Palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš

Ir vajadzīgs milzīgs spēks, lai caur lūgšanām izmainītu savu dvēseli.
Ļoti daudz spēka tiek patērēts attiecībās ar citiem cilvēkiem, ēšanai, situācijas kontrolei. Tātad periodiski vajadzētu no tā visa atbrīvoties, lai lūgšanas atstātu dziļāku iespaidu. 

Tiecoties pēc Dieva ir pastāvīgi jāuzkrāj sevī mīlestības jūtas…

Augstākā lūgšana notiek bez vārdiem.Tā ir vienkārši mīlestības saglabāšana un palielināšana ikvienā situācijā.

Lūgties vajadzētu 300 reizes no rīta, tikpat pa dienu un vakarā, tāpec, ka šobrīd visa “netīrība” lien ārā no dvēseles un ar trim lūgšanām to nespēsi pārvarēt.

Necenties atcerēties sīkumus, tie tev nav vajadzīgi.
Atceries dažus galvenos notikumus un ej tiem cauri daudzas reizes, simtiem reižu. Un atceries: sevi nosodīt nedrīkst: tā ir paššaustīšana.
Dieva priekšā vainīgo nav. Dievs ir Mīlestība. Un Dievs ne no kā nav atkarīgs.
Un tava Mīlestība nedrīkst būt ne no viena atkarīga.

Pieņem visus zaudējumus un pazemojumus, lai tie absolūti neietekmētu tavu mīlestības spēku …

Lūgšanas nedrīkst būt mērķis. Lūgšanas ir līdzeklis, kā sajust un audzēt Mīlestību dvēselē. Mīlestība pret Dievu, lielāka nekā pret visu esošo, parastā dzīvē izpaužas kā iekšēja mīlestība pret apkārtējo pasauli bez pretenzijām.

Kad lūdzies saviem vārdiem, palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš – Mīlestību. Viss parējais tev būs jāpanāk pašam.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

BŪT VESELAM

Parastii 17-18 gadu vecumā jaunieši piedzīvo pirmo mīlestību un gluži dabiski notiek attīrīšanās caur instinktu pazemošanu. Jo lielākas iekšējās problēmas, jo sāpīgāka dvēseles attīrīšanās. Tas nozīmē, ka pret jaunu sievieti vīrietis var izturēties slikti, un rodas daudz dažādas neveiklas situācijas.

Ja ir maz iespēju saglabāt mīlestību laikā kad notiek ārstēšana caur cilvēkiem, tad tiek dota attīrīšana caur slimībām. Ja ir pārņēmis izmisums, ir tieksme kādu vainot, aug aizvainojums uz visu pasauli, aizēnojot mīlestību, tad viegla slimība tiek nomainīta pret smagu. Jo slimības uzdevums ir vedināt uz mīlestību un nepieķeršanos. Dusmas vai izmisums slimības laikā noved to neārstējamā stadijā vai pat pie nāves.

Es vienmēr pacientiem esmu teicis, ka ar slimību nevajag cīnīties, bet vienkārši nomainīt to ar pēc būtības līdzīgu procesu. Ņemot verā to, ka slimība sasien mūsu instinktus, pieklusina apziņu un vēlmes, tātad mirklī, kad tā rodas, ir svarīgi atteikties no vēlmēm, gavēt, visiem piedot un lūgties.

Atteikšanās nav iespējama, ja mēs neatkāpjamies no savas gribas. Bet lai attālinātos no paša gribas, ir visā jācenšas ieraudzīt Dievišķo gribu. 

Nesen es izlasīju kādu interesantu publikāciju, kas attiecās uz zāļu lietošanu. Zinātnieki bija atklājuši faktu, ka tad, kad cilvēks gavē un atsakās no vēlmēm, zāles iedarbojas daudz efektīvāk nekā tad, ja cilvēks pardzīvo un slimības laikā daudz ēd. Ir patīkami, kad zinātne atrod faktus, kas apstiprina to, ka cilvēka dvēseles stāvoklis vistiešākajā veidā ietekmē viņa veselību.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jau senajās Lazareva lekcijās ir šī informācija par to, kā dzīvot, lai dzīve būtu jēgpilna un mīlestības piepildīta bez slimībām un smagām mācībstundām:
Oficiālais kanāls šeit

Mīli savu ienaidnieku

Prasme izdzīvot sāpes ir varens impulss cilvēka attīstībai.Kad cilvēks bēg no sāpēm, cenšas no tām paslēpties savā komforta zonā, viņš apstādina savu attīstību.Kad cilvēks saprot, ka līdztekus priekam ir arī sāpes, viņš palielina savu potenciālu un attīstās. Prasme pieņemt sāpes ir prasme prognozēt nākotni.
Neticīgais no sāpēm bēg, cenšas nospiest to, kurš ar viņu strīdās, un tas nozīmē, ka viņš atrodas zemā attīstības līmenī.
Savukārt ticīgam cilvēkam, kurš pieņem sāpes, kurš spēj pateikt: “saki man taisnību, es zinu, ka tas sāpēs, taču tas man ir vajadzīgs”, attīstība turpinās.Kad cilvēki ir patiesi atklāti un viens otram spēj pateikt sāpīgu patiesību, pateikt to ar mīlestību un cieņu, viņi palīdz otram attīstīties. Parasti tie ir draugi. Bet tur, kur mīlestības nav, bieži vien skan tikai komplimenti un glaimi un attīstība beidzas.Tas valdnieks, kuram saka tikai komplimentus, tiks nogalēts – tā ir pasaules vēsture.Kāpēc “Mīli savu ienaidnieku”? – tā ir augstākā dialektika.Ienaidnieks ir cilvēks, kurš var tev nodarīt vislielākas sāpes, bet tev vinš jaiemīl. Ko tas nozīmē?Tas nozīmē, ka tu pilnībā pieņem dievišķo gribu un caur tavu ienaidnieku tev tiek dota iespēja attīstīties. Ja tev nav ienaidnieku, tu mirsti. Ja tev nav oponentu, tu esi pārstājis attīstīties. Kad ir sāpes, kad ir konkurenti, kad ir pretējais viedoklis, tad notiek attīstība.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Enerģija, nauda un slimības

Senās Indijas klasiskais uzskats par slimību un invaliditāti ir balstīts uz faktu, ka to uzskata kā samaksu par grēkiem. Pastāv leģenda, ka Senajā Izraēlā bija grāmata, kurā bija rakstīts, par kādu grēku kāda slimība tika dota.

Un ebreji to apraka, lai neviens nezinātu, par kādu grēku tiek dota slimība. Es tikai nesen sapratu, kāpēc. Lai nebūtu nosodījuma un nicinājuma pret slimu cilvēku.

Kristietība pakāpās augstākā izpratnes līmenī, jo tajā bija augstāka mīlestība pret Dievu. Šeit tika atklāta vēl viena patiesība: slimība ir ne tik daudz atmaksa par kļūdām, cik dvēseles sagatavošana lielajiem notikumiem nākotnē.

Neatkarīgi no tā, vai jums tas patīk vai nē, slimība liek jums tiekties pretī Dievam. Tas ir tās mērķis. Un jo vairāk mēs tiecamies pretī Dievam, jo mazāk mēs slimojam.

Es saviem klausītājiem teicu: “Ja muļķim iedod naudu, tas nespēs to pareizi izlietot un pazaudēs. Kāds cilvēks Amerikā loterijā laimēja milzu summu, nekavējoties aizgāja un nopirka sev jaunu Ferrari un jau pēc pusstundas gāja bojā avārijā. Tāpēc muļķiem parasti naudu nedod, viņu pašu labā. Un tas pats arī ir ar enerģiju.

Ja enerģiju iedod cilvēkam, kurš neprot to izmantot, tā viņu nogalinās.

Tas, kurš neprot ierobežot savas vēlmes, pārnest savu instinktu enerģiju uz Dievišķo enerģiju, papildu enerģija padarīs viņu iekārīgu, alkatīgu, ambiciozu, nežēlīgu utt.

Tāpēc cilvēkam ar nepareizu dzīves uztveri un nepareiziem ieradumiem bieži vien ir ļoti minimāla enerģija – tikai tāpēc, lai viņš varētu izdzīvot. Vai arī viņš saslimst, lai pārtrauktu šo nepareizo dzīvesveidu un uzvedību.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes loma

Sieviete daudz biežāk kā vīrietis  tiek “atrauta” no cilvēciskajām vērtībām. Viņa fizioloģiski ir pazemota ar savām “mēnešreizēm”, trauslo uzbūvi, gan ekonomiski, gan sociāli utt. Tāpēc arī tiekšanās pēc mīlestības sievietei ir daudz spēcīgāka kā vīrietim. Un vīrieša atkarība no sievietes dvēseles ir milzīga. 

Vīrieša raksturu, viņa likteni, viņa veselību par 60-80% nosaka nevis viņš, bet viņa sieva.

Tāpēc pareiza sievietes audzināšana, viņas tiekšanās pie Dieva un mīlestības nozīmē veselību un dzīvi ne tikai viņas bērniem, bet arī vīram. 

Pieņemts uzskatīt, ka ģēnijs ir intelekts. Ja tēvs ir gudrs, tad gudram jābūt arī viņa dēlam.

Taču, kad veicu izpēti par to, kas bija ģēniju vecāki, kļuva acīmredzama likumsakarība. Ģēniju tēvi varēja būt paši primitīvākie cilvēki, taču mātes vienmēr bija izcilas sievietes. Personības lielumu nosaka tas, cik daudz mīlestības tā spēj noturēt savā dvēselē. Ģēniji piedzimst sievietei, kurai ir spilgta individualitāte, milzīgs gribasspēks, vēlme un gatavība mīlestības vārdā pieņemt visus iepriekšminētos pazemojumus.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Foto: Yuri Manei
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Enerģijas atjaunošana

Ja satricinājuma brīdī mēs koncentrējamies uz Dievišķo mīlestību, ja tā mūsos ir nepārtraukti – mums ir enerģija, un brīdī, kad sabrūk mūsu ierastā pasaules aina, mēs varam to radīt no jauna.

Šobrīd mēs atrodamies “nestabilitātes joslā”. Grūtsirdība, sajūta, ka nekam nav jēgas nozīmē attīrīšanos. Un šajā brīdī mums vajag skaitīt lūgšanas: saglabāt mīlestību pret Dievu un pieņemt jebkuru situāciju.

Nepareiza attieksme pret attīrīšanos ir tad, kad cilvēks apzināti sāk pamatot negatīvo (agresīvo) emociju.

Kad emocija dzimst, mēs varam to vadīt. Kad tā jau ir pieņēmusies spēkā – tad tā vada mūs.

Ikvienā diskomforta brīdī ir ļoti svarīgi skaitīt lūgšanas un sajust nepārtrauktu mīlestību pret Dievu, pieņemt jebkuru situāciju, piedot visiem, pieņemt savu likteni. Tas ir elementārs priekšnoteikums tam, lai savestu sevi kārtībā.

Mums ir pilnībā jāpieņem viss, kas ar mums noticis un mums pilnībā jāpieņem viss, kas notiks.

Absolūtas pagātnes un nākotnes pieņemšanas brīdī mūsu zemapziņā nostiprinās kontakts ar Dievu. Sākumā ir jāatkāpjas no materiālā līmeņa, bet pēc tam jānovirza savas domas.

Pēc absolūtas pagātnes un nākotnes pieņemšanas ir vienkarši “jāpārslēdzas” Dievišķajā režīmā. Un jau pēc tam mēs varam paskatīties uz mūsu pagātni no šī redzes punkta: ar “aizvērtu” cilvēcisko, caur Dievisķā sajušanu.

Šajā brīdī mūsu enerģētika un mūsu iekšejā attieksme pret pagātni un nākotni sakārtojas pareizi. Uz ikvienu savas dzīves situāciju mums vajadzētu paskatīties kā uz situāciju, kas dota no Augstākajiem spēkiem tikai ar vienu mērķi – vairot mūsu vienotību ar Dievu.

Rezultātā katrs cilvēks iekšēji izvēlas, kas viņam svarīgāk: vienotība ar Dievu vai vienotība ar cilvēkiem.

Ja sajutīsi, ka ikviena situācija, kuru izvērtēji, dod tikai vienu – vienotības ar Dievu sajūtu, – tātad enerģētika ir izlīdzinājusies.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs

Visa mūsu dzīve ir sevis un citu audzināšana.

Kas ir audzināšana?

Kas ir galvenais bērna audzināšanā.
Pirmkārt, tā ir tādu mērķu radīšana, uz kuriem tieksies cilvēks, kurš uzsāk savu dzīvi.

Ja mērķi ir pareizi un vērienīgi, tad bērns būs enerģisks un labsirdīgs.
Ja mērķi ir saistīti ar instinktiem, bērns būs egoistisks, agresīvs un depresīvs.
Mērķis veido funkciju. Mērķis veido pasaules uzskatu, kas ir darbības programma.

Pasaules uzskats un uzvedība veido raksturu, likteni un veselību. Bērna audzināšana ir pareizu mērķu veidošana.

Ja dzīves jēga un augstākais mērķis ir Mīlestība un vienotība ar Dievu, tad bērns būs spējīgs izmainīt savu raksturu, savas tieksmes un ieradumus.

Un pat tad, ja viņa zemapziņā ir patoloģiskas tendences, kas nāk no senčiem, ja viņa dvēselē ir mīlestība viņš spēs dziļi izmainīties un pārvarēt tās.

Bez mīlestības NAV izmaiņas, nav audzināšanas. Audzināšana vienmēr ir palīdzība un atbalsts.

Šī palīdzība var būt stingra, tā var būt maiga, taču tai vienmēr jābūt mīlestības vadītai. Ir jāsaprot, ka cilvēkam ir ļoti grūti pārvarēt atkarību no instinktiem un kustēties pareizā virzienā, jo mūsu sajūtām ir milzīga inerce.

Tāpēc audzināšanai ir nepieciešama ne tikai draudzīga attieksme, bet arī pacietība. Ja, audzinot otru, tu jūti pilnīgu savu taisnību, – mīlestība aiziet. Rodas vēlme otru nospiest, padarīt viņu līdzīgu sev. Jo tam, kuram ir absolūtā taisnība, nevajag mainīties, jo viņš pats ir patiesības kritērijs. Šajā gadījumā izmaiņas beidzas; sākas despotisms un apkārtējo apspiešana.

Daudziem cilvēkiem audzināšana nozīmē monologu.

Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs, tā ir audzinātāja un audzināmā mijiedarbība. Turklāt audzināmais arī audzina savu skolotāju.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 5.daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai kas arī notiktu – tev viss ir labi

Ir tāds viedais stāsts:
Nekad nesaki, ka tu slikti dzīvo. Dievs izdzirdēs tavus vārdus un teiks: tu vēl nezini, kas ir slikta dzīve un dos tev desmit reiz grūtāku dzīvi, kā tev jau ir.

Lai kas arī notiktu – saki: es labi dzīvoju.

Tad Dievs teiks: tu nemaz nezini, ko nozīmē labi dzīvot, un dos tev desmit reizes labāku dzīvi par to, ko tu jau dzīvo.

Šajā stāstā atspoguļoti augstākie Visuma likumi. Ja mīlestība pret Dievu cilvēkam ir augstākā laime, tad nekas nespēj viņam aizstāt vienotību ar Radītāju.

Viņš pastāvīgi saņem no tā mīlestības enerģiju un to enerģiju, kas paliek pāri, var atdot. Laimes sajūtu šim cilvēkam rada vēlme atdot, spēja radīt.
Ja kaut kas šo mīlestību pret Dievu aizēno, tad Dvēsele pakāpeniski zaudē savu augstāko enerģiju kopā ar mīlestību un par galveno laimi kļūst saņemšana.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai tad būs jauna dzīve, jaunas attiecības un jauns liktenis

Ļoti bieži cilvēki, atrodoties sarežģītā situācijā, sauc pēc palīdzības.

Un ļoti bieži jebkura palīdzība izrādās neefektīva.

Taču noslēpums šeit ir pavisam vienkāršs.

Kad cilvēks ir gatavs mainīties, kaut ko upurēt, lūgties tikai tāpēc, lai izkļūtu no bīstamās situācijas, bet pēc tam turpinās dzīvot kā agrāk, viņā iekšienē nekas nenotiek, enerģija nemainās.

Mūsu zemapziņa lieliski zin, ka mūsu lūgšanas, raudas, solījumi ir tikai mirklīgi un mēs negrasāmies mainīties. Un zemapziņa neatlaiž slimības un nelaimes, kas nepieciešamas dvēseles attīrīšanai. Ja reiz esi nokļuvis sarežģītā bezizejas situācijā, kopā ar šo situāciju tev jāatstāj sevi vakarējo.

Kaut kādā brīdī ir jākļūst citam cilvēkam – ar citiem ieradumiem, ar citu skatījumu uz pasauli, ar citu enerģētiku. Tikai tad būs jauna dzīve, jaunas attiecības un jauns liktenis.

Sergejs Lazarevs “Nākotnes cilvēks. Vecāku audzināšana.” 5. daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sevi nedrīkst kritizēt!

Pesimisms ir cilvēka neticība savai nākotnei, neticība savām vēlmēm. Un tas nozīmē savas nākotnes iznīcināšanu.

Lūk, šobrīd mēs atrodamies tagadnē, taču mēs sastāvam no pagātnes un nākotnes. Ja mēs neticam sev nākotnē, mēs sagraujam sava “Es” struktūru un mūsu laicīgo ķermeni nākotnē.

Tāpēc grūtsirdība ir pašnāvība smalkajā plānā un savas nākotnes iznīcināšana.Tāpēc grūtsirdība ir nākotnes smalko struktūru iznīcināšana – bet tur taču atrodas mūsu pēcnācēji.

Ja cilvēku nomāc grūtsirdība, neticība sev, ja viņš slikti runā par savu nākotni, tad iznīcina ne tikai sevi, bet arī savus pēcnācējus.

Tāpēc es saku: nekādas kritikas attiecībā uz sevi nedrīkst būt.
Tev sevi ir jāmīl kā bērnu. Tu neesi pilnīgs, nepilnīgi ir tavs ķermenis, tavs cilvēciskais “Es”. Tev tie ir jāaudzina.

Ja bērns kļūdās, klūp un kaut ko nevar, mēs taču nesākam viņu apvainot un nosodīt. Mēs viņam palīdzam. Mēs viņu mācām un audzinām. Tāpat mums jāmāca arī sevi, savu dvēseli, jāaudzina tā.

Ja mēs pieļaujam smagas kļūdas, tātad mēs vienkārši esam nepilnīgi. Bet pilnība atnāk caur Mīlestību.

Tātad tieši tik, cik mēs saprotam šo nepilnību un strādājam pie tās, tieši tik lielā mērā mēs attīstāmies.

Tāpēc sevi NEDRĪKST kritizēt! Un vēl jo vairāk nedrīkst kritizēt savu likteni.
Tāpēc, ka mūsu liktenis ir mūsu vēlmes un mūsu dzīve tikai DAUDZ LIELĀKOS MĒROGOS kā viena dzīve.

Sergejs Lazarevs (nepublicētie teksti)
Tulkoja: Ginta Filia Solis