Prāta lamatas

putni galva12

Kā mēs iekļūstam prāta lamatās

Mēs jau zinām, ka ir prāts un ir saprāts. Tās ir dažādas struktūras, katrai no kurām ir sava loma. Mūsdienu sabiedrībā vairums cilvēku pakļaujas prāta spēcīgajai ietekmei, un viegli iekrīt tā galvenajās lamatās, par kurām šodien mēs parunāsim. Kur tas var novest?
Prāts ir cilvēka apziņas daļa. Tā daļa, kas vienmēr vēlas baudīt.
Ja cilvēkam ir kādas uzmācīgas idejas, no kurām grūti atbrīvoties, tas nozīmē, ka viņa prātam ir milzīga ietekme uz pašu cilvēku. Gribas paskatīties TV, pasēdēt pie datora, aizbraukt atpūsties uz siltajām zemēm u.t.t. Visas šīs vēlmes izsauc prāta darbība.
Savukārt saprāts atbild par dzīves pareizību. Tas vēlas attīstīties, tāpēc cenšas novirzīt cilvēka darbību progresa virzienā.
Pieņemsim, cilvēks vēlas pirms miega paēst. Prāts grib baudīt, tāpēc tas vedina uz vēlām vakarinām, savukārt saprāts apzinās, ka tas būs kaitīgi veselībai. Cilvēkam ir izvēles iespēja, kurā visu izšķir prāta vai saprāta ietekme. Vai, piemēram, cilvēks intensīvas satiksmes apstākļos agresīvi brauc ar motociklu bez ķiveres, lai sajustu ātrumu un vēju matos, jo tas sagādā baudu.
Ne īpaši saprātīga uzvedība, taču prāts bauda. Sanāk, ka saprāts rada noteiktus ierobežojumus prātam, lai cilvēks varētu tālāk progresēt – ne degradēt.
Šādus piemērus, kad cilvēka dzīvē notiek prāta un saprāta konfrontācija, var uzskaitīt tūkstošiem. Un dzīve, skatoties no saprāta viedokļa, daudziem šķiet garlaicīga un neinteresanta. Agri celties, ēst vienā un tajā pašā laikā, atteikties no kaitīgajiem ieradumiem, pildīt savus pienākumus – kas gan to vēlas? Labāk baudīt dzīvi, lai no rīta ausīs zvanītu prieka zvani, bet draugi stāstītu, cik vakar bija tusiņš pie nakts kluba. Tādu uzvedību izsauc spēcīgā prāta ietekme. Cilvēks vēlas bez mitas baudīt, jo tajā viņš redz savas dzīves laimi.
Daudzi stradājošie gaida brīvdienas, lai atpūstos no darba. Taču mēs nerunājam par tiem, kuri visu nedēļu vienkārši strādā, un tad, kad pienāk brīvdienas saka: “Bet tagad es varu atpūsties”, bet gan par tiem, kuri slimo ar šo ideju. Jau pirmdienā viņi sapņo par to, kā piektdienas vakarā sāks atpūsties.
Par šo tēmu internetā klīst daudz joku, un visi ar to esam saskārušies. Cilvēks jau domā par to, kā viņš pavadīs šo laiku. Vai, piemēram, šodien ir ārkartīgi daudz dažādu adrenalīna līmeni paaugstinošu izklaižu – kaut vai tā pati lēkšana no tiltiem ar gumijām. Jūs esat redzējuši cilvēkus, kuri to dara? Absolūti adekvāts, normāls cilvēks šīs darbības procesā mainās līdz nepazīšanai, vairākas reizes pēc kārtas, un noslēgumā piezemējas ar lielām, apaļām acīm un ļoti, ļoti laimīgs. Ar to nodarbojas tāpēc, lai neitralizētu prātu.
Pārsvarā cilvēks dzīvo parastu dzīvi. Izpilda savus pienākumus darbā, apmierina savas vajadzības un nedaudz izklaidējas.
Šādos apstākļos prāts ļoti ātri kļūst “kokains”, tam grūti eksistēt bez baudām, tāpēc ar šo savu vajadzību tas rada cilvēkā emocionālu spriedzi. Tā  sasaista apziņu, un cilvēkam jāpieņem lēmums rīkoties, lai izietu no šī stāvokļa, jādod iespēja prātam “izlādēties”. Un problēma ir tajā, ka savā ikdienas dzīvē cilvēks pats atņem sev normālas iespējas sasniegt laimes sajūtu.
Viņš pastāvīgi domā par savu nākotni, un te arī ir galvenās prāta lamatas.
Tas ir viņa baudas gūšanas  mehānisms, jo prāts var eksistēt jebkurā laikā, radīt ilūzijas (sapņus), papildināt reālus notikumus, lai baudītu. Gandrīz visiem cilvēkiem ir raksturīgi sapņot, taču šis process kļūst par pirmo soli ceļā uz vilšanos.
Kad cilvēks ir ļoti sakoncentrējies uz savu nakotni, viņš nepaspēj dzīvot tagadnē. Viņš visu laiku gaida nākotnes laimi: “Pienāks piektdiena un es atpūtīšos, bet šodien vienkārši pagulēšu dīvānā”. Cilvēks nesper tos vajadzīgos soļus, kas varētu atnest viņam laimi, jo viņa domas peld kaut kur nākotnē.
Vēdās teikts, ka domas par nākotnes laimi ir pats drošākais ceļš uz savas dzīves krahu. Jebkuri sapņojumi par nākotni tērē prāta enerģiju
Piemēram, cilvēks brauc uz darbu un domā par to, kā viņam šodien nāksies stradāt. Sākumā jau domās viņš ir noguris: “Nu, re, atkal tas darbs – 10 garas stundas!”. Pēc tam viņš domā par atpūtu pēc darba, par laimi, kas viņu gaida.
Rezultātā cilvēks ierodas darba vietā, un absolūti nav spējīgs strādāt. Prāts jau bauda, aizlidojis nākotnē, kura vēl nav pienākusi, tāpēc darba stundas parvēršas īstā katorgā. Viņš nav spējīgs ne pildīt savus darba pienākumus, ne normāli komunicēt ar cilvēkiem, viņa prāts ir sagūstījis apziņu.
Šādā stavoklī cilvēkam nav nekādas daļas gar realitāti, un tāpēc tas noved pie dzīves sabrukuma, jo dzīve notiek tagadnē nevis nākotnē.
Un tā, galvenās prāta lamatas ir tajā, ka tas bezgalīgi vēlas baudīt, un, lai to darītu, tam jāizmanto sava iespēja eksistēt pagātnē vai nākotnē, novēršot cilvēka uzmanību no tagadnes. Rezultātā reālā dzīve jūk un brūk, bet nākotne, kas balstīta uz esošo situāciju, kļūst nereāla.
Cilvēku gaida lielas vilšanās, ja viņs neiemācīsies kontrolēt savas prrāta radītās ilūzijas.

 

Avots: Pēc Oļega Torsunova lekciju cikla «Простые методы самосовершенствования» materiāliem
Tulkoja: Ginta FS

“Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad”, Pēteris Kļava

peteris-klava-una

Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. (..) Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā. (..) Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. (..)Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Intervija ar Pēteri Kļavu (Una Ulme, žurnāls “OK!”, pārpublicēts kasjauns.lv)

Jaunā gada sākums ir pārdomu laiks, kad esam apņēmības pilni sākt labāku, skaistāku, aktīvāku un veselīgāku dzīvi. Diemžēl pieredze liecina, ka liela daļa apņemšanos ātri izplēn. Kā mainīt dzīvi, jautājam bērnu ārstam, reanimatologam Pēterim Kļavam, kurš savās lekcijās daudz runā par dzīves jēgu un uzdevumiem.

Cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi,” saka Pēteris Kļava.

Ar ko sākt, lai Jaunā gada apņemšanās būtu dziļākas un piepildītākas? Lai pēc brīža mēs neatgrieztos tur, kur bijām iepriekš?

Esam radīti, lai dzīvē nepārtraukti kaut ko mainītu. Nesamierināšanās ar veco rada adrenalīna alkas pierādīt sevi un radīt kaut ko jaunu, bet nelaime tā, ka nezinām, kā to izdarīt. Visa šī pasaule – tas, ko mēs dzirdam, redzam, saožam, sataustām, sagaršojam, domājam – ir koncentrēta prātā. Ja izprotam, ka pasaule ir prāta datora potencialitātes milzīga spēle, jāsaprot arī, ka visas izmaiņas vispirms notiek mūsu prātā. Tā kā prāta pasauli paši sev esam uzbūvējuši, tad arī izmaiņas varam veikt paši.

Respektīvi, mums jāpārprogrammē prāts, dodot tam jaunu uzdevumu?

Jā, tikai ir vēl viena nianse – iespēja kaut ko mainīt ir determinēta. 2016. gadā nevar notikt tas, kam jānotiek 2036. gadā. Nepieciešama sagatave – izpratne, kā tu pats dzīvo savā prātā. Tāpēc dzīves programmēšana sākas ar sava es atrašanu prāta dimensijā – kas tu esi.

Tas taču ir pats grūtākais! Liela daļa no mums sevi meklē visu mūžu.

Diemžēl. Jo pat inteliģentiem cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi. Mēdzu jauniešiem teikt – padomājiet, kāpēc Eiropā astoņi miljoni jaunu cilvēku ar augstāko izglītību ir bez darba? Nevar dabūt darbu, tas ir neatbilstošs, neapmierina atalgojums, vai gluži vienkārši viņi negrib strādāt. Visi grib būt laimīgi, īpaši daudz nedarot, bet Stīvs Džobss strādāja ļoti daudz.

Tātad vainīgs slinkums?

Šis laikmets atmet cilvēkus, kuri tikai grib. Tas pieprasa cilvēkus, kuri grib, var un zina, kā to izdarīt. Nepieciešamas jaunas, modernas zināšanas par realitātes vadību. Nesen iepazinos ar angļu pētījumu, kurā secināts, ka 30 procenti bērnu, kuri izmesti no skolām par sliktām sekmēm, uzvedību, nepakļaušanos sistēmai, patiesībā ir ģeniāli – ar milzīgu potenciālu. Arī 80% harizmātiskāko pasaules līmeņa menedžeru šīs zināšanas nav ieguvuši skolās un augstskolās. Tā ir iedzimtā neordinārā potencialitāte, kas ir augstākā vērtībā. Sabiedrībai jāapzinās, ka no šiem citādi domājošiem prātiem ir atkarīga valsts. Viņi ir prometeji, nevis apmācītā, “nolaizītā” sistēma. Piemēram, Google inženieris Čade Mens Taņs, kurš sarakstījis grāmatu “Meklē sevī” (izdota arī latviešu valodā), kā programmētājs un moderns cilvēks ir izstrādājis cilvēces attīstības metodoloģiju. Mens Taņs salīdzina cilvēka prātu ar datoru, uzskatot, ka prātam nepieciešamas programmas jeb aplikācijas, lai to lietotu gudrāk, optimālu, ar mazākām pretrunām un radošāk.

Kā zināt, kāda tieši aplikācija manam prātam ir nepieciešama?

Tur jau tā lieta, ka sākumā mēs to nezinām. Palīdzēt varētu konsultants vai skolotājs, kādu pie mums Latvijā nav daudz, tāpēc jāstrādā ar sevi pašam. Kā tu realizēsi savu potencialitāti? Sāc ar lēmuma pieņemšanu uz vienu stundu. Izmēģini sevi, attīsti sevī iemaņu, kas nepieciešama, lai sasniegtu mērķus. Piemēram, tu vēlies sevī samazināt agresiju vai neapmierinātību, kas dedzina prātu un paņem daudz enerģijas. Atpazīsti to, definē un apzinies, kas tev jāizdara, lai atbrīvotu savu procesoru no liekas informācijas, kas neļauj koncentrēties uz radošajiem mērķiem. Pieņem lēmumu, ka vienu stundu kontrolēsi savu prātu un atpazīsi, kādā veidā tevī piedzimst dusmas vai neapmierinātība. Kad redzi, kā tā izplatās, uzreiz vari operēt ar šo informāciju un atbrīvot no tās prātu. Ja tev vienu reizi izdodas kontrolēt domas, tu vari kontrolēt arī savu dzīvi un laimi. Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. Ļoti vienkārši. Tikai jāpamēģina! Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā.

Nemaz tik vienkārši tas nav. Visa pamatā ir nopietns, nepārtraukts darbs pašam ar sevi. Kā ikdienas skrējienā par to piedomāt un neatgriezties pie vecajiem ieradumiem?

Spolējot automašīnas riteņus dubļos, ārā neizbrauksi. To var atrisināt ar zināšanām. Mūsdienu zinātnes par to daudz runā. Neredzamā doma, ar kuru mēs identificējam sevi, ir netverama dimensija. Sevis izpratne sākas no akadēmiskas apmācības. Kad saproti, ka tavs ķermenis sastāv no simts triljoniem šūnu un viena šūna sekundē izdara sešus triljonus informatīvu kustību, rodas jautājums – kas tu šajā procesā esi? Nepieciešamas jaunas zināšanās, kas tuvina mūsu sabiedrību dziļākai izpratnei par to, kas ir realitāte. Cilvēka eksistenci var iedalīt trīs līmeņos – fiziskais, mentālais un informatīvais. Ja mentālais līmenis jeb prāts neapgūst jaunas zināšanas, fiziskais līmenis strādās pret viņu pašu. Iedomājies, ka tavs datora ekrāns ir pilns ar neaizvērtām apakšprogrammām. Ja nemāki tās atinstalēt, esi nelaimīgs cilvēks, jo šis informācijas apjoms traucē dzīvot. Tu esi kompleksains, skaudīgs, destruktīvs, noliedzošs. Tu mokies pats savās neaizvērtajās programmās, savos prāta mezglos, kas ir noteikts domu apjoms, kuru pats ilgākā laikā esi veidojis attiecībā pret kādu tēlu vai notikumu. Tu pat nesaproti, kur šīs programmas atrodas, un neapzinies, kā tās tevi žņaudz. Tikai atsienot vienu mezglu, vari atsiet nākamo. Pretējā gadījumā var iestāties errors, un dators gribēs pašiznīcināties. Tāpēc izpratne par to, kādā veidā rodas domas, kādā veidā tiek pieņemts lēmums un kā tavs prāts spēj sekot šim lēmumam, ir dzīves jēga un attīstības evolūcija.

Kur iegūt šo izpratni?

Kādam tas ir dots spontāni, bet lielākajai daļai jāmācās. Gluži tāpat, kā mācāmies braukt ar automašīnu, jāmācās braukt ar prātu. Tam nepieciešama uzcītība, gudra piepūle un disciplīna. Bez tā nestrādās neviena metode, taču daudzi to nesaprot. Mēs vēlamies tā viegli – padzerot vīnu, padejojot būt laimīgi. Tam, cik liela nozīme ir uzcītībai, ir matemātiska pieeja. Ja uzskatām, ka vieninieks ir dzīves rutīnas plūsma un mēs pieliekam attīstībai 1,01 daļu piepūles, tad, kāpinot vienu gadu 365. Pakāpē, iegūstam skaitli 37,8. Taču, izdarot to ar 0,99 lielu piepūli, vienkārši eksistējot un sūdzoties, gala rezultāts ir 0,03. Tikai pāris procentu, bet kāda rezultāta atšķirība! Šo formulu esmu saviem bērniem pielicis pie sienas, lai viņi to atceras katru dienu:

1,01 365 pakāpē =37,8

0,99 365 pakāpē = 0,03.

Par pašizziņu un pašizaugsmi bieži aizdomājamies, kad kaut kas nogājis šķērsām. Dzīve piespēlē pārbaudījumus, un nekas cits neatliek, kā tikt ar to galā, taču tas ir lēns attīstības ceļš. Kā motivēt sevi negaidīt likteņa triecienu, bet sākt ar sevi strādāt šodien?

Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. Ir divu veidu cilvēki – kam ir zināšanas un kam ir viedoklis; kam ir enerģija un kam nav enerģijas. Kādam ir labi tā, kā ir, bet tiem, kas knosās, grib darboties un attīstīties, jāsaprot sava sūtība. Tikai 15 procentiem cilvēku ir potence uz biznesu, četri procenti interesējas par transcendentālām lietām, sešiem procentiem ir tieksme strādāt zemes darbus. Tās ir ģenētiskas programmas, kas mums nav jāmaina. Cilvēkam, kuri jūt sevī šo uguni, ļoti svarīgi mācēt ar to apieties. Svarīgi saprast savu izejas līmeni, to, kas ir tava dziļākā struktūra.

Daudz runājam par sevis mīlēšanu. Mums ir ļoti grūti sevi pieņemt, līdz ar to izprast šo dziļāko struktūru, un tas traucē pilnveidoties un attīstīties.

Nesen satiku uzņēmēju, kurš izskatījās ārkārtīgi laimīgs. Vaicāju, kā viņam tas izdodas, un viņš atbildēja, ka bērnībā no vecākiem saņēmis ārkārtīgi lielu mīlestību. Tāpēc mīliet savus bērnus! Mīlestība, ko var sniegt vecāki, rada prāta bāzes mikrosistēmu, kurā vēlāk cilvēks dzīvos. Tas ir milzīgs pašpietiekamības atslābums, kas baro prātu tā, kā nepieciešams. Pieņemšana sākas ar izpratni. Mainīt situāciju un cilvēku nav iespējams, var mainīt uztveri. Bet to var izdarīt, ja izprot uztveres mehānismu neredzamajā prāta dimensijā. Tā ir optimālā dzīves vadīšanas formula. Lai to izprastu, atkal nepieciešamas zināšanas. Jauniešiem neesam iemācījuši rast atgriezenisko saiti pašiem ar sevi. Katrā cilvēkam jābūt savam iekšējam psihoanalītiķim. Lai atrastu savas izaugsmes resursus, nepieciešama milzīga piepūle. Latvijai nav lielākas nelaimes kā gudro smadzeņu aizplūšana. Man sāp, ka nenovērtējam savus praviešus, nedodam viņiem iespējas realizēties. Ir jāapzinās mūsu gaišie prāti, jādomā, kā viņus piesaistīt un noturēt.

Cenšoties jaunieti šeit noturēt, barojam viņa ego. Esmu bieži saskārusies ar jauniem cilvēkiem, kuri pārvērtē savu nozīmību.

Ir svarīgi pārlēkt zemā līmeņa egoismam un izprast, ka dabā visi nav radītāji un pavēlnieki. Ir bišu māte, un ir bitītes, kas to apkalpo. No vienas puses, tu pasaulei esi niecība, no otras – ir vēlēšanās būt par kaut ko nozīmīgu. Līdz ar to jābūt kādam bāzes līmeņa ego, kas sniedz adrenalīnu. Mēs nedrīkstam nogalināt šo ambīciju, kas ir potenciāla degviela. Taču svarīgi, ka šī ambīcija tiek integrēta modernā prāta vadības tehnoloģijā, jo ar pliku ambīciju vien būs par maz. Savas individualitātes apzināšanās ir milzīga zināšanu dimensija, kas parauj tevī radošo džinu tik lielu, ka tu vari tikai brīnīties pats par sevi. Tā ir milzīga laimes izjūta, kad saproti, kā tu esi, kā tu notiec. Tāpēc man ir ļoti būtiski, lai jaunieši sāk apgūt šīs zināšanas. Negribas gaidīt vēl 20 gadus uz nākamo paaudzi, kamēr sabiedrībā sāksies reālas pārmaiņas.

Panākumi saistās ar materiāliem ieguvumiem, un mēs zinām, cik grūti ir izturēt pārbaudījumus ar varu un naudu. Cilvēkiem ir raksturīgi pieķerties, un arī bailes no zaudējumiem var būt nopietns pašizaugsmes šķērslis.

Aizejot uz teātri un redzot, ka kāds tiek nogalināts, līdzpārdzīvojam. Sakām, ka izrāde bija ārkārtīgi laba, jo cilvēkiem patīk drāma. Mēs neietu uz izrādi, kurā pāris vairākas stundas skūpstītos. Zemapziņā gribam šo laimi, bet skatīties uz to nevēlamies. Tātad aktuāls ir jautājums – vai patiesībā mēs vēlētos dzīvot šādā pārlaimes ilūzijā? Aizejot mājās, saprotam, ka tas bija tikai teātris un galvenais varonis ir dzīvs, jo dzīve turpinās. Pieķeršanās ir mūsu izglītotības dimensijas spogulis. Protams, mēs mīlam savus tuvākos, tajā pašā laikā apzināmies, ka visi reiz nomirs. Patiesi veiksmīgs cilvēks neko negrib dzirdēt par nāvi, jo tas bloķē viņa ambīciju uguni, viņu tas neinteresē. Reinkarnācijas teorija ir sen pierādīta. Ķermenis nomirst, bet tu paliec. Tu neesi iznīcināms. Tu neesi smadzeņu produkts, tu esi mūžīgā kreatīvā apziņas enerģija, vienmēr saglabājot sava es patības identitāti. Šī modernā izpratne rada milzīgu lēcienu, likvidē bailes, ka tu vairs nebūsi. Mums ir grūti atbrīvoties no šīs nastas, tāpēc ka to neizprotam. Proporcionāli izglītībai varam operēt ar šīm zināšanām. Vēlreiz atkārtoju – ļaujies šim brīdim! Jo vairāk esi šeit un tagad, jo enerģijas plūsma ir brīvāka. Jā, zaudējumi un ciešanas rada mūsos dziļākas vērtības un izpratnes, taču nav jāmaksā tik dārga cena, jo izziņas procesu var sākt jau šodien.

Cilvēka galvenā degviela, kas nodrošina dzīves kvalitāti, ir enerģija. Diemžēl tās bieži pietrūkst, rodas vienaldzība un apātija, kam seko regress. Kur uzlādēt šīs baterijas, kas ļautu īstenot visas apņemšanās?

Vispirms jāpadomā, kas šo enerģiju noēd. Mēs guļam, lai restartētu enerģiju un atslēgtu pārkarsušo procesoru. Pilnvērtīgs miegs ir pirmais enerģijas avots. Enerģiju noēd prāts un domāšana, taču to visvairāk izsūc negatīvas emocijas – dusmas, grūtsirdība, skaudība, ilgas, sēras, psiholoģiskas sāpes. Ja labi izguļas un izdzen šos prāta vīrusus, iestājas viegls, harmonisks līdzsvars. Papildu enerģiju var iegūt, nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm. Otrais līmenis ir māksla, mūzikas terapija, trešais – garīgais procesors. Tā ir pašapzināšanās, kam arī vajag enerģiju. Šī enerģija tiek barota ar meditāciju, pieslēdzoties enerģijas avotam. Garīgo dimensiju varam uzlādēt tikai tad, kad prāts ir atinstalēts un, kontrolējot elpošanu, notiek dzīvības enerģijas akumulēšana. Tā ir garīgā psiho higiēna, kad protam apvienot visus trīs elementus. To dēvē par holistisku pieeju, kad neesi tikai naudas vergs, bet gan garīga, fantastiska būtne, pašpietiekama un neatkarīga no ārējiem apstākļiem.

Kādā savā lekcijā minējāt, ka dzīvē atnāks tāds skolotājs, kāds ir tavs izmisums. Ko ar to domājāt?

Izmisumi mums visiem ir vieni un tie paši, pamatā saistīti ar veselību, attiecībām, finansēm un vecumu. Skolotājs nav tikai cilvēks, tā var būt situācija, atziņa, sajūta, grāmata, filma. Neviens nevar izdzīvot tavu sāpi, tavu prāta domu kombināciju. To vari tikai tu pats. Otrs var atbalstīt, mazinot melno nokrāsu, kuru pats esi radījis. Iedot citu otu, smaržu, garšu tavam skatījumam. Skolotājs ir kā palīdzība, bet bieži vien tas netiek saprasts. Es esmu par to, ka nav jāgaida skolotājs, kas atrisinās tavas problēmas, bet jāskolojas pašam. Tu ej pa priekšu, un Dievs iet aiz tevis, nevis kāds tevi vada. Pašizglītošanās ir pāri visam. Spēja apstrādāt ciešanas, ilgas vai izmisumu ir atkarīga no intelekta rezervēm. Ja esi inteliģenti pozitīvajā attīstības scenārijā, bet bez zināšanām, tas ir ārkārtīgs izmisums. Jo esam spējīgāki mainīt lēcas fokusu, nedaudz pacelties un paskatīties uz zemi no saules līmeņa, jo labāk saprotam, kas viss, ap ko mēs te ņemamies, ir niecība. Nepieciešama atkāpšanās dziļākā realitātes izpratnes līmenī. Proporcionāli tai mainīsies attieksme un samazināsies sāpju nozīmības jēga tavā dzīvē. Visiem sāp, viss ir pakļauts ciešanām, bet raugies uz to citādi, necenšoties saskatīt izmisumu. Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Una Ulme, žurnāls “OK!” / Foto: http://www.diena.lv

Vadims Zēlands: nevajag dauzīt ar rokām pa ūdeni!

vitalitate

Kaut vienas dienas laikā pavēro, kā tavs prāts cenšas irties pret straumi.
Tev kaut ko piedāvā, tu atsakies. Tev kaut ko cenšas paziņot, tu atgaiņājies. Kāds izsaka savu viedokli, tu – strīdies. Kāds dara pa savam, bet tu centies viņam norādīt īsto ceļu. Tev piedāvā risinājumu, bet tu iebilsti. Tu gaidi vienu, bet notiek kas cits, un tad tu paud savu neapmierinātību. Kāds tev traucē un tu sāc dusmoties. Kaut kas notiek ne pēc tava scenārija, bet tu meties uzbrukumā, lai novirzītu straumi pareizajā virzienā.

Nomaini savu taktiku un liec akcentu uz vērošanu. Nevajag dauzīt ar rokām pa ūdeni. Netraucē tavai dzīvei plūst pa straumi un tu redzēsi, cik daudz vieglāk tev paliks.

Cilvēka prāts strādā kā skaitļojamā mašīna, tas cenšas izskaitļot visus gājienus uz priekšu un sastādīt rīcības plānu. Prātam reti izdodas atrast optimālo risinājumu, jo ir ļoti daudz nezināmo, un arī situācijas laika gaitā mainās. Taču tas stūrgalvīgi uzstāj, lai piepildītos viņa izdomātais scenārijs. Citiem vārdiem sakot, iras pret straumi.

Rezultātā tiek tērēta milzu enerģija, bet problēmu un šķēršļu skaits aug. Prāts cenšas vadīt ne savu kustību straumē, bet – pašu straumi. Tā ir viena no galvenajām problēmām un nepatikšanām. Centies vairāk vērot, nevis kontrolēt. Nesteidzies atgaiņāties, iebilst, strīdēties un pierādīt savu, iejaukties, vadīt un kritizēt. Dod iespēju situācijai notikt bez tavas aktīvas iejaukšanās vai pretdarbības. Atsacījies no kontroles, tu saņemsi vēl lielāku iespēju kā iepriekš, vadīt un pārvaldīt situāciju.

© Vadims Zēlands – Praktiskais tranērfinga kurss

Tulkoja: Ginta FS

Piepildi savas vēlmes katru dienu!

11392979_777404645707480_5967274246897341964_n

Mūsu apziņai ir ļoti grūti pieņemt kāda liela sapņa piepildīšanos, jo tajā brīdī tā to var neizturēt un tādā veidā saņemt  ļoti spēcīgu psihisko atpakaļkritienu. Bet, ja mēs katru dienu izpildīsim savas mazās vēlmes: izdzersim krūzīti savas mīļākās tējas, satiksimies ar savu labāko draudzeni, nopirksim sev kādu ilgi kārotu lietiņu, piepildīsim kādu mazu, sen sapņotu sapnīti, mūsu apziņa pamazām pieradīs pie domas, ka mūsu vēlmes piepildās. Un tā mums arī turpmāk atļaus sapņot par lielākām lietām un piepildīt arī tās.

Katru dienu pa mazai drusciņai piepildiet savas vēlmes!

Ar katru mazo, piepildīto vēlmīti mēs arvien vairāk noticam sev un tam, ka mums viss izdosies!

Padomajiet par to, kāda izskatītos jūsu idealā dzīve?

