Kāpēc gudriem cilvēkiem grūtāk būt laimīgiem

prats5

Kāpēc laime ir tik rets viesis cilvēku ar dziļu prātu dzīvēs? Tu noteikti tādus cilvēkus pazīsti?
Viņiem var būt partneris, vīrs, sieva, ģimene, labs darbs, taču kaut kas nemitīgi liek viņiem justies nelaimīgiem un pazaudējušamies. Ne velti Ernests Hemingvejs rakstīja: “Gudru cilvēku laime ir pati retākā lieta, ko jebkad esmu sastapis”.

Un tam ir savi iemesli.

1. Viņi pastavīgi visu analizē

Cilvēki ar augstu IQ ir tendēti analizēt it visu, kas notiek viņu dzīvē un ap viņiem. Ar laiku paši no tā nogurst, īpaši tad, ja šīs pārdomas viņus noved pie ne īpaši mierinošiem slēdzieniem.

Vai tev ir gadijies dzirdēt izteicienu: “Nezināšana ir pati īstākā bauda?” Un tā ir taisnība: jo mazāk tu saproti, jo bezrūpīgāks jūties. Fakts, ka tu skaidri redzi cilvēku patieso “es” un viņu rīcības motīvus, laimes sajūtu nevairo. Un tad ir iespēja, ka tu jutīsies vīlies it visā. Nemaz nerunājot par filosofiskām tēmām, kas skar esību un tās jēgu, par globālām katastrofām un dzīves dilemmām, kuras nav iespējams atrisināt.

2. Viņiem, kā likums, ir ļoti augstas prasības un standarti

Gudri cilvēki zin, ko vēlas un negrib samierināties ar mazumiņu. Tas nozīmē, ka viņiem ir daudz grūtāk sajust apmierinājumu no maziem sasniegumiem, attiecībām ar partneri, draugiem un kolēģiem, no it visa dzīvē!

Vēl vairāk, ļoti bieži cilvēkiem ar izcilu prātu ir diezgan ideālistisks pasaules skatījums. Un tāpēc, saskaroties ar dzīves realitāti, kur izdzīvo stiprie un izdarīgie, viņi jūtās vīlušies.

3. Viņi ir pārāk prasīgi pret sevi

Vēl viens iemesls, kāpēc gudriem cilvēkiem ir grūtāk būt laimīgiem: viņi ir parāk stingri un prasīgi pret sevi. Un te nerunāsim par viņu panākumiem un neveiksmēm. Viņi ļoti dziļi analizē savu uzvedību, tā atrodot vēl vairāk iemeslu tam, lai sev kaut ko pārmestu.

Dažkārt, kad jau guli gultā un sāc iemigt, pēkšņi atceries kādu senu situāciju, kad biji rīkojies ne gluži tā, kā gribēji vai, kā tev vajadzēja rīkoties, un, viss – miegs vairs nenāk, un dažkārt nevari aizmigt līdz pat rītam.

Gudri cilvēki ļoti bieži paši sev sarīko tadus “flešbekus”. Tas viss izsauc vainas sajūtu, neapmierinatību ar sevi un citas negatīvās emocijas, kurām ar laimes sajūtu nav nekā kopīga.

4. Gudriem nepietiek ar realitāti

Cilvēki ar augstu IQ nekad nepārstāj meklēt kaut ko vairāk – jaunus apvāršņus, jēgu, mērķus. Tie, kuri domā vēl dziļāk, neapstājas pie sasniegtā. Viņu nemierīgais prāts neļauj atslābināties un baudīt dzīves priekus.

Triviālā realitāte viņiem ir pārāk garlaicīga. Viņi alkst pēc kaut kā liela, fantastiska, ideāla, neikdienišķa….. Un, protams, neatrod to reālajā pasaulē. Vai tev ir gadījies  justies tā, it kā tu būtu no kādas citas pasaules vai cita gadsimta? Dziļi un ļoti gudri cilvēki bieži vien tā jūtas. Un kā gan tu vari būt laimīgs, ja šajā pasaulē jūties kā svešinieks?

5. Trūkst patiesa kontakta un sapratnes no citu cilvēku puses

Visi mēs tiecamies būt saprasti. Ir tik patīkami būt kopā ar domubiedriem, runāt par kopīgām lietām un interesēm, un būt saprastiem, jo pasauli uztveram līdzīgi. Diemžēl gudriem cilvēkiem ļoti reti ir tādi domubiedri. Tāpēc daudzi jūtas vientuļi, nesaprasti un nenovērtēti. It kā neviens šajā pasaulē nespētu saskatīt viņu prāta dziļumu.

Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēkiem ar augstu IQ socializācija tikai traucē būt laimīgiem. Salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuru intelekta līmenis ir vidējs, un, kuriem socializācija nāk tikai par labu.

Tas gan nenozīmē, ka gudriem cilvēkiem nav vajadzīga sabiedrība un komunikācija. Viņi vienkārši vēlas runāt par tēmām, kas tuvas tieši viņiem, nevis par atlaidēm veikalos, par laika apstākļiem un brīvdienu plāniem.

Nav nekādas vajadzības atgādināt, ka mūsdienās ir grūti atrast cilvēku patiesi dziļai komunikācijai – tas viss, pateicoties mūsu patērētāju sabiedrības dzīves veidam, kas tendēts uz materiālo labumu gūšanu. Skumji, taču tāda ir patiesība.

6. Daudzi cilvēki ar augstu IQ cieš no psiholoģiskām problēmām

Ir sarakstīti un publicēti ļoti daudzi zinātniskie darbi psihiatrijā, kas parāda psihisko problēmu (piemēram sociofobijas vai bipolāro traucējumu) saistību ar augstu IQ. Vai var apgalvot, ka tā ir dziļa prāta blakne? Kas to lai zin. Cilvēka saprāta spējas līdz galam neviens nav izdibinājis.

Daudzi no šiem gudrajiem cilvekiem ir tendēti uz tā saucamo eksistenciālo depresiju, kas bieži vien ir sekas parāk intensīvai domāšanai. Ja tu parāk bieži visu apdomā un analizē, tad kādā brīdī sāc aizdomāties par dzīvi, nāvi un eksistences jēgu. Tu sāc pārskatīt visu savu dzīvi un skumjas bez jebkāda redzama iemesla ir tev garantētas.

Autors: Anna LeMind

Avots: econet.ru
​​​​​​​Foto: pixaby
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Tomēr es nedomāju, ka gudrība ir nepārvarama “problēma”. Ja cilvēks patiesi vēlas būt laimīgs, viņš noteikti atradīs veidu, kā tādam būt. Šodien arvien vairāk tiek runāts par to, cik svarīgs ir ne  tikai IQ, bet arī EQ (emocionālais intelekts). Kas jādara, lai tā līmenis paaugstinātos. Informācijas lauks ir pieejams ikvienam. Un, man šķiet, ka dziļš prāts šo zināšānu apgūšanā var tikai palīdzēt 🙂  (GFS)

Advertisements

Kad sajutīsi sevī negatīvismu…

dvesele88

EGO uzskata, ka negatīvās emocijas tam palīdz manipulēt ar realitāti un iegūt to, ko viņš vēlas.

Protams, ka negatīvās emocijas ir neefektīvas. Tā vietā, lai pievilktu sev vēlamos notikumus, tās jau saknē iznīcina visu labo, kas varēja ar tevi notikt. Un “slikto” tās neiznīcina, vienkārši atstāj visu, kā ir.

Negatīvajās emocijās, tāpat kā slimībā, bieži vien ir ielikts kāds vēstījums. Tu centies uzlabot attiecības ar tuvu cilvēku, tikt galā ar problēmām darbā, tikt skaidrībā ar tiem cilvēkiem, kuri tev apkārt – taču, ja nav izmaiņu apziņas līmenī, tas viss būs nekas vairāk kā “kosmētiskais remonts”. Bet izmaiņas apziņas līmenī var nozīmēt tikai klātbūtni augstākā līmenī

Pie noteikta līmeņa klātbūtnes vairs nav nekādas vajadzības pēc negatīvām emocijām un to “padomiem”.

Kad sajutīsi sevī negatīvismu, ko provocējuši ārējie apstākļi vai domas, bet varbūt tas radies nenoskaidrotu iemeslu dēļ, iedomājies, ka kāda balss tev saka: “Uzmanību! Šeit un tagad. Pamosties! Atslēdzies no prāta. Esi šeit un tagad”.

Neaizgaiņā pat nelielu aizkaitinājumu – apzinies to un vēro, savādāk savāksi veselu kolekciju neatsekotu reakciju. Tas nav vienīgais veids, kā atlaist negatīvu reakciju.

Var, piemēram, iedomāties sevi caurspīdīgu tiem ārējiem apstākļiem, kas izsauc tevī šo reakciju.

Tu esi aizkaitināts. Kāds šim aizkaitinājumam ir mērķis? Nekāda mērķa nav. Kāpēc tu to izsauci? Bet to izsauci ne jau tu. Kas tad? Tavs saprāts. Viņš izdarīja to automātiski, gluži neapzināti. Kāpēc saprātam aizkaitinājums? Saprāts zemapziņā cer, ka pretestība, kuru tu sajūti kā negatīvismu, palīdzēs tikt galā ar nepatīkamo situāciju. Tie, proatms, ir maldi. Saprāta radītā pretestība (dusmas, naids, aizkaitinājums) – ir daudz nopietnāka problēma, kā naida pirmcēlonis, kuru iznīcināt atnākusi šī pretestība.

Iedomājies, ka tavs ķermenis ir caurspīdīgs, tas zaudējis materiālā priekšmeta blīvumu. Un troksnis, kā jebkurš cits negatīvās reakcijas iemesls, vienkārši iziet tev cauri. Un neatduras pret “sienu” tevī.

Sāc ar mazumiņu: teiksim, automašīnas signalizācija, suņa riešana, bērna raudas, transporta sastrēgums. Nebūvē sevī sienu, pret kuru, nodarot tev sāpes, atsitas visdažādākie “pārpratumi, kuriem nevajadzēja būt”.

Lai notikumi plūst tev cauri.

Lūk, kāds tev pateica ko tādu, kam tevi vajadzēja sarūgtināt, aizvainot vai aizskart. Tā vietā, lai reaģētu ierasti neapzināti un negatīvi (uzbrukt pašam, aizsargāties, attālināties…), ļauj vārdiem brīvi plūst tev cauri. Nepretojies! Iedomājies, ka tā cilvēka, kuru šie vārdi aizskartu, neeksistē. Tā arī ir PIEDOŠANA. Tāda piedošana padarīs tevi neievainojamu.

Ja uzskatīsi par vajadzīgu, vari cilvēkam pateikt, ka viņa uzvedība nav pienācīga. Taču tagad šis cilvēks nevarēs pārvaldīt tavu iekšējo stāvokli. Tagad tu esi sev saimnieks – un neviens nevar valdīt pār tavu dvēseles līdzsvaru: saprāts tevi vairs nekaunina. Pretošanās mehānisms vienmēr ir vienāds – gan gadījumā ar rupekli, gan ar kaucošu signalizāciju, gan plūdiem, un pat gadījumā, ja pilnībā esi bankrotējis.

Nemeklē mieru. Necenties atrast kādu citu stāvokli, kas atšķiras no tavējā tagadējā. Jo tadā gadījumā tu sevi pakļauj iekšējam konfliktam un neapzinātai pretestībai.

Piedod sev to, ka neatrodies miera stāvoklī. Kad tu pilnībā pieņemsi miera neesamību, šī miera neesamība pārvērtīsies mierā. Pilnīga it visa apzināšanās atgriež cilvēku miera stāvoklī. Tas arī ir atgriešanas brīnums.

Kad tu pieņem to, kas ir, katrs mirklis kļūst par tavas dzīves labāko mirkli.

Autors: Ekharts Tolle “Power of Now”
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Prāta lamatas

putni galva12

Kā mēs iekļūstam prāta lamatās

Mēs jau zinām, ka ir prāts un ir saprāts. Tās ir dažādas struktūras, katrai no kurām ir sava loma. Mūsdienu sabiedrībā vairums cilvēku pakļaujas prāta spēcīgajai ietekmei, un viegli iekrīt tā galvenajās lamatās, par kurām šodien mēs parunāsim. Kur tas var novest?
Prāts ir cilvēka apziņas daļa. Tā daļa, kas vienmēr vēlas baudīt.
Ja cilvēkam ir kādas uzmācīgas idejas, no kurām grūti atbrīvoties, tas nozīmē, ka viņa prātam ir milzīga ietekme uz pašu cilvēku. Gribas paskatīties TV, pasēdēt pie datora, aizbraukt atpūsties uz siltajām zemēm u.t.t. Visas šīs vēlmes izsauc prāta darbība.
Savukārt saprāts atbild par dzīves pareizību. Tas vēlas attīstīties, tāpēc cenšas novirzīt cilvēka darbību progresa virzienā.
Pieņemsim, cilvēks vēlas pirms miega paēst. Prāts grib baudīt, tāpēc tas vedina uz vēlām vakarinām, savukārt saprāts apzinās, ka tas būs kaitīgi veselībai. Cilvēkam ir izvēles iespēja, kurā visu izšķir prāta vai saprāta ietekme. Vai, piemēram, cilvēks intensīvas satiksmes apstākļos agresīvi brauc ar motociklu bez ķiveres, lai sajustu ātrumu un vēju matos, jo tas sagādā baudu.
Ne īpaši saprātīga uzvedība, taču prāts bauda. Sanāk, ka saprāts rada noteiktus ierobežojumus prātam, lai cilvēks varētu tālāk progresēt – ne degradēt.
Šādus piemērus, kad cilvēka dzīvē notiek prāta un saprāta konfrontācija, var uzskaitīt tūkstošiem. Un dzīve, skatoties no saprāta viedokļa, daudziem šķiet garlaicīga un neinteresanta. Agri celties, ēst vienā un tajā pašā laikā, atteikties no kaitīgajiem ieradumiem, pildīt savus pienākumus – kas gan to vēlas? Labāk baudīt dzīvi, lai no rīta ausīs zvanītu prieka zvani, bet draugi stāstītu, cik vakar bija tusiņš pie nakts kluba. Tādu uzvedību izsauc spēcīgā prāta ietekme. Cilvēks vēlas bez mitas baudīt, jo tajā viņš redz savas dzīves laimi.
Daudzi stradājošie gaida brīvdienas, lai atpūstos no darba. Taču mēs nerunājam par tiem, kuri visu nedēļu vienkārši strādā, un tad, kad pienāk brīvdienas saka: “Bet tagad es varu atpūsties”, bet gan par tiem, kuri slimo ar šo ideju. Jau pirmdienā viņi sapņo par to, kā piektdienas vakarā sāks atpūsties.
Par šo tēmu internetā klīst daudz joku, un visi ar to esam saskārušies. Cilvēks jau domā par to, kā viņš pavadīs šo laiku. Vai, piemēram, šodien ir ārkartīgi daudz dažādu adrenalīna līmeni paaugstinošu izklaižu – kaut vai tā pati lēkšana no tiltiem ar gumijām. Jūs esat redzējuši cilvēkus, kuri to dara? Absolūti adekvāts, normāls cilvēks šīs darbības procesā mainās līdz nepazīšanai, vairākas reizes pēc kārtas, un noslēgumā piezemējas ar lielām, apaļām acīm un ļoti, ļoti laimīgs. Ar to nodarbojas tāpēc, lai neitralizētu prātu.
Pārsvarā cilvēks dzīvo parastu dzīvi. Izpilda savus pienākumus darbā, apmierina savas vajadzības un nedaudz izklaidējas.
Šādos apstākļos prāts ļoti ātri kļūst “kokains”, tam grūti eksistēt bez baudām, tāpēc ar šo savu vajadzību tas rada cilvēkā emocionālu spriedzi. Tā  sasaista apziņu, un cilvēkam jāpieņem lēmums rīkoties, lai izietu no šī stāvokļa, jādod iespēja prātam “izlādēties”. Un problēma ir tajā, ka savā ikdienas dzīvē cilvēks pats atņem sev normālas iespējas sasniegt laimes sajūtu.
Viņš pastāvīgi domā par savu nākotni, un te arī ir galvenās prāta lamatas.
Tas ir viņa baudas gūšanas  mehānisms, jo prāts var eksistēt jebkurā laikā, radīt ilūzijas (sapņus), papildināt reālus notikumus, lai baudītu. Gandrīz visiem cilvēkiem ir raksturīgi sapņot, taču šis process kļūst par pirmo soli ceļā uz vilšanos.
Kad cilvēks ir ļoti sakoncentrējies uz savu nakotni, viņš nepaspēj dzīvot tagadnē. Viņš visu laiku gaida nākotnes laimi: “Pienāks piektdiena un es atpūtīšos, bet šodien vienkārši pagulēšu dīvānā”. Cilvēks nesper tos vajadzīgos soļus, kas varētu atnest viņam laimi, jo viņa domas peld kaut kur nākotnē.
Vēdās teikts, ka domas par nākotnes laimi ir pats drošākais ceļš uz savas dzīves krahu. Jebkuri sapņojumi par nākotni tērē prāta enerģiju
Piemēram, cilvēks brauc uz darbu un domā par to, kā viņam šodien nāksies stradāt. Sākumā jau domās viņš ir noguris: “Nu, re, atkal tas darbs – 10 garas stundas!”. Pēc tam viņš domā par atpūtu pēc darba, par laimi, kas viņu gaida.
Rezultātā cilvēks ierodas darba vietā, un absolūti nav spējīgs strādāt. Prāts jau bauda, aizlidojis nākotnē, kura vēl nav pienākusi, tāpēc darba stundas parvēršas īstā katorgā. Viņš nav spējīgs ne pildīt savus darba pienākumus, ne normāli komunicēt ar cilvēkiem, viņa prāts ir sagūstījis apziņu.
Šādā stavoklī cilvēkam nav nekādas daļas gar realitāti, un tāpēc tas noved pie dzīves sabrukuma, jo dzīve notiek tagadnē nevis nākotnē.
Un tā, galvenās prāta lamatas ir tajā, ka tas bezgalīgi vēlas baudīt, un, lai to darītu, tam jāizmanto sava iespēja eksistēt pagātnē vai nākotnē, novēršot cilvēka uzmanību no tagadnes. Rezultātā reālā dzīve jūk un brūk, bet nākotne, kas balstīta uz esošo situāciju, kļūst nereāla.
Cilvēku gaida lielas vilšanās, ja viņs neiemācīsies kontrolēt savas prrāta radītās ilūzijas.

 

Avots: Pēc Oļega Torsunova lekciju cikla «Простые методы самосовершенствования» materiāliem
Tulkoja: Ginta FS

“Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad”, Pēteris Kļava

peteris-klava-una

Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. (..) Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā. (..) Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. (..)Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Intervija ar Pēteri Kļavu (Una Ulme, žurnāls “OK!”, pārpublicēts kasjauns.lv)

Jaunā gada sākums ir pārdomu laiks, kad esam apņēmības pilni sākt labāku, skaistāku, aktīvāku un veselīgāku dzīvi. Diemžēl pieredze liecina, ka liela daļa apņemšanos ātri izplēn. Kā mainīt dzīvi, jautājam bērnu ārstam, reanimatologam Pēterim Kļavam, kurš savās lekcijās daudz runā par dzīves jēgu un uzdevumiem.

Cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi,” saka Pēteris Kļava.

Ar ko sākt, lai Jaunā gada apņemšanās būtu dziļākas un piepildītākas? Lai pēc brīža mēs neatgrieztos tur, kur bijām iepriekš?

Esam radīti, lai dzīvē nepārtraukti kaut ko mainītu. Nesamierināšanās ar veco rada adrenalīna alkas pierādīt sevi un radīt kaut ko jaunu, bet nelaime tā, ka nezinām, kā to izdarīt. Visa šī pasaule – tas, ko mēs dzirdam, redzam, saožam, sataustām, sagaršojam, domājam – ir koncentrēta prātā. Ja izprotam, ka pasaule ir prāta datora potencialitātes milzīga spēle, jāsaprot arī, ka visas izmaiņas vispirms notiek mūsu prātā. Tā kā prāta pasauli paši sev esam uzbūvējuši, tad arī izmaiņas varam veikt paši.

Respektīvi, mums jāpārprogrammē prāts, dodot tam jaunu uzdevumu?

Jā, tikai ir vēl viena nianse – iespēja kaut ko mainīt ir determinēta. 2016. gadā nevar notikt tas, kam jānotiek 2036. gadā. Nepieciešama sagatave – izpratne, kā tu pats dzīvo savā prātā. Tāpēc dzīves programmēšana sākas ar sava es atrašanu prāta dimensijā – kas tu esi.

Tas taču ir pats grūtākais! Liela daļa no mums sevi meklē visu mūžu.

Diemžēl. Jo pat inteliģentiem cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi. Mēdzu jauniešiem teikt – padomājiet, kāpēc Eiropā astoņi miljoni jaunu cilvēku ar augstāko izglītību ir bez darba? Nevar dabūt darbu, tas ir neatbilstošs, neapmierina atalgojums, vai gluži vienkārši viņi negrib strādāt. Visi grib būt laimīgi, īpaši daudz nedarot, bet Stīvs Džobss strādāja ļoti daudz.

Tātad vainīgs slinkums?

Šis laikmets atmet cilvēkus, kuri tikai grib. Tas pieprasa cilvēkus, kuri grib, var un zina, kā to izdarīt. Nepieciešamas jaunas, modernas zināšanas par realitātes vadību. Nesen iepazinos ar angļu pētījumu, kurā secināts, ka 30 procenti bērnu, kuri izmesti no skolām par sliktām sekmēm, uzvedību, nepakļaušanos sistēmai, patiesībā ir ģeniāli – ar milzīgu potenciālu. Arī 80% harizmātiskāko pasaules līmeņa menedžeru šīs zināšanas nav ieguvuši skolās un augstskolās. Tā ir iedzimtā neordinārā potencialitāte, kas ir augstākā vērtībā. Sabiedrībai jāapzinās, ka no šiem citādi domājošiem prātiem ir atkarīga valsts. Viņi ir prometeji, nevis apmācītā, “nolaizītā” sistēma. Piemēram, Google inženieris Čade Mens Taņs, kurš sarakstījis grāmatu “Meklē sevī” (izdota arī latviešu valodā), kā programmētājs un moderns cilvēks ir izstrādājis cilvēces attīstības metodoloģiju. Mens Taņs salīdzina cilvēka prātu ar datoru, uzskatot, ka prātam nepieciešamas programmas jeb aplikācijas, lai to lietotu gudrāk, optimālu, ar mazākām pretrunām un radošāk.

Kā zināt, kāda tieši aplikācija manam prātam ir nepieciešama?

Tur jau tā lieta, ka sākumā mēs to nezinām. Palīdzēt varētu konsultants vai skolotājs, kādu pie mums Latvijā nav daudz, tāpēc jāstrādā ar sevi pašam. Kā tu realizēsi savu potencialitāti? Sāc ar lēmuma pieņemšanu uz vienu stundu. Izmēģini sevi, attīsti sevī iemaņu, kas nepieciešama, lai sasniegtu mērķus. Piemēram, tu vēlies sevī samazināt agresiju vai neapmierinātību, kas dedzina prātu un paņem daudz enerģijas. Atpazīsti to, definē un apzinies, kas tev jāizdara, lai atbrīvotu savu procesoru no liekas informācijas, kas neļauj koncentrēties uz radošajiem mērķiem. Pieņem lēmumu, ka vienu stundu kontrolēsi savu prātu un atpazīsi, kādā veidā tevī piedzimst dusmas vai neapmierinātība. Kad redzi, kā tā izplatās, uzreiz vari operēt ar šo informāciju un atbrīvot no tās prātu. Ja tev vienu reizi izdodas kontrolēt domas, tu vari kontrolēt arī savu dzīvi un laimi. Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. Ļoti vienkārši. Tikai jāpamēģina! Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā.

Nemaz tik vienkārši tas nav. Visa pamatā ir nopietns, nepārtraukts darbs pašam ar sevi. Kā ikdienas skrējienā par to piedomāt un neatgriezties pie vecajiem ieradumiem?

Spolējot automašīnas riteņus dubļos, ārā neizbrauksi. To var atrisināt ar zināšanām. Mūsdienu zinātnes par to daudz runā. Neredzamā doma, ar kuru mēs identificējam sevi, ir netverama dimensija. Sevis izpratne sākas no akadēmiskas apmācības. Kad saproti, ka tavs ķermenis sastāv no simts triljoniem šūnu un viena šūna sekundē izdara sešus triljonus informatīvu kustību, rodas jautājums – kas tu šajā procesā esi? Nepieciešamas jaunas zināšanās, kas tuvina mūsu sabiedrību dziļākai izpratnei par to, kas ir realitāte. Cilvēka eksistenci var iedalīt trīs līmeņos – fiziskais, mentālais un informatīvais. Ja mentālais līmenis jeb prāts neapgūst jaunas zināšanas, fiziskais līmenis strādās pret viņu pašu. Iedomājies, ka tavs datora ekrāns ir pilns ar neaizvērtām apakšprogrammām. Ja nemāki tās atinstalēt, esi nelaimīgs cilvēks, jo šis informācijas apjoms traucē dzīvot. Tu esi kompleksains, skaudīgs, destruktīvs, noliedzošs. Tu mokies pats savās neaizvērtajās programmās, savos prāta mezglos, kas ir noteikts domu apjoms, kuru pats ilgākā laikā esi veidojis attiecībā pret kādu tēlu vai notikumu. Tu pat nesaproti, kur šīs programmas atrodas, un neapzinies, kā tās tevi žņaudz. Tikai atsienot vienu mezglu, vari atsiet nākamo. Pretējā gadījumā var iestāties errors, un dators gribēs pašiznīcināties. Tāpēc izpratne par to, kādā veidā rodas domas, kādā veidā tiek pieņemts lēmums un kā tavs prāts spēj sekot šim lēmumam, ir dzīves jēga un attīstības evolūcija.

Kur iegūt šo izpratni?

Kādam tas ir dots spontāni, bet lielākajai daļai jāmācās. Gluži tāpat, kā mācāmies braukt ar automašīnu, jāmācās braukt ar prātu. Tam nepieciešama uzcītība, gudra piepūle un disciplīna. Bez tā nestrādās neviena metode, taču daudzi to nesaprot. Mēs vēlamies tā viegli – padzerot vīnu, padejojot būt laimīgi. Tam, cik liela nozīme ir uzcītībai, ir matemātiska pieeja. Ja uzskatām, ka vieninieks ir dzīves rutīnas plūsma un mēs pieliekam attīstībai 1,01 daļu piepūles, tad, kāpinot vienu gadu 365. Pakāpē, iegūstam skaitli 37,8. Taču, izdarot to ar 0,99 lielu piepūli, vienkārši eksistējot un sūdzoties, gala rezultāts ir 0,03. Tikai pāris procentu, bet kāda rezultāta atšķirība! Šo formulu esmu saviem bērniem pielicis pie sienas, lai viņi to atceras katru dienu:

1,01 365 pakāpē =37,8

0,99 365 pakāpē = 0,03.

Par pašizziņu un pašizaugsmi bieži aizdomājamies, kad kaut kas nogājis šķērsām. Dzīve piespēlē pārbaudījumus, un nekas cits neatliek, kā tikt ar to galā, taču tas ir lēns attīstības ceļš. Kā motivēt sevi negaidīt likteņa triecienu, bet sākt ar sevi strādāt šodien?

Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. Ir divu veidu cilvēki – kam ir zināšanas un kam ir viedoklis; kam ir enerģija un kam nav enerģijas. Kādam ir labi tā, kā ir, bet tiem, kas knosās, grib darboties un attīstīties, jāsaprot sava sūtība. Tikai 15 procentiem cilvēku ir potence uz biznesu, četri procenti interesējas par transcendentālām lietām, sešiem procentiem ir tieksme strādāt zemes darbus. Tās ir ģenētiskas programmas, kas mums nav jāmaina. Cilvēkam, kuri jūt sevī šo uguni, ļoti svarīgi mācēt ar to apieties. Svarīgi saprast savu izejas līmeni, to, kas ir tava dziļākā struktūra.

Daudz runājam par sevis mīlēšanu. Mums ir ļoti grūti sevi pieņemt, līdz ar to izprast šo dziļāko struktūru, un tas traucē pilnveidoties un attīstīties.

Nesen satiku uzņēmēju, kurš izskatījās ārkārtīgi laimīgs. Vaicāju, kā viņam tas izdodas, un viņš atbildēja, ka bērnībā no vecākiem saņēmis ārkārtīgi lielu mīlestību. Tāpēc mīliet savus bērnus! Mīlestība, ko var sniegt vecāki, rada prāta bāzes mikrosistēmu, kurā vēlāk cilvēks dzīvos. Tas ir milzīgs pašpietiekamības atslābums, kas baro prātu tā, kā nepieciešams. Pieņemšana sākas ar izpratni. Mainīt situāciju un cilvēku nav iespējams, var mainīt uztveri. Bet to var izdarīt, ja izprot uztveres mehānismu neredzamajā prāta dimensijā. Tā ir optimālā dzīves vadīšanas formula. Lai to izprastu, atkal nepieciešamas zināšanas. Jauniešiem neesam iemācījuši rast atgriezenisko saiti pašiem ar sevi. Katrā cilvēkam jābūt savam iekšējam psihoanalītiķim. Lai atrastu savas izaugsmes resursus, nepieciešama milzīga piepūle. Latvijai nav lielākas nelaimes kā gudro smadzeņu aizplūšana. Man sāp, ka nenovērtējam savus praviešus, nedodam viņiem iespējas realizēties. Ir jāapzinās mūsu gaišie prāti, jādomā, kā viņus piesaistīt un noturēt.

Cenšoties jaunieti šeit noturēt, barojam viņa ego. Esmu bieži saskārusies ar jauniem cilvēkiem, kuri pārvērtē savu nozīmību.

Ir svarīgi pārlēkt zemā līmeņa egoismam un izprast, ka dabā visi nav radītāji un pavēlnieki. Ir bišu māte, un ir bitītes, kas to apkalpo. No vienas puses, tu pasaulei esi niecība, no otras – ir vēlēšanās būt par kaut ko nozīmīgu. Līdz ar to jābūt kādam bāzes līmeņa ego, kas sniedz adrenalīnu. Mēs nedrīkstam nogalināt šo ambīciju, kas ir potenciāla degviela. Taču svarīgi, ka šī ambīcija tiek integrēta modernā prāta vadības tehnoloģijā, jo ar pliku ambīciju vien būs par maz. Savas individualitātes apzināšanās ir milzīga zināšanu dimensija, kas parauj tevī radošo džinu tik lielu, ka tu vari tikai brīnīties pats par sevi. Tā ir milzīga laimes izjūta, kad saproti, kā tu esi, kā tu notiec. Tāpēc man ir ļoti būtiski, lai jaunieši sāk apgūt šīs zināšanas. Negribas gaidīt vēl 20 gadus uz nākamo paaudzi, kamēr sabiedrībā sāksies reālas pārmaiņas.

Panākumi saistās ar materiāliem ieguvumiem, un mēs zinām, cik grūti ir izturēt pārbaudījumus ar varu un naudu. Cilvēkiem ir raksturīgi pieķerties, un arī bailes no zaudējumiem var būt nopietns pašizaugsmes šķērslis.

Aizejot uz teātri un redzot, ka kāds tiek nogalināts, līdzpārdzīvojam. Sakām, ka izrāde bija ārkārtīgi laba, jo cilvēkiem patīk drāma. Mēs neietu uz izrādi, kurā pāris vairākas stundas skūpstītos. Zemapziņā gribam šo laimi, bet skatīties uz to nevēlamies. Tātad aktuāls ir jautājums – vai patiesībā mēs vēlētos dzīvot šādā pārlaimes ilūzijā? Aizejot mājās, saprotam, ka tas bija tikai teātris un galvenais varonis ir dzīvs, jo dzīve turpinās. Pieķeršanās ir mūsu izglītotības dimensijas spogulis. Protams, mēs mīlam savus tuvākos, tajā pašā laikā apzināmies, ka visi reiz nomirs. Patiesi veiksmīgs cilvēks neko negrib dzirdēt par nāvi, jo tas bloķē viņa ambīciju uguni, viņu tas neinteresē. Reinkarnācijas teorija ir sen pierādīta. Ķermenis nomirst, bet tu paliec. Tu neesi iznīcināms. Tu neesi smadzeņu produkts, tu esi mūžīgā kreatīvā apziņas enerģija, vienmēr saglabājot sava es patības identitāti. Šī modernā izpratne rada milzīgu lēcienu, likvidē bailes, ka tu vairs nebūsi. Mums ir grūti atbrīvoties no šīs nastas, tāpēc ka to neizprotam. Proporcionāli izglītībai varam operēt ar šīm zināšanām. Vēlreiz atkārtoju – ļaujies šim brīdim! Jo vairāk esi šeit un tagad, jo enerģijas plūsma ir brīvāka. Jā, zaudējumi un ciešanas rada mūsos dziļākas vērtības un izpratnes, taču nav jāmaksā tik dārga cena, jo izziņas procesu var sākt jau šodien.

Cilvēka galvenā degviela, kas nodrošina dzīves kvalitāti, ir enerģija. Diemžēl tās bieži pietrūkst, rodas vienaldzība un apātija, kam seko regress. Kur uzlādēt šīs baterijas, kas ļautu īstenot visas apņemšanās?

Vispirms jāpadomā, kas šo enerģiju noēd. Mēs guļam, lai restartētu enerģiju un atslēgtu pārkarsušo procesoru. Pilnvērtīgs miegs ir pirmais enerģijas avots. Enerģiju noēd prāts un domāšana, taču to visvairāk izsūc negatīvas emocijas – dusmas, grūtsirdība, skaudība, ilgas, sēras, psiholoģiskas sāpes. Ja labi izguļas un izdzen šos prāta vīrusus, iestājas viegls, harmonisks līdzsvars. Papildu enerģiju var iegūt, nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm. Otrais līmenis ir māksla, mūzikas terapija, trešais – garīgais procesors. Tā ir pašapzināšanās, kam arī vajag enerģiju. Šī enerģija tiek barota ar meditāciju, pieslēdzoties enerģijas avotam. Garīgo dimensiju varam uzlādēt tikai tad, kad prāts ir atinstalēts un, kontrolējot elpošanu, notiek dzīvības enerģijas akumulēšana. Tā ir garīgā psiho higiēna, kad protam apvienot visus trīs elementus. To dēvē par holistisku pieeju, kad neesi tikai naudas vergs, bet gan garīga, fantastiska būtne, pašpietiekama un neatkarīga no ārējiem apstākļiem.

Kādā savā lekcijā minējāt, ka dzīvē atnāks tāds skolotājs, kāds ir tavs izmisums. Ko ar to domājāt?

Izmisumi mums visiem ir vieni un tie paši, pamatā saistīti ar veselību, attiecībām, finansēm un vecumu. Skolotājs nav tikai cilvēks, tā var būt situācija, atziņa, sajūta, grāmata, filma. Neviens nevar izdzīvot tavu sāpi, tavu prāta domu kombināciju. To vari tikai tu pats. Otrs var atbalstīt, mazinot melno nokrāsu, kuru pats esi radījis. Iedot citu otu, smaržu, garšu tavam skatījumam. Skolotājs ir kā palīdzība, bet bieži vien tas netiek saprasts. Es esmu par to, ka nav jāgaida skolotājs, kas atrisinās tavas problēmas, bet jāskolojas pašam. Tu ej pa priekšu, un Dievs iet aiz tevis, nevis kāds tevi vada. Pašizglītošanās ir pāri visam. Spēja apstrādāt ciešanas, ilgas vai izmisumu ir atkarīga no intelekta rezervēm. Ja esi inteliģenti pozitīvajā attīstības scenārijā, bet bez zināšanām, tas ir ārkārtīgs izmisums. Jo esam spējīgāki mainīt lēcas fokusu, nedaudz pacelties un paskatīties uz zemi no saules līmeņa, jo labāk saprotam, kas viss, ap ko mēs te ņemamies, ir niecība. Nepieciešama atkāpšanās dziļākā realitātes izpratnes līmenī. Proporcionāli tai mainīsies attieksme un samazināsies sāpju nozīmības jēga tavā dzīvē. Visiem sāp, viss ir pakļauts ciešanām, bet raugies uz to citādi, necenšoties saskatīt izmisumu. Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Una Ulme, žurnāls “OK!” / Foto: http://www.diena.lv

Vadims Zēlands: nevajag dauzīt ar rokām pa ūdeni!

vitalitate

Kaut vienas dienas laikā pavēro, kā tavs prāts cenšas irties pret straumi.
Tev kaut ko piedāvā, tu atsakies. Tev kaut ko cenšas paziņot, tu atgaiņājies. Kāds izsaka savu viedokli, tu – strīdies. Kāds dara pa savam, bet tu centies viņam norādīt īsto ceļu. Tev piedāvā risinājumu, bet tu iebilsti. Tu gaidi vienu, bet notiek kas cits, un tad tu paud savu neapmierinātību. Kāds tev traucē un tu sāc dusmoties. Kaut kas notiek ne pēc tava scenārija, bet tu meties uzbrukumā, lai novirzītu straumi pareizajā virzienā.

Nomaini savu taktiku un liec akcentu uz vērošanu. Nevajag dauzīt ar rokām pa ūdeni. Netraucē tavai dzīvei plūst pa straumi un tu redzēsi, cik daudz vieglāk tev paliks.

Cilvēka prāts strādā kā skaitļojamā mašīna, tas cenšas izskaitļot visus gājienus uz priekšu un sastādīt rīcības plānu. Prātam reti izdodas atrast optimālo risinājumu, jo ir ļoti daudz nezināmo, un arī situācijas laika gaitā mainās. Taču tas stūrgalvīgi uzstāj, lai piepildītos viņa izdomātais scenārijs. Citiem vārdiem sakot, iras pret straumi.

Rezultātā tiek tērēta milzu enerģija, bet problēmu un šķēršļu skaits aug. Prāts cenšas vadīt ne savu kustību straumē, bet – pašu straumi. Tā ir viena no galvenajām problēmām un nepatikšanām. Centies vairāk vērot, nevis kontrolēt. Nesteidzies atgaiņāties, iebilst, strīdēties un pierādīt savu, iejaukties, vadīt un kritizēt. Dod iespēju situācijai notikt bez tavas aktīvas iejaukšanās vai pretdarbības. Atsacījies no kontroles, tu saņemsi vēl lielāku iespēju kā iepriekš, vadīt un pārvaldīt situāciju.

© Vadims Zēlands – Praktiskais tranērfinga kurss

Tulkoja: Ginta FS

Piepildi savas vēlmes katru dienu!

11392979_777404645707480_5967274246897341964_n

Mūsu apziņai ir ļoti grūti pieņemt kāda liela sapņa piepildīšanos, jo tajā brīdī tā to var neizturēt un tādā veidā saņemt  ļoti spēcīgu psihisko atpakaļkritienu. Bet, ja mēs katru dienu izpildīsim savas mazās vēlmes: izdzersim krūzīti savas mīļākās tējas, satiksimies ar savu labāko draudzeni, nopirksim sev kādu ilgi kārotu lietiņu, piepildīsim kādu mazu, sen sapņotu sapnīti, mūsu apziņa pamazām pieradīs pie domas, ka mūsu vēlmes piepildās. Un tā mums arī turpmāk atļaus sapņot par lielākām lietām un piepildīt arī tās.

Katru dienu pa mazai drusciņai piepildiet savas vēlmes!

Ar katru mazo, piepildīto vēlmīti mēs arvien vairāk noticam sev un tam, ka mums viss izdosies!

Padomajiet par to, kāda izskatītos jūsu idealā dzīve?

Šo veidolu izdomājat līdz sīkumam: no mājas, kurā vēlaties dzīvot līdz kosmētikai, kādu vēlaties lietot. Un pēc tam sadaliet šīs vēlmes lielajās, vidējās un maziņajās.

Un sāciet ar maziņajām.

Piemēram: nopirkt kādu labu acu tušu – tieši tādu, par kādu sapņojāt, aiziet uz kādu meistarklasi, pamēģināt kādu jaunu ēdienu, nopirkt abonementu uz sporta klubu, apmeklēt astrologu, nopirkt jaunus traukus…

Un pēc šīs vēlmes piepildīšanās, “noķeriet” savu iekšējo stavokli – iesākumā būs milzīgs prieks, taču centieties vienkārši to apzināties, sajust un pieņemt to, ka jūsu vēlmju piepildīšanās ir gluži dabisks process jūsu dzīvē. Pierodiet!

Pēc tam jums būs iespēja realizēt dzīvē arvien lielākus sapņus, kamēr vienā jaukā dienā jūs sapratīsiet un ieraudzīsiet, ka jūsu kādreizējais lielais sapnis ir kļuvis par dabisku jūsu dzīves sastāvdaļu.

Sievietei tas ir ļoti svarīgi – prast koncentrēties uz sīkumiem, priecāties par procesu, atrasties pārpilnības stavoklī.

Tāpēc katru dienu piepildiet savas vēlmes, gatavojiet savu prātu tam, ka piepildīsies jūsu paši lielākie, neticamākie un pārdrošākie sapņi…

Katru dienu!

Autors: Jekaterina Andrejeva (personības izaugsmes trenere, biznesmene, kas samērā īsā laikā ir iemācījusies pilnībā pārveidot savu dzīvi un māca to darīt arī citiem cilvēkiem – īpaši sievietēm)

http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

Pēteris Kļava PAR PRĀTU

10665259_328919247232736_4332565110268786454_n

Kur rodas doma? Vai miljardos šūnu mūsu smadzenēs? Atbild ārsts reanimatologs Pēteris Kļava:

Tas, iespējams, ir pats interesantākais un grūtākais jautājums. Domas neizbēgami ir saistītas ar prātu, bet prātu neviens nav redzējis. Tās zināšanas, kas mums ir, ļauj spriest, ka prāts ir enerģijas veids, kas tiek izmantots kā juteklis. Prāts un domas varbūt ir kaut kas līdzīgs radioviļņiem; tā, kā televizors atkodē viļņus, tā varbūt arī prāts atkodē informāciju.

Zinātnieki uzskata, ka apziņa, kas ir visaptverošs informācijas enerģijas veids, ir radījusi smadzenes pēc hologrāfiskā principa. Ir pētījumi, kas pierāda, ka pašas smadzenes ir tikai biokompjūters, kas skenē informāciju un uzrāda prātā kā monitora attēlā “realitāti”. Tā ir moderna teorija, kuru ir izstrādājis kvantu fiziķis Deivis Boms un neirofiziologs Karls Pribrams.

Prāts būtībā ir enerģija, ko mēs uztveram, un tā izdala savas porcijas – kvantus, tas ir, domas. Kā Saule izstaro gaismu, kas ir gan viļņi, gan daļiņas, tā prāts izstaro domas. Un domas savukārt ir elektromagnētisks viļņu sakopojums. Jau tiek veikti eksperimenti, kas apliecina, ka ar prāta palīdzību mēs varam sazināties ar datoru, piemēram, neirobioloģiski pētījumi, kuros speciāli elektrodi no smadzenēm nolasa enerģijas formu, katra forma tiek iekodēta attiecīgā spektrā, un notiek sazināšanās ar datoru.

Pēdējo gadu neirofizioloģiskie pētījumi tomēr nedod skaidru atbildi uz jautājumu “kas ir atmiņa?” – vai tā glabājas smadzenēs vai informācijas telpā. Kad bērns piedzimst, viņam ir miljardiem smadzeņu šūnu; katra smadzeņu šūna ir sasaistīta ar vismaz 15 000 sinapšu – sinapse ir līdzīga izaugumam, kas kā kabelis sasaista ar citām šūnām. Iedomājieties, kāda gigantiska informācijas apstrādes mašīna! Bet ar laiku smadzeņu šūnu savienojumu skaits sāk samazināties, rezultātā samazinās šī biokompjūtera iespējas apstrādāt informāciju.

Tas liecina par to, ka bērna prāts ir ārkārtīgi atvērts un informāciju par pasauli apstrādā tādu, kāda tā ir, bez priekšnosacījumiem un ierobežojumiem. Bērns uztver pasaules tādējādību, un tas principā ir tuvu apskaidrībai. Tāpēc arī specifiskās grāmatās, tajā skaitā Bībelē, ir teikts – “esiet kā bērni”.

Mēs bērnus esam nozombējuši – kas ir pareizs, kas ir nepareizs, ko var un ko nevar…

Dabā jau nav ētikas un morāles, to ir izveidojušas prāta konvencijas, kas it kā ir nepieciešamas sabiedrības biokompjūteram, bet tajā pašā laikā tas ierobežo to informācijas apstrādes potencialitāti, ko varētu izmantot bērns.

Bērna prāts nav tikai bērna prāts, tas ir prāts kā tāds, kas sevī ietver bezgalīgu iespējamību. Ir ļoti daudz interesantu pētījumu par to, ka bērni atceras savu iepriekšējo dzīvi; ir tūkstošiem konkrētu gadījumu, kad ārsti, psihoterapeiti un juristi ir fiksējuši šādus datus. Kā tad bērna prāts, ja tas ir tikai šī bērna prāts, saglabā šo informāciju? Tāpat ir pazīstams fenomens, ka bērni atceras dažādas valodas un brīvi runā senu tautu valodās, kuras pat augstskolās neviens īsti nemāca. Jautājums – no kurienes?

To rezumējot, liekas, ka bērns piedzimst ar prātu un domāšanu, bet mēs dzīves laikā nevis palīdzam to attīstīt, bet gan sašaurinām?

Jā, varētu pat teikt tā, ka Saprāts ir radījis jebkuru pasauli. Ir jābūt pietātei pret bērna prātu, kurš ir ārkārtēji smalks, ārkārtēji jūtīgs un ātrs.

Jāatzīst, ka mūsu audzināšana un attieksme pret bērnu līdzinās sniegpārsliņas preparēšanai ar cirvi, – es uzskatu, ka mēs to darām tik rupji.

Intervēja Sandra Kropa, LR1 raidījums “Zināmais nezināmajā”
Avots: http://www.e-misterija.lv