Austrumu gudrība

Nekur nav jāsteidzas. Taču vajag būt tur, kur tev ir labi. Ja jūti, ka esi kaut kur – ne tur, dodies turp, kurp aicina tava iekšējā balss. Atceries, ka, lai atrastu, nav obligāti kaut kur jāiet. Tā ir ļoti smalka robeža, atslēgas pastāvīgai klātbūtnei.

Necenties kontrolēt cilvēkus un notikumus. Neplāno, negaidi, nealksti, atslābini tvērienu.

Proti ieturēt pauzi, kuras laikā nekas nenotiek.

Ļauj cilvēkiem pie tevis atnākt un notikumiem notikt. Tie ar tevi nenotiek tāpat vien.

Dod sev brīvību būt sev pašam, bet citiem – būt viņiem pašiem. Atceries, katram savs ceļš un savas mācību stundas. Ja jūsu ceļi krustojas, lieliski, bet, ja tie šķiras, arī tas ir labi, jo viss vienmēr notiek uz labu.

Necenties dabūt visu un uzreiz. Pat tad, kad šķiet, ka nekā nav – vienmēr kaut kas ir, bet tas, kā pietrūkst – to iedos tev drauga, brāļa, māsas, nejauša garāmgājēja palīdzīgā roka.

Ievēro mērenību it visā. Sagaidi ar smaidu un mīlestību visus un visu. Bet nekad neatvadies, jo nekad un nekas nav beidzies. Saki: “Paldies un uz tikšanos.”

Esi atvērts cilvēkiem, Kosmosam, Dievam, sauc to, kā vēlies. Tici, ka viss tavā dzīvē notiek tev vislabākajā veidā. Pat tad, ja šķiet, ka sliktāk vairs nevar būt…

Nekad tu nezini, kur pazaudēsi un, kur atradīsi.

Lai uzvilktu tīru kreklu, ir jānovelk netīrais.

Šri Šri Ravi Šankar
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiem, kuri pamodušies

Šī informācija tiem, kuri pamodušies (nevis uzskata sevi par tādiem), ir ņemta No Maksa Fraja grāmatas «Полный НяпиZдинг». Maskava, izdevniecība АСТ, 2018. 448с. – (Миры Макса Фрая).

Apzinātība ir vienīgā brīvības atslēga un vienlaikus arī pati brīvība tajā veidā, kādā tā cilvēkam pieejama uz šīs zemes. To paņemt praktiski ir neiespējami. Bet neņemt – ir lielākā izšķērdība, kuru vien var iedomāties.
Tāpēc, ka cilvēka jēga ir komunikācija ar Garu. Citas jēgas mums nav.


… Tie, kuri paļaujas uz svešu, autoritatīvu viedokli, plašāk runājot, meklē ārējo atbalstu, noteikti tiks piemānīti.
Ne vienmēr tas notiks ļāunprātīgi, ne vienmēr – redzami, taču tā notiks.
Vienīgais ārējais atbalsts, kas mums sajūtās tiek dots ir Gars. Viņš, ak, piedodiet jel, nolaižas. Vai uzkrīt uz galvas. Visdažādākajos dīvainos veidos. Lai stiprinātu iekšējo atbalstu tajos, kam tas ir stiprs. Un iznīcinātu iekšējo atbalstu cilvēkā, kuram tas ir vājš.
Ienākošās informācijas apstrādes procesā ir jāpaļaujas nevis uz fantāziju (spēju brīvi operēt ar iegūtajām zināšanām – visbiežāk kāda cita), bet uz iztēli (apziņas spēju pieņemt un ietilpināt sevī vēl nezināmo un pat principā neizzināmo). 

Un tie, kuri neiemācīsies balstīties uz savu iekšējo patiesību, ies bojā zem melu lavīnas. Bet tie, kuri iemācīsies, izdarīs lielāko daļu mājas darba, dēļ kura cilvēks piedzimst uz šīs zemes.

Nevainības zaudēšana (un baiļu ielaišana sevī ir nevainības zaudēšana) ir absolūti nepieciešama, lai pretēji pieredzei un visam kopumā, apzināti atgrieztos pie šīs nevainības. Skaidrs, ka tas ir pilnīgi neiespējami, tad kāpēc gan citādi mēs te esam? Šis brīnišķīgais vingrinājums attīsta apziņas taisnos muskuļus un karmas slīpos muskuļus.

Viss, ko te var izdarīt, ir pacensties runāt pēc iespējas saprotamā valodā ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Un iedragāt šo sasodīto, viņu pašu ienīsto pasaules ainu, kuras uzturēšana prasa visus spēkus – viņu un mūsu.

Sajūtu, ka Dievs tevi ir pametis, var ārstēt tikai ar lēmumu dzīvot, tā, it kā Dievs nekad tevi nebūtu atstājis. Un vispār nevienu. Nav obligāti ticēt, bet obligāti ir zināt. Vai arī vienkārši rīkoties tā, it kā mēs zinātu. Tāpēc, ka mēs patiešām zinām, pat tad, ja to neapzināmies. “Neapzināmies” – tas ir īslaicīgs stāvoklis, tas pāries.

Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Dievs ir ar mums, Viņš arī ir ar mums. Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Gars ir uzvarējis, Viņs ir uzvarējis. Kamēr mēs uzskatām, ka esam nemirstīgi, mēs tādi esam. Pat tad, ja sākotnējos apstākļos tas tā nebija.

Lieta, protams, tāda, ka pagātne nekad neaiziet bez pretošanās. Īpaši pēc tam, kad jau kļuvusi par pagātni. Un pretoties tā var ļoti skarbi. Tā var sev līdzi bezdibenī aizvilkt austošo nākotni, tātad mūs visus. Taču tas neatceļ to faktu, ka mēs jau esam. Precīzāk sakot, ka esam tikai mēs. Bet viss parējais ir jezga. Briesmīga, bīstama, taču pilnīgi bezjēdzīga. Tajā nav nemirstīgās daļas. Un tai nav ne mazākās iespējas turpināties.
Tas ir kaut kas līdzīgs dēmoniem, kuri, pēc manu reliģisko paziņu apliecinājumiem, lielos baros lien virsū svētajiem, kuri ieradušies tuksnesī, lai beidzot kļūtu apgaismoti. Un viņu ierašanās, pēc ekspertu domām, nozīmē pareizu procesa gaitu.

Ir iespējams un ir pat nepieciešams uzticēties Visumam, taču tas nenozīmē, ka var uzticēties cilvēkiem. Tās vispār ir dažādas opcijas. Tikai tāpēc, ka kāds cilvēks rīkojas cūciski, tas nebūt nenozīmē, ka pasaule ir “slikta” un “ļauna”. Un to, ka visi cilveki ir “slikti” un “ļauni”. Taču uzskatīt visus par “labiem” arī nevajag. Katrā jaunā gadījumā ir jātiek skaidrībā atsevišķi un no jauna. Un jāmācās dinamiskais līdzsvars, nevis pamatīgs apliecinājums jebkurā no pozīcijām.

Nav sodu, bet ir cēloņsakarības. Un tās ir divas atšķirīgas lietas. Īpaši šīs zināšanas noderēs astoņpadsmit gadu vecumā, kad vecākie biedri, kuri izlasījuši pusotru ezotērisku brošūru biedēs ar karmu. Kura arī nav nekas cits kā cilvēka prātam neredzamu cēloņu un seku kopums, nevis kāda nepielūdzama debesu skolotāja ļaunā griba.

Ne par ko nav “jāmaksā”. Tadā ziņā, ka par prieka mirkļiem nav “jāmaksā” ar minūtēm (bet dažkārt gadiem) ciešanu un sāpju. Vienkārši  dzīve pati par sevi ir pārmaiņu virkne, pilnībā viss mainās kopumā, dažreiz mums patīk pārmaiņas, dažreiz nē. Bet tā ir dabiska lietu gaita, nevis kaut kāda “maksa” par kaut ko skaistu. Savādāk domāt nozīmē indēt sevi.

Jo cilvēka apziņas spēks ir tik milzīgs, ka, ja mēs savām acīm redzētu to, kā tā darbojas, mums visiem bikses būtu pilnas.

Patiesa apziņas dzīve sākas ar savas radošās gribas aktivizēšanu. Sākumā tai jābūt virzītai uz sevis radīšanu. Tālāk – uz visu.

Par šo tēmu var runāt ļoti daudz un ilgi, taču labāk uzreiz secināt: svarīga ir tikai apziņas skaidrība un katras darbības apzināšanās. Un, kas mums kļūst par skaidrības un apzināšanās atslēgu – vai tā ir plūmju tabaka, kāposti, telefona zvans, lūgšana, smarža, kāds pazīstams rituāls, ciešs gredzens pirkstā, burvestība, draudzīga roka uz pleca, sāpju lēkme, no bērnības pazīstams dzejolis, kadrs , vajadzība braukt ar mašīnu, ūdens spainis uz galvas, putna kliedziens – tam nav nekādas nozīmes. Lai tikai būtu tada atslēga.

Bet labā ziņa ir tā, ka mūsu prāta apslēpto daļu var izsekot kā spiegu. Vērot, kam mums pietiek spēks, pat tad, ja tā nemaz nav. Kas izraisa vismaz prieka ēnu, vismaz nelielu dvēseles atbalsi.

Un bieži vien mēs konstatējam, ka dažas lietas rada prieku pat pilnīgi draņķīgā brīdī. Kas tieši tās ir – līdz tam vienmēr var aizrakties tad, ja tu principā proti aizrakties, noskaidrot, izpētīt.
Tā ir viena no vissvarīgākajām lietām pasaulē – zināt ko mēs PATIESĪBĀ mīlam. Nereti tās ir pavisam vienkāršas lietas, kas, protams, neveicina sava žilbinoši sarežģītā tēla radīšanu iekšējā spogulī, toties ļoti iepriecina. Un tās var kļūt par sākuma punktiem pārgājienā pēc visām pārējām lietām.

Nav jau kur atkāpties, aiz mums ir Visuma Bezdibenis. Un tāpēc mēs neatkāpsimies.
Un tieši tāpēc viss būs labi.

© Copyright: Valentīna Mironova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dievišķā Dzirksts

… parasta individuālā apziņa ir kā ass, un viss griežas ap šo asi. Bet ir Augstākā jeb Supramentālā apziņa. Tā raksturo mūžīgo stāvokli “šeit un tagad”, kas izraisa daudz strīdu tā saukto “iniciātu” vidū; tās visas ir prāta spēles. REĀLI notikumi sāk notikt, kad tu sazinies ar viņiem viņu valodā – Dabas valodā (JŪTAS ir kā Dzīvības pavediens), visas globālās vienotības ar visu pārlaicīgās Esības atbruņojošā saplūšanas un līdzdalības sajūtā.

Un ir tāda nemitīgi atjaunojoša brīnuma sajūta, kas nerodas pēkšņi, bet nāk reizē ar pastāvīgu šīs mūžīgās bezgalības, šī pārlaicīgā Absolūta atklāšanu katrā telpas ierobežotā objektā, katrā laikā ierobežotā mirklī.
Tā ir AUGSTĀKĀ DZĪVES PILNĪBA.

Supramentālajai apziņai piemīt ne tikai kosmiskais, bet arī transcendentiskais aspekts, turklāt to vienlaicīgums ir patiesas dzīves atslēga – tieši IKDIENĀ.
(Satprem. Sri Aurobindo jeb Apziņas ceļojums. No franču un angļu valodas tulkojuši A.A.Ševčenko, V.G. Baranova. – Sanktpēterburga, 2005. – 352 lpp. 3. izdevums, labots un papildināts. http ://lib.ru/ SATPREM/satprem.txt).

… un šobrīd mēs visi ejam cauri garīgā brieduma Pārbaudei, tam, kas mums patiesībā pieder, pretstatā visam virspusējajam ārējam, svešajam un/vai izdomātajam (kāda cita vai mūsu pašu). Sarežģītie apstākļi atklāj visu, un sevi apmānīt kļūst neiespējami – tā pati jušana vienmēr sniedz patiesu atbildi.

Ieejot jaunajā (jaunā pieņemšanā) dzimst jautājums – “Kas tālāk? Tā vairs nedrīkst darīt!” Ir jāsasniedz “punkts”, kurā situācija ir novesta līdz absurdam.

Kad “kaut kas slikts” sāk tevi apgrūtināt, tev ir divi ceļi: ja izvēlies padoties un pakļauties situācijai, tad nostrādās “sliktais”. Ja atteiksies, “sliktais” nenostrādās. Izvēle notiek tevī pašā. Un jaunā realitāte pielāgojas tavai izvēlei.

Intuitīvā zināšana “apdedzina”. Nav iespējams kļūdīties tās saņemšanā.
Ļoti bieži gadās, ka gribās palīdzēt savam tuvākajam, bet, cik labi tu zini viņa Dvēseles plānu? Pieredzes un kļūdu plānu? Kā rīkoties? Atbilde ir viena – pajautāt savam Augstākajam Es. Nepieciešamības gadījumā, apbruņojies ar sava Augstākā Es atbalstu, pajautā tā sava tuvākā Augstākajam Es, kuram tu vēlies palīdzēt – un atkal tevi “apdedzina” intuitīvā zināšana.
To nevar iemācīt, bet to var iemācīties. Un pienāk brīdis, kad savienojušās Uzskatu telpā, Dvēsele ar Dvēseli runā…

Pakāpeniski izzūd vēlme dalīt “pareizajā” vai “nepareizajā” – katram ir SAVA izvēle un SAVA realitāte, kas veidota no SAVĀM domām un jūtām. Saprast notiekošo palīdz šī pati “adversa taktika”, kas redzama visur un visā – attiecībās, ģimenē, darbā, pasaulē. Tiek noņemts viss liekais, svešais, atklājot pašu notiekošā būtību. Tēlaini runājot, notiek pasaules “izpurināšana” it visā – lielajā un mazajā.

Tavs spēks un varenība ir tavās domās un jūtās. Cik kvalitatīvas tās būs, tāda būs arī apkārtne.
Saikne ar savu Augstāko Es caur sajūtām nostiprinās un aug pastāvīgā (ikdienas) lietošanā.

Katrā cilvēkā ir Dieva Dzirksts – tā ir VIENMĒR – to var sajust kā siltumu (karstumu) krūtīs.
Tu vari būt rūdīts ateists, taču Dzirksts turpina būt. Tā ir mūsos ar Dievišķās Dzimšanas tiesībām, kas dota no paša pirmā Esamības brīža un būs līdz Atgriešanās brīdim (ar to domāta nevis iemiesošanās, bet Monādes Ceļš). Tā pavada Dvēseles pieredzi visos šīs pieredzes izpausmes aspektos.

Patiess (sirds) impulss, vai tās būtu lūgšanas vai meditācija, jebkurā gadījumā tā ir cilvēka apzināta darbība un vēršanās pie savas Dzirksts, tur, kur faktiski arī Dievs dzīvo. Tā NAV kaut kāda atsevišķa substance, tas ir Tavas BŪTĪBAS kodols, tas esi TU PATS.

Saikne ar Dievu NEKAD nepārtrūkst. Tāpēc, ka Dievs ir Dievs, zemes saprātam neaptverama Varena Būtne, Kas radījusi šo pasauli un visas parādības tajā – ne tikai zemes pasaulē, bet arī Visumā kopumā (Visuma Konstitūcija http://proza.ru/avtor/scutum ).
Jautājums slēpjas dziļāk – savas Dabiskās DIEVIŠĶĀS BŪTĪBAS pieņemšanā, tātad atmošanās. Nedievišķā nav principā, vispār.

Un lai šādā apzināšanās stāvoklī saglabātu savu iekšējo enerģētisko līdzsvaru, ir jākļūst par neitrālu VĒROTĀJU. Skatīties augstāk un tālāk, kā “pieņemts domāt”. Jo mierīgāka ir tava apziņa, jo vieglāk uztvert Impulsu un, tam noticot, sākt rīkoties. 

Mēs meklējam sevi, bet atrodam Dievu.
Mēs meklējam Dievu, bet atrodam sevi.

© Copyright: Valentīna Mironova, 2021
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visuma nepabeigtais mākslas darbs

Visi cilvēki, kurus mēs sastopam savā dzīves ceļā – esam mēs paši. Ja tavā ceļā bieži uzrodas tenkotāji, čīkstetāji tātad šīs īpašības ir arī tavā raksturā. Ar to Visums it kā pievērš tavu uzmanību taviem iekšējiem trūkumiem.

Nesen es vērsos pie ārsta ar sūdzībām par stiprām sāpēm muguras lejas daļā. Es viņam pastāstīju, ka visu nedēļu cenšos sāpes remdēt ar diklofenaku, bet vieglāk nepaliek. Ārsts, smaidot mani uzklausīja, un teica: “Elčin, ar savām sāpēm vajag sadraudzēties. Caur sāpēm organisms signalizē, ka tev kaut kur kaut kas nav kārtībā. Ārstējies, maini dzīves veidu, ieradumus, attieksmi”.

Katrs cilvēks ir mūsu skolotājs. Un nav svarīgi, vai viņš ir viedais, skandālists vai prostitūta. Nejaušību nav – viss iet pēc plāna. Gan labie, gan ne pārāk labie cilvēki kaut ko māca un tāpēc jābūt pateicīgam viņiem par to, nevis jācenšas sevi iznīcināt ar vārdiem “lai nolādēta tā diena, kad es satiku šo ēzeli”. 

Manā dzīvē ir bijuši cilvēki, kuri nodarījuši man sāpes. Taču rezultātā šīs sāpes ir mani izvedušas jaunā līmenī – es esmu kļuvis stiprāks, izturīgāks, iemācījies novērtēt dzīvi, cilvēkus un pieņemt viņu trūkumus.

Rakstnieces Elifas Šafakas grāmatā ir ļoti viedi vārdi: “Visums pastāvīgi ar tevi nodarbojas, mainot tevi gan iekšēji gan ārēji. Ikviens cilvēks ir nepabeigts mākslas darbs, kurš nesteidzoties, soli pa solim tuvojas pilnībai. Mēs visi esam nepabeigtas skices, kuras noteikti pārvērtīsies pabeigtā mākslas darbā”.

© Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Cottonbro

Kas iekšā – tas ārā…

1b

– Kur jēga? – jautāja māceklis.
– Visuma augstākajā taisnīgumā – atbildēja meistars.
– Vai tad Visums ir taisnīgs? Tik daudzi cilvēki cieš… viņi ir nabadzīgi, slimi, bet kāds saņem visu, nepieliekot ne mazāko piepūli…
– Vienkarši katrs saņem no dzīves to, ko vēlas – pasmaidīja meistars – dzīve, liktenis  ir ļoti elastīga substance un katram dod to, ko mēs patiesībā vēlamies.
– Ko jūs, skolotāj runājat!? – māceklis pielēca kājās – kā jūs tā varat…. jūs apgalvojat, ka visi šie cilvēki, kuri iet cauri problēmām un nelaimēm, paši vēlas šīs nepatikšanas?
– Apsēdies, tu vēl esi zaļš. Visumam nav citas izejas….. Kas iekšā, tas ārā…. Ja tie redz pasauli pilnu nelaimju – un meistars apklusa – pasaulei nav citas izejas… Visums ir žēlīgs pret visiem – viņš apmierina katru mūsu pieprasījumu un kļūst cilvēkam tāds, kādu tas to vēlas redzēt.
– Bet kāpēc tad cilvēki tiecas pēc nelaimes? – izbrīnīts jautāja māceklis.
– Tāda ir mūsu kultūra. Tas, kurš cieš, vienmēr var pažēloties un kļūs vieglāk. Mēs uzskatām, ka cilvēks, kurš izgājis cauri visdažādākajām problēmām un pārvarējis neskaitāmus šķēršļus, ir pelnījis kaut ko vairāk. Cilvēki domā, ka, ja viņiem bijis daudz problēmu, tad uz viņiem ar milzu cieņu skatīsies kā uz tadiem, kas daudz ko pārvarējuši un sekos balva.
– Meistar, es pats uzskatu, ka tie, kuri izgājuši caur uguni un ūdeni ir cieņas vērti, tāpēc, ka zinu, kā tas ir būt badā un pārciest grūtības.
– Un, ko tagad? Mums visiem tāpec tevi jāciena?
– Nē, taču jums jāizrāda kaut nedaudz cieņas, ja es esmu pārcietis vairāk par jums.
– Redzi, tu pieprasi cieņu pret sevi  par to, ka tev bijusi grūta dzīve. Pat nevis pieprasi, bet zini, ka tā tam ir jābūt. Tad, lūk, tieši šī vēlme pēc cieņas un nozīmīguma liek cilvēkiem neapzināti vēlēt sev nelaimes, lai viņus pēc tam par to cienītu… Un, kas tad Visumam atliek? Tas vienkarši piepilda vēlmes…. kas iekšā – tas ārā….
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rītvakar 19. februārī plkst. 18:00 Rīgā Tallinas ielā 97 Ineses Prisjolkovas seminārs “Zemapziņas parprogrammēšana”. Vairāk vari izlasīt ŠEIT

Īsta sieviete

vecmamina-nagi

Man nolūza nags. Nav liela bēda, taču garastāvoklis sabojājās. Sievietes mani sapratīs.

Šodien vispār kaut kāda jocīga diena: ķīmiskajā tīrītavā atdotā kleita nebija iztīrīta, bet vakarā man tā bija vajadzīga, nekur nevarēju atrast savas kurpes, tagad vēl, nags…
Visum, tu uz mani dusmojies?
Ieskrēju kafejnīcā paņemt kafiju un pie viena ieskatījos manikīra salonā. Saku, meitenes, vai varat palīdzēt, nags nolūza… lūdzu!…
Un, lūk, sēžu salonā, man labo nagu…
Redzu, kā pie administratores pienāk vecmāmiņa. Tāda kopta. Vienkārši, bet… ļoti pārdomāti ģērbusies, šallīte saskaņota ar cepurīti.
Un jautā: – jums manikīrs maksā 299 rubļus? – Jā. – Tas ir ar laku? – Nē.

Viņa pagāja maliņā. Pastāvēja. Padomāja.
Skaidri redzams, ka tie viņai ir pēdējie trīssimts rubļi. Un miljons “caurumu”, kurus tieši ar tiem varētu aizlāpīt.
Taču viņa nav vecmāmiņa. Viņa ir Sieviete. Bet Sievietei vajag koptas rokas. Jebkurā vecumā.
Viņa atkal pieiet pie administratora. – Sakiet, vai ar laku maksā 50 rubļus? – Nē, 220. – Divi simti divdesmit? – vecmāmiņa nobijusies iesaucās.
Nē, 500 rubļi viņas budžets “nepavilks”.
Viņa apņēmīgi sakārto cepurīti un iet prom.
Cik gan pazemojoša ir nabadzība.

Cik tas ir skumji, kad jāizvēlas starp vajadzīgo un nepieciešamo.
Kad, lai sevi palutinātu ir jātērē tas, ko nezini, kā pēc tam atjaunosi.
Taču Sieviete viņā ir dzīva. Viņa grib parastu, piezemētu prieku, tādu kā tīri, sakopti nagi, olīvas formā, grib sev patikt spogulī, grib būt skaista.
Nevis izskatīties pec Sievietes, bet būt Sievietei.

Nav Sievietei vecuma, ir tikai viņas Dvēseles stāvoklis. Pavasara stāvoklis.
Lūk vecmāmiņai Pavasarim pietrūka 500 rubļu.
Kā gan tā?! Manu roku tur manikīre Guļa. Piedodiet, Guļa, es tūliņ visu sabojāšu, bet…
Es pielecu kājās no krēsla un skrienu pakaļ vecmāmiņai, atvainojos, sievietei. Sie-vie-tei!!!! Pagaidiet! Neaizejiet! Viņa iztrūkstas un pagriežas. – Ejam uz manikīru, – es apņemu viņas plecus un pagriežu ar skatu pret salonu. – Kas jūs esat? – viņa nobijusies mulsi jautā. – Es? Nekas. Manikīra feja. Iesim uzkrāsosim jums nagus… – Man nepietiks naudas manikīram ar laku. Pietiks, pietiks. Šodien tieši akcija. Katrs simtais klients saņem manikīru dāvanā… Ar laku. – Vai tad es esmu simtais klients? – Protams, ka simtais! Pats simtākais klients pasaulē… Vecmāmiņa neuzticīgi dodas kopā ar mani pie administratores. – Vai tiešām man dāvanā manikīrs? – viņa vēl nespēj noticēt savai laimei.

Es stāvu viņai aiz muguras, rādu administratorei naudu un miedzu ar aci. Administratore Ļena visu saprot. – Jā-jā, viss pareizi. Es uzreiz nesapratu. Dodamies pie manikīres. Mums lūdzu ar laku. – Ai, es nekad dzīvē neko neesmu laimējusi, – viņa murmina, starojot laimē. Meitenes-meistari visu šo redzot smaida un saka vecmāmiņai: – Izvēlieties, kundze, pie kuras meistares vēlaties?

Vecmāmiņa vēl joprojām nespēj aptvert savu laimi: – Meitenes, mīļās, man vienalga, es parasti pati sev manikīru taisu, bet šoreiz sagribējās pie meistara… un, lūk, kāda veiksme!

Beidzot viņa apsēdās krēslā pie meistares, bet administratore Ļena viņai pieiet no muguras un saka: – Es aizmirsu jums pateikt, ka jums dāvanā vēl pienākas parafīna terapija rokām, – un izteiksmīgi skatās uz meistari. – Sapratu, meistare pamāja ar galvu un sāk darbu.
Vecmāmiņa burtiski izkusa. Gandrīz sāka raudāt.
Mēs ar Ļenu saskatāmies. Es parādu savu vidējo pirkstu, viņa smejas un atmet ar roku, sakot, nieki vien…
Un salonā sāka smaržot pēc Pavasara.

Un kafija garšīga un visas meitenes skaistas. Un dzīve skaista.
Ai, nieki vien ar manu rīta kleitu un kurpēm. Tātad tā vajadzēja.  Vakarā nebūšu ārēji krāšņa, toties iekšēji starošu laimē.
Es atgriežos pie savas meistares. – Piedodiet, es saku. Ko, jūs, man sajūta, it kā es būtu kino apmeklējusi, – smejas Guļa.
Es domāju par to, ka vienmēr vēlētos palikt Sieviete.

Jā, tieši tā, gribu gribēt. Gribu, lai neizsīktu šī vajadzība, – patikt sev. Vajadzība pēc Pavasara. Vajadzība mīlēt.
Patikt sev spogulī – nenovērtējami.
Griezt dārzeņus ar sakoptām rokām – nenovērtējami.
Sajusties skaistai, neskatoties uz krunciņām – nenovērtējami.
Man pienāk sms. Kāda izdevniecība, kura nesen nodrukāja manu rakstu, paziņoja, ka man pienākas honorārs. Un tā summa ir līdzvertīga manai dāvanai vecmāmiņai. Es rādu sms Guļai, viņa smejas un saka: – Re, kā! Bumerangs! Labais vienmēr atgriežas.
Es smaidu.

Es burtiski sajūtu, kā Visums man glauda galvu un saka: malacis, Oļa. Es izplūstu laimē un kļūstu skaista. Mūsu Visums visu redz.
Un vienmēr reaģē tieši laikā. Un šodien tas priecājas par manu vecmāmiņu. Atvainojos, Sievieti. Un kopā ar mums bauda Pavasari.
Krievu valodā Visums (Вселенная) taču arī ir Sieviete :)

Fotogrāfijā stāsta varone. Kad lūdzu atļauj publicēt šo foto, viņa teica: “Es nepaspēju lūpas uzkrāsot…” Es taču saku, īsta Sieviete!!!

Autors: Olga Saveļjeva

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi mākslas darbs

zimejums dzīves plūsma56Anna Sokolova

Visi cilvēki, kurus mēs savā dzīvē satiekam arī ir MĒS.

Ja tavā ceļā bieži pagadās tenkotāji, tātad šī īpašība ir tavā raksturā. Visums tādā veidā pievērš tavu uzmanību tavām iekšējām problēmām.

Nesen es biju aizgājis pie sava ārsta, jo man bija stipras sāpes jostas vietā. Es viņam pastāstīju, ka visu nedēļu remdinu sāpes ar diklofenaku, bet vieglāk nekļūst. Ārsts smaidot mani uzklausīja un teica: “Elčin, ar sāpēm vajag draudzēties. Tās ir organisma signāls tev, par to, ka tevī ir kāda problēma. Ārstējies, maini dzīves veidu, ieradumus, attieksmi”.

Katrs cilvēks mums ir skolotājs. Un nav svarīgi, vai viņš ir viedais, skandalētājs vai prostitūta. Nejaušību nav – viss notiek pēc plāna. Un gan labie, gan ne pārāk labie cilvēki kaut ko mums māca, un mums jābūt viņiem pateicīgiem, nevis jācenšas sevi iznīcināt ar vārdiem “lai nolādēta tā diena, kad es satiku šo āzi!”

Manā dzīvē bija cilvēki, kuri sagādāja man lielas sāpes. Taču tieši šīs sāpes pacēla mani jaunā līmenī – es kļuvu stiprāks, iemācījos novērtēt dzīvi, cilvēkus un ļoti mierīgi uztvert viņu netikumus.
Rakstnieces Elifas Šafakas grāmatā ir vārdi: “Visums ar tevi nodarbojas pastavīgi, pārvēršot iekšēji un ārēji. Ikviens cilvēks ir nepabeigts mākslas darbs, kurš nesteidzīgi, soli pa solim tuvojas pilnībai. Visi mēs esam skices, kas noteikti pārvērtīsies pabeigtā mākslas darbā”

Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Paplašinot apziņu

visums

“Problēmu nevar atrisināt tajā pašā līmenī, kurā tā radusies”.
Alberts Einšteins

Vairums savas dzīves situācijās mēs atrodamies tieši šajā līmenī – sava prāta un emociju līmenī. Mēs “vārāmies” negatīvās emocijās, nezinot, kā izrauties no apburtā loka. Meditācija “Dvēseles skats” var palīdzēt paskatīties uz problēmu no malas, bet bez otra cilvēka palīdzības. Viss, kas ir vajadzīgs – tiešā nozīmē pacelties pāri situācijai. Tikai ne gluži parastā veidā. Tāda prakse var kļūt par ļoti spēcīgu stimulu pozitīvām pārmaiņām dzīvē.
Un apzinātība ir pirmais solis uz pārmaiņām

Ir divas galvenās domāšanas paradigmas.
– Pirmajā modelī pasaule ir haoss, dzīvība gluži nejauši radusies, savienojoties neorganiskajām vielām.
Kā tu jūties šādā teorijā? Kādas ir tavas sajūtas? Semināros un treniņos bieži veic šādu vingrinājumu: dalībniekiem lūdz iedomāties, ka pasaulē nav augstāko spēku, nav avota un iemesla, tas nozīmē, viņus lūdz izjust to, ko mums patiesībā mācīja skolā.
Galvenās cilvēka, kurš dzīvo haosā sajūtas ir bailes un trauksme. Vēl bez tā, ja viss notiek nejauši, tad pievienojas arī skaudība. Ja dzīvojam tādā pasaules modelī, tad cilvēki mums apkārt ir vai nu mūsu konkurenti, vai tie, kuriem jāpiepilda mūsu vēlmes. Un tad cilvēks jūtas kā apstākļu upuris.

– Otrā domāšanas paradigma balstās uz to, ka pasaulē eksistē stingri likumi, tā ir harmoniska un taisnīga.
Dzīvē ir augstākie spēki – vadība un viss notiek likumsakarīgi un pareizi. Tādā gadījumā “es”  nav vis pasaules centrs, es esmu skolnieks. Es – Dvēsele, daļiņa no Augstākā Avota, man ir vadība, aizsardzība. Paceļoties šādā līmenī, cilvēks redz dievišķo dabu ne tikai sevī, bet arī citos.
Ja ir Augstākais Avots, tad visas personības būvē savas attiecības ar šo Avotu un viena ar otru. Un tad rodas mīlestība, cieņa, miers, pārliecība, prieks. Atliek vien saprast, kurā paradigmā mēs katrs dzīvojam.

Oļegs Gadeckis
Tulkoja: GInta FS

Meditācija “Dvēseles skats”

Tava deja

deja535

Apziņai jādejo kopā ar ķermeni. Visums ir skatuve, uz kuras tu dejo un tava Dvēsele ir šīs dejas horeogrāfs. Pamēģini sajust, ka ikviena darbība, kuru tu veic ir pati skaistākā, pati brīnišķīgākā deja, tāpēc, ka tu dejo ar Visumu. Piedod it visu. Paud savu būtību. Ļauj savai Sirdij sevi vadīt, bez ierobežojumiem, bez noteikumiem un bailēm.
Jogi Bhadžans

Visums Tevi mīl

visums mīl
Kad dzīve tev šķiet grūta, atceries, ka Visums tevi ļoti stipri mīl. Tik stipri, ka nevar likt tevi mierā. Tas nevar atļaut tev palikt tādam, kāds esi tagad: jo tev jākļūst par kaut ko daudz lielāku.
Un tieši šajos grūtajos brīžos, kad tiek pārbaudīta tava griba un nolūki, Visums tev burtiski pasniedz visas iespējas izaugt un realizēt savu potenciālu.
Jehuda Bergs