2007. gadā izdevniecībā “Sofija” tika izdota Solāras grāmata “Kā dzīvot lielu dzīvi uz mazās planētas”, kurā es pirmo reizi es sastapos ar jēdzienu “enerģētiskais sērfings”. Līdzīgi fiziskajam okeānam, arī enerģētiskais okeāns, kurā mēs atrodamies, ir neparedzams: no miera stāvokļa līdz pat vētrai.
Ir dienas, kad ir daudz enerģijas, un ķermeņi to uztver dažādi: kāds jūt milzīgu paplašināšanos, ķermeņa piepildījumu, domu palēnināšanos, kustību smagumu, jo ķermenis nespēj tikt galā ar šo plūsmu pāreju. Kādam lieli enerģijas uzplūdi izspiež apspiestās emocijas, un cilvēks ir ļoti nervozs, ātrs, ugunīgs, aizkaitināts vai negaidīti neadekvāti reaģē uz kādiem ārējiem notikumiem. Bet trešajiem ir iekšējas iztukšotības sajūta, sajūta, ka viss notiekošais ir bezjēdzīgs utt.
Pirms 17 gadiem ļoti neliela cilvēku grupa tika pakļauta transformācijas enerģiju ugunīgajai ietekmei, tad tas bija, teiksim tā, “pilotprojekts”. Tas nozīmē, ka enerģijas frekvences gāja cauri mūsu smalkajiem ķermeņiem, ietekmējot cilvēku fizisko un psiholoģisko labsajūtu, un tādu cilvēku kā Solāra pieredze bija vienīgais atbalsts mums, lai izprastu sevi un savu vietu dzīvē. Lielākā daļa apkārtējo cilvēku nezināja par šādām svārstībām.
Taču šobrīd Zeme ir pilnībā atvērta jaunām frekvencēm fizikas, smadzeņu, endokrīno dziedzeru līmenī, un visi cilvēki saņem starojumu, kas daudzveidīgi ietekmē viņu individuālos organismus. Un, ja iepriekšējos gados šādi asi brīži bija nelielai cilvēku grupai, tad šobrīd jaunās enerģijas plūsmas ir daudz intensīvākas un nesavienojamas ar iepriekšējām Zemes frekvencēm, un skar visus. Bet, tā kā katrs no mums atrodas uz sava pakāpiena ceļā uz savu patieso, nemirstīgo Es, tad aktivizēšanās brīži katram no mums rada atšķirīgus simptomus.
Dažkart ir ļoti grūti saprast, ka tās nav kaut kādas tavas šī brīža nepatikšanas, bet gan objektīvs process, kas tev ir jāspēj pieņemt, jo galvenais nosacījums ātrai līdzsvara atjaunošanai ir tas, ka tu necīnies ar sevi. Ja mēs cīnāmies ar sevi, ja vēlamies sevi salauzt, salabot, mēs dzīvojam pēc pagātnes standartiem. Jaunajās enerģijās pārmaiņas var notikt tikai tad, kad tu vispirms pieņēmi visu, kas ar tevi notiek, pieņēmi pieredzes pērli un tikai tad izvēlējies ko citu.
PIEŅEMŠANA nozīmē pieņemt faktu, ka jā, līst lietus. Tas nenozīmē realitātes apstiprināšanu un aizstāšanu: “Ak, cik labi man aukstajā lietū, man ir sauss un silts!” Nē. Tā ir situācijas atzīšana un saprātīgs jautājums sev: “Ko es varu darīt?” Varu paņemt lietussargu un uzvilkt zābakus, varu stāvēt zem nojumes un gaidīt, kamēr lietus pāriet, varu uzvilkt lietusmēteli, ja lietussarga nav pie rokas.
Diemžēl mēs visi esam izauguši ar ieradumu sevi vērtēt pēc rezultāta: ja vēlamais nav izdevies, tātad esam vainīgi, un labāk atzīties pašiem, nevis saņemt apvainojumus no malas.
Daudzi stāsta man par savām šī brīža problēmām: kāds nespēja savaldīt dusmas, aizkaitinājumu pret tuviniekiem; kāds ir noguris no cīņas ar bezcerības un bezjēdzības sajūtu un, neskatoties uz saviem radošajiem meklējumiem, kopumā uztver pasauli kā spēli, kas pašam vairs nav interesanta; kāds žēlojas, ka nevar būt laipns pret saviem gados vecākiem radiniekiem, pieaugušiem bērniem, kuri paši izdara savas izvēles. Komentāri ir ļoti dažādi, taču šo cilvēku sevis novērtējuma būtība ir saistīta ar vienu lietu – “Cik ļoti žēl, ka man neizdodas būt tādam, kādam man vajadzētu būt.”
Tad, lūk, ko es vēlos jums pateikt.
Šobrīd mēs dzīvojam ļoti nemierīgā enerģijas plūsmu jūrā. Tā pat nav vētra, tas ir cunami – liels okeāna vilnis, kas kustas, saduroties ar citiem mazākiem viļņiem. Un mums ir savs sērfošanas dēlis, uz kura mēs varam uzkāpt un sērfot uz šī viļņa – tā ir mūsu sirds, mūsu uzticēšanās notiekošajam, mūsu pieņemšana, teiksim, Dieva gribai. Taču nav iespējams lietot šo dēli, ja katru reizi, kad nokrīti no tā ūdenī, tu sāc žēloties un gausties.
Neviens sērfotājs pastāvīgi neatrodas uz viļņa. Turklāt ļoti daudzi sērfotāji mīl demonstrēt savus video, kuros viņi nemitīgi krīt no saviem sērfošanas dēļiem, taču nezaudē vēlmi atkal un atkal nostāties uz tiem, lai vismaz dažas minūtes pabūtu uz viļņa. Ja viņi gaudīsies par to, ka nokrituši, tad palaidīs garām nākamo iespēju atkal to izdarīt.
Gribu uzsvērt, mīļie, tas ir normāli, ka mēs, dzīvi cilvēki, šobrīd esam sarūgtināti, dusmīgi, jūtamies neapmierināti ar sevi, esam izmisuši un ir vēl daudz visādu citu stāvokļu. Tas būtu fantastiski visu laiku atrasties pilnīgā harmonijā vai priecīgā sajūsmā atrodoties tajā, kas šobrīd notiek pasaulē šī enerģētiskā cunami laikā, īpaši, ja dzīvojam un strādājam lielpilsētā.
Tad, lūk, ir normāli piedzīvot dažādus negatīvus stāvokļus, bet absolūti nav normāli kultivēt sevī pārmetumus, ka piedzīvojam šos stāvokļus. Vainojot sevi, mēs iekrītam vibrāciju slazdā: neapmierinātība ar sevi neļauj mums noskaņoties uz labāko situācijas attīstību, lai arī kā mēs to vēlētos. Neapmierinātības frekvenču līmenis ir nesalīdzināmi zemāks par frekvenču līmeni, kas pavada panākumus: prieks, pārliecība, pateicība (atrodi emociju vibrāciju skalu internetā). Protams, es tagad uzrunāju tos cilvēkus, kuri no pieredzes zina – nevis “viņi ir vainīgi”, bet – “man tas sāp.” Kāpēc sāp – iedziļināšos vēlāk, tagad ir jāatgriežas līdzsvarā.
Ja esi nokritis no sava sērfa dēļa, neiedziļinies, kāpēc un kā tu nokriti tieši tagad. Tavs uzdevums ir pēc iespējas ātrāk atkal notvert viļņa kustību un nostāties uz sērfa vētrainajā dzīves jūrā – atgriezties savā sirdī.
Es saņēmu jautājumu:
– Un kā tad pārdzīvot smagus un sāpīgus stāvokļus, ja tos visu laiku centies ignorēt un ar gribasspēka palīdzību pārslēdzies? Galu galā ir taču likums: kas tiek apspiests, tas aug!
Tur jau tā lieta, ka ne gribasspēks, ne negatīvisma ignorēšana neatgriezīs tevi tavā sirdī. To var izdarīt tikai tava izvēle, kas nāk no mīlestības pret sevi: atzīsti savu stāvokli, apskauj sevi un dari visu iespējamo, lai emocijas caur ķermeni izlaistu pēc iespējas ekoloģiskā veidā, necenšoties to aizkavēt ar domu “košļeni”.
Kad, pieņemot vētrainas situācijas, tev kļūs vērtīgs tava līdzsvara brīdis, tu apzināti leposies ar sevi: “Urā! Man izdevās!” Bet tajos brīžos, kad tev kaut kas sāp, un tu emocionāli nokrīti, tad vienkārši atnāk sapratne, ka esi nokritis no viļņa. Jā, tā notiek. Taču! Tev ir savs prakšu kopums, kas ir piemērots tieši tev. Tu zini, kā kontrolēt elpošanu, kā ātri kustībā iztērēt hormonus, kā nomierināt iekšējo satraukumu ar klauvēšanas un sālsūdeņa palīdzību. Galu galā tu zini, kā sevi sazemēt! (Noderīgas prakses ir ŠEIT) Jums katram ir savs rīku komplekts, kas palīdz atkal justies uz viļņa, uz sava drošā sērfa dēļa, proti, savas sirds telpā.
Taču, ja tā vietā, lai planētu virs trakojošās jūras, tu sāc pievērst uzmanību tam, kā tu paslīdēji, atkal sarijies ūdeni, tad tu kaitē pats sev! Pēc šī enerģijas uzliesmojuma, kas nogāž tevi no kājām, tu nokavē brīdi, lai ātri atgrieztos pie sevis. Tu nevari trenēt līdzsvaru, ja koncentrējies uz to, kas ir “nepareizs”, nevis izbaudi to, kas ir “pareizs”.
Un es vēlreiz atkārtoju, tu jau zini veidus, kā atgriezties uz viļņa. Galvenais ir sagribēt.
Otrs svarīgs moments, nav iespējams pārvietoties pa šo vētraino okeānu, ja neproti atšķirt stāvokļus: kad ir mierīgs, kad ir vējš, kad notiek haotiska sadursme.
Ja tu no rīta nespēj sevi nomotivēt un ir sajūta, ka šodien labāk nekustēties, tad pavadi šo dienu pēc iespējas mazāk tērējot spēkus.
Ja šodien pamosties un tev ir sajūta, ka enerģija burtiski liek tev skriet un kaut ko darīt, tad novirzi šo lādiņu uz to, kas šobrīd ir 100% konstruktīvi tavam ķermenim. Dari mājas darbus, labiekārto māju, roc dārzu, gudri sadali savu enerģiju ķermenī.
Ja tu piedzīvo notiekošā bezjēdzības depresīvo stāvokli, kas šobrīd ir ļoti izplatīts jaunam cilvēku vilnim, atcerieties: tikai prāts piedzīvo bezjēdzību. Ķermenim nav vajadzīga cita jēga kā pati dzīve, un dvēselei nav vajadzīga cita jēga, kā vien dzīvot šajā ķermenī harmonijā ar pasauli. Tikai prāts meklē jēgu, un, ja tu to saproti, dari tagad to, kas liks tev justies dzīvākam ķermenī, nevis turpini kustēties pa apli šajā iluzorajā prāta pasaulē: “kā, kas un kāpēc” Jebkura fiziska aktivitāte ar pilnu uzmanību ķermeņa stāvoklim, dabas apbrīnošana ar pilnu uzmanību skaņām, krāsām, gaismai palīdzēs izkļūt no šī garīgā labirinta, kuru nesam sevī kā atskaņas no pagātnes.
Tajā pašā laikā prāts ir vērtīgs instruments, tas ir tas, kas fokusē mūsu uzmanību. Pateicoties prātam, tu izlem: sazemēties vai izvēlies koncentrēties uz to, lai atcerētos savu pāridarītāju laimīgu (Ar nosacījumu, ka tu kontrolēt prātu, nevis seko savām stereotipiskajām reakcijām).
Tāpēc tagad, šajā milzīgā dzīvības viļņa kustībā, kas strauji maina visu apkārtējo, mēs paši izvēlamies, kā saglabāt līdzsvaru. To nevar saglabāt prātā. Prāta būtība ir kustība. Tev jāiziet ārā, jāatgriežas ķermenī un sajūtu līmenī jājūtas dzīvam: jāsajūt pēdas, mugura, gaita, rokas. Jebkura darbība, kas atgriež tevi ķermenī, atbrīvo tevi no bezjēdzības ilūzijas galvā.
Arī šis stāvoklis man ir ļoti pazīstams, jo man ir diezgan sens prāts, un viņam ir normāli izjust vilšanos nebeidzamajā dzīves ceļojumā. Bet es neesmu prāts, es esmu cilvēks, apziņa, kas ceļo no gadsimta uz gadsimtu dažādos personāžos. Un šī apziņa izmanto prātu, bet tā nav prāts, un to ir svarīgi atcerēties.
Kad mēs krītam, ir svarīgi atcerēties: uz viļņa krist ir normāli. Un nevajadzētu uzdot jautājumu: kāpēc es krītu un zaudēju līdzsvaru. Drīzāk, ko izdarīt, lai atkal atgrieztos uz sava sērfinga dēļa.
Es atkārtoju, mūsu darbarīku pamatā ir sirdsmiers, un, lai atgrieztos pie miera, vispirms ar savu ķermeni ir jāiztērē hormoni vai vienkārši jāpārtrauc koncentrēties uz sižetu un jāvērš uzmanība uz uztveri ar maņām: kādas skaņas, smaržas, krāsas ir tev apkārt.
Tātad, tas, ko ķermenis uztver tieši, dod lielāku centrēšanas efektu nekā tas, ko mēs uztveram ar izpratni ar prātu. Tāpēc netiesā sevi, tāpat kā netiesā citus, bet vienkārši priecājies par iespēju stāvot uz sava viļņa planēt pār šo okeānu. Un iestāsies tāds brīdis, kad šis spēcīgais vilnis mūs izskalos jaunā krastā, principiāli jaunā krastā, kuram pat visi šie mani vārdi un argumenti kļūs tikai par miglainām atmiņām.
Es novēlu jums visiem cieņu pret savu cilvēcisko dabu, par to, ka reiz izvēlējāties iziet cauri šai pieredzei dzīvot kā cilvēks, ierobežotā fiziskajā ķermenī, ar savu nemirstīgo dvēseli, lielu pārmaiņu laikmetā. Un, lūdzu, esiet laipni pret sevi un citiem.
Svetlana Dobrovoļska
FOTO: Daniel Torobekov
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 