Izeja vienmēr ir

brinumi32

Dziļi mežā dzīvoja burvis. Ļaudis runāja, ka viņš protot uzsūtīt cilvēkiem nelaimes un gluži otrādi, pieburt veiksmi un laimi.
Zemnieki ļoti baidījās no burvja, taču tad, kad patiešām kaut kas svarīgs bija vajadzīgs, viņi vērsās pie tā pēc palīdzības.
Tieši šāda vajadzība kādu zemnieku atveda pie burvja.
Burvis nīgri vaicāja:
– Kāpēc atnāci?
Zemnieks zemu paklanījās un bailīgi jautāja:
– Gudrais burvi, vai vari man palīdzēt? Mani pārmākušas visādas nelaimes, viena aiz otras – māja nodega, sieva mani pameta…
– Labi, – vienā mierā teica burvis, – nāc man līdzi.
Zemnieks devās līdzi burvim, kājas no bailēm ļima. Burvis ieveda viņu dziļi meža biezoknī un pēkšņi pazuda.
Zemnieks visu dienu maldījās, meklēdams mājupceļu un tikai vēlu vakarā izkļuva no tā. Viņš beidzot ieraudzīja debesis, zeltainas saules rietā, un pēkšņi viņš sāka smieties no prieka, ka palicis dzīvs.
– Eh, rokas, kājas man veselas, tātad tikšu galā ar savām nedienām, uzcelšu jaunu māju, sameklēšu citu sievu, – viņš sev teica un skriešiem devās uz ciemu.
Skatās, pretī nāk burvis. Zemnieks apstājās, bet burvis pasmaidīja un teica:
– Es ceru, tu saprati, ka ikvienā nelaimē Liktenis vienmēr atstāj durvis izejai. Ir tikai jāmeklē tā izeja tikpat cītīgi, kā tu šodien meklēji izeju no meža biezokņa.
Avots: Alija Lučezarnaja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pašam savs vilciens

vilciens7

Dzīve līdzinās braucienam vilcienā. Ar daudzām pieturām, izmaiņām maršrutā un pat avārijām.

Bērnībā mēs kopā ar vecākiem iekāpjam šajā vilcienā un domājam, ka tā būs vienmēr. Taču pienāk brīdis, kad viņi kādā stacijā izkāpj un mēs turpinām ceļu bez viņiem

Laiks iet un vagonā blakus mums apsēžas citi cilvēki. Daži no tiem kļūst mums ļoti svarīgi, iespējams, tie paliks ar mums kopā līdz brauciena pašām beigām. Kāds izkāps uz mūžīgiem laikiem un mums blakus paliks tukšs sēdeklis. Bet kāds pazūd stacijās tik nemanāmi, ka mēs pat nepamanām to, ka viņa vietā jau sēž citi cilvēki.

Šis brauciens būs pilns prieka, gaidu, nodevību, piedošanas, satikšanos un atvadīšanos. Kādā brīdī mēs domāsim, ka ātri jānorauj stop-krāns vai jāpārsēžas kādā citā vagonā, bet brīžiem mēs laimē sēdēsim un skatīsimies pa logu, ar prieku gaidot iekāpjam jaunus un jaunus pasažierus.

Galvenais brauciena noslēpums: mēs nezinām, kurā stacijā mums būs jāizkāpj. Tāpēc vislabāk ir baudīt braucienu un pašiem padarīt to komfortablu sev un tiem, kuri sēž mums blakus.

Tas ir ļoti svarīgi. Jo tad, kad mēs sasniegsim savu gala staciju, ir ļoti svarīgi, lai tie cilvēki, kuri turpinās ceļu, sajustu, ka mūsu vieta ir tukša un viņiem būtu saglabājušās pašas labākās un siltākās atmiņas par to, kurš sēdēja blakus…

©Marks Entonijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un Dievs man jautās

valis

Dažkārt es domāju, ka tad, kad aiziesim Debesīs, Dievs noteikti mums jautās:
– Nu, kā bija?
– Kā bija? Grēkojusi esmu, Dievs,… apžēlo… – es sākšu…
Viņš mani pārtrauks un teiks:
– Es tāpat to zinu. Visu laiku tevi vēroju…. Kā tev patika Zeme?
– Khm, kā Tu to, Dievs, biji domājis?
– Es sešās dienās radīju Zemi un visu, kas uz tās. Ka Tev tā patika? Vai vispār patika?
Vai tu redzēji, kādas skaistas zivis Sarkanajā jūrā es izgudroju?
Un manus vulkānus? Skaisti, vai ne?
Un džungļus! Džungļus tu redzēji???
Un, ja vien tu zinātu, cik laika es patērēju, lai radītu ūdenskritumus!!!!
Un valis!!! Ak! Ja vien tu zinātu, kā es viņu tik varenu radīju!!! Tu taču esi redzējusi vaļus, vai ne?
Stāsti, stāsti… kas tev visvairāk patika?
Un es ļoti baidos no tā, ka stāvēšu, plikšķināšu acis un teikšu….
– Mmmman…. vienkarši nebija laika…. es… daudz strādāju…. pēc tam vēl ģimene…. bērni…. gada atskaites… kredīts mašīnai…. bet es patiešām, godīgi, Dievs gribēju!!!! Esmu grēcīga. Apžēlojies, Dievs!
– Nevis grēcīga, bet dumja! – Viņš teiks.
– Nebūs tev otras iespējas paskatīties uz to visu, nebūs!
Eh… labi, Pēter, paņem Dzīves Grāmatu…. kas viņai tur?
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas iekšā – tas ārā…

1b

– Kur jēga? – jautāja māceklis.
– Visuma augstākajā taisnīgumā – atbildēja meistars.
– Vai tad Visums ir taisnīgs? Tik daudzi cilvēki cieš… viņi ir nabadzīgi, slimi, bet kāds saņem visu, nepieliekot ne mazāko piepūli…
– Vienkarši katrs saņem no dzīves to, ko vēlas – pasmaidīja meistars – dzīve, liktenis  ir ļoti elastīga substance un katram dod to, ko mēs patiesībā vēlamies.
– Ko jūs, skolotāj runājat!? – māceklis pielēca kājās – kā jūs tā varat…. jūs apgalvojat, ka visi šie cilvēki, kuri iet cauri problēmām un nelaimēm, paši vēlas šīs nepatikšanas?
– Apsēdies, tu vēl esi zaļš. Visumam nav citas izejas….. Kas iekšā, tas ārā…. Ja tie redz pasauli pilnu nelaimju – un meistars apklusa – pasaulei nav citas izejas… Visums ir žēlīgs pret visiem – viņš apmierina katru mūsu pieprasījumu un kļūst cilvēkam tāds, kādu tas to vēlas redzēt.
– Bet kāpēc tad cilvēki tiecas pēc nelaimes? – izbrīnīts jautāja māceklis.
– Tāda ir mūsu kultūra. Tas, kurš cieš, vienmēr var pažēloties un kļūs vieglāk. Mēs uzskatām, ka cilvēks, kurš izgājis cauri visdažādākajām problēmām un pārvarējis neskaitāmus šķēršļus, ir pelnījis kaut ko vairāk. Cilvēki domā, ka, ja viņiem bijis daudz problēmu, tad uz viņiem ar milzu cieņu skatīsies kā uz tadiem, kas daudz ko pārvarējuši un sekos balva.
– Meistar, es pats uzskatu, ka tie, kuri izgājuši caur uguni un ūdeni ir cieņas vērti, tāpēc, ka zinu, kā tas ir būt badā un pārciest grūtības.
– Un, ko tagad? Mums visiem tāpec tevi jāciena?
– Nē, taču jums jāizrāda kaut nedaudz cieņas, ja es esmu pārcietis vairāk par jums.
– Redzi, tu pieprasi cieņu pret sevi  par to, ka tev bijusi grūta dzīve. Pat nevis pieprasi, bet zini, ka tā tam ir jābūt. Tad, lūk, tieši šī vēlme pēc cieņas un nozīmīguma liek cilvēkiem neapzināti vēlēt sev nelaimes, lai viņus pēc tam par to cienītu… Un, kas tad Visumam atliek? Tas vienkarši piepilda vēlmes…. kas iekšā – tas ārā….
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rītvakar 19. februārī plkst. 18:00 Rīgā Tallinas ielā 97 Ineses Prisjolkovas seminārs “Zemapziņas parprogrammēšana”. Vairāk vari izlasīt ŠEIT

Pasaka :)

princese un pūķis4

Brīnišķīgā princese vienmēr bija ticējusi mīlestībai un bija gatava cīnīties par to līdz galam. “Karā visi ieroči labi”, – viņa domāja un tāpēc tad, kad uzzināja, ka princis kritis izmisuma un sevis šaustīšanas bezdibenī, nolēma, ka ar steigu nabadziņš jāglābj. Lai arī pat pūķis, kurš apsargāja šo tornī ieslodzīto “dārgumu”, to uzskatīja par absolūtu muļķi.

Bet princesei bija spītīga daba, un viņa pēc sava mīļotā tā bija gatava iet caur “uguni un ūdeni”, tāpēc, paņēmusi no savas garderobes asāko zobenu un uzlēkusi sava melnā zirga mugurā, devās ceļā.

Un viņa traucās matiem plīvojot, bet galvā jau bija nobriedis glābšanas plāns.

Bet mūsu noskumušais princis, kurš tik ļoti mīlēja uzslavas un apbrīnu, lai arī visiem spēkiem to noliedza, tomēr ārkartīgi stipri cerēja, ka kāds viņu pažēlos un izglābs, turpināja sēdēt savā tornī. Muļķa princis.

Un tā mūsu varonei nācās iziet daudzus pārbaudījumus, pirms notika cīņa ar pūķi par prinča sirdi. Ilgi viņi cīnījās kaujas laukā, bet princis sēdēja tornī, visu to vēroja un grauza popkornu, uzdzerdams viskiju. Derdzīgs tips.

Un, lūk, kārtējās cīņas vakarā pūķis jautāja princesei:

– Klau, maziņā, kam tev tas princis vajadzīgs?
– Ko nozīmē “kam”, es taču viņu mīlu! – notraucot sviedrus no sejas, izbrīnīta jautāja princese.
– Tu taču viņu pat nepazīsti, viņš, izņemot sevi, nevienu citu nespēj mīlēt, viņš spēj runāt tikai par sevi un vēl viņš ir dzērājs un tukšpauris. Kam viņš tev?
– Es viņu mīlu un man par viņu jācīnās! – princesi šokēja pūķa atklātība.
– Dieva dēļ! Pirmkārt, kas tā tāda par mīlestību, par kuru jācīnās? Mīlestība ir tad, kad viss ir labprātīgi pēc abpusējas vēlēšanās. Ir bezjēdzīgi to izlūgties, izdiedelēt un kauties par to vispār nav nekādas jēgas. Tā vai nu ir, vai nav! Viss pārējais ir fikcija un tava slimā fantāzija. Otrkārt, tu paskaties uz to savu princi uzmanīgāk, viņš nespēs tev dot neko vairāk kā pazeminātu pašapziņu un vilšanos.
Un pēkšņi princeses prāts apgaismojās, un viņa ieraudzīja princi no otras puses, un arī visu savu darbību muļķīgumu.
– Pūķi, tev taisnība. Piedod! Varbūt aiziesim uzēst? – un nometa savu zobenu un devās pie zirga.
– Nav problēmu, kāp man mugurā, tā būs ātrāk, es zinu vienu vietiņu, tur ir brīnišķīgs šefpavārs, viņš gatavo lieliskus steikus, tev patiks!
Un tā princese kopā ar pūķi aizlidoja pusdienot, bet princis tā arī palika nošļucis un neviena nesaprasts kretīns.

Lūk arī pasakai gals. Kurš lasīja, pacentīsies nedzenāties pēc nevajadzīgā un neizdomāt mīlestību tur, kur tās nav 🙂
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Būt veselam un dzīvot laimīgi

dziednieks7

Jaunais māceklis jautāja vecajam šamanim:
— Kas uztur hronisku slimību?
— Domas… – atbildēja šamanis.
— Kāpēc cilvēki tik daudz domā par savām slimībām?
— Tāpēc, ka tās viņiem ir vajadzīgas…
— Vajadzīgas? Priekš kam?
— Atpūtai no steigas. Un no tā, ko negribas darīt…
— Bet, ja cilvēki staigā pa ārstiem, tātad tomēr vēlas no tām atbrīvoties?
— Nē, viņi vēlas atbrīvoties no nepatīkamajiem simptomiem, nevis slimībām, kas viņus sargā pašus no sevis…
— No sevis?… bet vai tad nevar aizsargāties kaut kā produktīvāk?
— Var… Taču tad jāmaina dzīve.
— Kādā veidā?
— Tieši slimībā esot aiziet no visa, ko nemīli pie tā, ko gribētos darīt un kas dod prieku darbā, hobijos un sadzīvē….
— Tad slimība no palīga pārvērtīsies par kaut ko nevajadzīgu un traucējošu un sekojoši arī sāks izzust…
— Taču mainīt dzīvi nav viegli…. Vieglāk ir slimot…
Un, atrodot prasmīgu ārstu, periodiski atpūsties, arvien dziļāk ieslīgstot slimībā.
— Mh… bet kā tad ar ārstiem?
— Nekoncentrēties uz sekām, bet sākt ar cēloņiem. Un motivēt cilvēkus pārmaiņām, neskatoties uz viņu neapmierinātību un pretestību…
— Bet, ja nu ārsti to neprot?
— Lai mācās, ja vēlas kļūt par dziedniekiem, kas maina likteņus. Ir daudz vieglāk būt par simptomu ārstētāju, ērtāk un naudīgāk… Taču, ejot šo ceļu, agri vai vēlu pazudīs jēga un pazudīs bauda no sava darba…
… un dzīves beigās nebūs ko atcerēties…

Avots: ezo_news
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par papardi un bambusu

paparde un bambuss5

Reiz kāds cilvēks nolēma, ka nu gan viņam ir gana ciest un devās uz mežu, lai pēdējo reizi runātu ar Dievu.
– Mīļais Dievs, lūdzu dod man iemeslu nepadoties! – viņš teica.
– Paskaties visapkārt – atbildēja Dievs, – Tu redzi bambusu un papardes?
– Jā, – vīrietis atbildēja.
– Kad es stādīju bambusu un papardes, es par tiem parūpējos. Es tiem devu saules gaismu un ūdeni. Es sargāju tos no vētrām. Paparde auga ātri, tās sēklas ļoti īsā laikā sāka dzīt asnus, taču no bambusa sēklām neauga nekas. Taču es nepadevos.
Otrajā augšanas gadā paparde kļuva vēl krāšņāka, taču no bambusa sēklām nekas neauga. Taču es nekritu izmisumā. Arī trešajā gadā bambuss mani neiepriecināja. Bet es gaidīju. Arī ceturtajā gadā no bambusa nebija ne asna. Es biju pacietīgs.
Piektajā gadā no zemes izlīda mazs mazītiņš asniņš. Tas bija daudz daudz mazāks par papardi, taču dienu no dienas tas auga un sešu mēnešu laikā sasniedza 100 metru augstumu.
Piecus gadus tas veltīja savas sakņu sistēmas veidošanai, kas padarīja to stipru un izturīgu un iedeva to, kas vajadzīgs izdzīvošanai. Es nekad sevis radītajiem neesmu devis lielāku izaicinājumu, kā tie spētu tikt galā.
Visu šo laiku tu augi un cīnījies. Tu audzēji savas saknes, kas nepieciešamas, lai izveidotos stumbrs, lapotne un vēlāk arī augļi. Nekad sevi nesalīdzini ar citiem, tāpēc, ka visam manis radītajam ir atšķirīgi laika rāmji, atšķirīgi nobriešanas tempi un atšķirīgi mērķi.
Kā paparde atšķiras no bambusa, tā cilvēki atsķiras viens no otra. Ja nepadoties, var pacelties ļoti ļoti augstu, – teica Dievs.
– Cik augstu es pacelšos? – jautāja vīrietis.
– Cik augstu aug bambuss? – jautāja Dievs.
– Cik vien var augstu? – atbildēja vīrietis.
– Jā! – teica Dievs.
Cilvēks pameta mežu, saprotot, ka Dievs nekad viņu nepametīs un no viņa neatteiksies.
Nav jābrīnās, ka tavā ceļā gadās gan pārbaudījumi gan nelaimes. Atceries, tās nepieciešamas tavai izaugsmei.
Dievs nekad nesūta tev pārbaudījumu, nedodot iespēju tikt ar ro galā.
Tas ir Tavas ticības jautājums!

Avots: Ezo_News
Tulkoja: Ginta Filia Solis