Kas notiek ar tevi, kad tu kādam nepatīc?

milestiba2

Es uzskatu, ka viens no svarīgākajiem momentiem pieaugšanas un sevis pieņemšanas procesā ir tā fakta pieņemšana, ka mēs kādam varam nepatikt un no tā mēs nekļūstam sliktāki. Teiksi, tas ir acīmredzams? Taču tā tas nav!

Es zinu ļoti daudzus cilvēkus, kuri ar pilnīgu iekšējo pārliecību izsaka savu neapmierinātību ar kādu citu cilvēku, taču brīdī, kad kāds nav apmierināts ar viņiem, pilnībā apmulst un jūtas sagrauti. Viņi burtiski nobāl un nezin, ko darīt.

Daudzos cilvēkos mājo vēlme visiem patikt. Tas notiek tāpēc, ka cilvēks sevi vērtē nevis pēc iekšējiem kritērijiem, bet pēc tā, kā viņu novērtē apkārtējie. Un atbilstoši, nemitīgi pieprasa apstiprinājumus no ārpasaules.

Tāpat arī ir ļoti spēcīga saikne starp to, ka cilvēks kādam nepatīk un to, ka viņš vispār ir slikts. Iekšēji nav vispār nekādas starpības starp konkrētās darbības noliegumu un cilvēka noliegumu vispār.

Vadoties no bērnu dienu pieredzes, atšķirība, nelīdzināšanās citiem tiek pieņemta kā defekts. Tā, it kā tad, ja tu kādam nepatīc, tātad tevī ir defekts. It kā tas nebūtu apliecinājums tam, ka tu esi kas atsevišķs un dzīvo savu individuālo dzīvi, bet gan iemesls kaunēties, skumt un labot sevi vai noniecināt citus.

Atrodot savus paša sevis vērtēšanas kritērijus, rodas sapratne par to, ka tu esi tieši tāds un tā ir tava individualitāte. Ir svarīgi izstrādāt savus pasaules vērtēšanas kritērijus, lai varētu saprast, kādu dzīvi tu vēlies dzīvot.

Tas nenozīmē, ka tu kļūsti kurls pret citu cilvēku viedokļiem. Vienkārši tu visu to salīdzini ar savu iekšējo vērtību skalu un pieņem lēmumus.

Teiksi, acīmredzami? Taču ieklausies, kādu reakciju tavā Dvēselē rada kritika no malas?
– Nepatīkami un gribas aizstāvēties, vai arī tu esi gatavs to pieņemt kā vēl vienu viedokli?
– Kad tu uzzini to, ka tevi kads nemīl, vai tev ir vēlme uzreiz nolīdzināt šo cilvēku līdz ar zemi un pateikt viņam “pats muļķis”?
– Vai arī tu esi gatavs savai nesaderībai ar dažiem cilvēkiem?
– Vai ir tevī kāds apslēpts aizvainojums vai bailes?
– Vai tu jūties visas pasaules atstumts, ja kāds viens tevi nemīl?
– Pēc kādiem kritērijiem tu vērtē to no kurienes ķermenī un Dvēselē rodas tavs pašvērtējums?
– Kāda ir tā skala?
– Vai tu proti pieņemt un atbalstīt sevi?
– Konstruktīvi kritizēt, vienlaicīgi saglabājot savu pozitīvo tēlu.
– Un cik lielu lomu spēlē apkārtējo viedoklis?
Tie ir sarežģīti bāzes jautājumi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: GInta Filia Solis

Zaļie mati

meitene

Pirms diviem gadiem es biju Džeka Kenfīlda treniņseminārā (tas ir viens no filmas “The Secret” autoriem). Tad, lūk, Džeks ar skarba piemēra palīdzību parādīja kā un kāpēc mēs reaģējam uz kritiku.
Viņš piegāja pie vienas no dalībniecēm un teica: “Es vadu daudzus seminārus un lekcijas, bet pirmo reizi starp maniem klausītājiem ir kāds, tik ļoti dumjš cilvēks”.
Protams, ka šie vārdi meiteni ļoti aizskāra. Taču Džeks viņu nomierināja, teikdams, ka tas ir tikai vingrinājums un, ka tam ir turpinājums.
Viņš vēlreiz paskatījās uz meiteni un šoreiz teica: “Es vadu daudzus seminārus un lekcijas, bet pirmo reizi starp maniem klausītājiem ir cilvēks ar zaļiem matiem”. Šoreiz meitene iesmējās.
– Kāpēc tu smejies? – Džeks viņai jautāja.
– Tāpēc, ka man nav nekādu zaļu matu!
– Tad kāpēc tu uz mani sadusmojies pirmajā reizē?
– ….

Kritika mūs aizskar tikai tad, ja mēs paši par sevi domājam to, uz ko norāda kritizētājs. Ja mēs esam par sevi pārliecināti un zinām, ka esam gudri, skaisti, stalti, dāsni, tad, lai ko arī citi neteiktu, mēs zināsim, ka tā nav taisnība.

Cilvēki atrod kritiku gan ierakstos sociālajos tīklos, gan dziesmās, skatienos, jokos un citur. Atrod to tur, kur visbiežāk tās vispār nav.

Tāpēc, katru reizi, kad tu jūties aizvainots par to, ko par tevi teica kāds cits, vienkārši uzdod sev jautājumu: vai gadījumā tie nav mani “zaļie mati”? Un, ja gadījumā tajā ir sava daļa patiesības, paskaties uz to, kā uz iespēju, pateicoties kurai tu vari izaugt.
Alla Kļimenko
Tulkoja: Ginta FS

Nebaidies no kritikas

15g4

Es pat teiktu, ka par kritiku ir jāpriecājas.
Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem: kritika ir NEvienaldzība. Ar to daudz kas ir pateikts.
Kad tevi idealizē, – Tu esi ērts. Tevi nevēlas iepazīt dziļi.
Ērts tiem, kuri uz brīdi Tevī redz to, kas šajā dzīves mirklī cilvēkam pašam ir vajadzīgs. Taču šis “ērtums” nav mūžīgs.
Ja Tevi kritizē, – Tu esi interesants, savādāk Tev vienkārši būtu pagājuši garām, nepievēršot nekādu uzmanību.
Kritizētājs vai nu pieņems Tevi, vai aizies no Tavas dzīves, atstājot Tev “špikeri” tālākai attīstībai.
© Amu Mom
Tulkoja © Ginta Filia Solis

Kā attīrīt savu galvu no mentālajiem netīrumiem

inde dvēselē4

Visas mūsu slimības, nelaimes gadījumi, sliktā pašsajūta, niknums un neapmierinātība ar dzīvi, ir sekas informātiskajām indēm un piesārņotājiem, kas nokļuvuši mūsu galvās. Tu saslimi. Kāpēc? Tāpēc, ka dienu iepriekš kāds tevi apvainoja. Tu paklupi un uzsiti sev punu. Kāpēc? Tāpēc, ka stundu iepriekš kādstevi nokritizēja.

Tu jūti pastāvīgu nogurumu un nevēlēšanos dzīvot, tāpēc, ka viens no tavas ģimenes locekļiem pastāvīgi dara tev sāpes.
Tu esi nobijies un baidies uzsākt kadu darbu, tāpēc, ka kāds tev ir pateicis, ka tu ar to netiksi galā.
Tu esi vājš.
Tevi iekaroja.
Tava Dvēsele ir okupēta.

Visas augstāk pieminētās darbības ir psiholoģiskās indes darbības rezultāts. Šīs indes izcaurumo tavu imunitāti – tava organisma pretošanās spējas.

Diemžēl tu nevari aizliegt cilvēkiem tevi kritizēt. Tomēr tu vari atsacīties uzklausīt kritiku. Tieši domu līmenī.

Tas gan nenozīmē, ka pie pirmā mēģinājuma kritizēt tavas darbības, tu sāksi kliegt: “Aizveries! Es neko nevēlos zināt!” – un pēc tam visu dienu staigāsi, domās dusmojoties: “Kāds neģēlis, atļāvās mani kritizēt! Viņš teica, ka esmu gļēvulis. Es viņam gan parādīšu!” Tas nozīmētu tikai to, ka tu vienalga šo kritiku esi pieņēmis.
Taču vajadzīgs ir to nepieņemt, tātad – neapdomāt.

Tas pats attiecas uz jebkuru citu piesārņotāju. Ka tikko to sāk ieviest tavā galvā, tev jāaizcērt durvis tā pašā deguna priekšā.
Lai to izdarītu, pietiks ar divām prasmēm:
pirmā – atpazīt piesārņotāju,
otrā – aizliegt viņam iekļūšanu tavā galvā.
Pat tad, ja tevi nepamet aizvainojums vai bailes, dažkārt pietiek vien zināt to, ka tā ir inde tavā galvā, un atbildīgs par tās atrašanos tur, esi tu pats un neviens cits,

Aizšķērsot ceļu piesārņotājiem ir daudz sarežģītāka prasme, kā vienkārši tos atpazīt.
Lai to izdarītu, tavā galvā jābūt uzstādītam galvenajam blokatoram: “MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TAS NAV VAJADZĪGS!” un diviem papildus blokatoriem: “MELI!” un “NEINTERESANTI!”

Kaut vienam no šiem blokatoriem jādarbojas kā nosacītajam refleksam uz apkārtējo atbilstošo paziņojumu.
Ir jāatgādina, ka tie ir smadzeņu blokatori, ne vārdi, kurus tev jāsaka skaļi. Atbildēt tu vari tā, kā to prasa etiķete, bet tavai Dvēselei jāpaliek tīrai, tātad laicīgi ir jāaizveras “durvīm”.

MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG! MELI! NEINTERESANTI!
Tevi kritizē – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!

Tevi apvaino – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Tevi biedē – MELI! (NEINTERESANTI!)
Negatīvi pareģojumi – MELI!
Pazemina tavu pašvērtejumu – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Uz tevi apvainojas – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Tev dara pāri – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Ziņas TV izsauc tevī trauksmi – NEINTERESANTI!
Palaid šo programmu savās smadzenēs, lai strādā, lai izbrāķē indīgās ziņas!

Pie tam, vienmēr vertē cilvēkus nevis pec kritērija: “Vai viņš vēlējās nodarīt man ko sliktu?” – bet pēc kritērija: “Vai man ir slikti no viņa vārdiem un darbībām?”

Lai vēl drošāk aizsargātos no sārņu iekļūšanas galvā, ir svarīgi savu dzīvi veidot pēc SPOGUĻA PRINCIPA. Tas radīs dubultbarkeru indēm, kas tiecas iekļūt tavās smadzenēs.

Pietiek vien apzināties vienu lietu: “Es pats nekad tā nerīkojos ar cilvekiem!” – lai dotu sev tiesības atteikties no līdzīgiem “pakalpojumiem”. Protams, tas jāsaka ļoti retos gadījumos, taču dažkārt tomēr to ir vērts pateikt: “Es nekad citus nekritizēju un tāpēc, lūdzu, nekritizē mani!”
Protams, cilvēku mācīt var, bet tikai atbilstošās situācijās, un tikai, palīdzot viņam uzstādīt pozitīvu programmu. Vienmēr vajag mācīt cilvēku, bez cenšanās  ieviest vina galvā indi.

Noteikumi, kurus ir labi izmantot, lai atspoguļotu visus piesārņotājus, kuri cenšas iekļūt tavā Dvēselē:

1. Nekritizē — neuzklausi kritiku.

2. Pat domās neapvaino — neizjūti vainas sajūtu.

3. Nadari pāri — neapvainojies.

4. Atļauj citiem (un sev) pareģot tikai pozitīvo. Ja vajag pabrīdināt, tad dari to, paziņojot konkrētus faktus, bez emocijām. Piemēram, saki: “Šajā rajonā pēdējās nedēļas laikā tika veikti vairāki noziegumi” – tā vietā, lai teiktu: “Neej tur! Tur tevi nogalinās!”

5. Nebiedē — nebaidies.

6. Nepazemini citu cilveku pašvertējumu — neklausies tos, kuri censas pazemināt tavu pašvērtējumu.

7. Nenorādi citiem uz viņu trūkumiem — nepievērs uzmanību tam, ka citi norāda tev uz taviem trūkumiem.

8. Necenties citiem uzstādīt negatīvas programmas — neļauj tās uzstādīt sev.

Ja ņemam vērā to, ka priedēkli “ne” zemapziņa neuztver, citādāk šos SPOGUĻA LIKUMUS var formulēt šādi:

1. Atbalsti!

2. Izproti svešus sliktu nodarījumu motīvus!

3. Saudzē citu cilvēku psihi!

4. Pareģo tikai labo vai saki: “Tev noteikti viss būs labi!”

5. Nomierini!

6. Pacel citiem cilvēkiem pašvērtējumu!

7. Norādi citiem cilvēkiem uz viņu labajām īpašībām!

8. Ja proti, tad ievies citiem cilvēkiem zemapziņā pozitīvas programmas – ievērojot divus noteikumus:

  • programmām jābūt pozitīvām ne no tava, bet viņu viedokļa;
  • programmas nedrīkst saturēt naidīgumu attiecībā uz kādu trešo personu.

Ja vēlies kādam norādīt uz viņa necienīgo uzvedību, un likt viņam uzvesties citādāk (tā, kā ērti ir tev), atceries, ka vienu un to pašu domu vienmēr var paust kā noliedzoši, tā arī pozitīvi. Dari to pozitīvi!

Atradināt no kaut kā slikta, nozīmē iemācīt kaut ko gluži pretēju.
Pārstāt kaut ko darīt, nozīmē sākt darīt kaut ko citu.

Dzīvot var dažādi.

Tu vari ļaut sist sevi, un sist arī citus, uzskatot, ka citadāk dzīvot nav iespējams. Taču tad vienmēr tu riskē saņemt sitienus. Var izturēties pret citiem ar cieņu, saudzēt sevi un citus, saprotot to, ka IKVIENS CILVĒKS IR PERSONĪBA AR SAVU PAŠCIEŅU.

Tas attiecas ne tikai uz fizisko, bet pat vairāk – uz psiholoģisko dzīves pusi. Mūsdienās mēs esam pietiekami kulturāli, lai neietekmētu viens otru fiziski, taču psiholoģiskā vardarbība notiek it visur. Iespējams, tas ir mazāk redzams, taču – ne mazāk sāpīgi.

Diemžēl mūsu, no viduslaikiem nākusī, vēlme sodīt nekur nav zudusi, vienkārši šodien nav pieņemts to demonstrēt. Šodien “moderni” ir izskatīties labam.

Turklāt, novest cilvēku līdz pašnāvībai ar psiholoģiskās ietekmēšanas palīdzību ir daudz vieglāk, kā fiziski ietekmējot – un tam ir ļoti daudz pierādījumu!
Tas pats notiek arī ar traumām. Spēriena ar kāju pa vēderu sekas ir daudz vieglāk izārstējamas, kā kuņģa čūla, kuru radījusi Dvēseles trauma, jo otrajā gadījumā ir ļoti grūti noteikt un novērst šo graujošo “aģentu”, kurš cilvēka galvā var darboties ilgstošā laika periodā. Un šo programmu ar medikamentiem izārstēt nav iespējams.

Nesit citiem, un savai Dvēselei uzliec aizsargbruņas pret triecieniem no ārpuses! Lai nekas nespēj traucēt tavu Dvēseles mieru un labsajūtu.

Autors: Jūlija Džumma “Vēlmju piepildīšanās ceļš”
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Luīza Heija: pārstāj sevi biedēt ar savām domām!

1235090_1311118792238291_6685924001106104255_n
1. Pārstāj sevi kritizēt! Kritika nekad nevienu nav mainījusi. Atsakies no sevis kritizēšanas. Pieņem sevi tādu, kāds esi. Kad tu sevi kritizē, tavas pārmaiņas ir negatīvas. Kad tu sevi pieņem, tu mainies pozitīvi.

2. Pārstāj sevi biedēt un terorizēt ar savām paša domām! Tas ir briesmīgs dzīvesveids. Atrodi sev kādu tēlu, kas tev ir patīkams (man tā ir dzeltena roze), un nekavējoties pārslēdzies no biedējošam domām uz patīkamām.

3. Esi augstsirdīgs, labestīgs un iecietīgs. Esi iecietīgs pret sevi. Esi labestīgs pret sevi. Esi iecietīgs, jo tu taču apgūsti jaunu domāšanas veidu. Attiecies pret sevi kā pret patiesi mīlamu cilvēku.
4. Esi labestīgs pret savu saprātu. Ienīst sevi nozīmē ienīst savas domas. Nevajag to darīt! Labāk izmaini tās.

5. Slavē sevi! Kritika noārda tavu garu. Uzslavas to stiprina. Slavē sevi pēc iespējas biežāk. Saki sev, cik labi tu tiec galā ar katru sīkumu!

6. Atbalsti sevi!  Atrodi labāko veidu, kā to izdarīt! Vērsies pie draugiem, ļauj viņiem sev palīdzēt. Ir gluži dabiski lūgt palīdzību, kad tev tā vajadzīga.

7. Mīli savas nepilnības. Apzinies, ka pats tās esi radījis, lai apmierinātu kādas savas vajadzības. Tagad tu meklē kādas jaunas savas vajadzības. Tā kā maigi atbrīvojies no vecajām, negatīvajām un uzvedības stereotipiem.

8. Rūpējies par savu ķermeni. Iemācies pareizi ēst. Kāds ēdiens tev vajadzīgs, lai pilnvērtīgi uzturētu dzīvību un augstu enerģētiku? Iemācies kādus fiziskos vingrinājumus un dari tos. Kuri no tiem sagādā tev baudu? Maigi rūpējies par savu Dievnamu, kurā tu pats dzīvo!

9. Strādā ar spoguli. Biežāk skaties sev acīs. Paud savas jūtas. Skatoties spogulī, piedod sev. Skatoties spogulī, runā ar saviem vecākiem un piedod viņiem. Kaut reizi dienā saki sev: “Es tevi mīlu! Es patiešām tevi mīlu!”

10. Dari to tagad! Negaidi kamēr tev sakārtosies lietas, tu notievēsi, atradīsi labāku darbu, izveidosi jaunus sakarus. Sāc tagad un izdari visu, kas atkarīgs no tevis.

 

Autors: Luīza Heija
Tulkoja: Ginta FS

Elizabete Gilberta: Kam prasīt padomu?

draudzenes-sliktas2

Pirms 20 gadiem mēs ar draudzeni sēdējām meksikāņu restorānā. Ne no šā, ne tā, viņa pajautāja:

— Liza, drīkst, es tev kaut ko pateikšu? Tu tikai neapvainojies…

Pirms 20 gadiem es biju daudz dumjāka.
Es piekritu..

— Protams, saki, — es atbildēju.

Draudzene izvilka no somiņas nazi un iedūra man krūtīs. Pieredze, acīmredzot, viņai bija, jo nazis bez jebkādas piepūles iedūrās tieši starp ribām.

Metaforiski.

Viņa man pateica, ka es esmu egoiste un sliņķe. Ka es nekad nekļūšu par labu rakstnieci un nekad ar rakstniecību nenopelnīšu naudu. Ka nevienam mūsu kompānijā nepatīk mans puisis. Un vēl, ka man ir reti neglīta frizūra. Tāda frizūra nepiestav cilvēkiem ar lielu žokli (?).

Es pat nezināju, kas man jāsaka.
Centos atjaunot elpošanu un kā ievainots dzīvnieks skatījos uz viņu kā plēsēju.

Draudzene pastūma malā manu neizēsto šķīvi un uzlika savu roku uz manējās.

— Kas gan vēl tev pateiks patiesību? Tikai es. Visi tev glaimo tikai pieklājības pēc.

Pirms 20 gadiem es biju daudz dumjāka.
Es noticēju..

Mēs draudzējāmies vēl 5 gadus — un visu šo laiku viņa pamanījās dot man savus cietsirdīgos, durošos, griezīgos, ietekmīgos padomus par to, kā man dzīvot un kā uzvesties. Vēl jo vairāk, es gatavībā tos pieņemt, nācu pie viņas pēc šiem padomiem, jo biju pārliecināta, ka viņa patiešām vēl man labu un saka patiesību.

Tajā pat laikā viņas patiesība pat ļoti atšķīrās no manējās — un ar laiku profesionālie panākumi iemācīja man atšķirt cietsirdību, kas slēpta zem rūpju maskas, no vērtīgiem padomiem.

Mana draudzene kļūdījās, es ļoti labi nopelnu ar rakstniecību. Un tas nozīmē, ka man nācās piestrādāt pie prasmes adekvāti uztvert kritiku.

Ar laiku es ielāgoju, ka ne visu kritiku ir vērts ņemt pie sirds. Un man izdevās izskaitļot, kādiem jābūt cilvēkiem, kuriem es vēlēšos parādīt melnrakstu vai izstāstīt par sev svarīgo.

Lai tas notiktu, man četras reizes jāatbild ar “jā”, lūk, uz kādiem jautājumiem:

1. Vai es uzticos šī cilvēka gaumei un viedoklim?
2. Vai šis cilvēks saprot, uz ko es tiecos un ko vēlos radīt?
3. Vai es uzskatu, ka šis cilvēks patiešām man vēl veiksmi?
4. Vai viņš ir spējīgs savu patiesību pateikt saudzīgi un ar cieņu?

Ja es nevarēju atbildēt ar “jā” četras reizes pēc kārtas, es nerādīju cilvēkam to, kas man bija svarīgi. Un pats pēdējais jautājums izradījās pats svarīgākais – pat tad, ja uz visiem pārējiem biju atbildējusi ar “jā”, tas bieži vien kļuva par iemeslu, kāpēc es ar kādu nesatuvinājos radošajā plānā.

Un, lūk, kāpēc, ja cilvēks tev saka “es nevēlos tevi aizvainot, bet…”, kā likums, tas nozīmē, ka viņš vēlas tevi aizvainot.

Patiesība, kas pateikta saudzīgi un ar cieņu, uzlabo to, ko es daru. Skarbi pasniegta patiesība liek man sagribēt palīst zem galda un vairāk vispār nerakstīt.

Ar laiku es ievēroju, ka šie četri jautājumi tāpat ļoti labi palīdz tikt skaidrībā ar savu personīgo dzīvi. Ja es nevaru četras reizes pateikt “jā”, es nelaidīšu šo cilvēku (lai cik arī brīnišķīgs viņš būtu) savā tuvāko lokā.

Kad manā tuvāko lokā ir cilvēki ar visiem četriem “jā”, mana dzīve ir kļuvusi daudz produktīvāka un laimīgāka.

Kad tā draudzene atkal man jautāja: “Liza, vai es drīkstu tev ko pateikt? Tu tikai neapvainojies…”, es viņai saudzīgi un ar cieņu atbildēju: “Nē, paldies!”

Autors: Elizabete Gilberta

Avots: http://anotherindianwinter.ru

Tulkoja: Ginta FS

Dzīve tīrībā: kā pārstāt nosodīt citus cilvēkus

sniegparslina1

“Nesodi un tevi nesodīs…” Šodien šajā frāzē palicis ļoti maz dzīvības. Nosodīšanas spara rats griežas milzīgā ātrumā. Interesanti, kā palēnināt tā gaitu un paglābt cilvēci no kritikas un nosodīšanas sērgas postošā spēka?

Nosodīšana no psiholoģijas viedokļa – agresijas un iznīcināšanas koncentrāts

Kā atturēties, lai nenosodītu radiniekus, garāmgājējus, kolēģus, slavenības? Un vai maz to vajag? Tik ļoti gribās paust savu viedokli. Palīdzēt cilvēkiem kļūt labākiem, gudrākiem, veiksmīgākiem. Caur citu cilvēku izdzīvoto situāciju prizmu atcerēties dzīves pamatprincipus un nostiprināt tos savā apziņā.

Kritikai ļoti bieži ir pozitīvs motīvs. Tā izriet no vēlmes parādīt “kā ir pareizi”. Un ļoti bieži veselīgi un pamatoti aizrādījumi patiešām palīdz visiem “konflikta” dalībniekiem izaugt un mainīties. Taču realitātē vairums cilvēku agresīvi uzbrūk viens otram. Mēs mācām citus cilvēkus no pozīcijas “es esmu gudrāks par tevi!”, aizmirstot, ka cilvēki ir dažādi, tāpat kā sniegpārsliņas – katrs ar savu pieredzi, raksturu un audzināšanu.

Rāšanās – tā ir bezjēdzīga cīņa par neeksistējošu pareizību. Mēs cilvēku vērtējam, vadoties no savas koordināšu sistēmas – vērtibu sistēmas. Taču vai viņam vienmēr jābūt ar mums vienisprātis?

Reakcija uz nosodījumu, labākajā gadījumā, līdzinās ar vienaldzībai. Taču visbiežāk “upuris” sāk dusmoties. Tas var saprast to, ka viņam nav taisnība, nav pieredzes, ka viņš pieņem nepareizos lēmumus. taču kad viņam uzbrūk ar pamācībām, lai arī zem tā slēptos labi nodomi, notiek pretreakcija.

Sākot nosodīt, mēs paši saņemam cilvēka negatīvo emociju vilni un atklājam atbildes uguni viņa virzienā. Katrs sāk aizstāvēt savu pozīciju un cenšas pēc iespējas sāpīgāk aizskart oponentu. Asa kritika un nosodījums sev līdzi nes milzīgus postījumus. Un tas attiecas ne tikai uz cilvēku savstarpējām attiecībām.

Cieš tava personība, kuru burtiski lauž atkarība no vēlmes sekot citu cilveku dzīvēm. Vērot sevi ir daudz grūtāk, un atzīt savas kļūdas ir ļoti nepatīkmi. Cilvēkam paša dzīve kļūst par pagalmu, kurā pats viņš vairs nav galvenais varonis. Pie visa tā klāt vēl nāk mūžīgās problēmas ar laiku, veselību un neskaidrība par savu vietu dzīvē.

Katru dienu kritizētāja dzīvi caurvij negatīvi notikumi un nepatīkama pieredze. Tas nevar neatspoguļoties viņa fiziskajā un psihiskajā veselībā. Slimības, neveiksmes darbā un biznesā, slikts garastāvoklis ir pastavīgi viesi pie tiem, kuri nosoda.

Kā pārstāt nosodīt: Pasaule sākas ar mani!

Lai aizietu no mīnusa uz plusu un kļūtu par laimīgu, apzinātu personību, atzīsti “spoguļa principu” – viss, ko mēs redzam sev apkārt, ir mūsu atspulgs. Pasaule sastāv no domām un vērtējumiem, kas glabājas mūsu galvās.

Tāpēc, ja gatavojies kādu nosodīt, atceries, kur tavā dzīvē ir paslēpusies līdzīga situācija? Vai gadījumā neesi nosodījis kādu citu par to, ko pats neesi varējis paveikt?

Tas nav viegli – prast saskatīt savu tumšajo pusi otrā cilvēkā. Vienmēr gribas ātrāk “atkratīties” no kāda cita putekļiem.

Bet, ja nu mēs mainītu pieeju?

Un, ja nu mēs ieskatītos dzīļi sevī un atpazītu savu dēmonu? Paspiest tam roku, pieņemt tā nepilnības un iemācītos dzīvot kopā – palīdzot viens otram? Iepazīsti sevi pilnībā un iemīli sevi tādu, kāda esi. Tas palīdzēs sakārtot attiecības pašai ar sevi un tātad – arī ar apkārtējiem.

Par tumšo pusi, šajā video:

Pieņem sevi jebkādu. Tā tev būs vieglāk saprast citus cilvēkus un viņu motīvus. Līdz ar pieņemšanu atnāk sapratne: katrs rīkojas tā, kā prot, izejot no savām zināšanām un pieredzes.

Dažas stratēģijas: kā iemācīties nenosodīt

1. Atveries jaunajam un mācies ko jaunu

Kritika, nosodījums un baumas rodas no nezināšanas. Pamēģini paskatīties uz cilvēkiem un notikumiem no dažādām pusēm. Izzini citas kultūras, uzdod sarunubiedram konkretizējošus jautājumus. Uzzini vairāk par apkārtējo pasauli.

2. Esi līdzjūtīgs

Kad cilvēks pieļauj kļūdas un pēc tavām domām, uzvedas nepareizi, atslēdz savu vēlmi rāties. Noliec gulēt savu iekšējo tiesnesi un izved pastaigā savu līdzjūtīgo daļu. Pamēģini saprast, kas noveda tavu kaimiņu pie dzeršanas un, kas trūka mazajam Hitleram, lai izaugtu tik cietsirdīgs cilvēks. Mēs bieži nosodām cilvēkus par to, ka viņiem pietrūcis mīlestības un atbalsta. Bet ar savu uzvedību viņi cenšas pievērst sev uzmanību.

3. Esi elastīgs savā taisnībā

Pārbaudi sevi, vai gadījumā tu neesi pārāk iespiedies savu pārliecību rāmītī? Vai tiešām jābūt tā un ne savādāk? To, kurš novirzījies no kursa – uzreiz nošaut? Tā ir ļoti daudzu kritizētāju pozīcija.

Lai nenosodītu, ir “jāpadara nedaudz mīkstāks” savs koservatīvisms, jākļūst elastīgākam un jāiemācās pieņemt otras puses viedokli. Nav obligāti pieņemt citu ticību, vai darīt tās pašas lietas, ko dara otrs. Nav pat obligāti mīlēt to cilvēku, kuru tu nosodīji. Pietiek ar to, ka ļauj viņam būt. Un mierīgi ej tālāk!

4. Izveido pats savu viedokli, neizmantojot klišejas

Kas ir baumas? Viens cilvēks par otru pastastīja nepatīkamu notikumu. Otrs sarunas dalībnieks piekrītoši māja ar galvu un sāka domāt tāpat. Pacenties nepievienoties citu viedokļiem par kādu cilvēku vai notikumu. Sastādi savu – personīgo, parunājies ar to “slikto” cilvēku, uzzini viņa nostāju šajā jautājumā. “Nē!” stereotipiem un klišejām!

5. Apvienojieties

Tev kāds cilvēks ļoti nepatīk un tu ļoti vēlies iemācīt viņu dzīvot, norādīt uz nepilnībām? Sāc domāt citā virzienā. Atrodi saskares punktus. Kopīgas intereses, līdzīgus ieradumus, pasaules uzskatus. Apvienošanās neatstāj vietu nosodījumam. Tu pārslēdz uzmanību uz pozitīvu un aizmirsti par kritiku.

Enerģijas atgriešanās caur atteikšanos no baumošanas un kritikas

Kad tu atteiksies no nosodīšanas un baumošanas, īpaši draudzeņu kompānijā, tu uzdāvināsi sev lielisku dāvanu. Baumas atņem sievišķo enerģiju. Tādu sarunu laikā šķiet, ka notikusi atbrīvošanās un tu esi izrunājusies. Taču pēc tam rodas tukšuma sajūta, apātija, negribas neko darīt un pasaule rādās blāvās krāsās.

Aizgriez šo enerģētisko krānu. Nav vajadzības pa tukšo tērēt sievišķos spēkus, kad tie vajadzīgi sev pašai – savam radošumam, ģimenei un mīļajiem cilvēkiem.

Atceries maratonu “Pasaule bez sūdzībām”? Mēnesi vajadzēja uz rokas nēsāt violetu rokassprādzi. Kā tikko sākās sūdzēšanās, žēlošanā un baumas – rokassprādze jāuzliek uz otras rokas. Sarīko sev tadu maratonu. Iesaisti tajā savas draudzenes, lai jūs viena otru varētu kontrolēt un neatgriezties vecajā purvā. Vai ari nosaki sev soda mēru par baumu izplatīšanu. Tādas akcijas aizvedīs tevi pie apzinātas dzīves un izmainīs to.

Katru reizi, kad gribēsies kādu apvainot, aprunāt un kritizēt, pamācīt kādu, apstājies. Uzdod sev jautājumu: “Kādēļ es to daru? Ko man tas dos? Ko tas dos cirttiem cilvēkiem?” Paskaties uz savu sarunubiedru no līdzvērtīgām pozīcijām un atceries, ka viņš pasauli redz savādāk. Tad tavā dzīvē nosodījumam vairs nebūs vietas un dzīve atgūs savas skaistās krāsas.

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS