Tu taču vienmēr esi man blakus…

Vecāka gadagājuma sieviete lēnām šķērsoja ielu pie sarkanās gaismas.
Šajā laikā satiksme bija intensīva, taču šķita, ka viņu tas it nemaz neuztrauc.
Nez no kurienes uzradās Eņģelis. Tas apmeta loku virs viņas galvas un nolaidās blakus. Pamāja ar spārnu, brīdinot trakā ātrumā braucošu automašīnu. Automašīnas vadītājs strauji nobremzēja un apstājās.
– Pārkāpjam noteikumus? – Eņģelis stingri jautāja sievietei.
– Nav jau tramvajs, apbrauks, – viņa atrauca. – Bet, ja uzbrauks, sēdēs cietumā.
– Sēdēs, – Eņģelis piekrita. – Un tas būs ļoti slikti. Viņam mājās trīs bērni.
– Nu tad lai uzmanīgāk skatās uz ceļu.
– Bet tu taču riskē pakļūt zem riteņiem.
– Viss ir Dieva varā – sieviete nikni uz viņu paskatījās.
Eņģelis nopūtās.
– Tas nozīmē, ka no nāves mums nav bail, ja? Tad kāpēc medicīnisko masku esam uzvilkuši?
– Tu taču zini, kāds vīruss šobrīd plosās? – sieviete iepleta acis, lai parādītu, cik milzīgs šis vīruss – Iziesi bez maskas, uzreiz taisaulē nonāksi.
– No vīrusa baidāmies, bet pāri ceļam pie sarkanās gaismas ejam? – Eņģelis skumji nopūtās.
– Ko man daudz baidīties? Tu taču vienmēr esi man blakus, – viltīgi pasmaidīja sieviete.
Eņģelis pašūpoja galvu.
– Es neesmu tavs Eņģelis. Tavējais jau sen tev ar roku atmeta, tas ir – ar spārnu. Bet es esmu viņējais. Un viņš norādīja uz automašīnu, kas apstājās pie pārejas.

Irina Podgurskaja
Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi noteikti atradīs

– Atceries, čukstēja Mazais Eņģelis, – ja nu pēkšņi tev rodas sajūta, ka esi pazaudējies… pazaudējies laikā, telpā, domās, cilvēkos, sapņos, cerībās, garastāvokļos, ceļos, mūzikā, mīklās, attiecībās….

Ja tev pēkšņi šķitīs, ka tevi šajā lielajā pasaulē ir pazaudējuši…
Atceries, KĀDS – noteikti īstajā laikā – tevi atradīs!… ar labu vārdu… siltu un sirsnīgu skatienu… maigu pieskārienu… stingru, drošu plecu… stiprām rokām, kas tevi šūpo… vai gaišu smaidu… vai dzidra un auksta ūdens glāzi karstā dienā…
vai saviļņojošu mūziku… vai brīnumainu meža smaržu… vai okeāna elpu…. vai klusiem čukstiem par senām teikām, pasakām un dīvainiem atgadījumiem… siltiem saules apskāvieniem… sena krēsla ērtumu… lidojošu tauriņu vai vienkārši pastieptu roku…. ar atvērtu plaukstu…

Šai milzīgajai pasaulei ir viens brīnumains noslēpums… Ja tev kādreiz šķitīs, ka tevi ir pazaudējuši, atceries: tas, kurš tev vajadzīgs, noteikti tevi atradīs… Un tas notiks īstajā laikā… noteikti…
Jo katram no mums ir cilvēks, kurš mūs atrod īstajā laikā…

Olga Meškovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Divi dolāri

Kāds ģimenes pāris ciemojās pie saviem draugiem. Tie uzaicināja pievienoties zirgu skriešanas sacensībās. Abi bija tik ļoti aizrāvušies, vērojot zirgus, kas traucās pa hipodromu un liekot likmes totalizatorā, ka dienas beigās palikuši bija vairs tikai divi dolāri.

Nākamajā dienā vīrs teica, ka dosies uz hipodromu viens. Pirmajā skrejienā viņš uzlika likmi – savus divus dolārus uz zirgu – autsaideru, un zirgs finišā nonāca pirmais. Pēc tam viņš vinnēja vēl. Šodien viņam veicās; vakarā viņa vinnests bija jau 57 000 dolāru.

Pa ceļam uz mājām viņš ieraudzīja spēļu zāli. Iekšējā balss, kura pirms tam viņam teica, uz kuru zirgu likt likmi, viņam teica:
– Ieej un spēlē!

Cilvēks iegāja spēļu zālē un ieraudzīja ruletes galdu. Balss atkal teica:
– Liec uz trīspadsmit.

Viņš visus savus 57 000 dolārus uzlika uz numuru 13. Rulete apstājās un krupjē paziņoja:
– Četrpadsmit.

Viņš atgriezās mājās ar tukšām kabatām. Sieva viņam jautāja:
– Kā veicās?

Viņš paraustīja plecus un teica:
– Zaudēju divus dolārus.

Kad Dievs par tevi smejas 🙂

© Entonijs de Mello
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dažreiz viena maza pasaka var aizstāt desmit psihologa konsultācijas. Piemēram, šī…

Pa saules apspīdēto pļavu skrēja meitene. Viņai mugurā bija balta mežģīņu kleitiņa, cirtās vīdēja sārtas lentītes, bet rokās viņa turēja tauriņu ķeramo tīkliņu. Viņai bija jautri un labi. Un tad, uz lielas, zaļas lapas viņa ieraudzīja milzīgu, kārpainu krupi.

— Kāds riebīgs krupis, — meitene riebumā noteica.

— Khe, khe, — krupis nokremšļojās. — Vai tu zini, ka es esmu apburts princis?

— Nevar būt, — meitene neticīgi noteica.

—Taisnību sakot, — sacīja krupis, — ļauna ragana nobūra mani un manu lielo karaļvalsti. Es esmu jauns, skaists un bagāts. Ja tu mani izglābsi, es tevi ņemšu par sievu, un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi. Es tevi nēsāšu uz rokām un katru dienu dāvāšu ziedus.

— Un kā tevi izglābt? — meitene jautāja.

— Tas nav viegli, jo ļauna ragana ir uzlikusi sarežģītu burvestību. Tev jāved mani mājās, lai es gulētu tavā mīkstajā gultiņā un noskūpstītu mani katru dienu. Barotu ar gardiem ēdieniem un iznestu pastaigāties. Un tad viss notiks. Kādu rītu tu ieraudzīsi nevis neglītu krupīti, bet skaistu princi. Tava dzīve būs laimīga un mierīga.

Meitene apburta klausījās krupī. Viņa skatījās uz ādu, kas bija pārklāta ar kārpām, milzīgām, izvelbtām acīm, šauru mutes spraugu, bet redzēja skaistu vīrieti ar melniem matiem un zaļām acīm. Viņam blakus viņa redzēja sevi — baltā kleitā, skaistā pilī, dzirdēja mīlestības vārdus…

Pārvarējusi riebumu, meitene nometās ceļos, paņēma krupi un aiznesa uz mājām.

Kopš tās dienas meitenītes dzīve mainījās. Viņa vairs neskrēja uz saulaino pļavu pēc tauriņiem, nedziedāja un nepriecājās. Viņa rūpējās par krupi. Krupis bija ļoti kaprīzs: viņa pieprasīja omleti brokastīs un spageti ar mērci vakariņās, viņš gribēja gulēt meitenes gultā, bet vēl viņš atstāja gļotu pēdas uz grīdas un gultā, un meitenītei nācās bieži mazgāt grīdas un veļu.

Viņa pārstāja siet lentītes matos un uzvilkt skaistu mežģīņu kleitu. Viņas rokas bija apsarkušas un sāpēja. Bet krupis joprojām palika liels un negants krupis un nekad nepārvērtās par to skaisto princi. Dažreiz meitene skatījās uz viņu un ļoti vēlējās pamest savu mājiņu, lai dzīvotu kā agrāk, bet viņa baidījās kļūdīties. Bet ja nu atlicis pavisam maz? Varbūt jau rītdien viņa pamodīsies un redzēs, ka tuvumā nav neglīts kārpainis, bet zaļacains skaistulis?

Pagāja vairāki mēneši. Reti kurš spēja atpazīt reiz jautro un bezrūpīgo meiteni. Tagad visi rīkojās pēc krupja iegribām. Un meitene tikai apkalpoja viņu un darīja netīru darbu.

Reiz krupis uzkliedza viņai par to, ka viņa pārāk ilgi nebija devusi viņam pusdienas.

Meitene izgāja no namiņa un rūgti raudāja. Viņa redzēja putniņu, kas dziedāja zariņā.

— Kāpēc tu raudi? — tas jautāja.

— Manā mājā dzīvo negants krupis, kas kliedz uz mani. Visu dienu es tīrīju un gatavoju ēdienu. Es esmu ļoti nogurusi un negribu tik daudz pūlēties.

— Kas tā par māju? — vaicāja putns.

— Mana, — meitene atbildēja, slaucīdama asaras.

— Un kurš tev atnesa to krupi?

— Es pati, — meitene skumji noteica.

— Kāpēc? — putns jautāja.

— Viņš apsolīja, ka pārvērtīsies par princi, ja es viņu aprūpēšu. Pagājuši jau vairāki
mēneši, bet nekas nav mainījies.

— Kāpēc tu nevarētu izsviest krupi no mājas?

— Bet ja nu tā ir patiesība? Ja viņš drīz pārvērtīsies par princi? Vai man negaidīt vēl
kādu laiciņu? Esmu tik daudz spēka iztērējusi. Būs žēl, ka neesmu pagaidījusi vēl tik
mazu brīdi.

— Un ja nu tu visu mūžu pavadi, rūpējoties par krupi, kas nekad nekļūs par princi? —
putniņš jautāja.

Meitene brīdi domāja.

— Ja es būtu zinājusi… — viņa sacīja.

Tad meitene pacēla galvu, un viņas acis iemirdzējās: — Vai es nevarētu aiziet pie vecās raganas, kas dzīvo aiz mežiem? Viņa ir veca un gudra, varbūt viņa man pateiks, vai viņš kļūs par princi vai ne?

Meitene nopriecājās un tūdaļ devās pie raganas. Vecā ragana dzīvoja aiz dziļā, tumšā meža.

— Es gribētu zināt, — meitene viņai teica. — Es gribētu precēties ar princi.

Ragana paņēma vistas kaulus, sikspārņu acis un purva zāli un prātoja. Viņa trīcināja sirmo galvu un skatījās uz savu podu, virs kura cēlās biezs un smirdīgs tvaiks.

— Tas ir tikai krupis, — viņa beidzot sacīja. — Netērē laiku. Viņš nekad nekļūs par princi.

Meitene skumji izgāja no raganas mājiņas. Viņa gāja uz priekšu, galvu noliekusi, un tad viņai ienāca prātā doma.

— Ragana var kļūdīties. Ko viņa zina par prinčiem? Man jāaiziet pie labās burves. Viņa man pateiks precīzāk.

Labā burve dzīvoja skaistā pilī ar spožiem lodziņiem un augstiem tornīšiem.
— Es esmu tik nogurusi, — meitene teica. — Bet es baidos, ka es nekad neapprecēšos ar princi.

Burve papurināja galvu un lūdza vienu dienu. Viņa zīlēja mēnesnīcā un zvaigznēs, veidoja sarežģītas formulas no mākoņainiem vijumiem un baltām rozēm. Nākamajā dienā viņa pavēstīja savu spriedumu.

— Tas ir tikai krupis, — viņa sacīja meitenei. — Viņa nekad nekļūs par princi. Labāk aiznes to atpakaļ uz pļavu.

Meitene klusēdama noklausījās burves teikto un aizgāja. Bet iekšēji viņa vārījās no sašutuma.

— Viņi mani apskauž! — viņa izsaucās, izgājusi ārā. — Protams, visi grib apprecēties ar princi. Es viņus pazīstu labāk. Es taču jūtu, ka daru pareizi.

Un meitene atgriezās pie krupja. Viņa noklausījās daudz nepatīkamu vārdu par to, ka bija aizgājusi uz ilgu laiku un nebaroja to. Tad meitene izmazgājusi māju no gļotām, pagatavoja pusdienas un nolika krupi gulēt. Krupis bija apmierināts. Tas gulēja uz mežģīņu spilvena meitenes gultiņā.

Pati meitene nevarēja gulēt vienā gultā ar krupi, un jau sen bija atdevusi viņam savu vietu. Viņa gulēja uz šaurā dīvāna virtuvē. Pirms gulētiešanas viņa, kā parasti, domāja par to, cik skaista būs viņas dzīve, kad krupis pārvērtīsies par princi. Viņa domāja par saviem bērniem un prātoja, kādi ziedi augs viņas dārzā. Šajās saldās domās viņa aizmiga.

Un sapņoju, ka viņa iet pa taku uz savu mājiņu un redz, ka viss ir sabrucis un noplucis, logi ir putekļaini un tumši, bet uz kāpnēm pie namiņa sēž veca sieva.

Baismīga un nīgra kā meža ragana. Un, lūk, vecā sieviete skatās uz viņu un pievelk viņu pie sevis ar āķim līdzīgo roku, un meitene grib bēgt, bet kājas neklausa. Viņa pieiet pie vecās sievietes, un tā skatās uz viņu ar savām bālajām, neredzīgajām acīm un jautā:

— Vai tu mani pazīsti?

— Nē, — meitene izbijusies atbild. — Es tevi nekad neesmu redzējusi.

— Khe-khe, — vecā sieva noklepojas. — Es esmu tu. Daudzus gadus es rūpējos par krupi un gaidīju, ka tas kļūs par princi. Man visi teica, ka tas esot tikai krupis, bet es nevienam neticēju. Es ticēju tikai krupim. Es ļoti gribēju apprecēties ar princi. Un es ļoti baidījos, ka tas nekad nenotiks. Tā pagāja daudzi gadi, bet vakar krupis nomira.

Es vienkārši nomiršu no vecuma. Un es ilgi raudāju par to, kas nekad vairs nenotiks.

Par savu dzīvi, ko es iztērēju, lai viņu koptu. Es raudāju par to, ka esmu kļuvusi veca un nevaru kā agrāk skraidīt pa pļavu un ķert tauriņus. Un ar princi nekad neapprecēšos. Paskaties uz mani, paskaties! — vecā sieva kliedza. — Es esmu tava nākotne!

— Nē, nē, — meitene sauca. Viņa gribēja bēgt, bet kājas neklausīja, un viņa tikai aizsedza acis ar rokām un kliedza: — Nē, nē!

— Tu traucē gulēt, — viņa dzirdēja čīkstošu balsi. Viņa atvēra acis un ieraudzīja, ka guļ uz dīvāna, bet krupis sēž uz grīdas un skatās uz viņu.

— Aiznes mani uz gultu un uzvedies klusi! — pavēlēja krupis.

Meitene skatījās uz viņu, un viņas galvā cita pēc citas skanēja frāzes, ko viņai teica putns, ragana, burve un vecā dāma viņas sapnī.

— Tas ir tikai krupis.

Viņa piecēlās no gultas, paņēma krupi, piegāja pie durvīm un atvēra tās.

Krupis sajutās nelāgi.

— Ei! — Uz kurieni tu mani ved? — tas kliedza.

Meitene atvēra durvis, atvēzējās un aizmeta krupi tik tālu, cik vien spēja.

— Ej prom! — viņa sauca. — Nenāc atpakaļ. Es tevi nekad nebarošu un nelikšu savā gultā.

Tā ir mana māja, un es darīšu to, kas man patīk. Es atkal skriešu pa pļavu, ķeršu tauriņus un priecāšos par dzīvi. Es neticu taviem solījumiem. Tu esi krupis!

Viņa aizvēra durvis un pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem pasmaidīja.

Pārpublicēts no: dzivei.lv

Īstais Brīnumdaris

Tas notika pirms dažiem gadiem, Jaunā gada priekšvakarā.

Pie manis pienāca mana kursa biedrene Nataša un teica: “Man ir Salatēva un Sniegbaltītes tērpi. Gribu ielikt sludinājumu, ka mēs par maksu apciemojam bērnus. Piedalies? Labi nopelnīsim!”
Es piekritu. Nauda bija vajadzīga, un lomu nospēlēt nebija nekādu problēmu, mēs abi ar Natašu bijām piedalījušies Jautro un atjautīgo kluba konkursos.
Publicējām sludinājumu. Jau nākamajā dienā sāka zvanīt klienti.

Bērni bija dažādi, gan jautri gan čīkstētāji.
Atceros vienu puiku, kurš jau uz sliekšņa pajautāja: “Tātad Salatēvs un Sniegbaltīte? Un cik mans tēvs jums samaksāja?”
Interesanta pieredze.

Līdz svētkiem bija atlikušas dažas dienas. Zvana man paziņa: “Oļeg, glāb! Mēs esam savākuši dāvanas bērnu slimnīcas mazajiem pacientiem – mums nav Salatēva un Sniegbaltītes! Vai varēsi pastrādāt bez atlīdzības?”
Es padomāju, svēta lieta. Piekritu, vēl jo vairāk, līdz slimnīcai mūs apsolījās aizvest.

Mājās saposos, pielīmēju bārdu. Garastāvoklis labs, tāds pacēlums, ka es taču ne jau naudas dēļ strādāšu, jūtu – es visu varu. Kāpņu telpā man kaimiņiene Tamāra pat uzsmaidīja – kopš pagājušajā gadā viņa pazaudēja savu dēlu, visu laiku bija ļoti skumja.

Un, lūk, esam slimnīcā. Eglīte, lampiņas, skaisti svētki. Bērni priecājas, applaudē, dzejolīšus skaita. Pēc tam sāku dalīt dāvanas – visiem tāda laime. Smaidīgas sejas, smiekli….

Un pēkšņi redzu – pašā telpas kaktiņā sēž gadus sešus vecs zēns. Nesmaida, taču uz mums skatās, bet tumšajas acīs bezgalīgas skumjas.
Piegāju klāt galvenajam ārstam, jautāju, kas puikam kaiš? Ārsts atbild: “Tas ir Marks. Viņš ir bārenis. Abi viņa vecāki gāja bojā autoavārijā, viņš vienīgais izdzīvoja. Mēs cenšamies viņu iekārtot bērnu namā”.

Jutos kā zibens ķerts. Laimes sajūta momentā bija pazudusi.
Protams, varēju pasākumu beigt un doties projām, aizmirstot par visu, bet es tā nevarēju. Paņēmu dāvanu un piegāju pie Marka.
– Sveiks, Mark! Laimīgu Jauno gadu!
Viņš drūmu skatienu paskatījās uz mani.
– Tu taču neesi īsts Salatētis?
Es paraustīju plecus:
– Skatoties, kam tu tici. Es par sevi esmu pārliecināts. Bet tu vari pārbaudīt. Kādu dāvanu tu vēlies Jaunajā gadā? Ja izpildīšu, tātad esmu īsts.
(Un te nu es sadrūmu, jo iedomājos, kur paliks viss mans budžets, ja puika izvēlēsies, piemēram, jaunu iPhone. Taču apstāties bija par vēlu).
Marks skumji iesmējās un teica:
– Nu, labi, pamēģināsim.
Es apsēdos blakus.
– Ievēlies!
Puika iepleta acis un pēkšņi kaismīgi iečukstējās:
– Ja es būtu muļķis, palūgtu, lai mamma un tētis atgrieztos. Bet es neesmu muļķis, es visu saprotu. tāpēc, ja tu esi īsts Salatētis, izdari tā, lai mani neaizvestu uz bērnu namu! Varēsi?
Un te nu es iekritu, sapratu, ka ar mani ir cauri.

Neatceros, kā novadīju pasākumu līdz galam, viss bija kā miglā tīts. Atgriezos mājas un neko nespēju padarīt: visu laiku acu priekšā rādījās Marka skatiens – pilns skumju un cerību. Es pat apsvēru domu, ka varētu viņu ņemt pie sevis, taču kurš gan atdos audzināšanā bērnu studentam bez pastāvīgiem ienākumiem?

Visu nakti vārtījos gultā, domādams, kā lai atrisina šo jautājumu. Bet no rīta pamodos ar atklāsmi!
Un jau astoņos no rīta klauvēju pie kaimiņienes Tamāras durvīm – pilnā ekipējumā, Salatēva tērpā.

Es nezinu, kā viņi vienojās – runā, ka pats galvenais ārsts “pieslēdza” savus “sakarus”, bet jau 31. decembrī es satiku Marku un Tamāru pie mūsu kāpņu telpas durvīm. Starojošā kaimiņiene mani iepazīstināja ar Marku un teica, ka viņš būs viņas viesis jaungada naktī. Marks neizskatījās pārāk jautrs un laimīgs, taču es viņa acīs vairs neredzēju skumjas.

Kad svētki beidzās, iestājās janvāris un Tamāra kļuva par Marka aizbildni.

Pagāja gads un Nataša mani atkal uzaicināja tēlot Salatēvu. Es nevarēju palaist garām tādu iespēju, bet, pirms devos savā misijā, nolēmu apciemot Tamāru un Marku.
Marks atvēra durvis, es viņam piemiedzu ar aci un jautāju: “Nu, ko, puikiņ, īsts Salatētis?”
– Īsts gan! – viņš nočukstēja un apķērās man ap kājām.
Un tajā brīdī es patiešām sajutos kā īsts Brīnumdaris.

Anastasija Ivanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustracija: Joel Robinson
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā būvē savu dzīvi

Reiz dzīvoja brigadieris. Visu savu mūžu viņš būvēja mājas, taču nu bija kļuvis vecs un nolēma doties pelnītā atpūtā.

– Es dodos pensijā, – viņš teica savam darba devējam. – Auklēšu savus mazbērnus.

Darba devējam bija žēl šķirties no tik laba darbinieka un viņš palūdza:

– Vai mēs varam sarunāt, ka pirms tavas došanās pensijā, tu uzcelsi pēdējo māju un mēs tevi godam pavadīsim. Ar labu prēmiju!

Brigadieris piekrita. Pēc jaunā projekta, viņam bija jāuzcel neliela māja mazai ģimenei. Un, sākās saskaņošanas, materiālu meklēšanas, pārbaudes un celtniecība.

Brigadieris steidzās, jo viņš jau sevi redzēja atpūšamies. Kaut ko paveica pa roku galam, kaut ko novienkāršoja, pirka lētus materiālus, kurus ātri varēja dabūt… Viņš juta, ka haltūrē, taču attaisnoja sevi ar to, ka tūliņ jau viss, un tās ir viņa karjeras beigas.

Māja bija uzcelta, komisija to pieņēma un darba devējs teica:

– Zini, šī ir tava māja! Ņem atslēgas un dzīvo vesels. Visi dokoumenti ir noformēti. Tā tev dāvana par tavu mūža ieguldījumu.

Ko juta brigadieris, to zina tikai viņš. Viņš stāvēja apjucis un nosarcis aiz kauna, bet visi apkārt applaudēja, apsveica viņu un domāja, ka viņš mulst no liela prieka. Taču viņš sarka par to, ka bija kauns par savu haltūru. Viņš taču zināja visas kļūdas, visus mājas trūkumus un tagad tie kļuva par viņa problēmām, bet visi domāja, ka viņš ir šokēts par skaisto dāvanu..

Un tagad viņam bija jādzīvo tajā vienīgajā mājā, kuru viņš bija uzcēlis slikti…

Mēs visi esam brigadieri. Mēs savas dzīves bieži vien būvējam tā, kā šis brigadieris pirms došanās pensijā. Nepieliekam pārāk lielu piepūli, uzskatot, ka šie rezultāti šajā konkrētajā būvē nemaz nav tik nozīmīgi. Kam velti spēkus šķiest. Bet pēc tam tikai apzināmies, ka dzīvojam mājā, kuru paši esam uzcēluši un viss, ko mēs ik dienas daram, visam ir nozīme.

Šodien mes būvējam māju, kurā rīt dzīvosim. 

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Jeffrey Czum

Izdarītais vienmēr atgriezīsies

Šis ir ļoti pamācošs un patiess stāsts..

20. gadsimta sākumā kāds skotu fermeris atgriezās mājās no lauka. Ejot garām purvam, viņš izdzirdēja palīgā saucienus. Fermeris skrēja uz to pusi, no kurienes nāca balss un ieraudzīja puiku, kurš bija iekritis akacī un mēģināja izglābties. Fermeris nolauza resnu zaru un uzmanīgi pietuvojās akača malai, pastiepis rokā zara gabalu. Beidzot izdevās puiku izvilt no purva. Tas ilgi nevarēja nomierināties – drebēja un raudāja.

Fermeris teica:
– Iesim pie manis uz mājām, Tev jānomierinās, jāsasildās un jāatžirgst.
– Nē, nē, – puika pretojās – mani gaida tētis. Viņš noteikti ļoti uztraucas.
Pateicies savam glābējam, puika aizskrēja.
No rīta agrā gaismiņā pie fermera mājas piebrauca kariete. No karietes izkāpa smalki ģērbies kungs un jautāja:
– Vai Jūs vakar vakarā manam dēlam izglābāt dzīvību, izvelkot viņu no purva?
– Jā, es – atbildēja fermeris.
– Cik es esmu Jums parādā?
– Kāpēc Jūs mani apvainojat, Kungs? Jūs neko neesat parādā. Es rīkojos tā, kā būtu rīkojies jebkurš normāls cilvēks.
– Nē, es nevaru to tā atstāt, jo mans dēls man ir ļoti dārgs. Nosauciet jebkuru summu, – uzstāja džentelmenis.
– Es vairāk negribu runāt par šo tēmu. Uz redzēšanos – Fermeris pagriezās, lai aizietu. Un tad uz mājas lieveņa izskrēja fermera dēls.
– Vai tas ir jūsu dēls? – jautāja viesis.
– Jā, – ar lepnumu atbildēja fermeris, noglaudot puikas galvu.
– Izdarīsim tā. Es ņemšu Jūsu dēlu līdzi uz Londonu un apmaksāšu viņa izglītību. Ja viņš ir tikpat cēlsirdīgs kā viņa tēvs, tad ne es, ne Jūs nekad šo lēmumu nenožēlosim.

Pagāja daudzi gadi. Fermera dēls pabeidza skolu, pēc tam medicīnas universitāti un drīz viņa vārds bija pazīstams visā pasaulē kā cilvēka, kas izgudroja penicilīnu. Viņu sauca Aleksandrs Flemings.

Pašā kara sākumā kādā no Londonas klīnikām ar plaušu karsoni smagā formā, iestājās tā paša džentelmeņa dēls, kuru izglāba fermeris. Kā Jums šķiet, kas izglāba viņa dzīvību šoreiz? – Jā, tieši tā, penicilīns, kuru atklāja Aleksandrs Flemings.

Džentelmeni, kurš deva izglītību Flemingam, sauca Rendolfs Čērčils, bet viņa dēlu – Vinstons Čērčils, kurš vēlāk kļuva par Anglijas premjerministru. Iespējams, tieši atceroties šos notikumus, Čērčils teica: “Tevis izdarītais vienmēr atgriezīsies.”

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aizraudi

Uz laukiem viņa brauca nomirt…

Viņa brauca, nebaidīdamās šī vārda… ko gan baidīties no vārdiem, ja pat nāve nebaidīja…

Nē, viņa nebija no tiem bezbailīgajiem, kuri mierīgi smēķē uz pēdējā sliekšņa un smaida, kā kino par “tā nemēdz būt”.

Taču Dvēsele bija nospiedusi taustiņu “stop”, un vairs nevēlējās turpināt…

Darbs… meita ar mazdēlu… ziņas no bijušā vīra, kurš, lai arī 20 gadus kā bijušais, tomēr visu šo laiku nebija zaudējis vēlmi kļūt atkal par esošo…

Enkuru saraksts bija ļoti garš, taču neviens no tiem vairs nedarbojās…

Nebija aizvainojumu, nebija vientulības, nebija garlaicības, pat tukšuma nebija…

Bija ļoti noturīga vēlme izšķīdināt glāzē divas atlikušās miegazāļu paciņas un aiziet…
Svetlana brauca skaļā rīta vilcienā un mierīgi domāja par to, kā tas būs…

Šodien iztīrīs veco, vēl nesen vecakiem piederējušo vasarnīcu, iznīcinās visu arhīvu – negribējās atstāt ne vēstules ne fotogrāfijas, viņa tās uzskatīja par pārāk personīgām un neiespējamām pat meitai….

Bet rīt…
Rītdienas pilnvērtīgā tās variantā jau vairs nebūs…
Māja sagaidīja ar klusumu, putekļiem un mieru….

Vakarā viņa izgāja uz lieveņa un skatījās uz ābelēm – pilnām nogatavojušos ābolu…

Un te pēkšņi no sazin kurienes parādījās suns…

Vecs un kārns…

Kautrīgi apstājās pie sliekšņa pirmā pakāpiena un neuzticīgi ieskatījās Svetlanai acīs…

Skatieni sastapās, un tie bija ļoti līdzīgi…
Neviens neko negaidīja…
Bija redzams, ka suns ir izsalcis, taču neko nelūdza, vienkārši stāvēja un skatījās…

Svetlana apbrīnoja šo lepnumu, iegāja mājā un atgriezās ar gabalu vārītas desas, samaisītu ar pienu un maizi…

Suns ēdienu neaiztika… klusiņām apgūlās zālē un… sāka raudāt…

Sieviete apmulsa…. viņa nekad dzīve nebija redzējusi raudošu suni… un vispār nebija redzējusi, ka tā kāds raudātu…

Tās nebija ciešanas… tā bija kaut kāda mierīga bezizeja, bezspēks un tā pati nevēlēšanās turpināt, kas jau sen bija iemitinājusies pašā Svetlanā…
Tikai sevī viņa to jau sen bija atzinusi un pieņēmusi, bet sunī – nespēja…

Kaut kas protestēja, un lika pazust pazemībai…

Viņa notupās uz ceļiem un sāka glāstīt ar plānu ādu pārvilkto suņa galvu, klusiņām čukstot kaut kādus parastus mierinājuma vārdus, ar kuriem tik sen mierināja savu mazo meitiņu, kad tā bija sasitusi ceļgalus…

No suņa nāca siltums un tā ķermenis trīsuļoja….

Svetlana bija gandrīz apgūlusies uz suņa, apsegusi to ar sevi, viņu elpas saplūda… un it kā pamodās…

Viņai kļuva sāpīgi…
Pēc tam karsti…
Pēc tam neciešami…. un viņa sāka raudāt…. sākumā klusiņām, bet pēc tam pilnā balsī…. kā maza meitene….kā mazā Aņa ar saviem nodauzītajiem ceļgaliem….

Virs dārza riņķoja cerība, bet ne sieviete, ne suns par to nezināja….
Nezināja arī to, ka viena otru glāba šajās pēdējās aizejošās vasaras dienās…
Kad Svetlana, sēžot manā kabinetā, stāstīja šo divus gadus seno stāstu, rādīja fotogrāfijas ar jau stipri atlabušo un vairs nepavisam ne tievo Džesiju, es arī raudāju….

Mani Mīļie, raudāt ir labi…

Tas nozīmē kaut ko izlaist uz āru un kaut ko ar to izdarīt….

Tāpēc, ka savādāk nav bail nomirt…

bet ar to steigties nevajag… nekad…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jūra, kura ir katrā no mums

Es stāvu rindā pasta nodaļā. Gaidu, kad uz elektroniskā tablo parādīsies mans kārtas numurs, un es varēšu pie norādītā lodziņa aizsūtīt savas grāmatas ar autogrāfu cilvēkam, kurš ļoti tās gaida. Atmosfēra pastā ir smaga, rūgstoša. Pie katra lodziņa lokāli mini konflikti.

Kādam pazudusi paciņa, kāds sarunā rupjības darbiniecei un tā mēģina saglabāt savas robežas, bet sanāk vien piebērt ogles jau tā kvēlojošajam ugunskuram. Kāds mēģina salikt savu kartona puzli, tā izjūk un cilvēks sāk rupji lamāties.

Stresu var fiziski sajust, tas lidinās gaisā un padara gaisu biezu kā ķīseli, kurā grūti elpot.

Bija 2020. gada februāris un pasaulē sākās epidēmijas kolapss, valstis viena aiz otras aizvēra savas robežas, paziņoja par karantīnu un cilvēki saprata, ka nebūs labi, un tas ietekmēs katru ģimeni. Un dusmu un aizkaitinājuma enerģijas koncentrācija arvien pieauga.

– Kur tā ir? Es jums jautāju, kur ir mana paciņa? Es jau mēnesi to gaidu! No kaimiņu pilsētas!

– Kurš izdomājis šos birokrātiskos mēslus? Kā šis papīrs  jāaizpilda?

– Ka jūs sauc? Es rakstīšu sūdzību!

Pie katra lodziņa sacelšanās. Bet patiesībā jau šī sacelšanās nav pie lodziņiem, bet gan cilvēkos. Katrā cilvēkā. Vienkārši to nevar ieraudzīt ar neapbruņotu aci, tikai tās atskaņas izpaužas šādos, asos monologos.

Man ļoti gribējās ātrāk nosūtīt savu paciņu un doties projām. Ir neizturami atrasties naida epicentrā.

Es taču saprotu, ka ne jau aiz laimes cilvēki ir uzvilkti un naidīgi, ne jau aiz miera par savu nākotni. Viņi raduši cīnīties dēļ šīs laimes, bet tā kā nenāk tā nenāk. Un pēc tam pienāk krīze un padara bezvērtīgu pat šo ceļu, kas jau ir noiets un it kā atgriež cilvēku starta pozīcijās. Kāds gan tur prieks!?

Pēkšņi pastā ieskrien raudoša jauna sieviete un metas pie trešā lodziņa. Tas ir aizņemts, kāds vīrietis saņem savu paciņu, bet raudoša sieviete it kā to vispār neievēro:

– Jūs man pārdevāt tukšu kastīti! – sieviete raud. – Tur helikoptera nemaz nav!!! Es bērnam nopirku, mēs mājas atvērām, bet kastīte tukša! Bērns raud, es viņu knapi nomierināju. Lūk, viņš aizmiga, bet es fiksi uz pastu…. Lūdzu samainiet, savādāk viņš mājās viens palika…

Sievietei rokās kastīte no spēļu helikoptera. Nesen pastā sāka pārdot spēļmantiņas, tās stāv uz plauktiem. Rotaļu mašīnītes, kuģīši, vilcieniņi plastmasas kastītēs. Mantiņas ir ļoti vieglas, iespējams, tāpēc sieviete nopirka helikoperu, padomāja, ka tas ir viegls, neapzinoties, ka tā tur vienkarši nav.

Darbiniece pie trešā lodziņa viņai skaidro:

– Es nevaru tā vienkārši samainīt. Katrai kastītei ir savs svītru kods. Ja es to samainīšu, tad  sanāks, ka es pati jums nopērku jaunu mantiņu, un to atskaitīs no manas, ta jau mazās algas…. Jūs varat uzrakstīt iesniegumu…

– Kādu iesniegumu??? Es par 700 rubļiem nopirku tukšu kastīti, apbēdināju savu bērnu, novedu līdz asarām, lūdzu, atgrieziet man mantiņu! – sieviete izmisumā raud.

– Droši vien kāds no apmeklētājiem vienkārši izņēma no kastītes helikopteru, – līdzjūtīgi saka darbiniece. – Plauktiņi stāv zālē un ir pieejami visiem. Jāskatās kamerās… Man ļoti žēl, bet noformēsim iesniegumu….

– Man bērns mājas ir viens! Ko mēs noformēsim?? – sieviete raud. – Atdodiet helikopteri.

– Piedodiet, – sieviete pie lodziņa ir gatava palīdzēt, bet savas kompetences robežās, – Man ļoti žēl, ka tā noticis, kāds nozadzis…

– Man nospļauties, kurš nozadzis! Ko man teikt bērnam? Sanāk, ka jūs nevarat nodrošināt drošību, bet mans bērns ir vainīgs? Es viņu viena audzinu, naudu mēnesi krāju, bet tagad paliku bez mantiņas….

Meitene pati izskatās kā izmisuma iemiesojums un raud tik patiesi, it kā šis helikopters patiešām būtu dzīvības un nāves jautājums un es ar katru šūniņu jūtu mātes izmisumu.

Es šo meiteni kopā ar viņas puiku pāris reizes biju redzējusi bērnu spēļu laukumiņā. Tāds kustīgs, jautrs puika, kā jau visi bērni savos četros gados. Mammas prieks, lepnums un dzīves jēga. Un viņa sava bērna smaida deļ ir gatava uz visu.

Un, lūk,  par pēdejo naudu, kuras principā nav, viņa nopērk helikopteri. Nevis vienkārsi helikopteri, bet prieka porciju savam dēlam, ilgstošu laikā. Un viņš “lidos” ar šo helikopteri pa dzīvokli un būs sajūsmā un ar šo sajūsmu sildīs savu mammu, un viņa nenožēlos nevienu par šo sava bērna prieku iztērēto kapeiku.

Bet helikoptera vietā bērns saņem tukšu kasti. Tas nav godīgi. Viņam ir četri gadi un pagaidām viņam ir jābūt aizsargātam no tādiem dzīves “uzmetieniem”.

Viņas laulība bija izrādījusies tukša laimes kaste. Uz kastes bija uzzīmēta laimīga ģimene un māja – pilna laime. Bet patiesībā iekšā bija tukšs.
Un tagad viņa viena audzina savu dēlu, bez palīdzības, un nav tādas vietas, kur varētu uzrakstīt iesniegumu, lai atgriež pazaudēto laiku un izraudātās acis.

Taču pati viņa ir pieaugusi sieviete un pieaugušiem cilvēkiem tādas situācijas sūta pieredzei. Bet bērniem? Par ko viņas dēlam tukša kaste?

Es izeju no rindas un dodos pie mantiņu plauktiem. Meklēju helikoperu. Tādu pašu, kā viņai rokās.

– Vai ir tāds pats helikopters? – es jautāju darbiniecei pie trešā lodziņa. – Man ļoti to vajag nopirkt.

– Nē, ir tikai tas, kas redzams vitrīnā…

– Meitenīt, – es vēršos pie raudošās māmiņas. – Kas vēl bez helikoptera jūsu puikam patīk? Es gribu viņam uzdāvināt. Lūk, vilcieniņš. Lidmašīna. Laiva. Kravas mašīna. Kas vēl?

– Nē, nē, ko jūs!!! – meitene sabīstas. – Jūs taču neesat vainīga šajā situācijā!

– Jā, es neesmu vainīga. Vienkārši gribu bērnam uzdāvināt dāvanu. Ne jau jums, bet jūsu bērnam. Neatsakiet, lūdzu, man šo prieku. Drošāk, drošāk, ko ņemam? Savādāk pamodīsies, bet mammas nav!

– Droši vien lidmašīnu, – meitene ar roku noslauka asaras.

– Lieliski, vai var, es bez rindas nopirkšu lidmašīnu? – es jautāju un man atbrīvo vietu pie visiem lodziņiem!

Vīrietis ar paciņu pie trešā lodziņa pēkšņi apķeras:

– Man tad dodiet to kravas mašīnīti! Es jau sen par tadu sapņoju! Kā jūsu dēlam vārds?

– Slaviks.

– Ko, jūs, es tā nevaru! – noraudājusies jaunā māmiņa krata galvu.

– Varat gan! Tā būs kompensācija par to, ka helikopters pārvērtās par lidmašīnu.

– Bet mēs paņemsim vilcienu, – mamma ar diviem pusaudžiem paņem no plaukta vilcienu.

– Bet no manis – laiva! – saka sieviete ar košu šalli.

– Man mantiņas ir par dārgu, es paņemšu cepumus, – saka smaidīga vecmāmiņa…

Pie trešā lodziņa stāv rinda. Vesela rinda ar cilvēkiem, kuri pat krīzē paliek cilvēki. Krīzē tas ir daudz grūtāk. Tāpēc, ka pašiem bail par savu nākotni. Un tu pats nezini, vai vari atļauties būt tik dāsns. Taču dāsnuma jēga jau nav maciņa biezumā, bet tajā, ka tas iebūvēts dvēseles funkcijās. Tas neizdziest pat lielās bēdās, bet iedegas vēl košāk.

Pēc piecām minūtēm Slavika mamma atkal raud. Rokas viņai pilnas ar spēļu transportu, cepumiem un ievārījumu. Bet tagad tās jau ir citas asaras, maigas, pateicīgas…. Viņa līdzinās mazai meitenītei, kurai tikko kā atgriezta laime…

Es iedomājos, kā pamodīsies mazais Slaviks un ieraudīz šo bagātību. Un uz kādu brīdi kļūs par laimīgāko cilveku pasaulē. Bet varbūt uz ilgu laiku. Bet varbūt – uz visiem laikiem. Un viņa mamma arī iemācīsies būt laimīga. Un sapratīs, ka viņas ģimenes laime ir pilna līdz malām.

Cilvēki ir izdomājuši kā mērīt laimi naudas vienībās un ļoti baidās zaudēt savus maciņus. Bet bagātība taču ir tik daudzveidīga! Ja tev ir ko mīlēt, ja tu kādam esi vitamīns dvēselei, ja tava sirds ir labestības pilna, ja blakus ir tavi mīļie, tava ģimene, ja blakus ir kaut viens adresāts, kurš gaida no tevis ziņas – tu esi ļoti, ļoti bagāts cilvēks un neviena krīze  tevi nebiedē.

Mēs pavadījām no laimes noraudājušos Slavika mammu un atgriezāmies pasta zālē gaidīt katrs savu rindu. Bet atmosfera bija mainījusies. Pie katra lodziņa cilvēki viens otram smaidīja.

– Lūk, arī atradās jūsu paciņa!

– Tajā ir konfektes, es jūs uzcienāšu….

– Paldies par operativitāti….

Es stāvu un smaidu. Un nesteidzos aiziet. Es burtiski peldos cilvēcīgumā un man tik ļoti patīk šī jūra. Jūra, kura ir katrā no mums un ļoti uztraucas, kad mēs to aizmirstam….

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un Dievs saka

Dievs saka

Un Dievs saka:
“Lai ko arī tu iemīlētu stiprāk par mani, es tev to atņemšu…”
Un, vēl:
“Nesaki: es neizdzīvošu bez viņa – es izdarīšu tā, ka tu izdzīvosi. Mainīsies gadalaiki, koku zari, kas kādreiz devuši ēnu, nokaltīs, pietrūks pacietības, mīlestība, kuru tu domāji patiesu esam, pametīs tevi, tu būsi apjucis. Tavs draugs izrādīsies ienaidnieks, bet ienaidnieks pēkšņi kļūs par draugu – tāda ir šī dīvainā pasaule. Viss, ko tu uzskatīji par neiespējamu, piepildīsies…”
“Nenokritīšu” – tu teiksi un nokritīsi, “nekļūdīšos” – un kļūdīsies. Un pats dīvainākais šajā pasaulē – “tās ir beigas” – tu teiksi, un vienalga dzīvosi.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis