Desmit govis

Indiānis_Lee Bogle4

Reiz divi jūrnieki devās apceļot pasauli, lai atrastu savu laimi. Viņi piestāja kādas salas krastā. Vienam no salas cilšu vadoņiem bija divas meitas. Vecākā – skaistule, jaunākā – tā… ne visai.

Viens no jūrniekiem teica savam draugam:

— Viss, es atradu savu laimi, palieku šeit un precu cilts vadoņa meitu.

— Jā, Tev taisnība, vadoņa vecākā meita ir tāda skaistule un gudriniece. Tu izdarīji pareizo izvēli – precies!

— Tu mani nesaprati, draugs! Es precos ar jaunāko vadoņa meitu.

— Vai Tu prātā esi jucis? Viņa taču tāda… ne visai.

— Tas ir mans lēmums un es to darīšu.

Draugs aizpeldēja tālāk laimes meklējumos, bet jaunais vīrs gāja lūgt vadonim viņa meitas roku. Ciltī bija pieņemts par līgavu maksāt ar govīm. Laba līgava maksāja desmit govis.

Atveda līgavainis desmit govis un piegāja pie vadoņa.

— Vadoni, es vēlos precēt Tavu meitu un dodu par viņu desmit govis.

— Tā ir laba izvēle. mana vecākā meita – skaistule, gudriniece, bet viņa maksā desmit govis. Esmu ar mieru.

— Nē, vadoni! Tu mani nesaprati! Es gribu precēt Tavu jaunāko meitu.

— Tu joko? Vai tad neredzi – viņa taču ir tāda… ne visai.

— Es tieši viņu vēlos precēt!

— Labi, bet es esmu goda vīrs un nevaru ņemt par viņu desmit govis, viņa nav tā vērta. Ņemšu par viņu trīs govis, ne vairāk.

— Nē, es gribu maksāt tieši desmit govis.

Un tā viņi apprecējās.

Pagāja nedaudz gadu, draugs atgriezās no ceļojuma, jau savā kuģī, un nolēma apciemot savu draugu un uzzināt, kā tam klājas. Piestāja krastā un pretī tam nāk neaprakstāma skaistuma sieviete.

Viņš pajautāja, kā atrast draugu. Viņa parādīja. Atnāk, redz, draugs sēž  un tam apkārt skraida bērnu bariņš.

— Kā Tu dzīvo?

— Es esmu laimīgs.

Te iznāk tā pati skaistā sieviete.

— Lūk, iepazīsties. Šī ir mana sieva.

— Kā? Vai Tu otrreiz apprecējies?

— Nē, tā vēljoprojām ir tā pati vadoņa jaunākā meita.

— Bet kā tas notika, ka viņa tā ir mainījusies?

— Tu pats viņai to pajautā.

Piegāja draugs pie sievietes un jautā:

— Atvaino par netaktisku jautājumu, bet es atceros Tevi, kāda Tu biji… ne visai. Kas notika, ka Tu kļuvi par tādu skaistuli?

— Es vienkārši vienā dienā sapratu, ka mana cena ir desmit govis.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Saruna

saruna ar eņģeli

– Kāpēc es satiku šo cilvēku? Kāpēc es satieku visus šos cilvēkus?

 – Mēs tev visus tos sūtījām, lai tu viņiem palīdzētu. Bet tu pagāji garām. Un nācās sūtīt citus.

– Eņģeli, bet ar ko es viņiem varēju palīdzēt? Es biju tikai mazs, neievērojams cilvēks, ar savu mazo iekšējo pasaulīti, nevienam neinteresants un tāds, kurš vienmēr jūtas kā niecība.

–  Lūk, tāpēc mēs tev arī sūtījām cilvēkus, lai palīdzot tiem, tu trenētos un kļūtu par Brīnumdari un pakāpeniski paplašinātu savas robežas un tava pasaule pāraugtu Radītāja neierobežotos plašumus.

 Kas notiktu, ja es būtu sapratis, ka jāpalīdz?

– Tev kļūtu vieglāk.

– Kāpēc man un ne viņiem?

– Vieglums atnāk vien tajā brīdī, kad radi. Atdodot. Patērējot tu kļūsti smagāks. Cilvēkiem ir jāmeklē ikvienu iespēju, kā atdot. Viņam ir smagi dzīvot uz Zemes – jo tur visiem nākas kaut ko saņemt, kā rezultātā cilvēki arī jūt smagumu. Lūk cilvēki staigā no viena pie otra, lai palīdzētu viens otram no kaut kā šķirties. Un šķiršanās ir neizbēgama, kā atlaišanas un atdošanas forma. Lūk, tu satikies, kādam kaut ko devi, no kāda kaut ko ņēmi un tā saglabājās tavs līdzsvars.

– Tātad mana šķiršanās no savas mīļotās bija neizbēgama? Es atceros, cik ļoti daudz es vēlējos viņai atdot. Un kad es devu, viņa atsala pret mani un aizgāja.

– Viņa aizgāja ar tavu smagumu. Tu paņēmi nedaudz viņas smaguma. Piesējušies viens otram jūs tikai padarītu smagāku savu ceļu.

– Un kur mēs gājām?

– No šīs dzīves uz nākamo.

– Kāpēc?

– Lai radītu. Radīšanai nav ne gala, ne malas. Radīšanai beigu nav!

 Publikācijas autors: Marks Ifraimovs
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Pieņemt sevi …

ezis

Reiz kādā lielā mežā dzīvoja pavisam parasts Ezītis – ne labs, ne slikts. Kā parasti – kādam labs, kādam – slikts.
Taču pats viņš sapņoja būt par dzeloņcūku, jo uzskatīja, ka dzeloņcūka – tas ir “kruti”. Tai lielāks purns un garākas adatas.

Lai līdzinātos dzeloņcūkai, Ezītis sagādāja egļu zariņus un izveidoja garas adatas, kuras sasprauda savā kažokā un, sataisījis ļoti nopietnu purniņu, staigāja pa mežu. Galvenais viņa gājiens bija uz upi, kuras pilieniem viņš stāstīja, cik lieliski būt dzeloņcūkai.

Viņš piegāja pie upes, lūkojās savā atspulgā un, redzot tajā dzeloņcūku, bija bezgalīgi laimīgs. Grozījās, izrādījās, teikdams: – “Skatieties, piles, kādas man skaistas adatas!” Un atbildē vienmēr dzirdēja “ahh…”.

Un, lūk, kādā dīvainā rītā bija nolijis lietus. Ezītis, kā parasti uzvilka savas adatas un devās pie upes. Ejot cauri biezajai, slapjajai zālei viņs nonāca pie upes, sāka spoguļoties un pēkšņi!!!!! Vienā ūdens pilē ieraudzīja atspulgu – EZIS. Pačamdīja savu muguru – adatas it kā atradās turpat, bet atspoguļojās EZIS.

Viņš samulsa un jautāja Pilei – “Vai Tu redzi, ka esmu dzeloņcūka?”

– Protams, redzu! – atbildēja Pile.

– Pati īstākā dzeloņcūka, īstākas nemēdz būt! – Pile turpināja.

Ezītis saprata, ka, lai arī viņam pašam patīk šis eža atspulgs, taču negribējās lai Pile arī to redzētu – jo Ezis taču nav nekāda dzeloņcūka. Bet skaista dzeloņcūka ar garām adatām izskatās daudz cienīgāk. Kam gan var patikt Ezis, salīdzinot ar dzeloņcūku.
Tā viņi draudzējās un sarunājās un Ezītis bija laimīgs, ka viņam ir tāds draugs  kā Pile.

Te pēkšņi – vienā dienā, viņš saprata, ka agri vai vēlu Pile viņu ieraudzīs bez garajām adatām. Ieraudzīs tādu – pavisam parastu Ezi. Un tas būs briesmīgi un tā būs drausmīga izgāšanās. Pile noteikti būs ļoti vīlusies un viņu draudzībai būs beigas.

Bēdīgs un vīlies Ezītis devās pie upes. Paskatījās straumē un metās peldus. Un peldēja – tālāk, projām, lai Pile viņu neredzētu, lai Pile nezinātu, ka viņš ir maziņš, nobijies Ezītis.

Tā viņš nekad arī neuzzināja, ka Pile lieliski zināja, ka viņš nav dzeloņcūka, ka viņš ir parasts, mazs Ezītis, ka viņš nemaz arī nav līdzīgs dzeloņcūkai. Ka Pile saulīti atspīdināja Ezītim, cerot, ka kādu dienu viņš noņems savas dzeloņcūkas adatas un atnāks pie upes tāds, kāds viņš ir – īsts.

Un Ezītis peldēja, peldēja, arvien tālāk un tālāk un nesaprata, ka Pilei bija pilnīgi vienalga, ka viņš nav dzeloņcūka, jo viņā tas atspoguļojās tieši tāds, kāds viņs bija patiesībā – mazs, mīļš un skaists Ezītis.

Avots: adme.ru

Tulkoja: Ginta FS

 

Par piedošanu

piedot sev4

Mirst kāda sieviete un pie viņas atnāk Nāve.
Sieviete to ieraudzījusi pasmaidīja un teica, ka ir gatava.

– Kam tu esi gatava? – jautāja Nāve.
– Esmu gatava tam, lai Dievs mani pieņemtu pie sevis Paradīzē – atbildēja sieviete.
– Kāpēc gan tu esi nolēmusi, ka Dievs tevi ņems pie sevis? – jautāja Nāve.
– Kā gan savādāk? Es tik daudz esmu cietusi, ka tagad esmu pelnījusi mieru un Dieva mīlestību – atbildēja sieviete.
– No kā tieši tu cieti? – jautāja Nāve.
– Kad es biju maziņa, vecāki mani vienmēr netaisnīgi sodīja. Viņi mani sita, lika kaktā, kliedza uz mani, it kā es būtu izdarījusi kaut ko briesmīgu. Kad es mācījos skolā, klasesbiedri par mani smējās, pazemoja un arī iekaustīja. Kad apprecējos, mans vīrs daudz dzēra, mani pazemoja un krāpa mani. Mani bērni sabradāja manu dvēseli. Kad es strādāju savā darbā, mans priekšnieks visu laiku uz mani kliedza, laikā neizmaksāja algu, lika stradāt brīvdienās, un tad, kad mani atlaida, vispār nesamaksāja. Kaimiņi par mani tenkoja, runāja, ka es esot vieglas uzvedības sieviete. Reiz man uzbruka laupītājs, apzaga mani un pēc tam izvaroja.
– Saki, ko savā dzīvē tu labu esi izdarījusi? – jautāja Nāve.
– Es vienmēr pret visiem esmu bijusi laba, regulāri gāju baznīcā, lūdzos, par visiem rūpējos, visu ģimeni nesu uz saviem pleciem. Es tik daudz šajā Pasaulē esmu cietusi, tāpat kā Jēzus Kristus, ka esmu pelnījusi pēcnāves dzīvi Paradīzē.
– Labi… – atbildēja Nāve – es tevi sapratu. Ir palikusi tikai viena maza formalitāte. Tev jāparaksta viens līgums un tad, taisnā ceļā uz Paradīzi.
Nāve pastiepa sievietei lapu, uz kuras bija uzrakstīts tikai viens teikums, zem kura bija jāparakstās. Sieviete paskatījās uz Nāvi tā, it kā nupat būtu aplieta ar ledusaukstu ūdeni un pateica, ka nevar šo līgumu parakstīt. Šis teikums skanēja šādi:
«Es piedodu visiem saviem pāridarītājiem un lūdzu piedošanu visiem, kuriem esmu darījusi pāri».
– Kāpēc tu nevari piedot un palūgt citiem piedošanu? – jautāja Nāve.
– Tāpēc, ka viņi nav pelnījuši manu piedošanu, tāpēc, ka tad, kad es viņiem piedošu, tas nozīmēs, ka nekas nav bijis un tas nozīmēs, ka viņiem nenāksies atbildēt par savām ļaundarībām. Bet man pašai nav kam lūgt piedošanu. Es nevienam neko sliktu neesmu nodarījusi!
– Tu esi pārliecināta par to? – jautāja Nāve.
– Absolūti pārliecināta!
– Ko tu jūti pret tiem, kas tev nodarījuši tik daudz sāpes? – jautāja Nāve.
– Es jūtu naidu, dusmas, aizvainojumu! Tas nav taisnīgi, ka man tas viss jāaizmirst un jāizdzēš no savas atmiņas tas ļaunums, ko man nodarījuši visi šie cilvēki!
– Un kas notiks tad, ja tu piedosi un pārstāsi just visu to, ko šobrīd jūti? – jautāja Nāve.
Sieviete uz kadu mirkli aizdomājās un atbildēja, ka tad noteikti iestasies tukšuma sajūta.
– Tu vienmēr esi jutusi šo tukšumu sevī, savā sirdī un šis tukšums ir padarījis nevērtīgu tevi un tavu dzīvi. Bet tās sajūtas, ko jūti, it kā piešķir tavai dzīvei svarīgumu. Un tagad atbildi, kāpēc tu izjūti šo tukšuma sajūtu?
– Tāpēc, ka es visu dzīvi domāju, ka tie, kurus es mīlēju un tie, kuru dēļ es dzīvoju, novērtēs mani, taču sanāca savādāk un viņi man lika vilties. Es atdevu savu dzīvi vīram, bērniem, vecākiem, draugiem un viņi to nenovērtēja un izrādījās nepateicīgi.
– Pirms Dievs atvadījas no sava dēla un palaida viņu uz Zemi, viņš tam pateica vienu vienīgu frāzi, kurai bija tam jāpalīdz apzināties dzīvi sevī un sevi šajā dzīvē.
– Kādu? – jautāja sieviete
– PASAULE SĀKAS AR TEVI
– Ko tas nozīmē?
– Lūk, arī viņš nesaprata, par ko Dievs runā…

Tas ir par to, ka par visu, kas notiek tavā dzīvē atbildība gulstas tikai uz tevi! Ciest vai būt laimīgai, izvēlies TU PATI!

Paskaidro, lūdzu, man, kas tieši nodarīja tev tik daudz sāpjes?
– Sanāk, ka es pati sev tās nodarīju… – drebošā balsī sieviete atbildēja.
– Tad, kam tu nespēj piedot?
– Sev?! – sieviete izdvesa un sāka raudāt
– Piedot sev – tas nozīmē atzīt savu kļūdu!
Piedot sev – tas nozīmē, pieņemt savu nepilnību!
Piedot sev – tas nozīmē atvērties pašai sev!
Tu nodarīji sāpes pati sev un nolēmi, ka pie tā vainīga ir visa Pasaule, un viņi nav tavas piedošanas cienīgi. Un tu vēlies, lai Dievs tevi pieņemtu atplestām rokām? Tu nolēmi, ka Dievs ir kas līdzīgs mīļam, muļķa večukam, kas atvērs durvis muļķiem un ļāunprātīgiem cietējiem?! Tu domā, ka viņš radījis ideālu vietu tādiem kā tu?! Tad, kad tu pati radīsi savu Paradīzi, kur, pirmkārt, labi būs tev pašai, un tad arī citiem, lūk, tad tu varēsi klauvēt pie debesu durvīm. Bet pagaidām, Dievs man deva rīkojumu sūtīt tevi atpakaļ uz Zemi, lai tu iemācītos radīt pasauli, kurā valdīs mīlestība un patiesas rūpes
Bet tas, kurš nespēj parūpēties par sevi, dzīvo dziļos maldos par to, ka spēj parūpēties par citiem.
Zini, kā Dievs soda sievieti, kura sevi uzskata par ideālu māti?
– Kā? – jautāja sieviete
– Viņš sūta tai bērnus, kuru likteņi lūzt viņas acu priekšā.
– Es sapratu… Es nepratu padarīt savu vīru mīlošu un uzticīgu. Es nepratu savus bērnus izaudzināt laimīgus un veiksmīgus. Es nepratu nosargāt savu mājas pavardu, kurā valdītu saticība, miers un harmonija…. Manā Pasaulē visi bija cietēji…
– Kāpēc? – jautāja Nāve.
– Es vēlējos, lai visi mani žēlotu un līdzpārdzīvotu man… Taču neviens mani tā arī nepažēloja… Un es padomāju, ka Dievs noteikti mani apskaus un pažēlos.
– Atceries, paši bīstamākie cilvēki uz pasaules ir tie, kuri grib, lai viņus žēlo, kuri cenšas citus iežēlināt. Tos dēvē par «upuriem»..
Jūsu pati lielākā kļūda ir tā, ka jūs domājat, ka Dievam ir vajadzīgs upuris! Viņš nekad neielaidīs savā namā to, kurš nav iepazinis neko citu, izņemot ciešanas un sāpes, jo tas upuris šajā Pasaulē spēs sēt vien sāpes un ciešanas. Dodies atpakaļ un iemācies mīlēt un rūpēties par sevi, bet pec tam par tiem, kas dzīvo tavā pasaulē. Bet sākumā palūdz sev piedošanu par savu nezināšanu un piedod sev par to!
Sieviete aizvēra acis un viņas ceļš sākas no jauna – nu jau ar citu vāŗdu un pie citiem vecākiem…

© Konstantīns Sarkisjans no grāmatas “Конституция Мира. Книга вторая. Бытие”

Tulkoja: Ginta FS

Kļūdas, kuras NAV jālabo

navaho-paklajs2
Šis ir pavisam īss un iedvesmojošs stāsts par to, kāpēc daudzas kļūdas nav domātas labošanai.
“Pirms vairākiem gadiem es nokļuvu ļoti interesantā galerijā un uzturējos tur vairākas stundas. Tajā pārdeva paklājus, kurus bija darinājuši navaho cilts indiāņi. Patiesībā šie paklāji izrādījās vairāk kā neparasti. Īpašnieks-kolekcionārs, brīnumains un interesants cilvēks Džeimss Ross kolekcionēja navaho paklājus, kuru zīmējumos bija ieausti vārdi, burti un veseli teikumi angļu valodā.
Manu uzmanību piesaistīja vairāki paraugi un es palūdzu kolekcionāram pastastīt par tiem. Džeimss ir viens no tiem cilvēkiem, kurš prot uz virspusēju jautājumu dot pārdomātu, nesteidzīgu atbildi vismaz desmit minūšu garumā. Es nekur nesteidzos, tāpēc ar prieku klausījos.
Viņš izstāstīja un paskaidroja daudzas ļoti svarīgas un interesantas lietas. Taču visvairāk mani pārsteidza viena viņa atbilde.
Es ievēroju, ka daudzos paklājos bija redzami mazi brāķīši, tāpēc jautāju, kāpēc meistari tos atstājuši? Tie bija acīm redzami pārrāvumi zīmējumos, nejaušas līnijas un raksti, kas nedaudz bojāja kopējo skatu.
Ross atbildēja, ka tam ir daudz skaidrojumu. Viens no izplatītākajiem – navaho speciāli ieauž paklājos šos kļūdainos rakstus, lai paši sev atgādinātu par cilveka dabas nepilnību. Šo pašu tendenci mēs varam novērot japāņu vabi-sabi mākslā.
Bet pats viņš piedāvāja citu skaidrojumu.
Te nerunājam par to, ka navaho speciāli pieļauj kļūdas aušanas procesā.
Apzināta ir viņu vēlme neatgriezties atpakaļ pagātnē un nelabot šīs kļūdas. Navaho kļūdas uztver kā mirkļus laikā. Ja reiz mūsu spēkos nav mainīt laiku, tad kādēļ gan censties labot kļūdu, kas jau ir notikusi? Kļūda jau ir ieausta laika audeklā. Ir vērtīgi to atcerēties tad, kad atskaties atpakaļ.

Viņš turpināja attīstīt savu domu, un kā piemēru minēja kāpšanu kalnos.
Kad mēs vēlamies sasniegt kalna virsotni, ceļā tiek sperti daudzi nepareizi soļi un sanāk paklupt. Taču mēs turpinām kāpt. Mēs neapstājamies un neatgriežamies atpakaļ sākuma punktā. Mēs turpinam iet.

Nav iespējams izdzēst nepareizu soli. Tas jau ir noticis un tas ir daļa no mūsu kāpiena… Ja tev izdevās sasniegt virsotni, tu neuzskati šo kāpienu par neveiksmi ar visām tajā pieļautajām kļūdām. Tieši tāpat navaho neuzskata paklāju ar vairākām kļūdām par brāķi.
Ja paklājs ir pabeigts – tātad tas ir izdevies. Un kas vēl svarīgāk, paklājs ar vairākiem kļūdainiem rakstiem ir patiess, īsts un oriģināls paklājs”.
©Džeisons Frīds
Tulkoja: Ginta FS

Gaisma un siltums

svece543

Kāda sieviete žēlojās savai kaimiņienei par draudzeni, kura viņu bija aizvainojusi. Kaimiņiene viņu mierināja un pierunāja piedot draudzenei.

– Piedot? Kā to var? Pēc tā, ko viņa man nodarīja? Viņa taču ir tik ļauna! Nē, ļaunumu nevar piedot, – teica sieviete. – Un vispār, kāpēc man jāmīl cilvēki, kuri nemīl mani, kāpēc man jādara labu, kad apkārt visi viens otram dara ļaunu, apmāna un nodod?

– Es Tev izstāstīšu kādu stāstu, – teica viņai kaimiņiene.
– Dzīvoja reiz cilvēks. Viņš lūdza Mātei Dabai izdarīt tā, lai naktīs būtu gaišs, lai varētu nededzināt sveces un lai ziemā būtu silts – lai varētu nekurināt krāsni. Taču Mātei Dabai labāk redzams, kā jābūt, tāpēc tā neņēma vērā cilvēka lūgumu. Tas sadusmojās ne pa jokam un nolēma: ” Ak, Tu tā, ja? Nu tad es nededzināšu pa naktīm sveces un ar tām Tevi neizgaismošu. Un ziemā nekurināšu krāsni, lai ar tās siltumu Tevi nesildītu. Un pat ārdurvis atvēršu, lai mājā siltums nepaliktu, tad paskatīsimies, cik Tev auksti būs!”
– Galīgi stulbs, – pārtrauca kaimiņieni sieviete, – iedomājās, ka ar savu sveci izgaismo dabu un ar savu krāsni to silda! Augstprātīgs muļķis! Tas taču, pirmkārt, vajadzīgs viņam pašam – gaisma un siltums. Bet viņa – Māte Daba pati par sevi parūpēsies!
– Tad kāpēc Tu, – jautāja kaimiņiene, – dari to pašu?
– Es? – izbrīnījās sieviete.
– Jā, Tu! Kāpēc Tu izdzēs savas mīlestības gaismu, kad apkārt Tev savelkas tumsa un kāpēc Tu neiekur savas sirds krāsns siltumu, kad apkārt jūti ļaužu sirds saltumu?  Vai nav labāk pašai iedegt savas sirds gaismu un paspīdināt citiem, nevis sēdēt tumsā un gaidīt, kamēr kāds iedegs gaismu?  Tad Tu pati ieraudzīsi ceļu un, iespējams, arī citi to ieraudzīs un jūs kopā, roku rokā varēsiet doties pa to. Un vai nav labāk aizdedzināt savu sirds gaismu un tās siltumā sildīties pašai un sasildīt citus, nevis sēdēt aukstumā un gaidīt, kamēr kāds sasildīs Tevi.  Un tad arī no apkārtējo sirdīm staros siltums un gaisma un pasaule kļūs siltāka un gaišāka.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Parasta un Īsta sieviete

 

ista-sieviete1Kaimiņos dzīvoja divas sievietes. Viena bija darbīga un aktīva – visu laiku rosījās saimniecībā, aptekāja bērnus un vīru, mazgāja, šmorēja un kopa dārzu. Viņas kaimiņienei arī bija divi bērni un vīrs. To bieži varēja redzēt pastaigājoties vai šūpojoties dārza šūpolēs zem ābelēm.

“Kā tu vari būt tāda sliņķe?!!”- sašutusi jautāja pirmā.

“Kā var tā pārpūlēties?!!” – domāja otrā.

Un, lūk, reiz pirmajai kaimiņienei vīrs stipri sagrieza muguru un savas slimības dēļ nevarēja turpināt strādāt. Viss mājas darbu smagums un naudas pelnīšana tagad gūlās uz sievas pleciem.

Kādā vakarā, atgriežoties no darba, un nesot smagas somas pilnas ar produktiem, pirmā kaimiņiene paklupa tieši pie savas mājas un stipri izmežģīja roku. Otrā kaimiņiene ar savu vīru visu to redzēja. Viņi iesēdināja sievieti mašīnā un aizveda uz slimnīcu.

“Ko man tagad darīt!?” – sieviete uztraucās. “Tās ir kaut kādas šausmas! Kas tagad mājās visu darīs, un par ko mēs tagad dzīvosim?”. Bet otrā kaimiņiene mierīgi atbildēja: “Tu atpūties un paguli, bet visas savas raizes VIENKĀRŠI UZTICI VISUMAM”.

«Kas tas ir Visums?», – sieviete izbrīnīta vaicāja.

«Visums – tie esam mēs visi. Viss, kas tev apkārt. Tu esi daļa no šīs dzīves telpas un viss veselais vienmēr rūpējas par savu daļu.».

Sievietei nekas cits neatlika, kā noticēt savas kaimiņienes teiktajam un vienkārši vērot apkārt notiekošo.

Nākamajā dienā pie viņas atbrauca māsa no kaimiņu pagasta un pastāstīja par brīnumainu dziednieku, kas nesen bija pārcēlies uz viņu ciemu. Atstājot savus bērnus pie kaimiņiem, kopā ar savu slimo vīru, sieviete devās pie dziednieka. Dziednieks izrādījās arī labs “kaulu lauzējs” un varēja palīdzēt sievietei un viņas vīram.

“Steiga tevi salauza un tavu dzīvi sakropļoja” – teica dziednieks. “Tavus kaulus es salaboju, bet smadzenes salabot – tas nav mans lauciņš. Pati izdari secinājumus. Tā ir tava dzīve!”.

No tā brīža sieviete biežāk sāka ciemoties pie kaimiņiem, lai ar kaimiņieni kopā pasēdētu dārza šūpolēs zem ābelēm, paklausītos putnu dziesmās un klusumā. Tā viņa piepildījās ar iekšēju mieru un harmoniju. Piepildījās ar pašu Dzīvi, lai tā plūstu mierīgi un skaisti.

Pasaka – māņi, bet tajā vienmēr ir daļa patiesības …

Ar ko tad parasta sieviete atšķiras no Īstas Sievietes?

Parastas sievietes apziņā laime ir atkarīga no viņai apkārt esošo lietu stāvokļa – vai veseli viņas bērni, vai ģimenes dzīvē un attiecībās viss kartībā, vai viņa labi izskatās.

Ja kaut kur kaut kas notiek ne tā, kā ieplānots, viņa tiek izsista no sliedēm, sāk uztraukties, cenšoties visu sakārtot un noregulēt. Tādā veidā absolūti pazaudējot Pati Sevi – savus spēkus, savu iekšējo harmoniju, un ļoti bieži – arī mīlestību pret sevi. Un viss tikai tāpēc, ka parastas sievietes laime pilnībā ir atkarīga no ārējiem apstākļiem – viņas dzīves “ārpuses”. 

Īsta Sieviete spēj radīt savu laimi no “iekšpuses” Viņa lieliski apzinās, ka, ja pati būs nogurusi un saīgusi, tad nekas labs nenotiks arī  ārpusē.

Viņa zin – Sieviete ar savu iekšējo stāvokli pati rada savu dzīves telpu un orientē savu vidi. Cenšoties, pirmkārt, saglabāt savu iekšējo mieru un harmoniju, viņa jebkurā situācijā ir spējīga ātri tikt galā ar visām grūtībām. Jo viņas iekšējais miera un harmonijas stāvoklis iespaido gan vidi ap viņu, gan cilvēkus, kas blakus.

IR LABI MAN – IR LABI ĀRPUS MANIS

Tas arī ir galvenais Īstas Sievietes radošā spēka noslēpums, ko viņai dāvājusi pati Māte-Daba.

Bet parasta sieviete no Īstas atšķiras vien ar to, ka neprot APZINĀTI izmantot savu vareno dabas dāvanu – spēju radīt harmonisku vidi sev apkārt – sev, saviem tuvajiem, kurā viss ir labi un mierīgi.

Taču, kā zināms, visu var iemācīties. Ka tik būtu vēlēšanās!

Te nu arī pasaciņa galā. Malacis, ka klausījies!

Autors: Viktorija Ņepomņaščaja

Tulkoja: Ginta FS