Viens un lepns!

ciedrs

Kādā dārzā auga ciedrs. Ar katru gadu tas kļuva arvien spēcīgāks – garāks, kuplāks, krāšņāks. Tā skaistais zaru vainags karaliskā godībā pacēlās pāri visiem citiem kokiem un meta pār tiem lielu, biezu ēnu. Jo lielāks tas auga, jo lielāka augstprātība un lepnība to pārņēma.

No saviem augstumiem tas ar nicinājumu skatījās uz pārējiem kokiem. Reiz viņš nokliedzās:

— Novāciet nost šo žēlo riekstkociņu, viņš ir pārāk vārgs, lai augtu man blakus.
— Un koku nocirta līdz pašai saknei.
— Atbrīvojiet mani no šo neciešamo vīģkoku sabiedrības! Tie mani tracina ar savu muļķīgo izskatu, — pavēlēja ciedrs un arī vīģeskoki tika nocirsti.

Skaistulis apmierināts ar sevi, lepni plivināja savus zarus un nekādīgi nevarēja nomierināties:
— Attīriet man apkārt vietu no šīm vecajām bumbierēm un ābelēm, tās bojā visu ainavu! — un arī bumbieres un ābeles tika sacirstas malkā.

Tā ciedrs atbrīvojās no visiem saviem “konkurentiem” un kļuva par vienīgo saimnieku visā dārzā – kurš vairs gan neizskatījās tik košs kā agrāk.
Reiz sākās spēcīgs negaiss, vējš pieņēmās spēkā un sāka plosīt koka zarus. Ciedrs, kā nu varēja, turējās pretī vējam, ar saknēm atspiedies zemē, taču vējš, nesastapis savā ceļā nevienu citu koku, metās virsū vientuļajam skaistulim. Tas nesaudzīgi lauza zarus un lieca ciedru pie zemes. Ciedrs neizturēja un ar lielu blīkšķi spēcīgais stumbrs pārlūza un nogāzās zemē.

Morāle: jūs jau sapratāt!
Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Piecas dzīves mini macībstundas

suns

Kā runā austrumu gudrība, ja skolnieks gatavs, skolotājs uzradīsies.
Ja tu esi gatavs, tad vari savu mācību “izvilkt” no jebkuras dzīves situācijas.
1. Ja tu vari sākt savu dienu bez kofeīna, ja tu vienmēr vari būt dzīvespriecīgs un nepievērst uzmanību sāpēm un nespēkam, ja tu vari atturēties no žēlošanās un neapgrūtināt citus cilvēkus ar savām problēmām, ja tu vari ēst vienu un to pašu ēdienu katru dienu un būt pateicīgs par to, ja tu vari saprast mīļoto cilvēku, kad viņam nepietiek laika priekš tevis, ja tu vari laist gar ausīm visus apvainojumus, kas nāk no mīļotā cilvēka puses, kad viss notiek ne tā ne jau tavas vainas dēļ, ja tu vari mierīgi uztvert kritiku, ja tu vari pret savu nabago draugu izturēties tāpat kā pret bagāto, ja tu vari iztikt bez meliem un viltus, ja tu vari tikt galā ar stresu bez zālēm, ja tu vari atslābināties bez dzeršanas un aizmigt bez miega zālēm, ja tu vari no sirds pateikt, ka tev nav aizspriedumi pret citu ādas krāsu, reliģiozajiem uzskatiem, seksuālo orientāciju vai politiku, – apsveicu, tātad tu esi sasniedzis sava suņa attīstības līmeni….
Sers Vinstons Čērčils

2. Sīkumu spēks
Hipotētiska situācija: kas notiks, ja vardi iemētīsi katlā ar varošu ūdeni? Viņa momentā izlēks. Bet, kas notiks, ja to pašu vardi ieliksi katlā ar aukstu ūdeni un pakāpeniski sildīsi? Varde atslābināsies. Protams, viņa pamanīs, ka kļūst siltāks, bet padomās: “Nedaudz siltuma nekaitēs”. Bet viss beigsies ar to, ka tā izvārīsies.
Daudz kas dzīve uzkrājas pakāpeniski. Īpaši parādi, liekais svars un slikta veselība. Nedrīkst ignorēt sīkumus.

3. Prasme pieņemt dāvanas
Lai pievilktu savā dzīvē labklājību, ir ļoti svarīgi iemācīties pieņemt. Mēs saņemam tik, cik atdodam, attiecīgi, atdot vajadzētu tikpat, cik saņemam. Ļoti daudzi to aizmirst.
Savukārt pieņemt dažkārt nav nemaz tik viegli, kā šķiet. Uzmanīgi izanalizē savu reakciju uz komplimentiem. Iemācies tos pieņemt, jo ar to palīdzību cilvēki realizē savu iespēju kaut ko atdot.
Prasme viegli pieņemt visu, kas tiek dots, palīdzēs pievilkt pārpilnību. Neatsakies, kad tev piedāvā kaut ko labu. Ja tev dāvina dāvanu, pieņem to un pasaki paldies. Ja kads cilvēks restorānā vēlas apmaksāt rēķinu tavā vietā, nestrīdies. Pasaki “paldies” un atļauj cilvēkam paveikt šo “atdošanas” žestu.
Atbrīvojies no aizspriedumiem attiecībā uz dāvanām. Aizmirsti par to, ka tās padara tevi vieglāk ievainojamu vai parādā kādam. Ja tev dāvina kaut ko, kas tev nav vajadzīgs, kas nepatīk, atdāvini to kādam, kam tas ir vajadzīgs un patīk. Atsakoties no dāvanas tu bloķē pārpilnības plūsmu ne tikai sev, bet arī dāvinātājam. Kad tu pats kaut ko dāvini, vai tad tev negribās, lai cilvēks to pieņem?

4. Meistarības avots
Kāds fotogrāfs atnāca pusdienās ciemos pie smalkas dāmas. Viņa paskatījās uz viņa fotogrāfētajām bildēm un iesaucās:
– Kādas jums brīnišķīgas fotogrāfijas! Droši vien jums ļoti labs fotoaparāts?!
Fotogrāfs klusēja. Bet, aizejot teica:
– Paldies, pusdienas bija ļoti garšīgas. Droši vien jums ļoti labi katli.

5. Reiz tu sapratīsi…
Reiz tu sapratīsi, ka ir cilvēki, kuri nekad nenodod, bet pirms tam tev nāksies iziet cauri ļoti daudzām nodevībām.
Reiz tu sapratīsi, ka ārejais spožums – ir nieks salīdzinājumā ar iekšējo skaistumu.
Tāpēc, ka viss, kas ir ārpusē, ir līdz pirmajam lietum. Tas, kas iekšā, deg vienmēr. Kaut arī apdzisis līdz knapi redzamām mazām oglītēm. Taču pietiek maigi uzpūst tam dvašu un uguntiņa iedegsies spožāk un sasildīs tevi.
Reiz tu sapratīsi, ka daudzas formulas un aforismi, kurus esi sagrābstījies pasaulē ir tukši, lai arī skaisti vārdu savirknējumi. Svarīgākās ir tās patiesības, līdz kurām esi nonācis pats.
Reiz tu sapratīsi, ka maigums, labestība un rūpes ir iekšējā spēka ne vājuma izpausme.

Avots: Благостная женственность
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Vecmāmiņas padoms

vecmamina3

Reiz vecmāmiņa man deva padomu: “Ja Tev ir grūti, ej maziem solīšiem.
Dari to, kas Tev jādara, pa drusciņai, – viņa paskaidroja.
– Nemeģini ieskatīties nakotnē. Nedomā par to, kas notiks rīt. Nomazgā traukus. Noslauki putekļus. Uzraksti vēstuli. Uzvāri zupu. Redzi? Tu ej maziņiem solīšiem.
Paspēri solīti, apstājies, atpūties, paslavē sevi. Atkal sper nākamo. Pēc tā – trešo. Tu pat nepamanīsi, kā tavs solis kļūs platāks.
Pienāks laiks, kad tu spēsi par rītdienu domāt bez asarām.”
Jeļena Mihailova “Veco atslēgu istaba”
Tulkoja: Ginta FS

Cik skaistas zilas debesis

akmenains cels2

Bija brīnišķīga diena, tik skaidra un tīra, ka cilvēks neviļus aizskatījies debesīs, paklupa pret akmeni… Paklupa pret akmeni, kas gulēja uz ceļa, pa kuru viņš gāja.

– Ai! Sāp! – cilvēks iekliedzās. Apstājās. Paberzēja sasisto vietu un turpināja ceļu….
Diena vēl joprojām bija brīnišķīga. Debesis dzidras un skaidras, bet cilvēks vairs neskatījās debesīs. Viņa garastāvoklis bija neatgriezeniski sabojājies (vismaz viņš tā uzskatīja). Viņš vairs neskatījās apkārt. Viņš dusmojās uz akmeni, kurš viņam sabojāja garastāvokli. Tā dusmojās, ka skatījās tikai uz ceļu, ar acīm meklējot akmeņus, līdzīgus tam, pret kuru bija paklupis. Katrs atrod to, ko meklē. Tā cilvēks, ar skatienu meklējot akmeņus, protams, tos atrada.

– Ak, Dievs! Cik jūsu te daudz! Kāpēc es to agrāk nebiju pamanījis. Vai arī jūs tikai tagad sākat uzrasties manā ceļā? Kāds pretīgs un akmeņains ceļš man gadījies!!!! – viņš iesaucās. Un viņam kļuva sevis tik žēl….

– Ir taču arī tīri ceļi, ar zālīti ceļmalās un bez akmeņiem. Bet, nē, tieši man gadījās tāds akmeņains!
Cilvēks pārskaitās un nolēma: “Es sakopšu savu ceļu! Novākšu visus akmeņus, lai tie vairs nekad netraucētu!” Un paņēma akmeni sev līdzi. Pēc tam, nākamo, nākamo un nākamo. Un tā viņš gāja, neredzēdams ne skaistos skatus, ne dzidrās debesis virs galvas, ne arī to, kā iedams noveco.

Viņam interesēja akmeņi, kas gulēja uz ceļa. Akmeņi, līdzīgi tam pirmajam, pret kuru viņš kaut kad sen bija paklupis… Viņš vairs nekad negribēja paklupt, tāpēc, ka vairs nekad negribēja izjust sāpes. Viņš vairs negribēja priecāties, jo tagad viņš zināja, ka, ja skatīsies debesīs, noteikti paklups pret akmeni.

Reiz viņam kļuva ļoti smagi, tik smagi, ka spēki viņu atstāja…. Nasta spieda pie zemes, tā bija tik smaga…

Un viņš sāka lūties Dievu.

– Dievs! Kāpec Tu man devi tādu ceļu? Kāpēc man jāstiepj tik smaga nasta? – cilvēks raudāja. Un izdzirdēja Balsi, kas teica:

– Tā vietā, lai apietu akmeņus, – tu sāki tos lasīt. Pirmais akmens bija Skolotājs. Pārējos tu izvēlējies paņemt pats… Pat tad, ja tev būtu izdevies attīrīt visu ceļu, tur, beigās tu saprastu, ka ceļš ir beidzies…

Kāds tas bijis?
Izmet visus savus akmeņus-aizvainojumus, akmeņus-sāpes, akmeņus-vilšanās… Akmeņi būs vienmēr, vienkārši apej tos un paskaties debesīs un tavs ceļš būs prieka un laimes apmirdzēts.
Avots: vkontakte, Irina Kozlova
Tulkoja: Ginta FS

 

Sliktu vai nevajadzīgu cilvēku nav

princese35

– Sliktu vai nevajadzīgu cilvēku nav.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka tāda lietu kārtība nebūtu saprātīga.
– Kā tā? Un kā tad zagļi, bandīti, slepkavas un citas pabiras?
– Nesteidzies ar vērtējumu!
– Es nesteidzos, runāju par to, kas ir.
– Tu runā par to, ko Tev ir mācījuši. Un to Tev ir mācījuši pilnībā saprotamu iemeslu dēļ. Paklausies mani un, iespējams, Tu izmainīsi savu viedokli.
– Klausos.
– Redzi, pa labi no mums ir apsēts lauks? Pa kreisi – parasta pļava. Gan tas, gan tas ir lauks. Tur aug zāle un arī tur aug zāle. Kurš no laukiem svarīgāks?
– Tas lauks, kurš apsēts, kur aug labība! Kaut gan pļava arī svarīga, to var nopļaut un zāli izbarot govīm.
– Saki, vai Tu nejūti, ka Tavs spriedums ir vienpusējs?
– Nē. Es vados no labuma.
– No labuma kam?
– Cilvēkiem, protams!
– Un bez cilvēkiem uz šīs planētas neviena nav?
– Ir, bet kāda tam gan nozīme?
– Tāda, ka pļava – kādam ir mājas. Nederīga – no Tava viedokļa, zāle – kādam noderīgs ēdiens, kādam zāles.
Tas, ka Tu to neņem vērā, nedod Tev tiesības sadalīt visu pareizajā un nepareizajā.
– Kāpēc?
– Kaut vai tāpēc, ka Tu neradīji šo zāli un ne jau pateicoties Tev tā aug. Pat, ja Tevis nebūs, zāle izaugs.
– Labi, ar zāli viss skaidrs. Bet ar cilvēkiem?
– Jā, un arī ar cilvekiem tas pats. Tas, ka tie ir dažādi, diez vai ir nejauši.
– Kāpēc?
– Mums nav zināma kopējā glezna un nav zināma Radītāja sākotnējā iecere. Mēs vērtējam cilvēkus tikai pēc tā, cik tie ir derīgi vai nederīgi mums. Tāds vērtējums ir aprobežots un tas nedod iespēju pilnībā izmantot šo ieceri.
– Paskaidro. Es nesaprotu!
– Ja Tu pieļausi, ka Radītāja sākotnējā iecere ir pareiza, Tu varēsi būt adekvāta savos spriedumos par to, kas notiek. Tas ne tikai bagātinās Tavu dzīvi, bet arī dos Tev pašai izvēles iespējas. Un tas jau būs pirmais solis ceļā uz Brīvību. Bet par to nākamreiz…

Princese un Cilvēkēdājs bija izgajuši cauri mežam un nonākuši pie pils.
Saule devās uz rietu un gaiss smaržoja pēc siltas zāles.
Dažādi kukainīši pildīja klusumu ar sanoņu.
Bija tik labi, un princese nevarēja saprast, kāpēc tā.
Viņa skatījās apkārt un sajūsmā aizrāvās elpa…

Autors: Elfika
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dažkārt

aeppol
Dažkārt es satieku cilvēkus no savas planētas.
Gadās, ka mēs ejam pa vienu ielu vienā virzienā. Nonākot blakus, mēs vienlaicīgi pagriežamies un pazīstam viens otru, ieskatoties tādās pazīstamās acīs.
Ar kādu kopā es atrodos vienā seminārā, bet citu ieraugu tikai aizbraucošā vilcienā.
Tās acis momentā nodod savējos, tajā brīdī iezvanās iekšējais zvaniņš. Kā gan tā var būt, ka esam pazīstami vien stundu, divas (varbūt esam tikušies tikai reizi ), bet sirds centrā ir sajūta, ka zinām viens otru – pilnīgi noteikti ne vienu vien simtu gadu.
Iespējams, kaut kad – ļoti sen, kaut kur pašā galaktikas malā ar kādu no tiem kopā mēs bijām ziediņi un ziedējām blakus. Ar citiem pilnīgi noteikti mēs gājām blakus plecu pie pleca, šķērsojot kontinentus un okeānus, bet ar kādu mēs dalījām vienu sirdi un elpojām vienu gaisu uz diviem.
Katrs tāds cilvēks no dzimtās planētas, ko pēkšņi satiekam starp miljoniem nejaušību, ir atgādinājums par Mājām. To vietu, no kurienes esam atnākuši un kur noteikti atgriezīsimies.
Aleksejs Kuzmins
Ilustracija: aeppol
Tulkoja: Ginta FS

Trīs meitas

3 draugi1

Ģimenes galva, trīs meitu tēvs jautā Dievam:
– Dievs, kāpēc Tu man sūtīji trīs meitas? Mēs taču ar sievu lūdzām kaut vai vienu dēlu!
– Pirmo meitu es jums sūtīju, jo jūsu ģimene vēl bija ļoti jauna un nepieredzējusi, jums bija jānostiprina savas attiecības un meitas ar to tiek galā labāk.
– Un otro meitu?
– Es plānoju pēc trim zemes gadiem jums sūtīt jaunu māju…
– Pr to mes Tev esam ļoti pateicīgi!
– Tad, lūk, – turpināja Dievs, – tavai sievai nāktos ļoti grūti vadīt saimniecību, jo ar jums kopā dzīvo tavs vecais tēvs.
– Atkal tev taisnība, Dievs! Manai sievai patiešām meitas lieliski palīdz, kaut arī vidējai ir tikai 3,5 gadi. Bet es nevaru saprast, kāpēc mūsu trešais bērns atkal ir meita?
– Nūūū…. Es paskatījos, ka jūs tik lieliski tiekat galā ar meitām….

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS