Kamēr tu neesi izmocījusies ciešanās, tevi nepiebarot

laime443

Tas, par ko es runāšu, ir svarīgi ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem.

Lai ko arī vīrietis darītu vai teiktu – visa tā būs par maz sievietei, kura vēl nav izaugusi caur saviem ideāliem, iedomām un bērna sapņiem.

Kamēr tev ir priekšstats par to, kādā izskatā pie tevis ir jāatnāk laimei – tev pašu laimi neievērot, tu to palaidīsi garām. Katru mīļu brīdi iesi garām, nenovērtējot, kritizējot. Tev būs visa par maz un drusciņ “ne tas”.

Kamēr tevī dzīvo cerības par to, ka tu sasniegsi pašu-pašu ideālo tēlu – pašu-pašu tu palaidīsi garām.

Es tev nevarēšu to parādīt, es nevarēšu to pierādīt, taču reiz tu vari to atklāt. Pati. Kad pienāks laiks, kad visi apcirkņi būs izpētīti, paša vērtīgākā meklējumos, kad vērtīgais pa graudiņam tiks salasīts un no tā tiks iejaukta tava pašas mīkla, apmīļota tavām pašas siltajām uzmanības plaukstiņām, un, kad no šīs mīlas izveidotais kukulītis būs līdz galam izcepies.

Jūs taču visi esat lasījuši pasaku par Ķēniņmeitu-vardi. Šis piemērs drīzāk ir domāts vīriešiem un katra individuālais stāsts ir analogs pasakā lasītajam. Laime ir tas, kas pirmajā mirklī izskatās kā varde, bet nākamajā, pie pietiekamas uzmanības un pazemības, var atklāties kā ķēniņmeita.

Sievietēm ir cita pasaka – par Jemeļu vai Ivanu Muļķi…. Lai kā arī sievieti tracinātu šis raksts, Nav viegli būt ar to, kas pie tevis nāk kā laime, bet pēc tādas it nemaz neizskatās. Nav viegli tāpēc, ka uzreiz tajā nekādu laimi ieraudzīt nevar – traucē idejas un priekšstati. Idejas par to, kā ir labi un kā ir pareizi, par to kā es mīlu un ko es mīlu, par to, kas man vajadzīgs un kādā izskatā tam jābūt…

Laime pie jūsu durvīm klauvē gandrīz katru dienu, tikai jūs visi to palaižat garām, visi, izņemot dažus drosmīgos, kuri piekusuši no pašapmāna, piekusuši no drāmas un pašu iestudētajām ciešanu pilnajām lugām, no sevis pašiem – unikālajiem savā pašu nelaimē.

Visi meklē laimi, taču orientējas pēc iepakojuma, pēc kārbiņas. Te nu arī ir vienīgais, uzreiz nepamanāmais slazds: kāds būs iepakojums tam, ko jūs meklējat – nav zināms. Bet jūs sniedzaties un sniedzaties pēc konkrētās, skaistās kārbiņas, pēc tēla, cerībām un ideāliem, zaudējot jēgu, palaižot garām saturu. Šajā pašā mirklī Laime klauvē pie jūsu durvīm, mīņājas uz sliekšņa, gatavībā jūs apskaut tādus, kādi jūs esat.

Laime vienmēr ir gatava, tikai izskatās, ka jūs paši vēl joprojām neesat gatavi… Jo, ja jūs pieņemtu visu to, kas ir, pieņemtu to pilnībā, pārtrauktu cīnīties, uzlabot sevi – jūsu dzīvē vairs nebūtu drāmas, garlaicības, skumju, VISU, bez izņēmuma, grūtību un problēmu. Jums vairs nebūtu žēluma pret sevi, ciešanu un smagā likteņa…..kas padara jūs īpašus un šķiet tik ļoti vērtīgs.

Laimes cena ir liela. Tās cena ir jūsu nelaime.

Laime maksā tieši tik: par to jums nāksies atdot visu savu nelaimi, visu savu attīstības, kļūšanas, pieaugšanas un pārvarēšanas stāstu. Tā rezultātā jūs zaudējat iespēju kaut kur saskatīt kaut gramu nelaimes.

Laime klauvē pie jūsu durvīm absolūti ne tajā veidolā, kādā jūs to esat gaidījuši, kā jūs to iedomājāties un kā plānojāt. Un tikai viena šī iemesla dēļ, jūs to katru reizi palažat garām. Tā ir pārāk vienkārša, pārāk pieejama, pārāk tuva un caurspīdīga. Tajā nav drāmas, teatrālisma, nav nekā īpaša

Šo laimi jūs nespēsiet nevienam nodot, tā nepasvītros jūsu tēlu, nepadarīs jūs labākus, bet jūs to sajutīsiet un, sajutuši, ieraudzījuši un pieņēmusi to, jūs pratīsiet ar to palikt. Protams, tikai pie noteikuma, ka tieši tas jums šobrīd ir svarīgi.

Autors: AnatolijsTokarskijs
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Mīlestības koks

milestības koks
Viņa vienmēr bija sapņojusi par bērniem, skaistu kāzu kleitu, mīlošu vīru un laimīgām vecumdienām. Viņa cerēja, ka laime agri vai vēlu pati viņu atradīs. Viņai bija daudz vīriešu – skaistu, gudru, bagātu, taču kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ attiecības ar tiem vienmēr beidzās kaut kā dīvaini – ne tā, kā viņa vēlējās.
Viņi visi viņu mīlēja, dievināja – apbēra ziediem, dārglietām, rakstīja viņai dzeju, bet viņa savu mīlestību nedāvāja nevienam no viņiem.
Kad attiecības tuvojās beigām, tās bieži bija traģiskas. Vieni juka prātā, citi darīja sev galu, citi nolaidās līdz dzīvnieka līmenim. Nesaprotot, kāpēc tā notiek, meitene devās Mīlestības koka meklējumos. Ļaudis runāja, ka daudziem cilvēkiem tas palīdzējis atrast laimi, un meitene tam svēti ticēja.
No rīta viņa sakravāja savas mantiņas un devās ceļā. Viņa gāja ilgi. Ceļā gadījās gan biezi meži, gan dziļi purvi, ātras upes, taču, neskatoties ne uz ko, viņa turpināja savu ceļu. Neviens šķērslis viņu nespēja apturēt.
Bija pagājuši daudzi gadi, bet viņa vēljoprojām nevarēja atrast Mīlestības koku. Gadi kādreiz skaisto meiteni bija pārvērtuši par izģindušu, sirmu veceni.
Reiz, kādā dienā, kad no noguruma viņa vairs nevarēja paiet, pēkšņi tālumā viņa ieraudzīja pazīstamu māju. Pienākusi tuvāk, viņa saprata, ka ir mājās – vietā, kur pirms daudziem daudziem gadiem sākās viņas ceļš. Viņa apsēdās uz lieveņa un sāka raudāt.
Un pēkšņi pagalma vidū viņa ieraudzīja mazu, sausu kociņu. Tā zaros nebija nevienas pašas lapiņas un putni lidoja tam garām. Vecā sieva piecēlas no lieveņa un piegāja pie koka.

– Es neatceros, ka būtu tevi te iestādījusi, – viņa pie sevis čukstēja.
– Bet es tevi atceros, – negaidīti atbildēja koks. Vecā sieva pārbijās un atleca malā, pēc tam izbiedētā balsī jautāja:
– Kas tu esi?
– Un tu nenojaut? Es esmu tas pats tevis ilgi meklētais Mīlestības koks.
– Kā tad tā?! – raudot iekliedzās sieva. – Es apgāju visu pasauli, tevi meklēdama, bet tu visu laiku biji šeit?!
– Muļķa sieviete, es gaidīju tevi un zināju, ka agri vai vēlu tu atgriezīsies, taču klusībā cerēju, ka tas nekad nenotiks. Diemžēl…
– Kāpēc? Man tā bija vajadzīga tava palīdzība, es tā sapņoju par mūsu tikšanos! Visas manas cerības bija saistītas ar tevi!
– Tu meklēji ne tik daudz mani, cik laimi, bet visus šos gadus biji akla un dumja.
– Ko tu runā?! Paskaties uz mani – par ko es esmu pārvērtusies – par nevienam nevajadzīgu veceni. Un viss tikai tāpēc, ka noticēju tam, ka tu esi.
– Jā, tas tiesa, taču tu nekad neticēji tam spēkam, kas mani izaudzēja. Lūk, tieši tāpēc tavā priekšā stāv izkaltis, sauss kociņš.
– Par kadu spēku tu runā?
– Es runāju par to spēku, pret kuru tu visu savu mūžu izturējies nevērīgi, kuru tu nenovērtēji, kad citi ar to nesavtīgi dalījās. Ja kaut reizi tu būtu spējusi uz to atbildēt, tu nekad nebūtu mani meklējusi. Ja tu vēl tagad nesaproti, par ko es runāju, tad es vairs nevaru tev palīdzēt.
Vecā sieva nokrita uz ceļiem, saķēra galvu un sāka raudāt, caur asarām čukstot:
– Tu runā par mīlestību. Kāda gan es esmu muļķe!
– Jā, par mīlestību.
– Bet… tu taču zini – iešņukstējas sieviete. – Es nevarēju iemīlēt pret savu gribu!
– Tu kļūdies, ar gribu tam nav nekāda sakara. Vienkārši tu nekad mīlestību neesi gribējusi, tu neticēji tai. Tu sapņoji pastaigāties skaistā kāzu kleitā, bet ne jau sava vīra dēļ, tikai sev pašai, draudzenēm, draugiem, visiem, izņemot viņu. Tu vēlējies bērnu, bet vēlējies to tikai tāpēc, ka baidījies, ka tev tas varētu nebūt, tāpēc, ka bērni bija citiem. Vai gan tu vēlējies dzirdēt viņa smieklus, dzirdēt viņu raudam, redzēt viņa starojošo sejiņu? Nē!
Tu vēlējies redzēt vīrieti laimīgu, bet – ne tajā brīdī, kad viņš bija tev blakus, bet tad, kad vinš kļūs tāds, kādu tu to vēlējies redzēt, zīmējot sev ideālu tēlu, skatoties uz citu sievu vīriem.
Tu nevēlējies pieņemt patiesas īstas rūpes, jo nevēlējies justies atbildīga. Bet tajā pat laikā, uzspiedi savas rūpes, lai citu acīs izskatītos laba un tadā veidā varētu rēķināties ar izpratni brīžos, kad kļūdījies.
Brīžos, kad biji sastrīdējusies ar vīrieti, tu mierinājumu meklēji citu vīriešu apskāvienos, tajā laikā, kad cilvēks, kurš tevi mīlēja, cieta un mocījās, meklējot veidus kā salīgt mieru,nenojaušot par tavām nodevībām.
Tu apvainoji citus melos, tādā veidā piesedzot savus melus. Tu nekad neaizgāji pavisam, tu aizgāji, lai turpinātu savas spēles ar to cilvēku dvēselēm, kuri tevi patiesi mīlēja un glabāja tevi savās atmiņās.
Taču, domājot, ka virzies uz priekšu, tu visu laiku riņķoji ap vienu un to pašu vietu – to vietu, no kuras sākās tavs ceļš.
Un te nu vecā sieva visu saprata. ne jau pasauli viņa bija apgājusi, bet savu dzīvi bija nodzīvojusi riņķojot. Un viņas domas mocīja viens vienīgs jautājums:
– Ja manā dzīvē nav bijis mīlestības, tad kurā brīdī uzradies tu?
– Oo, nē, tavā dzīvē bija mīlestība….pret sevu ego! Mani izaudzēja to cilvēku mīlestība, kurus tu atgrūdi. Tavu mīlestību es tā arī nesagaidīju.
Pa sievietes krunkaino vaigu noritēja asara. Viņa apgūlās zemē, blakus kokam un aizvēra no asarām nogurušās acis….un viņas sirds apstājās. Koks noliecās pār viņu, apskāva viņas augumu ar saviem trauslajiem zariem un kopā ar viņas ķermeni pārvērtās putekļos, tā arī nesagaidījis jaunus dzīvības asnus.

Avots: © 2015 Любовь безусловная
Tulkoja: Ginta FS

Ērihs Fromms: nelaimīgs liktenis – NEizdarītas izvēles sekas

animal-children-photography-elena-shumilova-10

Izcilā vācu filosofa un psihologa Eriha Fromma citāti, kas atbild uz mūsu dzīves svarīgākajiem jautājumiem. Viņa domas nevienu neatstāj vienaldzīgu.

  1. Galvenais cilvēka dzīves uzdevums, kļūt par to, kas viņš potenciāli ir. Pats galvenais katras viņa piepūles auglis ir viņa paša personība
  2. Mums nevienam nekas nav jāpaskaidro un jāatskaitās, kamēr vien mūsu darbības nenodara kaitējumu vai sāpes citiem. Cik daudz dzīvju ir sabojātas dēļ šīs vajadzības “paskaidrot”, kas bieži vien tiek darīts vien tāpēc, lai tevi “saprastu”, tātad – attaisnotu. Lai spriež pēc jūsu izdarītā un līdz ar to, arī par jūsu patiesajiem nolūkiem. Taču ziniet, ka brīvam cilvēkam kaut kas jāpaskaidro ir tikai pašam sev – savam prātam, sirdij un apziņai – un tiem nedaudzajiem, kuri ir tiesīgi pieprasīt paskaidrojumus.
  3. Ja es mīlu, es rūpējos, tātad es aktīvi piedalos otra cilvēka attīstībā un laimē, es neesmu skatītājs.
  4. Cilvēka mērķis ir būt pašam, un šī mērķa sasniegšanas noteikums – būt cilvēkam pirmkārt sev. Ne sevis noliegšana, ne patmīla, bet mīlestība pret sevi, ne atteikšanās no individuālā – bet sava personīgā, cilvēciskā ES, lūk, patiesās humānās ētikas vērtības.
  5. Dzīvē nav citas jēgas, izņemot to, kādu pats cilvēks piešķir tai, atverot savus spēkus, dzīvojot auglīgu dzīvi.
  6. Ja cilvēks var dzīvot nepiespiesti, ne automātiski, bet spontāni, viņš apzinās sevi kā aktīvu, radošu personību un saprot, ka dzīvei ir tikai viena jēga – pati dzīve.
  7. Laime nav kaut kāda Dieva dāvana. Tas ir sasniegums, ko cilvēks panācis ar sava iekšējā auglīguma palīdzību.
  8. Dziļi jūtīgs cilvēks nav spējīgs atturēties no dziļām skumjām, brīžos, kad notikusi kāda traģēdija dzīvē. Gan prieks, gan skumjas ir jūtīga un pilnasinīgi dzīvojoša cilvēka neizbēgami pārdzīvojumi.
  9. Daudzu cilvēku nelaimīgais liktenis ir viņu NEizdarītās izvēles sekas. Tie ir ne dzīvi, ne miruši. Viņiem dzīve izrādās nasta, bezjēdzīga nodarbe, bet darbi – tikai aizsardzība pret esības mokām ēnu valstībā.
  10. Līdzjūtība un pārdzīvojumi nozīmē to, ka es sevī pārdzīvoju to, ko pārdzīvojis kāds cits cilvēks, attiecīgi šajā pārdzīvojumā es un viņš esam vienoti.
  11. Es esmu pārliecināts, ka neviens nevar “izglābt” savu tuvāko, izdarot izvēli viņa vietā. Viss, ko mēs varam izdarīt, lai palīdzētu otram, ir atklāt viņam to, ka eksistē alternatīva, patiesi un ar mīlestību, bet bez sentimenta un ilūzijām.
  12. Dzīve katram cilvēkam uzstāda paradoksālu uzdevumu: no vienas puses: realizēt savu individualitāti, bet no otras – pārspēt to un nonākt pie universalitātes pārdzīvojuma. Tikai vispusīgi attīstīta personība var pacelties virs sava ES.
  13. Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu, tāpēc, ka tieku mīlēts”, tad nobriedusi mīlestība izriet no principa “Mani mīl tāpēc, ka es mīlu”. Nenobriedusi mīlestība paģēr: “Es mīlu tevi tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs!” Nobriedusi mīlestība spriež: “Tu man esi vajadzīgs tāpēc, ka es mīlu tevi!”
  14. Pašaizliedzīga apsēstība ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai liecība par to, ka pirms tās ir bijis bezgalīgi ilgs vientulības periods.
  15. Ja cilvēks ir spējīgs pilnvērtīgi mīlēt, tad viņš mīl sevi. Ja viņš ir spējīgs mīlēt tikai citus, viņš nespēj mīlēt vispār.
  16. Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
  17. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
  18. Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība” es nedomāju tikai ļaunus cilvēkus, skaidrs, ka to ietekme ir mokoša. Es domāju “zombiju” sabiedrību, kur dvēsele ir mirusi, lai arī ķermenis dzīvs, cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem, cilvēkus, kuri nevis runā, bet pļāpā, nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
  19. Mīļotajā cilvēkā ir jāatrod sevi, bet nevis jāzaudē viņā sevi.
  20. Ja nu citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību – tad kas? Viņi vēlētos, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme mums diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē to, ka viņu acīs mēs esam “asociāli” vai “neracionāli” – lai tā būtu. Taču visvairāk viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem.
  21. Mūsu galvenā morālā problēma ir vienaldzība pašiem pret sevi.
  22. Cilvēks pats ir savas dzīves centrs un mērķis. Savas personības attīstība un sava ieksējā potenciāla realizācija, ir pats augstākais mērķis, kas vienkārši nevar mainīties, vai būt atkarīgs no citiem, it kā augstākiem mērķiem.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Nemierīgs prāts: ieradums visu sarežģīt

10645032_334223330035661_9219042978276374403_n

Es arī agrāk zināju, ka mūsdienu cilvēkiem prāts ir ļoti nemierīgs, taču nedomāju, ka tā ir visu “balto” rietumu cilvēku problēma. Vēl vairāk, es iedomājos, ka tas gan vairāk attiecas uz sievietēm, taču izrādās, ka “eiropiešu” vīriešiem šī īpašība ir attīstīta ne mazākā mērā.

Sākumā man par to ieteicās ajūrvēdiskais ārsts: pēc testēšanas viņš tikai nopūtās un teica: kā jau visiem eiropiešiem, pārāk aktīvi strādā smadzenes.

Aziātiem (ne pēc nacionalitātes, bet vides) nekā tāda nav. Es izbrīnījos. Nolēmu par to padomāt vēlāk.

Bet pēc tam viena paziņa man pastāstīja, ka viņai pazīstami indusi mūsu nemierīgas smadzenes dēvē par «white people problem» — tātad tikai un vienīgi balto cilvēku problēmu. It kā mēs būtu trakie un tā vietā, lai vienkārši dzīvotu, domājam un izdomājam to, kas mūs pašus iedzen stūrī. Tā pati sieviete man pastāstīja vienu ļoti spilgtu piemēru, kas raksturo šo nemierīgo smadzeņu sindromu.

Skaties, cik viss ir vienkārši.
Situācija – tev vajadzīga palīdzība. Piemēram, tu ej no veikala un stiep ļoti smagu somu ar kartupeļiem. Tev ļoti vajadzīga palīdzība. Blakus iet tavs kaimiņš. Šķiet elementāri, palūdz viņam lai palīdz. Bet, nē!

Mūsu smadzenēs sākas karš: palūgt vai nepalūgt? Bet ko viņš par mani padomās? Un, ja nu atsacīs?

Kaut kā neērti apgrūtināt. Bet arī stiept ir ļoti smagi. Teiks, pati sapirkies, pati arī stiep. Bet lekcijās saka: vajag lūgt palīdzību. Varbūt pamēģināt? Vai tomēr labāk kādu citu reizi?

Un pat tad, ja palūdzi palīdzību, karš turpinās. Ja viņš piekrita, var palauzīt galvu par to, kāpēc viņš piekrita, un ko viņš par to pēc tam gribēs, un ko padomās citi kaimiņi, kad to ieraudzīs. Bet, ja nu gadījumā viņš atteica, tad var padomāt par to, kā gan tagad viņam acīs skatīties un, ka tomēr izradās, viņš nemaz nav tik labs cilvēks, kā šķita.

Indusiem viss ir vienkārši. Un ne tikai viņiem. Vajag palīdzību. Lūdzu, palīdzi man! Jā – lieliski! Nē – labi! Un viss. Un nekādu sarežģītu konstrukciju, centienu prognozēt citu cilvēku domas un darbības, pieklājības vērtēšanas un tā tālāk. Viss ir vienkārši.

Tas mani vienmēr Indijā izbrīna, cik ļoti viss ir vienkārši un viegli, un cik viegli cilvēki vēršas viens pie otra pēc palīdzības.

Paņem jebkuru citu situāciju, kuru varētu atrisināt vienkārši, tu ieraudzīsi, kā tavs nemierīgais prāts ir spējīgs vienkāršo pārvērst sarežģītā.

Ja, piemēram, tev patīk kāds cilvēks. Patīk tas, ko viņš dara, kā viņš to dara, kā viņš izskatās u.t.t. Kas tev galvā? Vai ir vērts viņam to teikt? Cik ļoti tas ir vietā? Cik tas ir pareizi? Ko viņš padomās? Vai nepaliks lepns? Vai nepasmiesies par mani? Un ja nu viņš sadomājas sevi lielāku, kā patiesībā ir? Un, ja nu kāds uzzin, ka viņš tev patīk? Un tā tālāk.

Šķiet, kas tur liels – patīk – pasaki – un viss. Cilvēkam būs patīkami un tev būs patīkami. Bet, nē!

Indijā  tā arī dara. Tu ej pa ielu un nepazīstami cilveki tev saka, cik skaists tev sari, cik skaisti tu to esi uztinusi, kādi skaisti tev bērni, kāda tu gudra mamma. Viņi nevēlas ar tevi veidot nekādas attiecības, viņi vienkārši iet garām un saka to, ko jūt. Pateica un aizgāja tālāk. un ticamākais, ka pēc 10 metriem jau būs tevi aizmirsuši.

Un, ja tev nepatīk tas, ko ar tevi dara kāds cilvēks? Te atslēgas vārds “ar tevi” – es runāju par situācijām, kad otrs cilvēks tev nodara sāpes vai sagadā neērtības. Piemēram, uzkāpj uz kājas un stāv. Tu iekšēji vāries un gaidi, kad beidzot viņam pamodīsies sirdsapziņa, jo viņš taču noteikti speciāli to dara! Jo ilgāk tā stāvat, jo vairāk iemeslu viņa uzvedībai tu vari izdomāt, un vairāk ko sliktu padomāt par viņu pašu. Bet cilvēks vienkārši nejūt, ka stāv uz tavas kājas. Nezin un nejūt. Bet tu jau esi apvainojies un pārskaities.

Un tā it visā, jekurās attiecībās, galva ir gatava sadomāties nezin ko, to, kā nemaz nav, un visu sarežģīt. Atceries filmu, kurā galvenā varone stāstīja savam mīļotajam par to, ka tad, kad viņiem piedzims dēls, viņš ziaugs un pēc tam ar viņu notiks nelaime? Klasisks piemērs. Dēls vēl pat nav piedzimis. Iespējams, piedzims meita. Vai arī ar šo vīrieti nepiedzims nekas. Bet viņa jau pārdzīvo par cilvēku, kura vēl nav.

Mūsu nemierīgais prāts ir spējīgs uzzīmēt mums kaut ko, un pēc tam vēl pārbiedēt. Un tā vietā, lai dzīvotu šeit un tagad, mēs dzīvojam sazin kur. Pat, ne pagātnē, jo arī pagatni mēs redzam caur  sava nemierīgā prāta prizmu. Pat, ne nākotnē, jo prāts mums visbiežāk zīmē tadas bildītes, kuras nekad dzīvē nepiepildīsies (paldies Dievam)!

Mēs dzīvojam šajās sava nemierīgā, iekaisušā prāta fantāzijās.

Meitene, tikko iepazinusies ar puisi, sāk mocīties šaubās, vai tas ir viņas īstais, vai viņa tam patiešām patīk, vai arī viņš viņu tikai izmanto, kādi viņiem būs bērni, vai ir vērts pieņemt viņa uzvārdu, kur viņi kopā novecos un kā nosaukt mazbērnus.

Viņa domās jau ir apprecējusies un turpat arī paspējusi sastrīdēties un izšķirties. Bet viņš tajā pat laikā ir vienkārši viņai piedāvājis aiziet kopā tēju padzert.

Es bieži atceros dažādus stāstus, kurus stāsta meitenes, kuras sakārtojušas savas attiecības ar vecākiem. Kā viņas pēc daudziem gadiem beidzot ir varējušas atklāti izrunāties, un izradījies, ka viņu vecāki nemaz nav nojautuši par tām mokām, ko viņas izcietušas – aizvainojumiem, dusmām un nav vēlējušies saviem bērniem nodarīt sāpes un ciešanas.

Piemēram. Man bērnībā bija briesmīga cepure, kuru valkājot galva kasījās. Es to ļoti ienīdu. Mamma lūdza to uzvilkt, jo ārā bija ļoti auksts. Un mans nemierīgais prāts tad zīmēja dažādus scenārijus par to, kā mamma mani speciāli spīdzina. Pirms pāris gadiem mēs kādā sarunā atcerējāmies to cepuri un izrādījās, ka mamma par manām ciešanām nebija pat nojautusi, jo es viņai neko nebiju teikusi. Viņai tā bija vienkārši silta cepure. Tādi mēs augam no pašas bērnības, un mums to arī māca – gan cilvēki, gan vide gan ieradumi.

Mēs cenšamies traktēt ikvienu signālu, kas nāk no ārpuses un piemērot to sev.  Kaut gan daudzu iemīļotais Freids savulaik ir teicis: “dažkārt banāns ir vienkārši banāns.”

Piemēram, ja meitene sev aiz muguras izdzird svilpienu, visbiežāk to iztulko kā aicinājumu vieglas uzvedības sievietei, projicē to uz sevi un kā sekas tam ir apvainošanās, dusmas, vai arī vēlme sevi vainot par to, kā šodien apģērbusies. Taču, iespējams, ka svilpj pavisam citu iemeslu dēļ un pavisam citam cilvekam. Tieši tāpat brīdī, kad jums aiz muguras kāds vai kādi smejas, 90% sieviešu noteikti padomās, ka smejas par viņu un krampjaini sāks pārbaudīt, vai kaut kas ar viņas apģērbu nav kārtībā, vai arī šķitīs, ka kājas līkas, vai kas tamlīdzīgs.

Ar apģērbu vispār ir dīvaina situācija. Bieži vien mēs nevalkājam to, kas mums patiešām patīk tikai tāpēc, ka, iespējams, kāds kaut ko sliktu varētu padomāt. Valkājam modernu, “kā visiem”, pat tad, ja tas ir neērts un nepatīk. Un pastāvīgi pie spoguļa sevi vērtējam – kā tas izskatās? Kādus signālus tas sūta? Vai nevajadzētu nedaudz notievēt, lai kleita labāk stāvētu? Vai arī gluži otrādi – pieņemties svarā? Vai neesmu parāk veca tādiem šortiem?

Vai tādu kleitu drīkst vilkt trīs bērnu māte? Un, ja nu cilvēki padomās, ka esmu resna? Kāpšu uz savas garās kleitas mala?/ Un, ja nu es pēkšņi satikšu meiteni tādā pašā kleitā? Un, ja nu mani nosodīs citas bērnu mātes par to, ka es tā esmu “iztaisījusies”? Un, ja nu vīram nepatiks? Šķiet, viss ir vienkārši, uzvelc to, kas patīk un jutīsies labi – un viss! Bet, nē!

Tā vietā, lai būtu stimuls-reakcija, mums sanāk gara un sarežģīta ķēde: stimuls – nemierīga prāta ilgi sapņojumi – reakcija – un atkal prāta mokas. Mēs uz to tērējam milzum daudz spēka un enerģijas, cenšoties saprast, ko par mums domā un kā pret mums izturas citi cilvēki.

Mēs sarežģījam savu dzīvi, tā vietā, lai vienkārši dzīvotu. Mēs tik daudz domājam, ka dzīvei nepaliek spēka. Attiecībās mēs bezgalīgi karojam ar neeksistējošām problēmām un problēmas izzīžam no pirksta. Mēs patiešām ciešam nevis karmas, bet savas mulļķības dēļ. Mēs tiešām līdzināmies trakajiem.

Ja tā padomā, cik ļoti daudz mūsu dzīvēs ir izdomātu problēmu! Jo mēs taču vēlamies būt labi, kā visi, ideāli, perfekti un mums grūti pieņemt savu pagātni un mēs baidāmies no nākotnes. Bieži vien nevaram īsti saprast, ko vēlamies, kur ir mūsu vēlmes, kur svešas.

Pārāk nemierīgais prāts, piebarots ar TV pārraidēm, audzināšanu, pareizas uzvedības likumiem, kaudzi nevajadzīgu zināšanu, kuras paši vispār nelietojam, izglītībām, kas vajadzīgas tikai papīra dēļ, ir pabojājis nervu sistēmu, un piepildījis galvu ar nevajadzīgiem krāmiem.

Te nu mums būtu ko pamacīties no indusiem un baliešiem. Jā, protams, mēs bieži tos vērtējam kā neizglītotus un tumsonīgus ļautiņus. Toties viņi vispār neuztraucas par to, ko mēs par viņiem domājam. Viņi turpina dzīvot, kā dzīvojuši, kā to jūt, un turpina palikt viņi paši.

Kaut mēs spētu kaut nedaudz nomierināt savus nemierīgos prātus, tadā veidā kaut nedaudz pietuvinot sevi laimes sajūtai.

P.S. Kā tur joko – Dievs devis tev smadzenes, lai domātu par to, kādu kleitu uzvilkt. Bet tu domā par cilvēku likteņiem. Tā nevajag!

P.P.S. Un, lūdzu, atslābini savu saraukto pieri, zem kuras jau sācies domu karš par tēmu: ka pavisam bez smadzenēm dzīvot nav iespējams, un ko es te visus par muļķiem pataisu. Atslābinies! Raksts nav par to!

Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS

Kur Mīlestība – tur Laime!

942880_1569971353295551_5739775581798102115_n

Kur gan aiziet Mīlestība? – jautāja mazā Laime savam tēvam.

– Tā mirst, – atbildēja tēvs. Cilvēki nepieņem to, kas viņiem ir, nenovērtē. Viņi vienkārši neprot mīlēt!

Mazā Laime aizdomājās un nolēma: kad izaugšu liela, palīdzēšu cilvēkiem!

Pagāja daudzi gadi. Mazā Laime izauga liela. Tā atcerējās par savu solījumu un, kā vien mācēja, palīdzēja cilvēkiem. Taču cilvēki viņu nedzirdēja. Un tā no dienas dienā Laime no lielas pārvērtās arvien mazākā un mazākā. Lai pavisam nenonīktu, Laime devās tālā ceļā, lai atrastu zāles un varētu izārstēties.

Kas zin, cik tā ilgi gāja, taču savā ceļā nesatika nevienu dzīvu būtni. Ceļā tai kļuva slikti un, ieraudzījusi lielu koku, viņa apstājās tā ēnā nedaudz atpūsties. Un aizmiga. Pēkšņi viņu pamodināja ātri tuvojošies soļi. Atvērusi acis, tā ieraudzīja mazu, savītušu, skrandās tērptu sieviņu basām kājām. Laime metās tai pretīm:

– Sēdieties. Jūs noteikti esat ļoti piekususi. Jums jāatpūšas, jāieēd. Sieviņa sagrīļojās un pakrita zālē. Nedaudz attapusies, tā pastāstīja Laimei savu dzīvesstāstu:

– Bēdīgi, ka tevi uzskata par vecu un savītušu, ja patiesībā esi jauna un skaista. Mans vārds ir Mīlestība.

– Tātad Jūs esat tā pati Mīlestība? Man stāstīja, ka mīlestība ir pats skaistākais, kas vispār ir pasaulē! Mīlestība cieši paskatījās uz Laimi un jautāja:

– Kā Tevi sauc?

– Mans vārds ir Laime.

– Lūk, kā? Man arī kādreiz teica, ka Laimei jābūt brīnišķīgai. Un pēc šiem vārdiem viņa no savu kankaru apakšas izvilka spoguli. Laime paskatījās spogulī un sāka raudāt. Mīlestība piesēdās tuvāk un maigi apskāva Laimi.

– Ko gan tie cilvēki ar mums izdarījuši? Kur skatās Liktenis? – raudāja Laime.

Mīlestība paskatījās uz Laimi un teica:

– Neraudi! Ja mēs būsim kopā un viena par otru rūpēsimies, tad ātri kļūsim skaistas un jaunas. Un tur, koka paēnā Mīlestība un Laime noslēdza savu savienību, apsolot viena otrai nekad nešķirties. Un no tā brīža, ja no kāda dzīves aiziet Mīlestība, tad kopā ar to aiziet arī Laime. Viņas nekad nešķiras. Kāpēc ļaudis to nesaprot?

Tulkoja: Ginta FS

Dieva Zīmes

11745710_924886100917040_3786105973201565601_n

Daudzi no mums bieži žēlojas par to, kas notiek apkārt un tieši tāpēc bieži neievērojam visu to skaisto, ko dāvā mums Visums. Bieži mēs neaizdomājamies par to, ka varēja būt vēl ļaunāk. Mūsu prāts ir tā uzbūvēts, ka bieži vien atļaujamies būt neapmierināti ar visu, kas notiek. Un tikai ar gribasspēka palīdzību mēs varam izmainīt savu domāšanu, tādā veidā, izmainot arī savu likteni.Šis pastāsts ir par to, cik ļoti svarīgi ir prast uzticēties Visumam un saglabāt mieru it visās situācijās.

Puisēns gāja pa meža ceļu. Saule spīdēja, putniņi dziedāja un gaiss smaržoja. Priedes sniedzās debesīs un bija jūtams to sveķu aromāts. Puisēna sirds bija pilna laimes un prieka.

Un pēkšņi viņš paklupa pret priedes sakni un nokrita. Prieks pazuda, celis nežēlīgi smeldza un asiņoja. Sāpes aizēnoja vasaras spilgtās krāsas.

— Ak, Dievs! — viņš iesaucās, — kāpēc tu manā ceļā noliki šo sakni? Kāds gan tu sargātājs, ja ļāvi man tik sāpīgi sasisties? — aizvainots iesaucās puisēns.

Viņš piecēlās un, pieklibojot, nogriezās no ceļa uz taciņu. Sāpes pamazām norima. Puisēns bija pārāk labsirdīgs, lai ilgi atcerētos aizvainojumu un atkal priecīgi devās tālāk pa izvēlēto ceļu. Piekusis, viņš apstājās atpūsties pie strautiņa – padzērās spirgto ūdeni un ta atjaunoja zudušos spēkus  Atveldzējies, viņs devās tālāk. Priekšā slējās kalns, viņš nolēma tajā uzkāpt un atkal, paklupa pret akmeni un velreiz sasitās.

— Ak, Dievs! Nu kāpēc man tik ļoti neveicas! Atkal tu par mani aizmirsi! Kāpēc nepalīdzi man iet! Kāpēc moci?!
Kamēr viņs piecēlās un apskatīja savas brūces, netālu nogāzās liels, vecs koks, kas kritienā teju aizķēra viņu.

Tālāk taciņa atdūrās pret platu ceļu un puisēns priecīgi devās tālāk. Un viņš nezināja, ka pirmajā reizē, kad viņš paklupa, netālu ložņāja indīga čūska. Un, ja viņs nebūtu nokritis, viņš noteikti uzkāptu čūskai un tā viņu sadzeltu. Bet otrajā reizē, ja viņš nebūtu pakritis, rāpjoties kalnā, viņu nospiestu milzīgais vecais koks.

Ceļš izveda puisēnu meža pļaviņā. Un pēkšņi savilkās mākoņi, sāka pūst ziemeļu vējš un sākas negaiss. Sākumā atsevišķas lietus lāses, pēc tam jau lietus lija aumaļām. Vējš bija tik stiprs, ka puisēns nespēja paskriet, lai atrastu, kur paslēpties. Cīnoties ar vēja brāzmām un lietus šaltīm, viņš centās nokļūt līdz lielam kokam, cerot zem tā zariem paslēpties no negaisa. Bet kāja paslīdēja, vinš nokrita un salauza roku. Un šajā brīdī, izmisis un sāpēs kliegdams, viņš ienīda savu Dievu.

— Es vairs neticu, ka tu esi, — viņs kliedza.
— Es vairs neiešu pa tiem ceļiem, kurus tu man norādi, — viņš turpināja, asarām birstot, mokoties sāpēs. Un viņš nezināja, ka kokā iespēra zibens un kritiens atkal izglāba viņa dzīvību.

Atceries: ne viss, kas pirmajā mirklī šķiet neveiksme – tāda arī ir. Iespējams, tavs kritiens, tava nelaime ir labākais, kas ar tevi varēja notikt. Nesteidzies nosodīt Dievu un savu Likteni, iespējams, tie tev ir ļoti labvēlīgi.

Avots: http://www.uspeh.club/

Tulkoja: Ginta FS

Ārkārtīgi svarīgi likumi

10929565_709360759178536_3203057843752603358_n

Kāds tos izdomāja – nav zināms, kurš. Bet tie cilvēki, kuri šos likumus izlasa un ievēro ir ieguvēji. Tie pat nav likumi, bet psihoterapeitiska tehnika. Nav viegli pārskatīt un mainīt savus uzskatus un attieksmi pret lietām un dzīvi. Tas ir sarežģīts un ilgs process, taču ļoti vērtīgs. Es noteikti tos pārrakstīšu un piekāršu pie sienas, lai ikdienā tie vienmēr būtu acu priekšā.

Izdari to arī tu un pēc laika būsi izbrīnīts par to, ka dzīvot kļuvis vieglāk.

  1. Sākums visam ir tukšums, bet tam jābūt piepildītam.
  2. Lai sasniegtu to, ko vēlies, vienas vēlmes vien ir par maz – ir jāpieņem lēmums. Tikai tādā gadījumā parādīsies iespējas!
  3. Lai izmainītu savu ceļu, sākumā ir jāapstājas un tikai pēc tam jāsāk kustība pretējā virzienā.
  4. Dzīvē nākas maksāt par visu. Bet dārgāk par visu maksā bezdarbība. Dažkārt tas kļūst redzams tikai dzīves ceļa beigās.
  5. Ja cilvēks visu laiku baidās izdarīt kaut ko ne tā, pieļaut kļūdas, tad viņš, pat nenojaušot, izdara lielāko kļūdu savā dzīvē.
  6. Līdzīgs vienmēr pievelkas tikai līdzīgam. Dzīvē nav nekā nejauša. Mēs pievelkam ne tos cilvēkus, kurus vēlētos redzēt sev blakus, bet tos, kas pilnībā līdzinās mums.
  7. Ja redzi, ka uzstādītais mērķis nav sasniedzams, koncentrējies uz citiem mērķiem. Sasniedzis tos, tu varēsi atgriezties pie pirmā realizēšanas.
  8. Ja dzīvei neko neprasīsi, tad tā tev neko arī nedos. Ja prasīsi ko nekonkrētu, tad dāvana būs līdzīga. Vienmēr vajag konkrēti noformulēt savas vēlmes.
  9. Dzīvē nemēdz būt absolūtas labsajūtas. To vienmēr ierobežo mūsu pasaules uztvere.
  10. Tu tiecies pēc pārmaiņām? Tad aizmirsti par pasivitāti. Tieši pateicoties tai, tiek zaudētas tās iespējas, ko piedāvā liktenis. Nospraud maršrutu un galapunktu. Bet, lai to sasniegtu, ir jādodas ceļā.
  11. Dzīve vienmēr piespiež risināt tos uzdevumus, kurus cilvēks izvairās risināt. No tiem nav iespējams izvairīties, tā kā, neatrisinot kādu uzdevumu tagad, to nāksies risināt citā dzīves posmā. Bet tad samaksāt par risinājumu, nāksies daudz dārgāk.
  12. Izvēle dzīvē ir vienmēr. Dažkārt tā slēpjas izvēles neesamībā. Pasaulē ir daudz iespēju. Taču vienmēr, kaut ko vienu iegūstot, tu zaudē ko citu. Tāpēc zaudējumi ir neizbēgami. Taču tos vienmēr var uzskatīt par jauniem ieguvumiem.
  13. Jaunais vienmēr nozīmē vecā nojaukšanu. Taču nepieciešams ne tikai nojaukt, bet arī attīrīt vietu. Tam nepieciešams spēks, laiks un zināšanas. Ir taču jāzin, ko celt un kā celt. Ja tādu zināšanu nav, tad labāk nenojaukt. Savādāk var uzcelt kaut ko briesmīgu.
  14. Cilvēks cenšas mainīt savu dzīvi, bet viņam traucē vecie ieradumi un stereotipi. Tie nemitīgi cenšas atgriezt to vecajās sliedēs. Tāpēc vienmēr pārmaiņas notiek lēni un prasa lielus garīgos ieguldījumus.
  15. Ikviens no mums pievelk sev tieši to, ko viņš visvairāk mīl, gaida vai, no kā baidās, tāpēc, ka tieši uz to fokusējas apziņa. Liktenis nekad nedod neko lieku. Tas ir dāsns, bet tikai vēlamā robežās. Paplašini robežas un saņemsi vairāk!
  16. Visa dzīve ir vieni vienīgi pretstati. Kādu mēs mīlam, kādu – ienīstam. Ar kādu draudzējamies, ar kādu sacenšamies. Iegūstam un zaudējam, satiekamies un šķiramies. Cilvēks tiecas pēc stabilitātes un tajā pat laikā izjūt neapmierinātību par rāmu dzīves plūdumu. Nav iespējams kaut ko saprast, ja nezini tā pretstatu.
  17. Cilvēki tiecas pēc harmonijas. Bet, lai to sasniegtu, ir vajadzīga iekšējā harmonija. Tas nozīmē – pieņemt savas labās īpašības un trūkumus, apzināties savas nepilnības un iekšējo mieru. Ir nepieciešams, lai prāts, darbības un sajūtas būtu līdzsvarā.
  18. Ir jāsaprot, ka pasaule nebūt nav radīta vienai vienīgai labsajūtai. Ļoti bieži tā neatbilst mūsu gaidām un uzskatiem par to. Taču vienmēr ir jācenšās darīt labu. Tas, kurš nav spējīgs to darīt, nekad nespēs novērtēt labo, ko saņem no citiem.
  19. Cilvēku citos cilvēkos vienmēr kaitina tas, kas “sēž” viņā pašā. Citi cilvēki var kļūt par mūsu spoguli. vajag tik uzmanīgāk ieskatīties tajos. Tad mēs spēsim labāk iepazīt sevi.
  20. Ja tevi pārņem spēcīga vēlme kaut ko iegūt, tas nozīmē to, ka tu neatzīsti savas spējas un labās īpašības. Ieskaties sevī labāk, iespējams, tev pašam ir kas vairāk par to, ko tu vēlies iegūt.
  21. Ļoti grūti ir pretoties sliktām domām. Tās liek mums mocīties, ciest, uztraukties. Paņem no šī negatīvā bara vienu domu un nospied to. Tā tu pārrausi šo negatīvo ķēdi un tā vairs tik ļoti tevi nemocīs.
  22. PIEŅEM SEVI tādu, kāds tu esi. Tad trauksme, bailes, kompleksi pazudīs un tu varēsi sākt pilnvērtīgu dzīvi.
  23. Pasaule, kurā mēs dzīvojam ir absolūti neitrāla. Mēs paši to padarām sliktu vai labu. Centies realitāti uztvert pozitīvi un tā kļūs laimīga un priecīga.
  24. Nekad apkārtējo cilvēku viedokļus neuztver kā patiesību pēdējā instancē. Jo nekad tu nevarēsi būt labs visiem. Vienmēr atradīsies nelabvēļi. Neļauj viņiem gūt virsroku pār tevi!
  25. Visi mēs atnākam šajā pasaulē no nekurienes un aizejam nekurienē. Tad varbūt mūsu dzīves jēga arī ir pati dzīve – visās tās izpausmēs?

Vienkārši noteikumi, vai ne? Taču, neskatoties uz vienkāršību, tie ļoti labvēlīgi ietekmē mūsu pasaules uztveri. Tos ievērot nav grūti, bet gūtais labums ir nenovērtējams.

Avots: psi-technology.net

Tulkoja: Ginta FS