Atgādini sev

– Pacenties par cilvēkiem nerunāt sliktu, nosodot un kritizējot. Pacenties izvairīties no tukšām pļāpām, vēl jo vairāk, ja tās ir par slimībām, trūkumu un ierobežojumiem. Uzdod sev jautājumu: “kā es tieši šobrīd varu šim cilvēkam palīdzēt?”. Ja nevari, vienkārši paej malā.

Ir svarīgi saprast, ka ieradums neizrunāt negatīvus vārdus un nerunāt par negatīviem tematiem aizvedīs tevi pie tā, ka ikviena pēkšņi uzradusies negatīva doma, neatrodot ierasto ceļu, arvien retāk parādīsies tavā apziņā..

– Pacenties pamanīt katru negatīvu domu, kaut mehāniski un nomainīt to uz pozitīvu. Tad izstrādāsies ieradums izvēlēties pozitīvas domas. Vēlāk šī selekcija kļūs automātiska.

– Pacenties otram nenovēlēt to, ko nenovēli sev. Pacenties savās tiesībās un iespējās neierobežot ne sevi ne arī kādu citu. Zemapziņa izaudzē ražu tajā vietā, kur grauds tika iesēts – tātad it visu, ko iesēsi, tu arī nopļausi.

– Pacenties dzīvot tā, lai tev nav ne pretenziju, ne aizvainojumu ne kaprīžu. Jo visi apstākļi, kas tavā dzīvē ir šodien, ir iepriekšējās tavas domāšanas un attieksmes sekas. Ja tevi sit, tātad kaut kad iepriekš tu esi pieļāvis domu, ka ar tevi tā var rīkoties.

– Pacenties netaisnoties – vēlmes taisnoties pamatā ir doma, ka tu neko nespēj ietekmēt. Atceries: apstākļi vienmēr ir rezultāts, tie nevar būt iemesls.

– Pacenties apzināti ievērot labo – pasaulē, visās parādībās un cilvēkos: skaistumu, labestību – Dieva klātbūtni it visā.

– Pirms dodies pie miera un, kad esi pamodies, uzskaņojies uz to, ka šī diena tev nesīs un nesa prieku, veiksmi, interesantas un vērtīgas tikšanās. Vienkāršāk sakot, noskaiti rīta un vakara lūgšanas. Iemācies dzīvot priecīgā un pieņemošā noskaņojumā.

– Dzīvo tā, it kā tev jau ir viss, ko tu vēlies. Ieradums rada atbilstošu stāvokli, kas pēc tam realizējas dzīvē.

Atceries to, ka visi cilvēki uz šīs Zemes visu saņem no viena Avota, nav nekādas konkurences un trūkuma. “Dievam visa kā ir pietiekoši”. Tavu vietu neviens cits nevar ieņemt.

– Dzīvo savu dzīvi un necenties realizēt kāda cita gaidas un cerības – ne vecāku, ne draugu, ne dzīvesbiedra. Neviens cits nevar zināt, kā Tev būs labāk.

– Nomaini savas bailes pret vienotību ar Dievu. Tev nav ne no viena jāaizsargājas, uzbrūk tikai tam, kurš gaida uzbrukumu. Esi atvērts un labvēlīgs – atvērtās durvīs neviens nelaužas. Stiprais nevar būt agresīvs, jo agresija ir vājuma pazīme.

– Izstaro to, ko vēlies saņemt. Tas, ko tu sūti pasaulei, pie tevis noteikti atgriezīsies.

– Iedomājies un vizualizē notikumus, ne to realizāciju vai ceļus pie tiem, tādā veidā, kādā vēlies, lai tie realizētos. Ir skaidri jāredz un jāzina, kāpēc tu to vēlies saņemt vai izbaudīt. Ceļus atradīs Dievs. Meklē iespējas šķēršļos nevis šķēršļus iespējās.

– Apzinies to, ka tu esi pelnījis labāko. Tu esi Dievam svarīgs. Ne jau Dievs cilvēkiem uzgriež muguru, cilvēki uzgriež muguru Dievam. (Tieši tāpēc daudzus māc bezcerība)

– Ievēro pārpilnību it visā, ko redzi, ļauj sev sapņot par lieliem cipariem un skaidri zini, kam tu tos tērēsi. Ļoti daudz ko var iegūt arī bez naudas.

– Iemācies redzēt patieso t.i. garīgo realitāti caur visu, kas to aizēno, izkropļo, noliedz. Reāls ir neredzamais, pārējais ir tikai tā projekcija.

– Dzīvo tā, ir kā Dievs tevi vērotu visu laiku. Lūdzies, pateicies un Mīli.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saraksts, kas izglāba manu laulību

33178122_1061254390678975_1318031094120972288_n

Kamēr varēju, es turējos pie savas laulības. Bet pienāca diena, kad man vairs nebija spēka un kā tikko mans vīrs aizbrauca uz darbu, es savācu savas mantas, paņēmu mūsu dēlu, kuram bija 14 mēneši un aizgāju no mājām.

Tas bija vienīgais gads, kad mēs dzīvojām vienā pilsētā ar maniem vecākiem. Acīmredzot, iespēja aizbēgt pie tēta un mammas manu lēmumu atstāt savu vīru padarīja vienkāršāku.

Ar saraudātām acīm un dusmīgu seju, es iegāju pie mammas virtuvē. Viņa turēja uz rokām bērnu, bet es, asarām šķīstot, centos attaisnot savu lēmumu. Mamma man ielēja krūzē kafiju un teica, ka viņi ar tēti man palīdzēs. Es atviegloti uzelpoju, jo sapratu, ka viņi ir manā pusē.
– Bet, pirms tu pametīsi Bilu pavisam, tev kaut kas būs jāizdara, – teica mamma.

Viņa nolika gultiņā jau gulošo mazdēlu, paņēma baltu papīra lapu un pildspalvu, un lapas vidū novilka taisnu līniju. Viņa man palūdza kreisajā stabiņā sarakstīt visu, ko Bils izdarījis, kā dēļ ar viņu dzīvot vairs nav iespējams.
Es paskatījos uz vertikālo līniju un padomāju, ka noteikti labajā pusē mamma liks man uzrakstīt visas labās Bila īpašības. Biju pārliecināta, ka viņa slikto īpašību saraksts vienalga būs daudz garāks, tāpēc ar entuziasmu sāku aizpildīt kreiso stabiņu. Es netaupīju papīru un tinti. Degu nepacietībā uz papīra uzrakstīt sava neciešamā vīra pretīgo portretu.
Kreisā lapas puse izskatījās sekojoši:

– Nekad aiz sevis nenovāc.
– Nerunīgs klusētājs. Par visiem viņa plāniem un lēmumiem es uzzinu pēdējā.
– Vienmēr aizmieg dievkalpojuma laikā.
– Šņaukājās un atraugājas tieši pie galda.
– Nekad man nepērk skaistas dāvanas.
– Ģērbjas nevīžīgi.
– Skops attiecībā uz naudu.
– Sliņķis (nepalīdz man mājas darbos) utt.
Saraksts piepildīja visu lapu. Man bija vairāk kā pietiekami pierādījumu tam, ka neviena sieviete nav spējīga dzīvot kopā ar tadu vīrieti-monstru.

Pašapmierināti un uzvarošu smaidot es jautāju mammai:

— Un tagad, kā es saprotu, tu palūgsi man labajā lapas pusē uzrakstīt Bila labās īpašības?
– Nē, – viņa teica, – Es arī bez tā zinu viņa labās īpašības. Es vienkārši gribu, lai tu iepretī katrai uzrakstītajai rindiņai uzrakstītu savu reakciju. To, kā tu rīkojies.
Tas izrādījās daudz cietsirdīgāks un grūtāks uzdevums, kā sameklēt Bila labās īpašības. Es atcerējos dažas labās viņa īpasības un pilnībā varēju tās aprakstīt. Bet es nekad nebiju domājusi par sevi pašu. Es zināju, ka mamma neatkāpsies, kamēr nebūšu to izdarījusi, tāpēc negribīgi sāku rakstīt:

– Es apvainojos, piepūtos, dusmojos, kliedzu.
– Man bija kauns stāvēt viņam blakus.
– Es tēloju mocekli, spēlēju uz jūtām un centos izsaukt žēlumu pret sevi.
– Es gribēju būt precējusies ar kādu citu, tikai – ne viņu.
– Es nerunāju ar viņu (sodīju viņu ar klusēšanu).
– Es uzskatīju, ka esmu viņam parāk laba (uzskatīju, ka Bils nav manis cienīgs).
Saraksts izrādījās bezgalīgs. Kad biju aizpildījusi visu stabiņu, mamma no manām rokām izņēma paīra lapu, paņēma šķēres un pārgrieza pa vertikālo līniju to uz pusēm.

Kreiso stabiņu viņa saburzīja un iemeta miskastē, bet labo pasniedza man.
– Bekija, – viņa man teica, – paņem šo sarakstu uz majām. Šodien padomā par to, kā tu rīkojies. Lai jūsu puika šodien paliek pie mums. Ja tu no sirds izdarīsi to, ko es tev lūdzu, un vēl joprojām vēlēsies Bilu pamest, tad mēs ar tēti izdarīsim visu, lai tev palīdzētu.

Es atstāju mantas un dēlu, un atgriezos mājās. Sēdēju uz kušetītes ar savu lapas daļu. Bija ļoti grūti noticēt tam, kā izskatījās mana rīcība bez balansējošā saraksta ar Bila negatīvajām īpašībām. Šis saraksts izskatījās drausmīgs. Es redzēju sīkumainību, pazemojošas metodes un graujošas reakcijas. Es pavadīju vairākas stundas sēžot un lūdzoties Bilam piedošanu. Es lūdzu Dievam spēku, vadību un viedumu tām izmaiņām, kas man noteikti būs jāveic. Es skaitīju lūgšanas, un to darot aptvēru, cik nožēlojami biju rīkojusies. Man bija ļoti smagi atcerēties to, kādus grēkus biju pierakstījusi savam vīram. Cik ļoti absurdi tas viss bija. Tur nebija nekā amorāla vai briesmīga.
Es biju kļuvusi tik cietsirdīga un akla, ka biju pārstājusi ievērot, ar cik ļoti labu vīru biju svētīta – ne ideālu, bet ļoti labu.

Es atcerējos, kā pirms pieciem gadiem es devu laulības zvērestu. Es apsolīju mīlēt viņu gan veselībā gan slimībā. Būt ar viņu priekos un bēdās. To visu es apsolīju Dieva priekšā, savas ģimenes un draugu klātbūtnē. Bet, neskatoties uz savu solījumu, šorīt es biju gatava viņu pamest dēļ šiem sīkumiem.

Es ielēcu mašīnā un devos atpakaļ pie saviem vecākiem. Es nevarēju noticēt tam, cik ļoti labi jutos, atšķirībā no pirmās reizes, kad bēgu no mājām. Tagad man sirdī bija miers un pateicība.

Kad paņēmu dēlu, ar šausmām iedomājos par to, ka vēl mirkli iepriekš būtu varējusi traģiski izmainīt viņa dzīvi. Dēļ savas sīkumainās vēlmes piekasīties un sava paaugstinātā jūtīguma, es gandrīz biju viņam atņēmusi iespēju katru dienu būt kopā ar viņa lielisko tēvu. Es ātri pateicos savai mammai un izspurdzu pa durvīm, lai paspētu mājās pirms vīra pārnākšanas….

Bekija Zerbe
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis