Laiva vienmēr ir tukša

tuksa laiva

Ir kāda liela gudrība pritčā par tukšo laivu:

Kāds jauns fermeris bija ļoti piekusis, mēģinādams pagriezt savu laivu pret strumi, lai nogādātu preces ciematā. Bija ļoti karsts laiks, un viņš vēlējās ātrāk nonākt gala punktā, lai mājās atgrieztos pirms saules rieta. Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka pretī viņam pa straumi peld vēl viena laiva, tā ātri tuvojās. Viņš no visa spēka sāka airēt, lai izvairītos no sadursmes ar otru laivu, bet tas nepalīdzēja.

Viņš sāka kliegt: “Muļķi! Skaties, kur tu airē! Mēs taču saskriesimies! Kādam stulbenim ir jābūt, lai izraisītu sadursmi tik platas upes vidū!” Kad laivas bija atsitušās viena pret otru, fermeris ieskatījās otrā laivā, lai kārtīgi izlamātu airētāju, bet izradījās, ka laiva ir tukša. Tajā neviena nebija. Viņš bija kliedzis uz tukšu laivu, kas bija atsējusies no piestātnes, un tagad straume to nesa.

Kad mēs domājam, ka pie stūres stāv kāds cilvēks, mēs uzvedamies savādāk. Varam viņu apvainot savās nepatikšanās. Mēs dusmojamies, ārdamies un izspēlējam savu upura lomu. Taču mēs uzvedamies pavisam savādāk, kad uzzinām, ka laiva ir tukša. Jo tad taču mums vairs nav kāda “malējā”, ko apvainot, un nav nekādas jēgas kliegt un bļaut. Tālāk seko samierināšanās ar faktu, ka mūsu dusmas un apmulsuma cēlonis bija nejaušs gadījums. Viens no variantiem ir pasmieties par nejaušo, tukšo laivu, kas atdūrās pret mūsējo tādas platas upes vidū.

Morāle: otrā laivā neviena nav. Mēs vienmēr aurojam uz tukšu laivu. Tukšā laiva nemērķē uz mums. Tāpat kā visi tie cilvēki, kuri piešķir skumjas notis mūsu dienas dziesmai:

  • Kolēģis, kurš vienmēr pārtrauc jūs sapulces laikā. Viņš domā, ka ir gudrāks par visiem, un, ne tikai par jums. Tukša laiva.
  • Bezkaunīgs šoferis, kas nogriež jums ceļu un gandrīz izraisa avāriju. Viņš tā dara vienmēr uz jebkura ceļa. Viņš tā brauc. Tukša automašīna.
  • Ierēdnis, kurš atsaka jums svarīgā lietā un neuzliek vajadzīgo  zīmogu dokumentiem. Viņš redz dokumentus un procedūras, ne jūs. Tukšs galds.
  • Kasiere supermārketā, kura ļoti lēni apkalpo rindu, kurā jūs stāvat. Diez vai viņa to dara speciāli. Un ir pilnīgi skaidrs, ka viņa to nedara tāpēc, lai sadusmotu tieši jūs. Viņa tā dara vienmēr, jo ātrāk strādāt neprot. Vēl viena “tukša laiva”.

Dusmoties uz cilvēkiem par to, ka viņi ir tādi, kādi ir, ir tikpat “prātīgi”, cik apvainoties uz koku par to, ka tas ir koks.  Koks nevar būt “nekoks”, tāpat kā vairums cilvēku, ar kuriem jūs dzīvē sastopaties. Ja cilvēks jūs tracina, jums nav vinš jamīl, jābūt ar viņu vienisprātis, vai jāciena. Vienkārši, pieņemiet viņu tādu, kāds viņš ir.

Cilvēki liek mums vilties vai nepiekrīt mums tad, kad tas ir viņu interesēs, nevis tāpēc, lai mūs sadusmotu, vai mums ieriebtu. Tāda pati ir situācija arī ar cilvēkiem, kuri mūs tracina un sadusmo. Viņi tā rīkojas tāpēc, ka viņi tādi ir, un, ne tāpēc, ka ar mums kaut kas ir ne tā.

Laiks, kas pazaudēts, mēģinot labot situācijas, kurās mēs neko mainīt nevaram, ir laiks, ko mēs nozogam situācijām, kad varam kaut ko vērst par labu un ietekmēt. Un platā upe (kurā mēs atrodamies), var “piespēlēt” mums daudz laivas (kārdinājumus iesaistīties nevajadzīgos konfliktos).
Un mēs varam kaut ko izdarīt – t.i., NEDARĪT NEKO.

Šis raksts tapis, pateicoties Maršala Goldsmita darbiem.
Autors: Dmitrijs Dudalovs
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Kā noķert oligarhu

nusja

Ņusja ļoti gribēja apprecēties. Un nevis vienkārši apprecēties, bet apprecēties ar oligarhu. Viss ciems par viņu smējās: atradusi, muļķe, par ko sapņot! Oligarhi viņu Ņižņij Kukujevo ciemā savu mūžu nebija pat ieskatījušies, bet par lielāko biznesmeni te uzskatīja kandžas tecinātāju Markovnu, kas nu nekādīgi nederēja glamūrīgos līgavaiņos. Un arī pati Ņusja, acīmredzami, nebija no “glamūrīgajām” – liela, plata, uzticama kā upes barža. Tādu oligarhi varētu ņemt par miesassargu, vai pavāru, bet par līgavu – diez vai. Un mamma viņai ne reizi vien bija teikusi:

– Ak, tu, neizglītotā muļķe, arī seja tev nav kā Carienei-Gulbim, kādi tur oligarhi!? Viņi tikai lielpilsētās atrodami, bet tu – vietējā, kukujevas…. Labāk skaties uz Mitju-traktoristu, vai Slavku-mehāniķi, savādāk tā arī paliksi vecās meitās! Tavas draudzenes jau sen pie vīriem izgājušas, bet tu… Ja tagad neapdomāsies, tad tā arī viena kūkosi visu atlikušo dzīvi!

Bet Ņusja slaidi nospļāvās uz visiem šiem cēloņseku likumiem. Viņai bija sapnis, un viņa tam ticēja: viss piepildīsies! Un, kad atkal kārtējo reizi kāds mēģināja viņas sapnim sadot pa spārniem, viņa sevi uzmundrināja: «Если сильно захотеть, можно в космос полететь!»

Reiz viņa kādā grāmatā izlasīja, ka, ja kaut ko ļoti vēlies, vajag visu šo saņemšanas procesu izmēģināt. Ja vēlies vinnēt loterijā – sāc svinēt jau laikus savu lielo laimestu, tā, it kā tas jau būtu noticis. Kaut kā tā.

Praktiskā Ņusja uzreiz saprata: ja vēlies apprecēt oligarhu, vajag trenēties: piebarot, paskatīties uz ko tas ķeras. Viņas nelaiķis tēvs bija makšķernieks un meitai arī bija iemācījis makšķerēt, tā kā šī lieta viņai bija pazīstama. Un sāka Ņusja savu brīvo laiku pavadīt pie upes, trenējoties. Te viņa mierīgi varēja sapņot, klusumā un mierā, bez apkārtējo ironiskajiem smīniem. Te tik lieliski sapņojās!

Un, lūk, reiz, kad viņa kārtejo reizi gaidīja “copi”, pie viņas pienāca kāds cits makšķernieks. Tas nebija vietējais. Vējjakā, svīterī, garos zābakos, cepurē un ar makšķeri – kā jau makšķernieks. Krietni gados, maziņš un ar brillītēm – tāds amizants večuks.

– Ne asakas! – viņš novēlēja.

– Pateicos, jums arī! – atbildēja Ņusja.

– Un, ko tad jūs te makšķerējat?

– Oligarhu – atjokoja Ņusja.

– Vai tiešām!? Kas tā par zivi?

– Līdzīga asarim, tikai treknāka un spīguļojošāka. Tāda svarīga zivs, un ļoooooti garšīga!

– Un, uz ko tā ķeras?

– Tas atkarīgs no diennakts laika. Ja brokastīs – tad uz sliekām, pusdienās tiem patīk mušas, bet vakariņās vislabāk lietus tārpiņi.

Te pēkšņi Ņusjai copēja un viņa izvilka solīdu zivi – īstu oligarhu. Bet spainī viņai jau trīs tādi šļakstījās.

– Eh, kāda tu forša meitene! – iesaucās večuks. – Gan gudra, gan stipra un ar humora izjūtu! Vai neesi mēģinājusi nodarboties ar makšķerēšanas sportu?

– Ko? – izbrīnījāš Ņusja. – Vai tad tāds sports arī ir?

– Un vēl kā ir! – večuks nosmējās. – Es regulāri piedalos sacensībās! Un tevi uzaicinu! Nenožēlosi!

– Nezinu gan, kā tas ir, — sakautrējās Ņusja. – Mums ciemā makšķerē tāpēc, lai būtu ko ēst, lai atpūstos, bet, kā sports – nē, tā mums nenotiek.

– Vai gan tev visu mūžu jāsēž savā Ņižņij Kukujevo? Noriskē! Es tev labprāt palīdzēšu, kā makšķernieks makšķerniekam. Man ļoti patīk palīdzēt jauniešiem izvirzīties!

– Labs ir! – piekrita Ņusja. – Kāpēc gan ne? Uz kurieni man jābrauc?

Viņa uzaicināja večuku pie sevis mājas, iepazīstināja ar mammu, ātri uzcepa zivi, pasēdēja, parunājās… Un drīzumā Ņusja devās uz sacensībām makšķerēšanā. Bet tur, izrādījās, bija loti daudz izskatīgu, bagātu vīriešu. Ņusja, meitene drosmīga, nenobijās. Viņa savācās, sakoncentrējās un parādīja lieliskus rezultātus. Lai arī pirms tam sāncenši uz viņu skatījās ar ironiju, tad sacensību beigās ar cieņu paspieda viņai roku.

Jau drīzumā Ņusja sasniedza starptautisku līmeni – viņu uzaicināja izlasē, sacensties ar ārzemniekiem. Viņa bija kļuvusi par komandas līderi.Un tas neprasīja viņai milzu piepūli, jo trenējoties pie upes, un iedomājoties, ka tur peld oligarhs, viņai nebija grūti noķert lielas zivis, tās pašas lēca uz āķa, kā uz magnēta.

– Nu, lūk, sasapņojies! – skumji teica māte. – Ne vīra, ne bērnu, un arī aizraušanās tev kaut kāda muļķīga. Tāda tu man – nekāda, viena vienīga bēdu ieleja.

Tajā pašā laikā «bēdu ieleja» tikai nosmējās, jo viņa gan zināja, ka, ja sapnim ticēsi, tad visi ceļi ti pie tā vien ved. Visi – bez izņēmuma!

Varbūt dēļ šīs ticības, varbūt par spīti ļaunajām mēlēm, sacensībās Ņusja iepazinās ar norvēģi – arī lielu makšķernieku. Un viņš to uzaicināja uz Norvēģiju pamakšķerēt, apmaksāja ceļu un palīdzēja viņai sazināties norvēģu valodā. Protams, Ņusja nedaudz sabijās, tomēr aizbrauca.

Un ko jūs iedomājaties? Norvēģim Ņusja tā iepatikās, ka viņš viņu uzaicināja tur padzīvot. Ņusja šeit sajutās kā mājās, izrādījās, ka arī norvēģu valodā kaut ko saprot, un bija sajūta, ka visu mūžu te dzīvojusi. Bet norvēģi par viņu jūsmoja – teica, ka viņa izskatās kā senā norvēģu jūras dieviete – tāda pati liela, spēcīga un ir lietpratēja makšķerēsanā.

Vienu vārdu sakot, tagad jaunie nevar izvēlēties, kur tiem dzīvot – varbūt Norvēģijā, varbūt Ņižņij Kukujevo. Ņusjas norvēģis labprtāt parceltos arī uz viņas dzimto ciemu, jo makšķerēt tur ir interesanti. Viņam pieder trīs zivju pārtrādes uzņēmumi, kurus var vadīt arī no attāluma.

Tikai Nusjas mamma visu laiku jautā:

– Ņusik, vai viņš ir oligarhs, vai nav? Es nevaru saprast!
– Kurš gan, mammu, to var zināt? – filosofiski atbild Ņusja. – Oligarhs, ne oligarhs – kāda starpība? Galvenais, ka mans sapnis piepildījās! Es viņu tomēr noķēru uz āķa!

Tagad jaunās meitenes Ņižņij Kukujevo ciemā arī tic, ka, ja tu sapņo un savam sapnim tici, tad visi ceļi ved pie tā! Pat tad, ja tev seja nav kā Carienei-Gulbim un figūra ir līdzīga upes baržai, Laime tevi vienalga neapies!

Autors: Elfika
Avots: http://www.elfikacka3ka.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Inde galvā

inde10

Senajā Ķīnā meitene, kura grasījās iziet pie vīra, pirms kāzām dzīvoja sava vīra mājā un kalpoja savai nākamajai vīra mātei.

Kāda meitene pēc kāzām vairs nespēja paciest savu vīra māti, tās mūžīgo piekasīšanos, parmetumus un naidīgumu. Viņa nolēma no tās atbrīvoties.
Viņa devās pie zāļu vīra, kurš bija sens viņas tēva draugs un teica:
— Es vairs nespēju dzīvot kopā ar savu vīra māti. Viņa liek man jukt prātā. Vai jūs varētu man palīdzēt? Es labi samaksāšu!
— Ko es varu tavā labā izdarīt? — jautāja zāļu vīrs.
— Lūdzu pārdodiet man indi. Es noindēšu savu vīra māti un tad visām bēdām būs gals — meitene atbildēja.

Zāļu vīrs ilgi domāja un teica:
— Labi, es tev palīdzēšu. Taču tev jāsaprot divas lietas. Pirmkārt, tu nedrīksti noindēt savu vīra māti uzreiz, jo tad ļaudis sapratīs, kas noticis. Es tev iedošu zālītes, kas noindēs viņu pakāpeniski, un nevienam neienāks prātā doma, ka tu varētu būt vainīga.

Otrkārt, lai nebūtu nekādu aizdomu, tev jāsavalda savs naids, jāiemācās viņu cienīt, jābūt pacietīgai, mīlošai un iecietīgai. Tad neviens tevi neturēs aizdomās, kad viņa nomirs.

Meitene piekrita, paņēma zālītes un pamazām sāka tas pievienot vīra mātes ēdienam. Viņa iemācījās sevi kontrolēt, ieklausījās viņā un izturējās pret to ar cieņu. Kad vīra māte ieraudzīja, kā mainījusies ir vedeklas attieksme, viņa no sirds iemīlēja to. Visiem citiem stāstīja, ka viņai ir pati labākā vedekla, tāda, par kādu sapņot var ikviena vīra māte. Pēc pusgada viņu attiecības bija kļuvušas tuvas – kā starp īsto māti un meitu.

Un reiz meitene atkal ieradās pie zāļu vīra un lūdzās:

— Dieva dēļ, lūdzu, glābiet manu vīra māti, es negribu, ka viņa nomirst no indes, ko viņai visu laiku devu. Viņa ir brīnišķīgs cilvēks un es viņu ļoti mīlu.
Zāļu vīrs pasmaidīja un teica:
— Neraizējies, meitiņ, es neiedevu tev indi. Tās vienkārši bija garšvielas. Inde bija tikai tavā galvā un tu pati no tās atbrīvojies.

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestību nevar uzglabāt

ziedi4

Nekrājiet savu mīlestību, necentieties to saskaitīt, neesiet skopi. Jūs visu pazaudēsiet! Ļaujiet savai mīlestībai plaukt un ziedēt, dalieties ar to, lai tā vairojas.

Kādam karalim bija trīs dēli un viņam bija jaizvēlas troņmantinieku. Tas bija ļoti grūti, jo viņi bija trīņi, visi – gudri, drosmīgi. Gandrīz neiespējami izvēlēties. Karalis devās pie kāda Gudrā, kas iedeva viņam ideju.

Karalis atgriezās mājās un uzaicināja visus dēlus pie sevis, paskaidrojot, ka viņam jādodas svētceļojumā, tāpēc, pirms doties ceļā, viņš atstās tiem katram glabāšanā maisiņu ar puķu sēklām.

— Es būšu prom vairākus gadus – vienu, divus, trīs, varbūt vairāk. Un šis ir pārbaudījums katram no jums. Šīs sēklas jūs man atdosiet, kad atgriezīšos. Un tas, kurš tās būs vislabāk saglabājis, kļūs par troņmantinieku.

Un karalis devās svētceļojumā.

Pirmais dēls skatījās uz sēklām un domāja: “Ko man ar tām darīt?” Viņš paņēma tās un ieslēdza dzelzs seifā – “kad tēvs atgriezīsies, tās būs tādas pašas, kā bija”: viņš nodomāja.

Otrais dēls nodomāja: “Ja es sēklas glabāšu tāpat, kā brālis – dzelzs seifā, tās aizies bojā. Un beigtas sēklas nav nekādas sēklas.” Viņš devās uz veikalu, pārdeva sēklas, saņēma naudu un padomāja: “Kad tēvs atgriezīsies, es aiziešu uz veikalu un nopirkšu jaunas sēklas, atdošu labākas, kā tās bija sākumā.”.

Trešais dēls daudz nedomāja, viņš paņēma sēklas un devās uz dārzu un izsēja tās visur, kur vien bija vieta.

Pēc trīs gadiem karalis atgriezās. Pirmais dēls atvēra seifu. Sēklas bija sapuvušas. Tēvs teica:

— Kas tas? Vai tad šādas sēklas es Tev devu? Tām bija jābūt spējīgām uzdīgt un dot skaistus ziedus – bet šīs sēklas smird! Tās nav manas dotās!

Dēls strīdējās, ka tās ir tās pašas sēklas, bet tēvs teica:

— Tu esi materiālists.

Otrs dēls metās uz veikalu pirkt sēklas. Atgriezies mājās, devās pie tēva ar sēklu maisiņu.

Tēvs teica:

— Nē, tās nav tās sēklas, ko es Tev iedevu. Tava doma ir labāka kā brālim, taču tā nav tā īpašība, kuru es vēlētos redzēt savam troņmantiniekam. Tu esi psihologs.

Karalis devās pie trešā dēla – ar nelielām bailēm un cerību vienlaicīgi: “Ko gan viņš būs izdarījis?”

Trešais dēls atveda tēvu dārzā, kur ziedēja miljoniem skaistu, smaržīgu ziedu un teica:

— Šīs ir sēklas, ko Tu man iedevi. Kā tikko tās nogatavosies, es tās savākšu un Tev atdošu.

Tēvs teica:

— Tu esi mans mantinieks. Tieši tā ar sēklām ir jārīkojas!

Krājējs nesaprot dzīvi, prāts, kurš vienmēr skaita, arī to pazaudēs. Tikai radošs prāts spēj to saprast. Ziedu skaistums ir tajā, ka tie nevar tikt sakrāti. Tie sevī iemieso Dievu – arī Dievu nevar sakrāt. Tie simbolizē mīlestību un mīlestību nevar uzglabāt.

Tas nav nejauši, ka ziedi ir mīlestības simboli – visos laikos, visās zemēs, visām tautām. Mīlestība ir kā zieds – ja tas uzplaucis Tevī, Tev ar to jādalās, jāatdod tā. Un jo vairāk to atdosi, jo spēcīgāk tā Tevī plauks. Ja Tu turpināsi to atdot, tad pienāks diena, kad Tu kļūsi par bezgalīgu mīlestības avotu.

Autors: OŠO
Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mantra aizvainotajiem no Ošo

aizvainojums34

Viens no veidiem, kā strādāt un tikt galā ar aizvainojumu – tā ir tā pastiprināšana, novedot to līdz absurdam, līdz pat pazušanai. Ošo mantra šim mērķim noderēs lieliski. Lai pastiprinātu šīs mantas efektu, labāk nostāties spoguļa priekšā un izteiksmīgi to nolasīt!

Šīs mantras efektivitāti apstiprinājuši tūkstošiem aizvainoto un pēc tam piedevušo.
«Es esmu tik svarīgs Tītars, ka nevaru atļauties to, ka kāds rīkotos atbilstoši savai dabai, kura man nepatīk. Es esmu tik svarīgs Tītars, ka, ja kāds pateica, ko tādu, ko es negaidīju, vai rīkojās tā, kā es nebiju gaidījis, es viņu sodīšu ar savu aizvainojumu. Lai redz, cik tas ir svarīgi – mans aizvainojums par viņa “nodarījumu”. Jo es taču esmu ļoti svarīgs Tītars!

Es nenovērtēju savu dzīvi. Es tik ļoti to nenovertēju, ka man nav žēl tērēt savu laiku aizvainojumam. Es atteikšos no minūtes prieka, minūtes laimes, minūtes sajūsmas un labāk to atdošu savam aizvainojumam. Un man ir gluži vienalga, ka šīs minūtes kļūst par stundām, stundas – par dienām, dienas – par nedēļām, nedēļas – par mēnešiem, mēneši – par gadiem. Man nav žēl savas dzīves gadus pavadīt aizvainojumā – jo es it nemaz nenovērtēju savu dzīvi.

Es esmu ļoti jūtīgs. Es esmu tik ļoti jūtīgs, ka esmu spiests aizsargāt savu teritoriju un sodīt ar aizvainojumu katru, kas to aizķēris. Es pakāršu uz pieres sev plāksni “Uzmanību, nikns suns” un lai tikai kāds pamēgina to neievērot! Es apjozīšu savu jūtīgumu ar augstiem mūriem un man uzspļaut, ka caur tiem nav redzams, kas notiek ārā, toties mans jūtīgums būs drošībā.

Es uzpūtīšu no mušas ziloni. Es ņemšu šo pussprāgušo mušu, ko kāds pametis un reaģēšu uz to ar savu aizvainojumu. Dienasgrāmatā es nerakstīšu par to, cik skaista pasaule, es uzrakstīšu, cik briesmīgi ar mani ir rīkojušies. Es neteikšu draugiem, cik ļoti es viņus mīlu, labāk visu vakaru stāstīšu, cik ļoti stipri mani ir aizvainojuši. Man nāksies šo mušu elpināt un iedvest tai tik daudz sava gara spēka, lai tā kļūtu par ziloni. Jo no mušas jau ir viegli atgaiņāties un pat neievērot to, bet ziloni gan visi pamanīs. Tapēc es katru mušu uzpūtīšu līdz ziloņa izmēriem, lai redz visi!

Es esmu nabags. Es esmu tik ļoti nabags, ka nevaru atrast sevī ne pilītes augstsirdības – lai piedotu, ne pilītes pašironijas – lai pasmietos, ne pilītes dāsnuma – lai neievērotu, ne pilītes gudrības – lai nepieķertos, ne pilītes mīlestības – lai pieņemtu. Man vienkārši nav šo pilīšu, jo esmu ļoti ierobežots un nabadzīgs.”

Jūs vēl vēlaties spēlēt aizvainojumu?

Avots: http://fit4brain.com/
Tulkoja: Ginta FS

Īsts draugs

kakis333

Kāda veikaliņa pārdevējs pie durvīm piestiprināja sludinājumu: “Pārdod kaķēnus”.
Šis sludinājums piesaistīja bērnu uzmanību un pēc brīža veikalā ienāca zēns.
Sasveicinājies, viņš kautrīgi jautāja: cik maksā kaķēni.
50 rubļus – atbildēja pārdevējs.

Zēns iebāza roku kabatā un izvilka sīknaudu, pārskaitījis to, viņš žēli paskatījās uz pārdevēju un nopūtās:

– Man ir tikai 2 rubļi. Sakiet, varbūt es varu tikai apskatīt kaķēnus – viņš ar cerību acīs jautāja.

Pārdevējs pasmaidīja un izvilka kaķēnus no lielas kastes.

Sajutuši brīvību, kaķēni metās skriet un dauzīties. Tikai viens no tiem, nez kāpēc, atpalika no visiem pārējiem un kaut kā dīvaini pievilka pakaļējo ķepu.

– Sakiet, kas kaiš šim kaķēnam? – jautāja zēns.

Pārdevējs atbildēja, ka šim kaķēnam ir iedzimts ķepiņas defekts.
– Tas ir uz visu mūžu, tā teica vetārsts, – piebilda vīrietis.

Puisēns, nez kāpēc, ļoti satraucās.

– Lūk, tieši šo kaķēnu es vēlētos iegādāties!

– Vai Tu joko? Tas taču ir nepilnvērtīgs dzīvnieks. Kam viņš Tev? Kaut gan, ja jau Tu esi tik žēlsirdīgs, ņem to par velti, es Tev dāvinu,  – teica pārdevējs.

Tajā brīdī, par brīnumu pārdevējam, puikas seja izstiepās.

– Nē, es negribu to par velti, – saspringtu balsi viņš protestēja.

– Šis kaķēns maksā tieši tikpat, cik visi pārējie. Es esmu gatavs maksāt pilnu cenu. Es Jums atnesīšu visu naudu,– viņš stingri noteica.

Pardevējs izbrīnīts paskatījās uz zēnu un viņa sirds notrīsēja.

– Dēliņ, Tu vienkārsi visu nesaproti. Šis nabadziņš nekad nevarēs skriet un lekt kā visi pārējie kaķi.

Pēc šiem vārdiem puika pavilka uz augšu savas bikses staru un izbrīnītais pārdevējs ieraudzīja, ka puisēna kāja ir sakropļota un sastiprināta ar metāla stieņiem.

Zēns paskatījās uz pārdevēju.

– Es arī nekad nevarēšu skriet un lēkt. Un šim kaķēnam vajadzīgs kāds, kurš viņu saprastu un pieņemtu tādu, kāds viņš ir, kurš atbalstītu un saprastu, cik viņam grūti — drebošā balsī ierunājās zēns.

Pārdevējs apmulsa un par vaigiem tam ritēja asaras… Pēc mirkļa klusuma viņš saņēmās, pasmaidīja un teica:

– Dēls, es lūgšu Dievu par to, lai visiem kaķēniem būtu tādi brīnišķīgi saimnieki kā Tu.

Avots: www.pritchi.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Kam tici, tas strādā!

112233

Tas bija sen – kad mums ar manu tagadējo vīru vēl nebija kopējas mājas, mašīnas un plānu uz kopēju atvaļinājumu. Viņš atnesa man ziedus. Tādu vienkāršu, nedaudz pavītušu un ne pirmā svaiguma puķu pušķi – steigā esot benzīntankā nopircis.

— Zini, — es viņam teicu, kārtojot nedaudz samīcītās rozes, — mums, ezotēriķiem ir tāds ticējums, jo ilgāk stāv dāvinātās puķes, jo stiprākas būs attiecības.

Nabaga kavalieris brauca ciemos katru vakaru un katru vakaru apostīja un apčubināja savu dāvāto puķu pušķi, kas varonīgi stāvēja jau trīs nedēļas. Pēc tam viņš regulāri man nesa ziedus no benzīntanka un vienmēr tie ziedēja ilgi, krāšņi un nedaudz lielīgi.

Pēc tam mēs kopā devāmies atvaļinājumā, es paliku stāvoklī un mums piedzima meita. Mēs nopirkām mašīnu un māju. Kad bijām pārvākušies, vīrs man atklāja briesmīgu noslēpumu: tieši pēc tiem pašiem nevīstošajiem ziediem viņš esot sapratis, ka tā ir likteņa zīme un nekas netraucēs – ne mani gadi, ne bērni, ne dažādās intereses un mans negantais raksturs, un viss mums izdosies brīnišķīgi.

Savukārt es viņam atzinos, ka katru dienu mainīju vītušās rozes uz svaigām. Katru dienu gāju uz benzīntanku un pirku jaunas.

Mums, ezotēriķiem ir tāds ticējums – kam tici, tas strādā!
Avots: www.econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS