Tu taču zini, kas esi?

sieviete aiziet4

Es nolēmu, ka saņemšos un nepievērsīšu uzmanību niknajiem komentāriem. Tajā neilgajā laika periodā, kopš esmu konsultants alkohola atkarības jautājumos, daudz ko ir nācies uzklausīt. Reiz es noskatījos ierakstu ar Tēvu Martinu ar nosaukumu “Lekcija”. Šajā filmā garīdznieks stāsta īsus patiesus notikumus, lai iedvesmotu cilvēkus, kuri iziet rehabilitāciju.

Starp viņiem bija arī sieviete, kura bija atnākusi pie svētā tēva tāpēc, ka piedzēries vīrs viņu bija nosaucis par padauzu.
— Vai tu ļoti apvainotos, ja viņš tevi būtu nosaucis par krēslu? — jautāja Tēvs Martins.
— Protams, ka nē.
— Kāpēc gan nē?
— Es taču zinu, ka neesmu krēsls, — sieviete atbildēja.
— Bet, vai tad tu nezini, ka neesi padauza? — jautāja garīdznieks.

Lai kā arī ļaudis tevi sauktu, tikai tu nolem, uz ko apvainoties. Es vienkārši atcerēšos, kas esmu un reaģēšu tikai uz to.
Regīna Breta “Dievs acis nemirkšķina”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Par Latviju

Latvija111

Reiz, sensenos laikos Dievs dalīja visām tautām zemes. Katrs nāca un prasīja, kādu zemi vien gribēja. Latvietis neatnāca nevienā no nedēļas dienām, taču ieradās svētdien pie Dieva. Noņēma cepuri un teica, lai Dieviņš viņam arī kādu zemes gabaliņu iedod. Dievs saka, ka šim viss izdalīts, kamdēļ nenāca nedēļas laikā, kad visiem dalīja. Latvietis sāka lūgties – visu nedēļu strādāju (zemi aru, zirgus kopu, bērnus auklēju utt) tagad tik brīva vaļa bija atnākt. Nu lūdzu dod, Dievs, kaut vai mazu zemes gabaliņu! Dievam palika žēl latvieša un šis saka latvietim: “Gribēju pats sev paturēt vienu mazu, jauku zemes gabaliņu pie jūras, kur ir zaļi meži, zili ezeri un svētība zemē pie katra zāles stiebra, kur dzīvot savā dieva zemītē, bet nu ņem tad Tu to.” Tā latvietis tika pie zemes. Pie savas zemītes…
Avots: tikainesakinevienam.lv

Kas slēpjas zīlē?

ozols543w

Kad zīles nobrieda, tēvs ozols tām teica:
— Bērni, atcerieties, katrā zīlē slēpjas vesels mežs.
— Muļķības. Mūsos ir tikai kodoliņš, — zīles neticēja.
— Bet es jūtu, ka manī ir kaut kāds noslēpums, — nolēma viena liela zīle un nokrita zālē.
Te pēkšņi viņa sajuta, ka to aiztiek mežacūka.
— Nenodari pāri mežam, kas slēpjas manī, — palūdza zīle.
Mežacūka norukšķēja un lika mierā jocīgo zīli.
Nākamajā dienā zīli mēģināja aizstiept pelēns
— Manī ir mežs, neaiztiec to! — iekliedzās zīle.
Pelēns pārbijās un aizskrēja. Garām lidoja sīlis un saķēra zemē gulošo zīli.
— Vai tiešām tu vēlies iznīcināt mežu, kas dzīvo manī? – jautāja zīle.
Sīlis no izbrīna gandrīz vai pazaudēja zīli, taču pēc tam vēl stingrāk satvēra to knābī un lidoja tālāk. Tas aizlidoja stepē un teica:
— Ātrāk velc ārā to mežu. Stepei tas ir ļoti vajadzīgs!
— Es pagaidām vēl nezinu, kā to dara. Šis noslēpums man ir jāatmin, — atbildēja zīle.
— Muļķības, — noteica sīlis. Taču lika zīli mierā un aizlidoja.
Zīle pārziemoja bedrītē. Pavasarī, sadzērusies ūdeni, tā laida zemē mazu saknīti.
Pēc tam no zīles izlīda maigs asniņš ar divām lapiņām. «Tas jau ir drusciņ līdzīgāks mežam» — nopriecājas zīle.
Pagāja daudzi gadi. Stepes vidū bija izaugusi liela ozolu birzs. Birzs ciltstēvs — varens ozols, katru gadu teica saviem bērniem zīlēm:
— Bērni, atcerieties, katrā zīlē slēpjas vesels mežs. To ieraudzīs tikai tas, kurš tam noticēs!

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Reiz

10403572_375931319198195_7931282901047292204_n

Reiz mēs atslēgsim savus skārienjūtīgos telefonus un iziesim pasaulē.
Tur būs pavasaris un laternas tumšajā miglā spīdēs kā zelta jāņtārpiņi. Sadevušies rokās mēs iesim cauri to matētajam atspīdumam, un gaisma pielips mūsu ķermeņiem, un paliks ar mums ilgi.

Reiz mums apniks draudzēties feisbukā un mēs ar draugiem aizbrauksim pie jūras. Viss būs pa īstam: sudrabotas zivtiņas, kaijas-mednieces un smilšu pilis. Viļņi piezagsies tuvāk un nolaizīs mūsu pēdas smiltīs, nu un? Lai tā ir! Galvenais, lai viļņi tur būtu. Bet pusnaktī pār balto krastu uzleks mēness – nevainojami apaļš, kā ar cirkuli uzvilkts. Un pēkšņi debesis apgāzīsies tieši mums virsū, un mēs par godu tam atkorķēsim burbonu.

Reiz mēs izdzēsīsim visus savus foto no instagrama un ne reizi to nenožēlosim. Ēdiens izrādīsies tik garšīgs, ka neviens to nepaspēs nofotografēt. Mēs staigāsim pa piejūras tirgu un cienāsimies ar granātāboliem, ieelposim paprikas un kardamona smaržu, skatīsimies kā tirgotāji ķeksē no katliem mājās pagatavotu brinzu, lai ietītu to sniegbaltā marlē. Un mums ne reizi neienāks prātā ieslēgt kameru – ne reizi! Tāpēc, ka…. kālab gan?
Reiz seriālu mākslīgā realitāte mums sāks šķist parāk smacējoša un šaura. Mēs  pārtrauksim to astoņpadsmitās sezonas pašā vidū, jo mums vienkārši ļoti sagribēsies dzīvot. Skatīties kā peld ledus pa pusei aizsalušajā upē, mēs barosim baložus, skūpstīsimies, neskatoties uz salu. Lidojošās pārslas mums atgādinās kokosa skaidiņas un mēs pilnā kaklā smiesimies.  Bēt pēc tam iesim sasildīties nakts restorāniņā un uzdejosim tango. Tas nekas, ka pagaidām to neprotam. Mēs vienalga uzdejosim.
Reiz mēs pārtrauksim sekot modei un pēkšņi izrādīsies, ka mums pašiem ir savs stils. Nospļaujoties uz visu pieņemto, mēs savienosim nesavienojamo un eksperimentēsim ar krāsām. Man piedos pārāk košos apģērbus, lūpu krāsas un pārāk kliedzošās frizūras. Tev piedos tavu vienkāršību. Un es atradīsu vecmāmiņas kameju, bet tu nopirksi žokejcepuri krāmu bodītē. Un tas izskatīsies ļoti skaisti, zvēru, pa īstam skaisti!

Reiz mēs izvilksim no ausīm “austiņas” un ieklausīsimies savā sirdī. Un pēkšņi izradīsies, ka mūzika ir it visur – pērno lapu čaboņā, lietus bungošanā un tējkannas svilpšanā. Mēs izdzirdēsim veco mūra māju domas un koku sarunas, un pat mākoņu klusēšanu. Un šajā melodijā nebūs nevienas falšas nots, nevienas!

Reiz mums apniks lasīt muļķīgos tvītus, un mēs beidzot paņemsim no plaukta grāmatu. No tās putekļu aromāta Dvēselē pamodīsies dīvaina sajūta, kam mēs vārdu tā arī neatradīsim. Visi bērnības sapņi ar jaunu spēku atgriezīsies un ļoti gribēsies kuģot pa jūru, zirga mugurā jāt pa prēriju, meklēt dārgumus un bēgt no laupītājiem. Un iemīlēties. Ak, Dievs, kā mums gribēsies iemīlēties!

Reiz mēs pārstāsim atzīties mīlestībā ar muļķīgu dzeltenu “smaidiņu” palīdzību, bet vienkārši ieskatīsimies viens otram acīs. Un tajās ieraudzīsim visus Visuma zvaigznājus, pašus siltākos sapņus un paši savu atspulgu. Un nekas nebūs jāsaka, viss būs skaidrs bez vārdiem. Bet tu vienalga pajautāsi un es atbildēšu.

Tu esi piekusies un netici man, bet es ZINU.Lai varbūt ne šeit uz šīs zemes un ne šajā dzīvē, bet reiz tā būs, tieši tā.
Mēs vēl uzdejosim tango.
Apsolu!

Autors: Tatjana Streļčenko
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Nodzīvotās dzīves laiks

nodzivotas dzives laiks

Šis ir stāsts par kādu cilvēku. Es viņu sauktu par meklētāju…
Meklētājs ir cilvēks, kurš kaut ko meklē, taču nav obligāti, tas, kurš atrod. Viņš nav arī tas, kurš noteikti zin, ko tieši viņš meklē. Viņš ir tikai tas, kuram viņa paša personīgā dzīve ir meklējums.

Reiz meklētājam kļuva nemierīgi ap sirdi un viņš padomāja, ka laiks apmeklēt tālo pilsētu Kammiru. Viņš saposās ceļam. Viņš bija iemācījies lielu nozīmi piešķirt tām sajūtām, kas nāca no nezināmiem viņa Dvēseles dziļumiem. Tieši tāpēc viņš pameta visas savas lietas un devās ceļā.

Pāris dienas, nostaigājis pa putekļainiem ceļiem, viņš tālumā ieraudzīja Kammiras aprises. Pa labi no ceļa uz pilsētu viņa uzmanību piesaistīja zaļš paugurs, kaut kas līdzīgs salai. Piegājis tuvāk, viņš ieraudzīja, ka tas ir paugurs ar brīnumainiem kokiem, puķēm un putniem, apjozts ar zemu žogu no pulētiem dēļiem. Puspavērtie bronzas vārtiņi it kā aicināja viņu ienākt.
Uz brīdi viņš aizmirsa par pilsētu, par to, kur un kāpēc gāja, un padevās vilinājumam atpūsties šajā skaistajā vietā.
Meklētājs lēnām staigāja starp kokiem, kur ik pa gabaliņam gulēja skaisti balti akmeņi. Viņa skats apbrīnā kā taurenis lidinājās no akmeņiem uz kokiem, uz putniem un puķēm – uz visiem šīs paradīzes brīnumiem. Viņa meklētāja acis bija plaši atvērtas un, iespējams, tāpec viņš ieraudzīja uzrakstu uz viena no akmeņiem:

Abduls Taregs

nodzīvoja 8 gadus, 6 mēnešus, 2 nedēļas un 3 dienas
Viņš neviļus sarāvās, sapratis, ka tas nebija vienkārši akmens, bet gan kapa plāksne. Viņš sajuta žēlumu, iedomājoties bērnu, kas nodzīvojis tik neilgu laiku. Pavēries apkārt, meklētājs ieraudzīja, ka arī uz blakus akmens ir uzraksts. Viņš pietuvojās, lai izlasītu:

Jamirs Kalibs
nodzīvoja 5 gadus, 8 mēnešus un 3 nedēļas

Meklētājs bija šokēts. Šī brīnišķīgā vieta bija kapsēta, bet katrs akmens – kaps. Vienu aiz otra viņš lasīja uzrakstus uz kapakmeņiem. Visi tie bija līdzīgi: vārds un skrupulozi izskaitļots dzīves laiks. taču pats briesmīgakais bija tas, ka cilvēkam, kurš bija nodzīvojis visilgāko laiku, bija nedaudz vairāk par 11 gadiem.

Viņš bija apbēdināts līdz sirds dziļumiem, apsēdās un sāka raudāt. Pie viņa pienāca kapsētas uzraugs. Ieraudzījis, ka meklētājs raud, viņš pajautāja, vai gadījumā tas neapraud kādu aizgājušu radinieku.

— Nē, ne radinieku. — atbildēja meklētājs. — Kas šeit notiek? Kas notika šajā pilsētā? Kāpēc tik daudz bērnu paglabāti šajā vietā? Kāds lāsts guļ pār tiem visiem?

Vecais vīrs pasmaidīja un teica:

— Nomierinieties, kungs. Nekāda lāsta nav. Mums šeit ir sena tradīcija. Gribiet, es jums to pastāstīšu?
Un viņš sāka savu stāstu.

«Kad jauneklim paliek 15 gadi, vecāki viņam dāvina grāmatiņu. Tādu, kā man. to nēsā kaklā pakarinātu. No šī brīža katru reizi, kad cilvēks pārdzīvo kaut ko skaistu un patīkamu, viņš atver grāmatiņu un ieraksta tajā:

Pa kreisi — kas izraisīja šīs patīkamās sajūtas.

Pa labi — cik ilgi bija šie mirkļi.

Tāda, lūk, tradīcija.
Piemēram, tu iepazinies ar meiteni un iemīlējies. Cik ilgs bija prieks par šo iepazīšanos? Cik ilga bija kaisle? Nedēļu? Trīs ar pusi? Pēc tam – pirmā skūpsta uztraukums… neierasta labsajūta un bauda. Kā to izmērīt? Pusotras minūtes? Tik ilgi, cik ilgst skūpsts? Vai vēl… Pievienot tos patīkamos pārdzīvojumus, kas saistīti ar šo skūpstu un pecgaršu. Divas dienas? Nedēļu?

Pēc tam – pirmā bērna piedzimšana….

Draugu kāzas?

Ilgi gaidītais ceļojums?

Tikšanās ar brāli, kurš atgriezies no tālas valsts?

Cik baudas mirkļu bijis dzīvē?

Stundas? Dienas?

Un tā mēs šajās grāmatiņās atzīmējam katru laimes un prieka brīdi…. Katru mirkli.

Tā mums ir iegājies. Kad cilvēks nomirst, mēs atveram grāmatiņu un saskaitām šos mirkļus, lai uzrakstītu tos uz kapakmeņa. Tāpēc, ka mums tikai tas arī ir PATIESI NODZĪVOTA DZĪVE».

Autors: Horhe Bukajs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dzīves mācības no Alises piedzīvojumiem Brīnumzemē

alise2

Domā par jēgu, bet vārdi atnāks paši.

Rītdien nekad nav šodien. Vai gan var no rīta pamosties un teikt: “Lūk tagad beidzot ir rītdiena!”?

— Vai jūs man, lūdzu, nepateiktu, pa kuru ceļu es varu no šejienes aiziet?
— Tas stipri vien atkarīgs no tā, kur tu vēlies nokļūt? — teica Kaķis.
— Man vispār vienalga, kur … — teica Alise.
— Tad jau vienalga, pa kuru ceļu iet, — piezīmēja Kaķis.
— … lai tikai nokļūtu kaut kur, — paskaidroja Alise.
— Kaut kur tu noteikti nokļūsi, — teica Kaķis. — Vajag tikai pietiekoši ilgi iet.

— Nevar noticēt neiespējamajam!
— Vienkārši, tev ir par maz pieredzes, — piezīmēja Karaliene. – Tavā vecumā es tam veltīju katru dienu pa pusstundai! Daždien līdz brokastīm es biju paspējusi noticēt desmitiem dažādu neiespējamību!

Češīras Kaķis: nopietna attieksme pret jebko šajā pasaulē ir liktenīga kļūda!
Alise: Vai Dzīve – tas ir nopietni?
Češīras Kaķis: O, jā – dzīve, tas ir nopietni! Bet, ne ļoti…

Ja jau pasaulē viss ir bezjēdzīgi, — teica Alise, — kas traucē izdomāt kaut kādu jēgu?

— Paskaties uz ceļu! Ko tu tur redzi?
— Neko, — teica Alise.
— Ja vien man būtu tāda redze! Ieraudzīt NEKO! Un vēl tādā lielā attālumā! — skaudīgi novilka Karalis.

— Kur es varu atrast kaut vienu – normālu?
— Nekur, — atbildēja Kaķis, — normālu nemēdz būt. Jo visi taču ir tik dažādi un nelīdzinās viens otram. Un, manuprāt, tas nav normāli.

Droši vien sniegs ļoti mīl kokus un laukus, ja reiz tas tos tik maigi skūpsta.

— Kā lai tevi saprot?
— Nav obligāti mani jāsaprot. Obligāti mani ir jāmīl un laikā jābaro.

Es… es nemaz lāgā nezinu, ser, kas esmu paš­reiz, toties es zinu, kas es biju, kad no rīta piecēlos, bet kopš tā laika, šķiet, vairākas reizes esmu pārvēr­tusies.

Es labprāt jums izstāstīšu visu, kas ar mani notika šorīt no rīta, — nepārliecinati teica Alise. — Bet par vakardienu vispār nestāstīšu, jo tad es biju pavisam cita.

— Ko tu gribi?
— Es gribu nosist laiku.
— Laiks nemīl, ka to nosit.

Luiss Kerols “Alises piedzīvojumi Brīnumzemē”
Ja gribās atcerēties bērnību un izlasīt šo grāmatiņu, iesaku:
http://you-books.com/book/L-Kerols/ALISES-PIEDZIVOJUMI-BRINUMZEME

Karlsona dzīves mācības

karlsons5

Ja reiz tev ir labākais draugs, viņu nedrīkst pamest.

Ja vien cilvēki zinātu, cik patīkami ir staigāt pa jumtiem, viņi jau sen būtu pārtraukuši staigāt pa ielām.

— Tici man, Karlson… Ne jau ievārījumā ir laime…
— Tu, ko, traks esi?! Kur tad vēl?

No jumta, protams, zvaigznes ir labāk redzamas, kā pa logu, un tāpēc var tikai pabrīnīties, kāpēc tik maz cilvēku dzīvo uz jumtiem.

Nav jēgas vispār rīkot ģenerāltīrīšanu, jo pēc tam es vairs nekad nevarēšu tik labi visu izkārtot.

Ja cilvēkam traucē dzīvot tikai nejauši zābakā iekritusi rieksta čaumala, viņš sevi var uzskatīt par veiksminieku.

Droši vien atradīsies cilvēki, kuriem šķitīs dīvaini, ka kāds dzīvo uz jumta. Nekā dīvaina tur nav. Katrs dzīvo tur, kur viņš grib.

Pietiek pasēdēt ar cilvēku divatā slēgtā telpā, lai tu būtu gatavs salīgt mieru.

Draugiem labi, uzmundrinoši vārdi jāsaka apmēram katras piecas minūtes.

Tev neviens neko nevar nodarīt par to, ka TU ESI TU.

Vienmēr ir jāmāk pastāvēt par sevi, es vienmēr to esmu zinājis. Es mīlu kārtību: kas mans, tas – mans.

Pats spēku plaukums var būt jebkurā vecumā.

Dzimšanas dienai nav jābūt vienmēr vienā un tajā pašā dienā, kad ir vēl tik daudz citu brīnišķīgu dienu.

Mieru, tikai MIERU!

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS