Dod savu uzmanību tam, kas tevi iepriecina

Šobrīd ir muļķīgi gaidīt no dažādām prognozēm konkrētus datumus un ciparus, jo šobrīd mēs atrodamies varenas upes straumē, kur jebkurš iemestais akmens izmainīs visu plūsmu. Jautājums ir tikai viens, vai šajā plūsmā personīgi tu nokļūsi atvarā, vai peldēsi tālāk maksimāli gludi un plūstoši. Un tas ir tavas telpas radošā spēka jautājums un tas atkarīgs no tā, cik labi tu dzirdi sevi un proti pieņemt visus savus stāvokļus, lai kādi tie arī būtu – skumji, mutuļojoši, nomākti, smagi, slimīgi. Pieņemt kā pārejošus, pieņemt to, ka tas vienkārši notiek.

Kāpec nevajadzētu klausīties ļaunu vēstošas prognozes? Kāpēc nevajadzētu veltīt savu uzmanību sliktu vēstošām prognozēm? Tāpēc, ka kamēr tu esi dzīvs šajā ķermenī, šajā avatarā (Dvēsele taču nekur nepazudīs un nekad nemirs), bet kā persona, kura šeit spēlē savas lomas, no tevis ir atkarīgs tas, kurp tu virzi savu enerģiju. Un, ja tu savu enerģiju dod uzmanībai uz kaut kādiem katastrofāliem notikumiem, TU IEGULDIES TO RADĪŠANĀ. Nekādi „ļaunie spēki” nespēj tos radīt, tikai cilvēki ar savu enerģiju un savām emocijām var tos realizēt – visu, ko vien vari iedomāties. Bet mums simtiem gadu ir mācījuši radīt katastrofālus notikumus. Un brīnumaini ir nevis tas, ka Zeme vēl joprojām ir dzīva, turpina savu evolūciju un visi atslēgas momenti jau ir aiz muguras, un iziets ir arī neatgriešanās punkts – planēta neaizies bojā. Ne tas ir brīnumaini. Brīnumaini ir tas, ka tas viss noticis ar tik mazu asinsizliešanu. Lūk, tāds ir to ļaužu spēks, kuri savu uzmanību velta priekam un apbrīnojot šīs Pasaules skaistumu. Tās Pasaules, kas Dieva radīta, lai mēs varētu izbaudīt dzīvi ķermenī, baudīt krāsas, aromātus, komunikāciju ar tik ļoti atšķirīgām sevis pašu daļiņām.

Tāpēc pamani to, kas tevi iedvesmo, dod savu uzmanību tam, kas tevi iepriecina, piepildi ar savu uzmanību to, kam esi pateicīgs.

Lietū saslapināji kājas, priecājies, ka mētelis sauss. Tieši tas arī ir tava nākamā dzīves mirkļa radīšanas brīdis. Nevis kaut kādu prognožu salīdzināšana, prognožu, kuras citi cilvēki izlaiž caur sevi un translē pasaulei, bet tieši to, ko tu pats jūti, tieši tas tev un tavai tuvākajai apkārtnei konkrēti rada realitāti. Tas, ko tu jūti un kā tu jūti savu pamatvibrāciju.

Mums katram kaut kādos brīžos gadās būt laimīgiem, jautriem, pateicīgiem, jautājums ir tikai viens, cik laika no visas savas dienas tu esi labsirdībā vai vismaz līdzsvarotā pieņemšanas stāvoklī. Lai radītu šo stāvokli un atbrīvotu sevi no mentālajām prāta projekcijām, kas piepildītas ar pagātnes pieredzi un šībrīža brūkošās matricas trokšņiem, katru dienu, katru stundu IR JĀVĒRŠ UZMANĪBA UZ SEVI.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PIEŅEMT harmoniju

Nekāds līdzsvars, nekāda pašpietiekamība vai ārēja harmonija nevar ienākt mūsu dzīvē, kamēr harmonija nav nodibināta iekšienē. Tas sen visiem ir zināms. Bet kas mums traucē šo harmoniju sevī ieviest? Kāpēc ir tik grūti to pat ne saglabāt, bet vienkārši iesākumam pieņemt, ielaist sevī?

Nevis radīt, ne izaudzēt, ne organizēt, bet PIEŅEMT SEVĪ, tāpēc, ka tas notiek dabiskā veidā, kad tu to izvēlies un kad ir aizvākti visi šķēršļi ceļā uz to.
Kas tie ir par šķēršļiem un kā mēs tos varam neitralizēt?

Pirmais un pats nopietnākais šķērslis ir mūsu iluzorās domas, stereotipi un ierastās programmas kas padara mūs par iekšējā ķīlniekiem. Lai tos aizvāktu, pietiek ar to, ka mēs paplašinām savu pasaules redzējumu, atraujamies no ierastā un mums pietiek drosmes godīgi paskatīties uz situācijām sevī un sevi šajās situacijās: kāpēc es to daru, kāpec es vienmēr tā rīkojos, kas liek man tā domāt un runāt?
Tā var būt atklāsme, kas pārsteigs un pat nobiedēs, taču tas ir pats pirmais solis ceļā uz sevi, kas aizsāk milzīgas pārmaiņas.

Otrs šķērslis Harmonijas pieņemšanai ir nespēja saprast un atzīt savas jūtas. Es nerunāju par tām situācijām, kad esam negodīgi pret sevi un pat nespējam atzīt savas uzvedības patiesos iemeslus. Bet pat tad, kad kļūstam apzinātāki, mums ļoti patīk izvirzīt sev pretenzijas par pēkšņi uzliesmojušu agresiju un aizkaitinājumu, asi pateiktu vārdu, nespēju savaldīties vai, gluži otrādi, par vājumu un rakstura trūkumu… Mēs nepieņemam šīs jūtas sevī un vainojam sevi tajās. Bet, kamēr neesam sevi pilnībā pieņēmuši, diez vai mēs spēsim pieņemt kaut ko citu no šīs pasaules.

Tieši tāpēc mēs savos kursos atbrīvojamies no negatīvajām emocionālajām saitēm, kuras esam izveidojuši šajā un iepriekšējās dzīvēs, ar mīlestību un siltumu barojam savu iekšējo bērnu, līdz jūtam, ka esam Visuma mīļotais bērns, kuram ir tiesības uz visām dzīves svētībām. Ne par labu uzvedību, ne par atbilstību standartiem, bet vienkārši “pēc noklusējuma”. Mēs iegūstam un nostiprinām ieradumu saglabāt un uzturēt šo sajūtu sevī ar ikdienas ķermeniskajām praksēm.

Trešais šķērslis ir dzīves likumu nezināšana. No vienas puses, dzīve ir ļoti vienkārša: tas, ko tu izstaro, ir tas, ko tu saņem, no otras puses, tā ir daudzpakāpju un daudzslāņaina – lietas nav tādas, kā šķiet.

Piemēram, ir ļoti daudz mehānismu, kas kontrolē cilvēku uzvedību un reakcijas. Un neizprotot šos mehānismus un motivācijas saknes (nevis aukstu – prāta vadītu, bet sirsnīgu izpratni), nav iespējams iemācīties, ka ikvienam ir tiesības dzīvot tā, kā viņš izvēlas: gan apkārtējiem cilvēkiem, gan mums pašiem. Tikai tas cilvēks var mierīgi pieņemt jebkādus ārējus notikumus savā dzīves telpā – ģimenē, darbā, pilsētā, laukos – kurš dzīvo tā, kā viņš vēlas dzīvot, nespēlējot videi ērtas lomas un necenšoties iekļauties sociālajos stereotipos, bet paliekot sev pašam.

Mēs macāmies un praktiski trenējamies pielietot reaģēšanas mehānismus. Un mēs sākam saprast, ka ne jau ļaunu nolūku vadīti, cilvēki pret mums izturas traumatiski. Un mēs sapraotam, ka jebkurā gadījumā viņi ir pelnījuši līdzcietību. Kad mēs izejam ārā no upura lomas, kad atzīstam, ka ikvienam ir tiesības spēlēt savu spēli, mēs sevī atbrīvojam telpu kaut kam labākam, brīvi uzelpojam un organiski iekļaujamies dzīves plūsmā, nevis airējamies, kā visu iepriekšējo dzīvi pret straumi.

Un, visbeidzot, nekāda harmonija un pat tikai silts, mājīgs stāvoklis iekšējā pasaulē nav iespējams, ja neesi spēris soli tam pretī. Tev pašam jāizvēlas pievienoties tīrajai telpai, koncentrējoties uz labo sevī, cilvēkos, dzīvē. Tikai tad, ja mēs apzināti izvēlamies koncentrēties uz radīšanu, skaistumu, radošumu, pateicību, dzīve mums dāvā to pašu pretī caur reāliem notikumiem un reāliem cilvēkiem. Tas jau ir tik pašsaprotami, ka pat nav jāpierāda: ikvienu cilvēku ieskauj tā realitāte, ko viņš rada ar savu iekšējo stāvokli.

Es labi atceros, kā pagājušajā ziemā pēc pastaigas pa mežu savā priekšpilsētā, kur saelpojusies svaigu gaisu un apbrīnojusi dabas skaistumu, mājas pārnākot, liftā satiku kādu gados vecu kaimiņieni un mēģināju ar viņu dalīties savos priekos. Un pretī saņēmu atbildi: “Jā, protams, labi, ka dubļus klāj sniegs. Bet kopumā laiks drūms, mitrs, pelēks un nomācošs”. Tās ir divas realitātes.

Harmonija pasaulē, tāpat kā mīlestība, vienmēr ir klātesoša, tāpat kā saules gaisma aiz mākoņiem. Bet mēs, kā zem lietussarga noslēdzamies no tās ar saviem paradumiem dzīvot cīņas un izdzīvošanas polārajā spēlē. Patiesa harmoniskas ārējās un iekšējās telpas satikšanās notiek tad, kad pateicībā atbrīvojamies no visa tā, ko sen bija laiks atlaist.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja gribēsi, tu uzvarēsi

Matrica pārtiek no ciešānām.
Ciešanu un baiļu enerģija ir tik milzīga, ka ar to var pabarot neskaitāmus visumus. Un ir iemesls, kāpēc neļaut cilvēkam būt laimīgam. Jo tā viņš pārstātu būt baterija, kas dod vajadzīgo enerģiju.

Ļoti daudzi rakstnieki un filosofi laiku pa laikam nonāk pie šīs domas.
Jo vairāk cilvēks cieš, jo vairāk enerģijas viņš atdod. Jo mazāk viņam enerģijas, jo mazāk bīstams visai sistēmai. Laimīgs, enerģijas pilns cilvēks – radītājs ir bīstams visai sistēmai, bīstams matricai.
Tāpēc tik grūti šajā pasaulē ir būt laimīgam.

Cilvēki, kuri cenšas tikt ar šo skaidrībā un ir tikuši, un dara to efektīvi, ļoti labi zina, ka, jo trenētāks un attīstītāks šajā esi, jo spēcīgāk tevi pārbauda. Sanāk, ka, jo noturīgāks pret negatīvu esi, jo spēcīgāk tevi provocē un pārbauda. Lai aizvestu no tava ceļa un piespiestu strādāt kā baterijai.
Pretējā gadījumā tu esi ienaidnieks. Un ar tevi cīnīsies.
Taču, ja cilvēks nevēlas ciest un izstarot ciešanu enerģiju, viņš to var kontrolēt. Un te viņam palīdz brīva griba un izvēles brīvība. Un te viņš ir brīvs. Bet, ja viņš necieš, tad ko no viņa var paņemt?
Ar viņu paliek viņa spēks, ar kura palīdzību viņš var radīt jebko.
Protams, pavisam nereaģēt nevar, mēs visi esam dzīvi cilvēki, taču var iztikt ar pirmo reakciju, noreaģēt un pēc tam atgriežot sev kontroli pār savu garastāvokli un noskaņojumu.
Tas ir tāds viltīgs triks, kas ļauj matricai noticēt, ka ēsma ir aprīta. Tomēr āķis ir jau izvilkts un nesanāks aiz tā raustīt.

Protams, teorētiski tas ir vienkāršāk, kā praksē, taču ir vērts to apzināties un pēc tam pielietot.
Nav nekā dārgāka par enerģiju. Ja tu to paturēsi sev, tu varēsi radīt savu realitāti tādu, kādu vien vēlies.

Avots: Internets
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs JAU esam citā pasaulē

Šobrīd mēs visi lēkājam no vienas realitātes citā. Ir dienas, kad pamostamies ar brīnišķīgu sajūtu, kad viss ir skaisti, labi un harmoniski, un šķiet, ka dzīve ir brīnišķīga. Bet ir dienas, kad pārņem sajūta, ka iekšpasaulē ir caurums – kad pārņem skumjas, neapmierinatība ar sevi un ir sajūta “cik tad var!?”.
Turklāt iemesli, ar kuriem mēs izskaidrojam šos stāvokļus, katram ir savi – atšķirīgi.
Kāds ir neapmierināts ar to, ka piedzīvo transformācijas, cits ar to, ka nepiedzīvo, kādam šķiet, ka vispār nav nekādu transformāciju, ir tikai slimības…. Kāds pārdzīvo par to, ka viņam dzīvē vairs nav nekā interesanta, kāds par to, ka nav profesionāli realizējies, kas salīdzina sevi ar apkārtējiem, atzīmējot to, ka tie, bez jebkādām zināšanām un piepūles no rīta kā putniņi var čivināt, bet pašam nākas pastāvīgi kā Minhauzenam vilkt sevi aiz matiem ārā no purva, lai sajustos kaut nedaudz labi…
Mums visiem ir pazīstamas sajūtas no sērijas “es esmu ne tāds, kādam man vajadzētu būt”….
Vairāk par visu mūs neapmierina mūsu pašu nepilnības – un šī sajūta ir milzīga skabarga mūsu ķermenī. Lai arī simtiem reižu jums esmu atkārtojusi, ka šajā pasaulē nav nekā absolūti ideāla, viss dzīvais mainās un attīstās, bet tad, kad kļūst ideāls – tas aiziet no šīs pasaules…. Tāpat arī ar mums – ir brīži, kad jūtamies neapmierināti ar sevi un domājam: “kā gan es varēju  tik ļoti vilties dzīves sajūtās”.
Mēs esam ļoti vīlušies par mūsu ierasto reakciju uz situācijām, kuras, šķiet, jau sen esam aizmirsuši. Mēs piedzīvojam trauksmi, spriedzi, apjukumu, pat izmisumu… Bet ziniet, visi šie vārdi – “spriedze”, “trauksme”, “izmisums” – vairs nav no šīs realitātes. Mēs JAU esam citā pasaulē. Un tikai mūsu prāta ieradums nosaukt savus stāvokļus vārdā un meklēt to cēloņus, mūsos rada šo turbulenci.
Starp citu, visas šīs šaubas un neapmierinātība ir ļoti ātri pārejošas. Mūsu čatos ne reizi vien dalībnieki atzīmē to, ka: uznāk tāds neapmierinātības ar sevi vilnis, tu izpildi kādas tehnikas “izraksti savas sajūtas”, “izklaudzini” un no rīta pamosties un saproti, ka tas viss kaut kur ir izgaisis.

Tad, lūk, visi šie stāvokļi nebūt nav sekas tam, ka neesam kaut ko līdz galam “atstrādājuši”, un tie nebūt neliecina par to, ka mūsos dzīvo kaut kādas melīgas programmas. To sakne ir pavisam citur.

Visbiežāk tas nozīmē to, ka mūsu pārvēršanās par brīvām, priecīgām un laimīgām dvēselēm uz šīs Zemes, nenotiek kā pēc burvju mājiena, bet gan tas notiek pakāpeniski. Jo mēs esam ļoti daudzslāņaini. Patiesībā mūsu fiziskā sastāvdaļa ir plūsma, tā ir plūstoša enerģija. Un tai ir daudz dažādu slāņu, tāpat kā varavīksnei ir daudz dažādu krāsu.  

Kad mēs nonākam situācijās, kurās piedzīvojam mums neērtas emocijas, tas nav rādītājs, ka esam kaut kur kļūdījušies, ka neesam tādi, kādiem mums vajadzētu būt, ka mums ir nopietnas neatstrādātas nepilnības, tas vienkārši ir indikators tam, ka mēs esam ļoti sarežģīti, ļoti zaigojoši, mums ir daudz krāsu, kas viena pēc otras tiek atjauninātas.

Enerģijas plūsmas ik mirkli mainās. Un kad cilvēks rāpjas ārā no purva, ir normāli, ka sākumā viņš ir nosmērējies, netīrs, aplipis ar dūņām. Vairums no mums jau esam izrāpušies no šī purva un nostājušies uz cietas sauszemes. Tomēr vēl pa kādai pielipušai ūdenszālei paliek. Un, lai tās pamanītu un no tām attīrītos, mēs reaģējam ar kādu emociju, kas ļauj mums saprast: man šeit nav ērti, es nejūtos komfortabli, es gribu justies savādāk.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lapa, kuru Tu mēģini atvērt, nav atrasta vai neeksistē…

Mani vienmēr nedaudz ir izbrīnījusi internetā lietojamā frāze, kas uzpeld ik reizi, kad saite ved kaut kur – ne tur: “Lapa, kuru Tu mēģini atvērt, nav atrasta vai neeksistē”…

Tāds bipolārs stāvoklis, kad centies saprast, ko tu redzēji, vai arī tev likās, ka redzēji.

Vai arī tev kaut ko parādīja, gandrīz skaidri zinot to, ka tu atsauksies, bet pēc tam ļauni pajokoja, tēlojot, it kā tas nebūtu bijis. 

Realitātes gazlaitings*.

Un arī ar cilvēkiem tā notiek… tu seko kārdinošajai draudzības, mīlestības vai domubiedru “saitei”… un atduries pret neko.

It kā bija.
It kā redzēji.
It kā noticēji.

Bet pēc tam serveris noliek tevi pie vietas, un tu apsolies sev vairs nekad neapmeklēt vīrusu skartas saites, lai saglabātu savu “cieto disku”, jo to nomainīt nebūs iespējams…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

* Gazlaitings (angļu: gaslighting — “apgaismošana ar gāzi”) ir psiholoģiskas manipulācijas veids, kurā cilvēks mēģina sēt šaubas konkrēta indivīda vai grupas locekļos, liekot viņiem apšaubīt viņu pašu atmiņu, uztveri un saprātu. Gazlaitinga mērķis ir destabilizēt upuri un deleģitimizēt upura uzskatus, izmantojot informācijas noliegšanu un sagrozīšanu, maldināšanu un melošanu, un pretrunu izvirzīšanu.

Par zināšanām un dzīvi

Kad mans pasniedzējs lika man piecinieku atzīmju grāmatiņā, viņš klusiņām teica, ka pagaidām tas ir tikai cipars: “Zināšanas kļūst izcilas tikai tad, kad cilvēks no tām izvelk prasmes.”

Mani mīļie, būdama nesatricināma reāliste, es šos vārdus vienmēr paturu galvā un esmu dziļi pārliecināta, ka mūs patiesi raksturo tikai dzīva praktiska dzīves pieredze…
Paši harmoniskākie cilvēki ir tie, kuri atbilst saviem vārdiem, saviem sapņiem, savai rīcībai, pielietojot realitātē visas tās zināšanas, kuras ieguvuši un uzskata par vērtīgām.
Un ir neatbilstības paradoksi, kuros cilvēki sevi piebāž ar nevajadzīgām zināšanām un ar realitātei neatbilstošām fantāzijām, bet nespēj ar tām sinhronizēties dzīvē un iegūt to priekšstatu par sevi, ko viņi tik bieži rada, ka jau uzskata par savējo.
Ļoti bieži tie sapņi, no kuriem netiek gūta reāla pieredze, kļūst par nelaimi…
Nelaimi, pie kuras turpina turēties, neievērojot citas savas iespējas.
Un, iespējams, viena no godīgākajām cilvēku darbībām ir lēmums veikt savu iekšējo auditu, lai saprastu, kas var būt realitāte un ko ir vērts atstāt “nepieprasītajā plauktiņā”…
Uz sauli var iet ļoti ilgi… tikai lai tā ir tava saule.

Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram savs scenārijs un laiks

Kā rāda realitāte, laiki tomēr vienmēr ir līdzīgi: tie svēti godā savas, pat visnežēlīgākās likumsakarības un atkal un atkal kāpj uz rūpīgi saglabātajiem grābekļiem, lai pēc tam varētu ilgstoši rāpties ārā no drupām un sapņot, ka pēc tādām mācībstundām un zaudējumiem vairs nekad… 

Bet, kā saka, bēdas pāries, bailes aizmirsīsies.
Un pie jebkādām personīgajām nesakritībām ar polārajiem viedokļiem, mūs visus vieno kopīgs fakts par to, ka pārmaiņas ir jāatzīst, jāatrod relatīva stabilitāte un jāsper pirmie soļi nenoteiktības teritorijā.

Jā, katram ir savi veidi kā tikt galā ar apstākļiem. Arī pilnīga bezdarbība ir veids: veids kā ļaut laikam visu izlemt tavā vietā. Un tas nav ne slikti ne labi. Tā vienkārši ir izvēle.
Un droši vien ir bezjēdzīgi skraidīt vienam pie otra, iedomājoties, ka kāds pārāk iegrimis savā izmisumā brīdī, kad beidzot vajadzētu saņemt sevi rokās, bet kāds parāk pozitīvi uzmundrina savu dziļi noslēpto trauksmi ar skaļu lozungu “viss būs labi”.
Tas ir bezjēdzīgi, jo katram ir savas emocionālas distances un savs dzīves scenārijs, kurā, iespējams, ir kāds personīgais karš, kas ilgst gadiem un kas ļoti spēcīgi pazeminājis spēju asi uztvert to, kas notiek ārpusē.

Ja kāds neko nezin par otru, tas nenozīmē, ka tā nav.
Visiem vajadzīgs absolūti atšķirīgs laiks, lai sinhronizētu savu dzīves ritmu ar notiekošo.

Un tāpēc, ne tik asi, maigāk….
Pret sevi un citiem. Nav vērts no augšas. Un nav vērts lemt otra vietā.
Vienmēr kārdinošāk ir pievilkt skrūves otra galvā, taču, jo vairāk to gribās, jo ticamāk, ka tās atskrūvējušās pašam…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Krioloģija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Transformācijas neatliekamība

Mūsdienu izaicinājums visai cilvēcei ir sekojošs: reaģēt uz vispārējo sistēmisko krīzi, kas šobrīd apdraud pašu mūsu eksistenci.

Egoistiskā cilvēka prāta funkcionālā nespēja, ko jau pirms 2500 gadiem atpazina senie viedie skolotāji un kas tagad plešas plašumā, pateicoties zinātnei un tehnoloģijām, pirmkārt apdraud planētas izdzīvošanu.
Vēl nesen cilvēka apziņas transformācija, kā to norādīja arī senie skolotāji, nebija nekas vairāk kā iespēja, ko šur tur realizēja tikai daži cilvēki, neatkarīgi no viņu kultūras vai reliģiskās piederības.
Cilvēka apziņa vēl nav uzplaukusi, jo līdz šim tā vēl nebija obligāts nosacījums cilvēka tālākai attīstībai.

Ievērojama daļa Zemes iedzīvotāju drīz vien sapratīs, ja vēl nav sapratuši, ka cilvēce stāv ultimatīvas izvēles priekšā: vai nu attīstīties, vai iet bojā.

Salīdzinoši neliela, tomēr strauji augoša cilvēku daļa jau piedzīvo veco egoistiskā prāta radīto uzvedības stereotipu sairšanu un jaunas apziņas dimensijas rašanos sevī.

Tas, kas šobrīd rodas, nav ne jauna uzskatu sistēma, ne jauna reliģija, ne garīga ideoloģija, ne mitoloģija.

Beidzot pienāk gals ne tikai mitoloģijām, bet arī ideoloģijām un uzskatu sistēmām.

Šīs izmaiņas ir daudz dziļākas nekā domāšanas līmenis.

Patiesībā jaunās apziņas pamatā ir domāšanas transcendence, jauna spēja pacelties tai pāri, spēja sajust sevī dimensiju, kas ir bezgalīgi lielāka par domāšanu.

Tu pārstāj būvēt savu personību, savu pašcieņu, balstoties uz nepārtrauktu domāšanas plūsmu, no kuras iepriekšējā apziņas stāvoklī tu smēlies to, kas padarīja tevi par tevi.
Kāds gan tas ir atvieglojums – saprast, ka “balss manā galvā” – tas nav tas, kas es esmu.

Tad, kas es esmu? Tas, kurš redz. Tu esi apziņa, kurā pastāv domāšana, tu esi telpa, kurā notiek domāšana (vai emocijas vai maņu uztvere).

Ego nav tikai identificēšanās ar formu, kuras esamība nozīmē domformas klātbūtni, kas ir pirms tās.

Ja ļaunumam ir kāda realitāte – un tas ir relatīvi, nevis absolūti reāls, tad šeit ir tā formula: pilnīga identificēšanās ar formu – fizisko, mentālo, emocionālo.
Un šīs identificēšanās rezultāts ir pilnīgs savas vienotības trūkums – ar visu, ar jebkuriem “citiem” un arī ar Avotu.

Šī aizmiršana arī ir sākotnējais grēks, ciešanas, maldi. 

Ja pilnīgas atdalītības ilūzija iezīmē un nosaka to, ko es domāju, saku un daru, tad kādu pasauli es radu?
Lai rastu atbildi, pavēro, kā cilvēki izturas viens pret otru, palasi vēstures grāmatu vai paskatieties vakara ziņas televīzijā.

Ja cilvēka prāta struktūra nemainīsies, mēs atkal un atkal radīsim to pašu pasauli, to pašu ļaunumu, to pašu neveiksmi.

Ekharts Tolle “Jaunā Zeme”
​​​​​​​Foto: Cosmin Paduraru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Artūram Okmanim

ATMOSTIES

Lielās un svētītās Dvēseles, kas atnākušas vīriešu un sieviešu ķermeņos, vispirms mēklējiet Mīlestības Gara izpausmi savās sirdīs.

Lai pārtrauktu karu, mums nepieciešama Atmoda Realitātē. Bet realitāte ir tā, ka Garīgais Spēks, kurš mūs radījis, caur mums var darboties tikai tad, kad esam garīgi Atmodušies. 

Kā mēs varam zināt, ka Atmošanās ir notikusi?

Ja dzīvojam bailēs par savu nākotni, naidā, dusmās, raizēs un trauksmē, ja vēlamies kļūt materiāli arvien bagātāki un kaut ko iekarot, jā esam sīkumaini un aizvainoti – tātad mēs guļam.

Ja esam mierpilni un līdzsvaroti jebkuros apstākļos, ja mums pietiek pacietības, drosmes un mīlestības  spēka iziet cauri visam, kas izpaužas mūsu karmiskajā audeklā – tātad esam atmodušies.

Atmostieties un iepazīstiet sevi kā Dieva radību, kura jau sākotnēji ir apveltīta ar sava Radītāja spēku un skaistumu!

Zinot sevi, jūs apvienosieties un savienosieties tikai ar tiem, kas atbilst jūsu dabiskajai būtībai, lai radītu harmoniju un paplašinātu Gaismu.

Viss, kas neatbilst jūsu dabiskajai būtībai, izraisīs pretestību, naidu, vardarbību, vēlmi iegūt, valdīt un iekarot, tātad novedīs pie kara.

Indira Ma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mūsu ticība mūs atved tur, kur šobrīd esam

Mūsu ticība mūs atved tur, kur šobrīd esam.
Katra dzīves situācija un katri apstākļi ir tieši saistīti ar to, ko esam uztvēruši no ārpasaules – tas ir, to, kam esam noticējuši.
Ticot jebkuram ārējam spēkam, mēs faktiski atsakāmies no sava iekšējā spēka.
Mūsu iekšējais spēks – tas ir Tā Kunga Dievišķais Spēks, kas mūs radījis pilnīgus, bagātīgus, veselus un pašpietiekamus.
Lai cilvēci virzītu destruktīvā virzienā, kolektīvajā saprātā ir metodiski jāievieš kāda nepatiesa ideja, un tad, kad nepieciešamais cilvēku skaits šo ideju ir pieņēmis un tai noticējis, process sākas.
Tiek paradīta draudīga aina, aiz kuras stāv negatīva, sašķelta, naida pārņemta, skaudīga un savās ambīcijās alkatīga aptumšota apziņa….
No kurienes radusies šī aptumšotā apziņa?
Ikviens cilvēks, kurš netiecas pēc Dieva Gaismas un ticības Dievišķajam Spēkam, neizbēgami atrodas šādā aptumšotā apziņas stāvoklī.
Katrs cilvēks, kurš tiecas tikai pēc materiālajiem labumiem un kurš tic tikai ārējam spēkam, neizbēgami atrodas šajā drūmajā stāvoklī.
Aptumšota apziņa ir pamats jebkurai degradācijas formai, deģenerācijai, tirānijai, vardarbībai, totalitārai kontrolei, karam un jebkura izmēra apmānam.
Jēzus Kristus teica: “Mani brāļi, svētiet tos, kas jūs nolādē un lūdzieties par tiem, kas jūs nogalina, jo viņi nezina, ko dara”…

Planetārā pāreja notiek šeit un tagad – tavā sirdī un apziņā.
Pat tad, ja esi kara laukā ar ieroci rokās, ja esi pašā iznīcības epicentrā, ja viss ir iznīcināts un tu esi klaidonis, pat tad, ja esi zaudējis savus mīļos, ja tevi pārņēmušas bēdas un zaudējumi…
Droši dari visu to, kas jadara un ar lūgšanām sirdī pastāvīgi vērsies pie Dievišķās Gaismas!
Lai caur tevi plūst Dievišķā Gaisma un apgaismo katra šīs planētas iedzīvotāja un katra cilvēka šajā karā aptumšoto apziņu.
Ja tev saprotama ir dziļākā jēga un tu savu brīvo gribu atdod, izjūtot līdzcietību pret it visiem bez izņēmuma, tātad tu esi veicis Pāreju…
Tu esi veicis Pāreju no cilvēka apziņas Kristus apziņā un tātad izpildījis visu, dēļ kā šajā brīdī esi uz šīs Zemes.
Ja tev tas nav saprotams un ir svešs un tu domā, ka karš beidzas tad, kad pretinieks ir nogalināts, tātad tavs miegs turpinās… Un tātad karš turpinās…
Visi aptumšotās apziņas murgi beidzas ar Atmošanos.
Ar Atmošanos atnāk visas svētības.
Atmosties no ilūzijas par to, ka tu esi mirstīgs ķermenis.
Atmosties un saproti realitāti, ka tu esi daļa no Mūžīgās Apziņas.
Apziņa Rada. Apziņa iemieso. Apziņā viss piedzimst un tajā viss arī pazūd…
Padomā, kādas idejas ir ienākušas tavā apziņā? Kam tu esi atdevis savu gribu un kur ieguldījis savu ticību?…

Indira Ma
Foto: Oleg Prachuk
Tulkoja: Ginta Filia Solis