Turpini darīt to, ko tev patīk darīt…

Katram no mums blakus ir daudz “gudrinieku un gudrinieču”, kuri skaidri zin, kā kuram ir jādzīvo, jāmīl un jāstrādā.

Katram no mums blakus ir savs “kritiķu” loks, kuri bez mūsu lūguma ir gatavi izskaidrot, ko mēs savā dzīvē, mīlestībā un darbā darām ne tā – vispār un atšķirībā no viņiem.

Katrs no mums ikdienā saskaras ar milzīgu daudzumu kontroles. Un katram no mums ik dienas nākas tikt galā ar šo kontroli. Sevī, pār citiem. Un ārpusē, no citiem attiecībā pret sevi.

Katram no mums ir savas bruņas, kas pasargā no gudriniekiem un kritiķiem. Katrā no mums mīt paralizējošas bailes reiz izdzirdēt to, ka tu esi izlēcējs, niekalbis, viltvārdis un tev šeit nav vietas. Un šīs bailes neļauj kustēties, neļauj turpināt iesākto pēc pirmajām neveiksmēm, tās iedzen stresā un izmisumā.

Visi mēs ne reizi vien esam bijuši ievainoti un mēs visi vēlamies vairs nekad netikt ievainoti. Tomēr vēl aizvien turpinām ievainot.

Cik daudz dzīvības spēku tiek tērēts nevis radošumam un kaut kā skaista radīšanai, bet aizsargājoties un pierādot, ka arī mums ir kādas tiesības.

Aizsargājoties un pierādot tiem, kuri šajā pašā brīdī arī aizsargājas un kaut ko pierāda.

Taču tik ļoti liela ir vēlēšanās šo “morāļu” vietā saņemt brīvību un atļauju būt atšķirīgam. Sev un citiem. Bet kārtējo “nepareizo” atmaskošanas vietā gribas ticēt, ka visa pietiks visiem.
Mīlestības, naudas, laimes.

Tā vietā, lai atkal cīnītos un sagatavoties kārtējam sitienam un paspēt to atvairīt, tā gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, elpot dziļi un viegli, smaidīt un apskaut. Uzmundrināt un atbalstīt, it kā sakot: es esmu tev blakus, nebaidies.

Tā vietā, lai kārtējo reizi salīdzinātu, kurš labāks un kurš – ne visai, tik ļoti gribas sadarbību un labas partnerattiecības, lai dzīve kļūtu vēl interesantāka.

Tā vietā, lai atkal saņemtu nelūgtus aizrādījumus, tik ļoti gribas, lai būtu vieta gan pašironijai gan iespējai pasmieties un pamuļķoties.

Tā vietā, lai atkal meklētu taisnību un vienādas normas visiem un visām dzīves situacijām, tik ļoti gribas improvizāciju, iedvesmu un pieņemšanu. Siltumu. Katram. Gribas.

Tikai uz mirkli iedomājies, ka, ja kādu reizi, visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visus kritiķus un gudriniekus, un pārstās darīt savu darāmo, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepietiekami pareizs vai vertīgs. Kas tad notiks?

Mums paliks tikai aizliegumi, piezīmes, morāles, gudras sejas, īgnums. Nebūs nekā radoša, nekā smieklīga, spontāna, brīnumaina, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un padomāju, kamēr cilvēks neļauj citiem kaut ko radīt un visu laiku uzskaita citu kļūdas, atrod trūkumus, tad automātiski viņš pats sev nedod tiesības būt radošam. Jo ir taču ļoti bail, ka arī viņu kritizēs. Vārdi “bailes” un “kritika” staigā blakus.

Ja tu sper savus pirmos soļus jebkurā no jomām, vai arī tie nav vairs pirmie soļi, bet tevi kaunina, tevi nosoda, par tevi šaubās, neskaties uz to pusi, aizspied ausis. Nepieņem svešas bailes, katram no mums to ir pietiekami daudz. Neņem!

Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un to, ko tu ļoti mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust nav to cilvēku radīts, kuri zin, kā pareiz vajag, bet kuriem patiesībā ir daudz vairak bail nekā tev. Un galu galā tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies, ar savu apstāšanos palīdzēs gudriniekiem un kritiķiem tikt galā ar viņu bailēm un šaubām.

Meklē tos, kuri par tevi un taviem centieniem runā labu. Viņiem jau ir izdevies pārvaldīt savas bailes un patstāvīgi tikt ar tām galā.

Es jums visiem novēlu brīvību, mīlestību, laimi, radošumu, partnerību, sadarbību, jautrību – patiesu un spontānu, savstarpēju pievilkšanos, improvizāciju, iedvesmu un siltumu.

Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās.

Jūlija Zinovjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība nevar visu…

Mīlestība nevar visu…
Jo tā nenāk pie mums, lai atrisinātu mūsu problēmas, bet gan tāpēc, lai iemācītu mūs mīlēt.

Ja mēs to iemācīsimies, tad spēsim saskatīt viens otra nepilnības un nenobīsimies no tām.

Mēs uzzināsim taisnību par to, ka nevarēsim segt viens otra trūkumus, nespēsim piepildīt visas cerības un nesaņemsim nekādas garantijas… taču nenobīsimies arī no tā.

Mēs būsim pateicīgi viens otram par sakritībām, par palīdzību, par labestību, par spēju nepievilt un NEatteikšanos no savas atbildības daļas, un atkal nenobīsimies uzņemties atbildību par to, kas nenotika vai ko neizdevās saņemt vienam no otra.

Bet, ja mēs neiemacīsimies mīlēt, tad iemacīsimies meklēt mužīgos iluzoros kompromisus, kuros katrs centīsimies likt otram darīt to, ko tas nevēlas, nevar, neprot.

Iemācīsimies apgrūtināt viens otru ar uzmācīgiem parādiem, mocīt ar hronisku vainas sajūtu, sarkastiski izsmiet, pazemot, salīdzinot ar citiem, aizmuguriski nodot, spekulēt ar seksu, ar grūtībām pieciest atrašanos kopīgā telpā un vainot viens otru par neiespējamību aizklaudzināties…

Iemācīsimies skaļi runāt par to, ka ĪSTI vīrieši un sievietes ir izmiruši. 

Kā redziet, NEmīlestībai arī ir daudz mācību… taču tās visas ir stāsts par to, KĀ BAIDĪTIES NESAŅEMT un KĀ GAIDĪT NO OTRA.

Tajā pat laikā Mīlestība vienmēr skan klusu un nekad nebaidās savas ievainojamības, nebaidās atdot, nebaidās atzīties, ka tai ir labi kopā ar pašu parastāko cilvēku, kurš varbūt slimo, noveco, piekūst un zaudē, neuzvar skaistumkonkursos, nesaņem Nobela prēmijas un neprot glābt pasauli no krītošiem meteorītiem…

Ko mācīties?
To, kā tu jūties labāk.

Stāsts ir tieši par to, nevis to, kur slikti un kur labi…
© Ļiļa Grad
Tulkoja: GInta FIlia Solis

Pirms kritizēt…

Tas bija sen. Skolas direktore uzbruka jauniņai skolotājai: kā gan jūs atļaujaties uz darbu atnākt tādā kleitā? Tā bija kokvilnas kleita ar volāniem un rišām, absolūti nepiemērota pedagogam. Un kājās velteņi. Ejiet un nekavējoties to nomainiet! 

Skolotājai bija kādi divdesmit gadi. Viņa nosarka. Apkārt stāvēja kolēģi un pārmetoši uz viņu skatījās. Tas notika skolotāju istabā. Un šī jauniņā skolotāja direktorei klusiņām atbildēja: “man citas kleitas nav!”

Nav citas. Baikas bikses, filca zābaki, divi novalkāti krūšturi un pāris apakšbikses. Un salāpītas zeķubikses. Velteņi un, lūk, šī kleita. Tāpēc, ka bārene un tāpēc, ka nabadzība. Un pagaidām jaunām drēbēm naudas nepietika. Tāpēc citas nav.

Pirms kritizēt otra cilvēka ārieni, viņa seju vai kājas, padomājiet: viņam cita nav. Un, iespējams, arī cita prāta nav. Un citas attīstības. Un personības spēka cita nav. Viņš nevar pārģērbties vai izmainīt savu ārieni. Vai, piemēram, pielikt sev vairāk prāta. Vai veselības.

Un viss, ko viņam tādā gadījumā saka – ir sāpīgas skrambas un brūces. Tas ir aizvainojoši. Tāds populārs vārds – aizvainojums, no kura rekomendē atbrīvoties un aizvainoto visvisādi izsmej.

Lai iet un parģērbjas! Paņem sev jaunu kleitu, citu seju, kājas un izvēlas kaut ko labāku, bet, ne šo, par īsu. Un psihi citu lai izvēlas, ne tik ļoti ievainojamu…

Skolotāja pēc tam saņēma algu, pēc tam otru, uzšuva sev kleitu un kostīmu. Un nopirka kurpes. Un ziemas zābakus. Un pat cepuri. Kad parādījās resurss.

Bet direktore atvainojās – viņa nebija naidīga. Vienkarši bija aizmirsusi par to, ka citas kleitas varētu nebūt. Un nevajag pieprasīt un kritizēt, – tas ir sāpīgi tiem, kuriem citas kleitas vienkārši nav. Bet ir Dvēsele un Dvēselei ļoti sāp…

© Anna Kirjanova
​​​​​​​Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savā mazā būdiņā

Daudzi no mums ir kļuvuši par savu neredzamo būdiņu iemītniekiem, būdiņu ar cieši aizvērtiem logiem un un durvīm, kas atvērtas tiek ļoti reti…

Esi ievērojis?…

Emigrācija sevī ir pats pieejamākais ceļojumu veids… un, iespējams, pats glābjošākais…

Kāpēc?…

Tāpēc, ka apkārt mums ir nesaprotama, vietumis biedējoša un bezspēcīgi agresīva vide…

Hroniska nevis situatīva agresija ir skaļākais masu un arī individuālais aizsardzības līdzeklis…
Apsteigt ar kliedzienu, naidu un graujošu kritiku…
Sist pirmajam, negaidot uzbrukumu…
Dzīvot saspringtā gatavībā uzbrukumam, kas noteikti notiks…

Tīmeklis ir lielisks anonīmās kaujas lauks ar atzīmētiem ienaidniekiem un regulāriem upuriem…
Šeit, rēķinoties ar iluzoru nesodāmību, visneuzkrītošākie dzīvē cilvēki atklātā telpā var izgāzt savas sakrājušās dusmas un naidu…

Izgāž tā, ka normāla psihe pati sevi izolē, atkāpjas un nevēlas būt pat novērotājs no malas…

Lūk, arī rodas neredzamas iekšējās būdiņas, kurās ir tik labi paslēpties, radīt savu pasauli un neapaugt ar tām bruņām, caur kurām nespēj ielauzties pat dzīvinošās brīnišķīgo emociju straumes…

Bet no ārpuses tāds nogurums no vārdiem, kuros atkal viss ir ne tāds un visi – ne tādi…

Kam un kad tie palīdzējuši izrāpties no bedres…

Visi uz ilgāku laiku vai pat uz mūžu salauzti un nemīlestības traumēti cilvēki…

Izeja no traumas ir caur tām durvīm, aiz kurām nav ne pirmā, ne otrā…

Mēs slēpjamies sevī un baidāmies no tuvības, tāpēc, ka ir sagrauta uzticēšanās, tāpēc, ka ir bail, tāpēc, ka negribas jaunas sāpes…

Tomēr reiz bailes pāries un sagribēsies iziet…
Lai piekristu tam, ka garantiju nav, taču neatsacītos no tā, kas dzīvi padara par dzīvi…

Tumšajā mājiņā var kādu laiku pasēdēt… pagulēt…. izgulēties…. atgūties no pārdzīvojumiem….
Taču palikt tajā uz mūžiem ir vēl bailīgāk nekā nokļūt līdz nāvei nobijušos agresoru varā…

Tas nozīmē iekurt uguni un uzturēt to…. ar visu savu dvēseles siltumu, kura nav aizmirsusi kā mīlēt un kura reiz ielaidīs to, kam noticēs…

Tikai tā…

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: cmonphotography
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nemīlestības valsts

Telaviva. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums, viņš sāk raudāt. Māte: “Mans mīļais, neraudi, nopirksim citu, labāku un lielāku, nāc šurp, mīļumiņ”.
Garāmgājēji smaida un māj ar rokām, daži sāk dejot un tad visi kopā ar māti un dēlu iet pēc saldējuma.

Maskava. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums. Viņš sāk raudāt.
Māte: “Vai tu patiešām pilnīgi stulbs esi!? Tūliņ laizīsi man asfaltu! Vairs nekādu saldējumu, vairs nekādu pastaigu. Visu izstāstīšu tēvam, viņš tev ar siksnu iemācīs kā uzvesties!”
Garāmgājēji ātri pāriet ielas otrā pusē. Viņiem ir nepatīkami to redzēt, jo tas liek domāt par drīzu pasaules galu. Debesis aizsedz liels melns mākonis. Vējš aizpūš pēdējās lapas un smaidu no cilvēku sejām kopā ar ticību un cerību.

Velns parāvis, no tā arī viss sākas. No aizliegumiem, sodiem, pazemojumiem, piekasīšanās, rupjībām. Tik daudz rupjas un naidpilnas attieksmes pret bērniem, kā tas ir Krievijā, nevar redzēt nekur citur pasaulē. Tā ir tāda vietējā audzināšanas ”ētika”. Tāpēc, ka mēs esam nācija, kura neko nezin par to, ko nozīmē mīlēt sevi. Un tas nav stāsts par aklu apsēstību, bet gan to, ko nozīmē cieņa un pārliecība par sevi. Nekas nedod lielāku pārliecību kā mīlestība.

Man bērnībā bija draudzene-kaimiņiene, kura visu laiku apskauda ebrejus: “Viņi nekad nelamā savus bērnus, viņi tos tikai slavē un mīl”. Klīda tadas leģendas. Bet patiesībā tās nav leģendas: ebreji, tāpat kā vairums silto zemju tautu, prot savus bērnus mīlēt. Taču skarbajos padomijas apstākļos tāda uzvedība patiešām šķita neticama.

Ja aizdomājamies plašāk, uz kopējā fona tādi par sevi pārliecināti cilvēki izskatās kā paradokss. Ar grūtībām es varu atcerēties burtiski divus trīs paziņas, par kuriem var teikt, ka tie ir apbrīnojami pārliecināti par sevi cilvēki. Un, kas ir vēl svarīgi, ka viss, ko viņi dara, nes apbrīnojamus augļus. Ja viņiem galvā iešaujas kāda ideja, viņi to realizē, un tas šķiet tik viegli un liekas, ka viņi nepazīst ne mokas, ne šaubas.

Man ir kāds pazīstams mākslinieks Fjodors Pavlovs, kurš jau kopš agras bērnības ir iestudējis teātra izrādes, radījis savu modeļu aģentūru, pēc tam laikrakstu. Tagad viņš ir mākslinieks, kurš rada brīnišķīgas performances. Viņš vienmēr manī ir izraisījis dīvainas sajūtas – es nekad neesmu spējusi atbrīvoties no tādas kā skaudības par to, ka viņam ir tāda pārliecinātība par to, ko viņš dara un, ka viņam viss izdodas tik viegli un rotaļīgi.

Es arī zinu ļoti daudzus apdāvinātus un ārkārtīgi talantīgus cilvēkus, kuri domājot par savu projektu, vienalga, vai tā ir grāmata, scenārijs, vai vienalga, kas cits, kļūst stīvi un bezspēcīgi. Ziniet, cik daudz labu grāmatu nav uzrakstīts? Es arī to precīzi nezinu, taču zinu, ka ļoti daudz (vairāk kā ir uzrakstīts).

Lūk, viens mans draugs grib rakstīt, bet viņam ir briesmīgs radošais bloks: viņu pārņem bailes momentā, kā iedomājas par publikas viedokli. Tāpēc, ka ik reizi, kad viņš bērnība kaut ko zīmēja vai rakstīja, vecāki viņu nevis slavēja, bet kritizēja. Bet jau vēlāk, kad puisis histērijā kliedza: “Nu, kāpēc?!” – viņi atbildēja: “Mēs taču labu vien tev vēlējām”.
Jo slavēt ir slikti, bet kritizēt – ļoti labi. (Un vai maz vērts brīnīties par to, ka internetā varam lasīt, kā cilvēki viens otru tikai lamā).

Kāds mans paziņa uzrakstīja brīnišķīgu rakstu. Es viņam aizsūtīju ziņu: kāds brīnišķīgs raksts, tu esi tads malacis! Mēs aprunājāmies un viņš teica: “Tik patīkami to dzirdēt, es vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu dzirdējis uzslavu no kolēģa”.

Tā arī ir. Neviens nevienu neslavē. Bieži vien pat paziņas publiski uzraksta komentāru no sērijas “kurš kaut ko tik stulbu var uzrakstīt, vai tik tu neesi muļķe?” Varbūt arī esmu muļķe. Varbūt stulbs teksts. Bet es tomēr kaut ko tādu labāk pateiktu privātā sarakstē un daudz iecietīgākiem vārdiem.

Es atceros notikumu, kurš atgadījās ar mani, kad man bija septiņi gadi. Es biju nolēmusi rakstīt romānu. Uzrakstīju pāris lapas, parādīju tētim (mans tētis ir rakstnieks), bet viņš atgaiņājās, teikdams – “sižeta nav, tas viss izklausās tā – ne īpaši labi”. Vispār jau man stēvs, salīdzinot ar citiem, ir vienkarši mīļumiņš. Viņš mani vienmēr ir uzmundrinājis un stimulējis. Un vēlāk man teica, ka esmu ģeniāla. Bet toreiz viņš pateica tā. Un mani tas briesmīgi aizvainoja. Es nometu savu lielo romānu un vairs nerakstīju –  līdz 15 gadiem.
Iespējams, man vajadzēja jau savos septiņos gados saņemties un uzrakstīt “Karš un miers”, taču bērni ir savu vecāku atspulgs, un viņi pasauli iepazīst caur uzslavām un kritiku.

Starp citu, runājot par skolu. Astotajā klasē mūsu skolā darbu sāka jauna literatūras skolotāja, un tieši viņa izmainīja manu dzīvi. Mums lika rakstīt kārtejo sacerējumu. Tolaik sacerējumus rakstīja sekojoši: saviem vārdiem pārstāstīja padomju kritiķu priekšvārdus grāmatām. Tāpēc man vienmēr literatūrā bija knaps trijnieks – priekšvārdus es nelasīju, kaut ko norakstīju no citiem. Bet te pēkšņi sadusmojos un uzrakstīju visu, ko domāju par dzejnieku Ņekrasovu (bet man viņa dzeja nepatika).
Un tā es kļuvu par teicamnieci. Jaunā skolotāja visiem salika nepamierinošas atzīmes par to, ka tie pārraksta svešas urā-patriotiskās domas, bet man bija piecinieks un uzslavas pusstundas garumā. 

Dažkārt es domāju, kā gan būtu veidojusies mana dzīve, ja tā arī līdz skolas beigšanai mēs būtu turpinājuši pārrakstīt padomju laika “pakaļlaižu” domas. Ja nebūtu atnācis jauns cilvēks un pateicis, ka mums jābūt savām domām un, galvenais, ka mums tās ir jāizsaka. Un, ka ikviens viedoklis ir interesants – nav “pareizā” un “nepareizā”.

Es runāju par to, ka mēs, kuri esam saelpojušies padomju laika smakas un arī šodienas bērni, kurus vēl joprojām māca pēc tā laika sistēmas, – mēs praktiski neko nezinām par brīnumaino brīvības sajūtu, ko dod pārliecība par sevi un cieņa pret savu viedokli.

Mums mācīja būt “kā visiem”, mēs baidījāmies un baidāmies pieļaut kaut vismazāko kļūdu, tās ir mūsu pirmatnējās bailes par to, ka saņemsim sodu vai arī pretīgu kritiku,

Mana paziņas-žurnālista mamma viņam jautāja: “Kāpēc tu domā, ka tavs viedoklis kādu interesē?” Un viņa jau nav vienīgā, kura uzdod tādus jautājumus. Mīļā mamma, kura prieka vietā par to, ka viņas dēls ir žurnālists un rakstnieks, ka viņu publicē, interesējas: “Kam gan tu esi vajadzīgs?”

Diemžēl, Krievijā tas ir normāli. Un tā vietā, lai cilvēki atbalstītu mūsu entuziasmu, parasti mēs saņemam šaubas, skepsi un kritiku.

Un tā arī dzīvojam, viens otram to nododot: no paaudzes paaudzē, no viena otram sociālajos tīklos. Rupjības, nosodījums un skepse – vienīgie mūsu cilvēkam saprotamie mijiedarbības veidi.

“Meitenīt, jūs tik labi izskatāties!” – tu saki svešai sievietei. Bet tev uzmet ašu bailīgu skatienu, un kaut ko atmurkšķ. Pat tad, ja kādā privātā pasākumā tu sievietei saki: “Tev tik skaista kleita”, labākajā gadījumā īsi atrauc “paldies”. Un nekad: “Ai, tas ir tik patīkami, es to šogad iegādājos kādā lielā izpārdošanā!” Godīgi. Maskavā es ne reizi neesmu saņēmusi tādu atbildi. Jo cilvēki neprot reaģēt uz uzslavām. Labākajā gadījumā atbild: “Ko, jūs, tā ir saburzījusies un mati man nemazgāti, un esmu apaukstējusies, un vispār izskatos briesmīgi”.

Briesmīgi.

Tas taču ir tik brīnišķīgi, kad tu apbrīno un slavē citus cilvēkus, par to, ka viņi ir skaisti saģērbušies, vai grāmatu uzrakstījuši, vai dzeju sacerējuši, vai izskatās skaisti un izstaro gaismu un siltumu. Abpusējās apbrīnas atmosfēra ir tik jauka, salīdzinot ar to nospiedošo mūžīgo neīstumu un cīņu par to, kurš vairāk aizvainojošu vārdu pateiks. Šķiet, šī naidpilnā sabiedrība pati sevi ir izsmēlusi – jāsāk vienam otru slavēt. Pat tad, ja šķiet, ka īsti nav par ko slavēt. Ja nu pēkšņi tas nostrādā?

Anna Hoļina
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Man šķiet, ka mēs Latvijā esam tikuši nedaudz tālāk, vismaz es savā draugu un paziņu lokā pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuri prot gan paslavēt gan arī pieņemt uzslavas. Tāpat arī komentāros, es jūtu tik daudz vēlmes otram pateikt ko labu, un saņemu ļoti daudz labus vārdus un uzslavas. Un es mācos tos pieņemt ar mīlestību un pateicību –- un tad labais vairo labo. Paldies, Mīļie! 

Ginta

Par gudriniekiem, kritiķiem un kontroli

Katram no mums ir savs “gudrinieku un gudrinieču” loks, kuri skaidri zina, kā mums katram jādzīvo, jamīl, jāstrādā. Tāpat katram ir arī savs “kritiķu” loks, kuri gatavi mums paskaidrot, ko mēs savā dzīvē, darbā un mīlestībā daram nepareizi – pat tad, ja mēs to nelūdzam. Vispār nepareizi, vai nepareizi, salīdzinot ar viņiem!

Katrs no mums ik dienas saskaras ar milzīgu kontroles daudzumu. Un mums katram ir jātiek ar to galā. Sevī – pār citiem. Ārpusē – no citiem attiecība pret sevi.

Tāpat arī katram no mums ir biezas bruņas, pret visiem šiem gudriniekiem un kritiķiem. Un katrā sēž burtiski paralizējošas bailes kādu dienu izdzirdēt, ka esi izlēcējs, lūzeris un te tev nav vietas. Šīs bailes neļauj kustēties, tās nedod iespēju turpināt savu ceļu pēc neveiksmēm, tās  iedzen stresā un paralizē.

Mēs visi ne reizi vien esam bijuši ievainoti. Un mēs visi nevēlamies vēlreiz to piedzīvot. Tomēr vienalga turpinām ievainot.

Cik daudz gan dzīvības spēka un laika tiek patērēti nevis radīšanai un radošumam, bet aizsardzībai un pierādīšanai, ka arī tev ir tiesības! Aizsardzībai, aizstāvībai un pierādījumiem to priekšā, kuri šajā brīdī arī sevi aizsargā, aizstāv un pierāda.

Tik ļoti gribās brīvību un atļauju būt dažādiem, tā vietā lai klausītos kāda “morāli”. Sev un citiem. Un tik ļoti gribas ticēt tam, ka visa pietiks visiem, tā vietā, lai atkal skatītos kā tiek atmaskoti “nepareizie”. Visiem pietiks mīlestības, naudas, laimes.

Tik ļoti gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, dziļi un mierīgi ieelpot un izelpot, un apskaut, tā vietā, lai sagatavotos kārtējam uzbrukumam un paspētu to atvairīt. Apskaut, lai atbalstītu, tā parādot, ka “es esmu tev blakus”.

Tik ļoti gribās sadarbību un partnerību, lai būtu interesantāk, nevis kārtējo salīdzinājumu, kurš labāks.

Un pēkšņu, neprasītu piezīmju ar gudru skatienu vietā, cilvēks vēlas, lai viņam būtu iespēja pašironijai un laiks kopā ar citiem pasmieties un pamuļķoties.

Un tā vietā, lai visiem gadījumiem meklētu taisnīgumu un vienas un tās pašas normas, tik ļoti gribās improvizēt, būt iedvesmotam un pieņemtam. Siltumu. Gribas. Katram.

Tikai uz mirkli iedomājies, ja reiz visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visiem gudriniekiem un kritiķiem un pārstās darīt to, ko dara, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepilnīgs un nepareizs. Mums paliks tikai aizliegumi, aizrādījumi, morāles, gudras sejas un garlaicība. Nebūs nekā radoša, smieklīga, spontāna, brīnišķīga, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un iedomājos par to, ka, ja tu citiem nedod tiesības kaut ko radīt un visu laiku uzskaiti svešas kļūdas un pieķer nepilnībās, tad automātiski arī pats sev aizliedz būt radošam. Un ir ļoti bail – ja nu pēkšņi kāds arī tevi sāks kritizēt. Vārdi “Bailes” un “Kritika” staigā rokās sadevušies.

Ja tu kaut ko dari pirmo reizi, vai arī dari ne tik profesionāli, un tevi kaunina, vai kāds šausminās vai pauž šaubas par tevi, neskaties uz to pusi, aizbāz ausis. Necenties paņemt sev svešas bailes, katram mums pietiek savējo. Neņem tās sev. Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un ko tu mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust neradās no tiem, kuri zina, kā darīt pareizi, un, kuriem patiesībā ir daudz vairak bail kā tev pašam.

Un vēl – tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies savā ceļā, ar to palīdzēs tikt galā ar bailēm kritiķiem un gudriniekiem. Mēklē tos cilvēkus, kuri par tevi un to, ko tu dari, saka labu, runā labu. Viņiem jau izdodas vadīt savas bailes un pašiem patstāvīgi tikt ar tām galā. 

Brīvību, mīlestību, naudu, laimi, sadarbību, partnerību, patiesu un spontānu jautrību, apskāvienus, improvizāciju, iedvesmu, siltumu. Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās. 

Autors: Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kritika un izcilība. Vai tomēr iemīlēt sevi

Iemācies redzēt savas stiprās puses, lai iemācītos balstīties uz tām. Protams, neapmierinātība ar sevi stimulē mūs attīstīties, radīt, atklāt savu potenciālu, taču pārmēru liela paškritika mūs iznīcina.Kāpēc gan neiemācīties sevi slavēt tikpat labi, kā kritizēt?Starp citu, vai esi pārliecināts, ka proti pareizi sevi kritizēt? Pārmēru liela kritika visbiežāk nozīmē sevis nepieņemšanu – sevis, tādu, kādi mēs esam.

Gribētu pateikt, ka pirms mēs sākam mainīties, ir svarīgi pieņemt sevi. Daudzi šim posmam “pārlec”. Jā, ir labi pilnveidoties. Taču, vai esi pārliecināts, ka tava tieksme pēc pilnveidošanās ir “veselīga”? Un kas to nosaka? Labi, ja tu pats priekš sevis. Taču, kur tad ir robeža? Vai tu spēsi kontrolēt savu tiekšanos pēc pilnības, vai arī TĀ kontrolēs tevi? Pratinot tevi un uzdodot uzstājīgus jautājumus: vai es pietiekami labi izskatos, vai vajag vēl labāk…. un, vēl, lūk to, un to….

Vai esi ievērojis, ka tieksme pēc pilnības sāk tevi kontrolēt tik ļoti, ka tu ne uz brīdi nespēj atslābināties un vienkārši būt…?

Atgriežamies pie pareizās kritikas. Kompetenta kritika ir tad, kad tu spēj veikt analīzi: izcelt stiprās puses, vājās. Iespējams, strīdīgās, neitrālās. Neitrālās parasti  mēdz būt tieši “vājās”, no kurām mēs varam veidot savus “knifiņus”, “unikalitātes”. Ja tev nesanāk pietiekami labi, zīmējot, noķert proporcijas, atrodi savējās, neparastās, antiproporconālās formas, parādi to skaistumu! Tad tavs ir kā “trūkums” kļūs par unikalitāti.

Un, kas sanāk? Ka pilnība ir ilūzija?

Pazīstamais amerikāņu psihoterapeits, geštaltterapeits Džons Enraits rakstīja: “Nav normas un nav vietas, kurp jāiet. Tu jau esi pilnīgs un vienmēr būsi pilnīgs. Pilnības forma var mainīties, bet tas, ka tu esi “ok”, nav atkarīgs no formas. Pumpurs ir pilnīgs pumpurs, nevis nepilnīga roze. Viss, kas ir nepieciešams – uztveres un redzējuma maiņa.Šajā gadījumā nav nekādu uzlabojumu, izaugsmes, pārmaiņu, problēmu risināšanas – ir tikai atmošanās un redzējums, ka problēmas un nepilnīgums ir tikai ilūzija”. 

Vienmēr ir uz ko tiekties, ja ir vēlme. Tas ir interesanti.

Dzīve bez kustības mirst. Bet kas ir KUSTĪBA?…

Maija Azarova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi kāds kritizē, pazemo?

106989357_1491400947730732_5903361228010792950_n

Gadās, ka cilvēks no taviem vārdiem jūtas burtiski sagrauts. Vai arī pazemots tavas uzvedības rezultātā. Viņš uztver tavus vārdus “man ir grūti būt blakus tev” vai “kad redzu tevi, es uztraucos” kā skarbu kritiku vai smagu “uzbraucienu”. Bet tu pēc tam sēdi un nesaproti, ko gan tādu es pateicu. Un pārdzīvo, ka pavisam nejauši un negribot esi kļuvis otram cilvēkam par briesmīgu monstru un nekāda taisnošanās te nepalīdzēs.

Vai arī gadās, ka cilvēks tev paziņo, ka tu viņu esi pazemojis, taču tajā pat laikā tev pat prātā nekas tamlīdzīgs nevarēja ienākt. Un tu atkal esi nesaprašanā. Kā kaut kas tāds varēja notikt?

Patiesībā ārēji vārdi var cilvēku ievainot tikai tad, ja tie sakrīt ar to, ko viņam pašam saka viņa “iekšējais kritiķis”.

Un cilvēku, izrādās, ievaino nevis kāda cita vārdi, bet paša spēks, kas vērsts pašam pret sevi.

Ir cilvēki, kurus pat gribētos aizvainot. Vai arī vienkārši līdz viņiem aizklauvēties, taču neizdodas. Viņos neatsaucas tas, ko mēs sakām. Ir taču viedais stāsts par to, kā nepazīstams cilvēks iespļāva Budam sejā, bet tas pajautāja: “Vai kaut kas vēl?”. Šis spļāviens psiholoģiski Budu neķēra, tāpēc, ka viņa attieksme pašam pret sevi nebija cietsirdīga.

Ja kāds tevi vēlas pazemot vai aizskart, bet tu sevī nejūti pazemojuma sajūtu, nekāda pazemojuma nebūs. Tapēc, ka tevī tā nav.

Tāpēc kritika un pazemojumi, kurus saņem no citiem, – ir tikai iekšējo figūru projekcija ārējā pasaulē. Ar to tad arī ir vērts strādāt. Tu kritizē sevi. Tu pazemojies. Ja sapratīsi, kāpēc tu to ar sevi dari, ļoti daudzas ārējās norises ieraudzīsi pavisam citā gaismā.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi kāds kritizē? Pazemo?

64311834_1903109653122182_6990297168183558144_n

Gadās, ka cilvēks no taviem vārdiem jūtas burtiski sagrauts. Vai arī pazemots tavas uzvedības rezultātā. Viņš uztver tavus vārdus “man ir grūti būt blakus tev” vai “kad redzu tevi, es uztraucos” kā skarbu kritiku vai smagu “uzbraucienu”. Bet tu pēc tam sēdi un nesaproti, ko gan tādu es pateicu. Un pārdzīvo, ka pavisam nejauši un negribot esi kļuvis otram cilvēkam par briesmīgu monstru un nekāda taisnošanās te nepalīdzēs.

Vai arī gadās, ka cilvēks tev paziņo, ka tu viņu esi pazemojis, taču tajā pat laikā tev pat prātā nekas tamlīdzīgs nevarēja ienākt. Un tu atkal esi nesaprašanā. Kā kaut kas tāds varēja notikt?

Patiesībā ārēji vārdi var cilvēku ievainot tikai tad, ja tie sakrīt ar to, ko viņam pašam saka viņa “iekšējais kritiķis”.

Un cilvēku, izrādās, ievaino nevis kāda cita vārdi, bet paša spēks, kas vērsts pašam pret sevi.

Ir cilvēki, kurus pat gribētos aizvainot. Vai arī vienkārši līdz viņiem aizklauvēties, taču neizdodas. Viņos neatsaucas tas, ko mēs sakām. Ir taču viedais stāsts par to, kā nepazīstams cilvēks iespļāva Budam sejā, bet tas pajautāja: “Vai kaut kas vēl?”. Šis spļāviens psiholoģiski Budu neķēra, tāpēc, ka viņa attieksme pašam pret sevi nebija cietsirdīga.

Ja kāds tevi vēlas pazemot vai aizskart, bet tu sevī nejūti pazemojuma sajūtu, nekāda pazemojuma nebūs. Tapēc, ka tevī tā nav.

Tāpēc kritika un pazemojumi, kurus saņem no citiem, – ir tikai iekšējo figūru projekcija ārējā pasaulē. Ar to tad arī ir vērts strādāt. Tu kritizē sevi. Tu pazemojies. Ja sapratīsi, kāpēc tu to ar sevi dari, ļoti daudzas ārējās norises ieraudzīsi pavisam citā gaismā.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par kritiku

spogulis55

Kad kāds tevi kritizē vai nosoda, lūdzu, atceries, ka viņš kritizē vai nosoda vien daļu savas sirds, savu atspulgu tevī.

Mēs visi esam viens otra spoguļi. Tāpēc neuztver personīgi šos uzbrukumus. Cilvēki nezin tavu realitāti, viņi redz tikai tavu tēlu. Un, ja tu uzskati, ka viņiem tagad jājūt kaut kā savādāk – tu atņem viņiem viņu personīgo pieredzi un fantāziju. Atļauj viņiem paturēt viņu viedokli, un sev – savējo. Izdzīvo savas jūtas, domā savas domas, un zini, ka cilvēkiem “taisnība” tikai no viņu skatu punkta.

Ja kāds domā, ka tu esi slikts, vai kļūdies, tas nenozīmē, ka tu esi slikts vai kļūdījies. Nepieņem viņu kritiku un nosodījumu. Lai viņi tic tam, kam tic. Un, iespējams, ja viņi ir gatavi klausīties un refleksēt, palīdzi viņiem skaidrāk izprast tavu pieredzi, tavu balsi, tavu sirdi un klausies viņos.

Tev nav ko aizstavēt, jo patiesība vienmēr ir patiesība, un patiesība vienmēr ir atvērta. Nav nekādas vajadzības visu uztvert personīgi. Un, ja tu vēl joprojām lietas uztver personīgi, tu esi un paliec ne slikts vai kļūdījies cilvēks, bet tikai cilvēks, brīnišķīgs savā cilvēcībā.

Tas var būt briesmīgi un vienlaikus aizraujoši apzināties: cilvēki par tevi fantazē, kamēr nav pamodušies. Bet viņi pamodīsies, kad pienāks laiks. Un, iespējams, nekad nepamodīsies. Bet tu turpini savu ceļu droši, zinot, ka vienmēr būs tie, kas tev dos padomu apgriezties un doties mājās.

Paldies viņiem par viņu viedokli un turpini iet. Tava sirds alkst pēc Noslēpumainā un satraukti pulsē par katru jaunu dienu, veidojot savu paša ceļu.
Un katru nosodījumu un kritiku tu ieraudzīsi arvien skaidrāk.

Džeffs Fosters
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis