Klusums – miers un bieds

Mēs zinām, ka ir kāda saikne starp lūgšanām un klusēšanu. Bet, ja aizdomāsimies par klusuma lomu mūsu dzīvē, tad izrādīsies, ka ne vienmēr tas ir stāsts par iekšējo mieru. Klusums var būt biedējošs.

Daudzus cilvēkus klusēšana biedē. Daudzi nezin, ko ar to darīt.
Ja viņi pamet pilsētas troksni un attopas vietā, kur nedzird mašīnu rūkoņu, vilcienu riteņu klaboņu, tur, kur ausis nesasniedz radio un televizora skaņas, kur neskan mūzika – viņi sajūt, kā spēcīga trauksme pārņem visu ķermeni. Viņi jūtas, kā zivis, kas izmestas liedagā. Tā, it kā visi orientieri būtu zuduši.

Daudzi cilvēki nespēj klusumā mācīties, viņiem vajag, lai visapkārt būtu milzīga mūzikas siena.

Ja viņus nosēdināsi istabā, kurā neiekļūst skaņas, tad ļoti ātri varēs redzēt kā pieaug viņu nervozitāte. 

Tādējādi daudziem no mums klusēšana ir bieds.
Bija laiki, kad klusums bija ierasta lieta un lieki trokšņi traucēja. Taču tagad troksnis ir tik ierasts, ka, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet klusums ir kļuvis par traucēkli.
Nav grūti saprast, kāpēc cilvēki ar šādu attieksmi pret klusēšanu izjūt grūtības lūgšanās.

Ikdienas dzīvē klusums ir kļuvis svešs. Pat dodoties uz pludmali vai uz mežu piknikā, gadās, ka austiņas ir mūsu labākie ceļa biedri. Izskatās, ka būt klusumā ir neciešami.

Taču klusums ir pilns skaņu: vējš čukst, lapas čab, putni vēcina spārnus, viļņi čalodami skrien uz krastu. Un pat tad, kad nekādu skaņu nav, mēs varam sadzirdēt savu elpu, savu roku kustības, noķert skaņas, kas rodas kaklā rīšanas procesā un savu soļu skaņas. Taču cilvēks ir kļuvis kurls pret šīm klusuma skaņām.

Kad mums piedāvā iziet no skaļās pasaules un doties skaņu pilnajā klusumā, mēs bieži vien bīstāmies. Mēs jūtamies kā bērni, kuru acu priekšā sagrūst pašu mājas sienas un pēkšņi viņi attopas klajā laukā. Vai arī jūtamies tā, it kā mums būtu atņemts apģērbs, vai arī kā putni, kuri izmesti no ligzdas.

Ausis sāk sāpēt, tāpēc, ka tām atņemts ierastais troksnis, un mūsu ķermeņi tik ļoti pie tā ir pieraduši – un jūtas kā siltā segā ietinušies. Mēs esam kļuvuši kā narkomāni, kuriem jāiet cauri sāpīgajam atteikšanās no narkotikām procesam.

Mums ir grūti atbrīvoties no šiem ārējiem trokšņiem, bet vēl grūtāk ir sasniegt iekšējo klusumu, sirds klusumu. Ir sajūta, ka cilvēks, atrazdamies visu šo trokšņu varā, absolūti ir zaudējis saikni ar savu iekšējo “es”. Visi neatrisinātie jautājumi palikuši bez atbildēm. Līdz galam neapzinātās jūtas palikušas neizskaidrotas, bet mulsinošās haotiskās emocijas vēl joprojām paliek nesaprastas.
Tas viss mūsos ir – kā haotisku jūtu mudžeklis, kuru līdz šim vēl nekad nav bijis iespēju sakārtot.

Henrijs Nouvens “Ar atvērtām plaukstām”
Foto: Eberhard Grossgasteiger
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu sēdi zem sava dzīves koka

zem koka

Mani mīļie, vai jūs jau esat sapratuši, cik milzīgi liela vērtība ir iekšējais miers?…

Cik bezgalīga labsajūta pārņem tad, kad pat lielākajā salā tu jūties tā it kā sēdētu zem liela un klusa koka, kurš vienmēr gatavs mierīgam saulrietam? Un cik miljoniem gadu tavai Dvēselei jāizdzīvo, lai tevi nesalauztu, kā šo koku?…
Iekšējais miers nav vienaldzība pret dzīvi, taču tā ir vienaldzība pret tiem sakņugraužiem, kuri gaida to brīdi, kad tu viņiem dosi baiļu vai dusmu signālu, pēc kura tie sāks tevi grauzt….
Bet tu nedod šo signālu…
Tu esi pārvarējis savas bailes un jau sen sapratis, ka dusmas ir vienkārši reakcija, nevis veids kā dzīvot, visu sasniedzamo aplaistot ar skābi….

Tā ir pilnīga vienaldzība pret jebkurām spēlēm, kurās tevi cenšas iesaistīt…
Tāpēc, ka tavas spēles beidzās smilšu kastē…
Tā ir pilnīga vienaldzība pret rindām pēc tiem, kuri mīl, ka pēc viņiem stāv rindas…
Ja reiz mīl, tad paši lai stāv…
Tu esi izaudzis līdz abpusējām jūtām…
Tā ir pilnīga vienaldzība pret vajadzību kādam kaut ko pierādīt, vai pārliecināt, ka tu neesi tāds, kā par tevi domā…
Kurš domāja, tas domāja par sevi, taču viņam nebija drosmes to atzīt… atdeva tev…
Bet vēl bērnībā mamma tev iemācīja neko neņemt no svešiem…

Tā ir pilnīga vienaldzība pret sacensībām, cīņu, maratoniem….
Vienkārši tāpēc, ka tev nav jābūt uzvarētājam, kurš izlīdis no ādas…
Tu jau esi uzvarējis vienreiz, kad saprati, ka tev nav interesanti būt labākam par kādu, tev pietiek ar to, ka tu esi tu…
Un, ja tu kaut ko dari labi, tad diploms, kas apliecina to, tev ir pilnīgi vienaldzīgs un nevajadzīgs…. Diplomi ir vajadzīgi tiem, kuriem ne tik svarīgi ir labi darīt, cik uzturēt ilūziju par to, ka vairāk neviens to neprot….

Iekšējais miers atnāk ne ar kalendāro briedumu, bet kā apzinātības pazīme…
Tu turpini attīstīties, taču uz visiem laikiem atbrīvojies no steigas, trauksmes un vērtējuma gaidīšanas….
Tu sēdi zem savas nešablona dzīves koka un saproti, ka tas, kas tev patiešām vairs nekad nebūs, ir šabloni…
Miera nav tiem, kuri uztraucas, ka viņiem nesanāks atkārtot to, kas it kā obligāts ir visiem…

Nav obligāti…

Es jums visiem novēlu mieru….
Atrodiet katrs savu koku, savu sauli, savu zemi zem kājām…
Un esiet paši sev…. vienmēr esiet….
Pārējie pievilksies…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iekšējais MIERS

miers

Draugi, vai saprotat, cik milzīgi liela vērtība ir Iekšējais Miers?
Kāda bezgalīga labsajūta ir sēdēt visskarbākajā salā un justies tā, it kā sēdi milzīga un klusa koka paēnā un baudi burvīgu saulrietu?
Un cik miljonus gadu ir jānodzīvo Dvēselei, lai pienāktu brīdis, kad esi tik stiprs, kā šis koks?
Iekšējais miers nav vienaldzība pret dzīvi, taču tā ir vienaldzība pret tām vabolēm – mizgraužiem, kas gaida to mirkli, kad tu dosi tām baiļu vai dusmu signālu, pēc kura tās sāks tevi grauzt…

Bet tu nedod šo signālu…
Tu esi pārvarējis savas bailes un sen jau esi sapratis, ka dusmas ir vienkārši reakcija, tas nav veids, kā dzīvot, aplejot visu sasniedzamo ar skābi…
Tā ir pilnīga vienaldzība pret ikvienām spēlēm, kurās tevi cenšas iesaistīt….
Tāpēc, ka tavas spēles beidzās smilšu kastē…
Tā ir pilnīga vienaldzība pret rindām, kas stājas pie tiem, kuri mīl, lai pēc viņiem stāvētu rindās…
Ja reiz mīl, tad lai paši arī stāv…
Tu esi izaudzis līdz abpusējām attiecībām.
Tā ir pilnīga vienaldzība pret vajadzību kaut ko kādam pierādīt, vai kādu pārliecināt par to, ka neesi tāds, kā par tevi domā….
Kurš padomāja, tas domāja par sevi, taču viņam nepietika drosmes to atzīt… viņš to atdeva tev…
Un vēl mamma tev iemācīja neņemt no svešiem…
Tā ir pilnīga vienaldzība pret sacensībām, cīņu un maratoniem.
Vienkārši tāpēc, ka tev nevajag būt uzvarētājam, kurš izlīdis no ādas…

Tu uzvarēji vienu reizi, kad saprati, ka tev nav interesanti būt labākam par kādu, tev pietiek, ka tu esi tu pats
Un, ja tu kaut ko dari labi, tad diploms, kas to apliecina, tev ir absolūti vienaldzīgs. Diplomi ir vajadzīgi tiem, kuriem ne īpaši svarīgi ir darīt labi to, ko viņi dara, cik uzturēt ilūziju par to, ka to neviens cits neprot.
Iekšējais miers neiestājas reizē ar kalendāro briedumu, bet gan kā apzinātības pazīme.

Tu turpini attīstīties, bet uz visiem laikiem atbrīvojies no steigas, trauksmes un gaidām pēc novērtējuma.
Tu sēdi zem savas nešablona dzīves koka un saproti, ka tas, kas patiešam tev vairs nekad nebūs, ir šabloni.
Miers nav tiem, kuri uztraucas par to, ka neizdosies vēlreiz atkārtot to, kas it kā ir obligāts visiem.
Nav obligāti…
Es jums visiem novēlu mieru.
Atrodiet savu koku, savu sauli, savu zemi zem kājām.
Un esiet pie sevis pašiem, vienmēr.
Pārējie ar laiku pievienosies.
© Ļiļa Grad
Foto: pixabay
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Un arī tas pāries

mūžība

Vārdi “‘Un arī tas pāries” norāda uz realitāti.

Pieņemot faktu, kas viss ir pārejošs un pārmaiņas ir neizbēgamas, tu vari priecāties par labsajūtu, kamēr tā ir, neizjūtot bailes par iespēju to pazaudēt, ne arī trauksmi attiecībā uz savu nākotni. Atbrīvojoties no pieķeršanās, tu iegūsti daudz augstāka līmeņa priekšrocības, un no šī daudz augstākā punkta skaties uz savas dzīves notikumiem tā, ka tie vairs tevi neaizķer.

Tu esi līdzīgs kosmonautam, kurš vēro bezgalības ieskautu Zemi un saprot paradoksālu patiesību: Zeme ir tik skaista un vērtīga un tajā pat laikā – tik maznozīmīga.

Atzīstot to, ka viss pāries, dzīvē ienāk nepieķeršanās un kopā ar to arī jauna dimensija – iekšējā telpa.

Caur nepieķeršanos, tāpat kā caur iekšējo nepretošanos, tu saņem pieeju šai dimensijai. Ja tu vairs sevi neasociē ar formu, ar to, kas esi, tu atbrīvo sevi no ieslodzījuma formā un šī brīvība arī ir iekšējās telpas rašanās. Tā atnāk kā miers, kā smalks, tikko jūtams miers dziļi tevī, pat tad, ja kaut kas šķiet slikti.

Un arī tas pāries. Pēkšņi apkārt notikumam parādās telpa. Tāpat arī ir telpa ap emocionālajiem kāpumiem un kritumiem, pat apkārt sāpēm. Un, pirmkārt, ir telpa ap tavām domām. Un no šīs telpas rodas “pārpasaulīgs” miers, tāpēc, ka pasaule ir forma, bet miers – telpa. Dieva telpa.

Tagad tu vari baudīt un cienīt šīs pasaules lietas, nepiešķirot tām pārāk lielu svarīgumu, tādu, kāda tām nav.

Tu vari piedalīties radīšanas dejā, būt aktīvs bez pieķeršanās rezultātam un bez nepamatotām pretenzijām pret pasauli, tipa: “realizē mani”, “padari mani laimīgu”, “izdari tā, lai es justos drošībā”, “pasaki man, kas es esmu”. Pasaule nav spējīga tev to dot, un, ja tev vairs nebūs šādu gaidu, visas paša radītas ciešanas beigsies.

Visas tamlīdzīgās ciešanas ir tāpēc, ka mēs pārvērtējam formas svarīgumu un nespējam apzināties iekšējās telpas plašumu. Kad šis plašums tavā dzīvē ir, tu vari baudīt dzīvi, priecāties par to, baudīt lietas, baudīt sajūtas, nepazaudējot tajās sevi, citiem vārdiem sakot, nepieķeroties pasaulei.

Vārdi “Un arī tas pāries” norāda uz realitāti. Un norādot uz visu formu nepastavīgumu, tie netieši norāda uz mūžīgo nemainīgo. Tikai mūžīgais tevī var atpazīt nepastāvīgo kā nepastāvīgo.

@ Ekharts Tolle
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

5 Reiki principi

reiki

1. Jau šodien es priecājos.

“Ja atveras durvis un pa tām nāk mīlestība, tad pirmais ienāk prieks…”

Ja cilvēka sirds ir piepildīta ar prieku, tad vienlaicīgi nav iespējams dusmoties, skumt, ienīst un skaust, u.t.t. Tad mēs paši jūtamies labi un apkārtnē izstarojam pozitīvu enerģiju. Šīs enerģijas vibrācijas nosaka mūsu dzīves kvalitāti, jo izpaužas mūsu domās, vārdos un darbos, un atkal atstarojas atpakaļ no ārpasaules. Tādējādi tās veido mūsu dzīves pamatu. Kā jau parunā teikts – ko sēsi, to pļausi. Ko mēs dodam, to mēs arī saņemam. No tā, cik esam priecīgi, lielā mērā atkarīgi mūsu panākumi un veiksme gan darbā, gan citur. Tas nosaka mūsu savstarpējās attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, ietekmē mūsu veselības stāvokli. Un ilgstošā laika periodā,- cik dzīvespriecīgi esam pieraduši dzīvot savu dzīvi, cik smaidīgi esam, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē,- no tā atkarīgs viss mūsu dzīves plūdums un sasniegumi kopumā. Tamdēļ uzsmaidīsim sev, uzsmaidīsim viens otram – kaut vai tikai iekšēji – un ļausim veiksmei piepildīt mūsu dzīvi. Ja nu ir tā, ka ne par ko nav šobrīd prieka, tad ieskatīsimies rūpīgāk sevī. Pavērosim savu dzīvi, situācijas tajā un pavērosim, kurš virziens mūsu dzīvē ir tas, kas kaut reizi ir sagādājis patiesu prieku. Kad sajūtam to, mūsu intuīcija mums saka, ka tas ir mūsu ceļš. Kamēr dzīvojam, tikmēr mums ir iespēja piepildīt savus sapņus, savas vēlmes. Varam kļūdīties, varam izdarīt kaut ko nepareizi, bet izdarām secinājumus un turpinām ceļu. Un ja neatlaidīgi mēģināsim atkal un atkal, pienāks reize, kad viss izdosies. Tātad – ar prieku sirdī un tikai uz priekšu!

2. Jau šodien esmu mierīgs.

“Drosmīgs cilvēks ir mierīgs…” R. Š.

Nekas ārējs nespēj iespaidot cilvēku, ja viņa sirdī ir miers. Nav baiļu, nav uztraukumu, nav šaubu, u.t.t. Visi ārējie ierobežojumi un rāmji patiesībā ir tikai ilūzija. Bailes ir prāta darbības rezultāts, tām nav sakara ar patieso realitāti. Pat ja arī tās ir iepriekšējās negatīvas pieredzes rezultāts, tās atkal ir tikai ilūzijas, ka tā notiks arī šoreiz. Ļaujoties satraukumam, mēs ienesam savā dzīvē ne tikai nepārliecinātību par sevi, bet arī vājumu, jo nemiers noņem spēku.

Par sevi nepārliecināts un bailēm pakļauts cilvēks, kuram nav priekšstata par to, kāds potenciāls viņā ir ielikts, un ka tikai viņš pats veido katru savu dienu un savu dzīvi kopumā, var turpināt meklēt savu neveiksmju cēloņus ārējos apstākļos. Un vai ir pieredzēta kaut viena tāda situācija, par kuru nervozējot un satraucoties, būtu iespējams kaut ko uzlabot šajā sakarā? Tamdēļ uzņemsimies paši atbildību par savu dzīvi! Ik mirkli mums ir izvēle. Ik dienu mēs pacietīgi varam sev pateikt: “Lai mans miers dod man spēku!” Izjutīsim un pieņemsim savu mieru ar visu sirdi!

Dziedināšanās no dažāda veida bailēm un to izpausmēm ir turpmākās dziedniecības pamats un sākums tās tālākai attīstībai. Šī Reiki principa visdziļākās būtības apzināšanās un sekošana tam dod cilvēkam iespēju ieraudzīt šo stāvokļu patiesos iemeslus sevī un atbrīvoties no liela daudzuma visdažādāko baiļu, sasniegt iekšējo mieru, neierobežotu pacietību un līdzsvarotību, audzināt stingru un stipru gribu. Ar Reiki, jeb mīlestības spēka palīdzību cilvēkam ir iespēja pārveidot baiļu un nemiera graujošo negatīvo iedarbību pozitīvā, radošā enerģijā, kas kalpos viņa izaugsmei un attīstībai. Viņš pamazām iegūst arvien lielāku garīgu spēku un spēju efektīvi palīdzēt pašam sev un būt jūtīgam un atsaucīgam pret citu cilvēku sarežģījumiem un bēdām.

Nekas un nekur nespēj izjaukt viņa iekšējo līdzsvaru: ne uzslava, ne nopēlums, ne neveiksmes, ne panākumi.

Tikai izlīdzsvarots priekos un ciešanās, apmierinājumā un skumjās, mierīgs garā cilvēks spēj izjust visu dzīves pilnību un skaistumu, atraisīt visaugstākās radošās spējas, virzīties pa savu Ceļu, vest aiz sevis skolniekus un sasniegt savu realizāciju.

3. Jau šodien es uzcītīgi un godīgi strādāju.

“Dod, Dieviņi, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt…”

Šis princips nenozīmē tikai vienkārši “godīgi sev nopelnīt dienišķo maizi un nezagt”. Tas aptver visu cilvēcisko attiecību sfēru, aicinot uzturēt tās bez liekulības un uz savstarpējas uzticēšanās pamata. Šis princips attiecas ne tikai uz finansu un personīgo attiecību jomu, bet izpaužas visās savstarpējās attiecībās un neredzamajās saiknēs starp cilvēkiem. Tas atklāj mūsos tādus slēptus motīvus, kā meli, noklusēšana, vai tāda rīcība, kas pamatota uz ne-patiesību. Negodīga rīcība ir ļoti jaudīgs faktors, kas noved cilvēku pa līču loču celiņiem pie arvien lielākām problēmām. Savukārt, sekojot šim principam, cilvēks atrod savu ceļu un virzās pa to uz gaismas pusi.

Bez tam šis princips izskauž arī parazītismu, kas reizēm vērojams cilvēku sabiedrībā. Ļoti bieži cilvēki nemāk, jeb nevēlas sastrādāt, attīstīt un nostiprināt paši savu dzīvības enerģiju, bet sāk dzīvot uz citu rēķina. Šī parādība ir pazīstama ar nosaukumu “vampīrisms”. Tā ir savdabīga uzvedības forma, veids, kā tiek paņemta kāda cita cilvēka vai pat cilvēku grupas fiziskā, emocionālā, mentālā un garīgā enerģija. Tāda garīgi-enerģētiska zādzība vai meli tiek paslēpti aiz iztapīgas, izdabājošas ”mīlestības”, “maiguma”, “draudzības”, “uzslavas”, “radniecīgo attiecību” vai “labas pazīšanās” maskas. Tamdēļ godīguma princips ļauj sakārtot mūsu enerģiju apmaiņas procesu un sasniegt harmoniju cilvēka sociālo attiecību jomā. Tas ļauj izvairīties no meliem, skaudības, neuzticības, aprēķina, aprunāšanas, u.t.t., t.i., no visa tā, kas gala rezultātā noved pie enerģijas izsīkuma, dažādām problēmām un slimībām. Un otrādi, principa ievērošana piepilda dzīvi ar skaidrības, sirsnīguma, atklātības un uzticības gaismu, tātad ar dziedniecisku enerģiju.

Šis princips katram no mums saka: “Esi godīgs vispirmām kārtām pret sevi, nemelo sev, dzīvo saskaņā ar savu sirds balsi, ar savu sirdsapziņu un tad Tavā dzīvē ienāks arvien vairāk Tavas patiesības, Tavas Paša esības. Tā kļūs piepildīta un Tu varēsi daudz vairāk izpaust sevi un savu unikalitāti un nevis kaut kad nākotnē, bet gan vienīgajā patiesi reālajā brīdī, kas Tev ir svarīgs – šeit un tagad.”

4. Jau šodien pateicos par visu svētību, ko saņemu.

“Kuru darbu padarīju,
To pateicu Dieviņam…”

Spēja izjust pateicību – tā ir cilvēka īpašība, kas liecina par viņa dzīvības enerģijas virzienu. Pateicība – tā ir gatavība ziedot savus spēkus radošiem mērķiem. Ārēji cilvēks pateicības stāvoklī izstaro pozitīvu radošu enerģiju. Un tieši pateicoties tam, viņam atveras iespēja saņemt enerģiju no savas iekšējās saiknes ar pasauli, t.i., ieslēgties enerģijas apmaiņas procesā.

Pateicība un atzinība nozīmē, ka cilvēks dzīvo, piepildīts ar laimes un apmierinātības sajūtu.

Būt pateicīgam, tas nozīmē būt apmierinātam ar to, kas atnāk pats no sevis, būt priecīgam par to, kas ir.

Kad mēs pastāvīgi izpaužam atzinību, jūtot pateicību ne tikai par to, ko mēs saņemam, bet arī par to, ko mēs uzzinām un iemācāmies, apkārtējie cilvēki sāk mums arvien vairāk uzticēties. Ap mums sāk veidoties pārpilnības un pārticības atmosfēra.

Mūsu apziņas ieciklēšanās uz īslaicīgām iluzorām vērtībām neļauj mums saņemt to, kas ir patiesi mūsu. Ja mēs koncentrējamies uz to, kā mums nav, mēs izjūtam trūkuma un nepietiekamības sajūtu. No otras puses, ja mēs spējam izjust tā pārpilnību, kas mums ir dots šinī dzīvē, un būt pateicīgiem par to, pārpilnība vienmēr sekos mums. Vēl vairāk – tai būs tendence pieaugt. Pateicība un atzinība par visu padara cilvēku atvērtu gan paša dzīvei, gan apkārtējai pasaulei un universālajai Visuma enerģijai. Cilvēks kļūst par tādu kā vienoto enerģijas trauku ar visu, ko viņš pieņem. Neapmierinātība bloķē un izjauc kanālus, caur kuriem noris enerģijas apmaiņas process. Tādā gadījumā ieplūstošā enerģija tiek izmantota, lai pirmkārt atjaunotu kanālu darbību. Bet, kad šī saikne funkcionē, panākumi un uzplaukums ir nodrošināti. Nonākot kontaktā ar Visuma vienoto dzīvības enerģiju, mēs koncentrējam savu uzmanību uz panākumiem, veiksmi un bagātību, sajūtam visu dzīves aspektu pārpilnību. Enerģijas plūsma tādā gadījumā paplašina mūsu iekšējā “es” kanālus vēl lielākam enerģijas pieplūdumam. Nākamis solis ir – gatavība konstruktīvai mūsu mērķu sasniegšanai. Tikai pozitīvs noskaņojums vien uz panākumiem un uzplaukumu nepadarīs tos par realitāti. Tam nolūkam ir nepieciešams šo noskaņojumu pastiprināt ar enerģiju, Visuma vienoto spēku. Tieši no mums plūstošā enerģija, ieguldīta pozitīvo apstiprinājumu un nesatricināmas ticības gultnē, ienesīs šis pārmaiņas, uzplaukumu un pārpilnību mūsu dzīvē. Tamdēļ mūsu pastāvīga un apzināta atgriešanās šajā radošajā pateicības stāvoklī nodrošina nepārtrauktu enerģijas plūsmu labklājības virzienā, kurai ir tendence materializēties arvien pieaugošā daudzumā. Mūsu izvēle dzīvot ar pateicību ir vienlaicīgi arī izvēle dzīvot pārpilnībā, apmierinātībā un arvien pieaugošā uzplaukumā.

5. Jau šodien esmu labestīgs, mīlu visu.

“Visu, ko dariet savā dzīvē, dariet tikai ar mīestību. Ja jūs nevarat to izdarīt ar mīlestību, labāk nedariet nemaz…”
Māte Terēze.

“Nepiedošana ir vienīgais grēks… “ Lūle Vilma.

Nodalot šajos principos pamataspektus, mēs redzam, ka tie norāda uz pieciem visizplatītākajiem iemesliem, kas rada slimības. Tie ir – bailes, agresija, aizvainojums, apmāns, atraušanās no Dabas un Radītāja. Apkopojot to, iespējams šos piecus iemeslus novest pie viena pamatiemesla. Pats lielākais un lielāko daļu slimību un visu cilvēces problēmu pamatiemesls ir – mīlestības trūkums. Vai varam uzskatīt, ka tumsa patiesībā ir gaismas trūkums? Tad – ja cilvēks izjūt bailes, nemieru, uztraukumu, neuzticību, agresiju, kaut ko nepieņem, nosoda, apvainojas, mānās, meklē aizstāvību, cenšas sagrābt un neatdot kaut ko, tad tas, bez šaubām, nozīmē tikai vienu – viņam trūkst mīlestības.

Un ja cilvēkam ir šie negatīvie stāvokļi, ja viņš saka, jeb uzvedas tā, ka viņam pietrūkst mīlestības, tad tas patiesībā nozīmē to, ka viņš pats nav devis sev un pasaulei pietiekoši daudz mīlestības. “Ko sējam, to pļaujam…”

Principi aicina mūs dzīvot mīlestībā un dot to pirmām kārtām sev un pēc tā paša principa visiem cilvēkiem un visai apkārtējai pasaulei bez izņēmuma. Atvērt savu Sirdi un apvienot savu patieso “Es” ar visu cilvēku “Es” un visām dzīvajām būtnēm un izjust visas dzīves Vienotību. Cilvēks, kas iet savu Ceļu, ir aicināts dzīvot ne vienkārši mīlestībā, bet Pirmavota mīlestībā, mīlestībā pret Radītāju un Radītāja mīlestībā, mīlēt visu dzīvi kā Viņa dzīves un mīlestības izpausmi. Viņa varenajā Sirdī nav sadalījuma. Viss nāk no viena Pirmavota un ir cieši savstarpēji saistīts un nepārtraukti ietekmē viens otru. Kamēr cilvēks redz šo sadalījumu, tic duālismam, tikmēr viņš nevar izjust mīlestību, jo mīlestība ir dzīve visā. Visas dzīves ir vienlīdz vērtīgas, jo Radītājs dzīvo un elpo caur katru no tām.

Šī Dievišķā beznosacījumu mīlestība arī ir šis ļoti jaudīgais un iedarbīgais dziedniecības līdzeklis, kā katram cilvēkam, tā arī visai cilvēcei kopumā. Mīlestība kā vienotais un Augstākais likums apvieno sevī visus evolūcijas spēkus un likumus.

Dzīvojot mīlestībā, cilvēks uzzina, kas ir patiesība. Pati-esība… Viņa sirds atveras un uzzied un viņš kļūst vienots ar Visu Kas Ir un apvienojas ar Gara spēku. Dievišķās mīlestības stari no atvērtas sirds sāk izgaismot, sildīt un barot visu, kas ir apkārt apgaismotam cilvēkam.

Par cilvēku nepiedzimst – par cilvēku kļūst…

Avots: http://www.reiki.lv

Daži Iekšējā miera simptomi un pazīmes

miers17

— Tendence domāt un rīkoties no sirds, nevis vadoties no bailēm, kas balstītas uz pagātnes pieredzi.
— Spēja izbaudīt katru dzīves mirkli.
— Zudusi interese nosodīt citus cilvēkus.
— Zudusi interese apspriest citu cilvēku rīcību.
— Zudusi interese konfliktēt.
— Iekšēja vajadzība novērtēt un uzslavēt.
— Apmierinātības sajūta par to, ka esi sastīts ar dabu un citiem cilvēkiem.
— Smaidīgums.
— Pieaugusi spēja uztvert mīlestību, ko pauž citi un akūta vajadzība pašam paust mīlestību.

Lūk, kas tev vajadzīgs. Un dzīve kļūs par aizraujošu ceļojumu, kas pilns prieka un godbijības. Tā tava daļa, kas bija ieslēgta dažādos ierobežojumos, kurus tu pats sev biji uzlicis, atbrīvosies, lai ieraudzītu pavisam citu panorāmu… ja un kad tu tam noticēsi.
Tu atklāsi, ka it kā palēnini savu dzīves tempu, un sāc dzīvot tajā tīrajā iekšējā telpā, kurā vari novērtēt visu, kas pagadās tavā ceļā.
Savā sirdī tu zināsi, ka tev nav jābaidās no citu cilvēku skatieniem un rīcības.
Tu saņemsi no savas dzīves vairāk prieka, jo tieši prieku tu nesavtīgi dāvāsi arī citiem.
Tu atklāsi, ka tev ir daudz vieglāk pieņemt cilvēku pretrunīgos uzskatus, zinot to, ka neesi nošķirts no kaut kā iekšēja tevī.
Tu gūsi prieku no tā miera sevī, kas nomainīs agresivitāti un sāpes.
Tu novērsīsi ikvienu konfliktu, saprotot to, ka ir bezjedzīgi kādam pierādīt savu taisnību.
Tu atklāsi sava prāta bezgalīgo spēku.
Tu varēsi mierīgi meditēt pat tad, kad apkārt citi trako.
Tu iepazīsi mierīga saprāta spēku un arvien biežāk vērsīsies pie tā.
Tu atklāsi sevī lietas, par kurām agrāk pat iedomāties nevarēji.
Tu attapsies tā ideālā intelekta iekšienē, kas piepilda ikvienu formu un tajā iekšējā telpā, kur, iespējams, ir viss, ko vien tu spēj vizualizēt.
Autors: Veins Daiers “Kad noticēsi, tad arī ieraudzīsi”.
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS