Atcerēties

rozhu lauks1

Vecais, gudrais ķīnietis gāja pa sniegotu lauku, kad ieraudzīja padzīvojušu sievieti, kas rūgti raudāja.

— Kāpēc tu raudi? — viņš jautāja.
— Tāpēc, ka es domāju par savu dzīvi: jaunību, skaistumu, kuru agrāk redzēju spogulī, un par vīrieti, kuru mīlēju. Dievs ir cietsirdīgs, ka devis spēju atcerēties. Viņš zināja, ka atcerēšos savas dzīves pavasari un apraudāšos.

Vecais, gudrais vīrs stāvēja laukā un uzmanīgi skatījās vienā punktā un domāja. Pēkšņi sieviete pārtrauca raudāt:

— Ko jūs tur redzat? — viņa jautāja.
— Rožu lauku, — atbildēja vecais, gudrais vīrs. — Dievs bija tik augstsirdīgs pret mani, ka deva man spēju atcerēties. Viņš zināja, ka ziemā es vienmēr varēšu atcerēties pavasari un pasmaidīt.

Autors: Paulu Koelju
Tulkoja: Ginta FS

Mammu, stop!

mammu stop

Mēs bieži sastopam cilvēkus, kuri ir maigi, jūtīgi, dzīvo pēc labākās sirdsapziņas, nevienam nedara neko sliktu, bet nezin kāpēc viņiem dzīvē laimes nav. Un gadās, ka savā dzīvē viņi sastop Tirānu, kas viņus izmanto saviem mērķiem un salauž to dzīves. Kāds tam iemesls? Atbilde ir šajā gudrajā pasakā.

Kāda sieviete atnāca pie Dieva, lai uzdotu tikai vienu jautājumu:

— Dievs, kāpēc es cenšos dzīvot pēc labākās sirdsapziņas, ievērojot likumus, nevienam pāri nedaru, ar visiem esmu maiga un iejūtīga, daudz strādāju, bet laimes man nav?

— Un kā tu pati domā? Kāpēc tā ir? – jautāja Dievs.

— Es domāju, ka tas ir dēļ mammas. Man viņa bija ļoti stingra. Viņa nekad mani nemīļoja, neslavēja, neatbalstīja, tikai kritizēja, apvainoja un bāra. Es nekad nevarēju viņai uzticēties, jo viņa manus bērna noslēpumus izstāstīja citiem, komentējot tos ironiskā tonī. Viņa mani vēlējās ielikt stingros rāmjos, man grūti bija pat elpot. Viņa ierobežoja manu brīvību un neļāva paust savu gribu. Viņa uzspieda man savus noteikumus un ļoti daudz ko aizliedza. Man pat bija aizliegts raudāt.

— Vai tu centies kaut ko darīt, lai tā vairs neatkartotos? – ieinteresēts jautāja Dievs.

— Es centos, ļoti centos, bet tagad domāju, ka tas viss bija velti, — sieviete skumji atbildēja. – Es visu laiku centos mammai pierādīt, ka es ļoti daudz ko varu un protu. Es labi mācījos, strādāju pēc labākās sirdsapziņas, es pieliku visas pūles, lai būtu laba meitene, lai mamma mani novērtētu un pateiktu:«Nu, lūk, tagad tu esi laba, un es ar tevi lepojos».

— Tu savu mērķi sasniedzi?

— Nē. Ir pagājuši daudzi gadi, bet nekas nav mainījies. Viņa vēl joprojām nav ar mani apmierināta un visu laiku cenšas mani aizķert, pazemot un sarūgtināt. Viņa vēl joprojām ir tāda pati, kāda bija. Un viņas rīcība un vārdi mani joprojām aizvaino, un man vēl joprojām ir tikpat sāpīgi.

— Tas nozīmē, ka tu pati vēl joprojām esi tāda, kāda biji, — paskaidroja Dievs. – Kāda biji, tāda arī esi – Upuris. Bet, ja tu esi Upuris, noteikti ir jāparādās Tirānam. Tavā dzīvē šo lomu spēlē tava mamma.

— Bet es taču tik sen vairs neesmu bērns! Es esmu izaugusi! – iebilda sieviete, jo, acīmredzot, sajutās aizskarta. – Kāpēc manā dzīvē Tirānu ir kļuvis vēl vairāk? Mani tiranizē visi, kam vien nav slinkums, mamma, priekšnieki, pat kolēģi!

— Tāpēc, ka tu vēl joprojām neuzņemies atbildību, meklē vainīgos, apvainojies uz mammu un arī uz mani par to, ka esam padarījuši tevi vāju. Mums nav nekas pret – kļūsti stipra!

— Es jau esmu cita, esmu nodzīvojusi pusi mūža, piedzemdējusi un izaudzinājusi bērnus, sasniegusi noteiktus sasniegumus karjerā!

— Nekas nav mainījies! Un visiem taviem sasniegumiem nav nekādas vertības, jo tie tika sasniegti ne ar tiem tīrākajiem nolūkiem.

— Bet kādiem tad? – sieviete bija sašutusi.

— Tikai dēļ lepnības. Mamma taču tevi pazemoja – bet tu vēlējies pacelties pāri viņai. Mamma tevi kritizēja – bet tu vēlējies viņai pierādīt, ka neesi tāda. Tu nejūties laimīga tāpēc, ka tavs galamērķis bija jau iepriekš nesasniedzams. Tu nevēlējies mainīties pati, tu vēlējies, lai mainās mamma.

— Jā, tev taisnība, — padomājusi, noteica sieviete. – Droši vien tā arī ir. Taču es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc viņa pret mani tā izturējās Ko es viņai izdarīju?

— Neko! Tur jau tā lieta, ka tu viņai neko neizdarīji. Droši vien viņa no tevis gaidīja kaut ko īpašu?

— Ko tad?

— Mēs varam pajautāt viņas Dvēselei! – piedāvāja Dievs un nokniukšķināja pirkstus, un.tajā pat brīdī viņam blakus parādījās mātes tēls, gandrīz kā dzīvs, tikai puscaurspīdīgs. Dievs vērsās pie viņas.

— Sveicināta, Dvesele. Pie manis atnākusi tava meita. Viņa jautā: kāpēc tu viņu audzināji tieši tā, kā audzināji? Ko tu velējies viņai dot?

— Es vēlējos dot viņai spēku. Viņa auga tāda vāja, tāda nepiemērota dzīvei, absolūti neprata pastāvet par sevi. Attiecībās ar mani viņai bija jāiemācās aizsargāt savas robežas, savu personīgo dzīves telpu.  Viņai bija jānorūdās un jāatļauj šad tad sev būt stingrai, asai, kad tas vajadzīgs, jāiemācās pateikt “nē” un stingri aizstāvēt savas intereses. Es vēl joprojām neredzu rezultātus, bet tomēr es centīšos vēl un vēl. Tas ir tas, ko vēlos dot savai meitai, lai tā tālāk nodotu to savai, bet tā – savai. lai mūsu dzimtā vairs nekad nebūtu Upuru.

— Vai tu nebaidies, ka tava meita varētu sākt tevi nīst?

— To es arī cenšos panākt. Tāpēc, ka atļaujot sev nīst, viņa iemācītos mīlēt. Pagaidām vina prot tikai žēlot – sevi un citus, tādus pašus vājus, ka viņa pati un uz to aiziet visi viņas dzīvības spēki. Viņa pat neļauj sev žēloties, uzkrājot savas neizraudātas asaras, un no tā kļūst vēl vājāka. Ko gan viņa varēs nodot mantojumā savām meitām?

— Ko tu gaidi no viņas?

— Gaidu, kad viņa man skaidri pateiks: “Mammu, stop!” Kad kļūs pieaugusi. Kad Tirāni no viņas atkāpsies, jo viņa cienīs savas robežas. Kad es beidzot varēšu atpūsties un vienkārši pabūt par mammu. Vienkārši mammu…

Avots: http://www.violife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dieva Dzimšanas Diena

dievs277

Kāds Patiesības meklētājs naktī nosapņoja sapni. Viņš sapņoja, ka ir nokļuvis paradīzē un tur ieraudzījis cilvēku pūļus. Viņš painteresējās, kas te notiek un uzzināja, ka šodien ir Dieva Dzimšanas Diena. Meklētājs pateicās savam liktenim par to, ka beidzot viņam būs iespēja ieraudzīt to, kuru tik sen meklējis! Viņš kopā ar citiem nostājās ceļa malā un, elpu aizturējis, gaidīja. Uz ceļa paradījās krāšņs gājiens – pašā priekšgalā uz skaista zirga jāja svarīga persona. Viņam sekoja svīta un cilvēku pūlis. Meklētājs vaicāja blakusstāvošajam:

— Vai tas ir Dievs?

— O, nē! — atbildēja cilvēks. — Tas ir Krišna.

Nebija vēl paspējusi aiziet pirmā procesija, kad parādījas nākamā.

— Vai tas ir Dievs? — atkal vaicāja Patiesības meklētājs..

— Nē, tas ir Muhameds un viņa svīta, — atbildēja cilvēks

Procesijas gāja viena aiz otras, nebeidzamā straumē: Budda, Kristus un daudzi citi pravieši.

— Kad tad nāks pats Dievs? — Brīnījās Patiesības meklētājs.

Pūlis bija sarucis. Fanfaras vairs neskanēja. Meklētājs bija piekusis. Izrādījās, ka uz ceļa palicis ir viņš viens. Un te pēkšņi parādījās vienkāršs vīrs baltā zirgā – viens pats, bez svītas.

Patiesības meklētājs viņu sagaidīja un pēkšņi saprata: “Tas laikam arī ir Dievs! Neviens nav tik vientuļš kā Dievs visā plašajā Visumā!”

Viņs piegāja tuvāk vīram un jautāja:

— Ja tu esi Dievs, kāpēc esi tik vientuļš?

No šiem vārdiem Dieva acis pildījās asarām, un viņš teica:

— Visi cilvēki aizgāja kādam līdzi un nepalika ar mani, jo ar mani var būt tikai tas, kurš neseko nevienam.

Avots: wiolife.ru
Tulkoja: GInta FS

“Jā” vai “Nē”?

flauta1

Kad nav nekādas jēgas slēpt savas jūtas.

Reiz pie kāda gudrā vīra atnāca cilvēks. Ārēji viņš izskatījās ļoti veiksmīgs, harmonisks, un šķita, ka ir pilnībā laimīgs. Lieliski attīstīts ķermenis, dārgs apģērbs, žilbinošs smaids, viss vēstīja par to, ka mūsu priekšā stāv tas ideāls, par kādu sapņo būt vairums. Taču tikko vīrietis sāka runāt, kļuva skaidrs, ka patiesībā viss ir pavisam otrādāk.

– O, gudrais vīrs, – ar cieņu teica vīrietis. – Es vienkārši nezinu, kā tālāk dzīvot. Man viss ir apnicis…. Es jūtu, ka ar katru dienu arvien vairāk sapinos. Mana dzīve ir kā neatrisinātu pretrunu kamols. Esmu piekusis darīt to, kas nesagadā man nekādu prieku un apmierinājumu.

– Pārsteidzoši, – teica gudrais vīrs, kaut ko vilkdams ārā no lielas, zelta kalumiem rotātas koka lādes.. – Pirmo reizi redzu cilvēku, kurš tik meistarīgi iemācījies slēpt savas sāpes un ciešanas.

– Ja, es to zinu – atbildēja vīrietis. – Ļoti daudzi mani apskauž un absolūti nesaprot to, kas notiek manā Dvēselē. Tāpēc es atnācu pie tevis pēc padoma…

Gudrais vīrs izvilka no lādes nelielu melna kristāla bumbu, un saudzīgi nolika to uz galda sev priekšā. Vīrietis turpināja stāstīt savu dzīves stāstu, nepievēršot uzmanību dīvainajam priekšmetam, kura iekšienē laiku pa laikam zibēja tad sarkanas tad zilas dzirkstis.

– Lūk, ko es tev teikšu, – ierunājās gudrais vīrs, pēc tam, kad vīrietis bija apklusis. – Tu esi iemācījies perfekti apmānīt un noslēpt savas jūtas. Pirmkārt, tu meistarīgi māni pats sevi, nerunājot jau par citiem cilvēkiem.

– Bet kāpēc tu man to saki, gudrais vīrs? – izbrīnīts vaicāja vīrietis. – Es biju pilnībā godīgs pret tevi. Esmu gatavs zvērēt Dieva priekšā!

– Man nav vajadzīgi tavi zvēresti, – atbildēja gudrais vīrs. – Redzi šo melnā kristāla bumbu? Tā palīdz man saņemt pareizo atbildi, kad viss, pirmajā acumirklī, ir skaidri redzams. Ja bumbā zib sarkanas dzirkstis, tas nozīmē, ka tava Dvēsele kaut kam saka “Nē”. Ja bumbas iekšienē zib zilas dzirkstis, tava Dvēsele saka “Jā”.

Vīrietis ar lielu izbrīnu paskatījās uz bumbu, kas dotajā mirklī bija melna, it kā gaidot, ko teiks gudrais vīrs.

– Kamēr tu aizrautīgi stāstīji par savas dzīves mīļoto nodarbi, par saviem draugiem, pat savu sievu, bumbā lēkāja sarkanas dzirkstis, – teica gudrais vīrs. – Tu savā dzīvē esi ielaidis slavu, atpazīstamību, varu, ietekmi, bagātību, sakot tam visam “Jā” – tikai sava prāta līmenī. Tava Dvēsele no visa tā gurst un mokās. Tā mētājas un nevar atrast sev vietu. Protams, viss augstāk minētais, ir vērtības. Taču tās nav tavas. Tāpēc arī bumba pildās sarkanām dzirkstīm – gandrīz visu tava stāsta laiku.

– Bet tā taču ir visa mana dzīve! – iesaucās vīrietis. – Bez tā man vairs nekā cita laba nav. Ja es no visa tā atteikšos, tad palikšu bez nekā.

– Nesteidzies ar secinājumiem – teica gudrais vīrs. – Bija tavā stastā arī vārdi, kas lika bumbā dzirksteļot zilām gaismiņām.

– Kas gan tie bija par vārdiem? – skeptiski pajautāja vīrietis.

– Kad tu runāji par to, ka tu ļoti mīli spēlēt flautu, – smaidot teica gudrais vīrs..

– Un ko tas nozīmē? – jautāja vīrietis. – Tagad man jāpamet savs bizness, jāšķiras no sievas un draugiem, un tā visa vietā jāsāk spēlēt flauta?

– Tas tikai nozīmē to, ka tev jāspēlē flauta… tikai jāspēlē – atkal smaidot teica gudrais vīrs. – Protams, ne visi mēs varam darīt tikai to, ko vēlamies. Un mēs nevaram no daudz kā atteikties, jo atbildība mūs saista ar citiem cilvēkiem. Pretējā gadījumā sabiedrība vispar izirtu. Bet, kad mūsu Dvēsele saka “Nē” kaut kam tikai tāpēc, ka tā vēlas, lai mēs beidzot pārstātu ignorēt tās “Jā”. Uzspēlē flautu!!!

Gudrais vīrs izvilka no kādas vecas kastes mūzikas instrumentu, un pasniedza to vīrietim. Tas lēnām pacēla flautu pie lūpām un aizvēra acis….

Viņš nepaspēja nospēlēt pat divas taktis, kad bumbā sāka mirguļot zilas gaismiņas. Šķita, ka dzirkstis gatavas izrauties no tās. Visa istaba piepildījās ar spilgtu, zilu gaismu. Bet vīrietis turpināja spēlēt, acis aizvēris un neko sev apkārt neredzēdams.

Tajā brīdī viņš bija patiess. Vairs nebija nekādas jēgas slēpt savas jūtas. Tas, ko viņš darīja, nāca no viņa Dvēseles dzīlēm, kura beidzot bija uzklausīta un bija sadzirdēts tās “Jā”. 

Autors: Dmitrijs Vostruhovs
Tulkoja: Ginta FS

Man ir plāns!

dievs smejas3

— Man ir plāns!
(Dievs aizgūtnēm smejas)
— Kāpēc tu smejies?
— Tāpēc, ka es zinu, ka tev ir plāns.
— Nopietni?
— Protams, kā gan tu domā, no kurienes tas radies?
— Tu aiz tā stāvi?
— Jā, es stāvu aiz visa!
— Aiz visa, visa?
— Aiz visa.
— Es domāju, ka man ir brīva griba…..
— Es zinu.
— Zini?
— Jā, kā tad tu domā, no kurienes tev atnāca šī doma?
— Tātad, arī tas?
— Jā, viss.
— Pagaidi, bet man taču ir iespēja izvēlēties. Piemēram, es varu izvēlēties, vai man tev ticēt vai neticēt…
— Es zinu, to es viltīgi izdomāju, man pašam tas ļoti patīk. Īpaši es mīlu to momentu, kad tu savu ticību maini uz pilnīgi pretējo.
— Man sāk šķist, ka tu esi sadists.
— Var jau būt, galu galā, es taču esmu tevis radīts.
— Manis radīts? Un es domāju, ka es esmu tevis radīts!
— Es zinu…

Autors: Ram Tzu (Veins Likermans) “Bezspēka ceļš”
Tulkoja: Ginta FS

Par problēmām

glaze

Reiz profesors savu nodarbību uzsāka ar to, ka paņēma rokā stikla glāzi, kurā atradās nedaudz ūdens. Profesors pacēla glāzi tā, lai visiem studentiem tā būtu labi redzama un jautāja:

— Kā jūs domājat cik sver ūdens glāze?
— 50 gramu, 100 gramu, 125 gramu, — minēja studenti.
— Es nezinu cik sver glāze, bet uzzinātu, ja nosvērtu to, – teica profesors.
— Mans nākamais jautājums: kas notiks, ja šo ūdens glāzi rokā turēšu vairākas minūtes?
— Nekas nenotiks, – atbildēja studenti.
— Labi, bet kas notiks, ja to turēšu stundu?, – jautāja profesors.
— Jūsu roka sāktu sāpēt, – viens no studentiem teica.
— Jums taisnība, bet kas atgadītos, ja ūdens glāzi turētu visu dienu?
— Jūsu roka notirptu, iespējams, iestātos paralīze, katrā ziņā nāktos doties uz slimnīcu.
— Lieliski. Kamēr mēs diskutējam, vai stikla glāzes svars mainījās?, – jautāja profesors.
— Nē.
— Kāpēc sāpēs roka un iespējams pat iestāsies rokas paralīze?
Studenti apjukuši klusēja.
– Kā man rīkoties, lai mainītu situāciju? – atkal jautāja profesors.
– Nolieciet glāzi, – kāds no studentiem atteica.
– Tieši tā ! – atteica profesors. – Ar dzīves problēmām ir tieši tāpat. Ja dažas minūtes padomājat par tām, tad tās ir klāt. Domāsiet par tām ilgāk, tās sāks jūs nomākt. Domāsiet par tām vēl ilgāk, tās paralizēs jūsu gribu un nespēsiet neko paveikt.

Ir svarīgi domāt par problēmām dzīvē, bet vēl svarīgāk prast tās atlikt malā. Tā jūs nenogursiet un katru rītu modīsieties spirgti, enerģijas un spēka pilni. Šādi iespējams rīkoties ar ikvienu problēmu, kādu vien sastapsiet savā dzīvē – “neturiet” to visu laiku izstieptā rokā.

Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības koks

milestības koks
Viņa vienmēr bija sapņojusi par bērniem, skaistu kāzu kleitu, mīlošu vīru un laimīgām vecumdienām. Viņa cerēja, ka laime agri vai vēlu pati viņu atradīs. Viņai bija daudz vīriešu – skaistu, gudru, bagātu, taču kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ attiecības ar tiem vienmēr beidzās kaut kā dīvaini – ne tā, kā viņa vēlējās.
Viņi visi viņu mīlēja, dievināja – apbēra ziediem, dārglietām, rakstīja viņai dzeju, bet viņa savu mīlestību nedāvāja nevienam no viņiem.
Kad attiecības tuvojās beigām, tās bieži bija traģiskas. Vieni juka prātā, citi darīja sev galu, citi nolaidās līdz dzīvnieka līmenim. Nesaprotot, kāpēc tā notiek, meitene devās Mīlestības koka meklējumos. Ļaudis runāja, ka daudziem cilvēkiem tas palīdzējis atrast laimi, un meitene tam svēti ticēja.
No rīta viņa sakravāja savas mantiņas un devās ceļā. Viņa gāja ilgi. Ceļā gadījās gan biezi meži, gan dziļi purvi, ātras upes, taču, neskatoties ne uz ko, viņa turpināja savu ceļu. Neviens šķērslis viņu nespēja apturēt.
Bija pagājuši daudzi gadi, bet viņa vēljoprojām nevarēja atrast Mīlestības koku. Gadi kādreiz skaisto meiteni bija pārvērtuši par izģindušu, sirmu veceni.
Reiz, kādā dienā, kad no noguruma viņa vairs nevarēja paiet, pēkšņi tālumā viņa ieraudzīja pazīstamu māju. Pienākusi tuvāk, viņa saprata, ka ir mājās – vietā, kur pirms daudziem daudziem gadiem sākās viņas ceļš. Viņa apsēdās uz lieveņa un sāka raudāt.
Un pēkšņi pagalma vidū viņa ieraudzīja mazu, sausu kociņu. Tā zaros nebija nevienas pašas lapiņas un putni lidoja tam garām. Vecā sieva piecēlas no lieveņa un piegāja pie koka.

– Es neatceros, ka būtu tevi te iestādījusi, – viņa pie sevis čukstēja.
– Bet es tevi atceros, – negaidīti atbildēja koks. Vecā sieva pārbijās un atleca malā, pēc tam izbiedētā balsī jautāja:
– Kas tu esi?
– Un tu nenojaut? Es esmu tas pats tevis ilgi meklētais Mīlestības koks.
– Kā tad tā?! – raudot iekliedzās sieva. – Es apgāju visu pasauli, tevi meklēdama, bet tu visu laiku biji šeit?!
– Muļķa sieviete, es gaidīju tevi un zināju, ka agri vai vēlu tu atgriezīsies, taču klusībā cerēju, ka tas nekad nenotiks. Diemžēl…
– Kāpēc? Man tā bija vajadzīga tava palīdzība, es tā sapņoju par mūsu tikšanos! Visas manas cerības bija saistītas ar tevi!
– Tu meklēji ne tik daudz mani, cik laimi, bet visus šos gadus biji akla un dumja.
– Ko tu runā?! Paskaties uz mani – par ko es esmu pārvērtusies – par nevienam nevajadzīgu veceni. Un viss tikai tāpēc, ka noticēju tam, ka tu esi.
– Jā, tas tiesa, taču tu nekad neticēji tam spēkam, kas mani izaudzēja. Lūk, tieši tāpēc tavā priekšā stāv izkaltis, sauss kociņš.
– Par kadu spēku tu runā?
– Es runāju par to spēku, pret kuru tu visu savu mūžu izturējies nevērīgi, kuru tu nenovērtēji, kad citi ar to nesavtīgi dalījās. Ja kaut reizi tu būtu spējusi uz to atbildēt, tu nekad nebūtu mani meklējusi. Ja tu vēl tagad nesaproti, par ko es runāju, tad es vairs nevaru tev palīdzēt.
Vecā sieva nokrita uz ceļiem, saķēra galvu un sāka raudāt, caur asarām čukstot:
– Tu runā par mīlestību. Kāda gan es esmu muļķe!
– Jā, par mīlestību.
– Bet… tu taču zini – iešņukstējas sieviete. – Es nevarēju iemīlēt pret savu gribu!
– Tu kļūdies, ar gribu tam nav nekāda sakara. Vienkārši tu nekad mīlestību neesi gribējusi, tu neticēji tai. Tu sapņoji pastaigāties skaistā kāzu kleitā, bet ne jau sava vīra dēļ, tikai sev pašai, draudzenēm, draugiem, visiem, izņemot viņu. Tu vēlējies bērnu, bet vēlējies to tikai tāpēc, ka baidījies, ka tev tas varētu nebūt, tāpēc, ka bērni bija citiem. Vai gan tu vēlējies dzirdēt viņa smieklus, dzirdēt viņu raudam, redzēt viņa starojošo sejiņu? Nē!
Tu vēlējies redzēt vīrieti laimīgu, bet – ne tajā brīdī, kad viņš bija tev blakus, bet tad, kad vinš kļūs tāds, kādu tu to vēlējies redzēt, zīmējot sev ideālu tēlu, skatoties uz citu sievu vīriem.
Tu nevēlējies pieņemt patiesas īstas rūpes, jo nevēlējies justies atbildīga. Bet tajā pat laikā, uzspiedi savas rūpes, lai citu acīs izskatītos laba un tadā veidā varētu rēķināties ar izpratni brīžos, kad kļūdījies.
Brīžos, kad biji sastrīdējusies ar vīrieti, tu mierinājumu meklēji citu vīriešu apskāvienos, tajā laikā, kad cilvēks, kurš tevi mīlēja, cieta un mocījās, meklējot veidus kā salīgt mieru,nenojaušot par tavām nodevībām.
Tu apvainoji citus melos, tādā veidā piesedzot savus melus. Tu nekad neaizgāji pavisam, tu aizgāji, lai turpinātu savas spēles ar to cilvēku dvēselēm, kuri tevi patiesi mīlēja un glabāja tevi savās atmiņās.
Taču, domājot, ka virzies uz priekšu, tu visu laiku riņķoji ap vienu un to pašu vietu – to vietu, no kuras sākās tavs ceļš.
Un te nu vecā sieva visu saprata. ne jau pasauli viņa bija apgājusi, bet savu dzīvi bija nodzīvojusi riņķojot. Un viņas domas mocīja viens vienīgs jautājums:
– Ja manā dzīvē nav bijis mīlestības, tad kurā brīdī uzradies tu?
– Oo, nē, tavā dzīvē bija mīlestība….pret sevu ego! Mani izaudzēja to cilvēku mīlestība, kurus tu atgrūdi. Tavu mīlestību es tā arī nesagaidīju.
Pa sievietes krunkaino vaigu noritēja asara. Viņa apgūlās zemē, blakus kokam un aizvēra no asarām nogurušās acis….un viņas sirds apstājās. Koks noliecās pār viņu, apskāva viņas augumu ar saviem trauslajiem zariem un kopā ar viņas ķermeni pārvērtās putekļos, tā arī nesagaidījis jaunus dzīvības asnus.

Avots: © 2015 Любовь безусловная
Tulkoja: Ginta FS