Par PIEDOŠANU

Racionālais prāts var visu salikt pa plauktiņiem, visu izskaidrot: gan par smago bērnību, vecākiem – narcisiem vai pāridarītājiem, apstākļus, iemeslus utt.
Tu vari pat iedomāties sevi sava pāridarītāja vietā. Grūti ir, bet iedomāties var.
Var pacensties atcerēties sevi: ko es tādu izdarīju, kas izraisīja to, kas notika. Dažiem pat uzrodas vainas sajūta. Tiesa, “cilvēkzinātāji” to noliedz.
Ar laiku var atrast brīnišķīgu aizstājēju un sajusties laimīgs.
Gadiem ejot, atmiņa spēj izdzēst visu. Katrā ziņā pārdzīvojumu un emociju asumu, pilnīgi noteikti.
Atcerēsies savu aizvainojumu un visus pēc vārdiem konkrētajā notikumā un to pat vari nosapņot tuvākās nakts laikā, tikai tas viss vairs nešķiet tik traģiski.

Var arī atlaist. Ne uzreiz un ne viegli. Lidojiet visi uz visām 24 debess pusēm!
Brīvi! Un arī pats vari aizlidot… 🙂

Bet vai piedosi?
Ko nozīmē piedot? Ko izdarīt, lai piedotu? Kāda ķermeņa, prāta, dvēseles daļa ir atbildīga par piedošanu?

Tik daudz par šo tēmu ir rakstīts!
Tajā skaitā arī par to – vajag vai nevajag piedot.

Piedot sevis dēļ. Atbrīvoties no smagas nastas. Beidzot atbrīvoties no tās mugursomas, kas pilna akmeņiem.
Piedodam taču, darot labu sev.

Tāds egoisms.
Un kāds tam sakars ar pašu pāridarītāju. Un kāda starpība, vai viņš to izdarīja ar nodomu vai neapzināti.

Eksistē taču tāds viedoklis, ka nevajag pieņemt visu pēc kārtas. Un nevajadzēja apvainoties, ņemt parāk pie sirds un nodarboties ar pašiznīcināšanu.
Tu ciet, bet tavs pāridarītājs dzīvo cepuri kuldams. Tātad pats esi vainīgs, ka novedi sevi līdz depresijai, gandrīz vai suicīdam.
Tad piedot vajag sev, apzinoties to, kas noticis. Taču tad tas būs no racionālā prāta sērijas nevis no sirds.

Ta kā viss atkal, kā jau parasti, ir individuāli, subjektīvi, nosacīti un atbilstoši situācijai…

Kad kārtējo reizi ieraugu kādu ierakstu un ieslīgstu šajās tēmās, domāju: kamdēļ gan vajag mocīt sevi ar piedošanu kādam cilvēkam, vai pat pašam sev.
Ja viss tavā saprašanas puzlē ir salicies, ej savu ceļu, izdari secinājumus un vairs nesatiecies ar šo cilvēku, cilvēkiem. Esi laimīgs bez viņiem…
To tu tiešām vari atļauties!…
Bet pateikties viņiem par to (kā bieži rekomendē) par mācībstundām, pieredzi tu vari tad, kad patiešām esi šo mācībstundu ielāgojis un tā tev ir palīdzējusi.
Savadāk, kas gan tā par pateicību? Ta ir viltus ego liekulība: visi tagad skatāties, kāds es dāsns, labestīgs, saprotošs. Manipulācija un meli.
Nevajag sevi varot un iet pret savu gribu!
Ir labi būt svētam, tas ir cieņas vērti, tikai ne katram lemts un ne katram vajadzīgs..

Patiesa piedošana ir mīlošas sirds un mīlestības akts, un tas nenāk no racionāla prāta. PIEDOŠANA nozīmē to, ka tu patiešām jūti to, par ko runā! Līdz patiesai piedošanai vajag nobriest un pieaugt.

Jevgenija Urakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mazie attiecību noslēpumi

❤️ Kad divi cilvēki satiekas, vislielāko labumu šajās attiecībās iegūst tas, kurš labāk sevi pazīst: viņš ir mierīgāks, pārliecinātāks un, atšķirībā no pārējiem, ir saskaņā ar sevi.

❤️ Nekad neļauj citu cilvēku uzvedībai ietekmēt tavu pašsajūtu.

❤️ Nav vērts pievērst uzmanību tam, ko saka un dara pārējie. Labāk pacenties ieraudzīt viņu vārdu un darbu dziļāko motivāciju.

❤️ Draudzību, kas balstās uz pakļaušanos un izpatikšanu, nevar nosaukt par draudzību. 

❤️ No mistikas viedokļa, nav atšķirības starp tevi un citu cilvēku. Lūk, kāpēc nav iespējams nodarīt otram ļaunumu, nenodarot to pašam sev, tāpat, kā nevar palīdzēt otram cilvēkam, nepalīdzot pašam sev.

❤️ Tas, kurš brīvs no pretenzijām pret citiem cilvēkiem, nekad nebūs piemānīts un pievilts.

❤️ Milzu solis pretī garīgajam briedumam, ir atteikšanās aizstāvēties pret netaisnīgu aprunāšanu. Kaut vai tikai tāpēc, ka šāda “pašaizsardzība” sagrauj prāta un gara mieru.

❤️ Tu citus cilvēkus saproti tieši tik lielā mērā, cik saproti pats sevi. Lūk, kāpēc sevis iepazīšana ir svētīgs darbs.

❤️ Nebaidies pilnībā sajust visu, kas notiek tavās partnerattiecībās, – īpaši tas attiecas uz dvēseles sāpēm un vilšanās mirkļiem. Tas ļoti daudz ko izskaidros tavā dzīvē.

❤️ To, kurš sajutis, ko nozīmē mīlēt, neuztrauks tas, ka viņa mīlestību kāds neievēros vai pat atraidīs.

❤️ Kad esi zaudējis tuvu draugu, nesteidz meklēt kādu viņa vietā. Jo pretējā gadījumā tev neizdosies sajust savu dvēseles sāpi un tātad neizdosies no tās atbrīvoties.

❤️ Nebaidies sociumā būt “nekas”. Šis stāvoklis ir daudz dziļāks un bagātīgāks, kā tas varētu šķist pirmajā acu uzmetienā.

❤️ Viss nepieņemtais attiecībās ir brīnišķīga iespēja ieraudzīt cilvēkus patiesajā, ne ideāli mānīgajā gaismā. Jo vairāk kāds tev nepatīk, jo vairāk tas tev spēj iemācīt.

❤️ Tu vari tik ļoti būt atbrīvots no domām par pasaulīgu netaisnību, ka ikreizi būsi neizpratnē, dzirdot paziņu sūdzības par “klaju likumisko tiesību pārkāpumu”.

❤️ Tu nevari savā tuvākajā ieraudzīt tos tikumus, kuri nepiemīt tev pašam.

❤️ Nejauc iekāri ar mīlestību. Pirmā vienmēr atrodas pastāvīgos baudas meklējumos. Otrā – mūžīgā harmonijā pati ar sevi.

❤️ Viena tava dvēseles daļa no sirds vēlas dzīvot mīlestības piepildītu dzīvi, otra par to pat dzirdēt negrib. Nostājies savu gaišo spēku pusē un dari visu iespējamo, lai tie izpaustos.

❤️ Nav vērts dzīvot, drebot no vienas vien domas par to, ko par tevi padomās citi vai par to, ko padomāsi tu pats.

❤️ Necenties kļūt mīlošs. Labāk strādā pie tā, lai esi īsts. Būt īstam un patiesam, nozīmē – būt mīlošam.

❤️ Vislielākā mīlestība, kuru mēs varam uzdāvināt cilvēkiem, – ir pārvērst savu dzīvi tā, lai viņus iedvesmotu mūsu piemērs, augstsirdība un labestība.

Publicēja: Irina Deri-A-Nur
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas es esmu?

– Es ierados Holivudā, neiestādījusi sev jaunus zobus, nemainot ne deguna formu ne savu vārdu. Un tas dara man godu.

– Mājās es valkāju vienu un to pašu apģērbu un mani absolūti neinteresē dārglietas, es nevalkāju bikses ar kompresijas jostu. Man patīk justies komfortabli. Ir daudz vairāk svarīgu lietu par ārieni.

– Pilnībai jābūt saviem nelieliem trūkumiem. Tāpēc, ka viss ideālais ir nedzīvs un garlaicīgs.

– Ir sarežģīti būt slavenu vecāku bērnam. Taču mans dēls Džeisons, pieaugot ir sapratis to, ka daudziem cilvēkiem ir nācies pārdzīvot smagu bērnību. Kam tā ir bijusi ideāla? Tikai nedaudziem. Bet grūtības norūda raksturu. Gadiem ritot, kad dusmas pāriet, mēs kļūstam daudz saprotošāki un mācāmies būt pateicīgi par šo pieredzi.

– Dzīve ir pārāk īsa un tāpēc maltīti sāc ar desertu.

– Domas par to, ka kritiskais vecums iestājas 40, 50, 60 gados (visiem tas ir atšķirīgi), noved cilvēkus depresijā. Kāda starpība, cik tev gadu? Tu no rīta pamosties un tas jau ir brīnišķīgi. Ir jābūt pateicīgam Dievam par katru nodzīvoto dienu. Ja tu baidies no savām dzimšanas dienām, tad kāpēc vispār dzīvot?

Bārbra Džoana Streisande (76 gadi)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi dzīvs!

Manu paziņu kāds neapdomīgi “uzsēdināja” uz pozitīvās psiholoģijas un viņa, maigi izsakoties, kļuva traka. Noslēdza “mierizlīgumu ar pagātni”, uzvilka uz sejas smaidu, bet uz savām apetītlīgajām miesām – sarkanu kleitu. Ieradināja sevi vienmēr un visur dot gudrus padomus, piemēram: “Ieelpo pozitīvu un esi vienkāršāks”.

Pirms pāris gadiem kādai no kolēģēm māte saslima ar nedziedināmu slimību, un mēs satikāmies kafejnīcā, lai viņu atbalstītu. “Dāma sarkanajā kleitā” nekaunīgi pievilka krēslu, veikli apēda kūkas gabalu un iebakstīja ar elkoni izmisušajai sievietei sānā: “Ja no situācijas nav izejas, ir jāizmaina situācija, bet, ja problēma ir nolēmusi tevi nospiest – iztaisno muguru un aizmet to pēc iespējas tālāk!”

No vienas puses, es ar abām rokām esmu par pozitīvismu. Par prieku un labvēlīgu attieksmi pret dzīvi. No otras, nav iespējams atrasties šādā režīmā 24/7. Tas ir līdzīgi, kā ievilkt elpu aiz elpas un neizelpot. Dzert ūdeni un mest līkumu tualetei. It visā ir svarīgi saglabāt līdzsvaru.

Arī putni, kuri savu dzīvi pavada gaisā, vienalga periodiski nolaižas uz zemes. Saule dod vietu mēnesim. Ziema – vasarai. Jūra dažkārt ir mierīga, bet citreiz tur plosās vētra – 10 balles pēc Boforta. Vokālisti, kuri uzstāšanās laikā izmanto dažādas melismas, pirms koncerta ievēro klusēšanu.

Tāpēc arī mums ir tiesības un vajadzība izdzīvot visu emociju spektru, sākot no aizkustinājuma līdz pat taisnīgām dusmām. Un nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties īgns, redzot, ka viesi vēl joprojām negrasās doties mājās, un priekšnams ir pilns dažāda izmēra apavu. Nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties neērti, esot vienā telpā ar prezidentu. Vai arī tajā, ka tu jūties dusmīgs brīdī, kad tiek pārkāptas tavas personīgās robežas.

Cilvēks, kurš sevi ilgu laiku kaut kādā veidā ir ierobežojis, noteikti “norausies”. Tas ir kas līdzīgs katlam pilnam ar ūdeni, kuram uzlikts vāks, un uguns uzgriezta uz maksimumu. Saniknotais verdošais ūdens noteikti izkļūs no katla un appludinās plīti. Tāpat notiek arī ar apspiestām negatīvajām emocijām. Tās noteikti atradīs izeju, ja ne šodien, tad pēc mēneša vai gada.

Reiz es sev aizliedzu uzturā lietot miltus un cukuru. Noturējos 170 dienas, bet pēc tam tā “norāvos”, ka vienā piegājienā apriju divas franču bagetes. Pēc tam apsolīju sev nodarboties ar sportu trīs reizes nedēļā, bez jebkādām atlaidēm. Migrēna – uz sportu. Slinkums – uz sportu. Sāka mocīt klepus – bet vēl pāris vingrojumi vēdera presei, kamēr mani pieveica ilgstošs bronhīts.

Tāpēc, ka nevar būt viena vienīga pareiza emocija.

Organismam ir vajadzīgi daudzveidīgi pārdzīvojumi, tāpat kā daudzveidīgs uzturs. Tāpēc, izvēloties tikai vienu emociju un bloķējot visas parējās, mēs sevī izraisām nopietnu konfliktu. 

Kāds jauneklis vēlējās kļūt par apgaismotā skolotāja mācekli. Atnāca baznīcā, novilka kurpes un sastinga, tā cenšoties atstāt labu iespaidu uz skolotāju. Pēc pusstundas skolotājs uzsita viņam knipi pa degunu un teica: “Ej mājās! Mūsu dievnamā jau ir pietiekami daudz statuju”. Sarūgtinātais puisis noliektu galvu devās uz izeju un jau pie pašām durvīm izdzirdēja skolotāja padomu: “Pats galvenais – esi īsts! Esi dzīvs!”

Irina Govoruha
Tukoja: Ginta Filia Solis

Baidās no tiem, kuri pazīst sevi

…jo cilvēkam, kurš pazīst sevi piemīt kāda īpaša harizma, aura, pievilcība un vara, kas var palīdzēt jauniem, dzīvības pilniem cilvēkiem nenonākt tradicionālajā paverdzināšanas stāvoklī. Tāds cilvēks nav paverdzināms un ierobežojams.

Ir ļoti grūti apspiest tādu cilvēku, kurš ir iepazinis sevi – iekšējo. Viņš ir spēks, kas sagrauj esošo kartību. Pūlis nevēlas, ka to traucē, pat tad, ja dzīvo nelaimīgu dzīvi; viņi ir nelaimīgi, taču pieraduši tā dzīvot. Un ikviens, kurš nav nelaimīgs, izskatās kā svešais.

Tāds cilvēks ir lielākais svešinieks pasaulē, un šķiet, ka viņš nepieder nevienam. Viņu neierobežo ne kāda organizācija, ne sabiedrība ne nācija.

Tikai falši cilvēki ir prognozējami. Īsts cilvēks ir pretrunu pilns. Viņš ir absolūti brīvs. Viņš ir tik brīvs, ka var atļauties šodien būt viens, bet rīt – pavisam cits. Tā ir viņa izvēle: ja viņš būs kreisais – tātad kreisais, ja labais – tātad – labais. Viņam neeksistē robežas. Ja viņs vēlēsies ieslīgt sevī, viņš ieslīgs, ja vēlēsies komunicēt ar citiem, tātad komunicēs. Viņš ir brīvs. Viņš var būt vienubrīd introverts, citubrīd ekstraverts – jebkāds. Un viņš pats izvēlas, ko viņam darīt katrā savas dzīves brīdī.

Neatkarīgi no tā, vai viņš ir bagāts vai nabags, nemiernieks patiešām ir imperators, jo viņš pārrāvis sabiedrībā valdošās pārliecinošās attieksmes un viedokļu ķēdi. Viņš ir sevi izveidojis un pieņēmis visas savas varavīksnes krāsas. Viņš izaug no savām tumšajām neapzinātās pagātnes saknēm un audzē spārnus, lai lidotu augstu debesīs. Viņa esības veids ir nemierniecisks nevis tāpec, ka viņš cīnās pret kaut ko, bet tāpēc, ka viņš ir atklājis savu patieso dabu un nolēmis dzīvot saskaņā ar to. Viņa gars ir kā ērglis – zemes sūtnis debesīs.

Nemiernieks aicina mūs būt pietiekami drosmīgiem, lai uzņemtos atbildību par to, kas mēs esam un dzīvot saskaņā ar savu patieso būtību.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepieklājīgi vienkāršās lietas

Manā izpratnē uz briedumu norāda nepieklājīgi vienkāršas lietas.
Tā ir spēja parūpēties pašam par sevi.
Esi izsalcis? Paēd.
Tev ir auksti? Sasildies.
Caurvējš? Pārsēdies.
Sāp? Neciet.
Mīli? Pasaki.
Nemīli? Vēl jo vairāk, pasaki.
Slikti? Izdari tā, lai kļūtu labāk.
Labi? Nepaskrien garām.
Vienkārši apstājies un baudi.
Dara sāpīgi?
Pievērs tam viņu uzmanību.
Nedzird?
Pamēģini vēlreiz.
Atkal nedzird?
Zaudē.
Iemācies dot.
Un tas nav par naudu.
Pavisam, ne par naudu.
Puika kļūst par vīrieti, arī tad, kad pārstāj tikai patērēt.
Iemācies dot.
Meitene kļūst par sievieti, arī tad, kad pārstāj tikai atdot.
Iemācies ņemt.

Un beidzot iemācies atšķirt vajadzību un mīlestību.
Neaizsargātību un vājumu.
Rūpes un aizbildnību.
Laipnību un pakļautību.
Uzticību un muļķību.
Agresiju un vardarbību.

Es domāju, ka daudzi to jūt neapzināti.
“Sirdi neapmānīsi…” – atceries?
Tas ir tieši par to.
Taču daudzi neatrod sevī spēkus tajā atzīties.
Piemēram tajā, ka viņu stāsts nav par Mīlestību.
Bet, par vajadzību.
Briedumu tāpat kā muskuļus ir jātrenē.
To var uzaudzēt.
Ir tikai jāsaprot, kāpēc tev to vajag.

© Igors Larins
FOTO: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis