Ja tevī nebūs cilvecības…

Pirmajā vietā jābūt audzināšanai, un tikai pēc tam izglītībai. Pretējā gadījumā…

Reiz kāds fizikas-matemātikas fakultātes profesors nolēma studentiem dot mācību, kuru tie atcerēsies uz visu mūžu. Viņš uz tāfeles uzrakstīja ciparu 1, paskatījās uz studentiem un paskaidroja: “Šī ir jūsu cilvēcība. Pati svarīgākā īpašība dzīvē”.

Pēc tam blakus ciparam 1 viņš uzrakstīja 0, un teica: “Bet šie ir jūsu sasniegumi, kuri ar cilvēcības palīdzību jūs palielināja 10 reizes.”

Vēl viena nulle – pieredze, ar kuru cilvēks kļūst “100”. Un tā viņš pievienoja nulli aiz nulles – gudrība, mīlestība, veiksme… Katra pievienotā nulle reizes 10 padara cilvēku labāku, teica profesors.

Bet pēkšņi viņš ņēma un nodzēsa ciparu 1.

Uz tāfeles palika rinda ar neko neizsakošām nullēm…

Un profesors teica: “Ja jūsos nebūs cilvēcības, visam pārējam nebūs nekādas vērtības.”

Avots: Магия слова
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāda dīvaina pasaka

“Kāda dīvaina pasaka…” – domāja Sarkangalvīte, lēnītiņām košļādama pīrādziņu, ar kuru to pacienāja Vilks.
– Tu mani speciāli piebaro, lai pēc tam apēstu?

– Ko gan no tevis tur daudz ēst? – skumji noteica Vilks. – Es tikai gribu tev iemācīt PIEŅEMT, bet tu visu laiku tikai atdot, atdot… Tu galīgi neklausies, ko es tev saku, tu visu laiku strīdies un spītējies… Taču sieviete pat fizioloģiski ir tā uzbūvēta, lai PIEŅEMTU… teica Vilks, ieberot viņai mutē sauju smaržīgu meža ogu.

Sarkangalvīte ļoti vēlējās iebilst. Pateikt, ka viņai ne no viena neko nevajag. Un, vispār…
Taču mute bija ogu pilna un iebilst neizdevās.

– Sarkangalvīt, tev ir pārak liela Sirds un tu visu laiku centies to atdot. Bet labāk apgulies zaļajā zālē un ar Sirdi pieņem  visu, kas nāk. Putnu debesīs. Sienāzīti, kurš izdzīvo savu vasaru. Un vasaru, kurā dzīvo sienāzītis….
– Pat tevi pieņemt? – iemigdama zaļajā mīkstajā zālē nomurmināja Sarkangalvīte.
– Un īpaši mani… – viņai piekrita Vilks, palikdams viņai zem galvas savu mīksto, pūkaino asti

No rīta, izsēdinot Sarkangalvīti pie viņas vecmāmiņas mājas, Vilks vēl joprojām centās Sarkangalvītes groziņā ielikt kādu sauju ogas un riekstus.
Sarkangalvīte aiz ieraduma vēl joprojām atteicās pieņemt dāvanas, taču Vilks tikai grozīja galvu…

Vecmāmiņa stāvēja uz lieveņa Sarkangalvītei aiz muguras un ar skatienu pavadīja Vilku, un teica:
“Neviena radība nav tev ne draugs, ne ienaidnieks, taču katra radība Tev ir Liels Skolotājs”…

Alsu Beloglazova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVES GUDRĪBAS GRAUDI

Kāds jauns students kopā ar savu pasniedzēju bija iznācis pastaigā. Pēkšņi viņi ielas otrajā pusē ieraudzīja vecu apavu pāri, kurš acīmredzami piederēja nabadzīgam zemniekam, kurš raka zemi turpat netālu.

Students iesmējās un teica profesoram:
– Izjokosim šo vīru. Noslēpsim viņa apavus un skatīsimies, ko viņš iesāks.

Profesors atbildēja:
– Jaunais cilvēk, nekad nesmejies par otra bēdām un nelaimēm. Bet, ņemot vērā to, ka tu esi tik bagāts, tev patīkamāk būs, ja izdarīsi sekojošo: ieliec katrā no šī vīra zābakiem pa zelta monētai, bet pēc tam mēs abi paslēpsimies un vērosim, kas notiks.

Students tā arī izdarīja un viņi abi paslēpās aiz tuvējā koka. Zemnieks pabeidza savu darbu un devās uz to vietu, kur bija atstājis savus zābakus un mēteli.

Viņš uzvilka zābakus un acīmredzot sajuta tajos kaut ko. Sākumā domāja, ka tas ir akmens, bet drīz saprata, ka tā ir zelta monēta. Viņš izbrīnīts paskatījās visapkārt, bet nevienu nemanīja. Ielika monētu kabatā un vilka kājā otru zābaku, un atkal ieraudzīja tajā zelta monētu. Viņa acis pielija asarām un viņš nometās ceļos, pacēla acis pret debesīm un sāka pateikties. Savās lūgšanās viņš pieminēja smagi slimo sievu, bērnus, kuriem nebija ko ēst, bet tagad, pateicoties neredzamai rokai, kas iedeva monētas, viņi beidzot būs paēduši.

Students stāvēja, dziļi saviļņots no redzētā un acīs viņam bija asaras. Profesors jautāja:
– ja tu būtu pajokojis tā, kā sākumā vēlējies, vai tu būtu tik laimīgs, kā šobrīd?

Jauneklis atbildēja:
– Profesor, jūs man pasniedzāt visvērtīgāko mācību stundu dzīvē! Tagad es saprotu to, ko agrāk nesapratu: lielāku svētību piedzīvo nevis tas, kas saņem, bet tas, kurš dod.

Tāpēc, ja  vēlies izdarīt ko labu, dari to nekavējoties. Un tu to nekad nenožēlosi. Seko savai sirdsapziņai un nekad nenovirzies no savu vērtību ceļa….

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visi ceļi ved uz jūru

Kādai nabadzīgai sievietei piedzima dēls. Viņš savas dienas vadīja bezjēdzīgi, mehāniski un monotoni, tāpat kā visi pārējie šī Dieva aizmirstā ciema iedzīvotāji. Neviens no viņiem nezināja, ko darīt ar savu dzīvi. Bet kādā naktī puika sapnī redzēja jūru. Neviens no ciema iedzīvotājiem ne reizi nebija redzējis jūru, un tāpēc neviens arī nevarēja apstiprināt to, ka kaut kur eksistē tik bezgalīgs ūdens.

Kad puika paziņoja, ka dodas meklēt jūru no sava sapņa, visi grozīja pirkstus pie deniņiem un sauca viņu par jukušu. Taču viņš, neskatoties ne uz ko, saposās un devās ceļā. Viņš ilgi gāja, līdz nonāca krustcelēs. Viņš izvēlējās ceļu, kas veda taisni un pēc pāris dienām nokļuva ciemā, kura iedzīvotāji vadīja mierpilnu un pārtikušu dzīvi. Kad puika viņiem paziņoja, ka dodas meklēt jūru, tie centās viņu pārliecināt par to,  ka viņš velti tērē savu laiku un labāk būs, ja paliks šajā ciemā, lai dzīvotu tikpat laimīgi kā visi pārējie.

Pāris gadus jaunais cilvēks nodzīvoja ciemā – pārticībā un mierā. Taču reiz sapnī viņš atkal ieraudzīja jūru, un atcerējās savu sirds vēlmi. Viņš pameta ciemu un atgriezās tajās pašās krustcelēs. Šoreiz viņš izvēlējās citu ceļu. Viņš gāja ilgi, līdz nonāca lielā pilsētā. Viņu sajūsmināja pilsētas kņada un interesantā dzīve, un viņš nolēma šeit palikt. Strādāja, mācījās, priecājās un laikam ejot pamazām aizmirsa savu sapni un sava ceļojuma mērķi.

Taču pēc dažiem gadiem laimīgas dzīves, viņš atkal sapnī ieraudzīja jūru. Padomāja, ka, ja nepiepildīs savu jaunības dienu sapni, tad dzīve būs pagājusi velti. Tāpēc kādā dienā viņš atkal atgriezās krustcelēs un izvēlējās trešo ceļu. Tas viņu aizveda mežā. Nelielā meža pļaviņā viņš ieraudzīja būdiņu, bet pie būdiņas skaistu sievieti. Viņa tam piedāvāja palikt pie viņas, jo viņas vīrs bija devies karā un vairs neatgriezās. Viņš piekrita.

Daudzus gadus viņi dzīvoja laimīgi, izaudzināja bērnus, iekopa laukus, taču atkal kādā naktī nu jau vecais sirmais vīrs atkal redzēja to pašu sapni un, neskatoties uz to, ka mājās palika sieva un bērni, atkal devas ceļā un atgriezās krustcelēs. Bija palicis pedējais, vēl neietais ceļš, un viņš devās pa to. Šoreiz tā bija ļoti akmeņaina taka, kas veda cauri kalniem. Iet bija grūti un spēki sāka izsīkt.

Viņš nonāca augsta kalna piekājē un pēdējiem spēkiem nolēma uzrāpties tajā, lai beidzot ieraudzītu jūru… Pēc vairāku stundu grūta kāpiena, viņš nokļuva kalna virsotnē, no kura pavērās brīnumains skats: vīrs ieraudzīja krustceles un ciemu, kurā ļaudis vadīja bezrūpīgas dienas, ieraudzīja lielo pilsētu un ieraudzīja savas mājas, kurās pagājuši bija daudzi laimīgas dzīves gadi. Bet tālumā, pie paša horizonta viņš ieraudzīja bezgalīgu jūru.

Un, pirms apstājās vecā vīra sirds, viņš caur asarām paspēja ievērot, ka visi ceļi, pa kuriem viņš bija gājis, veda pie jūras, tikai nevienu no tiem viņš nebija nogājis līdz galam.

Avots: Tasha Mova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaka par SPĀRNIEM

Apsēdies ērtāk, manu mazu draudziņ; es pastāstīšu tev pasaku par spārniem, lidojumiem un skaistumu.
Tas bija sen. Tik sen, ka cilvēki par to ir aizmirsuši. Taču kosmosā dzīvo mūzika. Tā atceras visu, kas notiek.
Sensenos laikos dzīvoja spārnoti cilvēki. No sliktiem laikapstākļiem viņi patvērās caurspīdīgās mājās, kas līdzinājās ligzdām. Šīs ligzdas kā puduri karājās koku lapotnēs. Kokos dzīvot bija ērti – tur auga garšīgi augļi un visi bija paēduši. Augļu sulīgais mīkstums remdēja gan izsalkumu gan slāpes.
Spārnotā tauta priekšroku deva krāsainam apģērbam. Un tad, kad cilvēki pacēlās debesīs, gaiss piepildījās spilgtām krāsām un melodiskām skaņām – atbalsi no sidraboto spārnu vēzieniem.
Cilvēki lidoja; un viņi maz laika pavadīja uz zemes. Un lidoja viņi ne tikai debesīs. Spēcīgie spārni viņus pacēla augstāk. Spārnotās rases viedie zināja noslēpumu, kā lidot tur, kur nav gaisa.
Viņi mācīja: “Sirds Dziesma paceļ tevi augšup un tu varēsi ieraudzīt Tālās Pasaules”.
Tā viņi teica, apmācot jaunos dzirdēt savu Sirds Dziesmu. Un aizlidoja tālu kalnos sidrabspārnu cilvēku bari, kad iestājās sevis iepazīšanas laiks.
“Pasaule ir vienota un mēs visi esam tās daļas” – mācīja vecākie.
“Pasaule ir radīta ar Mīlestību, kas izpaužas kā lielajā tā mazajā” – viņi turpināja.
“Pasaule eksistē ar Mīlestību un bez tās tā aizies bojā” – un viņi izpleta savus varenos spārnus.
Tā savus jaunos mācīja viņu spārnotie skolotāji. 

