Trīs māsas

tris masas

Kādā ciemā dzīvoja trīs māsas. Skaudība, Skopums un Labestība. Savus vecākus viņas neatcerējās: tie jau sen bija devušies pie Dieva. Taču ļaudis vienmēr viņus atcerējās ar labu vārdu – tie mierīgi bija dzīvojuši un cilvēkiem darījuši tikai labu.

Taču starp māsām saskaņas nebija. Vecākā, Skaudība, tikai to vien runāja:

– Ja man tā būtu! Es arī tādu gribu! Ak, kāpēc man šajā dzīvē tā neveicas!?

Skopums tik piebalsoja:

– Un man, man arī to vajag! Kāpēc tik maz!? Dod vēl! Tas ir mans!

Tikai jaunākā māsa, Labestība klusiņām savu domu domāja. Droši vien tieši viņa no vecākiem visvairāk labo īpašību bija mantojusi. Kaut arī maziņa, tomēr gudra un krietna. Par saimniecību rūpējās, māju uzkopa, un nevienam palīdzību neatsacīja.

Reiz kāda sirma kaimiņiene vērsās pie masām:

– Palīdziet, daiļavas! Laiks dārzu rakt, bet man mugura pamatīgi sāp – nevaru ne saliekties, ne iztaisnoties!

Vecākās māsas tikai nospurca un atrunājās; nav laika, liecies mierā, vecā, dārzs pagaidīs.

Bet Labestība uzvilka vienkāršu kleitu un devās kaimiņienei palīgā. Tā priecājās un pateicās: “Paldies tev, mana glābēja!”

Citreiz bērni, uz ielas dauzīdamies, ieraudzīja māsām dārzā ābolus – tādus sarkanus, skaistus, nogatavojušos. Kā tādiem garām paiet? Skaudība ar Skopumu vienā balsī iebļāvās:

– Zagļi! Liekēži! Nav ko mest acis uz svešiem labumiem! Tūliņ pazūdiet!

Bet Labestība paskatījās, pasmaidīja, pagaidīja, kamēr māsas nomierinās, pielasīja pilnu grozu ar āboliem un  uzsauca bērniem: skrieniet šurp, cienājieties!

Māsas pukojās un dusmojās:

– Re, kāda dāsnā atradusies! Pietiks musu labumus pa labi un kreisi izdāļāt!

Māsas pārskaitās vēl vairāk, kad jaunākā ielaida mājās pārnakšņot nabadzīgu ceļinieku:

– Lai pārnakšņo! Vai gan mums žēl, vietas visiem pietiks!

Vecākās metās virsū Labestībai:

– Apnicis skatīties uz tevi, labsirde atradusies! Ej, uz visām četrām debess pusēm! Un sāvāc sev līdzi savu nakts viesi! Jaunākā nesāka pierādīt savas tiesības uz daļu vecāku mājas. Savāca savu nelielo iedzīvi un devās prom. Ceļinieks tai līdzi. Viņam bija žēl, ka viņa dēļ meiteni padzina no mājām. Labestība viņu nomierināja:

– Nevaino sevi! Man jau sen vajadzēja to izdarīt! Tāpat jau pārāk ilgi esmu pacietusi viņu nievas un dusmas! Un meitene sāka dzīvot viena mazā mājiņā ciema pašā malā. Tur allaž valdīja kārtība, tīrība un prieks. Un tāds miers! Labestība atplauka, kļuva vēl skaistāka un puiši sāka viņai pievērst uzmanību. Un te pēkšņi kādā dienā pie Labestības namdurvīm pieklauvēja tas pats ceļinieks.

– Vai tu mani atceries? Tu iekaroji manu sirdi ar savu sirsnību un dāsnumu! Drīkst, es tev palīdzēšu!?

Un tā gandrīz katru dienu puisis nāca pie viņas un palīdzēja saimniecības darbos. Izrādījās, ka vinš ir labs amatnieks un pieprot daudzus darbus. Drīzumā viņi nolēma apprecēties. Kāzas bija jautras, viss ciems bija sanācis apsveikt jauno pāri. Tikai abas māsas neatnāca. Skaudībai skauda, ka jaunākā tādu skaistu puisi bija dabūjusi. Skopumam bija žēl naudas dāvanai, bet bez dāvanas kaut kā negribējās ļaudīs rādīties, jo ko tad citi par viņu padomātu.

Jaunie dzīvoja laimīgi: saskaņā un priekā. Vīrs bija lielisks saimnieks, labs amatnieks un labestīgs cilvēks. Labestība – lieliska saimniece, viss viņai padevās skaisti un gludi.

Tomēr gadījās, ka ģimeni piemeklēja nelaime. Brīdī, kad saimnieki strādāja laukā, mājās izcēlās ugunsgrēks. Kamēr atskrēja, kamēr izsauca palīgā ļaudis. māja nodega gandrīz līdz pašiem pamatiem. Vajadzēja to celt no jauna. Un uzcēla. Kaimiņi palīdzēja, jo ciemā jauno pari cienīja. Māja izdevās lieliska, un atkal dzīve turpinājās skaisti un priecīgi. Draugu viņiem bija daudz, visi viens otram palīdzēja: te Godīgums uzaicināja uz tēju, te Uzticība ieradās ciemos. Ātri un jautri paskrēja dienas.

Gluži savādāk dzīve veidojās māsām.
Skaudība pūtās un bija apvainojusies uz visiem un dzīvi, viena sēdēja mājās. ne viņa kādam vajadzīga, ne viņai kāds vajadzīgs. Nemanāmi bija piezagusies vientulība un vecums.
Skopums tomēr bija apprecējusies. Arī vīru atradusi gluži piemērotu sev – viņa vārds bija Ekonoms Skopulis. Skopums aizgāja dzīvot pie vīra un māsu atstāja vienu. Ģimene bija labi situēta, māja – kā cietoksnis, apkārt augsts mūra žogs. Kas tur iekšā, neviens nezināja, jo Skopuļi nevienu ciemos neaicināja. Tā arī dzīvoja – krāja, taupīja.
Tā dzīve māsas izšķīra – it kā staigā pa vienām takām, taču dzīvo tik dažādi.

Laime Skaudībai meta līkumu. Nav viņai ne draugu, ne draudzeņu, neviens viņu ilgi paciest nevar.

Skopums kļuvusi resna un neveikla. Visa vienā zeltā, deguns gaisā, ne ar vienu nesveicinās, bet neviens jau arī nealkst viņas draudzību!

Un tikai Labestība ir atradusi savu laimi. Vēl joprojām viņa ar savu vīru dzīvo laimē, priekā un ar savu mīlestību sasilda ik vienu. Vīrs viņai it visā palīdz un cilvēki viņus sauc “mūsu labestīgie” un, uz viņiem skatoties, arī kļūst labāki, laimīgāki.
Tāda, lūk, pasaka 🙂
Avots: Миг Кайроса (facebook)
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Rūpējies, bet neraizējies!

mate-dels1

Reiz kāda sieviete vērsās pie Dieva. Viņas mugura bija rūpju saliekta, un uz muguras milzīgs salmu maiss.
— Tu esi nogurusi? – Dievs sāka uztraukties. – Noliec malā savu smago nastu, apsēdies un atpūties.
— Paldies, es tikai uz brītiņu, – atteicās sieviete. – Tikai pajautāšu un uzreiz došos atpakaļ! Savādāk, ja nu pēkšņi kaut kas slikts notiek? Nekad sev to nepiedošu!
— Ko tu sev nepiedosi?
— Ja ar manu bērnu kaut kas notiks. Es tieši atnācu par to tev palūgt. Dievs, lūdzu, glāb un sargā viņu!
— Es tikai to arī daru, – Dievs nopietni teica. – Vai gan es tev esmu devis iemeslu par to šaubīties?
— Nē, taču… Šajā dzīvē ir tik daudz visādu briesmu un pēkšņu pagriezienu! Viņš ir tadā vecumā, kad visu gribās pamēģināt, visur ielīst, pašapliecināties. Es ļoti baiļojos par to, ka viņam var kāja paslīdēt, kaut kas var notikt un viņam sāpēs, vai pat vēl trakāk!
Neko tur nepadarīsi, sasitīsies un nākamajā reizē būs uzmanīgāks, jo uz savas ādas būs izjutis to, ko nozīmē sāpes, – atbildēja Dievs. – Tā ir ļoti laba pieredze! Kāpēc tu gribi viņam to atņemt, neļaut iemācīties?
— Tāpēc, ka es viņu gribu pasargāt no sāpēm! – māte kaismīgi iesaucās. – Tu redzi, es visur nesu līdzi sev salmu maisu, lai paklātu tos tur, kur viņš var nokrist.

— Un tagad tu vēlies, lai es no visām pusēm viņu apkrautu ar salmiem? Labi. Skaties!

Un Dievs radīja milzu salmu kaudzi un iemeta to pasaulē. Tā, kā milzīgs valnis nogūla ap sievietes dēlu, nošķirot to no apkārtējas pasaules, no visiem kārdinājumiem, briesmām un, vienlaicīgi,  arī no dzīves.
Sieviete redzēja, ka dēls cenšas izlīst cauri salmu sienai, taču viņa pūles bija veltas. Viņš svaidījās, dusmojās, meģināja izrakties cauri sienai, taču nekas nesanāca. Taču tad, nezin kā pa rokai gadījās sērkociņi un viņš aizdedzināja salmus. Uzplaiksnīja liesmu mēles, un visu šo bildīti aizklāja dūmi.
— Dēliņ! – iekliedzās sieviete. – Dēliņ, es steidzos tev palīgā!
— Gribi ugunskuram piemest vēl nedaudz salmus? – jautāja Dievs.

— Ņem vērā: jo vairāk salmus paklās vecāki, jo lielāka būs vēlme izrauties. Ja tas neizdodas, cilvēks var sākt mērķtiecīgi sadedzināt sevi un savu dzīvi. Jo viņš taču nezin ne to, ko nozīmē sāpes, ne brīvība, ne brīva izvēle…. Tu domā, ka tas ir salmu maiss, taču patiesībā tas ir problēmu maiss. Tajā atrodas visas tās šausmas, kas tev pašai rādās, visas bailes, kas dzīvo tevī pašā. Viss, par ko tu domā un uztraucies, kļūst arvien lielāks un spēcīgāks, jo tu baro to ar savu enerģiju. Tieši tāpēc tava nasta ir tik smaga, tevī nav ne kripatiņas prieka un tu esi tik ļoti nogurusi…

– Tad sanāk, ka man par savu dēlu nav jarūpējas?! Un to man saki TU – DIEVS!?

– Rūpēties? – cik vien tīk. Bet raizēties tu nedrīksti. Es taču arī par viņu rūpējos. Ļauj man darīt manu darbu. Vienkārši netraucē man! Bet tas, kā es saprotu, ir ticības jautājums…
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par nodevību

kazene12

Vai Tev sāp, kad tu zaudē cilvēku?

— Neatceros.

— Un, kad Tevi nodod?

— Kā gan mani var nodot?

— Nevar?

— Kā? Es neko negaidu. Ja, piemēram, Tu vēlēsies mani nodot, es nepretošos, tāpēc, ka es nemaz negaidu, ka būsi man uzticīgs.

— Vai tiešām Tu ne no viena cilvēka dzīvē negaidi uzticību?

— Kāpēc gan gaidīt? Kam vajadzīgi šie lētie kruķi? Kādu uzticību? Vai tad tu gaidi uzticību no kazeņu krūma?

— Gribētos, lai tas atbilstu savam nosaukumam un kazeņu vietā nenestu avenes…

— Tad, kā vaina tā ir? Kazeņu krūma, vai Tava? No tā arī visas nelaimes. No tā, ka mēs vēlamies, lai dzīvē viss būtu tā, kā mēs to gribam. Turklāt, tieši tā, kā mums ir mācījuši gribēt.
No intervijas ar Borisu Grebenščikovu
Tulkoja: Ginta FS

Kur paslēpta laime?

laimes okeāns1

Reiz kopā sanāca Dievi un nolēma mazliet izklaidēties. Viens no viņiem teica:
– Klau, atņemsim cilvēkiem kaut ko? Pēc neliela pārdomu mirkļa otrs iesaucās:
– Es zinu! Atņemsiem viņiem laimi! Tikai jāizdomā, kur mēs to paslēpsim, lai viņi to neatrod.
Pirmais teica:
– Paslēpsim to paša augstākā kalna virsotnē!
– Nē, atceries, ka viņiem ir daudz spēka, un kāds noteikti uzrāpsies tajā kalnā un atradīs laimi. Ja atradīs viens, visi parējie uzreiz uzzinās, kur laime – atbildēja otrais.

Tad vēl kāds ieminējās:
– Noslēpsim to dziļi jūras dzelmē! Tur neviens tai klāt netiks. Bet otrs atbildēja:
– Nē, atceries, ka viņi ir ļoti ziņkārīgi, un kāds noteikti radīs aparātu zemūdens peldēšanai, un tad tie noteikti laimi atradīs.
– Noslēpsim to uz citas planētas, tālāk no Zemes, – vēl kads piedāvāja.
– Nē, – arī šis priekšlikums tika noraidīts – atceries, ka mēs viņiem esam devuši pietiekami daudz prāta un kāds noteikti izdomās ierīci, ar kuru apceļot citas pasaules un noteikti atklās arī to, kur noglabāta laime. Un tad atkal visi to varēs dabūt.

Te ierunājās pats vecākais Dievs, kurš visas sarunas garumā bija klusējis un klausījies pārējo sarunās:
– Es domāju, ka zinu, kur jāpaslēpj laime, lai viņi nekad to neatrastu!
Visi pārējie apklusa un ieinteresēti gaidīja, kādu risinājumu izdomājis vecais Dievs:
– Noslēpsim laimi pašos cilvēkos. Viņi būs tik nodarbināti ar laimes meklējumiem ārpusē, ka tiem pat galvā neienāks doma, ka laime var būt tik tuvu. Sevī viņi to noteikti nemeklēs.

Visi pārējie Dievi piekrita un nopriecājās par tik lielisku ideju.
​​​​​​​Un no tā laika cilvēki visu savu dzīvi pavada, meklējot laimi, pat neiedomājoties, ka tā atrodas tik tuvu.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Nekad nevajag virspusēji spriest par cilvēkiem

milestibas vestules2

Skolotāja stāstīja bērniem kādu senu notikumu par kuģi, kas cieta kuģa katastrofā.
“Uz kuģa bija laulāts pāris, kuri bija aizkļuvuši līdz glābšanas laivai, taču, izrādījās, ka tur ir tikai viena brīva vieta. Pēkšņi vīrs pastūma malā sievu, un pats iekāpa laivā. Bet sieva uz atvadām izkliedza viņam pēdējo frāzi.
Te skolotāja pārtrauca savu stāstījumu un jautāja bērniem: “Kā jūs domājat, kāda bija šī pēdējā frāze?”

Vairums skolnieku uzreiz gribēja izteikties: “Es tevi ienīstu!” vai “Kāda muļke gan es biju!”
Skolotāja pievērsās kadam zēnam, kurš visu laiku sēdēja un domīgi klusēja.
– Un, kā tu domā, ko viņa teica?
– Es domāju, ka viņa teica: “Parūpējies par mūsu bērnu!”
Skolotāja izbrīnīta paskatījās uz zēnu un jautāja: “Tu zini šo stāstu?”
– Nē, vienkārši, to teica mana mamma pirms nāves manam tētim.
Skolotāja cerēja, ka neviens no bērniem neievēroja viņas izbrīnu:
– Jā, tieši tā.
– Un tā, kuģis nogrima. Vīrietis nokļuva mājās un viens turpināja audzināt savu meitu. Pēc daudziem gadiem, kad tēva jau vairs nebija, meita atrada viņa dienasgrāmatu, kurā izlasīja sekojošo:
“Pirms mēs devāmies ceļojumā, viņa uzzināja savu briesmīgo diagnozi. Dzīvot bija palicis ļoti maz. Ak, Dievs, kā es būtu gribējis nogrimt kopā ar viņu, taču meitas deļ to nedrīksteju darīt. Es vienīgi varēju viņu atstāt okeāna vidū”.
Ar to arī stāsts beidzās. Klasē iestājas klusums.
Skolotāja redzēja, kadu iespaidu tas uz viņiem bija atstājis. Šodien viņi pirmo reizi, iespējams, saprata to, ka nevajag spriest par cilvēkiem virspusēji. Mēs ļoti daudz ko par citiem nezinām.

Avots: pokolenije-x
Tulkoja: Ginta FS

 

Baisās melnās durvis

durvis melnas5

Reiz kāds cilvēks izdarīja noziegumu. Viņu noķēra un atveda pie karaļa uz tiesu. Par šo nodarījumu pienācās nāves sods, taču karalis piedāvāja viņam pašam izvēlēties soda veidu: tikt pakārtam vai nokļūt aiz lielām, baisām, melnām metāla durvīm. Noziedznieks brīdi padomāja un izvēlējās karātavas.
Pirms pašas soda izpildīšanas, viņš pēkšņi jautāja:
— Es tomēr gribētu zināt, kas ir aiz tām durvīm?
Karalis iesmējās:
— Jā, saproti, interesanta lieta sanāk. Es visiem piedāvāju šo izvēli, un visi izvēlas karātavas.
— Bet kas ir aiz tām durvīm? — noziedznieks nevarēja vien rimties. — Es taču tāpat nevienam to vairs nepastāstīšu, — viņš piemetināja, norādīdams uz cilpu.
Un karalis atbildēja:
— Tur ir brīvība. Bet cilvēki tik ļoti baidās no nezināmā, ka labāk izvēlas cilpu!.
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ričards Bahs: Radniecīga Dvēsele ir tā, kurai ir atslēgas no mūsu slēdzenēm

kaija23

Amerikāņu rakstnieks Ričards Bahs (Richard Devis Bach), pēc profesijas lidotājs, runā par to, ka ikvienā cilvēkā dzīvo sapņotājs, kurš ir spējīgs pacelties daudz augstāk, nekā tam varetu šķist pirmajā acumirklī. Ir tikai jāpamēģina.

Tas, vai mēs jūtamies laimīgi vai nelaimīgi, ir atkarīgs no mūsu pašu pasaules uztveres. Visas atbildes ir tepat blakus, tikai jāieskatas dziļāk sevī, lai saprastu dzīves, mīlestības un nāves jēgu.

Viņa grāmata “Kaija vārdā Džonatans Livingstons” ir viena no tām grāmatām, kura būtu jāizlasa ikvienam.

«Lūk, tests, lai saprastu, vai ir pabeigta tava misija uz Zemes. Ja tu vēl esi dzīvs, tātad – vēl nav pabeigta».

«Apgalvojot, ka tu kaut ko nevari, tu atņem sev savu visvarenību».

«Saites, kas saista tavu patieso ģimeni, nav asinssaites. Tās balstītas uz cieņu un prieku, kurus atklājam viens otra dzīvē».

«Tavi draugi jau pirmajā minūtē, kad būsiet satikušies, zinās tevi labāk, kā visi citi spētu iepazīt tevi pēc tūkstoš gadiem».

«Tev nekad netiek dotas vēlmes bez iespējām tās realizēt. Viss ir iespējams, tikai tev nāksies papūlēties».

«Viņi ir nelaimīgi tāpec, ka izvēlējās būt nelaimīgi…»

«Ja tava laime ir atkarīga no tā, ko dara vai nedara kāds cits, tad, es domāju, ka tev tomēr ir problēma».

«Nav tādas problēmas, kurā nebūtu kāda tev ārkārtīgi nozīmīga dāvana. Tu radi sev problēmas tāpēc, ka tev šīs dāvanas ir ļoti nepieciešamas».

«Viss tavs ķermenis – no viena spārna gala līdz otram, faktiski nav nekas cits, kā pašu doma, tev saskatāmā apveidā. Sarauj savas domu važas, un tu sarausi arī važas, kas saista tavu ķermeni…».

«Vienīgais objektīvi eksistējošais likums ir tas, kurš dara tevi brīvu».

«Ja sabiedēsi pūli, tas vai nu sitīs tevi krustā, vai klanīsies tev».

«Katrai kaijai pienākas lidot, un brīvība ir pati putna būtība, un viss, kas aizšķērso ceļu uz šo brīvību, ir jāatvirza malā. Vienalga, vai tas būtu rituāls, aizspriedums vai jebkurš cits ierobežojums».

«Netici savām acīm. Jo ar acīm mēs redzam tikai mūsu brīvību ierobežojošās važas. Lai saskatītu galveno, ir jāizmanto sapratne. Tu visu zini, ir vien nepieciešams to saprast. Un tad uzreiz kļūs skaidrs, kā jālido».

«Kad jāšķiras, neskumsti. Šķiršanās ir vajadzīga tāpēc, lai atkal varētu satikties. Bet jauna tikšanās pēc mirkļa vai daudzām dzīvēm, neapšaubāmi, ir tiem, kuri ir draugi».

«Tu esi meistars tajā, ko esi pārdzīvojis, amatnieks tajā, ko šobrīd pārdzīvo un diletants it visā, ko tev nāksies pārdzīvot nākotnē»

«Ja tu vēlies, lai kāds paliek tavā dzīvē, nekad neizturies pret viņu vienaldzīgi»

«Radniecīga Dvēsele ir tā, kurai ir atslēgas no mūsu slēdzenēm, un kuras slēdzenēm der mūsu atslēgas. Kad mēs jūtamies drošībā tik ļoti, ka varam atslēgt savas slēdzenes, tad mūsu patiesie “es” iziet viens otram pretī, un mēs varam ar tiem būt pilnībā atklāti un tie, kas patiesībā esam.
Tad mūs mīl tādus, kādi mēs esam, ne tādus, kādi mēs cenšamies būt. Katrs atklāj labākās otra puses. Un, neskatoties uz to, ka liek mums ciest, ar šo cilvēku mēs jūtamies kā paradīzē.
Radniecīga Dvēsele ir tā, kura atbalsta mūsu dziļākos centienus un mūsu izvēlētos kustības virzienus. Ja mēs divatā, kā gaisa baloni virzāmies augšup, ir ļoti liela ticamība, ka viens otrā mēs esam atraduši vajadzīgo cilvēku.
Radniecīga Dvesele ir tā, pateicoties kurai, mēs sākam dzīvot patiesu dzīvi.»

«Patiesība gaida katru, kurš vēlēsies to atrast.»

«Kad es velos ātri saprast cilveku, man pietiek vien paskatīties uz viņa grāmatu plauktu.»

«Mēs visi drīkstam rīkoties tā, kā sagribēsim.»

«Mēs izvēlamies savu nākamo pasauli, balstoties uz to, ko esam iemācījušies šajā. Ja neesam iemācījušies neko, jaunā pasaule būs tāda pati kā iepriekšējā, ar tiem pašiem šķēršļiem un svina smagumu, kas jāpārvar.»

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS