Kā zemapziņa risina problēmas

zemapziņa10

Ikviena problēma ir veids, kā risināt savu uzdevumu, sasniegt sev vēlamo, taču tas ir neapzināts veids.
Reiz uz manu treniņu atnāca sieviete, kura agrāk bija profesionāla skrējēja. Reiz treniņā viņa satraumēja celi, pārcieta vairākas operācijas, bet tā arī nespēja atgūt veselību un celis vēljoprojām nav vesels. Protams, ka lielo sportu viņa bija spiesta pamest.

Es viņai jautāju, kāpēc viņa izvelējās profesionālo sportu un tieši šo sporta veidu. Izrādījās, ka viņa nāk no treneru-čempionu ģimenes un jau no agras bērnības tika trenēta un gatavota sportistes karjerai. Viņai vienkārši nebija citas izejas, tā viņa uzskatīja. Viņas vecāku mērķis bija izaudzināt viņu par olimpisko čempioni.

Bet trauma kļuva par viņas trumpi, lai aizietu no profesionālā sporta. Patiesībā viņa nevēlējās kļūt par olimpisko čempioni un savu dzīvi veltīt sportam, taču nespēja to pateikt vecākiem, lai neliktu viņiem vilties un nesāpinātu.

Tas ir viens no desmitiem tūkstošiem piemēru, kad cilvēks neapzināti (pasvītroju – neapzināti), rada sev problēmu, lai atrisinātu kādu sev svarīgu jautājumu. Ceļgala trauma, iespējams, kļuva par vienīgo iemeslu, dēļ kura šī sieviete varēja sākt dzīvot savu dzīvi, nevis to scenāriju, kuru viņas vietā bija izdomājuši viņas vecāki. Kas zin, kas ar viņu notiktu, ja viņa būtu turpinājusi skriet un nenogrieztos no šī ceļa.

Tāpēc es vienmēr lūdzu cilvēkiem nerisināt pašu problēmu, bet paskatīties, kas ir tās rašanās cēlonis, kādus uzdevumus ar tās palīdzību tu risini un ko par to saņem.

Dmitrijs Trockis
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir tāda programma: “Naudas nav”

nabadzība

Bijušo postpadomju valstu kopīgās nelaimes nosaukums ir “NAUDAS NAV”.
“Mums tam nav naudas”, “Mēs to nevaram atļauties”, “Tas onkulis zog, bet mēs ar tēti esam godīgi”, “Liela nauda atnes vienas vienīgas nelaimes”…
Izaug pieaugušas tantes un onkuļi. Starp citu, biznesmeņi un biznesa lēdijas, kuri paši labi pelna, ar lielu daudzumu naudas, un vienalga tur – krūtīs ir sajūta, ka “naudas nav”.
Izaug gudrinieki un gudrinieces, kuri nezin kāpēc nevar pietiekami daudz nopelnīt. Un pēkšņi sazin no kurienes “uzkrīt” lielāka naudas summa – un viņi no tās pavisam fiksi un ātri atbrīvojas. Tūliņ, uz karstām pēdām notiek kāds ugunsgrēks, kaut kas applūst, kaut kas salūzt un visa šī “nejauši saņemtā”, ka viņi uzskata, nauda aiziet turp.

Kādā no apmācību grupām par naudu kāda meitene teica: “”un es domāju, tāda liela naudas summa, kā gan no tās ātrāk atbrīvoties?”. Grupa sāka smieties un trokšņot. Es pārjautāju: “atbrīvoties?” Viņa lielām, nesaprašanas pilnām acīm uz mani skatās un saka “es teicu – ieguldīt”. ” Nē, tu teici, atbrīvoties” – vienā balsī iesaucās visa grupa. Mēs visi redzējām, ka viņa patiešām sevi nedzirdēja, bet patiesībā neapzināti izpļāpājās.
Viņas dzimtas anamēzē ir gan represijas, gan padomju laiki, kad “kulakiem” visu atņēma, gan arī laiks, kad lielas naudas summas skaitījās bīstamas. Nauda ātri ir jāiztērē. Viņa šajā grupā atnāca risināt problēmu “nevaru sakrāt”.

Patiesībā stāsts par naudu vienmēr ir stāsts par drošību.
Vai ir droši atļauties labklājību, komfortu, citas iespējas, plašākas, kā lielākajai daļai sabiedrības? Bieži vien mani līdzpilsoņi man pārmet, kā gan es uzdrošinoties dejot un priecāties, kad valsts ir tādā grūtā situācijā.
Valsts, kurā par vērtību un varonību tiek uzskatīta izdzīvošana bleķa gultā ledusaukstā kamerā, protams, nekad ideoloģiskā līmenī neatzīs parasta sadzīviska komforta vērtību. Kad ir silti, nevis auksti, kad ir garšīgi, nevis “nu, tā”, kad ir patīkami nevis nepieciešami un smagi.
Kad labāk ir draudzēties, sadarboties, darīt abpusēji izdevīgas lietas, nevis karot, aizsargāties un turēt aizdomās. Tās ir ļoti mulļķīgas, pretīgas un bezjēdzīgas iemaņas – gribēt dejot, gribēt skaistu vannas istabu, gribēt naudu ceļojumiem un skaistam apģērbam, ne tikai ēdienam un idzīvošanai. Šīs iemaņas nav drošas – kāds atnāks un noteikti atņems.

Tos, kuri sevī nes šo nelabvēlīgo programmu par naudu, var atpazīt pēc sekojošā:
– Viņiem ir nauda “bērnišķīgiem tēriņiem”: ēdienam, somiņām, labākajā gadījumā kādām viedierīcēm, bet viņi tās visbiežāk pērk nevis par skaidru naudu, bet kredītā; tas ir kaut kas līdzīgs kā košļene un saldējums bērna dzīvē. Ko redz bērns, kad iet garām krāsainiem kārdinošiem saldumu stendiem? Viņš redz tādus brīnumainus krasainus papīrīšus, šokolādītes, mazas spēļmantiņas un tām iztērē visu savu kabatas naudu. Šai cilvēku kategorijai nauda pārsvarā gadījumu arī ir tāda pati vien kabatas nauda. Uzmanību, un tas nav atkarīgs no tā, cik liela ir viņu alga!!!!

– Viņi sevi neredz kā dārgas sadzīves tehnikas, dārgas mašīnas, laba remonta vai ekskluzīvu ceļojumu īpašniekus. Viņi nav tie, kuri iegulda naudu savā izglītībā vai bērnu izglītībā, taču bieži vien viņi ir tie, kuri dažkart pērk ļot dārgu ēdienu dārgā veikalā un tērē tam lielu naudu, līdz brīdim, kad ierauga milzīgu caurumu savā budžetā;

– Viņi neriskē tur, kur vajadzētu riskēt, viņi ir neparedzami. Viņi neieredz priekšapmaksu par pirkumiem un pasākumiem, kaut arī tas ir izdevīgi, tāpēc, ka “iespējams, pardomāšu”. Viņi ļoti uztraucas par to, vai oficiants gana labi pastrādājis, lai nopelnītu savu tējas naudu, bet speciālisti – pasniedzēji, ārsti – savu naudu. Viņi neredz nekādu ieguvumu no tā, ka labotu zobus labā klīnikā vai algotu labu, dārgu juristu un tieši uz to arī ekonomē, bet tai pašā laikā kredītā iegādājas dārgu aifonu vai mašīnu, kuras apkope viņiem nav pa kabatai.

– Kas attiecas uz lieliem pirkumiem – mašīnu, dzīvokli, māju, tad tā ir problēma. Uz treniņiem par naudu nāk pieauguši vīrieši, kuri jūtas pārak mazi tādam ienākumu un atbildības līmenim. Kā likums, gan sievietēm gan vīriešiem tas diezgan pārsteidzoši un skarbi ir saistīts ar neprasmi rūpēties par sevi – lai ziemā nebūtu auksti, lai apģērbs būtu gana silts un dzīvoklis komfortabls un labi iekārtots.

– Jebkurā dzīves situācijā, kas skar to ģimeni un pašus, viņus uztrauc tikai viens “cik tas maksā?” Un tas nav stāsts par merkantilismu. Pat ne par skaudību. Tas ir stāsts par trauksmi – vai es to varu atļauties? Un visbiežāk nosaukto summu viņi uztver ka pārāk lielu priekš sevis.

– Viņi nespēj saprast, cik tad patiesībā viņiem izmaksās jebkurš pirkums, attiecībā pret viņu resursiem. “Es nopirkšu RENO vietā BMV, tāpēc, ka tad es varēšu piebraukt pie kafejnīcas un cilvēki uz mani skatīsies”. Un nabags “velk” šo BMV un tas maksā ne tikai naudu, bet plus vēl trauksmi, dusmas, bailes, kas nopietni iedragā viņu psihiskos resursus.

– Viņiem ir ļoti grūti krāt. Priekš viņiem tie ir tik briesmīgi ierobežojumi, kurus viņi nespēj pārciest. Viņi ir impulsīvie pircēji. Tas ir kā bezogļhidrātu diēta, kad noraujies un ēd nevis kūciņu, bet pilnība aprij visu torti. Krāju-krāju, pati nezinu, kam krāju, bet pēkšņi skatlogā ieraudzīju “lietiņu”. Ļoti sagribējās! Ļoti! Un tur arī palika visi mani iekrājumi. Braucu uz mājām pēc naudas, braucu samaksāt depozītu, viss kaut kadā neprātā, iedomājoties sevi ar šo “lietiņu”, un bija tā, it kā būtu sākusies jauna dzīve. Patiesībā gribējas nevis to lietiņu, bet gribējās atlaist spriedzi.

Tie, kuriem ģimenē iedotas labas prasmes, kā apieties ar naudu, zin vienu labu formulu. Tas saucās “man ir pietiekami”.

Viņi stāsta vienmēr vienu un to pašu stāstu. Viņu ģimene ir pārdzīvojusi visdažādākos laikus, ir bijusi ļoti nabaga un ļoti bagāta. Un vienmēr šajā ģimenē bija kāds, parasti vecmāmiņa vai vectētiņš, kuri ļoti labi prata apieties ar naudu. Viņi teica: “paldies, mums vienmēr naudas pietiek”.
Un tas nebūt nenozīmē, ka šajā ģimenē ļoti labi pelnīja. Dažkārt ģimene ilgāku laiku bija badojusies un dzīvojusi nabadzīgi. Manā vīra ģimenē briesmīgajā pēckara laikā audzināja slimu bērnu, kuram tirgū pirka medu un sviestu. Nauda šīm lietām tika ilgi krāta un atlikta.
“Pietiekami” bija nepieciešamajam un nepieciešamais bija: pieklājīgs apģērbs; vest bērnu uz jūru, algot ārstus un skolotājus bērnam; krāt mašīnai un kooperatīvajam dzīvoklim.

Viena no meitenēm, kurai kā reiz bija šīs prasmes, kura prata gan iegādāties nekustamo īpašumu, gan ļoti gudri rīkoties ar ģimenes budžetu, ļoti brīnījās par jautājumu “Un, ko tad, ja man ļoti iepatīkas vēl viens zābaku pāris?”

Viņa atbildēja: “Man vienmēr gribas tieši tik, cik varu atļauties. Ja tā ir mana pēdējā nauda, ja tā ir nauda ne priekš zābakiem, ja šie zābaki neietilpst manos plānos – es tos negribu. Punkts!”

Zābaku viņai ir pietiekoši. Viņa prot laicīgi apstāties un prot pat nesākt, zinot visu par saviem resursiem.
Nelabvēlīgs ģimenes scenārijs ir tikai viens no faktoriem, kuru jūs paši varat izlabot ar savu psiholoģisko darbu. Otrs faktors ir – atliktās baudas prasme. Un arī to var trenēt savā pieaugušo cilvēku dzīvē.

Autors: praktizējoša psiholoģe Jūlija Rubļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jau novembrī Pavasara studija rīko vairākus seminārus par šo tēmu, gan Laimes terapijas cikla, gan Lieliskā piecinieka cikla ietvaros. Sekojiet informācijai!

Kāpēc es tā dzīvoju? Zemapziņa un tās spēks

paris14

Galvenais saproti, ka tu “neesi nemaz tik slikta” un arī tie vīrieši, kurus esi sastapusi savā dzīves ceļā. Tā ir tikai programma, noteikta pārliecība, kas neapzināti formējās bērnībā un ierakstījās tavā zemapziņā.

Taču, ja tu vairs nevēlies atkārtot un turpināt šo lomu, pajautā sev, kāda es vēlos būt? pajautā savai zemapziņai:

– Kāda sieviete es tagad vēlos būt, lai manā dzīvē ienāktu laime un mīlestība?
– Kāda ir mana pašas dzīve un mans pašas dzīves ceļš?

– Kā es vēlos dzīvot un kādas es vēlos savas attiecības ar savas dzīves vīrieti?
Ja apzināti nestrādāsim ar savām iekšējām pārliecībām un programmām, tad ar laiku ar lielākām vai mazākām atkāpēm mēs vienkarši sāksim atkārtot savu vecāku likteni. Var, protams, turpināt dzīvot savas mātes dzīvi, precīzi kopējot viņas uzvedību un attieksmi pret dzīvi. Tikai, vai tu to vēlies?

Vai tava mamma ir laimīga, lai kļūtu tev par piemēru dzīvē?

Pats labākais, ko varu novēlēt visiem cilvēkiem – ir laimīgus un veselus vecākus, kuru ģimenē valda mīlestība, harmonija un prieks no katra kopā pavadītā mirkļa. Taču, ja tā nav?

Lai pilnībā pārrakstītu savu bērnību un bērnu dienu uzstādījumus, kurus daudzu gadu garumā tu uzsūci un kuri iesakņojušies tavā zemapziņā, ir labi, ja vari apsēsties, atslābināties un pafantazēt par tēmu: “Kā būtu, ja…”. Tādā veidā mēs sapratīsim, ka dzīve var būt daudz savādāka, kā mūsu vecākiem, un arī daudz laimīgāka un priecīgāka.

Pasapņo, kā būtu, ja tava mamma vai vecmāmiņa izturētos pret savu vīru ne tā, kā izturējās parasti?

Iedomājies, kā tava mamma ienāk mājās un smaida, viņa ir priecīga un laimīga, apskauj tavu tēti un saka, cik ļoti ir noilgojusies un cik ļoti priecājas viņu sastapt. Saka viņam, ka viņš ir vislieliskākais vīrs pasaulē un, ka viņa kopā ar viņu ir bezgala laimīga. Kāda attieksme pret vīriešiem tādā notikumu attīstības variantā būtu tev pašai izveidojusies?

Vizualizē savas vēlmes tālāk, iespējams, ka tu ar visu ģimeni ļoti bieži kopā pavadi savu laiku un visi jūs ģimenē cieniet un mīliet tēvu – jūsu ģimenes galvu. Un tavi vecāki ļoti bieži paliek divatā, apmeklē kino un teātri, daudz runā par savām attiecībām, apspriež savas finanses, savus tālākos plānus utt. Regulāri apskaujas, smejas, skūpstās un priecē viens otru ar dažādiem uzmanības pierādījumiem. Tavā ģimenē vīriešus ciena un nekad viņus nekritizē, tikai atbalsta un tic viņu lēmumu spēkam.

Ka šajā gadījumā tu uztvertu savu tēvu? Ja tavu vecāku ģimenē valdītu miers, saticība un mīlestība, un, ja jau kopš bērnības tev būtu ieaudzināta cieņa pret vīrieti un viņa godāšana kā pret ģimenes galvu. Kāds tad būtu tavs viedoklis par vīriešiem un tavu tēvu?

Izdzīvo tādu sižetu, kur tava mamma mīl un apskauj savu vīru un jau kopš bērnības rāda tev harmonisku attiecību piemēru ģimenē. Personīgi man tas ļoti palīdzēja.

Izdomā sev sarunu, kurā tu sarunājies ar viedu, maigu, mierīgu un laimīgu Sievieti. Ar Sievieti, kura dzīvē ir laimīga, kura mīl un ciena savu vīru, bet viņš viņu burtiski dievina. Izdomā, ko viņa tev saka un kā atbild uz taviem jautājumiem?

Kļūsti pati sev par šo Viedo, Maigo un Mīlošo Sievieti, kura vienmēr spēs dot tev īstu, pareizu un vērtīgu padomu.

Izdari visu to un iedomājies, kā veidotos tava dzīve un tavas attiecības ar vīriešiem, ja tas viss būtu tieši tā.

Galvenais, nevajag apvainot savus vecākus un nožēlot to, kas bijis. Katrs dzīvo tā, kā uzskata par pareizu un tā, kā prot dzīvot.

Ja tev patiešām gribās kļūt laimīgai un saprast, ko nozīmē būt Īstai Sievietei, vienkārši sāc tagad pati veidot savu dzīvi tādu, kādu vēlies to redzēt.

Tagad taču vairs neviens cits nevalda pār tavām domām, tagad tikai tu pati atbildi par sevi un savu dzīvi. Un tagad tikai no tevis ir atkarīgs tas, kā tu pārrakstīsi un veidosi, saliekot gabaliņu pie gabaliņa savu jauno, laimīgo dzīvi.

“Es atceros, kā sākās patiesi globālas pārmaiņas mūsu attiecībās ar vīru.

Dažkārt notika tā, ka kādu laiku it kā viss bija normāli, taču iestājās situācija, kad manī it kā iemājoja pavisam cits cilvēks, kurš runāja un rīkojās tā, kā es nekad neatļautos. Pēc šādām, lūk, “iemājošanām”  man kļuva kauns un bija ļoti nepatīkami, un mani vienmēr izbrīnīja tas, kas ar mani notiek? Un kāpēc es neko ar to nevaru padarīt? Tajā brīdī, kad es vairs nezināju, ko darīt, Visums kā vienmēr bija labestīgs un deva man atbildi.

Es pēkšņi sapratu, ka es nemaz savādāk nevarēju izturēties pret vīriešiem, jo manā dzīvē nebija bijis cita piemēra, kā kritika ģimenē un pavirša attieksme. Tad arī es sāku sev jautāt, kāda es būtu izaugusi un ko justu pret savu partneri, kā es pret viņu izturētos, ja bērnībā būtu redzējusi citu savas mammas uzvedību, ja es būtu redzējusi viņas cieņu un mīlestību pret savu vīru? Ja kritikas un mūžīgās neapmierinātības vietā, mana mamma būtu mīlējusi, apskāvusi un sajūsminājusies par manu tēti un kādas jūtas man būtu pret viņu? Un kā tālākajā savā dzīvē es būtu izturējusies pret savu vīru?

Es sāku analizēt savu uzvedību šajās situācijās un ievēroju, ka tās visas ir viena otrai līdzīgas! Vēl vairāk, mana uzvedība šajās situacijās bija precīzi tāda pati, kā manai mammai. Tad, lūk, kas!

Kaut gan kādu laiku šīs situācijas turpināja atkārtoties, es jau zināju, ka noteikti drīz vien es atradīšu kādu veidu, kas palīdzēs man visu to izmainīt.

Es sev pateicu, ka man ir divi varianti kā var attīstīties mana dzīve:
pirmais – sēdēt un vainot visā citus cilvēkus;
otrais – saprast, ka es pati esmu atbildīga par savu dzīvi un par visu, kas tajā notiek!
Es izvēlējos otro variantu un sāku rakstīt dienasgrāmatu, kurā tā arī rakstīju: “Es pati esmu atbildīga par visu, kas notiek manā dzīvē, es pati esmu atbildīga par savām attiecībām ar savu vīru”.

Es katru dienu rakstīju šādus ierakstus, domāju par to, ko nozīmē, pašai būt atbildīgai par visu, kas notiek manā dzīvē un nevienu nevainot?

Pakāpeniski, arvien skaidrāk sāka izpausties tās sievietes tēls, kāda es velējos būt. Es sāku uzdot sev jautājumus un domāt par to, kā vēl es varētu uzvesties?

– Piemēram, mans vīrs ienāk mājās – ko es jūtu?

– Kāda es vēletos būt, kā sarunāties un kā justies vīrieša klātbūtnē?
– Kā es vēlētos sagaidīt mājās savu vīru un kā ar viņu sarunāties?
– Un kā es vēletos reaģēt situacijās, kuras man ne vienmēr ir patīkamas? Iespējams, protams, kā arī agrāk, sākt rāties, pieprasīt, kritizēt un ar visu savu izskatu izrādīt savu neapmierinatību un vilšanos. Bet, vai tas strādā?
– Vai tāda mana uzvedība manu vīrieti dara laimīgu, apmierinātu, cieņpilnu?
– Vai mana neapmierinatība un pretenzijas padara mūs laimīgākus un priecīgākus?
– Vai mans vīrs vēlas atgriezties mājās, kur viņu gaida mūžam neapmierināta ar visu sieva?
Lūk-lūk, visus šos jautājumus es sev uzdevu atkal un atkal, pierakstīju savas pārdomas un analizēju to tēlu, kas bija gadu gaitā izveidojies.

Es sāku sev jautāt, vai ir iespējama cita uzvedība? Sāku saprast, ka izturos pret viņu tā tikai tāpēc, ka nekad iepriekš nebiju redzējusi savādākas attiecības ģimenē. Ģimenē, kurā apskautos, samīļotos, slavētu viens otru, atbalstītu un pieņemtu savu partneri tādu, kāds viņš ir.

Pēc tam, kad biju apzinājusies sevī negatīvu attieksmi pret vīriešiem un pozitīvu savstarpējo attiecību pieredzes neesamību, es sev jautāju: “Un ko es ar to visu varu tagad darīt?”

Luk, jautājumi, pēc kuru uzdošanas, manā dzīvē sāka notikt patiešām brīnumainas un skaistas pārmaiņas:

– Vai vispār kaut kur ir mīlošas un laimīgas ģimenes?! Un, ja reiz tādi cilvēki ir, tātad arī es varu kļūt laimīga! Tātad arī mēs ar vīru varam uzbūvēt tādas attiecības, par kādām vienmēr bijām sapņojuši. Galvenais ir saprast, kāds ir šis tēls?

– Kā cilvēki izturas un rīkojas attiecībā pret savu partneri un sevi?
– Kā tas ir, būt laimīgai ar savu vīrieti?
– Kādai man jākļūst, lai mans vīrs ar mani būtu laimīgs?
– Kādai jābūt Īstai sievietei, lai viņu cienītu un mīlētu un lai par viņu rūpētos un mīlētu visu mūžu?
Atbildot uz visiem šiem jautājumiem, es sāku rakstīt un fomulēt to savu tēlu un savu attieksmi pret savu vīru, pateicoties kam mūsu dzīvē beidzot iestājas laimes sajūta, cieņa, mīlestība, prieks un harmonija.

Es sāku vākt žurnālus un fotogrāfijas, kur vīrieši un sievietes ir laimīgi, smejās un apskaujas. Sāku izgriezt un līmēt savā albūmā sapņu fotogrāfijas, kur vīrietis ar sievieti skatās viens uz otru ar mīlestību un maigumu, un nevis vienkārši līmēju, bet regulāri to pāršķirstīju. Pēc tam aizvēru acis un iedomājos, ka visu šo es patiesi jūtu pret savu vīru, un vīrs – pret mani.

Es iedomājos, kā viņš ienāk mājās un es priecīgi un laimīgi viņu sagaidu un vienmēr apskauju, saku viņam, cik ļoti esmu noilgojusies un cik priecīga par to, ka viņš ir pārnācis mājās.

Es sāku iedomāties, ka situācijās, kad viņš kaut ko dara tādu, kas mani ne īpaši sajūsmina, es sapratu, ka tā vienkārši ir vēlme kontrolēt. Pēc tam es aizvēru acis un tinu situācijas, kad es uzvedos mierīgi, līdzsvaroti. Redzēju, kā tajā vietā, lai kritizētu un sāktu lamāties, es vienkārši smaidu un saku, ka, ja viņš patiesi ir laimīgs, tad es par viņu ļoti priecājos.

Ja situācijas skāra tieši mani un bija man nepatīkamas, es sāku macīties teikt savu sakāmo korekti un līdzsvaroti. Parastas absolūti nekonstruktīvās kritikas un lamu vietā es daudz konkrētāk sāku formulēt to:

– Kas tieši man nepatīk,
– Kāpēc man tas nepatīk,
– Un, galvenais, beigās mierīgi atskaņoju to, kā es vēlos redzēt to vai citu situāciju mūsu ģimenē.
Uzdodot sev jautājumus un atbildot uz tiem, es jautāju savai zemapziņai: kā es vēlos, lai pret mani izturētos mans vīrietis? Es sāku sapņot tā, kā sapņoju agrā bērnībā, taču saprazdama, ka tie nav tukši sapņi, bet regulāra, ikdienas  jauna manas dzīves grāmatzīme manai jaunajai dzīvei.

Es sev jautāju, kas visvairak man patīk manā vīrā un ko es vēlētos redzēt viņa attieksmē pret mani? Pakāpeniski mans pašas tēls un manu attiecību tēls ar viņu kļuva arvien skaidrāks un saprotamāks, un jo skaidrāks tas tapa manī, jo vieglākas un priecīgākas kļuva mūsu attiecības.

Pēc ilgām pardomām es apzinājos to, cik ilgi un “veiksmīgi” biju spēlējusi upura un soģa lomu, es sapratu, cik maz biju darījusi savai ģimenei un vīram. Ja precīzāk, tad izņemot kritiku, gaidas no otra cilvēka un neapmierinatību ar sevi un visu pasauli – neko vairak es nedarīju. Un tad es sev pajautāju:

– Un ko es pati daru tam, lai mūsu ģimene būtu laimīga?

– Ko es daru sava vīra labā?
– Un ko es daru, lai pati kļūtu par laimīgu un apmierinātu sievieti?
Līdz šim brīdim es biju sēdējusi un gaidījusi, ka atjās kāds princis un visu izdarīs manā vietā. Padarīs mani laimīgu, veselu un veiksmīgu. Un ar naudu nodrošinās un iemācīs laimīgi dzīvot un visu organizēs un vēl pie tā visa nēsās mani uz rokām. Bet man tā labā nekas nav jādara, es jau kopš dzimšanas esmu princese! Tikai izrādījās, ka – ne īsta princese – neapmierināta, dusmīga un ļauna un vienmēr apvainojusies par visu.

Un tad es arī sāku saprast, ka viss ir manī. Viss ir tikai manās bailēs, manā pašas neapmierīnātībā ar sevi un manā nepārliecinātībā un aizvērtībā.

Viss ir manā neprasmē patiesi un godīgi mīlēt cilvēku, ar kuru dzīvoju visus šos gadus. Tad es sapratu, ka visu laiku tikai pieprasīju un kritizēju, taču nevēlējos ieraudzīt un atzīt to, ka nenāktu par ļaunu mainīties man pašai, nevis tērēt savu enerģiju un spēkus, mainot otru cilvēku.

Ir svarīgi sev ne tikai uzdot šos jautājumus, bet arī godīgi analizēt savu uzvedību, savas reakcijas un savu attieksmi pret vīru. Es allaž sev jautāju:

– Kāpēc es uzvedos ta vai citādi?

– Vai var uzvesties savādāk?
– Vai ir vēl kādi citi manas uzvedības varianti?
– Vai mana uzvedība padara laimīgu to cilvēku, kurš ir man blakus katru dienu?
– Vai manas reakcijas un uzvedība sagādā prieku un laimi ne tikai man, bet arī viņam?
– Vai tās dara viņu laimīgāku un apmierinātāku, dod viņam spēku, pārliecību un vēlmi rūpēties par savu ģimeni?
– Un pats galvenais, vai mana uzvedība dara laimīgu mani pašu?
Soli pa solim mūsu dzīve kļuva tāda, par kādu mēs vienmēr bijām sapņojuši un pēc tik daudziem kopdzīves gadiem labākais, ko varu dzirdēt no citiem cilvēkiem: “Jūs droši vien esat jaunlaulātie, ja reiz jums tik skaistas attiecības?” – kad mēs ar vīru pirmo reizi to izdzirdējām, bijām ļoti izbrīnīti un smējāmies. Bet pēc tam visu dienu staigājām  un tikai šo frāzi vien apspriedām. Pamazām mes sākām pierast un ļoti lepoties ar to, ka mūs tā uztver. Taču noteikti nekad neaizmirsīsim to pirmo reizi, kad kāda sieviete ļoti izbrīnījās, uzzinot, cik gadus mēs jau esam kopā.

Anastasija Gai

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ar zemapziņas pārprogrammēšanu strādājam Ineses Prisjolkovas praktiskajos semināros “Zemapziņas pārprogrammēšana”, 7. oktobrī, plkst. 18:00 sākas jauns nodarbību cikls. Pieteikties var šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/09/18/seminars-zemapzinas-parprogrammesana-7-10/

Kā pārprogrammēt savu zemapziņu

zemapziņa666

Katras mūsu darbības pamatā ir mūsu zemapziņa. No zemapziņā esošās informācijas, no pierastiem paņēmieniem, no attieksmes un pārliecības ir atkarīgs kādus uzvedības modeļus izvēlamies. Izrādās pietiek pamainīt šo savu attieksmi, vērtības vai pārliecību, ka situācija var kardināli mainīties.

Praktiskajā seminārā “Zemapziņas pārprogrammēšana” mēs runāsim par to, kā paši radām situācijas, kā dzīvojam savos ideālos un pieķeramies rezultātam, pēc tam paši kļūstot nelaimīgi, ka notiek ne tā, kā bijām sadomājušās.

Piemēram – vīrs mājās neko īpašu nedara un lielākā daļa atbildības, darbu, lēmumu, pienākumu ir uz sievas pleciem. Un sieva tiešām jau sen ir piekususi un sen gribētu būt “azotē”, būt sievišķīga un maiga, bet….nekas nemainās, lai kā mēģinātu mainīt attiecības un kārtot savu attieksmi pret vīru.

Izrādās šai gadījumā nemaz nevajag kārtot attiecības. Šai gadījumā vajag paskatīties, kas notiek pašas zemapziņā un kāda attieksme (jeb zemapziņas programma) visu laiku rada vienu un to pašu situāciju. Var gadīties, ka šai sievietei bija bērnības piemērs no vecākiem, kur mamma darīja lielāko daļu no mājas darbiem, uzņēmās atbildību, vadīja ģimeni. Viņai šis attiecību modelis ir kā vienīgais zemapziņā un savādākas attiecības izveidot nesanāk tikai tāpēc, ka vērtību sistēmā ir nostabilizējusies sievietes loma, kurā sieva dara šādi.

Piedevām – viņa jau grib labu. Viņa grib būt noderīga. Viņa grib, lai visiem viss labi. Viņa grib, lai katrs no savas puses ģimenes labā dara visu vislabāko.

Tikai jautājums – kāpēc tā nenotiek?

Ko darīt? Manīt šo programmu. Mainīt šo vērtību modeli. Mainīt zemapziņā uzkrāto informāciju atbilstoši šodienas vēlmēm un vērtībām.

Cits piemēram – kāda meitene nevar apprecēties. Sen jau “precēšanās laiks” aiz muguras citām draudzenēm ir vīrs un bērni iet skolā, bet pašai nesanāk un nesanāk.

Ko darīt? Izmainīt to zemapziņas programmu, kas veido šādu dzīves modeli.

Cits piemērs – kolēģi neprofesionāli strādā un juristei jāuzņemas kaudzēm darba, labojot pieļautās kļūdas sākot no paviršības terminos, līdz pat komatiem. Tas reāli krīt uz nerviem un palielina slodzi. Tas neļauj nodaļai vai departamentam strādāt produktīvi. Ko darīt? Visus atlaist? Formēt jaunu komandu? Mainīt darbu?

Bet vēl var ieskatīties kura zemapziņas vērtība (programma) pašā veido šo situāciju.

Var gadīties, ka tieši tad, kad visi strādā švakāk, es varu izcelties.

Var gadīties, ka man patīk (ne jau apziņā, bet zemapziņā) šis nokrāmētais galds ar milzu darbiem, jo tieši tad es saskatu savu vērtību un lietderību šai darbā.

Var gadīties, ka tieši tad, kad varu aizrādīt vai pamācīt kolēģus, es pati sajūtu savu profesionālo vērtību.

Var gadīties…

Var gadīties….

Es jau tikai minu. Šī nav situācija, kurā esmu bijusi. Bet tas, ko zinu – ja reiz tas cilvēka dzīvē notiek, tad viņa paša apziņa sadarbojoties ar zemapziņu šo situāciju rada. Piedevām, dara to ar vispozitīvākajiem nolūkiem.

Faktiski ar šo metodi var izmainīt jebko savā dzīvē, neskatoties uz garajiem gadiem nesakārtotajā jomā.

Un tas ir pilnīgi vienalga kāda tēma nepadodas – vai attiecības, vai karjera, vai bērni (slimo, viņu vienkārši nav, vai varbūt ir, bet neklausa un rada milzu problēmas), naudas trūkums, pašapziņas trūkums, nespēja dzīvē iekārtoties, nespēja atrast savu dzīves jēgu un misiju, nodarbošanos vai lietderību.

Katras šādas nesakārtotas jomas pamatā ir zemapziņas pārliecība, ka šādi dzīvot ir vislabāk un pareizāk.

Apziņas līmenī mēs no tā ciešam, bet zemapziņā turpinām ģenerēt vienu un to pašu attieksmes modeli.

Lai to mainītu – ir vienkārši jānonāk pie tā kā es šo visu radu un kā varu izmainīt.

Šajā seminārā tīri praktiski ņemsim katrs šo savu nesakārtoto jomu un ar zemapziņas svētību to mainīsim!

Inese Prisjolkova

Praktiskais seminārs ”Zemapziņas pārprogrammēšana” PIRMDIEN, 7.oktobrī, plkst. 18:00 – 20:30.

Pieteikties vari ŠEIT