Tas vienkārši bija eņģelis

tas bija engelis

Sveši cilvēki, kurus mēs satiekam briesmu brīžos – tie arī ir mūsu eņģeļi. Ir tāds viedoklis. Tikai pie maziem bērniem eņģeļi ierodas kā spārnotas, starojošas būtnes; bet parastiem cilvēkiem eņģeļi atnāk kā parasti cilvēki. Palīdz un izgaist. Sākumā cilvēks nesaprot, ka viņam eņģelis palīdzēja, bet pēc tam skaidri saprot, ka tas bija eņģelis. Kaut gan viņš neredzēja ne spārnus, ne nimbu, ne mirdzumu. Taču skaidri zin – svešais bija eņģelis, kas atnāca palīgā.
Kāda sieviete ar savu piecpadsmitgadīgo dēlu un vīru brauca pa apledojušu ceļu. Laika apstākļi bija briesmīgi. Vīram bija lauzts mugurklauls, tas tikai pēc tam atklājās. Viņš bija kāpis no mašīnas, nokritis un neciešami vaidēja no drausmīgām sāpēm mugurā. Sieva viņu veda uz slimnīcu, bet mašīna noslīdēja no ceļa un iestrēga dubļos. Bija nakts. Neviena, kas palīdzētu. Dēls centās pastumt mašīnu, bet sieviete centās izbraukt no ceļmalas dubļiem. Nekādas jēgas. Vīrs kliedza sapēs. Pēkšņi blakus apstājās mašīna un no tās izkāpa vīrs tumšā jakā un sāka puikam palīdzēt stumt mašīnu. Sieviete, neizkāpjot no salona, turpināja manevrus; spogulī viņa redzēja notiekošo. Un izbraukt izdevās!
Dēls iekāpa mašīnā un viņi brauca. Un tika līdz slimnīcai, kur vīram sniedza medicīnisko palīdzību. Pēc tam sieviete pajautāja dēlam, vai viņš pateica paldies cilvēkam melnajā jakā, kurš palīdzēja? Jo viņa pati nepaspēja to izdarīt, tā bija aizņemta ar glābšanu… Dēls izbrīnīts teica, ka viņš viens pats izstūma mašīnu. Neviena cita nebija. Taču sieviete skaidri redzēja šo cilvēku. Gluži parasts vīrietis tumšā jakā… Viņa uzskata, ka tas bija viņas sargeņģelis.

Bet man kāds liels uzņēmējs, kurš agrāk bija saistīts ar kriminālajām struktūrām stāstīja, ka deviņdesmito gadu sākumā viņš ļoti daudz laika pavadīja kazino. Tai laikā kazino bija vieta, kur kārtoja darījumus. Un kazino ienāca cilvēks ar Dauna sindromu – cepurītē ar bumbuli, un bērnu mētelītī. Viņš vienkārši sēdēja vestibilā un sildījās. Apsargi gribēja viņu padzīt, bet šis uzņēmējs neļāva. Gluži otrādi, uzcienāja puisi ar saldējumu un ļāva apskatīt kazino. Viņš nebija ļauns. Puisis visu apskatīja, pasmaidīja un tad it kā jokodamies piedraudēja ar pirkstu. Un aizgāja.
Bet pēc ilgāka laika, pavisam citā valstī, kur bija ļoti karsts, šis biznesmenis atkal nokļuva kazino. Arī tur notika kāda noziedzīgās pasaules pārstāvju “lietišķā tikšanās”. Un pēkšņi viņa priekšā atkal stāvēja tas pats puisis cepurē ar bumbuli un bērnu mētelītī. Var jau būt, ka tas nebija tas pats, jo cilvēku ar Dauna sindromu sejas ir līdzīgas. Taču tas mētelītis! Un cepure! Bet ārā neciešams karstums un tveice. Un šis cilvēks pamāja viņam ar pirkstu, aicinot nākt līdzi; uzņēmējs nezin kāpēc viņam sekoja un abi kopā izgāja no kazino. Un tajā pat brīdī kazino notika uzbrukums tiem, kuri bija palikuši zālē. Gandrīz visi viņi tika nošauti. Bet šis uzņēmējs palika dzīvs. Bet pusis cepurē ar bumbuli un bērnu mētelītī bija pazudis; neviens viņu nebija redzējis.

Kāda skaista sieviete krietni gados, ģērbta baltā kostīmā, atveda vecākiem viņu pazudušo puiku. Vecāki nemaz nezināja, ka puika ir aizbēdzis no bērnu dārza, izlīdis cauri žogam un aizbēdzis. Sieviete viņu pārveda tieši mājās. Un teica, ka viņa ir vecmāmiņa vienai no “bērnu dārza meitenēm”. Pat vārdu nosauca. Teica, ka esot ieraudzījusi pazīstamu zēnu uz ielas vienu pašu un atvedusi mājās. Kamēr vecāki šausminājas, sieviete bija aizgājusi nepamanīta. Bet meitenītei ar tādu vārdu nebija tādas vecmāmiņas balta kostīmā. Un no kurienes sieviete uzzināja adresi? Trīsgadīgais zēns, lai arī bija ļoti kustīgs, taču runāja slikti un adresi pilnīgi noteikti nosaukt nevarēja.

Ļoti daudz ir stāstu par svešajiem, absolūti parastajiem cilvēkiem, kurus sastopam bīstamos vai ļoti grūtos brīžos. Un tie ir palīdzējuši un palīdz gan ar darbiem gan vārdiem. Palīdzēja, izglāba un pēc tam pazuda. It kā būtu izkūpējuši gaisā… Visi, kuri ko līdzīgu pārdzīvojuši, stāsta par īpašo sajūtu – ko apzinājas tikai pēc tam, kad briesmas bija garām un problēma atrisināta. Bet svešais – pazudis. Un visi šie cilvēki ir pārliecināti, ka tas bija eņģelis!  Svešais arī bija viņu sargeņģelis, – tā viņi to jūt. Pierādīt sajūtas nav iespējams. Tas vienkārši bija eņģelis. Un viss.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par garām palaistām iespējām

vistina

Maza pelēka vistiņa sēdēja pļaviņā blakus savai vistu kūtij un ļoti skuma:
– Ak, kāda es nelaimīga. Gaiļi mani nesaprot, vistas dara pāri. Kūtī tumši, auksti, garlaicīgi.
Un tā viņa sēdēja un cieta. Pēkšņi garām lidoja milzīgs balts putns. Tas izdzirdēja vistiņas vaimanas, nolaidās tai blakus un teica:
– Nepārdzīvo, vistiņ. Gribi, es tev palīdzēšu aizlidot uz brīnišķīgu zemi, kur tu varēsi būt laimīga?
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Tas nav iespējams – vistas nevar lidot.

– Nu, un? – atbildēja baltais putns. – Es tev iemācīšu.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Man ir pārāk maziņi spārni, lai lidotu.
– Nepārdzīvo, – baltais putns mierināja. – Gribi, es tevi uzsēdināšu sev uz muguras un mēs lidosim kopā?
– Nē, – nopūtās pelēkā vistiņa. – Es turp aizlidošu un man nebūs kur dzīvot.
– Nepārdzīvo, – uzmundrināja baltais putns. – Es palīdzēšu tev atrast, kur dzīvot.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Ko es tur viena darīšu? Man būs skumji!
– Nepardzīvo, – pasmaidīja baltais putns. Es palīdzēšu tev atrast gailīti.
– Nē, – atbildēja pelēka vistiņa. – Ja nu pēkšņi tas gailītis izrādīsies ļauns un nejauks?
– Nepārdzīvo, – nopūtās baltais putns. – Es iemācīšu tev dzīvot tā, ka savā dzīvē tu satiksi tikai brīnišķīgus gaiļus.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Tādu gaiļu pasaulē nav.
– Tad ej pie velna, muļķe! – iesaucās baltais putns, pacēlās spārnos un aizlidoja…

Un mazā pelēkā vistiņa tikai pārliecinājās par to, ka pasaule, kurā viņa dzīvo ir netaisnīga un apkārtējie pret viņu izturas ļoti ļauni.

Avots: @maitribudha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zini?

visums mīl

Zini, kad dzīvē iestājas vislielākās grūtības?
Tās atnāk tad, kad Tu tik ļoti esi nomaldījies no ceļa, ka gaisma tuneļa galā ir kļuvusi gandrīz neredzama.
Saproti, Tu vari apmānīt visus, tikai ne Sevi un Mani. Mēs taču zinām patiesību.
Kad Tu nomaldies no ceļa, es Tev rādu zīmes.
Kad Tu turpini iet ne tur, es cenšos tev pateikt par to, uzdāvinot problēmu. Pavisam nelielu, taču tajā ir vēl viena zīme.
Ja Tu nedzirdi, tad vēl vienu – lielāku.
Pēc tam es Tev vairs nedodu enerģiju.
Pēc tam es ņemu Tavu veselību. Tas jau ir pašiem neuzmanīgākajiem pret mani…
Gan jau kāds Tev to ir teicis: “Kad Tu ej savu ceļu, Visums Tev palīdzēs realizēt Tavus mērķus”, vai ne?
Kad Tu ej pareizi – Tev nav problēmu. Tev ir uzdevumi, kuri Tevi audzē, bet reizē ar to Tev vienmēr ir enerģija, lai varētu radīt.
Nekādas iztukšošanās, nekāda izmisuma. Tikai radīt, tikai iedvesma, tikai spēks un enerģija.
Tu šeit esi tāpēc, lai ietu savu ceļu. Un es tik ļoti Tevi mīlu, ka esmu gatavs sagādāt Tev visai brīnumainas nepatikšanas, lai tikai Tevi atmodinātu.
Visums

Tulkoja: Ginta FS

Jāņtārpiņš

jantarpins

Mazs puisēns turēja rokā mazu mazītiņu vabolīti un jautāja mammai:

— Mammīt, kas tā ir par vabolīti?

— Tas ir jāņtārpiņš. Neskatoties uz to, ka viņš ir tik maziņš, tomēr izstaro gaismu.

Puisēns domīgi vēroja kukainīti un jautāja atkal:

— Kāpēc viņš spīd?

— Jāņtārpiņš ir gaismas bērniņš, taču spīd tikai naktī. Kad citas vaboles guļ, viņš stāv gaismas saredzē, izgaismojot ceļu tiem, kuriem tas vajadzīgs. Viņš ir ļoti maziņš un viņu nemaz nav tik daudz, taču tad, kad naktī tie visi ieslēdz savas lampiņas, tad izskatās tā, it kā visa pasaule būtu piebārstīta dārgakmeņiem.

— Cik jauki ir būt jāņtārpiņam! — puisēns iesaucās. — Es arī gribētu kļūt par vienu no tiem, — viņš skumji piebilda.

— Nebēdā, Saulīt, — teica mammīte, maigi saņemdama dēla plaukstu, — kad cilvēks domā par labo un dāvā mīlestību apkārtējiem, viņš nes sevī gaismu – un jo vairāk labo darbu vinš dara, jo spožāk deg šī uguntiņa. Tādus cilvēkus ne vienmēr uzreiz ir viegli pamanīt, taču tos var sajust ar sirdi, jo viņu lukturīši ir viņu sirdis un gaisma tajos ir maiga un silta.
Dievs un eņģeļi, vērojot tos no debesīm, redz šis gaišās sirdis un priecājas. Jo viņi taču ir galvenie to palīgi uz zemes.

Domā par labo un izstaro mīlestību un tu būsi kā jāņtarpiņš!
Autors: T. Simonova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Muļķa kaķis

kakis21

Reiz skolnieks atnāca pie meistara un jautāja:
– Meistar, kā man būt? Es cenšos, cik daudz vien spēka strādāt ar sevi. Dažkārt man kaut kas izdodas, dažkārt – nē. Dažkārt man šķiet, ka mans ķermenis ir noskaņots pret mani! Kā tikko es gribu kaut ko izdarīt, mani pārņem miegs vai apātija un ir sajūta, ka ķermenis speciāli neļauj man sevi attīstīt. Ko man darīt?

Meistars tajā laikā gatavoja sev rīta tēju. Ziežot sviestu uz maizes, viņš jautāja:
– Kad pēdējo reizi tu atpūties?
– Meistar, kā gan es varu atpūsties, ja man tik daudz kas ir jāizdara?  Skolnieks bija nesaprašanā un ar izbrīnu vēroja, kā meistars ar tadu baudu ēd sviestmaizi. Vēl ne reizi viņš to nebija tādu redzējis…
Meistars atbildēja:
– Saki man, kā tu nosauktu kaķi, kurš kož sev tāpēc, ka ir izsalcis?
– Tas ir muļķa kaķis. Kā gan tas dzīvos, ja neēdīs!?
– Dodies mājās, muļķa kaķi, un labi atpūties, – teica meistars, uzdzerot tēju sviestmaizei.
– Tavs ķermenis ir tavs labākais instruments. Ja tu par to nerūpēsies, tas nerūpēsies par to rezultātu, kas vajadzīgs tev!
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kādu dzīvi izvēlēsies?

erglis2

Sensenos laikos, kad Dievs tikko bija radījis cilvēku, Viņš tam jautāja, par ko tas velētos būt. Cilvēks vēl bija pavisam jauns, nepieredzējis un, dzirdot tādu jautājumu, apjuka, pašūpoja galvu un apmulsis teica: “Es nezinu”.

Tad Debesu Tēvs paņēma cilvēku aiz rokas un aizveda pie bangojošās jūras. Pieveda viņu pie ūdens, norādīja uz jūras dibenā gulošajām brīnumskaistajām gliemežnīcām un teica: “Ja gribi, tu vari sev izvēlēties gliemežnīcas dzīvi. Tu būsi pašā jūras dibenā kopā ar miljoniem tādu pašu kā tu. Tavs ēdiens būs tikai tas, ko atnesīs tev siltās straumes. Katra tava nākamā diena būs līdzīga iepriekšējai un visa tava dzīve paies bez riska un uztraukumiem. Tevi neuztrauks ne uzvaras, ne zaudējumi. Visu dzīvi tu stabili gulēsi smiltīs, tikai ik pa brīdim atverot un aizverot savas mājiņas durvis.”

Parādījis cilvēkam labi paēdušās gliemežnīcas dzīvi, Dievs paņēma viņu aiz rokas un veda sniegotajos kalnos. Tur netveramā augstumā uz pašas klints malas stāvēja ērgļa ligzda. Un Dievs teica: “Tomēr, ja tu gribi, vari izvēlēties arī šādu dzīvi. Tu varēsi lidot, cik augstu vien vēlēsies un sasniegt pašas neaizsniedzamākas virsotnes. Un šeit tu sastapsi tikai nedaudzus tādus pašus kā tu. Tu pats lemsi, uz kurieni tev lidot. Tu varēsi dzīvot, kā vien vēlies. Bet tādas brīvības cena būs  tas, ka nekas tev šajā dzīvē netiks dots tāpat vien. Par visu nāksies maksāt – ar saviem pūliņiem, sirdi un arī sāpēm.

Tu katru dienu dosies barības meklējumos un tas nenāksies tev viegli. Tu vari izvēlēties”.

Un no tā brīža uz Zemes radās daudzi cilvēki, kuri izvēlējās sev gliemežnīcas dzīvi un tikai nedaudzi, kuri izvēlējās ērgļa dzīvi.

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par princi

meitene un krupis73

Dažkārt neliela pasaka var aizstāt 10 psihologa konsultācijas. Iespējams, šis ir tas gadījums.

Pa saulainu meža pļaviņu skraidīja Meitenīte. Viņai mugurā bija balta mežģīņu kleitiņa, matos rozā matu lentes, bet rokās viņa turēja tauriņu ķeramo tīklu. Viņa jutās priecīga un laimīga

Un pēkšņi uz lielas zaļas lapas viņa ieraudzīja sēžam milzīgu kraupainu Krupi.

– Fui, kāds pretīgs Krupis, – iesaucās Meitenīte.
– Khe,khe, – nokrekšķināja Krupis. – Bet vai tu zini, ka es esmu noburts princis?
– Nevar būt, – Meitenīte iesaucās.

– Var gan! – teica Krupis. – Ļaunā burve nobūra mani un manu milzīgo karaļvalsti. Es esmu jauns, skaists un bagāts. Ja tu man palīdzēsi atbrīvoties no lāsta, es tevi apprecēšu un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi. Es tevi nēsāšu uz rokām un katru dienu tev dāvināšu ziedus.

– Bet kā noņemt lāstu? – jautāja Mietenīte.

– Tas nav vienkārši, ļaunā burve uzlika man ļoti sarežģītu lāstu. Tev jāņem mani pie sevis uz mājām, lai es varētu gulēt tavā gultiņā un jāskūpsta mani katru dienu. Jābaro ar karotīti un jāiznes pastaigā. Un tad viss notiks. Un reiz kādā rītā tu sev blakus ieraudzīsi nevis pretīgu Krupi, bet skaistu Princi. Un Tava dzīve kļūs laimīga.

Meitenīte aizrautīgi klausījās Krupja teiktajā. Skatījās uz tā kārpu noklāto ādu, uz milzīgajām izvalbītajām acīm, šauro mutes spraugu un redzēja skaistu, liela auguma vīrieti ar tumšiem cirtainiem matiem un jautri piemiegtām valdzinošām acīm. Blakus viņam viņa redzēja sevi – skaistā baltā kleitā, brīnišķīgā pilī un dzirdēja mīlas vārdus.

Pārvarot pretīgumu, meitenīte noliecās, ielika Krupi kleitas ielocē un aiznesa uz mājām.

No tās dienas viņas dzīve pilnībā izmainījās. Viņa vairs neskraidīja pa saules pielieto pļaviņu un neķēra tauriņus, nedziedāja un nepriecājās. Viņa apkalpoja Krupi. Krupis izrādījās ļoti kaprīzs: viņš pieprasīja kruasānus, spagetti ar bešamela mērci, viņš gribēja gulēt Meitenītes gultā, un vēl visur, kur viņš rāpoja, tas atstāja lipīgas pēdas – uz grīdas, gultā un tāpēc Meitenītei nācās nemitīgi berzt grīdas un mazgāt veļu.

Viņa vairs nesēja matos lentas, nevalkāja skaisto balto mežģīņu kleitu. No biežās veļas mazgāšanas viņas rokas bija sarkanas un sāpēja. Bet Krupis turpināja būt liels un pretīgs un nemaz netaisījās pārvērsties par princi. Dažkārt Meitenīte uz viņu skatījās un ļoti ļoti gribēja izmest, taču ļoti baidījās kļūdīties. Ja nu pēkšņi atlicis ir tik maz? Un, ja nu pēkšņi viņa no rīta pamodīsies un blakus sev ieraudzīs nevis pretīgu abinieku, bet gan zilacainu skaistuli?

Tā pagāja daudzi mēneši. Maz kurš varēja pateikt, ka nomocītais radījums ir tā pati Meitenīte, kura agrāk priecīga skraidīja pa pļaviņu. Tagad visu noteica Krupis. Bet Meitenīte tikai apkalpoja to un darīja visus netīros darbus.

Reiz Krupis norāja Meitenīti par to, ka tā pārāk ilgi gatavoja tam pusdienas. Meitenīte izgāja no mājas rūgti raudādama un sastapa Putniņu, kurš sēdēja uz zara un skaisti dziedāja.

– Kāpec tu raudi? – Putniņš jautāja.
– Manā mājā dzīvo pretīgs Krupis, kurš lamā mani. Visu dienu es tīru, mazgāju un gatavoju tam ēst. Es esmu ļoti piekusususi un vairāk tā negribu dzīvot.

– Un kā māja tā ir? – jautāja Putniņš.
– Manējā, – atbildēja Meitenīte.
– Un kurš atnesa Krupi? – jautāja Putniņš.
– Es pati atnesu, – skumji teica Meitenīte.

– Priekš kam? – Putniņš brīnījās.
– Viņa man apsolīja, ka pārvērtīsies par princi, ja es par viņu rūpēšos. Bet ir pagājis jau ilgs laiks, bet nekas nav mainījies.

– Kāpēc gan tev Krupi neizmest no mājas?
– Bet, ja nu viņai izrādās taisnība? Un jau drīz tā pārvērtīsies par princi? Un es nesagaidīšu, pārsteigšos? Es jau tik ilgi esmu gaidījusi. Būs skumji, ja izrādīsies, ka atlicis vēl tikai nedaudz.

– Bet, ja nu tu pavadīsi visu dzīvi rūpējoties par Krupi, kurš nekad nepārvērtīsies par princi? – jautāja Putninš.

Meitenīte iegrima domās.

– Ja vien es skaidri zinātu…, – viņa skaitīja.

Te pēkšņi viņa pacēla galvu un iesaucās: – Es aiziešu pie vecās Raganas, kura dzīvo aiz meža. Viņa ir veca un gudra, varbūt viņa varēs man ko labu pateikt – un es uzzināšu, vai Krupis kļūs par princi, vai nē.

Un viņa devās pie Raganas.

– Es gribētu uzzināt, – jautāja Meitenīte. – Vai gadījumā es nepalaidīšu garām iespēju apprecēties ar princi.

Ragana paņēma vistu ķidas, sikspārņu acis, purva zāli un sāka zīlēt. Viņa purināja sirmo galvu un skatījās savā podā ar virumu, no kura cēlās smirdīgi garaiņi.

– Tas vienkārši ir krupis, – viņa beidzot teica. – Neterē velti laiku. Viņš nekad nekļūs par princi.

Meitenīte skumja izgāja no Raganas mājas. Kādu laiku viņa gāja, galvu nodūrusi, bet te pēkšņi viņai prātā iešāvās doma.

– Ragana var kļūdīties. Ko var zināt veca sieva par prinčiem? Varbūt man labāk aiziet pie labās Burves! Viņa man patiešām pateiks patiesību.

Labā Burve dzīvoja skaistā pilī ar grezniem logiem un skaistiem tornīšiem.

– Es esmu tik ļoti piekususi, – teica viņai Meitenīte.  Taču es baidos, ka, ja padzīšu Krupi, tad nekad neapprecēšos ar princi.

Burve pašūpoja galvu un paprasīja vēl vienu dienu. Viņa būrās, zīlēja pēc mēness gaismas, zvaigznēm, rakstīja sarežģītas formulas no mākoņu kamoliem un baltajām pīpenēm. Un nākamajā dienā teica:

– Tas vienkārši ir krupis, un viņš nekad nekļūs par princi. Tev labāk nest viņu atpakaļ uz pļavu.

Meitenīte klusējot noklausījas visu, ko teica Burve, pateicās un devās projām. Taču iekšā viņai viss sašutumā burtiski vārījās:

– Viņām taču skauž! – viņa iesaucās. – Protams, visiem gribas apprecēties ar princi. Es pati labāk zinu! Es jūtu, ka nedaru to veltīgi.

Un Meitenīte atgriezās mājās pie Krupja. Viņa saņēma daudz pārmetumu par to, ka uz ilgu laiku bija pametusi Krupi vienu un nebija par to rūpējusies. Viņa iztīrīja māju, pagatavoja pusdienas un nomazgāja Krupi. Krupis bija apmierināts. Liels, pelēki zaļš, viss vienās kārpās tas gulēja uz balti kruzuļota spilvena Meitenītes gultā. Pati Meitenīte nespēja gulēt blakus Krupim tāpēc sen bija savu vietu tam atdevusi. Viņa gulēja uz šauras kušetītes virtuvē. Pirms miega, kā parasti viņa domāja par to, cik skaista kļūs viņas dzīve, kad Krupis pārvērtīsies par Princi. Viņa domāja vārdus saviem bērniem, sapņoja par to, kādi ziedi ziedēs viņas dārzā. Un, domājot šīs saldās domas, viņa aizmiga.

Un sapnī viņa redzēja, ka iet pa taciņu uz savu māju un redz, ka tā visa ir noplukusi, veca, neglīta, sašķiebusies, logi tumši un putekļaini, bet uz lieveņa sēž veca vecene. Briesmīga, pinkainiem matiem, līku degunu, līdzīga raganai. Un vecene sauc viņu pie sevis. Viņa it kā mēģina bēgt, bet kājas nekustās. Viņa pieiet pie vecenes un tā skatās uz viņu ar savām blāvajām acīm un jautā:

– Tu mani pazīsti?

– Nē, – atbild pārbijusies Meitenīte. – Es nekad agrāk neesmu Tevi redzējusi.

– Khe, khe, – noklepojas vecene. – Es esmu tu. Es daudzus gadus kalpoju Krupim un gaidīju, kad tas pārvērtīsies par princi. Visi man teica, ka tas ir vienkārši krupis, bet es nevienam neticēju. Es ticēju tikai Krupim. Es ļoti gribēju apprecēties ar princi. Un es ļoti baidījos, ka, ja es padzīšu Krupi, tad tas nekad nenotiks. Un pagāja daudzi gadi, līdz vakar Krupis nomira.

Vienkārši nomira – no vecuma. Un es ilgi raudāju par to, kas nekad vairs nenotiks. Par savu dzīvi, kuru iztērēju tam, lai kalpotu Krupim. Es raudāju par to, ka esmu kļuvusi veca un nevaru kā senāk skraidīt pa pļavu un ķert tauriņus. Un par princi, ar kuru nekad neapprecēšos.

– Paskaties uz mani, paskaties taču! – sāka kliegt vecene.  Es esmu tava nākotne!

– Nē, nē, – iekliedzās Meitenīte. Vina gribēja aizbēgt, bet kājas bija kā iemietas zemē un viņa tikai aizspieda acis un kliedza: – Nē, nē!!!

– Tu man traucē gulēt, – viņa izdzirdēja čerkstošu balsi. Atvēra acis un ieraudzīja, ka guļ uz kušetes, bet Krupis sēž pie viņas gultas un skatās uz viņu lielām izvalbītam acīm.

– Aiznes mani gultiņā un uzvedies klusu! – viņš pavēlēja.

Meitenīte skatījās uz Krupi un galvā viena aiz otras skanēja frāzes, ko teica Putniņš, Ragana, Burve un vecene sapnī:

– Tas vienkārši ir krupis!

Viņa piecēlās no kušetes, paņēma Krupi rokās, piegāja pie durvīm, atvēra tās.
Krupis sajuta kaut ko nelāgu:
– Eu! Kur tu mani nes?! – viņš brēca.

Meitenīte atvēra durvis, atvēzējās un aizmeta Krupi tālu zālē, tik tālu, cik vien varēja.

– Ej prom! – viņa iekliedzās. – Un nekad vairs neatgriezies. Es nekad vairs tevi nebarošu un neguldināšu tevi savā gultā. Tā ir mana māja un es darīšu to, ko man patīk darīt. Es atkal priecāšos par dzīvi, es atkal skraidīšu pa pļavām un ķeršu tauriņus! Es neticu taviem solījumiem. Tu esi vienkārši krupis!

Viņa aizvēra durvis un pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas seju rotāja smaids.

Autors: Tatjana Semjonova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies meitenei, kura šo atsūtīja. Meitenes, atsaucieties, kura?:)