Kā es iemīlēju sevi

66501519_1936237026476111_2053115897882607616_n

Gandrīz trīsdesmit gadus es nezināju, ko nozīmē mīlēt sevi… Kā tas ir, justies mīlētai, iekārotai, kādam vajadzīgai un interesantai? Es nekad nepieņēmu to, ka esmu skaista. Vieni vienīgi trūkumi!
Un šos trūkumus es baroju un audzēju gadiem ilgi.
Bērnībā es ļoti bieži dzirdēju, ka man ir paveicies piedzimstot tadai neglītai.
Reiz mēs ar mammu atnācām ciemos pie viņas tantes (manas vecāsmammas māsas). Tā paskatījās uz mani un teica: “Meitiņ, kāda gan tu pabriesmīga! Nu, nekas, galvenais, lai tu būtu laimīga. Ēdīsi ievārījumu?” Iedomājies, kaut ko tādu pateikt meitenei? Man bija septiņi gadi. Ir pagājuši daudzi gadi un es vēl joprojām redzu tantes seju, redzu kā viņa šūpo galvu un dzirdu šos vārdus.

Mūsu mammas un vecmāmiņas tad nezināja, ko nozīmē pārliecinātība par sevi, pašapziņa, pašvērtējums un kā to ieaudzināt bērniem. Tāpēc gluži normāli bija pateikt savai meitai, ka viņai ir resnas-līkas-īsas kājas, atkāries vēders, resni sāni, garš deguns, atļukušas ausis, pīkstoša balss, trīs mati divās rindās, rokas no dibena, vienu vārdu sakot, kam tāda vispār vajadzīga.

Un šie vārdi nosēžas mūsu zemapziņā uz visu mūžu un ietekmē visas sfēras. Mamma ir pirmais un galvenais mūsu psihes un domu par sevi šajā pasaulē priekšnieks.
Ne visu augstāk minēto es attiecināju uz sevi, tomēr daļa no šiem negatīvajiem uzstādījumiem ļoti stingri iesēdās manā zemapziņā un pārvērtās par indīgām pārliecībām, kas indēja visu manu dzīvi…
Ceļš no nemīlestības uz mīlestību pret sevi aizņēma man kādus 15 gadus, te es ieskaitu to periodu, kurā es strādāju ar sevi, pielietojot visdažadākās psiholoģiskās, ezotēriskās, hipnotiskās un meditatīvās tehnikas un prakses. Diagnoze “nemīlestība pret sevi” neļāva man pilnvērtīgi veidot attiecības ar vīriešiem. Viņi iemīlējas manī, daži no viņiem mīlēja dziļi, taču es tam neticēju un terorizēju viņus ar pārmetumiem par to, ka netieku mīlēta.

Es sagrāvu brīnišķīgas attiecības ar labāko savu vīrieti pateicoties savai iekšējai dvēseliskajai indei. Tad man šķita, ka attiecības pašas par sevi ir slimas un es centos tas ārstēt. Kad mēs cīnāmies ar slimām attiecībām, tad tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Nav nekādas jēgas ārstēt slimības simptomus. Sākumā ir jānovērš pašu cēloni. Un cēlonis ir viens no mums. Manā gadījumā tā biju es.

Es pati sevi nemīlēju un nekad nevienam nebūtu noticējusi, ka varu būt mīlēta.

Sēkliņu “tu esi niecība” es iesēju savā dveselē un pārvērtu par milzīgu koku – izmēros kā baobabs, kurš ar savām saknēm dziļi iestiepās zemapziņā. Tā augļi izauga sapuvuši un indīgi, saindējot dzīvi visiem, kuri apkārt.

Kā es sevi iemīlēju?

Sākās viss no banālā: tā dzīvot vairs nedrīkst!
Kad sāku rakņāties pa saviem iekšējiem Dvēseles mēsliem, es sapratu, ka neveiksmju, slimību un bezcerības iemesls slēpjas N-E-M-Ī-L-E-S-T-Ī-B-Ā P-R-E-T S-E-V-I.
Kā mēs izpaužam savu mīlestību pret citiem cilvēkiem?
Kad mēs mīlam vīrieti, mēs viņu atbalstām, uzmundrinām, apskaujam, skūpstam, saucam mīļos vārdos, pastāvīgi atzīstamies mīlestībā. Tā ir?
Kad mēs mīlam bērnu, mēs viņu slavējam, nēsājam uz rokām, rūpējamies par viņu no un līdz un pastāvīgi atzīstamies viņam mīlestībā. Piekrīti?
Tuvajiem un draugiem mēs atvadoties arī sakām mīļus vardus, lai viņi saprastu, ka mēs viņus mīlam.
Tā taču ir?
Atzinība, rūpes, aizsardzība, cieņa – tās visas ir mīlestības izpausmes.
Es nekad, pavisam nekad neteicu sev neko līdzīgu, kaut gan “es domāju, ka domāju”, ka es sevi mīlu. Un tu? Teici? Saki?
Luīza Heija savās grāmatās sūta mūs pie spoguļa, lai paziņotu sev par savu mīlestību pret sevi.
Cik smagi man gāja pirmajās dienās! Viņa brīdināja.
Skatos spogulī, saku, ka mīlu sevi un tajā pat laikā  automātiski meklēju trūkumus un tos pasvītroju.
Es piespiedu sevi sevī iemīlēties.

Ir kāda skaista padomju laika filma “Iemīlējies pēc paša gribas”, kur vīrietis un sieviete apzināti, koncentrējoties tikai uz otra pozitīvajām īpašībām, iemīlējās sevī pēc paša gribas.
Katru rītu es sāku ar gājienu pie spoguļa un uzmanīgi skatījos sev acīs, smaidīju un atzinos mīlestībā: Mana mīļā, dārgā, es tevi mīlu un pilnībā pieņemu. Es izdarīšu visu, lai tu būtu laimīga! Mīlu, mīlu, mīlu…

Visas dienas garumā, kā nonācu pie spoguļa, es sev atgādināju: Es tevi mīlu, Mīļā! Pēc vairākām nedēļām man kļuva vieglāk atzīties mīlestībā, tāpēc, ka es patiešām sāku iemīlēties…. Pēc tam nāca komplimentu straumes, asaras…. Sāc nobriest! Un atrodi arvien jaunas labās īpašības un pasvītro tās.
Kādam šī iemīlēšanās sevī sajūta atnāk pēc vairākiem mēnešiem, regulāri atzīstoties mīlestībā sev, galvenais, ir nepārstāt strādāt, jo brīžam šīs darbības izsauc nepatiku.
Es sevī atradu ļoti daudzas labas īpašības, no sirds un ar prieku tas iemīlot. Ar šo pašu sirsnību es iemīlēju savus trūkumus un palūdzu piedošanu tām ķermeņa daļām, ar kurām visu laiku biju neapmierināta. Mainījās ķermenis un seja un es ar katru dienu kļuvu skaistāka. Vai mainījās mana uztvere vai arī tā bija un ir patiesībā? Domāju, gan viens, gan otrs.
Visas mūsu negatīvas programmas, īpaši naids pret sevi un savu ķermeni ļoti spēcīgi iesēžas mūsu auras programmā, tāpēc arī visi cilvēki, redzot mūs, nolasa šo vēstījumu.
Ja mēs uzskatām, ka kaut kāda mūsu ķermeņa daļa ir pretīga, tad citi cilvēki a-priori domās tieši tā…
Mēs izstarojam frekvences kā televīzijas antena ar krāsainiem mūsu priekšstatu par sevi attēliem.
Vai arī vēl briesmīgāks piemērs. Ja sieviete sevi uzskata par vecu, tad mentālā līmenī viņai nopakaļus velkas vecas sievas fantoms. Ja par resnu – tad resnītes fantoms. Ja šķirta sieviete vēl joprojām sēro pēc sava bijušā vīra, tad viņai seko viņas vīra fantoms. Un apkārtējie cilvēki zemapziņas līmenī redz tieši šo fantomu un neapzināti izdara secinājumus. Vīrieši jūt šo cita vīrieša fantomu un neuzdrošināsies tuvoties šai sievietei un pat nemēģinās viņu aplidot, jo neuzskata par brīvu.
Kad es sevi iemīlēju, man uzlabojās attiecības ar daudziem apkārtejiem cilvēkiem. Tagad es ievēroju, ka man pievelkas cilvēki, ka man pievērš uzmanību vīrieši, visur, lai kur es arī atrastos. Pasaule apstiprina to, ka arī tai es patīku un tā mani pilnībā atbalsta.

Sargāt sevi no sava prāta

Tieši prātā nogatavojas sapuvuši augļi – no mūsu pašu iestādītajiem kompleksu, baiļu, savas mazvērtības un dusmu kokiem. Prāts darbojas kā visu negatīvo uzstādījumu tulksun starpnieks starp mums un pasauli un šo uzstādījumu saknes stiepjas dziļi zemapziņā.
Es ļoti mīlēju sevi pavilkt uz zoba, izsmiet, apsaukāt un apsmidzināties ar indi no galvas līdz kājām.
Starp citu, dažas manas draudzenes attiecībā pret mani darīja to pašu. Kā mani tas aizvainoja! Un man viņās tracināja tieši tas, kas bija manī pašā. Es sevi šaustīju un mīdīju kājām bez minstināšanās. Un tieši to pašu ar mani darīja manas draudzenes. Un pasaule. Un vēl arī mamma…
Es gaudoju dēļ neveiksmēm un kliedzu no sāpēm, un uzskatīju, ka man ir briesmīga karma un, ka es vispār esmu pretīga. Un tikai tādas niecības kā manis karma, ir pie visa vainīga.
Bet visā vainojams bija tieši mans nemierīgais prāts.
“Es esmu neveiksminiece. Es esmu neglīta. Man tam nebūs naudas. Man nav ko vilkt mugurā. Lifts vienmēr, tiešām – vienmēr, uz pirmo stāvu brauc no desmitā. Visi mīl mani “uzmest”. Es esmu vientuļa. Viņš mani nemīl un nekad nav mīlējis. Ceļojumā? Ko, jūs!? Man knapi pietiek naudas  komunālajiem maksājumiem!” utt.
Prāts pilnībā diktēja man manu dzīvi, būvēja to un izstaroja signālus Visumam par to “kā viss ir patiesībā”.
Atceries to stāstu par “eņģeli aiz muguras”?

Brauc vīrietis trolejbusā…. Drūms. Neapmierināts. Un domā:
“Apkārt vieni vienīgi kretīni, priekšnieks – kretīns, sieva – slampa”.
Aiz muguras viņam Sargeņģelis ar bloknotu un pildspalvu. Metodiski pieraksta:
“Apkārt vieni vienīgi kretīni, priekšnieks – kretīns, sieva – slampa”.
Un domā:
“It kā jau tas viss jau bija. Un priekš kam viņam vēlreiz to visu?? Taču, ja pasūta, man jāpilda…”
Brauc divas sievietes un viena otrai sūdzās:
” Kā man viss apnicis! Vīrs  neveiksminieks, pelna maz, dzīvojam nabadzībā, naudas mūžīgi nav, kolēģi – lopi. Bērni slikti mācās, ir rupji. Man veselība slikta, priekšnieks mani nemīl, alga maziņa…”
Sargeņģelis stāv ar bloknotu un pieraksta: “Vīrs neveiksminieks, pelna maz, dzīvo nabadzībā, naudas mūžīgi nav, kolēģi – lopi. Bērni slikti mācās, ir rupji. Veselība slikta, priekšnieks nemīl, alga maziņa…”
Parausta plecus:
” Es nesaprotu, priekš kam viņai tas viss vajadzīgs. Taču, ja pasūta, nāksies izpildīt…”

Tad, lūk! Visiem spēkiem sargi sevi no sava prāta, tieši tāpat, kā tu sargā savu bērnu no briesmām.
Visas negatīvas domas ir jātransformē un jāpārvērš labajās.
Nevajag ļaut savai sliktajai domai darīt savus netīros darbiņus. Kā tikko viņa nokļuvusi smadzenēs, kā pie sevis mājās, nenoslaukot kājas, pieradusi, ka tas ir normāli, dzen viņu prom ar lāpstu. Atļauj, lai tavā galvā dzīvot sāk labas, skaistas domas.
“Naudas visu laiku na…” – neļauj to izrunāt līdz galam! Apstiprini sev, ka Mājās (galvā) dzīvo tikai labas domas un no šī brīža tavā prāta aug tikai persiki un zied ziedi. “Man vienmēr ir nauda! Mani vienmēr visi slavē! Visums par mani rūpējas un es saņemu naudu no visdažādākajiem avotiem”.
Ir miljoniem dažādu afirmāciju, izvēlies sev pieņemamās un iesēj tas savas zemapzinas laukā, regulāri, kā es to darīju un turpinu darīt.

Es praktiski darot reālas lietas sajutu to, kā mēneša laikā viss sāka mainīties. Naudas uzreiz vairāk nekļuva, taču, ja agrāk tās pietika uz pāris nedēlām, tad veicot lauksaimniecības darbus savā pratā, man patiešām sāka pietikt visam.

Saudzēt savu tīro saprātu, savu Dvēseli – ir labākais veids, kā mainīt savu dzīvi uz labo pusi un paust attiecībā pret sevi beznosacījumu mīlestību.

Uzreiz jau neizmainījās visa situācija manā dzīvē. Agrāk iestādītie koki nenokalst divu dienu laikā, taču dzīves sajūta kļūst cita. Tici man! Tu pārstāj indēt sevi, izdzerot, kā iepriekš katru dienu litriem saindēta kompota, kas gatavots no sapuvušo koku sapuvušajiem augļiem.
Šie nav parasti teorētiski psihologu padomi (esmu ar viņiem strādājusi un zinu), tā ir mana praktiskā pieredze – pagātnē ļoti nepārliecinātas par sevi sievietes pieredze.

Slavēt sevi un apbalvot

Mēs taču bērnu slavējam, kad viņš ir izdarījis kaut ko labu? Apbalvojam savus mīluļus par komandu izpildīšanu?
Un sevi?
Es neatceros, kur izlasīju kādu padomu, ka sevi jāslavē ne tikai vārdos, bet arī glaudot savu galvu un papliķējot pa plecu. Tādā veidā nostrādā visi mehānismi visos uztveres līmeņos.

P.S. Ir vairākas brīnišķīgas tehnikas, kuras var izmantot sevis nomierināšanai. Viena no tādām – KLAUVĒŠANA vai “emocionālas brīvības tehnika”, par kuru daudz runā un savā praksē izmanto Džo Vitale viens no grāmatas “The Secret” autoriem. Par to runā arī latviešu makrobiotikas speciālists Roberts Lācītis.

Tas patiešām darbojas.
Iespējams, kādam tas viss atgādina šizofrēniju un personības dalīšanos, taču man nebija cits zināms veids kā paust sev savu mīlestību un pārliecināt pašai sevi par to, ka esmu “mīlēta un laimīga”.
Par ieradumu ir jākļūst sevis slavēšanai par visu, ko dari, pat niecīgākajiem panākumiem, pareizajām domām – agrāk šo direktrises vietu bija aizņēmusi kritika.
Pateikt sev “muļķe!” bija parasta lieta. Šodien tā vietā es sev saku: nekas, visādi gadās, viss ir labi, tātad tā vajag. Tu pilnveidojies. Viss ir labi. Arī tas mainīsies. Viss manā dzīvē mainās uz labu. Es kļūstu labāka. Es esmu malacis. Es to izlabošu.
Tā ir taisnība un es tikai tā ar sevi tagad runāju. Vai gan tā mēs nerunātu, ja labākā draudzene mūsu klātbūtnē sevi mīdītu kājām un apsaukātu? Es sev pat draudzene neesmu. Es sev esmu pats tuvākais, pats mīlākais un mīlētākais cilvēks….

Un tikai pēc tam visi pārējie, arī mīļie, mīlētie, tuvie….
Kaut kad ļoti sen kāds bagāts cilvēks stāstīja manam mīļajam tētim “Veiksmīga cilvēka formulu”:
Pirmkārt viņš viņam uzdeva jautājumu: “Kurš un kas tev ir pirmajā vietā?”
Tētis, protams, atbildēja: ģimene, sieva, bērni…
Un bagātais cilvēks teica, ka tā ir nepareiza, neveiksminieka formula.
Tava ģimene nekad nekļūs laimīgi, ja tu, pirmkārt, pats tāds nebūsi.
Ja tu esi tukšs un neesi mīlestības piepildīts, pilns naudas, laimes, tu nevari ar šīm enerģijām padalīties ar citiem.
Veiksmīgs cilvēks pirmajā vietā vienmēr liek sevi – un tas nav egoistiski. Viņš piepilda vispirms sevi.
Kad tētis mums to izstāstīja, mēs neko nesapratām, taču vecāki nosprieda: ka tas nav iespējams, jo pirmajā vieta vienmēr ir bērni, jo pirmkārt, ir jāmīl bērnus! Nē! Mēs visu tikai bērniem!

Mamma, tēti, diez vai es kādreiz tikšu līdz jūsu koku saknēm, lai izrautu tās, pārāk dziļas un resnas tās babobabu saknes. Es jūs bezgalīgi mīlu, taču tagad zinu, ka sevi jamīl vairāk….

Centieni kļūt laimīgam

Zelta likums: kopt savu ķermeni, ādu, matus, seju, neskatoties pat uz to, ka ir slinkums vai nav laika. Es neizlaižu ne dienu, lai cik grūti nebūtu, bez rīta vingrošanas un ajūrvēdiskās pašmasāžas. Tāpēc, ka zinu, ka manam ķermenim tas ir ļoti svarīgi. Vingrošana ļauj ķermenim pamosties un atbrīvoties no sastāvējušās enerģijas, blokiem, sāls atliekām. Masāža padara manu ādu zīdainu, tvirtu un samtainu. Vingrošana un staipīšanās, fiziskie treniņi ir nepieciešami ķermeņa lokanībai un dzīvīgumam.

Ja agrāk es nodarbojos ar fitnesu tāpēc, ka stingrs dibens būs patīkamāks pretējam dzimumam, tad šodien es zinu, ka nodarbošanās ar sportu ir, pirmkārt, manas veselības un mana mīļota ķermeņa tonusam.
Ja agrāk tu vēlējies notievēt tāpēc, lai patiktu vīriešiem, tad apzināti izmaini šo kampaņu attiecībā pret sevi. Tas vajadzīgs tāpēc, lai tavs ķermenis justos labāk, veselāks un skaistāks pats par sevi. Un, vispār, lai debesīs nebūtu kauns Dieva priekšā atbildēt par to, kā tu šajā inkarnācijā izmantoji tev doto fizisko apvalku:)

Ja savu apziņu un dvēseli mēs piesējam ar pareizo un garšīgo domu sēklām, tad paust savu mīlestību pret ķermeni nozīmē – nodrošināt tā komfortu, veselību, siltumu un skaistumu. “Mans ķermeni, es mīlu tevi! Piedod man par kritiku. Es pilnībā pieņemu tevi tādu, kāds tu esi, kādu tevi daba radījusi, un es apsolos tevi pilnveidot, un rūpēties par tevi” Tādus vārdus es katru rītu veltu savam ķermenim, kad es pēc dušas to maigi noslauku ar dvieli.

Šobrīd man atzīties sev mīlestībā vairs nesagādā nekādas pūles. Šobrīd es to saku tāpēc, ka gribu to teikt. Tāpat kā ļoti gribas teikt mīļus vārdus savam mīļotajam cilvēkam. Bez piespiešanās, bez šaubām. Man patīk radīt sev apkārt skaistu vidi, izdarīt visu labāko savam ķermenim, vadāt to skaistā automašīnā un nelikt tam mīcīties sabiedriskajā transportā. Aizmigt skaistos, tīros palagos, valkāt skaistu apģērbu, pat mājās. Kad es sāku mājās valkāt skaistu apģērbu, es kļuvu daudz apmierinātāka un laimīgāka. Un, ejot garām spogulim, es vienmēr ar sajūsmu atzīmēju: “Kāda gan tu skaista esi! Re, kāds malacis!”

Rītos un vakaros, guļot gultā, es svētīju savu mīlāko cilvēku savā dzīvē – SEVI… Svētīju veselībai, veiksmei, mīlestībai, uzplaukumam. Vēl jo vairāk, mums sievietēm ir tāda maģijas un burvestību spēja, ka, ja mēs svētījam citus cilvēkus, tas strādā ar milzīgu spēku. Es svētīju sevi un citus man mīļos cilvēkus.
Lūk, tā es sevi iemīlēju…

Mīli sevi!

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par vīrieša un sievietes garīgo izaugsmi

rokas

Partneris aktivizē tavu karmu, tavus slēptos trūkumus. Viņš tos spoguļo.

Kā pārbaudīt, kas ir viņa darbs: tas ir tas, kas tevi viņā tracina, kas izraisa sāpes un tas arī ir tas, ar ko jāstrādā.
Dvēselē vajag viņam piedot, strādāt ar sevi, taču tu drīksti viņam aizradīt uz viņa trūkumiem. Tikai darīt to maigā, viņam saprotamā formā. Neattaisnot viņu ar vārdiem “viņš man ir skolotājs, tātad var darīt visu, ko vien vēlas”, jo arī tu esi viņa skolotāja! Un viņam jāzin, kur viņš maldās.
Visos gadījumos ir jāsaglabā miers, izņemot pašaizsardzības jautājumus: savus bērnus/savu māju/savu cilvēcisko/sievietes pašcieņu.
Ko dod “izšķīšana” partnerī? Sava Es zaudēšanu. Nevajag iestigt, ir jāiet blakus.

Sievietes daba ir elastīga un viņa spēj pakārtoties vīrietim, un te nu ir svarīgi nepāršaut par strīpu un nepazaudēt savu patieso Es. Savukārt, kad vīrietis pakārtojas – viņš zaudē savu vīrišķo enerģiju.
Neatkarības jautājums – morālās, materiālās. Kā pareizi uzvesties: nevajadzētu pieļaut galējības. Sievietei ir jābūt sociāli realizētai un neatkarīgai, taču ir svarīgi to neizrādīt pārāk atklāti, nelepoties ar to, jo vīrieti tas pazemo. Viņam ir jādomā, ka bez viņa nevar, tas dod viņam sava nozīmīguma sajūtu.
Materiālo atkarību var pieļaut tikai tad, ja vīrietis dzīvo pec garīgajiem dzīves likumiem un ļoti skaidri apzinās savu “apgādnieka” lomu.
Vai ir vajadzīga pašpietiekamība? Kādai tai jabūt: ko dod jēdziens “ES PATI”: “Ja tu pati, tad priekš kam es tev esmu vajadzīgs?” Vīrietim ir ļoti svarīgi justies vajadzīgam.
Kad sieviete ir pārāk aizrāvusies ar savu pašrealizāciju, tad vīrietis var sajusties pamests. To vajadzētu atcerēties. Un attīstoties nenodarīt pāri ģimenei.
Laulības karma aktivizējas dažādos dzīves posmos. Astroloģija parāda šos punktus. Dažkārt cilvēkam vajag pabūt vienam.

Vientulības pieredze. Kāpēc cilvēks iziet šo pieredzi? Svētais vientulības laiks ir svarīgs pašrealizācijai. Lai izdzirdētu sevi un savu Dvēseli. Ikdienas steigā tas nav iespējams.
Ir pienākusi “Dievietes mātes ēra”, un kad atnāk misija, būs daudz sieviešu tās sekotāju. Ir pienācis laiks sievietēm būt aktīvām un patstāvīgām, taču neaizmirstot savu mātes un sievietes lomu.
Cilvēks savā garīgajā izaugsmē pieņem no sava partnera kā labās tā arī sliktās lietas. Apzināti saprot, ka brīžam atrodas baltā, brīžam melnā skolotāja lomā, un viņš saprot, ka ir atnācis aktivizēt savu karmu pilnā mērā. Norādīt uz visiem blokiem/bailēm/trūkumiem. Vai arī uz visām pozitīvajām lietām, ja pāris to nopelnījis ar savas dzīves pozitīvo ceļu.
Un nopelnīt šo pozitīvo karmu var tad, ja cilvēki pareizi spēlēs īstas sievietes un īsta vīrieša lomu. Dzīvos atbilstoši garīgajiem dzīves likumiem. Apzināti palīdzēs attīstīties viens otram un darīt kaut ko cilvēku labā – izpildīt kādu augstāko pāra mērķi, piedalīties cilvēces apziņas evolūcijā.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes karma

karma1

Paši izplatītākie karmas veidi ir iemūžināti pasakās, mītos, literatūras darbos un plaši pazīstami cilvēces vēsturē. Lai nosacīti apzīmētu karmas tipus, psihosomatiķi izmanto šos personāžus. Šobrīd ir atzīmēti septiņi sievietes nobriedušas karmas veidi.
Tie ir galvenie, taču arvien biežāk sastopami ir jauktie, kuros apvienoti vairāki karmas tipi, kuros mēs katra varam sevī ieraudzīt.

✿ Ideāliste
Šī sieviete baidās no reālās dzīves. Viņa sapņo par kaut kādu īpašu, skaistu dzīvi un ignorē nepatīkamo realitāti, vienkārši nevēlas to ievērot. Viņai šķiet, ka realitāte ir viņas necienīga, ka viņai vajadzīga kaut kāda cita dzīve. Viņa visbiežāk dzīvo sapņos par nākotni, kurā, kā pēc burvju nūjiņas mājiena, viss brīnumainā kārtā sakārtosies un būs labi. Gadiem ejot, kad noskaidrojas, ka pats no sevis nekas nemainīsies, “Ideāliste” jūtas ļoti vīlusies un nožēlo pagātni un garām palaistās iespējas.

Tāda sieviete visbiežāk savu dzīvi palaiž garām, jo tagadnē viņas nav: sākumā dzīvo sapņos, pēc tam – nožēlā. Un dzīve tajā pat laikā paiet. Tādām sievietēm ir lielas grūtības izveidot ģimeni – viņas visu mūžu var sapņot par lielu mīlestību, taču tā arī neatrast pietiekami cienīgu šīs mīlestības “objektu”.

Kad “Ideāliste” pārvar savas negatīvās programmas un pārstāj baidīties no reālās dzīves, viņa ļoti veiksmīgi sasniedz Dvēseles un ķermeņa harmoniju, jo pateicoties tam, ka viņai ir pacilāta un smalki jūtoša Dvēsele, viņa ir spējīga mainīt pasauli sev apkārt un pietuvināt to pilnību par kuru sapņoja.

✿ Guļošā Skaistule
Viņa visu mūžu gaida savu skaisto princi. Iespējams, viņai jau ir 40 gadu, bet viņai vēl joprojām šķiet, ka 18. Un, lūk, viņš atjās savā baltajā zirgā, noskūpstīs viņu un tad sapnis beigsies un sāksies īstā dzīve. Viņa izjūt dzīves garšu, sapņo pilnībā to izbaudīt. Viņā dzīvo ārkārtīgi lielās alkās pēc mīlestības un viņai ir milzīga atdeves spēja mīlestībā. Taču viņa sapņo par “ne šīs zemes” mīlestību. No reāliem vīriešiem “Guļošā skaistule” izvairās, jo viņai šķiet, ka tie ir pārāk rupji, primitīvi un var sagraut viņas maigo Dvēseli.

Viņa izdomā sev elkus, iemīlas tajos un jau pirmajā tikšanās reizē, saskaroties ar realitāti, viļas.

Kā likums, viņai ir negatīva seksuālā pieredze, tāpēc, ka esot intīmās attiecības, viņa nesaņem šo “debešķīgi pasakaino sajūtu”, par ko sapņojusi.
Viņa nespēj saskatīt un pieņemt reālus, parastus cilvēkus, nemaz necenšas tos saprast un visu laiku salīdzina tos ar savu izdomāto ideālu. Patiesībā viņai vieglāk mīlēt no attāluma savu izdomāto tēlu.

Viņa baidās no reālas mīlestības ar tās reālajām problēmām.
Kad “Gulošā skaistule” pārvar negatīvās programmas, viņa pēkšņi sāk redzēt un novērtēt reālos cilvēkus. Viņa pārstāj baidīties no reālas mīlestības. Un viņai izdodas sastapt cienīgu cilvēku, kuru spēj iemīlēt. Un tad arī viņa nodzīvo savu pilnvērtīgo sievietes dzīvi un realizē patiesi izcilas savas Dvēseles spējas ģimenes dzīvē.

✿ Mīļotā
Viņa nespēj pārciest vientulību. Vina jūtas vāja un pazaudējusies, ja blakus nav vīrieša – stiprā pleca, uz kura atbalstīties. Viņa ir gatava iemīlēties visos pēc kārtas un apprecēties ar pirmo pretimnācēju – lai tikai nebūtu viena; un dažkārt viņa mēdz būt absolūti neizvēlīga.

“Mīļoto” burtiski ir jānes, jo viņa pati  it kā nespēj virzīties pa dzīvi. Viņa ļoti ātri nogurdina to cilvēku, kurš viņai ir blakus. Šī tipa sievietes ļoti bieži mīl pieprasīt no vīrieša pastāvīgu uzmanību, “izvilkt” naudu, izdīkt dāvanas un bieži vien rīko scēnas un histērijas, ja nesaņem kāroto.

Kad “Mīļotā” pārstāj cilvēkiem “piesieties” ar savām prasībām pēc maiguma un siltuma, tad šis siltums un maigums sāk nākt pie viņas pats. Izaugot no šī scenārija, viņa kļūst ļoti maiga, mīloša un rūpīga. Un viņas turpmākā dzīve ir pilna mīlestības.

✿ Žanna d`Arka
Viņas devīze ir: “Visi, kas mani mīl, aiz manis!”. Ievēro, nevis “pie manis”, bet “aiz manis”. Viņa baidās no reālas mīlestības un ar prieku ved vīriešus kaujā nevis atdodas tiem. Baidās izskatīties vāja un, kā likums, savu dzīvi velta cīņai par kādu augstāku mērķi. Tas ir sievietes-cīnītājas tips. Uz āru neizrādītais un neizpaustais maigums burtiski plēš viņu uz pusēm, taču viņa neļauj tam izpausties un savas neiztērētās emocijas “palaiž” uz āru kaujas laukā.

Arī šādas negatīvas programmas ir pārvaramas. Kad šāda sieviete atbrīvojas no tām, viņu vairs nevar pazīt. Viņa lieliski realizējas ģimenē un profesijā: drosmīga, izlēmīga, mērķtiecīga, šī sieviete ļoti daudz ko sasniedz. Taču viņai ir jāiemācās mīlēt un pieņemt mīlestību. Mīlēt sevi, pirmkārt.

✿ Matrjoška
“Matrjoška” ir diezgan neelastīga un mazkustīga figūra ar lielu inerci: ja reiz ripo, tad to grūti ir apstādināt, ja stāv uz vietas, tad grūti izkustināt. Tā arī sieviete–Matrjoška ilgi un nogurdinoši sūdzēsies par dzīvi, par vīru, par bērniem, par to, ka naudas mūžīgi trūkst, taču, neskatoties uz to, nepakustinās ne pirkstu, lai kaut ko mainītu.
Viņa neievēro, ka viņai iekšā (kā maziņa matrjoška lielajā) ir paslēpti ļoti daudzi nerealizēti talanti. Viņai ir slinkums tos atklāt un realizēt. Viņa uzskata, ka ir neveiksminiece un nesaprot to, ka viņas problēmas, tapat ka to risinājumi, ir viņā pašā; viņai sķiet, ka tikai apkārtējā pasaule ir netaisnīga.
Tāda sieviete ļoti bieži žēlojas, ka nespēj atrast pietiekami labu vīru – viņai mūžīgi gadās vieni vienīgi dzērāji un slaisti.
Kad viņa pārvar šīs programmas, tad beidzot atklāj savus talantus un spējas, pārstāj baidīties pieņemt lēmumus un darīt, viņa kļūst par harmonisku personību, kļūst patstavīga un brīva, iemācās būt saimniece savā dzīvē un viegli sakārto savu privāto dzīvi tā, kā pašai tas tīk. Un viņas labākās īpašības: labsirdība un Dvēseles tīrība izpaužas pilnībā un nes prieku gan pašai gan apkārtējiem.

✿ Mamma
Šī sieviete pēc savas būtības ir aizstāvis un palīgs, pat tad, ja pašai nav bērnu. Viņa ikvienu piesegs ar savu plato muguru. Protams, tādējadi viņa sev pievelk vājos, infantilos vīriešus – “mūžīgos bērnus”. Tāda sieviete visbiežāk cieš no tā, ka vīrietis pārstāj par viņu interesēties kā par sievieti. Bet viņš taču viņu uztver kā mammu, nevis sievu.

Darba kolektīvā “Mamma” arī uzņemas “vilkt” visu viena. Savus pašas bērnus viņa nelaiž klāt nevienam atbildīgam darbam, cenšas nosargāt un paslēpt no dzīves. Viņas bērni nereti  izaug infantili, vāji un nepatstāvīgi. Zem savas pārmēru lielās atbildības nastas šī sieviete parasti pavisam aizmirst sevi un tas noved pie nervu sabrukuma un izdegšanas. Tādu sieviešu lielākā problēma ir tā, ka viņas prot atdot, bet absolūti neprot saņemt, tajā skaitā – arī mīlestību.

Kad šī sieviete atbrīvojas no savām programmām, viņa beidzot var atslābināties, atbrīvoties no nepārtrauktās spriedzes. Viņa pārstāj baidīties no atkarības, un iemācās pieņemt mīlestību un būt mīlēta – un beidzot kļūst īsta sieviete, mierīga un līdzsvarota, tajā pat laikā, paliek lieliska vadītāja, līdere ģimenē un darbā.

✿ Pelnrušķīte
Tipiska labā meitene no nelabvēlīgas ģimenes. Lieliska darbiniece, ļoti cenšas visu darīt pareizi, visu paspēt un par visu atbildēt. Šai meitenītei būtībā nav bērnības, un viņa praktiski no mazām dienām kļūst pieaugusi. Viņa nesaprot bērnu spēles, izklaides un trakulības. Viņu vada viens vienīgs vārds “vajag”. Viņa izaug ļoti “pareiza” un nopietna.  Viņa nepieļauj ne mazāko flirtu un vieglprātību. Kā likums, viņa atrod vīrieti no labklājīgākas kā vinai ģimenes.

Strādīgā “Pelnrušķīte”, ieejot citā ģimenē ļoti ātri kļūst par mājkalpotāju un kalponi. Pie kam visi viņas vīra radi uzreiz saprot, ka viņai pa spēkam ir it viss, un tāpēc tie atdod viņas rokās visu saimniecību.

“Pelnrušķīte” nezin, ko nozīmē dzīvot sev, savai labsajūtai, mīlēt sevi, ko nozīmē atpūsties, atslābināties un ļaut kādam citam par sevi parūpēties. Rezultātā sakrājas milzīga nervu spriedze, kura rezultējas slimībās.

Pārvarot šīs negatīvās problēmas, viņa beidzot saprot, ka sevi ir jāmīl, ka nevar dzīvot tikai citiem. Kad viņa sāk cienīt un mīlēt sevi, tad arī apkārtējo mīlestība un cieņa atnāk pati, vienkārši kā dāvana… “Pelnrušķīte” beidzot pārstāj “rauties melnās miesās” un sāk beidzot dzīvot pilnvērtīgi un priecīgi. Un tajā pat laikā viņa turpina būt laba saimniece un brīnišķīgi, kā neviens, prot rūpēties par ģimenes pavardu.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis