Par nodevību

kazene12

Vai Tev sāp, kad tu zaudē cilvēku?

— Neatceros.

— Un, kad Tevi nodod?

— Kā gan mani var nodot?

— Nevar?

— Kā? Es neko negaidu. Ja, piemēram, Tu vēlēsies mani nodot, es nepretošos, tāpēc, ka es nemaz negaidu, ka būsi man uzticīgs.

— Vai tiešām Tu ne no viena cilvēka dzīvē negaidi uzticību?

— Kāpēc gan gaidīt? Kam vajadzīgi šie lētie kruķi? Kādu uzticību? Vai tad tu gaidi uzticību no kazeņu krūma?

— Gribētos, lai tas atbilstu savam nosaukumam un kazeņu vietā nenestu avenes…

— Tad, kā vaina tā ir? Kazeņu krūma, vai Tava? No tā arī visas nelaimes. No tā, ka mēs vēlamies, lai dzīvē viss būtu tā, kā mēs to gribam. Turklāt, tieši tā, kā mums ir mācījuši gribēt.
No intervijas ar Borisu Grebenščikovu
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Kur paslēpta laime?

laimes okeāns1

Reiz kopā sanāca Dievi un nolēma mazliet izklaidēties. Viens no viņiem teica:
– Klau, atņemsim cilvēkiem kaut ko? Pēc neliela pārdomu mirkļa otrs iesaucās:
– Es zinu! Atņemsiem viņiem laimi! Tikai jāizdomā, kur mēs to paslēpsim, lai viņi to neatrod.
Pirmais teica:
– Paslēpsim to paša augstākā kalna virsotnē!
– Nē, atceries, ka viņiem ir daudz spēka, un kāds noteikti uzrāpsies tajā kalnā un atradīs laimi. Ja atradīs viens, visi parējie uzreiz uzzinās, kur laime – atbildēja otrais.

Tad vēl kāds ieminējās:
– Noslēpsim to dziļi jūras dzelmē! Tur neviens tai klāt netiks. Bet otrs atbildēja:
– Nē, atceries, ka viņi ir ļoti ziņkārīgi, un kāds noteikti radīs aparātu zemūdens peldēšanai, un tad tie noteikti laimi atradīs.
– Noslēpsim to uz citas planētas, tālāk no Zemes, – vēl kads piedāvāja.
– Nē, – arī šis priekšlikums tika noraidīts – atceries, ka mēs viņiem esam devuši pietiekami daudz prāta un kāds noteikti izdomās ierīci, ar kuru apceļot citas pasaules un noteikti atklās arī to, kur noglabāta laime. Un tad atkal visi to varēs dabūt.

Te ierunājās pats vecākais Dievs, kurš visas sarunas garumā bija klusējis un klausījies pārējo sarunās:
– Es domāju, ka zinu, kur jāpaslēpj laime, lai viņi nekad to neatrastu!
Visi pārējie apklusa un ieinteresēti gaidīja, kādu risinājumu izdomājis vecais Dievs:
– Noslēpsim laimi pašos cilvēkos. Viņi būs tik nodarbināti ar laimes meklējumiem ārpusē, ka tiem pat galvā neienāks doma, ka laime var būt tik tuvu. Sevī viņi to noteikti nemeklēs.

Visi pārējie Dievi piekrita un nopriecājās par tik lielisku ideju.
​​​​​​​Un no tā laika cilvēki visu savu dzīvi pavada, meklējot laimi, pat neiedomājoties, ka tā atrodas tik tuvu.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Nekad nevajag virspusēji spriest par cilvēkiem

milestibas vestules2

Skolotāja stāstīja bērniem kādu senu notikumu par kuģi, kas cieta kuģa katastrofā.
“Uz kuģa bija laulāts pāris, kuri bija aizkļuvuši līdz glābšanas laivai, taču, izrādījās, ka tur ir tikai viena brīva vieta. Pēkšņi vīrs pastūma malā sievu, un pats iekāpa laivā. Bet sieva uz atvadām izkliedza viņam pēdējo frāzi.
Te skolotāja pārtrauca savu stāstījumu un jautāja bērniem: “Kā jūs domājat, kāda bija šī pēdējā frāze?”

Vairums skolnieku uzreiz gribēja izteikties: “Es tevi ienīstu!” vai “Kāda muļke gan es biju!”
Skolotāja pievērsās kadam zēnam, kurš visu laiku sēdēja un domīgi klusēja.
– Un, kā tu domā, ko viņa teica?
– Es domāju, ka viņa teica: “Parūpējies par mūsu bērnu!”
Skolotāja izbrīnīta paskatījās uz zēnu un jautāja: “Tu zini šo stāstu?”
– Nē, vienkārši, to teica mana mamma pirms nāves manam tētim.
Skolotāja cerēja, ka neviens no bērniem neievēroja viņas izbrīnu:
– Jā, tieši tā.
– Un tā, kuģis nogrima. Vīrietis nokļuva mājās un viens turpināja audzināt savu meitu. Pēc daudziem gadiem, kad tēva jau vairs nebija, meita atrada viņa dienasgrāmatu, kurā izlasīja sekojošo:
“Pirms mēs devāmies ceļojumā, viņa uzzināja savu briesmīgo diagnozi. Dzīvot bija palicis ļoti maz. Ak, Dievs, kā es būtu gribējis nogrimt kopā ar viņu, taču meitas deļ to nedrīksteju darīt. Es vienīgi varēju viņu atstāt okeāna vidū”.
Ar to arī stāsts beidzās. Klasē iestājas klusums.
Skolotāja redzēja, kadu iespaidu tas uz viņiem bija atstājis. Šodien viņi pirmo reizi, iespējams, saprata to, ka nevajag spriest par cilvēkiem virspusēji. Mēs ļoti daudz ko par citiem nezinām.

Avots: pokolenije-x
Tulkoja: Ginta FS

 

Baisās melnās durvis

durvis melnas5

Reiz kāds cilvēks izdarīja noziegumu. Viņu noķēra un atveda pie karaļa uz tiesu. Par šo nodarījumu pienācās nāves sods, taču karalis piedāvāja viņam pašam izvēlēties soda veidu: tikt pakārtam vai nokļūt aiz lielām, baisām, melnām metāla durvīm. Noziedznieks brīdi padomāja un izvēlējās karātavas.
Pirms pašas soda izpildīšanas, viņš pēkšņi jautāja:
— Es tomēr gribētu zināt, kas ir aiz tām durvīm?
Karalis iesmējās:
— Jā, saproti, interesanta lieta sanāk. Es visiem piedāvāju šo izvēli, un visi izvēlas karātavas.
— Bet kas ir aiz tām durvīm? — noziedznieks nevarēja vien rimties. — Es taču tāpat nevienam to vairs nepastāstīšu, — viņš piemetināja, norādīdams uz cilpu.
Un karalis atbildēja:
— Tur ir brīvība. Bet cilvēki tik ļoti baidās no nezināmā, ka labāk izvēlas cilpu!.
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ričards Bahs: Radniecīga Dvēsele ir tā, kurai ir atslēgas no mūsu slēdzenēm

kaija23

Amerikāņu rakstnieks Ričards Bahs (Richard Devis Bach), pēc profesijas lidotājs, runā par to, ka ikvienā cilvēkā dzīvo sapņotājs, kurš ir spējīgs pacelties daudz augstāk, nekā tam varetu šķist pirmajā acumirklī. Ir tikai jāpamēģina.

Tas, vai mēs jūtamies laimīgi vai nelaimīgi, ir atkarīgs no mūsu pašu pasaules uztveres. Visas atbildes ir tepat blakus, tikai jāieskatas dziļāk sevī, lai saprastu dzīves, mīlestības un nāves jēgu.

Viņa grāmata “Kaija vārdā Džonatans Livingstons” ir viena no tām grāmatām, kura būtu jāizlasa ikvienam.

«Lūk, tests, lai saprastu, vai ir pabeigta tava misija uz Zemes. Ja tu vēl esi dzīvs, tātad – vēl nav pabeigta».

«Apgalvojot, ka tu kaut ko nevari, tu atņem sev savu visvarenību».

«Saites, kas saista tavu patieso ģimeni, nav asinssaites. Tās balstītas uz cieņu un prieku, kurus atklājam viens otra dzīvē».

«Tavi draugi jau pirmajā minūtē, kad būsiet satikušies, zinās tevi labāk, kā visi citi spētu iepazīt tevi pēc tūkstoš gadiem».

«Tev nekad netiek dotas vēlmes bez iespējām tās realizēt. Viss ir iespējams, tikai tev nāksies papūlēties».

«Viņi ir nelaimīgi tāpec, ka izvēlējās būt nelaimīgi…»

«Ja tava laime ir atkarīga no tā, ko dara vai nedara kāds cits, tad, es domāju, ka tev tomēr ir problēma».

«Nav tādas problēmas, kurā nebūtu kāda tev ārkārtīgi nozīmīga dāvana. Tu radi sev problēmas tāpēc, ka tev šīs dāvanas ir ļoti nepieciešamas».

«Viss tavs ķermenis – no viena spārna gala līdz otram, faktiski nav nekas cits, kā pašu doma, tev saskatāmā apveidā. Sarauj savas domu važas, un tu sarausi arī važas, kas saista tavu ķermeni…».

«Vienīgais objektīvi eksistējošais likums ir tas, kurš dara tevi brīvu».

«Ja sabiedēsi pūli, tas vai nu sitīs tevi krustā, vai klanīsies tev».

«Katrai kaijai pienākas lidot, un brīvība ir pati putna būtība, un viss, kas aizšķērso ceļu uz šo brīvību, ir jāatvirza malā. Vienalga, vai tas būtu rituāls, aizspriedums vai jebkurš cits ierobežojums».

«Netici savām acīm. Jo ar acīm mēs redzam tikai mūsu brīvību ierobežojošās važas. Lai saskatītu galveno, ir jāizmanto sapratne. Tu visu zini, ir vien nepieciešams to saprast. Un tad uzreiz kļūs skaidrs, kā jālido».

«Kad jāšķiras, neskumsti. Šķiršanās ir vajadzīga tāpēc, lai atkal varētu satikties. Bet jauna tikšanās pēc mirkļa vai daudzām dzīvēm, neapšaubāmi, ir tiem, kuri ir draugi».

«Tu esi meistars tajā, ko esi pārdzīvojis, amatnieks tajā, ko šobrīd pārdzīvo un diletants it visā, ko tev nāksies pārdzīvot nākotnē»

«Ja tu vēlies, lai kāds paliek tavā dzīvē, nekad neizturies pret viņu vienaldzīgi»

«Radniecīga Dvēsele ir tā, kurai ir atslēgas no mūsu slēdzenēm, un kuras slēdzenēm der mūsu atslēgas. Kad mēs jūtamies drošībā tik ļoti, ka varam atslēgt savas slēdzenes, tad mūsu patiesie “es” iziet viens otram pretī, un mēs varam ar tiem būt pilnībā atklāti un tie, kas patiesībā esam.
Tad mūs mīl tādus, kādi mēs esam, ne tādus, kādi mēs cenšamies būt. Katrs atklāj labākās otra puses. Un, neskatoties uz to, ka liek mums ciest, ar šo cilvēku mēs jūtamies kā paradīzē.
Radniecīga Dvēsele ir tā, kura atbalsta mūsu dziļākos centienus un mūsu izvēlētos kustības virzienus. Ja mēs divatā, kā gaisa baloni virzāmies augšup, ir ļoti liela ticamība, ka viens otrā mēs esam atraduši vajadzīgo cilvēku.
Radniecīga Dvesele ir tā, pateicoties kurai, mēs sākam dzīvot patiesu dzīvi.»

«Patiesība gaida katru, kurš vēlēsies to atrast.»

«Kad es velos ātri saprast cilveku, man pietiek vien paskatīties uz viņa grāmatu plauktu.»

«Mēs visi drīkstam rīkoties tā, kā sagribēsim.»

«Mēs izvēlamies savu nākamo pasauli, balstoties uz to, ko esam iemācījušies šajā. Ja neesam iemācījušies neko, jaunā pasaule būs tāda pati kā iepriekšējā, ar tiem pašiem šķēršļiem un svina smagumu, kas jāpārvar.»

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Nokāp no beigta zirga

zirgs2

Dzīvē ir ļoti daudz situāciju un attiecību, kas mūs jau sen neapmierina. Piemēram:
— Attiecības, kuras jau sen izjūtam kā smagu nastu.
— Darbs, kurš sen jau ir apnicis un nenes gandarījumu.
— Bizness, kurš nes vienus vienīgus zaudējumus.
Daudzu iemeslu dēļ mēs tomēr ķeramies pie grimstoša kuģa borta, cerībā, ka, iespējams, tas tomēr nenogrims un turpinās peldēt…. kaut kad. Mēs terējam šai cīņai savu spēku, laiku, naudu.

Protams, ja ņem vērā uzstādījumu “pacietība un darbs savu panāks”, ir jābūt neatlaidīgam un nedrīkst padoties. Taču arī šajā gadījumā ir jābūt kādam indikatoram – rādītājam – kādiem termiņiem mērķa sasniegšanā.

Taču, ja tā nav, tad atceries senu indiāņu parunu:

Nokāp no beigta zirga!
Šķiet, ka viss ir skaidrs, bet…

Mēs sevi pierunājam, ka vēl ir cerība.
Mēs skubinām beigto zirgu.
Mēs tam sakām: “Mēs taču vienmēr esam tik ātri auļojuši!”
Mēs organizējam beigtu zirgu atdzīvināšanas pasākumus.
Mēs skaidrojam, ka mūsu beigtais zirgs ir “labāks, ātrāks un lētāks”.
Mēs organizējam dažādu beigtu zirgu salīdzināšanas pasākumus.
Mēs sēžam tam blakus un pierunājam nebūt beigtam.
Mēs pērkam līdzekļus, kas beigtiem zirgiem palīdzēs rikšot ātrāk.
Mēs apmeklējam kursus, kuros māca atdzīvināt beigtus zirgus.
Mēs organizējam komandu, kas izanalizēs beigto zirgu.
Mēs meklējam beigtu zirgu speciālistus.
Un tomēr.
Nokāp no beigta zirga!

 

Es jums apliecinu, ka šim zirgam ir liels potenciāls!!!

Autors: Sergejs Azimovs
Tulkoja: Ginta FS

Donors?

1_Andrew-Vasiliev

Viņš apsēdās man blakus rindā pie terapeita. Rinda nekustējās, lasīt tumšajā koridorā nebija iespējams, un man bija apnicis šeit sēdēt. Tāpēc tad, kad viņš sāka ar mani runāt, es ļoti nopriecājos.
— Sen gaidāt?
— Sen, – es atbildēju. – Gaidu jau otro stundu.
— Vai tad rinda neiet pēc pieraksta?
— Pēc pieraksta, – es pasmīnēju. – Te visu laiku cilvēki iet bez rindas.
— Bet jūs nelaidiet! – viņš piedāvāja.
— Man nav spēka ar viņiem strīdēties, – es atbildēju. – Tā jau knapi uz šejieni atvilkos.
Viņš uzmanīgi uz mani paskatījās un patiesi līdzjūtīgi pavaicāja:
— Donors?
— Kāpēc “donors”? – es izbrīnīti vaicāju. — Nē, es neesmu nekāds donors…
— Donors-donors! Es taču redzu…
— Nē, taču! Es asinis pirmo un pēdējo reizi nodevu, kad mācījos institūtā, Donoru dienā. Nokritu ģībonī un, viss, vairāk nekad to neesmu darījusi!
— Jūs bieži krītat ģībonī?
— Nē… Dažkārt gadās. Gadās, ka tas notiek tāpat vien, it kā bez īpaša iemesla. Eju-eju un pēkšņi nokrītu. Vai arī no ķeblīša. Vai gulēt. Ieeju mājās, ieraugu gultu un nokrītu.
— Tas nav nekāds brīnums. Jums gandrīz nemaz nav atlicis dzīvības spēku. Jūsu trauks ir tukšs.

— Ko tas nozīmē, tukšs trauks?
— Dzīvības enerģijas trauks, – viņš pacietīgi paskaidroja.
Tagad jau es uzmanīgi uz viņu paskatījos. Viņš bija simpātisks, taču nedaudz dīvains. It kā jauns, ne vairāk kā trīsdesmit gadu, taču acis! Tās bija gudrās bruņurupucienes Tortillas acis, izskatījās, ka no tām nāk gaisma. tajās bija tik daudz sapratnes un līdzjūtības, ka es vienkārši apjuku.
— Vai jūs bieži slimojat? – viņš jautāja.
— Nē, ko jūs! Ļoti reti slimoju. Es esmu ļoti stipra. Neskatieties, ka es no skata esmu it kā “bez sulas”.
— «Bez sulas»?, – viņš pārvaicāja. – Lūk, kas tam visam par iemeslu. Jums attiecības ar vecākiem ir ne visai labas?
— Ne visai, – es atzinos. – Tēvu es gandrīz neatceros, viņš ar mums jau sen vairs nedzīvo. Bet, lūk, ar mammu… Es viņai vēl joprojām esmu mazulīte, viņa visu laiku mani māca dzīvot pēc saviem likumiem, un visu laiku kaut ko pieprasa, pieprasa, pieprasa…
— Un jūs?
— Kad ir spēks, atgaiņājos. Kad nav – vienkārši raudu.
— Un jums paliek vieglāk?
— Nezinu, varbūt nedaudz. Līdz nākamajam skandālam. Jūs tikai nepadomājiet, ne jau visu laiku vina tā dara. Reizi vai divas reizes nedēļā. dažkārt – trīs.
— Vai jūs esat mēģinājusi nedot viņai enerģiju?
— Kādu enerģiju? Kā nedot? – es nesapratu.
— Skatieties! Mamma provocē skandālu. Jūs ieslēdzaties. Ievērojiet vārdu “ieslēdzaties”! Kā elektroierīce. Un mamma sāk baroties no jūsu enerģijas. Kad skandāls ir beidzies, viņai ir labi, viņa ir uzlādējusies, bet jums “baterijas ir nosēdušās”, un jūs jūtaties slikti. Vai tā ir?
— Jā, tā ir, – es atzinu. – Bet ko man ar to darīt?
— NEIESLĒGTIES, – viņš pamācīja. – Nav citas iespējas.
— Kā gan var neieslēgties, ja viņa caursit? – es satraucos. – Viņa taču mani pazīst, viņa zin visas manas vājas vietas!
— Lūk!… Vājās vietas – kā pults pogas. Iespiedi pogu, un jūs jau ieslēdzaties. Kad caursit, tad notiek enerģijas noplūde. To skolā fizikā māca.
— Jā, kaut ko tādu atceros…
— Bet fiziskas likumi darbojas uz visiem ķermeņiem. Uz cilvēku – tai skaitā. Vienkārši Dzīves Skolu mēs ļoti bieži nosebojam un esam divnieku karaļi.
— Kā var nosebot Dzīves Skolu?
— Vienkāršāk par vienkāršu!! Lūk, Dzīve dod tev mācībstundu, bet tu negribi mācīties. Un aizmūc.
— Jā! Gribētu gan es aizmukt. Taču kaut kā nesanāk.
— Tā arī notiek. Kamēr šo mācībstundu neiziesi – būs tev tā jāmācās, kamēr iemācīsies. Dzīve ir labs skolotājs. Tā vienmēr panāk 100% sekmīgumu!
— Nav man spēka tajās stundās sēdēt. Lūk, nācās pat ārstu apmeklēt. Knapi kājas velku.
— Jums tā ir vienmēr??
— Nē, ik pa laikam. Pēdējā nedēļa visa ir tāda.
— Kas notika šajā, pēdējā nedēļā, ja nav noslēpums?
— Pats interesantākais ir tas, ka nekas tāds īpašs nenotika! Parastā rutīna.
— Pastāstiet man par šo rutīnu. Ja nav grūti.
— Kas, nu, tur grūts? Saku, nieki visādi. Ar mamu pāris reizes sastrīdējos, viss, kā parasti. Darbā nekādu pārslodžu. Saķēros ar kolēģi, bet, ne pārāk stipri. Vakaros neparpūlējos, tikai ilgi runāju pa telefonu, palīdzēju tikt galā ar situāciju. Bet sajūta ir tāda, it kā visu nedēļu būtu iejūgta zirga vietā!
— Iespējams, ka iejūgta, tikai pati nepamanījāt! Ko jūs tur pa telefonu kārtojāt?
— Nieki vien! Draudzenei problēmas, viņai vajadzēja izrunāties. es vienkārši aizdevu viņai savu plecu.
— Izrunājās?
— Jā, laikam. Katru vakaru pa pusotrai stundai – katrs tā izrunāsies.
— Un, jūs?
— Ko, es??
— Jūs izrunājāties?
— Nē, taču, es tikai klausījos! Nedaudz mierināju, atbalstīju, devu padomus. Pati viņai nežēlojos, viņai šobrīd es neinteresēju, viņai pietiek savu problēmu.
— Tad, lūk, ko es jums teikšu: jūs bijāt nevis liels plecs, bet milzīgs samazgu spainis. Viņa sagāza šajā spainī visu savu negatīvu, bet jūs pretī iedevāt savu pozitīvo enerģiju – padomus un atbalstu. Un pati ne drusciņas neatbrīvojāties!.
— Bet draugiem taču vienam otru jāatbalsta!
— Lūk, tieši tā – “vienam otru”. Bet jums sanāk draudzība “vienos vārtos”. Jūs viņu “jā”, viņa jūs – “nē”.
— Nezinu… Ko tad tagad darīt? Atteikt viņai palīdzību? Bet mēs taču draudzējamies!
— Tas, jūs ar viņu draudzējaties. Bet viņa jūs izmanto. Gribiet – ticiet. Negribiet – neticiet. Gribiet – pārbaudiet! Sarunas sākumā, jau ar pirmajiem vārdiem, sāciet viņai stāstīt par savām problemām, un paskatieties, kas notiks. Jūs redzēsiet, cik šī metode ir enerģiju taupoša.
— Jā, tas būtu jauki…. Tajā ziņā, ka būtu vairāk enerģijas.
— Sakiet “jauki”, bet pati to izdāļājat!
— Bet es taču nezināju! No tāda viedokļa… Taču tagad, kad jūs to pateicāt – tā patiešam ir! Es ar viņu izrunājos, un pēc tam ir sajūta, it kā es būtu vagonus krāvusi.
— Viņa jūs piekrāva. Un jūs uzņēmāt visas viņas problēmas. Jums to vajag?
— Nē, protams… Kam man tas? Man pietiek savējo!
— Kādas ir jūsējās?
— Dažādas. Piemēram vīrs. Bijušais. Es tīri cilvēciski mīlu. Bet, varbūt – arī vairāk. Bet viņam ir cita ģimene. Arī tur viss nav īsti kārtībā. Viņa viņu piebūra. Bet man žēl, viņš taču ir labs. Tomēr tuvs cilvēks….
— Vai šie pārdzīvojumi jums sagādā prieku?
— Ko, jūs! Kādu prieku???? Vienas vienīgas mokas. Es taču domāju un domāju, kā viņam palīdzēt! Un nezinu!
— Cik jūsu bijušajam vīram gadu?
— Viņš ir nedaudz vecāks par mani! Bet tas nav svarīgi!
— Svarīgi! Pieaudzis cilvēks pats spēj tik galā ar savām problēmām. ja grib, protams. Un, ja nav pieradis novelt atbildību uz citiem. Jūs ar viņu tiekaties?
— Jā, protams! Viņš nāk apciemot bērnus. Jā, un parunāties. Pažēloties par to, cik viņam tur grūti.
— Un jūs viņu žēlojat, ja?
— Nu, protams, ka žēloju! Sirds asiņo, kad redzu, cik viņam slikti!
— Bet jums, sanāk, ļoti labi!?
— Nē, man arī slikti.
— Tagad pati padomājiet: ar ko tad jūs viņam varat palīdzēt? Pie viņa “slikti” pielikt savējo “slikti”?
— Nē! Nē! Es viņam dāvāju to, kā nav viņa ģimenē. Sapratni…. Atbalstu…. Siltumu….
— Un ko jūs saņemat apmaiņā?
— Nezinu. Pateicību, droši vien?
— Nu, ja. Viņš pateicās un nes to, ko jūs viņam iedevāt savai ģimenei. Tāpēc, ka tur pieprasa, bet sava siltuma viņam nepietiek. tad vinš to ņem no jums. Un ziniet, kāpēc jūs ļimstat no bezspēka?
— Nē, tieši tāpēc es arī eju pie terapeita. lai viņš pateiktu.
— Terapeits jums neko nepateiks. Iespējams, parakstīs zāles, iespējams, vitamīnus, varbūt – masāžu. Un viss! Bet iemesli paliks neatrisināti.
— Kādi iemesli?
— Jūs nemīlat sevi. jūs cenšaties mīlēt citus, neiemīlot sevi. Un tas ir ļoti energoietilpīgi! Lūk, arī jūtaties izsmelta.
— Un ko tad man darīt?
— Es ieteiktu jums pagriezties ar seju pret sevi. Un padomāt, vai jums vajadzīgs tā iztukšot sevi, lai citiem būtu labi. Piedevām, uz savas dzīvības enerģijas rēķina. Nometiet viņus no sevis. Pārstājiet būt par donoru! Kaut – uz laiku! Un sāciet mīlēt sevi, lutināt sevi, barot sevi. Tad, pēc kāda laika, jūs būsiet piepildījusies un laimīga! Kā lampiņa! Un jūsu acis iemirdzēsies. Un sirds piepildīsies ar siltumu. Redzēsiet, tā būs!
Viņš runāja ļoti iedvesmojoši, viņa acis mirdzēja, un es domāju – cik ļoti interesants cilvēks! Tāds gudrinieks! Interesanti, par ko viņš strādā, ar ko nodarbojas?
— Lūk, jus man māciet dzīvot, bet pats slimojat! – es pēkšņi ierunājos.
— Nē, es neesmu slims. Es esmu elektriķis. Man vienkārši šobrīd ir pusdienu pārtraukums. Starp citu, tas jau ir beidzies. Lūk, mans pārinieks nāk, tūliņ mainīsim lampiņas. Uz redzēšanos! Vēlu jums veselību! Dvēselisko, pirmkārt! Un pietiek būt donoram!
Tā es arī paliku, sēžot, vaļā muti, un skatījos, kā mans jaunais paziņa, sasveicinājies ar pārinieku, devās projām pa koridoru. Ak, Dievs, kā es sākumā nepamanīju, ka viņš bija ģērbies zilā darba kombinezonā? Droši vien tas viņa acu dēļ – es nevarēju tās aizmirst.
Krūtīs man bija palikusi dīvaina sajūta, it kā tur kaut kas būtu iemitinājies – tāds silts, gaišs un dzīvinošs. Es pat sajutu, kā atgriežas spēki. “Starp citu, fizikas likumi darbojas uz visiem ķermeņiem. Un cilvēkiem tai skaitā!” – tā viņš man teica.
Es pēkšņi skaidri atcerējos, kā fizikas stundā skolotāja mums demonstrēja eksperimentu ar savienotajiem traukiem. Kad vienā traukā ielej ūdeni, tā līmenis otrā arī paceļas. Un otrādi. Droši vien, kamēr mēs sarunājāmies, šis dīvainais elektriķis padalījās ar mani savā enerģijā, lūk! Un tās līmenis manī pacēlās. Tātad, viņš man to iedeva, un es to paņēmu.
Es pielēcu no krēsla, un skrēju viņam pakaļ.
— Pagaidiet! Kas tad sanāk? Jūs arī esat donors?
— Donors, – viņš pasmaidīja. – Tikai es, atšķirībā no jums, labprātīgi dalos ar savu enerģiju, tāpēc, ka man tas ir pārpārēm!
— Bet, kā var būt, ka jums tās ir tik daudz? Tas ir kāds noslēpums?
— Jā, protams, ka noslēpums. Ļoti vienkāršs. Nekad neļaut izsūkt sevi līdz pašam dibenam, spiežot uz pogām, un nekad neieslēgties tajā, kas nav tavā varā. Lūk, arī viss!
Un viņi ar pārinieku nogriezās citā koridorā. Es, domās ieslīgusi, gāju atpakaļ. Es vienalga gribēju būt donors, tikai iesākumā jāuzkrāj Mīlestības enerģija, lai mans dzīvības spēku ģenerators būtu līdz malām uzpildīts. Un noteikti es iemācīšos nest cilvēkiem gaismu – tāpat kā šis brīnišķīgais elektriķis ar gudrajām bruņurupucienes Tortillas acīm.
Autors: Elfika
Foto: Andrew Vasiliev
Tulkoja: Ginta FS