Vispirms viena, tad vēl viena grupa pacēlās no akmeņainajām klintīm un uzlidoja tumši purpursarkanajās debesīs. Galvenais spārnoto cilvēku noslēpums bija tas, ka tie mīlēja lidot starp zvaigznēm.
“Tavai Sirds Dziesmai jāskan unisonā ar zvaigznēm. Un tad viss tev apkārt kļūs par Mīlestības liesmu” – mācīja viedie.
Spārnoto cilvēku pasaule bija milzīga un tajā bija ļoti daudz tālu lidojumu. Spārnotā rase redzēja daudzas planētas. Ieklausies mūsdienu zvaigžņu nosaukumos: Aldebarana, Arktura, Kapellas, Oriona un Gulbja Planetārās sistēmas. Lielais Lācis un Ērgļa zvaigznājs. Spikas un Denebola saprātīgā dzīve. Gemmas un Altairus sudrabotā dziesma.
Spārnotā rase zināja kā skan sirds un nodeva tālāk šo zināšanu citiem. Un Sirds Dziesma skanēja kosmosā un pasaulēs…
Leģenda par spārnotajiem cilvēkiem ir saglabājusies tūkstošiem gadu garumā, bet mūsdienu cilvēki to uzskata par dīvainu pasaku. Taču, neskatoties uz to, pasaulēs dzīvo radoša Mīlestība, un Sirds Dziesma skan vēl joprojām.
Ieklausies savā Sirdī, mans draugs, tur skan sena mūzika. Atļauj tai brīvi skanēt un saskanēt kopā ar Tālo Pasauļu dziesmām.
Valentīna Mironova
Avots: https://proza.ru/avtor/eridanus
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēstules savējiem

Ilustrācija: Igors Oļeiņikovs

Virs viņas gultas karājās rindiņas no vēstules, kuru tā kaut kad sen atrada mežā. Šīs rindiņas viņa pārlasīja katru rītu, kad pamodās. Un katru rītu viņai bija interesanti, kas gan tur uzrakstīts.

Bet uzrakstīts tur maziem greiziem burtiņiem bija sekojošais:
“Man viss ir diezgan labi”.

To izlasījusi, Pūce pamāja ar galvu un uz mirkli pievēŗa acis.
Sev par brīnumu, gandrīz vienmēr viņa piekrita šiem vārdiem.

Tūns Tellegens “Vēstules tikai savējiem”
Ilustrācija: Igors Oļeiņikovs

DZĪVOT SVĒTLAIMĒ

Svētlaime nav kaut kāds mērķis, kas jāsasniedz.
Tā JAU ir tevī; mēs ar to piedzimstam.
Mēs neesam to pazaudējuši, mēs tikai esam aizgājuši no tās, pagriezušies pret to ar muguru.
To izdarīt ir ļoti viegli un vienkārši.
Pati vienkāršākā un tajā pat laikā būtiskākā lieta ir BŪT SEV PAŠAM.
Un tam nav vajadzīga ne mazākā piepūle; TU JAU ESI TU.
Tikai atcerēties… tikai vien izrauties no visām muļķīgajām sabiedrības uzspiestajām idejām. Un tas ir tikpat viegli, cik viegli ir čūskai izlīst no vecās ādas, lai uz to nekad vairs pat neatskatītos. Tā ir tikai vecā āda…
Ja tu to saproti, tas var notikt vienā acumirklī.
Tāpēc, ka tieši tajā mirklī tu vari ieraudzīt to, ka nav nekādu ciešanu, nekādu sāpju.

Tu stāvi pie nekā durvīm; tikai viens solis pāri slieksnim un tu jau esi atradis pašu lielāko dārgumu, kurš tevi gaidījis jau tūkstošiem dzīvju.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atsien mezglu!

Reiz Buda atnāca pie saviem skolniekiem un viņam rokās bija mutautiņš. Skolnieki ieinteresēti skatījās, taču neredzēja neko citu kā tikai skaistu zīda mutautiņu. Tad Buda sāka siet mutautiņā mezglus. Sasēja piecus mezglus un jautāja:
– Vai šis ir tas pats mutautiņš, kuru es atnesu, vai cits?

Sariputta atbildēja:
– Šis ir tas pats.

– Sariputta, padomā vēlreiz? Tam mutautiņam nebija mezglu, bet šim ir pieci. Kā gan tas var būt tas pats?

Sariputta saprata jautājuma jēgu un teica:
– Es visu sapratu. Kaut arī šis ir tas pats mutautiņš, taču šobrīd tas ir vienos mezglos, līdzīgi kā cilvēks, kurš cieš.

– Tieši tā! Viss, ko es vēlos jums parādīt, ir tas, ka cilvēks, kurš mokās, savā būtībā ne ar ko neatšķiras no Budas. Tikai es esmu mutautiņš bez mezgliem!  Bet tu – mutautiņš ar pieciem mezgliem. Un šie mezgli ir – agresivitāte, alkatība, melīgums, neapzinātība un egoisms.

Tad Buda jautāja:
– Es cenšos šos mezglus atsiet. Paskatieties, vai tas man palīdzēs?

Un viņš pavilka mutautiņu aiz abiem galiem, un mezgli kļuva vēl ciešāki.

Kāds iesaucās:
– Ko jūs dariet? Tā šie mezgli nekad netiks atsieti. Zīds taču ir tik smalks, bet jūs tik stingri velkat! Mezgli ir kļuvuši vēl mazāki un tagad tos ir gandrīz neiespējami atsiet!

– O, jūs spējat tik skaidri saprast visu par šo mutautiņu. Kāpēc gan nespējat to saprast attiecībā uz sevi? Vai jūs neatrodaties tādā paša situācijā? Jūs savelkat arvien ciešāk mezglus un tāpēc tie kļūst arvien mazāki un stingrāki.

Tad Buda jautāja:
– Kurš man pastāstīs, kā atsiet mezglus?

Kāds no skolniekiem piecēlās un teica:
– Sākumā jāpieiet tuvāk un jāpaskatās, kā šie mezgli ir sasieti.

Viņš uzmeta acis lakatiņam un teica:
– Mezgli tika sasieti tā, ka, ja mēs  tos atslābināsim un ļausim kļūt brīvākiem, tie paši atsiesies, un tas nav grūti. Tie ir ļoti vienkārši mezgli.

Skolnieks paņēma lakatiņu un uzmanīgi vienu aiz otra atsēja visus mezglus.
Un Buda teica:
– Šodienas sprediķis ir beidzies. Ejiet un meditējiet!

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ārstiem un slimībām

Ceļinieks jautājam vecam viedam dao meistaram, kurš sēdēja ceļmalā uz akmens:
– Meistar, kas liek cilvēkam hroniski slimot?
– Domas, – sekoja atbilde.
– Bet kāpēc cilvēki tik daudz domā par savām slimībām?
– Tāpēc, ka tās viņiem ir vajadzīgas, – pasmaidīja meistars.
– Vajadzīgas? Kamdēļ? – ceļinieks brīnījās.
– Atpūtai. Lai aizbēgtu no steigas. Un tā, ko negribās darīt.

Ceļinieks klusējot apdomāja meistara teikto.
– Bet, ja cilvēki staigā pa dakteriem, tātad viņi laikam vēlas no tām atbrīvoties? – viņš dziļdomīgi jautāja.
– Viņi grib atbrīvoties no nepatīkamajiem simptomiem nevis slimībām, kuras tos pasargā pašus no sevis.
– Pašus no sevis… – kā atbalss atkārtoja ceļinieks.

Viņš pašūpoja galvu un jautāja:
– Vai nevar aizsargāt kaut kā produktīvāk?
– Var. Taču tad būs jāmaina sava dzīve.
– Kādā veidā?
– Tieši slimībā aiziet no visa nemīlamā pie tā, ko gribētos darīt un kas priecē darbā, hobijos un sadzīvē.
Tad slimība no palīga pārvērtīsies par kaut ko nevajadzīgu un traucējošu un sāks pamazām izgaist.

Vecais vīrs apklusa, paskatījās uz ceļmalā augošu ziediņu un turpināja:
– Bet mainīt dzīvi ir ļoti sarežģīti. Vienkāršāk ir slimot. Un, atrodot prasmīgu ārstu, periodiski nodoties atpūtai, arvien dziļāk ieslīgstot slimībā.
– Un ko jūs šai sakarā rekomendētu ārstiem?
– Nekoncentrēties uz sekām, bet sākt ar cēloni. Un motivēt ļaudis pārmaiņām, neskatoties uz viņu neapmierinātību un pretestību.
– Un, ja nu ārsti to neprot?
– Lai mācās, ja grib kļūt par dziedinātājiem, kuri maina likteņus, – pasmaidīja meistars. – Protams, ir vieglāk būt par simptomu ārstētāju, tas ir izdevīgāk, ērtak un vienkāršak. Taču šajā ceļā agri vai vēlu zūd jēga un prieks, ko sniedz darbs.

Avots: Счастливый психолог
Foto: Lucas Pezeta

Par taisnīgu algu

Nomira kāds cilvēks un stājās Dieva priekšā. Dievs ilgi uz viņu skatījās un dziļdomīgi klusēja. Cilvēks neizturēja un jautāja:
– Kungs, kā ar manu daļu? Kāpēc tu klusē? Es taču esmu nopelnījis debesu valstību? Es tā cietu! – viņš lepni paziņoja.
– Dievs izbrīnīts paskatījās, – no kura laika ciešanas tiek uzskatītas par nopelnu?
– Es valkāju nātnas drēbes, ēdu sausus zirņus, dzēru tikai ūdeni, nepieskāros sievietēm. Mocīju savu ķermeni gavējot un lūdzoties… 
– Nu, un tad? Es saprotu, ka tu cieti, taču, saki, tieši kāpēc tu cieti? – Dievs brīnījās.
– Lai slavētu tevi!  – cilvēks neminstinoties atbildēja.
– Laba gan man slava! –Dievs pasmīnēja. – Tātad, es badinu cilvēkus, lieku viņiem valkāt visādas lupatas un liedzu mīlestības priekus?
Iestājās klusums. Dievs domīgi vēroja cilvēku.
– Kā tad būs ar manu daļu? – cilvēks atgādināja par sevi.
– Saki, cieti, ja? – domīgi jautāja Dievs. – Kā lai tev paskaidroju, lai tu saprastu? 
Lūk, piemēram, namdaris, kurš nāca pirms tevis. Viņš visu mūžu būvēja cilvēkiem mājas – gan karstumā, gan aukstumā, un dažkārt arī viņam nebija ko ēst, un bieži vien viņš ar āmuru trāpīja sev pa pirkstiem, un tā arī cieta. Taču viņš būvēja mājas. Un pēc tam saņēma savu nopelnīto algu. Bet sanāk, ka tu visu dzīvi to vien darīji, kā dauzīji sev ar āmuru pa pirkstiem?!
– Dievs uz mirkli pieklusa…
– Un kur tavas uzceltās mājas? Kur ir mājas, es tev jautāju?!

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis