Tikai tad būs jauna dzīve, jaunas attiecības un jauns liktenis

Ļoti bieži cilvēki, atrodoties sarežģītā situācijā, sauc pēc palīdzības.

Un ļoti bieži jebkura palīdzība izrādās neefektīva.

Taču noslēpums šeit ir pavisam vienkāršs.

Kad cilvēks ir gatavs mainīties, kaut ko upurēt, lūgties tikai tāpēc, lai izkļūtu no bīstamās situācijas, bet pēc tam turpinās dzīvot kā agrāk, viņā iekšienē nekas nenotiek, enerģija nemainās.

Mūsu zemapziņa lieliski zin, ka mūsu lūgšanas, raudas, solījumi ir tikai mirklīgi un mēs negrasāmies mainīties. Un zemapziņa neatlaiž slimības un nelaimes, kas nepieciešamas dvēseles attīrīšanai. Ja reiz esi nokļuvis sarežģītā bezizejas situācijā, kopā ar šo situāciju tev jāatstāj sevi vakarējo.

Kaut kādā brīdī ir jākļūst citam cilvēkam – ar citiem ieradumiem, ar citu skatījumu uz pasauli, ar citu enerģētiku. Tikai tad būs jauna dzīve, jaunas attiecības un jauns liktenis.

Sergejs Lazarevs “Nākotnes cilvēks. Vecāku audzināšana.” 5. daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Noteikti pienāks karstās tējas laiks

teja76

Sevi var uzvārīt kā tēju… es skaidri to zinu…
Tāpēc, ka tikai sākumā šķiet, ka sausā, izkaltusī zāle ne uz ko vairāk nav spējīga…
Bet pēc tam, kad dzīvo, smaržīgo dzintaru salej smalkās krūzītēs, var sajust miljons brīnišķīgu aromātu un nokrāsu.
Arī mēs, mani Mīļie, ļoti bieži sākam dzīvot ka sausa, izkaltusi zāle…
Vai ziniet, par ko es runāju?
Par to pagājušo izmisumu, kad šķiet, ka nekas vairs nebūs…
Izmisums pagājis un pārvērtis dzīvos Dvēseles asnus sausās tējas lapās, kaut kur dziļi dziļi noslēptās…
Taču tas nav uz mūžiem…
Tāpēc, ka noteikti pienāks KARSTĀS TĒJAS laiks…
Laiks, kad vairs negribēsies dzīvot pagātnē…
Kad tu atlaid visus savus aizvainojuma zooparkus…
Kad izdziedinies no ilgo gaidu sāpēm…
Kad vienaldzīgi skaties uz vienaldzību, un uz mīlestību atbildi ar mīlestību…
Kad tik ļoti gribās nokļūt zem dziedinošā dzīvā ūdens strūklas, pēc kuras izdodas dzīvot no jauna…
Mīlēt…
Radīt…
Smieties…
Veidot…
Dzīve tikai šķiet sarežģīta, bet tā sastāv no ļoti vienkāršām lietām…
Mēs paši izdomājam grūtības, baidoties atzīt acīmredzamo un iesaistoties sāpīgās pašapmāna spēlēs…
Vienkārši un patiesi…
Kā karsta tēja krūzītēs…
Tikai tā remdina slāpes, nevis burbuļojošas mānīgas limonādes…
Uzvāri sevi savai vienkāršajai, patiesajai un laimīgajai dzīvei…
Tas ir tik labi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par vērtību sistēmu

plusma1

Visam reiz pienāk beigas! Jebkura šīszemes vērtība tiek mums aizdota uz kādu laiku, un agri vai vēlu kļūst par mūsu pagātnes daļu. Mūsu jaunība nav ilglaicīga, mūsu darba spējas izsīkst, mūsu tuvie cilvēki mūs pamet un aiziet mūžībā, mūsu īpašumi nolietojas, mūsu tituli un ordeņi ir tukša skaņa…

Bēda tam, kurš pieķēries kādai vienai vērtībai un nav spējīgs no tās atvadīties. Kopā ar tās pazušanu, sabrūk viss šķietamās dvēseles stabilitātes kāršu namiņš. 

Cik ļoti labākā situacijā ir tie, kuri ir spējuši sev radīt daudzpusīgu vērtību sistēmu. Tie, kuri iemācījušies pārnest akcentus un savu uzmanību no vienas vērtības uz citu. Darba laikā viņi pievēršas savai profesijai, savas ģimenes lokā visu savu uzmanību velta saviem mīļajiem, kad dara kaut ko radošu, tad ar sirdi un dvēseli atdodas savam radošumam. Klausoties mūziku, ļaujas tās skanējumam un harmonijai.

Un, ja nu pēkšņi kāda no vērtībām kļūs neiespējama – piemēram, slimības gadījumā cilvēks zaudē darba spējas, vai arī kurluma dēļ vairs nespēj dzirdēt mūziku, – tad viņam vienalga paliks siltas attiecības ar saviem mīlajiem un iespēja nodarboties ar savām radošajām lietām. Tāda cilvēku Dvēseles mieru ir grūti sagraut. Tādiem cilvēkiem nav bail no dzīves ātrā ritējuma un tāpēc viņi nekad nekrīt depresijā.

Šeit vietā ir teiciens: “Cilvēku tur vērtības, pie kurām viņš turās”.

Es atceros kādu 40 gadīgu vīrieti, kuram ārsti bija nozīmējuši kājas amputāciju. Viņš bija šokā. Nekas viņu nespēja mierināt. Viņa māte man palūdza ar viņu aprunāties. Viņu uzmundrinot, es kā cilvēks no malas, centos iztikt bez lētiem argumentiem. Viņa sāpes spētu saprast vien tas, kurš pats bijis tādā situācijā. Es nolēmu, ka pieturēšos pie reālās situācijas, kaut arī reālā situācija ir tik daudzpusīga.

– Vai tiesa, ka amputācija glābs jūsu dzīvību? Ka bez šīs operācijas jūs nomirtu? – es jautāju.

– Jā, – viņš pamāja ar galvu. – Ārstiem nebija citas izvēles.

– Tas nozīmē, ka uz šo brīdi, jūsu dzīve praktiski ir beigusies. Ka, ja jūs dzīvotu citā gadsimtā, vai pat šodien citā valstī, jūs būtu nolemts nāvei. Tomēr apstākļi ir tādi, ka jūsu dzīvību var glābt un tā no jauna būs jums uzdāvāta. Kaut arī ne iepriekšējā formā. Jaunā, uzdāvinātā dzīve būs dzīve ar protēzi. Tas ir obligāts izdzīvošanas noteikums.

Pacients uzmanīgi sāka klausīties manos vārdos.

– Var teikt arī tā, – viņš nopūtās.

– Jā, – es turpināju. – Tagad padomāsim, ko jūsu jaunā dzīve vēl joprojām ir spējīga jums piedāvāt. Kas līdz šim jums ir bijis svarīgs un vērtīgs?

– Es esmu konstruktors, speciālists tiltu projektēšanā. Mani interesē tehnika un arhitektūra. Es nodarbojos ar grafisko programmu izstrādāšanu supersarežģītiem projektiem.

– Izklausās ļoti intriģējoši, – es teicu. – Un kas vēl bez tā jūs interesēja tajā dzīvē?

– Man ļoti patīk teātris, cenšos neizlaist nevienu teātra izradi un festivālu. Mana draudzene ir aktrise, viņa bieži dodas dažādās ārzemju viesizrādēs. Kad viņa atgriežas, gadās, ka mēs visu nakti apspriežam kādu jaunu izrādi. Neskatoties uz to, ka ne vienmēr mēs esam vienis prātis, šī kaislība mūs ļoti stipri vieno.

– Vieno vēl stiprāk? – es jautāju un viņš apstiprinoši pamāja ar galvu.

– Es viņu ļoti mīlu.
– Un, tā, izdarīsim kopsavilkumu, – es pasmaidīju. – Rīt jums tiks uzdāvināta jauna dzīve. Šajā dzīvē jums būs grūti ierobežojumi, taču tie nekādā mērā neskars nevienu no jūsu galvenajām vērtībām. Konstruēt tiltus, izstrādāt grafiskās programmas, apmeklēt teātra izrādes un mīlēt savu draudzeni jūs varēsiet arī ar vienu kāju. Tā būs jauna dzīve, kuru piepildīs jau esošās, ierastās vērtības…

– Ziniet, šāds skats uz lietām man patiešam palīdz, – viņš mani pārtrauca. – Rīt, kad mani vedīs uz operāciju, es visu laiku domāšu par to, ka tiek glābta mana dzīvība. Paldies par padomu!

Un cilvēks tika galā ar briesmīgu šoku, pateicoties savai daudzpusīgajai vērtību sistēmai. Ja viņam svarīga būtu tikai viena vērtība, piedevām, tāda, kuru var uz mūžu pazaudēt – piemēram, braukšana ar sacīkšu velosipēdu, – tad šim stāstam būtu ļoti bēdīgas beigas. Tāpēc, ka bailes ļoti bieži rada izmisumu. Bet pārāk lielas bailes šķirties no kaut kā (kad cilvēks domā: “Bez tevis vai bez vēl kaut kā es nespēšu dzīvot”) noved pie tik liela izmisuma, kas, arvien pieaug tuvojoties zaudējuma brīdim (dažkārt, pat līdz suicīdam ar devīzi: “Tagad manai dzīvei vairs nav jēgas”).

Frankls šo domu formulēja ar ļoti vienkāršu frāzi: “Jebkurā vērtībā ir vieta Dievam”

Un sev atzīmēsim: ne vairāk. Bet arī – ne mazāk. Vērtība ir jāsaudzē, laiku pa laikam jāatjauno, taču to nekad nevajag pacelt līdz debesīm, tāpēc, ka Debesis ir mūsu atbalsts un drošība šeit, uz zemes.

Elizabete Lūkasa
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sīkums?

brimums facebok.jpg

Ļoti bieži mēs domājam “tas, kas notika vai šobrīd notiek ir sīkums, ir jāsakoncentrējas galvenajam” Taču, cik bieži tavā dzīvē notiek globāli notikumi? Nākas atzīt, ka 90% mūsu dzīves sastāv no sīkumiem.
Ir svarīgi to apzināties. Vēlreiz to atkārtosim, nedaudz pārfrāzējot, – 90% no visa, ko tu savā dzīvē izdzīvo, ir “sīkumi”. Tāda apziņa ļoti maina perspektīvu, vai ne?

Ļubkam Derešam ir brīnišķīga frāze “mūsu izvēles ir punktiņi, kas saista mūs ar realitāti”. Katru reizi sīkumos, izdarot vienu vai citu izvēli, mēs mainām un papildinām savas “šeit un tagad” realitāti.

“Mēs esam tas, ko mēs ēdam”. Tāpat: mēs esam tas, ko mēs lasām. Tas, par ko domājam. Tas, uz ko skatāmies. Tas, ar ko komunicējam. Tas, ko jūtam. Tas, kā dzīvojam. Katru reizi, izvēloties vienu, ne citu, mēs būvējam savu realitāti
Ļoti bieži mēs piekūstam no savas dzīves, no sevis tāda, kādi esam. Un mes vēlamies ar vienu rokas vēzienu izmainīt visu savu dzīvi.

Cik bieži no pirmdienas tu esi sācis jaunu dzīvi? Taču tāda mērķtiecība ir skopuma (mainīt uzreiz visu dzīvi) un slinkuma (ar vienu rokas vēzienu) mikslis. Visbiežāk tas nenostrādā un tu paliec, kur esi.Realitāte sastāv no sīkumiem. Pārfrāzējot – sīkumi ir atomi, no kuriem sastāv realitāte. Un attīstība nozīmē nevis globāla dzīves pozīcija, bet tūkstošiem sīku izvēļu, kuras mēs izdarām katru dienu.

Būt labam nenozīmē uzskatīt, ka jādara labais. Būt labam – tas nozīmē darīt daudzas reizes dienā mazus labus sīkumus.Un tikai tā, katru dienu apzinoties simtiem un tūkstošiem sīku izvēļu, mes mainām sevi un pasauli.
Deniss Bučma
Tulkoja: Ginta FS