Ir pienācis laiks atcerēties par garīgo un materiālo vienotību

Pašreizējā vēsturiskajā brīdī viss tik ātri mainās. Šodien daudziem ir kļuvis skaidrs – Dzīve ir viena. Individualitātes materiālā pasaule ir tās enerģijas stāvokļu atspoguļojums, tas ir, pašreizējā brīdī izpaustā Gara augļi. Un, ja agrāk šis atspulgs bija ļoti novēlots, dažkārt gadiem ilgs, tad šobrīd harmonisks un piepildīts iekšējais stāvoklis uzreiz dod labklājības paplašināšanos, galvenais ir neiekrist sava prāta vērtējumos un argumentācijās, pagātnes salīdzinājumos un konkurencē.

Ļoti ilgu laiku uz Zemes valdīja maksimālas iegremdēšanās matērijā periods un attiecīgi materiālo vērtību pārākums pār iekšējām, garīgajām. Cilvēki smagi pārdzīvoja kataklizmas un sacentās, lai sasniegtu rezultātus miera laikā. Tomēr daudzi pēdējās desmitgadēs ir sākuši izjust eksistences bezmērķību, dzenoties pēc ārējo panākumu “burkāna” – sociālā stāvokļa un finansiālajām iespējām. Ir kļuvusi acīmredzama iekšējās harmonijas lielā nozīme dzīvībai un veselībai.

Jau pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā sākās kolektīvs apziņas pavērsiens pretējā virzienā: no sīvas konkurences un bailēm izdzīvot līdz visa vienotības un katra unikalitātes sajūtai. Daudzās valstīs tas sakrita ar dažāda veida kataklizmām, jo ​​īpaši PSRS sākās perestroika, iznīcinot agrākos dzīves cietokšņus. Un tas, kurš nebija stingri piesaistīts materiālajai apziņai, vispārējā haosa vidū jutās kā svaigs vējš, kas nes brīvību, neskatoties uz ārējiem satricinājumiem. Un tad šī sajūta sāka pieaugt, vēršot cilvēci uz iekšējām vērtībām – godīgumu pret sevi, sirsnību, savas dvēseles nemirstības atcerēšanos un redzamo spēles rezultātu trauslumu.

Iepriekšējos polārā dalījuma laikmetos materiālās un garīgās tēmas tika nevis vienkārši šķeltas, bet gan pretnostatītas. Materiālā labklājība gandrīz neizbēgami tika sasniegta, noraidot dvēseles balsi, un cilvēki, kas meklēja atbildes uz mūžīgiem jautājumiem, ignorēja materiālos uzdevumus, zinot, ka šos ceļus nav iespējams apvienot.

Tā kā mēs visi esam ne reizi vien iemiesoti tad vienā, tad atkal citā lomā, tad līdz šim ikvienam ir neapzināta pieredze gan atteikties no materiālās dzīves priekiem (arī ķermeņa priekiem), gan spēlēties ar materiālā plāna pārmērībām, kas bieži vien noveda pie fiasko. Taču jau līdz 21. gadsimta sākumam kvantu fizika bija pierādījusi pasaules vienotību, atpazīstot tās enerģētisko dabu gan materiālos objektos, gan garīgajā emocionālajā darbībā, un kopš aptuveni 2012. gada pieaug to cilvēku skaits, kuri apzinās, ka viss ārējais ir “iluzors” un ir tikai iekšējās atspulgs, kas nepārtraukti pieaug. Masu apziņa ir tik ļoti progresējusi, ka pat populārās publikācijās un televīzijas kanālos sāk runāt par ārējo problēmu sekundāro raksturu un iekšējās harmonijas vērtību.

Arvien vairāk cilvēki priekš sevis atklāja to, ka nav tikai ķermeņi, ka skrējiens pēc ārējām vērtībām neļauj atpazīt un sadzirdēt sevi pašu īsto un ka kopumā ir kāda cita realitāte, nevis tā, ko esam pazinuši līdz šim.. Un, ka šajā Jaunajā realitātē ir citi noteikumi, citi potenciāli un pavisam cits brīvības līmenis. Arvien vairāk cilvēku sāka novērtēt nevis karjeras sasniegumus un materiālos uzkrājumus, bet gan dzīves mirkļus blakus saviem mīļajiem, vienatnē ar sevi un dabu – ESĪBAS mirkļus.

“Esības” stāvoklis jau vispār ir matērijas eksistences pamats.
Ko nozīmē “būt”? Tas nozīmē sajust sevi ne tikai kā noteikta dzimšanas gada cilvēku un pat ne kā ķermeni ar dvēseli, bet gan kā Dvēseli – Vienotās Apziņas individuālu fokusu, kas šo pasauli uztver caur ķermeni.

Ne domas par to, ka kaut kā pietrūkst, bet pateicīgas sajūtas mirklī ļauj izdzīvot katru mirkli pilnvērtīgi un veidot labākās iespējas. Tieši mirklis “tagad” ir apziņas un matērijas krustpunkts. Tas, ko tu piedzīvo, nosaka to, ko tu redzi sev apkārt.
Tāpēc ir tik svarīgi apzināties savu stāvokli un labot to no iekšpuses, esot savas realitātes saimniekam, nevis apstākļu upurim. Ir svarīgi precīzi sekot savas sirds kompasam.

Un te nu ir iespējami divi maldīgi priekšstati.
Pirmais ir saistīts ar vēlmi dzīvot kā līdz šim – cilvēki joprojām cenšas kompensēt savu iekšējo tukšumu ar materiālajiem sasniegumiem, viņi no visa spēka cenšas izgrābt, iegūt, nopelnīt, sasniegt, gūt panākumus, cerot, ka tas nesīs laimi.
Bet otrs ir nicinājums pret materiālo plānu, jo nav spējas to kontrolēt caur iekšējo stāvokli, un tāpēc notiek iesaistīšanās spēlēs par garīgām tēmām.

Vispirms pastāstīšu par otro virzienu. Atteikšanās no materiālajām vēlmēm un iedziļināšanās pseidogarīgumā arī ir pagātnes programma, kad, lai sajustu augstfrekvences enerģiju klātbūtni savā dzīvē, bija jāatsakās no materiālā komforta, personīgās mīlestības, veselības utt. Atcerieties, piemēram, vientuļniekus, klaidoņus un mūkus, kuri aiziet askētismā…
Lieta tāda, ka agrāk īsti nebija iespējams apvienot garīgo un materiālo, nebija iespējams “kļūt apgaismotam”, pilnībā nepakļaujot miesas vajadzības un ego aicinājumus. Šobrīd ir citi laiki – šobrīd vienotība ar dvēseli ikdienas lietās ir ne tikai iespējama, bet pat  vitāli nepieciešama! Tikai piepildot savu ikdienu ar harmoniskām pateicības, pieņemšanas un apbrīnas enerģijām, mēs varam saglabāt vitalitāti un piesaistīt veiksmīgu notikumu attīstību pašreizējā pārejas perioda haosā. Tagad spēja pacelties no mijiedarbības ar matēriju – sajust savu ķermeni, pieskārienu, skaņas, aromātus, krāsas – var atgriezt mūs “tagad” mirklī, paaugstinātt mūsu vibrācijas un palīdzēt sajust dzīves vērtību. Ne velti mēs esam iemiesoti materiālajā pasaulē.

Otra medaļas puse – kad cilvēks, palaižot garām “esības” stāvokli, sāk cītīgi censties “darīt” un “iegūt”. Šobrīd ši pieeja vairs nenes augļus.

Neatkarīgi no tā, cik neticami lielas pūles tu pieliec, lai cik pārdomātus plānus tu nekal, nekas neizdosies, ja tu nepratīsi izbaudīt to, ko dari, un ja tavu rīcību noteiks nevis vēlme dalīties ar pasauli, bet gan vēlme iegūt.

Turklāt, jo vairāk cilvēks cenšas šai ceļā, jo vairāk viņš ieslīd vai nu nosodījumā (savā un citu), vai izmisumā, vai dusmās, vai alkatībā, atdodot savu enerģiju postošiem haotiskiem viesuļiem. Starp citu, uz to balstās finanšu piramīdas un dažādas viltus mācības, kas sola iemācīt kļūt bagātam, palīdzēt īstenot savu potenciālu, piepildīt vēlmes utt. Šajā gadījumā upuris rada bendi: “Mani nav grūti piemānīt, es pats priecājos, ka esmu maldināts!”

Jebkurā gadījumā resursa zudums un zaudējumi vibrāciju skalā ir garantēti – līdz vilšanās, izmisuma, nosodījuma un citiem destruktīviem stāvokļiem. Ja tu atrodaties tādā cilpā, kurā atbildību par savu labklājību tu nodod kādam citam – vienkārši atzīsti to bez sevis nosodīšanas (kā varēju, tā dzīvoju!)
Un sāc no šī punkta, lai radītu sev citu iekšējo stāvokli.

Mūsu prāts tiecas pēc ārējiem sasniegumiem, jo ​​tam ir pārliecība, ka tieši objekti un notikumi dara cilvēku laimīgu. Tikmēr visiem ir zināms, ka kaut kas, kas pieder, pats par sevi neko nedod. Ja iekšpasaulē pietrūkst mīlestības un pašvērtības, lai cik daudz tu saņemtu ārpusē, iekšā tas nepaliks. Tikai neapmierinātība pieaugs.

Galu galā mūsu Dvēsele nevar vēlēties lai tai kaut kas “pieder”. Dvēsele zina, ka ceļo šeit ar vienu mērķi: atklāt sevī jaunu gaismu šīs pasaules ainavā – Mīlestības gaismu un sajust spēju radīt un dot. Un došana notiek caur sirdī atvērtām durvīm kopējai dievišķajai plūsmai.
Un visas materiālās pasaules “neērtības”, visas neveiksmes savās lomās – vienalga, vai tās būtu ģimenes vai profesionālas, tikai spiež cilvēku apzināties: ieskaties sevī, pieņem bez vērtēšanas un sprieduma to, kas ir, un sāc kopt jauno.

Mūsu ķermenis un visi fiziskie objekti ap mums ir mūsu spēles instrumenti šajā iemiesojumā. Vienkārši ir pienācis laiks, kad jāatceras garīgā un materiālā vienotība, neaizmirstot ārējā Spēlē par savu patieso Būtību.

Un te nu uzdevumi mums katram ir atšķirīgi.
Cilvēkam, kurš sākotnēji bija orientēts uz “esības” stāvokli un, iespējams, ir nodzīvojis daudzus klosteru iemiesojumus, ir jāiemācās kaut ko vispār vēlēties, atzīt materiālo labumu klātbūtni savā dzīvē un sākt tos baudīt.
Kādam, kurš vairāk koncentrējas uz darbību un piederību, gluži pretēji, lai atcerētos savu nemirstīgo būtību un zemes iemiesošanās mērķi.

Jaunajai paaudzei, par laimi, nav visu šo izkropļojumu un viņi zina, kā harmoniski apvienot plaukstošu materiālo eksistenci un koncentrēšanos sirdī. Bet visiem pārējiem es gribu atgādināt, ka ar katru dienu izkrišana no Sirds uz Prātu, no Dvēseles uz Ego, atgriešanās no Lielā Spēlētāja pie mazā tēla kļūst arvien postošāka. Un Dzīve ar visu savu notikumu ritējumu mudina koncentrēties, pirmkārt, uz sirdi.

Šajā gadījumā materiālie labumi mūsu īpašumā ir tikai patīkams bonuss. Galu galā, kad esi ar vēlmi pieņemt, īpašums pie tevis atnāk automātiski – pareizās lietas, ērts apģērbs, piemērots mājoklis… Šim nolūkam tev nav jāpieliek īpašas pūles, milzīgi jāplāno, jāorganizē pasākumi, cilvēki utt. Viss notiek dabiski, es pat teiktu maģiski.
Piemēram, tu domā: “Būtu jauki, ja es varētu sev nopirkt jaunas kurpes”, un tu tās vienkārši “pa ceļam satiec”. Prātā iešaujas doma, ka gribi kādu noteiktu ēdienu vakariņās, nāc mājās – un tavs vīrs to jau ir pagatavojis. Tu sapņo par ziediem un pateicīgie klienti tev tos atnes. Tas ir ideāls variants, kas atspoguļo vibrāciju radīšanas principu.

Atceros, apmēram pirms 25 gadiem es lasīju frāzi no Šri Aurobindo: “Dievs ir mūžīgais bērns, mūžīgi spēlējoties mūžīgajā dārzā.” Toreiz man šī doma ļoti patika, bet sapratu to tikai vēlāk. Bērns ir tas, kurš, spēlējoties, veido pasauli sev apkārt. Tādā pašā veidā mēs kā viena Radītāja šķautnes veidojam pasauli sev apkārt caur sevi, ar savām darbībām.
Tāpēc baudīsim zemes izpausmes un būsim radoši materiālajā plānā, neaizmirstot, KAS MĒS PATIESĪBĀ ESAM.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ejot pa šo, sevis paša iestaigāto taciņu soli pa solim, tu attapsies pavisam citā realitātē

Šodien es kārtējo reizi vēlos atgādināt par to, ka tieši pateicoties savām vibrācijām, mēs radām apkārtejo realitāti. Un, ja mūsu vibrācijas atspoguļo harmoniskas domas un jūtas, tad arī apkārtējā realitāte un pasaules krāsas ir košākas, dzīves uztvere – dziļāka un katrs notikums un cilvēks – dārgāks. Un pat ierastās ikdienišķās lietas mēs sākam uztvert pavisam jaunā un brīnumaini pateicīgā veidā.

Šī tēma nav jauna un nav pat saistīta ar šībrīža procesiem un pasaules pārveidošanos. Realitātes transformācija ar savu iekšējo sajūtu spēku vienmēr ir bijusi klātesoša. Atceries iemīlēšanās stāvokli – iemīlējies cilvēks taču pasauli redz pavisam citā gaismā – viņš ir pateicīgs dzīvei, viņš priecājas par visu un katru – viņam pasaule šķiet brīnumskaista! Es esmu pārliecināta, ka ikviens no mums kādreiz ir piedzīvojis šīs sajūtas.

Iepriekšējos laikmetos vibrāciju paaugstināšanās bija saistīta ar diviem momentiem: iemīlēšanos un radošo iedvesmu (arī radoši cilvēki pasauli redz pavisam savādāk kā vidusmēra cilvēks). Un, ja pēkšņi uz jūtām tev neatbildēja vai ar mīļoto cilvēku kaut kas notika, vibrācijas pazeminājās un pasaule cilvēkam sagriezās burtiski ar kajām gaisā.

Ārējā realitāte vienmēr atbild uz mūsu iekšējo stāvokli, tā sinhronizējas ar to. Bet šajos laikos tas notiek ātrāk un aktīvāk, kā agrāk.

Atcreries pasaku “Sniega karaliene”, kurā burvju spoguļa lauskas, nokļūstot cilvēku acīs, lika tiem ieraudzīt kroplības sev apkārt? Tad, lūk, šī ir tā stāvokļa metafora, kad mēs, izšķērdējot savu resursu, palaižam garām stāvokli šeit un tagad, ļaujam apstākļiem un cilvēkiem novērst uzmanību uz reaģēšanu, tā vietā, lai pasauli uztvertu apzināti. Mēs “krītam” savās vibrācijās un sākam redzēt pasauli caur ļaunā troļļa spoguli. Taču mūsu spēkos ir to nepieļaut.

Labā ziņa ir tā, ka mēs jau vairākus gadus dzīvojam pasaulē, kur cilvēkam ir vienkāršāk būt savu sajūtu saimniekam. Mēs paši esam spējīgi izmainīt savu noskaņojumu un pacelt savas iekšējās vibrācijas, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Un tas burtiski mūs pārnes pavisam citā realitātē.

Jau no senseniem laikiem gudrie pievērsa cilvēku uzmanību tam, cik labais un ļaunais ir subjektīvs. Pasaule ir vienota un mūsu “labā” un “sliktā” vērtējums ir mūsu pašu subjektīvā bildīte galvā, ko nosaka mūsu esošās pārliecības, tā ir mūsu pašu vibrāciju uztveres prizma. Tas nozīmē, ka mēs uztveram tieši to, ko esam spējīgi uztvert pateicoties savam iekšējam stāvoklim. Kurš, atkārtoju, nav ārējo faktoru sekas, bet gan pilnībā  atrodas mūsu kontrolē.

Un pats patīkamākais ir tas, ka pateicoties šim augsto vibrāciju stāvoklim, mēs esam spējīgi ieraudzīt skaistumu pat visparastākajos ikdienas priekšmetos, norisēs, darbībās. Šis fenomens šobrīd izpaužas visaptveroši.

Iekšējā harmonija, līdzsvars un prāta miers ir spējīgi burtiski pārvērst dzīves uztveri. Un tad tu vairs steigā negriez dārzeņus zupai, bet baudi procesu, kad no dabas veltēm gatavo ēdienu saviem mīlajiem.

Tad tu vairs neraizējies par haosu un nekārtību, ko rada bērni, bet gluži otrādi – priecājies par to: “Ak, Dievs, cik man ir radoši bērni!” Un tad parasts piepūšamais baseins pagalmā spēj radīt tādu pašu baudījumu kā atpūta siltajās zemēs.

Ar laiku šī Skaistuma realitāte mūs ieskaus no visām pusēm. Un to nevar ne izskaidrot, ne nodot vārdos tiem, kuri dzīvo pretenzijās… Nu, un, ka glāze skaisti mirdz…. Nu, un, ka skaists lampas kupols…. Nu, un, ka lietus lāses skaisti notek pa stiklu… Nu, un, kas no tā? Bet tu skaties un jūti – cik tas ir brīnišķīgi! Tu kļūsti atvērts šīm sajūtām, krāsām, skaņām…. Un pat ne visai patīkams notikums tiek uztverts pavisam savādāk,  tāpēc, ka šajā stāvoklī mēs it visā redzam skaistumu un jēgu.

Un tā nav nekāda aizvietošana galvā, nav kaut kāds izkropļojums, vienkārši, sasniedzot noteiktu vibrāciju līmeni, noteiktu to uztveres blīvumu, mēs patiešām attopamies pavisam citā realitātē, kur esam spējīgi sajust mirkļa skaistumu, kur visas dzīves izpausmes sagadā baudu, tāpēc, ka caur šo pieredzi dzīvo mūsu Dvēsele.

Es neatkārtošu to, kā radīt šo iekšējo noskaņu. Esmu pārliecināta, ka tev jau ir zināmi veidi, kā paaugstināt savas vibrācijas, īpaši tie, kas vislabāk strādā tieši tev.

Es tikai vēlos, lai katrs cilvēks, kurš šo lasa, atcerētos, ka viņš pats ir reālais savas dzīves Radītājs. Šī ir tava izvēle ik brīdi – tā vietā lai uztrauktos, nervozētu un rakņātos sevī un savās emocijās, apvainotos un izvirzītu pretenzijas citiem, tu apzināti pārslēdz uzmanību uz skaistumu, uz to, par ko ir pateicīga tava Sirds un Ķermenis. Un tad, ejot pa šo sevis paša iestaigāto taciņu soli pa solim, tu attapsies pavisam citā realitātē – Mīlestības un Skaistuma realitātē.

Svetlana Dobrovoļska
Foto:  Angelica Reyn
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Skaties, kas cilvēkam šķiet pievilcīgs

Skaties, kas cilvēkam šķiet pievilcīgs, un tu ieraudzīsi visu viņa dzīves filosofiju.
Parādi sievieti, kuru vīrietis uzskata par seksuāli pievilcīgu un tu sapratīsi, kā viņš vērtē sevi.
Vīrieti vienmēr pievelk sieviete, kura atspoguļo viņa dziļāko pasaules redzējumu un apbur tā sieviete, kura sevī nes visu to, kas viņam šķiet brīnišķīgs.
Vīrietis, kurš sevī nes augstākās vērtības, iekāros augstākās kārtas sievieti (un te es nerunāju par stāvokli sabiedrībā), tāpēc, ka tikai tad, ja viņam blakus būs tāda sieviete, viņš jutīsies apmierināts un piepildīts ar harmonisku sevis pabeigtības sajūtu.
Ja viņam blakus būs apbrobežota, aizvērta, ne daudzšķautņaina sieviete, tas šim vīrietim nedos neko, izņemot vienmēr klātesošu nepatīkamu bada sajūtu un iekšēju “nelabumu”.

Mirklī, kad vīrietim, kurš pārvalda augstākās vērtības blakus ir īstā sieviete, viņš izpauž savu iekšējo pasauli, tās plašumu; ja blakus ir sieviete ar zemām vibrācijām, viņš slēpj savus iekšējos konfliktus un nepabeigtības sajūtu. Pirmajā gadījumā Dvēsele un ķermenis jūtas harmoniski, otrajā – konfliktē.
Runājot par seksuālo pievilcību, te nevar runāt tikai par ķermeni, kaut gan cilvēka ķermenis atspoguļo viņa Dvēseles (psihes) stāvokli. Mēs runājam par pašu cilvēka enerģētiku, individuālajām vibrācijām, kas var izpausties kā vienkārša dzīvnieciska seksuālā enerģija, gan arī kā enerģija, kas sevī ietver radošo jaudu, ar kuras palīdzību dzīvi var parvērst pilvērtīgā Mākslā vai divu cilvēku radošā Kopdarbā.
© Copyright: Amu Mom, 2016
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis