Lai viss nostātos savas vietās

Labdien, mani Mīļie.
Gaismā un Mīlestībā apskauju katru no jums šajā jaunajā dienā.

Notiek Lielā Pāreja.
Redzošie – redz, jūtošie – jūt, zinošie – zina.

Vareni enerģijas viļņi kā cunami noslauka savā ceļā visu, kas nav īsts, kas nav Mīlestība, kas ir mākslīgs, kas nav stāsts par Dzīvi.
Tiek norauts ilūziju plīvurs un izpaužas viss, kas ticis slēpts un bijis aizklāts. Nokrīt maskas.
Egregori agonē un izdomā arvien jaunus iebiedēšanas, manipulācijas un enerģijas nosūkšanas veidus.

Taču cilvēki mostas. Ne visi uzreiz. Tas notiek pakāpeniski.

Daba modina, enerģijas modina, Dievs modina.
Un tas nav stāsts tikai par mums – cilvēkiem. Un ne tikai par mūsu planētu.
Viss ir daudz apjomīgāk un plašāk.

Katrs no mums šobrīd ar savām domām, lēmumiem, izvēlēm ietekmē šīs Pārējas kustības ātrumu.
Tā vienalga notiks un notiek. Taču katram ir sava personīgā izvēle par savu kustību visā šajā. Izvēle pieķerties pagātnei, ticēt visiem kliedzošajiem “šausmu stāstiem”, baidīties vai izvēlēties Mīlestības un Patiesības ceļu. Jo vairāk jūs baidāties un pretojaties, jo spēcīgāk tas jūs satricina.

Viss, kas balstīts uz parazitēšanu un manipulācijām tiks sagrauts.
Viss, kur nav Mīlestības, tiks sagrauts.
Atvērts sirds centrs kļūst par ikdienas dzīves nepieciešamību. Ja agrāk mēs varējām noslēgtu sirdi kaut kā dzīvot, tad tagad to vairs nevarēsim.
Ir ļoti svarīgi atvērt sirdis. Ir ārkārtīgi svarīgi izvēlēties Mīlestību nevis bailes.

Bailes ir ilūzija.
Tur, kur ir Mīlestība, tur nav vietas bailēm.

Ir ļoti svarīgi izdziedināt savu iekšējo bērnu.
Ir ļoti svarīgi izdziedināt iekšējo vīrišķo un sievišķo, harmonizēt tos.
Tas ir ceļš pie veseluma.
Un ir ļoti svarīgi uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Ir ļoti svarīgi beidzot pieaugt. Gan psiholoģiski, gan garīgi un dvēseliski.
Ir svarīgi, lai Dieva vietā katram ir Dievs, ne reliģija, ne valsts, ne valdība, nauda, mīļotais vai mīļotā, bērni vai vēl kāds, vai spēki, kuri sevi dēvē par dieviem vai maskējas par Dievu.
Dieva vietā – Patiesība, Absolūts. Un nekā savādāk.
Tad viss pārējais nostāsies savās vietās.

Nezini, ko darīt, netiec pats galā – atrodi kādu, kurš redz to, kas notiek, kuram pašam ir resurss un kurš var palīdzēt.
Šobrīd vairs tīrā veidā nedarbojas psihoterapija un psiholoģija, tie ir daudz lielāki un apjomīgāki procesi.

Tieši tāpat ir ļoti svarīgi strādāt ar savu ķermeni. Izvēlies to, kas der tieši tev.
Dzer vairāk tīra ūdens, atpūties tieši tik, cik vajadzīgs tev, izgulies. Parūpējies par sevi.
Vairāk kontaktējies ar dabu un priecājies par vienkāršajām dzīves lietām un norisēm.
Meklē to, kas priecē un sazemē tieši tevi. Pēti, izzini.
Nepavelcies uz provokācijām, bet sargā savas robežas.
Arī tas ir ļoti svarīgi.

Lai mums visiem pietiek spēka godam iziet katram savus procesus.
Lai saudzīga mums visiem attieksme pašiem pret sevi un vienam pret otru. Un Mīlestību mums visiem!

Anna Gusak
Mīlestībā, Olivarija!
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR PĀRAUGŠANU ATTIECĪBĀS

Dažkārt, kad viens cilvēks zaudē interesi par otru: to, kurš vēl vakar bija tuvs, kad šķiet, ka ir to pāraudzis, aizgājis savā attīstībā daudz tālāk, tātad ir pelnījis kaut ko labāku…

Mēdz būt arī tā.
Bet mēdz būt arī savādāk. Gadās, ka cilvēks savu attīstību ir pārvērtis gluži vai par egocentrisku procesu, kurā savā uztveres laukā pārstāj uztvert vēl kādu, izņemot tikai pats sevi.
Viņš ir tik ļoti uzskaņojies uz saviem iekšējiem radariem, ka svešas jūtas, pārdzīvojumi, sāpes, šaubas un pat mīlestība pret viņu, ir kļuvuši par kaut ko pašsaprotamu, garlaicīgu, tādu, kam nav vajadzīga ne uzmanība ne dzīva atsaucība.
Tad viņš sāk rūpīgi atsekot modernās robežas, cītīgi saskatīt iespējamo toksiskumu pret sevi, uztrenēt sevi ar visām iespējamajām praksēm, geštaltēt sevi, lasīt visdažadākās trendā esošās grāmatas, censties uzrakt savas bērnības traumas visnevainīgākajās situācijās, turēt aizdomās savus vecākus par pret sevi izdarītajiem noziegumiem un ieslīgt narcistiskajās ilūzijās tā, it kā viss grieztos tikai ap viņu un visi par viņu vien runātu… taču tādā veidā nemanāmi pārstāj būt godīgs pret sevi un to cilvēku, kurš nesaprašanā cenšas sagaidīt viņa atgriešanos.

Bet tas otrs patiesībā nemaz nav atpalicis attīstībā, nav kļuvis sliktāks vai blāvāks, nav ne nodevis ne aizvainojis, ne arī pārstājis mīlēt…
Un, iespējams, izaudzis ir tieši viņš, nevis tas, kurš viņu augstprātīgi nostādījis zemāk par sevi.
Izaudzis līdz dziļakai tuvībai, kura spēj pieņemt mīļotā cilvēka mētāšanos, viņa sevis meklējumus, viņa īslaicīgo atslēgšanos no tās saderības, kura tika radīta pirms tam.
Izaudzis līdz tam, ka nevajag censties noturēt otru ar histērijām, manipulācijām un spiedienu, bet klusējot atlaist…. jo tad, kad mīl, tad novēl laimi – ne obligāti, laimi kopā ar sevi.

Doties uz priekšu, attīstīties, pāraugt pagātni – tā protams, ir lieliska pieredze. Neviens jau nestrīdās.
Taču es esmu cieši pārliecināta, ka veselīga attīstība neieslēdz cilvēku tikai sevī un nesteidzas mīdīt kājām vakardienu: īpaši to, kur neviens viņu iepriekš nepazemoja, neizmantoja un nesacentās ar viņu.

Atrast sevi – tas ir brīnišķīgi, taču vai nav pārāk banāli to izdarīt, vienpusēji pakāpjoties uz tā cilvēka pleciem, kurš pret tevi ir labestīgs un pilns mīlestības?

Es nekādā gadījumā nevēlos teikt, ka jāpaliek kopā aiz žēluma vai pret savu gribu… protams, ka nē.

Durvis vienmēr un visiem ir atvērtas, lai kāds arī ko teiktu.

Es runāju par to, mani mīļie, ka ir viegli sajaukt patiesu attīstību un dvēseles pieaugšanu ar modernām spēlēm labākajās sevis versijās, kurās viss, kas vajadzīgs, ir vien nozīmēt sevi par labāko un sarīkot pretendentu atlasi tiem, kuri būs gatavi kopā ar tevi meklēt tādu milzīgu dārgumu.
Vēl tik jautājums, vai tādi vispār būs un, vai kopā meklēs?

Ļiļā Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkāršā laime

Doties uz turieni, kur nedzird ikdienas steidzīgās dzīves troksni, aizvērt acis, uzskaņoties uz dziedējošajām dabas skaņām un ieslīgt svētlaimē – tas ir brīnišķīgi.

Taču, ja tu to proti tikai tādos apstākļos – tu neesi brīvs.
Un arī noskaņots tu esi nevis uz to, ko vari pats, bet gan uz ārējiem apstākļiem, citu cilvēku vēlēšanos-nevēlēšanos ieguldīties tavos plānos, vides atbilstību-neatbilstību tavām vajadzībām…

Taču saki, kur gan atrodas šis Eldorado, kurā nav neviena melnumiņa un kur visi priecīgi steidz tev pretī?
Tāda nav!

Toties ir katra diena, kurā viss nemēdz būt salikts pa plauktiņiem, kurā nav viennozīmīgi labo vai slikto, un nav pārlieku lielas atlaides mūsu pašu īpašajiem apstākļiem…
Un tātad nav vērts ārpusē meklēt to, kas tevi sasildīs. Ir vērts sākt meklēt sevī pašā spēku un atbalstu.

Var apbraukāt simtiem retrītu un ticēt, ka esi sasniedzis tajā meistarību un harmoniju, taču tas kļūs par patiesību tikai tad, kad būsi ticis skaidrībā ar savu realitāti, kad spēsi izturēt parastos sadzīvistiskos apstākļos, spēsi uzbūvēt kvalitatīvas attiecības ar citiem cilvēkiem, izveidosi kaut ko savu un parādīsi, ka spēj justies laimīgs ārpus pieķeršanās vispārpieņemtas laimes atribūtiem.

Mani mīļie, tas ir paradokss, bet parastā vidē justies dzīvam un pilnvērtīgam cilvēkam ir daudz grūtāk, bet arī daudz foršāk, nekā fantazēt par sevi kā par apgaismotiem dieviem un dievietēm, kuriem nav nekāda sakara ar realitāti…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā kļūt pieaugušam?

Dzīve nāk ar savām mācībām. Tikai tās izprotot un izstrādājot varam doties tālāk.

Pirmie cilvēki, kurus mēs savā dzīvē satiekam un caur kuriem ienākam pasaulē, ir vecāki. Mūsu radītāji. Tikai tad, kad attiecības ar vecākiem ir harmoniskas un līdzsvarotas, varam doties tālāk, un kļūt par jaunieti un tikai pēc tam par sievieti vai vīrieti.

Attiecībām ar vecākiem nav jābūt izdomāti rožainām, jo tad radām ilūziju ap sevi, bet gan cieņas un miera pilnām. Ja arī vecāki vairs nav šeit Zemes līmenī, attiecības turpinās tur, kur esam palikuši kopā ar viņiem enerģētiski.

Varbūt pat šķiet, ka attiecības ar vecākiem ir normālas un ir grūti saskatīt, ko varu tur uzlabot, tad ir jādodas iekšā sevī un jāsatiekas ar iekšējo bērnu.

Prāts grib aizmirst lietas, kuras ir sāpinājušas emocionāli un paslēpj tās dziļos zemapziņas kambaros. Bet iekšējais bērns atceras visu. Tikai izvedot viņu saulītē, varam dziedināt sevi un kļūt par vecākiem savam bērnam.

Patiesībā jau nav tāda cilvēka, kura emocionālā pasaulē bērnībā nebūtu ienākusi kāda sāpe. Pat it kā pie ideāliem vecakiem bērns var nesaņemt to uzmanības, maiguma un mīlestības porciju, ko viņam tieši kādā brīdī vajadzēja. Bērniņš var palikt iesprūdis šajā gaidīšanas režīmā un vēl tagad turpina to darīt, neapzināti lūdzot uzmanību no partnera, bērniem, draugiem, kolēģiem… Kamēr iekšienē dzīvo šis nedziedinātais bērns, noteiktās dzīves situācijas, kas ir enerģētiski līdzvērtīgas tām, kas bija bērnībā, jūtam un rīkojamies no šī bērna skatu punkta un pieredzes.

Tagad daudz raksta un runā par partnerattiecībām, par sieviešu un vīriešu sadarbību. Bet kamēr viens vai otrs partneris, vai abi kopā sēdēs sava nedziedinātā un neizprastā bērna enerģijās, harmonijas un miera nebūs. Būs kritumi un kāpumi, būs puņķi un asaras, būs arī prieks un smiekli, bet nebūs līdzsvara.

Emocionāli nobriedis cilvēks ir tad, kad ir atradis savu iekšējo līdzsvaru. Tad šūpoles ir norimušas, un viņš atrodas savā Centrā.

Visa emocionālā pasaule tiek veidota no šī punkta sevī. Tāpēc ir svarīgi paskatīties uz savu dzīvi ar godīgām un atvērtām acīm un piefiksēt šīs situācijas, kas rada emocionālu diskomfortu. Caur tām, ieejot sevī dziļāk, varam nonākt pie notikumiem bērnībā un tos izmainīt.

Tagad, kad esam pieauguši, kļūstam par vecākiem savam iekšējam bērniņam, sniedzot to, ko viņš nesaņēma toreiz. Kādam tā būs drošība un pieņemšana, citam uzmanība un uzklausīšana, bet visvairāk bērniņam vajag maiguma un mīlestības.

Te arī sākas sevis mīlēšana – no sava iekšējā bērna, kad, kļūstot viņam par vecākiem, varam dot sev to, kā ir pietrūcis bērnībā. Ja to nepaveicam, tad šie neredzamie enerģētiskie diegi mūs atkal rausta kā marionetes un atgriež pie enerģijām, kuras nesam sev līdzi no tiem laikiem.

Savienojoties ar Zemi, rodas sajūta, ka ir tautas, kuras vēl ir saglabājušas iniciāciju pieredzi. Tās ir vietas uz zemeslodes, kuras tik ļoti vēl nav skāruši civilizācijas un tehnoloģijas labumi. Esot pie Austrālijas aborigēniem un Peru indiāņiem, esmu sajutusi enerģētiski šo iekšējo struktūru, kas ir šajās ciltīs, kad bērns iziet savu ciklu un kļūst par jaunieti, bet jauniete un jaunietis tiek iniciēts par sievieti un vīrieti. Vecie gatavo jaunos. Ir šīs pārmantotās prakses, kur viedās sievas un vīri, izved cauri iekšējiem emociju un dabas cikliem, dodami noslēgumā savu svētību. Tikai tie, kas izgāja cauri iniciāciju sagatavotībai un pārbaudījumiem, varēja veidot ģimeni un kļūt par vecākiem.

Arī mūsu tautai ir bijusi šī iniciāciju pieredze. Diemžēl, ejot cauri laikam, esam to pazaudējuši. Tagad mums to ir jāpaveic katram pašam priekš sevis, lai varētu nosaukt sevi par Sievieti vai par Vīrieti.

Šis Ceļš iet divās plūsmās – veco enerģiju, priekšstatu, stereotipu atbrīvošana, un piepildīšanās ar augstākām vibrācijām – dievišķo mieru un līdzsvaru, kas aizved pie sevis pieņemšanas un mīlestības.

Varu padalīties ar savu pieredzi, kas man ir palīdzējusi iet šo Ceļu pie sevis.

Lai uzceltu enerģētiskos blokus uz augšu un atbrīvotu, nepietiek tikai ar miera stāvokli un meditāciju. Tas būtu kā pluņčāšanās pa sastāvējušu dīķi, kurā nav iespējas tikt pie svaiga ūdens malka. Šī vecā pieredze ,,sēž,, ne tikai emocijās, tā ir iekšā ķermenī, tāpēc ir no turienes jādabū ārā. Tā var būt kāda aktīva deja, brīvas kustības, kurās atļaujam sev visu, arī skaņas, kliedzienus, asaras un smieklus, tādā veidā ļaujot apspiestām emocijām nākt uz ārpusi un iekšēji emocionāli attīrīties.

Osho ir radījis ļoti spēcīgu praksi Dinamiskā meditācija, kurā, izejot cauri vairākiem posmiem, nonākam tuvāk savai patiesajai esībai. Meditācija ir jāveic no rīta un kādu ilgāku laiku, lai tā ienestu pārmaiņas dzīvē. Ir dažādas tehnikas, ar kuru palīdzību varam atbrīvot negatīvo emociju uzkrājumu – Džibarišs – attīrīšanās caur runāšanu un kustībām, smieklu un asaru meditācijas utt.

Brīnišķīgi atbrīvot un uzlādēt sevi varam pie dabas. Bet vienmēr ir jāatceras pateikt, ka atlaistā enerģija aiziet uz to vietu Visumā, kur tai ir jābūt pēc Augstākā Dieva plāna. Katrai enerģijai ir sava izcelsme un vieta. Radītājs zina, uz kurieni tai ir jāiet. Mums tikai ir jāuzticas un jāatdod to, kas kļuvis par smagumu. Vienlaicīgi, kad atbrīvojamies, sajūtam saikni ar dievišķām vibrācijām. Tās no Augstākā ES vietas, kas kā Gaismas lode atrodas virs galvas rokas stiepiena attālumā, kā plūsma ienāk caur vainaga čakru enerģētikā un savienojas ar Gaismas sirdi, tālāk jaunā enerģija plūst dabiski kā upe uz leju un ienāk tajās vietās, kuras pēc atlaišanas ir atbrīvojušās. Šo dievišķās gaismas plūsmas sajūtu ir svarīgi saglabāt visu laiku, tādā veidā ļaujot, lai aiziet vecais un ienāk jaunais.

Vadot seminārus un nometnes, esmu novērojusi, ka ļoti daudziem trūkst iekšējās vienotības. Savu dzīvi dzīvo ķermenis, citu dzīvi emocijas, bet vēl vienu prāts. Tas arī var būt saistīts ar bērnības pieredzi, kad tika uzlikti ierobežojumi emocijām un ķermenim, bet prātam piešķirtas papildus funkcijas, kas novedušas pie sevis kritizēšanas un nepieņemšanas.

Atgriešanās pie sevis ir atgriešanās pie sava ķermeņa, kurš spēj saņemt un izpaust visu savu iekšējo emociju gammu. Te atkal nonākam pie kustībām, kas var palīdzēt šajā darbā. Tās var būt dejas. Man pašai ļoti palīdzējusi ,savienot ķermeni ar emocijām un atlaist prāta važas, ir biodeja. Var Latvijā atrast biodejas grupas un tām pievienoties, tā sperot soli tuvāk savam iekšējam bērniņam un ejot šo Ceļu pie sevis. Pie savas Gaismas.

Ja gribam saprast, kas esam šajā bezgaldaudzās informācijas pasaulē, no sirds iesaku izlasīt tikai vienu grāmatu – Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”. Šī grāmata ir kā dzīves kompass un parāda virzienu, uz kurieni jādodas. Ieraudzīt savu Ceļu, tā jau ir puse no uzvaras.

Apzināta dzīve sākas tad, kad uzņemamies atbildību par to. Tikai paši par visu, kas ir noticis un notiek.

Atbildība atver durvis uz Brīvību.

Brīvība savieno ar Radīšanu.

Tad paši sākam radīt savu dzīvi.

LAI TOP!

Maija Kadiķe
Pārpublicēts no www.engelupasaule.lv

Ilgdzīvošanas prakse

— Tu man jautāji lai es tev kaut ko pastāstu par ilgdzīvošanas praksēm.
Lūk, viena no tām: kurpes uzvelc kājās stāvot.
— Bet man izdevīgāk to darīt sēžot.
— Tagad tu šad tad apsēdies uz ķeblīša, lai sašņorētu zābakus, pēc gada tev būs speciāli šim nolūkam domāta taburete, pēc diviem – vēl soliņš blakus, lai mazāk jāliecās. Bet uz gadiem septiņdesmit tu vairs pats nespēsi patstāvīgi uzvilkt apavus.
— Piekrītu. (Es piecēlos un pieliecies uzvilku kurpes). Taču šī nu nav nekāda īpašā ilgdzīvošanas prakse.
— Tieši tūkstošiem tādu sīkumu ir ilgdzīvošanas prakse.
— Vai tu vēl kaut ko īpašu ievēroji manā pilsētas dzīvē?
— Jā, tu ļoti lēni staigā. Ej nedaudz ātrāk par vidējo.

Vladimirs Serkins «Šamanis ķiķina»
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā runā…

vientuliba

Runā, ka daudzi aizejot nožēlo to, ka par maz ir ceļojuši, par daudz strādājuši un nav pietiekami mīlējuši…

Nezinu… var jau būt…
Taču es esmu strādājusi ar to cilvēku nopietnajām problēmām, kuri apceļojuši visu pasauli un kādam šie ceļojumi ir bijuši ikdiena…
Ar to cilvēku neirozēm, kuri vispār nav strādājuši, vai strādājuši ļoti maz…
Ar to cilvēku depresijām, kuri dzīvojuši abpusējā mīlestībā…
Un ļoti daudz esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri aiziet…
Un ļoti bieži ir bijis tā, ka cilvēki vispār neko nenožēlo…
Ir bijuši pietiekami viedi, lai pieņemtu savu likteni tajā variantā, kas ir…
Bet, ja arī kāds nožēlojis, tad tikai par to, ka vienkārša parasta cilvēka dzīve kā laime viņiem atklājusies tikai uz pēdējā sliekšņa… bet daudzu gadu garumā viņi visdažādākajos veidos centušies no tās izvairīties, domājot, ka būt vienkāršiem ir kauns…

Un uzsākuši ilgās spēles NEparastajos cilvēkos…

“Apgaismotajos”, kuriem dota pielaide “sakrālajiem esības noslēpumiem”, kas paceļas virs viņu mirstīgās būtības. Tie apguvuši sarežģītas prakses, šķīstīti ar svētīto ūdeni, senseju un nirvānas iesvētīti, aizsniegušies līdz pat zvaigznēm, attīstījuši pārdabiskas spējas, uzlekuši augstāk par savu galvu, radījuši sevi no nulles, apmierinājuši savu izsalkumu ar kalnu elfu izsmalcināto ēdienu, piekopuši dievišķās asanas un padarījuši sevi gandrīz par ideāliem…
Tādiem cilvēkiem, par kuriem var padomāt, ka viņi, piedodiet, pat uz tualeti iet ar kādiem nektāriem…
Un  viņi spēlēja šī spēles, nekļūstot ne apgaismotāki ne laimīgāki….
Un nesaprotot, ka pa īstam vareni ir atturēties no jebkādām spēlēm…
Ir vareni būt parastam pēc savas paša pārliecības, nevis reliģiskajām mācībām, nenodot, neapmelot, nenogalināt, nepazaudēt savu sirdi un neradīt sev elkus…
Ir vareni būt saudzīgam pret cilvēkiem…
Ir vareni aizmigt tīrā gultā pēc grūtas darba dienas…
Ir vareni nepamest nelaimē…
Ir vareni nevērtēt pēc ārienes, bet gan Dvēseles augstsirdības…
Ir vareni izaudzināt bērnus ne tikai, lai viņi būtu pabaroti un apģērbti, bet arī sadzirdēti un pieņemti tādi, kādi ir…
Ir vareni apsēžoties uz trepītēm uzpīpēt, kad esi noguris…
Ir vareni stāvēt, apskaujoties, aukstā laikā uz promenādes…
Ir vareni satikties pēc ilgas šķirsanās un saprast, ka nekas nav beidzies…
Ir vareni dzīvot vienam ar otru bez nažiem mugurā un bez nodevības…
Ir vareni darīt kaut ko, no kā skudriņas skrien pa visu ķermeni līdz pat pirkstu galiņiem…
Ir vareni dejot basām kājām pusnaktī virtuvē…
Ir vareni zināt, ka nav tādu cilvēku, kuriem tu esi skaudras sāpes avots…
Ir vareni būt sev tādam, kāds esi pēc miljoniem skumju kilometru, bez pretenzijām pret maisiņiem zem acīm un krunciņām sejā un daudzo rētu zibeņiem…
Ir vareni piecelties pēc zaudējuma un doties dzīvot tālāk, nepiepildot savus atriebības maisus un nesacenšoties ar uzvarētājiem…
Ir ļoti daudz kā varena, mani mīļie, ja mēs nepretendējām uz Apgaismības Maģistra vietu…
Un pa īstam ir žēl, ja uzzinam par to trīs soļus līdz mūžībai…
Spert pirmo soli… un apstāties apbrīnā – es varu staigāt, velns parāvis!!!!….
Spert otro soli un atcerēties to lūpu garšu, kuras nevajadzēja izcīnīt neirotiskā cīņā – tās pašas brīvprātīgi sniedzās tev pretī patiesā mīlestībā…
Spert trešo soli… un sev pateikt… nē, vairs nav ko teikt…
Tas ir tik svarīgi – paspēt pabūt vienkārši cilvēkam…. un laikā atteikties no neredzamā kroņa….
Lai dzīvotu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Divi Dvēseles izaugsmes un laimīgas dzīves materiālajā pasaulē ceļi

ģimene2

Visas reliģijas, visi viedie gudrie un arī vienkārši garīgie meklētāji runā par to, ka ir tikai divi Dvēseles izaugsmes un laimīgas dzīves materiālajā pasaulē ceļi: tie ir vai nu mūka ceļš vai ģimenes dzīve – trešā nav. Jebkurš cits ceļš ir egoisma ceļš, tātad ved pie degradācijas visos līmeņos.

Kas ir vīrieši, kuri nevēlas uzņemties atbildību par sievieti, par ģimeni, par bērniem? Tie ir egoisti, kuriem svarīgākas ir tikai savas intereses tā vietā, lai rūpētos par saviem vecākiem, sievām, bērniem, mazbērniem utt.

Pasaulē ir tik daudz kārdinājumu…
Bet emancipētās sievietes izraisa vienīgi līdzjūtību – jo lielākoties viņas nevienam nav vajadzīgas… Un lai cik arī sieviete būtu seksuāla un veiksmīga karjerā, laimi tas viņai neatnesīs.

Sieviete pirmkārt ir māte un sieva. Un visos laikos tas ir bijis galvenais patiesas sievietes veiksmes rādītājs. Tikai tagad “veiksmi” nosaka tas, cik bezkaunīga, cik izaicinoši seksuāla utt. viņa var būt.

Es esmu konsultējis tūkstošiem sieviešu, veiksmīgu karjerā, taču viņu galvenais dvēseles “kliedziens” ir: kā man izveidot laimīgu personīgo dzīvi.
Man savas darbības rakstura dēļ nākas zināt lietas, par kurām cilvēki skaļi un atklāti sabiedrībā nerunās.

Un es droši varu apgalvot, ka, ja sieviete ģērbjas ļoti seksuāli, izaicinoši un visi viņai pievērš uzmanību, viņa kalpo par masturbācijas objektu tūkstošiem cilvēku un viņai i bijis neskaitāmi daudz seksuālo partneru, viņa ar katru savas dzīves gadu kļūs arvien nelaimīgāka, ja nopietni nesāks pievērsties kādai garīgajai praksei. Paskatieties, kā beidzas visi šie pop-, seks- un porno stāsti. Sākot ar Merilinu Monro…
Vārds “māte” – ir svēts un pat pēdējais noziedznieks to zin.

Tad, lūk, vārdi “māte”, “sieva”, “meita” un vārds “padauza” nav sinonīmi. Kā jūs domājat, ko teiktu visi šie mūsdienu psihologi, kuri māca meitenēm agras dzimumdzīves iemaņas, bet sievietēm – krāpt savus vīrus, ja viņu dzīvē mīļotās un svarīgās sievietes, ieskaitot māti, meitu, sievu kļūtu par padauzām?
Bet kas ir īsts vīrietis? Tas ir aizstāvis, mednieks, tas kurš atbalsta savu ģimeni, kurš ir gatavs upurēties, izturēt un kalpot, un kurš nodarbojas ar patiesu garīgo praksi.

Un nevis tas, kurš dzer, skatās porno, atrodas “mūžīgos pagaidu seksuālās partneres meklējumos”  – vai arī kā šodien, atbilstoši sabiedrības degradācijai, daži vīrieši apgalvo, ka viņiem derēs arī partneris vīrietis, jo visu vajag pamēģināt…

Tie nav vīrieši – tie ir strauji degradējošies tēviņi.
Vai arī ir vīrieši, kuri ārēji izskatās garīgi: viņi līdz matu galiem aiziet garīgumā un dažkārt sāk to mācīt arī citiem, bet tajā pat laikā viņi nav mūki un viņiem nav ģimenes, kaut gan viņi  veido attiecības ar sievietēm. Arī tā ir kalpošana savam egoismam un ģenitālijām un arī tā ir degradācija, tikai daudz lēnāka.

Rami Blekts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

“Kājas ūdenī”

kajas udeni

… Man ir likums – tā nosaukums ir “kājas ūdenī”. Katrus trīs – piecus gadus es apsēžos upes malā, iegremdēju kājas ūdenī, neko nedarot, sēžu un domāju, ko esmu izdarījis šajos gados? Kāpēc? Vai vajadzēja to darīt? Kurp es eju?… Katrus trīs – piecus gadus ir jāapstājas. Atjaunošanās, vai zini? Tu nevari visu laiku iet, lūk, tā… Pat tad, ja ej uz kādu noteiktu mērķi, tad iet vajag šādi….un roka zīmē čūskas zigzagu.
Iet visu laiku pa vienu ceļu ir garlaicīgi, neinteresanti, nepareizi. Atkārtošanās šausmas: te jau es reiz sēdēju, te gulēju, ar to kopā dzēru, ar to – ēdu, ar to – dejoju. Neiespējami! Īsāk sakot, tev jāveic revīzija: vai tu esi laimīgs, vai neesi. Šī paškontrole ir regulāra un obligāta procedūra. Kā mazgašanās. Un, ja tu jūti uz sava ķermeņa nelaimes niezi, tā noteikti jānovērš.
Tas nozīmē, ka jāsaprot, kas un kurā vietā šoreiz ir nepareizi – tas, pirmkārt. Un jāatrod sevī spēks no šīs vietas spert soli – otrkārt. Un tas vienmēr ir sāpīgi. Grūti. Un absolūti nepieciešami.
Vjačeslavs Poluņins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS