Tavs enerģētiskais sērfings

2007. gadā izdevniecībā “Sofija” tika izdota Solāras grāmata “Kā dzīvot lielu dzīvi uz mazās planētas”, kurā es pirmo reizi es sastapos ar jēdzienu “enerģētiskais sērfings”. Līdzīgi fiziskajam okeānam, arī enerģētiskais okeāns, kurā mēs atrodamies, ir neparedzams: no miera stāvokļa līdz pat vētrai.
Ir dienas, kad ir daudz enerģijas, un ķermeņi to uztver dažādi: kāds jūt milzīgu paplašināšanos, ķermeņa piepildījumu, domu palēnināšanos, kustību smagumu, jo ķermenis nespēj tikt galā ar šo plūsmu pāreju. Kādam lieli enerģijas uzplūdi izspiež apspiestās emocijas, un cilvēks ir ļoti nervozs, ātrs, ugunīgs, aizkaitināts vai negaidīti neadekvāti reaģē uz kādiem ārējiem notikumiem. Bet trešajiem ir iekšējas iztukšotības sajūta, sajūta, ka viss notiekošais ir bezjēdzīgs utt.

Pirms 17 gadiem ļoti neliela cilvēku grupa tika pakļauta transformācijas enerģiju ugunīgajai ietekmei, tad tas bija, teiksim tā, “pilotprojekts”. Tas nozīmē, ka enerģijas frekvences gāja cauri mūsu smalkajiem ķermeņiem, ietekmējot cilvēku fizisko un psiholoģisko labsajūtu, un tādu cilvēku kā Solāra pieredze bija vienīgais atbalsts mums, lai izprastu sevi un savu vietu dzīvē. Lielākā daļa apkārtējo cilvēku nezināja par šādām svārstībām.

Taču šobrīd Zeme ir pilnībā atvērta jaunām frekvencēm fizikas, smadzeņu, endokrīno dziedzeru līmenī, un visi cilvēki saņem starojumu, kas daudzveidīgi ietekmē viņu individuālos organismus. Un, ja iepriekšējos gados šādi asi brīži bija nelielai cilvēku grupai, tad šobrīd jaunās enerģijas plūsmas ir daudz intensīvākas un nesavienojamas ar iepriekšējām Zemes frekvencēm, un skar visus. Bet, tā kā katrs no mums atrodas uz sava pakāpiena ceļā uz savu patieso, nemirstīgo Es, tad aktivizēšanās brīži katram no mums rada atšķirīgus simptomus.

Dažkart ir ļoti grūti saprast, ka tās nav kaut kādas tavas šī brīža nepatikšanas, bet gan objektīvs process, kas tev ir jāspēj pieņemt, jo galvenais nosacījums ātrai līdzsvara atjaunošanai ir tas, ka tu necīnies ar sevi. Ja mēs cīnāmies ar sevi, ja vēlamies sevi salauzt, salabot, mēs dzīvojam pēc pagātnes standartiem. Jaunajās enerģijās pārmaiņas var notikt tikai tad, kad tu vispirms pieņēmi visu, kas ar tevi notiek, pieņēmi pieredzes pērli un tikai tad izvēlējies ko citu.

PIEŅEMŠANA nozīmē pieņemt faktu, ka jā, līst lietus. Tas nenozīmē realitātes apstiprināšanu un aizstāšanu: “Ak, cik labi man aukstajā lietū, man ir sauss un silts!” Nē. Tā ir situācijas atzīšana un saprātīgs jautājums sev: “Ko es varu darīt?” Varu paņemt lietussargu un uzvilkt zābakus, varu stāvēt zem nojumes un gaidīt, kamēr lietus pāriet, varu uzvilkt lietusmēteli, ja lietussarga nav pie rokas.

Diemžēl mēs visi esam izauguši ar ieradumu sevi vērtēt pēc rezultāta: ja vēlamais nav izdevies, tātad esam vainīgi, un labāk atzīties pašiem, nevis saņemt apvainojumus no malas.

Daudzi stāsta man par savām šī brīža problēmām: kāds nespēja savaldīt dusmas, aizkaitinājumu pret tuviniekiem; kāds ir noguris no cīņas ar bezcerības un bezjēdzības sajūtu un, neskatoties uz saviem radošajiem meklējumiem, kopumā uztver pasauli kā spēli, kas pašam vairs nav interesanta; kāds žēlojas, ka nevar būt laipns pret saviem gados vecākiem radiniekiem, pieaugušiem bērniem, kuri paši izdara savas izvēles. Komentāri ir ļoti dažādi, taču šo cilvēku sevis novērtējuma būtība ir saistīta ar vienu lietu – “Cik ļoti žēl, ka man neizdodas būt tādam, kādam man vajadzētu būt.”

Tad, lūk, ko es vēlos jums pateikt.
Šobrīd mēs dzīvojam ļoti nemierīgā enerģijas plūsmu jūrā. Tā pat nav vētra, tas ir cunami – liels okeāna vilnis, kas kustas, saduroties ar citiem mazākiem viļņiem. Un mums ir savs sērfošanas dēlis, uz kura mēs varam uzkāpt un sērfot uz šī viļņa – tā ir mūsu sirds, mūsu uzticēšanās notiekošajam, mūsu pieņemšana, teiksim, Dieva gribai. Taču nav iespējams lietot šo dēli, ja katru reizi, kad nokrīti no tā ūdenī, tu sāc žēloties un gausties.

Neviens sērfotājs pastāvīgi neatrodas uz viļņa. Turklāt ļoti daudzi sērfotāji mīl demonstrēt savus video, kuros viņi nemitīgi krīt no saviem sērfošanas dēļiem, taču nezaudē vēlmi atkal un atkal nostāties uz tiem, lai vismaz dažas minūtes pabūtu uz viļņa. Ja viņi gaudīsies par to, ka nokrituši, tad palaidīs garām nākamo iespēju atkal to izdarīt.

Gribu uzsvērt, mīļie, tas ir normāli, ka mēs, dzīvi cilvēki, šobrīd esam sarūgtināti, dusmīgi, jūtamies neapmierināti ar sevi, esam izmisuši un ir vēl daudz visādu citu stāvokļu. Tas būtu fantastiski visu laiku atrasties pilnīgā harmonijā vai priecīgā sajūsmā atrodoties tajā, kas šobrīd notiek pasaulē šī enerģētiskā cunami laikā, īpaši, ja dzīvojam un strādājam lielpilsētā.

Tad, lūk, ir normāli piedzīvot dažādus negatīvus stāvokļus, bet absolūti nav normāli kultivēt sevī pārmetumus, ka piedzīvojam šos stāvokļus. Vainojot sevi, mēs iekrītam vibrāciju slazdā: neapmierinātība ar sevi neļauj mums noskaņoties uz labāko situācijas attīstību, lai arī kā mēs to vēlētos. Neapmierinātības frekvenču līmenis ir nesalīdzināmi zemāks par frekvenču līmeni, kas pavada panākumus: prieks, pārliecība, pateicība (atrodi emociju vibrāciju skalu internetā). Protams, es tagad uzrunāju tos cilvēkus, kuri no pieredzes zina – nevis “viņi ir vainīgi”, bet – “man tas sāp.” Kāpēc sāp – iedziļināšos vēlāk, tagad ir jāatgriežas līdzsvarā.

Ja esi nokritis no sava sērfa dēļa, neiedziļinies, kāpēc un kā tu nokriti tieši tagad. Tavs uzdevums ir pēc iespējas ātrāk atkal notvert viļņa kustību un nostāties uz sērfa vētrainajā dzīves jūrā – atgriezties savā sirdī.

Es saņēmu jautājumu:

– Un kā tad pārdzīvot smagus un sāpīgus stāvokļus, ja tos visu laiku centies ignorēt un ar gribasspēka palīdzību pārslēdzies? Galu galā ir taču likums: kas tiek apspiests, tas aug!

Tur jau tā lieta, ka ne gribasspēks, ne negatīvisma ignorēšana neatgriezīs tevi tavā sirdī. To var izdarīt tikai tava izvēle, kas nāk no mīlestības pret sevi: atzīsti savu stāvokli, apskauj sevi un dari visu iespējamo, lai emocijas caur ķermeni izlaistu pēc iespējas ekoloģiskā veidā, necenšoties to aizkavēt ar domu “košļeni”.

Kad, pieņemot vētrainas situācijas, tev kļūs vērtīgs tava līdzsvara brīdis, tu apzināti leposies ar sevi: “Urā! Man izdevās!” Bet tajos brīžos, kad tev kaut kas sāp, un tu emocionāli nokrīti, tad vienkārši atnāk sapratne, ka esi nokritis no viļņa. Jā, tā notiek. Taču! Tev ir savs prakšu kopums, kas ir piemērots tieši tev. Tu zini, kā kontrolēt elpošanu, kā ātri kustībā iztērēt hormonus, kā nomierināt iekšējo satraukumu ar klauvēšanas un sālsūdeņa palīdzību. Galu galā tu zini, kā sevi sazemēt! (Noderīgas prakses ir ŠEIT) Jums katram ir savs rīku komplekts, kas palīdz atkal justies uz viļņa, uz sava drošā sērfa dēļa, proti, savas sirds telpā.

Taču, ja tā vietā, lai planētu virs trakojošās jūras, tu sāc pievērst uzmanību tam, kā tu paslīdēji, atkal sarijies ūdeni, tad tu kaitē pats sev! Pēc šī enerģijas uzliesmojuma, kas nogāž tevi no kājām, tu nokavē brīdi, lai ātri atgrieztos pie sevis. Tu nevari trenēt līdzsvaru, ja koncentrējies uz to, kas ir “nepareizs”, nevis izbaudi to, kas ir “pareizs”.

Un es vēlreiz atkārtoju, tu jau zini veidus, kā atgriezties uz viļņa. Galvenais ir sagribēt.

Otrs svarīgs moments, nav iespējams pārvietoties pa šo vētraino okeānu, ja neproti atšķirt stāvokļus: kad ir mierīgs, kad ir vējš, kad notiek haotiska sadursme.

Ja tu no rīta nespēj sevi nomotivēt un ir sajūta, ka šodien labāk nekustēties, tad pavadi šo dienu pēc iespējas mazāk tērējot spēkus.

Ja šodien pamosties un tev ir sajūta, ka enerģija burtiski liek tev skriet un kaut ko darīt, tad novirzi šo lādiņu uz to, kas šobrīd ir 100% konstruktīvi tavam ķermenim. Dari mājas darbus, labiekārto māju, roc dārzu, gudri sadali savu enerģiju ķermenī.
Ja tu piedzīvo notiekošā bezjēdzības depresīvo stāvokli, kas šobrīd ir ļoti izplatīts jaunam cilvēku vilnim, atcerieties: tikai prāts piedzīvo bezjēdzību. Ķermenim nav vajadzīga cita jēga kā pati dzīve, un dvēselei nav vajadzīga cita jēga, kā vien dzīvot šajā ķermenī harmonijā ar pasauli. Tikai prāts meklē jēgu, un, ja tu to saproti, dari tagad to, kas liks tev justies dzīvākam ķermenī, nevis turpini kustēties pa apli šajā iluzorajā prāta pasaulē: “kā, kas un kāpēc” Jebkura fiziska aktivitāte ar pilnu uzmanību ķermeņa stāvoklim, dabas apbrīnošana ar pilnu uzmanību skaņām, krāsām, gaismai palīdzēs izkļūt no šī garīgā labirinta, kuru nesam sevī kā atskaņas no pagātnes.
Tajā pašā laikā prāts ir vērtīgs instruments, tas ir tas, kas fokusē mūsu uzmanību. Pateicoties prātam, tu izlem: sazemēties vai izvēlies koncentrēties uz to, lai atcerētos savu pāridarītāju laimīgu (Ar nosacījumu, ka tu kontrolēt prātu, nevis seko savām stereotipiskajām reakcijām).
Tāpēc tagad, šajā milzīgā dzīvības viļņa kustībā, kas strauji maina visu apkārtējo, mēs paši izvēlamies, kā saglabāt līdzsvaru. To nevar saglabāt prātā. Prāta būtība ir kustība. Tev jāiziet ārā, jāatgriežas ķermenī un sajūtu līmenī jājūtas dzīvam: jāsajūt pēdas, mugura, gaita, rokas. Jebkura darbība, kas atgriež tevi ķermenī, atbrīvo tevi no bezjēdzības ilūzijas galvā.

Arī šis stāvoklis man ir ļoti pazīstams, jo man ir diezgan sens prāts, un viņam ir normāli izjust vilšanos nebeidzamajā dzīves ceļojumā. Bet es neesmu prāts, es esmu cilvēks, apziņa, kas ceļo no gadsimta uz gadsimtu dažādos personāžos. Un šī apziņa izmanto prātu, bet tā nav prāts, un to ir svarīgi atcerēties.

Kad mēs krītam, ir svarīgi atcerēties: uz viļņa krist ir normāli. Un nevajadzētu uzdot jautājumu: kāpēc es krītu un zaudēju līdzsvaru. Drīzāk, ko izdarīt, lai atkal atgrieztos uz sava sērfinga dēļa.

Es atkārtoju, mūsu darbarīku pamatā ir sirdsmiers, un, lai atgrieztos pie miera, vispirms ar savu ķermeni ir jāiztērē hormoni vai vienkārši jāpārtrauc koncentrēties uz sižetu un jāvērš uzmanība uz uztveri ar maņām: kādas skaņas, smaržas, krāsas ir tev apkārt.

Tātad, tas, ko ķermenis uztver tieši, dod lielāku centrēšanas efektu nekā tas, ko mēs uztveram ar izpratni ar prātu. Tāpēc netiesā sevi, tāpat kā netiesā citus, bet vienkārši priecājies par iespēju stāvot uz sava viļņa planēt pār šo okeānu. Un iestāsies tāds brīdis, kad šis spēcīgais vilnis mūs izskalos jaunā krastā, principiāli jaunā krastā, kuram pat visi šie mani vārdi un argumenti kļūs tikai par miglainām atmiņām.

Es novēlu jums visiem cieņu pret savu cilvēcisko dabu, par to, ka reiz izvēlējāties iziet cauri šai pieredzei dzīvot kā cilvēks, ierobežotā fiziskajā ķermenī, ar savu nemirstīgo dvēseli, lielu pārmaiņu laikmetā. Un, lūdzu, esiet laipni pret sevi un citiem.

Svetlana Dobrovoļska
FOTO: Daniel Torobekov
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai Mīlestība ir akla?

Vienīgais, kurš var sasniegt apgaismību ir cilvēks, kurš vairs nenostājas kāda pusē, kurš atmetis visu dalīšanu un savienojies ar Mīlestību.

Šī saplūšana notiek tikai Mīlestībā, tāpēc, ka Mīlestībai nav nekā kopīga ar intelektu. Lūk kāpēc intelekts paziņo, ka Mīlestība ir akla, ka Mīlestība ir neprāts, ka nevajag nokļūt tās valgos. Tas brīdina, ka, ja Mīlestība tevi sagūstīs, tu pazaudēsi sevi. Tas saka: “Paliekot kopā ar mani, tu būsi pasargāts. Man piemīt spēja spriest, spēja strīdēties, spēja izsvērt visus “par” un “pret”. Es varu tev palīdzēt! Bet, ja tu klausīsi sirdij, tu maldīsies kā aklais. Sirds nav spējīga ne domāt, ne spriest, ne strīdēties. Tu sajuksi prātā”.

Nevienam citam nav tādas izpratnes, tādas sapratnes kā Mīlestībai, bet intelekts saka, ka Mīlestība ir akla. Cilvēki, kuri mīl, redz cauri visam, bet intelekts saka: Mīlestība ir akla.

No intelekta skatu punkta, Mīlestība patiešām šķiet akla, jo tas, pirms kaut ko darīt, radis izsvērt visus “par” un “pret”. Bet SIRDS? Sirds nešauboties dodas tumsā, tā lec neminstinoties.

Prāts uzskata, ka Sirds ir akla un tadēļ to apspiež. Un tad tu esi atkarīgs no Prāta un neklausi Sirdi.

Tu baidies un tāpēc sāc spriedelēt. Tu saki: “Kurš gan zina, kur Sirds mani aizvedīs?” Bet Kabīrs saka, ka tikai tie, kuri klausās sava Sirdī, ir viedi un tikai tie ir patiesie meklētāji. 

Intelekts uz Mīlestību skatās kā uz kaut ko, kas jadara. Tas sevi uzskata par ļoti racionālu, ļoti spriestspējīgu. Taču, ko gan jūs esat sasnieguši ar savu spriedelējumu palīdzību? Viss patiesais notiek tikai ar tiem, kuri ļaujas Mīlestībai. Mīlestība ir uguns, kurā viss pārvēršas pelnos. Tikai Dievišķais paliek. Tikai Dievišķais nevar sadegt.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēle, kas paplašinās Gaismā

Mani Mīļie, šobrīd uz Zemes notiek aktīvs process, kas atbrīvo mūs no daudzām ilūzijām, savtīgām īpašībām un vēlmēm, bailēm… lai mēs ar katru dienu arvien vairāk atvērtos Gaismai un savai Dievišķajai būtībai.
Dzīves mācības nāk katram un tiek dots tikai tas, kas ir nepieciešams un kam cilvēks ir spējīgs iziet cauri, ko jau ir gatavs apzināties, lai izkļūtu no ilūzijām. Savādāk tas netiktu dots.
Cilvēki ļoti bieži šaubās: vai tiešām ar Sirdi ir sajutuši un izdarījuši pareizo izvēli. Kā nesajaukt?
Patiesībā pareizo Sirds, tavas Dvēseles un Dievišķās būtības izvēli nav iespējams sajaukt ar kaut ko citu. Sajūti savu izvēli, bet es aprakstīšu dažas sajūtas, kuras pati esmu piedzīvojusi.

Kad atnāk kāda dzīves situācija, īpaši sāpīga un smaga, tad tā mums ir dota ka palīgs, lai mēs iekšēji atvērtos un sajustu savu Dievišķo būtību.
Protams, ka brīžos, kad ir bailīgi un sāpīgi, sākumā uznirst mūsu ego emocijas un to dēļ no pašiem mūsu būtības dziļumiem uzpeld vesela zemo enerģiju straume.
Tikpat aktīvi sāk stradāt mūsu cilvēciskais prāts, kurš ieprogrammēts mūs no visa norobežot, sargāt, aizvērt un rezultātā domu straume mūs pilnībā pārklāj.
Prāts cenšas visu loģiski izsvērt, izskatīt visus iespējamos variantus un izejas no situācijas, sāk attaisnot visas mūsu ne pārāk ētiskās rīcības un vēlmes, pieslēdz visus iespējamos dzīves šablonus un kā piemēru mums rāda citus cilvēkus un viņu dzīves…
Un tas viss ir absolūti normāli, ja šo situāciju vēl nekad iepriekš neesi piedzīvojis un tādas pieredzes tev nav, tātad ir ko sevī dziedināt un no kā atbrīvoties, lai izietu no ilūzijām.
Kad tu sāc apzināties, ka emocijas un domas tev traucē sajust patieso Izvēli, tās pamazām sāk dzist. Tava apzinātība dzēš liesmu, jo tu pārstāj piemest šai ugunij “kurināmo”, tātad pārstāj iesaistīties un vairs negrimsti destruktīvajās domās un emocijās. Tu no tā visa izej un redzi, it kā no malas, kā tās lido ap tevi. Un no tā kļūst daudz vieglāk.
Bet pēc tam tu sāc uzskaņoties un savas Sirds tīrību un godīgumu, (kādam palīdz nomierinoša mūzika, kādam meditācija, kādam pastaiga dabā un tā pamazām cilvēks sevi harmonizē) uz Dievu sevī, tā it kā tu stāvētu Viņa priekšā, kā Viņam uz delnas un neko sevī neslēp, nepiesedz, netēlo, un arī negribas to darīt. Tu esi pilnībā atvērts un pieņem sevi līdz pašiem sevis dziļumiem.

Un tajā brīdī tevī ieplūst bezgalīgs miers, klusums, mīlestība un pārpasaulīga svētība…. Un šeit tu vari sev pajautāt, kā šajā dzīves situācijā tev rīkoties.
Tad tu ieraudzīsi visas ilūzijas un ego izpausmes, kas pazibēja šajā pieredzē, un sajutīsi savu patieso Dvēseles izvēli. Un tā ir tik skaidra atbilde, ka tev nebūs ne mazāko šaubu, tev nebūs vajadzīgi apstiprinājumi un pierādījumi. Tu vienkārši jutīsi un zināsi, ka tikai tā un ne savadāk.  Ar visu savu būtību tu sajutīsi šīs Izvēles patiesumu, ka tā ir pati Augstākā, tavas Dveseles Izvēle.
Kad tu esi gatavs rīkoties tieši tā un ne savādāk, tā, it kā Gaismas vilnis tevi pārklāj. Tu sajutīsi agrāk nesajustu vieglumu, tā, it kā no taviem pleciem būtu novelta smaga nasta. Un tieši tā tu izdziedināsies un būsi izgājis šo savas dzīves macību.
Tu vari sajust paplašināšanos Gaismā, sajust ka vēl vairāk atveras tava Sirds, kā plūst Bezgalīgas Mīlestības straumes.
Tu sajutīsi Apziņas paplašināšanos, tā, it kā no jauna paskatītos uz savu dzīvi un visu pasauli ar savas Dievišķās Būtības acīm.
Absolūti vienmēr, kad sarežģītā dzīves situācijā tu izdari pareizo Dvēseles Izvēli, tevi pārklāj šī Dievišķā svētības sajūta. Tas nav prāta prieks, ka tu esi malacis, pareizi rīkojies, ka esi garīgs un gaišs…. Nē, tas ir kas pavisam cits. Tu jūti, ka esi kļuvis daudz tuvāks sev, vēl vairāk esi sācis sajust pats sevi, savu vienotību ar Dvēseli, Garu un Dievu….
Mani Mīļie, izdariet savas Sirds izvēles un lai Dvēsele jūs vada katru dienu. 

Mīlestībā
Magda Fjunija
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad nezini, ko iesākt

Pieņemsim, ka tavai firmai samazina finansējumu. Tu vari (bet varbūt nevari) pazaudēt darbu un neesi pārliecināts par to, vai pareizāk būtu pieņemt piedāvājumu citā firmā ar zemāku atalgojumu, vai palikt, kur esi un sagaidīt, kad problēmas pašas atrisināsies.

Cita situācija: tev ģimenē piedzimst bērns un tu grasies mainīt dzīves vietu, bet nevari izlemt, kurp doties – vai nu atrast vietu, kur ir laba skola, vai turp, kur maksa par mājokli būs vairāk atbilstoša tavam ģimenes budžetam.

Vai arī: pēc septiņiem laulībā pavadītiem gadiem, tu saproti, ka tevi neapmierina šīs attiecības, mūžīgie pārmetumi un skandāli, bet nevari izlemt – turpināt un censties sakārtot jūsu attiecības vai arī šķirties.

Katram dzīvē ir brīži, kad būtu jāpieņem lēmums, taču mēs nezinām, ko darīt.

Parasti vispirms mēs vācam informāciju. Ir jāapskatās uz faktiem – cik daudz ir “par” un cik daudz “pret”. Bet pat šajā gadījumā mēs ne vienmēr varam nonākt pie vajadzīgā lēmuma.

Piemēram, jāizvēlas starp divām mājām: abās ir trīs istabas, abas par aptuveni vienādu cenu, abas ar līdzīgām platībām, bet visi plusi un mīnusi slēpjas vienā vērtību plānā un neviena no tām nav vitāli svarīga. 

Kad tu ar prātu nespēj pieņemt lēmumu, tas ir tāpēc, ka šis pats prāts tev traucē. Es to saucu par “balsi galvā”. Daudzi to pat nepamana. Taču tieši prāts rada bezgalīgu iekšējo monologu, kas dažkārt pārvēršas dialogā, –  iekšējā balss dubultojas un tu sāc sarunāties pats ar sevi.

Savā nebeidzamībā balss galvā līdzinās ledusskapja vai kondicioniera dūkoņai, pie kuras tu esi pieradis un pēc kāda laika pārstāj ievērot.

Kad nākas izdarīt stingru izvēli, šī balss absolūti nav noderīga. Tā pastāvīgi kritizē tevi, komentē visu, ko esi izdarījis ne tā. Arī citiem tiek. Tas līdzinās situācijai, kad tu dzīvo kopā ar kādu, kurš tevi necieš.

Tu taču negribētu ar tādu cilvēku dzīvot kopā un noteikti censtos pārtraukt šīs attiecības. Bet, tā kā tu nevari atbrīvoties no sava prāta, tu jūties apjucis. Rezultātā tev trūkst apņēmības rīkoties un tu nejūti sava lēmuma pozitīvos aspektus.

Balss galvā rada neskaitāmas problēmas, kas tomēr izrādās neīstas. Tās vēl nav notikušas un tikai var notikt rīt vai kaut kad vēlāk. Ieklausīšanās problēmās, kuras nav notikušas, vienā vārdā var saukt par “nemieru”. Un tas viss tikai dēļ šīs balss galvā.

Tā uztraucas par dažādiem “ja nu pēkšņi”, “varbūt”, tā ir neapmierināta ar to, kas notiek, tā ironizē un tu pazaudē dzīvesprieku. 

Dažkārt balss galvā pārvēršas par žēlabām. Es nerunāju par situācijām, kad patiešām kaut kas ir noticis, kaut kas jāsalabo. Piemēram, tu esi viesnīcā, gatavojies iet vannā, bet siltā ūdens nav. Tad, protams, tu zvani administratoram un palūdz, lai situāciju atrisina. Taču es runāju par situāciju, kad esi apjucis, nesaproti, ko tālāk darīt, bet balss galvā sāk žēloties par kaut ko citu, absolūti nepiemērotu: par laikapstākļiem, par ekonomiku, par to, ka tu nedomāji, ka tava dzīve var pagriezties tik nepatīkamā virzienā, un vainīgi ir visi, izņemot tevi pašu. Žēlabas dzīvi padara smagu. Tās ir kā smaga mugursoma pilna ar akmeņiem tev uz muguras brīdī, kad centies saprast, ko tagad darīt. Un daudzkārt šāda situācija vispār traucē tev rīkoties.

Un tagad iedomājies, ka balss galvā pēkšņi apklust. Un tu apzinies brīnumainu klusumu. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai pieņemtu efektīvu lēmumu! Tev jābūt tagadnē. Tev jāatbrīvojas no visa, kas nenotiek tagad.

Protams, tu nevari kā uz burvju mājienu likt balsij pazust. Ir cilvēki, kuri spontāni piedzīvo šo stāvokli, nodarbojoties ar ekstrēmiem sporta veidiem. Kad rāpies klintīs un soli pa solim ar rokam centies aizķerties aiz klints un tausti, kur atsperties, viņi ievērojuši, ka pārstāj domāt. Viņi ir totāli klātesoši un, ja atļausies ieslīgt domās, tad riskē nogāzties no kalna.

Citi iet dabā. Vēro dabas skaistumu, klausās putnu dziesmās, lapu šalkoņā un pēkšņi apzinās, ko nozīmē būt tagadnē, būt šeit un tagad. Taču tev nav laika gaidīt, kad attapsies ekstremālos apstākļos, vai nokļūsi mežā. Tomēr tu vienmēr vari palikt tagadnē, novirzot savu uzmanību no domāšanas uz sava ķermeņa dzīvīguma uztveri.

Kad tu esi šeit un tagad, tava uztvere – dzirde, redze, momentā saasinās. Tu jūti klusumu, kuru nav iespējams radīt ar savām rokām. Tas šeit ir bijis vienmēr, domāšanas aizsegā.

Tu sāc atšķirt: lūk, situācija ir tāda; bet, lūk, ko par to saka mans prāts. Bet prāts saka: “Es varu pazaudēt darbu un tas nozīmē, ka pazaudēšu savu māju, būšu spiests izņemt bērnus no skolas un pārcelties dzīvot pie vecākiem, man nāksies meklēt citu darbu un izdarīt to nedēļas laikā, pat tad, ja apkārt nav nekādas vakances un es neesmu pārāk veikls šajās lietās, un tomēr man nāksies kaut ko atrast.”

Tas viss nebūt nenozīmē to, ka tu ignorē nākotni un, ka tu neplānosi lietas, kas jadara rītdien. Tas nozīmē tikai to, ka tavas uzmanības fokuss atrodas tagadnē. Tu plānosi, taču tu vienmēr atgriezīsies tiešā un dzīvā kontaktā ar to, kas notiek šobrīd.

Kā to sasniegt? 
Viens no veidiem ir ievērot balsi savā galvā. Kā tikko tu izdzirdēsi, ko tu domā, tu spēsi apstādināt domāšanu.

Otrs veids: pajautā sev: “Kādas man problēmas ir tieši šobrīd?”. Tas atmodina. “Jā, tieši šobrīd man nav nekādu problēmu”.

Piemēram, tieši šobrīd tu neesi zaudējis darbu. Jā, tu vari to pazaudēt kaut kad vēlāk, taču šobrīd tev tavs darbs ir. Jā, pēc kāda laika var rasties izaicinājums un nāksies pieņemt kādu lēmumu. Taču problēmas pazūd, tās pārvēršas dzīves notikumos. Tieši tad, kad izaicinājums radīsies, tu uz to atbildēsi. Kad tu saproti, kāda ir situācija patiesībā (nevis kāda tā ir tavā prātā), tu pārstāj velti tērēt savus spēkus. Situācija eksistē, taču tu netērē spēkus nemieram; tu to neaizlej ar alkoholu, tu nekrīti izmisumā, neiesaisties debatēs, neskraidi no viena cilvēka pie otra, lai atrastu padomu. Pazūd pretestība.  Vāju tevi padara tava domāšana par situāciju nevis pati situācija.

Tu turpini nodarboties ar ikdienas lietām, taču parādās vieta intuīcijai. Tāpēc, ka tad, kad esi saiknē ar klusumu, tu tāpat esi saiknē ar radošo saprātu, kurš ir daudz augstākā līmenī, kā prāta analītiskas spējas.

Ļoti bieži risinājums atnāk pēkšņi. Tomēr tas nenozīmē, ka tas atnāks uzreiz, šajā mirklī. Iespējams, nāksies dzīvot savu ierasto dzīvi, taču šis laiks tevī radīs klusuma telpu, kurā intuīcija varēs izpausties.

Nav jau tik svarīgi, vai tu izvēlēsies vienu vai otru. Ja, pieņemot lēmumu, tu būsi tagadnē, tu arī nākamajā situacijā būsi tagadnē un būsi gatavs izdarīt savu izvēli, kad būs tada vajadzība. Vienmēr būs daudz veidu, kā rīkoties. Galvenais nav tas, KO tu dari, bet KĀ tu to dari, – svarīga ir tava apziņa, kas piedālās notiekošajā; tad tu jutīsi dzīvīgumu it visā, lai ar ko tu nodarbotos.

No Ekharta Tolles lekciju materiāliem
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis

Agrāk es nesapratu, kam man vajadzīgs ķermenis. Man vienmēr ar to ir bijusi ļoti laba saikne. Es nekad neesmu noliegusi to prieku, ko man tas spējīgs dāvāt, nekad neesmu augstprātīgi noniecinājusi tā vajadzības, taču es sapratu, ka es – tas ir ne tikai ķermenis un ne tik daudz ķermenis.

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka ķermenis tiem vajadzīgs, lai to labi pabarotu, lai to pārvietotu no vienas interesantas vietas uz citu, lai ar tā palīdzību nodarbotos ar sportu, ar seksu, un tā viņi to pārvieto – no vienas vietas uz otru. Protams, kādu laiku man šķita, ka arī tajā ir sava daļa patiesības. Un vēl tas ik dienas cilvēkiem atgādina par to, ka viņi ir mirstīgi, un šī apjausma iedveš viņiem bailes.

Bet to, kāpēc ķermenis mums patiesībā vajadzīgs, es sapratu tikai nesen.

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis. Lūk, kāpēc tas mums ir. Viss, kā parasti izradījās tik vienkārši un bija tepat deguna galā. Tikai es pati biju nezinoša. Gadījās, ka mans ķermenis pastaigājās pa ielām, bet es nebiju kopā ar to, jo mans prāts mani vadāja tik tālu, cik vien iespējams. Prāts klīda pa citām vietām, viņš skrēja kā neprātīgs rītdienā un dažādu iemeslu dēļ uzvilkās. Tas uztraucās par nākotni un rēķināja, kā un ko darīt vislabākajā veidā (pēc viņa saprātīgajiem spriedumiem). Tas kaut ko plānoja, it kā iedomājies, ka ķermenis man kalpos mūžīgi! Vai arī ņēmās sapņot un aizsapņoties, kamēr mans ķermenis staigāja pa ielām. Bet es nebiju kopā ar to.

Es nebiju ar to, kad pastaigājos, kad gulēju siltā vannā, kad braucu mašīnā, kad runājos ar draugiem, manis tik bieži nebija tur, kur bija mans ķermenis.

Manis nebija. Es domāju.
Es nevis dzīvoju, bet domāju.
Domāju, kā būtu, ja būtu.
Domāju, un ja nu man būtu.
Domāju, kā būs, kad būs.
Domāju, ka, lūk, šobrīd es nekādā veidā nevaru būt apmierināta ar VISU, tāpēc, ka man vēl vajag kaut ko, pavisam nedaudz. Ko tur liegties, pavisam nedaudz, vai tad es par daudz vēlos? Tikai to, šo un šito.

Un, tad vēl mazliet.

Bet tad vienalga nekas nemainītos. Vienkārši rastos jaunas vēlmes. Un pēc tam vēl un vēl. Un vēl. Šī alkatība taču nezin robežu. Tai vienmēr būs par maz. Tā ir tik dumja un negausīga, un tā nogalina tevi diendienā. Tā padara tevi tukšu un neapmierinātu. bet vajadzēja vien atrasties tur, kur bija mans ķermenis. Gan ar prātu, gan sirdi, gan dvēseli. Mans ķermenis man rādīja, kur es esmu. Kas man jāredz un jādzird, un jāpieskaras un jāelpo.

Dažkārt man tas izdevās. Kad es redzēju jūru vai okeānu, es vienmēr biju tur, kur biju. Kad esi sarijies sāļo ūdeni un spiedz no prieka, tad, kur gan tu vēl vari būt? Un mans prāts klusēja. Klusēja arī tad, kad mīlējos. Klusēja tad, kad biju patiesa un darīju tieši to, ko lika man sirds. Taču šie mirkļi bija tik īsi. Ļoti īsi. Salīdzinot ar milzīgajiem domāšanas periodiem.

Jā, tikai ķermenis nekad nemelo. Nekad. Viņš neprot to darīt. Atšķirībā no prāta tam piemīt patiesums, tas neprot izlocīties un melot. Un, ja tu melo, tas tas sāk slimot. Ko gan vēl tam darīt? Lai atgrieztu tevi realitātē? Neko. Jo ir jābūt tur, kur ir tavs ķermenis.

Bet, ja tu uzskati, ka tavs ķermenis ir svarīgāks par visu, ka bez visa, kas ar to saistīts, tu būsi nelaimīgs un tava dzīve būs nelaimīga, tad tavs ķermenis tev atteiks tieši tajā, kas tev ir tik svarīgs. Un notiks tā, ka tu nevarēsi darīt tieši to. To, kas tev ir tik ļoti svarīgi. Jā, un tas dažkārt šķiet tik ļoti cietsirdīgi. Ļoti cietsirdīgi un netaisnīgi. Taču tā tas nav. Droši vien nav nekā tik svarīga, kas būtu svarīgāks par kaut ko citu. Absolūti nekā. Viss ir viens un viss ir svarīgs. Vai arī otrādi, viss nav tik ļoti svarīgs, jo tu vari to pārspēlēt jebkurā brīdī. Un sākt visu no sākuma.

Un, lūk, kad mans ķermenis pastaigājās pa ielām, tas arī bija pats svarīgākais tieši tajā brīdī. Un pats brīnišķīgi nesvarīgākais. Un man vajadzēja vien izbaudīt šo pastaigu. Tam bija viss, kas vajadzīgs. Rokas, kājas, gaiss un gaisma. Un es pat varēju uzsvilpot. Bet deguns varēja ieelpot visas smaržas. Un vairāk nekā man nebija. Taču TAS BIJA TIK DAUDZ. Tad es to vēl nesapratu. Bet tagad es sev ik brīdi atgādinu. Es esmu tur, kur ir mans ķermenis

Jekaterina Andrejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR SPĪTI PRĀTAM

Katru reizi, kad sirds atsaucas kādam impulsam, bet prāts kā ar nazi nogriež šo iespēju “tāpēc, ka…” – notiek sevis nodošana. Katru reizi.
Tiek apspiests iekšējais impulss un sirdsbalss.
Prāts ir radis dzīvot, kā līdz šim. Pat tad, ja ir ļoti sāpīgi un nekomfortabli. Tas ir kļuvis par komfortu. Tik ļoti ierastu, ka bail spert pat soli. Ieradums paciest. Aizliegt sev.
Ieradums atbilst sevis uzliktajam rāmim un visos savos lēmumos balstīties tikai uz to. Gribēt vairāk, bet neiet tajā. Padarīt bezvērtīgas visas iespējas un sev paskaidrot “kāpēc, nē”.
Tāda ierasta vardarbība pret sevi un sevis nodošana.
Kamēr tas neapniks tik ļoti, lai sāktu “psihot un rīkoties”, sekotu savai sirdsbalsij, tikmēr viss paliks kā bijis.
Izeja sākas ar lēmumu. Ar nolūku. Tādu, uz kura var atbalstīties un spert soli.
Cilvēkā ir apslēpts milzīgs spēks. Taču bez lēmuma un paša cilvēka pirmā spertā soļa, šis spēks tā arī var palikt nerealizējies.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā nokļūt tur, kur tu vēlies

Laivinieks bija pārvedis ceļotāju pāri upei un piestājis otrā krastā.

Ceļotājs ievēroja, ka uz abiem laivas airiem ir uzraksti. Uz viena rakstīts: “DOMĀ”, uz otra: “DARI”.

– Tev ļoti interesanti airi, – viņš teica. – Kāpēc tā?

– Skaties, – smaidot atbildēja laivinieks. Un sāka airēt tikai ar vienu airi, ar uzrakstu “DOMĀ”.

Laiva sāka griezties uz vietas.

– Gadījās, ka es domāju par kaut ko, būvēju plānus…. Taču tas neko vērtīgu man nedeva.

Es vienkārši griezos uz vietas tieši tāpat kā šī laiva. 

Laivinieks pārstāja irties ar vienu airi un sāka to darīt ar otro, to ar uzrakstu “DARI”. Laiva sāk griezties, bet jau uz otru pusi.

– Gadījās, ka es kritu citā galējībā. Kaut ko nedomājot darīju, bez plāna, bez idejas. Tērēju ļoti daudz laika un spēku. Gala rezultātā, atkal griezos uz vietas.

Lūk, ņēmu un uzrakstīju sev atgādinājumu uz airiem, – turpināja laivinieks, – lai atcerētos, ka uz katru kreisā aira vēzienu jābūt arī labā aira vēzienam, un tikai tad es varēšu nokļūt tur, kur vēlos.

Avots: pritchi.ru
Foto: Jayant Kulkarni
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tieši šobrīd

Kad pa īstam tu atlaid to, kas jāatlaiž, rodas tukšuma sajūta. Taču tieši no šīs sajūtas pakāpeniski sāk atvērties kaut kas pavisam jauns. Kaut kas daudz lielāks. Tas, ko pagaidām prāts vēl nespēj aptvert. Jo prāts taču var balstīties tikai uz to pieredzi, kura jau ir bijusi.

Atveras un izaug kaut kas jauns, dzīvs, skaists, īsts.

Kad jāsāk iet desmitajā klasē, bet tu vēl joprojām esi iekrampējies pirmās klases solā un baidies nolikt malā ābeci. Taču tu jau no tā esi izaudzis!

Atlaižot to, no kā esi jau izaudzis, tu saņem daudz vairāk. To, ko pagaidām pat nespēj iedomāties.

Dzīvu, skaistu, īstu un tādu, kas der tev tieši šobrīd. 

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mans milzis

Katrā no mums snauž milzīgs spēks, kas spēj izmainīt visu dzīvi. Vajag vien to atmodināt, pacelt augšup un ļaut darboties.

Viens no veidiem kā atmodināt šo iekšējo milzi ir PATEICĪBA. Vajag būt pateicīgam no paša atmošanās brīža.

Aug tas, par ko savā dzīvē esam pateicīgi, par ko domājam, uz ko koncentrējam savas domas. Šis likums darbojas ikvienam cilvēkam, jebkurā pasaules malā. Tas, ko mēs uzskatām par svarīgu, kļūst nozīmīgs. Visa pamatā ir prāta darbs. Prāts pievelk to, uz ko tas nomērķēts.

Mums tas jānovirza uz labām, gaišām lietām, savādāk prāts pats atradīs kam pieķerties, un par to mēs nemaz nebūsim priecīgi. Ka izskatās prāts? Prāts ieņem tā objekta formu, kuru viņš šobrīd iedomājas.

Pateicība ir tilts no trūkuma pasaules uz pārticības pasauli – kā iekšējo, tā ārējo.

Pateicība dod spēku, entuziasmu dzīvot un spēju saskatīt brīnumus katrā dienā. Tā atklāj mūsu potenciālu, ļaujot saskarties ar milzīgo snaudošo spēku mūsos.

No Romāna Kočetova lekcijas “Atmodini sevī milzi”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Galva un Sirds

Jo viedāks kļūst cilvēks, jo dziļāk viņš apzinās savu nezināšanu; un, jo dumjāks cilvēks, jo pārliecinātāks par savām zināšanām.
Par cilvēka muļķību var spriest pēc viņa pašpārliecinātības. Muļķi ir fanātiski, jo ir nonākuši pie beigu secinājumiem. Muļķis ne tikai zin gala atbildi uz jebkuru jautājumu, viņš arī cenšas mācīt citus! Viņš vēlas savus uzskatus uzspiest visai pasaulei. Viņš uzskata, ka tā ir viņa sūtība.

Sokrāts neilgi pirms nāves teica: “Es zinu tikai to, ka neko nezinu”. To sakot, viņš kļuva par viedāko cilvēku Rietumos. Viņš izradījās vienā kompānijā ar apgaismotajiem, pārstāja būt filosofs, kļuva atmodies apgaismotais.
Galva vienmēr ir piebāzta ar zināšanām; sirds vienmēr ir nevainīga, vienmēr gatava iepazīt. Sirds ir mūžīgais bērns. Galva – mūžīgais vecais. Galva nekad nemēdz būt jauna, atceries to; sirds nekad nav veca.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis