Rūpes par sevi

Sieviete rada atmosfēru attiecībās. Viņai jā…

Stop! Lūk, šeit apstājies. Šodien. Šodien, tieši šodien tu neesi atmosfēras radītāja. Tu neesi sieviete–Svētki, neesi Glābēja, ne Saudzētāja, ne Sargātāja, ne Burve vai Feja, vai vēl kaut kas.

Tev pašai šodien vajadzīgas rūpes.

Jā, protams, apkārtējiem ir ļoti svarīgi no tevis saņemt uzmanību, sapratni, pateicību, zināšanas, pacietību, viedumu, mieru, un smieties par taviem jokiem, iedvesmoties no taviem patiesajiem komplimentiem, tikt tevis uzklausītiem, mīlētiem un iedvesmotiem.
Tikai jautājums: vai tad tev, mana Mīļā, nav vajadzīga uzmanība, mīlestība, rūpes, labi vārdi, maigums?

Tu taču nevari visu laiku būt superatmosfēras ģenerators visās tajās daudzajās attiecībās ar ģimeni, draugiem, radiem, kaimiņiem, paziņām, nepazīstamajiem un tā tālāk…. cilvēkiem.

Varbūt kāds no tava tuvākā loka būs ļot izbrīnīts (tā taču mēdz būt, ka tu ļoti cītīgi to slēp), taču tu:

✦ Dažkārt esi nogurusi. Izdedz, izdedz emocionāli, izjūtot visus-visus, ļoti dažādos, sasildot daudzas sirdis; pārdedz, uzklausot daudzus-daudzus, saprotot un dāvājot siltus vārdus; pārdedz fiziski no ļoti-ļoti daudzajām rūpēm; no vainas sajūtas un nožēlas, ka būtu varējusi vēl vairāk izdarīt.

✦ Dažkārt esi slima. Un tev ļoti gribās “uz rociņām”, gribas sadzirdēt mīļus vārdus un sajust rūpes. Jebkuras rūpes.

✦ Tu mēdz būt saraudājusies. No visa uzkrātā pārpilnības; no savām un ne savām uzkrātajām emocijām, no visa pārdzīvotā, no stresa, kas beidzot ir tevi panācis, bet dažkārt no tā, ka pati nezini, – lūk, gribas raudāt – un viss. Bet pēc tam paliek vieglāk.
Un, ja šīs un daudzas citas “neatmosfēras” it kā “nesievišķīgā” stāvokļa apraksti šodien ir par tevi, tad tas nozīmē, ka pienācis laiks sarīkot “rūpju par sevi” dienu vai stundu.

Parūpēties par to, ko tieši tev, tieši šodien ir svarīgi saņemt, pieņemt, atjaunot sevī:

💞 No sirds atpūsties.

💞 Ar garšu atveseļoties.

💞 Palutināt sevi kā pašā laimīgākajā bērnības variantā.

💞 Palūgt palīdzību, nevis skriet kārtējo reizi glābt pasauli.

💞 Atslēgties no visiem, kas pieraduši ar pastieptu roku lūgt tavu palīdzību, cietējiem, lūdzošiem vai tavu uzmanību bezgalīgi pieprasošajiem, tiem, kuri žēlojas, un žēlojas, un žēlojas, kuriem vienmēr tevis ir par maz, maz un maz.
Mīlēt – tas nav tikai stāsts par “dāvāt sirds siltumu un būt labestīgai”. Tas ir arī stāsts par to, lai pateiktu “nē” un pārstātu audzēt cilvēka-patērēšanas vēlmi apkārtējos. Dažkārt šis otrais ir vēl svarīgāks. Viss, protams, ir atkarīgs no situācijas konteksta.

Šodien tu neesi sieviete-atmosfēŗa, no kuras visiem kaut ko vajag.

Šodien tu vienkārši esi Dieva mīļotā meitenīte. Šodien un vienmēr. Un tā – visu mūžību.

Tu esi Dvēsele. Dvēsele-Saule, Dvēsele-Prieks, Dvēsele-Varavīksne, Dvēsele… kaut arī Sniegpārsliņa – viegla, maiga Dieva plaukstās.

Un tevi mīl, tevi sasilda, par tevi rūpējas.

Tu šeit esi vajadzīga vienalga kāda: noraudājusies, slima, nogurusi, “pārdegusi”, stresaina, noskumusi, aizvainota, saīgusi, visāda-dažāda.

Tevi apskauj, skūpsta, tu jūti, kā tu piepildies ar tīrību, zināšanām, ticību, gaismu, mīlestību…

Un pavisam drīz tu atkal atgriezīsies pasaulē, lai dāvātu, apmainītos, no kāda pat kaut ko saņemtu, precīzāk – atļautu sev saņemt.

Mana Mīļā, atpūties, pasmaidi brīnumam, kurš mājo tevī, ieej savā iekšēja klusumā un, lūdzu, parūpējies par sevi un dod iespēju Visumam un tiem, kuri tevi mīl, parūpēties par tevi.

Es vēlu tev laimi!

Ņina Sumire
Ilustracija: Anna Siļivončik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es esmu tavs iekšējais bērns!

 

ieksejais berns14

Mums visiem dažkārt vajag doties sava iekšējā bērna kopšanas atvaļinājumā.

Es esmu tavs iekšējais bērns. Precīzāk, es esmu tu, kurš nav izaudzis. Es esmu tava ēna, tavs aklais punkts.

Daudzi domā,ka iekšējam bērnam jābūt spontānam, radošam un laimīgam. Es it nemaz neesmu tāds, es esmu egoistisks, skops un prasīgs. Es vēlos, lai tu mani dzirdētu un ievērotu, rūpētos par mani. Un ko dari tu?

Dažkārt tu radi iespaidu, ka ar tevi viss ir kārtībā, tu kaut ko bezgalīgi dari, kaut kur steidzies un nav brīnums, ka tavu resursu vairs nekam citam nepietiek. Un visi tavi spēki ir veltīti tam, lai mani neievērotu. Es dusmojos uz tevi un sodu tevi ar apātiju, depresiju un slimībām.

Dažkārt tu dzirdi mani un manas vēlmes, taču tā vietā, lai pats iedotu man visu, kas nepieciešams, tu meties citu cilvēku meklējumos. Tev stūrgalvīgi šķiet, ka ir šajā pasaulē kāds, kurš varēs mierināt mani, parūpēties par mani, aizsargāt un izglābt mani. Bet vai tad tas ir iespējams, ja man esi vajadzīgs tikai tu?

Dažkārt tu pret mani izturies tā, kā izturējās pret tevi tavā bērnībā: rāj mani, liec savākties un beigt čīkstēt, draudi man, pat izolē mani no ārpasaules. Sākumā es raudu, bet pēc tam saļimstu bezspēcībā. Taču arī tev tados brīžos šķiet, ka dzīve ir bezjēdzīga, ka nekad nebūs labi. Vai arī tev sāk sķist, ka tu mirsti un tad beidzot tu sajūti tās pašas bailes, ko jūtu es.

Es esmu tavs iekšējais bērns un es turpināšu pieprasīt uzmanību pret sevi, un, kamēr tu nesāksi mani ievērot, un kamēr tu mani nepaņemsi uz rokām, tev viss kritīs ārā no rokām.

Es darīšu tev kaunu ar saviem izgājieniem, kamēr vien tu turēsi mani ieslēgtu, līdz brīdim, kad spēšu izrauties uz āru .

Es bezgalīgi ilgi tev jautāšu: “Vai es esmu labs?”. Līdz brīdim, kad tu varēsi uz šo jautājumu man atbildēt pats, ar savu uzvedību, neizprasot atbildi citiem cilvēkiem.

Es cietīšu, bet tu kārtējo reizi pirksi kārtējo bezjēdzīgo mantu, lai kaut uz brīdi apslāpētu šīs ciešanas. Līdz brīdim, kamēr tu nesadzirdēsi manas vēlmes, kuras tik stūrgalvīgi ignorē.

Es biedēšu tevi ar visbriesmīgākajām bailēm, kamēr tu neiemācīsies mani nomierināt.

Es raudāšu tikmēr, kamēŗ tu neapsēdīsies man blakus, un apskaujot mani, nesāksi raudāt par visu, kas jau bijis, par to, ka kaut kas ir trūcis, par to, kas bijis lieks.

Un tikai tā, kopā bēdājoties un apraudot pagātni, mēs atradīsim spēku, pieņemt visu, piedot un pat pateikties.

Un tikai tad es nomierināšos un sapratīšu, ka bērnība ir beigusies. Bet tu iemācīsies uzņemties atbildību par savu vajadzību apmierināšanu, beidzot pārstājot gaidīt nevainojamu un ideālu vecāku, kuram jāparūpējas par visu tavā vietā.

Avots: © psy-practice.com

Autors  Jeļena Golovina

Tulkoja: Ginta FS