Mums ir vajadzīgi dvēselē tuvi cilvēki nevis apkalpojošais personāls

Nu, viss, mani mīļie!
Izmetīsim miskastē sensenos “otrās pusītes” meklēšanas principus, kam nekavējoties jānonāk mūsu pilnā valdījumā, jāpārvēršas mūsu nedalītā īpašumā un nekavējoties jāsāk piepildīt mūsu vēlmes, jāuzņemas mūsu problēmu risināšana, aizpildot mūsu personīgos tukšumus…

Pārstāsim meklēt mājkalpotājas, virtuvenes, papiņus ar bieziem maciņiem, mammas ar savām bezgalīgajām rūpēm, santehniķus, remontstrādniekus, ekonomes, ģenerālsponsorus, vergus, upurus, auklītes, seksuālo vēlmju apkalpotājus… Un tā ir tikai maza daļa no visa tā garā saraksta, par ko diemžēl ir pārvērtuši savus partnerus tie cilvēki, kuri uz attiecībām skatās kā uz sociālo modeli, kas paredzēts sadzīves atvieglošanai …

Atkal un atkal pāru un ģimenes terapijā dzirdu apgalvojumus, kas balstīti uz to, ka cilvēks ir nelietis! – jo atsakās spēlēt kādu no iepriekš minētajām lomām…
Vēlreiz – STOP!

Divu cilvēku attiecības, kā izdzīvošanas veids grūtos apstākļos – tā ir pagātne…
Šādi stereotipi ir pagātne…
Laulība, kas radīta tāpēc, ka visiem obligāti ir jābūt precētiem un pēc tam vienam otru jāpiebeidz ar savām prasībām, lai otrs tevis dēļ izmainās – tā ir pagātne….
Sadzīves un materiālā invaliditāte, kad pieaudzis, vesels un darbaspējīgs cilvēks meklē sev pāri tikai tāpēc, lai viņu kāds apkalpotu vai nodrošinātu – ir pagātne!

MUMS IR VAJADZĪGI TUVI CILVĒKI!
Tuvi dvēselē, ķermenī, domās…
Lūk, pats lielākais un nenosegtais deficīts mūsdienu sabiedrībā…

Visas pārējās problēmas risināmas daudz ātrāk un vienkāršāk, mani mīļie…
Pat pieliekot nelielas pūles neviens nepaliks bez darba, badā, pliks un nabags, dzīvojošs uz ielas, vai sēdošs mēslos līdz ausīm…

Bet dvēselē nesasildīts, nesamīļots, nesaprasts, nenovērtēts – tādi staigā katrs otrais…

KĀPĒC?
Tāpēc, ka ir raduši meklēt nevis dvēselisko radniecību, ne emocionālo sakritību un saskaņu, ne patiesu tuvību, bet gan kādu, lai tikai nepaliktu vieni un lai kāds kaut ko izdarītu mūsu vietā…

Patērētāju visbiežākā atbilde uz jautājumu: kādu cilvēku tu vēlies redzēt sev blakus ir:
TĀDU, KURŠ PRIEKŠ MANIS DARĪTU VISU…
No kurienes tik saimnieciska attieksme pret cilvēkiem?

No stereotipiem, tikai no tiem…
Mums jau neviens nemāca pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, lūk mēs arī meklējam sev mūžīgos vecākus, kuri mums pateiks, ko darīt, kurp iet un iedos tam naudu…

“Es neko netaisos lemt!” – to es dzirdu no pieaugušiem cilvēkiem, kuri apvainojušies par to, ka partneris, izradās, arī ne pārāk vēlas to darīt…
Un mēs esam viens otra vērti šādās kļūdainās gaidās…

Droši vien tieši tāpēc mēs viļamies viens otrā tik bieži, ka šķiršanās statistika šodien parspēj jebkurus iepriekšējos rekordus…
Tuvība neizslēdz rūpes, kopīgu problēmu risināšanu, kopīgu sadzīves sakārtošanu… taču tas viss, mani mīļie ir otršķirīgi…
Un nestrīdās tikai tur, kur izvēlējās viens otru nevis pēc principa “Tu man esi parādā”, bet pēc principa “Tu esi man dvēselē tuvs”…

Tāpēc, ja vēlies ilgu un stipru savienību – maini attiecību formātu, maini savus uzskatus par attiecībām un maini savas gaidas no tiem, ar kuriem esi attiecībās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ģimeni un nākamo apziņas līmeni

Cilvēks uzdod jautājumu: kāpēc daudzi it kā garīgi attīstīti cilvēki, kuri kontaktējas ar Augstākajiem spēkiem, runā, ka ģimenes veidošana ir destruktīvs ceļš?
Moreja atbild: “Es domāju, ka daudziem no viņiem ģimenē un attiecībās kaut kas nav bijis labi. Ir taču cilvēki, kuri nemīl bērnus. Taču patiesībā Ģimene ir tā vieta, kurā mēs iegūstam ārkārtīgi vērtīgo beznosacījumu kalpošanas pieredzi.
Kad mazs bērniņš naktī raud, bet tev nāk miegs un tu gribi gulēt, tu taču celies un baro viņu, pārmaini autiņus. Tad, kad tavam bērnam ir augsta temperatūra, ko tu dari? Tu lūdzies par sava bērna veselību. Tu esi gatavs atdot visu, lai viņš būtu vesels. Vai ir vēl kāda situācija, kurā tu TĀ lūgsies? Par sevi? Nē, par sevi cilvēki nelūdzas, viņi lūdz vai pieprasa, vai apvainojas un pēc tam smagi slimo ar onkoloģiju. Bet par bērna veselību tu esi gatavs atdot visu, kas tev ir. Un tas tev māca to, kā vajag izturēties pret citiem cilvekiem. Un kur vēl tu vari saņemt tādu pieredzi? Vai vīrieša un sievietes attiecībās un enerģiju mijiedarbībā.
Kad neesi ģimenē, tev dzīve ir bez pienākumiem. Šodien tu satiecies, rīt izšķiries, tu neesi atbildīgs par rezultātu. Tā sanāca un sanāca. Bet ģimene nozīmē pienākumus un atbildību. Protams, ģimenes ir dažādas, taču pierdze, kuru mēs saņemam, esot ģimenē, ir kolosāla. Un tas ir veids, kā ļoti ātri nonākt jaunā apziņas līmenī”.

Moreja 2022
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par īstu ĢIMENI

Ģimene ir lieliska, ja tā patiešām ir ģimene, nevis noteikts skaits cilvēku, kas nesaprotamu iemeslu dēļ pārnakšņo vienā vietā.
Nu, kā, nesaprotamu… Iemesli var būt dažādi. Iemesls – bailes, iemesls – tā vajag, iemesls – mēs taču esam radinieki, iemesls – infantilisms un nespēja uzņemties atbildību, iemesls – ko cilvēki teiks…
Viss ir skaidrs, taču vienlaikus skaidrs ir tas, ka tam nav nekāda sakara ar ģimeni.

Ģimene – tas vienmēr ir stāsts par godīgumu un vienmēr par cilvēkiem, kuriem nav jāskaidro, kam vajadzīgs godīgums. Tāpēc, ka, ja melosi tuvākajā teritorijā, tad bruņas nebūs iespējams novilkt. Bet dzīve bruņās nav dzīve, bet karš, kurā visi ir nelaimīgi.

Ģimene – tas ir stāsts par cilvēkiem, kuriem uzticība nav sen no modes izgājis morāls relikts vai saspringta instinktu ierobežošana, bet gan tas pats godīgums, bez kura ģimenei nav jēgas.

Ģimene – tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri var konfliktēt, var strīdēties, var nonākt krīzes situācijās, taču nevar viens otru pazemot… nepavisam nevar. Nevar būt vardarbīgi – ne fiziski, ne emocionāli. Nevar apzināti un sistemātiski nodarīt viens otram sāpes. Nevar cietsirdīgi izsmiet vājības un trūkumus. Nevar nodot.
Ne tāpēc, ka tas ir slikti, bet tāpēc, ka atkal – tas nav godīgi.
Tur, kur ir viss augstāk pieminētais, tur ģimene pazūd. Pazūd pat tad, ja cilvēki turpina dzīvot kopā.

Es uzskatu, ka tieši godīgums, kā nepieciešamība un kā jebkuras cilvēciskas mijiedarbības pamats, ir pa īstam pieaugušu un attīstītu cilvēku pazīme.

Daudzie prakses gadi mani ir pārliecinājuši par to, ka pats pretīgākais un nepanesamākais starp cilvēkiem notiek tieši tad, kad viņi nespēj būt godīgi viens pret otru.
– Kad nevar viens otram pateikt, kas viņus patiesi nomāc.
– Kad kautrējas skaļi izteikt savas vēlmes.
– Kad ārēji piekrīt tam, kam nepiekrīt iekšēji.
– Kad viņi mīl vārdus: nevienam nav vajadzīga patiesība, tikai tāpēc, ka viņi nenormāli baidās to atklāt un atzīt.
– Kad tuvību saprot tikai kā mehānisku laulāto pienākumu pildīšanu, nevis kā iespēju būt godīgam ar saviem mīļotajiem cilvēkiem.
– Kad nodot viņiem ir vieglāk, kā aprunāties, noskaidrot un izlabot.

Visparastākie attaisnojumi gandrīz katrai krāpšanai pāru terapijā ir: “Man sen jau tas viss bija apnicis…. mani nesaprata…. man nedeva to, ko es gribēju…. pret mani ne tā izturējās… viss bija uzkrauts tikai uz maniem pleciem”. Taču uz jautājumu: “Vai jūs centāties runāt par šīm problēmām un risināt tās?”, atbilde bija vai nu vilcināšanās un beigās izspiests “nē”, vai arī attaisnošanās, ka tādas sarunas ir bezjēdzīgas.

Godīgums.
Ģimene ir spējīga mums palīdzēt atkopties pēc vissāpīgākajiem kritieniem, ja mums godīgi pašiem gribas tajā būt, atgriezties tajā pēc visa un no visurienes, un dalīties visā, kas mums ir.
Un, jā, dažkārt ģimene, kurā, piemēram, esi tikai tu un tavs suns, izrādās daudz vairāk ģimene, kā vesela gvarde cilvēku, kuri ar mokām pacieš viens otru, bet baidās godīgi to atzīt.

© Ļiļa Grad
Foto: Arthur Goulart
Tulkoja: Ginta Filia Solis