Gaisma un siltums

svece543

Kāda sieviete žēlojās savai kaimiņienei par draudzeni, kura viņu bija aizvainojusi. Kaimiņiene viņu mierināja un pierunāja piedot draudzenei.

– Piedot? Kā to var? Pēc tā, ko viņa man nodarīja? Viņa taču ir tik ļauna! Nē, ļaunumu nevar piedot, – teica sieviete. – Un vispār, kāpēc man jāmīl cilvēki, kuri nemīl mani, kāpēc man jādara labu, kad apkārt visi viens otram dara ļaunu, apmāna un nodod?

– Es Tev izstāstīšu kādu stāstu, – teica viņai kaimiņiene.
– Dzīvoja reiz cilvēks. Viņš lūdza Mātei Dabai izdarīt tā, lai naktīs būtu gaišs, lai varētu nededzināt sveces un lai ziemā būtu silts – lai varētu nekurināt krāsni. Taču Mātei Dabai labāk redzams, kā jābūt, tāpēc tā neņēma vērā cilvēka lūgumu. Tas sadusmojās ne pa jokam un nolēma: ” Ak, Tu tā, ja? Nu tad es nededzināšu pa naktīm sveces un ar tām Tevi neizgaismošu. Un ziemā nekurināšu krāsni, lai ar tās siltumu Tevi nesildītu. Un pat ārdurvis atvēršu, lai mājā siltums nepaliktu, tad paskatīsimies, cik Tev auksti būs!”
– Galīgi stulbs, – pārtrauca kaimiņieni sieviete, – iedomājās, ka ar savu sveci izgaismo dabu un ar savu krāsni to silda! Augstprātīgs muļķis! Tas taču, pirmkārt, vajadzīgs viņam pašam – gaisma un siltums. Bet viņa – Māte Daba pati par sevi parūpēsies!
– Tad kāpēc Tu, – jautāja kaimiņiene, – dari to pašu?
– Es? – izbrīnījās sieviete.
– Jā, Tu! Kāpēc Tu izdzēs savas mīlestības gaismu, kad apkārt Tev savelkas tumsa un kāpēc Tu neiekur savas sirds krāsns siltumu, kad apkārt jūti ļaužu sirds saltumu?  Vai nav labāk pašai iedegt savas sirds gaismu un paspīdināt citiem, nevis sēdēt tumsā un gaidīt, kamēr kāds iedegs gaismu?  Tad Tu pati ieraudzīsi ceļu un, iespējams, arī citi to ieraudzīs un jūs kopā, roku rokā varēsiet doties pa to. Un vai nav labāk aizdedzināt savu sirds gaismu un tās siltumā sildīties pašai un sasildīt citus, nevis sēdēt aukstumā un gaidīt, kamēr kāds sasildīs Tevi.  Un tad arī no apkārtējo sirdīm staros siltums un gaisma un pasaule kļūs siltāka un gaišāka.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Parasta un Īsta sieviete

 

ista-sieviete1Kaimiņos dzīvoja divas sievietes. Viena bija darbīga un aktīva – visu laiku rosījās saimniecībā, aptekāja bērnus un vīru, mazgāja, šmorēja un kopa dārzu. Viņas kaimiņienei arī bija divi bērni un vīrs. To bieži varēja redzēt pastaigājoties vai šūpojoties dārza šūpolēs zem ābelēm.

“Kā tu vari būt tāda sliņķe?!!”- sašutusi jautāja pirmā.

“Kā var tā pārpūlēties?!!” – domāja otrā.

Un, lūk, reiz pirmajai kaimiņienei vīrs stipri sagrieza muguru un savas slimības dēļ nevarēja turpināt strādāt. Viss mājas darbu smagums un naudas pelnīšana tagad gūlās uz sievas pleciem.

Kādā vakarā, atgriežoties no darba, un nesot smagas somas pilnas ar produktiem, pirmā kaimiņiene paklupa tieši pie savas mājas un stipri izmežģīja roku. Otrā kaimiņiene ar savu vīru visu to redzēja. Viņi iesēdināja sievieti mašīnā un aizveda uz slimnīcu.

“Ko man tagad darīt!?” – sieviete uztraucās. “Tās ir kaut kādas šausmas! Kas tagad mājās visu darīs, un par ko mēs tagad dzīvosim?”. Bet otrā kaimiņiene mierīgi atbildēja: “Tu atpūties un paguli, bet visas savas raizes VIENKĀRŠI UZTICI VISUMAM”.

«Kas tas ir Visums?», – sieviete izbrīnīta vaicāja.

«Visums – tie esam mēs visi. Viss, kas tev apkārt. Tu esi daļa no šīs dzīves telpas un viss veselais vienmēr rūpējas par savu daļu.».

Sievietei nekas cits neatlika, kā noticēt savas kaimiņienes teiktajam un vienkārši vērot apkārt notiekošo.

Nākamajā dienā pie viņas atbrauca māsa no kaimiņu pagasta un pastāstīja par brīnumainu dziednieku, kas nesen bija pārcēlies uz viņu ciemu. Atstājot savus bērnus pie kaimiņiem, kopā ar savu slimo vīru, sieviete devās pie dziednieka. Dziednieks izrādījās arī labs “kaulu lauzējs” un varēja palīdzēt sievietei un viņas vīram.

“Steiga tevi salauza un tavu dzīvi sakropļoja” – teica dziednieks. “Tavus kaulus es salaboju, bet smadzenes salabot – tas nav mans lauciņš. Pati izdari secinājumus. Tā ir tava dzīve!”.

No tā brīža sieviete biežāk sāka ciemoties pie kaimiņiem, lai ar kaimiņieni kopā pasēdētu dārza šūpolēs zem ābelēm, paklausītos putnu dziesmās un klusumā. Tā viņa piepildījās ar iekšēju mieru un harmoniju. Piepildījās ar pašu Dzīvi, lai tā plūstu mierīgi un skaisti.

Pasaka – māņi, bet tajā vienmēr ir daļa patiesības …

Ar ko tad parasta sieviete atšķiras no Īstas Sievietes?

Parastas sievietes apziņā laime ir atkarīga no viņai apkārt esošo lietu stāvokļa – vai veseli viņas bērni, vai ģimenes dzīvē un attiecībās viss kartībā, vai viņa labi izskatās.

Ja kaut kur kaut kas notiek ne tā, kā ieplānots, viņa tiek izsista no sliedēm, sāk uztraukties, cenšoties visu sakārtot un noregulēt. Tādā veidā absolūti pazaudējot Pati Sevi – savus spēkus, savu iekšējo harmoniju, un ļoti bieži – arī mīlestību pret sevi. Un viss tikai tāpēc, ka parastas sievietes laime pilnībā ir atkarīga no ārējiem apstākļiem – viņas dzīves “ārpuses”. 

Īsta Sieviete spēj radīt savu laimi no “iekšpuses” Viņa lieliski apzinās, ka, ja pati būs nogurusi un saīgusi, tad nekas labs nenotiks arī  ārpusē.

Viņa zin – Sieviete ar savu iekšējo stāvokli pati rada savu dzīves telpu un orientē savu vidi. Cenšoties, pirmkārt, saglabāt savu iekšējo mieru un harmoniju, viņa jebkurā situācijā ir spējīga ātri tikt galā ar visām grūtībām. Jo viņas iekšējais miera un harmonijas stāvoklis iespaido gan vidi ap viņu, gan cilvēkus, kas blakus.

IR LABI MAN – IR LABI ĀRPUS MANIS

Tas arī ir galvenais Īstas Sievietes radošā spēka noslēpums, ko viņai dāvājusi pati Māte-Daba.

Bet parasta sieviete no Īstas atšķiras vien ar to, ka neprot APZINĀTI izmantot savu vareno dabas dāvanu – spēju radīt harmonisku vidi sev apkārt – sev, saviem tuvajiem, kurā viss ir labi un mierīgi.

Taču, kā zināms, visu var iemācīties. Ka tik būtu vēlēšanās!

Te nu arī pasaciņa galā. Malacis, ka klausījies!

Autors: Viktorija Ņepomņaščaja

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Ļitvaks: Tas viss, kas mums ir šobrīd, ir pats labākais

1

Četri “JĀ” laimei

Mēs visi vēlamies būt laimīgi un veiksmīgi. Kā to sasniegt? Lai būtu harmonijā ar sevi, ir jāiemācās pateikt “JĀ” vairākiem faktoriem.
Četri :JĀ” atgādina par pašām galvenajām un vienkāršākajām lietām mūsu dzīvē.
Pirmais “JĀ” ir jāpasaka visai Pasaulei, pieņemot to tādu, kāda tā ir.
Pasaulei nav emocionāla satura, tā ir tāda, kāda tā ir, bet ne tāda, kādu tu to sajūti, atkarībā no notikumiem tavā dzīvē.
Pasaulē ir labestība un ļaunums, laime un kataklizmas, tas viss ir jāpieņem, to visu ir jāapzinās un nevajag baidīties. Absolūti visi notikumi, kā labie, tā arī ļaunie – ir mūsu realitāte, un baidīties no tās ir bezjēdzīgi. Tas viss notiek ar mums un bez mums.
Otrais “JĀ” ir jāpasaka Dzīvei.
Dzīve, tāpat kā pasaule, ir jāpieņem kopā ar visām tās īpatnībām, plusiem un mīnusiem. Dzīvē notiek gan briesmas, gan nodevības, apmāns, bet tā ir tikai daļa no visa, kas veido mūsu esību. Bez tā visa ir vēl ļoti daudz dažādu aspektu, un tie visi kopā veido mūsu dzīvi. Mums šodien var piederēt viss, bet rīt nebūt nekā, taču tās ir tikai dažādās mūsu dzīves izpausmes. Katra neveiksme – ir notikums, kas jāpieņem,un kā dēļ nav jāsatraucas.
Te īsti vietā ir sena ķīniešu pritča par viedo vīru un balto zirgu.
Kādā ķīniešu ciematā dzīvoja vecs vīrs. Viņš bija nabadzīgs un vienīgais, kas viņam piederēja, bija brīnisķīgs balts zirgs. Pat bagātnieki un karalis vēlējās no viņa to atpirkt, taču vecais vīrs teica, ka nevienam to nepārdos, jo draugus nedrīkst pārdot. Taču vienā rītā viņš savu zirgu stallī vairs neatrada. Daļa ciema ļaužu viņam juta līdz, daļa slepeni priecājās. Cilvēki sprieda: kāda briesmīga nelaime, pazaudēt vienīgo, kas pieder. Taču vecais vīrs to visu uztvēra mierīgi.
Pagāja vairākas dienas un zirgs atgriezās, līdzi atvedot vairākus skaistus zirgus. Daļa ciema ļaužu priecājās, daļa skauda. Tagad visi apsprieda, kā gan vecajam paveicies, ka nelaime līdzi sev atnesusi tādu lielu laimi. Un tikai pats vecais vīrs neko par to netaica, un bija mierīgs, vienkārši pieņēma visu tā, kā tas ir.
Vienīgais vecā vīra dēls sāka iejāt jaunos zirgus. Neveiksmīgi zirgam palīdēja kāja, un dēls nokrita, un salauza abas kājas.. Un atkal daļa ciema ļaužu juta viņam līdz, bet daļa klusībā priecājās. Tikai vecais vīrs atkal palika mierīgs.
Pēc nedēļas valstī sākās karš, un visus jaunos vīriešus iesauca armijā, izņemot vecā vīra dēlu, jo tam bija salauztas kājas. Un atkal ļaudis runāja, ka nelaimi nomainījusi laime, ka vecajam vīram paveicās. Taču vecais vīrs bija gudrs un teica, ka dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir un viss ir Dieva rokās, un mūsu uzdevums ir to nodzīvot, nesodot , neapspriežot, bet pieņemot visu, kā tas ir. Nosodīt nozīmē, neattīstīties. Dzīve, tas ir viens brīnumains un garš ceļojums, kurā nedrīkst apstāties.
Trešais “JĀ” ir pieņemt sevi – ļoti svarīgi to izdarīt ikvienam no mums.
Tas nav viegls solis, tašu ir pa spēkam ikvienam. Apzinies sevi šobrīd un pieņem tādu, kāds esi – ar visām savām problēmām, priekiem un bēdām, uzvarām un zaudējumiem, mīlestību un naidu. Tas viss esi tu. Un nevajag censties neko tēlot – tikai pieņemt. Kad cilvēkam neizdodas to izdarīt, viņš var ierauties sevī, pārstāt normāli komunicēt ar citiem, tātad attīstīties. Citos gadījumos, kad cilvēks nav sevi pieņēmis, viņš cenšas spēlēt lomu, kuru pats sev izdomājis, tēlojot to, kas patiesībā nav.
Ceturtais “JĀ” ir jāpasaka Šim Mirklim.
To nav nemaz tik viegli izdarīt, jo mēs bieži vien lidināmies mākoņos, sapņojam par skaistāku dzīvi, ceļam gaisa pilis, un aizmirstam par to, ka dzīve notiek šeit un tagad. Mēs aizmirstam par to, ka tas viss, kas mums ir šobrīd – visi notikumi, grūtības, cilvēki, lietas, darbi ir paši svarīgākie, labākie un vajadzīgākie tieši šobrīd. Un tas viss ir jāpieņem un jāiemīl bez nosacījumiem.
Visi četri “JĀ” māca mums mīlestību, labestību, būt harmonijā ar sevi un pasauli, atgādina par vienkāršākajām lietām, kas palīdzēs mums būt laimīgākiem un priecīgākiem.

 

Neaizmirsti katru dienu pateikt “JĀ” Pasaulei, Sev, Šim Mirklim un katra diena tev dāvās daudz patīkamu emociju.
Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

Dievam jābūt dvēselē

lugsanas3

Dziļa meža vidū dzīvoja vientuļnieks Tas daudzus gadus bija nodzīvojis vientulībā un lūgšanās, un tuvējo ciemu ļaudis uzskatīja viņu par svēto.

Kādā rītā pie viņa ieradās Eņģelis. Tā ierašanos vientuļnieks uztvēra kā balvu par daudzajiem gadiem, pavadītiem lūgšanās un askēzēs, un kā pierādījumu tam, ka šādā veidā viņš ir pacēlies virs pārējās cilvēku masas un pietuvojies svētajiem.

Eņģelis paziņoja, ka ieradies tāpēc, lai nodotu vientuļniekam Dieva gribu:

– Tev jādodas uz tuvējo ciematu. Tur dzīvo kāds bagāts, dāsns un dievbijīgs zemnieks, kurš savā dzīvē paveicis ļoti daudz labu darbu. Dievs liek tev viņam nodot vēsti, ka jau pēc pusgada vinš beigs savas zemes gaitas un dosies uz paradīzi.

Vientuļnieks nopriecājās par tadu iespēju un devās ceļā. Viņš jutās svarīgs un nodeva zemniekam vārds vārdā Dieva teikto. Tad atgriezās mājās, savā mežā.

Ciema iedzīvotāji, uzzinot par ziņu, ko atnesa vientuļnieks, kļuva bēdīgi, jo padomāja, ka tagad zemnieks, kuram jau apsolīta vieta paradīzē, diez vai turpinās viņiem palīdzēt un darīs labos darbus. Taču viss izrādījās gluži otradi. Šis vīrs ne tikai nepārtrauca darīt labos darbus, bet viņa dāsnums auga augumā.

Savukārt vientuļnieks kļuva lepns par to, ka Dievs viņu izvēlējies par savu sūtni.

Pagāja pusgads, gads, divi gadi…

Bagātais zemnieks sveiks un vesels dzīvoja, kā dzīvojis, darīja savus labos darbus, un priecājās par dzīvi. Savukārt vientuļnieka dzīve parvērtās ellē.

Viņš, jusdamies kā. pravietis, mocījās ar domu par to, ka notikusi briesmīga kļūda, kuras rezultātā viņš bija kļuvis par izsmiekla objektu un ļaudis tagad viņu sauca par viltus pravieti.

Ar katru dienu viņš kļuva arvien drūmāks, niknāks, un drīz saprata, ka ir sācis sevi nīst un nicināt.

Un te kādu dienu atkal pie viņa atnāca Eņģelis.

– Ko nozīmēja tā ziņa, ko tu man pagājušoreiz liki nodot zemniekam? – aizkaitināts jautāja vientuļnieks. – Tevis dēļ mana dzīve ir kļuvusi par elli! Visi par mani smejas! Mani nicina! Par ko?! Es taču visu dzīvi esmu lūdzies, ievērojis visus baušļus, gavējis!

– Tā bija pārbaude jums abiem – tev un zemniekam – atbildēja Eņģelis.

– Tu patiešām lūdzies un gavēji, bet tavā dvēselē nebija Dieva, atsķirībā no tā zemnieka, kurš, uzzinājis par to, ka viņam sagatavota vieta paradīzē, turpināja dzīvot tā kā dzīvojis – turpināja palīdzēt cilvēkiem, tiem, kam šī palīdzība vajadzīga.

Tu visu dzīvi esi centies pierādīt apkārtējiem un, pirmkārt, pats sev, savu vērtību un svarīgumu. Viss tavs svētulīgums izrādījās tikai maska, zem kuras slēpas iedomība un vēlme būt labākam par pārējiem cilvēkiem.

Jau pirmā pārbaudījuma laikā maska nokrita, atklājot tavu patieso būtību – tavu lepnību., tavu augstprātību.

Dievbijība neslēpjas rituālos, Dievam jābūt dvēselē.

Tu neizturēji pirmo pārbaudījumu, bet, iespējams, tas kļūs par tavu pirmo soli ceļā uz jaunu dzīvi un patiesu dievbijību.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Dzīve kā kafija

kafija11111

Kādas prestižas augstskolas absolventu grupa ieradās viesos pie sava augstskolas profesora. Daudzi no viņiem bija paspējuši izveidot veiksmīgu karjeru, tāpēc sarunas pārsvarā bija par darbu un ar to saistītajām problēmām, kā arī par dzīvi un tās grūtībām.

Profesors devās uz virtuvi lai sagatavotu saviem viesiem kafiju un atgriezās ar paplāti, uz kuras bija dažādas kafijas tasītes: gan dārgas, skaistas, porcelāna, kristāla, gan vienkāršas stikla un plastmasas.

Kad absolventi bija paņēmuši tasītes, profesors teica:

— Mani draugi, pievērsiet uzmanību, visas skaistās un dārgās tasītes ir izdalītas, palikušas tikai necilās.
Lai arī jums tas ir normāli un ierasti – vēlēties SEV tikai to labāko, taču tas arī ir jūsu problēmu un stresu galvenais iemesls. Saprotiet, tasīte pati par sevi kafiju nedara labāku. Bieži vien tā ir ne tikai dārgāka, bet noslēpj to, ko mēs dzeram. Patiesībā viss, ko vēlējāties ir tikai kafija, ne tasīte. Taču jūs apzināti izvēlējāties labākās un pēc tam vērtējāt, kuram kāda tika.

Un tagad padomājiet: DZĪVE – tā ir kafija. Darbs, nauda, stāvoklis sabiedrībā, sabiedrība – tās ir tasītes. Tie ir tikai instrumenti lai uzturētu dzīves saturu. Tas, kādu tasīti mēs izvēlamies, nenosaka un nemaina mūsu dzīves kvalitāti. Dažkārt, koncentrējoties uz tasīti, mēs aizmirstam baudīt pašu kafiju.

Vislaimīgākie ir tie cilvēki, kuriem, iespējams, nav viss labākais, bet kuri spēj no visa, kas tiem ir, iegūt visu labāko.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Visa pasaules gudrība

zalamans1
Kad ķēniņš Zālamans pēc saullēkta sagaidīšanas nokāpa no kalna, viņu kalna pakājē sagaidīja pūlis:
— Ķēniņ, Tu esi mūsu iedvesmas avots. Tavi vārdi dziedē sirdi, bet gudrība – apgaismo prātu. Mēs vēlamies klausīties Tevī. Saki, kas mēs esam?
Zālamans pasmaidīja un teica:
— Jūs esat Pasaules gaisma. Jūs esat Zvaigznes. Jū esat patiesības Svētnīca. Katrā no Jums ir Visums. Ļaujiet prātam saplūst ar sirdi, jautājiet savai sirdij, klausieties caur savu mīlestību. Dievišķi ir tie, kas saprot Dieva valodu.

 

— Kur ir dzīves jēga?
— Dzīve — tas ir ceļš, mērķis un apbalvojums. Dzīve — tā ir mīlestības deja. Jūsu sūtība — uzziedēt. BŪT — tā ir brīnišķīga dāvana pasaulei. Jūsu dzīve — Visuma vēsture. Un tāpēc dzīve ir skaistāka par visām teorijām. Uztveriet dzīvi kā svētkus, jo tā ir vērtība pati par sevi. Dzīve sastāv no šeit un tagad. Bet “tagad” jēga ir būt šajā mirklī šeit.

 

— Kāpēc mūs vajā nelaimes?
— Ko sējāt, to pļausiet. Nelaimes ir Jūsu izvēle. Nabadzība — cilvēku radīta. Bēdas — vienaldzības un nevēlēšanās zināt auglis. Apvainojot Jūs zaudējat spēku, iekārojot – izkaisat laimi. Mostaties, jo nabags ir tas, kurš sevi neapzinās. Bet tie, kuri sevī nav atraduši Dieva valstību — bezpajumtnieki. Par bezpajumtnieku kļūst tas, kurš velti tērē savu laiku. Nepārvēršat savu dzīvi bezjēdzīgā eksistēšanā. Neļaujiet pūlim samīdīt Jūsu dvēseli. lai bagātība nebūtu Jūsu lāsts.

 

— Kā pārvarēt nelaimes?
— Nenosodiet sevi, jo Jūs esat dievišķi. Nesalīdziniet sevi un nedaliet, esat par visu pateicīgi. Priecājieties, jo prieks dara brīnumus. Mīliet sevi, jo sevi mīlošie mīl visu. Svētiet briesmas, jo drosmīgie iegūst svētlaimi. Lūdzieties priekā — un bēdas ies Jums ar līkumu. Lūdzieties, bet netirgojaties ar Dievu. Un ziniet, atzinība — labākā lūgsna, laime — labākā barība Jūsu dvēselei.

 

— Kāds ir ceļš uz laimi?
— Laimīgi ir  MĪLOŠIE, laimīgi ir PATEICĪGIE. laimīgi ir MIERĪGIE. Laimīgi ir tie, kuri paradīzi atraduši sevī. Laimīgi ir tie, kuri dalās savos priekos un tie, kuri saņem dāvanas ar prieku. Laimīgi ir tie, kuri meklē. Laimīgi ir tie, kuri pamodušies. Laimīgi ir tie, kuri  spējīgi sadzirdēt Dieva balsi. Laimīgi ir tie, kuri piepilda savu sūtību. Laimīgi ir tie, kuri iepazinuši Vienotību. Laimīgi ir tie, kuri izbaudījuši apceres garšu. Laimīgi ir tie, kuri atrodas harmonijā. Laimīgi ir tie, kuri ieraudzījuši Pasaules skaistumu. Laimīgi ir tie, kuri atvērti saules gaismai. Laimīgi ir tie, kuri plūst kā upes. Laimīgi ir tie, kuri gatavi Laimi pieņemt. Laimīgi ir viedie. Laimīgi ir tie, kuri apzinās sevi. Laimīgi ir tie, kuri pieņēmuši un iemīlējuši sevi. Laimīgi ir tie, kuri slavē dzīvi. Laimīgi ir radošie. Laimīgi ir brīvie un laimīgi ir piedodošie.

 

— Kāds ir pārpilnības noslēpums?
— Jūsu dzīve — lielākā vērtība un Dieva dārgums. Un Dievs — cilvēka sirds lielākais dārgums. Bagātība, kas ir Jūsos nav izmeļama un pārpilnība Jums apkārt – bezgalīga. Pasaule ir pietiekami bagāta, lai katrs no Jums tāds būtu. Un tāpēc, jo vairāk atdodiet, jo vairāk saņemiet. Laime stāv pie Jūsu namdurvīm. Atveriet durvis pārpilnībai un visu pārvērtiet Dzīves zeltā. Dievišķi ir tie, kas dārgumus atraduši sevī.

 

— Kā dzīvot šajā pasaulē?
— Dzeriet no katra dzīves mirkļa, jo nedzīvota dzīve rada skumjas. Un ziniet, kas iekšā – tas uz āru. Drūma pasaule — no drūmas sirds. Laime — tas ir Saullēkts. Apcere — tā ir saplūšana ar gaismu. Apgaismība — tā ir tūkstošiem sauļu spožums. Dievišķi ir tie, kuri alkst saules.

 

— Kā atrast harmoniju?
— Dzīvojiet vienkārši. Nevienam nenesiet ļaunu. neskaudiet. Lai šaubas attīra un neatnes bezspēcības sajūtu. Veltiet savu dzīvi skaistajam. Radiet mākslas dēļ, ne – atzinības. Lutiniet un lolojiet savus tuvos un mīļos. Parveidojat pagātni, aizmirstot to. Nesiet pasaulē ko jaunu. Piepildiet savu ķermeni ar mīlestību, jo mīlestība piešķir dzīvību.
Kur Mīlestība  — tur Dievs.

 

— Kā sasniegt dzīves pilnību?
— Laimīgais pārvērš daudzus. Nelaimīgie paliek vergi, jo laime mīl Brīvību. Patiess prieks ir tur, kur Brīvība. Uzziniet un iemācieties LAIMES MĀKSLU! Atverieties pasaulei un Pasaule atvērsies Jums! Atsakoties no pretestības, Jūs kļūstat par valdnieku.

Zālamans paskatījās uz visiem ar mīlestību un piebilda: — Bet daudz vairāk Jums atklās KLUSUMS…
Tikai esiet Jūs PAŠI!

Dzīvojat harmonijā! Esiet Jūs PAŠI!

 

Tulkoja: Ginta FS

Reiz dzīvoja cilvēks

cilveks_tava_dzive
Reiz dzīvoja cilvēks.
Viņam bija trīs sapņi: dabūt ļoti labi apmaksātu darbu, apprecēt skaistu sievieti un kļūt slavenam visā pasaulē.
Reiz kādā aukstā ziemas dienā šis cilvēks devās uz darba pārrunām pazīstamā firmā. Pēkšņi viņa priekšā pakrita kāds padzīvojis vīrs. Cilvēks paskatījās uz pakritušo un galvā pazibēja doma: visticamākais, piedzēries. Un viņš turpināja savu ceļu, apmezdams līkumu pakritušajam. Tas palīdzēja nenokavēt tikšanos. Taču šī tikšanās bija neveiksmīga; darbā viņu nepieņēma.
Kādā vasaras vakarā šis cilvēks pastaigājās pa pilsētu. Uz ielas uzstājās ceļojošo mākslinieku grupa. Viņš apstājās, lai izbaudītu skaisto priekšnesumu. Skatītāju nebija daudz, taču uzvedums bija brīnišķīgs. Pēc uzstāšanās cilvēki aplaudēja un pamazām izklīda. Arī mūsu cilvēks gatavojās doties tālāk, kad viņa plecam pieskārās kāda roka. Viņš pagriezās un ieraudzīja uzveduma galveno varoni – vecenīti-klaunu. Viņa tam jautāja, vai patika priekšnesums, vai patika aktieri. Bet cilvēks negribēja runāties, pagriezās un aizgāja.
Reiz kādā lietainā vakarā cilvēks devās mājās no drauga jubilejas. Viņš bija piekusis un galvā griezās tikai viena doma: karsta, smaržīga vanna un silta, mīksta gulta. Pēkšņi viņs izdzirdēja šņukstus. Raudāja sieviete – viņa sēdēja netālu no cilvēka mājas. Bez lietussarga. Viena. Ieraudzījusi mūsu cilvēku, tā vērsās pie viņa pēc palīdzības. Viņas ģimenē bija notikusi nelaime. Un vajadzīgs viņai bija tikai dvēselisks sarunu biedrs. Cilvēks padomāja, galvā viņam pazibēja doma par karsto vannu un silto gultu un viņš pagāja garām sievietei, lai nokļūtu ātrāk mājās.
Un tā viņš nodzīvoja pelēku, nelaimīgu mūžu. Un nomira.
Nokļuvis debesīs, viņš satika savu draugu – Sargeņģeli.
– Tu zini, viņš sūdzējās draugam, es nodzīvoju tik pelēku, neveiksmīgu un nelaimīgu dzīvi. Man bija trīs sapņi un neviens no tiem nepiepildījās. Cik žēl!
– Hm… nogrozīja galvu Sargeņģelis. Mans draugs, es izdarīju visu, lai Tavi sapņi piepildītos, taču no Tevis man vajadzīgas bija tikai trīs lietas: Tava ROKA, Tavas ACIS un Tava SIRDS.
– Un ko tad?
– Atceries cilvēku, kurš ziemā uz ielas nokrita Tavā priekšā? Es tūliņ Tev parādīšu to bildi… Tas cilvēks bija tās firmas ģenerāldirektors, kurā Tu gribēji iekārtoties darbā. Tevi gaidīja žilbinoša karjera. Bet no Tevis vienīgais, kas tika prasīts, bija – Tava ROKA.
Atceries veco sievieti-klaunu, kas Tev piesējās pēc ielu priekšnesuma ar saviem jautājumiem? Tā bija jauniņa skaistule-aktrise, pārģērbusies par vecu klaunu. Viņa Tevī iemīlējās no pirmā acu skatiena. Jūs gaidīja skaista nākotne – ģimene, bērni, nevīstoša mīlestība. Viss, kas no Tevis tika prasīts – Tavas ACIS.
Atceries raudošos sievieti blakus Tavām namdurvīm? Bija lietains vakars, viņa bija caurcaurēm izmirkusi… no asarām… Tā bija pazīstama rakstniece. Viņas ģimenē bija notikusi nelaime un ļoti vajadzēja kāda cilvēka dvēselisko atbalstu. Ja Tu viņu būtu uzaicinājis pie sevis sasildīties un aprunāties, viņa uzrakstītu grāmatu, kurā izstāstītu šo atgadījumu. Grāmata iegūtu popularitāti un tās priekšvārdā būtu rakstīts Tavs vārds un pateicība Tev. Un vienīgais, kas tika prasīts no Tevis bija – Tava SIRDS.
Tu biji neuzmanīgs, mans draugs!
Cilvēks nopūtās un devās zvaigžņotajā tālē…
Ieklausies pasaulē, tā piedāvā iespējas. Palīdzību vajag ne tikai lūgt, bet prast ar pateicību pieņemt!

Avots: http://fit4brain.com/

Tulkoja: Ginta FS