Enerģija, nauda un slimības

Senās Indijas klasiskais uzskats par slimību un invaliditāti ir balstīts uz faktu, ka to uzskata kā samaksu par grēkiem. Pastāv leģenda, ka Senajā Izraēlā bija grāmata, kurā bija rakstīts, par kādu grēku kāda slimība tika dota.

Un ebreji to apraka, lai neviens nezinātu, par kādu grēku tiek dota slimība. Es tikai nesen sapratu, kāpēc. Lai nebūtu nosodījuma un nicinājuma pret slimu cilvēku.

Kristietība pakāpās augstākā izpratnes līmenī, jo tajā bija augstāka mīlestība pret Dievu. Šeit tika atklāta vēl viena patiesība: slimība ir ne tik daudz atmaksa par kļūdām, cik dvēseles sagatavošana lielajiem notikumiem nākotnē.

Neatkarīgi no tā, vai jums tas patīk vai nē, slimība liek jums tiekties pretī Dievam. Tas ir tās mērķis. Un jo vairāk mēs tiecamies pretī Dievam, jo mazāk mēs slimojam.

Es saviem klausītājiem teicu: “Ja muļķim iedod naudu, tas nespēs to pareizi izlietot un pazaudēs. Kāds cilvēks Amerikā loterijā laimēja milzu summu, nekavējoties aizgāja un nopirka sev jaunu Ferrari un jau pēc pusstundas gāja bojā avārijā. Tāpēc muļķiem parasti naudu nedod, viņu pašu labā. Un tas pats arī ir ar enerģiju.

Ja enerģiju iedod cilvēkam, kurš neprot to izmantot, tā viņu nogalinās.

Tas, kurš neprot ierobežot savas vēlmes, pārnest savu instinktu enerģiju uz Dievišķo enerģiju, papildu enerģija padarīs viņu iekārīgu, alkatīgu, ambiciozu, nežēlīgu utt.

Tāpēc cilvēkam ar nepareizu dzīves uztveri un nepareiziem ieradumiem bieži vien ir ļoti minimāla enerģija – tikai tāpēc, lai viņš varētu izdzīvot. Vai arī viņš saslimst, lai pārtrauktu šo nepareizo dzīvesveidu un uzvedību.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes loma

Sieviete daudz biežāk kā vīrietis  tiek “atrauta” no cilvēciskajām vērtībām. Viņa fizioloģiski ir pazemota ar savām “mēnešreizēm”, trauslo uzbūvi, gan ekonomiski, gan sociāli utt. Tāpēc arī tiekšanās pēc mīlestības sievietei ir daudz spēcīgāka kā vīrietim. Un vīrieša atkarība no sievietes dvēseles ir milzīga. 

Vīrieša raksturu, viņa likteni, viņa veselību par 60-80% nosaka nevis viņš, bet viņa sieva.

Tāpēc pareiza sievietes audzināšana, viņas tiekšanās pie Dieva un mīlestības nozīmē veselību un dzīvi ne tikai viņas bērniem, bet arī vīram. 

Pieņemts uzskatīt, ka ģēnijs ir intelekts. Ja tēvs ir gudrs, tad gudram jābūt arī viņa dēlam.

Taču, kad veicu izpēti par to, kas bija ģēniju vecāki, kļuva acīmredzama likumsakarība. Ģēniju tēvi varēja būt paši primitīvākie cilvēki, taču mātes vienmēr bija izcilas sievietes. Personības lielumu nosaka tas, cik daudz mīlestības tā spēj noturēt savā dvēselē. Ģēniji piedzimst sievietei, kurai ir spilgta individualitāte, milzīgs gribasspēks, vēlme un gatavība mīlestības vārdā pieņemt visus iepriekšminētos pazemojumus.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Foto: Yuri Manei
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Enerģijas atjaunošana

Ja satricinājuma brīdī mēs koncentrējamies uz Dievišķo mīlestību, ja tā mūsos ir nepārtraukti – mums ir enerģija, un brīdī, kad sabrūk mūsu ierastā pasaules aina, mēs varam to radīt no jauna.

Šobrīd mēs atrodamies “nestabilitātes joslā”. Grūtsirdība, sajūta, ka nekam nav jēgas nozīmē attīrīšanos. Un šajā brīdī mums vajag skaitīt lūgšanas: saglabāt mīlestību pret Dievu un pieņemt jebkuru situāciju.

Nepareiza attieksme pret attīrīšanos ir tad, kad cilvēks apzināti sāk pamatot negatīvo (agresīvo) emociju.

Kad emocija dzimst, mēs varam to vadīt. Kad tā jau ir pieņēmusies spēkā – tad tā vada mūs.

Ikvienā diskomforta brīdī ir ļoti svarīgi skaitīt lūgšanas un sajust nepārtrauktu mīlestību pret Dievu, pieņemt jebkuru situāciju, piedot visiem, pieņemt savu likteni. Tas ir elementārs priekšnoteikums tam, lai savestu sevi kārtībā.

Mums ir pilnībā jāpieņem viss, kas ar mums noticis un mums pilnībā jāpieņem viss, kas notiks.

Absolūtas pagātnes un nākotnes pieņemšanas brīdī mūsu zemapziņā nostiprinās kontakts ar Dievu. Sākumā ir jāatkāpjas no materiālā līmeņa, bet pēc tam jānovirza savas domas.

Pēc absolūtas pagātnes un nākotnes pieņemšanas ir vienkarši “jāpārslēdzas” Dievišķajā režīmā. Un jau pēc tam mēs varam paskatīties uz mūsu pagātni no šī redzes punkta: ar “aizvērtu” cilvēcisko, caur Dievisķā sajušanu.

Šajā brīdī mūsu enerģētika un mūsu iekšejā attieksme pret pagātni un nākotni sakārtojas pareizi. Uz ikvienu savas dzīves situāciju mums vajadzētu paskatīties kā uz situāciju, kas dota no Augstākajiem spēkiem tikai ar vienu mērķi – vairot mūsu vienotību ar Dievu.

Rezultātā katrs cilvēks iekšēji izvēlas, kas viņam svarīgāk: vienotība ar Dievu vai vienotība ar cilvēkiem.

Ja sajutīsi, ka ikviena situācija, kuru izvērtēji, dod tikai vienu – vienotības ar Dievu sajūtu, – tātad enerģētika ir izlīdzinājusies.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs

Visa mūsu dzīve ir sevis un citu audzināšana.

Kas ir audzināšana?

Kas ir galvenais bērna audzināšanā.
Pirmkārt, tā ir tādu mērķu radīšana, uz kuriem tieksies cilvēks, kurš uzsāk savu dzīvi.

Ja mērķi ir pareizi un vērienīgi, tad bērns būs enerģisks un labsirdīgs.
Ja mērķi ir saistīti ar instinktiem, bērns būs egoistisks, agresīvs un depresīvs.
Mērķis veido funkciju. Mērķis veido pasaules uzskatu, kas ir darbības programma.

Pasaules uzskats un uzvedība veido raksturu, likteni un veselību. Bērna audzināšana ir pareizu mērķu veidošana.

Ja dzīves jēga un augstākais mērķis ir Mīlestība un vienotība ar Dievu, tad bērns būs spējīgs izmainīt savu raksturu, savas tieksmes un ieradumus.

Un pat tad, ja viņa zemapziņā ir patoloģiskas tendences, kas nāk no senčiem, ja viņa dvēselē ir mīlestība viņš spēs dziļi izmainīties un pārvarēt tās.

Bez mīlestības NAV izmaiņas, nav audzināšanas. Audzināšana vienmēr ir palīdzība un atbalsts.

Šī palīdzība var būt stingra, tā var būt maiga, taču tai vienmēr jābūt mīlestības vadītai. Ir jāsaprot, ka cilvēkam ir ļoti grūti pārvarēt atkarību no instinktiem un kustēties pareizā virzienā, jo mūsu sajūtām ir milzīga inerce.

Tāpēc audzināšanai ir nepieciešama ne tikai draudzīga attieksme, bet arī pacietība. Ja, audzinot otru, tu jūti pilnīgu savu taisnību, – mīlestība aiziet. Rodas vēlme otru nospiest, padarīt viņu līdzīgu sev. Jo tam, kuram ir absolūtā taisnība, nevajag mainīties, jo viņš pats ir patiesības kritērijs. Šajā gadījumā izmaiņas beidzas; sākas despotisms un apkārtējo apspiešana.

Daudziem cilvēkiem audzināšana nozīmē monologu.

Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs, tā ir audzinātāja un audzināmā mijiedarbība. Turklāt audzināmais arī audzina savu skolotāju.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 5.daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai kas arī notiktu – tev viss ir labi

Ir tāds viedais stāsts:
Nekad nesaki, ka tu slikti dzīvo. Dievs izdzirdēs tavus vārdus un teiks: tu vēl nezini, kas ir slikta dzīve un dos tev desmit reiz grūtāku dzīvi, kā tev jau ir.

Lai kas arī notiktu – saki: es labi dzīvoju.

Tad Dievs teiks: tu nemaz nezini, ko nozīmē labi dzīvot, un dos tev desmit reizes labāku dzīvi par to, ko tu jau dzīvo.

Šajā stāstā atspoguļoti augstākie Visuma likumi. Ja mīlestība pret Dievu cilvēkam ir augstākā laime, tad nekas nespēj viņam aizstāt vienotību ar Radītāju.

Viņš pastāvīgi saņem no tā mīlestības enerģiju un to enerģiju, kas paliek pāri, var atdot. Laimes sajūtu šim cilvēkam rada vēlme atdot, spēja radīt.
Ja kaut kas šo mīlestību pret Dievu aizēno, tad Dvēsele pakāpeniski zaudē savu augstāko enerģiju kopā ar mīlestību un par galveno laimi kļūst saņemšana.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai tad būs jauna dzīve, jaunas attiecības un jauns liktenis

Ļoti bieži cilvēki, atrodoties sarežģītā situācijā, sauc pēc palīdzības.

Un ļoti bieži jebkura palīdzība izrādās neefektīva.

Taču noslēpums šeit ir pavisam vienkāršs.

Kad cilvēks ir gatavs mainīties, kaut ko upurēt, lūgties tikai tāpēc, lai izkļūtu no bīstamās situācijas, bet pēc tam turpinās dzīvot kā agrāk, viņā iekšienē nekas nenotiek, enerģija nemainās.

Mūsu zemapziņa lieliski zin, ka mūsu lūgšanas, raudas, solījumi ir tikai mirklīgi un mēs negrasāmies mainīties. Un zemapziņa neatlaiž slimības un nelaimes, kas nepieciešamas dvēseles attīrīšanai. Ja reiz esi nokļuvis sarežģītā bezizejas situācijā, kopā ar šo situāciju tev jāatstāj sevi vakarējo.

Kaut kādā brīdī ir jākļūst citam cilvēkam – ar citiem ieradumiem, ar citu skatījumu uz pasauli, ar citu enerģētiku. Tikai tad būs jauna dzīve, jaunas attiecības un jauns liktenis.

Sergejs Lazarevs “Nākotnes cilvēks. Vecāku audzināšana.” 5. daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sevi nedrīkst kritizēt!

Pesimisms ir cilvēka neticība savai nākotnei, neticība savām vēlmēm. Un tas nozīmē savas nākotnes iznīcināšanu.

Lūk, šobrīd mēs atrodamies tagadnē, taču mēs sastāvam no pagātnes un nākotnes. Ja mēs neticam sev nākotnē, mēs sagraujam sava “Es” struktūru un mūsu laicīgo ķermeni nākotnē.

Tāpēc grūtsirdība ir pašnāvība smalkajā plānā un savas nākotnes iznīcināšana.Tāpēc grūtsirdība ir nākotnes smalko struktūru iznīcināšana – bet tur taču atrodas mūsu pēcnācēji.

Ja cilvēku nomāc grūtsirdība, neticība sev, ja viņš slikti runā par savu nākotni, tad iznīcina ne tikai sevi, bet arī savus pēcnācējus.

Tāpēc es saku: nekādas kritikas attiecībā uz sevi nedrīkst būt.
Tev sevi ir jāmīl kā bērnu. Tu neesi pilnīgs, nepilnīgi ir tavs ķermenis, tavs cilvēciskais “Es”. Tev tie ir jāaudzina.

Ja bērns kļūdās, klūp un kaut ko nevar, mēs taču nesākam viņu apvainot un nosodīt. Mēs viņam palīdzam. Mēs viņu mācām un audzinām. Tāpat mums jāmāca arī sevi, savu dvēseli, jāaudzina tā.

Ja mēs pieļaujam smagas kļūdas, tātad mēs vienkārši esam nepilnīgi. Bet pilnība atnāk caur Mīlestību.

Tātad tieši tik, cik mēs saprotam šo nepilnību un strādājam pie tās, tieši tik lielā mērā mēs attīstāmies.

Tāpēc sevi NEDRĪKST kritizēt! Un vēl jo vairāk nedrīkst kritizēt savu likteni.
Tāpēc, ka mūsu liktenis ir mūsu vēlmes un mūsu dzīve tikai DAUDZ LIELĀKOS MĒROGOS kā viena dzīve.

Sergejs Lazarevs (nepublicētie teksti)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam

Kāds viedais stāsts.

Reiz zemnieks iesēja labākos graudus, pirms tam rūpīgi sagatavojot augsni. Visu viņš izdarīja pēc vislabākās sirdsapziņas un ļoti akurāti. Tomēr lielākā daļa ražas nesaprotamu iemeslu dēļ gāja bojā. Tā nelielā ražas daļa, ko viņš spēja saglābt, palīdzēja ziemā izdzīvot viņam un viņa ģimenei. 

Tomēr, ja nebūtu iepriekš iekrātie krājumi, ģimene ziemu nepārciestu.

Nākamajā gadā zemnieks vēl centīgāk rūpējās par jauno ražu. Laiks bija brīnišķīgs un labība izauga lieliska. Taču pāris nedēļas pirms pļaušanas savilkās biezi mākoņi, sākās pērkona negaisi un spēcīga krusa nopostīja visu labību. Un atkal, tā, ko zemnieks bija novācis, pietika vien lai knapi izdzīvotu.

Taču, neskatoties uz visām dabas katastrofām, bija jārūpējas par ģimeni, tāpēc nākamajā gadā zemnieks aizņēmās graudus un atkal devās uz savu lauku, lai to sagatavotu sēšanai.

Līdz sējai bija atlikusi nedēļa, kad zemnieks saslima, saslima arī abi viņa palīgi – dēli.

Viņš gulēja gultā un saprata, ka viss zudis, ģimene nolemta bada nāvei, un visi viņa pūliņi ir velti. Sākumā tās bija tikai neveiksmes, kas vēlāk pārvērtās nelaimēs. Un tagad tas ir ne tikai ārpusē, bet arī viņā, viņa ķermenī. Pēkšņi prātā iešāvās salīdzinājums – šīs slimības un nelaimes arī ir raža.

Jā, nākotni var vadīt, izmainot apkārtējo pasauli: izvēloties labākos graudus, labākās zemes. Taču izrādās, ka tas nav galvenais. Izrādās, ka svarīgāk nākotnei ir mūsu iekšējais stāvoklis, un pašas galvenās sēklas ir mūsu dveselē.

Kāda būs mūsu dvēsele, tāds būs mūsu liktenis. Ja kaimiņam ir sabojāta dvēsele, viņš nodzers un notrieks savu ražu. Bet, ja pat aizdomāsies, sāks sēt, kopt laukus un pļaut, vienalga ražas nebūs.
Zemnieks murgos un karsonī gultā pavadīja vairākas dienas. Viņš pārstāja domāt par materiālajām lietām un maizes riecienu. 

Neskaidrais minējums par to, ka mūsu dvēsele saistīta ar likteni, kļuva arvien spilgtāks. Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja uz plaukta Bībeli, kuru agrāk vispār nebija ievērojis.

Drebošām rokām viņš to paņēma un uz labu laimi atšķīra lapu: “Ja jūs Manos likumos staigāsit un Manus baušļus turēsit un tos pildīsit, tad Es jums došu lietu savā laikā, un zeme izdos savu ražu, un koki nesīs savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīnogu novākšanas laikam, un vīnogu novākšanas laiks sniegsies līdz sējas laikam, un jūs bagātīgi ēdīsit savu maizi un dzīvosit droši savā zemē…

Un pēkšņi slimajam, bezspēkā gulošajam cilvēkam atnāca atklāsme. Viņš pastāvīgi bija aprunājis un nosodījis savu neceļos nonākušo kaimiņu. Viņš pastāvīgi bija neapmierināts ar savu dzīvi un likteni, un vienmēr uzskatīja, ka raža ir pārāk maza. Viņš pastāvīgi apvainojās uz cilvēkiem, kuri nepareizi uzvedās. Tā vietā, lai no sirds viņiem pateiktu savas domas un atturētu no nepareiziem lēmumiem, viņš tos vienkarši nosodīja un dusmojās uz tiem.
Pēc laiciņa viņš nolika Bībeli malā un sajuta, ka kaut kas ir mainījies. Viņš vēlreiz paņēma to rokās, atkal uz labu laimi atšķīra lapu un lasīja: “Nezodziet un nekrāpiet, un nemelojiet saviem tuvākajiem!… Nezvēriet manā vārdā melīgi un nesagāniet sava Dieva vārdu – es esmu Kungs!… Neapspied un neaplaupi savu tuvāko! Lai algādža alga nepaliek pie tevis līdz rītam… Nelādi kurlo un neliec priekšā kāju aklajam, bīsties Dieva – es esmu Kungs!… Nedari netaisnību tiesā – neiztopi nabagam, nedod priekšroku dižajam, bet tiesā savus tuvākos taisnīgi! Nestaigā savā tautā baumodams, nealksti sava tuvākā asiņu – es esmu Kungs!… Nenīsti sirdī savu brāli, pamāci savu tuvāko, lai tu neesi līdzvainīgs… Neatriebies un nedusmo uz savas tautas ļaudīm, mīli savu tuvāko kā sevi pašu – es esmu Kungs!”

Izrādās, ka garīgo attiecību likumi ir ne mazāk svarīgi kā fizisko parādību saikne. Fiziskais var ietekmēt un veidot garīgo. Bet garīgais ietekmē un vada fizisko. Taču garīgais, izrādās, ir daudz svarīgāks.

Savukārt fiziskais patiesībā ir tikai papildinājums garīgajam un instruments tā attīstībai.

Zemnieks paskatījās sev apkārt un izbrīnīts ievēroja, ka pasaule kļuvusi brīnišķīga. Viņš saprata, ka ļoti mīl savu sievu, kaut arī agrāk nemitīgi bija viņai pārmetis un pieprasijis aklu pakļaušanos.
Viņš apzinājās, cik ļoti mīl savus bērnus, kurus agrāk pat ievērojis nebija.

Pēkšņi viņš atskārta, ka tagad vairs nenosoda savu kaimiņu un attieksme pret to kļuvusi kā pret mazu bērnu, kuru nevajag nosodīt, bet arī nevajag padarīt atkarīgu no savas pastāvīgās palīdzēšanas. Ka palīdzēt vajag nevis viņa ķermenim, bet dvēselei, palīdzot tai attīstīties.
Tovakar viņš aizmiga laimīgs, neskatoties uz to, ka nākotnes it kā nebija. Viņš nebija pārliecināts par to, ka varēs apsēt lauku un izveseļoties. Taču tagad maizes rieciens nebija pati galvenā viņa laimes mēraukla. Viņš apzinājās, ka ikdienas rūpes par materiālo labklājību bija nomākušas rūpes par paša dvēseli. Tikai tagad viņš saprata, ka patiesībā daudzus gadus bija dzīvojis būdams nelaimīgs.
Dvēsele jau sen vairs nedziedāja un pasaule bija zaudējusi visas krāsas. Viņš nemitīgi bija sev iegalvojis, ka pilni apcirkņi ir pati galvenā vērtība. Bet tagad slims būdams, tuvu nāvei, viņš pēkšņi saprata, ka arī viņa dvēsele pedējos gados bija ievākusi ražu, kas sastāvēja no vienaldzības, neapmierinātības un skopuma.
Ir viens pārbaudīts veids kā samazināt dvēseles ciešanas: pārslēgties uz materiālajām vērtībām, un pārliecināt sevi, ka galvenais ir nauda un materiālie labumi. Ja mēs aizmirstam par dvēseli, tad nemaz nepamanām, kā tā cieš.
Un tagad slims un mirstošs, zemnieks atcerējas veco patiesību: ” Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam”.

Tikai tagad viņš saprata, ka pati lielākā laime ir tad, kad dvēsele ir laimīga. Un, neskatoties uz nolemtības sajūtu, viņš aizmiga laimīgs.
Viņš gulēja kā bērns, bet no rīta pamodies, saprata, ka jūtas vēl briesmīgāk. Viņš nevarēja paelpot un viss ķermenis sāpēja. Tomēr kaut kas bija mainījies. Nepatikšanas, zaudējumi un pat fiziskās sāpes neradīja grūtsirdību un neapmierinātību ar likteni. Sāpes bija padarījušas viņu labestīgāku un iecietīgāku.Sāpes lika viņam aizmirst par ķermeni un tiekties pretī dvēselei.
Ja ķermeņa izdzīvošanai ir vajadzīga maize, tad dvēseles dziedināšanai un atveseļošanai vajadzīga mīlestība.
Šīs sēklas, kuras dāvina Radītājs vienmēr ir tīras un glābjošas. Jo vairāk cilvēks cieta, jo lielāku mīlestību pret Dievu viņš izjuta. Vēl dažas dienas viņš slimoja, bet pēc neilga laika viņš jutās daudz vieglāk ne tikai dvēseliski, bet arī fiziski. Viņš izbrīnā konstatēja, ka arī dēli ir atveseļojušies, un saprata, ka viņa attieksme pret dzīvi bija padarījusi slimu ne tikai viņu, bet arī viņa bērnus. Pēc nedēļas viņš izgāja laukā un kopā ar dēliem sāka sēt graudus. Pēc tam bija gan salnas gan lietus, taču, neskatoties uz to, raža bija lielāka par iepriekšējiem gadiem, vārpas bija spēcīgas un nebija sapuvušu graudu.

© Sergejs Lazarevs
Foto: Rehan Verma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārpildītais trauks

trauks udens

Es domāju par to, cik daudz un cik viegli cilvēks zaudē un cik ilgi viņš mokās, ja nesaprot, kā uzbūvēta pasaule un kā pret to attiekties.
Mūsu dvēseles arvien spēcīgāk pielīp Zemei. Mēs arvien biežāk izrunājam vārdu “Dievs”, taču tik maz jūtam, kas tas ir un Kas Viņš ir.
– Mēs pielīpam naudai, – un mūsu bērni un mazbērni zaudē morāli, godu un sirdsapziņu.
– Mēs pielīpam ķermeniskajām un seksuālajām baudām, sarīkojam seksuālo revolūciju, – un rodas AIDS kā šīs tendences bloķētājmehānisms.
– Mēs pielīpam ģimenei, attiecībām – un vairojas nodevība, šķiršanās, strīdi un nelaimīgi bērni.
– Mēs pielīpam komfortam, labklājībai un sabrūk māja, kurā dzīvojam, visas Zemes ekoloģija. Garīgā nepilnība pāriet  fiziskajā, un jebkura ārējā piepūle neatrisina problēmu līdz galam.
Lai kā mēs arī necenstos izglābt ekoloģiju un cilvēci no deģenerācijas un sterilizācijas, bez garīgās harmonijas tā neieies nākamajā dienā, un te nu katra no mums centieni vai nu sagraus vai spēs glābt cilvēci.
Katrs no mums var būt tas piliens, kas glābs Pasauli vai pārpildīs trauku.

Segejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 2. grāmata “Tīrā karma”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neticība sev noved pie pasivitātes un slinkuma

back-view-photo-woman-in-white-dress-standing-on-green-grass-3218135

Mēs saņemam tieši tik daudz atbalsta un palīdzības no Augšas, cik daudz mēs redzam Dieva gribu it visā, kas ap un ar mums notiek.

Pie cilvēka, kurš Dievam pagriež muguru, palīdzība neatnāk. Precīzāk sakot, palīdzība atnāk, tikai  kā neveiksme, slimība un nelaime.

Tas, kurš iet pie Dieva, pārstāj baidīties, skaust, skopoties, aprunāt, nosodīt un skumt.

Greizsirdība un skaudība rodas tam, kurš vēlas mazāk atdot bet vairāk saņemt, un tā vietā, lai pats savu bagātību nopelnītu, sapņo par to, kā to atņemt citam.

Cilvēks, kurš tiecas uz mīlestību, zin, ka visu sasniegs. Viņš nešaubās ne par saviem sapņiem ne cerībām. Un tā vietā, lai meklētu vainīgos, viņš meklē jaunus ceļus kā sasniegt savus mērķus.
Tā vietā, lai kādu vainotu savās neveiksmēs, viņš apzinās, ka problēma slēpjas pašā, paša slinkumā, niknumā, neprasmē mīlēt.

Bailes dzēš enerģiju un padara cilvēku slinku. Kristus runāja par to, ka nevajag talantu aprakt zemē. Vajag atdot enerģiju, vajag tiekties uz savu mērķi, ticēt saviem spēkiem. Neticība sev noved pie pasivitātes un slinkuma.

Ja cilvēks ir gatavs atdot enerģiju, palīdzība atnāk caur sapņiem, caur ļoti daudzajām zīmēm, caur nepazīstamiem cilvēkiem. Var notikt vienkārši brīnumi. Viss atkarīgs no mūsu pašu izvēles.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 6. daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis