Es pats!

dievsradija cilveku

Reiz sanāca kopā zinātnieki un izlēma, ka nu jau visu var radīt paši. Zinātniskais progress ir tik augstā līmenī un zinātne ir tik ļoti attīstījusies, ka nav nekādas vajadzības pēc Dieva palīdzības.
Un viņi nolēma, ka viens no viņiem, pats gudrākais ies pie Dieva un pateiks to, ko kopā nolēmuši.
Domāts, darīts. Zinātnieks atnāca pie Dieva un teica:
– Dārgais Dievs, mēs tevi ļoti cienām, taču esam izauguši un mums vairs nav vajadzīga tava palīdzība, mēs paši visu varam, tāpēc vari iet atpūsties. Mēs tiksim galā.
Dievs smaidot atbildēja:
– Labi, taču es nepiekrītu, un tāpēc piedāvāju jums sacensības.
Zinātnieks lepni atbildēja:
– Jā, protams! Nav nekādu problēmu.
Un Dievs teica:
– Labi, tad radi cilvēku.
Zinātnieks priecīgi ar smaidu atbildēja:
– Hā, viegli, mēs jau sen to darām! Un pieliecās, lai paceltu māla piku.
Dievs smaidot teica:
– Ne no mana māla, bet savējā!

Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izeja vienmēr ir

brinumi32

Dziļi mežā dzīvoja burvis. Ļaudis runāja, ka viņš protot uzsūtīt cilvēkiem nelaimes un gluži otrādi, pieburt veiksmi un laimi.
Zemnieki ļoti baidījās no burvja, taču tad, kad patiešām kaut kas svarīgs bija vajadzīgs, viņi vērsās pie tā pēc palīdzības.
Tieši šāda vajadzība kādu zemnieku atveda pie burvja.
Burvis nīgri vaicāja:
– Kāpēc atnāci?
Zemnieks zemu paklanījās un bailīgi jautāja:
– Gudrais burvi, vai vari man palīdzēt? Mani pārmākušas visādas nelaimes, viena aiz otras – māja nodega, sieva mani pameta…
– Labi, – vienā mierā teica burvis, – nāc man līdzi.
Zemnieks devās līdzi burvim, kājas no bailēm ļima. Burvis ieveda viņu dziļi meža biezoknī un pēkšņi pazuda.
Zemnieks visu dienu maldījās, meklēdams mājupceļu un tikai vēlu vakarā izkļuva no tā. Viņš beidzot ieraudzīja debesis, zeltainas saules rietā, un pēkšņi viņš sāka smieties no prieka, ka palicis dzīvs.
– Eh, rokas, kājas man veselas, tātad tikšu galā ar savām nedienām, uzcelšu jaunu māju, sameklēšu citu sievu, – viņš sev teica un skriešiem devās uz ciemu.
Skatās, pretī nāk burvis. Zemnieks apstājās, bet burvis pasmaidīja un teica:
– Es ceru, tu saprati, ka ikvienā nelaimē Liktenis vienmēr atstāj durvis izejai. Ir tikai jāmeklē tā izeja tikpat cītīgi, kā tu šodien meklēji izeju no meža biezokņa.
Avots: Alija Lučezarnaja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pašam savs vilciens

vilciens7

Dzīve līdzinās braucienam vilcienā. Ar daudzām pieturām, izmaiņām maršrutā un pat avārijām.

Bērnībā mēs kopā ar vecākiem iekāpjam šajā vilcienā un domājam, ka tā būs vienmēr. Taču pienāk brīdis, kad viņi kādā stacijā izkāpj un mēs turpinām ceļu bez viņiem

Laiks iet un vagonā blakus mums apsēžas citi cilvēki. Daži no tiem kļūst mums ļoti svarīgi, iespējams, tie paliks ar mums kopā līdz brauciena pašām beigām. Kāds izkāps uz mūžīgiem laikiem un mums blakus paliks tukšs sēdeklis. Bet kāds pazūd stacijās tik nemanāmi, ka mēs pat nepamanām to, ka viņa vietā jau sēž citi cilvēki.

Šis brauciens būs pilns prieka, gaidu, nodevību, piedošanas, satikšanos un atvadīšanos. Kādā brīdī mēs domāsim, ka ātri jānorauj stop-krāns vai jāpārsēžas kādā citā vagonā, bet brīžiem mēs laimē sēdēsim un skatīsimies pa logu, ar prieku gaidot iekāpjam jaunus un jaunus pasažierus.

Galvenais brauciena noslēpums: mēs nezinām, kurā stacijā mums būs jāizkāpj. Tāpēc vislabāk ir baudīt braucienu un pašiem padarīt to komfortablu sev un tiem, kuri sēž mums blakus.

Tas ir ļoti svarīgi. Jo tad, kad mēs sasniegsim savu gala staciju, ir ļoti svarīgi, lai tie cilvēki, kuri turpinās ceļu, sajustu, ka mūsu vieta ir tukša un viņiem būtu saglabājušās pašas labākās un siltākās atmiņas par to, kurš sēdēja blakus…

©Marks Entonijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un Dievs man jautās

valis

Dažkārt es domāju, ka tad, kad aiziesim Debesīs, Dievs noteikti mums jautās:
– Nu, kā bija?
– Kā bija? Grēkojusi esmu, Dievs,… apžēlo… – es sākšu…
Viņš mani pārtrauks un teiks:
– Es tāpat to zinu. Visu laiku tevi vēroju…. Kā tev patika Zeme?
– Khm, kā Tu to, Dievs, biji domājis?
– Es sešās dienās radīju Zemi un visu, kas uz tās. Ka Tev tā patika? Vai vispār patika?
Vai tu redzēji, kādas skaistas zivis Sarkanajā jūrā es izgudroju?
Un manus vulkānus? Skaisti, vai ne?
Un džungļus! Džungļus tu redzēji???
Un, ja vien tu zinātu, cik laika es patērēju, lai radītu ūdenskritumus!!!!
Un valis!!! Ak! Ja vien tu zinātu, kā es viņu tik varenu radīju!!! Tu taču esi redzējusi vaļus, vai ne?
Stāsti, stāsti… kas tev visvairāk patika?
Un es ļoti baidos no tā, ka stāvēšu, plikšķināšu acis un teikšu….
– Mmmman…. vienkarši nebija laika…. es… daudz strādāju…. pēc tam vēl ģimene…. bērni…. gada atskaites… kredīts mašīnai…. bet es patiešām, godīgi, Dievs gribēju!!!! Esmu grēcīga. Apžēlojies, Dievs!
– Nevis grēcīga, bet dumja! – Viņš teiks.
– Nebūs tev otras iespējas paskatīties uz to visu, nebūs!
Eh… labi, Pēter, paņem Dzīves Grāmatu…. kas viņai tur?
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas iekšā – tas ārā…

1b

– Kur jēga? – jautāja māceklis.
– Visuma augstākajā taisnīgumā – atbildēja meistars.
– Vai tad Visums ir taisnīgs? Tik daudzi cilvēki cieš… viņi ir nabadzīgi, slimi, bet kāds saņem visu, nepieliekot ne mazāko piepūli…
– Vienkarši katrs saņem no dzīves to, ko vēlas – pasmaidīja meistars – dzīve, liktenis  ir ļoti elastīga substance un katram dod to, ko mēs patiesībā vēlamies.
– Ko jūs, skolotāj runājat!? – māceklis pielēca kājās – kā jūs tā varat…. jūs apgalvojat, ka visi šie cilvēki, kuri iet cauri problēmām un nelaimēm, paši vēlas šīs nepatikšanas?
– Apsēdies, tu vēl esi zaļš. Visumam nav citas izejas….. Kas iekšā, tas ārā…. Ja tie redz pasauli pilnu nelaimju – un meistars apklusa – pasaulei nav citas izejas… Visums ir žēlīgs pret visiem – viņš apmierina katru mūsu pieprasījumu un kļūst cilvēkam tāds, kādu tas to vēlas redzēt.
– Bet kāpēc tad cilvēki tiecas pēc nelaimes? – izbrīnīts jautāja māceklis.
– Tāda ir mūsu kultūra. Tas, kurš cieš, vienmēr var pažēloties un kļūs vieglāk. Mēs uzskatām, ka cilvēks, kurš izgājis cauri visdažādākajām problēmām un pārvarējis neskaitāmus šķēršļus, ir pelnījis kaut ko vairāk. Cilvēki domā, ka, ja viņiem bijis daudz problēmu, tad uz viņiem ar milzu cieņu skatīsies kā uz tadiem, kas daudz ko pārvarējuši un sekos balva.
– Meistar, es pats uzskatu, ka tie, kuri izgājuši caur uguni un ūdeni ir cieņas vērti, tāpēc, ka zinu, kā tas ir būt badā un pārciest grūtības.
– Un, ko tagad? Mums visiem tāpec tevi jāciena?
– Nē, taču jums jāizrāda kaut nedaudz cieņas, ja es esmu pārcietis vairāk par jums.
– Redzi, tu pieprasi cieņu pret sevi  par to, ka tev bijusi grūta dzīve. Pat nevis pieprasi, bet zini, ka tā tam ir jābūt. Tad, lūk, tieši šī vēlme pēc cieņas un nozīmīguma liek cilvēkiem neapzināti vēlēt sev nelaimes, lai viņus pēc tam par to cienītu… Un, kas tad Visumam atliek? Tas vienkarši piepilda vēlmes…. kas iekšā – tas ārā….
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rītvakar 19. februārī plkst. 18:00 Rīgā Tallinas ielā 97 Ineses Prisjolkovas seminārs “Zemapziņas parprogrammēšana”. Vairāk vari izlasīt ŠEIT

Pasaka :)

princese un pūķis4

Brīnišķīgā princese vienmēr bija ticējusi mīlestībai un bija gatava cīnīties par to līdz galam. “Karā visi ieroči labi”, – viņa domāja un tāpēc tad, kad uzzināja, ka princis kritis izmisuma un sevis šaustīšanas bezdibenī, nolēma, ka ar steigu nabadziņš jāglābj. Lai arī pat pūķis, kurš apsargāja šo tornī ieslodzīto “dārgumu”, to uzskatīja par absolūtu muļķi.

Bet princesei bija spītīga daba, un viņa pēc sava mīļotā tā bija gatava iet caur “uguni un ūdeni”, tāpēc, paņēmusi no savas garderobes asāko zobenu un uzlēkusi sava melnā zirga mugurā, devās ceļā.

Un viņa traucās matiem plīvojot, bet galvā jau bija nobriedis glābšanas plāns.

Bet mūsu noskumušais princis, kurš tik ļoti mīlēja uzslavas un apbrīnu, lai arī visiem spēkiem to noliedza, tomēr ārkartīgi stipri cerēja, ka kāds viņu pažēlos un izglābs, turpināja sēdēt savā tornī. Muļķa princis.

Un tā mūsu varonei nācās iziet daudzus pārbaudījumus, pirms notika cīņa ar pūķi par prinča sirdi. Ilgi viņi cīnījās kaujas laukā, bet princis sēdēja tornī, visu to vēroja un grauza popkornu, uzdzerdams viskiju. Derdzīgs tips.

Un, lūk, kārtējās cīņas vakarā pūķis jautāja princesei:

– Klau, maziņā, kam tev tas princis vajadzīgs?
– Ko nozīmē “kam”, es taču viņu mīlu! – notraucot sviedrus no sejas, izbrīnīta jautāja princese.
– Tu taču viņu pat nepazīsti, viņš, izņemot sevi, nevienu citu nespēj mīlēt, viņš spēj runāt tikai par sevi un vēl viņš ir dzērājs un tukšpauris. Kam viņš tev?
– Es viņu mīlu un man par viņu jācīnās! – princesi šokēja pūķa atklātība.
– Dieva dēļ! Pirmkārt, kas tā tāda par mīlestību, par kuru jācīnās? Mīlestība ir tad, kad viss ir labprātīgi pēc abpusējas vēlēšanās. Ir bezjēdzīgi to izlūgties, izdiedelēt un kauties par to vispār nav nekādas jēgas. Tā vai nu ir, vai nav! Viss pārējais ir fikcija un tava slimā fantāzija. Otrkārt, tu paskaties uz to savu princi uzmanīgāk, viņš nespēs tev dot neko vairāk kā pazeminātu pašapziņu un vilšanos.
Un pēkšņi princeses prāts apgaismojās, un viņa ieraudzīja princi no otras puses, un arī visu savu darbību muļķīgumu.
– Pūķi, tev taisnība. Piedod! Varbūt aiziesim uzēst? – un nometa savu zobenu un devās pie zirga.
– Nav problēmu, kāp man mugurā, tā būs ātrāk, es zinu vienu vietiņu, tur ir brīnišķīgs šefpavārs, viņš gatavo lieliskus steikus, tev patiks!
Un tā princese kopā ar pūķi aizlidoja pusdienot, bet princis tā arī palika nošļucis un neviena nesaprasts kretīns.

Lūk arī pasakai gals. Kurš lasīja, pacentīsies nedzenāties pēc nevajadzīgā un neizdomāt mīlestību tur, kur tās nav 🙂
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Būt veselam un dzīvot laimīgi

dziednieks7

Jaunais māceklis jautāja vecajam šamanim:
— Kas uztur hronisku slimību?
— Domas… – atbildēja šamanis.
— Kāpēc cilvēki tik daudz domā par savām slimībām?
— Tāpēc, ka tās viņiem ir vajadzīgas…
— Vajadzīgas? Priekš kam?
— Atpūtai no steigas. Un no tā, ko negribas darīt…
— Bet, ja cilvēki staigā pa ārstiem, tātad tomēr vēlas no tām atbrīvoties?
— Nē, viņi vēlas atbrīvoties no nepatīkamajiem simptomiem, nevis slimībām, kas viņus sargā pašus no sevis…
— No sevis?… bet vai tad nevar aizsargāties kaut kā produktīvāk?
— Var… Taču tad jāmaina dzīve.
— Kādā veidā?
— Tieši slimībā esot aiziet no visa, ko nemīli pie tā, ko gribētos darīt un kas dod prieku darbā, hobijos un sadzīvē….
— Tad slimība no palīga pārvērtīsies par kaut ko nevajadzīgu un traucējošu un sekojoši arī sāks izzust…
— Taču mainīt dzīvi nav viegli…. Vieglāk ir slimot…
Un, atrodot prasmīgu ārstu, periodiski atpūsties, arvien dziļāk ieslīgstot slimībā.
— Mh… bet kā tad ar ārstiem?
— Nekoncentrēties uz sekām, bet sākt ar cēloņiem. Un motivēt cilvēkus pārmaiņām, neskatoties uz viņu neapmierinātību un pretestību…
— Bet, ja nu ārsti to neprot?
— Lai mācās, ja vēlas kļūt par dziedniekiem, kas maina likteņus. Ir daudz vieglāk būt par simptomu ārstētāju, ērtāk un naudīgāk… Taču, ejot šo ceļu, agri vai vēlu pazudīs jēga un pazudīs bauda no sava darba…
… un dzīves beigās nebūs ko atcerēties…

Avots: ezo_news
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par papardi un bambusu

paparde un bambuss5

Reiz kāds cilvēks nolēma, ka nu gan viņam ir gana ciest un devās uz mežu, lai pēdējo reizi runātu ar Dievu.
– Mīļais Dievs, lūdzu dod man iemeslu nepadoties! – viņš teica.
– Paskaties visapkārt – atbildēja Dievs, – Tu redzi bambusu un papardes?
– Jā, – vīrietis atbildēja.
– Kad es stādīju bambusu un papardes, es par tiem parūpējos. Es tiem devu saules gaismu un ūdeni. Es sargāju tos no vētrām. Paparde auga ātri, tās sēklas ļoti īsā laikā sāka dzīt asnus, taču no bambusa sēklām neauga nekas. Taču es nepadevos.
Otrajā augšanas gadā paparde kļuva vēl krāšņāka, taču no bambusa sēklām nekas neauga. Taču es nekritu izmisumā. Arī trešajā gadā bambuss mani neiepriecināja. Bet es gaidīju. Arī ceturtajā gadā no bambusa nebija ne asna. Es biju pacietīgs.
Piektajā gadā no zemes izlīda mazs mazītiņš asniņš. Tas bija daudz daudz mazāks par papardi, taču dienu no dienas tas auga un sešu mēnešu laikā sasniedza 100 metru augstumu.
Piecus gadus tas veltīja savas sakņu sistēmas veidošanai, kas padarīja to stipru un izturīgu un iedeva to, kas vajadzīgs izdzīvošanai. Es nekad sevis radītajiem neesmu devis lielāku izaicinājumu, kā tie spētu tikt galā.
Visu šo laiku tu augi un cīnījies. Tu audzēji savas saknes, kas nepieciešamas, lai izveidotos stumbrs, lapotne un vēlāk arī augļi. Nekad sevi nesalīdzini ar citiem, tāpēc, ka visam manis radītajam ir atšķirīgi laika rāmji, atšķirīgi nobriešanas tempi un atšķirīgi mērķi.
Kā paparde atšķiras no bambusa, tā cilvēki atsķiras viens no otra. Ja nepadoties, var pacelties ļoti ļoti augstu, – teica Dievs.
– Cik augstu es pacelšos? – jautāja vīrietis.
– Cik augstu aug bambuss? – jautāja Dievs.
– Cik vien var augstu? – atbildēja vīrietis.
– Jā! – teica Dievs.
Cilvēks pameta mežu, saprotot, ka Dievs nekad viņu nepametīs un no viņa neatteiksies.
Nav jābrīnās, ka tavā ceļā gadās gan pārbaudījumi gan nelaimes. Atceries, tās nepieciešamas tavai izaugsmei.
Dievs nekad nesūta tev pārbaudījumu, nedodot iespēju tikt ar ro galā.
Tas ir Tavas ticības jautājums!

Avots: Ezo_News
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Durvis ir ciet, atlaid!

durvis33

Reiz kāds no maniem skolotājiem pastāstīja stāstu:
Iedomājies, ziedošs dārzs. Lieli, skaisti koki, kuros briest sulīgi augļi, brīnišķīgas puķes, un daudz krāsainu tauriņu. Un šajā dārzā ir vieta, neliels melns kvadrāts, kuru reiz izdedzinājusi uguns. Un, lai kā tu censtos, lai ko šajā kvadrātā stādītu, nekas neaug. Tas paliek tāds, kāds bija – maziņš, izdedzis zemes pleķītis lielā plaukstošā dārzā. Un ļoti bieži notiek tā, ka mēs skatāmies uz šo melno pleķi, acis neatraudami, tik ļoti skatāmies, ka nepamanām ne skaistos kokus, ne puķes, ne tauriņus lidojam. Un pierodot skatīties uz to, kā mums trūkst, mēs pārstājam ievērot to skaisto un lielo, kas mums ir.
Laba metafora. Šis kvadrātveida zemes pleķītis ir tāda pat daļa dārza, kā koki un puķes, taču jautājums: kur virzīta mana uzmanība. Kur es skatos?
Tas ir par to pašu, kā stāvēt aizslēgtu durvju priekšā. Daudzi no mums, tai skaitā es, ļoti bieži stāvam šādu durvju priekšā un gaidām, kad mums kāds tās atslēgs. Taču viss, kas mums ir jādara, jāpārstāj gaidīt, jāpagriež galva, lai ieraudzītu, ka blakus ir kādas citas, plaši atvērtas durvis.
Laiks pienācis pateicībā atlaist visas šīs aizslēgtās durvis, savākt to priekšā izklātos tepiķīšus un pagriezties ar seju pret to, kas gaida mūs, un tas, kas mūs gaida, parasti ir tas, ko mēs neievērojam, nenovērtējam.
Un kurš gan zin, kāpēc bieži vien aizveras tās durvis, kuras iepriekš bija atvērtas, un nav nekadas jēgas noskaidrot, kāpēc. Viss, kas ir vajadzīgs, vienkārši pagriezt galvu.
Aleksejs Kuzmins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Labā meitene

meitene vilciens8

Reiz dzīvoja meitenīte Liza. Viņa bija ļoti jauka.
– Ak, tu mana mīļā, mans prieks, kāda tu man sapratīga un apdomīga, – mamma glaudīja viņai galvu un Liza priecājās, ka mammai ir labi.

– Kāda jums brīnišķīga un paklausīga meitenīte! – mammu slavēja kaimiņi un Lizai bija ļoti patīkami, ka viņu novērtēja.

– Cik laba skolniece! – brīnījās skolotāji, un Lizai ļoti patika, ka viņu slavē un novērtē.

– Cik spējīga studente! – teica augstskolas pasniedzēji un Liza centās vēl vairāk.

Vienu vārdu sakot, Liza bija ļoti laba meitene. Taču visas meitenes agri vai vēlu pieaug un pienāk brīdis, kad viņām jābūvē sava dzīve.

Un te nu sākās brīnumi. Ne ļoti labas un pat sliktas meitenes apprecējās, dzemdēja bērnus, šķīrās, veidoja savus biznesus, bankrotēja, aizbrauca uz citām pilsētām. Bet Liza, nezin kāpēc, neko tamlīdzīgu nedarīja. Viņa taču bija ļoti saprātīga un skaidri zināja, kā pienākas. Bet pienācās galīgi ne tā kā sapņojās!

Liza sapņoja par savu ģimeni par tālām valstīm un par interesantu darbu un vēl par ļoti daudz ko. Taču, pabeigusi institūtu, tika norīkota kādā klusā vietiņā, kur alga bija maza, toties darbs, stabils. Prieku nekādu tas nedeva, lielu naudu arī, taču nebija nekādu nepatikšanu.

Arī pret precēšanos Liza izturējās ļoti saprātīgi. Viņa piekasīgi izskatīja visas kandidatūras un izbrāķēja vienu pēc otra. Un pati brīnījās: kā gan tās citas spēj atrast savu otru pusīti? Kur viņas tās atrod?

Tā pagāja gadi, bet Lizas dzīvē joprojām nekas nenotika. Agrāk viņai šķita, ka dzīve būs krāsaina, kā karnevāla kostīms, taču dzīve nezin kāpēc kļuva arvien blāvāka un neinteresantāka, kā mājas linu halāts. Koši notikumi notiek parasti tad, ja mēs kaut ko neparastu darām, bet Liza ļoti baidījās pieļaut kļūdas – jo viņa taču bija laba meitene.

Saprātīgums ir ļoti laba lieta, taču bīstama arī. Tā mūs pasargā no kļūdainiem soļiem, bet tajā pat laikā neļauj uzpūst svaigam pārmaiņu vējam. Taču Liza jau kopš bērnības bija izslavēta ar to, ka ļoti klausījās savā saprāta balsī. Taču dažkārt, kad viņa laidās miegā, saprāts pamazām sāka atslēgties, tad sazin, no kurienes ieskanējās klusiņa klusiņa balstiņa, kas runāja dīvainas lietas.

– Tu neguli? Raudāji? Labi, raudi, raudi! Vēl laiciņu, gadiņu, divus papinkšķēsi… krunkas uzradīsies un tad jau arī vecums nav aiz kalniem.

– Kas tu esi? – satrūkās Liza.

– Tā esmu es, tava dvēsele, – čukstēja balss.

– Kas tās par muļķībām? Kad cilvēks domā dažādās balsīs, tā taču ir šizofrēnija, – teica pamodies saprāts. – Iedzersim māteru tēju un tad fiksi gulēt!

Un Liza paklusīgi iedzēra māteru tēju un centās aizmigt. Taču arvien biežāk miegs nenāca un viņai nācās pusnakti grozīties gultā. Tikai dvēsele nenomierinājās un atkal kādā brīdī sāka čukstēt:

– Paskaties uz sevi no malas! No rīta velcies uz savu nemīlamo darbu. Vakarā velcies mājās, kur viss ir tik ierasts un stabils, nekā jauna, nekā interesanta. Bet, starp citu, gadi iet! Draudzenīt, uz ko tu savu laiku tērē?

Liza pārbijās un atkal pārslēdzās uz domām par dzīvi savā galvā. Gadi patiešām skrēja ātri, ko tur daudz runāt… Ne nu gluži tā, ka viņa nekur negāja un neko neredzēja – gan uz galvaspilsētu aizbrauca, gan uz kino aizgāja. Bet tā, kopumā….

– Tā nedzīvo jaunas meitenes! Tā notiek pansionātā, – atkal ierunājas balss.

– Tā mierīgi, rāmi… Tikai tiem vecīšiem ir ko atcerēties. Bet ko tu atcerēsies?
Atgaiņāties no tādām domām bija ļoti grūti: patiešām, nebija pārāk daudz ko atcerēties. Un Liza nolēma: viss! No pirmdienas jauna dzīve! Un no pirmdienas sāka jaunu dzīvi: līmēja savu dārgumu karti, mācījās dažadas vizualizācijas tehnikas, skaitīja mantras… Pārkārtoja mēbeles pēc fen-šui, jo ļaudis runā, ka, ja gulta nestāv pa diagonāli un naudas varde no stūra nelūr, lai kā arī necenties, laimīga nebūsi.

Taču nezin kāpēc ne varde, ne mantras, ne pat dārgumu karte nelīdzēja. Dzīvē tā arī nekas nenotika.

Reiz Liza nolēma pamest visu un aizbraukt uz galvaspilsētu – laimi izmēģināt, bet mamma, protams,  nebija mierā ar tādu lēmumu, un Liza tūliņ pat izmeta šadu domu no galvas: protams, kārtīga meitene nevarēja tā sarūgtināt mammu. Un, protams, ka mammas argumenti bija ļoti saprātīgi! Dzīve galvaspilsētā ir ļoti dārga, vēl darbs jāatrod, nav ko tur mēgināt!

Tā Liza turpināja domāt drūmas domas un klusiņām raudāt spilvenā. Taču reiz kājas pašas viņu aiznesa dzelzceļa stacijā – vai nu uz vilcieniem paskatīties, vai zem vilciena mesties, ej nu sazini… Dievs vien zina, kāpēc. Un no savām drūmajām domām viņa attapās tikai uz vilciena perona un bija ļoti izbrīnīta: kas viņai te meklējams? Apsēdās uz soliņa un sāka vērot vilcienus. Lūk, šis – uz Vladivostoku, otrs uz Petrozavodsku. Kur, diez, atrodas tā Petrozavodska? Kas tur dzīvo? Droši vien – arī cilvēki.

– Vai te ir brīvs? – jautāja nez no kurienes uzradies vecs vīriņš. – Es apsēdīšos?

– Jā, nav aizņemts, sēdieties, lūdzu!

– Kādu gaidat vai pavadat? – viņš jautāja.

– Nē, es vienkārši tāpat, – viņa samulsa. – Kaut kā nejauši te gadījos, pati nezinu, kā.

– Nekā nejauša šajā dzīvē nav, – večuks iebilda. – Viss ir likumsakarīgi.

– Ja? – Liza atjautāja. – Tas nozīmē, ka, ja dzīve paskrien garām tāpat kā šie vilcieni, tas ir likumsakarīgi?

– Priekš jums, jā, likumsakarīgi, – apstiprināja večuks. – Jums taču arī savā vilcienā jābrauc!

– Kur jābrauc? – nesaprata Liza.

– No punkta A uz punktu B – paskaidroja večuks. – Vai arī no punkta D uz punktu E. Tad dzīve nepaskrien garām – ainava aiz loga mainās, pasažieri iekāpj, izkāpj, jaunas pilsētas, piedzīvojumi, notikumi un jūs tajā visā piedalaties.

– Bet jū pats piedalaties? – ieinteresējās Liza.

– Protams! – lepni iesaucās večuks. – Visu dzīvi! Knapi spēju apgriezties! Nekad nav garlaicīgi.

– Droši vien jūs esat bijis ļoti daudzās pilsētās? – Liza pieklājīgi jautāja.

– Nē, es visu mūžu dzīvoju šeit un ne reizi neesmu atstājis šo pilsētu.

– Kā, tā?… – Liza apmulsa.

– Par vilcienu es tēlaini runāju! Jo, lai kustētos, nav obligāti jābrauc! Kustība ir dvēselē un dzīvē. Sākumā dvēselē, tad – dzīvē.

– Dvēselē… – atkārtoja Liza. – Nesaprotu. neko nesaprotu! Kā tas ir? Es it kā zinu, ko vēlos. Sapņoju! Pierakstu visu burtnīcā. Visādas metodes izmēģinu. Visu esmu pārkārtojusi pēc fen-šui. Mantras skaitu. Dārgumu karti esmu salīmējusi. Taču nekādīgi nevaru no šī punkta izkustēties. Dažkārt man ļoti gribas nomirt! Tik ļoti pelēks ir viss…

– Ak, zaļā jaunība, – pasmaidīja večuks. – Mantras pēc fen-šui skaita…. Metodes pielieto. Tu man labāk pasaki: kad tev gribas ēst, ko tu dari?

– Eju uz virtuvi un kaut ko ieēdu, – izbrīnīta atbildēja Liza.

– Un, no kurienes tur ēdiens?

– No veikala… No tirgus…

– Tātad, sākumā ēdiens ir jānopērk? Un pēc tam jāpagatavo?

– Nu, ja, – Liza bija pavisam apmulsusi.

– Lūk, lūk! Tātad vajag kaut ko darīt! – azartiski ar roku pamāja večuks. – Aiziet, atnest, pagatavot. Bet, ja tu sēdēsi krēslā un lasīsi pavārgrāmatu – tu tikai apetīti sakacināsi, bet paēdusi nebūsi! Dārgumu karti salīmējusi…. Esmu dzirdējis, ir tāda mode! Taču, ja tu nekur nekusties, no tavas kartes nav nekādas jēgas. Tā arī karāsies tā pie sienas kā tapetes!

– Bet, kur tad man braukt? – vārgi pretojās Liza. – Te man ir mājas, darbs, mamma… Stabilitāte!

– Stabilitāte, – norūca večuks. – Viss, ko tu stāsti ir par nāvi. Nekas viņai nekustoties!… Tāpēc arī nekustās, ka tu krampjaini turies pie stabilitātes!

– Bet pie kā tad jāturas?

– Pie pārmaiņām! Vienreiz pamēģini nokāpt no tā ceļa, kuru ej, izdari kaut ko, ko neesi darījusi! Lai pati būtu izbrīnīta!

– Ko, piemēram?

– Nu, kaut vai tagad iesēdies vilcienā un brauc, kurp acis rāda! Nevari?!

– Kā, tā?!!! Visu pamest un vilcienā?! Tas taču nav saprātīgi! – Lizai acis izbīlī iepletās.

– Jā, jaunība nedrīkst būt saprātīga! Dari muļķības, nebaidies! Vecumdienās būs ko atcerēties! Savā dvēselē klausies! Ko tā grib? Dot taču tai brīvību!

– Es taču tā nevaru! Es taču esmu kārtīga meitene! – Liza mēģināja iebilst.

“Uz trešā ceļa pie pirmā perona pienāk vilciens…” – atskanēja skaļrunī.

– Nu, ar Dievu, kārtīgā meitene! Eju savējos sagaidīt. Mans mazmazdēls apprecējās, atbrauca savu jauno sievu atrādīt. Drīz varēšu mazmazmazbērnus auklēt! Eh, cik interesanti!

– Veiksmi jums, – novēlēja Liza.

– Bet tu neskaties savā dārgumu kartē! Tu peldi pa to! Kaut kur, bet peldi! Un večuks aizgāja pa peronu, bet Liza palika. Viņai galvā bija panika: domas kaut kur aizlidoja, bet saprāts izmisīgi centās savākt tās vienkopus. Droši vien tas bija pārāk aizņemts un tāpēc tad, kad pienāca starppilsētu vilciens, Liza skaidri izdzirdēja dvēseles balsi:

– Sēžamies vilcienā un braucam – līdz galam. Un pēc tam atpakaļ!

– Kāpēc? – brīnījās Liza.

– Vienkārsi tāpat! Tu taču gribēji ceļot – sāc tagad! Un viņa piecēlās un  skrēja uz kasēm, pa ceļam skaitot, vai sanāks nauda turp un atpakaļceļam. Pietika un vēl atlika saldējumam. Un jau pēc dažām minūtēm gar acīm skrēja dažādas ainavas un Liza pati neticēja, ka prātīgā meitene dara tādas neprātīgas lietas. Viņa baidījās, taču viņai ļoti patika tas, ko viņa tagad darīja!

Un kad kādā no pieturām uz pretējā soliņa apsēdās jauni, brūni iedeguši puiši ar mugursomām un ģitāru, viņa pat nebīnījās – viņai taču vajadzēja ceļabiedrus? Un viņi cienāja ar ķiršiem un kopā dziedāja dziesmas ģitāras pavadījumā un viņa nepretojās, kad tie piedāvāja samainīties telefonu numuriem. Ko pretoties! Viņa bija devusies savā dzīves ceļojumā un ceļabiedri bija vajadzīgi, un dārgumu karte acu priekšā atdzīvojās, un kopā ar to atdzīvojās arī kārtīgā meitene Liza.

– Nu, ko, izkustējies no sava sastinguma? – čukstēja dvēsele.

– Dzīvosim, redzēsim, – saprātīgi viņai atbildēja Liza un pati iesmējās.

– Tagad mēs ļoti daudz ko redzēsim! Varbūt kādreiz redzēsim sava mazmazmazdēla seju, – optimistiski apsolīja Dvēsele. – Tu, galvenais, manī klausies! Es tev apsolu, būs interesanti!

Elfika
Tulkoja: Ginta Filia Solis