Par vīrišķo un sievišķo

sieviskais viriskais

Viens no vīrišķā ceļa aspektiem ir pazemība, samierināšanās. Tai atbilstošais sievišķais aspekts – uzticēšanās. Daudzas vīrišķās reliģijas māca gluži pretējo. Vīriešiem jāuzticās, sievietēm jāsamierinās. Paradokss ir tajā, ka sievieti nav iespējams samierināt un tas, ka viņa sēž klusu, nenozīmē, ka viņā nedzimst viesulis.

Es uz visu mūžu atcerēšos sava mīļā meistara Stīva Šutvodera stāstu.
Pie viņa vērsās sieviete. Viņa pastāstīja sekojošo. Viņas vīrs viņu nodrošināja ar pilnīgi visu, neko neatteica un nēsāja uz rokām. Viņš mēdza teikt: “Ne par ko neuztraucies, tu pie manis esi drošībā, kā aiz akmens sienas”. Reiz viņi brauca mašīnā un pēkšņi, no pagrieziena “izlēca” kravas mašīna. Vīrs tikai paspēja pagriezt mašīnu tā, ka trieciens trāpīja viņam, bet sieva un bērns palika neskarti. Sieviete vēlējās saprast vienu vienīgu lietu, kas tas bija par spēku, kas vadīja kravas mašīnu? Un Stīva darbs ar savu vienkāršību un nežēlību parādīja, ka šo kravas mašīnu vadīja sievietes nepieņemtais spēks.

Nestāvi ceļā sievietes pašrealizācijai, ne ar ziediem, ne mīlestību, ne pilīm un jahtām. Kā saka viens mans tuvs draugs: “Kamazam ir platākas krūtis”.

Tā šajā pasaulē parasti notiek. Kāds vīrietis iesita otram, un sieviete it kā tajā nespēlē nekādu lomu. Šajos pāris vārdos ietverta visu pasaules bruņoto konfliktu būtība. Gudras tautas rīko vai nu Brazīlijas karnevālu, vai Ivana Kupalas nakti – pretējā gadījumā būs karš. Un nav svarīgi, kā šis karš saucās – mēris vai revolūcija.

Sievietes daba ir būt mūzai – viņa iedvesmo ne tikai vīrieti, bet visu pasauli.

Pastāstīšu vēl vienu piemēru. To stāstīja mana mamma.
Viņas paziņa kopā ar savu draudzeni nolēma doties uz teātri. Uzvilka vakarkleitas, sapucējās, safrizējās. Bet vīrs kļuva greizsirdīgs un pēkšņi atcerējās, ka sievai jābūt paklausīgai. Viņš viņai atgādināja par to, ka tā bija apsolījusi viņam pagatavot pelmeņus. Tā viņām abām ar draudzeni nācās apsiet priekšautus, lai nebūtu jānovelk svētku kleitas, un tādā paskatā jāgatavo pelmeņi. Uz teātri viņas paspēja. Bet, kad atgriezās, pie durvīm ieraudzīja ātro palīdzību. Izrādījas, ka vīrs ir saindējies ar pelmeņiem.

Protams, pelmeņus nodeva ekspertīzei. Protams, laboratorijā neko bīstamu neatrada. Pelmeņi kā pelmeņi. Vienkārši “uzlādēti”.
Tas, ka sieviete piekāpjas rupja spēka priekšā, absolūti nenozīmē to, ka viņa ir samierinājusies. Viņas dabā ir kustēties, dejot, nevis samierināties. Sieviete nav vājāka. Taču viņas ieroči acij ir mazāk pamanāmi.
Pēkšņi atcerējos kādu interneta joku: “Jūs lūdzaties pirms ēšanas? Ko jūs!? Mana sieva ļoti labi gatavo!”
Un tas nenozīmē, ka visi šie piemēri parāda sievietes vainu. Ja viņā dzimst viesulis, tas dzimst.
Kad manai meitai pirmo reizi uznāca histērija, es viņu apskāvu, nomierināju un teicu: “Mīļā, viss ir kārtībā, tā ir daļa tavas dabas”. Ja negribi histērijas – dziedi, dejo, kad tas sākas. Ja varēsi…

Ceru, ka ar šiem piemēriem pilnīgi pietiek, lai raksturotu to, ka sieviete nevar iet samierināšanās ceļu. Tas, ka viņas tā dara, nenozīmē, ka tas ir normāli, un parasti tas izsauc dažādus noteiktus sociālus procesus, kuros pirmajā acu mirklī šķiet, ka viņai nav nekādas daļas.
Lai viņa būtu samierinājusies, viņai nāktos pārraut savu saikni ar zemi un kļūt pusdzīvai. Tomēr labāk būtu turpināt piepildīt šo pasauli ar brīvu enerģiju.

Sievietes ceļš ir uzticēšanās ceļš. Pirmkārt – uzticēšanas savai sievietes dabai. Sievietes daba nav naidīga.
Ja zāle lauž asfaltu, tas nenozīmē, ka zāle ir vainīga. Arī asfalts nav vainīgs. Vienkārši zāle grib dzīvot un dot dzīvību. Ja sieviete uzticās savai dabai – viņa viegli uzticās Pasaulei un vīrietim tajā skaitā. Ja sieviete pārstāj uzticēties sev, viņa nevar uzticēties arī vīrietim.

Viņa zaudē orientierus. Viņa vairs nesaprot, kas ir pareizi, kas – nepareizi, kas melīgi. Kad viņa pārslēdzas uz ārējiem orientieriem, viņa zaudē iekšējos. Un kļūst par otrās šķiras vīrieti.

Taču ir viens “bet”. Lai uzticētos savai dabai, ir vajadzīga absolūta drosme. Tāda drosme principā nav iespējama kultūrās, kuras ieciklējušās uz bailēm. Drosme nekādā gadījumā netrucē pašsaglabāšanās instinktam, gluži otrādi – to papildina. Sievietes dabā ir saglabāt dzīvību, lai dotu dzīvību, un tāpēc tā var netīšām nogalināt ikvienu, kas traucē viņas  dzīvīgumam.
Ja sieviete atdodas savai dabai, viņa sāk mīlēt no visas savas Dvēseles. Ja pietrūkst drosmes, sieviete pārslēdzas uz samierināšanās ceļu, kas ir vīrieša ceļš. Un tālāk jau kā ierasts – “ja kāds nepaslēpās, es neesmu vainīga”. Skatieties filmu “Cietsirdīgā romance”.

Tagad par vīrieša ceļu.
Skumjais vīrieša atklājums “man nekas nepieder” dod vīrietim nepieciešamo rīcības brīvību. Ja vīrietim nekas nepieder – viss, ko viņš var – mīlēt un darīt. Milzīgs daudzums vīriešu stāstu ir veltīti brīnišķīgai tēmai: “Bija un pazuda”. Kaut vai kā pasakā “Par vecīti, vecenīti un zelta zivtiņu”. Sievietes samierināšanas tēma ir dziļi klātesoša patriarhālajā kultūrā, un visi kritiķi visdažādākajos veidos lamā vecenīti. Bet večuks, it kā neko, ne pie kā nav vainīgs. Šajā gadījumā viņš akli ticēja savai sievai, tāpēc arī izskatās pec idiota. Viņš gāja sievišķo ceļu.
Daudzās pilsētās es piedāvāju sievietēm uz papīra uzzīmēt sievietes ceļu. Un redzēju vienu un to pašu procesu – viena no grupas dalībniecēm visu pārējo apburto acu priekšā ņēma rokā zīmuļus un flomasterus un ar milzīgu baudu sāka aizzīmēt papīra plašumus, kamēr papīrs beidzās.
Tā arī ar vecenīti. Neapšaubāmi, vecīša uzdevums bija samierināties ar neizbēgamo zaudējumu. Vai nu vecenītes, vai zelta zivtiņas. Tad viņam būtu bijusi iespēja pateikt: “Negribu vairs – gribi, ej pati”. Tipisks laulāto konflikts. Un te nu būtu brīdis sievietei uzticēties savai dabai. Un var izrādīties, ka viņas daba viņu aiznesīs prom no tāda večuka – ja nē, tātad nē, un pati vienosies ar zelta zivtiņu. Kas nu tās meitenes sapratīs.
Bet večuks var spriest arī savaāk: “Dievs ar to zelta zivtiņu – toties veceni izklaidēšu”. Arī labi. Un tad rastos iespēja nevainot veceni, bet teikt: “Paldies, mīļā, kaut arī nekas pāri nepalika, toties izklaidējamies pēc pilnas programmas”. Ja vīrietim nekas nepieder viņam ir iespēja mīlēt un ir nepieciešamā rīcības brīvība. Viņu nebiedē zaudējumi: “Dievs deva, Dievs ņēma”.
Kāds stāsts no manas prakses.
Biznesa īpašnieks kadā jaukā dienā atnesa sievai atslēgas no ofisa un teica: ” Es esmu piekusis vicināt pātagu. Gribu aizbraukt uz kūrortu”. Un aizbrauca. Viņa fiksi ātri pamanījas iekļūt autoavārijā. Ievērojiet. Ar vīru viss bija kārtībā. Viņš taču viņu neierobežoja – gluži otrādi – deva rīcības brīvību.
Viņa varēja rīkoties tieši tāpat – atdot atslēgas kādam citam, piemēram,  pārvaldniekam un aizbraukt kopā ar vīru.

Te nu viņas atstumtais spēks uzbruka viņai pašai. Vīrs laicīgi sajuta, ka ir laiks glābt savu dzīvību. Kad viņa iekļuva avārijā, vīrs atgriezās, pagaidīja, kad viņa atveseļosies un atkal aizbrauca. Un te nu ir vīrieša augstās spējas samierināties būtība. Lai arī no malas šķiet neprāts. Tomēr te ir iekšēja gatavība jebkuram rezultātam. Sievietes tādi vīrieši fascinē – viņi spēj samierināties un viņi ir brīvi.

Un tā ir vīrieša ceļa būtība. Iet, kur gribās, pat tad, ja neviena nebūs blakus un pat tad, ja nekad neaiziesi līdz galam, vai aiziesi absolūti pliks.

© Vjačeslavs Gusevs – pzīstams ārsts-psihoterapeits, biznesa konsultants, geštalta un psihodrāmas treneris.

Avots: snob.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Visas dzīves smaržas

smarza6

Rīts smaržoja pēc mannā putras. Vakars – pēc zemeņu ziepēm. Spilvens pēc gludekļa. Pēc laimes smaržoja mammas smaržas. Viss apkārt šķita tik svarīgs un tā arī patiesībā bija. Pasaule bija spoža, vējš maigs, naktis garas un klusas.

Un sapņos varēja palidot, atceries? Augstāk par lidmašīnām, bez raķetēm un pat bez spārniem, vienkārši ņēmi un lidoji. Brīnumi notika pusnaktī, janvārī un sestdienās.
Tā bija. Patiešām bija. Un kur tas viss ir tagad?
Rīts smaržo pēc šķīstošās kafijas. Nakts pagāja, pat nepamanīji. Spilvens pēc kaut kā ož, ai, labi, izmazgāsi brīvdienās. Ar pilnu krūti ieelpo jau trešās cigaretes dūmus. Miegu pārtrauca lipīgas bailes no sadursmes ar zemi.
Janvārī sals un sastrēgumi, sestdienu rītos jāatguļas, bet pa naktīm bieži vien ir skaļi, pusnakts – vienkārši diena pagājusi. Smaids nomainījies pret sakniebtām lūpām, esi aizmirsis, kā ir smaidīt. Tu esi aizmirsis, kā ticēt brīnumam, jo tu taču esi pieaudzis un liels.

Tu esi liels un pats visu vari. Tu vairs negribi mannā biezputru. Antiseptiķi ziepju vietā. Gulēt – vēlams, bez sapņiem.

Un kā skudriņas pa ādu (miljoniem mazu skudriņu!) garām aizlido mammas smaržu šleife.

© Malvīne Matrasova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Atcerēties pateikties

pateicos16

Laiku pa laikam, ilgus gadus, dažkārt – pat visu dzīvi mūs neatstāj sajūta, ka mums kaut kā pietrūkst.
Saprotoša vīrieša, iejūtīgas sievietes, vesela bērna, siltas mājas, realizēta aicinājuma, skaistas ārienes, stabilu ienākumu.
Pat tad, kad saņemam to, ko esam vēlējušies, paiet laiks un atkal jūtamies neapmieināti.
Ja agrāk pārdzīvojām par to, ka nav labi apmaksāta iemīļota darba, tad iekārtojoties kārotajā darba vietā, sākam želoties par to, ka trūkst mīļotā cilvēka.
Kāds teiks, ka tāda ir cilvēka daba – dzīvot pustoņos.
Patiesībā, ar to nedrīkst samierināties. Neapmierinātības sajūtu jāpārvar ar vādiņa “PATEICOS” palīdzību.
Kā teica Ļevs Tolstojs: “Man nav viss, ko es mīlu. Bet es mīlu visu, kas man ir””.

Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta FS

Mācība

zoss2

Reiz dzīvoja Zostēviņš. Viņš bija daudz lidojis, daudz ko redzējis un ļoti daudz ko varēja pastāstīt. Un, lūk, viņam sagribējās ar savām zosu zināšanām dalīties, paveikt labus darbus, palīdzēt visiem zemes iemītniekiem ar visu, kas vien būs viņa spēkos.
Bet, tā kā viņa palīdzību neviens nelūdza, Zostēvinš nolēma doties ceļojumā un pa ceļam palīdzēt visiem nelaimīgajiem. Domāja, domāja, uz kurieni lidot, un izdomāja, lidos uz jūru.
Viņš lidoja visu dienu, bet tā arī nevienu nesatika.
Pārnakšņot viņš nolēma purvā un bija izdomājis, ka no rīta ceļos tālāk.
Uzausa rīts, Zostēvinš pamodās un pamodās arī visi purva iemītnieki.
“Lūk, arī tie, kam man jāpalīdz izglābt viņus no šīs nožēlojamās eksistences!” – nodomāja Zostēviņš, skatoties uz vardēm, čūskām, krupjiem un ūdriem.
“Brāļi un māsas, paskatieties sev apkārt. Vai tiešām jūs neredziet, cik nožēlojamu dzīvi dzīvojat?! Vai tiešām jūs nevēlaties izkļūt no šī netīrā purva?! Dodieties man līdz uz brīnišķīgo jūru, tur mūs gaida laimīga dzīve, pilna prieka un brīvības!” – iesaucās Zostēviņš, iedvesmots no iespējas palīdzēt “nelaimīgajiem”.
“Bet mēs mīlam savas mājas. Mūsu senči tās mīlēja. Kam mums jūra?” – atbildēja pārsteigtie purva iemītnieki.
“Jums šo mīlestību un nebrīvi ir iedvesuši! Kā gan var mīlēt tadu maziņu, tadu netīru purvu?!” – turpināja klaigāt Zostēviņš.
Atradās tie, kas noticēja un piebalsoja Zostēviņam, ka pie tālās un nezināmās jūras viņus gaida laime. Arī tie posās ceļam. Savukārt Zostēviņš bija ārkārtīgi priecīgs un apmierināts, ka bija izdevies izdarīt labu darbu. Un nav zināms, ar ko šis stāsts beigtos, ja purvā nebūtu ielidojis vecais Zvirbulis, sens purva iedzīvotāju draugs.
Ieraudzījis notiekošo, Zvirbulis pārbijās par saviem draugiem un ātri tiem paskaidroja to, ka, lai cik skaista arī nebūtu jūra, taču tā vide purva iedzīvotājiem būtu ļoti bīstama.
Savukārt Zostēviņš aizlidoja viens, un uz visiem laikiem ielāgoja vienu mācību: pirms censties izvilkt kādu no “purva”, vajag padomāt, – varbūt tā ir vienīgā vieta uz pasaules, kurā šis kāds ir spējīgs izdzīvot.
© Amu Mom
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkojums: © Ginta Filia Solis

Ko sēsi…

seklas

Reiz kāda sieviete nosapņoja, ka veikalā aiz letes stāv Dievs.
— Dievs! Tas esi Tu? — viņa priecīgi iesaucās.
— Jā, tas esmu es, — atbildēja Dievs.
— Ko es varu pie Tevis nopirkt? — vaicāja sieviete.
— Pie manis nopirkt var visu, — atskanēja atbilde.
— Tādā gadījumā, dod man lūdzu veselību, laimi, mīlestību un daudz naudas!
Dievs labsirdīgi pasmaidīja un aizgāja noliktavā pēc pasūtītās preces. Pēc brīža viņš atgriezās ar mazu mazītiņu papīra turziņu rokās.
— Un tas ir viss?! — sievietes balsī skanēja izbrīns un vilšanās.
— Jā, tas ir viss!, — atbildēja Dievs — Vai tad Tu nezināji, ka manā veikalā pārdodas tikai sēklas?

Avots: pritchi.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Vai tev slikti dzīvojas?

slikti dzivojas

Vai tev slikti dzīvojas?
– Nopērc kazu!
Ir tāda ebreju anekdote.
Atnāk pie rabīna “cietējs” un žēlojas:
– “Dievs, esi žēlīgs. Mājiņa maziņa, bērnu daudz, māte kopjama, elpot nav ko, dzīvot nav kur…”
– “Bet tu nopērc kazu!”
– “Kādu kazu?”
– “Īstu! Kas blēj un kura regulāri ir jāslauc…”
– “Un kur man to kazu izmitināt?”
– “Izmitini pie sevis mājās. Pēc tam redzēsi, kas notiks”.

“Cietējs” nopērk kazu un dzīvo. Viss, kā iepriekš: māte veca, bērni, elpot nav ko, dzīvot nav kur, un vēl kaza blēj un grib, lai to slauc.

Atkal viņš skrien pie rabīna:

– “Es sajukšu prātā no tādas dzīves! Pakāršos! Ko man darīt?”
– “Pārdod kazu!”

Uz kādu laiku iestājas miers. Bet, kad pēc pāris dienām rabīns satiek “cietēju” un jautā:
– “Kā Tu dzīvo?”
“Cietējs” laimīgs atbild:
– “Ja tu zinātu, kāda laime dzīvot bez kazas!”

Čīkstētāj, nopērc kazu. Tev slikti dzīvojas? Gribi saslimt? Vai tad, ja tev vēzi atradīs, būs labāk? Vai, ja tu kāju salauzīsi, vai mašīnu sasitīsi, vai no tevis aizies mīļotais cilvēks? Vai tevi “nopludinās” kaimiņi? Gribi problēmas? Kas vēlas problēmas, tas lai sūdzās par veselību. Tev Dievs dos problēmas un tu būsi laimīgs: “Ak, Dievs, cik labi bija agrāk, un vakardien bija tik brīnišķīgi! Laime bija tik tuvu!”

Mani, draugi, nevajag sūdzēties un čīkstēt. Mēs dzīvojam unikāli paēdušā pasaulē. Unikāli skaisti apģērbtā pasaulē. Mēs dzīvojam veselīgā, komfortablā pasaulē, kurā tiek cienītas personības tiesības. Mūs neviens ar varu nestieps verdzībā. Mūs neviens nepiespiedīs darīt to, ko mēs nevēlamies. Ar mums ņemsies un “cackāsies”, un jebkurš policists, kurš agrākajos laikos būtu iekrāvis ar steku pa galvu, teiks: “Cienījamais pilsoni, uzrādiet lūdzu jūsu dokumentus. Esiet tik laipns, panāciet šurp.” Cenšas ievērot cilvēktiesības, savadāk tagad nevar, savādāk būs jāatbild likuma priekšā. Tad, kāpēc jūs sūdzaties? Ko jūs velaties?

Kas vajadzīgs cilvēkam, lai viņš nečīkstētu?
Ko tev iedot, lai tu būtu apmierināts? Ieslēdz savu fantāziju!
Labi, tevi izmitinās Karību jūras salā, iedos jahtu, bezmaksas mājiņu uz diviem, trīs mēnešiem un ēst un dzert visu, ko vien vēlies. Tu būsi laimīgs? Tikai divas dienas. Un, ko pēc tam? Tālāk – saule karsta, smiltis asas, ananāss sīksts, jahtai motors niķojas…. Atkal sāksies. Atkal viss būs slikti.
Sliktam viss ir slikts, labam – labs.

Es uzklausu grēksūdzes, sarunas, sūdzēšanos, visu ko uzklausu – no rīta līdz vakaram. Kā ikviens garīdznieks, es esmu piekusis no čīkstēšanas. Kāpēc  gan nepasakāties Dievam? Kāpēc jūs ierodaties šeit baznīcā, Dieva Valstībā, šajā svētajā vietā, lai atkal sūdzētos un čīkstētu? Kāpēc altāra priekšā to visu turpinat: “Dievs, dod man to un dod man šito!” Kāpēc nepasakaties? Pateicība ir labākās zāles pret garlaicību un drūmām domam.
Jāsāk savos sprediķos cilvēkiem mācīt: “Pārstājiet prasīt! Pateicieties un slavējiet Dievu”. Jūs tikai padomājiet, cik labi mēs dzīvojam.
Esam izglītoti. Labi paēduši. Lai tā būtu ēduši mūsu senči! Ja mūsu senči ieraudzītu tās delikateses, ko mes ēdam, noteikti sacītu: “Nu gan, brālīši, paradīzē dzīvojat!” Ja viņi varētu ielīst vannā ar siltu ūdeni un izstieptu kājas zem silta ūdens un stundiņu vannas putās pagulētu, un ieslēgtu televizoru, kādu skaistu dziesmiņu paklausītos, viņi noteikti jums teiktu: “Ar ko gan jūs esat pelnījuši tādu brīnišķīgu dzīvi? Ko tādu labu esat izdarījuši? Mēs savā laikā dzīvojām savādāk, un daudz nečīkstējām. Sausiņu grauzām un priecājamies.”
Mācītājs Andrejs Tkačovs
Tulkojums  © Ginta Filia Solis

 

Tā ir mana maģija

maģija111

— Ar ko tu nodarbojies?
— Es praktizēju maģiju.
— Tas ir kas līdzīgs kā iespaidot citus cilvēkus? Burt, pārvaldīt stihijas?
— Ne gluži. Es tev parādīšu piemēru.

Viņš apklusa, kafijas tasīti pabīdījis nedaudz malā, un klusi vērās tukšumā. Bet pēc mirkļa turpināja.
– Lūk, paskaties uz oficianti, kura grozās šajā zālē gluži viena, skraida no viena zāles gala uz otru, cenšoties izpildīt visus pasūtījumus, kas nāk ložmetēja šāvienu ātrumā. Viņa sāk nervozēt, kļūst neuzmanīga un, tādā veidā var uzgāzt savas paplātes saturu kādam apmeklētājam.
Taču pietiek vien kādam no cilvēkiem, kuriem viņa laikā nav atnesusi ēdienu, uzsmaidīt viņai, pateikties un teikt “paldies, neuztraucieties, viss ir labi”. Viss! Un šajā brīdī viņas saspringums var beigties, viņa atslābināsies, nedomās par to, ka kavē un viss pagalam, un sāks uzvesties adekvāti. Mīļi, atsaucīgi, sirsnīgi sagaidīt un apkalpot klientus.

Un, lūk, ienāk kārtējais apmeklētājs, firmas īpašnieks, pasūta savu kafiju un apsēžas pie galdiņa. Viņš jau no paša rīta ir nikns, jo sieva atkal viņu ir krāpusi, viņš nogulēja darbu, gada beigas, viss jāuzspēj. Bet te, pēkšņi, oficiante viņu mīļi apkalpo, kā iesakaujot siltā mīļuma plediņā – vien ar pāris labiem vārdiem.

Un viņš sēž un domā: “Nav taču viss nemaz tik slikti. Un kafija garda, arī laiks ārā jauks. Un skats pa logu brīnišķīgs”. Šī cilvēka rīts jau ir izmainījies, viņš ir lieliskā garastāvoklī, iziet no kafejnīcas, smaida un dodas uz ofisu, kur viņu sagaida padotie un klienti, kuri ir atkarīgi no viņa garastāvokļa un tā, kā viņš vadīs darbus savā firmā. Šoreiz tas būs viegli un nepiespiesti.
Pie ieejas viņu ar savu slotu aizķer apkopēja, atstājot uz biksēm netīru strīpu. Viņa sāk atvainoties, sola aiznest bikses uz ķīmisko tīrītavu, saka, lai viņš atvelk viņai daļu no algas par to, ka bija tik neveikla. Bet viņš mīļi pasmaida un saka: “Neuztraucieties, nekas nav noticis. Katram var gadīties.” Bet varēja taču atlaist. Bet šai apkopējai ir pieci bērni, kuri jāaudzina vienai. Viņa varēja pazaudēt darbu, bet viss beidzās labi.

Un tas viss dēļ tā, ka vienkāršs puisis kafejnīcā uzsmaidīja oficiantei.

Viņš atkal apklust, izdzer savu kafiju un pasauc oficianti. Pasaka dažus labus vārdus, uzsmaida, novēl skaistu dienu un uzvelk mēteli. Un es ievēroju smaidu oficiantes lūpu kaktiņos.
Un viņš skatās uz mani un, tāpat smaidot, man saka:
— Lūk, mana maģija.

Autors: Asja Rezņicka
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis