Sinhronitāte

sinhronitāte keho

Ir vērts saprast, ka zemapziņa tev vienmēr dos to, ko tu vēlies, un katru dienu savā prātā iedomājies, kā tavā dzīvē sāksies priecīgas pārmaiņas. Tavs varenais iekšējais “partneris” tevi savedīs ar cilvēkiem un apstākļiem, kas nepieciešami tavu vēlmju realizācijai. “Tūkstošiem neredzamu roku” (kā to sauc Džozefs Kempbels), nāks tev palīgā.
Nezinātājam var šķist, ka sinhronitāte ir kādas sakritības vai veiksmes rezultāts, bet patiesībā tai nav nekāda sakara ne ar vienu, ne otru. Tā ir dabisko likumu funkcionēšanas sekas, kas sāk darboties tavu domu iespaidā.
Paskaidrošu šo principu.

Materiālā realitāte sastāv no enerģijas daļiņām. Mēs dzīvojam gigantiskā enerģētiskajā zirnekļu tīklā. Kad tu savā zemapziņā sāc kultivēt veiksmes uzstādījumus, tas rada rezonansi visā enerģētiskajā tīklā. Zemapziņa nepārtraukti uztver šīs enerģijas svārstības un tās savukārt pievelk tev cilvēkus, apstākļus, kas vajadzīgi, lai tu varētu realizēt savus mērķus.
Jāpiemetina, ka tieši tādā pat veidā zemapziņa var pievilkt gluži pretējo – neveiksmi, ja tavā prātā pārsvarā ir negatīvas domas. Zemapziņa neatšķir un nevērtē, tikai strādā ar vēlmēm, bailēm, cerībām, kas ir tavās smadzenēs.
Paldies Dievam, ka cilvēki sāk orientēties materiālās pasaules likumos, kam pakļautas cilvēka smadzenes. Vēl tikai pirms dažiem gadiem šķita neiespējama ideja par to, ka mēs varam pievilkt un radīt realitāti ar savu domu palīdzību, taču šodien  viss ir mainījies, un cilvēki lielākoties saprot, kā notiek šis process.
Būdami enerģijas sakopojumi, mūsu domas (vairākkārtīgi atkātojošies tēli, pārliecības, vizualizācija, uzskati un vēlmes) ietekmē realitāti. Ja dziļāk par to padomāsi, sapratīsi, ka savādāk nemaz nevar būt, ka viss šajā pasaulē ir savstarpēji saistīts.
Es vēlreiz vēlos atkārtot šo ārkārtīgi svarīgo domu: kad tu domās sevi asociē ar kaut ko pozitīvu, kaut ko labu, ko vēlies panākt realitātē, tava zemapziņa reaģē atbilstoši tam.
Tavs ierastais domāšanas veids un valdošie mentālie tēli ap tevi rada realitāti, veidojot tavu unikālo likteni. Kādas domas, tāds liktenis.
Džons Keho
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai dzīvē kaut kas mainītos

u-lF3l19rRo

Kamēr tu uzskati, ka ir notikumi tavā dzīvē, kuriem nebūtu bijis jānotiek, dusmojies, apvainojies un nolādi likteni, nekas nemainīsies.

Kamēr tu uzskati, ka neesi to pelnījis un te ir kāda kļūda un netaisnība, tu iestrēgsti šajā momentā.

Ir ļoti svarīgi apzināties: visam, kas ir noticis, ir savi iemesli un tā vai savādāk, tam bija jānotiek.

Un tad vari sev pajautāt: ko es ar šo visu varu izdarīt?
Kā es varu no tā izveidot to, kas man vajadzīgs?
Kā es varu no tā gala rezultātā izveidot kaut ko labu sev?
Kā es varu būt veiksmīgs, atsperoties pret savām nedienām?
Kā es no šī sūda varu uztaisīt konfekti?
Kā es varu, pieliekot pūles, nodzīvot to tik godīgi, ka dieviem kļūs kauns par to, ka atsūtījuši man šo pārbaudījumu?

Un tad dzīvē kaut kas sāks mainīties. Precīzāk, tu sāksi ar savas brīvās gribas un vieduma palīdzību to mainīt. Zinot, kāda ir lietu kārtība Visumā. Ar savas apzinātības palīdzību, kas mainīs tavas personīgās dzīves gājumu.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visam, kas notiek, ir savi iemesli

greks5

Kamēr tu uzskati, ka ir notikumi, kuriem tavā dzīvē nevajadzētu notikt, dusmojies, apvainojies un vaino likteni, nekas nemainīsies.
Kamēr tu uzskati, ka tu to neesi pelnījis un ir notikusi kāda kļūda un netaisnība, tu iesprūsti šajā momentā.
Ir ļoti svarīgi apzināties, ka: visam, kas ir noticis ir kādi iemesli un tā, vai citadāk, bet tam bija jānotiek. Pat pašam briesmīgākajam notikumam bija jānotiek.
Un tad vari sev pajautāt: ko man ar to darīt?
Kā no tā es varu izdarīt to, kas man vajadzīgs?
Kā es no tā visa gala rezultātā varu izdarīt kaut ko labu sev?
Kā es varu būt veiksmīgs, atsperoties pret savām neveiksmēm?
Kā no šī “mēsla” es varu uztaisīt konfekti?
Kā es varu pielikt tādas pūles un nodzīvot tik skaisti un godīgi, ka dieviem kļūs neērti par to, ka tie man uzsūtījuši tādus pārbaudījumus?
Un tikai tad dzīvē kaut kas sāks mainīties. Pareizāk sakot, tu sāksi kaut ko mainīt ar savas brīvās gribas palīdzību un savu dzīves gudrību. Ar savu zināšanu par to, kāda ir Visuma kārtība palīdzību. Ar savas apzinātības, kas maina tavu personīgo dzīvi palīdzību.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vieni dzīvo viegli

neko nedarīt6

Cilvēki, kuri dzīvo smagu dzīvi, skaudīgi skatās uz laimes lutekļiem. Un neievēro acīmredzamo – notikumi dzīvē ir apmēram vienādi. Dzīve ir līdzīga. Tad silti, tad auksti, tad gaiši, tad tumši, tad rūgti, tad saldi… Visi kādreiz slimo, uztraucas, pārcieš problēmas ar naudu, maina dokumentus, zaudē tuvos – tāda ir dzīve. Neko tur nepadarīsi.

Vieni dzīvo viegli. Laimes lutekļi, fortūnas mīluļi. Tiesības maina, bērnus dzemdē, diplomus saņem, mācās, brauc atpūsties pie jūras, ārstē kaķi, nogriež modernu matu griezumu, ar kaut ko draudzējas vai strīdās. Un viss kaut kā viegli.

Vajag dzīvot vieglāk, vieglāk elpot, ātrāk pārvietoties…

Bet citi – viņiem ir smagi, grūti dzīvojas. Viņi elš un pūš, un žēlojas. Visu dara ar milzīgu piepūli. Tiesības jāmaina – nolādētās rindas un nodokļi. Pie jūras jāaizbrauc – šausmīgi dārgas biļetes, pie jūras viss ir netīrs, piedrazots un ūdens auksts. Grūtniecība pārvēršas par kaut kadu ievilkušos slimību, gandrīz vai invaliditāti, bērns – trauksmes un problēmu avots. Mati jānogriež – vesels šausmu stāsts par to, cik rupji cilvēki stradā salonā. Mācības – mocības un šausmas.

Tā, lūk. Notikumi vieni un tie paši. Vieniem un otriem. Nekādas atšķirības. Labi notikumi, slikti notikumi. Bet vieni šos notikumus uztver kā nastu un krustu, kas jānes.

Otri – protams, pārdzīvo. Un dzīvo tālāk. Viegli. Vai arī šķiet, ka viegli.

Vieni elpo, otri – smagi elš. Un gājiens uz veikalu pēc cukura pārvēršas par murgu.

Un cilvēki, kuri dzīvo smagu dzīvi, skaudīgi skatās uz laimes lutekļiem. Un neievēro acīmredzamo – notikumi dzīvē ir apmēram vienādi. Dzīve ir līdzīga. Tad silti, tad auksti, tad gaiši, tad tumši, tad rūgti, tad saldi… Visi kādreiz slimo, uztraucas, pārcieš problēmas ar naudu, maina dokumentus, zaudē tuvos – tāda ir dzīve. Neko tur nepadarīsi.

Vajag dzīvot vieglāk, vieglāk elpot, ātrāk pārvietoties; tikai tā arī paliek mūsu pašu izvēle. Dzīvot un elpot. Vai izdzīvot un elst. Vienos un tajos pašos apstākļos.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kamēr tu neesi izmocījusies ciešanās, tevi nepiebarot

laime443

Tas, par ko es runāšu, ir svarīgi ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem.

Lai ko arī vīrietis darītu vai teiktu – visa tā būs par maz sievietei, kura vēl nav izaugusi caur saviem ideāliem, iedomām un bērna sapņiem.

Kamēr tev ir priekšstats par to, kādā izskatā pie tevis ir jāatnāk laimei – tev pašu laimi neievērot, tu to palaidīsi garām. Katru mīļu brīdi iesi garām, nenovērtējot, kritizējot. Tev būs visa par maz un drusciņ “ne tas”.

Kamēr tevī dzīvo cerības par to, ka tu sasniegsi pašu-pašu ideālo tēlu – pašu-pašu tu palaidīsi garām.

Es tev nevarēšu to parādīt, es nevarēšu to pierādīt, taču reiz tu vari to atklāt. Pati. Kad pienāks laiks, kad visi apcirkņi būs izpētīti, paša vērtīgākā meklējumos, kad vērtīgais pa graudiņam tiks salasīts un no tā tiks iejaukta tava pašas mīkla, apmīļota tavām pašas siltajām uzmanības plaukstiņām, un, kad no šīs mīlas izveidotais kukulītis būs līdz galam izcepies.

Jūs taču visi esat lasījuši pasaku par Ķēniņmeitu-vardi. Šis piemērs drīzāk ir domāts vīriešiem un katra individuālais stāsts ir analogs pasakā lasītajam. Laime ir tas, kas pirmajā mirklī izskatās kā varde, bet nākamajā, pie pietiekamas uzmanības un pazemības, var atklāties kā ķēniņmeita.

Sievietēm ir cita pasaka – par Jemeļu vai Ivanu Muļķi…. Lai kā arī sievieti tracinātu šis raksts, Nav viegli būt ar to, kas pie tevis nāk kā laime, bet pēc tādas it nemaz neizskatās. Nav viegli tāpēc, ka uzreiz tajā nekādu laimi ieraudzīt nevar – traucē idejas un priekšstati. Idejas par to, kā ir labi un kā ir pareizi, par to kā es mīlu un ko es mīlu, par to, kas man vajadzīgs un kādā izskatā tam jābūt…

Laime pie jūsu durvīm klauvē gandrīz katru dienu, tikai jūs visi to palaižat garām, visi, izņemot dažus drosmīgos, kuri piekusuši no pašapmāna, piekusuši no drāmas un pašu iestudētajām ciešanu pilnajām lugām, no sevis pašiem – unikālajiem savā pašu nelaimē.

Visi meklē laimi, taču orientējas pēc iepakojuma, pēc kārbiņas. Te nu arī ir vienīgais, uzreiz nepamanāmais slazds: kāds būs iepakojums tam, ko jūs meklējat – nav zināms. Bet jūs sniedzaties un sniedzaties pēc konkrētās, skaistās kārbiņas, pēc tēla, cerībām un ideāliem, zaudējot jēgu, palaižot garām saturu. Šajā pašā mirklī Laime klauvē pie jūsu durvīm, mīņājas uz sliekšņa, gatavībā jūs apskaut tādus, kādi jūs esat.

Laime vienmēr ir gatava, tikai izskatās, ka jūs paši vēl joprojām neesat gatavi… Jo, ja jūs pieņemtu visu to, kas ir, pieņemtu to pilnībā, pārtrauktu cīnīties, uzlabot sevi – jūsu dzīvē vairs nebūtu drāmas, garlaicības, skumju, VISU, bez izņēmuma, grūtību un problēmu. Jums vairs nebūtu žēluma pret sevi, ciešanu un smagā likteņa…..kas padara jūs īpašus un šķiet tik ļoti vērtīgs.

Laimes cena ir liela. Tās cena ir jūsu nelaime.

Laime maksā tieši tik: par to jums nāksies atdot visu savu nelaimi, visu savu attīstības, kļūšanas, pieaugšanas un pārvarēšanas stāstu. Tā rezultātā jūs zaudējat iespēju kaut kur saskatīt kaut gramu nelaimes.

Laime klauvē pie jūsu durvīm absolūti ne tajā veidolā, kādā jūs to esat gaidījuši, kā jūs to iedomājāties un kā plānojāt. Un tikai viena šī iemesla dēļ, jūs to katru reizi palažat garām. Tā ir pārāk vienkārša, pārāk pieejama, pārāk tuva un caurspīdīga. Tajā nav drāmas, teatrālisma, nav nekā īpaša

Šo laimi jūs nespēsiet nevienam nodot, tā nepasvītros jūsu tēlu, nepadarīs jūs labākus, bet jūs to sajutīsiet un, sajutuši, ieraudzījuši un pieņēmusi to, jūs pratīsiet ar to palikt. Protams, tikai pie noteikuma, ka tieši tas jums šobrīd ir svarīgi.

Autors: AnatolijsTokarskijs
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības koks

milestības koks
Viņa vienmēr bija sapņojusi par bērniem, skaistu kāzu kleitu, mīlošu vīru un laimīgām vecumdienām. Viņa cerēja, ka laime agri vai vēlu pati viņu atradīs. Viņai bija daudz vīriešu – skaistu, gudru, bagātu, taču kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ attiecības ar tiem vienmēr beidzās kaut kā dīvaini – ne tā, kā viņa vēlējās.
Viņi visi viņu mīlēja, dievināja – apbēra ziediem, dārglietām, rakstīja viņai dzeju, bet viņa savu mīlestību nedāvāja nevienam no viņiem.
Kad attiecības tuvojās beigām, tās bieži bija traģiskas. Vieni juka prātā, citi darīja sev galu, citi nolaidās līdz dzīvnieka līmenim. Nesaprotot, kāpēc tā notiek, meitene devās Mīlestības koka meklējumos. Ļaudis runāja, ka daudziem cilvēkiem tas palīdzējis atrast laimi, un meitene tam svēti ticēja.
No rīta viņa sakravāja savas mantiņas un devās ceļā. Viņa gāja ilgi. Ceļā gadījās gan biezi meži, gan dziļi purvi, ātras upes, taču, neskatoties ne uz ko, viņa turpināja savu ceļu. Neviens šķērslis viņu nespēja apturēt.
Bija pagājuši daudzi gadi, bet viņa vēljoprojām nevarēja atrast Mīlestības koku. Gadi kādreiz skaisto meiteni bija pārvērtuši par izģindušu, sirmu veceni.
Reiz, kādā dienā, kad no noguruma viņa vairs nevarēja paiet, pēkšņi tālumā viņa ieraudzīja pazīstamu māju. Pienākusi tuvāk, viņa saprata, ka ir mājās – vietā, kur pirms daudziem daudziem gadiem sākās viņas ceļš. Viņa apsēdās uz lieveņa un sāka raudāt.
Un pēkšņi pagalma vidū viņa ieraudzīja mazu, sausu kociņu. Tā zaros nebija nevienas pašas lapiņas un putni lidoja tam garām. Vecā sieva piecēlas no lieveņa un piegāja pie koka.

– Es neatceros, ka būtu tevi te iestādījusi, – viņa pie sevis čukstēja.
– Bet es tevi atceros, – negaidīti atbildēja koks. Vecā sieva pārbijās un atleca malā, pēc tam izbiedētā balsī jautāja:
– Kas tu esi?
– Un tu nenojaut? Es esmu tas pats tevis ilgi meklētais Mīlestības koks.
– Kā tad tā?! – raudot iekliedzās sieva. – Es apgāju visu pasauli, tevi meklēdama, bet tu visu laiku biji šeit?!
– Muļķa sieviete, es gaidīju tevi un zināju, ka agri vai vēlu tu atgriezīsies, taču klusībā cerēju, ka tas nekad nenotiks. Diemžēl…
– Kāpēc? Man tā bija vajadzīga tava palīdzība, es tā sapņoju par mūsu tikšanos! Visas manas cerības bija saistītas ar tevi!
– Tu meklēji ne tik daudz mani, cik laimi, bet visus šos gadus biji akla un dumja.
– Ko tu runā?! Paskaties uz mani – par ko es esmu pārvērtusies – par nevienam nevajadzīgu veceni. Un viss tikai tāpēc, ka noticēju tam, ka tu esi.
– Jā, tas tiesa, taču tu nekad neticēji tam spēkam, kas mani izaudzēja. Lūk, tieši tāpēc tavā priekšā stāv izkaltis, sauss kociņš.
– Par kadu spēku tu runā?
– Es runāju par to spēku, pret kuru tu visu savu mūžu izturējies nevērīgi, kuru tu nenovērtēji, kad citi ar to nesavtīgi dalījās. Ja kaut reizi tu būtu spējusi uz to atbildēt, tu nekad nebūtu mani meklējusi. Ja tu vēl tagad nesaproti, par ko es runāju, tad es vairs nevaru tev palīdzēt.
Vecā sieva nokrita uz ceļiem, saķēra galvu un sāka raudāt, caur asarām čukstot:
– Tu runā par mīlestību. Kāda gan es esmu muļķe!
– Jā, par mīlestību.
– Bet… tu taču zini – iešņukstējas sieviete. – Es nevarēju iemīlēt pret savu gribu!
– Tu kļūdies, ar gribu tam nav nekāda sakara. Vienkārši tu nekad mīlestību neesi gribējusi, tu neticēji tai. Tu sapņoji pastaigāties skaistā kāzu kleitā, bet ne jau sava vīra dēļ, tikai sev pašai, draudzenēm, draugiem, visiem, izņemot viņu. Tu vēlējies bērnu, bet vēlējies to tikai tāpēc, ka baidījies, ka tev tas varētu nebūt, tāpēc, ka bērni bija citiem. Vai gan tu vēlējies dzirdēt viņa smieklus, dzirdēt viņu raudam, redzēt viņa starojošo sejiņu? Nē!
Tu vēlējies redzēt vīrieti laimīgu, bet – ne tajā brīdī, kad viņš bija tev blakus, bet tad, kad vinš kļūs tāds, kādu tu to vēlējies redzēt, zīmējot sev ideālu tēlu, skatoties uz citu sievu vīriem.
Tu nevēlējies pieņemt patiesas īstas rūpes, jo nevēlējies justies atbildīga. Bet tajā pat laikā, uzspiedi savas rūpes, lai citu acīs izskatītos laba un tadā veidā varētu rēķināties ar izpratni brīžos, kad kļūdījies.
Brīžos, kad biji sastrīdējusies ar vīrieti, tu mierinājumu meklēji citu vīriešu apskāvienos, tajā laikā, kad cilvēks, kurš tevi mīlēja, cieta un mocījās, meklējot veidus kā salīgt mieru,nenojaušot par tavām nodevībām.
Tu apvainoji citus melos, tādā veidā piesedzot savus melus. Tu nekad neaizgāji pavisam, tu aizgāji, lai turpinātu savas spēles ar to cilvēku dvēselēm, kuri tevi patiesi mīlēja un glabāja tevi savās atmiņās.
Taču, domājot, ka virzies uz priekšu, tu visu laiku riņķoji ap vienu un to pašu vietu – to vietu, no kuras sākās tavs ceļš.
Un te nu vecā sieva visu saprata. ne jau pasauli viņa bija apgājusi, bet savu dzīvi bija nodzīvojusi riņķojot. Un viņas domas mocīja viens vienīgs jautājums:
– Ja manā dzīvē nav bijis mīlestības, tad kurā brīdī uzradies tu?
– Oo, nē, tavā dzīvē bija mīlestība….pret sevu ego! Mani izaudzēja to cilvēku mīlestība, kurus tu atgrūdi. Tavu mīlestību es tā arī nesagaidīju.
Pa sievietes krunkaino vaigu noritēja asara. Viņa apgūlās zemē, blakus kokam un aizvēra no asarām nogurušās acis….un viņas sirds apstājās. Koks noliecās pār viņu, apskāva viņas augumu ar saviem trauslajiem zariem un kopā ar viņas ķermeni pārvērtās putekļos, tā arī nesagaidījis jaunus dzīvības asnus.

Avots: © 2015 Любовь безусловная
Tulkoja: Ginta FS

Ērihs Fromms: nelaimīgs liktenis – NEizdarītas izvēles sekas

animal-children-photography-elena-shumilova-10

Izcilā vācu filosofa un psihologa Eriha Fromma citāti, kas atbild uz mūsu dzīves svarīgākajiem jautājumiem. Viņa domas nevienu neatstāj vienaldzīgu.

  1. Galvenais cilvēka dzīves uzdevums, kļūt par to, kas viņš potenciāli ir. Pats galvenais katras viņa piepūles auglis ir viņa paša personība
  2. Mums nevienam nekas nav jāpaskaidro un jāatskaitās, kamēr vien mūsu darbības nenodara kaitējumu vai sāpes citiem. Cik daudz dzīvju ir sabojātas dēļ šīs vajadzības “paskaidrot”, kas bieži vien tiek darīts vien tāpēc, lai tevi “saprastu”, tātad – attaisnotu. Lai spriež pēc jūsu izdarītā un līdz ar to, arī par jūsu patiesajiem nolūkiem. Taču ziniet, ka brīvam cilvēkam kaut kas jāpaskaidro ir tikai pašam sev – savam prātam, sirdij un apziņai – un tiem nedaudzajiem, kuri ir tiesīgi pieprasīt paskaidrojumus.
  3. Ja es mīlu, es rūpējos, tātad es aktīvi piedalos otra cilvēka attīstībā un laimē, es neesmu skatītājs.
  4. Cilvēka mērķis ir būt pašam, un šī mērķa sasniegšanas noteikums – būt cilvēkam pirmkārt sev. Ne sevis noliegšana, ne patmīla, bet mīlestība pret sevi, ne atteikšanās no individuālā – bet sava personīgā, cilvēciskā ES, lūk, patiesās humānās ētikas vērtības.
  5. Dzīvē nav citas jēgas, izņemot to, kādu pats cilvēks piešķir tai, atverot savus spēkus, dzīvojot auglīgu dzīvi.
  6. Ja cilvēks var dzīvot nepiespiesti, ne automātiski, bet spontāni, viņš apzinās sevi kā aktīvu, radošu personību un saprot, ka dzīvei ir tikai viena jēga – pati dzīve.
  7. Laime nav kaut kāda Dieva dāvana. Tas ir sasniegums, ko cilvēks panācis ar sava iekšējā auglīguma palīdzību.
  8. Dziļi jūtīgs cilvēks nav spējīgs atturēties no dziļām skumjām, brīžos, kad notikusi kāda traģēdija dzīvē. Gan prieks, gan skumjas ir jūtīga un pilnasinīgi dzīvojoša cilvēka neizbēgami pārdzīvojumi.
  9. Daudzu cilvēku nelaimīgais liktenis ir viņu NEizdarītās izvēles sekas. Tie ir ne dzīvi, ne miruši. Viņiem dzīve izrādās nasta, bezjēdzīga nodarbe, bet darbi – tikai aizsardzība pret esības mokām ēnu valstībā.
  10. Līdzjūtība un pārdzīvojumi nozīmē to, ka es sevī pārdzīvoju to, ko pārdzīvojis kāds cits cilvēks, attiecīgi šajā pārdzīvojumā es un viņš esam vienoti.
  11. Es esmu pārliecināts, ka neviens nevar “izglābt” savu tuvāko, izdarot izvēli viņa vietā. Viss, ko mēs varam izdarīt, lai palīdzētu otram, ir atklāt viņam to, ka eksistē alternatīva, patiesi un ar mīlestību, bet bez sentimenta un ilūzijām.
  12. Dzīve katram cilvēkam uzstāda paradoksālu uzdevumu: no vienas puses: realizēt savu individualitāti, bet no otras – pārspēt to un nonākt pie universalitātes pārdzīvojuma. Tikai vispusīgi attīstīta personība var pacelties virs sava ES.
  13. Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu, tāpēc, ka tieku mīlēts”, tad nobriedusi mīlestība izriet no principa “Mani mīl tāpēc, ka es mīlu”. Nenobriedusi mīlestība paģēr: “Es mīlu tevi tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs!” Nobriedusi mīlestība spriež: “Tu man esi vajadzīgs tāpēc, ka es mīlu tevi!”
  14. Pašaizliedzīga apsēstība ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai liecība par to, ka pirms tās ir bijis bezgalīgi ilgs vientulības periods.
  15. Ja cilvēks ir spējīgs pilnvērtīgi mīlēt, tad viņš mīl sevi. Ja viņš ir spējīgs mīlēt tikai citus, viņš nespēj mīlēt vispār.
  16. Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
  17. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
  18. Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība” es nedomāju tikai ļaunus cilvēkus, skaidrs, ka to ietekme ir mokoša. Es domāju “zombiju” sabiedrību, kur dvēsele ir mirusi, lai arī ķermenis dzīvs, cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem, cilvēkus, kuri nevis runā, bet pļāpā, nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
  19. Mīļotajā cilvēkā ir jāatrod sevi, bet nevis jāzaudē viņā sevi.
  20. Ja nu citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību – tad kas? Viņi vēlētos, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme mums diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē to, ka viņu acīs mēs esam “asociāli” vai “neracionāli” – lai tā būtu. Taču visvairāk viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem.
  21. Mūsu galvenā morālā problēma ir vienaldzība pašiem pret sevi.
  22. Cilvēks pats ir savas dzīves centrs un mērķis. Savas personības attīstība un sava ieksējā potenciāla realizācija, ir pats augstākais mērķis, kas vienkārši nevar mainīties, vai būt atkarīgs no citiem, it kā augstākiem mērķiem.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS