Kāda interesanta saruna

lugsna

C. Mūsu Tēvs…
D. Jā?
C. Nepārtrauc, es lūdzos.
D. Bet tu taču mani sauci.
C. Saucu? Tevi? Es Tevi nesaucu, es lūdzos. Mūsu Tēvs debesīs…
D. Lūk, atkal tu to izdarīji.
C.Ko izdarīju?
D. Pasauci mani. Tu teici: “Mūsu Tēvs debesīs!” Lūk, es esmu. Kas tev noticis?
C. Es neko ar to negribēju teikt. Zini, tā vienkārši sāku skaitīt savu ikdienišķo lūgšanu. Es vienmēr tā daru. Jūtu, ka tas ir mans pienākums.
D. Labi. Turpini.
C. Svētīts lai top Tavs vārds…
D. Pagaidi, ko Tu ar to domāji?
C. Par ko Tu?
D. Svētīts lai top Tavs vārds?
C. Nuuu… tas nozīmē… Ha! No kurienes man to zināt? Vienkārši tāda ir lūgšanas daļa. Starp citu, ko tas nozīmē?
D. Tas nozīmē, svēts, brīnumains, cienīgs.
C. Ā, skaidrs, tagad saprotu. Nekad agrāk nebiju par to domājis. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.
D. Tu tiešām to gribi?
C. Protams, kāpēc gan ne?
D. Ko tad tu darīsi?
C. Darīt? Droši vien neko. Es vienkārši domāju, būs lieliski, ja tu visu šeit kontrolēsi, lai te – lejā ir tāpat kā tur – augšā.
D. Vai man ir kontrole pār Tevi?
C. Mmm, es regulāri eju baznīcā
D. Tas nav tas, ko es Tev jautāju.
C. Pietiek man piesieties! Es ne ar ko neesmu sliktāks par tiem divkošiem, kuri iet baznīcā!
D. Piedod, bet manuprāt Tu lūdzies, lai Mana griba notiktu?
C. Labi. Domāju, ka man ir pie kā piestrādāt.
D. Lieliski.
C. Klau, Dievs, man jāpabeidz lūgšana. Parasti tā man neaizņem tik daudz laika. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien…
D. Šo Tev vajadzētu izlaist.
C. Kāpēc?
D. Tu visu laiku uztraucies par nākamo dienu.
C. Mirkli pagaidi! Ko tas nozīmē? Es te cenšos izpildīt savus reliģiskos pienākumus, bet Tu mani pārtrauc, tiranizē un atgādini manus nodarījumus.
D. Zini, kad lūdzies, vienmēr ir iespēja, ka savu lūgsnu pabeigsi izmainījies. Tu mani sauci un es esmu šeit. Turpini lūgties.
C. Es baidos…
D. No kā?
C. Es jau zinu, ko Tu teiksi.
D. Pamēģini un redzēsi.
C. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem…
D. Un kā Tev ar piedošanu?
C. Es nevaru piedot, Tu taču zini.
D. Un ko tad Tavas lūgšanas, par ko Tu lūdzies?
C. Es nedomāju par to, ko lūdzos…
D. Ja tu lūdzies ne tāpēc, ka vēlies ar mani parunāt, bet tāpēc, ka tā VAJAG, tad tā ir vienkārši reliģija…. manis tur nav. Es klausos sirdi, ne vārdus…
Avots:https://vk.com
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Nesteidzies nosodīt

abols2

Maza meitenīte turēja rokās divus ābolus. Istabā ienāca mamma un, mīļi smaidot, jautāja savai princesei:
«Mīļā, vai tu savai mammītei iedosi vienu ābolu?».
Pāris sekundes meitene skatījās uz mammu, un pēc tam fiksi iekoda vienā un pēc tam otrā ābolā.
Sieviete sajuta, kā smaids sastingst viņas sejā, taču ļoti centās neizrādīt savu sarūgtinājumu. Viņu sarūgtināja tas, ka viņas mīļā meita nevēlējās ar viņu dalīties
Un pēkšņi meitenīte pastiepa rociņā vienu no iekostajiem āboliem un teica: «Mammīt, ņem šo, šis ir saldāks!»

∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼∼
Morāle: neatkarīgi no tā, cik ļoti vecāks un pieredzējušāks tu esi, nesteidzies nosodīt. Tas, ko tu redzi, var būt ļoti mānīgs. Ļoti bieži, neredzot visu bildi, mēs maldāmies otra cilvēka patiesajos nolūkos.

Tie, kuri draugu kompānijā apmaksā kopējo rēķinu nedara to tāpec, ka būtu bagātāki par pārējiem, bet tāpēc, ka augstu vērtē draudzību.
Tie, kuri pēc asa strīda palūdz piedošanu, dara to ne jau tāpēc, ka viņiem nav taisnība, bet tāpec, ka ciena savu oponentu.
Tie kuri gatavi tev palīdzēt, nedara to tāpēc, ka ir tev kaut ko parādā, bet gan tāpec, ka uzskata tevi par savu draugu.

Kāpēc gudri cilvēki nekad neapvainojas

kartupeu maiss

Dzīve ir pārak īsa, lai to tērētu apvainojoties.
Cik gan bieži mēs vēlamies nopirkt burvju tableti, lai atrisinātu visas savas problēmas ar vienu piegājienu. Vienmēr kaut kas notiek ne tā, kā gribētos un grūti ar to visu tikt galā, kad šķiet, ka viss ir pret tevi. Viss pēkšņi no priecīgi krāsainā ir pārvērties melnbaltā, un tik ļoti gribās, lai viss pēc iespējas ātrāk beigtos

Un ir sajūta, ka aizvainojums tevi cieši tur, un tu nespēj elpot pilnu krūti. Pretīga sajūta. Taču no šī aizvainojuma var atbrīvoties un dzīvot fantastiski laimīgu dzīvi. Taču, lai to izdarītu, katru dienu ir cītīgi jātrenējas. Un tas ir tā vērts.

No kurienes aizvainojums?

Tas rodas tad, kad mums tuvu cilvēku rīcība nesakrīt ar to, ko mēs no viņiem gaidām. Tā arī saka: veltīgas gaidas.

– Tu gaidi, kad tavs mīļotais vīrietis pats sapratīs, ka tev ir vajadzīga palīdzība, un tev nevajadzēs to viņam skaļi palūgt.
– Tu gaidi, kad bērna tēvs atcerēsies, ka bērnam bērnudārzā šodien svētki, un apvainojies, ka viņš to aizmirsa.
– Tu gaidi, ka vecāki tev palīdzes, bet viņi atbild, ka savi bērni jāaudzina katram pašam.

– Tu no draudzenes gaidi sapratni, bet viņa pilnībā ir nodevusies savu problēmu risināšanai.

Piemēru ir tūkstošiem, taču katrā no tiem būs kāda neattaisnotās cerības un rezultātā vilšanās. Pie kam, jo spēcīgākas tavas gaidas, jo ilgāk tu auklēsi savu aizvainojumu.

No kurienes šīs gaidas?

Cilvēki, kuri bieži apvainojas, zemapziņā uzskata, ka citi viņiem kaut ko ir paradā.
– Vīram jāpienes kafija gultā un jānēsā tevi uz rokām…
– Bērniem jāklausa un labi jāmācās…
– Draugiem jāpalīdz grūtā brīdī…
– Vecākiem jāmīl savi bērni un viņi jāatbalsta…
Tas izklausās pazīstami?

Un tad, kad visi notikumi sāk notikt gluži otrādi, ne tā kā viņam gribētos, cilvēks jūtās vīlies. Vilšanās, kuras cēloņus viņš nemeklē sevī, bet gan ārpasaulē. Meklē un atrod Un diez vai šajā brīdī saprot to, ka pats ar savām rokām nodara sev sāpes.
Es atkārtošu: apvainojoties tu PATS SEV NODARI SĀPES, cerot, ka saņemsi no otra cilvēka to, ko pats sev NEESI IEDEVIS.

Skolnieks jautāja skolotājam:
— Tu esi tik gudrs un vienmēr labā garastāvoklī, nekad nedusmojies. Palīdzi man arī kļūt tādam.
Skolotājs piekrita un palūdza atnest kartupeļus un caurspīdīgu maisu.
— Ja tu uz kādu sadusmosies un apvainosies, paņem kartupeli. Vienā pusē tam uzraksti savu vārdu, otrā – tā cilvēka vārdu, ar kuru ir konflikts. Pēc tam ieliec kartupeli maisā.
— Un tas ir viss? Neizpratnē jautāja skolnieks.
— Nē, — atbildēja skolotājs. Tev šis maiss vienmēr jānēsā sev līdzi. Un katru reizi, kad tu sadusmosies un apvainosies uz kādu, ieliksi maisā vēl vienu kartupeli.
Skolnieks piekrita. Pagāja kāds laiks. Maiss lēnām pildījās un kļuva arvien smagāks. To bija ļoti neērti nēsāt sev līdzi. Piedevām kartupeļi tajā sāka pūt, pārklāties ar glumu kārtu un nejauki smakoja.
Skolnieks atkal atnāca pie skolotāja un teica:
— To vairs nav iespējams paciest. Maiss ir smags, kartupeļi tajā sapuvuši un smako. Labāk piedāvā man ko citu!
Bet skolotājs atbildēja:
— Paskaties uz šiem kartupeļiem! Tas pats arī notiek Tavā dvēselē. Kad tu uz kādu dusmojies un apvainojies, tev dvēselē parādās smags akmens. Vienkārši tu to sākumā neievēro. Pēc tam šis akmens kļūst arvien lielāks un lielāks. Rīcība pārvēršas ieradumā, ieradums pārvēršas par raksturu, kas, savukārt, rada smakojošus netikumus. Šo nastu ir grūti nesajust, tā ir pietiekami smaga, lai visu laiku nēsātu līdzi. Es devu tev iespēju pavērot šo procesu no malas. Katru reizi, kad nolemsi apvainoties vai apvainot kādu, padomā, vai tev šis akmens ir vajadzīgs?
Aizvainojums ir tikai tas, kas tavā galvā. Iemācījies atbrīvot savu galvu no šīs sapuvušās smakas, tu kļūsi pa īstam laimīgs cilvēks.

Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par ezi un ledusskapi

eziits

Tētim bija četrdesmit gadu, Slavikam – desmit, ezim – droši vien mazāk.
Slaviks savā cepurē mājās pārnesa ezi. Tētis gulēja dīvānā un lasīja avīzi, kad dēls, no laimes aizelsies iekliedzās: – Tēti, skaties!
Tētis nolika malā avīzi un pievērsās ezim. Ezis bija ar strupu degunu un ļoti simpātisks. Un vispār, tēvs atbalstīja dēla mīlestību pret dzīvniekiem, un pats tos mīlēja.
– Labs ezis! – teica tēvs. – Simpātisks! Kur dabūji?
– Man viens puika pagalmā iedeva, – atbildēja Slaviks.
– Tātad, uzdāvināja! – konstatēja tēvs.
– Nē, mēs apmainījamies, – teica Slaviks.
– Viņš man iedeva ezi, es viņam biļetīti.
– Kādu vēl biļetīti?

– Loterijas, – teica Slaviks un palaida ezi uz grīdas.
– Tēti, ezim vajag iedot pieniņu.
– Pagaidi ar pienu! – stingri teica tēvs. – No kurienes tev loterijas biļete?
– Es to nopirku, – teica Slaviks.
– Kur nopirki?
– No onkuļa uz ielas… Viņš daudz tādas biļetes pārdeva. Par trīsdesmit kapeikām…. Ai, tēti, ezītis zem gultas palīda….
– Pagaidi ar savu ezi! – nervozi teica tēvs un apsēdināja Slaviku sev blakus.
– Kā tad tā, tu puikam atdevi savu loterijas biļeti?…

Un, ja nu tā biļete bija kaut ko vinnējusi?
– Vinnēja jau ar, – teica Slaviks, nepārstādams vērot ezi.
– Tas ir kā, vinnēja? – sirdij stājoties, jautāja tēvs, un viņa deguns bija nosvīdis. – Ko vinnēja?
– Ledusskapi! – teica Slaviks un pasmaidīja. – Kas ir?!
– Tēvs sāka dīvaini kratīties. – Ledusskapis?!… Ko tu tur murgo?… Kā tu to zini?…
– Kā es zinu? – apvainojās Slaviks. – Es avīzē to pārbaudīju…. Tur pirmie trīs cipariņi sakrita… un pārējie…. Un sērija tā pati! Tēti, es jau māku pārbaudīt! Es taču jau esmu pieaudzis!

– Tu saki, pieaudzis!? – tētis tā iešņācās, ka ezis, kurš bija izlīdis no dīvāna apakšas pēkšņi sarāvās kamolā.
– Pieaudzis?! Maini ledusskapi pret ezi?
– Es padomāju, – pārbijies nočukstēja Slaviks, – es padomāju, ka ledusskapis jau mums ir, bet ezīša nav….
– Apklusti! – iekliedzās tēvs un pielēca kājās no dīvāna.
– Kurš?! Kurš ir tas puika?! Kur viņš ir?!
– Viņš dzīvo kaimiņu mājā, – teica Slaviks un sāka raudāt. – Viņu sauc par Seņu…
– Ejam! – atkal iekliedzās tēvs un ar plikām rokām paķēra ezi.
– Ātri ejam!!
– Neiešu, – iespītējās Slaviks. – Es negribu ledusskapi, gribu ezīti!
– Ejam, taču, – tēvs burtiski vārījās. – Galvenais, atgūt biļeti, un es tev simts ežus nopirkšu…
– Nē, raudāja Slaviks. – Nenopirksi… Seņa tāpat jau negribēja mainīties, es viņu pierunāju…
– Jā, redzu, domātājs atradies, – ironiski teica tēvs. – Ātri ejam!
Seņam bija kādi astoņi gadi. Viņš stāvēja pagalma vidū un ar bailēm acīs skatījās uz draudīgo tēvu, kurš vienā rokā stiepa Slaviku, bet otrā – ezi.
– Kur? – jautāja tēvs, tuvojoties Seņam. – Kur biļete? Ak tu, sīkais bandīt, paņem savu adatu kamolu un atdod biļeti!
– Man nav biļetes! – asarām acīs atbildēja Seņa.
– Un kur tā ir?! – iekliedzās tēvs. – Ko tu ar to izdarīji? Pārdevi?
– Es no tās uztaisīju balodīti, – nočuksteja Seņa un sāka raudāt.
– Nečinksti! – teica tēvs, cenšoties saglabāt mieru.
– Neraudi, puika… Tātad, tu no tās uztaisīji balodi. Un kur ir tas balodis?… Kur tas ir?!
– Tas balodis iekrita aiz karnīzes…. – bailīgi teica Seņa.
– Aiz kādas karnīzes?
– Aiz tās! – un Seņa norādīja uz mājas otro stāvu.
Tēvs novilka mēteli un sāka rāpties augšup pa notekcauruli. Bērni lejā izbijušies viņu vēroja. Divas reizes tēvs gandrīz nokrita, taču turpināja rāpties. Viņš tika līdz karnīzei un izvilka no tās mazu dzeltenu, jau samirkušu papīra balodi. Norāpies atpakaļ uz zemes un smagi elsdams, tēvs atlocīja biļeti un ieraudzīja, ka tā drukāta pirms diviem gadiem.
– Kad tu to nopirki? – jautāja tēvs Slavikam.
– Vēl tad, kad gāju otrajā klasē, – teica Slaviks.

– Un kad pārbaudīji?
– Vakar.
– Tā nav tā tirāža…. – tēvs noteica nogurušā balsī.
– Toties visi cipari sakrīt. – atbildēja Slaviks.
Tēvs, klusējot pagāja maliņā un apsēdās uz sola. Sirds dauzījās kā traka, un gar acīm peldēja oranži apļi…. Viņš smagi nolieca galvu.
– Tēti, – klusiņām iečukstējas Slaviks, piegājis pie tēva. – Tu nebēdājies! Seņa teica, ka viņš vienalga ezi mums atdod.
– Paldies! – teica tēvs. Paldies, Seņa….
Viņš piecēlās un gāja mājās. Viņam pēkšņi kļuva ļoti skumji. Viņš saprata, ka nekad vairs nespēs atgriezt to laimīgo laiku, kad ar vieglu sirdi maina ledusskapi pret ezi.
Autors: © Grigorijs Gorins
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vētra Viņa rokās

uzticeties Dievam

​​Kāds vīrietis nesen bija apprecējies un devās ar savu jauno sievu mājās. Viņi laivā peldēja pāri ezeram, kad sākās vētra. Vīrietis bija karavīrs. Sieviete ļoti izbijās, jo situācija izskatījās bezcerīga. Laiva bija maza, bet vētra spēcīga, un viņi jebkurā brīdī varēja aiziet bojā. Taču vīrietis sēdēja klusu un mierīgi, tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Sieviete drebēja no bailēm un aukstuma, un kādā brīdī jautāja savam vīram, – “Vai tu nebaidies? Šie taču var izrādīties pēdējie mūsu dzīves mirkļi. Izskatās, ka mēs netiksim līdz krastam. Tikai brīnums var mūs glābt. Vai tiešām tevi tas nebiedē? Tu esi jucis? Tu esi no akmens?”

Vīrietis izvilka zobenu, sieviete bija izbrīnīta. Ko viņš dara? Viņš pielika zobenu tuvu sievietes kaklam un jautāja, – “Tu baidies?”

Par spīti trakojošajai vētrai viņa iesmējās, – “Kāpēc lai es baidītos? Ja zobens ir tavās rokās, kāpēc man baidīties? Es taču zinu, ka tu mani mīli un neko sliktu nenodarīsi.”

Viņš iebāza zobenu atpakaļ un teica, – “Te nu arī ir mana atbilde. Es zinu, Dievs mani mīl un viņa rokās ir gan zobens gan vētra. Tāpēc, lai arī kas notiktu, viss būs labi. Ja mēs izdzīvosim – labi, ja neizdzīvosim – arī labi, tāpēc, ka viss ir viņa rokās, bet viņš nevar kaut ko darīt nepareizi.”

Lūk, tāda uzticēšanās mums ir vajadzīga. Tāda dziļa uzticēšanās var transformēt visu mūsu dzīvi! Nekas mazāks to neizdarīs.
Autors nezināms
Tulkoja: Ginta FS

 

Trīs māsas

tris masas

Kādā ciemā dzīvoja trīs māsas. Skaudība, Skopums un Labestība. Savus vecākus viņas neatcerējās: tie jau sen bija devušies pie Dieva. Taču ļaudis vienmēr viņus atcerējās ar labu vārdu – tie mierīgi bija dzīvojuši un cilvēkiem darījuši tikai labu.

Taču starp māsām saskaņas nebija. Vecākā, Skaudība, tikai to vien runāja:

– Ja man tā būtu! Es arī tādu gribu! Ak, kāpēc man šajā dzīvē tā neveicas!?

Skopums tik piebalsoja:

– Un man, man arī to vajag! Kāpēc tik maz!? Dod vēl! Tas ir mans!

Tikai jaunākā māsa, Labestība klusiņām savu domu domāja. Droši vien tieši viņa no vecākiem visvairāk labo īpašību bija mantojusi. Kaut arī maziņa, tomēr gudra un krietna. Par saimniecību rūpējās, māju uzkopa, un nevienam palīdzību neatsacīja.

Reiz kāda sirma kaimiņiene vērsās pie masām:

– Palīdziet, daiļavas! Laiks dārzu rakt, bet man mugura pamatīgi sāp – nevaru ne saliekties, ne iztaisnoties!

Vecākās māsas tikai nospurca un atrunājās; nav laika, liecies mierā, vecā, dārzs pagaidīs.

Bet Labestība uzvilka vienkāršu kleitu un devās kaimiņienei palīgā. Tā priecājās un pateicās: “Paldies tev, mana glābēja!”

Citreiz bērni, uz ielas dauzīdamies, ieraudzīja māsām dārzā ābolus – tādus sarkanus, skaistus, nogatavojušos. Kā tādiem garām paiet? Skaudība ar Skopumu vienā balsī iebļāvās:

– Zagļi! Liekēži! Nav ko mest acis uz svešiem labumiem! Tūliņ pazūdiet!

Bet Labestība paskatījās, pasmaidīja, pagaidīja, kamēr māsas nomierinās, pielasīja pilnu grozu ar āboliem un  uzsauca bērniem: skrieniet šurp, cienājieties!

Māsas pukojās un dusmojās:

– Re, kāda dāsnā atradusies! Pietiks musu labumus pa labi un kreisi izdāļāt!

Māsas pārskaitās vēl vairāk, kad jaunākā ielaida mājās pārnakšņot nabadzīgu ceļinieku:

– Lai pārnakšņo! Vai gan mums žēl, vietas visiem pietiks!

Vecākās metās virsū Labestībai:

– Apnicis skatīties uz tevi, labsirde atradusies! Ej, uz visām četrām debess pusēm! Un sāvāc sev līdzi savu nakts viesi! Jaunākā nesāka pierādīt savas tiesības uz daļu vecāku mājas. Savāca savu nelielo iedzīvi un devās prom. Ceļinieks tai līdzi. Viņam bija žēl, ka viņa dēļ meiteni padzina no mājām. Labestība viņu nomierināja:

– Nevaino sevi! Man jau sen vajadzēja to izdarīt! Tāpat jau pārāk ilgi esmu pacietusi viņu nievas un dusmas! Un meitene sāka dzīvot viena mazā mājiņā ciema pašā malā. Tur allaž valdīja kārtība, tīrība un prieks. Un tāds miers! Labestība atplauka, kļuva vēl skaistāka un puiši sāka viņai pievērst uzmanību. Un te pēkšņi kādā dienā pie Labestības namdurvīm pieklauvēja tas pats ceļinieks.

– Vai tu mani atceries? Tu iekaroji manu sirdi ar savu sirsnību un dāsnumu! Drīkst, es tev palīdzēšu!?

Un tā gandrīz katru dienu puisis nāca pie viņas un palīdzēja saimniecības darbos. Izrādījās, ka vinš ir labs amatnieks un pieprot daudzus darbus. Drīzumā viņi nolēma apprecēties. Kāzas bija jautras, viss ciems bija sanācis apsveikt jauno pāri. Tikai abas māsas neatnāca. Skaudībai skauda, ka jaunākā tādu skaistu puisi bija dabūjusi. Skopumam bija žēl naudas dāvanai, bet bez dāvanas kaut kā negribējās ļaudīs rādīties, jo ko tad citi par viņu padomātu.

Jaunie dzīvoja laimīgi: saskaņā un priekā. Vīrs bija lielisks saimnieks, labs amatnieks un labestīgs cilvēks. Labestība – lieliska saimniece, viss viņai padevās skaisti un gludi.

Tomēr gadījās, ka ģimeni piemeklēja nelaime. Brīdī, kad saimnieki strādāja laukā, mājās izcēlās ugunsgrēks. Kamēr atskrēja, kamēr izsauca palīgā ļaudis. māja nodega gandrīz līdz pašiem pamatiem. Vajadzēja to celt no jauna. Un uzcēla. Kaimiņi palīdzēja, jo ciemā jauno pari cienīja. Māja izdevās lieliska, un atkal dzīve turpinājās skaisti un priecīgi. Draugu viņiem bija daudz, visi viens otram palīdzēja: te Godīgums uzaicināja uz tēju, te Uzticība ieradās ciemos. Ātri un jautri paskrēja dienas.

Gluži savādāk dzīve veidojās māsām.
Skaudība pūtās un bija apvainojusies uz visiem un dzīvi, viena sēdēja mājās. ne viņa kādam vajadzīga, ne viņai kāds vajadzīgs. Nemanāmi bija piezagusies vientulība un vecums.
Skopums tomēr bija apprecējusies. Arī vīru atradusi gluži piemērotu sev – viņa vārds bija Ekonoms Skopulis. Skopums aizgāja dzīvot pie vīra un māsu atstāja vienu. Ģimene bija labi situēta, māja – kā cietoksnis, apkārt augsts mūra žogs. Kas tur iekšā, neviens nezināja, jo Skopuļi nevienu ciemos neaicināja. Tā arī dzīvoja – krāja, taupīja.
Tā dzīve māsas izšķīra – it kā staigā pa vienām takām, taču dzīvo tik dažādi.

Laime Skaudībai meta līkumu. Nav viņai ne draugu, ne draudzeņu, neviens viņu ilgi paciest nevar.

Skopums kļuvusi resna un neveikla. Visa vienā zeltā, deguns gaisā, ne ar vienu nesveicinās, bet neviens jau arī nealkst viņas draudzību!

Un tikai Labestība ir atradusi savu laimi. Vēl joprojām viņa ar savu vīru dzīvo laimē, priekā un ar savu mīlestību sasilda ik vienu. Vīrs viņai it visā palīdz un cilvēki viņus sauc “mūsu labestīgie” un, uz viņiem skatoties, arī kļūst labāki, laimīgāki.
Tāda, lūk, pasaka 🙂
Avots: Миг Кайроса (facebook)
Tulkoja: Ginta FS

 

Rūpējies, bet neraizējies!

mate-dels1

Reiz kāda sieviete vērsās pie Dieva. Viņas mugura bija rūpju saliekta, un uz muguras milzīgs salmu maiss.
— Tu esi nogurusi? – Dievs sāka uztraukties. – Noliec malā savu smago nastu, apsēdies un atpūties.
— Paldies, es tikai uz brītiņu, – atteicās sieviete. – Tikai pajautāšu un uzreiz došos atpakaļ! Savādāk, ja nu pēkšņi kaut kas slikts notiek? Nekad sev to nepiedošu!
— Ko tu sev nepiedosi?
— Ja ar manu bērnu kaut kas notiks. Es tieši atnācu par to tev palūgt. Dievs, lūdzu, glāb un sargā viņu!
— Es tikai to arī daru, – Dievs nopietni teica. – Vai gan es tev esmu devis iemeslu par to šaubīties?
— Nē, taču… Šajā dzīvē ir tik daudz visādu briesmu un pēkšņu pagriezienu! Viņš ir tadā vecumā, kad visu gribās pamēģināt, visur ielīst, pašapliecināties. Es ļoti baiļojos par to, ka viņam var kāja paslīdēt, kaut kas var notikt un viņam sāpēs, vai pat vēl trakāk!
Neko tur nepadarīsi, sasitīsies un nākamajā reizē būs uzmanīgāks, jo uz savas ādas būs izjutis to, ko nozīmē sāpes, – atbildēja Dievs. – Tā ir ļoti laba pieredze! Kāpēc tu gribi viņam to atņemt, neļaut iemācīties?
— Tāpēc, ka es viņu gribu pasargāt no sāpēm! – māte kaismīgi iesaucās. – Tu redzi, es visur nesu līdzi sev salmu maisu, lai paklātu tos tur, kur viņš var nokrist.

— Un tagad tu vēlies, lai es no visām pusēm viņu apkrautu ar salmiem? Labi. Skaties!

Un Dievs radīja milzu salmu kaudzi un iemeta to pasaulē. Tā, kā milzīgs valnis nogūla ap sievietes dēlu, nošķirot to no apkārtējas pasaules, no visiem kārdinājumiem, briesmām un, vienlaicīgi,  arī no dzīves.
Sieviete redzēja, ka dēls cenšas izlīst cauri salmu sienai, taču viņa pūles bija veltas. Viņš svaidījās, dusmojās, meģināja izrakties cauri sienai, taču nekas nesanāca. Taču tad, nezin kā pa rokai gadījās sērkociņi un viņš aizdedzināja salmus. Uzplaiksnīja liesmu mēles, un visu šo bildīti aizklāja dūmi.
— Dēliņ! – iekliedzās sieviete. – Dēliņ, es steidzos tev palīgā!
— Gribi ugunskuram piemest vēl nedaudz salmus? – jautāja Dievs.

— Ņem vērā: jo vairāk salmus paklās vecāki, jo lielāka būs vēlme izrauties. Ja tas neizdodas, cilvēks var sākt mērķtiecīgi sadedzināt sevi un savu dzīvi. Jo viņš taču nezin ne to, ko nozīmē sāpes, ne brīvība, ne brīva izvēle…. Tu domā, ka tas ir salmu maiss, taču patiesībā tas ir problēmu maiss. Tajā atrodas visas tās šausmas, kas tev pašai rādās, visas bailes, kas dzīvo tevī pašā. Viss, par ko tu domā un uztraucies, kļūst arvien lielāks un spēcīgāks, jo tu baro to ar savu enerģiju. Tieši tāpēc tava nasta ir tik smaga, tevī nav ne kripatiņas prieka un tu esi tik ļoti nogurusi…

– Tad sanāk, ka man par savu dēlu nav jarūpējas?! Un to man saki TU – DIEVS!?

– Rūpēties? – cik vien tīk. Bet raizēties tu nedrīksti. Es taču arī par viņu rūpējos. Ļauj man darīt manu darbu. Vienkārši netraucē man! Bet tas, kā es saprotu, ir ticības jautājums…
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS