Kā nokļūt tur, kur tu vēlies

Laivinieks bija pārvedis ceļotāju pāri upei un piestājis otrā krastā.

Ceļotājs ievēroja, ka uz abiem laivas airiem ir uzraksti. Uz viena rakstīts: “DOMĀ”, uz otra: “DARI”.

– Tev ļoti interesanti airi, – viņš teica. – Kāpēc tā?

– Skaties, – smaidot atbildēja laivinieks. Un sāka airēt tikai ar vienu airi, ar uzrakstu “DOMĀ”.

Laiva sāka griezties uz vietas.

– Gadījās, ka es domāju par kaut ko, būvēju plānus…. Taču tas neko vērtīgu man nedeva.

Es vienkārši griezos uz vietas tieši tāpat kā šī laiva. 

Laivinieks pārstāja irties ar vienu airi un sāka to darīt ar otro, to ar uzrakstu “DARI”. Laiva sāk griezties, bet jau uz otru pusi.

– Gadījās, ka es kritu citā galējībā. Kaut ko nedomājot darīju, bez plāna, bez idejas. Tērēju ļoti daudz laika un spēku. Gala rezultātā, atkal griezos uz vietas.

Lūk, ņēmu un uzrakstīju sev atgādinājumu uz airiem, – turpināja laivinieks, – lai atcerētos, ka uz katru kreisā aira vēzienu jābūt arī labā aira vēzienam, un tikai tad es varēšu nokļūt tur, kur vēlos.

Avots: pritchi.ru
Foto: Jayant Kulkarni
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tieši šobrīd

Kad pa īstam tu atlaid to, kas jāatlaiž, rodas tukšuma sajūta. Taču tieši no šīs sajūtas pakāpeniski sāk atvērties kaut kas pavisam jauns. Kaut kas daudz lielāks. Tas, ko pagaidām prāts vēl nespēj aptvert. Jo prāts taču var balstīties tikai uz to pieredzi, kura jau ir bijusi.

Atveras un izaug kaut kas jauns, dzīvs, skaists, īsts.

Kad jāsāk iet desmitajā klasē, bet tu vēl joprojām esi iekrampējies pirmās klases solā un baidies nolikt malā ābeci. Taču tu jau no tā esi izaudzis!

Atlaižot to, no kā esi jau izaudzis, tu saņem daudz vairāk. To, ko pagaidām pat nespēj iedomāties.

Dzīvu, skaistu, īstu un tādu, kas der tev tieši šobrīd. 

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mans milzis

Katrā no mums snauž milzīgs spēks, kas spēj izmainīt visu dzīvi. Vajag vien to atmodināt, pacelt augšup un ļaut darboties.

Viens no veidiem kā atmodināt šo iekšējo milzi ir PATEICĪBA. Vajag būt pateicīgam no paša atmošanās brīža.

Aug tas, par ko savā dzīvē esam pateicīgi, par ko domājam, uz ko koncentrējam savas domas. Šis likums darbojas ikvienam cilvēkam, jebkurā pasaules malā. Tas, ko mēs uzskatām par svarīgu, kļūst nozīmīgs. Visa pamatā ir prāta darbs. Prāts pievelk to, uz ko tas nomērķēts.

Mums tas jānovirza uz labām, gaišām lietām, savādāk prāts pats atradīs kam pieķerties, un par to mēs nemaz nebūsim priecīgi. Ka izskatās prāts? Prāts ieņem tā objekta formu, kuru viņš šobrīd iedomājas.

Pateicība ir tilts no trūkuma pasaules uz pārticības pasauli – kā iekšējo, tā ārējo.

Pateicība dod spēku, entuziasmu dzīvot un spēju saskatīt brīnumus katrā dienā. Tā atklāj mūsu potenciālu, ļaujot saskarties ar milzīgo snaudošo spēku mūsos.

No Romāna Kočetova lekcijas “Atmodini sevī milzi”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Galva un Sirds

Jo viedāks kļūst cilvēks, jo dziļāk viņš apzinās savu nezināšanu; un, jo dumjāks cilvēks, jo pārliecinātāks par savām zināšanām.
Par cilvēka muļķību var spriest pēc viņa pašpārliecinātības. Muļķi ir fanātiski, jo ir nonākuši pie beigu secinājumiem. Muļķis ne tikai zin gala atbildi uz jebkuru jautājumu, viņš arī cenšas mācīt citus! Viņš vēlas savus uzskatus uzspiest visai pasaulei. Viņš uzskata, ka tā ir viņa sūtība.

Sokrāts neilgi pirms nāves teica: “Es zinu tikai to, ka neko nezinu”. To sakot, viņš kļuva par viedāko cilvēku Rietumos. Viņš izradījās vienā kompānijā ar apgaismotajiem, pārstāja būt filosofs, kļuva atmodies apgaismotais.
Galva vienmēr ir piebāzta ar zināšanām; sirds vienmēr ir nevainīga, vienmēr gatava iepazīt. Sirds ir mūžīgais bērns. Galva – mūžīgais vecais. Galva nekad nemēdz būt jauna, atceries to; sirds nekad nav veca.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pazaudētā dzīves instrukcija

spogulis6

Tu vari kļūt laimīgs tieši tagad!

Zini, laime ir izvēles jautājums (kaut gan, ja tu to skaļi pateiksi, diez vai tev kāds ticēs). Tu vari kļūt laimīgs tieši tagad. Jā, tieši tagad!
Kā?… Vienkārši nolēmis kļūt laimīgs.

Tam tev nav vajadzīgs daudz naudas (kaut gan, protams, nebūtu slikti, ja tā būtu). Tev nevajag notievēt (kaut gan, iespējams, tev tas patiktu). Tev vispār nevajag neko (kaut gan dažas lietas, visticamākais, tu tomēr vēlētos). Tu vari vienkārši pateikt: “Es grasos tieši tagad kļūt laimīgs!”

Šis paņēmiens ir zināms vien nedaudziem, jo tikai retajam ir instrukcija paša dzīvei.

Pasmaidi! Un esi laimīgs!

Ja tu neesi laimīgs, tātad palaid garām lielas iespējas.

Dzīvei nav jābūt smagai

Arī to daudzi nezin (jo nav lasījuši šo instrukciju). Vairums ļaužu uzskata, ka ir jācīnās un jākaro. Tā tas nav. Var ļaut dzīvei ritēt savu gaitu. Bet noslēpums ir prasmē koncentrēties savām vēlmēm, risināt pašreizējos uzdevumus un ticēt šim procesam.

Jā, dzīve var būt smaga. Taču tā var būt arī viegla. Starpība starp vienu un otru ir tajā, kāda ir tava attieksme pret notiekošo. Ja tu maratonu uzskati par ļoti smagu lietu, tad tas pilnīgi noteikti priekš tevis nebūs viegls. Taču, ja tev patīk skriet un tu maratona distanci uztver kā personīgu izaicinājumu, kuru tu ar prieku sagaidi, tad tev to noskriet nebūs grūti. Jā, tu svīdīsi, tu saspringsi un strauji elposi, taču maratons nesīs tev prieku.
Vienmēr un visur izvēle ir tava!
Tu esi virs sevis.

Reiz es gulēju slimnīcā uz operāciju galda. Operacija nebija sarežģīta un tāpēc es biju pie samaņas, kamēr ārsts “rakņājās” manās krūtīs un tīrīja brūci. Nekas briesmīgs nenotika. Man neoperēja sirdi un nepārstādīja plaušu. Es gulēju uz galda un biju nomodā; man šķita, ka ārsts remontē kaut kādu mehānismu. Bet es esmu šajā mehānismā. Tas, ko viņš darīja, nenotika ar mani, bet ar kaut ko, kas man piederēja.

Ņem vērā, ka:
Tev ir ķermenis. Bet tu neesi ķermenis.
Tev ir prāts. Bet tu neesi prāts.
Tev ir sajūtas. Bet tu neesi sajūtas.
Tu esi radība, kas paceļas virs visa minētā, spējīgs izvēlēties un rīkoties pēc savas vēlmes. Izvēlies gudri.

Tavas sajūtas ir slēptas domas

“Sajūtas ir domu ēnas”, – tā rakstīja Maikls Raiss savā grāmatā “Kāpēc ar mani tas notiek atkal?”
Domas rada tavas sajūtas, bet dažkārt tas notiek tik zibenīgi, ka tu nepaspēj izdzirdēt domu, pirms tā pārvērtusies sajūtā. Raiss raksta: “Sajūtas stāsta par domu enerģijas ietekmes raksturu uz tavu fizioloģiju. Ja tu jūti sāpes, tātad tu maldies”.
Sāc apzināties. Tu labāk sapratīsi šo ideju, kad izlasīsi šo instrukciju un sāksi to pielietot dzīvē. Bet pagaidām sev ieskaidro, ka tavas sajūtas nepielavās tev bez brīdinājuma, tās ir kontrolējamas.

Tavas sajūtas izriet no tavām domām. Izmaini savas domas – un tām līdzi mainīsies tavas sajūtas. Te nu vajadzīgs ir treniņš. Izbaudi šo procesu.

Viss atkarīgs no enerģijas, kuru virza tavas domas

Pateicoties enerģijai eksistē visa mūsu pasaule – tu, es, šī grāmata, krēsls, uz kura tu sēdi, istaba, kurā tu atrodies un tā tālāk.
Mūsu domāšanas veids piešķir enerģijai formu.
Piemēram, padomā par kaut ko negatīvu dažas minūtes un pēc tam paskaties spogulī. Tu ieraudzīsi, ka pasaule apkārt ir satumsusi. Tu esi sarāvies, sagumis un tavs skatiens ir drūms. Negatīvās domas ir izmainījušas tavu enerģiju.

Bet tagad uz dažām minūtēm padomā par kaut ko pozitīvu. Paskaties spogulī. Tu ieraudzīsi gaismu. Tavi pleci ir iztaisnojušies, acis mirdz un seja smaida. Atkal domas ir izmainījušas tavu enerģiju.
Domas ir spējīgas mainīt no tevis plūstošo enerģiju. Un, lai sev palīdzētu, domā par pozitīvo. Tādas domas tevi aizvedīs pie laimes un auglīgas dzīves.

Tu nevari savas domas apstādināt, taču tev nav obligāti tājās jāieklausās.

Tavs prāts strādā dienu un nakti, esot nomodā un guļot, – visu tavu dzīvi. Prāts ir vērtīga lieta. Tas vajadzīgs lai ietu, runātu, vadītu mašīnu. Bet dzīves gaitā tu ievērosi, ka vienas domas rada labu garastāvokli, bet citas – sliktu. Vienas domas ir patīkamas, bet citas – liek tev vilties.

Nav obligāti jāklausās visas savas domas. Uz mana sporta krekliņa, kuru nopirku pirms daudziem gadiem, ir uzraksts “Meditācija nav tas, ko tu domā”. Labi teikts.

Meditācija ir ekrāns, kas atrodas aiz domām. Jo vairāk uzmanības tu velti šim ekrānam, uz kura paradās domas, jo brīvāks no tām tu esi. Iespējams, šobrīd tas tev šķiet absurdi, tāpēc vienkārši atceries: “Tu nevari apstādināt savas domas, taču tev nav obligāti tajās jāieklausās”.
Viss tev apkārt ir tava paša projekcija.

Lūk, acīm neredzamais, bet īstais Visuma noslēpums: tu saņem to, uz ko koncentrējies.

Vārdi, ar kuriem tu sevi raksturo, nosaka to, par ko tu kļūsti. Ir svarīgi apzināties, ka raksturojot sevi, tu pats sevi formē. Es nerunāju par tiem vārdiem, kurus tu izrunā skaļi, kaut gan arī tiem ir nozīme. Es runāju par tiem vārdiem, kurus tu izrunā domās, par sevi. Frāzes “resns”, “es – muļķe” skan kā pašvērtējums. Patiesībā tās ir komandas, dēļ kurām tu esi kļuvis tāds, kāds esi.
Sāc apgalvot to, kāds tu vēlies kļūt, – tavi vārdi ātrāk parvertīsies par faktiem.

Tu pievelc visu, ko mīli un nīsti

Tas ir piemērs tam, kā izpaužas Pievilkšanās likums. Citiem vārdiem runājot: ja tu ienīsti kādu nebūt politisko partiju vai dzīves veidu, tu ar to saskarsies it visur. Tavs naids ir enerģijas sabiezējums, kurš pievelk tieši tādu enerģiju. Tieši tāpat, ja tu kaut ko vai kādu ļoti mīli – vai tā ir lieta, vai darbības veids,- tu ievilini savas mīlestības objektu savā dzīvē.

Secinājums:
Ir ļoti uzmanīgi jāskatās, kādi ir tavi kaisles objekti. Sapratne par to, ka šo magnētu vadi tu pats, palīdzēs tev apzināties savu spēku.

Tavs ķermenis nav jāizmaina
Paskaties spogulī.
Visu redzi? Tev ir rokas, kājas, acis, ausis, vai ne?
Gadās, ka kādam cilvēkam kaut kas trūkst, bet viņš vienalga dzīvo brīnišķīgu dzīvi. Tā kā neuztraucies, ja kaut kas tev ir pārāk maziņš, pārāk liels vai vispār kaut kas trūkst. Tev viss ir savās vietās.
Ja “tā mantiņa” tev ir, tu esi vīrietis. Ja nav – tu esi sieviete. Jebkurā gadījumā es tevi apsveicu. Viss, kas tev šai dzīvei vajadzīgs, tev ir. Nekas tavā ķermenī nav jāmaina.

“Brīnišķīga frizūra. Brīnišķīga diena”
Pēdējā no manām sievām ļoti mīlēja pucēties. Uz viņas vizītkartes bija uzrakstīta tikai viena frāze: “Brīnisķīga frizūra. Brīnišķīga diena”.

Morāle:
Izturies pret sevi labi. Ja labi nozīmē skaista frizūra vai skaists krekls – lieliski. Jo labāk tu pret sevi izturies, jo labestīgāka pret tevi ir pasaule.

Džo Vitale
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un loģika

90846186_1405072796363548_3068813218857091072_n

Mīlestība un loģika ir divi pasaulē visnesavienojamākie jēdzieni. Mīlestība jebkurās tās izpausmēs nav loģiska. Loģika meklē iemeslus un pievieno tiem sekas. Mīlestība salauž jebkuras cēloņu-seku loģiskās saites.

Tev bija devītnieks un tu to liki galdā, man bija dūzis un es ar to pārsitu tavu devītnieku. Es vinnēju, tu zaudēji. – Tā ir loģika.

Tev bija jebkas, es uz to atbildēju ar mīlestību. Vinnējām abi. – Tā ir mīlestība.
Mīlestība ir neloģiska. Mīlestība pret Dievu – divkārt neloģiska! Ar kādu gan loģiku var izskaidrot pašas lielākās mīlestības dāvāšanu kaut kam, kas nav redzams un nav sasniedzams, un sākumā vispār nav sajūtams?

Jebkuru situāciju var atdot smadzenēm loģiskai analīzei. Bet var to atdot sirdij. Un vienlaicīgi to izdarīt nav iespējams.

Pat tad, ja tu sēdi un domā: “Man ir jāizjūt pretmīlestība un pateicība, tāpēc, ka tā ir vienīgā pareizā atbilde” – tajā brīdī tu domā. Bet nejūti. Tu JAU esi atdevis loģikai šo situāciju saplosīšanai. Un tas ir bīstami, jo tas var pārvērsties ieradumā. Tā vietā lai mīlētu, tu katru reizi sevi motivēsi mīlestībai, pārliecināsi sevi, ka mīlēt ir pareizi, ka mīlestība glābj un izvelk no jebkurām situācijām. Ka tā runā svētās grāmatas un guru, un, ka neskaitāmas reizes tas ir apstiprinājies tavā paša dzīvē. Bet tam līdzi ieslēdzas arī vainas sajūta, ka atkal nav izdevies sajust mīlestību, ka tava Dvēsele ir slinka utt., utjp.

Iedomājies, ka pie tevis pienāk kāds svešs, mazs bērns un saka: “Tante/onkuli, atdod man savu mobilo telefonu”. Atdosi? Protams, ka, nē. Kāpēc gan lai tu to darītu? Tas taču vispār nav loģiski!

Bet ar mīlestību ir tieši tā. Neloģiski. Nevajag pūlēties atrast iemeslu mīlestībai, censties loģiski sev paskaidrot, kāpēc mīlestība jāatdod, jāpārliecina par tās vērtību.

Vienīgais un pietiekamais iemesls tam lai izjustu mīlestību ir tas, ka esi dzīvs.

Lūk, kādai ideālā gadījumā smadzenēs vajadzētu pastāvēt vienīgajai “loģiskajai ķēdei” attiecībā uz mīlestību.
Smadzenēs radās impulss – ļoti sagribējās apdomāt mīlestības lietderību konkrētajā situācijā vai vispār – pamest šo ķēdīti kā aizbāzni ieejai smadzenēs – impulss rikošetā atsitās pret smadzenēm un trāpīja tieši sirdī. Viss. Un nekādu garu argumentu par šo tēmu. Izstrādā sevī šo refleksu. Šis impulss nedrīkst aizkavēties samdzenēs.
Neviens adekvāts cilvēks necentīsies paveikt domāšanas procesu ar sirdi. Tad kāpēc mēs pastāvīgi cenšamies līdz sirdij aiziet, pirmkārt, ar galvu, cenšamies ar loģikas un pārliecināšanas palīdzību iestartēt šo procesu, kad tas jādara paša sirdī?

Vispār jau tas, kurš tiecas pēc mīlestības katrā savas dzīves mirklī, izdara izvēli, ko šajā brīdī darīt:

– Pirmais variants – mīlēt (šis variants attīsta);
– Otrais variants – domāt par mīlestību ticības un loģikas kontekstā, un censties sevi motivēt uz to (tas apstādina attīstību, bet arī neļauj iekrist emociijās, notur uz ūdens);
– Trešais variants – krist emociju varā un reaģēt kā jau ierasts (šis ceļš ved uz degradāciju).

Tiekšanās uz mīlestību ar galvas palīdzību, sevis pārliecināšana par tās lietderīgumu – tie ir ticības aspekti. Tā ir drošības trose vēl nenobriedušai dvēselei, kura vēl ir vāja, lai tā nenokristu lejup emocijās un standarta reakcijās. Taču mīlestību nevar aizstāt ar ticību. Tāpat kā nevar stundām ilgi karāties drošības trosē. Ir jārāpjas augšup.  Bet kustība “augšup” realizējas tikai ar mīlestību nevis domāšanu par to.

– Un, kas tad sanāk, ka ideālajā variantā domāt vispār nevajag? Un uz katru situāciju vajag atbildēt tikai ar mīlestību un smadzenes vispār jāatslēdz? Vai tad tā nav degradācija?

Teiksim tā: kad tu iemācīsies uz katru situāciju atbildēt tikai ar mīlestību, domāšanas process tev vairs nebūs vajadzīgs un ego pakāpeniski izšķīdīs, jo nebūs nepieciešams. Un reaģēsi vairs ne tu, bet tavs patiesais ES, bet viņam ir pavisam cita veida “domāšana”.

Taču līdz tam momentam, tici man, tu vienalga vēl paspēsi “sadomāties” un “aizdomāties” līdz nelabumam.

Nepārdzīvo, tu nepaliksi bez saspringtām domām un galvas attīstības. Un tas vilksies ne vienu vien gadu, iespējams, pat vairākus gadu desmitus, un, iespējams, ne vienu vien dzīvi.

© Karions Kzars
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināšanās likumi

ar putniem

1. Tev vienmēr atradīsies spēks, lai sevi izdziedinātu.
Fiziskajā ķermenī ir ielikti pašdziedināšanās mehānismi. Ķermenis ir apveltīts ar lielisku aizsardzības sistēmu, kas neielaiž tajā ārējos un iekšējos slimības izraisītājus. Ķermeņa uzbūve paredz pašreģenerācijas procesus – jaunu šūnu rašanos. Un mēs paši varam šos procesus apstādināt tikai tad, ja neticam šai spējai un nedodam ķermenim to, kas tam vajadzīgs: atpūtu, vajadzīgo barošanu un slodzes.

2. Tikai tu pats vari sevi dziedināt. Neviens to tavā vietā neizdarīs.
Radīt komandu, kas palīdzēs dziedināšanas procesā: ļoti svarīgi, ka tās dalībnieki var piedāvāt savas zināšanas, idejas, dažādus uzskatus un, kas pats galvenais – savu atbalstu. Tomēr šie cilvēki nevar tevi izdziedināt – to vari tikai tu pats.
Tas ir personīgs pašam sevis iepazīšanas un garīgās evolūcijas ceļojums. Neviens cits nevar izjust tavas emocijas, saprast, kā strādā tavs Prāts, vai radīt tavas domas. Citi var palīdzēt tev atsekot tavus neveselīgos modeļus, bet izmainīt tos vari tikai tu.

3. Sākumā izdziedini Dvēseli; tai līdzi sekos Prāta un Ķermeņa izdziedināšanās.
Dvēselei, Prātam un Ķermenim ir atšķirīgas vajadzības, un, ja visi tie saņems nepieciešamo, tad visi būs veseli. Taču, ja kaut vienu no tiem tu atstāsi novārtā, radīsies nesaskaņa un slimība uzbruks visiem. Dziedināšanās atjaunos Dvēseles, Prāta un Ķermeņa saikni. Tai pat laikā, kad medicīna strādā, pirmkārt, tikai ar Ķermeni, dievišķā dziedināšanās māksla mums atgādina par nepieciešamību sākt ar Dvēseli, jo tieši Viņa ir mūsu eksistences avots, kas iedveš dzīvību kā Prātā tā arī Ķermenī. Ja mēs sākam no šejienes, tad viss parējais pieslēdzas automātiski.
Bet kādas tad ir Dvēseles vajadzības?

Dzīvot priekā un ar jēgu, attīstīties, augt un paust savus nodomus ar domu, vārdu un rīcības  palīdzību.

4. Dziedina tikai Mīlestība.
Mīlestības enerģija ir piesātināta ar neticami lielu dziedinošo spēku. Ja tu pats Mīlestību virzi uz jebkuru Ķermeņa daļu, kur ir sāpe, vai kāda trauma, Mīlestība to piepilda ar Dvēseles un Prāta atjaunojošo spēku. Prātā notiek uzmanības pārvietošanās no problēmas atklāšanas uz risinājuma meklēšanu, Bet Dvēsele “redz” slimo vietu un piepilda to ar beznosacījumu Mīlestību.
Šī sajūta dzīvo tagadnē, tieši tur, kur arī notiek dziedināšanās, – nevis pagātnē un, ne nākotnē.

5. Piedošana atbrīvo Sirdī vietu Mīlestībai.
Kad Sirds ir pilna baiļu, naida, skumju vai izmisuma, tajā nav vietas siltām jūtām, bez kurām ir ļoti grūti palikt veselam.
Mīlestība ir saistīta ar Dvēseli, bet Piedošana – ar Prātu; tā atbrīvo emocionālo lādiņu, kas piepilda slimīgās domas – tās, kuras izsauc upura uzvedību un, kas liek mums dzīvot mokošu dzīvi tā vietā lai dzīvotu pilnasinīgi.
Piedošana novērš sabiezējumus un blokus enerģētiskajā Ķermenī, lai informācija, kas atrodas tajā, spētu kustēties brīvi, nodrošinot saikni ar Dvēseli, Prātu un Ķermeni, tā nodrošinot veselību.
Ar pareizo vibrāciju palīdzību tā novērš neveselīgos uzstādījumus un bailes, kas parasti uzkrājas muguraulā, saindē emocionālos lādiņus orgānos, dziedzeros un muskuļos. Tā iekustina dziedināšanās procesus un paaugstina imunitāti un mēs kļūstam mazāk uzņēmīgi pret slimībām.

6. Pārmaiņas – lūk, vienīgais rīcības plāns.
Evolucionārais ceļojums ir viena no pārmaiņām, nav citas izvēles dzīvē. Tas ir tas, kas notiek no domas uz domu. Pārmaiņas pārveido mūsu domāšanu un palīdz virzīties no pagātnes tagadnē un no tagadnes nākotnē.
Pirmais solis transformācijā ir Piedošana, nākamais aiz tās – Mīlestība.
Kad mēs piedodam sev un saviem pāridarītājiem, mēs paplašinām sava Prāta telpu jaunām domām un paplašinām Sirdi, lai tā spētu ietilpināt vairāk Mīlestības.
Kad mēs slimojam, mūsu Dvēsele, Prāts un Ķermenis prasa pārmaiņas. Tie sūta trauksmes signālus par to, ka kaut kas ir ne tā, ka starp viņiem ir pazudusi vienotība – un viss iespaido mūsu stāvokli.

Psihodvēseliskās dziedināšanas modelis, ko piedāvā Dvēsele, mums atgādina: ja ir slimas Domas, tad saslimst Ķermenis. Vienīgais veids tos dziedināt – izmainīt domāšanu. “Dzīvot nozīmē mainīties; mainīties nozīmē pieaugt; pieaugt nozīmē katru reizi bezgalīgi radīt sevi no jauna”.

7. Koncentrējies uz to, ko tu gribi, nevis uz to, ko negribi.
Izdziedināšanās ir saskaņā ar Pievilkšanās Likumu: par ko tu domā, tas arī kļūsti. Par ko tu kļūsti, to arī domā.
Labākais veids, kā pārbaudīt, vai veselas ir tavas domas, – izanalizēt savu dzīvesveidu, attiecības ar citiem cilvēkiem un veselības stāvokli. Ja tas, ko tu rezultātā ieraudzīsi, nav tas, ko tu gribi, tad maini kaut ko.
Mums visiem ir viena kopīga kaite, kas agri vai vēlu katru no mums dzīvē noķer: mēs sākam pievilkt sev to, ko negribam, tā vietā, lai pievilktu to, ko gribam. Vienīgais veids, kā apstādināt šo procesu – izmainīt to.

Džozefs Mērfijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Prāts – mūžīgais diedelētājs

prāts

Ja tu jūras malā meklē dimantus un nevari tos atrast, tu kreņķējies. Bet, ja tu nemeklē neko konkrētu, tad gliemežvāki un daudzkrāsaini akmentiņi liksies tev brīnumskaisti. Un tu apbrīno to skaistumu un jūties bagāts… Vienkarši gliemežvāki un akmentiņi…. bet tu jūties bagāts.
Prāts nemitīgi atrodas bada stāvoklī. Tas nekad neprasa kaut ko izpildāmu, tāpēc, ka ja tu to realizēsi, tad prātam nāksies nomierināties. Prāts vienmēr pieprasa kaut ko neticamu.
Tāda ir prāta daba. Prāts – ir tāds mūžīgais diedelētājs. Un, ja pasaulīgie pārdzīvojumi ir kļuvuši ierasti un apnikuši, tad viņa prāt jānotiek kaut kam ļoti garīgam, kaut kam tāāādam.

Tu nevari atslābināties, nevari vienkārši būt un baudīt to, kas notiek tevī un ap tevi. Tev kaut kas noteikti ir jādara, kaut kur jātiecas.
Bet, ja tu varētu nomierināties, tad katrs mirklis tev šķistu fantastisks, unikāls, neatkārtojams. Vai mēs esam nopelnījuši tādu laimi? Tā ir Dieva dāvana.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Sava prāta lamatās

prats3

Mūsu spriedumi par pasauli un cilvēkiem ir kļūdaini. Mēs esam raduši spriest, vadoties no prāta pozīcijām, ne Dvēseles. Fakts, ka realitāte, kuru ieskauj prāta rāmis, zaudē savu dadzšķautņainību un krāsainību, kļūst miglaina, izbalējusi un bez sākotnējās tai piešķirtās jēgas.

Cilvēka prāts par citiem cilvēkiem spriež, vadoties no laika kustības telpā, tātad vērtē jebkuru cilvēku caur pagātnes, tagadnes un nākotnes prizmu un spriež par viņa darbībām visos šajos dzīves etapos.

No prāta pozīcijas cilvēku mēs redzam kā viņa iepriekšējās rīcības un tagadnes darbības tēlu, un nākotnes aspektu. Mēs vērtējam nevis pašu cilvēku, bet notikumus, ar kuriem viņš bija saistīts un kuri raksturo viņa uzvedību. Tādā veidā mēs redzam nevis pašu cilvēku, bet tikai to, ko viņš dara to vai citu iemeslu dēļ. Nezinot, kas pamudināja cilvēku veikt kādas darbības dzīvē, mēs ņemamies lemt par to, kas viņš ir, un tā mūsu prātā izveidojas noteikts tēls.

No šī var spriest, ka mēs spriežam par cilvēkiem, nezinot, kas viņi ir patiesībā, bet formējam savus priekšstatus tikai balstoties uz to tēlu, kuru identificē mūsu prāts atbilstoši mūsu pašu izdzīvotajai pieredzei, ar tikai tam piemītošajiem stereotipiem, pārliecībām, patiesībām.

Atbilstoši, ikviens cilvēks citu cilvēku acīs ir redzams ārkārtīgi daudzos un dažādos veidos, bet neviens viņu nevar redzēt tādu, kāds viņš PATIESĪBĀ IR.

Otru cilvēku mēs redzam tikai tādu, kādu to redz mūsu prāts, piekarot tam neskaitāmas birkas, savas gaidas un ilūzijas. Tāpēc, ja cilvēks uz pasauli skatās no prāta pozīcijām, viņš atņem sev iespēju redzēt patiesu un tīru dzīves redzējumu un piepilda sevi ar dažādiem spriedumiem un stereotipiem par cilvēkiem un notikumiem.

Ja tu skaties uz pasauli no Dvēseles pozīcijām, neņemot vērā savus prāta spriedumus, atmetot visus savus viedokļus par jebko un ļauj visam būt tādam, kāds tas ir, tu esi uz pareizā ceļa.

Kā gan var spriest par cilveku šodien, ja tā, kas viņš bija vakar, vairs nav, bet tas cilvēks, kas viņš būs rīt, vēl nav zināms. Patiesais cilvēka tēls atveras mūsu acu priekšā tagadnē, tikai viņa tagadējais tēls ar visām domām, pārdzīvojumiem, darbībām ir spējīgs mums pastāstīt par pašu cilvēku. Pat nākamajā brīdī tu nevari zināt, par ko viņš kļūs, stāvot tavā acu priekšā.

Kā var spriest par otru cilvēku, ja pagātnes vairs nav un nav vairs tā cilvēka, kurš tajā dzīvoja. Tā personība ir jau mirusi un tās vietā piedzimis jauns tēls. Un šis tēls dzimst katrā dzīves brīdī, tā kā nekas nav pastāvīgs.

Cilvēces lielākie maldi ir tajā, ka mēs identificējam paši sevi ar saviem spriedumiem, viedokļiem, gaidām, domām, kuri ne vienmēr ir mūsu, bieži vien tos mums ir iedvesuši citi cilvēki, sabiedrība.

Piemēram, ja cilvēkam no pašas agras bērnības teikt, ka viņš nav spējīgs ne uz ko, viņš tā arī nodzīvos savu dzīvi bez ticības saviem spēkiem. Cik daudz brīnišķīgu cilvēku mēs sastopam savā ceļā, skaistu gan ķermenī gan Dvēselē, kuri sevi uzskata par neglītiem un necienīgiem, bet viss tikai tāpēc, ka bērnībā neviens viņiem neticēja, viņus nosodīja un kritizēja, un viņi noticot savu vecāku un skolotāju vārdiem, izveidoja sev šo tēlu un dzīvo ar to visu savu dzīvi.

Nespried par sevi, kas tu biji vakar. Tā cilvēka vairs nav, ir tikai tas, kurš atrodas šeit un tagad, pašreizējā brīdī, bet tas, kāds tu būsi rīt, ir atkarīgs tikai no tevis.

Vadims Zēlands
Tulkoja Ginta Filia Solis

 

Kāpēc gudriem cilvēkiem grūtāk būt laimīgiem

prats5

Kāpēc laime ir tik rets viesis cilvēku ar dziļu prātu dzīvēs? Tu noteikti tādus cilvēkus pazīsti?
Viņiem var būt partneris, vīrs, sieva, ģimene, labs darbs, taču kaut kas nemitīgi liek viņiem justies nelaimīgiem un pazaudējušamies. Ne velti Ernests Hemingvejs rakstīja: “Gudru cilvēku laime ir pati retākā lieta, ko jebkad esmu sastapis”.

Un tam ir savi iemesli.

1. Viņi pastavīgi visu analizē

Cilvēki ar augstu IQ ir tendēti analizēt it visu, kas notiek viņu dzīvē un ap viņiem. Ar laiku paši no tā nogurst, īpaši tad, ja šīs pārdomas viņus noved pie ne īpaši mierinošiem slēdzieniem.

Vai tev ir gadijies dzirdēt izteicienu: “Nezināšana ir pati īstākā bauda?” Un tā ir taisnība: jo mazāk tu saproti, jo bezrūpīgāks jūties. Fakts, ka tu skaidri redzi cilvēku patieso “es” un viņu rīcības motīvus, laimes sajūtu nevairo. Un tad ir iespēja, ka tu jutīsies vīlies it visā. Nemaz nerunājot par filosofiskām tēmām, kas skar esību un tās jēgu, par globālām katastrofām un dzīves dilemmām, kuras nav iespējams atrisināt.

2. Viņiem, kā likums, ir ļoti augstas prasības un standarti

Gudri cilvēki zin, ko vēlas un negrib samierināties ar mazumiņu. Tas nozīmē, ka viņiem ir daudz grūtāk sajust apmierinājumu no maziem sasniegumiem, attiecībām ar partneri, draugiem un kolēģiem, no it visa dzīvē!

Vēl vairāk, ļoti bieži cilvēkiem ar izcilu prātu ir diezgan ideālistisks pasaules skatījums. Un tāpēc, saskaroties ar dzīves realitāti, kur izdzīvo stiprie un izdarīgie, viņi jūtās vīlušies.

3. Viņi ir pārāk prasīgi pret sevi

Vēl viens iemesls, kāpēc gudriem cilvēkiem ir grūtāk būt laimīgiem: viņi ir parāk stingri un prasīgi pret sevi. Un te nerunāsim par viņu panākumiem un neveiksmēm. Viņi ļoti dziļi analizē savu uzvedību, tā atrodot vēl vairāk iemeslu tam, lai sev kaut ko pārmestu.

Dažkārt, kad jau guli gultā un sāc iemigt, pēkšņi atceries kādu senu situāciju, kad biji rīkojies ne gluži tā, kā gribēji vai, kā tev vajadzēja rīkoties, un, viss – miegs vairs nenāk, un dažkārt nevari aizmigt līdz pat rītam.

Gudri cilvēki ļoti bieži paši sev sarīko tadus “flešbekus”. Tas viss izsauc vainas sajūtu, neapmierinatību ar sevi un citas negatīvās emocijas, kurām ar laimes sajūtu nav nekā kopīga.

4. Gudriem nepietiek ar realitāti

Cilvēki ar augstu IQ nekad nepārstāj meklēt kaut ko vairāk – jaunus apvāršņus, jēgu, mērķus. Tie, kuri domā vēl dziļāk, neapstājas pie sasniegtā. Viņu nemierīgais prāts neļauj atslābināties un baudīt dzīves priekus.

Triviālā realitāte viņiem ir pārāk garlaicīga. Viņi alkst pēc kaut kā liela, fantastiska, ideāla, neikdienišķa….. Un, protams, neatrod to reālajā pasaulē. Vai tev ir gadījies  justies tā, it kā tu būtu no kādas citas pasaules vai cita gadsimta? Dziļi un ļoti gudri cilvēki bieži vien tā jūtas. Un kā gan tu vari būt laimīgs, ja šajā pasaulē jūties kā svešinieks?

5. Trūkst patiesa kontakta un sapratnes no citu cilvēku puses

Visi mēs tiecamies būt saprasti. Ir tik patīkami būt kopā ar domubiedriem, runāt par kopīgām lietām un interesēm, un būt saprastiem, jo pasauli uztveram līdzīgi. Diemžēl gudriem cilvēkiem ļoti reti ir tādi domubiedri. Tāpēc daudzi jūtas vientuļi, nesaprasti un nenovērtēti. It kā neviens šajā pasaulē nespētu saskatīt viņu prāta dziļumu.

Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēkiem ar augstu IQ socializācija tikai traucē būt laimīgiem. Salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuru intelekta līmenis ir vidējs, un, kuriem socializācija nāk tikai par labu.

Tas gan nenozīmē, ka gudriem cilvēkiem nav vajadzīga sabiedrība un komunikācija. Viņi vienkārši vēlas runāt par tēmām, kas tuvas tieši viņiem, nevis par atlaidēm veikalos, par laika apstākļiem un brīvdienu plāniem.

Nav nekādas vajadzības atgādināt, ka mūsdienās ir grūti atrast cilvēku patiesi dziļai komunikācijai – tas viss, pateicoties mūsu patērētāju sabiedrības dzīves veidam, kas tendēts uz materiālo labumu gūšanu. Skumji, taču tāda ir patiesība.

6. Daudzi cilvēki ar augstu IQ cieš no psiholoģiskām problēmām

Ir sarakstīti un publicēti ļoti daudzi zinātniskie darbi psihiatrijā, kas parāda psihisko problēmu (piemēram sociofobijas vai bipolāro traucējumu) saistību ar augstu IQ. Vai var apgalvot, ka tā ir dziļa prāta blakne? Kas to lai zin. Cilvēka saprāta spējas līdz galam neviens nav izdibinājis.

Daudzi no šiem gudrajiem cilvekiem ir tendēti uz tā saucamo eksistenciālo depresiju, kas bieži vien ir sekas parāk intensīvai domāšanai. Ja tu parāk bieži visu apdomā un analizē, tad kādā brīdī sāc aizdomāties par dzīvi, nāvi un eksistences jēgu. Tu sāc pārskatīt visu savu dzīvi un skumjas bez jebkāda redzama iemesla ir tev garantētas.

Autors: Anna LeMind

Avots: econet.ru
​​​​​​​Foto: pixaby
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Tomēr es nedomāju, ka gudrība ir nepārvarama “problēma”. Ja cilvēks patiesi vēlas būt laimīgs, viņš noteikti atradīs veidu, kā tādam būt. Šodien arvien vairāk tiek runāts par to, cik svarīgs ir ne  tikai IQ, bet arī EQ (emocionālais intelekts). Kas jādara, lai tā līmenis paaugstinātos. Informācijas lauks ir pieejams ikvienam. Un, man šķiet, ka dziļš prāts šo zināšānu apgūšanā var tikai palīdzēt 🙂  (GFS)