Lapa, kuru Tu mēģini atvērt, nav atrasta vai neeksistē…

Mani vienmēr nedaudz ir izbrīnījusi internetā lietojamā frāze, kas uzpeld ik reizi, kad saite ved kaut kur – ne tur: “Lapa, kuru Tu mēģini atvērt, nav atrasta vai neeksistē”…

Tāds bipolārs stāvoklis, kad centies saprast, ko tu redzēji, vai arī tev likās, ka redzēji.

Vai arī tev kaut ko parādīja, gandrīz skaidri zinot to, ka tu atsauksies, bet pēc tam ļauni pajokoja, tēlojot, it kā tas nebūtu bijis. 

Realitātes gazlaitings*.

Un arī ar cilvēkiem tā notiek… tu seko kārdinošajai draudzības, mīlestības vai domubiedru “saitei”… un atduries pret neko.

It kā bija.
It kā redzēji.
It kā noticēji.

Bet pēc tam serveris noliek tevi pie vietas, un tu apsolies sev vairs nekad neapmeklēt vīrusu skartas saites, lai saglabātu savu “cieto disku”, jo to nomainīt nebūs iespējams…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

* Gazlaitings (angļu: gaslighting — “apgaismošana ar gāzi”) ir psiholoģiskas manipulācijas veids, kurā cilvēks mēģina sēt šaubas konkrēta indivīda vai grupas locekļos, liekot viņiem apšaubīt viņu pašu atmiņu, uztveri un saprātu. Gazlaitinga mērķis ir destabilizēt upuri un deleģitimizēt upura uzskatus, izmantojot informācijas noliegšanu un sagrozīšanu, maldināšanu un melošanu, un pretrunu izvirzīšanu.

Par zināšanām un dzīvi

Kad mans pasniedzējs lika man piecinieku atzīmju grāmatiņā, viņš klusiņām teica, ka pagaidām tas ir tikai cipars: “Zināšanas kļūst izcilas tikai tad, kad cilvēks no tām izvelk prasmes.”

Mani mīļie, būdama nesatricināma reāliste, es šos vārdus vienmēr paturu galvā un esmu dziļi pārliecināta, ka mūs patiesi raksturo tikai dzīva praktiska dzīves pieredze…
Paši harmoniskākie cilvēki ir tie, kuri atbilst saviem vārdiem, saviem sapņiem, savai rīcībai, pielietojot realitātē visas tās zināšanas, kuras ieguvuši un uzskata par vērtīgām.
Un ir neatbilstības paradoksi, kuros cilvēki sevi piebāž ar nevajadzīgām zināšanām un ar realitātei neatbilstošām fantāzijām, bet nespēj ar tām sinhronizēties dzīvē un iegūt to priekšstatu par sevi, ko viņi tik bieži rada, ka jau uzskata par savējo.
Ļoti bieži tie sapņi, no kuriem netiek gūta reāla pieredze, kļūst par nelaimi…
Nelaimi, pie kuras turpina turēties, neievērojot citas savas iespējas.
Un, iespējams, viena no godīgākajām cilvēku darbībām ir lēmums veikt savu iekšējo auditu, lai saprastu, kas var būt realitāte un ko ir vērts atstāt “nepieprasītajā plauktiņā”…
Uz sauli var iet ļoti ilgi… tikai lai tā ir tava saule.

Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram savs scenārijs un laiks

Kā rāda realitāte, laiki tomēr vienmēr ir līdzīgi: tie svēti godā savas, pat visnežēlīgākās likumsakarības un atkal un atkal kāpj uz rūpīgi saglabātajiem grābekļiem, lai pēc tam varētu ilgstoši rāpties ārā no drupām un sapņot, ka pēc tādām mācībstundām un zaudējumiem vairs nekad… 

Bet, kā saka, bēdas pāries, bailes aizmirsīsies.
Un pie jebkādām personīgajām nesakritībām ar polārajiem viedokļiem, mūs visus vieno kopīgs fakts par to, ka pārmaiņas ir jāatzīst, jāatrod relatīva stabilitāte un jāsper pirmie soļi nenoteiktības teritorijā.

Jā, katram ir savi veidi kā tikt galā ar apstākļiem. Arī pilnīga bezdarbība ir veids: veids kā ļaut laikam visu izlemt tavā vietā. Un tas nav ne slikti ne labi. Tā vienkārši ir izvēle.
Un droši vien ir bezjēdzīgi skraidīt vienam pie otra, iedomājoties, ka kāds pārāk iegrimis savā izmisumā brīdī, kad beidzot vajadzētu saņemt sevi rokās, bet kāds parāk pozitīvi uzmundrina savu dziļi noslēpto trauksmi ar skaļu lozungu “viss būs labi”.
Tas ir bezjēdzīgi, jo katram ir savas emocionālas distances un savs dzīves scenārijs, kurā, iespējams, ir kāds personīgais karš, kas ilgst gadiem un kas ļoti spēcīgi pazeminājis spēju asi uztvert to, kas notiek ārpusē.

Ja kāds neko nezin par otru, tas nenozīmē, ka tā nav.
Visiem vajadzīgs absolūti atšķirīgs laiks, lai sinhronizētu savu dzīves ritmu ar notiekošo.

Un tāpēc, ne tik asi, maigāk….
Pret sevi un citiem. Nav vērts no augšas. Un nav vērts lemt otra vietā.
Vienmēr kārdinošāk ir pievilkt skrūves otra galvā, taču, jo vairāk to gribās, jo ticamāk, ka tās atskrūvējušās pašam…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Krioloģija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Transformācijas neatliekamība

Mūsdienu izaicinājums visai cilvēcei ir sekojošs: reaģēt uz vispārējo sistēmisko krīzi, kas šobrīd apdraud pašu mūsu eksistenci.

Egoistiskā cilvēka prāta funkcionālā nespēja, ko jau pirms 2500 gadiem atpazina senie viedie skolotāji un kas tagad plešas plašumā, pateicoties zinātnei un tehnoloģijām, pirmkārt apdraud planētas izdzīvošanu.
Vēl nesen cilvēka apziņas transformācija, kā to norādīja arī senie skolotāji, nebija nekas vairāk kā iespēja, ko šur tur realizēja tikai daži cilvēki, neatkarīgi no viņu kultūras vai reliģiskās piederības.
Cilvēka apziņa vēl nav uzplaukusi, jo līdz šim tā vēl nebija obligāts nosacījums cilvēka tālākai attīstībai.

Ievērojama daļa Zemes iedzīvotāju drīz vien sapratīs, ja vēl nav sapratuši, ka cilvēce stāv ultimatīvas izvēles priekšā: vai nu attīstīties, vai iet bojā.

Salīdzinoši neliela, tomēr strauji augoša cilvēku daļa jau piedzīvo veco egoistiskā prāta radīto uzvedības stereotipu sairšanu un jaunas apziņas dimensijas rašanos sevī.

Tas, kas šobrīd rodas, nav ne jauna uzskatu sistēma, ne jauna reliģija, ne garīga ideoloģija, ne mitoloģija.

Beidzot pienāk gals ne tikai mitoloģijām, bet arī ideoloģijām un uzskatu sistēmām.

Šīs izmaiņas ir daudz dziļākas nekā domāšanas līmenis.

Patiesībā jaunās apziņas pamatā ir domāšanas transcendence, jauna spēja pacelties tai pāri, spēja sajust sevī dimensiju, kas ir bezgalīgi lielāka par domāšanu.

Tu pārstāj būvēt savu personību, savu pašcieņu, balstoties uz nepārtrauktu domāšanas plūsmu, no kuras iepriekšējā apziņas stāvoklī tu smēlies to, kas padarīja tevi par tevi.
Kāds gan tas ir atvieglojums – saprast, ka “balss manā galvā” – tas nav tas, kas es esmu.

Tad, kas es esmu? Tas, kurš redz. Tu esi apziņa, kurā pastāv domāšana, tu esi telpa, kurā notiek domāšana (vai emocijas vai maņu uztvere).

Ego nav tikai identificēšanās ar formu, kuras esamība nozīmē domformas klātbūtni, kas ir pirms tās.

Ja ļaunumam ir kāda realitāte – un tas ir relatīvi, nevis absolūti reāls, tad šeit ir tā formula: pilnīga identificēšanās ar formu – fizisko, mentālo, emocionālo.
Un šīs identificēšanās rezultāts ir pilnīgs savas vienotības trūkums – ar visu, ar jebkuriem “citiem” un arī ar Avotu.

Šī aizmiršana arī ir sākotnējais grēks, ciešanas, maldi. 

Ja pilnīgas atdalītības ilūzija iezīmē un nosaka to, ko es domāju, saku un daru, tad kādu pasauli es radu?
Lai rastu atbildi, pavēro, kā cilvēki izturas viens pret otru, palasi vēstures grāmatu vai paskatieties vakara ziņas televīzijā.

Ja cilvēka prāta struktūra nemainīsies, mēs atkal un atkal radīsim to pašu pasauli, to pašu ļaunumu, to pašu neveiksmi.

Ekharts Tolle “Jaunā Zeme”
​​​​​​​Foto: Cosmin Paduraru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Artūram Okmanim

ATMOSTIES

Lielās un svētītās Dvēseles, kas atnākušas vīriešu un sieviešu ķermeņos, vispirms mēklējiet Mīlestības Gara izpausmi savās sirdīs.

Lai pārtrauktu karu, mums nepieciešama Atmoda Realitātē. Bet realitāte ir tā, ka Garīgais Spēks, kurš mūs radījis, caur mums var darboties tikai tad, kad esam garīgi Atmodušies. 

Kā mēs varam zināt, ka Atmošanās ir notikusi?

Ja dzīvojam bailēs par savu nākotni, naidā, dusmās, raizēs un trauksmē, ja vēlamies kļūt materiāli arvien bagātāki un kaut ko iekarot, jā esam sīkumaini un aizvainoti – tātad mēs guļam.

Ja esam mierpilni un līdzsvaroti jebkuros apstākļos, ja mums pietiek pacietības, drosmes un mīlestības  spēka iziet cauri visam, kas izpaužas mūsu karmiskajā audeklā – tātad esam atmodušies.

Atmostieties un iepazīstiet sevi kā Dieva radību, kura jau sākotnēji ir apveltīta ar sava Radītāja spēku un skaistumu!

Zinot sevi, jūs apvienosieties un savienosieties tikai ar tiem, kas atbilst jūsu dabiskajai būtībai, lai radītu harmoniju un paplašinātu Gaismu.

Viss, kas neatbilst jūsu dabiskajai būtībai, izraisīs pretestību, naidu, vardarbību, vēlmi iegūt, valdīt un iekarot, tātad novedīs pie kara.

Indira Ma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mūsu ticība mūs atved tur, kur šobrīd esam

Mūsu ticība mūs atved tur, kur šobrīd esam.
Katra dzīves situācija un katri apstākļi ir tieši saistīti ar to, ko esam uztvēruši no ārpasaules – tas ir, to, kam esam noticējuši.
Ticot jebkuram ārējam spēkam, mēs faktiski atsakāmies no sava iekšējā spēka.
Mūsu iekšējais spēks – tas ir Tā Kunga Dievišķais Spēks, kas mūs radījis pilnīgus, bagātīgus, veselus un pašpietiekamus.
Lai cilvēci virzītu destruktīvā virzienā, kolektīvajā saprātā ir metodiski jāievieš kāda nepatiesa ideja, un tad, kad nepieciešamais cilvēku skaits šo ideju ir pieņēmis un tai noticējis, process sākas.
Tiek paradīta draudīga aina, aiz kuras stāv negatīva, sašķelta, naida pārņemta, skaudīga un savās ambīcijās alkatīga aptumšota apziņa….
No kurienes radusies šī aptumšotā apziņa?
Ikviens cilvēks, kurš netiecas pēc Dieva Gaismas un ticības Dievišķajam Spēkam, neizbēgami atrodas šādā aptumšotā apziņas stāvoklī.
Katrs cilvēks, kurš tiecas tikai pēc materiālajiem labumiem un kurš tic tikai ārējam spēkam, neizbēgami atrodas šajā drūmajā stāvoklī.
Aptumšota apziņa ir pamats jebkurai degradācijas formai, deģenerācijai, tirānijai, vardarbībai, totalitārai kontrolei, karam un jebkura izmēra apmānam.
Jēzus Kristus teica: “Mani brāļi, svētiet tos, kas jūs nolādē un lūdzieties par tiem, kas jūs nogalina, jo viņi nezina, ko dara”…

Planetārā pāreja notiek šeit un tagad – tavā sirdī un apziņā.
Pat tad, ja esi kara laukā ar ieroci rokās, ja esi pašā iznīcības epicentrā, ja viss ir iznīcināts un tu esi klaidonis, pat tad, ja esi zaudējis savus mīļos, ja tevi pārņēmušas bēdas un zaudējumi…
Droši dari visu to, kas jadara un ar lūgšanām sirdī pastāvīgi vērsies pie Dievišķās Gaismas!
Lai caur tevi plūst Dievišķā Gaisma un apgaismo katra šīs planētas iedzīvotāja un katra cilvēka šajā karā aptumšoto apziņu.
Ja tev saprotama ir dziļākā jēga un tu savu brīvo gribu atdod, izjūtot līdzcietību pret it visiem bez izņēmuma, tātad tu esi veicis Pāreju…
Tu esi veicis Pāreju no cilvēka apziņas Kristus apziņā un tātad izpildījis visu, dēļ kā šajā brīdī esi uz šīs Zemes.
Ja tev tas nav saprotams un ir svešs un tu domā, ka karš beidzas tad, kad pretinieks ir nogalināts, tātad tavs miegs turpinās… Un tātad karš turpinās…
Visi aptumšotās apziņas murgi beidzas ar Atmošanos.
Ar Atmošanos atnāk visas svētības.
Atmosties no ilūzijas par to, ka tu esi mirstīgs ķermenis.
Atmosties un saproti realitāti, ka tu esi daļa no Mūžīgās Apziņas.
Apziņa Rada. Apziņa iemieso. Apziņā viss piedzimst un tajā viss arī pazūd…
Padomā, kādas idejas ir ienākušas tavā apziņā? Kam tu esi atdevis savu gribu un kur ieguldījis savu ticību?…

Indira Ma
Foto: Oleg Prachuk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es turos pie dzīves…

Nedaudz kņudinoši, pieklusināti krāsās, dažkārt pavisam skumji, dažkārt traģikomiski, dažkārt jocīgi parasta cilvēka eksistences fragmenti atrod visspēcīgāko atbalsi ārpasaulē…

Ja savā laikā es nebūtu pametusi mākslas skolu, tad droši vien šodien katru dienu ne tikai pierakstītu, bet arī uzzīmētu savus mīļākos dzīves mirkļus.
Jā, man patiešām nekad nav bijušas vajadzīgas pasakas, lai iemīlētu realitāti… un es nekad neesmu varējusi līdz galam izlasīt nevienu fantastikas romānu, jo neizbēgami saskāros ar meliem par to, ka dzīves uzdevumus var atrisināt ar tajā neeksistējošiem instrumentiem.

Jau no agras bērnības man interesanti ir bijuši dzīvi cilvēki ar saviem vienkāršajiem un sarežģītajiem dzīves stāstiem, kuros es vēlējos ielūkoties ne jau aiz ziņkārības, bet gan vēlmes saprast, kas notiek konkrētajā dvēselē, kad tai ir priecīgi vai arī, gluži otrādi, sāpes to aptver no visām pusēm…

Man vēl joprojām tas ir interesanti.

Es turos pie dzīves: tā allaž konstatē mana mamma, dažkārt ne bez izbrīna vērojot, kā es atkal no pilnīga tukšuma izvelku kārtējo argumentu par…

Par atteikšanos  neticēt.
Par noturīgu vēlmi meklēt izeju nevis vainīgos.
Par spēju turpināt pat pēc vislielākajiem satricinājumiem.
Par vēlēšanos mīlēt un uzticēties, nevis bezgalīgi pulēt savas aizsargbruņas.
Par izvēli mest līkumu kaut kam, kas ir pārāk skaļš, pārāk apzināti pašreklamēts, un liek pārāk viegli iedzīvoties parādos un vainas apziņā…

Es turos pie dzīves. Un pie tā iespējamā, kas tajā ir. Un ir tik daudz kā.

Katrā no mums, rīta debesīs, karstā tējā, mīļākajā jaciņā, paralēlajā grāmatu pasaulē, mūzikā, vārdos, laikā, garā un īsā ceļā, radošumā, vēlās vakariņās pēc nogurušas dienas, iespējā pabūt ar sevi un atbrīvot sevi no domām par to, ka tu esi pamanāms tikai spožos panākumos…

Vairāk par visu tu esi pamanāms pateicībā nevis aizvainojumā, ne narcistiskās paša varenības fantāzijās, ne uzmācīgā vēlmē kaut ko pierādīt saviem reālajiem un izdomātajiem pāridarītājiem un arī ne inscenētā perfektumā.

Es nenogurstu atkārtot, dzīve ir labākais terapeits.

Labākais tāpēc, ka dziedina nevis mākslīgos siltumnīcas apstākļos, kuru nav, bet vienkārši ielaižot sevī. Uzreiz tiešajā ēterā, bez garantijām un īpašu nosacījumu atrunāšanas.

Iespējams, tas nav taisnīgi. Taču ir, kā ir.

Un tāpēc es turos pie dzīves. Es nevaidu. Es necenšos izlūgties. Es neuzstādu tai noteikumus.

Vienkārši mīlu…

Ļiļa Grad
Foto: © David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieņemt visas savas sajūtas

Ja mēs esam dzīvi, tātad mums ir jūtas. Pat tad, ja neprotam just.

Var šķist, ka būšana kontaktā ar jūtām nav saistīta ar dzīves kvalitāti. Taču tie ir maldi. Jūtas ir resurss savu mērķu sasniegšanai, pašrealizācijai un sevis aizsargāšanai….

Tomēr ne visas jūtas ir patīkamas. Dažas no tām ir ļoti grūti pārciest. No tām gribās noslēpties, aizslēgties, atteikties. Neskatīties sāpju virzienā.

Būt nobriedušam nozīmē nepadoties šim kardinājumam. Bet izdzīvot… Katru brūci, katru neveiksmi.Ikkatrā sajūtā slēpjas milzīgs potenciāls. Pārdzīvoto un pieņemto sāpju vietā var izaugt brīnišķīgi ziedi. Ja runājam par savām bēdām, paužam agresiju, dodam iespēju izpausties skaudībai un greizsirdībai.

Taču mēs esam pieraduši nobloķēt savus pārdzīvojumus. Turklāt šie bloki efektivitātes ziņā līdzinās paslēpēm, ko spēlējām bērnībā, kad pietika vien aizmiegt acis…

Diemžēl nobloķētās emocijas nekur nepazūd. Tās paliek galvā kā uzmācīgas domas. “Iespŗūst” ķermenī kā sāpes, kuru izcelsme nav saprotama. Dažkārt traumas izpaužas likteņa līmenī, liekot cilvēkam daudzkārt nokļūt vienā un tajā pašā situācijā.

Nav burvju tabletes! Nav iespējams noskatīties filmu Youtube un momentā izmainīt savu dzīvi. Grāmatu nevar salīdzināt ar dzīva cilvēka siltumu. Universālie padomi neņem vērā tavu personīgo dzīves stāstu. Nav tabletes, no kuras visas sāpes pazudīs.

Ļoti žēl, ka bieži vien internetā runā pavisam ko citu. Katru dienu sociālo tīklu laika joslā tu redzi skaļus un neiedomājamus solījumus. Taču viegli risinājumi neved pie dziedināšanās un pieaugšanas.

Cilvēks, kurš slēpjas no savām emocijām, zaudē kontaktu ar realitāti. Viņš kļūst par vieglu mērķi manipulācijām un māņiem. Viņam ir grūti izveidot harmoniskas attiecības. Ļoti bieži viņš kļūst par līdzatkarīgo un cieš no vientulības. Mocās nemīlamajā darbā, apēd iekšējo neapmierinātību un dusmas. Grib būt pieņemts un pamanīts, bet tā arī neuzdrošinās iziet gaismā. Viņš izgāž savas dusmas uz tuvajiem un pēc tam mokās vainas apziņā. Izmisīgi sapņo par to, kā izmainīs situāciju. Bet gala rezultātā stāv uz vietas. 

Un tas viss rada vienu vienīgu milzīgu sajūtu “SLIKTI”. Ar kuru absolūti nav skaidrs, ko darīt un kā rīkoties.⠀

Padomju laikā mūsu vecāki, tātad arī mēs visi, traumējāmies. Šodien mums ir izvēle. Samierināties ar šo “SLIKTI”, atkal un atkal atlikt savu dzīvi, kļūstot par apstākļu vergiem. Vai arī radīt jaunu realitāti, kurā ir atbalstoša atmosfēra, laba un uzmanīga attieksme pret iekvienu sajūtu, godīgums un rūpes par sevi.

Ir terapijas grupas, kurās cilvēki ar līdzīgu dzīves gājumu viens otru var atbalstīt, kur ir lieliski skolotāji un kur cilvēks beidzot var atklāt savas neizpaustās jūtas un tikt skaidrībā ar problēmām, kas atkārtojas, paskatīties uz sevi silti un saudzējoši. Iespējams, pirmo reizi dzīvē….

Aglaja Datešidze
Foto: Alexandra Bochkareva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tu atmosties

Kad tu atmosties, tu vairs nevari uzgriezt muguru Patiesībai.
Tu vairs nevari sevi mierināt
ar vecām pasakām par labo un ļauno,
(nomierināt sevi ar pozitīvās domāšanas palīdzību).
Apzinātības Gaisma 
vairs nevar tikt izslēgta.

Tu vairs nevari no sevis paslēpties. Nav kur paslēpties.
Tu dzīvo autentisku dzīvi.
Un tu jūties daudz DZĪVĀKA
kā jebkad agrāk.

Tava  caurlaidības spēja ir bezgalīga… Viss plūst caur tevi: 
sākot no visdziļākā izmisuma līdz pat pašam pacilājošākajam priekam.

Taču atšķirība ir tā, ka tagad tu vairs neesi kara stāvoklī ar to visu.
Tu ļauj visām sajūtām un straumēm plūst caur tevi un līt pāri malām.
Tu nenosodi un necenties
atbrīvoties no šīm sajūtām.
Tu esi to māte, to svētnīca.

Tu vairs nevienu nevaino.
Tev vairs nav fiksētas identitātes.
Raugoties no Zemes prāta viedokļa
tu vairs nezini, kas tu esi.

Un, neskatoties uz to,
tu to zini daudz dziļāk kā jebkad agrāk.

Tu esi DZĪVA.

Tu esi Pati Dzīve, kas nav nošķirama no zvaigznēm,
galaktikām, mēness, ziediem un kokiem…
Dažkārt šī brīvība liek galvai noreibt.
Kā no jauna piedzimstot
ik mirkli…
Kā miršana ik minūti,
ik dienu vecajām ilūzijām un cerībām…

Tu redzi: realitātei, kas bezgalīgi plūst, nav cēloņu.
Tu dzīvo pilnīgā drošības neesamības punktā:
un nav aiz kā aizķerties.
Neviena koncepcija neatnesīs komfortu nogurušajam prātam.
Un tomēr dziļi mugurkaulā tu jūti pašu varenāko visas pasaules drošības veidu.
Tu jūti pašas Esības drošību. Tu zini, ka vienmēr vari
uzticēties savai pieredzei, pat tad, ja
tā ir pilna sāpju un līdzinās ellei…

Tu sev nenosauksi par “apgaismoto”…
tu nedomāsi, ka tu
ar kaut ko esi labāka par citiem,
tu vairs pati sev nemelosi
par to, ka ir atbildes.
Tu vairs par sevi vispār skaļi nerunāsi, tāpēc, ka
pati esi vislielākā ilūzija…
Tas tagad ir tik viegli,
viegli būt šeit un tagad.

Taču tas arī ir diezgan sarežģīti, jo tava vecā realitate ir sabirzusi miljons sīkos putekļos,
bet vecā sardze ir aizgājusi.
Un tu esi trauks visiem Pasaules priekiem un bedām, un tu vairs nevari sevi mānīt, ka
tu visu to kontrolē.

Tas nav tik vienkārši – būt atvērtai Dzīvei. Tas nav tik vienkārši – ieraudzīt visas Pasaules sāpi. Tas nav tik vienkārši – dažkārt just to, ka esi sveša uz šīs Zemes, kad tu sevi zini kā Mīlestību un Gaismu
skaidrāk kā jebkad agrāk. 

Tas nemaz nav tik vienkārši – redzēt cilvēkus,
aizmirsušus tik daudz ko sev apkārt.

Tas nemaz nav tik vienkārši – vairāk neiederēties
sistēmās, kuras sola
tik daudz laimes un dara tik maz šīs laimes labā.

Un tomēr, tā ir cena, kuru tu maksā par absolūto brīvību.

Tu nevari būt pilnībā atmodusies, pilnībā nenomirstot vakardienas sapņiem.
Neviens nevar dzīvot Dzīvs, nepametot pazīstamā teritoriju, neizejot no šīszemes Spēles lomām.

Es paklanos to cilvēku vīrišķības priekšā,
kuri iet šo biedējošo
un aizraujošo ceļu.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par saiknes zaudēšanu ar sevi

pexels-ethan-jones-3222386

Ļoti bieži man prātā iešaujas doma, ka ir vērts rīkoties tā, kā dara visi. Vai arī, ka laiks steidzina un kaut kas taču jādara. Vai arī, ka visiem ir, bet tev nav. Vai arī, ka tu esi kaut kāds – ne tāds un galīgi nelīdzinies citiem. Un vēl domas par to, ka “vajag”, “ir laiks” un “pareizi”.
Tad nu, lūk, ļoti bieži tāda pāreja uz “sociālajām” programmām liecina par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar sevi. Par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar savu paša personīgo laiku. Un pašam savu notikumu gaitu.
Ar savu kodolu un iekšpasauli.

Taču patiesībā katram cilvēkam ir savs dievišķais grafiks. Ir savi ceļi un tikai savas vēlmes. Un, ja visiem ir jau laiks, tad iespējams, tev vēl nav. Un, ja visiem ir, bet tev vēl nav, tad, iespējams, tam ir kaut kāds savs iemesls. Un šis iemesls var būt pavisam ne tas, ka esi sliktāks par citiem. Un vēl tas, ka tu vēl neesi nonācis līdz tam, un turpini risināt savus uzdevumus.
Un vēl patiesība ir tā, ka visi cilvēki, lai arī līdzīgi, tomēr nav vienādi. Un, ja tu saproti, ka esi ne tāds kā citi, tad tā arī ir. Tu neesi tāds, kā citi, bet kaut kāds nedaudz savādāks. Ar visām savām vēlmēm.

Viena no brīnišķīgākajām sievietēm, kuras esmu satikusi savos 38 gados, man teica, ka vēlas otro bērniņu. Un, kad es viņai vaicāju, kāpēc tad viņa nedzemdē šo otro, kad viņas pirmajai meitai ir jau 7 gadi, viņa man vienkārši pateica: vēl nav laiks. Tā vienkārši un nepiespiesti. Neskatoties uz to, ka viņai ir vīrs un ir vēlme radīt bērniņu, tajā mirklī viņai nebija īstais brīdis.
Iedomājieties?!

Es atceros, ka toreiz tas mani šokēja, jo manā realitātē viņa vienkārši palaida garām savu laiku.

Manas padomju laika medicīnas stereotipiem piebāztās smadzenes absolūti to nesaprata un uzreiz piekarināja viņai birku “vecdzemdētāja”.
Bet pēc tam es sapratu, ka viņa vienkārši ir ļoti spēcīgi vienota ar sevi un jūt, kad tieši viņai būs īstais laiks. Un tiešām, pēc gada es uzzināju, ka viņa ir stāvoklī. Un tieši uz saviem 40 gadiem viņa mierīgi piedzemdēja veselu puiku. Un šis stāsts man ļoti daudz ko iemācīja. Iemācīja to, ka mierīga savienošanās ar savām īstajām vēlmēm katru laika sprīdi aizvedīs tevi tur, kur vajadzīgs.

Tā kā, iespējams, katru reizi, kad skatoties sociumā tu sajutīsi, ka “laiks spiež” un “būtu laiks”, ir vērts sev pajautāt:
– Ko es šobrīd patiešām vēlos?
– Kas šobrīd man patiešām ir svarīgi?
– Kam domāts šis dzīves periods?
– Kādas ir manas personīgās prioritātes un uzdevumi?
– Es šo vēlos pa īstam, tas nāk no iekšienes, vai arī tā ir trauksme un bailes nepaspēt un nebūt tādai kā citi?

Un tad viss var nostāties savās vietās. Un kļūs daudz mierīgāk. Un no iekšienes tu spēsi spert soli turp, kur patiešām vēlies iet. Pēc tam vēl vienu. Un vēl vienu. Un tā, pamazītēm tu aiziesi līdz mirklim, kad ārējā realitāte pilnībā atspoguļos iekšējās vēlmes. Ne tāpec, ka “vajag”, vai “ir pieņemts”, bet tāpēc, ka tā ir tava patiesība.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis