Atgādini sev

– Pacenties par cilvēkiem nerunāt sliktu, nosodot un kritizējot. Pacenties izvairīties no tukšām pļāpām, vēl jo vairāk, ja tās ir par slimībām, trūkumu un ierobežojumiem. Uzdod sev jautājumu: “kā es tieši šobrīd varu šim cilvēkam palīdzēt?”. Ja nevari, vienkārši paej malā.

Ir svarīgi saprast, ka ieradums neizrunāt negatīvus vārdus un nerunāt par negatīviem tematiem aizvedīs tevi pie tā, ka ikviena pēkšņi uzradusies negatīva doma, neatrodot ierasto ceļu, arvien retāk parādīsies tavā apziņā..

– Pacenties pamanīt katru negatīvu domu, kaut mehāniski un nomainīt to uz pozitīvu. Tad izstrādāsies ieradums izvēlēties pozitīvas domas. Vēlāk šī selekcija kļūs automātiska.

– Pacenties otram nenovēlēt to, ko nenovēli sev. Pacenties savās tiesībās un iespējās neierobežot ne sevi ne arī kādu citu. Zemapziņa izaudzē ražu tajā vietā, kur grauds tika iesēts – tātad it visu, ko iesēsi, tu arī nopļausi.

– Pacenties dzīvot tā, lai tev nav ne pretenziju, ne aizvainojumu ne kaprīžu. Jo visi apstākļi, kas tavā dzīvē ir šodien, ir iepriekšējās tavas domāšanas un attieksmes sekas. Ja tevi sit, tātad kaut kad iepriekš tu esi pieļāvis domu, ka ar tevi tā var rīkoties.

– Pacenties netaisnoties – vēlmes taisnoties pamatā ir doma, ka tu neko nespēj ietekmēt. Atceries: apstākļi vienmēr ir rezultāts, tie nevar būt iemesls.

– Pacenties apzināti ievērot labo – pasaulē, visās parādībās un cilvēkos: skaistumu, labestību – Dieva klātbūtni it visā.

– Pirms dodies pie miera un, kad esi pamodies, uzskaņojies uz to, ka šī diena tev nesīs un nesa prieku, veiksmi, interesantas un vērtīgas tikšanās. Vienkāršāk sakot, noskaiti rīta un vakara lūgšanas. Iemācies dzīvot priecīgā un pieņemošā noskaņojumā.

– Dzīvo tā, it kā tev jau ir viss, ko tu vēlies. Ieradums rada atbilstošu stāvokli, kas pēc tam realizējas dzīvē.

Atceries to, ka visi cilvēki uz šīs Zemes visu saņem no viena Avota, nav nekādas konkurences un trūkuma. “Dievam visa kā ir pietiekoši”. Tavu vietu neviens cits nevar ieņemt.

– Dzīvo savu dzīvi un necenties realizēt kāda cita gaidas un cerības – ne vecāku, ne draugu, ne dzīvesbiedra. Neviens cits nevar zināt, kā Tev būs labāk.

– Nomaini savas bailes pret vienotību ar Dievu. Tev nav ne no viena jāaizsargājas, uzbrūk tikai tam, kurš gaida uzbrukumu. Esi atvērts un labvēlīgs – atvērtās durvīs neviens nelaužas. Stiprais nevar būt agresīvs, jo agresija ir vājuma pazīme.

– Izstaro to, ko vēlies saņemt. Tas, ko tu sūti pasaulei, pie tevis noteikti atgriezīsies.

– Iedomājies un vizualizē notikumus, ne to realizāciju vai ceļus pie tiem, tādā veidā, kādā vēlies, lai tie realizētos. Ir skaidri jāredz un jāzina, kāpēc tu to vēlies saņemt vai izbaudīt. Ceļus atradīs Dievs. Meklē iespējas šķēršļos nevis šķēršļus iespējās.

– Apzinies to, ka tu esi pelnījis labāko. Tu esi Dievam svarīgs. Ne jau Dievs cilvēkiem uzgriež muguru, cilvēki uzgriež muguru Dievam. (Tieši tāpēc daudzus māc bezcerība)

– Ievēro pārpilnību it visā, ko redzi, ļauj sev sapņot par lieliem cipariem un skaidri zini, kam tu tos tērēsi. Ļoti daudz ko var iegūt arī bez naudas.

– Iemācies redzēt patieso t.i. garīgo realitāti caur visu, kas to aizēno, izkropļo, noliedz. Reāls ir neredzamais, pārējais ir tikai tā projekcija.

– Dzīvo tā, ir kā Dievs tevi vērotu visu laiku. Lūdzies, pateicies un Mīli.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai tad būs jauna dzīve, jaunas attiecības un jauns liktenis

Ļoti bieži cilvēki, atrodoties sarežģītā situācijā, sauc pēc palīdzības.

Un ļoti bieži jebkura palīdzība izrādās neefektīva.

Taču noslēpums šeit ir pavisam vienkāršs.

Kad cilvēks ir gatavs mainīties, kaut ko upurēt, lūgties tikai tāpēc, lai izkļūtu no bīstamās situācijas, bet pēc tam turpinās dzīvot kā agrāk, viņā iekšienē nekas nenotiek, enerģija nemainās.

Mūsu zemapziņa lieliski zin, ka mūsu lūgšanas, raudas, solījumi ir tikai mirklīgi un mēs negrasāmies mainīties. Un zemapziņa neatlaiž slimības un nelaimes, kas nepieciešamas dvēseles attīrīšanai. Ja reiz esi nokļuvis sarežģītā bezizejas situācijā, kopā ar šo situāciju tev jāatstāj sevi vakarējo.

Kaut kādā brīdī ir jākļūst citam cilvēkam – ar citiem ieradumiem, ar citu skatījumu uz pasauli, ar citu enerģētiku. Tikai tad būs jauna dzīve, jaunas attiecības un jauns liktenis.

Sergejs Lazarevs “Nākotnes cilvēks. Vecāku audzināšana.” 5. daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu nevari būt apzināts un nelaimīgs vienlaicīgi

Atlaid pretestību – to ir vieglāk pateikt, kā izdarīt. Es vēl joprojām ne īpaši skaidri saprotu, kā ir jāatlaiž. Ja tu saki, caur piekāpšanos, tad man rodas jautājums: “Kā?”

Sāc ar to, ka atzīsti, ka pretestība ir. Esi tajā, kā tikko tā rodas. Vēro, kā tavs prāts to rada, kā tas piekabina birkas tai situācijai, kas radusies, tev pašam, citiem cilvekiem. Paskaties, ar ko aizņemta ir tava domāšana. Sajūti šīs emocijas enerģiju. Vēro pretestību un tu pats ieraudzīsi, ka tā nekalpo nekādam mērķim.

Fokusē visu savu uzmanību mirklim šeit un tagad, tu padari neapzināto pretestību apzinātu, un te nu tai ir beigas. Tu nevari būt apzināts un nelaimīgs vienlaicīgi, būt apzināts un vienlaicīgi būt negatīvā noskaņojumā

Negatīvisms, neapmierinātības sajūta un jebkuras formas ciešanu klātesamība nozīmē tikai to, ka pretestība ir klātesoša, bet tā vienmēr ir neapzināta. 

Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev to vajag?

1653856_716721388367921_1512998057_n

Mūsu dzīvē notiekošo formē mūsu zemapziņa, kas liek citiem cilvēkiem ar mums rīoties tieši tā, kā mums vajadzīgs, lai varētu iziet TĀS mācību stundas, kas mums ir nepieciešamas.

– ja neesi cilvēks, kurš ātri apvainojas – tevi neviens neapvainos.
– ja neesi dusmīgs – tevi neviens nemēģinās sadusmot.
– ja neesi pieķēries attiecībām – tevi neviens nenodos.
Tāpēc, ka tavai zemapziņai nav vajadzības to veidot.
Mēs taču šeit esam atnākuši lai attīstītos, un tas nozīmē, ka mūs pārbauda.

Tur, kur mēs esam kategoriski (kategorisks nozīmē tikai to, ka cilvēks kaut ko nepieņem) – mūs pārbauda ārpasaulē.
Tātad, ja “nepielec” caur galvu, tad “pieleks” caur kādu citu vietu.
Un, ja mēs to sapratīsim un pieņemim un kustēsimies uz priekšu – tātad tā ir mūsu attīstība.
Ja mēs tam nepiekritīsim, mums iedos VĒL NOPIETNĀKU mācību stundu.

 

Tev to vajag?

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaist var un vajag…

atlaist04

Mani vienmēr ir izbrīnījis miljardiem reižu atkārtotais padoms – ATLAID… Ak, jā, un parasti tas tiek izteikts ar varenu lielas patiesības apzināšanās sajūtu…

Varētu padomāt, ka cilvēkam rokās ir viņa traumu un zaudējumu suņu pavadiņa, un viņš šo pavadiņu spītīgi sažņaudz rokā, ne par ko nevēlēdamies atlaist…
Piedevām man ir liela praktiskā pieredze darbā ar cilvēkiem, un ļoti bieži jau no pāris pateiktiem vārdiem par to, ka viņš jau sen visu ir atlaidis, es pārliecinos, ka viņš pat necenšas to darīt…
Labākajā gadījumā ir paspēlējies ar modernajām “atlaišanas” tehnikām, kas bieži vien bez praktiskās psiholoģijas kā zinātnes pamata ir absolūti bezjēdzīgas…

Atlaist var un vajag…
Mīļie, taču tas nav vienas minūtes vai vienas dienas jautājums…
Un tā nav savu patieso sajūtu ignorēšana…

Ir labi, ja pēc iespējas ātrāk sapratīsi, ka neatstrādātie pārdzīvojumi un visi traumu veidi, kas noslēpti dziļi tevī un saņēmuši apzinātu aizliegumu izlīst uz āru vai pat tikai atcerēties tos, nozīmē NEATLAIST…
Tas nozīmē atļaut savai bēdu vēža šūniņai nekontrolēti augt…
Un tas agri vai vēlu uzsprāgs…
Tā apzināšanās, ka tu kaut ko vai kādu nevari atlaist, godīga apzināšanās nav zīme, kas stāsta par to, ka tev no visa spēka jāieķeras aizejošajā vai cilvēkos, kuri aiziet….
Tā ir zīme, ka tu vai nu nesaprati vai nepieņēmi notiekošā cēloni un tagad atrodies uz nenoteiktības un baiļu no pārmaiņām dreifējošā ledus…
Tu līdz galam neizdzīvoji šo stāstu un tāpēc nevari salikt reālus punktus uz i…
Tev grūti uzņemties atbildību par notiekošo, vai arī gluži otrādi, noņemt šo atbildību no saviem pleciem….
Tev ir grūti būt objektīvam, tāpēc, ka tu vēl joprojām esi situācijas iekšienē nevis ārpusē…
Visas tavas brūces vēl nav apstradātas pat lauku medicīnas līmenī…
Un tev vienkārši vajadzīga palīdzība…

Teikt cilvēkam tādā stāvoklī “atlaid” ir ne tikai cietsirdīgi, bet arī pilnīgi stulbi…
Labāk viņam vispār neko neteikt, ja cita nekā ko teikt nav…
Viņš atlaidīs viegli un bez svešiem atgādinājumiem tad, kad pa īstam būs tam gatavs…
Kad atstrādās notikušo…
Ne tik daudz ar apziņu, cik ar zemapziņu, tāpec, ka galvenās sāpes ir no turienes… un galvenie resursi, kas ļauj izdziedināties – arī no turienes…

Tāpēc neuzskati sevi par vāju, ja nespēj atlaist…
Un nepiekar tādas pašas birkas citiem cilvēkiem, kas katrs iestrēguši savos stāvokļos…
Tas nav vājums… nav bailīgums… un nav sīkumainība…
Tas nav laiks, bet gan palīdzības neesamība…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā zemapziņa risina problēmas

zemapziņa10

Ikviena problēma ir veids, kā risināt savu uzdevumu, sasniegt sev vēlamo, taču tas ir neapzināts veids.
Reiz uz manu treniņu atnāca sieviete, kura agrāk bija profesionāla skrējēja. Reiz treniņā viņa satraumēja celi, pārcieta vairākas operācijas, bet tā arī nespēja atgūt veselību un celis vēljoprojām nav vesels. Protams, ka lielo sportu viņa bija spiesta pamest.

Es viņai jautāju, kāpēc viņa izvelējās profesionālo sportu un tieši šo sporta veidu. Izrādījās, ka viņa nāk no treneru-čempionu ģimenes un jau no agras bērnības tika trenēta un gatavota sportistes karjerai. Viņai vienkārši nebija citas izejas, tā viņa uzskatīja. Viņas vecāku mērķis bija izaudzināt viņu par olimpisko čempioni.

Bet trauma kļuva par viņas trumpi, lai aizietu no profesionālā sporta. Patiesībā viņa nevēlējās kļūt par olimpisko čempioni un savu dzīvi veltīt sportam, taču nespēja to pateikt vecākiem, lai neliktu viņiem vilties un nesāpinātu.

Tas ir viens no desmitiem tūkstošiem piemēru, kad cilvēks neapzināti (pasvītroju – neapzināti), rada sev problēmu, lai atrisinātu kādu sev svarīgu jautājumu. Ceļgala trauma, iespējams, kļuva par vienīgo iemeslu, dēļ kura šī sieviete varēja sākt dzīvot savu dzīvi, nevis to scenāriju, kuru viņas vietā bija izdomājuši viņas vecāki. Kas zin, kas ar viņu notiktu, ja viņa būtu turpinājusi skriet un nenogrieztos no šī ceļa.

Tāpēc es vienmēr lūdzu cilvēkiem nerisināt pašu problēmu, bet paskatīties, kas ir tās rašanās cēlonis, kādus uzdevumus ar tās palīdzību tu risini un ko par to saņem.

Dmitrijs Trockis
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas iekšā – tas ārā…

1b

– Kur jēga? – jautāja māceklis.
– Visuma augstākajā taisnīgumā – atbildēja meistars.
– Vai tad Visums ir taisnīgs? Tik daudzi cilvēki cieš… viņi ir nabadzīgi, slimi, bet kāds saņem visu, nepieliekot ne mazāko piepūli…
– Vienkarši katrs saņem no dzīves to, ko vēlas – pasmaidīja meistars – dzīve, liktenis  ir ļoti elastīga substance un katram dod to, ko mēs patiesībā vēlamies.
– Ko jūs, skolotāj runājat!? – māceklis pielēca kājās – kā jūs tā varat…. jūs apgalvojat, ka visi šie cilvēki, kuri iet cauri problēmām un nelaimēm, paši vēlas šīs nepatikšanas?
– Apsēdies, tu vēl esi zaļš. Visumam nav citas izejas….. Kas iekšā, tas ārā…. Ja tie redz pasauli pilnu nelaimju – un meistars apklusa – pasaulei nav citas izejas… Visums ir žēlīgs pret visiem – viņš apmierina katru mūsu pieprasījumu un kļūst cilvēkam tāds, kādu tas to vēlas redzēt.
– Bet kāpēc tad cilvēki tiecas pēc nelaimes? – izbrīnīts jautāja māceklis.
– Tāda ir mūsu kultūra. Tas, kurš cieš, vienmēr var pažēloties un kļūs vieglāk. Mēs uzskatām, ka cilvēks, kurš izgājis cauri visdažādākajām problēmām un pārvarējis neskaitāmus šķēršļus, ir pelnījis kaut ko vairāk. Cilvēki domā, ka, ja viņiem bijis daudz problēmu, tad uz viņiem ar milzu cieņu skatīsies kā uz tadiem, kas daudz ko pārvarējuši un sekos balva.
– Meistar, es pats uzskatu, ka tie, kuri izgājuši caur uguni un ūdeni ir cieņas vērti, tāpēc, ka zinu, kā tas ir būt badā un pārciest grūtības.
– Un, ko tagad? Mums visiem tāpec tevi jāciena?
– Nē, taču jums jāizrāda kaut nedaudz cieņas, ja es esmu pārcietis vairāk par jums.
– Redzi, tu pieprasi cieņu pret sevi  par to, ka tev bijusi grūta dzīve. Pat nevis pieprasi, bet zini, ka tā tam ir jābūt. Tad, lūk, tieši šī vēlme pēc cieņas un nozīmīguma liek cilvēkiem neapzināti vēlēt sev nelaimes, lai viņus pēc tam par to cienītu… Un, kas tad Visumam atliek? Tas vienkarši piepilda vēlmes…. kas iekšā – tas ārā….
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rītvakar 19. februārī plkst. 18:00 Rīgā Tallinas ielā 97 Ineses Prisjolkovas seminārs “Zemapziņas parprogrammēšana”. Vairāk vari izlasīt ŠEIT

Sinhronitāte

sinhronitāte keho

Ir vērts saprast, ka zemapziņa tev vienmēr dos to, ko tu vēlies, un katru dienu savā prātā iedomājies, kā tavā dzīvē sāksies priecīgas pārmaiņas. Tavs varenais iekšējais “partneris” tevi savedīs ar cilvēkiem un apstākļiem, kas nepieciešami tavu vēlmju realizācijai. “Tūkstošiem neredzamu roku” (kā to sauc Džozefs Kempbels), nāks tev palīgā.
Nezinātājam var šķist, ka sinhronitāte ir kādas sakritības vai veiksmes rezultāts, bet patiesībā tai nav nekāda sakara ne ar vienu, ne otru. Tā ir dabisko likumu funkcionēšanas sekas, kas sāk darboties tavu domu iespaidā.
Paskaidrošu šo principu.

Materiālā realitāte sastāv no enerģijas daļiņām. Mēs dzīvojam gigantiskā enerģētiskajā zirnekļu tīklā. Kad tu savā zemapziņā sāc kultivēt veiksmes uzstādījumus, tas rada rezonansi visā enerģētiskajā tīklā. Zemapziņa nepārtraukti uztver šīs enerģijas svārstības un tās savukārt pievelk tev cilvēkus, apstākļus, kas vajadzīgi, lai tu varētu realizēt savus mērķus.
Jāpiemetina, ka tieši tādā pat veidā zemapziņa var pievilkt gluži pretējo – neveiksmi, ja tavā prātā pārsvarā ir negatīvas domas. Zemapziņa neatšķir un nevērtē, tikai strādā ar vēlmēm, bailēm, cerībām, kas ir tavās smadzenēs.
Paldies Dievam, ka cilvēki sāk orientēties materiālās pasaules likumos, kam pakļautas cilvēka smadzenes. Vēl tikai pirms dažiem gadiem šķita neiespējama ideja par to, ka mēs varam pievilkt un radīt realitāti ar savu domu palīdzību, taču šodien  viss ir mainījies, un cilvēki lielākoties saprot, kā notiek šis process.
Būdami enerģijas sakopojumi, mūsu domas (vairākkārtīgi atkātojošies tēli, pārliecības, vizualizācija, uzskati un vēlmes) ietekmē realitāti. Ja dziļāk par to padomāsi, sapratīsi, ka savādāk nemaz nevar būt, ka viss šajā pasaulē ir savstarpēji saistīts.
Es vēlreiz vēlos atkārtot šo ārkārtīgi svarīgo domu: kad tu domās sevi asociē ar kaut ko pozitīvu, kaut ko labu, ko vēlies panākt realitātē, tava zemapziņa reaģē atbilstoši tam.
Tavs ierastais domāšanas veids un valdošie mentālie tēli ap tevi rada realitāti, veidojot tavu unikālo likteni. Kādas domas, tāds liktenis.
Džons Keho
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc es tā dzīvoju? Zemapziņa un tās spēks

paris14

Galvenais saproti, ka tu “neesi nemaz tik slikta” un arī tie vīrieši, kurus esi sastapusi savā dzīves ceļā. Tā ir tikai programma, noteikta pārliecība, kas neapzināti formējās bērnībā un ierakstījās tavā zemapziņā.

Taču, ja tu vairs nevēlies atkārtot un turpināt šo lomu, pajautā sev, kāda es vēlos būt? pajautā savai zemapziņai:

– Kāda sieviete es tagad vēlos būt, lai manā dzīvē ienāktu laime un mīlestība?
– Kāda ir mana pašas dzīve un mans pašas dzīves ceļš?

– Kā es vēlos dzīvot un kādas es vēlos savas attiecības ar savas dzīves vīrieti?
Ja apzināti nestrādāsim ar savām iekšējām pārliecībām un programmām, tad ar laiku ar lielākām vai mazākām atkāpēm mēs vienkarši sāksim atkārtot savu vecāku likteni. Var, protams, turpināt dzīvot savas mātes dzīvi, precīzi kopējot viņas uzvedību un attieksmi pret dzīvi. Tikai, vai tu to vēlies?

Vai tava mamma ir laimīga, lai kļūtu tev par piemēru dzīvē?

Pats labākais, ko varu novēlēt visiem cilvēkiem – ir laimīgus un veselus vecākus, kuru ģimenē valda mīlestība, harmonija un prieks no katra kopā pavadītā mirkļa. Taču, ja tā nav?

Lai pilnībā pārrakstītu savu bērnību un bērnu dienu uzstādījumus, kurus daudzu gadu garumā tu uzsūci un kuri iesakņojušies tavā zemapziņā, ir labi, ja vari apsēsties, atslābināties un pafantazēt par tēmu: “Kā būtu, ja…”. Tādā veidā mēs sapratīsim, ka dzīve var būt daudz savādāka, kā mūsu vecākiem, un arī daudz laimīgāka un priecīgāka.

Pasapņo, kā būtu, ja tava mamma vai vecmāmiņa izturētos pret savu vīru ne tā, kā izturējās parasti?

Iedomājies, kā tava mamma ienāk mājās un smaida, viņa ir priecīga un laimīga, apskauj tavu tēti un saka, cik ļoti ir noilgojusies un cik ļoti priecājas viņu sastapt. Saka viņam, ka viņš ir vislieliskākais vīrs pasaulē un, ka viņa kopā ar viņu ir bezgala laimīga. Kāda attieksme pret vīriešiem tādā notikumu attīstības variantā būtu tev pašai izveidojusies?

Vizualizē savas vēlmes tālāk, iespējams, ka tu ar visu ģimeni ļoti bieži kopā pavadi savu laiku un visi jūs ģimenē cieniet un mīliet tēvu – jūsu ģimenes galvu. Un tavi vecāki ļoti bieži paliek divatā, apmeklē kino un teātri, daudz runā par savām attiecībām, apspriež savas finanses, savus tālākos plānus utt. Regulāri apskaujas, smejas, skūpstās un priecē viens otru ar dažādiem uzmanības pierādījumiem. Tavā ģimenē vīriešus ciena un nekad viņus nekritizē, tikai atbalsta un tic viņu lēmumu spēkam.

Ka šajā gadījumā tu uztvertu savu tēvu? Ja tavu vecāku ģimenē valdītu miers, saticība un mīlestība, un, ja jau kopš bērnības tev būtu ieaudzināta cieņa pret vīrieti un viņa godāšana kā pret ģimenes galvu. Kāds tad būtu tavs viedoklis par vīriešiem un tavu tēvu?

Izdzīvo tādu sižetu, kur tava mamma mīl un apskauj savu vīru un jau kopš bērnības rāda tev harmonisku attiecību piemēru ģimenē. Personīgi man tas ļoti palīdzēja.

Izdomā sev sarunu, kurā tu sarunājies ar viedu, maigu, mierīgu un laimīgu Sievieti. Ar Sievieti, kura dzīvē ir laimīga, kura mīl un ciena savu vīru, bet viņš viņu burtiski dievina. Izdomā, ko viņa tev saka un kā atbild uz taviem jautājumiem?

Kļūsti pati sev par šo Viedo, Maigo un Mīlošo Sievieti, kura vienmēr spēs dot tev īstu, pareizu un vērtīgu padomu.

Izdari visu to un iedomājies, kā veidotos tava dzīve un tavas attiecības ar vīriešiem, ja tas viss būtu tieši tā.

Galvenais, nevajag apvainot savus vecākus un nožēlot to, kas bijis. Katrs dzīvo tā, kā uzskata par pareizu un tā, kā prot dzīvot.

Ja tev patiešām gribās kļūt laimīgai un saprast, ko nozīmē būt Īstai Sievietei, vienkārši sāc tagad pati veidot savu dzīvi tādu, kādu vēlies to redzēt.

Tagad taču vairs neviens cits nevalda pār tavām domām, tagad tikai tu pati atbildi par sevi un savu dzīvi. Un tagad tikai no tevis ir atkarīgs tas, kā tu pārrakstīsi un veidosi, saliekot gabaliņu pie gabaliņa savu jauno, laimīgo dzīvi.

“Es atceros, kā sākās patiesi globālas pārmaiņas mūsu attiecībās ar vīru.

Dažkārt notika tā, ka kādu laiku it kā viss bija normāli, taču iestājās situācija, kad manī it kā iemājoja pavisam cits cilvēks, kurš runāja un rīkojās tā, kā es nekad neatļautos. Pēc šādām, lūk, “iemājošanām”  man kļuva kauns un bija ļoti nepatīkami, un mani vienmēr izbrīnīja tas, kas ar mani notiek? Un kāpēc es neko ar to nevaru padarīt? Tajā brīdī, kad es vairs nezināju, ko darīt, Visums kā vienmēr bija labestīgs un deva man atbildi.

Es pēkšņi sapratu, ka es nemaz savādāk nevarēju izturēties pret vīriešiem, jo manā dzīvē nebija bijis cita piemēra, kā kritika ģimenē un pavirša attieksme. Tad arī es sāku sev jautāt, kāda es būtu izaugusi un ko justu pret savu partneri, kā es pret viņu izturētos, ja bērnībā būtu redzējusi citu savas mammas uzvedību, ja es būtu redzējusi viņas cieņu un mīlestību pret savu vīru? Ja kritikas un mūžīgās neapmierinātības vietā, mana mamma būtu mīlējusi, apskāvusi un sajūsminājusies par manu tēti un kādas jūtas man būtu pret viņu? Un kā tālākajā savā dzīvē es būtu izturējusies pret savu vīru?

Es sāku analizēt savu uzvedību šajās situācijās un ievēroju, ka tās visas ir viena otrai līdzīgas! Vēl vairāk, mana uzvedība šajās situacijās bija precīzi tāda pati, kā manai mammai. Tad, lūk, kas!

Kaut gan kādu laiku šīs situācijas turpināja atkārtoties, es jau zināju, ka noteikti drīz vien es atradīšu kādu veidu, kas palīdzēs man visu to izmainīt.

Es sev pateicu, ka man ir divi varianti kā var attīstīties mana dzīve:
pirmais – sēdēt un vainot visā citus cilvēkus;
otrais – saprast, ka es pati esmu atbildīga par savu dzīvi un par visu, kas tajā notiek!
Es izvēlējos otro variantu un sāku rakstīt dienasgrāmatu, kurā tā arī rakstīju: “Es pati esmu atbildīga par visu, kas notiek manā dzīvē, es pati esmu atbildīga par savām attiecībām ar savu vīru”.

Es katru dienu rakstīju šādus ierakstus, domāju par to, ko nozīmē, pašai būt atbildīgai par visu, kas notiek manā dzīvē un nevienu nevainot?

Pakāpeniski, arvien skaidrāk sāka izpausties tās sievietes tēls, kāda es velējos būt. Es sāku uzdot sev jautājumus un domāt par to, kā vēl es varētu uzvesties?

– Piemēram, mans vīrs ienāk mājās – ko es jūtu?

– Kāda es vēletos būt, kā sarunāties un kā justies vīrieša klātbūtnē?
– Kā es vēlētos sagaidīt mājās savu vīru un kā ar viņu sarunāties?
– Un kā es vēletos reaģēt situacijās, kuras man ne vienmēr ir patīkamas? Iespējams, protams, kā arī agrāk, sākt rāties, pieprasīt, kritizēt un ar visu savu izskatu izrādīt savu neapmierinatību un vilšanos. Bet, vai tas strādā?
– Vai tāda mana uzvedība manu vīrieti dara laimīgu, apmierinātu, cieņpilnu?
– Vai mana neapmierinatība un pretenzijas padara mūs laimīgākus un priecīgākus?
– Vai mans vīrs vēlas atgriezties mājās, kur viņu gaida mūžam neapmierināta ar visu sieva?
Lūk-lūk, visus šos jautājumus es sev uzdevu atkal un atkal, pierakstīju savas pārdomas un analizēju to tēlu, kas bija gadu gaitā izveidojies.

Es sāku sev jautāt, vai ir iespējama cita uzvedība? Sāku saprast, ka izturos pret viņu tā tikai tāpēc, ka nekad iepriekš nebiju redzējusi savādākas attiecības ģimenē. Ģimenē, kurā apskautos, samīļotos, slavētu viens otru, atbalstītu un pieņemtu savu partneri tādu, kāds viņš ir.

Pēc tam, kad biju apzinājusies sevī negatīvu attieksmi pret vīriešiem un pozitīvu savstarpējo attiecību pieredzes neesamību, es sev jautāju: “Un ko es ar to visu varu tagad darīt?”

Luk, jautājumi, pēc kuru uzdošanas, manā dzīvē sāka notikt patiešām brīnumainas un skaistas pārmaiņas:

– Vai vispār kaut kur ir mīlošas un laimīgas ģimenes?! Un, ja reiz tādi cilvēki ir, tātad arī es varu kļūt laimīga! Tātad arī mēs ar vīru varam uzbūvēt tādas attiecības, par kādām vienmēr bijām sapņojuši. Galvenais ir saprast, kāds ir šis tēls?

– Kā cilvēki izturas un rīkojas attiecībā pret savu partneri un sevi?
– Kā tas ir, būt laimīgai ar savu vīrieti?
– Kādai man jākļūst, lai mans vīrs ar mani būtu laimīgs?
– Kādai jābūt Īstai sievietei, lai viņu cienītu un mīlētu un lai par viņu rūpētos un mīlētu visu mūžu?
Atbildot uz visiem šiem jautājumiem, es sāku rakstīt un fomulēt to savu tēlu un savu attieksmi pret savu vīru, pateicoties kam mūsu dzīvē beidzot iestājas laimes sajūta, cieņa, mīlestība, prieks un harmonija.

Es sāku vākt žurnālus un fotogrāfijas, kur vīrieši un sievietes ir laimīgi, smejās un apskaujas. Sāku izgriezt un līmēt savā albūmā sapņu fotogrāfijas, kur vīrietis ar sievieti skatās viens uz otru ar mīlestību un maigumu, un nevis vienkārši līmēju, bet regulāri to pāršķirstīju. Pēc tam aizvēru acis un iedomājos, ka visu šo es patiesi jūtu pret savu vīru, un vīrs – pret mani.

Es iedomājos, kā viņš ienāk mājās un es priecīgi un laimīgi viņu sagaidu un vienmēr apskauju, saku viņam, cik ļoti esmu noilgojusies un cik priecīga par to, ka viņš ir pārnācis mājās.

Es sāku iedomāties, ka situācijās, kad viņš kaut ko dara tādu, kas mani ne īpaši sajūsmina, es sapratu, ka tā vienkārši ir vēlme kontrolēt. Pēc tam es aizvēru acis un tinu situācijas, kad es uzvedos mierīgi, līdzsvaroti. Redzēju, kā tajā vietā, lai kritizētu un sāktu lamāties, es vienkārši smaidu un saku, ka, ja viņš patiesi ir laimīgs, tad es par viņu ļoti priecājos.

Ja situācijas skāra tieši mani un bija man nepatīkamas, es sāku macīties teikt savu sakāmo korekti un līdzsvaroti. Parastas absolūti nekonstruktīvās kritikas un lamu vietā es daudz konkrētāk sāku formulēt to:

– Kas tieši man nepatīk,
– Kāpēc man tas nepatīk,
– Un, galvenais, beigās mierīgi atskaņoju to, kā es vēlos redzēt to vai citu situāciju mūsu ģimenē.
Uzdodot sev jautājumus un atbildot uz tiem, es jautāju savai zemapziņai: kā es vēlos, lai pret mani izturētos mans vīrietis? Es sāku sapņot tā, kā sapņoju agrā bērnībā, taču saprazdama, ka tie nav tukši sapņi, bet regulāra, ikdienas  jauna manas dzīves grāmatzīme manai jaunajai dzīvei.

Es sev jautāju, kas visvairak man patīk manā vīrā un ko es vēlētos redzēt viņa attieksmē pret mani? Pakāpeniski mans pašas tēls un manu attiecību tēls ar viņu kļuva arvien skaidrāks un saprotamāks, un jo skaidrāks tas tapa manī, jo vieglākas un priecīgākas kļuva mūsu attiecības.

Pēc ilgām pardomām es apzinājos to, cik ilgi un “veiksmīgi” biju spēlējusi upura un soģa lomu, es sapratu, cik maz biju darījusi savai ģimenei un vīram. Ja precīzāk, tad izņemot kritiku, gaidas no otra cilvēka un neapmierinatību ar sevi un visu pasauli – neko vairak es nedarīju. Un tad es sev pajautāju:

– Un ko es pati daru tam, lai mūsu ģimene būtu laimīga?

– Ko es daru sava vīra labā?
– Un ko es daru, lai pati kļūtu par laimīgu un apmierinātu sievieti?
Līdz šim brīdim es biju sēdējusi un gaidījusi, ka atjās kāds princis un visu izdarīs manā vietā. Padarīs mani laimīgu, veselu un veiksmīgu. Un ar naudu nodrošinās un iemācīs laimīgi dzīvot un visu organizēs un vēl pie tā visa nēsās mani uz rokām. Bet man tā labā nekas nav jādara, es jau kopš dzimšanas esmu princese! Tikai izrādījās, ka – ne īsta princese – neapmierināta, dusmīga un ļauna un vienmēr apvainojusies par visu.

Un tad es arī sāku saprast, ka viss ir manī. Viss ir tikai manās bailēs, manā pašas neapmierīnātībā ar sevi un manā nepārliecinātībā un aizvērtībā.

Viss ir manā neprasmē patiesi un godīgi mīlēt cilvēku, ar kuru dzīvoju visus šos gadus. Tad es sapratu, ka visu laiku tikai pieprasīju un kritizēju, taču nevēlējos ieraudzīt un atzīt to, ka nenāktu par ļaunu mainīties man pašai, nevis tērēt savu enerģiju un spēkus, mainot otru cilvēku.

Ir svarīgi sev ne tikai uzdot šos jautājumus, bet arī godīgi analizēt savu uzvedību, savas reakcijas un savu attieksmi pret vīru. Es allaž sev jautāju:

– Kāpēc es uzvedos ta vai citādi?

– Vai var uzvesties savādāk?
– Vai ir vēl kādi citi manas uzvedības varianti?
– Vai mana uzvedība padara laimīgu to cilvēku, kurš ir man blakus katru dienu?
– Vai manas reakcijas un uzvedība sagādā prieku un laimi ne tikai man, bet arī viņam?
– Vai tās dara viņu laimīgāku un apmierinātāku, dod viņam spēku, pārliecību un vēlmi rūpēties par savu ģimeni?
– Un pats galvenais, vai mana uzvedība dara laimīgu mani pašu?
Soli pa solim mūsu dzīve kļuva tāda, par kādu mēs vienmēr bijām sapņojuši un pēc tik daudziem kopdzīves gadiem labākais, ko varu dzirdēt no citiem cilvēkiem: “Jūs droši vien esat jaunlaulātie, ja reiz jums tik skaistas attiecības?” – kad mēs ar vīru pirmo reizi to izdzirdējām, bijām ļoti izbrīnīti un smējāmies. Bet pēc tam visu dienu staigājām  un tikai šo frāzi vien apspriedām. Pamazām mes sākām pierast un ļoti lepoties ar to, ka mūs tā uztver. Taču noteikti nekad neaizmirsīsim to pirmo reizi, kad kāda sieviete ļoti izbrīnījās, uzzinot, cik gadus mēs jau esam kopā.

Anastasija Gai

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ar zemapziņas pārprogrammēšanu strādājam Ineses Prisjolkovas praktiskajos semināros “Zemapziņas pārprogrammēšana”, 7. oktobrī, plkst. 18:00 sākas jauns nodarbību cikls. Pieteikties var šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/09/18/seminars-zemapzinas-parprogrammesana-7-10/

Kā pārprogrammēt savu zemapziņu

zemapziņa666

Katras mūsu darbības pamatā ir mūsu zemapziņa. No zemapziņā esošās informācijas, no pierastiem paņēmieniem, no attieksmes un pārliecības ir atkarīgs kādus uzvedības modeļus izvēlamies. Izrādās pietiek pamainīt šo savu attieksmi, vērtības vai pārliecību, ka situācija var kardināli mainīties.

Praktiskajā seminārā “Zemapziņas pārprogrammēšana” mēs runāsim par to, kā paši radām situācijas, kā dzīvojam savos ideālos un pieķeramies rezultātam, pēc tam paši kļūstot nelaimīgi, ka notiek ne tā, kā bijām sadomājušās.

Piemēram – vīrs mājās neko īpašu nedara un lielākā daļa atbildības, darbu, lēmumu, pienākumu ir uz sievas pleciem. Un sieva tiešām jau sen ir piekususi un sen gribētu būt “azotē”, būt sievišķīga un maiga, bet….nekas nemainās, lai kā mēģinātu mainīt attiecības un kārtot savu attieksmi pret vīru.

Izrādās šai gadījumā nemaz nevajag kārtot attiecības. Šai gadījumā vajag paskatīties, kas notiek pašas zemapziņā un kāda attieksme (jeb zemapziņas programma) visu laiku rada vienu un to pašu situāciju. Var gadīties, ka šai sievietei bija bērnības piemērs no vecākiem, kur mamma darīja lielāko daļu no mājas darbiem, uzņēmās atbildību, vadīja ģimeni. Viņai šis attiecību modelis ir kā vienīgais zemapziņā un savādākas attiecības izveidot nesanāk tikai tāpēc, ka vērtību sistēmā ir nostabilizējusies sievietes loma, kurā sieva dara šādi.

Piedevām – viņa jau grib labu. Viņa grib būt noderīga. Viņa grib, lai visiem viss labi. Viņa grib, lai katrs no savas puses ģimenes labā dara visu vislabāko.

Tikai jautājums – kāpēc tā nenotiek?

Ko darīt? Manīt šo programmu. Mainīt šo vērtību modeli. Mainīt zemapziņā uzkrāto informāciju atbilstoši šodienas vēlmēm un vērtībām.

Cits piemēram – kāda meitene nevar apprecēties. Sen jau “precēšanās laiks” aiz muguras citām draudzenēm ir vīrs un bērni iet skolā, bet pašai nesanāk un nesanāk.

Ko darīt? Izmainīt to zemapziņas programmu, kas veido šādu dzīves modeli.

Cits piemērs – kolēģi neprofesionāli strādā un juristei jāuzņemas kaudzēm darba, labojot pieļautās kļūdas sākot no paviršības terminos, līdz pat komatiem. Tas reāli krīt uz nerviem un palielina slodzi. Tas neļauj nodaļai vai departamentam strādāt produktīvi. Ko darīt? Visus atlaist? Formēt jaunu komandu? Mainīt darbu?

Bet vēl var ieskatīties kura zemapziņas vērtība (programma) pašā veido šo situāciju.

Var gadīties, ka tieši tad, kad visi strādā švakāk, es varu izcelties.

Var gadīties, ka man patīk (ne jau apziņā, bet zemapziņā) šis nokrāmētais galds ar milzu darbiem, jo tieši tad es saskatu savu vērtību un lietderību šai darbā.

Var gadīties, ka tieši tad, kad varu aizrādīt vai pamācīt kolēģus, es pati sajūtu savu profesionālo vērtību.

Var gadīties…

Var gadīties….

Es jau tikai minu. Šī nav situācija, kurā esmu bijusi. Bet tas, ko zinu – ja reiz tas cilvēka dzīvē notiek, tad viņa paša apziņa sadarbojoties ar zemapziņu šo situāciju rada. Piedevām, dara to ar vispozitīvākajiem nolūkiem.

Faktiski ar šo metodi var izmainīt jebko savā dzīvē, neskatoties uz garajiem gadiem nesakārtotajā jomā.

Un tas ir pilnīgi vienalga kāda tēma nepadodas – vai attiecības, vai karjera, vai bērni (slimo, viņu vienkārši nav, vai varbūt ir, bet neklausa un rada milzu problēmas), naudas trūkums, pašapziņas trūkums, nespēja dzīvē iekārtoties, nespēja atrast savu dzīves jēgu un misiju, nodarbošanos vai lietderību.

Katras šādas nesakārtotas jomas pamatā ir zemapziņas pārliecība, ka šādi dzīvot ir vislabāk un pareizāk.

Apziņas līmenī mēs no tā ciešam, bet zemapziņā turpinām ģenerēt vienu un to pašu attieksmes modeli.

Lai to mainītu – ir vienkārši jānonāk pie tā kā es šo visu radu un kā varu izmainīt.

Šajā seminārā tīri praktiski ņemsim katrs šo savu nesakārtoto jomu un ar zemapziņas svētību to mainīsim!

Inese Prisjolkova

Praktiskais seminārs ”Zemapziņas pārprogrammēšana” PIRMDIEN, 7.oktobrī, plkst. 18:00 – 20:30.

Pieteikties vari ŠEIT