Dieva Dzimšanas Diena

dievs277

Kāds Patiesības meklētājs naktī nosapņoja sapni. Viņš sapņoja, ka ir nokļuvis paradīzē un tur ieraudzījis cilvēku pūļus. Viņš painteresējās, kas te notiek un uzzināja, ka šodien ir Dieva Dzimšanas Diena. Meklētājs pateicās savam liktenim par to, ka beidzot viņam būs iespēja ieraudzīt to, kuru tik sen meklējis! Viņš kopā ar citiem nostājās ceļa malā un, elpu aizturējis, gaidīja. Uz ceļa paradījās krāšņs gājiens – pašā priekšgalā uz skaista zirga jāja svarīga persona. Viņam sekoja svīta un cilvēku pūlis. Meklētājs vaicāja blakusstāvošajam:

— Vai tas ir Dievs?

— O, nē! — atbildēja cilvēks. — Tas ir Krišna.

Nebija vēl paspējusi aiziet pirmā procesija, kad parādījas nākamā.

— Vai tas ir Dievs? — atkal vaicāja Patiesības meklētājs..

— Nē, tas ir Muhameds un viņa svīta, — atbildēja cilvēks

Procesijas gāja viena aiz otras, nebeidzamā straumē: Budda, Kristus un daudzi citi pravieši.

— Kad tad nāks pats Dievs? — Brīnījās Patiesības meklētājs.

Pūlis bija sarucis. Fanfaras vairs neskanēja. Meklētājs bija piekusis. Izrādījās, ka uz ceļa palicis ir viņš viens. Un te pēkšņi parādījās vienkāršs vīrs baltā zirgā – viens pats, bez svītas.

Patiesības meklētājs viņu sagaidīja un pēkšņi saprata: “Tas laikam arī ir Dievs! Neviens nav tik vientuļš kā Dievs visā plašajā Visumā!”

Viņs piegāja tuvāk vīram un jautāja:

— Ja tu esi Dievs, kāpēc esi tik vientuļš?

No šiem vārdiem Dieva acis pildījās asarām, un viņš teica:

— Visi cilvēki aizgāja kādam līdzi un nepalika ar mani, jo ar mani var būt tikai tas, kurš neseko nevienam.

Avots: wiolife.ru
Tulkoja: GInta FS

“Jā” vai “Nē”?

flauta1

Kad nav nekādas jēgas slēpt savas jūtas.

Reiz pie kāda gudrā vīra atnāca cilvēks. Ārēji viņš izskatījās ļoti veiksmīgs, harmonisks, un šķita, ka ir pilnībā laimīgs. Lieliski attīstīts ķermenis, dārgs apģērbs, žilbinošs smaids, viss vēstīja par to, ka mūsu priekšā stāv tas ideāls, par kādu sapņo būt vairums. Taču tikko vīrietis sāka runāt, kļuva skaidrs, ka patiesībā viss ir pavisam otrādāk.

– O, gudrais vīrs, – ar cieņu teica vīrietis. – Es vienkārši nezinu, kā tālāk dzīvot. Man viss ir apnicis…. Es jūtu, ka ar katru dienu arvien vairāk sapinos. Mana dzīve ir kā neatrisinātu pretrunu kamols. Esmu piekusis darīt to, kas nesagadā man nekādu prieku un apmierinājumu.

– Pārsteidzoši, – teica gudrais vīrs, kaut ko vilkdams ārā no lielas, zelta kalumiem rotātas koka lādes.. – Pirmo reizi redzu cilvēku, kurš tik meistarīgi iemācījies slēpt savas sāpes un ciešanas.

– Ja, es to zinu – atbildēja vīrietis. – Ļoti daudzi mani apskauž un absolūti nesaprot to, kas notiek manā Dvēselē. Tāpēc es atnācu pie tevis pēc padoma…

Gudrais vīrs izvilka no lādes nelielu melna kristāla bumbu, un saudzīgi nolika to uz galda sev priekšā. Vīrietis turpināja stāstīt savu dzīves stāstu, nepievēršot uzmanību dīvainajam priekšmetam, kura iekšienē laiku pa laikam zibēja tad sarkanas tad zilas dzirkstis.

– Lūk, ko es tev teikšu, – ierunājās gudrais vīrs, pēc tam, kad vīrietis bija apklusis. – Tu esi iemācījies perfekti apmānīt un noslēpt savas jūtas. Pirmkārt, tu meistarīgi māni pats sevi, nerunājot jau par citiem cilvēkiem.

– Bet kāpēc tu man to saki, gudrais vīrs? – izbrīnīts vaicāja vīrietis. – Es biju pilnībā godīgs pret tevi. Esmu gatavs zvērēt Dieva priekšā!

– Man nav vajadzīgi tavi zvēresti, – atbildēja gudrais vīrs. – Redzi šo melnā kristāla bumbu? Tā palīdz man saņemt pareizo atbildi, kad viss, pirmajā acumirklī, ir skaidri redzams. Ja bumbā zib sarkanas dzirkstis, tas nozīmē, ka tava Dvēsele kaut kam saka “Nē”. Ja bumbas iekšienē zib zilas dzirkstis, tava Dvēsele saka “Jā”.

Vīrietis ar lielu izbrīnu paskatījās uz bumbu, kas dotajā mirklī bija melna, it kā gaidot, ko teiks gudrais vīrs.

– Kamēr tu aizrautīgi stāstīji par savas dzīves mīļoto nodarbi, par saviem draugiem, pat savu sievu, bumbā lēkāja sarkanas dzirkstis, – teica gudrais vīrs. – Tu savā dzīvē esi ielaidis slavu, atpazīstamību, varu, ietekmi, bagātību, sakot tam visam “Jā” – tikai sava prāta līmenī. Tava Dvēsele no visa tā gurst un mokās. Tā mētājas un nevar atrast sev vietu. Protams, viss augstāk minētais, ir vērtības. Taču tās nav tavas. Tāpēc arī bumba pildās sarkanām dzirkstīm – gandrīz visu tava stāsta laiku.

– Bet tā taču ir visa mana dzīve! – iesaucās vīrietis. – Bez tā man vairs nekā cita laba nav. Ja es no visa tā atteikšos, tad palikšu bez nekā.

– Nesteidzies ar secinājumiem – teica gudrais vīrs. – Bija tavā stastā arī vārdi, kas lika bumbā dzirksteļot zilām gaismiņām.

– Kas gan tie bija par vārdiem? – skeptiski pajautāja vīrietis.

– Kad tu runāji par to, ka tu ļoti mīli spēlēt flautu, – smaidot teica gudrais vīrs..

– Un ko tas nozīmē? – jautāja vīrietis. – Tagad man jāpamet savs bizness, jāšķiras no sievas un draugiem, un tā visa vietā jāsāk spēlēt flauta?

– Tas tikai nozīmē to, ka tev jāspēlē flauta… tikai jāspēlē – atkal smaidot teica gudrais vīrs. – Protams, ne visi mēs varam darīt tikai to, ko vēlamies. Un mēs nevaram no daudz kā atteikties, jo atbildība mūs saista ar citiem cilvēkiem. Pretējā gadījumā sabiedrība vispar izirtu. Bet, kad mūsu Dvēsele saka “Nē” kaut kam tikai tāpēc, ka tā vēlas, lai mēs beidzot pārstātu ignorēt tās “Jā”. Uzspēlē flautu!!!

Gudrais vīrs izvilka no kādas vecas kastes mūzikas instrumentu, un pasniedza to vīrietim. Tas lēnām pacēla flautu pie lūpām un aizvēra acis….

Viņš nepaspēja nospēlēt pat divas taktis, kad bumbā sāka mirguļot zilas gaismiņas. Šķita, ka dzirkstis gatavas izrauties no tās. Visa istaba piepildījās ar spilgtu, zilu gaismu. Bet vīrietis turpināja spēlēt, acis aizvēris un neko sev apkārt neredzēdams.

Tajā brīdī viņš bija patiess. Vairs nebija nekādas jēgas slēpt savas jūtas. Tas, ko viņš darīja, nāca no viņa Dvēseles dzīlēm, kura beidzot bija uzklausīta un bija sadzirdēts tās “Jā”. 

Autors: Dmitrijs Vostruhovs
Tulkoja: Ginta FS

Man ir plāns!

dievs smejas3

— Man ir plāns!
(Dievs aizgūtnēm smejas)
— Kāpēc tu smejies?
— Tāpēc, ka es zinu, ka tev ir plāns.
— Nopietni?
— Protams, kā gan tu domā, no kurienes tas radies?
— Tu aiz tā stāvi?
— Jā, es stāvu aiz visa!
— Aiz visa, visa?
— Aiz visa.
— Es domāju, ka man ir brīva griba…..
— Es zinu.
— Zini?
— Jā, kā tad tu domā, no kurienes tev atnāca šī doma?
— Tātad, arī tas?
— Jā, viss.
— Pagaidi, bet man taču ir iespēja izvēlēties. Piemēram, es varu izvēlēties, vai man tev ticēt vai neticēt…
— Es zinu, to es viltīgi izdomāju, man pašam tas ļoti patīk. Īpaši es mīlu to momentu, kad tu savu ticību maini uz pilnīgi pretējo.
— Man sāk šķist, ka tu esi sadists.
— Var jau būt, galu galā, es taču esmu tevis radīts.
— Manis radīts? Un es domāju, ka es esmu tevis radīts!
— Es zinu…

Autors: Ram Tzu (Veins Likermans) “Bezspēka ceļš”
Tulkoja: Ginta FS

Par problēmām

glaze

Reiz profesors savu nodarbību uzsāka ar to, ka paņēma rokā stikla glāzi, kurā atradās nedaudz ūdens. Profesors pacēla glāzi tā, lai visiem studentiem tā būtu labi redzama un jautāja:

— Kā jūs domājat cik sver ūdens glāze?
— 50 gramu, 100 gramu, 125 gramu, — minēja studenti.
— Es nezinu cik sver glāze, bet uzzinātu, ja nosvērtu to, – teica profesors.
— Mans nākamais jautājums: kas notiks, ja šo ūdens glāzi rokā turēšu vairākas minūtes?
— Nekas nenotiks, – atbildēja studenti.
— Labi, bet kas notiks, ja to turēšu stundu?, – jautāja profesors.
— Jūsu roka sāktu sāpēt, – viens no studentiem teica.
— Jums taisnība, bet kas atgadītos, ja ūdens glāzi turētu visu dienu?
— Jūsu roka notirptu, iespējams, iestātos paralīze, katrā ziņā nāktos doties uz slimnīcu.
— Lieliski. Kamēr mēs diskutējam, vai stikla glāzes svars mainījās?, – jautāja profesors.
— Nē.
— Kāpēc sāpēs roka un iespējams pat iestāsies rokas paralīze?
Studenti apjukuši klusēja.
– Kā man rīkoties, lai mainītu situāciju? – atkal jautāja profesors.
– Nolieciet glāzi, – kāds no studentiem atteica.
– Tieši tā ! – atteica profesors. – Ar dzīves problēmām ir tieši tāpat. Ja dažas minūtes padomājat par tām, tad tās ir klāt. Domāsiet par tām ilgāk, tās sāks jūs nomākt. Domāsiet par tām vēl ilgāk, tās paralizēs jūsu gribu un nespēsiet neko paveikt.

Ir svarīgi domāt par problēmām dzīvē, bet vēl svarīgāk prast tās atlikt malā. Tā jūs nenogursiet un katru rītu modīsieties spirgti, enerģijas un spēka pilni. Šādi iespējams rīkoties ar ikvienu problēmu, kādu vien sastapsiet savā dzīvē – “neturiet” to visu laiku izstieptā rokā.

Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības koks

milestības koks
Viņa vienmēr bija sapņojusi par bērniem, skaistu kāzu kleitu, mīlošu vīru un laimīgām vecumdienām. Viņa cerēja, ka laime agri vai vēlu pati viņu atradīs. Viņai bija daudz vīriešu – skaistu, gudru, bagātu, taču kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ attiecības ar tiem vienmēr beidzās kaut kā dīvaini – ne tā, kā viņa vēlējās.
Viņi visi viņu mīlēja, dievināja – apbēra ziediem, dārglietām, rakstīja viņai dzeju, bet viņa savu mīlestību nedāvāja nevienam no viņiem.
Kad attiecības tuvojās beigām, tās bieži bija traģiskas. Vieni juka prātā, citi darīja sev galu, citi nolaidās līdz dzīvnieka līmenim. Nesaprotot, kāpēc tā notiek, meitene devās Mīlestības koka meklējumos. Ļaudis runāja, ka daudziem cilvēkiem tas palīdzējis atrast laimi, un meitene tam svēti ticēja.
No rīta viņa sakravāja savas mantiņas un devās ceļā. Viņa gāja ilgi. Ceļā gadījās gan biezi meži, gan dziļi purvi, ātras upes, taču, neskatoties ne uz ko, viņa turpināja savu ceļu. Neviens šķērslis viņu nespēja apturēt.
Bija pagājuši daudzi gadi, bet viņa vēljoprojām nevarēja atrast Mīlestības koku. Gadi kādreiz skaisto meiteni bija pārvērtuši par izģindušu, sirmu veceni.
Reiz, kādā dienā, kad no noguruma viņa vairs nevarēja paiet, pēkšņi tālumā viņa ieraudzīja pazīstamu māju. Pienākusi tuvāk, viņa saprata, ka ir mājās – vietā, kur pirms daudziem daudziem gadiem sākās viņas ceļš. Viņa apsēdās uz lieveņa un sāka raudāt.
Un pēkšņi pagalma vidū viņa ieraudzīja mazu, sausu kociņu. Tā zaros nebija nevienas pašas lapiņas un putni lidoja tam garām. Vecā sieva piecēlas no lieveņa un piegāja pie koka.

– Es neatceros, ka būtu tevi te iestādījusi, – viņa pie sevis čukstēja.
– Bet es tevi atceros, – negaidīti atbildēja koks. Vecā sieva pārbijās un atleca malā, pēc tam izbiedētā balsī jautāja:
– Kas tu esi?
– Un tu nenojaut? Es esmu tas pats tevis ilgi meklētais Mīlestības koks.
– Kā tad tā?! – raudot iekliedzās sieva. – Es apgāju visu pasauli, tevi meklēdama, bet tu visu laiku biji šeit?!
– Muļķa sieviete, es gaidīju tevi un zināju, ka agri vai vēlu tu atgriezīsies, taču klusībā cerēju, ka tas nekad nenotiks. Diemžēl…
– Kāpēc? Man tā bija vajadzīga tava palīdzība, es tā sapņoju par mūsu tikšanos! Visas manas cerības bija saistītas ar tevi!
– Tu meklēji ne tik daudz mani, cik laimi, bet visus šos gadus biji akla un dumja.
– Ko tu runā?! Paskaties uz mani – par ko es esmu pārvērtusies – par nevienam nevajadzīgu veceni. Un viss tikai tāpēc, ka noticēju tam, ka tu esi.
– Jā, tas tiesa, taču tu nekad neticēji tam spēkam, kas mani izaudzēja. Lūk, tieši tāpēc tavā priekšā stāv izkaltis, sauss kociņš.
– Par kadu spēku tu runā?
– Es runāju par to spēku, pret kuru tu visu savu mūžu izturējies nevērīgi, kuru tu nenovērtēji, kad citi ar to nesavtīgi dalījās. Ja kaut reizi tu būtu spējusi uz to atbildēt, tu nekad nebūtu mani meklējusi. Ja tu vēl tagad nesaproti, par ko es runāju, tad es vairs nevaru tev palīdzēt.
Vecā sieva nokrita uz ceļiem, saķēra galvu un sāka raudāt, caur asarām čukstot:
– Tu runā par mīlestību. Kāda gan es esmu muļķe!
– Jā, par mīlestību.
– Bet… tu taču zini – iešņukstējas sieviete. – Es nevarēju iemīlēt pret savu gribu!
– Tu kļūdies, ar gribu tam nav nekāda sakara. Vienkārši tu nekad mīlestību neesi gribējusi, tu neticēji tai. Tu sapņoji pastaigāties skaistā kāzu kleitā, bet ne jau sava vīra dēļ, tikai sev pašai, draudzenēm, draugiem, visiem, izņemot viņu. Tu vēlējies bērnu, bet vēlējies to tikai tāpēc, ka baidījies, ka tev tas varētu nebūt, tāpēc, ka bērni bija citiem. Vai gan tu vēlējies dzirdēt viņa smieklus, dzirdēt viņu raudam, redzēt viņa starojošo sejiņu? Nē!
Tu vēlējies redzēt vīrieti laimīgu, bet – ne tajā brīdī, kad viņš bija tev blakus, bet tad, kad vinš kļūs tāds, kādu tu to vēlējies redzēt, zīmējot sev ideālu tēlu, skatoties uz citu sievu vīriem.
Tu nevēlējies pieņemt patiesas īstas rūpes, jo nevēlējies justies atbildīga. Bet tajā pat laikā, uzspiedi savas rūpes, lai citu acīs izskatītos laba un tadā veidā varētu rēķināties ar izpratni brīžos, kad kļūdījies.
Brīžos, kad biji sastrīdējusies ar vīrieti, tu mierinājumu meklēji citu vīriešu apskāvienos, tajā laikā, kad cilvēks, kurš tevi mīlēja, cieta un mocījās, meklējot veidus kā salīgt mieru,nenojaušot par tavām nodevībām.
Tu apvainoji citus melos, tādā veidā piesedzot savus melus. Tu nekad neaizgāji pavisam, tu aizgāji, lai turpinātu savas spēles ar to cilvēku dvēselēm, kuri tevi patiesi mīlēja un glabāja tevi savās atmiņās.
Taču, domājot, ka virzies uz priekšu, tu visu laiku riņķoji ap vienu un to pašu vietu – to vietu, no kuras sākās tavs ceļš.
Un te nu vecā sieva visu saprata. ne jau pasauli viņa bija apgājusi, bet savu dzīvi bija nodzīvojusi riņķojot. Un viņas domas mocīja viens vienīgs jautājums:
– Ja manā dzīvē nav bijis mīlestības, tad kurā brīdī uzradies tu?
– Oo, nē, tavā dzīvē bija mīlestība….pret sevu ego! Mani izaudzēja to cilvēku mīlestība, kurus tu atgrūdi. Tavu mīlestību es tā arī nesagaidīju.
Pa sievietes krunkaino vaigu noritēja asara. Viņa apgūlās zemē, blakus kokam un aizvēra no asarām nogurušās acis….un viņas sirds apstājās. Koks noliecās pār viņu, apskāva viņas augumu ar saviem trauslajiem zariem un kopā ar viņas ķermeni pārvērtās putekļos, tā arī nesagaidījis jaunus dzīvības asnus.

Avots: © 2015 Любовь безусловная
Tulkoja: Ginta FS

Par mazo, pelēko putniņu

gulbji
Kādā vēsā rudens dienā mazs putniņš, viens no tiem, kuri nelido uz Dienvidiem pārziemot, gaisā ieraudzīja skaistu, baltu gulbju kāsi. Cēlie, graciozie putni piezemējās, lai  pabarotos un atvilktu elpu pirms grūtā, tālā ceļa uz siltajām zemēm.
Mazais, pelēkais putniņš kautrīgi pietuvojās bara vadonim un jautāja: — Uz kurieni lidojat? — Uz siltajām zemēm pārziemot, — atbildēja vadonis, uzmanīgi nopētot mazo putniņu.
Mazais putniņš skaudīgi nopūtās: — Jums gan labi. Jūs esat lieli putni, lidojat pārziemot. Bet es šoziem salšu un miršu no bada.
Gulbis uz mirkli aizdomājās. Uzmanīgi nopētīja putniņu un teica: – Lido ar mums, mazulīt, tev taču spārni ir un lidot tu vari!
Putniņš sapurināja savus mazos spārniņus un nočivināja: — Ko jūs, kungi! Siltās zemes ir tik tālu un jālido tik augstu. Jums labi, jums ir lieli un spēcīgi sparni, jūs pieskaraties mākoņiem. Bet es esmu niecīgs putniņš, noguršu no tālā lidojuma un nomiršu no bada.
Vadonis klusu kaut k pārsprieda ar saviem sugas brāļiem un atbildēja: — Nāc, mēs tevi ņemsim sev līdz. Tu ieritināsies manās siltajās spalvās, un kopā ar mums nokļūsi siltajās zemēs. Tur ir silti, tur ir daudz ēdamā. Mēs aizlidosim un nekasslikts ar tevi nenotiks.
Mazais putniņš nervozi iečivinājās:: — Un, ko tad, ja bars gribēs piezemēties un atpūsties, un pēc tam par mani aizmirsīs? Es tacu esmu tikai mazs putniņš un viens pats badā nomiršu.
Vecais vadonis pašūpoja galvu un nikni noteica:: — Ej, tu!..
Mazais putniņš apvainojās un teica:: — Nu, lūk, tā jau es domāju, ka ar to viss arī beigsies un tieši tā jūs man atbildēsiet!
Gulbji  vairs nedzirdēja mazā pelēkā putniņa sacīto, viņi gatavojās tālajam ceļam. Sarkana saule posās uz rietu. Putnu kāsis skaļi sasaucoties pacēlās gaisā, un pēdējie saules stari apspīdēja to varenos spārnus. Bet “nevarīgais” mazais putniņš vēljoprojām pukojās: – Kāpēc šie lepnie mani tā apbižoja?
Avots: www.pritchi.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Bagātais cilvēks un Mīlestība

mīlestība2

Kāds ļoti bagāts cilvēks lika saviem kalpotājiem uzklāt greznu galdu, pēc tam apsēdās pārskatīt savus viesu sarakstus un aizdomājās – kurus no šiem cilvēkiem ielūgt pie šī galda. Viņam bija apnikušas vienveidīgās viesības. Kā tikko viņš par to iedomājās, pēkšņi viņa priekšā parādījās neaprakstāmi skaista sieviete.
Viņš nespēja noturēties un izbrīnā izdvesa:
– Kas tu esi?
– Es esmu Mīlestība – mīļi smaidot atbildēja sieviete.
– Mīlestība? Tu esi tik skaista – izbrīnā acis iepletis teica bagātais cilvēks.
– Es nevaru novērst no tevis ne acu, varbūt tu rīt varēsi apciemot un pagodināt mani ar savu klātbūtni svinībās, kuras esmu nolēmis sarīkot? – nepārliecināti jautāja bagātais cilvēks.
– Tu patiešām to vēlies? – pajautāja Mīlestība.
– Jā, protams, tikai tagad es domāju par to, kādus interesantus cilvēkus uzaicināt pie šī galda – teica bagātais cilvēks.
– Es atnākšu – teica Mīlestība – taču es nevaru nākt viena, man ir loti daudz draugu, dod rīkojumu, lai rīt pie galda laistu visus, kas vien ienāks tavā pilī – palūdza Mīlestība.
– Oo, Mīlestība, kā tu teiksi! Vai gan es varu tev atteikt? Pie mana galda pietiks vietas visiem taviem draugiem – atbildēja bagātais cilvēks.
Nākamajā dienā, kad ēdiens bija pasniegts un viesi sēdēja pie galda, iznāca saimnieks un gaidīja tikšanos ar Mīlestību
Viņš tik ļoti vēlējās vēlreiz ieraudzīt šo neaprakstāmo skaistumu. Viens mirklis Mīlestības klatbūtnes šodien viņam aizstātu visu. Izejot svinību zālē, viņš ieraudzīja pie galda sēžam daudz dažādas tautas. Bet, kas tas? Mīlestības vietā viņš ieraudzīja slimus, nabagus, bāreņus, klaidoņus, bet pašas Mīlestības nebija. Bagātais cilvēks jau sāka justies sarūgtināts, kad pēkšņi viņa sirdī paradījās sajūta, it kā viņš tomēr redzētu Mīlestību, bija tāda pati sajūta kā tad, kad viņš to satika pirmo reizi. Nepierastās sajūtas piepildīja viņa sirdi, miers, prieks un nekādas trauksmes un vilšanās, nekādu dusmu un aizvainojuma. Kaut kas dīvains ar viņu bija noticis. Viņš sajutās ka no jauna piedzimis.
Un tad viņš izdzirdēja pazīstamo Mīlestības balsi.
– Vai tev ir labi ar mani? – jautāja Mīlestība.
– Jā, – atbildēja bagātais cilvēks, – no tavas klātbūtnes man ir tik silti dvēselē. Mīlestība, kopā ar tevi mana dzīve kļūst jēgpilna, neko līdzīgu savā dzīvē es neesmu jutis, kaut gan esmu varējis atļauties visu, ko vien sirds kāro. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu to, ko šobrīd jūtu. Bet, kur tu esi, Mīlestība? Es dzirdu tavu balsi, bet neredzu tevi? – jautāja bagātais cilvēks..
– Ja tu pastavīgi rūpēsies par maniem draugiem, es vienmēr būšu tev blakus, bet tu mani neredzi tāpēc, ka es esmu tavā sirdī – maigi atbildēja Mīlestība.

Avots: http://lubovbezusl.ru

Tulkoja: Ginta FS