DZĪVOT SVĒTLAIMĒ

Svētlaime nav kaut kāds mērķis, kas jāsasniedz.
Tā JAU ir tevī; mēs ar to piedzimstam.
Mēs neesam to pazaudējuši, mēs tikai esam aizgājuši no tās, pagriezušies pret to ar muguru.
To izdarīt ir ļoti viegli un vienkārši.
Pati vienkāršākā un tajā pat laikā būtiskākā lieta ir BŪT SEV PAŠAM.
Un tam nav vajadzīga ne mazākā piepūle; TU JAU ESI TU.
Tikai atcerēties… tikai vien izrauties no visām muļķīgajām sabiedrības uzspiestajām idejām. Un tas ir tikpat viegli, cik viegli ir čūskai izlīst no vecās ādas, lai uz to nekad vairs pat neatskatītos. Tā ir tikai vecā āda…
Ja tu to saproti, tas var notikt vienā acumirklī.
Tāpēc, ka tieši tajā mirklī tu vari ieraudzīt to, ka nav nekādu ciešanu, nekādu sāpju.

Tu stāvi pie nekā durvīm; tikai viens solis pāri slieksnim un tu jau esi atradis pašu lielāko dārgumu, kurš tevi gaidījis jau tūkstošiem dzīvju.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atsien mezglu!

Reiz Buda atnāca pie saviem skolniekiem un viņam rokās bija mutautiņš. Skolnieki ieinteresēti skatījās, taču neredzēja neko citu kā tikai skaistu zīda mutautiņu. Tad Buda sāka siet mutautiņā mezglus. Sasēja piecus mezglus un jautāja:
– Vai šis ir tas pats mutautiņš, kuru es atnesu, vai cits?

Sariputta atbildēja:
– Šis ir tas pats.

– Sariputta, padomā vēlreiz? Tam mutautiņam nebija mezglu, bet šim ir pieci. Kā gan tas var būt tas pats?

Sariputta saprata jautājuma jēgu un teica:
– Es visu sapratu. Kaut arī šis ir tas pats mutautiņš, taču šobrīd tas ir vienos mezglos, līdzīgi kā cilvēks, kurš cieš.

– Tieši tā! Viss, ko es vēlos jums parādīt, ir tas, ka cilvēks, kurš mokās, savā būtībā ne ar ko neatšķiras no Budas. Tikai es esmu mutautiņš bez mezgliem!  Bet tu – mutautiņš ar pieciem mezgliem. Un šie mezgli ir – agresivitāte, alkatība, melīgums, neapzinātība un egoisms.

Tad Buda jautāja:
– Es cenšos šos mezglus atsiet. Paskatieties, vai tas man palīdzēs?

Un viņš pavilka mutautiņu aiz abiem galiem, un mezgli kļuva vēl ciešāki.

Kāds iesaucās:
– Ko jūs dariet? Tā šie mezgli nekad netiks atsieti. Zīds taču ir tik smalks, bet jūs tik stingri velkat! Mezgli ir kļuvuši vēl mazāki un tagad tos ir gandrīz neiespējami atsiet!

– O, jūs spējat tik skaidri saprast visu par šo mutautiņu. Kāpēc gan nespējat to saprast attiecībā uz sevi? Vai jūs neatrodaties tādā paša situācijā? Jūs savelkat arvien ciešāk mezglus un tāpēc tie kļūst arvien mazāki un stingrāki.

Tad Buda jautāja:
– Kurš man pastāstīs, kā atsiet mezglus?

Kāds no skolniekiem piecēlās un teica:
– Sākumā jāpieiet tuvāk un jāpaskatās, kā šie mezgli ir sasieti.

Viņš uzmeta acis lakatiņam un teica:
– Mezgli tika sasieti tā, ka, ja mēs  tos atslābināsim un ļausim kļūt brīvākiem, tie paši atsiesies, un tas nav grūti. Tie ir ļoti vienkārši mezgli.

Skolnieks paņēma lakatiņu un uzmanīgi vienu aiz otra atsēja visus mezglus.
Un Buda teica:
– Šodienas sprediķis ir beidzies. Ejiet un meditējiet!

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ārstiem un slimībām

Ceļinieks jautājam vecam viedam dao meistaram, kurš sēdēja ceļmalā uz akmens:
– Meistar, kas liek cilvēkam hroniski slimot?
– Domas, – sekoja atbilde.
– Bet kāpēc cilvēki tik daudz domā par savām slimībām?
– Tāpēc, ka tās viņiem ir vajadzīgas, – pasmaidīja meistars.
– Vajadzīgas? Kamdēļ? – ceļinieks brīnījās.
– Atpūtai. Lai aizbēgtu no steigas. Un tā, ko negribās darīt.

Ceļinieks klusējot apdomāja meistara teikto.
– Bet, ja cilvēki staigā pa dakteriem, tātad viņi laikam vēlas no tām atbrīvoties? – viņš dziļdomīgi jautāja.
– Viņi grib atbrīvoties no nepatīkamajiem simptomiem nevis slimībām, kuras tos pasargā pašus no sevis.
– Pašus no sevis… – kā atbalss atkārtoja ceļinieks.

Viņš pašūpoja galvu un jautāja:
– Vai nevar aizsargāt kaut kā produktīvāk?
– Var. Taču tad būs jāmaina sava dzīve.
– Kādā veidā?
– Tieši slimībā aiziet no visa nemīlamā pie tā, ko gribētos darīt un kas priecē darbā, hobijos un sadzīvē.
Tad slimība no palīga pārvērtīsies par kaut ko nevajadzīgu un traucējošu un sāks pamazām izgaist.

Vecais vīrs apklusa, paskatījās uz ceļmalā augošu ziediņu un turpināja:
– Bet mainīt dzīvi ir ļoti sarežģīti. Vienkāršāk ir slimot. Un, atrodot prasmīgu ārstu, periodiski nodoties atpūtai, arvien dziļāk ieslīgstot slimībā.
– Un ko jūs šai sakarā rekomendētu ārstiem?
– Nekoncentrēties uz sekām, bet sākt ar cēloni. Un motivēt ļaudis pārmaiņām, neskatoties uz viņu neapmierinātību un pretestību.
– Un, ja nu ārsti to neprot?
– Lai mācās, ja grib kļūt par dziedinātājiem, kuri maina likteņus, – pasmaidīja meistars. – Protams, ir vieglāk būt par simptomu ārstētāju, tas ir izdevīgāk, ērtak un vienkāršak. Taču šajā ceļā agri vai vēlu zūd jēga un prieks, ko sniedz darbs.

Avots: Счастливый психолог
Foto: Lucas Pezeta

Par taisnīgu algu

Nomira kāds cilvēks un stājās Dieva priekšā. Dievs ilgi uz viņu skatījās un dziļdomīgi klusēja. Cilvēks neizturēja un jautāja:
– Kungs, kā ar manu daļu? Kāpēc tu klusē? Es taču esmu nopelnījis debesu valstību? Es tā cietu! – viņš lepni paziņoja.
– Dievs izbrīnīts paskatījās, – no kura laika ciešanas tiek uzskatītas par nopelnu?
– Es valkāju nātnas drēbes, ēdu sausus zirņus, dzēru tikai ūdeni, nepieskāros sievietēm. Mocīju savu ķermeni gavējot un lūdzoties… 
– Nu, un tad? Es saprotu, ka tu cieti, taču, saki, tieši kāpēc tu cieti? – Dievs brīnījās.
– Lai slavētu tevi!  – cilvēks neminstinoties atbildēja.
– Laba gan man slava! –Dievs pasmīnēja. – Tātad, es badinu cilvēkus, lieku viņiem valkāt visādas lupatas un liedzu mīlestības priekus?
Iestājās klusums. Dievs domīgi vēroja cilvēku.
– Kā tad būs ar manu daļu? – cilvēks atgādināja par sevi.
– Saki, cieti, ja? – domīgi jautāja Dievs. – Kā lai tev paskaidroju, lai tu saprastu? 
Lūk, piemēram, namdaris, kurš nāca pirms tevis. Viņš visu mūžu būvēja cilvēkiem mājas – gan karstumā, gan aukstumā, un dažkārt arī viņam nebija ko ēst, un bieži vien viņš ar āmuru trāpīja sev pa pirkstiem, un tā arī cieta. Taču viņš būvēja mājas. Un pēc tam saņēma savu nopelnīto algu. Bet sanāk, ka tu visu dzīvi to vien darīji, kā dauzīji sev ar āmuru pa pirkstiem?!
– Dievs uz mirkli pieklusa…
– Un kur tavas uzceltās mājas? Kur ir mājas, es tev jautāju?!

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par plaisām un ziediem

Kādam vecam vīram bija divi lieli spaiņi. Viņš katru dienu gāja no mājām uz tuvējo strautu pēc ūdens un spaiņi karājās nēšu abos galos. Viens spainis bija ideāls, otrs – ar plaisu. Kamēr vīrs parnāca mājās, ieplaisājušais spainis bija pustukšs.

Divus gadus dienu dienā vecais vīrs mājās pārnesa pustukšu spaini. Protams, veselais spainis bija lepns par saviem sasniegumiem. Bet ieplaisājušais kaunējās par savu trūkumu, jo savu misiju pildīja tikai uz pusi.
Reiz, kad vecais vīrs kārtējo reizi piepildīja spaiņus, ieplaisājušais spainis vērsās pie saimnieka: “Man ir ļoti liels kauns par sevi, jo visu šo laiku puse ūdens no manis pa ceļam izlīst”.
Vecais vīrs pasmaidīja un teica: “Toties tavā takas malā aug košas puķes un katru dienu, kad mēs ejam mājās, tu tās aplaisti”.
Mums katram ir savas plaisas. Bet tieši tās padara mūsu kopējo dzīvi interesantāku, skaistāku un vērtīgāku.
Pieņem cilvēkus tadus, kādi tie ir, un centies saskatīt viņos labo. Es vēršos pie visiem “ieplaisājušajiem spaiņiem”: lai jums skaista diena un neaizmirstiet ieelpot ziedu aromātu savā takas malā… (c)

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā, it kā Tu būtu DIEVS

– Mīļā, es gribu tev palūgt, – Dievs apstājās, nokāpa no velosipēda un noņēma brilles. Viņa acis bija pilnas labestības, taču pēc visiem manas dzīves satricinājumiem, es vairs nezināju, ko no Viņa vēl gaidīt. Es turpināju skatīties uz Viņu, bet Viņš mierīgi dzēra ūdeni. – Kalnupceļs bija smags, taču, cik skaists skats paveras!

– Kāds lūgums?

– Jā, lūgums. Man šobrīd vajag izdarīt nopietnas lietas, vai es varētu tev palūgt kādu mēnesi padzīvot tikai sev, ar mīlestību pret sevi un prieku. Nodarboties ar to, kas tev patīk, neko nelūgt, neko neplānot un negaidīt? Tā, it kā manis nebūtu.

– Bet Tu taču esi, – es ar rādītājpirkstu pieskāros Dievam.

– Kā tu to zini? No kurienes tu zini, kas es patiesībā esmu? Varbūt es esmu tavu iedomu auglis, bet varbūt vienkārši tava iekšējā balss, intuīcija, kuru tu personificēji?

– Četrdesmitgadīga vīrieša izskatā, kuram patīk kurpes bez šņorēm?

Dievs izplūda smieklos.

– Cilvēki ir pieraduši pie tā, ka es esmu. Ka vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”, tā it kā nebūtu darījuši nekādas nejaucības. Bet pēc tam tas viss aizmirstās, un atkal no viņiem nāk nelaba smaka, jo vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”.

Bet, ja kaut kas notiek ne tā, kā gribētos, tad “Dievs, tas viss tevis dēļ!” Bet, ja pārņem slinkums, tad “Dievs, izdari to, un es vairs neko nelūgšu!”. Kad beidzot jūs iemācīsieties dzīvot tā, it kā manis nebūtu?

– It kā Tevis nebūtu? – es apmulsu. Bija sajūta, ka zeme pazūd zem kājām un es sāku krist lejup, kaut kur tukšumā.

– Tā, it kā tu būtu Dievs. Mīļā, tikai mēnesi. Padzīvo sev tikai 30 dienas. Tu gribi, lai kāds iemīlētu tevi uz mūžu, bet pati nevari sevi iemīlēt tikai uz mēnesi.

– Veselu mēnesi!!!

– Tikai mēnesi. Tikai mēnesi! Laiks paskries ātri, bet es tev atvedīšu skaistu magnētiņu.

Tamriko Šoļi “Kad Dievs izsaka vēlēšanos”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime stāv pie tavām namdurvīm!

Ķēniņš Zālamans sacīja savai tautai, kura tam žēlojās par savām nedienām:

– Ko sēji, to pļausii. Nelaimes ir tava izvēle. Nabadzība – cilvēku radīta.
Bet rūgtums – nezināšanas auglis.
Vainojot tu zaudē spēku, iekārojot – izsēj savu laimi…
Mosties, jo nabags ir tas, kurš sevi neapzinās.
Bet tie, kuri nav atraduši sevī Dieva Valstību – ir bezpajumtnieki.
Nabags ir tas, kurš velti tērē savu laiku.
Nepārvērt savu dzīvi veģetēšanā.
Nesalīdzini un nedali.

Esi par visu pateicīgs.
Priecājies, jo prieks dara brīnumus.
Mīli sevi, jo tas, kurš sevi mīl, mīl visu.
Svētī briesmas, jo drosmīgie gūst svētlaimi.
Lūdzies priekā – un bēdas metīs tev līkumu.
Lūdzies, bet netirgojies ar Dievu.

Un zini:
slavēšana ir labākā lūgšana,
laime – labākā barība Dvēselei.
– Un tava dzīve – vislielākais dārgums Dieva dārgumu krātuvē.
Bet Dievs – cilvēka sirds dārgums.
Bagātība tevī ir neizsmeļama, un pārpilnība tev apkārt – neierobežota.
Pasaule ir pietiekami bagāta, lai katrs kļūtu bagāts.

Tāpēc, jo vairāk atdod, jo vairāk saņem.
– Laime stāv pie tavām namdurvīm.
Un svētlaimīgi ir tie, kuri atraduši dārgumus sevī.
– Dzīvo vienkārši.
Nevienam nedari ļaunu.
Neskaud.
Lai šaubas attīra nevis nes bezspēcības sajūtu.

Velti savu dzīvi skaistajam.
Radi tāpēc, ka tev patīk radīt, nevis tāpēc, ka vēlies atzinību.
Pret saviem tuvajiem izturies kā pret atklāsmi.
Izmaini pagātni, aizmirstot to.
Nes Pasaulē jauno, jo Mīlestība visu padara dzīvu.
Kur Mīlestība – tur Dievs.”

Aliya Luchezarnaya
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viņi mainās

“- Ģenerāļa kungs, mēs vairs nekontrolējam situāciju!
– Kas ir noticis?
– Pilsoņi ir sākuši mainīties…
– Tas taču nav iespējams!
– Nav, tomēr viņi mainās. Viņi ir sākuši smaidīt.
– Varbūt viņi vienkārši no bezcerības jūk prāta?
– Nebūt ne. Viņi vienkārši kļūst laimīgāki!
– Bet kā tad ar masu medijiem? Tur taču rādām tikai sliktas ziņas!
– Tieši tā. Sliktāku nav.
– Bet cilvēkiem vienalga ir labs noskaņojums?
– Tieši tā, tas pakāpeniski uzlabojas.
– Un karš?
– Stāstam par to, cik vien spējam.
– Un cenas?
– Nepārtraukti ceļam uz augšu.
– Bet algas?
– Minimālās.
– Un? Cilvēki tiešām smaida?
– Tieši tā!
– Neticami!
– Un vēl — viņi ir sākuši kaut ko darīt!
– Ko?
Iestājās neveikls klusums. Ziņotājs mīņājās no kājas uz kāju, apjukumā meklējot vārdus.
– Viņi ir sākuši viens otram palīdzēt.
– Ko?? Kā tas ir iespējams? Vai tiešām viņi pārstājuši neieredzēt viens otru? Un kā ir ar skaudību?
– Jā, viņi ir arī pārstājuši viens otru apskaust.
– Bet vai jaunie verķi ir parādījušies pārdošanā?
– Jā, ir, bet tos vairs neviens nepērk. Cilvēki ir pārstājuši aizņemties naudu.
Atkal iestājās neveikls klusums. Situācija pamazām kļuva kritiska.
– Varbūt vēl samazināsim algu?
– Agrāk tas līdzēja.
– Vai varbūt visus sūtīt karā?
– Ok, arī labs variants.
– Lai visi raksta atskaites. Par katru savu soli.
– Viņi jau raksta. Raksta, ka ir laimīgi…
– Kā tas var būt?
Ieradās otrs ziņotājs.
– Ģenerāļa kungs, mēs sākam zaudēt ļaudis. Viņi ir sākuši smaidīt pat mūsu acu priekšā! Viņu labais noskaņojums aplipina citus un atstāj graujošu ietekmi uz visu valsts stāvokli.
– Kādas ir sekas?
– Cilvēki kļūst ražīgāki, viņos parādās apslēptas spējas.
– Piemēru!
– Patstāvība.
– Kas?
– Viņi vairāk necer uz valsti…
– Kas? Vai viņi ir pārstājuši vainot valsti savās nelaimēs?
– Viņi par to vairs nedomā.
– Kas vēl notiek? Ziņo visu, neko neslēp!
– Mūsu rajonā ir parādījušās aizdomīgas apzinātības pazīmes. Cilvēki ir sākuši apvienoties un kopā radīt kaut ko jaunu.
– Atkal jaunu! — ģenerālis ar dūri uzsita pa galdu — bet kā ar veco, pelēko? Tas taču ir tik jauks!
– Vecais pelēkais ir izgājis no modes.
Ierodas trešais ziņotājs.
– Ģenerāļa kungs, mums ir problēmas.
– Kas — suņi ir sākuši runāt?
– Gandrīz vai. Cilvēki ir sākuši dzīvot veselīgi.
– Opā…
– Bez tam viņi sāk sekot tam, ko ēd un vairāk uzmanības pievērst veselīgam ēdienam.
– Vai tiešām vēl kaut kur ir saglabājusies dabīga pārtika? Es taču pavēlēju ar to tikt galā!
– Mēs visam nespējam izsekot, ģenerāļa kungs.
– Kas vēl notiek?
– Bērni ir pārstājuši apmeklēt mūsu skolas.
– Opā. Tad kurš viņus tagad māca?
– Viņi paši. Nez kādēļ ir iedomājušies, ka ir radītāji.
Atkal iestājās klusums. Sekretāre ienesa salātus. Kad viņa bija aizgājusi, ģenerālis bija atguvis runas spējas:
– Vajag palielināt cigarešu daudzumu.
– Bet tās vairs neviens nesmēķē.
– Kāpēc?
– Neesot vairs stilīgi.
– Kā tā?
– Visi ir sākuši nodarboties ar kaut ko radošu.
– Bez cigaretēm un radoši? Un kā ir alkohols?
– Arī vairs nedzer. Tā vietā dzer tīru ūdeni.
– Tā-tā.
Kraukšķēja kāposts. Ģenerālis vienmērīgi košļāja svaigos salātus.
– Kā gan mēs tagad varam viņus vadīt?
– Tas vairs nav iespējams, ģenerāļa kungs. Viņos vairs nav naida, skaudības. Viņi ir pārstājuši neieredzēt pat mūs! Šādā situācijā mēs esam bezpalīdzīgi.”

Autors: Denis Safron.
​​​​​​​Avots: Mr. Freeman
Paldies Vinetai Meduņecai par pārpublicēšanu

MANA IZVĒLE. MANA DZĪVE!

Kāds sūfiju mistiķis visu dzīvi bija laimīgs. Nevis tēloja laimīgu, bet bija laimīgs. Viņš pats bija smiekli, visa viņa būtība bija svētki. Un, lūk, viņš kļuva vecs, pienāca viņa miršanas diena un viņš par to smējās. Tad kāds no viņa skolniekiem jautāja:
“Mēs esam pārsteigti. Tagad jūs, skolotāj, mirstat, kāpēc smejaties? Mums ir skumji, bet jūs vēl joprojām smejaties! Kā jums tas izdodas?”

Un vecais vīrs atbildēja: “Noslēpums ir pavisam vienkāršs. Kad man bija septiņpadsmit gadu, es jau biju paspējis būt nelaimīgs. Bet manam skolotājam bija septiņdesmit, un viņš man teica: “Reiz arī es biju tikpat skumjš kā tu. Bet kādā brīdī pēkšņi man atnāca atklāsme – tā ir Mana izvēle, Mana dzīve!”

Kopš tā brīža katru rītu, kad pamostos, pirms atveru acis, es sev jautāju: “Ko es vēlos? Ciešanas? Svētlaimi? Ko es šodien izvēlos?”

Es izvēlos svētlaimi, es tiecos pec tās. Tā ir izvēle. Pamēģini. No rīta, kad pamosties, pajautā sev: “Ir pienākusi jauna diena! Kāds ir mans plāns?” Vai tad kāds izvēlēsies ciešanas? Nē. Tāpeēc, ka tāda izvēle ir pretdabiska.

Sūfiju viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par labi padarītu darbu

Reiz senos laikos kādam slavenam meistaram tika uzdots pagatavot skapi Ķīnas ķeizara guļamistabai, kas bija viena no greznākajām telpām pilī. Meistars, kurš bija arī dzen mūks, sacīja ķeizaram, ka vēl piecas dienas viņš nevarēs uzsākt darbu. Ķeizara spiegi novēroja, ka mūks šajās dienās visu laiku sēdēja un izskatījās neko nedarām.
Kad piecas dienas bija pagājušas, mūks piecēlās. Nākošo trīs dienu laikā viņš izgatavoja visburvīgāko skapi, kāds vispār bija redzēts. Ķeizars bija tik pārlieku apmierināts un ziņkārīgs, ka pasauca mūku pie sevis un jautāja, ko viņš darījis tās piecas dienas pirms darba sākšanas.

Mūks atbildēja:
– Visu pirmo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras domas par neizdošanos, no visām bailēm un domām par sodu, kas mani gaidītu, ja mans darbs ķeizaram nepatiktu.

– Visu otro dienu es pavadīju, atbrīvojoties no domām par savu nepiemērotību un nepieciešamo prasmju trūkumu ķeizara cienīga skapja izgatavošanai.

– Visu trešo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras cerības un tieksmes pēc slavas, spožuma un atalgojuma tai gadījumā, ja man izdotos izgatavot skapi, kas ķeizaram patiktu.

– Visu ceturto dienu es pavadīju, atbrīvojoties no lepnuma, kas manī varētu rasties, ja mans darbs vainagotos panākumiem un es saņemtu ķeizara uzslavu.

– Un visu piekto dienu es pavadīju, lai savā garā radītu un redzētu skaidru priekšstatu par šo skapi, veidojot to ar noteiktu domu, lai pat ķeizars tādu vēlētos – tādu, kāds tas šobrīd stāv Jūsu priekšā. 
Avots: e-misterija