Par plaisām un ziediem

Kādam vecam vīram bija divi lieli spaiņi. Viņš katru dienu gāja no mājām uz tuvējo strautu pēc ūdens un spaiņi karājās nēšu abos galos. Viens spainis bija ideāls, otrs – ar plaisu. Kamēr vīrs parnāca mājās, ieplaisājušais spainis bija pustukšs.

Divus gadus dienu dienā vecais vīrs mājās pārnesa pustukšu spaini. Protams, veselais spainis bija lepns par saviem sasniegumiem. Bet ieplaisājušais kaunējās par savu trūkumu, jo savu misiju pildīja tikai uz pusi.
Reiz, kad vecais vīrs kārtējo reizi piepildīja spaiņus, ieplaisājušais spainis vērsās pie saimnieka: “Man ir ļoti liels kauns par sevi, jo visu šo laiku puse ūdens no manis pa ceļam izlīst”.
Vecais vīrs pasmaidīja un teica: “Toties tavā takas malā aug košas puķes un katru dienu, kad mēs ejam mājās, tu tās aplaisti”.
Mums katram ir savas plaisas. Bet tieši tās padara mūsu kopējo dzīvi interesantāku, skaistāku un vērtīgāku.
Pieņem cilvēkus tadus, kādi tie ir, un centies saskatīt viņos labo. Es vēršos pie visiem “ieplaisājušajiem spaiņiem”: lai jums skaista diena un neaizmirstiet ieelpot ziedu aromātu savā takas malā… (c)

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā, it kā Tu būtu DIEVS

– Mīļā, es gribu tev palūgt, – Dievs apstājās, nokāpa no velosipēda un noņēma brilles. Viņa acis bija pilnas labestības, taču pēc visiem manas dzīves satricinājumiem, es vairs nezināju, ko no Viņa vēl gaidīt. Es turpināju skatīties uz Viņu, bet Viņš mierīgi dzēra ūdeni. – Kalnupceļs bija smags, taču, cik skaists skats paveras!

– Kāds lūgums?

– Jā, lūgums. Man šobrīd vajag izdarīt nopietnas lietas, vai es varētu tev palūgt kādu mēnesi padzīvot tikai sev, ar mīlestību pret sevi un prieku. Nodarboties ar to, kas tev patīk, neko nelūgt, neko neplānot un negaidīt? Tā, it kā manis nebūtu.

– Bet Tu taču esi, – es ar rādītājpirkstu pieskāros Dievam.

– Kā tu to zini? No kurienes tu zini, kas es patiesībā esmu? Varbūt es esmu tavu iedomu auglis, bet varbūt vienkārši tava iekšējā balss, intuīcija, kuru tu personificēji?

– Četrdesmitgadīga vīrieša izskatā, kuram patīk kurpes bez šņorēm?

Dievs izplūda smieklos.

– Cilvēki ir pieraduši pie tā, ka es esmu. Ka vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”, tā it kā nebūtu darījuši nekādas nejaucības. Bet pēc tam tas viss aizmirstās, un atkal no viņiem nāk nelaba smaka, jo vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”.

Bet, ja kaut kas notiek ne tā, kā gribētos, tad “Dievs, tas viss tevis dēļ!” Bet, ja pārņem slinkums, tad “Dievs, izdari to, un es vairs neko nelūgšu!”. Kad beidzot jūs iemācīsieties dzīvot tā, it kā manis nebūtu?

– It kā Tevis nebūtu? – es apmulsu. Bija sajūta, ka zeme pazūd zem kājām un es sāku krist lejup, kaut kur tukšumā.

– Tā, it kā tu būtu Dievs. Mīļā, tikai mēnesi. Padzīvo sev tikai 30 dienas. Tu gribi, lai kāds iemīlētu tevi uz mūžu, bet pati nevari sevi iemīlēt tikai uz mēnesi.

– Veselu mēnesi!!!

– Tikai mēnesi. Tikai mēnesi! Laiks paskries ātri, bet es tev atvedīšu skaistu magnētiņu.

Tamriko Šoļi “Kad Dievs izsaka vēlēšanos”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime stāv pie tavām namdurvīm!

Ķēniņš Zālamans sacīja savai tautai, kura tam žēlojās par savām nedienām:

– Ko sēji, to pļausii. Nelaimes ir tava izvēle. Nabadzība – cilvēku radīta.
Bet rūgtums – nezināšanas auglis.
Vainojot tu zaudē spēku, iekārojot – izsēj savu laimi…
Mosties, jo nabags ir tas, kurš sevi neapzinās.
Bet tie, kuri nav atraduši sevī Dieva Valstību – ir bezpajumtnieki.
Nabags ir tas, kurš velti tērē savu laiku.
Nepārvērt savu dzīvi veģetēšanā.
Nesalīdzini un nedali.

Esi par visu pateicīgs.
Priecājies, jo prieks dara brīnumus.
Mīli sevi, jo tas, kurš sevi mīl, mīl visu.
Svētī briesmas, jo drosmīgie gūst svētlaimi.
Lūdzies priekā – un bēdas metīs tev līkumu.
Lūdzies, bet netirgojies ar Dievu.

Un zini:
slavēšana ir labākā lūgšana,
laime – labākā barība Dvēselei.
– Un tava dzīve – vislielākais dārgums Dieva dārgumu krātuvē.
Bet Dievs – cilvēka sirds dārgums.
Bagātība tevī ir neizsmeļama, un pārpilnība tev apkārt – neierobežota.
Pasaule ir pietiekami bagāta, lai katrs kļūtu bagāts.

Tāpēc, jo vairāk atdod, jo vairāk saņem.
– Laime stāv pie tavām namdurvīm.
Un svētlaimīgi ir tie, kuri atraduši dārgumus sevī.
– Dzīvo vienkārši.
Nevienam nedari ļaunu.
Neskaud.
Lai šaubas attīra nevis nes bezspēcības sajūtu.

Velti savu dzīvi skaistajam.
Radi tāpēc, ka tev patīk radīt, nevis tāpēc, ka vēlies atzinību.
Pret saviem tuvajiem izturies kā pret atklāsmi.
Izmaini pagātni, aizmirstot to.
Nes Pasaulē jauno, jo Mīlestība visu padara dzīvu.
Kur Mīlestība – tur Dievs.”

Aliya Luchezarnaya
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viņi mainās

“- Ģenerāļa kungs, mēs vairs nekontrolējam situāciju!
– Kas ir noticis?
– Pilsoņi ir sākuši mainīties…
– Tas taču nav iespējams!
– Nav, tomēr viņi mainās. Viņi ir sākuši smaidīt.
– Varbūt viņi vienkārši no bezcerības jūk prāta?
– Nebūt ne. Viņi vienkārši kļūst laimīgāki!
– Bet kā tad ar masu medijiem? Tur taču rādām tikai sliktas ziņas!
– Tieši tā. Sliktāku nav.
– Bet cilvēkiem vienalga ir labs noskaņojums?
– Tieši tā, tas pakāpeniski uzlabojas.
– Un karš?
– Stāstam par to, cik vien spējam.
– Un cenas?
– Nepārtraukti ceļam uz augšu.
– Bet algas?
– Minimālās.
– Un? Cilvēki tiešām smaida?
– Tieši tā!
– Neticami!
– Un vēl — viņi ir sākuši kaut ko darīt!
– Ko?
Iestājās neveikls klusums. Ziņotājs mīņājās no kājas uz kāju, apjukumā meklējot vārdus.
– Viņi ir sākuši viens otram palīdzēt.
– Ko?? Kā tas ir iespējams? Vai tiešām viņi pārstājuši neieredzēt viens otru? Un kā ir ar skaudību?
– Jā, viņi ir arī pārstājuši viens otru apskaust.
– Bet vai jaunie verķi ir parādījušies pārdošanā?
– Jā, ir, bet tos vairs neviens nepērk. Cilvēki ir pārstājuši aizņemties naudu.
Atkal iestājās neveikls klusums. Situācija pamazām kļuva kritiska.
– Varbūt vēl samazināsim algu?
– Agrāk tas līdzēja.
– Vai varbūt visus sūtīt karā?
– Ok, arī labs variants.
– Lai visi raksta atskaites. Par katru savu soli.
– Viņi jau raksta. Raksta, ka ir laimīgi…
– Kā tas var būt?
Ieradās otrs ziņotājs.
– Ģenerāļa kungs, mēs sākam zaudēt ļaudis. Viņi ir sākuši smaidīt pat mūsu acu priekšā! Viņu labais noskaņojums aplipina citus un atstāj graujošu ietekmi uz visu valsts stāvokli.
– Kādas ir sekas?
– Cilvēki kļūst ražīgāki, viņos parādās apslēptas spējas.
– Piemēru!
– Patstāvība.
– Kas?
– Viņi vairāk necer uz valsti…
– Kas? Vai viņi ir pārstājuši vainot valsti savās nelaimēs?
– Viņi par to vairs nedomā.
– Kas vēl notiek? Ziņo visu, neko neslēp!
– Mūsu rajonā ir parādījušās aizdomīgas apzinātības pazīmes. Cilvēki ir sākuši apvienoties un kopā radīt kaut ko jaunu.
– Atkal jaunu! — ģenerālis ar dūri uzsita pa galdu — bet kā ar veco, pelēko? Tas taču ir tik jauks!
– Vecais pelēkais ir izgājis no modes.
Ierodas trešais ziņotājs.
– Ģenerāļa kungs, mums ir problēmas.
– Kas — suņi ir sākuši runāt?
– Gandrīz vai. Cilvēki ir sākuši dzīvot veselīgi.
– Opā…
– Bez tam viņi sāk sekot tam, ko ēd un vairāk uzmanības pievērst veselīgam ēdienam.
– Vai tiešām vēl kaut kur ir saglabājusies dabīga pārtika? Es taču pavēlēju ar to tikt galā!
– Mēs visam nespējam izsekot, ģenerāļa kungs.
– Kas vēl notiek?
– Bērni ir pārstājuši apmeklēt mūsu skolas.
– Opā. Tad kurš viņus tagad māca?
– Viņi paši. Nez kādēļ ir iedomājušies, ka ir radītāji.
Atkal iestājās klusums. Sekretāre ienesa salātus. Kad viņa bija aizgājusi, ģenerālis bija atguvis runas spējas:
– Vajag palielināt cigarešu daudzumu.
– Bet tās vairs neviens nesmēķē.
– Kāpēc?
– Neesot vairs stilīgi.
– Kā tā?
– Visi ir sākuši nodarboties ar kaut ko radošu.
– Bez cigaretēm un radoši? Un kā ir alkohols?
– Arī vairs nedzer. Tā vietā dzer tīru ūdeni.
– Tā-tā.
Kraukšķēja kāposts. Ģenerālis vienmērīgi košļāja svaigos salātus.
– Kā gan mēs tagad varam viņus vadīt?
– Tas vairs nav iespējams, ģenerāļa kungs. Viņos vairs nav naida, skaudības. Viņi ir pārstājuši neieredzēt pat mūs! Šādā situācijā mēs esam bezpalīdzīgi.”

Autors: Denis Safron.
​​​​​​​Avots: Mr. Freeman
Paldies Vinetai Meduņecai par pārpublicēšanu

MANA IZVĒLE. MANA DZĪVE!

Kāds sūfiju mistiķis visu dzīvi bija laimīgs. Nevis tēloja laimīgu, bet bija laimīgs. Viņš pats bija smiekli, visa viņa būtība bija svētki. Un, lūk, viņš kļuva vecs, pienāca viņa miršanas diena un viņš par to smējās. Tad kāds no viņa skolniekiem jautāja:
“Mēs esam pārsteigti. Tagad jūs, skolotāj, mirstat, kāpēc smejaties? Mums ir skumji, bet jūs vēl joprojām smejaties! Kā jums tas izdodas?”

Un vecais vīrs atbildēja: “Noslēpums ir pavisam vienkāršs. Kad man bija septiņpadsmit gadu, es jau biju paspējis būt nelaimīgs. Bet manam skolotājam bija septiņdesmit, un viņš man teica: “Reiz arī es biju tikpat skumjš kā tu. Bet kādā brīdī pēkšņi man atnāca atklāsme – tā ir Mana izvēle, Mana dzīve!”

Kopš tā brīža katru rītu, kad pamostos, pirms atveru acis, es sev jautāju: “Ko es vēlos? Ciešanas? Svētlaimi? Ko es šodien izvēlos?”

Es izvēlos svētlaimi, es tiecos pec tās. Tā ir izvēle. Pamēģini. No rīta, kad pamosties, pajautā sev: “Ir pienākusi jauna diena! Kāds ir mans plāns?” Vai tad kāds izvēlēsies ciešanas? Nē. Tāpeēc, ka tāda izvēle ir pretdabiska.

Sūfiju viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par labi padarītu darbu

Reiz senos laikos kādam slavenam meistaram tika uzdots pagatavot skapi Ķīnas ķeizara guļamistabai, kas bija viena no greznākajām telpām pilī. Meistars, kurš bija arī dzen mūks, sacīja ķeizaram, ka vēl piecas dienas viņš nevarēs uzsākt darbu. Ķeizara spiegi novēroja, ka mūks šajās dienās visu laiku sēdēja un izskatījās neko nedarām.
Kad piecas dienas bija pagājušas, mūks piecēlās. Nākošo trīs dienu laikā viņš izgatavoja visburvīgāko skapi, kāds vispār bija redzēts. Ķeizars bija tik pārlieku apmierināts un ziņkārīgs, ka pasauca mūku pie sevis un jautāja, ko viņš darījis tās piecas dienas pirms darba sākšanas.

Mūks atbildēja:
– Visu pirmo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras domas par neizdošanos, no visām bailēm un domām par sodu, kas mani gaidītu, ja mans darbs ķeizaram nepatiktu.

– Visu otro dienu es pavadīju, atbrīvojoties no domām par savu nepiemērotību un nepieciešamo prasmju trūkumu ķeizara cienīga skapja izgatavošanai.

– Visu trešo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras cerības un tieksmes pēc slavas, spožuma un atalgojuma tai gadījumā, ja man izdotos izgatavot skapi, kas ķeizaram patiktu.

– Visu ceturto dienu es pavadīju, atbrīvojoties no lepnuma, kas manī varētu rasties, ja mans darbs vainagotos panākumiem un es saņemtu ķeizara uzslavu.

– Un visu piekto dienu es pavadīju, lai savā garā radītu un redzētu skaidru priekšstatu par šo skapi, veidojot to ar noteiktu domu, lai pat ķeizars tādu vēlētos – tādu, kāds tas šobrīd stāv Jūsu priekšā. 
Avots: e-misterija

Par ābola divām pusītēm

— Kur man atrast savu otru pusīti? – jauns cilvēks jautāja šamanim.
— Ja tu domā, ka kaut kur pasaulē klīst tava ideālā otra pusīte, tu ļoti maldies.
— Kāpēc?
Šamanis paņēma ābolu un pārgrieza to uz pusēm:
— Iedomājies, ka šīs divas viena vesela pusītes atnākušas šajā pasaulē. Kā pasaule rīkojas ar svaigām apetelīgām cilvēciskajām dvēselēm? – un šamanis nokoda gabaliņu no vienas ābola puses. – Pasaule ir kustīga un nežēlīga, visu maļ, kā pašai tīk.
Šamanis nokoda gabalu no otras ābola pusītes un kādu mirkli košļājot kaut ko pārdomāja.
— Un, lūk, viņi satiekas! – Viņš svinīgā balsī teica un savienoja abas iekostās ābola pusītes. – Un, kas? Vai tās der viena otrai? Nē! Bet tagad uzmanīgi skaties!
Šamanis paņēma vairākus ābolus un sagrieza tos uz pusēm. Salika kopā pusītes no dažādiem āboliem:
— Ko mēs redzam?
— Tās ir atšķirīgas un nesader, – atbildēja jaunais cilvēks.
Šamanis pamāja ar galvu un sāka pa apli apgrauzt divas kopā saliktās ābolu pusītes:
— Un kas notika tagad?
— Tagad tās sader! – iesaucās puisis.
— Pareizi! Tāpēc, ka pasaule tās apstrādāja nevis pa vienai, bet pārī. Par ideālām pusītēm nepiedzimst, par tām kļūst. Divas mīlošas dvēseles kopā priecājas par dzīvi, kopā pārcieš dzīves sitienus, mācās saprast viens otru no pusvārda, atbalsta viens otru un kļūst veiksmīgi. Un tas ir ļoti rūpīgs un pamatīgs darbs…
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienoti Mīlestībā

– Būt kopā var dažādi.
Lūk, āboli grozā. Un, lūk, āboli ābelē. Pirmajā mirklī šķiet, ka tie ir vieni un tie paši āboli.
Gan tur, gan tur tie ir kopā. Taču grozā tiem nav nekādas vienotības, izņemot pašu grozu.

Un cik daudz kopīga ir āboliem, kad tie aug viena koka zaros!
Viena sula, viena dzīve uz visiem!

– Es tev jautāju par Mīlestību pret savu tuvāko, bet tu man stāsti par āboliem ābelē.

– Tāpēc, ka Mīlestība starp cilvēkiem ir kā ābele ar āboliem, kuri nogatavojas tās zaros – tur un tur.
Sajūties, ka kopā ar visiem dzīvojošiem esi Mīlestības kokā. Piepildies ar vienotību dzīves kokā, tāpēc, ka vienotība arī ir dzīve.
Kāds ābols tu esi? Tas, kurš kokā, vai tas, kurš grozā?

– Bet ābolam nav iespēju izvēlēties, kur viņam būt!

– Toties tev tā ir!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad ticībai trūkst Mīlestības

Kad cilvēks bija vēl bērns, vecmāmiņa viņam teica: «Mazdēliņ, kad tu izaugsi liels un kādreiz dvēselei kļūs grūti — ej uz baznīcu, tur vienmēr tev paliks vieglāk».

Cilvēks izauga un reiz viņa dvēselei kļuva smagi. Viņš domāja – dzīvot kļuvis nepanesami. Un, atcerējies vecmāmiņas vārdus, devās uz baznīcu.

Un te pie viņa pienāk kāds un saka: «Tu ne tā rokas turi!»
Vēl kāda aizrāda: «Tu ne tur stāvi!»
Trešais saka: «Tu ne tā esi apģērbies!»
Kaut kur no aizmugures atskan burkšķēšana: «Tu nepareizi krustu met!!»
Tad pienāk kāda sieviete un saka: — Jaunais cilvēk, tu labāk izej no baznīcas, un nopērc grāmatu par to, kā šeit jāuzvedas un pēc tam nāc.

Cilvēks izgāja no baznīcas, apsēdās uz soliņa un sāka gauži raudāt. Pēkšņi viņš izdzirdēja balsi:
— Kāpēc Tu, mans Dēls raudi?

Pacēla cilvēks acis un ieraudzīja Kristu.
— Kungs! Mani nelaiž baznīcā!

Kristus viņu apskāva un teica:
— Neraudi, viņi arī mani tur nelaiž.

Avots: smisl-zhizni.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā nokļūt tur, kur tu vēlies

Laivinieks bija pārvedis ceļotāju pāri upei un piestājis otrā krastā.

Ceļotājs ievēroja, ka uz abiem laivas airiem ir uzraksti. Uz viena rakstīts: “DOMĀ”, uz otra: “DARI”.

– Tev ļoti interesanti airi, – viņš teica. – Kāpēc tā?

– Skaties, – smaidot atbildēja laivinieks. Un sāka airēt tikai ar vienu airi, ar uzrakstu “DOMĀ”.

Laiva sāka griezties uz vietas.

– Gadījās, ka es domāju par kaut ko, būvēju plānus…. Taču tas neko vērtīgu man nedeva.

Es vienkārši griezos uz vietas tieši tāpat kā šī laiva. 

Laivinieks pārstāja irties ar vienu airi un sāka to darīt ar otro, to ar uzrakstu “DARI”. Laiva sāk griezties, bet jau uz otru pusi.

– Gadījās, ka es kritu citā galējībā. Kaut ko nedomājot darīju, bez plāna, bez idejas. Tērēju ļoti daudz laika un spēku. Gala rezultātā, atkal griezos uz vietas.

Lūk, ņēmu un uzrakstīju sev atgādinājumu uz airiem, – turpināja laivinieks, – lai atcerētos, ka uz katru kreisā aira vēzienu jābūt arī labā aira vēzienam, un tikai tad es varēšu nokļūt tur, kur vēlos.

Avots: pritchi.ru
Foto: Jayant Kulkarni
Tulkoja: Ginta Filia Solis