Kā mēs saņemam (vai nesaņemam) no dzīves tieši to, ko vēlamies

parpilniba1

Šajā momentā es atrodos ļoti interesantā dzīves posmā.
Pirmkārt, mēs ar visu ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvesvietu, un tas ir saistīts ar mantu pakošanu, lietu pārcilāšanu – kas vajadzīgs, kas vairs nav vajadzīgs, un to darot, uzpeld dažādi eksistenciāli jautājumi:

Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?
Izmest vai neizmest?
Un, ja nu šodien es to izmetu, bet rīt man to vajadzēs?
Vai varēšu es vēl ko tādu kādreiz nopirkt?
Izmest vai uzdāvināt?
Doties uz miskastēm vai izsaukt lielāku kravas mašīnu?

Otrkārt, es esmu sākusi aktīvi rakstīt un nodarboties ar mākslu. Pabeidzu savu mājaslapu, plānoju un vadu deju treniņus. Un sakarā ar to, man rodas daudz jautājumu un arī baiļu:

Un, ja nu pēkšņi neviens manis uzrakstīto nelasīs?
Un, ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
Un, ja nu šī tēma jau ļoti daudzas reizes ir apcerēta?
Un, ja nu es neesmu pietiekami radoša personība, un man nepietiks potenciāla?
Un, ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
Un, ja nu es nepratīšu pietiekami labi reklamēt savu lapu?
Un, ja nu pēkšņi….?

Un, lūk, kas man palīdz tikt galā ar šiem jautājumiem un šaubām.
Tā ir PĀRPILNĪBAS FILOSOFIJA.

NABADZĪBAS FILOSOFIJA

Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daudzi uzskata, ka resursi ir ierobežoti. Un, ja kāds ir paņēmis ko vairāk, kādam citam noteikti nepietiks. Un nav zināms, vai pēc laika mūsu dzīvē būs tas, kas ir šobrīd. Tā spriež daudzi. Tā ir nabadzības filosofija. Visbiežāk tāda filosofija ir raksturīga vecāka gadagājuma cilvēkiem. Arī tiem, kuri vēl varētu paspēt savā dzīvē kaut ko mainīt. Un ir skaidrs, no kurienes viņiem tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad pašas sliktākās prognozes piepildījās. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tas, kurš iemācījās sevi ierobežot un dzīvoja pieticīgi. Kaut gan tie, kuri ļoti vēlējās, dabūja visu ko gribēja pie jebkuras sistēmas. Un arī tagad vecākās paaudzes cilvēkiem galvās ir ierobežojumi, tiesa, varbūt ne tik stingri, kā tas bija agrāk.

Šodien pasaule ir mainījusies un ir pavisam cita dzīve, cits laikmets. Un man ir skumji, kad manas paaudzes cilvēki – ap gadiem 40 arī dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas aizsniedz arī mani, kad šķiros no savām lietām, vai domāju par savu radošo darbību. un tas ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.

Pie manis bieži nāk klienti, kuri vēlas mainīt savu dzīvi, tajā pat laikā, mokās ar jautājumiem:

Un, ja nu man nesanāks?
Un, ja nu kļūs arvien sliktāk?
Un, ja nu es aiziešu no pašreizējā darba un neatradīšu neko labāku?
Un, ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilveku, bet mīļoto nesatikšu?

Un, ja nu es neatradīšu klientus?
Un, ja nu es iztērēšu naudu un vairāk naudas man nebūs?
Un, ja nu viss paliks tikai sliktāk?

Varbūt man samierināties ar mazumiņu: labāk zīle rokā, nekā mednis kokā?

Arī šīe visi jautājumi ir nabadzības filosofijas atskaņas.

PĀRPILNĪBAS FILOSOFIJA

Ir vēl cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un sasniegt, neskatoties ne uz ko. Tā ir pārpilnības filosofija. Galvenā doma ir tā, ka Visums ir pārpilnība.
Šīs domas apstiprinājumu es regulāri rodu vienkāršu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:
“Nauda nāk tad, kad ir projekts”
“Ja kaut kur aizveras durvis, tad tajā pat brīdī noteikti atveras logs.”
“Kam tici, tas arī ir””
Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par 5 maizēm un 2 zivīm… Atcerieties?
(te ir šis stāsts: http://www.svetdienskola.lv/page.php?274)

Kopumā varu teikt tikai to, ka Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgšanām un dod to, ko mēs vēlamies. TO, KO MĒS REĀLI VĒLAMIES!

Tā kā, ja vēlaties saprast, ko jūs reāli vēlaties no dzīves un kādas ir jūsu parliecības, paskatieties apkārt – uz savu dzīvi. Tas, ko redzat, ir tieši tas, ko esat pieprasījuši. Pat tad, ja jums šķiet, ka kaut kas te ir ne tā. Savādāk, no kurienes tad tas viss te cēlies?

Ir kāda smieklīga un ļoti patiesa anekdote:
Vīrietis, iespiests sabiedriskajā transportā starp cilvēkiem, brauc uz darbu un domā: sieva – maita, bērni – idioti, priekšnieks – kretīns, pasažieri – stulbeņi, dzīve – s…ds. Aiz muguras viņam stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – maita, bērni – idioti, priekšnieks – kretīns, pasažieri – stulbeņi, dzīve – s…ds. Un domā: “Nesaprotu, kāpēc viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”.

Tā kā pārpilnības filosofija ir tas, kas glābj un atver ceļu pie radošuma. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr mums dod to, ko mes vēlamies.
Personīgi man šī doma ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenotverams putns.

Kā tas palīdz man?

  • Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un esmu pārstājusi cepties par to, ka šīs nav nekādas jaunās tēmas. Un vienai seko līdzi nākamā un tas aizrauj.
  • Es fotogrāfēju un mani tas dara laimīgu. Un man nav svarīgi, cik vēl fotogrāfu ir man apkārt un kā viņiem tas sanāk – labāk vai sliktāk.
  • Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta par to, ka cilvēkiem tie patiks un noderēs.
  • Daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.
  • Es atbraucu ciemā un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. un katru dienu kaut ko krāsoju un zīmēju. Akmeņus, sienas, riepas (ar saimnieku atļauju, protams). Krāsoju, kā sanāk. Un krāsošanas gaitā man rodas jaunas idejas.

Katra cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati.

Un tas dod mums iespēju ieraudzīt sevi savā dzīvē kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti vēlamies, ir svarīgi uzdot sev jautājumu: “Kā es pamanos nesaņemt to, ko vēlos? Kā es pamanos lūgt tā, ka nesaņemu? Kāpēc man jālūdz tas, kas man nepatīk, un pēc tam jābēdājas?” Atbilde noteikti atnāks.

Un vēl doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt to, kas mums iepatiksies un pa īstam atļaus būt radošiem. bet jebkurš, pat mazākais radošums ir uzvara pār bailēm.

Autors: Aglaja Datešidze

Tulkoja: Ginta FS

Kāda skaista sarakste :)

vestule76

Dārgais Visum!

Raksta Tev Maša C. no Maskavas.

Es ļoti, ļoti gribu būt laimīga!
Dod, lūdzu, man mīlošu vīru un bērniņu no viņa, puisīti, tad es nemeklēšu jaunu darbu, kur vairāk maksā un ērtāk aizbraukt.

Ar cieņu.

Maša C.

 

Dārgā Maša!
Godīgi sakot, es kasīju pakausi, kad ieraudzīju rindiņu par darbu. Pat nezinu, ko teikt.
Maša, Tu droši vari pāriet citā darbā, es tikmēr pameklēšu Tev vīru.

Veiksmi!

Tavs Visums

 

Dārgais Visum!
Pateicos, ka tik ātri atbildēji!
Bet… vecmāmiņa teica: kam daudz tiek dots, no tā daudz prasa.
Un, ja nu man būs gan tas, gan tas, bet Tu man atņemsi, piemēram, kāju, kad es iešu pāri tramvaja sliedēm?
Nē, tad labāk tā – es eju uz jaunu darbu, man ir vīrs, bērns, bet par to es esmu gatava ar savu mīļoto visu dzīvi dzīvot īrētā “hruščovkas” dzīvoklī.
Kā Tev šāds plāns?
Tava MC

Dārgā Mašeņka!

Tā smējos, lasīdams par to kāju. Vecmāmiņas stāsta jēga ir pavisam cita: kam daudz talantu, prasmju un spēju tiek dots, no tā ļaudis vairāk gaida.
Tev taču ir atlikta nauda divistabu dzīvoklim Piemaskavā, pērc uz veselību. Kāju atstāj sev :)

Tavs V.
Dārgais Visum!
Principā es ļoti nopriecājos, izlasot par kāju.
BET:
man būs vīrs, bērns, mīlestība, dzīvoklis un kāja. T.i. – divas kājas.
Ko es Tev par to būšu parādā?
Maša.

 

Maša!
Uffff. Kāpēc Tu ar mani runā, kā ar parādu piedziņas aģentūru?
Man palūdz – es daru. Vai es Tev kaut kad esmu teicis, ka Tu man būsi parādā?
Visums.
Jā!
Tas ir – nē, ne gluži.
Tā vienkārši nevar būt, ka drīkst gribēt, lai viss ir labi, saproti????
Es šonakt visu nakti raudāju. Iemaksāju pirmo iemaksu par dzīvokli. Skaists, labs dzīvoklis – ar skatu uz upi. Varbūt vīrs būs kretīns? Saki tieši! Principā esmu tam gatava!
Maša

 

Dārgā Maša!
Vīrs, protams, nav Alēns Delons, taču pārāk spogulī arī nespoguļojas, pilnīgi normāls vīrišķis, tuvākajās dienās satiksieties.
Jā, atbildot uz Tavu jautājumu: VAR būt tā, ka viss ir labi. Principā man ir vienalga, kā man pasūta – labi vai slikti. Galvenais, lai cilvēks skaidri zinātu, ko grib.
V-ms.

 

Dārgais V-um,
Vai var tā, ka ILGI ir labi?….
Principā, ja gadus piecus būs labi, es esmu ar mieru pat lai no griestiem ūdens pil…
MC

 

Mašeņka,
Es Tev godīgi atbildēšu.
ILGI labi var būt, ILGI VIENĀDI LABI – nē. Viss mainīsies, nemainās tikai tas, kas miris. Un, kad mainīsies, Tev šķitīs, ka ir slikti. Uz laiku!

V-ms!
Tikai ne kāju! Labāk lai vīrs “iet pa kreisi”.
Marija, pārstāj ar mani tirgoties. Kā armēņu tirgū, godavārds! Es par likteni neatbildu, par to jārunā citā filiālē, kur ar tām lietām nodarbojas.
Mans uzdevums – dot cilvēkam visu to, ko viņš vēlas.
Rēķinu Tev neviens nepiestādīs.
Ja Tev tas vajadzīgs un nomierina, vari katru dienu ar vīru lamāties. Viņš sāks “iet pa kreisi”.
Jokoju, nevajag lamāties!
Vienīgais mans lūgums: kad būsi pavisam pavisam laimīga, Tev atbrīvosies spēki. Tu lieliski izšuj. Sāc šūt savas skaistās segas, tās lieliski izskatīsies ikvienā mājā, cilvēkiem būs milzīgs prieks.
Ar cieņu
V.

 

Mans Dārgais!
Es šodien lēkāju no prieka.
Protams!
Es izdarīšu visu, kā teici:
ES PATIEŠĀM Tev neko nebūšu parādā?
Man piedāvāja vēl labāku darbu, bet tas vīrietis no kafejnīcas piedāvāja man satikties. Yessss!!!!!
(ta nemēdz būt, tā nemēdz būt)
(nopirku šujmašīnu)
Skūpstu Tevi!

 

Dārgā Maša!
Viss labi, vari darīt visu, ko vēlies sirdsapziņas un baušļu robežās.
Un Tev nekas par to nebūs. Ja Tu neīdēsi, mēs visi (Filiāle Nr. 4562223) tikai priecāsimies. Īdētāji palielina entropiju, zini? Un ar viņiem ir liela noņemšanās. Atklāti sakot, es no viņiem ļoti nogurstu.
Tā kā, veiksmi Tev!
Pagaidām es atslēdzos. Te pienācis pasūtījums uz viendzimuma trīnīšiem, atkal tirgojas, apmaiņā piedāvā veselību. Kam man viņu veselība….
Tavs Visums.
P.S. Sargi kāju!… Joks 🙂

 

Sveiks, Visum!
Kā Tev tur?
Meitiņai devām vārdu Mira, par godu Tev!
Uzšuvu pašu skaistāko patchwork segu pasaulē, ieņēmu pirmo vietu izstādē, uzaicināja uz patchworkistu saietu Bali. Lidojam ar visu ģimeni.
Mostos no rīta, dzied putni…
Un es dažkārt domāju, par ko man tāda laime?
Tava Maša
(Sveiciens no vīra)
Sveika, Maša!
Nedaudz samulsu – esmu drusku kļūdījies ar dēlu, kuru Tu man pasūtīji, sajaucu… taču skatos, ka Tu tāpat esi laimīga.
Būt laimīgam ir normāli. Neuztver to kā dāvanu, no kuras aizraujas elpa, bet gan kā mierīgu Tavas dzīves fonu. Bet elpa dažkārt aizraujas no sīkumiem, kas cilvekiem tiek doti bez kādas īpašas lūgšanas: tā nav mana darīšana, likt putniem dziedāt aiz Tava loga. Tā ir bāzes komplektācija, kas bez īpašām atrunām tiek pievienota komplektam. Tavā ziņā ir tas, vai tos dzirdēt un sajust, ko jūti… Šī spēja arī dara Tevi laimīgu.
Viss, tālāk domā pati!
Raksti, ja kas.
Tavs Visums.

Avots: http://happyphilosophy.ru/

Tulkoja Ginta FS

Zīmes

1010505_589315451108516_1273948535_n

Padomi kā atpazīt Visuma ZĪMES

Tas, kam tu tici, kļūst par tavu pasauli.

Ievēro nemanāmo

Bieži vien zīmes no Visuma pirmajā mirklī šķiet nemanāmas un nesvarīgas. Īpaši tas attiecas uz visa veida reklāmām. Reklāmas stabs, sludinājumi pieturvietās, TV un radio reklāma, mūzika – to visu Visums bieži vien izmanto, lai mums kaut ko pavēstītu.

Saņem “dublis divi”!

Vienas un tās pašas informācijas atkārtošanās par tava jautājuma tēmu, īsā laika posmā, ir kā skaidra zīme no augšas. Ja vairākas reizes pēc kārtas tu dzirdi vai redzi vienu un to pašu – apstājies un padomā, ko tas nozīmē? Visums savā vēlmē tev palīdzēt ir neatlaidīgs un sūtīs savus ziņojumus vienu pēc otra, līdz brīdim, kamēr tu tos izlasīsi un sapratīsi.

Negatīvās emocijas

Ļoti bieži Augstāko spēku mājieni ir šifrēti kā nejaušas apstākļu sakritības un izsauc emociju vētru. Kā likums – negatīvās. Spilgts piemērs tam ir reizes, kad tu steidzies, bet visi apstākļi saliekas it kā pret tevi – autobuss kavējas, salūzt mašīna, autobusa vadītājs tev deguna priekšā aiztaisa durvis un aizbrauc. Atceries – emocijas ir lakmusa papīrs, kurš parāda to, ka te nebūt viss nav kārtībā.

Meklē un tu atradīsi!

Ieslēdz savu redzi un dzirdi. Atver acis un ausis. Te nu vietā ir Bībeles vārdi — «Kam ir ausis, tas lai dzird. kam ir acis, tas lai redz.». Skaties apkārt, atskaties, paskaties augšup. Neiecentrējies uz sevi, atveries pasaulei! Atceries, lai saredzētu Zīmes, tās jāsāk meklēt.

Trenējies!

Prasmi atpazīt Zīmes no Visuma var uztrenēt. Kā muskuļus sporta zālē. Galvenais – darīt to regulāri. Tici, meklē, salīdzini, pieļauj kļūdas un atrodi atbildes – agri vai vēlu tu un Visums viens otru sapratīsiet un runāsiet vienā valodā!

Diva veida Zīmes

Visus mājienus – Zīmes no Visuma var dalīt divās grupās:

  • Apstiprinošās zīmes
    Tie ir tie simboli un notikumi, kas liek atmest jebkuras šaubas un neticību! Tās mums ziņo, ka esam uz pareizā ceļa un, ka mūsu vēlmes ir patiesas. Tā ir apstiprinoša atbilde uz mūsu jautājumu. Tā ir atbilde “JĀ!”.
  • Aizlieguma zīmes
    Kādu nepatīkamu notikumu virkne, viss, kas mūsos izsauc negatīvas emocijas – tās visas ir aizlieguma zīmes. Tas ir STOP SIGNĀLS semaforā, kas norāda uz izvēles kļūdu vai arī uz izvēles nepareizību, vai arī uz vēlmes neīstumu. Tā ir atbilde “NĒ!” uz tavu jautājumu.

Ir vēl divu veidu zīmes – zīmes miegā un zīmes realitātē. Ja neizdodas atpazīt un saprast zīmes reālajā dzīvē, palūdz Visumam parādīt tās miegā. Un otrādi, ja tev ir grūti saprast simbolus, ko rāda tev miegā, vai arī tu uzreiz savus sapņus aizmirsti, palūdz, lai tos atsūta reālajā dzīvē.

Es bieži vien saņemu mājienus miegā. Man ir savs, īpašais sapnis-zīme jau daudzus gadus. Tas ir aizejošs vilciens. Un, ja es uz to nepaspēju, tas nozīmē, ka notiek kas nelabs, ja paspēju – viss būs labi. Un kad es lūdzu Visumam palīdzību, visbiežāk atbilde atnāk tieši šādā veidā.

Visuma zīmju piemēri

Parādīšu tev standartsituāciju, kas kādreiz notikusi praktiski ar katru no mums.

Iedomājies, tu esi nolēmusi nopirkt jaunu kleitu un draudzene tev pastāstīja, ka tieši tāda ir nopērkama vienā no veikaliem un tieši tagad tur ir izpārdošana (zīme nr.1). Un, lūk, tu izej no mājas un saproti, ka esi aizmirsusi telefonu (zīme nr.2). Tu nepievērs tam nekādu vērību un atgriezies mājās pēc telefona. Tu stāvi pieturā, maršrutnieks ilgi nenāk (zīme nr.3). Kad beidzot tas atnāk, jau pēc īsa brīža tu atrodies “korķī” (zīme nr.4). Visi mikriņā ir uzvilkušies un nervozi, un pēkšņi kāds bērns tevi aplej ar limonādi (zīme nr.5). Un te nu tu sāc kaut ko nojaust. Tāpēc neesi pārāk izbrīnījusies, kad ieraugi uz veikala durvīm izkārtni “Slēgts. Inventerizācija”. Kāds ir secinājums? Vai nu tā bija ne tava kleita, vai arī šī vēlēšanās nebija tava patiesā, bet gan no malas uzspiestā, bet varbūt tev paredzēta pavisam cita kleita un cita notikumu gaita.

Visuma Mācībstundas vai Zīmes?

Bez zīmēm un mājieniem Visums vēl mums sūta Mācībstundas. Un ļoti svarīgi tās nesajaukt ar Zīmēm. Tāpēc, ka Zīmēm vajag pievērst uzmanību, bet no Mācībstundām – saņemt mācības (piedodiet par tautoloģiju).

Tas nozīmē, ka no mācībstundām ir jāmācās, bet zīmēm – jāseko.

Kā atšķirt Visuma Zīmi no tā Mācībstundas?

Pirmkārt mācībstunda pati par sevi ir notikums ar negatīvu raksturu. Nemēdz būt patīkamu mācībstundu.

Otrkārt, šis nepatīkamais notikums ir daudz spilgtākas nokrāsas. tas “spēcīgāk tevi sit”, ja tā varētu teikt.

Piemērs. Tu negaidīti esi spēcīgi izmežģījis kāju, vai sastiepis muguru. Ārsts tev izrakstījis gultas režīmu – tā ir Mācībstunda. Visticamāk tu pārāk daudz pienākumu esi uzņēmies un stiep nevajadzīgu nastu. Un tevi mīlošais Visums parūpējās par to, lai tu atpūstos.

Ko darīt, ja esi saņēmis negatīvu zīmi?

Nekādā gadījumā nevajag pārdzīvot. Ir jāsaprot, ka šī vēlme nebija tavējā un jāpameklē kas cits.

Piemērs. Tu sapņo šajā vasarā aizbraukt uz Turciju atpūsties un esi palūdzis Visumam, lai dod tev kādu zīmi. Un nākamajā dienā tu ziņās uzzini par to, ka tur noticis kāds nepatīkams incidents vai arī Turcijas aviosabiedrība pasludinājusi sevi par bankrotējušu. Ko darīt tādā gadījumā? Atlikt braucienu uz citu laiku vai izvēlēties kādu citu valsti – manuprāt – labākais risinājums. Nebēdā, ja nesaņēmi zīmi jau nākamajā dienā. Atbilde, kā likums, atnāks tuvāko dienu laikā.

Vai tu saņem Zīmes no Visuma? Kas tev ir zīmes?

Draugi, vienmēr atcerieties par to, ka Visums ir Pārpilnība, ka tam izpildīt tavu lielāko vēlmi pat vispārdrošāko sapni ir vienkāršāk par vienkāršu. Skaties uz zīmēm, seko tām un vienmēr esi kontaktā ar Visumu.

Avots: esotericblog.ru

Tulkoja Ginta FS

Netracināsim Visumu!

sapnis34

Un dažkārt es domāju, ka tur, debesīs savākusies lieliska, radoša komanda. Darbs viņiem tāds, ļoti kreatīvs. Palīdzēt cilvēkiem realizēt viņu sapņus.

Pirmdienās pulksten 9:00 viņiem plānošana un steidzamo sapņu apspriešana. Plānošanas daļas vadītājs nolasa jaunos, no Zemes nesen pienākušos sapņus, visi pārējie tos pārraksta savos plānotājos. Pēteris sapņo kļūt par gleznotāju. Kārlis – par pavāru, Marta – par fotogrāfu. Nu tā, piemēram.

Pēc tam priekšnieks ar entuziasmu saka: “Nu tā, mani dārgie, strādājam. Mēs esam lieliska komanda! Mēs esam profesionāļi!”

Un sākas. Viņi izdomā dažādus interesantus scenārijus un sižetus. Precīzi aprēķina laiku un vietu, lai savestu kopā cilvēku ar “nejaušiem|” citiem cilvēkiem un notikumiem. Sastāda plānu, grafiku. Saskaņo to grupās, lai sapņi realizētos, lai Pētera iecerētais netraucētu Kārļa sapņu realizācijai. Viņi dara milzīgu, nopietnu darbu. Naktis neguļ, neredz savus bērnus un kaķi. Sapņo par to, ka noteikti pēc šī projekta priekšniekam palūgs atvaļinājumu. Un, lūk, beidzot projekts ir parakstīts. Visas instances to apstiprinājušas.

Pienāk diena X. kas kalendārā apvilkta ar lielu, sarkanu apli. Viss saskaņots ar astroloģisko nodaļu. Dvīnis Aunā, viss kā nākas.

Pēteris iziet no mājas. Saprot, ka aizmirsis atslēgas. Kamēr skrēja tām pakaļ, nokavēja autobusu. Darbā priekšnieks – zvērs un steidzams projekts. Pēteris izsauc taksi, saprot, ka šodien paliks bez pusdienām, tāpēc, ka taksī atstās pēdējo naudu. Ar sabojātu garastāvokli viņš sēžas mašīnā. Taksists grib uzlabot garastāvokli un uzgriež skaļak radio. Dzied Grigorijs Lepss: “Pati labākā diena”. Cilvēks palūdz pārslēgt. Citā radiostacijā sludinājumi. Kāda studija, tādā un tādā adresē, atlasa jaunu grupu mākslas studijām. Telefona numuru atkārto divas reizes. Un taksists saka: “Oo, māksliniekos aicina. Mana krustmeita ļoti skaisti zīmē. Viņai tikai 5 gadi, bet cilvēki saka, esot neticams talants.”

Bet Pēteris skumji viņam atbild: “Es bērnībā arī labi zīmēju.”

Un atkal radio atkārto sludinājumu.

Tur, debesīs, visi ar nepacietību, sakrustojuši pirkstus gaida… Neviens neelpo, nekustas. Uz tualeti neiet. Muša pamirusi lidojumā.

Pēteris pieraksta telefona numuru blociņā. Visa kreatīvā grupa uzelpo. Atver šampanieti. Visi aplaudē un priecājas. Kāds paķer pie rokas otru un sāk griezties dejā.

Bet Pēteris parnāk mājās. pastāsta sievai par šodien piedzīvoto, un tā viņam saka: “Jucis esi!? Kas par muļķībām!? Tu tam esi par vecu! Ar to taču nevar nopelnīt!.”

Un cilvēks skumji nodomā: “Patiešām, ko gan es sasapņojos! Muļķības, patiešām! Kopš bērnības vairs zīmējis neesmu, viss aizmirsies. Nu, jā, par to gan laiku atpakaļ iedomājos. Pat otas gribeju nopirkt. Bet liekas naudas nebija. Kā es tur iešu. Par mani tak visi smiesies…”

Un tur debesīs visi draudzīgi noelšas: “Kas tas tads!? Kā viņš tā varēja!?”

Kāds teatrāli aizmet pa gaisu papīrus, teikdams: “Es vairs nevaru tā strādāt!!!!” Viss tiek atcelts. Šefs izsauc nodaļas vadītāju ar paskaidrojumu. Kurš vainīgs!? Kur kļūdījāmies?! Nogriež prēmijas. nekādu atvaļinājumu! Mājās skumst bērni un kaķis.

Labāk netracināsim Visumu! Tur komanda reāli strādā un cenšās izdarīt tā, lai cilvēkam būtu labi. Bez atvaļinājuma, bez brīvdienām! Labāk netracināsim Visumu! Labi?!

© Olga Demidjuk
Avots: http://tetapalitra.ru/

Par lepnību

10686965_338334356291225_4749312906504430058_n

Lasīju šo rakstu un brīnījos, cik gan interesanti esam iekārtoti un kādām tik mācībām savā dzīves ceļā cauri jāiet. Taču svarīgākais ir nezaudējot ticību, iet, darīt, mācīties un mainīt to, kas mūs pašus neapmierina. Viss, par ko šeit runāts, pieder arī pie manas dzīves un, to lasot, ik pa brīdim gluži vai sarāvos: taisnība taču. Bet kļūdu nav, ir tikai mācību stundas.

Galvenais sķērslis ceļā uz laimi – lepnība.

Nodarbojoties ar psiholoģisko praksi, es ievēroju to, ka daudzi cilveki ļoti bieži dzīvo, turot aizvainojumu uz dzīvi: – Viss ir netaisnīgi, viss ir ne tā! Vīrieši – ne tie, darbs – ne tas, pilsēta, valsts, bērnu uzvedība, vecāki, sabiedrība u.t.t.

Nav nekāds brīnums, ka cilvēks ar tadu prāta un dvēseles stāvokli turpina saņemt vienas un tās pašas dzīves mācības, tikai ar katru reizi tās kļūst arvien smagākas un sāpīgākas. Taču, par cik, lielākā daļa cilvēku visas šīs situācijas neuztver kā mācību stundas, tad tās arī paliek kā neizmācītas, nepabeigtas un “upuris” vēl spēcīgāk pieķeras domai par pasaules netaisnību, par dzīvi un to, kas visu to radījis. Pakāpeniski tāds cilvēks parvēršas par aizmirstu, naidīgu radījumu, rodas slimības kā fiziskās, tā arī dvēseliskās.

Taču tādā stāvoklī ilgi dzīvot nevar un cilvēks sāk meklēt risinājumu, un agri vai vēlu uzduras kādai psiholoģiska satura literatūrai, nokļūst kādos kursos vai treniņos. Un tur izdzird ideju par to, ka vispār jau katrs pats ir savas laimes kalējs, tikai pašam jāņem atbildība par savu dzīvi savās rokās, jāpieņem sevi, jāiemīl un jāiemācās metodiski vadīt savu likteni. Un, lūk, kādu laiku bijušais “upuris” strādā ar sevi, uzpumpē savu pašapziņu, uzzin daudz jauna par enerģijām, realitātes vadīšanu un patiešām saņem savus pirmos rezultātus.

Tālāk notiek briesmīga nomaiņa “upuris” kļūst par “radītāju”, tātad cilvēks sāk domāt, ka tagad viņš ir īsts savas dzīves saimnieks un var vadīt savu realitāti pilnībā. Tādā viltīgā veidā lepnība saglabā sev dzīvību un tikai pastiprinās. Cilvēks sāk ievērot pārējo cilvēku “nepilnības” viņš paceļas virs tiem – tie šķiet tik “guloši” un “neattīstīti”. Un tāpēc viņš visu laiku saka: “Kā gan var būt tik tumsonīgs un negatīvs? Vai tad viņi nesaprot, ka viņu dzīve ir pašu rokās.Kāpēc viņi neko nedara, lai mainītu savu dzīvi, bet tikai vaid?”

Tādā veidā cilvēks pats iekrīt sava svarīguma slazdā un visus savus nopelnus piedēvē tikai sev (un nedaudz tiem, kuri devuši viņam šīs zināšanas),sanāk tāds kā “pusdievs”!

Kā likums, dzīve sāk uzgriezt viņam muguru. Atkal atgriežas negatīvie notikumi vai parādās jauni, vēl iepriekš nepieredzēti. Un cilvēks atkal nevēlas to pieņemt, viņš protestē: “Es taču esmu savas dzīves saimnieks, sava likteņa lēmējs, es esmu uzzinājis visus noslēpumus, kāpēc viss notiek ne pēc mana prāta?”. Tikai pasaule diemžēl viņu nedzird un cilvēks paliek viens savā lielumā, “nesaprasts un neatzīts”.

Tā arī ir visaugstākā lepnības izpausme. Atrodoties tadā stāvoklī, cilvēks dzīvo pilnīgā atšķirtībā no pasaules un no tiem spēkiem, kas pasauli radījuši un vadījuši šo pašu cilvēku. Pakāpeniski “iedomīgais radītājs” ieslīgst negatīvā un viļas visās burvju metodikās, pie kurām vērsās pēc palīdzības. Taču cilvēkiem un metodikām ar to visu nav nekāda sakara, visa vaina vien paša cilvēka prāta stāvoklī. Cenšoties kaut ko iemācīties par citiem, viņš tā arī nekļuva par “dzīves skolnieku” un vēljoprojām visās situācijās redz nevis mācības, bet kaitinošas kļūdas.

Lai neiekristu šajas lepnības lamatās, pastāvīgi sev jāatgādina, ka mūsu katra dzīvē ir kāds neizskaidrojams augstākais spēks, kurš mūs vada,atbalsta un virza. Ir nepieciešams atcerēties, ka kļūdu šajā pasaulē nav, ir tikai mūsu nevēlēšanās uzskatīt tās par mācībām.

Un saņemot kadu balvu, iepazīstot veiksmi, nevajadzētu nopelnus piedēvēt sev, bet dalīt tos ar Pasauli, laikā pasakot “paldies” par to, ka tā ļāvusi mums būt labākiem, gudrākiem, spēcīgākiem. Tāpat arī svarīgi saglabāt pateicības sajūtu visiem saviem skolotājiem, kuri atnesuši jums šo gudrību un zināšanas.

Un pat tajos mirkļos, kad šķiet, ka “tagad es varu absolūti visu, svarīgi ir neaizmirst par to, ka šo sajūtu jums dod Pasaule un tā nu gan jums nepieder.

Tāpēc ir ļoti svarīgi vienmēr saglabāt cieņas un pateicības pilnu prāta stāvokli pret tiem spēkiem, kuri radījusi šo pasauli un vada notikumus. Un noteikti vajag atrast savu veidu kā komunicēt ar šiem spēkiem – ar Pasauli, Visumu, Dievu, sauciet to kā vēlaties, tāpēc, ka tikai caur šo avotu mēs varam saņemt mīlestību un laimi visam mūžam.

Autors: Vadims Kurkins

Meistars un ceļotājs

meistars3

Kalnos dzīvoja Meistars un skolnieks. Viņi bija vientuļnieki.

Reiz Meistars teica skolniekam:

— Šodien mēs iesim pie cilvēkiem un atbildēsim uz viņu jautājumiem.

Nokāpa viņi no sava kalna, apsēdās ceļmalā un sāka gaidīt. Jau drīz sāka nākt cilvēki un uzdot Meistaram jautājumus: par dzīves jēgu, par Visuma uzbūvi, par dzīvi pēc nāves, bet Meistars klusēja un neatbildēja.

Kad cilvēki izklīda, uz ceļa parādījās ceļinieks. Viņš piegāja pie Meistara un jautāja:

— Labie ļaudis, pasakiet, kā man nokļūt līdz tuvākajam ciematam?

Pēkšņi Meistars ierunājās un sāka skaidrot, kā atrast tuvāko ceļu un pēc tam nolēma pavadīt ceļotāju un palīdzēt nest viņam somas. Kad viņi bija pavadījuši ceļotāju un atgriezās savās mājās, pēc ilgas klusēšanas skolnieks jautāja Meistaram:

— Meistar, kāpēc tad, kad cilvēki uzdeva jums gudrus jautājumus, Jūs klusējāt, bet ceļotājam Jūs bijāt gatavs parādīt ceļu un pat pavadījāt to?

Uz ko Meistars atbildēja:

— Tāpēc, ka visas dienas garumā viņš bija vienīgais cilvēks, kurš patiešām zināja, ko viņš vēlas.

Tulkoja: Ginta FS