Šo veidolu izdomājat līdz sīkumam: no mājas, kurā vēlaties dzīvot līdz kosmētikai, kādu vēlaties lietot. Un pēc tam sadaliet šīs vēlmes lielajās, vidējās un maziņajās.

Un sāciet ar maziņajām.

Piemēram: nopirkt kādu labu acu tušu – tieši tādu, par kādu sapņojāt, aiziet uz kādu meistarklasi, pamēģināt kādu jaunu ēdienu, nopirkt abonementu uz sporta klubu, apmeklēt astrologu, nopirkt jaunus traukus…

Un pēc šīs vēlmes piepildīšanās, “noķeriet” savu iekšējo stavokli – iesākumā būs milzīgs prieks, taču centieties vienkārši to apzināties, sajust un pieņemt to, ka jūsu vēlmju piepildīšanās ir gluži dabisks process jūsu dzīvē. Pierodiet!

Pēc tam jums būs iespēja realizēt dzīvē arvien lielākus sapņus, kamēr vienā jaukā dienā jūs sapratīsiet un ieraudzīsiet, ka jūsu kādreizējais lielais sapnis ir kļuvis par dabisku jūsu dzīves sastāvdaļu.

Sievietei tas ir ļoti svarīgi – prast koncentrēties uz sīkumiem, priecāties par procesu, atrasties pārpilnības stavoklī.

Tāpēc katru dienu piepildiet savas vēlmes, gatavojiet savu prātu tam, ka piepildīsies jūsu paši lielākie, neticamākie un pārdrošākie sapņi…

Katru dienu!

Autors: Jekaterina Andrejeva (personības izaugsmes trenere, biznesmene, kas samērā īsā laikā ir iemācījusies pilnībā pārveidot savu dzīvi un māca to darīt arī citiem cilvēkiem – īpaši sievietēm)

http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

Pēteris Kļava PAR PRĀTU

10665259_328919247232736_4332565110268786454_n

Kur rodas doma? Vai miljardos šūnu mūsu smadzenēs? Atbild ārsts reanimatologs Pēteris Kļava:

Tas, iespējams, ir pats interesantākais un grūtākais jautājums. Domas neizbēgami ir saistītas ar prātu, bet prātu neviens nav redzējis. Tās zināšanas, kas mums ir, ļauj spriest, ka prāts ir enerģijas veids, kas tiek izmantots kā juteklis. Prāts un domas varbūt ir kaut kas līdzīgs radioviļņiem; tā, kā televizors atkodē viļņus, tā varbūt arī prāts atkodē informāciju.

Zinātnieki uzskata, ka apziņa, kas ir visaptverošs informācijas enerģijas veids, ir radījusi smadzenes pēc hologrāfiskā principa. Ir pētījumi, kas pierāda, ka pašas smadzenes ir tikai biokompjūters, kas skenē informāciju un uzrāda prātā kā monitora attēlā “realitāti”. Tā ir moderna teorija, kuru ir izstrādājis kvantu fiziķis Deivis Boms un neirofiziologs Karls Pribrams.

Prāts būtībā ir enerģija, ko mēs uztveram, un tā izdala savas porcijas – kvantus, tas ir, domas. Kā Saule izstaro gaismu, kas ir gan viļņi, gan daļiņas, tā prāts izstaro domas. Un domas savukārt ir elektromagnētisks viļņu sakopojums. Jau tiek veikti eksperimenti, kas apliecina, ka ar prāta palīdzību mēs varam sazināties ar datoru, piemēram, neirobioloģiski pētījumi, kuros speciāli elektrodi no smadzenēm nolasa enerģijas formu, katra forma tiek iekodēta attiecīgā spektrā, un notiek sazināšanās ar datoru.

Pēdējo gadu neirofizioloģiskie pētījumi tomēr nedod skaidru atbildi uz jautājumu “kas ir atmiņa?” – vai tā glabājas smadzenēs vai informācijas telpā. Kad bērns piedzimst, viņam ir miljardiem smadzeņu šūnu; katra smadzeņu šūna ir sasaistīta ar vismaz 15 000 sinapšu – sinapse ir līdzīga izaugumam, kas kā kabelis sasaista ar citām šūnām. Iedomājieties, kāda gigantiska informācijas apstrādes mašīna! Bet ar laiku smadzeņu šūnu savienojumu skaits sāk samazināties, rezultātā samazinās šī biokompjūtera iespējas apstrādāt informāciju.

Tas liecina par to, ka bērna prāts ir ārkārtīgi atvērts un informāciju par pasauli apstrādā tādu, kāda tā ir, bez priekšnosacījumiem un ierobežojumiem. Bērns uztver pasaules tādējādību, un tas principā ir tuvu apskaidrībai. Tāpēc arī specifiskās grāmatās, tajā skaitā Bībelē, ir teikts – “esiet kā bērni”.

Mēs bērnus esam nozombējuši – kas ir pareizs, kas ir nepareizs, ko var un ko nevar…

Dabā jau nav ētikas un morāles, to ir izveidojušas prāta konvencijas, kas it kā ir nepieciešamas sabiedrības biokompjūteram, bet tajā pašā laikā tas ierobežo to informācijas apstrādes potencialitāti, ko varētu izmantot bērns.

Bērna prāts nav tikai bērna prāts, tas ir prāts kā tāds, kas sevī ietver bezgalīgu iespējamību. Ir ļoti daudz interesantu pētījumu par to, ka bērni atceras savu iepriekšējo dzīvi; ir tūkstošiem konkrētu gadījumu, kad ārsti, psihoterapeiti un juristi ir fiksējuši šādus datus. Kā tad bērna prāts, ja tas ir tikai šī bērna prāts, saglabā šo informāciju? Tāpat ir pazīstams fenomens, ka bērni atceras dažādas valodas un brīvi runā senu tautu valodās, kuras pat augstskolās neviens īsti nemāca. Jautājums – no kurienes?

To rezumējot, liekas, ka bērns piedzimst ar prātu un domāšanu, bet mēs dzīves laikā nevis palīdzam to attīstīt, bet gan sašaurinām?

Jā, varētu pat teikt tā, ka Saprāts ir radījis jebkuru pasauli. Ir jābūt pietātei pret bērna prātu, kurš ir ārkārtēji smalks, ārkārtēji jūtīgs un ātrs.

Jāatzīst, ka mūsu audzināšana un attieksme pret bērnu līdzinās sniegpārsliņas preparēšanai ar cirvi, – es uzskatu, ka mēs to darām tik rupji.

Intervēja Sandra Kropa, LR1 raidījums “Zināmais nezināmajā”
Avots: http://www.e-misterija.lv

Es atļauju sev!

Kāpēc uz pārmaiņām nākas gaidīt ilgi? … vai Sievietes ATĻAUJOŠĀ sistēma

Šis būs ļoti garš raksts, taču ticiet man, tāpat kā to tulkojot, es sasmēlos iedvesmu un izpratni par lietām, kas biezi man dzīvē traucējušas un atradu savas “blusas” un “tarakānus”, tā arī katram no jums šeit var atrasties burvju atslēdziņa savam dzīves daudzstāvu mājas jumtam ar skatu uz debesīm

Mēs visi gaidām pārmaiņas dzīvē, kādu īpašu, svarīgu cilvēku ienākšanu mūsu dzīvē, bērnu dzimšanu, finansiālu labklājību, atbrīvošanos no dažādiem atlauj9sliktiem ieradumiem, mūsu vēlmju un mērķu īstenošanos. Kāds pēc gada aktīva darba ar sevi sasniedz lielus mērķus un progresē ar milzīgu ātrumu, bet citiem – viss notiek ar milzu piepūli, caur depresijām un sāpēm. Ir cilvēki, kuri paši izlien no netīras bedres – nabadzības, slimībām, sasniedz virsotnes, bet ir tie, kuri turpina degradēt, neskatoties uz to, ka viņiem palīdz, velk ārā no bedres, motivē, tomēr – viss velti.

Divas sievietes, kas nostājušās uz izaugsmes ceļa, kuras klausās vienas un tās pašas lekcijas, realizē vienas un tās pašas prakses, pēc gada būs pilnīgi dažādos attīstības līmeņos. Viena sastaps mīļoto vīrieti, realizēs savas zināšanas praksē un baudīs dzīvi, otra klausīsies lekcijas par samierināšanos un domās, kāpēc gan viņa vēljoprojām nav apprecējusies. Kāpēc tā notiek? Vai tiešām slikta karma, vai arī vaina vai ļaunā liktenī?

Var arī teikt, ka viss kreņķis ir karmā. Taču karma slēpjas mūsu apziņā, mūsu prātā, tajā, kā mēs uztveram realitāti un cik patiešam plaša ir mūsu atļaujošā sistēma. Bet arī šīs lietas var vadīt.

Kas tas ir – Sievietes atļaujošā sistēma?

Tas ir viņas prāta noteikumu ķēde, pēc kuras tā var sev kaut ko atļaut. Un tikai tad, kad viņa būs sev atļāvusi – tas ienāks viņas dzīvē.

Tas ir sava veida rituāls, kas ļaus prātam dzīvē ienākt vajadzīgajām lietām, bez šī rituāla ir ļoti grūti. Mums taču no bērnības ir mācījuši, ka brīnumi nenotiek, tu nevari sagribēt un tas uzrezi piepildīsies. Ir jāgaida, ir smagi jāstrādā, ir nopietni jāstrādā pie savas izaugsmes, jācenšas, jācieš, kādam ļoti svarīgi ir ciest, jo tad cilvēks sajūt, cik ļoti viņš ir pelnījis gribēto. Bieži tas izpaužas tā, ka sieviete strādā līdz spēku zudumam, pēc tam krīt gultā un ar sāpēm balsī sten: “Es nedēļu esmu strādājusi, kopusi, ēst taisījusi – tagad man ir tiesības divas stundas atpūsties.”

Atceros, mana mamma bērnībā ļoti mīlēja strādāt dārzā līdz tādam spēku izsīkumam, ka atnākusi mājās, krita gultā, raudāja, ka sāp mugura, ka nevar pakustēties. Viņa apsēdās virtuvē uz krēsla un teica: “Neaiztieciet mani, es piecas stundas neatliekusies locījos virs sakņu dobēm. Tagad esmu pelnījusi stundu atpūtas.” Tas bija diezgan dīvaini, jo neviens gimenē viņai nelika nest tādu upuri – ne mēs ar māsu, ne tētis. Tā laikam bija kāda viņai vien dzirdama iekšējā balss, kas uzlika viņai tādus darba pienakumus un atņēma iespēju atpūsties. Tā bija viņas prāta balss. Katrai no mums ir prāta balss, kas diktē mums noteikumus, kuru izpildīšanas rezultātā mēs dzīvē varēsim pievilkt sev vēlamo. Taču visa sāls ir tajā, ka vienai šie noteikumi ir verdziski, neizpildāmi, bet citai – līdz smieklīgumam minimizēti un vienkārši.

Ar kādu ātrumu notiek pārmaiņas? – man jautāja kāda kliente.

Ar tādu ātrumu, ar kādu esat gatava mainīties. Kā teica slavenā Simorona autors Vladimirs Dolohovs “Globālām pārmaiņām dzīvē pietiek ar vienu sekundi. Viena dziļa apzināšanās un jūs nekad nevarēsiet dzīvot tā, kā dzīvojāt iepriekš!”

Visi tie ir mūsu prāta noteikumi – nekas cits kā psihiska sagatavošanās vēlamajam. Kādam ir vajadzīgi gadi, lai psiholoģiski nobriestu līdz kādam lēmumam, kādam atļaujošā sistēma ir tik elastīga, ka tas atļaus sev vēlamp pievilkt diennakts laikā.

Jo vairāk sieviete sev atļauj – jo ātrāk realizējas viss viņas iecerētais, jo vairāk sevi ierobežo un nospiež, jo lēnāka un mocošāka ir tās attīstība.

Vispār jau attīstība bieži vien ir pats smagākais nesamais krusts, kas spiež pie zemes tā, ka ne tikai paiet nevar, bet arī paelpot ir grūti. Tās ir sievietes ar ļoti ierobežojošu un skarbu atļaujas sistēmu.

Tagad tiksim skaidrībā ar galvenajām dzīves sfērām.

Vīrieši, vīri, partneri.

Tipisks piemērs sievietei, kura ļoti grib savā dzīvē pievilkt vīrieti: “Lai manā dzīvē ienāktu īstais, ideālais vīrietis, man vēl jāiemācās paklausība, jāiemācās samierināties, labi gatavot, jānoklausās vēl 108 lekcijas par ģimenes dzīvi. Jānotievē par 5kg. Tikai tad es būšu gatava.”

Es vadīju seansu kādai meitenei, kura vēlējās uzzināt, kādi šķēršļi ir viņas laulībām. Seansa laikā parādījās viņas vīrs, taču viņu starpā patiešām bija barjera un barjeras jēga bija tā, ka viņa uzskatīja, ka, pirms sastapt savu vīru, viņai jāatstrādā visa savas dzimtas karma, viņai jāuzraksta vēstules savai mātei un tēvam, viņai jāiemācās pareizi runāt ar tiem, un jāattīrās no saitēm ar pagātni. Droši vien viņai ilgi bija nācies atteikties, jo viņa tomēr nebija gatava atteikties no savas idejas par laulībām un bija gatava būt atvērta attiecībām.

Starp citu, ierosinu sākt strādāt tieši šī raksta lasīšanas gaitā!

Sakiet, pie kādiem noteikumiem, jūs esat gatava ielaist savā dzīvē īsto vīrieti? Un vispār, vai jūs sev atļaujat gribēt šī īstā vīrieša atnākšanu, vai arī jums derēs tāds “viduvējiņš”

Vai jūs sev ļaujat domāt par to, ka šis vīrietis par jums rūpēsies, dāvinās dāvanas, ieguldīs jūsos savu naudu? Vai arī apziņas līmenī jūs sakat “jā”, taču patiesībā uzskatiet, ka ar jums tas nenotiks?

Blakus sievietei var pastaigāties 10 pavisam atšķirīgi vīrieši ar dažādu potenciālu un dažādu attīstības līmeni. Viņa izvēlēsies tieši to, kuru tai atļaus viņas atļaujošā sistēma. Un visbiežāk tas NAV pats labākais variants no 10!

Mana draudzene sev pasūtīja “krutu” vīrieti un jau pēc nedēļas Visums viņai deva atbildi. Viņu gribēja  iepazīstināt ar veiksmīgu vīrieti, kuram bija gan savs plaukstošs bizness, pat sava lidmašīna. Un kad viņai to paziņoja, viņa saprata, ka nav gatava tāda līmeņa vīrietim un atteicās no tikšanās.

Un jūs? Esat gatava tikties ar savu izsapņoto vīrieti? Kāds ir jūsu “bet”?

Ļoti bieži sievietes žēlojas par saviem vīriem. Par to, ka tie maz pelna, par maz pievērš uzmanību un ļoti daudz dažādu trūkumu… taču, kad sākam strādāt ar sevi, vīrietis arī sāk mainīties un izrādās, ne vienmēr sieviete ir tam gatava. Viņa pirmā sāk protestēt pret šīm izmaiņām – pie kam, tas notiek neapzināti. Bieži vien sievietei patīk dzīvot ar neveiksmīgu vīrieti, jo tad viņaa var to kontrolēt, viņai ir visas vadības sviras un pilnīga iespēja žēloties. Veiksmīgu un spēcīgu vīrieti nepakontrolēsi, un nevarēsi manipulēt ar viņa vājībām un būs jāatsakās no mūžīgā runas negatīvisma. Attiecības ar veiksmīgu vīrieti tiek būvētas ne uz invaliditātes scenārijiem “akls un klibs”, bet uz divu veiksmīgu un pilnvērtīgu personību mijiedarbību, kuriem ir interesanti vienam ar otru un kuri viens otru papildina.

Kādu šī rindkopa pārbiedēja? Vai ne? Ir briesmīgi zaudēt kontroli, vai ne?

Bet vai nav briesmīgi visu dzīvi nodzīvot ar neveiksminieku, neatgriezeniski traumējot gan sevi gan viņu? Man šķiet, tas ir daudz briesmīgāk!

Kad mūs atlaidīs mūsu “Bijušie”?

Man bieži sievietes sūdzas un raksta par to, ka, lai kādas prakses viņas arī nepielietotu, lai pārrautu saites ar pagātni, bijušais atgriežas atkal un atkal – galvā, dzīvē. Tas notiek tikai tad, kad sieviete nav gatava atlaist vīrieti. Apzinātā līmenī viņa saka: “Jā, es gribu atbrīvoties no šīm attiecībām!”, bet smalkajā līmenī viņai šīs attiecības ar kaut ko ir tik svarīgas, ka viņa nekād no tām neatteiksies.

Mana personīgā pieredze šajā ziņā ir bijusi ļoti krāsaina: esmu praktizējusi daudz un dažādas prakses lai aizietu no bijušajiem partneriem. Daži “atkrita” jau prakses laikā, citi, neskatoties uz pūlēm, turpināja sekot. Taču kādā dienā, kad es beidzot sapratu, kā strādā mana apziņa, es sapratu, ka man pietiek atcerēties visas šīs atmiņas – es gribu dzīvot tagadnē. Un tad es sev devu uzstādījumu: “Gribu lai šīs nedēļas laikā visas manas nepabeigtas attiecības izbeigtos…un punkts!” Un no tās dienas sāka notikt brīnumi. Cilvēki, ar kuriem es nebiju tikusies ilgus gadus, sāka parādīties no nekurienes un mums notika daudzas ļoti dziļas un atklātas sarunas, kurās mēs atlaidām viens otru. Man katru nakti rādījās atbilstoši sapņi. Viens cilvēks gan iecirtīgi nepadevās, taču es sev teicu: “Ja šis cilvēks šodien neparādīsies un nekas nebūs noskaidrojies, tad no nākamā rīta es ļauju savai apziņai nocirst šo saikni pavisam un uz mūžu!” Pateicu un aizmirsu, tā ir kā spēle pašam ar sevi. Pagāja 2 stundas un viņš pazvanīja un piedāvāja satikties. Tā es atsēju visus karmiskos mezglus nedēļas laikā – tā vietā, lai ar to mocītos visu mūžu. Es vienkārsi ļāvu sev atlaist viņus. Viss ir vienkārši.

Atļaut.

Nauda, nauda, nauda…

Tāpat kā ne katra sieviete ir gatava dzīvot ar īsto vīrieti, tāpat ne katra gatava ir pārpilnībai un labklājībai.

Var noklausīties miljons semināru un kursu par naudu, saņemt finansista izglītību un tā arī dzīvot uz sēkļa – no rokas mutē. Sievietei finasu sistēma ir gaužām vienkārša: jo vairāk ļausiet tērēt sev un savām vajadzībām, jo vairāk naudas jums atnāks.

Sieviete – tas ir labklājības enerģijas atspulgs, viņa ir Visuma materialitātes aspekts un līdzīgi auglīgai zemei, ar savas enerģijas palīdzību izaudzē visas iespējas. Tad iedomājieties, ka jūs zemi nelaistīsiet, nekopsiet, nemēslosiet, nedosiet tai atpūsties – vai tā dos jums bagātīgu ražu? Nē. Tā arī sieviete, kura par sevi nerūpējas, neko sev nepērk, nepucējas, nelutina sevi, ekonomē uz sevi – noārda savas ģimenes finansiālo potenciālu. Ja sieviete ģimenē neko nepieņem – viņa nevar tajā producēt savu enerģiju, viņai nav vēlmju. Ja sievietei nav savu personīgo vēlmju – tātad naudas nebūs.

Sievietes uzdevums ir vēlēties un atļauties – tad nauda vienmēr nāks pie viņas.

Bet arī šeit sievietēm vienmēr ir miljons atrunu un ierobežojumu, jo viņas domā, ka lai pievilktu naudu, viņām vajag:

Strādāt

Ar kādu gulēt

Izpatikt vīram

Ekonomēt

Tas viss nestrādā. Domāju, jūs jau to esat pārbaudījušas?!

Pat tad, ja sieviete nestrādā, viņai vienalga jāprot daļa ģimenes budžeta tērēt sev, tikai tad notiek enerģiju mijiedarbība ar vīrišķo enerģiju – sieviete un tikai pēc tam sievišķā enerģija kalpo vīrieša lietai un pilda viņa biznesu. Tā ir enerģijas aprite dabā. Vīrietis piepilda sievieti caur naudu, bet sieviete piepilda ar enerģiju viņa lietu – darbu, biznesu.

Ja sieviete tērē naudu un šausta sevi par to – viņa atkal izārda savu ģimenes finansiālo labklājību. Un tas atkal ir jautājums par mūsu atļaujošo sistēmu un tās elastību.

Ir daudz situāciju, kurā sieviete pati sevi bremzē dēļ saviem iekšējiem ierobežojumiem.

Nedaudz paiesimies pa dažiem jautājumiem, lai ieraudzītu jūsu atļaujošās sistēmas rāmjus:

– Cik procentus no ģimenes budžeta jūs tērējat savām personīgajām vajadzībām?

– Cik procentus no jūsu personīgā budžeta ( ja pagaidām nav ģimenes) jūs tērējat uz savu labsajūtu, laimes sajūtu, prieka sajūtu, pārpilnības sajūtu?

– Vai pērkat sev dāvanas un lutiniet sevi?

– Kas jums jāizdara, lai mierīgu sirdi varētu baudīt visu dienu?

– Kas traucē baudīt seksuālu labsajūtu?

– Kādi ierobežojumi stāv jūsu un jūsu vēlmju ceļā?

– Kas traucē jums satikt sapņu vīrieti?

– Vai jūs sev ļaujat veidot attiecības ar veiksmīgu visās jomās vīrieti?

– Jūs ļaujat sev būt laimīgai tagad – tieši šajā brīdī? Ja nē – tad kādi noteikumi jāizpilda lai atļautu?

– Cik laika vajadzīgs jūsu apziņai, lai pieņemtu savā dzīvē vēlamās pārmaiņas? Esiet godīgas pret sevi!

– Kas jums jāizdara savā garīgajā praksē, lai sajustos kā patiesi īsta un dvēseliski tīra personība?

– Kādiem noteikumiem jābūt izpildītiem, lai jūs sāktu dzīvot laimīgi un baudītu katru mirkli?

Ja pēc šī jautājuma jūs saprotiet, ka jūsu atļaujošā sistēma ir pārāk šaura un cieta, tad ko tagad darīt?

Pirmkārt, ļoti svarīgi apzināties savas robežas – pat tad, ja tās ir ļoti šauras un stinras. Paskatieties uz tām. Beidzot ieraugiet savus noteikumus! Vai tie vispār ir izpildāmi? Ja nē, tad uzdodiet sev jautājumu: “Kēpēc es nevaru sev atļaut piepildīties manām vēlmēm?” un klausieties pirmo, kas ienāks jūsu apziņā. Atbilde parasti atnāk uzreiz.

Otrkārt, beidzot izlemiet, vai jums ir komfortablas tās robežas, vai arī vēlaties atļaut vēlmēm izpildīties ātrāk?

Ja komfortabli – tad viss kārtībā. Dzīvojam tālāk. Ja nav komfortablas, tad ir vairāki varianti, lai strādātu ar savām robežām:

  • Treniņi, semināri, vebināri – tie parasti dod labu grūdienu vajadzīgajā virzienā. Lektors var uzķert un apzīmēt jums jaunas robežas – mazākas, kā jums un tad jūs nopriecāsieties. Taču neklausieties pārāk dogmatiskus lektorus, jo var gadīties, ka piekārsiet tādā veidā sev vēl vairāk ierobežojumus. Daudziem tā notika, kad tie iepazinās ar Vēdām. Kāds tās uztvēra un izmantoja sev par labu, bet kāds saviem aizliegumiem un robežām pievienoja vēl kādus. Tā, piemēram, ja agrāk dzirdējām, ka, lai izietu pie vīra jābūt skaistai un gudrai, tad tagad bieži dzirdu, ka jābūt – skaistai, gudrai, paklausīgai, piedodošai, pacietīgai, mīkstai, sievišķīgai, jāsaprot vīrieša vēlmes un psiholoģija, jāprot masēt, veikt dažādus rituālus u.t.t. Tas patiešām ir reāli, efektīvi, taču, ja pieiesim tam fanātiski, tad, kamēr mācīsimies, pie vīra varam vispār nekad neiziet. Analizējiet! Šodien ir daudz brīnišķīgu treneru.
  • 12% kaut kā jauna katru dienu. Kā saka A. Paļijenko, bieži vien cietai apziņai ir ļoti stresaini vienā reizē izmainīt visu – pietiek ar 12% katru dienu. Tad apziņa paplašināsies pakāpeniski un būs vieglāk arvien vairāk katru dienu sev atļaut. Katru dienu – mazliet – lai kustētos vajadzīgajā virzienā. Uzstādiet sev nolūku vai mērķi un dariet kaut ko jaunu, pie kam šīs jaunās lietas var nebūt savstarpēji saistītas
    Piemēram:
    Jūs sakiet: “Es vēlos, lai manā dzīvē ienāktu tāds un tāds vīrietis tieši tajā laikā, kad man tas būs maksimāli komfortabli. Un, lai tas ātrāk notiktu un es tam būtu gatava, šodien došos uz jauno skaistumkopšanas salonu nokrāsot nagus cita krāsā, no darba nākšu pa citu ceļu. Man ļoti patīk šī metode, jo tad katru dienu notiek kādi brīnumi.
  • SIMORONS — tā ir absurdās psihologijas tehnika, kas, kā zināms, lieliski darbojas uz mūsu prāta rituālismu. Ja tā īsit: tās jēga ir sekojoša. Jūs ievēlaties vēlēšanos un stingri nosakiet sev, kādu nebūt muļķīgu rituālu. Rituālam jābūt, kā minimums, jocīgam, bet labāk – absurdam. Es zinu, ka šīs tehnikas cienītāji kar sarkanas apakšbikses pie lampas, lai būtu nauda. Un tas strādā. Izpildiet savu rituālu un redzēsiet, kā tas strādā. palasiet Simoronu.
    http://www.simoron.su/
  • Sapsihoties.
    Šo metodi es izmantoju periodiski, taču jāteic, ka, lai tā nostrādātu, jātic savas apziņas spēkam. Sapsihoties nozīmē, ka vienā momentā es atsakos no visiem noteikumiem un ļauju savām vēlmēm piepildīties vienkārši tā! To darot bieži vien es saku tā: ” Man vispār nav vajadzīgi nekādi noteikumi un nekādas ciešanas, lai tūliņ pat man atnāktu tāda un tāda naudas summa” vai arī: “Es atļauju lai tāda naudas summa atnāktu pie manis bez kādām pūlēm un noteikumiem par prieku visiem. Lūk, tāda es – izlutināta!” Un pēc tam aizmirstu par to. Tāpēc, ka tā ir tāda spēle, nevajag pārāk uz to koncentrēties un būt pārāk nopietnai. Ja spēlējies ar savu prātu – tas viegli ļaujas, ja dzīvei pieej pārāk nopietni, tad ir ziepes  Tad, lūk, tā nauda – vajadzīgā summa, atnāca tajā pašā dienā – cilvēki pēkšņi – paši no sevis, atcerējās, ka ir man parādā naudu. Es par to biju aizmirusi. Taču Visums vienmēr atrod visekoloģiskākos un brīnumainākos risinājumus.

Nobeigumā teikšu, ka visa pasaule būvējas uz sievišķās enerģijas ar vīriešu ideju palīdzību.

Ja jūs sevī neko neielieciet un neko sev neļaujiet – jūs nekad nebaudīsiet labklājību, nekad nebūsiet auglīga melnzeme, kurā aug vissaldākie augļi, kas priecē cilvēkus. Jūs būsiet izkaltis, sauss tuksnesis, kas cenšas no sevis izspiest pēdējo sulu.

Noticiet, esmu redzējusi tādas sievietes.
Rupējaties par sevi, ieguldiet sevī vislabāko un atļaujiet sev!

Es jūs lūdzu, lai ar šo dienu, jūsu leksikā parādītos jauns vārdu savienojums, burvju frāze:

“Es atļauju sev!”

Ar mīlestību: Jūlija Sudakova

Tulkoja: Ginta FS