Muļķis

puika-bernu-nams1

Mazs puisēns, palēkdamies, skrēja blakus jaunai sievietei, cenzdamies satvert viņu aiz rokas. Tā viņu atgrūda, nikni purpinādama:

– Un kur tu tāds radies? Piedzimi, lai traucētu man dzīvot!

– Mammu, kad atgriezīsimies, tu palasīsi man pasaciņu par sienāzīti?

– Nabaga puika,– līdzjūtīgi sarunājās apkārtējie, – muļķītis nezin, ka viņa to ved uz bērnunamu.

Kad puika paaugās un varēja apciemot māti, viņš centās vairāk laika pavadīt kopā ar to. Bieži viņš atrada savu mammu piedzērušos, sauca ātros un kamēr ārsti brauca, viņš glāstīja mammas roku un skūpstīja netīro vaigu.

– Kāpēc tu, mammīt tā? Pacieties, viss būs labi.

– Kaut kāds nenormāls bērns, vienkārši muķis. Nekadas pašcieņas. Tā viņu nemīlēja, bet viņš visu laiku cenšas viņu glābt, – paziņas bija nesaprašanā.

Ātri paskrēja skolas gadi, pēc tam studiju laiks. Puika saņēma sarkano diplomu un viņam bija visas iespējas karjerai un izaugsmei. Bet, par brīnumu visiem, viņš aizgāja strādāt skolā.

– Tā arī gudrāks nav kļuvis, tas nekas, ka sarkanais diploms. Muļķis, būtu labāk taisījis karjeru, nevis loderus skolā mācījis, – paziņas bija sašutuši.

Māte nomira. Gādīgais dēls neaizmirsa ceļu uz viņas kapu. Pēc laika viņš to apciemoja kopā ar savu sievu – meiteni no kaimiņu kāpņu telpas.

– Muļķis, – tantes pagalmā sarunājās, – tāds skaistulis, tik daudz meitenes bija gatavas ar viņu precēties, bet viņš izvēlējās tādu – nekādu un vēl klibu.

Tām nebija dots saprast, ka pašu galveno ar acīm neieraudzīsi. Jaunie dzīvoja saticībā, tikai bērnu viņiem nebija. Bet drīzumā kaimiņi ieraudzīja, ka jaunais pāris pa parku pastaigājas kopā ar diviem mazuļiem – puisīti un meitenīti. Bērnus bija pametuši vecāki un pārim tie kļuva par savējiem.

– Muļķis, – turpināja kaimiņi, – ālava, piedzemdēt nevar, bet šim acis aizmālējušās. Lai tik tagad audzina svešus bērnus.

Valodas netraucēja jaunajam pārim dzīvot mīlestībā un saskaņā. Gāja gadi. Bērni izauga, ieguva labu izglītību, izveidoja savas ģimenes un nebija nevienas dienas, kad kāds no viņiem vai mazbērniem neapciemotu savus vecākus.

Reiz ziemā sirmais vīrs pastaigājās pa krastmalu. Viņš ieraudzīja cilvēku pūli, kas ar interesi vēroja upē uz atlūzuša ledus gabala suni. Dzīvnieks pārbijies un nosalis žēlabaini smilkstēja. Bet vairāk neko, izņemot interesi, šis notikums cilvēku sirdīs neizraisīja. Un tikai sirmais vīrs, ne mirkli nedomājot, metās ledusaukstajā ūdenī palīgā sunim.

Apkārtējie sprieda:

– Kāds muļķis! Tas taču ir tikai suns, bet pašam vēl nesen infarkts bija. Tā arī pie prāta nav nācis.

– Muļķis piedzima, muļķis nomira.

Viņš stāvēja pie paradīzes vārtiem un gaidīja savu rindu.

– Kā tevi sauc?– jautāja viņam Eņģelis, kurš stāvēja pie ieejas.

– Es pats aizmirsu savu vārdu, – viņš teica, – bet apkārtējie mani sauca par Muļķi..

– Ienāc, tu esi ierakstīts Dzīves Grāmatā. Bet tavam vārdam ir cits skanējums – to sauc par Mīlestību.

Avots: http://www.smisl-zhizni.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ziemassvētkos

ziemassvetki7

Reiz dzīvoja kurpnieks. Sieva tam bija nomirusi, un palika viņi divi vien ar dēlu – mazu, jauku puisēnu. Pienāca Ziemassvētki un dēls saka tēvam:

— Tēti, šodien pie mums atnāks Kristus – Glābējs.

— Ko, tu, dēls! — kurpnieks neticīgi atrauca.

— Tad redzēsi, atnāks. Viņš pats man to sapnī pateica.

Puisēns gaidīja, gaidīja dārgo ciemiņu, ik pa brīdim paskatījās pa logu, neviena nav. Un te, pēkšņi, ieraudzīja, ka sētā divi puikas iekausta trešo. Tas, nabadziņš pat nepretojas. Kurpnieka dēls izskrēja pagalmā, izdzenāja puikas, bet piekauto zēnu atveda mājas. Pabaroja, nomazgāja, apģērba. Te pēkšņi dēls tēvam saka:

— Tēti, tēti, man ir divi pāri zābaku, bet šim puisītim pirksti lien ārā no kurpēm. Vai es drīkstu viņam savus velteņus atdot, ārā tik auksts un šodien taču svētki!

— Nu, ko, ja tu tā vēlies, atdod, — piekrita tēvs.

Atdeva puikam zābakus un tas priecīgs un laimīgs devās mājup.

Pagāja laiciņš, bet kurpnieka dēls pie loga vēl joprojām gaida Glābēju. Garām mājai gāja nabags un, ieraudzījis puiku pie loga, palūdza:

— Labie ļaudis! Rīt Ziemassvētki, bet es trīs dienas neko neesmu ēdis. Lūdzu, esiet tik laipni, un iedodiet kaut gabaliņu maizes!

— Nāc, vectetiņ iekšā! — pasauca zēns. — Dod, Dievs tev veselību. Pabaroja ar svētku pīrāgu, padzirdīja, nomazgāja un večuks laimīgs devās projām.

Bet puika visu laiku Glābēju gaida, jau nervozēt sāka. Iestājās nakts, uz ielas iedegās lampas, sākās putenis. Un pēkšņi puika iesaucas:

— Oi, tēti! Tur uz ielas stāv kāda sieviete ar mazu bērniņu uz rokām! Paskaties, viņa dreb, viņai auksti. Abi izskrēja uz ielas un ieveda sievieti mājā. Pabaroja, padzirdīja. Un dēls tēvam saka:

— Tēti, kur gan viņi tādā putenī ies. Labāk lai paliek pie mums – pārnakšņos, sasildīsies un rīt no rīta turpinās savu ceļu.

— Kur gan pie mums nakšņot? — vaicāja tēvs.

— Tepat vien saspiedīsimies – tu uz dīvāna, es uz lielā čemodāna, bet viņi lai guļ lielajā gultā.

— Nu, ko, labi, lai paliek.

Visi devās pie miera. Un sapnī zēnam rādās, it kā beidzot pie viņa atnāk Glābējs un maigi saka:

— Mans mīļais bērns! Esi svētīts uz visu tavu mūžu.

— Dievs, es tevi dienā gaidīju, –  brīnījās zēns.

Bet Dievs saka:

— Es trīs reizes pie tevis nācu, mans mīļais. Un trīs reizes tu mani pieņēmi. Un pieņēmi tā, ka labāk pat iedomāties nevar.

— Dievs, es nezināju! Kad tas bija? Kāpēc es nepamanīju?

— Nezināji, bet vienalga pieņēmi. Pirmo reizi tu mazo puiku izglābi no kaušļiem. Pateicos tev.

— Dievs, bet kad tad tu otro reizi atnāci? Es acis izskatīju, bet tevi neredzēju!

— Otro reizi es atnācu nabaga izskatā – jūs paši ar tēvu garoziņas grauzāt, bet man atdevāt svētku pīrāgu.

— Un trešo reizi? Varbūt trešajā reizē es tevi būtu atpazinis?

— Bet trešo reizi es kopā ar savu māti pie tevis nakšņoju. Esi laimīgs mans dēls, lai tev Dieva svētība!

No rīta puisēns pamodās un jautāja tēvam:

— Tēti, kur palika sieviete ar bērniņu? Skatās – neviena nav. Veltenīši, kurus mazajam puikam uzdāvināja, glīti stūrī stāv, uz galda svētku pīrāgs – gluži neskarts. Bet sirdī tāds neizsakāms prieks un laimes sajūta, kāds nekad dzīvē nav bijis.
Avots: http://pritchi.ru

Tulkoja; Ginta FS

Kāda ziemas pasaka

kakis-engelis

– Lai miers tavā sirdī, – maigi teica Eņģelis, apsēžoties blakus Kaķim, kurš sēdēja uz apsniguša koka zara.
– Sveiks, – Kaķis slinki pavēra savas zaļās acis un nopētīja nelūgto viesi, un tāpat slinki novērsās.

Eņģelis noslēpa zem spārniem savas basās kājas un paskatījās lejup. Tālu, lejā pletās plašs, piesnidzis pagalms, pa kuru, pikodamies un skaļi smiedamies, skraidīja bērni.
– Augstu gan esi uzkāpis, – Eņģelis teica, ar skatu mērīdams attālumu no zara līdz zemei.
– Toties līdz šejienei pat sīkā Sašas sniega pika neatlidos.
Eņģelis saprotoši pamāja ar galvu un sakārtoja savus spārnus. Tā viņi kādu brīdi klusēja un vēroja lejā notiekošo.

– Vai tu ieradies pēc manas večiņas? – galvu nepagriezdams jautāja Kaķis. Viņa balss bija tikpat slinka kā skats, taču Eņģelis uzreiz sajuta sāpes un trauksmi.
– Nē, es ne pēc viena nenācu..
– Ā! – Trauksmes mākonītis pazuda. – Viņa katru dienu runā par to, ka drīz viņu Eņģelis paņems, — paskaidroja Kaķis. – Iespējams, kads cits atlidos…

Atkal klusēja. Taču izskatījās, ka Eņģeļa klātbūtne Kaķi darīja tramīgu un viņš pēc iespējas vienaldzīgākā balsī jautāja:
– Kāpēc tu šeit atnāci?
– Es apsēdos, lai atpūstos. Es te vienu puiku jūsu pilsētā no viņa paša glābu. Ak, vai, grūts tāds darbs! Tagad lidoju mājup.
– Tad tu…. arī no slimībām izglābt vari?
– Skatoties, kāda slimība. Bet no daudzām varu. Esmu Sargeņģelis.
– Tad ko Tu te sēdi? – ierūcās Kaķis. – Ejam!
Un viņš kā ruds viesulis nolēca zemē. Eņģelis klusām nolaidās blakus.
Vecenīte bija tik vāja, ka Eņģelis uzreiz to nepamanīja – starp baltajiem palagiem un spilveniem. Acis viņa bija aizvērusi, bet krūtis cilāja saraustīta elpa. Eņģelis noliecās pār viņu, nolika tai uz krūtīm savus izplestos spārnus un klusiņām, maigi kaut ko čukstēja. Kamēr viņš tā stavēja, Kaķis piemeta pavardā malku, uzcēla uz plīts atdzisušo tējkannu un ielēja krūzē pienu. tam klāt piebēra saujiņu kaut kādas zālītes, lai pagatavotu saimniecei veselīgu dzērienu.

Kad Eņģelis atliecās, saimnieces elpa bija kļuvusi mierīga un klusa, iekritušie vaigi sārtojās.
– Lai paguļ, – viņš teica Kaķim. – Viņa ir ļoti novārgusi.
Kaķis aizgriezās un notrausa asaru.

Večiņa gulēja, bet Kaķis ar Eņģeli dzēra tēju. Kaķis ik pa brīdim tējā ielēja saldo krējumu, un Eņģelis smaidīja, skatoties uz viņu.
– Es laikam pagaidām palikšu pie jums, — viņš teica lēnām maisot tēju, — Kamēr Mihailovna atlabs.
– Kā Tu zini, ka viņa ir Mihailovna?
– Es taču esmu Eņģelis. Es zinu arī to, ka tevi sauc Čārlijs.
– Tātad, esam iepazinušies, – pasmaidīja Kaķis – Un kā Tevi godāt?
– Mums vārdu nav. Sauc mani vienkārši par Eņģeli.
Kaķis pastūma saldo krējumu tuvāk Eņģelim un turpināja malkot no savas krūzes.
Virs gultas klusi tikšķēja pulkstenis, plītī sprakšķēja malka un ārā pieņēmās spēkā vējš.
– Lūk, tu man jautāji, kāpēc es tik augstu kokā esmu uzlīdis, – pēkšņi ierunājās Kaķis – Sanāk – tāpēc, ka gaidīju tevi. – Un domīgi, ieklausoties vējā, klusiņām piebilda: – Būs jāuzada tev zeķītes, lai nevajag basām kājām pa sniegu bradāt.

Autors: Ludmila Sosnina

Zīmējums: Žozefīne Grundija

Tulkoja: Ginta FS

Gaišu un brīnumu pilnu jums visiem šo brīnišķīgo svētku laiku. Lai harmonija dvēselē un prieks, un mīlestība sirdī. Katram no mums ir savs Sargeņģelis – būsim pateicīgi viņam, ka esam, ka dzīvojam un elpojam!

Vienkārši izlasi

434

“Mani ratiņkreslā veda pa rajona slimnīcas gaiteņiem.

– Uz kurieni? – jautāja viena medmāsa otrai. – Varbūt uz atsevisķo, varbūt – kopējo?

Es sāku uztraukties. – Kāpēc uz kopējo, ja ir iespēja uz atsevišķo?

Māsas paskatījās uz mani ar tādu patiesu līdzjūtību, ka es izbrīnījos. Tikai pēc tam, vēlāk es sapratu, ka atsevišķajās palātās ievieto mirstošos, lai citi pacienti viņus neredzētu.

– Ārsts teica, uz atsevišķo, — atkārtoja medmāsa.

Taču tad es vēl nezināju, ko tas nozīmē un nomierinājos. Kad pamodos gultā, es sajutu pilnīgu mieru tikai no tā, ka nekur nevajag skriet, ka nevienam nekas nav jāpierada, ka visa mana atbildība par visu ir nulles līmenī.

Es sajutu dīvainu attālināšanos no apkārtējās pasaules un man bija pilnīgi vienalga, kas notiek. Mani nekas un neviens vairs neinteresēja. Es biju ieguvusi tiesības uz atpūtu. Un tas bija lieliski. Es paliku viena ar sevi, ar savu dvēseli un dzīvi. Tikai Es un Es. Visas problēmas bija aizgājušas, aizgājusi bija arī trauksme un visi svarīgie jautājumi. Visa tā skraidīšana likās tik sīka, salīdzinot ar Mūžību, ar Dzīvi un Nāvi, ar to nezināmo, kas gaida otrā pusē…

Un tad apkārt sāka mutuļot īstā Dzīve! Izradījās, ka putnu dziesmas no rītiem un saules stari, kas rāpo pa sienu virs gultas, ir tik brīnišķīgi. Tik brīnišķīgas ir koku krāsainās lapas, kas māj man pa logu, dziļi zilās debesis, tiko pamodušās pilsētas trokšņi – mašīnu signāli, klaudzošu papēdīšu skaņa pa asfaltu, krītošo lapu čaboņa… Ak, Dievs, cik brīnisķīga ir Dzīve! Bet es tikai tagad to sapratu…

– Nu, labi, lai arī tikai tagad, — es sev teicu, – taču sapratu. Un tev tagad ir pāris dienas, lai baudītu to… un iemīlētu no visas sirds!

Tā brīvības un laimes sajūta, kas mani bija apņēmusi, prasījās uz āru un es vērsos pie Dieva, jo viņš taču tagad bija man tuvāk par visiem.

– Dievs! – es priecājos. – Pateicos tev par to, ka tu devi man iespēju saprast, cik brīniškīga ir Dzīve un ļāvi man iemīlēt to. Lai arī tikai tagad, pirms nāves, tomēr es sapratu, cik brīnišķīgi ir dzīvot!

Mani piepildīja mierīgas laimes sajūta, miers un brīvības skanošā elpa. Pasaule mirguļoja, skanēja un pildījās ar gaišu dievisķās Mīlestības gaismu. Es sajutu tās varenos enerģijas viļņus. Šķita, ka Mīlestība ir kļuvusi blīva un tajā pat laikā maiga, mīksta, caurspīdīga, kā silti okeāna viļņi.

Tā piepildīja visu telpu un pat gaiss bija kļuvis tik pilns un blīvs, ka to uzreiz nemaz nevarēja ieelpot. Man šķita, ka viss, ko es redzēju, pildījās ar šo zeltīto gaismu un enerģiju. Es mīlēju. Un tas bija kas līdzīgs ērģeļu skaņām, kad tās atskaņo Bahu un jutekliskajām vijoles skaņām, kas ceļas augšup, augšup…

***

Atsevišķai palātai un diagnozei «saasināta leikoze 4.stadijā», kā arī ārsta atzinumam, ka slimības sekas ir neatgriezeniskas, bija savas priekšrocības. Pie mirstošajiem laida apmeklētājus – visus, kas vien vēlējās un jebkurā laikā.

Tuvinieki drīkstēja šeit pat arī uzaicināt radiniekus un draugus uz bērēm, un pie manas palātas stiepās rinda ar tiem, kuri vēlējās atvadīties no manis, kamēr vēl esmu dzīva. Es sapratu, ka viņi jūtas briesmīgi, jo, ko gan runāt ar cilvēku, kura stundas ir skaitītas, un kurš par to pats zina. No otras puses, man bija nedaudz smiekligi skatīties uz viņu samulsušajām sejām. Es priecājos, jo kad gan es viņus visus vēl redzēšu? Taču vairāk par visu tajā brīdī man gribējās ar viņiem padalīties savā mīlestībā pret Dzīvi – jo kā gan vari nebūt laimīgs vienkārši tāpēc, ka dzīvo? Es uzjautrināju tuviniekus un draugus, kā vien varēju, stāstīju anekdotes un piedzīvojumus no dzīves. Paldies Dievam, visiem pielipa šī jautrība, un atvadīšanās norisinājās prieka un labestības atmosfērā.

Pagāja apmēram trīs dienas un man apnika gulēt. Es sāku staigāt pa palātu, sēdēt pie loga. Šajā nodarbē mani sastapa ārste, un uzrīkoja histēriju, par to, ka es nedrīkstu celties. Es biju patiesi izbrīnīta.

– Tas kaut ko mainīs?
– Nu,… Nē, — tagad apjuka daktere. – Bet jūs nevarat staigāt!.
– Kāpēc?
– Jums ir līķa analīzes. Jūs pat dzīvot nevarat, bet staigājat!!!!

Pagāja man atvēlētais maksimums – četras dienas. Es nemiru, bet ar apetīti cītīgi štopēju banānus un desu. Man bija tik labi. Bet dakterei bija slikti, viņa neko nesaprata. Analīzes nemainījās, asinis bija knapi rozā krāsā, bet es sāku staigāt pa gaiteņiem un skatīties televizoru. Man bija žēl ārstes. Bet Mīlestība prasīja apkārtējo cilvēku prieku.

– Dakter, kādas jūs vēlētos redzēt manas analīzes?
– Nu, kaut vai šādas!.

Viņa ātri man uz lapiņas uzrakstīja kaut kādus ciparus un burtus – kādiem tiem būtu jabūt. Es neko nesapratu, bet uzmanīgi izlasīju. Ārste līdzjūtīgi paskatījās,uz mani, kaut ko noburkšķēja un aizgāja.

9ņos no rīta vina, kliegdama, iebrāzās manā palātā:
– Kā jūs to darāt… Analīzes! Tās ir tādas, kādas es jums uzrakstīju.
– No kurienes lai es to zinu? Vai labas? Un kāda gan starpība?.

***..

Mans kaifs beidzās. Mani pārveda uz kopējo palātu (tas ir tur, kur vēl nemirst). Par cik radinieki bija jau atvadījušies, tie vairs pie manis nenāca. Palātā bez manis vēl bija piecas sievietes. Tās gulēja klusēdamas, ar deguniem sienā un aktīvi mira. Es izturēju trīs stundas. Mana mīlestība sāka smakt. Kaut kas bija jādara lietas labā.

Es izripināju no gultas apakšas arbūzu un uzcēlu to uz galda, sagriezu un skaļi paziņoju:
– Arbūzs noņem nelabumu pēc ķīmijterapijas.

Pāri palātai aizslīdēja svaigu smieklu smarža. Nepārliecināti pie galda sanāca pārējās sievietes.

– Vai tiešām noņem nelabumu?
– Aha, — ar svētu pārliecību un eksperta smīniņu sejā es apstiprināju, bet pati padomājuс: «Dievs viņu zin, vai noņem, bet sliktāk jau nepaliks…»

Arbūzs skraukšķēja.

– Un tiešām pārgāja! — teica tā, kura gulēja pie loga un staigāja ar kruķiem.
– Man arī! Un man arī!, — pārējas priecīgi apstiiprināja.
– Lūk, — es apmierināti klanīju galvu. – A man reiz bija tads gadījums….. Anekdoti par to zini?

Divos naktī palātā ieskatijās medmāsa un bija šokā:
– Kad beidzot jūs zvaigāt pārstāsiet? Jūs visam stāvam traucējat gulēt!

Pēc trim dienām viņa kautrīgi man pajautāja:
– Vai jūs varetu pāriet uz citu palātu?
– Kāpēc?
– Šajā palātā jau visām stāvoklis uzlabojies. Bet kaimiņu palātā ir ļoti daudz smagu slimnieku.
– Nē! – iekliedzās manas kaimiņienes. – Nelaidīsim!

Un nelaida. Tikai mūsu palātā sāka nākt kaimiņi – tā – vienkārši pasēdēt, papļāpāt,pasmieties. Un es sapratu, kāpēc. Vienkārši mūsu palātā dzīvoja Mīlestība. Tā ietina katru savā gaismas tīmeklītī – mierīgi un silti. Īpaši man patika sešpadsmitgadīga baškīru meitenīte baltā lakatiņā,kas bija sasiets tā, ka lakatiņa gali, kas slējas gaisā, darīja viņu līdzīgu zaķim. Viņai bija limfmezglu vēzis, un man šķita, ka viņa vispār neprot smaidīt…

Bet pēc nedēļas es ieraudzīju, cik viņai skaists, kautrīgs smaids. Bet, kad viņa pateica, ka zāles sāk iedarboties un viņa pamazām atveseļojas, mēs sarīkojām svētkus, uzklājām šiku galdu, uz kura bija kumisa pudeles. Kumisu dzerot, mēs ātri sareibām, un sākām dejot.

Dežūrārsts,kurš ieradās, izdzirdējis troksni, pārbijies un izbrīnīts skatījās uz mums un teica:
– Es šeit strādāju 30 gadus, bet ko tādu redzu pirmo reizi. Pagriezās un aizgāja.

Mēs ilgi smējāmies, atceroties viņa sejas izteiksmi. Bija labi. Es lasīju grāmatas, rakstīju dzeju, skatījos pa logu, sarunājos ar kaimiņienēm, staigāju pa koridoru un tik ļoti tā mīlēju to visu,ko redzēju: gan kaimiņieni, gan kompotu, gan mašīnu slimnīcas sētā un veco koku aiz loga.

Man špricēja vitamīnus. Vienkārši kaut ko taču vajadzēja špricēt. Ārste ar mani gandrīz nemaz nerunāja, vien šķībi skatījās, garāmejot, un pēc trim nedēļām teica:

– Jums hemoglobīns par 20 iedaļām pāri vesela cilvēka normai. Vairāk to nevajag paaugstināt.

Likās, ka viņa uz mani dusmojas. Jo sanāk, ka viņa ir muļķe, ka kļūdījās diagnozē, bet tas taču nevarēja būt, un to viņa arī zināja.

Bet reiz viņa man pasūdzējās:

– Es nevaru apstiprināt jūsu diagnozi. Jo jūs taču atveseļojaties, kaut arī jūs neviens neārstē. bet tā taču navar būt!!!!!!!!!!!!
– Un kāda man tagad ir diagnoze?
– Es vēl neesmu izdomājusi, — viņa klusi atbildēja un aizgāja.

***

Kad mani izrakstīja, ārste atzinās:

– Tik žēl, ka jūs aizejat, mums vēl tik daudz smagi slimo.

No mūsu palātas izrakstījās visas. Bet nodaļā mirstība tajā mēnesī samazinājās par 30%. Dzīve turpinājās. Tikai skats uz to bija kļuvis pavisam cits. Šķita, ka es skatos uz pasauli no augšas, jo bija mainījies skata uz notiekošo mērogs.

Bet dzīves jēga izrādījās tik vienkārša un pieejama:

Ir vienkārši jāiemācās mīlēt, un tad iespējas kļūs neierobežotas, vēlmes piepildīsies, ja vien būsi tās noformulējis ar mīlestību, nevienu nemānīsi, neskaudīsi, neapvainosies un nevienam ļaunu nevēlēsi.

Viss ir tik vienkārši un tajā pat laikā – sarežģīti!

Tā taču ir taisnība, ka Dievs ir Mīlestība. Vajag tik paspēt to atcerēties!

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

«Jēgas meklējumos»: terapeitiska pasaka pieaugušajiem

cilveks_saule3

Ikviens vēlas zināt vienu – kāpēc mēs dzīvojam. Kāda ir konkrētā cilvēka dzīves jēga?

Daudzi uzskata, ka Dzīves Jēga ir kā spoža Saule, kas gaiši apspīd cilvēka dzīves ceļu, izgaismojot to. Tad beidzot laime un harmonija piepildīs pa šo ceļu ejošo un sajūta, ka dzīve tiek nodzīvota ar jēgu, pasargās cilvēku no negatīviem pārdzīvojumiem. Tas ir tik vilinoši! Un vajag tik vienu – atrast šo Sauli – Jēgu.

Un cilvēks dodas meklējumos. Kāds meklē informāciju par šiem jautājumiem, vaicā pēc padoma pie vecākās paaudzes, kāds meklē informāciju grāmatās, kāds internetā, kāds apmeklē personības izaugsmes treniņus. Visi centieni noķert un noturēt kaut Saules stariņu, pārvēršas bezgalīgā skrējienā pēc zināšanām, taču tās nepiepilda viņu ar harmoniju un laimes sajūtu. Informācijas pārpilnība izsauc nevis labsajūtu, bet gluži otrādi – toksikozi. Tā vietā, lai būtu laimīgs, cilvēks grimst skumjās, apātijā un garlaicībā. Neko vairs negribas.

Kāpēc tā? Katrs taču no visas sirds vēlas ieraudzīt Sauli! Un tāpēc dara visu iespējamo, lai to ieraudzītu.

Varbūt tas notiek tāpēc, ka:

Kāds visu laiku skatās zem kājām, visu mūžu baidoties paklupt. Un neredz Sauli.

Kāds, skatoties uz priekšu, visu laiku skrien, baidoties nokavēt. Un neredz Sauli.

Kāds visu laiku stāv uz vietas un sakoncentrējies veras augšup. Apžilbināts, viņš tā arī neierauga Sauli…

Bet varbūt arī ir citi iemesli…

Vai kāds no viņiem kaut kad varēs atrast savu Sauli? Un kas tam vajadzīgs? Dzīvosim, redzēsim

Stāsta, ka reiz noticis tā:

«Nesen vai sen dzīvoja kāds cilvēks. Viņš vienmēr staigāja noliektu galvu, uzmestu kūkumu, saspringtiem pleciem un skatienu, piekaltu zemei. Viņš nekad neskatījās augšup, jo nebija ne vēlēšanās, ne vajadzības to darīt. Nekas dzīvē nenesa viņam prieku. Viss bija pelēks un bezgaršīgs. Tas viņu ļoti apbēdināja un par to viņš dusmojās uz visiem. Ar visu savu būtību viņš centās apkārtējiem parādīt to, ka viņš cieš, ka viņam ir grūti

Dēļ viņa mūžīgajām sūdzībām un neapmierinātības, cilvēkiem arvien mazāk gribējās ar viņu satikties un komunicēt. Un viņam izdevās arī par to vainot citus. Un beidzot vairs nebija neviena, kas vēlētos klausīties viņa žēlabās un sūdzībās par sūro likteni un netaisnību.

Viņš palika pavisam viens. Vientulībā viņam kļuva vēl grūtāk un viņš sāka raudāt. Sākumā pieraudāja peļķi, pēc tam – ezeru un visbeidzot – asaru jūru. Viņam vairs nebija spēka turēties uz ūdens – paša pieraudātajā rūgti sāļajā jūrā, un viņš sāka grimt.

Laižoties dziļumā, viņš atvadījāš no dzīves – pelēkās un bezgaršīgās. Atmiņā uzpeldēja visi aizvainojumi, nedodot vietu labām jūtām. Ķermenis bija kā no vates un lēnām tas nogūlās jūras dibenā. Nogurums no bezjedzīgās un garlaicīgas dzīves neļāva rasties pat bailēm nāves priekšā. Kad galva un pakausis jau skāra smilšaino jūras dibenu, viņš pēdējo reizi atvēŗa acis, tukšs skatiens vērsās augšup – tuvāk ūdens spogulim. Saules stari šķēla ūdeni un tas mirguļoja un vizēja.

«Kas tas? Kas tā par gaismu? Kas tie par stariem un krāsām?», – daudz dažādi jautājumi mirklī izskrēja cauri smadzenēm.

«Es gribu to redzēt! Es gribu tikt augšā! Es gribu turp peldēt!», – šie vārdi zvanīja viņam ausīs – skaļi un trauksmaini.

Pirmo reizi savā dzīvē šis cilvēks aizmirsa par saviem aizvainojumiem un problēmām. Viņš pēkšņi ieraudzīja kaut ko, kas viņu sauca un vilināja. Izrādījās, ka dzīve ir daudzšķautņaina un uz to var skatīties no dažādiem redzes leņķiem, ne tikai ar nolaistu galvu.

Viņu pārpildīja sajūsma no redzētā, interese, vēlme iepazīt to – jauno un dzīvot. No jaunajām sajūtām ķermenis piepildījās ar spēku, un sirds ar mīlestību un pateicības sajūtām.

Viņš sakopoja savus spēkus, ar kājām atspērās pret jūras dibenu un sāka savu ceļu augšup – pretīm Saulei, vērojot, kā pasaule apkārt krāsojas arvien košāka un Saules stari arvien spožāk mirdz…»

Stāsta, ka šis Cilvēks vēl joprojām dzīvo. Iespējams, esat viņu kaut kad satikuši – taču tagad viņš pasaulē raugās smaidot citiem cilvēkiem un viņa acīs spīguļo Saule.

Cilvēki viņam jautā, ko palasīt vai izdarīt tādu, lai arī viņiem tā mirdzētu acis. Un viņš vienmēr dod vienu un to pašu padomu:

«Nav speciāli jāmeklē VIENMĒR MIRDZOŠA UN NEKAD NENORIETOŠA SAULE. Pienāks laiks, un tās stari paši caurspīdēs tavu sirdi – tajā brīdī, kad tas patiešām būs vajadzīgs».

Avots: https://psy-practice.com

Autors: Svetlana Ripka

Tulkoja: Ginta FS

Padoties dzīvei

varde

Vai atcerieties pritču? Par divām vardēm, viena, no kurām kārpījās un sakūla pienu sviestā, bet otra padevās un nomira.

Un tagad realitāte. Cik laika vajadzīgs, lai pienu sakultu sviestā? Un kāds vardes kāju kustināšanas ātrums un spēks nepieciešams, lai to izdarītu? Starp citu, es nebiju slinka un noskaidroju – 6000 apgriezieni minūtē. Pat supervaroņu ērā grūti ko tadu iedomāties. Esat redzējuši elektrovardes? Es – nē!

Un te nu ir galvenais jautājums – vai tiešām vardes šķidrumā nomirtu, ja reiz tā ir viņu dabiskā vide un tur tās jūtas normāli?

Par ko ir šis stāsts? Par to, ka ideja par to, ka jebkurā mums nesaprotamā situācijā ir jākārpās, “jāmočī”, cik vien spēka – nav tasnība. kaut gan šī doma mums tik spēcīgi ieperinājusies galvās, ka kārpies vienmēr – vajag to vai nevajag. Jo tā taču rīkojas visas gudrās vardes, kuras vēlas izdzīvot. Un, ja pārnesam šo metaforu dzīvē?

Pieņemsim, ir divas sievietes – Tīna un Zoja. Pieņemsim, ka viņas abas atlaida no darba. Tīna sāka kārpīties, cik vien spēka. Uzrakstīja simtiem CV, aizsūtīja tos simtiem darba devēju un pēc 10 darba intervijām viņu pieņēma darbā – tadā pašā, kādā viņa strādāja iepriekš, ar tadu pašu priekšnieku, tādu pašu algu un tadām pašām perspektīvām, kā iepriekšējā. Jāsaka gan, ka spēka šim darbam viņai vairs gandrīz nebija. Un vēl izrādījās, ka ne velti viņu atlaida – viņa netika galā ar darba pienākumiem un, ne jau tāpēc, ka viņa bija sliņķe, bet tāpēc, ka viņa bija zaudējusi jebkādu motivāciju. Taču tieši tāpēc, ka viņa bija aizņemta ar kārpīšanos, viņa nepaspēja to pamanīt. Pēc laiciņa Tīna saaukstējas un depresija bija jau klāt

Zoja pēc atlaišanas 12tos dienā sāka dzert kafiju tuvējā kafejnīcā, ko viņa nevarēja darīt tad, kad stradāja savā iepriekšējā darbā. Zoja kaifoja, kaut arī nedaudz kautrējās par savu bezrūpību. Viņa nopirka krāsas un devās uz gleznošanas stundām. Nē, šis nav maģiskais stāsts par to, ka viņa kļuva par pasaulslavenu gleznotāju. Zoja atslābinājās un ļāva dzīvei plūst, vērojot, ko tā viņai piedāvā. Viņa satikās ar saviem seniem draugiem un vienā no randiņiem izradījās, ka viņas drauga draugs piedāvā vakanci, par kuru Zoja sen bija fantazējusi. Tā, atpūtusies un izpeldējusies krāsās Zoja atrada savu sapņu darbu. Vēl gan nav skaidrs, kurš kuru atrada.

1. secinājums.

Ikvienā situācijā, paraugies apkārt – varbūt tā ir tava īstā darbības vide? Tad kārpīšanās šķiet lielākais noziegums pret sevi.

2. secinājums.

Paskatījies apkārt, padomā, kam tev ir spēks un enerģija? Un kur tos papildināt?

3. secinājums

Padoties dažkārt nav sliktākā ideja. Jo ne vienmēr padoties nozīmē zaudēt.

Drīzāk tādās situācijās tu atzīsti, ka neviens no mums nav sfēriskais zirdziņš vakuma bumbā. Mēs esam cilvēki – katrs savos cilvēka dzīves procesos. Kad es pastiprināti kārpos – es dzīvoju ilūzijā, ka esmu viena, ka apkārt nekā un neviena nav un es dzīvoju un mijiedarbojos tikai ar sev un savu trauksmi. Tas ir tāpat, kā peldēt, izliekoties, ka ūdens nemaz nav.

Padoties dzīvei – tas nozīmē ieraudzīt to, sajust un līdzdarboties. Padoties partnerim bieži vien nozīmē beidzot viņu ievērot un atzīt, ka arī viņš ir šajās attiecībāš.

Tādā partnerībā var izjust daudz vairāk prieka, radošuma, iespēju un baudas, daudz vairāk kā vienkārši “no galvas”.

4. secinājums

Protams, var izvēlēties kārpīties: Un kas būs pēc tam? Vai es esmu gatava pēc tam līdz matu galiņiem atrasties sviesta ķērnē?

Šeit es nerunāšu par izslavēto apzinātību, tā šajā gadījumā viusiem šiem notikumiem ir kā fons. Drīzāk es vēlos pārdomāt vārda “padoties” jēgu. Atzīt kontroles ierobežotību, ieraudzīt savu Plūsmu un ieslīgt tajā. Dažkārt ir bail. Protams. Taču tas ir tik vilinoši 🙂

Neviena varde nenomira raksta uzrakstīšanas rezultātā.

Avots: © psy-practice.com

Autors: Anna Afinogenova

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Man agrāk ļoti patika šī pritča par vardēm, un varētu teikt, ka es ļoti apņēmīgi sekoju tajā paustajai gudrībai. Iespējams, kādā brīdī dzīvē tas arī ļoti bija vajadzīgs. Taču, šķiet, ka šodien šī stratēģija personīgi man ir jāmaina, jo karpīšanās rada milzīgu diskomfortu un nenes gaidīto rezultātu.

Lielā varde un mazā vardīte

Piena spainī iekrita divas vardes: viena – liela un resna, otra maziņa. Stundām ilgi abas peldēja, cenšoties izkļūt ārā. Lielajai vardei izsīka spēki, un tā ievaidējās: „”Māšel, es padodos,”- un nogrima spaiņa dibenā.

Mazā vardīte sev teica: „Ja padošos, tad nomiršu, tāpēc man jāturpina peldēt!” Pagāja divas stundas, un vardītei jau likās, ka spēki tūliņ būs galā. Tomēr, atcerējusies par mirušo vardi spaiņa dibenā, viņa sakopoja gribasspēku un sev teica: „Padošanās nozīmē drošu nāvi. Es ķepurošos, līdz nomiršu, ja reiz man lemta nāve, bet nepārstāšu cīnīties, jo, kamēr esmu dzīva, vienmēr ir cerība.”

Savas apņēmības iedrošināta, vardīte turpināja kult pienu. Pēc vairākām stundām, kad vardīte bija gandrīz pilnībā zaudējusi spēkus un vairs nespēja ķepuroties, tā pēkšņi sajuta sev zem kājām cietu pamatu – nemitīgi peldot, vardīte bija sakūlusi pienu sviestā! Ar milzīgu prieku atspērusies no sviesta pikas, vardīte izlēca no piena spaiņa un izkļuva brīvībā.

Pritčas avots: http://www.yogi.lv

Četras sultāna sievas

cetras-sultana-sievas3

Kādam sultānam bija četras sievas. Visvairāk viņš mīlēja ceturto – pašu jaunāko un maigāko. Viņš dāvināja tai skaistus, dārgus apģērbus, dārglietas, lutināja to, jo viņa bija jautra un priecēja gan acis, gan sirdi.

Viņš mīlēja savu trešo sievu – tā bija skaistule. Dodoties uz svešām zemēm, viņš vienmēr to ņēma līdzi, jo gribēja lai visi redz tās skaistumu, un vienmēr baidījās, ka viņa varētu to pamest un aizmukt pie cita.

Sultāns mīlēja arī savu otro sievu – tā bija viltīga intrigante. Viņa bija tā uzticības persona, vienmēr gudra, asu prātu un ārkārtīgi pacietīga. Kad sultānam bija kādas problēmas, viņš vienmēr vērsās pie otrās sievas, jo zināja, ka tā palīdzēs atrast problēmu risinājumu, un palīdzēs pārciest arī pašus grūtākos laikus.

Pirmā sieva bija pati vecākā un to viņš bija saņēmis mantojumā no nelaiķa vecākā brāļa. Tā bija ārkārtīgi uzticīga savam vīram un darīja visu, lai saglabātu un pavairotu viņa bagātības un varu, lai visa viņa valsts plauktu un zeltu. Neskatoties uz to, sultāns viņu nemīlēja – lai arī viņa mīlēja viņu. Viņš tai nepievērsa nekādu uzmanību.

Reiz sultāns smagi saslima. Viņš pārdomāja visu savu dzīvi – pilnu bagātības un krāšņuma un padomāja: “Tagad man ir četras sievas. Bet tad, kad es nomiršu, es palikšu viens.” Un viņš jautāja ceturtajai sievai:

— Es tevi vienmēr esmu mīlējis vairāk kā visas pārējās savas sievas, es tev esmu devis visu labāko, ko vien varēju, sargājis un lolojis. Saki man, vai tad, kad es nomiršu, tu esi gatava man sekot mirušo valstībā?

— Pat nedomā! – atbildēja ceturtā sieva un aizgāja pat neatskatoties. Viņas vārdi kā zibens ķēra sultāna sirdi.

Skaudrās sirdsāpēs viņš jautāja savai trešajai sievai:

— Es visu mūžu esmu tevi apbrīnojis. Tagad, kad mirstu, vai esi gatava man sekot ēnu valstībā?

— Nē! — atbildēja trešā sieva. – Dzīve ir tik skaista! Kad tu nomirsi, man tā turpināsies, es noteikti vēl reizi apprecēšos!

Sultāns noskuma – tās bija mokas un bēdas. Un tad viņš jautāja savai otrajai sievai:

— Es vienmēr esmu nācis pie tevis pec palīdzības, un tu vienmēr esi man palīdzējusi, un esi bijusi mans labākais padomdevējs. Tagad, kad mirstu, vai tu esi gatava man sekot?

— Man ļoti žēl, bet šoreiz es nevaru tev palīdzēt – atbildēja otrā sieva. Pats lielākais, ko varu tavā labā izdarīt, ar cieņu un godu tevi apglabāt.

Sultāns bija izmisis. Un tajā brīdī viņs izdzirdēja balsi.

— Es iešu tev līdzi visur, kur vien tu būsi, līdz galam!

Sultāns paskatījās balss virzienā un ieraudzīja savu pirmo sievu – bēdu un sāpju nomocītu. Viņš to gandrīz vai nepazina. Satriekts un izbrīnīts viņs teica:

— Man vajadzēja ar tevi būt mīļākam, uzmanīgākam, kamēr varēju tads būt. Bet es tevi nenovērtēju!

Katram no mums ir savas četras sievas.

Mūsu ceturtē sieva ir mūsu ķermenis. Un nav svarīgi, cik pūļu un mīlestības mēs tajā ieguldām, lai tas izskatītos un justos labi, bet tad, kad mirstam, tas mūs atstāj.

Mūsu trešā sieva ir mūsu karjera, stāvoklis sabiedrībā, nauda, vara. Kad nomirstam – tas viss paliks citiem.

Mūsu otrā sieva ir mūsu ģimene un radinieki. Nav svarīgi, cik mēs tiem palīdzējām, taču pats lielākais, ko viņi mūsu labā var izdarīt, pavadīt pedējā gaitā un saglabāt savās labajās atmiņās.

Un mūsu ceturtā sieva ir bieži mūsu pašu aizmirstā dvēsele, kuru aizmirsām, dzenoties pēc pasaulīgiem labumiem, varas, bagātības, stāvokļa sabiedrībā, veiksmes, baudām. Neskatoties uz to, dvēsele ir vienīgā, kas pavada mūs visur, kur vien esam.
Esiet gādīgi un uzmanīgi pret to, attīstiet viņu, sargājiet un saudzējiet. Tā mēs paši sev varam uzdāvināt vislieklāko un skaistāko dāvanu.

No krievu valodas tulkoja: Ginta FS