Iesētās sēklas vienalga uzdīgs

Teorijai bez prakses nav nekādas jēgas.
Tu vari miljons reižu lasīt un klausīties iedvesmojošu saturu.
Taču, ja nepagriezīsies pret sevi un neieskatīsies savā dziļumā,
ja nesāksi šķirot iekšējās drazas, neaizraksies līdz pirmcēloņiem
un dziļākajai būtībai, brīnums nenotiks.

Visam ir savi pirmcēloņi. Visam ir savas saknes.
Katram notikumam vai stāvoklim ir savas iemesls.

Ja tevi kaut kas neapmierina – rokot atrodi, risini.
Apslāpēt un tēlot, ka viss ir labi tad, kad tas spraucas laukā pa visām vīlēm – arī tā ir izvēle.Taču katrai izvēlei ir sekas.

Jo spēcīgāk atspere tiek saspiesta, jo spēcīgāk tā kādā mirklī izšaus un sevi parādīs.
Iekšējās pārmaiņas notiek caur darbībām. Caur kustību pie sevis.
Caur iekšējām pārmaiņām.

Pirmcēloņi, kas iesēti pagātnē, kā atbalss atskan tagadnē un nākotnē.
Iesētās sēklas vienalga uzdīgs. Kaut iesējis tās būsi asfaltā.

Skaists dārzs uzplaukst tur, kur ar saknēm izravētas visas nezāles.
Tur, kur ir tam ir vieta. Tur, kur augsne ir bagātināta ar mīlestību
un iesētas tās sēklas, kuru augļus vēlamies plūkt nākotnē.

Iekšējais skaistums izpaužas tad, kad tam ir vieta.

Katrs brīnums ir cītīgs darbs. Tās ir darbības. Tā ir izvēle.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Foto: pexel

Kas aiz durvīm?

… Arvien biežāk es salīdzināju cilvēkus ar durvīm. Iepazīsties ar kādu un redzi simpātiskas durtiņas ar vara nummuriņu. Atver, bet aiz tām maza mazītiņa istabiņa – divi reiz trīs metri. Piecas minūtes parunājies ar cilvēku un jūti, cik smacīgi ir viņa sabiedrībā, cik garlaicīgi starp plauktiņiem ar puķu podiem un plīša lācīšiem.

Bet gadās arī gluži otrādi – atver noplukušas durvis, bet aiz tām Visums: komētas, planētas, Piena ceļš… Taču tādu ir maz. Parasti aiz durvīm ir gaitenis – šaurs, garš, vai arī siena. Klauvējies, cik gribi – neko vairāk kā aklu akmens sienu neieraudzīsi.

L. Romanova “Cilvēki uz jumtiem”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev to vajag?

1653856_716721388367921_1512998057_n

Mūsu dzīvē notiekošo formē mūsu zemapziņa, kas liek citiem cilvēkiem ar mums rīoties tieši tā, kā mums vajadzīgs, lai varētu iziet TĀS mācību stundas, kas mums ir nepieciešamas.

– ja neesi cilvēks, kurš ātri apvainojas – tevi neviens neapvainos.
– ja neesi dusmīgs – tevi neviens nemēģinās sadusmot.
– ja neesi pieķēries attiecībām – tevi neviens nenodos.
Tāpēc, ka tavai zemapziņai nav vajadzības to veidot.
Mēs taču šeit esam atnākuši lai attīstītos, un tas nozīmē, ka mūs pārbauda.

Tur, kur mēs esam kategoriski (kategorisks nozīmē tikai to, ka cilvēks kaut ko nepieņem) – mūs pārbauda ārpasaulē.
Tātad, ja “nepielec” caur galvu, tad “pieleks” caur kādu citu vietu.
Un, ja mēs to sapratīsim un pieņemim un kustēsimies uz priekšu – tātad tā ir mūsu attīstība.
Ja mēs tam nepiekritīsim, mums iedos VĒL NOPIETNĀKU mācību stundu.

 

Tev to vajag?

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārpildītais trauks

trauks udens

Es domāju par to, cik daudz un cik viegli cilvēks zaudē un cik ilgi viņš mokās, ja nesaprot, kā uzbūvēta pasaule un kā pret to attiekties.
Mūsu dvēseles arvien spēcīgāk pielīp Zemei. Mēs arvien biežāk izrunājam vārdu “Dievs”, taču tik maz jūtam, kas tas ir un Kas Viņš ir.
– Mēs pielīpam naudai, – un mūsu bērni un mazbērni zaudē morāli, godu un sirdsapziņu.
– Mēs pielīpam ķermeniskajām un seksuālajām baudām, sarīkojam seksuālo revolūciju, – un rodas AIDS kā šīs tendences bloķētājmehānisms.
– Mēs pielīpam ģimenei, attiecībām – un vairojas nodevība, šķiršanās, strīdi un nelaimīgi bērni.
– Mēs pielīpam komfortam, labklājībai un sabrūk māja, kurā dzīvojam, visas Zemes ekoloģija. Garīgā nepilnība pāriet  fiziskajā, un jebkura ārējā piepūle neatrisina problēmu līdz galam.
Lai kā mēs arī necenstos izglābt ekoloģiju un cilvēci no deģenerācijas un sterilizācijas, bez garīgās harmonijas tā neieies nākamajā dienā, un te nu katra no mums centieni vai nu sagraus vai spēs glābt cilvēci.
Katrs no mums var būt tas piliens, kas glābs Pasauli vai pārpildīs trauku.

Segejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 2. grāmata “Tīrā karma”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pie kā noved garīgās kultūras trūkums?

garigums7

Sākotnējā cilvēces kultūrā cilvēki bija garīgi attīstīti. Neatkarīgi no statusa un stāvokļa, viņi visi atradās vienā garīgajā līmenī. Neviens nevienu neskauda un netēloja. Visi saprata, ka ikvienam no viņiem ir sava noteikta loma.

Zemnieki nevēlējās būt baņķieri, bet baņķieri nevēlējās atstāt savas bankas un kļūt par zemniekiem. Vienkāršs podnieks redzēja savu sūtību māla trauku izgatavošanā. Es jau paredzu jūsu jautājumu: “Kā var salīdzināt vienkāršu podnieku vai zemnieku ar baņķieri? Kā viņi var būt vienā garīgajā līmenī?” Noslēpuma nav, viss ir vienkārši: gan zemniekam, gan baņķierim, gan podniekam bija nopietnas, dziļas pasaules uzbūves zināšanas.

Kad podnieks darināja traukus, viņš vienmēr atcerējas par to, ka tas viss, kas vinam ir: podnieka ripa, māls, talants un spējas, patiesībā nav viņa, tā visa ir enerģija, kas viņam dota no augšas. Viņa uzdevums ir nodot to citiem cilvēkiem ar māla trauku starpniecību, kas nesīs labumu un prieku. Cilvēki dzīvoja nevis dēļ rezultātiem – sava darba augļiem, bet gan, lai izpildītu savu augstāko uzdevumu un būtu laimīgi.

Kur noved garīgās kultūras trūkums?

Kad cilvēkam nav morāles orientieru, viņu sāk vadīt egoisms.

Tas ietekmē to, ka rodas personību graujoši principi, kas ved cilvēku bezdibenī.
Pirmais princips “Es visus noraidu”. Sava personīgā savtīguma, alkatības un baudas dēļ, cilvēks cenšas ekspluatēt citus cilvēkus. Viņam ir vienalga, kas ar tiem notiks. Loti bieži viņa uzstādījumi ir: “Redzu mērķi – neredzu šķēršļus!”, “Lai sasniegtu savu mērķi, visi līdzekļi ir labi”.

Otrs princips “Es noraidu sevi”. Tas izpaužas cilvēka vēlmē noslēgties no pasaules, un palikt vientulībā. Viņš uzskata, ka visiem no viņa kaut ko vajag. Un dzīvojot pēc šiem principiem, cilvēks sevi zaudē. Viņa motīvi un rīcība balstās uz izdevīguma un pārākuma sajūtas pār citiem cilvēkiem un protams, noved pie personības iznīcināšanas.

Pēc kāda principa dzīvot – tas jāizvēlas mums pašiem.

Atcerieties padomju laika dzejnieka Majakovska dzejoli “Kam būt?” Tā galvenais varonis visu laiku domā par to, kā atrast labāko profesiju. Viņš domā par to, kā nekļūdīties. Kas jāmācas, lai tas būtu pietiekami izdevīgi un prestiži. Dzejolī ir šādi vārdi: “Es labprāt kļūtu par lidotāju, lai mani iemāca, es kļūtu par milici, lai mani iemāca u.t.t.”

Šodien šo dzejoli varetu turpināt mūsdienu variantā: “Es labprāt kļūtu par oligarhu, lai mani iemāca, es labprāt kļūtu par deputātu, lai mani iemāca u.t.t.” Mūsdienu cilvēki uz dzīvi skatās ļoti praktiski, tāpat kā dzejoļa galvenais varonis. Viņi izvēlas ne savu aicinājumu, bet gan prestižas profesijas, ar kuru palīdzību tikt pie uzmanības, naudas, bagātības, karjeras, slavas un varas. Kā rezultātā laimīgu cilvēku starp viņiem ir ļoti maz.

Ja mēs runājam par ģimeni, arī šeit darbojas tas pats princips. Jo bieži vien arī dzīvesbiedrs tiek izvēlēts pēc statusa, vai atbilstoši tam, kāds tēls noskatīts televīzijā vai internetā. Attiecībās galvenais valdošais princips ir bauda, cilvēki vēlas viens otru baudīt, kā ēdienu un paterēt, kā lietas. Un viņiem nav vēlmes izzināt un saprast vienam otru, vienam otra vajadzības. Paiet laiks un mēs redzam, ka arvien vairāk jauno pāru šķiras, ka šķirto pāru ir vairāk kā laulībā dzīvojošo.

Un kaut ko mainīt var tikai garīgās kultūras atdzimšana, kuras pamatā ir Visuma likumu izpratne. Tad nebūs problēmu atteikties no lepnības un egoisma – un tas ir pirmais solis, ko spēj veikt ikviens cilvēks. Kad cilvēks rīkojas bez egoisma, tad, izvēloties profesiju, vadās nevis pec izdevīguma bet iekšējās intereses un vēlmes realizēt savu talantu cilvēces labā.

Ja paskatīsimies uz apkārtējo pasauli, tad redzēsim, ka ikvienam no mums tajā ir sava vieta un loma. Saules uzdevums ir spīdēt un sasildīt visas dzīvās būtnes. Zieda uzdevums ir ziedēt un iekļauties dabā. Augļu koka uzdevums ir pavasarī ziedēt un rudenī nest augļus.

Cilvēks atnāk šajā pasaulē, lai atklātu un realizētu savu sūtību.

Katram cilvēkam ir doti sav talanti un savs ceļš pasaulē. Un, lai kļūtu laimīgs, viņam ir jāiemācās skatīties sevī. Laime ir vienotības un harmonijas likums, kas vēsta par to, ka svarīgi ir būt vienotam veselam, būt daļai no kaut kā liela un nozīmīga.

Kad cilvēks dzīvo un rīkojas atbilstoši Visuma likumiem, tad laime pati izpaušas viņa dzīvē.

Viņš rada ģimeni un pieņem savu partneri tādu, kāds tas ir. Tas viss, kas ienāk viņa dzīvē: prieks, bēdas, grūtības vai iespējas, viņš pieņem ar pateicību.  Ar pateicību viņš atdod cilvēkiem to, kas tiem dod prieku. Un tas arī ir garīgās kultūras pamats, kas veido veselu un harmonisku personību.

Materiāls no Oļega Gadecka lekcijas Sanktpēterburgā.
Tulkoja: GInta FS

Ja tev nav 10 minūšu sev, tad tev nav dzīves

pateicos5

Entonija Robinsa 10 minūšu rīta rituāls

Cilvēki man ļoti bieži jautā: kā tu pamanies būt pastāvīgi tik enerģisks? Tas droši vien ir tāpēc, ka savos semināros es to visu mācu. Taču īstais iemesls ir tajā, ka es sevi sagatavoju. To es daru gadiem ilgi. Es mainu savu fizioloģiju, radikāli mainot elpošanas šablonu un to izdarīt var dažādos veidos.

Bet šīs “10 minūtes sev” katru rītu es daru tāpēc, ka tas ir tas, ko es izbaudu.

1. Trīs ar pusi minūtes tīras pateicības par trim lietām.
Un es vienkārši izvēlos vienu no tām: vējš manā sejā….manu bērnu sejas. Visu, ko vien vēlos.

Tāpēc, ka es nevēlos būt kosmonauts, kurš aizlidojis uz mēnesi, uzskatījis to par piedzīvojumu, pēc tam atgriezies uz zemes un dzīvo depresijā, jo nesaprot, ko darīt līdz sava mūža beigām.
Iemesls pateicībai ir 2 emocijas, kas bojā mūsu dzīvi visvairāk: bailes un dusmas.

Un tu nevari būt pateicīgs un baidīties vienlaicīgi. Tas nekad nemēdz būt kopā. Un tu nevari dusmoties un būt pateicīgs vienlaicīgi.

Un tāpēc, ja tu sāc savu dienu ar pateicībām, tu ātrāk kusties uz priekšu – tuvāk laimei.

2.  Pēc tam es veltu trīs minūtes tam, lai pievērstu uzmanību trim manu darbību rezultātiem.Ieraudzīt to, kas ir sasniegts. Es redzu, ka kaut kas ir izpildīts, pabeigts un pateicos par to. Es to daru daudzu gadu garumā. Tas ir mans pamats un bāze.

3. Un trešais, ko daru: es domāju par to, kā es varētu mīlēt vairāk.

Tāpēc, ka mīlestība man nozīmē darbību. tas nav vārds. Tā nav emocija. Ja tu mīli, tu atbilstoši rīkojies. Es mīlu, tātad, ko es varu izdarīt?!
Tas ir pavisam neliels 3 soļu process, kas dara galu visām ciešanām.

 

Avots: www.econet.ru/
Autors: © Entonijs Robinss
Tulkoja: Ginta FS

Kad Dvēsele atstāta novārtā…

vilks2

Kad dvēsele ir atstāta novārtā.., parādās simptomātiska apsēstība, atkarība, vardarbība un jēgas zudums, ” teicis Tomass Mors.

Cilvēkiem, kuriem ir ēšanas vai alkohola, vai pat narkotiku atkarība, ir bail no sava ķermeņa un realitātes. Visa viņu dzīve ir kā maska, ko tie izmanto, lai izdzīvotu ārpasaulē.

Viņi ir kontroles un perfekcionisma pārņemti. Viņi cenšas būt tik ļoti efektīvi ikkatru dienu, ka dienas noslēgumā sabrūk un viss beidzas ar kompulsīvu ēšanu vai dzeršanu.

Vēlme būt lieliskam dēlam vai meitai liek nerimstoši tiekties uz sasniegumiem. Bet patiesībā tā ir vēlme pēc nāves, ne dzīves. Tas nozīmē – padarīt dzīvi par perfektu un nedzīvu struktūru.
Gribasspēks tādu cilvēku var uzturēt ilgu laiku, ja vien viņš var skriet pietiekami ātri un ķermenis ir pietiekami spēcīgs, bet galu galā ķermenis sabruks dēļ noguruma, jo varas princips nogalina dzīvi. Patiesībā cilvēks badu cieš iekšējā dzīvē.

Darbā ar atkarībām lielu lomu spēlē simboliskais darbs – sapņu analīze un aktīvā iztēle. Tas palīdz iziet ārpus izteikti konkrētās pasaules, kas mēdz dominēt atkarīgai personībai.

Labs piemērs šeit var būt vilka tēls.

Vilks ir ļoti inteliģents dzīvnieks, bet tā vājība ir alkatība. Tas kaut ko grib, bet bieži vien nezina, ko tieši. Ja vilka tēls iemieso negatīvo polaritāti, tad tam vajag aizvien vairāk ēdiena, vairāk seksa, vairāk alkohola, vairāk naudas vai jebkā cita konkrēta. Ja vilks dodas garīgā virzienā, tas var būt arī neticami radošs.

Katram arhetipam ir divas puses, divas polaritātes. Vilku māte var arī izaudzināt bērnus, par ko stāsta daudzi mīti un leģendas. Viss atkarīgs no tā, kurai polaritātei mēs pieslēdzamies. Tomēr ļoti iespējams, ka atrodam paši savējo, īsto zelta vidusceļu.

Šai ceļā svarīgi ir atjaunot saikni ar sievišķību, (vīrišķību – vīriešiem) mīlestību pret dabu un savu ķermeni, lai dotu vietu spontanitātei un lēnam laikam, lai godinātu savu iekšējo realitāti un piešķirtu vērtību jūtām, izvērtētu mūsu atkarību simbolisko nozīmi un jautātu sev: “PĒC KĀ ES PATIESĪBĀ ESMU IZSALCIS?”

Sagatavoja Ginta Jansone
Pēc interviju mareriāliem ar Junga analītiķi Marionu Vudmenu (Marion Woodman)

No Kristines Om Shanti dienasgrāmatas

Katru mirkli mēs izdarām izvēli

spogulis111

Katru savas dzīves mirkli mēs apzināti vai neapzināti izdarām izvēli. Tādā veidā mēs nokļūstam tuvāk sev un kļūstam laimīgāki, vai tālāk no sevis un – nelaimīgāki. Katru dienu mēs izdarām savu izvēli:

  • pagulēt ilgāk vai piecelties agrāk?
  • vingrot no rīta vai nevingrot?
  • ēst veselīgu ēdienu vai saēsties sazin ko?
  • attīstīties un kaut ko mācīties vai degradēt?
  • kopt savu ādu, vai ļaut tai ātrāk novecot?
  • stiprināt savas attiecības vai graut tās?
  • runāt ar cilvēkiem par mīlestību vai naidu?
  • saudzēt sevi, vai maksimāli izmantot?
  • ievērot morāles normas vai pārkāpt tās?
  • kam ticēt – Dievam, ļaunajam vai nekam?
  • runāt par labo, ievērot labo, vai fokusēties uz lietu un notikumu tumšo pusi?
  • tenkot par citiem, vai dzīvot savu dzīvi?

Šīs izvēles mēs izdarām katru dienu, pat tad, ja to nesaprotam un neapzināmies.

Un visas šīs mazās izvēles un lēmumi izveido mūsu likteni un mūsu dzīvi.

Kad mēs skatāmies uz bērnu, kurš izlējis pienu, mēs izvēlamies: uzvilkties un norāt viņu, vai pašai, lasot notācijas, to saslaucīt, vai arī…

Kad vīrs aizkavējas darbā, mēs pašas izvēlamies, ko domāt, un kā pret to izturēties. Uzvilkties un sakliegt uz viņu? Apvainoties un uzmest lūpu? Ignorēt? Palūgt pabrīdināt laicīgi?

Kad vecāki lasa mums notācijas, mēs pieņemam lēmumu — ievērot tās un sekot viņu padomiem, vai uzvilkties par to, klausīt vai neklausīt. Izvēle ir milzīga.

Arī, skatoties spogulī, mēs izdarām izvēli, — mācīties pieņemt sevi tādu, kāda esmu, vai ienīst. Censties padarīt ķermeni tādu, kāds pašai patiks, vai atstāt visu, kā ir. Saķemmēt un uzkrāsot to meiteni, kas spogulī, vai vienaldzīgi paiet spogulim garām.

Un mēs paši maksājam par lēmumiem, kurus paši pieņemam. Par savu izvēles brīvību mēs dažkārt maksājam ļoti dārgi. Dažkārt – vienkārši neiedomājami augstu cenu, taču mēs uz to ejam vienu vai citu iemeslu dēļ. – neievērojot šo “cenu”, cerot, ka “noveiksies”. Un tā ir tikai mūsu pašu atbildība.

Dažkārt šī izvēles brīvība mums maksā sagrautas attiecības, pazaudētu veselību, finansiālos un enerģētiskos zaudējumus. Mēs pieļaujam ļoti daudz kļūdu, vēlēdamies patstāvīgi vadīt savu dzīvi, pat neapzinoties, kur atrodamies, un kā vispar jāstūrē. Un tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir…

Daudzkārt būtu bijis daudz vieglāt sekot instrukcijām, taču diemžēl, mēs paši ne vienmēr vēlamies šīs instrukcijas un noteikumus ievērot – pat ceļu satiksmes noteikumus! Un tāpēc turpinām uzsist sev punus, pašrocīgi salauzt sev sirdis, lai noskaidrotu šīs dzīves noteikumus. Tāda ir šī izvēles brīvība.

Tā var kļūt par patiesu brīvību, bet var pārtapt traumās un asarās.

Kā elektrība – atcerieties? Šodien var nogalināt, bet rīt – apgaismot visu pasauli. Un tikai mēs paši izvēlamies, kā to izmantot.

Autors: Olga Vaļajeva — Fragments no grāmatas: “Sievietes dvēseles dziedināšana” (valyaeva.ru)

Tulkoja: Ginta FS

Jaunība saistīta ar to, kā tu dzīvo

jakovlev3

Raksta Vladimirs Jakovļevs:

Pēdējos 5 gados sava projekta «Возраст счастья» ietvaros, es esmu saticies ar desmitiem cilvēku no visas pasaules, katrs no kuriem ir atradis savu veidu, kā saglabāt savu jaunību un dzīvesprieku, neskatoties uz to, ka viņiem jau ir 50-60-70-90 un dažkārt pat 100 gadu.
Šie 6 likumi ir viņu kolektīvās pieredzes analīzes rezultāts.

1. Jaunība nav saistīta ar gadiem.

Jaunība ir saistīta ar to, kā tu dzīvo. Gribi palikt jauns – attīsties!

2. Jauns ir tas, kas aug.

Vecums sākas ar degradāciju. Sākas ar to, ka zaudējam elastību un spēju augt, tam seko degradācija. Ja ir tāda vēlēšanās, novecot var arī 20 gados.

3. Psihe ir svarīgāka par fizisko.

Fiziskais ir svarīgs. Bet psihe ir svarīgāka. Elastības trūkums, pirmkārt, ir psiholoģiskais inertums, nepēja pieņemt jaunas idejas un adaptēties jaunos apstākļos.
Nespēja augt, pirmkārt, ir psihiskā nespēja attīstīties, uzstādīt sev jaunus uzdevumus un risināt tos jaunos veidos.

Mēs nepārstājam būt jauni tāpēc, ka novecojam. Mēs novecojam tāpēc, ka pārstājam būt jauni.

4. Attīstība notiek katru dienu.

Lai kādu problēmu dzīve mums dotu, pacenties netērēt savus spēkus spriedelējumiem par to, cik tas ir netaisnīgi, vai arī cik ļoti tu to neesi pelnījis. Tā vietā labāk pacenties sevī atrast vīrišķību pajautāt sev pašam – kas man jāizmaina, kas sevī jāuzlabo, lai to atrisinātu.

Jaunība ir ATTĪSTĪBA..

5. Pieredze ir smadzeņu tauki.

Pieredze ir milzīga priekšrocība. Bet tikai tajā gadījumā, ja tā tiek pielietota vēl efektīvākai JAUNU uzdevumu risināšanai. No vecā, jau reizi bijušā, atkārtošanas notiek smadzeņu aptaukošanās.

6. Nav attīstības bez kļūdām.

Nebaidies kļūdīties. Kļūdas attīsta. Bet uzvaras un sasniegumi tikai apstiprina jau sasniegto līmeni. Atceries, teicienam “jaunības kļūdas” ir daudz lielāka nozīme, kā tas šķiet sākumā.

Vecums sākas tad, kad beidzas attīstība. Bet attīstība beidzas tad, kad mēs pārstājam kļūdīties!

Avots: http://sobiratelzvezd.ru/

Vladimira Jakovļeva projekts: http://vladimiryakovlev.ru/

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Fotogrāfijā angliete Nora Braiere, kura savos 100 gados ar lidmašīnu veic “nāves cilpu”.

Prasme pārslēgties

12049326_964491483623168_2168074473863604834_n

Tas, cik daudz no tā, kas jums ir un pieder, būsiet gatavi pazaudēt, tik daudz un vēl vairāk jūs iegūsiet – vairāk un labāk.

ISTA MĪLESTĪBA – tas ir tad, kad esat gatavi pazaudēt mīļoto cilvēku!

Kad esat gatavi pazaudēt, tās vienmēr ir pašas labākās attiecības, jo šajā gadījumā jūs radiet labvēlīgus apstākļus tam, lai cilvēks varētu mainīties, transformēties un kļūtu vēl labāks. Fiziski viņš tāpat kļūst jauns, jo 7 gadu laikā no viņa nepaliek nekas, kas bija tad, kad iepazināties. 7 gadu laikā cilvēks pilnībā atjaunojas.

Ja jūs iestrēgstiet otrā cilvēkā, baidaties viņu pazaudēt, jūs bloķējat viņa attīstību – tātad viņa transformāciju. Tas nozīmē, ka jūs cenšaties no viņa izveidot mūmiju, vēloties, lai viņs paliek tāds pats, kāds bija, kad satikāties.

Analoģiski notiek arī ar jūsu dzīvi: tai nepārtraukti jāmainās!

Nav nekādas nepieciešamības visu laiku iet vienā un tai pašā – pirmajā klasē. Svarīgi ir visu laiku kustēties uz priekšu, saprotot to, ka ar katru nākamo klasi slodze pieaug, tāpat kā informācijas daudzums un kvalitāte.

Tas, cik daudz būsiet gatavi atteikties no paslēpēm un vecajiem modeļiem un meklēsiet jaunas pieejas un risinājumus, noteiks to, cik labi dzīvosiet.

Dzīve – tā nav pagātne vai nākotne. Dzīve – tas ir ŠEIT UN TAGAD.

Taču atcerieties, nākotne iespaido mūsu tagadni daudz spēcīgāk kā pagātne. Tāpēc tik, cik ļoti jūs turaties pie savas pagātnes, tieši tik nākotne sagrauj jūs jūsu tagadnē. Ja nevarējāt atteikties no savas pagātnes, sākas ātrs novecošanas process, slimības u.t.t.

Ir svarīgi prast ātri pārslēgties!

Autors: Aleksandrs Paļijenko

Tulkoja: Ginta FS