņotāju,
otrā – aizliegt viņam iekļūšanu tavā galvā.
Pat tad, ja tevi nepamet aizvainojums vai bailes, dažkārt pietiek vien zināt to, ka tā ir inde tavā galvā, un atbildīgs par tās atrašanos tur, esi tu pats un neviens cits,

Aizšķērsot ceļu piesārņotājiem ir daudz sarežģītāka prasme, kā vienkārši tos atpazīt.
Lai to izdarītu, tavā galvā jābūt uzstādītam galvenajam blokatoram: “MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TAS NAV VAJADZĪGS!” un diviem papildus blokatoriem: “MELI!” un “NEINTERESANTI!”

Kaut vienam no šiem blokatoriem jādarbojas kā nosacītajam refleksam uz apkārtējo atbilstošo paziņojumu.
Ir jāatgādina, ka tie ir smadzeņu blokatori, ne vārdi, kurus tev jāsaka skaļi. Atbildēt tu vari tā, kā to prasa etiķete, bet tavai Dvēselei jāpaliek tīrai, tātad laicīgi ir jāaizveras “durvīm”.

MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG! MELI! NEINTERESANTI!
Tevi kritizē – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!

Tevi apvaino – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Tevi biedē – MELI! (NEINTERESANTI!)
Negatīvi pareģojumi – MELI!
Pazemina tavu pašvērtejumu – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Uz tevi apvainojas – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Tev dara pāri – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Ziņas TV izsauc tevī trauksmi – NEINTERESANTI!
Palaid šo programmu savās smadzenēs, lai strādā, lai izbrāķē indīgās ziņas!

Pie tam, vienmēr vertē cilvēkus nevis pec kritērija: “Vai viņš vēlējās nodarīt man ko sliktu?” – bet pēc kritērija: “Vai man ir slikti no viņa vārdiem un darbībām?”

Lai vēl drošāk aizsargātos no sārņu iekļūšanas galvā, ir svarīgi savu dzīvi veidot pēc SPOGUĻA PRINCIPA. Tas radīs dubultbarkeru indēm, kas tiecas iekļūt tavās smadzenēs.

Pietiek vien apzināties vienu lietu: “Es pats nekad tā nerīkojos ar cilvekiem!” – lai dotu sev tiesības atteikties no līdzīgiem “pakalpojumiem”. Protams, tas jāsaka ļoti retos gadījumos, taču dažkārt tomēr to ir vērts pateikt: “Es nekad citus nekritizēju un tāpēc, lūdzu, nekritizē mani!”
Protams, cilvēku mācīt var, bet tikai atbilstošās situācijās, un tikai, palīdzot viņam uzstādīt pozitīvu programmu. Vienmēr vajag mācīt cilvēku, bez cenšanās  ieviest vina galvā indi.

Noteikumi, kurus ir labi izmantot, lai atspoguļotu visus piesārņotājus, kuri cenšas iekļūt tavā Dvēselē:

1. Nekritizē — neuzklausi kritiku.

2. Pat domās neapvaino — neizjūti vainas sajūtu.

3. Nadari pāri — neapvainojies.

4. Atļauj citiem (un sev) pareģot tikai pozitīvo. Ja vajag pabrīdināt, tad dari to, paziņojot konkrētus faktus, bez emocijām. Piemēram, saki: “Šajā rajonā pēdējās nedēļas laikā tika veikti vairāki noziegumi” – tā vietā, lai teiktu: “Neej tur! Tur tevi nogalinās!”

5. Nebiedē — nebaidies.

6. Nepazemini citu cilveku pašvertējumu — neklausies tos, kuri censas pazemināt tavu pašvērtējumu.

7. Nenorādi citiem uz viņu trūkumiem — nepievērs uzmanību tam, ka citi norāda tev uz taviem trūkumiem.

8. Necenties citiem uzstādīt negatīvas programmas — neļauj tās uzstādīt sev.

Ja ņemam vērā to, ka priedēkli “ne” zemapziņa neuztver, citādāk šos SPOGUĻA LIKUMUS var formulēt šādi:

1. Atbalsti!

2. Izproti svešus sliktu nodarījumu motīvus!

3. Saudzē citu cilvēku psihi!

4. Pareģo tikai labo vai saki: “Tev noteikti viss būs labi!”

5. Nomierini!

6. Pacel citiem cilvēkiem pašvērtējumu!

7. Norādi citiem cilvēkiem uz viņu labajām īpašībām!

8. Ja proti, tad ievies citiem cilvēkiem zemapziņā pozitīvas programmas – ievērojot divus noteikumus:

  • programmām jābūt pozitīvām ne no tava, bet viņu viedokļa;
  • programmas nedrīkst saturēt naidīgumu attiecībā uz kādu trešo personu.

Ja vēlies kādam norādīt uz viņa necienīgo uzvedību, un likt viņam uzvesties citādāk (tā, kā ērti ir tev), atceries, ka vienu un to pašu domu vienmēr var paust kā noliedzoši, tā arī pozitīvi. Dari to pozitīvi!

Atradināt no kaut kā slikta, nozīmē iemācīt kaut ko gluži pretēju.
Pārstāt kaut ko darīt, nozīmē sākt darīt kaut ko citu.

Dzīvot var dažādi.

Tu vari ļaut sist sevi, un sist arī citus, uzskatot, ka citadāk dzīvot nav iespējams. Taču tad vienmēr tu riskē saņemt sitienus. Var izturēties pret citiem ar cieņu, saudzēt sevi un citus, saprotot to, ka IKVIENS CILVĒKS IR PERSONĪBA AR SAVU PAŠCIEŅU.

Tas attiecas ne tikai uz fizisko, bet pat vairāk – uz psiholoģisko dzīves pusi. Mūsdienās mēs esam pietiekami kulturāli, lai neietekmētu viens otru fiziski, taču psiholoģiskā vardarbība notiek it visur. Iespējams, tas ir mazāk redzams, taču – ne mazāk sāpīgi.

Diemžēl mūsu, no viduslaikiem nākusī, vēlme sodīt nekur nav zudusi, vienkārši šodien nav pieņemts to demonstrēt. Šodien “moderni” ir izskatīties labam.

Turklāt, novest cilvēku līdz pašnāvībai ar psiholoģiskās ietekmēšanas palīdzību ir daudz vieglāk, kā fiziski ietekmējot – un tam ir ļoti daudz pierādījumu!
Tas pats notiek arī ar traumām. Spēriena ar kāju pa vēderu sekas ir daudz vieglāk izārstējamas, kā kuņģa čūla, kuru radījusi Dvēseles trauma, jo otrajā gadījumā ir ļoti grūti noteikt un novērst šo graujošo “aģentu”, kurš cilvēka galvā var darboties ilgstošā laika periodā. Un šo programmu ar medikamentiem izārstēt nav iespējams.

Nesit citiem, un savai Dvēselei uzliec aizsargbruņas pret triecieniem no ārpuses! Lai nekas nespēj traucēt tavu Dvēseles mieru un labsajūtu.

Autors: Jūlija Džumma “Vēlmju piepildīšanās ceļš”
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS