Galvenais saproti, ka tu “neesi nemaz tik slikta” un arī tie vīrieši, kurus esi sastapusi savā dzīves ceļā. Tā ir tikai programma, noteikta pārliecība, kas neapzināti formējās bērnībā un ierakstījās tavā zemapziņā.
Taču, ja tu vairs nevēlies atkārtot un turpināt šo lomu, pajautā sev, kāda es vēlos būt? pajautā savai zemapziņai:
– Kāda sieviete es tagad vēlos būt, lai manā dzīvē ienāktu laime un mīlestība?
– Kāda ir mana pašas dzīve un mans pašas dzīves ceļš?
– Kā es vēlos dzīvot un kādas es vēlos savas attiecības ar savas dzīves vīrieti?
Ja apzināti nestrādāsim ar savām iekšējām pārliecībām un programmām, tad ar laiku ar lielākām vai mazākām atkāpēm mēs vienkarši sāksim atkārtot savu vecāku likteni. Var, protams, turpināt dzīvot savas mātes dzīvi, precīzi kopējot viņas uzvedību un attieksmi pret dzīvi. Tikai, vai tu to vēlies?
Vai tava mamma ir laimīga, lai kļūtu tev par piemēru dzīvē?
Pats labākais, ko varu novēlēt visiem cilvēkiem – ir laimīgus un veselus vecākus, kuru ģimenē valda mīlestība, harmonija un prieks no katra kopā pavadītā mirkļa. Taču, ja tā nav?
Lai pilnībā pārrakstītu savu bērnību un bērnu dienu uzstādījumus, kurus daudzu gadu garumā tu uzsūci un kuri iesakņojušies tavā zemapziņā, ir labi, ja vari apsēsties, atslābināties un pafantazēt par tēmu: “Kā būtu, ja…”. Tādā veidā mēs sapratīsim, ka dzīve var būt daudz savādāka, kā mūsu vecākiem, un arī daudz laimīgāka un priecīgāka.
Pasapņo, kā būtu, ja tava mamma vai vecmāmiņa izturētos pret savu vīru ne tā, kā izturējās parasti?
Iedomājies, kā tava mamma ienāk mājās un smaida, viņa ir priecīga un laimīga, apskauj tavu tēti un saka, cik ļoti ir noilgojusies un cik ļoti priecājas viņu sastapt. Saka viņam, ka viņš ir vislieliskākais vīrs pasaulē un, ka viņa kopā ar viņu ir bezgala laimīga. Kāda attieksme pret vīriešiem tādā notikumu attīstības variantā būtu tev pašai izveidojusies?
Vizualizē savas vēlmes tālāk, iespējams, ka tu ar visu ģimeni ļoti bieži kopā pavadi savu laiku un visi jūs ģimenē cieniet un mīliet tēvu – jūsu ģimenes galvu. Un tavi vecāki ļoti bieži paliek divatā, apmeklē kino un teātri, daudz runā par savām attiecībām, apspriež savas finanses, savus tālākos plānus utt. Regulāri apskaujas, smejas, skūpstās un priecē viens otru ar dažādiem uzmanības pierādījumiem. Tavā ģimenē vīriešus ciena un nekad viņus nekritizē, tikai atbalsta un tic viņu lēmumu spēkam.
Ka šajā gadījumā tu uztvertu savu tēvu? Ja tavu vecāku ģimenē valdītu miers, saticība un mīlestība, un, ja jau kopš bērnības tev būtu ieaudzināta cieņa pret vīrieti un viņa godāšana kā pret ģimenes galvu. Kāds tad būtu tavs viedoklis par vīriešiem un tavu tēvu?
Izdzīvo tādu sižetu, kur tava mamma mīl un apskauj savu vīru un jau kopš bērnības rāda tev harmonisku attiecību piemēru ģimenē. Personīgi man tas ļoti palīdzēja.
Izdomā sev sarunu, kurā tu sarunājies ar viedu, maigu, mierīgu un laimīgu Sievieti. Ar Sievieti, kura dzīvē ir laimīga, kura mīl un ciena savu vīru, bet viņš viņu burtiski dievina. Izdomā, ko viņa tev saka un kā atbild uz taviem jautājumiem?
Kļūsti pati sev par šo Viedo, Maigo un Mīlošo Sievieti, kura vienmēr spēs dot tev īstu, pareizu un vērtīgu padomu.
Izdari visu to un iedomājies, kā veidotos tava dzīve un tavas attiecības ar vīriešiem, ja tas viss būtu tieši tā.
Galvenais, nevajag apvainot savus vecākus un nožēlot to, kas bijis. Katrs dzīvo tā, kā uzskata par pareizu un tā, kā prot dzīvot.
Ja tev patiešām gribās kļūt laimīgai un saprast, ko nozīmē būt Īstai Sievietei, vienkārši sāc tagad pati veidot savu dzīvi tādu, kādu vēlies to redzēt.
Tagad taču vairs neviens cits nevalda pār tavām domām, tagad tikai tu pati atbildi par sevi un savu dzīvi. Un tagad tikai no tevis ir atkarīgs tas, kā tu pārrakstīsi un veidosi, saliekot gabaliņu pie gabaliņa savu jauno, laimīgo dzīvi.
“Es atceros, kā sākās patiesi globālas pārmaiņas mūsu attiecībās ar vīru.
Dažkārt notika tā, ka kādu laiku it kā viss bija normāli, taču iestājās situācija, kad manī it kā iemājoja pavisam cits cilvēks, kurš runāja un rīkojās tā, kā es nekad neatļautos. Pēc šādām, lūk, “iemājošanām” man kļuva kauns un bija ļoti nepatīkami, un mani vienmēr izbrīnīja tas, kas ar mani notiek? Un kāpēc es neko ar to nevaru padarīt? Tajā brīdī, kad es vairs nezināju, ko darīt, Visums kā vienmēr bija labestīgs un deva man atbildi.
Es pēkšņi sapratu, ka es nemaz savādāk nevarēju izturēties pret vīriešiem, jo manā dzīvē nebija bijis cita piemēra, kā kritika ģimenē un pavirša attieksme. Tad arī es sāku sev jautāt, kāda es būtu izaugusi un ko justu pret savu partneri, kā es pret viņu izturētos, ja bērnībā būtu redzējusi citu savas mammas uzvedību, ja es būtu redzējusi viņas cieņu un mīlestību pret savu vīru? Ja kritikas un mūžīgās neapmierinātības vietā, mana mamma būtu mīlējusi, apskāvusi un sajūsminājusies par manu tēti un kādas jūtas man būtu pret viņu? Un kā tālākajā savā dzīvē es būtu izturējusies pret savu vīru?
Es sāku analizēt savu uzvedību šajās situācijās un ievēroju, ka tās visas ir viena otrai līdzīgas! Vēl vairāk, mana uzvedība šajās situacijās bija precīzi tāda pati, kā manai mammai. Tad, lūk, kas!
Kaut gan kādu laiku šīs situācijas turpināja atkārtoties, es jau zināju, ka noteikti drīz vien es atradīšu kādu veidu, kas palīdzēs man visu to izmainīt.
Es sev pateicu, ka man ir divi varianti kā var attīstīties mana dzīve:
pirmais – sēdēt un vainot visā citus cilvēkus;
otrais – saprast, ka es pati esmu atbildīga par savu dzīvi un par visu, kas tajā notiek!
Es izvēlējos otro variantu un sāku rakstīt dienasgrāmatu, kurā tā arī rakstīju: “Es pati esmu atbildīga par visu, kas notiek manā dzīvē, es pati esmu atbildīga par savām attiecībām ar savu vīru”.
Es katru dienu rakstīju šādus ierakstus, domāju par to, ko nozīmē, pašai būt atbildīgai par visu, kas notiek manā dzīvē un nevienu nevainot?
Pakāpeniski, arvien skaidrāk sāka izpausties tās sievietes tēls, kāda es velējos būt. Es sāku uzdot sev jautājumus un domāt par to, kā vēl es varētu uzvesties?
– Piemēram, mans vīrs ienāk mājās – ko es jūtu?
– Kāda es vēletos būt, kā sarunāties un kā justies vīrieša klātbūtnē?
– Kā es vēlētos sagaidīt mājās savu vīru un kā ar viņu sarunāties?
– Un kā es vēletos reaģēt situacijās, kuras man ne vienmēr ir patīkamas? Iespējams, protams, kā arī agrāk, sākt rāties, pieprasīt, kritizēt un ar visu savu izskatu izrādīt savu neapmierinatību un vilšanos. Bet, vai tas strādā?
– Vai tāda mana uzvedība manu vīrieti dara laimīgu, apmierinātu, cieņpilnu?
– Vai mana neapmierinatība un pretenzijas padara mūs laimīgākus un priecīgākus?
– Vai mans vīrs vēlas atgriezties mājās, kur viņu gaida mūžam neapmierināta ar visu sieva?
Lūk-lūk, visus šos jautājumus es sev uzdevu atkal un atkal, pierakstīju savas pārdomas un analizēju to tēlu, kas bija gadu gaitā izveidojies.
Es sāku sev jautāt, vai ir iespējama cita uzvedība? Sāku saprast, ka izturos pret viņu tā tikai tāpēc, ka nekad iepriekš nebiju redzējusi savādākas attiecības ģimenē. Ģimenē, kurā apskautos, samīļotos, slavētu viens otru, atbalstītu un pieņemtu savu partneri tādu, kāds viņš ir.
Pēc tam, kad biju apzinājusies sevī negatīvu attieksmi pret vīriešiem un pozitīvu savstarpējo attiecību pieredzes neesamību, es sev jautāju: “Un ko es ar to visu varu tagad darīt?”
Luk, jautājumi, pēc kuru uzdošanas, manā dzīvē sāka notikt patiešām brīnumainas un skaistas pārmaiņas:
– Vai vispār kaut kur ir mīlošas un laimīgas ģimenes?! Un, ja reiz tādi cilvēki ir, tātad arī es varu kļūt laimīga! Tātad arī mēs ar vīru varam uzbūvēt tādas attiecības, par kādām vienmēr bijām sapņojuši. Galvenais ir saprast, kāds ir šis tēls?
– Kā cilvēki izturas un rīkojas attiecībā pret savu partneri un sevi?
– Kā tas ir, būt laimīgai ar savu vīrieti?
– Kādai man jākļūst, lai mans vīrs ar mani būtu laimīgs?
– Kādai jābūt Īstai sievietei, lai viņu cienītu un mīlētu un lai par viņu rūpētos un mīlētu visu mūžu?
Atbildot uz visiem šiem jautājumiem, es sāku rakstīt un fomulēt to savu tēlu un savu attieksmi pret savu vīru, pateicoties kam mūsu dzīvē beidzot iestājas laimes sajūta, cieņa, mīlestība, prieks un harmonija.
Es sāku vākt žurnālus un fotogrāfijas, kur vīrieši un sievietes ir laimīgi, smejās un apskaujas. Sāku izgriezt un līmēt savā albūmā sapņu fotogrāfijas, kur vīrietis ar sievieti skatās viens uz otru ar mīlestību un maigumu, un nevis vienkārši līmēju, bet regulāri to pāršķirstīju. Pēc tam aizvēru acis un iedomājos, ka visu šo es patiesi jūtu pret savu vīru, un vīrs – pret mani.
Es iedomājos, kā viņš ienāk mājās un es priecīgi un laimīgi viņu sagaidu un vienmēr apskauju, saku viņam, cik ļoti esmu noilgojusies un cik priecīga par to, ka viņš ir pārnācis mājās.
Es sāku iedomāties, ka situācijās, kad viņš kaut ko dara tādu, kas mani ne īpaši sajūsmina, es sapratu, ka tā vienkārši ir vēlme kontrolēt. Pēc tam es aizvēru acis un tinu situācijas, kad es uzvedos mierīgi, līdzsvaroti. Redzēju, kā tajā vietā, lai kritizētu un sāktu lamāties, es vienkārši smaidu un saku, ka, ja viņš patiesi ir laimīgs, tad es par viņu ļoti priecājos.
Ja situācijas skāra tieši mani un bija man nepatīkamas, es sāku macīties teikt savu sakāmo korekti un līdzsvaroti. Parastas absolūti nekonstruktīvās kritikas un lamu vietā es daudz konkrētāk sāku formulēt to:
– Kas tieši man nepatīk,
– Kāpēc man tas nepatīk,
– Un, galvenais, beigās mierīgi atskaņoju to, kā es vēlos redzēt to vai citu situāciju mūsu ģimenē.
Uzdodot sev jautājumus un atbildot uz tiem, es jautāju savai zemapziņai: kā es vēlos, lai pret mani izturētos mans vīrietis? Es sāku sapņot tā, kā sapņoju agrā bērnībā, taču saprazdama, ka tie nav tukši sapņi, bet regulāra, ikdienas jauna manas dzīves grāmatzīme manai jaunajai dzīvei.
Es sev jautāju, kas visvairak man patīk manā vīrā un ko es vēlētos redzēt viņa attieksmē pret mani? Pakāpeniski mans pašas tēls un manu attiecību tēls ar viņu kļuva arvien skaidrāks un saprotamāks, un jo skaidrāks tas tapa manī, jo vieglākas un priecīgākas kļuva mūsu attiecības.
Pēc ilgām pardomām es apzinājos to, cik ilgi un “veiksmīgi” biju spēlējusi upura un soģa lomu, es sapratu, cik maz biju darījusi savai ģimenei un vīram. Ja precīzāk, tad izņemot kritiku, gaidas no otra cilvēka un neapmierinatību ar sevi un visu pasauli – neko vairak es nedarīju. Un tad es sev pajautāju:
– Un ko es pati daru tam, lai mūsu ģimene būtu laimīga?
– Ko es daru sava vīra labā?
– Un ko es daru, lai pati kļūtu par laimīgu un apmierinātu sievieti?
Līdz šim brīdim es biju sēdējusi un gaidījusi, ka atjās kāds princis un visu izdarīs manā vietā. Padarīs mani laimīgu, veselu un veiksmīgu. Un ar naudu nodrošinās un iemācīs laimīgi dzīvot un visu organizēs un vēl pie tā visa nēsās mani uz rokām. Bet man tā labā nekas nav jādara, es jau kopš dzimšanas esmu princese! Tikai izrādījās, ka – ne īsta princese – neapmierināta, dusmīga un ļauna un vienmēr apvainojusies par visu.
Un tad es arī sāku saprast, ka viss ir manī. Viss ir tikai manās bailēs, manā pašas neapmierīnātībā ar sevi un manā nepārliecinātībā un aizvērtībā.
Viss ir manā neprasmē patiesi un godīgi mīlēt cilvēku, ar kuru dzīvoju visus šos gadus. Tad es sapratu, ka visu laiku tikai pieprasīju un kritizēju, taču nevēlējos ieraudzīt un atzīt to, ka nenāktu par ļaunu mainīties man pašai, nevis tērēt savu enerģiju un spēkus, mainot otru cilvēku.
Ir svarīgi sev ne tikai uzdot šos jautājumus, bet arī godīgi analizēt savu uzvedību, savas reakcijas un savu attieksmi pret vīru. Es allaž sev jautāju:
– Kāpēc es uzvedos ta vai citādi?
– Vai var uzvesties savādāk?
– Vai ir vēl kādi citi manas uzvedības varianti?
– Vai mana uzvedība padara laimīgu to cilvēku, kurš ir man blakus katru dienu?
– Vai manas reakcijas un uzvedība sagādā prieku un laimi ne tikai man, bet arī viņam?
– Vai tās dara viņu laimīgāku un apmierinātāku, dod viņam spēku, pārliecību un vēlmi rūpēties par savu ģimeni?
– Un pats galvenais, vai mana uzvedība dara laimīgu mani pašu?
Soli pa solim mūsu dzīve kļuva tāda, par kādu mēs vienmēr bijām sapņojuši un pēc tik daudziem kopdzīves gadiem labākais, ko varu dzirdēt no citiem cilvēkiem: “Jūs droši vien esat jaunlaulātie, ja reiz jums tik skaistas attiecības?” – kad mēs ar vīru pirmo reizi to izdzirdējām, bijām ļoti izbrīnīti un smējāmies. Bet pēc tam visu dienu staigājām un tikai šo frāzi vien apspriedām. Pamazām mes sākām pierast un ļoti lepoties ar to, ka mūs tā uztver. Taču noteikti nekad neaizmirsīsim to pirmo reizi, kad kāda sieviete ļoti izbrīnījās, uzzinot, cik gadus mēs jau esam kopā.
Anastasija Gai
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ar zemapziņas pārprogrammēšanu strādājam Ineses Prisjolkovas praktiskajos semināros “Zemapziņas pārprogrammēšana”, 7. oktobrī, plkst. 18:00 sākas jauns nodarbību cikls. Pieteikties var šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/09/18/seminars-zemapzinas-parprogrammesana-7-10/
Ginta Filia Solis 