Durvis ir ciet, atlaid!

durvis33

Reiz kāds no maniem skolotājiem pastāstīja stāstu:
Iedomājies, ziedošs dārzs. Lieli, skaisti koki, kuros briest sulīgi augļi, brīnišķīgas puķes, un daudz krāsainu tauriņu. Un šajā dārzā ir vieta, neliels melns kvadrāts, kuru reiz izdedzinājusi uguns. Un, lai kā tu censtos, lai ko šajā kvadrātā stādītu, nekas neaug. Tas paliek tāds, kāds bija – maziņš, izdedzis zemes pleķītis lielā plaukstošā dārzā. Un ļoti bieži notiek tā, ka mēs skatāmies uz šo melno pleķi, acis neatraudami, tik ļoti skatāmies, ka nepamanām ne skaistos kokus, ne puķes, ne tauriņus lidojam. Un pierodot skatīties uz to, kā mums trūkst, mēs pārstājam ievērot to skaisto un lielo, kas mums ir.
Laba metafora. Šis kvadrātveida zemes pleķītis ir tāda pat daļa dārza, kā koki un puķes, taču jautājums: kur virzīta mana uzmanība. Kur es skatos?
Tas ir par to pašu, kā stāvēt aizslēgtu durvju priekšā. Daudzi no mums, tai skaitā es, ļoti bieži stāvam šādu durvju priekšā un gaidām, kad mums kāds tās atslēgs. Taču viss, kas mums ir jādara, jāpārstāj gaidīt, jāpagriež galva, lai ieraudzītu, ka blakus ir kādas citas, plaši atvērtas durvis.
Laiks pienācis pateicībā atlaist visas šīs aizslēgtās durvis, savākt to priekšā izklātos tepiķīšus un pagriezties ar seju pret to, kas gaida mūs, un tas, kas mūs gaida, parasti ir tas, ko mēs neievērojam, nenovērtējam.
Un kurš gan zin, kāpēc bieži vien aizveras tās durvis, kuras iepriekš bija atvērtas, un nav nekadas jēgas noskaidrot, kāpēc. Viss, kas ir vajadzīgs, vienkārši pagriezt galvu.
Aleksejs Kuzmins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Labā meitene

meitene vilciens8

Reiz dzīvoja meitenīte Liza. Viņa bija ļoti jauka.
– Ak, tu mana mīļā, mans prieks, kāda tu man sapratīga un apdomīga, – mamma glaudīja viņai galvu un Liza priecājās, ka mammai ir labi.

– Kāda jums brīnišķīga un paklausīga meitenīte! – mammu slavēja kaimiņi un Lizai bija ļoti patīkami, ka viņu novērtēja.

– Cik laba skolniece! – brīnījās skolotāji, un Lizai ļoti patika, ka viņu slavē un novērtē.

– Cik spējīga studente! – teica augstskolas pasniedzēji un Liza centās vēl vairāk.

Vienu vārdu sakot, Liza bija ļoti laba meitene. Taču visas meitenes agri vai vēlu pieaug un pienāk brīdis, kad viņām jābūvē sava dzīve.

Un te nu sākās brīnumi. Ne ļoti labas un pat sliktas meitenes apprecējās, dzemdēja bērnus, šķīrās, veidoja savus biznesus, bankrotēja, aizbrauca uz citām pilsētām. Bet Liza, nezin kāpēc, neko tamlīdzīgu nedarīja. Viņa taču bija ļoti saprātīga un skaidri zināja, kā pienākas. Bet pienācās galīgi ne tā kā sapņojās!

Liza sapņoja par savu ģimeni par tālām valstīm un par interesantu darbu un vēl par ļoti daudz ko. Taču, pabeigusi institūtu, tika norīkota kādā klusā vietiņā, kur alga bija maza, toties darbs, stabils. Prieku nekādu tas nedeva, lielu naudu arī, taču nebija nekādu nepatikšanu.

Arī pret precēšanos Liza izturējās ļoti saprātīgi. Viņa piekasīgi izskatīja visas kandidatūras un izbrāķēja vienu pēc otra. Un pati brīnījās: kā gan tās citas spēj atrast savu otru pusīti? Kur viņas tās atrod?

Tā pagāja gadi, bet Lizas dzīvē joprojām nekas nenotika. Agrāk viņai šķita, ka dzīve būs krāsaina, kā karnevāla kostīms, taču dzīve nezin kāpēc kļuva arvien blāvāka un neinteresantāka, kā mājas linu halāts. Koši notikumi notiek parasti tad, ja mēs kaut ko neparastu darām, bet Liza ļoti baidījās pieļaut kļūdas – jo viņa taču bija laba meitene.

Saprātīgums ir ļoti laba lieta, taču bīstama arī. Tā mūs pasargā no kļūdainiem soļiem, bet tajā pat laikā neļauj uzpūst svaigam pārmaiņu vējam. Taču Liza jau kopš bērnības bija izslavēta ar to, ka ļoti klausījās savā saprāta balsī. Taču dažkārt, kad viņa laidās miegā, saprāts pamazām sāka atslēgties, tad sazin, no kurienes ieskanējās klusiņa klusiņa balstiņa, kas runāja dīvainas lietas.

– Tu neguli? Raudāji? Labi, raudi, raudi! Vēl laiciņu, gadiņu, divus papinkšķēsi… krunkas uzradīsies un tad jau arī vecums nav aiz kalniem.

– Kas tu esi? – satrūkās Liza.

– Tā esmu es, tava dvēsele, – čukstēja balss.

– Kas tās par muļķībām? Kad cilvēks domā dažādās balsīs, tā taču ir šizofrēnija, – teica pamodies saprāts. – Iedzersim māteru tēju un tad fiksi gulēt!

Un Liza paklusīgi iedzēra māteru tēju un centās aizmigt. Taču arvien biežāk miegs nenāca un viņai nācās pusnakti grozīties gultā. Tikai dvēsele nenomierinājās un atkal kādā brīdī sāka čukstēt:

– Paskaties uz sevi no malas! No rīta velcies uz savu nemīlamo darbu. Vakarā velcies mājās, kur viss ir tik ierasts un stabils, nekā jauna, nekā interesanta. Bet, starp citu, gadi iet! Draudzenīt, uz ko tu savu laiku tērē?

Liza pārbijās un atkal pārslēdzās uz domām par dzīvi savā galvā. Gadi patiešām skrēja ātri, ko tur daudz runāt… Ne nu gluži tā, ka viņa nekur negāja un neko neredzēja – gan uz galvaspilsētu aizbrauca, gan uz kino aizgāja. Bet tā, kopumā….

– Tā nedzīvo jaunas meitenes! Tā notiek pansionātā, – atkal ierunājas balss.

– Tā mierīgi, rāmi… Tikai tiem vecīšiem ir ko atcerēties. Bet ko tu atcerēsies?
Atgaiņāties no tādām domām bija ļoti grūti: patiešām, nebija pārāk daudz ko atcerēties. Un Liza nolēma: viss! No pirmdienas jauna dzīve! Un no pirmdienas sāka jaunu dzīvi: līmēja savu dārgumu karti, mācījās dažadas vizualizācijas tehnikas, skaitīja mantras… Pārkārtoja mēbeles pēc fen-šui, jo ļaudis runā, ka, ja gulta nestāv pa diagonāli un naudas varde no stūra nelūr, lai kā arī necenties, laimīga nebūsi.

Taču nezin kāpēc ne varde, ne mantras, ne pat dārgumu karte nelīdzēja. Dzīvē tā arī nekas nenotika.

Reiz Liza nolēma pamest visu un aizbraukt uz galvaspilsētu – laimi izmēģināt, bet mamma, protams,  nebija mierā ar tādu lēmumu, un Liza tūliņ pat izmeta šadu domu no galvas: protams, kārtīga meitene nevarēja tā sarūgtināt mammu. Un, protams, ka mammas argumenti bija ļoti saprātīgi! Dzīve galvaspilsētā ir ļoti dārga, vēl darbs jāatrod, nav ko tur mēgināt!

Tā Liza turpināja domāt drūmas domas un klusiņām raudāt spilvenā. Taču reiz kājas pašas viņu aiznesa dzelzceļa stacijā – vai nu uz vilcieniem paskatīties, vai zem vilciena mesties, ej nu sazini… Dievs vien zina, kāpēc. Un no savām drūmajām domām viņa attapās tikai uz vilciena perona un bija ļoti izbrīnīta: kas viņai te meklējams? Apsēdās uz soliņa un sāka vērot vilcienus. Lūk, šis – uz Vladivostoku, otrs uz Petrozavodsku. Kur, diez, atrodas tā Petrozavodska? Kas tur dzīvo? Droši vien – arī cilvēki.

– Vai te ir brīvs? – jautāja nez no kurienes uzradies vecs vīriņš. – Es apsēdīšos?

– Jā, nav aizņemts, sēdieties, lūdzu!

– Kādu gaidat vai pavadat? – viņš jautāja.

– Nē, es vienkārši tāpat, – viņa samulsa. – Kaut kā nejauši te gadījos, pati nezinu, kā.

– Nekā nejauša šajā dzīvē nav, – večuks iebilda. – Viss ir likumsakarīgi.

– Ja? – Liza atjautāja. – Tas nozīmē, ka, ja dzīve paskrien garām tāpat kā šie vilcieni, tas ir likumsakarīgi?

– Priekš jums, jā, likumsakarīgi, – apstiprināja večuks. – Jums taču arī savā vilcienā jābrauc!

– Kur jābrauc? – nesaprata Liza.

– No punkta A uz punktu B – paskaidroja večuks. – Vai arī no punkta D uz punktu E. Tad dzīve nepaskrien garām – ainava aiz loga mainās, pasažieri iekāpj, izkāpj, jaunas pilsētas, piedzīvojumi, notikumi un jūs tajā visā piedalaties.

– Bet jū pats piedalaties? – ieinteresējās Liza.

– Protams! – lepni iesaucās večuks. – Visu dzīvi! Knapi spēju apgriezties! Nekad nav garlaicīgi.

– Droši vien jūs esat bijis ļoti daudzās pilsētās? – Liza pieklājīgi jautāja.

– Nē, es visu mūžu dzīvoju šeit un ne reizi neesmu atstājis šo pilsētu.

– Kā, tā?… – Liza apmulsa.

– Par vilcienu es tēlaini runāju! Jo, lai kustētos, nav obligāti jābrauc! Kustība ir dvēselē un dzīvē. Sākumā dvēselē, tad – dzīvē.

– Dvēselē… – atkārtoja Liza. – Nesaprotu. neko nesaprotu! Kā tas ir? Es it kā zinu, ko vēlos. Sapņoju! Pierakstu visu burtnīcā. Visādas metodes izmēģinu. Visu esmu pārkārtojusi pēc fen-šui. Mantras skaitu. Dārgumu karti esmu salīmējusi. Taču nekādīgi nevaru no šī punkta izkustēties. Dažkārt man ļoti gribas nomirt! Tik ļoti pelēks ir viss…

– Ak, zaļā jaunība, – pasmaidīja večuks. – Mantras pēc fen-šui skaita…. Metodes pielieto. Tu man labāk pasaki: kad tev gribas ēst, ko tu dari?

– Eju uz virtuvi un kaut ko ieēdu, – izbrīnīta atbildēja Liza.

– Un, no kurienes tur ēdiens?

– No veikala… No tirgus…

– Tātad, sākumā ēdiens ir jānopērk? Un pēc tam jāpagatavo?

– Nu, ja, – Liza bija pavisam apmulsusi.

– Lūk, lūk! Tātad vajag kaut ko darīt! – azartiski ar roku pamāja večuks. – Aiziet, atnest, pagatavot. Bet, ja tu sēdēsi krēslā un lasīsi pavārgrāmatu – tu tikai apetīti sakacināsi, bet paēdusi nebūsi! Dārgumu karti salīmējusi…. Esmu dzirdējis, ir tāda mode! Taču, ja tu nekur nekusties, no tavas kartes nav nekādas jēgas. Tā arī karāsies tā pie sienas kā tapetes!

– Bet, kur tad man braukt? – vārgi pretojās Liza. – Te man ir mājas, darbs, mamma… Stabilitāte!

– Stabilitāte, – norūca večuks. – Viss, ko tu stāsti ir par nāvi. Nekas viņai nekustoties!… Tāpēc arī nekustās, ka tu krampjaini turies pie stabilitātes!

– Bet pie kā tad jāturas?

– Pie pārmaiņām! Vienreiz pamēģini nokāpt no tā ceļa, kuru ej, izdari kaut ko, ko neesi darījusi! Lai pati būtu izbrīnīta!

– Ko, piemēram?

– Nu, kaut vai tagad iesēdies vilcienā un brauc, kurp acis rāda! Nevari?!

– Kā, tā?!!! Visu pamest un vilcienā?! Tas taču nav saprātīgi! – Lizai acis izbīlī iepletās.

– Jā, jaunība nedrīkst būt saprātīga! Dari muļķības, nebaidies! Vecumdienās būs ko atcerēties! Savā dvēselē klausies! Ko tā grib? Dot taču tai brīvību!

– Es taču tā nevaru! Es taču esmu kārtīga meitene! – Liza mēģināja iebilst.

“Uz trešā ceļa pie pirmā perona pienāk vilciens…” – atskanēja skaļrunī.

– Nu, ar Dievu, kārtīgā meitene! Eju savējos sagaidīt. Mans mazmazdēls apprecējās, atbrauca savu jauno sievu atrādīt. Drīz varēšu mazmazmazbērnus auklēt! Eh, cik interesanti!

– Veiksmi jums, – novēlēja Liza.

– Bet tu neskaties savā dārgumu kartē! Tu peldi pa to! Kaut kur, bet peldi! Un večuks aizgāja pa peronu, bet Liza palika. Viņai galvā bija panika: domas kaut kur aizlidoja, bet saprāts izmisīgi centās savākt tās vienkopus. Droši vien tas bija pārāk aizņemts un tāpēc tad, kad pienāca starppilsētu vilciens, Liza skaidri izdzirdēja dvēseles balsi:

– Sēžamies vilcienā un braucam – līdz galam. Un pēc tam atpakaļ!

– Kāpēc? – brīnījās Liza.

– Vienkārsi tāpat! Tu taču gribēji ceļot – sāc tagad! Un viņa piecēlās un  skrēja uz kasēm, pa ceļam skaitot, vai sanāks nauda turp un atpakaļceļam. Pietika un vēl atlika saldējumam. Un jau pēc dažām minūtēm gar acīm skrēja dažādas ainavas un Liza pati neticēja, ka prātīgā meitene dara tādas neprātīgas lietas. Viņa baidījās, taču viņai ļoti patika tas, ko viņa tagad darīja!

Un kad kādā no pieturām uz pretējā soliņa apsēdās jauni, brūni iedeguši puiši ar mugursomām un ģitāru, viņa pat nebīnījās – viņai taču vajadzēja ceļabiedrus? Un viņi cienāja ar ķiršiem un kopā dziedāja dziesmas ģitāras pavadījumā un viņa nepretojās, kad tie piedāvāja samainīties telefonu numuriem. Ko pretoties! Viņa bija devusies savā dzīves ceļojumā un ceļabiedri bija vajadzīgi, un dārgumu karte acu priekšā atdzīvojās, un kopā ar to atdzīvojās arī kārtīgā meitene Liza.

– Nu, ko, izkustējies no sava sastinguma? – čukstēja dvēsele.

– Dzīvosim, redzēsim, – saprātīgi viņai atbildēja Liza un pati iesmējās.

– Tagad mēs ļoti daudz ko redzēsim! Varbūt kādreiz redzēsim sava mazmazmazdēla seju, – optimistiski apsolīja Dvēsele. – Tu, galvenais, manī klausies! Es tev apsolu, būs interesanti!

Elfika
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kāpēc mēs strīdamies?

cinas gailis5

Pierādām savu taisnību.
“Asinis pa degunu” , bet mums ikvienā strīdā vajag būt gudrākiem, skaistākiem, garīgākiem par saviem oponentiem. Kas gan cits tas ir, ja ne zems pašvērtējums? Starp citu, kad mēs augstprātīgi citus pamācām, tas nozīmē tikai to, ka mūsu pašvērtējums ir zemāks par zemu.
Aizstāvam savas pozīcijas.
Ļoti bieži pašos sirds dziļumos mēs neesam līdz galam pārliecināti, vai pareizi rīkojamies. Un tad katrs cits viedoklis tiek uztverts kā “uzbrauciens”. Daudzi iziet šo stadiju tad, kad maina savu dzīvi. Un šādos strīdos viņi vai nu nostiprina savu pārliecību par sava izvēlētā ceļa pareizību, vai gluži otrādi – pazaudē ticību un atgriežas vecajās sliedēs. Bet visa pamatā ir tā pati nepārliecinātība. Tas, kurš ir pārliecināts, nestrīdās. Viņš dara.
Pievēršam sev uzmanību.
Mēs visi esam par maz mīlēti un mīļoti. Dažkārt šķiet, ka mēs nevienam neesam interesanti un vajadzīgi. Un tad var iesaistīties strīdā, labāk – ar autoritāti. Kā muša ar ziloni. Tad visi mūs ievēro un pievērš mums uzmanību. Tas ir interneta “troļļu” dzīves princips.
Gribam “glābt” citus cilvēkus.
No malas tāda cenšanās “nolikt uz pareizā ceļa” ar strīda palīdzību patiešām var izskatīties cēla. Taču vārdu kaujas karstumā mēs neievērojam, kā atkal un atkal cenšamies spēlēt Dieva vai Mesijas lomu, kurš ar varu atgriež citus “pie gaismas”. Taču citiem palīdzēt mēs varam tikai ar savu piemēru. Vienmēr atceries, ka zirgam tu vari parādīt ceļu pie ūdens, bet nevari piespiest to dzert.
Pavēro īstus, pieredzējušus un viedus jebkuras dzīves sfēras profesionāļus: cilvēki ir pārliecināti par to, ko viņi dara, ciena sevi un citus un izvairās no strīdiem. Man ir ļoti siltas atmiņas par Nikolaju Kozlovu, psihologu un personības izaugsmes treneri, un par tām trim dienām, ko pirms daudziem gadiem viņa sabiedrībā pavadīja mans vīrs. Mēs centāmies strīdēties ar viņa grāmatām, idejām, kolēģiem. Bet Nikolajs Ivanovičs vienkārši klausījās mūsos un smaidīja. Pēc tam pateica paris mierinošas frāzes un strīda vairs nebija. Cilvēks ne reizi neiesaistījās diskusijā, pat tajā brīdī, kad kāds viņu atklāti provocēja.
Strīdam ir vajadzīgi divi. Pats ar sevi strīdēties vari vien pāris minūtes. Pēc tam jau vairs nav interesanti. Ja viena no pusēm nevēlas iesaistīties cīņā, jo ir pārliecināta par savu spēku, otrai nākas aiziet no kaujas lauka, tikai skata pēc pavicinot savu ieroci.

Līdzīgs mehānisms, izbijušā strīdnieka transformācijai par labu personības veselumam un enerģijas saglabāšanai, ļoti spilgti aprakstīts pritčā par cīņas gaili.

Kāds valdnieks nolēma iegādāties sev cīņas gaili. Viņš tā trenēšanu uzticēja kaimiņos dzīvojošajam Viedajam. Pēc desmit dienām valdnieks atnāca pēc sava gaiļa, bet Viedais teica, ka gailis vēl nav cīņai gatavs:
– Viņš pašpārliecināti metas virsū visiem un vienmēr tiek sakauts.
Valdnieks atgriezās vēl pēc desmit dienām, bet Viedais paziņoja, ka viņa laiks vēl nav pienācis:
– Gailis baidās pat pats no savas ēnas un nebāž knābi āra no savas ligzdas. Viņš vēl nav gatavs.
Un arī vēl pēc desmit dienām Viedais gaili valdniekam neatdeva:
– Viņš ir cietsirdīgs un asinskārs – viņš iznīcinās ikvienu pretinieku un meklē ienaidniekus pat tur, kur to nav.
Pagāja vēl desmit dienas un valdnieks atkal atnāca pēc sava gaiļa.
– Tagad tavs gailis, valdniek, ir gatavs. Viņš ir mierīgs un nesatricināms, un ikviens cits gailis baidās viņam tuvoties. Neviens nav gatavs pieņemt viņa iziaicinājumu cīnīties.
Var bezgalīgi ilgi censties piepildīt savu enerģētisko trauku un turpināt justies iztukšota. Tāpēc, ka mēs vēl joprojām turpinam attiecībās ieslēgt ierastos “enerģijas izšķērdēšanas” mehānismus, tādus kā liekulība un strīdi, – un nekas nemainās. Esi mierīga. Esi pārliecināta. Esi tu pati. Un tev nebūs ne ar vienu jacīnās. Tāpēc, ka tu – esi Sieviete. Tu esi radīta nevis cīņai, bet Mīlestībai.
Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ko gan vēl es varēju kļūt?

divi brali

Reiz dzīvoja divi brāļi. Viens bija veiksmīgs cilvēks, kurš bija kļuvis atpazīstams ar saviem labajiem darbiem. Otrs brālis bija zaglis.
Pirms tiesas sēdes, kurā tiesāja otro brāli, viņu ielenca žurnālisti un viens no tiem uzdeva jautājumu:
— Kā gadījās tā, ka jūs kļuvāt par noziedznieku?
— Man bija ļoti smaga bērnība. Mans tēvs dzēra, sita manu māti un mani. Par ko gan vēl es varēju kļūt?
Tajā pat laikā daži žurnālisti sastapa pirmo brāli un viens no viņiem tam uzdeva jautājumu:
— Jūs esat pazīstams ar saviem sasniegumiem; kā gadījās tā, ka jūs to visu sasniedzāt?
— Man bija ļoti smaga bērnība. Mans tēvs dzēra, sita manu māti un mani. Par ko gan vēl es varēju kļūt?
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas vienkārši bija eņģelis

tas bija engelis

Sveši cilvēki, kurus mēs satiekam briesmu brīžos – tie arī ir mūsu eņģeļi. Ir tāds viedoklis. Tikai pie maziem bērniem eņģeļi ierodas kā spārnotas, starojošas būtnes; bet parastiem cilvēkiem eņģeļi atnāk kā parasti cilvēki. Palīdz un izgaist. Sākumā cilvēks nesaprot, ka viņam eņģelis palīdzēja, bet pēc tam skaidri saprot, ka tas bija eņģelis. Kaut gan viņš neredzēja ne spārnus, ne nimbu, ne mirdzumu. Taču skaidri zin – svešais bija eņģelis, kas atnāca palīgā.
Kāda sieviete ar savu piecpadsmitgadīgo dēlu un vīru brauca pa apledojušu ceļu. Laika apstākļi bija briesmīgi. Vīram bija lauzts mugurklauls, tas tikai pēc tam atklājās. Viņš bija kāpis no mašīnas, nokritis un neciešami vaidēja no drausmīgām sāpēm mugurā. Sieva viņu veda uz slimnīcu, bet mašīna noslīdēja no ceļa un iestrēga dubļos. Bija nakts. Neviena, kas palīdzētu. Dēls centās pastumt mašīnu, bet sieviete centās izbraukt no ceļmalas dubļiem. Nekādas jēgas. Vīrs kliedza sapēs. Pēkšņi blakus apstājās mašīna un no tās izkāpa vīrs tumšā jakā un sāka puikam palīdzēt stumt mašīnu. Sieviete, neizkāpjot no salona, turpināja manevrus; spogulī viņa redzēja notiekošo. Un izbraukt izdevās!
Dēls iekāpa mašīnā un viņi brauca. Un tika līdz slimnīcai, kur vīram sniedza medicīnisko palīdzību. Pēc tam sieviete pajautāja dēlam, vai viņš pateica paldies cilvēkam melnajā jakā, kurš palīdzēja? Jo viņa pati nepaspēja to izdarīt, tā bija aizņemta ar glābšanu… Dēls izbrīnīts teica, ka viņš viens pats izstūma mašīnu. Neviena cita nebija. Taču sieviete skaidri redzēja šo cilvēku. Gluži parasts vīrietis tumšā jakā… Viņa uzskata, ka tas bija viņas sargeņģelis.

Bet man kāds liels uzņēmējs, kurš agrāk bija saistīts ar kriminālajām struktūrām stāstīja, ka deviņdesmito gadu sākumā viņš ļoti daudz laika pavadīja kazino. Tai laikā kazino bija vieta, kur kārtoja darījumus. Un kazino ienāca cilvēks ar Dauna sindromu – cepurītē ar bumbuli, un bērnu mētelītī. Viņš vienkārši sēdēja vestibilā un sildījās. Apsargi gribēja viņu padzīt, bet šis uzņēmējs neļāva. Gluži otrādi, uzcienāja puisi ar saldējumu un ļāva apskatīt kazino. Viņš nebija ļauns. Puisis visu apskatīja, pasmaidīja un tad it kā jokodamies piedraudēja ar pirkstu. Un aizgāja.
Bet pēc ilgāka laika, pavisam citā valstī, kur bija ļoti karsts, šis biznesmenis atkal nokļuva kazino. Arī tur notika kāda noziedzīgās pasaules pārstāvju “lietišķā tikšanās”. Un pēkšņi viņa priekšā atkal stāvēja tas pats puisis cepurē ar bumbuli un bērnu mētelītī. Var jau būt, ka tas nebija tas pats, jo cilvēku ar Dauna sindromu sejas ir līdzīgas. Taču tas mētelītis! Un cepure! Bet ārā neciešams karstums un tveice. Un šis cilvēks pamāja viņam ar pirkstu, aicinot nākt līdzi; uzņēmējs nezin kāpēc viņam sekoja un abi kopā izgāja no kazino. Un tajā pat brīdī kazino notika uzbrukums tiem, kuri bija palikuši zālē. Gandrīz visi viņi tika nošauti. Bet šis uzņēmējs palika dzīvs. Bet pusis cepurē ar bumbuli un bērnu mētelītī bija pazudis; neviens viņu nebija redzējis.

Kāda skaista sieviete krietni gados, ģērbta baltā kostīmā, atveda vecākiem viņu pazudušo puiku. Vecāki nemaz nezināja, ka puika ir aizbēdzis no bērnu dārza, izlīdis cauri žogam un aizbēdzis. Sieviete viņu pārveda tieši mājās. Un teica, ka viņa ir vecmāmiņa vienai no “bērnu dārza meitenēm”. Pat vārdu nosauca. Teica, ka esot ieraudzījusi pazīstamu zēnu uz ielas vienu pašu un atvedusi mājās. Kamēr vecāki šausminājas, sieviete bija aizgājusi nepamanīta. Bet meitenītei ar tādu vārdu nebija tādas vecmāmiņas balta kostīmā. Un no kurienes sieviete uzzināja adresi? Trīsgadīgais zēns, lai arī bija ļoti kustīgs, taču runāja slikti un adresi pilnīgi noteikti nosaukt nevarēja.

Ļoti daudz ir stāstu par svešajiem, absolūti parastajiem cilvēkiem, kurus sastopam bīstamos vai ļoti grūtos brīžos. Un tie ir palīdzējuši un palīdz gan ar darbiem gan vārdiem. Palīdzēja, izglāba un pēc tam pazuda. It kā būtu izkūpējuši gaisā… Visi, kuri ko līdzīgu pārdzīvojuši, stāsta par īpašo sajūtu – ko apzinājas tikai pēc tam, kad briesmas bija garām un problēma atrisināta. Bet svešais – pazudis. Un visi šie cilvēki ir pārliecināti, ka tas bija eņģelis!  Svešais arī bija viņu sargeņģelis, – tā viņi to jūt. Pierādīt sajūtas nav iespējams. Tas vienkārši bija eņģelis. Un viss.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par garām palaistām iespējām

vistina

Maza pelēka vistiņa sēdēja pļaviņā blakus savai vistu kūtij un ļoti skuma:
– Ak, kāda es nelaimīga. Gaiļi mani nesaprot, vistas dara pāri. Kūtī tumši, auksti, garlaicīgi.
Un tā viņa sēdēja un cieta. Pēkšņi garām lidoja milzīgs balts putns. Tas izdzirdēja vistiņas vaimanas, nolaidās tai blakus un teica:
– Nepārdzīvo, vistiņ. Gribi, es tev palīdzēšu aizlidot uz brīnišķīgu zemi, kur tu varēsi būt laimīga?
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Tas nav iespējams – vistas nevar lidot.

– Nu, un? – atbildēja baltais putns. – Es tev iemācīšu.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Man ir pārāk maziņi spārni, lai lidotu.
– Nepārdzīvo, – baltais putns mierināja. – Gribi, es tevi uzsēdināšu sev uz muguras un mēs lidosim kopā?
– Nē, – nopūtās pelēkā vistiņa. – Es turp aizlidošu un man nebūs kur dzīvot.
– Nepārdzīvo, – uzmundrināja baltais putns. – Es palīdzēšu tev atrast, kur dzīvot.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Ko es tur viena darīšu? Man būs skumji!
– Nepardzīvo, – pasmaidīja baltais putns. Es palīdzēšu tev atrast gailīti.
– Nē, – atbildēja pelēka vistiņa. – Ja nu pēkšņi tas gailītis izrādīsies ļauns un nejauks?
– Nepārdzīvo, – nopūtās baltais putns. – Es iemācīšu tev dzīvot tā, ka savā dzīvē tu satiksi tikai brīnišķīgus gaiļus.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Tādu gaiļu pasaulē nav.
– Tad ej pie velna, muļķe! – iesaucās baltais putns, pacēlās spārnos un aizlidoja…

Un mazā pelēkā vistiņa tikai pārliecinājās par to, ka pasaule, kurā viņa dzīvo ir netaisnīga un apkārtējie pret viņu izturas ļoti ļauni.

Avots: @maitribudha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zini?

visums mīl

Zini, kad dzīvē iestājas vislielākās grūtības?
Tās atnāk tad, kad Tu tik ļoti esi nomaldījies no ceļa, ka gaisma tuneļa galā ir kļuvusi gandrīz neredzama.
Saproti, Tu vari apmānīt visus, tikai ne Sevi un Mani. Mēs taču zinām patiesību.
Kad Tu nomaldies no ceļa, es Tev rādu zīmes.
Kad Tu turpini iet ne tur, es cenšos tev pateikt par to, uzdāvinot problēmu. Pavisam nelielu, taču tajā ir vēl viena zīme.
Ja Tu nedzirdi, tad vēl vienu – lielāku.
Pēc tam es Tev vairs nedodu enerģiju.
Pēc tam es ņemu Tavu veselību. Tas jau ir pašiem neuzmanīgākajiem pret mani…
Gan jau kāds Tev to ir teicis: “Kad Tu ej savu ceļu, Visums Tev palīdzēs realizēt Tavus mērķus”, vai ne?
Kad Tu ej pareizi – Tev nav problēmu. Tev ir uzdevumi, kuri Tevi audzē, bet reizē ar to Tev vienmēr ir enerģija, lai varētu radīt.
Nekādas iztukšošanās, nekāda izmisuma. Tikai radīt, tikai iedvesma, tikai spēks un enerģija.
Tu šeit esi tāpēc, lai ietu savu ceļu. Un es tik ļoti Tevi mīlu, ka esmu gatavs sagādāt Tev visai brīnumainas nepatikšanas, lai tikai Tevi atmodinātu.
Visums

Tulkoja: Ginta FS