Viņi mainās

“- Ģenerāļa kungs, mēs vairs nekontrolējam situāciju!
– Kas ir noticis?
– Pilsoņi ir sākuši mainīties…
– Tas taču nav iespējams!
– Nav, tomēr viņi mainās. Viņi ir sākuši smaidīt.
– Varbūt viņi vienkārši no bezcerības jūk prāta?
– Nebūt ne. Viņi vienkārši kļūst laimīgāki!
– Bet kā tad ar masu medijiem? Tur taču rādām tikai sliktas ziņas!
– Tieši tā. Sliktāku nav.
– Bet cilvēkiem vienalga ir labs noskaņojums?
– Tieši tā, tas pakāpeniski uzlabojas.
– Un karš?
– Stāstam par to, cik vien spējam.
– Un cenas?
– Nepārtraukti ceļam uz augšu.
– Bet algas?
– Minimālās.
– Un? Cilvēki tiešām smaida?
– Tieši tā!
– Neticami!
– Un vēl — viņi ir sākuši kaut ko darīt!
– Ko?
Iestājās neveikls klusums. Ziņotājs mīņājās no kājas uz kāju, apjukumā meklējot vārdus.
– Viņi ir sākuši viens otram palīdzēt.
– Ko?? Kā tas ir iespējams? Vai tiešām viņi pārstājuši neieredzēt viens otru? Un kā ir ar skaudību?
– Jā, viņi ir arī pārstājuši viens otru apskaust.
– Bet vai jaunie verķi ir parādījušies pārdošanā?
– Jā, ir, bet tos vairs neviens nepērk. Cilvēki ir pārstājuši aizņemties naudu.
Atkal iestājās neveikls klusums. Situācija pamazām kļuva kritiska.
– Varbūt vēl samazināsim algu?
– Agrāk tas līdzēja.
– Vai varbūt visus sūtīt karā?
– Ok, arī labs variants.
– Lai visi raksta atskaites. Par katru savu soli.
– Viņi jau raksta. Raksta, ka ir laimīgi…
– Kā tas var būt?
Ieradās otrs ziņotājs.
– Ģenerāļa kungs, mēs sākam zaudēt ļaudis. Viņi ir sākuši smaidīt pat mūsu acu priekšā! Viņu labais noskaņojums aplipina citus un atstāj graujošu ietekmi uz visu valsts stāvokli.
– Kādas ir sekas?
– Cilvēki kļūst ražīgāki, viņos parādās apslēptas spējas.
– Piemēru!
– Patstāvība.
– Kas?
– Viņi vairāk necer uz valsti…
– Kas? Vai viņi ir pārstājuši vainot valsti savās nelaimēs?
– Viņi par to vairs nedomā.
– Kas vēl notiek? Ziņo visu, neko neslēp!
– Mūsu rajonā ir parādījušās aizdomīgas apzinātības pazīmes. Cilvēki ir sākuši apvienoties un kopā radīt kaut ko jaunu.
– Atkal jaunu! — ģenerālis ar dūri uzsita pa galdu — bet kā ar veco, pelēko? Tas taču ir tik jauks!
– Vecais pelēkais ir izgājis no modes.
Ierodas trešais ziņotājs.
– Ģenerāļa kungs, mums ir problēmas.
– Kas — suņi ir sākuši runāt?
– Gandrīz vai. Cilvēki ir sākuši dzīvot veselīgi.
– Opā…
– Bez tam viņi sāk sekot tam, ko ēd un vairāk uzmanības pievērst veselīgam ēdienam.
– Vai tiešām vēl kaut kur ir saglabājusies dabīga pārtika? Es taču pavēlēju ar to tikt galā!
– Mēs visam nespējam izsekot, ģenerāļa kungs.
– Kas vēl notiek?
– Bērni ir pārstājuši apmeklēt mūsu skolas.
– Opā. Tad kurš viņus tagad māca?
– Viņi paši. Nez kādēļ ir iedomājušies, ka ir radītāji.
Atkal iestājās klusums. Sekretāre ienesa salātus. Kad viņa bija aizgājusi, ģenerālis bija atguvis runas spējas:
– Vajag palielināt cigarešu daudzumu.
– Bet tās vairs neviens nesmēķē.
– Kāpēc?
– Neesot vairs stilīgi.
– Kā tā?
– Visi ir sākuši nodarboties ar kaut ko radošu.
– Bez cigaretēm un radoši? Un kā ir alkohols?
– Arī vairs nedzer. Tā vietā dzer tīru ūdeni.
– Tā-tā.
Kraukšķēja kāposts. Ģenerālis vienmērīgi košļāja svaigos salātus.
– Kā gan mēs tagad varam viņus vadīt?
– Tas vairs nav iespējams, ģenerāļa kungs. Viņos vairs nav naida, skaudības. Viņi ir pārstājuši neieredzēt pat mūs! Šādā situācijā mēs esam bezpalīdzīgi.”

Autors: Denis Safron.
​​​​​​​Avots: Mr. Freeman
Paldies Vinetai Meduņecai par pārpublicēšanu

MANA IZVĒLE. MANA DZĪVE!

Kāds sūfiju mistiķis visu dzīvi bija laimīgs. Nevis tēloja laimīgu, bet bija laimīgs. Viņš pats bija smiekli, visa viņa būtība bija svētki. Un, lūk, viņš kļuva vecs, pienāca viņa miršanas diena un viņš par to smējās. Tad kāds no viņa skolniekiem jautāja:
“Mēs esam pārsteigti. Tagad jūs, skolotāj, mirstat, kāpēc smejaties? Mums ir skumji, bet jūs vēl joprojām smejaties! Kā jums tas izdodas?”

Un vecais vīrs atbildēja: “Noslēpums ir pavisam vienkāršs. Kad man bija septiņpadsmit gadu, es jau biju paspējis būt nelaimīgs. Bet manam skolotājam bija septiņdesmit, un viņš man teica: “Reiz arī es biju tikpat skumjš kā tu. Bet kādā brīdī pēkšņi man atnāca atklāsme – tā ir Mana izvēle, Mana dzīve!”

Kopš tā brīža katru rītu, kad pamostos, pirms atveru acis, es sev jautāju: “Ko es vēlos? Ciešanas? Svētlaimi? Ko es šodien izvēlos?”

Es izvēlos svētlaimi, es tiecos pec tās. Tā ir izvēle. Pamēģini. No rīta, kad pamosties, pajautā sev: “Ir pienākusi jauna diena! Kāds ir mans plāns?” Vai tad kāds izvēlēsies ciešanas? Nē. Tāpeēc, ka tāda izvēle ir pretdabiska.

Sūfiju viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par labi padarītu darbu

Reiz senos laikos kādam slavenam meistaram tika uzdots pagatavot skapi Ķīnas ķeizara guļamistabai, kas bija viena no greznākajām telpām pilī. Meistars, kurš bija arī dzen mūks, sacīja ķeizaram, ka vēl piecas dienas viņš nevarēs uzsākt darbu. Ķeizara spiegi novēroja, ka mūks šajās dienās visu laiku sēdēja un izskatījās neko nedarām.
Kad piecas dienas bija pagājušas, mūks piecēlās. Nākošo trīs dienu laikā viņš izgatavoja visburvīgāko skapi, kāds vispār bija redzēts. Ķeizars bija tik pārlieku apmierināts un ziņkārīgs, ka pasauca mūku pie sevis un jautāja, ko viņš darījis tās piecas dienas pirms darba sākšanas.

Mūks atbildēja:
– Visu pirmo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras domas par neizdošanos, no visām bailēm un domām par sodu, kas mani gaidītu, ja mans darbs ķeizaram nepatiktu.

– Visu otro dienu es pavadīju, atbrīvojoties no domām par savu nepiemērotību un nepieciešamo prasmju trūkumu ķeizara cienīga skapja izgatavošanai.

– Visu trešo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras cerības un tieksmes pēc slavas, spožuma un atalgojuma tai gadījumā, ja man izdotos izgatavot skapi, kas ķeizaram patiktu.

– Visu ceturto dienu es pavadīju, atbrīvojoties no lepnuma, kas manī varētu rasties, ja mans darbs vainagotos panākumiem un es saņemtu ķeizara uzslavu.

– Un visu piekto dienu es pavadīju, lai savā garā radītu un redzētu skaidru priekšstatu par šo skapi, veidojot to ar noteiktu domu, lai pat ķeizars tādu vēlētos – tādu, kāds tas šobrīd stāv Jūsu priekšā. 
Avots: e-misterija

Par ābola divām pusītēm

— Kur man atrast savu otru pusīti? – jauns cilvēks jautāja šamanim.
— Ja tu domā, ka kaut kur pasaulē klīst tava ideālā otra pusīte, tu ļoti maldies.
— Kāpēc?
Šamanis paņēma ābolu un pārgrieza to uz pusēm:
— Iedomājies, ka šīs divas viena vesela pusītes atnākušas šajā pasaulē. Kā pasaule rīkojas ar svaigām apetelīgām cilvēciskajām dvēselēm? – un šamanis nokoda gabaliņu no vienas ābola puses. – Pasaule ir kustīga un nežēlīga, visu maļ, kā pašai tīk.
Šamanis nokoda gabalu no otras ābola pusītes un kādu mirkli košļājot kaut ko pārdomāja.
— Un, lūk, viņi satiekas! – Viņš svinīgā balsī teica un savienoja abas iekostās ābola pusītes. – Un, kas? Vai tās der viena otrai? Nē! Bet tagad uzmanīgi skaties!
Šamanis paņēma vairākus ābolus un sagrieza tos uz pusēm. Salika kopā pusītes no dažādiem āboliem:
— Ko mēs redzam?
— Tās ir atšķirīgas un nesader, – atbildēja jaunais cilvēks.
Šamanis pamāja ar galvu un sāka pa apli apgrauzt divas kopā saliktās ābolu pusītes:
— Un kas notika tagad?
— Tagad tās sader! – iesaucās puisis.
— Pareizi! Tāpēc, ka pasaule tās apstrādāja nevis pa vienai, bet pārī. Par ideālām pusītēm nepiedzimst, par tām kļūst. Divas mīlošas dvēseles kopā priecājas par dzīvi, kopā pārcieš dzīves sitienus, mācās saprast viens otru no pusvārda, atbalsta viens otru un kļūst veiksmīgi. Un tas ir ļoti rūpīgs un pamatīgs darbs…
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienoti Mīlestībā

– Būt kopā var dažādi.
Lūk, āboli grozā. Un, lūk, āboli ābelē. Pirmajā mirklī šķiet, ka tie ir vieni un tie paši āboli.
Gan tur, gan tur tie ir kopā. Taču grozā tiem nav nekādas vienotības, izņemot pašu grozu.

Un cik daudz kopīga ir āboliem, kad tie aug viena koka zaros!
Viena sula, viena dzīve uz visiem!

– Es tev jautāju par Mīlestību pret savu tuvāko, bet tu man stāsti par āboliem ābelē.

– Tāpēc, ka Mīlestība starp cilvēkiem ir kā ābele ar āboliem, kuri nogatavojas tās zaros – tur un tur.
Sajūties, ka kopā ar visiem dzīvojošiem esi Mīlestības kokā. Piepildies ar vienotību dzīves kokā, tāpēc, ka vienotība arī ir dzīve.
Kāds ābols tu esi? Tas, kurš kokā, vai tas, kurš grozā?

– Bet ābolam nav iespēju izvēlēties, kur viņam būt!

– Toties tev tā ir!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad ticībai trūkst Mīlestības

Kad cilvēks bija vēl bērns, vecmāmiņa viņam teica: «Mazdēliņ, kad tu izaugsi liels un kādreiz dvēselei kļūs grūti — ej uz baznīcu, tur vienmēr tev paliks vieglāk».

Cilvēks izauga un reiz viņa dvēselei kļuva smagi. Viņš domāja – dzīvot kļuvis nepanesami. Un, atcerējies vecmāmiņas vārdus, devās uz baznīcu.

Un te pie viņa pienāk kāds un saka: «Tu ne tā rokas turi!»
Vēl kāda aizrāda: «Tu ne tur stāvi!»
Trešais saka: «Tu ne tā esi apģērbies!»
Kaut kur no aizmugures atskan burkšķēšana: «Tu nepareizi krustu met!!»
Tad pienāk kāda sieviete un saka: — Jaunais cilvēk, tu labāk izej no baznīcas, un nopērc grāmatu par to, kā šeit jāuzvedas un pēc tam nāc.

Cilvēks izgāja no baznīcas, apsēdās uz soliņa un sāka gauži raudāt. Pēkšņi viņš izdzirdēja balsi:
— Kāpēc Tu, mans Dēls raudi?

Pacēla cilvēks acis un ieraudzīja Kristu.
— Kungs! Mani nelaiž baznīcā!

Kristus viņu apskāva un teica:
— Neraudi, viņi arī mani tur nelaiž.

Avots: smisl-zhizni.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā nokļūt tur, kur tu vēlies

Laivinieks bija pārvedis ceļotāju pāri upei un piestājis otrā krastā.

Ceļotājs ievēroja, ka uz abiem laivas airiem ir uzraksti. Uz viena rakstīts: “DOMĀ”, uz otra: “DARI”.

– Tev ļoti interesanti airi, – viņš teica. – Kāpēc tā?

– Skaties, – smaidot atbildēja laivinieks. Un sāka airēt tikai ar vienu airi, ar uzrakstu “DOMĀ”.

Laiva sāka griezties uz vietas.

– Gadījās, ka es domāju par kaut ko, būvēju plānus…. Taču tas neko vērtīgu man nedeva.

Es vienkārši griezos uz vietas tieši tāpat kā šī laiva. 

Laivinieks pārstāja irties ar vienu airi un sāka to darīt ar otro, to ar uzrakstu “DARI”. Laiva sāk griezties, bet jau uz otru pusi.

– Gadījās, ka es kritu citā galējībā. Kaut ko nedomājot darīju, bez plāna, bez idejas. Tērēju ļoti daudz laika un spēku. Gala rezultātā, atkal griezos uz vietas.

Lūk, ņēmu un uzrakstīju sev atgādinājumu uz airiem, – turpināja laivinieks, – lai atcerētos, ka uz katru kreisā aira vēzienu jābūt arī labā aira vēzienam, un tikai tad es varēšu nokļūt tur, kur vēlos.

Avots: pritchi.ru
Foto: Jayant Kulkarni
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par lietussargiem un nūdelēm

Kāda sieviete visu laiku raudāja. Viņas vecākā meita bija apprecējusies ar lietussargu pārdevēju, bet jaunākā – ar nūdeļu pardevēju.

Kad ārā bija labs laiks un diena saulaina, viņa raudāja un domāja: “Kādas šausmas, manai meitai veikalā nebūs pircēju! Kurš gan saulainā laikā pirks lietussargus!”

Ja ārā laiks bija slikts un lietains, viņa atkal raudāja, bet šoreiz jau par jaunāko meitu: “Ja nebūs saules, nūdeles nežūs un meitai nebūs ko pārdot! Kāda nelaime!”

Un tā viņa bēdājās katru dienu, jebkuros laika apstākļos: tad dēļ vecākās, tad atkal dēļ jaunākās meitas.

Reiz viņa sastapa kādu mūku, kuram kļuva žēl sievietes un viņš pavaicāja, kāpēc tā visu laiku raud. Sieviete viņam izstāstīja visas savas bēdas.
Mūks pasmaidīja un teica: 

– Tev tikai jāizmaina savs domāšanas veids, jo laika apstākļus tu izmainīt nevari: kad spīd saule, nedomā par vecākās meitas lietussargiem, domā par jaunākās nūdelēm: “Saule spīd! Jaunākajai meitai ļoti labi izžūs nūdeles un tirdzniecība ies no rokas”.
Kad līst lietus, domā par vecākās meitas lietussargiem: “Cik lieliski! Lietus līst un meitai lietussargu tirdzniecība zeļ un plaukst!”.

Sieviete ļoti priecājās par mūka padomu, no sirds pateicās un sāka ievērot viņa teikto. Un no ta brīža viņa vairs neraudāja, bet priecājās. Prieks dzīvē vairojās ne tikai viņai, bet arī viņas meitām, jo nebija vairs jāraizējas par savu bēdu nomākto māti.

Vecu vecā patiesība – ja nevari izmainīt apstākļus, izmaini savu attieksmi pret tiem. Pietiek vien izmainīt savu attieksmi pret lietām un dzīve mainās uz labo pusi.

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu taču vienmēr esi man blakus…

Vecāka gadagājuma sieviete lēnām šķērsoja ielu pie sarkanās gaismas.
Šajā laikā satiksme bija intensīva, taču šķita, ka viņu tas it nemaz neuztrauc.
Nez no kurienes uzradās Eņģelis. Tas apmeta loku virs viņas galvas un nolaidās blakus. Pamāja ar spārnu, brīdinot trakā ātrumā braucošu automašīnu. Automašīnas vadītājs strauji nobremzēja un apstājās.
– Pārkāpjam noteikumus? – Eņģelis stingri jautāja sievietei.
– Nav jau tramvajs, apbrauks, – viņa atrauca. – Bet, ja uzbrauks, sēdēs cietumā.
– Sēdēs, – Eņģelis piekrita. – Un tas būs ļoti slikti. Viņam mājās trīs bērni.
– Nu tad lai uzmanīgāk skatās uz ceļu.
– Bet tu taču riskē pakļūt zem riteņiem.
– Viss ir Dieva varā – sieviete nikni uz viņu paskatījās.
Eņģelis nopūtās.
– Tas nozīmē, ka no nāves mums nav bail, ja? Tad kāpēc medicīnisko masku esam uzvilkuši?
– Tu taču zini, kāds vīruss šobrīd plosās? – sieviete iepleta acis, lai parādītu, cik milzīgs šis vīruss – Iziesi bez maskas, uzreiz taisaulē nonāksi.
– No vīrusa baidāmies, bet pāri ceļam pie sarkanās gaismas ejam? – Eņģelis skumji nopūtās.
– Ko man daudz baidīties? Tu taču vienmēr esi man blakus, – viltīgi pasmaidīja sieviete.
Eņģelis pašūpoja galvu.
– Es neesmu tavs Eņģelis. Tavējais jau sen tev ar roku atmeta, tas ir – ar spārnu. Bet es esmu viņējais. Un viņš norādīja uz automašīnu, kas apstājās pie pārejas.

Irina Podgurskaja
Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi noteikti atradīs

– Atceries, čukstēja Mazais Eņģelis, – ja nu pēkšņi tev rodas sajūta, ka esi pazaudējies… pazaudējies laikā, telpā, domās, cilvēkos, sapņos, cerībās, garastāvokļos, ceļos, mūzikā, mīklās, attiecībās….

Ja tev pēkšņi šķitīs, ka tevi šajā lielajā pasaulē ir pazaudējuši…
Atceries, KĀDS – noteikti īstajā laikā – tevi atradīs!… ar labu vārdu… siltu un sirsnīgu skatienu… maigu pieskārienu… stingru, drošu plecu… stiprām rokām, kas tevi šūpo… vai gaišu smaidu… vai dzidra un auksta ūdens glāzi karstā dienā…
vai saviļņojošu mūziku… vai brīnumainu meža smaržu… vai okeāna elpu…. vai klusiem čukstiem par senām teikām, pasakām un dīvainiem atgadījumiem… siltiem saules apskāvieniem… sena krēsla ērtumu… lidojošu tauriņu vai vienkārši pastieptu roku…. ar atvērtu plaukstu…

Šai milzīgajai pasaulei ir viens brīnumains noslēpums… Ja tev kādreiz šķitīs, ka tevi ir pazaudējuši, atceries: tas, kurš tev vajadzīgs, noteikti tevi atradīs… Un tas notiks īstajā laikā… noteikti…
Jo katram no mums ir cilvēks, kurš mūs atrod īstajā laikā…

Olga Meškovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis