ENERĢIJA IR KUSTĪBA! KUSTĪBA IR PĀRMAIŅAS

Kā paaugstināt savu enerģiju, lai pastāvīgi būtu tonusā, lai sasniegtu savus mērķus un paveiktu sev svarīgās lietas.
Viedie skolotāji mums māca to, ka enerģiju ir jāprot ne tikai vairot un pacelt, bet arī uzkrāt.
Vai tu zini, kas ir pats pastāvīgākais pasaulē? Protams, tās ir pārmaiņas. Mūsu pasaule ir mainīga. Dienu nomaina nakts, ziemu – pavasaris, mainās viss. Taču cilvēks baidās no pārmaiņām, jo tās mūs grūž laukā no komforta zonas. Diemžēl baidās.
Taču pārmaiņas arī ir dzīve – pārmaiņu pilna, nepastāvīga un tāpec interesanta.
Bailes ir vislielākais šķērslis cilvēka pašrealizācijas ceļā. Tās traucē mums pieņemt lēmumus un rīkoties. Savukārt enerģija rodas tur, kur ir parmaiņas un dzīvība. Pārmaiņas ir kustība. Bet pastāvība ir kustības trūkums.
Enerģijas uzkrāšanas likums vēsta par pārmaiņām ik dienu. Mums katru dienu ir jāmainās (Pārmaiņu mehānisms mūsos ielikts no dabas. Katra mūsu šūna piedzīvo pārmaiņas ik mirkli). Katru dienu vajadzētu darīt ko tādu, ko vēl nekad iepriekš neesam darījuši vai esam baidījušies darīt. Un pie ikvienas iespējas jāiet laukā no komforta zonas. Līdz tas kļūst par ieradumu. Tātad jādara.
Kad mēs kustamies – mēs esam plūsmā. Visuma Plūsma ir pilnība, bagātība, laime, harmonija, prieks. Piemēram, Saule. Vai tad tā nemainās? Vai koki? Tie mainās katru sezonu. Visums ir pastāvīgas pārmaiņas, izmaiņas, kustība, attīstība un parpilnība.
Viss mainās. Tad kāpēc mēs tik ļoti baidāmies no pārmaiņām?
Neveiksme un panākumi ir divas vienas medaļas puses. Bez vienas nav otras. Pēc neveiksmes vienmēr nāk veiksme. Nav kustības, nav attīstības.
Savukārt bēdas ir prieka otra puse. Bez sāpīgiem mirkļiem mēs nekad nespēsim novērtēt priecīgus notikumus. Kad mums ir bēdas, tās ved mūs ārā no komforta zonas. Mēs baidāmies no bēdām. Taču tās ir tikai galvā. Kāpēc gan mēs tik ļoti baidāmies?
Bez spilgtiem notikumiem, labiem un sliktiem, dzīve pārvēršas pelēkā ikdienībā. Mēs tik ļoti baidāmies no bēdām un sāpēm, ka esam aizmirsuši priecāties par laimi un veiksmi. Tāpēc, ka to vienkārši nav. Noņem vienu un pazudīs otrs. Noņem bēdas, pazudīs arī prieks. Atsakies no neveiksmēm, nebūs arī veiksmes. Ja mēs no kaut kā ļoti izvairāmies, pazūd  šīs norises pretējā puse.
Viss ir mūsu pratā. Tas ir galvenais attīstības un kustības ienaidnieks. Jo prāts ļoti baidās no pārmaiņām. Tas uztver pārmaiņas kā ienaidniekus. Prāts balstās pieredzē un tāpēc liek mums baidīties no pārmaiņām un izvairīties no tām.
Bet dzīve taču ir vienkārša. Gribi būt vesels un bagāts – esi tāds! Pieņem lēmumu un dari. Neskaties apkārt, neskaiti, cik apkārt ir nabagu un skumju cilvēku.
Kā tu domā? Kāpec tā ir? Viss tikai tāpēc, ka cilvēki baidās no pārmaiņām. Tik ļoti baidās, ka pat nesāk kaut ko darīt un mainīt. Prāts tos tur pastavīgās bailēs, atrazdams miljoniem iemeslu, lai nerīkotos.
Attaisnojumi vienmēr atradīsies. 
Pēc tam, ne tagad, rīt…. no pirmdienas, no Jaunā gada…. tātad NEKAD!
Bet, ja nav rīcības, nav rezultāta, nav enerģijas!

ENERĢIJA IR KUSTĪBA! KUSTĪBA IR PĀRMAIŅAS.
Nevajag baidīties no neveiksmēm, nevajag baidīties no bēdām. Viss mainās un mēs kļūstam pieaugušāki, spēcīgāki, pieredzes bagātāki. Tā notiek izaugsme, tā notiek personības veidošanās.. Tā uzkrājas enerģija. Un tāpēc neierobežo sevi. Pieņem izaicinājumu pat tad, ja ir bail, ja nav komfortabli. Jo tikai tad, kad dari, tu vari būt veiksmīgs.
Un vēl…
Jo vairāk enerģijas, jo vairāk sapņu un plānu, ko varēsi realizēt dzīvē. Tāds ir enerģijas uzkrāšanas likums.

@ RadoSvet
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir kāda lieliska domubiedru grupa 100 apņemšanas dienas, kurā mēs mācāmies iedvesmot sevi darīšanai. Sapildīties ar Mīlestību un darīt. Ik pēc laika mums ir kāds jauns 100 dienu projekts, kurā ieradināmies darīt un mainīt savus ieradumus, norises dzīvē, paši sevi. Un ir svarīgi, ka blakus ir domubiedri, cilvēki, kuri arī dara un skolotājs, kurš pats dara vispirms un tikai tad māca. Tāds skolotājs ir Inese Prisjolkova – pedagogs pec izglītības, tūkstošiem sieviešu iedvesmotāja, Pavasara studijas vadītāja un vairāk kā 10 grāmatu autore – absolūts praktiķis,viena no pirmajām, kas Latvijā atvēra savu studiju, kur cilvēkiem piedzīvot skaistas pārmaiņas. Un manā dzīvē, manās parmaiņās viņai ir ļoti svarīga loma.

Par ģimeni un nākamo apziņas līmeni

Cilvēks uzdod jautājumu: kāpēc daudzi it kā garīgi attīstīti cilvēki, kuri kontaktējas ar Augstākajiem spēkiem, runā, ka ģimenes veidošana ir destruktīvs ceļš?
Moreja atbild: “Es domāju, ka daudziem no viņiem ģimenē un attiecībās kaut kas nav bijis labi. Ir taču cilvēki, kuri nemīl bērnus. Taču patiesībā Ģimene ir tā vieta, kurā mēs iegūstam ārkārtīgi vērtīgo beznosacījumu kalpošanas pieredzi.
Kad mazs bērniņš naktī raud, bet tev nāk miegs un tu gribi gulēt, tu taču celies un baro viņu, pārmaini autiņus. Tad, kad tavam bērnam ir augsta temperatūra, ko tu dari? Tu lūdzies par sava bērna veselību. Tu esi gatavs atdot visu, lai viņš būtu vesels. Vai ir vēl kāda situācija, kurā tu TĀ lūgsies? Par sevi? Nē, par sevi cilvēki nelūdzas, viņi lūdz vai pieprasa, vai apvainojas un pēc tam smagi slimo ar onkoloģiju. Bet par bērna veselību tu esi gatavs atdot visu, kas tev ir. Un tas tev māca to, kā vajag izturēties pret citiem cilvekiem. Un kur vēl tu vari saņemt tādu pieredzi? Vai vīrieša un sievietes attiecībās un enerģiju mijiedarbībā.
Kad neesi ģimenē, tev dzīve ir bez pienākumiem. Šodien tu satiecies, rīt izšķiries, tu neesi atbildīgs par rezultātu. Tā sanāca un sanāca. Bet ģimene nozīmē pienākumus un atbildību. Protams, ģimenes ir dažādas, taču pierdze, kuru mēs saņemam, esot ģimenē, ir kolosāla. Un tas ir veids, kā ļoti ātri nonākt jaunā apziņas līmenī”.

Moreja 2022
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ko tu esi iemācījies šī gada laikā?

Ir rīts. Šķīvī dziest putra, krūzē – tēja. Gatavojamies jaunai skolas dienai. Mēs virtuvē esam trīs: mans dēls, kaķis un es. Kā saka, nekas nevēstīja par… Un pēkšņi atskan jautājums:
– Mammu, un ko tu esi iemācījusies pa šo gadu?

Es esmu šokā. No kurienes tāds jautajums? Domāju, lai sākumā pats uz to atbild, savādāk “piepūtīsies”, dzirdot manu garo sarakstu. Tāpēc fiksiņām novirzu jautājumu atpakaļ jautātājam.

– Un ko tu iemācījies?

– Es iemācījos pats izpildīt mājasdarbus, rāpties kokos, pamazām esmu iemācījies paciesties, normāli izturēties pret to, ka tu raksti rakstus, esmu iemācījies sasmīdināt, esmu iemīlējis tomātus, skaisti izgrebt koku, konstruēt, superīgi vizināties ar velosipēdu, esmu iemācījies visādas lietas telefonā izdarīt, pagatavot biezpienu ar krējumu, palīdzēt tev, ātri skriet, atspiesties uz vienas kājas, visu darīt ātri.
Bet, ko tu esi iemācījusies pa šo gadu?

Es apstulbu.
– Nūū, es… tā sacīt…. Mazāk dusmojos uz tēti. Un vēl dažām tantēm iemācīju darīt to, ko daru es. Vēl dziedāt iemācījos.

Un vairāk man neko uzreiz neizdevās atcerēties.

Pēc tam, apdomājot mūsu rīta sarunu ar dēlu, es aizdomājos, lūk, par ko.
Bērni pastāvīgi kaut ko mācās. Šī opcija viņos ir burtiski “iebūvēta”. Bet kaut kādā savas dzīves brīdī viņi šo spēju zaudē un pārvēršas pieaugušajos, kuri tāpat jau visu zina un prot. Un tad viņi pārstāj mācīties. Un tajā mirklī sākas vecums. Jā, vecs tu vari būt arī 30 gados, pat 20..

Vēl pirms diviem gadiem es atrados lēni vīstošo cilvēku sarakstā. Es ļoti daudz ko zināju, taču pielietot šīs zināšanas dzīvē sanāca kaut kā ļoti reti. Biju gudra, garlaicīga pieaugusi tante. Bet pēc tam es sāku mācīties “pa īstam”. Tas ir tad, kad zināšanas ātri pārtop par jaunām iemaņām un prasmēm. Un šodien tu dari to, par ko vakar pat iedomāties nevarēji.

Man jau šķita, ka es diezgan labi tieku galā ar savu skolnieces lomu. Taču rīta saruna ar dēlu man parādīja manu izaugsmes zonu. Bērniem šis apmācību režīms vispār nekad neizslēdzas. Viņi ir pastāvīgos meklējumos. Esmu pārliecināta, ja viņam šo jautājumu uzdošu pēc mēneša, tas būs vēl viens tikpat garš saraksts.

Ir ļoti svarīgi šo “bērnišķīgo” pieeju apmācībām no jauna sevī atdzīvināt. Tad gan pieaugušais gan bērns būs nodarbināti ar vienu kopīgu lietu – šīs lielās pasaules izzināšanu. Protams, katrs savā līmenī. Un tad šī bērnišķīgā ziņkārība vairs netracinās. Tā vietā parādīsies interese. Tas ir motīvs, kas mums liek pastāvīgi attīstīties. Un tur, kur ir attīstība, tur ir dzīve.

Un ko tu iemācījies pa šo gadu?

© Valērija Gradobojeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par attiecību līmeņiem

Šamaņi runā, ka cilvēks izvēlas partneri un dzīvesbiedru vienā no 7 līmeņiem.

Primitīvākais līmenis ir izdzīvošana: kāds, ar kuru mēs varam uzturēt ģimenes eksistenci un drošību. Daudzi pāri, zaudējuši mīlestību, kaislību un interesi vienam par otru, bet dzīvojot kopā bērnu dēļ, nolaižas līdz šim līmenim.

Otrais līmenis ir kaislība. Šis partneris var būt jebkurš, kuru seksuāli iekārojam.

Trešais līmenis ir vispārīgs. Tas nav tikai cilvēks, ar kuru mums patīk mīlēties, bet arī tas, ar kuru mums ir kopīgas intereses, vērtības vai materiālais izdevīgums.

Ceturtais līmenis ir jūtas. Tie ir pāri, kas radušies pēc sirds aicinājuma vai, kā saka, mīlestības dēļ. Daudzi cilvēki domā, ka tā ir pati pilnība attiecībās, taču tā nav.

Piektais līmenis ir kopīga pašizpausme. Tās ir attiecības, kurās cilvēki ne tikai mīl viens otru, bet var iesaistīties kopīgās aktivitātēs vai radošumā.

Sestais līmenis ir attīstība. Tā ir tā cilvēka izvēle, ar kuru jums ir pa ceļam. Katram no mums ir savs ceļš un dzīves uzdevums. Izvēloties cilvēku, kuram ir līdzīgi tev risināmie jautājumi, ir daudz vieglāk apgūt dzīves mācības.

Septītais ir garīgais līmenis. Šī ir garā tuvu cilvēku savienība. Tādu pāru ir maz. Kā saka sena gudrība – nav ienaidnieku, nav draugu, ir tikai skolotāji. Kad atklājas visas mūsu ceļā notikušās attiecību mācības, sirds piepildās ar neticamu mīlestību un pateicību visiem partneriem, kas piedalījās spēlē ar nosaukumu DZĪVE…(c)

Paldies Māra Brante
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs esam radīti harmoniski

Plūsti šo dzīvi, piedzīvo to, kā piliens okeānā un sajūti, ka Visums jau sākotnēji mūs ir radījis harmoniskus.

Mums atliek  ne vien nesagraut šo harmoniju sevī, bet iepazīt tās patieso izpausmi. Taču viss apkārt esošais cenšas mums iedvest to, ka harmoniskam ir jākļūst, ka harmonija ir kaut kur – tur, un pēc tās ir jāiet, to jācenšas iegūt, par to jāsacenšas ar citiem, ir jāpārlec citiem, jākļūst augstākam, labākam, stiprākam.

Tā cilvēkā sāk augt sajūta, ka viņš ir atdalīts no visa vienotā – tas ir mūsu prāts un ego, tā sākas ceļš, kurš visas dzīves garumā atnesīs vien rūgtumu, vilšanos, konfliktus un neapmierinātību.

Jo lielāks ego, jo tumšāka kļūst dzīve, jo vairāk tu attālināsies no savas būtības.

Daudzi grib palīdzēt un paskubināt citus, taču tā ir liela kļūda, zinu to no savas pieredzes, tāpēc nesteidzies!

Ja tu ar savu enerģiju esi kādu aizvilcis pie savas “gaismas”, bet nevis viņš pats ar savu pieredzi un savām kājām nogājis šo ceļu, viņš nespēs tur noturēties, viņš nogāzīsies atpakaļ un vainos tevi, ka tu neesi viņu noturējis, esi nodevis vai esi nohipnotizējis vai apmuļķojis – un tu kļūsi par vislielāko viņa  ienaidnieku…

Un tas, ko otrs atnesīs no turienes, no gaismas, būs tukša čaula, kuru viņš centīsies piepildīt ar kaut ko, kas viņam ir reālā līmenī, bet ne ar to, ar ko tas bija piepildīts tur, kur tu viņu aizvilki…

Vai varbūt tas neko nedos, pilnībā noniecinot šo pieredzi, jo viņam nav ar ko šo pieredzi saistīt savā reālajā eksistencē…

Nikolajs Bulgakovs
FOTO: Artem Beliaikin
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVOT SAVU DZĪVI

Eksistenciālā psihoterapeita Irvina Jaloma skarbās frāzes, kuras var palīdzēt dzīves grūtajos brīžos.

— Vientulība nav atkarīga no tā, vai tev apkārt ir vai nav citi cilvēki.
— Labākās patiesības ir “asiņainās”, kas ar “miesu” izrautas no paša dzīves pieredzes.
— Cerība ir pats lielākais ļaunums! Tā paildzina mokas.
— Izmisums ir cena, ko cilvēks maksā par sevis apzināšanos. Ieskaties pašos dzīves dziļumos, un tu tur ieraudzīsi izmisumu.
— Kokam vajadzīgas vētras, lai tas izaugtu liels un stiprs.
— Dažkārt liktenis mūs nostāda tādās situācijās, kur rīkoties pareizi nozīmē kļūdīties.
— Mēs paši radām visus savus pārdzīvojumus. Un visu, ko mēs paši esam radījuši, mēs paši varam arī iznīcināt.
— Visu virsotņu problēma ir tā, ka pēc tām seko nobrauciens.
—  Ar norītu aizvainojumu var aizrīties.
— Pārliecība ir tieši proporcionāla kompetencei <…> lai kā mēs to vēlētos, mums nav neviena, uz ko paļauties šajā pasaulē, izņemot sevi. Neviens, izņemot mūs pašus, neatbalstīs, nevērtēs mūsu uzvedību, nepiedāvās skaidru dzīves shēmu. Mūsu liktenis nav iepriekš noteikts, un katram pašam ir jāizlemj, kā dzīvot savu dzīvi pēc iespējas pilnvērtīgāk, laimīgāk un jēgpilnāk.
— Zem augstprātības un iedomības maskas parasti slēpjas nepārliecība par sevi un sevis noniecināšana. 
— Dažiem cilvēkiem veiksme nozīmē atriebīgu pārākuma sajūtu pār citiem; viņi baidās, ka citi sapratīs viņu motīvus brīdī, kad veiksme kļūs pārak liela, un tāpēc atriebsies.
— Kreativitāte un atklājumi dzimst sāpēs.
— Mēs pilnībā esam atbildīgi par savu dzīvi, ne tikai par savām darbībām, bet arī par savu nespēju rīkoties.

Par eksistenciālo psihoterapiju vairāk var uzzināt ŠEIT

Avots: econet.ru
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ATTĪSTĪBU

Tu nevari izglābt cilvēkus no viņu likteņa, tāpat kā medicīnā tu nevari izārstēt pacientu, ja daba paredzējusi viņam nomirt. Dažkārt vispār ir liels jautājums, vai tu drīksti glābt cilvēku no tā, ko viņam lemts piedzīvot savas tālākās attīstības vārdā.

Tu nevari pasargāt dažus cilvēkus no tā, lai tie nepieļautu briesmīgi muļķīgas kļūdas, jo tās viņiem ir jau asinīs. Ja es tos apstādināšu, viņiem tajā nebūs nekādu nopelnu.

Savas pašcieņas vārdā, savas psiholoģiskās attīstības labā, mums ir vērts sevi pieņemt tādus, kādi esam un pilnā nopietnībā dzīvot mums uzticēto dzīvi. Mums ir nepieciešami mūsu grēki, mūsu kļūdas un mūsu maldi, pretējā gadījumā mums nebūs pietiekami nopietnu iemeslu, kas mudina mūs attīstīties.

Tie, kam lemts sadzirdet, sapratīs, tie, kam nav lemts saprast, nedzirdēs.

Karls Gustavs Jungs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms nosodīt

Patiesībā nav tāda attīstības punkta, kurā cilvēks var sākt kategoriski nosodīt citus cilvēkus, īpaši viņam nepazīstamus un piekārt tiem savas birkas, vadoties tikai no sava subjektīvā vērtējuma un tikpat subjektīvās pieredzes..
Tas varētu būt iedomības un degradācijas sākuma punkts.

Jo attīstītāks, jo izglītotāks un jo vairāk praksei un realitātei pietuvināts ir cilvēks, jo labāk viņš saprot to, ka “NEtuvs viņam” aboslūti nenozīmē, ka visus tos, kam ir savādāk vajadzētu ierakstīt zemākā kategorijā.

Kategoriskumu ir pelnījuši tikai pierādīti slepkavas un asiņaini tirāni, bet ne tie cilvēki, kuru rīcība, āriene, dzīvesveids, pašrealizācijas veidi un uzskati par dzīvi mums, iespējams, nepatīk.

Mēs arī daudziem cilvēkiem nepatīkam, taču tas nepadara mūs mazāk cienīgus, lai mūs pieņemtu, saprastu un mīlētu tie, kuriem esam tuvi, vai ne?
Vispār pēdējā laikā arvien biežāk es vēlos aizbēgt kaut kur prom no tā neiecietības trokšņa, ar kuru piepildās pasaule un kur ikvienam ir svarīgi kādu citu apkaunot, kādam uzrīdīt pūli par nepatīkamu pateiktu vārdu vai viedokli, uz kādu rādīt ar pirkstu, kādu apspriest, kādu ļaunprātīgi izsmiet … un noteikti sadalīt visus labajos un ļaunajos.

Bet tieši tā rodas tas pats izslavētais sadzīvistiskais fašisms, kurā cilvēki sāk ticēt, ka labāk sajusties vari tikai tad, ja esi kadu pazemojis, pazeminājis un apkaunojis.

Un tieši tā mēs sākam meklēt nevis savus pašu attīstības ceļus, bet tos, uz kuru fona varam paši sev iepatikties.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iesētās sēklas vienalga uzdīgs

Teorijai bez prakses nav nekādas jēgas.
Tu vari miljons reižu lasīt un klausīties iedvesmojošu saturu.
Taču, ja nepagriezīsies pret sevi un neieskatīsies savā dziļumā,
ja nesāksi šķirot iekšējās drazas, neaizraksies līdz pirmcēloņiem
un dziļākajai būtībai, brīnums nenotiks.

Visam ir savi pirmcēloņi. Visam ir savas saknes.
Katram notikumam vai stāvoklim ir savas iemesls.

Ja tevi kaut kas neapmierina – rokot atrodi, risini.
Apslāpēt un tēlot, ka viss ir labi tad, kad tas spraucas laukā pa visām vīlēm – arī tā ir izvēle.Taču katrai izvēlei ir sekas.

Jo spēcīgāk atspere tiek saspiesta, jo spēcīgāk tā kādā mirklī izšaus un sevi parādīs.
Iekšējās pārmaiņas notiek caur darbībām. Caur kustību pie sevis.
Caur iekšējām pārmaiņām.

Pirmcēloņi, kas iesēti pagātnē, kā atbalss atskan tagadnē un nākotnē.
Iesētās sēklas vienalga uzdīgs. Kaut iesējis tās būsi asfaltā.

Skaists dārzs uzplaukst tur, kur ar saknēm izravētas visas nezāles.
Tur, kur ir tam ir vieta. Tur, kur augsne ir bagātināta ar mīlestību
un iesētas tās sēklas, kuru augļus vēlamies plūkt nākotnē.

Iekšējais skaistums izpaužas tad, kad tam ir vieta.

Katrs brīnums ir cītīgs darbs. Tās ir darbības. Tā ir izvēle.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Foto: pexel

Kas aiz durvīm?

… Arvien biežāk es salīdzināju cilvēkus ar durvīm. Iepazīsties ar kādu un redzi simpātiskas durtiņas ar vara nummuriņu. Atver, bet aiz tām maza mazītiņa istabiņa – divi reiz trīs metri. Piecas minūtes parunājies ar cilvēku un jūti, cik smacīgi ir viņa sabiedrībā, cik garlaicīgi starp plauktiņiem ar puķu podiem un plīša lācīšiem.

Bet gadās arī gluži otrādi – atver noplukušas durvis, bet aiz tām Visums: komētas, planētas, Piena ceļš… Taču tādu ir maz. Parasti aiz durvīm ir gaitenis – šaurs, garš, vai arī siena. Klauvējies, cik gribi – neko vairāk kā aklu akmens sienu neieraudzīsi.

L. Romanova “Cilvēki uz jumtiem”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis