Kad nezini, ko iesākt

Pieņemsim, ka tavai firmai samazina finansējumu. Tu vari (bet varbūt nevari) pazaudēt darbu un neesi pārliecināts par to, vai pareizāk būtu pieņemt piedāvājumu citā firmā ar zemāku atalgojumu, vai palikt, kur esi un sagaidīt, kad problēmas pašas atrisināsies.

Cita situācija: tev ģimenē piedzimst bērns un tu grasies mainīt dzīves vietu, bet nevari izlemt, kurp doties – vai nu atrast vietu, kur ir laba skola, vai turp, kur maksa par mājokli būs vairāk atbilstoša tavam ģimenes budžetam.

Vai arī: pēc septiņiem laulībā pavadītiem gadiem, tu saproti, ka tevi neapmierina šīs attiecības, mūžīgie pārmetumi un skandāli, bet nevari izlemt – turpināt un censties sakārtot jūsu attiecības vai arī šķirties.

Katram dzīvē ir brīži, kad būtu jāpieņem lēmums, taču mēs nezinām, ko darīt.

Parasti vispirms mēs vācam informāciju. Ir jāapskatās uz faktiem – cik daudz ir “par” un cik daudz “pret”. Bet pat šajā gadījumā mēs ne vienmēr varam nonākt pie vajadzīgā lēmuma.

Piemēram, jāizvēlas starp divām mājām: abās ir trīs istabas, abas par aptuveni vienādu cenu, abas ar līdzīgām platībām, bet visi plusi un mīnusi slēpjas vienā vērtību plānā un neviena no tām nav vitāli svarīga. 

Kad tu ar prātu nespēj pieņemt lēmumu, tas ir tāpēc, ka šis pats prāts tev traucē. Es to saucu par “balsi galvā”. Daudzi to pat nepamana. Taču tieši prāts rada bezgalīgu iekšējo monologu, kas dažkārt pārvēršas dialogā, –  iekšējā balss dubultojas un tu sāc sarunāties pats ar sevi.

Savā nebeidzamībā balss galvā līdzinās ledusskapja vai kondicioniera dūkoņai, pie kuras tu esi pieradis un pēc kāda laika pārstāj ievērot.

Kad nākas izdarīt stingru izvēli, šī balss absolūti nav noderīga. Tā pastāvīgi kritizē tevi, komentē visu, ko esi izdarījis ne tā. Arī citiem tiek. Tas līdzinās situācijai, kad tu dzīvo kopā ar kādu, kurš tevi necieš.

Tu taču negribētu ar tādu cilvēku dzīvot kopā un noteikti censtos pārtraukt šīs attiecības. Bet, tā kā tu nevari atbrīvoties no sava prāta, tu jūties apjucis. Rezultātā tev trūkst apņēmības rīkoties un tu nejūti sava lēmuma pozitīvos aspektus.

Balss galvā rada neskaitāmas problēmas, kas tomēr izrādās neīstas. Tās vēl nav notikušas un tikai var notikt rīt vai kaut kad vēlāk. Ieklausīšanās problēmās, kuras nav notikušas, vienā vārdā var saukt par “nemieru”. Un tas viss tikai dēļ šīs balss galvā.

Tā uztraucas par dažādiem “ja nu pēkšņi”, “varbūt”, tā ir neapmierināta ar to, kas notiek, tā ironizē un tu pazaudē dzīvesprieku. 

Dažkārt balss galvā pārvēršas par žēlabām. Es nerunāju par situācijām, kad patiešām kaut kas ir noticis, kaut kas jāsalabo. Piemēram, tu esi viesnīcā, gatavojies iet vannā, bet siltā ūdens nav. Tad, protams, tu zvani administratoram un palūdz, lai situāciju atrisina. Taču es runāju par situāciju, kad esi apjucis, nesaproti, ko tālāk darīt, bet balss galvā sāk žēloties par kaut ko citu, absolūti nepiemērotu: par laikapstākļiem, par ekonomiku, par to, ka tu nedomāji, ka tava dzīve var pagriezties tik nepatīkamā virzienā, un vainīgi ir visi, izņemot tevi pašu. Žēlabas dzīvi padara smagu. Tās ir kā smaga mugursoma pilna ar akmeņiem tev uz muguras brīdī, kad centies saprast, ko tagad darīt. Un daudzkārt šāda situācija vispār traucē tev rīkoties.

Un tagad iedomājies, ka balss galvā pēkšņi apklust. Un tu apzinies brīnumainu klusumu. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai pieņemtu efektīvu lēmumu! Tev jābūt tagadnē. Tev jāatbrīvojas no visa, kas nenotiek tagad.

Protams, tu nevari kā uz burvju mājienu likt balsij pazust. Ir cilvēki, kuri spontāni piedzīvo šo stāvokli, nodarbojoties ar ekstrēmiem sporta veidiem. Kad rāpies klintīs un soli pa solim ar rokam centies aizķerties aiz klints un tausti, kur atsperties, viņi ievērojuši, ka pārstāj domāt. Viņi ir totāli klātesoši un, ja atļausies ieslīgt domās, tad riskē nogāzties no kalna.

Citi iet dabā. Vēro dabas skaistumu, klausās putnu dziesmās, lapu šalkoņā un pēkšņi apzinās, ko nozīmē būt tagadnē, būt šeit un tagad. Taču tev nav laika gaidīt, kad attapsies ekstremālos apstākļos, vai nokļūsi mežā. Tomēr tu vienmēr vari palikt tagadnē, novirzot savu uzmanību no domāšanas uz sava ķermeņa dzīvīguma uztveri.

Kad tu esi šeit un tagad, tava uztvere – dzirde, redze, momentā saasinās. Tu jūti klusumu, kuru nav iespējams radīt ar savām rokām. Tas šeit ir bijis vienmēr, domāšanas aizsegā.

Tu sāc atšķirt: lūk, situācija ir tāda; bet, lūk, ko par to saka mans prāts. Bet prāts saka: “Es varu pazaudēt darbu un tas nozīmē, ka pazaudēšu savu māju, būšu spiests izņemt bērnus no skolas un pārcelties dzīvot pie vecākiem, man nāksies meklēt citu darbu un izdarīt to nedēļas laikā, pat tad, ja apkārt nav nekādas vakances un es neesmu pārāk veikls šajās lietās, un tomēr man nāksies kaut ko atrast.”

Tas viss nebūt nenozīmē to, ka tu ignorē nākotni un, ka tu neplānosi lietas, kas jadara rītdien. Tas nozīmē tikai to, ka tavas uzmanības fokuss atrodas tagadnē. Tu plānosi, taču tu vienmēr atgriezīsies tiešā un dzīvā kontaktā ar to, kas notiek šobrīd.

Kā to sasniegt? 
Viens no veidiem ir ievērot balsi savā galvā. Kā tikko tu izdzirdēsi, ko tu domā, tu spēsi apstādināt domāšanu.

Otrs veids: pajautā sev: “Kādas man problēmas ir tieši šobrīd?”. Tas atmodina. “Jā, tieši šobrīd man nav nekādu problēmu”.

Piemēram, tieši šobrīd tu neesi zaudējis darbu. Jā, tu vari to pazaudēt kaut kad vēlāk, taču šobrīd tev tavs darbs ir. Jā, pēc kāda laika var rasties izaicinājums un nāksies pieņemt kādu lēmumu. Taču problēmas pazūd, tās pārvēršas dzīves notikumos. Tieši tad, kad izaicinājums radīsies, tu uz to atbildēsi. Kad tu saproti, kāda ir situācija patiesībā (nevis kāda tā ir tavā prātā), tu pārstāj velti tērēt savus spēkus. Situācija eksistē, taču tu netērē spēkus nemieram; tu to neaizlej ar alkoholu, tu nekrīti izmisumā, neiesaisties debatēs, neskraidi no viena cilvēka pie otra, lai atrastu padomu. Pazūd pretestība.  Vāju tevi padara tava domāšana par situāciju nevis pati situācija.

Tu turpini nodarboties ar ikdienas lietām, taču parādās vieta intuīcijai. Tāpēc, ka tad, kad esi saiknē ar klusumu, tu tāpat esi saiknē ar radošo saprātu, kurš ir daudz augstākā līmenī, kā prāta analītiskas spējas.

Ļoti bieži risinājums atnāk pēkšņi. Tomēr tas nenozīmē, ka tas atnāks uzreiz, šajā mirklī. Iespējams, nāksies dzīvot savu ierasto dzīvi, taču šis laiks tevī radīs klusuma telpu, kurā intuīcija varēs izpausties.

Nav jau tik svarīgi, vai tu izvēlēsies vienu vai otru. Ja, pieņemot lēmumu, tu būsi tagadnē, tu arī nākamajā situacijā būsi tagadnē un būsi gatavs izdarīt savu izvēli, kad būs tada vajadzība. Vienmēr būs daudz veidu, kā rīkoties. Galvenais nav tas, KO tu dari, bet KĀ tu to dari, – svarīga ir tava apziņa, kas piedālās notiekošajā; tad tu jutīsi dzīvīgumu it visā, lai ar ko tu nodarbotos.

No Ekharta Tolles lekciju materiāliem
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis

Agrāk es nesapratu, kam man vajadzīgs ķermenis. Man vienmēr ar to ir bijusi ļoti laba saikne. Es nekad neesmu noliegusi to prieku, ko man tas spējīgs dāvāt, nekad neesmu augstprātīgi noniecinājusi tā vajadzības, taču es sapratu, ka es – tas ir ne tikai ķermenis un ne tik daudz ķermenis.

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka ķermenis tiem vajadzīgs, lai to labi pabarotu, lai to pārvietotu no vienas interesantas vietas uz citu, lai ar tā palīdzību nodarbotos ar sportu, ar seksu, un tā viņi to pārvieto – no vienas vietas uz otru. Protams, kādu laiku man šķita, ka arī tajā ir sava daļa patiesības. Un vēl tas ik dienas cilvēkiem atgādina par to, ka viņi ir mirstīgi, un šī apjausma iedveš viņiem bailes.

Bet to, kāpēc ķermenis mums patiesībā vajadzīgs, es sapratu tikai nesen.

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis. Lūk, kāpēc tas mums ir. Viss, kā parasti izradījās tik vienkārši un bija tepat deguna galā. Tikai es pati biju nezinoša. Gadījās, ka mans ķermenis pastaigājās pa ielām, bet es nebiju kopā ar to, jo mans prāts mani vadāja tik tālu, cik vien iespējams. Prāts klīda pa citām vietām, viņš skrēja kā neprātīgs rītdienā un dažādu iemeslu dēļ uzvilkās. Tas uztraucās par nākotni un rēķināja, kā un ko darīt vislabākajā veidā (pēc viņa saprātīgajiem spriedumiem). Tas kaut ko plānoja, it kā iedomājies, ka ķermenis man kalpos mūžīgi! Vai arī ņēmās sapņot un aizsapņoties, kamēr mans ķermenis staigāja pa ielām. Bet es nebiju kopā ar to.

Es nebiju ar to, kad pastaigājos, kad gulēju siltā vannā, kad braucu mašīnā, kad runājos ar draugiem, manis tik bieži nebija tur, kur bija mans ķermenis.

Manis nebija. Es domāju.
Es nevis dzīvoju, bet domāju.
Domāju, kā būtu, ja būtu.
Domāju, un ja nu man būtu.
Domāju, kā būs, kad būs.
Domāju, ka, lūk, šobrīd es nekādā veidā nevaru būt apmierināta ar VISU, tāpēc, ka man vēl vajag kaut ko, pavisam nedaudz. Ko tur liegties, pavisam nedaudz, vai tad es par daudz vēlos? Tikai to, šo un šito.

Un, tad vēl mazliet.

Bet tad vienalga nekas nemainītos. Vienkārši rastos jaunas vēlmes. Un pēc tam vēl un vēl. Un vēl. Šī alkatība taču nezin robežu. Tai vienmēr būs par maz. Tā ir tik dumja un negausīga, un tā nogalina tevi diendienā. Tā padara tevi tukšu un neapmierinātu. bet vajadzēja vien atrasties tur, kur bija mans ķermenis. Gan ar prātu, gan sirdi, gan dvēseli. Mans ķermenis man rādīja, kur es esmu. Kas man jāredz un jādzird, un jāpieskaras un jāelpo.

Dažkārt man tas izdevās. Kad es redzēju jūru vai okeānu, es vienmēr biju tur, kur biju. Kad esi sarijies sāļo ūdeni un spiedz no prieka, tad, kur gan tu vēl vari būt? Un mans prāts klusēja. Klusēja arī tad, kad mīlējos. Klusēja tad, kad biju patiesa un darīju tieši to, ko lika man sirds. Taču šie mirkļi bija tik īsi. Ļoti īsi. Salīdzinot ar milzīgajiem domāšanas periodiem.

Jā, tikai ķermenis nekad nemelo. Nekad. Viņš neprot to darīt. Atšķirībā no prāta tam piemīt patiesums, tas neprot izlocīties un melot. Un, ja tu melo, tas tas sāk slimot. Ko gan vēl tam darīt? Lai atgrieztu tevi realitātē? Neko. Jo ir jābūt tur, kur ir tavs ķermenis.

Bet, ja tu uzskati, ka tavs ķermenis ir svarīgāks par visu, ka bez visa, kas ar to saistīts, tu būsi nelaimīgs un tava dzīve būs nelaimīga, tad tavs ķermenis tev atteiks tieši tajā, kas tev ir tik svarīgs. Un notiks tā, ka tu nevarēsi darīt tieši to. To, kas tev ir tik ļoti svarīgi. Jā, un tas dažkārt šķiet tik ļoti cietsirdīgi. Ļoti cietsirdīgi un netaisnīgi. Taču tā tas nav. Droši vien nav nekā tik svarīga, kas būtu svarīgāks par kaut ko citu. Absolūti nekā. Viss ir viens un viss ir svarīgs. Vai arī otrādi, viss nav tik ļoti svarīgs, jo tu vari to pārspēlēt jebkurā brīdī. Un sākt visu no sākuma.

Un, lūk, kad mans ķermenis pastaigājās pa ielām, tas arī bija pats svarīgākais tieši tajā brīdī. Un pats brīnišķīgi nesvarīgākais. Un man vajadzēja vien izbaudīt šo pastaigu. Tam bija viss, kas vajadzīgs. Rokas, kājas, gaiss un gaisma. Un es pat varēju uzsvilpot. Bet deguns varēja ieelpot visas smaržas. Un vairāk nekā man nebija. Taču TAS BIJA TIK DAUDZ. Tad es to vēl nesapratu. Bet tagad es sev ik brīdi atgādinu. Es esmu tur, kur ir mans ķermenis

Jekaterina Andrejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR SPĪTI PRĀTAM

Katru reizi, kad sirds atsaucas kādam impulsam, bet prāts kā ar nazi nogriež šo iespēju “tāpēc, ka…” – notiek sevis nodošana. Katru reizi.
Tiek apspiests iekšējais impulss un sirdsbalss.
Prāts ir radis dzīvot, kā līdz šim. Pat tad, ja ir ļoti sāpīgi un nekomfortabli. Tas ir kļuvis par komfortu. Tik ļoti ierastu, ka bail spert pat soli. Ieradums paciest. Aizliegt sev.
Ieradums atbilst sevis uzliktajam rāmim un visos savos lēmumos balstīties tikai uz to. Gribēt vairāk, bet neiet tajā. Padarīt bezvērtīgas visas iespējas un sev paskaidrot “kāpēc, nē”.
Tāda ierasta vardarbība pret sevi un sevis nodošana.
Kamēr tas neapniks tik ļoti, lai sāktu “psihot un rīkoties”, sekotu savai sirdsbalsij, tikmēr viss paliks kā bijis.
Izeja sākas ar lēmumu. Ar nolūku. Tādu, uz kura var atbalstīties un spert soli.
Cilvēkā ir apslēpts milzīgs spēks. Taču bez lēmuma un paša cilvēka pirmā spertā soļa, šis spēks tā arī var palikt nerealizējies.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā nokļūt tur, kur tu vēlies

Laivinieks bija pārvedis ceļotāju pāri upei un piestājis otrā krastā.

Ceļotājs ievēroja, ka uz abiem laivas airiem ir uzraksti. Uz viena rakstīts: “DOMĀ”, uz otra: “DARI”.

– Tev ļoti interesanti airi, – viņš teica. – Kāpēc tā?

– Skaties, – smaidot atbildēja laivinieks. Un sāka airēt tikai ar vienu airi, ar uzrakstu “DOMĀ”.

Laiva sāka griezties uz vietas.

– Gadījās, ka es domāju par kaut ko, būvēju plānus…. Taču tas neko vērtīgu man nedeva.

Es vienkārši griezos uz vietas tieši tāpat kā šī laiva. 

Laivinieks pārstāja irties ar vienu airi un sāka to darīt ar otro, to ar uzrakstu “DARI”. Laiva sāk griezties, bet jau uz otru pusi.

– Gadījās, ka es kritu citā galējībā. Kaut ko nedomājot darīju, bez plāna, bez idejas. Tērēju ļoti daudz laika un spēku. Gala rezultātā, atkal griezos uz vietas.

Lūk, ņēmu un uzrakstīju sev atgādinājumu uz airiem, – turpināja laivinieks, – lai atcerētos, ka uz katru kreisā aira vēzienu jābūt arī labā aira vēzienam, un tikai tad es varēšu nokļūt tur, kur vēlos.

Avots: pritchi.ru
Foto: Jayant Kulkarni
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tieši šobrīd

Kad pa īstam tu atlaid to, kas jāatlaiž, rodas tukšuma sajūta. Taču tieši no šīs sajūtas pakāpeniski sāk atvērties kaut kas pavisam jauns. Kaut kas daudz lielāks. Tas, ko pagaidām prāts vēl nespēj aptvert. Jo prāts taču var balstīties tikai uz to pieredzi, kura jau ir bijusi.

Atveras un izaug kaut kas jauns, dzīvs, skaists, īsts.

Kad jāsāk iet desmitajā klasē, bet tu vēl joprojām esi iekrampējies pirmās klases solā un baidies nolikt malā ābeci. Taču tu jau no tā esi izaudzis!

Atlaižot to, no kā esi jau izaudzis, tu saņem daudz vairāk. To, ko pagaidām pat nespēj iedomāties.

Dzīvu, skaistu, īstu un tādu, kas der tev tieši šobrīd. 

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mans milzis

Katrā no mums snauž milzīgs spēks, kas spēj izmainīt visu dzīvi. Vajag vien to atmodināt, pacelt augšup un ļaut darboties.

Viens no veidiem kā atmodināt šo iekšējo milzi ir PATEICĪBA. Vajag būt pateicīgam no paša atmošanās brīža.

Aug tas, par ko savā dzīvē esam pateicīgi, par ko domājam, uz ko koncentrējam savas domas. Šis likums darbojas ikvienam cilvēkam, jebkurā pasaules malā. Tas, ko mēs uzskatām par svarīgu, kļūst nozīmīgs. Visa pamatā ir prāta darbs. Prāts pievelk to, uz ko tas nomērķēts.

Mums tas jānovirza uz labām, gaišām lietām, savādāk prāts pats atradīs kam pieķerties, un par to mēs nemaz nebūsim priecīgi. Ka izskatās prāts? Prāts ieņem tā objekta formu, kuru viņš šobrīd iedomājas.

Pateicība ir tilts no trūkuma pasaules uz pārticības pasauli – kā iekšējo, tā ārējo.

Pateicība dod spēku, entuziasmu dzīvot un spēju saskatīt brīnumus katrā dienā. Tā atklāj mūsu potenciālu, ļaujot saskarties ar milzīgo snaudošo spēku mūsos.

No Romāna Kočetova lekcijas “Atmodini sevī milzi”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Galva un Sirds

Jo viedāks kļūst cilvēks, jo dziļāk viņš apzinās savu nezināšanu; un, jo dumjāks cilvēks, jo pārliecinātāks par savām zināšanām.
Par cilvēka muļķību var spriest pēc viņa pašpārliecinātības. Muļķi ir fanātiski, jo ir nonākuši pie beigu secinājumiem. Muļķis ne tikai zin gala atbildi uz jebkuru jautājumu, viņš arī cenšas mācīt citus! Viņš vēlas savus uzskatus uzspiest visai pasaulei. Viņš uzskata, ka tā ir viņa sūtība.

Sokrāts neilgi pirms nāves teica: “Es zinu tikai to, ka neko nezinu”. To sakot, viņš kļuva par viedāko cilvēku Rietumos. Viņš izradījās vienā kompānijā ar apgaismotajiem, pārstāja būt filosofs, kļuva atmodies apgaismotais.
Galva vienmēr ir piebāzta ar zināšanām; sirds vienmēr ir nevainīga, vienmēr gatava iepazīt. Sirds ir mūžīgais bērns. Galva – mūžīgais vecais. Galva nekad nemēdz būt jauna, atceries to; sirds nekad nav veca.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pazaudētā dzīves instrukcija

spogulis6

Tu vari kļūt laimīgs tieši tagad!

Zini, laime ir izvēles jautājums (kaut gan, ja tu to skaļi pateiksi, diez vai tev kāds ticēs). Tu vari kļūt laimīgs tieši tagad. Jā, tieši tagad!
Kā?… Vienkārši nolēmis kļūt laimīgs.

Tam tev nav vajadzīgs daudz naudas (kaut gan, protams, nebūtu slikti, ja tā būtu). Tev nevajag notievēt (kaut gan, iespējams, tev tas patiktu). Tev vispār nevajag neko (kaut gan dažas lietas, visticamākais, tu tomēr vēlētos). Tu vari vienkārši pateikt: “Es grasos tieši tagad kļūt laimīgs!”

Šis paņēmiens ir zināms vien nedaudziem, jo tikai retajam ir instrukcija paša dzīvei.

Pasmaidi! Un esi laimīgs!

Ja tu neesi laimīgs, tātad palaid garām lielas iespējas.

Dzīvei nav jābūt smagai

Arī to daudzi nezin (jo nav lasījuši šo instrukciju). Vairums ļaužu uzskata, ka ir jācīnās un jākaro. Tā tas nav. Var ļaut dzīvei ritēt savu gaitu. Bet noslēpums ir prasmē koncentrēties savām vēlmēm, risināt pašreizējos uzdevumus un ticēt šim procesam.

Jā, dzīve var būt smaga. Taču tā var būt arī viegla. Starpība starp vienu un otru ir tajā, kāda ir tava attieksme pret notiekošo. Ja tu maratonu uzskati par ļoti smagu lietu, tad tas pilnīgi noteikti priekš tevis nebūs viegls. Taču, ja tev patīk skriet un tu maratona distanci uztver kā personīgu izaicinājumu, kuru tu ar prieku sagaidi, tad tev to noskriet nebūs grūti. Jā, tu svīdīsi, tu saspringsi un strauji elposi, taču maratons nesīs tev prieku.
Vienmēr un visur izvēle ir tava!
Tu esi virs sevis.

Reiz es gulēju slimnīcā uz operāciju galda. Operacija nebija sarežģīta un tāpēc es biju pie samaņas, kamēr ārsts “rakņājās” manās krūtīs un tīrīja brūci. Nekas briesmīgs nenotika. Man neoperēja sirdi un nepārstādīja plaušu. Es gulēju uz galda un biju nomodā; man šķita, ka ārsts remontē kaut kādu mehānismu. Bet es esmu šajā mehānismā. Tas, ko viņš darīja, nenotika ar mani, bet ar kaut ko, kas man piederēja.

Ņem vērā, ka:
Tev ir ķermenis. Bet tu neesi ķermenis.
Tev ir prāts. Bet tu neesi prāts.
Tev ir sajūtas. Bet tu neesi sajūtas.
Tu esi radība, kas paceļas virs visa minētā, spējīgs izvēlēties un rīkoties pēc savas vēlmes. Izvēlies gudri.

Tavas sajūtas ir slēptas domas

“Sajūtas ir domu ēnas”, – tā rakstīja Maikls Raiss savā grāmatā “Kāpēc ar mani tas notiek atkal?”
Domas rada tavas sajūtas, bet dažkārt tas notiek tik zibenīgi, ka tu nepaspēj izdzirdēt domu, pirms tā pārvērtusies sajūtā. Raiss raksta: “Sajūtas stāsta par domu enerģijas ietekmes raksturu uz tavu fizioloģiju. Ja tu jūti sāpes, tātad tu maldies”.
Sāc apzināties. Tu labāk sapratīsi šo ideju, kad izlasīsi šo instrukciju un sāksi to pielietot dzīvē. Bet pagaidām sev ieskaidro, ka tavas sajūtas nepielavās tev bez brīdinājuma, tās ir kontrolējamas.

Tavas sajūtas izriet no tavām domām. Izmaini savas domas – un tām līdzi mainīsies tavas sajūtas. Te nu vajadzīgs ir treniņš. Izbaudi šo procesu.

Viss atkarīgs no enerģijas, kuru virza tavas domas

Pateicoties enerģijai eksistē visa mūsu pasaule – tu, es, šī grāmata, krēsls, uz kura tu sēdi, istaba, kurā tu atrodies un tā tālāk.
Mūsu domāšanas veids piešķir enerģijai formu.
Piemēram, padomā par kaut ko negatīvu dažas minūtes un pēc tam paskaties spogulī. Tu ieraudzīsi, ka pasaule apkārt ir satumsusi. Tu esi sarāvies, sagumis un tavs skatiens ir drūms. Negatīvās domas ir izmainījušas tavu enerģiju.

Bet tagad uz dažām minūtēm padomā par kaut ko pozitīvu. Paskaties spogulī. Tu ieraudzīsi gaismu. Tavi pleci ir iztaisnojušies, acis mirdz un seja smaida. Atkal domas ir izmainījušas tavu enerģiju.
Domas ir spējīgas mainīt no tevis plūstošo enerģiju. Un, lai sev palīdzētu, domā par pozitīvo. Tādas domas tevi aizvedīs pie laimes un auglīgas dzīves.

Tu nevari savas domas apstādināt, taču tev nav obligāti tājās jāieklausās.

Tavs prāts strādā dienu un nakti, esot nomodā un guļot, – visu tavu dzīvi. Prāts ir vērtīga lieta. Tas vajadzīgs lai ietu, runātu, vadītu mašīnu. Bet dzīves gaitā tu ievērosi, ka vienas domas rada labu garastāvokli, bet citas – sliktu. Vienas domas ir patīkamas, bet citas – liek tev vilties.

Nav obligāti jāklausās visas savas domas. Uz mana sporta krekliņa, kuru nopirku pirms daudziem gadiem, ir uzraksts “Meditācija nav tas, ko tu domā”. Labi teikts.

Meditācija ir ekrāns, kas atrodas aiz domām. Jo vairāk uzmanības tu velti šim ekrānam, uz kura paradās domas, jo brīvāks no tām tu esi. Iespējams, šobrīd tas tev šķiet absurdi, tāpēc vienkārši atceries: “Tu nevari apstādināt savas domas, taču tev nav obligāti tajās jāieklausās”.
Viss tev apkārt ir tava paša projekcija.

Lūk, acīm neredzamais, bet īstais Visuma noslēpums: tu saņem to, uz ko koncentrējies.

Vārdi, ar kuriem tu sevi raksturo, nosaka to, par ko tu kļūsti. Ir svarīgi apzināties, ka raksturojot sevi, tu pats sevi formē. Es nerunāju par tiem vārdiem, kurus tu izrunā skaļi, kaut gan arī tiem ir nozīme. Es runāju par tiem vārdiem, kurus tu izrunā domās, par sevi. Frāzes “resns”, “es – muļķe” skan kā pašvērtējums. Patiesībā tās ir komandas, dēļ kurām tu esi kļuvis tāds, kāds esi.
Sāc apgalvot to, kāds tu vēlies kļūt, – tavi vārdi ātrāk parvertīsies par faktiem.

Tu pievelc visu, ko mīli un nīsti

Tas ir piemērs tam, kā izpaužas Pievilkšanās likums. Citiem vārdiem runājot: ja tu ienīsti kādu nebūt politisko partiju vai dzīves veidu, tu ar to saskarsies it visur. Tavs naids ir enerģijas sabiezējums, kurš pievelk tieši tādu enerģiju. Tieši tāpat, ja tu kaut ko vai kādu ļoti mīli – vai tā ir lieta, vai darbības veids,- tu ievilini savas mīlestības objektu savā dzīvē.

Secinājums:
Ir ļoti uzmanīgi jāskatās, kādi ir tavi kaisles objekti. Sapratne par to, ka šo magnētu vadi tu pats, palīdzēs tev apzināties savu spēku.

Tavs ķermenis nav jāizmaina
Paskaties spogulī.
Visu redzi? Tev ir rokas, kājas, acis, ausis, vai ne?
Gadās, ka kādam cilvēkam kaut kas trūkst, bet viņš vienalga dzīvo brīnišķīgu dzīvi. Tā kā neuztraucies, ja kaut kas tev ir pārāk maziņš, pārāk liels vai vispār kaut kas trūkst. Tev viss ir savās vietās.
Ja “tā mantiņa” tev ir, tu esi vīrietis. Ja nav – tu esi sieviete. Jebkurā gadījumā es tevi apsveicu. Viss, kas tev šai dzīvei vajadzīgs, tev ir. Nekas tavā ķermenī nav jāmaina.

“Brīnišķīga frizūra. Brīnišķīga diena”
Pēdējā no manām sievām ļoti mīlēja pucēties. Uz viņas vizītkartes bija uzrakstīta tikai viena frāze: “Brīnisķīga frizūra. Brīnišķīga diena”.

Morāle:
Izturies pret sevi labi. Ja labi nozīmē skaista frizūra vai skaists krekls – lieliski. Jo labāk tu pret sevi izturies, jo labestīgāka pret tevi ir pasaule.

Džo Vitale
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un loģika

90846186_1405072796363548_3068813218857091072_n

Mīlestība un loģika ir divi pasaulē visnesavienojamākie jēdzieni. Mīlestība jebkurās tās izpausmēs nav loģiska. Loģika meklē iemeslus un pievieno tiem sekas. Mīlestība salauž jebkuras cēloņu-seku loģiskās saites.

Tev bija devītnieks un tu to liki galdā, man bija dūzis un es ar to pārsitu tavu devītnieku. Es vinnēju, tu zaudēji. – Tā ir loģika.

Tev bija jebkas, es uz to atbildēju ar mīlestību. Vinnējām abi. – Tā ir mīlestība.
Mīlestība ir neloģiska. Mīlestība pret Dievu – divkārt neloģiska! Ar kādu gan loģiku var izskaidrot pašas lielākās mīlestības dāvāšanu kaut kam, kas nav redzams un nav sasniedzams, un sākumā vispār nav sajūtams?

Jebkuru situāciju var atdot smadzenēm loģiskai analīzei. Bet var to atdot sirdij. Un vienlaicīgi to izdarīt nav iespējams.

Pat tad, ja tu sēdi un domā: “Man ir jāizjūt pretmīlestība un pateicība, tāpēc, ka tā ir vienīgā pareizā atbilde” – tajā brīdī tu domā. Bet nejūti. Tu JAU esi atdevis loģikai šo situāciju saplosīšanai. Un tas ir bīstami, jo tas var pārvērsties ieradumā. Tā vietā lai mīlētu, tu katru reizi sevi motivēsi mīlestībai, pārliecināsi sevi, ka mīlēt ir pareizi, ka mīlestība glābj un izvelk no jebkurām situācijām. Ka tā runā svētās grāmatas un guru, un, ka neskaitāmas reizes tas ir apstiprinājies tavā paša dzīvē. Bet tam līdzi ieslēdzas arī vainas sajūta, ka atkal nav izdevies sajust mīlestību, ka tava Dvēsele ir slinka utt., utjp.

Iedomājies, ka pie tevis pienāk kāds svešs, mazs bērns un saka: “Tante/onkuli, atdod man savu mobilo telefonu”. Atdosi? Protams, ka, nē. Kāpēc gan lai tu to darītu? Tas taču vispār nav loģiski!

Bet ar mīlestību ir tieši tā. Neloģiski. Nevajag pūlēties atrast iemeslu mīlestībai, censties loģiski sev paskaidrot, kāpēc mīlestība jāatdod, jāpārliecina par tās vērtību.

Vienīgais un pietiekamais iemesls tam lai izjustu mīlestību ir tas, ka esi dzīvs.

Lūk, kādai ideālā gadījumā smadzenēs vajadzētu pastāvēt vienīgajai “loģiskajai ķēdei” attiecībā uz mīlestību.
Smadzenēs radās impulss – ļoti sagribējās apdomāt mīlestības lietderību konkrētajā situācijā vai vispār – pamest šo ķēdīti kā aizbāzni ieejai smadzenēs – impulss rikošetā atsitās pret smadzenēm un trāpīja tieši sirdī. Viss. Un nekādu garu argumentu par šo tēmu. Izstrādā sevī šo refleksu. Šis impulss nedrīkst aizkavēties samdzenēs.
Neviens adekvāts cilvēks necentīsies paveikt domāšanas procesu ar sirdi. Tad kāpēc mēs pastāvīgi cenšamies līdz sirdij aiziet, pirmkārt, ar galvu, cenšamies ar loģikas un pārliecināšanas palīdzību iestartēt šo procesu, kad tas jādara paša sirdī?

Vispār jau tas, kurš tiecas pēc mīlestības katrā savas dzīves mirklī, izdara izvēli, ko šajā brīdī darīt:

– Pirmais variants – mīlēt (šis variants attīsta);
– Otrais variants – domāt par mīlestību ticības un loģikas kontekstā, un censties sevi motivēt uz to (tas apstādina attīstību, bet arī neļauj iekrist emociijās, notur uz ūdens);
– Trešais variants – krist emociju varā un reaģēt kā jau ierasts (šis ceļš ved uz degradāciju).

Tiekšanās uz mīlestību ar galvas palīdzību, sevis pārliecināšana par tās lietderīgumu – tie ir ticības aspekti. Tā ir drošības trose vēl nenobriedušai dvēselei, kura vēl ir vāja, lai tā nenokristu lejup emocijās un standarta reakcijās. Taču mīlestību nevar aizstāt ar ticību. Tāpat kā nevar stundām ilgi karāties drošības trosē. Ir jārāpjas augšup.  Bet kustība “augšup” realizējas tikai ar mīlestību nevis domāšanu par to.

– Un, kas tad sanāk, ka ideālajā variantā domāt vispār nevajag? Un uz katru situāciju vajag atbildēt tikai ar mīlestību un smadzenes vispār jāatslēdz? Vai tad tā nav degradācija?

Teiksim tā: kad tu iemācīsies uz katru situāciju atbildēt tikai ar mīlestību, domāšanas process tev vairs nebūs vajadzīgs un ego pakāpeniski izšķīdīs, jo nebūs nepieciešams. Un reaģēsi vairs ne tu, bet tavs patiesais ES, bet viņam ir pavisam cita veida “domāšana”.

Taču līdz tam momentam, tici man, tu vienalga vēl paspēsi “sadomāties” un “aizdomāties” līdz nelabumam.

Nepārdzīvo, tu nepaliksi bez saspringtām domām un galvas attīstības. Un tas vilksies ne vienu vien gadu, iespējams, pat vairākus gadu desmitus, un, iespējams, ne vienu vien dzīvi.

© Karions Kzars
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināšanās likumi

ar putniem

1. Tev vienmēr atradīsies spēks, lai sevi izdziedinātu.
Fiziskajā ķermenī ir ielikti pašdziedināšanās mehānismi. Ķermenis ir apveltīts ar lielisku aizsardzības sistēmu, kas neielaiž tajā ārējos un iekšējos slimības izraisītājus. Ķermeņa uzbūve paredz pašreģenerācijas procesus – jaunu šūnu rašanos. Un mēs paši varam šos procesus apstādināt tikai tad, ja neticam šai spējai un nedodam ķermenim to, kas tam vajadzīgs: atpūtu, vajadzīgo barošanu un slodzes.

2. Tikai tu pats vari sevi dziedināt. Neviens to tavā vietā neizdarīs.
Radīt komandu, kas palīdzēs dziedināšanas procesā: ļoti svarīgi, ka tās dalībnieki var piedāvāt savas zināšanas, idejas, dažādus uzskatus un, kas pats galvenais – savu atbalstu. Tomēr šie cilvēki nevar tevi izdziedināt – to vari tikai tu pats.
Tas ir personīgs pašam sevis iepazīšanas un garīgās evolūcijas ceļojums. Neviens cits nevar izjust tavas emocijas, saprast, kā strādā tavs Prāts, vai radīt tavas domas. Citi var palīdzēt tev atsekot tavus neveselīgos modeļus, bet izmainīt tos vari tikai tu.

3. Sākumā izdziedini Dvēseli; tai līdzi sekos Prāta un Ķermeņa izdziedināšanās.
Dvēselei, Prātam un Ķermenim ir atšķirīgas vajadzības, un, ja visi tie saņems nepieciešamo, tad visi būs veseli. Taču, ja kaut vienu no tiem tu atstāsi novārtā, radīsies nesaskaņa un slimība uzbruks visiem. Dziedināšanās atjaunos Dvēseles, Prāta un Ķermeņa saikni. Tai pat laikā, kad medicīna strādā, pirmkārt, tikai ar Ķermeni, dievišķā dziedināšanās māksla mums atgādina par nepieciešamību sākt ar Dvēseli, jo tieši Viņa ir mūsu eksistences avots, kas iedveš dzīvību kā Prātā tā arī Ķermenī. Ja mēs sākam no šejienes, tad viss parējais pieslēdzas automātiski.
Bet kādas tad ir Dvēseles vajadzības?

Dzīvot priekā un ar jēgu, attīstīties, augt un paust savus nodomus ar domu, vārdu un rīcības  palīdzību.

4. Dziedina tikai Mīlestība.
Mīlestības enerģija ir piesātināta ar neticami lielu dziedinošo spēku. Ja tu pats Mīlestību virzi uz jebkuru Ķermeņa daļu, kur ir sāpe, vai kāda trauma, Mīlestība to piepilda ar Dvēseles un Prāta atjaunojošo spēku. Prātā notiek uzmanības pārvietošanās no problēmas atklāšanas uz risinājuma meklēšanu, Bet Dvēsele “redz” slimo vietu un piepilda to ar beznosacījumu Mīlestību.
Šī sajūta dzīvo tagadnē, tieši tur, kur arī notiek dziedināšanās, – nevis pagātnē un, ne nākotnē.

5. Piedošana atbrīvo Sirdī vietu Mīlestībai.
Kad Sirds ir pilna baiļu, naida, skumju vai izmisuma, tajā nav vietas siltām jūtām, bez kurām ir ļoti grūti palikt veselam.
Mīlestība ir saistīta ar Dvēseli, bet Piedošana – ar Prātu; tā atbrīvo emocionālo lādiņu, kas piepilda slimīgās domas – tās, kuras izsauc upura uzvedību un, kas liek mums dzīvot mokošu dzīvi tā vietā lai dzīvotu pilnasinīgi.
Piedošana novērš sabiezējumus un blokus enerģētiskajā Ķermenī, lai informācija, kas atrodas tajā, spētu kustēties brīvi, nodrošinot saikni ar Dvēseli, Prātu un Ķermeni, tā nodrošinot veselību.
Ar pareizo vibrāciju palīdzību tā novērš neveselīgos uzstādījumus un bailes, kas parasti uzkrājas muguraulā, saindē emocionālos lādiņus orgānos, dziedzeros un muskuļos. Tā iekustina dziedināšanās procesus un paaugstina imunitāti un mēs kļūstam mazāk uzņēmīgi pret slimībām.

6. Pārmaiņas – lūk, vienīgais rīcības plāns.
Evolucionārais ceļojums ir viena no pārmaiņām, nav citas izvēles dzīvē. Tas ir tas, kas notiek no domas uz domu. Pārmaiņas pārveido mūsu domāšanu un palīdz virzīties no pagātnes tagadnē un no tagadnes nākotnē.
Pirmais solis transformācijā ir Piedošana, nākamais aiz tās – Mīlestība.
Kad mēs piedodam sev un saviem pāridarītājiem, mēs paplašinām sava Prāta telpu jaunām domām un paplašinām Sirdi, lai tā spētu ietilpināt vairāk Mīlestības.
Kad mēs slimojam, mūsu Dvēsele, Prāts un Ķermenis prasa pārmaiņas. Tie sūta trauksmes signālus par to, ka kaut kas ir ne tā, ka starp viņiem ir pazudusi vienotība – un viss iespaido mūsu stāvokli.

Psihodvēseliskās dziedināšanas modelis, ko piedāvā Dvēsele, mums atgādina: ja ir slimas Domas, tad saslimst Ķermenis. Vienīgais veids tos dziedināt – izmainīt domāšanu. “Dzīvot nozīmē mainīties; mainīties nozīmē pieaugt; pieaugt nozīmē katru reizi bezgalīgi radīt sevi no jauna”.

7. Koncentrējies uz to, ko tu gribi, nevis uz to, ko negribi.
Izdziedināšanās ir saskaņā ar Pievilkšanās Likumu: par ko tu domā, tas arī kļūsti. Par ko tu kļūsti, to arī domā.
Labākais veids, kā pārbaudīt, vai veselas ir tavas domas, – izanalizēt savu dzīvesveidu, attiecības ar citiem cilvēkiem un veselības stāvokli. Ja tas, ko tu rezultātā ieraudzīsi, nav tas, ko tu gribi, tad maini kaut ko.
Mums visiem ir viena kopīga kaite, kas agri vai vēlu katru no mums dzīvē noķer: mēs sākam pievilkt sev to, ko negribam, tā vietā, lai pievilktu to, ko gribam. Vienīgais veids, kā apstādināt šo procesu – izmainīt to.

Džozefs Mērfijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis