Un arī tas pāries

mūžība

Vārdi “‘Un arī tas pāries” norāda uz realitāti.

Pieņemot faktu, kas viss ir pārejošs un pārmaiņas ir neizbēgamas, tu vari priecāties par labsajūtu, kamēr tā ir, neizjūtot bailes par iespēju to pazaudēt, ne arī trauksmi attiecībā uz savu nākotni. Atbrīvojoties no pieķeršanās, tu iegūsti daudz augstāka līmeņa priekšrocības, un no šī daudz augstākā punkta skaties uz savas dzīves notikumiem tā, ka tie vairs tevi neaizķer.

Tu esi līdzīgs kosmonautam, kurš vēro bezgalības ieskautu Zemi un saprot paradoksālu patiesību: Zeme ir tik skaista un vērtīga un tajā pat laikā – tik maznozīmīga.

Atzīstot to, ka viss pāries, dzīvē ienāk nepieķeršanās un kopā ar to arī jauna dimensija – iekšējā telpa.

Caur nepieķeršanos, tāpat kā caur iekšējo nepretošanos, tu saņem pieeju šai dimensijai. Ja tu vairs sevi neasociē ar formu, ar to, kas esi, tu atbrīvo sevi no ieslodzījuma formā un šī brīvība arī ir iekšējās telpas rašanās. Tā atnāk kā miers, kā smalks, tikko jūtams miers dziļi tevī, pat tad, ja kaut kas šķiet slikti.

Un arī tas pāries. Pēkšņi apkārt notikumam parādās telpa. Tāpat arī ir telpa ap emocionālajiem kāpumiem un kritumiem, pat apkārt sāpēm. Un, pirmkārt, ir telpa ap tavām domām. Un no šīs telpas rodas “pārpasaulīgs” miers, tāpēc, ka pasaule ir forma, bet miers – telpa. Dieva telpa.

Tagad tu vari baudīt un cienīt šīs pasaules lietas, nepiešķirot tām pārāk lielu svarīgumu, tādu, kāda tām nav.

Tu vari piedalīties radīšanas dejā, būt aktīvs bez pieķeršanās rezultātam un bez nepamatotām pretenzijām pret pasauli, tipa: “realizē mani”, “padari mani laimīgu”, “izdari tā, lai es justos drošībā”, “pasaki man, kas es esmu”. Pasaule nav spējīga tev to dot, un, ja tev vairs nebūs šādu gaidu, visas paša radītas ciešanas beigsies.

Visas tamlīdzīgās ciešanas ir tāpēc, ka mēs pārvērtējam formas svarīgumu un nespējam apzināties iekšējās telpas plašumu. Kad šis plašums tavā dzīvē ir, tu vari baudīt dzīvi, priecāties par to, baudīt lietas, baudīt sajūtas, nepazaudējot tajās sevi, citiem vārdiem sakot, nepieķeroties pasaulei.

Vārdi “Un arī tas pāries” norāda uz realitāti. Un norādot uz visu formu nepastavīgumu, tie netieši norāda uz mūžīgo nemainīgo. Tikai mūžīgais tevī var atpazīt nepastāvīgo kā nepastāvīgo.

@ Ekharts Tolle
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Ekharts Tolle: domājot, tu problēmas nerisini…

apzinatiba5

Ekharts Tolle ir viens no mūsdienu iedvesmojošākajiem filosofiem.

Dažas svarīgas viņa domas:

1. Domājot, tu problēmas nerisini – domājot tu tās radi.
Risinājums vienmēr rodas tad, kad tu izej no domāšanas un ieej Klusuma stāvoklī un absolūtā Klātesamībā, kaut tikai mirklīgā. Tad, nedaudz vēlāk, kad doma atgriežas pie tevis, pēkšņi notiek radoša atklāsme, kuras iepriekš nebija. Tāpēc atmet pārlieku lielu domāšanu, un tu ieraudzīsi, kā viss apkārt mainās.

2. Tas viss, ko, pēc tavām domām, pasaule nevēlas tev dot, ir tas, ko tu pats nevēlies dot pasaulei.
Pamēģini dažu nedēļu garumā atdot citiem to, kā, tavuprāt, tev pietrūkst. Padalies ar uzslavām, atzinību, rūpēm, paskaties, kā tas izmainīs tavu dzīvi. Tu sapratīsi to, ka patiesībā tev JAU ir viss, par ko tu sapņo, savādāk, kā gan tu varētu ar to dalīties?

3. Pārpilnība atnāk tikai pie tiem, kuriem tā jau ir, tāpēc, ka tā, pirmkārt, ir iekšējais stāvoklis. Atklāt sevī pārpilnības avotu tev palīdzēs Pateicības prakse.

4. Vēlies saprast, kas patiesi ir tavs – atlaid VISU un tavs paliks ar tevi.
Kad tu atmet visas savas gaidas, ka cilvēks, situācija, vieta vai lieta tevi apmierinās, tev būs vieglāk būt šeit un tagad, tāpēc, ka tu vairs negaidīsi nākamo momentu.

5. Vai tev ir nācies redzēt ozolu stresa stavoklī, vai delfīnu nospiestā garastāvoklī, vai vardi, kura cieš no pazemināta pašvērtējuma, vai kaķi, kurš nespēj atslābināties, vai putnu, kas pārņemts ar aizvainojumu? Pamācies no tiem,  kā būt mierā ar to, kas ir!
@Ekharts Tolle
Avots: http://the-golbii.ru
Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā atradināt prātu no pastāvīgā ieraduma runāt

APZINĀTĪBA

apzinātība16

Parasti pardomām mēs tērējam daudz vairāk laika, kā būtu nepieciešams – piecdesmit un pat simts reizes vairāk. Tādā veidā rodas fona stress un rodas noguruma sajūta. Mēs vairs nevaram baudīt ikdienišķas darbības – piemēram, apģērbšanās procesu vai pastaigu.

Pašreizējā mirkļa sajūta domās ir kā kaut kas ļoti vērtīgs, taču vienlaicīgi, arī kas tāds, ko var atlikt uz vēlāku laiku. Šis ir bloga “Rapititude” autora raksts par to, kā pievērst savu uzmanību reālas pasaules objektiem, nevis pārdomām par tiem.

Pirms pāris nedēļām, svētdienā es devos ciemos pie drauga, lai kopā noskatītos “Oskara” pasniegšanas ceremoniju. Es nolēmu, ka visu turpceļu domās nerunāšu pats ar sevi. Pēdējā laikā es ļoti bieži rīkoju šādus mikroeksperimentus, tādā veidā ievedot sevi stāvoklī “šeit un tagad” uz pavisam īsu brīdi.
Piemēram: vai es varu noturēt savu prātu fokusētu uz kaut ko, kas notiek trauku mazgāšanas laikā?
Katra vingrinājuma beigās es atgriežos sev normālā ikdienisķā stāvoklī.

Es apņēmos, ka šo 30 minūšu laikā, kuras vajadzīgas, lai nokļūtu drauga mājās (ieskaitot veikala apmeklējumu), es noturēšu savu uzmanību fokusētu tikai uz tiem notikumiem, kas notiek reālajā dzīvē un neļaušu sev iesaistīties mentālos dialogos. Tas nozīmē, ka es nolēmu uz kādu brīdi atlikt pie malas vārdus un pavērot visu apkārt notiekošo. Tas nostrādāja. Manu smadzeņu runājošā daļa praktiski apklusa, un es jau 600to reizi sapratu, cik pasaule savā būtībā ir skaista, un cik harmoniska – kad man izdodas uztaisīt pārtraukumu un nerunāt un nedomāt par to pastāvīgi.

Būtu ideāli visu dzīvi nodzīvot tādā stāvoklī: kad tu vienkārši vēro lietu norisi un nekam no tā, kas notiek, nav nozīmes. Viss pats par sevi ir skaisti un ļoti interesanti, un, ja nu gadījumā nobriest kādas nepatikšanas, tu jau esi vislabākajā prāta stāvoklī, kas ļauj tev ar tām ļoti vienkārši tikt galā.

Rodas specifiska sajūta, ka tu esi īstajā vietā un tu apzinies, cik ļoti reta ir šī sajūta.

Pati izcilākā šī klātbūtnes stāvokļa īpašība ir pilnīgs MIERS, kas ietekmē visu pasauli, kas ir ap tevi. Tu vēl joprojām vari dzirdēt pilsētas trokšņus,  taču pats skaļākais kairinātājs (mentālie komentāri) ir apklusis.

Es arī agrāk biju atradies līdzīgā stāvoklī, taču tas parasti iestājās spontānāk. Taču pēc manis aprakstītās, nesenās pieredzes, es apjautu kaut ko acīmredzamu: jo vairāk es praktizējos, jo biežāk tas notiks.

Es zinu, ka daudzi cilvēki eksperimentē ar dzīvošanu šeit un tagad. Droši vien arī tu, tāpat kā es, esi atradies garīgajos sevis meklējumos, un izjutis intensīvu “šeit un tagad” sajūtu, un atklājis neticamās šī stāvokļa priekšrocības. Iespējams, esi lasījis Ekharta Tolles “Tagadnes spēku” vai Džona Kabat-Zina “Wherever You Go There You Are” un apjautis, cik milzīga vērtība ir šim konkrētajam momentam, un sajutis to, cik ļoti viss pēc tā mainās.

Tikai šo stāvokli, nez kāpēc, tik ļoti grūti ir ilgstoši noturēt. Pašreizējā mirkļa sajūta mūsu domās ir kaut kas ļoti vērtīgs, tajā pat laikā – kaut kas tāds, ko var atlikt uz vēlāku laiku. – tāpat, kā atliek nolūku uzlabot savu fizisko formu un iemācīties spēlēt ģitaru.

Aprakstītais eksperiments man izdevās tāpēc, ka es apzināti pieliku pūles, lai izjustu šo momentu un paliktu tajā. Es nolēmu netērēt spēkus vārdiem, kamēr neradīsies nopietns iemesls. Tas atstāja ļoti lielu iespaidu uz manu pieredzi. Tad kāpēc gan man neapņemties darīt to pastāvīgi?

Tāpēc, ka vārdi mūs aizsargā no tās realitātes daļas, kas mums nepatīk. Tev nav obligāti jābūt atvērtam pret tiem objektiem, kurus jau esi sācis analizēt un vertēt.

Lai šajā mirklī aizvāktu vārdus, ir jāsamierinās ar to, ka pieņemsi visu, kas notiek – nenosodot un nevērtējot. Lielākajai daļai no mums nav atstrādātas atbilstošas iemaņas.

Un mēs padodamies ierastajai domu gaitai: par to, kā visam jābūt, vai par to, kā viss būtu tad, ja pie varas būtu cita politiskā partija, vai arī par to, ko atbildēt tam puisim, vai arī par to, cik ļoti kāpušas cenas braukšanai sabiedriskajā transportā – pāris sekunžu laikā “šeit un tagad” pārvēršas par mūsu domu bālo fonu. Tas ir slikts ieradums, taču mēs to praktizējam regulāri.

Parasti pārdomām mēs tērējam daudz vairāk laika, kā būtu nepieciešams – piecdesmit un pat simts reizes vairāk. Tādā veidā rodas fona stress un rodas noguruma sajūta. Mēs vairs nevaram baudīt ikdienišķas darbības – piemēram, apģērbšanās procesu vai pastaigu.
No tādiem sīkumiem veidojas lielākā daļa cilvēka dzīves (99%+). Tie varētu būt daudz jūtamāki un dot mums gandarījumu, ja vien prāts pārstātu nemitīgi runāt.

Iedomājies, ka tava dzīve kļūst par 90% patīkamāka! Mēs palaižam garām šo laimes sajūtu, ļaujam savai uzmanībai “uzkārties” pie iekšējā dialoga.

Stress pie mums ierodas ne jau no ārpasaules – pasaule patiesībā ir daudz mierīgāka, kā tas varetu šķist. Tas kļūst acīmredzams mirklī, kad pārstājam domāt. Domājošas smadzenes ir kā pastavīgi ieslēgts motorzāģis, kas ikvienu objektu uzskata par koku. Dodiet tik tam iemeslu palielināt apgriezienus un tas dosies gāzt mežus. Smadzenes ir paredzētas tam, lai risinātu problēmas – tāpēc vēlās, lai ikviens objekts būtu problēma.

Vairums dzīves momentos mums nekas nav jādara, pietiek ar to, ka vienkārši vērojam.
Nav nekādas vajadzības analizēt, censties izskaitļot – taču saprāts vienalga vēlas to darīt. Domājošas smadzenes ir INSTRUMENTS, un mums ir jāiemācās nepieciešamības gadījumā, atlikt to malā (t.i. gandrīz vienmēr). Mēs būsim vinnētāji, ja mazāk domāsim. Bet, lai to sasniegtu, ir jānoliek malā instruments, kuru jau tā parāk bieži mēs izmantojam.
Pilns iemaņu saraksts dzīvei “šeit un tagad” būtu parāk garš, lai to ievietotu vienā publikācijā. Tomēr mums ir diezgan skaidrs starta punkts: ceļš uz mirkli “šeit un tagad” sākas ar uzmanību pret konkrētām, fiziskām detaļām. Tavs ķermenis, tavs apģērbs, gaiss, fona skaņas, virsma, uz kuras tu stāvi.

Fiziskie objekti eksistē tikai tagadnē. Nofokusē savu uzmanību uz kaut ko fizisku – uz to, kas patiešām notiek.

Prāts sāk ap to ņemties, kā tikko tam rodas iemesls, un iemesls rodas praktiski ik mirkli, izņemot situācijas:

a) Tu esi aizņemts ar kaut ko, kas prasa uzmanību pret fizisko objektu. Tieši tāpēc cilvēkiem patīk ekstrēmais sports, kurā riskē ar dzīvību – tas liek atgriezties realitātē (pretējā gadījumā tu nomirsi). Tieši šī paša iemesla dēļ mēs skatāmies kino: nekustīgi sēžam milzīga ekrāna priekšā, viss mums apkārt slīgst tumsā, labi izgudrots un režisēts stāsts pārņem mūsu iztēli.

b) Tu izstrādā ieradumu atgriezt savu prātu pie kaut kā fiziska, kā tikko pamani, ka tas sācis strādāt pie kaut kā uzmanību atvelkoša. Un strādāt tas var tikai pie domām, viss pārējais ir “šeit un tagad” daļa.

Tavam domājošajam prātam ir brīnumainas spējas atvilkt uzmanību no šī momenta.
Tas var riņķot ap tevi, taču tas nespēs atturēt tevi praktizēt uzmanības pievēršanu tam, kas tev patiešām šķiet svarīgs un interesants – t.i. reālās pasaules objektiem.
Pievērst uzmanību momentam “šeit un tagad” nav grūta iemaņa – to var iemācīties un tā rezultātā tas kļūs par refleksu. Vieglāk ir necensties to darīt pastāvīgi, bet izvēlēties šai praksei noteiktu rutinētās dienas mirkli. Uzstādi reālu mērķi un progresē pakāpeniski. Piemēŗam es, sāku ar trauku mazgāšanu. Pēc tam pievienoju šim īsajam uzskaitījumam pastaigu, apģērbšanos – mazgājot traukus, pastaigājoties un ģērbjoties, es fokusējos uz “šeit un tagad”.

Ja pēkšņi tu nesaproti, kā to darit, vienkārši fokusē savu uzmanību uz konkrētu ķermeņa daļu. Kā tikko tu pamanīsi, ka uzmanība atkal pārslēdzas uz kādiem vārdiem tavā galvā, atgriez šo uzmanību pie ķermeņa.

Ja neesi lasījis grāmatu “Tagadnes spēks”, es noteikti rekomendēju to izlasīt. Esmu pārliecināts, ka daudziem no jums šī grāmata jau ir. Tie, kuri to jau ir lasījuši, izlasiet vēlreiz. Noteikti, kopš ta brīža, kad pirmoreiz to izlasījāt, ir pagājis jau kāds laiks, un jūs esat izauguši, un tāpēc šobrīd noteikti to uztversiet pavisam savādāk.

Šķiet, ka vēl labāk ir klausīties šo Ekharta Tolles audiogrāmatu.
Šai prasmei pārslēgt uzmanību uz jebko atradīsies ne mazāk kā miljons dažādu pielietojumu: samazināt uzmācīgas vēlmes, saknē iznīcināt slikta garastavokļa iedīgļus, pārvarēt aizvainojumu, padarīt daudz vairāk darbu u.t.t. Tā ir pati vieglāk apgūstamā prasme no visām, kuras tu jebkad esi velējies apgūt.
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Pirms ej dievnamā, piedod

piedošana2

Piedošana kalpo tam, lai atlaistu savu neapmierinātību un tādā veidā atlaistu aizvainojumu. Tas notiek dabiskā veidā, vien jāapzinās, ka neapmierinātībai nav nekāda cita mērķa, kā vien pastiprināt melīgo pašapziņu.
Piedošana – tas ir par to, lai nepretotos dzīvei, tā ir atļauja dzīvei sevi izdzīvot caur tevi. Alternatīvas tam ir sāpes un ciešanas, un dažkārt arī fiziskas kaites, kuras ļoti spēcīgi traucē plūst dzīvības enerģijai.
Tieši tajā brīdī, kad tu pa īstam piedod, tu atgriez sev savu spēku no prāta. Nepiedošana ir pati prāta daba, tāpat kā prāta radītā viltus “es” daba, ego, kura nav spējīga izdzīvot bez konfliktiem un nesaskaņām. Prāts nevar piedot. Tikai tu vari. Tu kļūsti apzināts, tu ieej ķermenī, tu sajūti pasaules vibrācijas un mieru, kas nāk no Esības. Lūk, kāpec Jēzus teica: “Pirms ej dievnamā, piedod”.

Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”
Tulkoja; Ginta FS

Pieredze

miers dvesele12

Dzīve Tev dāvā tikai tādu pieredzi, kas vislabāk veicina Tavas apziņas evolūciju.
Kā saprast, kāda pieredze Tev ir nepieciešama?
Ļoti vienkārši – tā, kuru Tu piedzīvo Šobrīd.
Ekharts Tolle “Jaunā Zeme”

Kad sajutīsi sevī negatīvismu…

dvesele88

EGO uzskata, ka negatīvās emocijas tam palīdz manipulēt ar realitāti un iegūt to, ko viņš vēlas.

Protams, ka negatīvās emocijas ir neefektīvas. Tā vietā, lai pievilktu sev vēlamos notikumus, tās jau saknē iznīcina visu labo, kas varēja ar tevi notikt. Un “slikto” tās neiznīcina, vienkārši atstāj visu, kā ir.

Negatīvajās emocijās, tāpat kā slimībā, bieži vien ir ielikts kāds vēstījums. Tu centies uzlabot attiecības ar tuvu cilvēku, tikt galā ar problēmām darbā, tikt skaidrībā ar tiem cilvēkiem, kuri tev apkārt – taču, ja nav izmaiņu apziņas līmenī, tas viss būs nekas vairāk kā “kosmētiskais remonts”. Bet izmaiņas apziņas līmenī var nozīmēt tikai klātbūtni augstākā līmenī

Pie noteikta līmeņa klātbūtnes vairs nav nekādas vajadzības pēc negatīvām emocijām un to “padomiem”.

Kad sajutīsi sevī negatīvismu, ko provocējuši ārējie apstākļi vai domas, bet varbūt tas radies nenoskaidrotu iemeslu dēļ, iedomājies, ka kāda balss tev saka: “Uzmanību! Šeit un tagad. Pamosties! Atslēdzies no prāta. Esi šeit un tagad”.

Neaizgaiņā pat nelielu aizkaitinājumu – apzinies to un vēro, savādāk savāksi veselu kolekciju neatsekotu reakciju. Tas nav vienīgais veids, kā atlaist negatīvu reakciju.

Var, piemēram, iedomāties sevi caurspīdīgu tiem ārējiem apstākļiem, kas izsauc tevī šo reakciju.

Tu esi aizkaitināts. Kāds šim aizkaitinājumam ir mērķis? Nekāda mērķa nav. Kāpēc tu to izsauci? Bet to izsauci ne jau tu. Kas tad? Tavs saprāts. Viņš izdarīja to automātiski, gluži neapzināti. Kāpēc saprātam aizkaitinājums? Saprāts zemapziņā cer, ka pretestība, kuru tu sajūti kā negatīvismu, palīdzēs tikt galā ar nepatīkamo situāciju. Tie, proatms, ir maldi. Saprāta radītā pretestība (dusmas, naids, aizkaitinājums) – ir daudz nopietnāka problēma, kā naida pirmcēlonis, kuru iznīcināt atnākusi šī pretestība.

Iedomājies, ka tavs ķermenis ir caurspīdīgs, tas zaudējis materiālā priekšmeta blīvumu. Un troksnis, kā jebkurš cits negatīvās reakcijas iemesls, vienkārši iziet tev cauri. Un neatduras pret “sienu” tevī.

Sāc ar mazumiņu: teiksim, automašīnas signalizācija, suņa riešana, bērna raudas, transporta sastrēgums. Nebūvē sevī sienu, pret kuru, nodarot tev sāpes, atsitas visdažādākie “pārpratumi, kuriem nevajadzēja būt”.

Lai notikumi plūst tev cauri.

Lūk, kāds tev pateica ko tādu, kam tevi vajadzēja sarūgtināt, aizvainot vai aizskart. Tā vietā, lai reaģētu ierasti neapzināti un negatīvi (uzbrukt pašam, aizsargāties, attālināties…), ļauj vārdiem brīvi plūst tev cauri. Nepretojies! Iedomājies, ka tā cilvēka, kuru šie vārdi aizskartu, neeksistē. Tā arī ir PIEDOŠANA. Tāda piedošana padarīs tevi neievainojamu.

Ja uzskatīsi par vajadzīgu, vari cilvēkam pateikt, ka viņa uzvedība nav pienācīga. Taču tagad šis cilvēks nevarēs pārvaldīt tavu iekšējo stāvokli. Tagad tu esi sev saimnieks – un neviens nevar valdīt pār tavu dvēseles līdzsvaru: saprāts tevi vairs nekaunina. Pretošanās mehānisms vienmēr ir vienāds – gan gadījumā ar rupekli, gan ar kaucošu signalizāciju, gan plūdiem, un pat gadījumā, ja pilnībā esi bankrotējis.

Nemeklē mieru. Necenties atrast kādu citu stāvokli, kas atšķiras no tavējā tagadējā. Jo tadā gadījumā tu sevi pakļauj iekšējam konfliktam un neapzinātai pretestībai.

Piedod sev to, ka neatrodies miera stāvoklī. Kad tu pilnībā pieņemsi miera neesamību, šī miera neesamība pārvērtīsies mierā. Pilnīga it visa apzināšanās atgriež cilvēku miera stāvoklī. Tas arī ir atgriešanas brīnums.

Kad tu pieņem to, kas ir, katrs mirklis kļūst par tavas dzīves labāko mirkli.

Autors: Ekharts Tolle “Power of Now”
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dzīve bez “drāmas”

251

Vairums tā saucamo slikto lietu, kas dzīvē mēdz atgadīties, rodas no neapzināšanās. Tās ir pašradītas jeb, pareizāk sakot, ego radītas. Es to dažreiz saucu par “drāmu”. Kad esat pilnībā izkopis apziņas modrumu, jūsu dzīve vairs nav drāmu pilna. Ļaujiet man īsumā atgādināt, kā darbojas ego un kā tas rada drāmu.

Ego ir nenovērotais prāts, kas vada jūsu dzīvi, kad neesat Tagadnē kā vērojošā apziņa un vērotājs. Ego sevi uztver kā atsevišķu fragmentu naidīgajā izplatījumā bez jebkāda patiesa savienojuma ar citām būtnēm. Tas atrodas citu ego ielenkumā, kurus tas uztver kā draudīgus vai mēģina tos pakļaut un izmantot savām vajadzībām. Ego pamatmodeļi ir veidoti, lai mēģinātu pieveikt dziļās bailes un nepietiekamības sajūtu. Tā ir pretošanās, varaskāre, uzkundzēšanās, alkatība, aizsardzība un uzbrukums. Dažas no ego veidotajām stratēģijām ir ļoti labas, tomēr to izmantošana nepalīdz patiesi atrisināt nevienu problēmu — vienkārši tāpēc, ka pats ego ir problēma.

Vairākiem ego sanākot kopā — vai nu personiskajās attiecībās vai organizācijās un institūcijās —, agrāk vai vēlāk notiek kaut kas slikts, noris visdažādākās drāmas — konflikti, problēmas, cīņa par varu, emocionāla vai fiziska vardarbība un tamlīdzīgi. Tas ietver arī kolektīvi pastrādāto ļaunumu, piemēram, karus, genocīdu un ekspluatāciju, kas rodas tikai no lielas neapzināšanās koncentrācijas. Vēl jo vairāk, ego nepārtrauktās pretestības dēļ rodas daudz dažādu slimību, jo pretestība veido norobežojumus un šķēršļus, neļaujot enerģijai plūst pa ķermeni. No jauna savienojoties ar Esamību un atbrīvojoties no prāta vadības, jūs pārtraucat to darīt. Jūs vairs neradāt jaunas drāmas un tajās nepiedalāties.

“Neviens, kurš ir vienots ar sevi, strīdu nevar pat iedomāties,”

Katru reizi, kad kopā atrodas divi vai vairāk ego, risinās kāda drāma. Taču pat tad, ja dzīvojat absolūti viens, jūs ari pats sev radiet drāmu. Drāma ir sevis žēlošana. Drāma ir vainas apziņa un nemiers. Ļaujot pagātnei vai nākotnei aizēnot Tagadni, jūs radāt psiholoģisko laiku, kas ir drāmas rašanās iemesls. Katru reizi, kad negodināt pašreizējo brīdi, neļaujat tam būt, jūs radāt drāmu. Vairumam cilvēku patīk savas dzīves drāmas. Dzīvesstāsts ir viņu identitāte. Viņu ego valda pār viņu dzīvi. Tajā ir balstīta visa cilvēku sevis apziņa. Par ego daļu kļūst pat parasti neapzinātā vēlme meklēt kādu atbildi, risinājumu vai dziedināšanu. Tas, no kā cilvēki visvairāk baidās un kam pretojas, ir drāmas beigas. Kamēr cilvēks identificējas ar savu prātu, visvairāk viņš pretojas un baidās tieši no savas pamošanās.

Pilnīga esošā pieņemšana būs jebkuras drāmas beigas jūsu dzīvē. Neviens ar jums nevarēs sastrīdēties, lai arī kā censtos. Nav iespējams saķildoties ar cilvēku, kurš ir pilnībā izkopis savas apziņas modrumu. Strīdi norāda uz identificēšanos ar savu prātu un mentālajām pozīcijām, kā arī uz pretestību un reakciju uz otra cilvēka pozīciju. To rezultātā pretējo polu enerģijas tiek savstarpēji uzlādētas. Tāds ir neapzināšanās darbības princips. Apzinoties jūs vēl aizvien spējat izteikties skaidri un noteikti, taču tam vairs nepiemīt reaģējošais spēks — aizsardzība vai uzbrukums. Tāpēc tas nepārvēršas drāmā. Kad esat pilnībā izkopis apziņas modrumu, jūs beidzat ķīvēties. “Neviens, kurš ir vienots ar sevi, strīdu nevar pat iedomāties,” māca Ceļš uz brīnumu. Tas attiecas ne tikai uz strīdēšanos ar citiem cilvēkiem, bet būtībā vairāk uz konfliktiem pašā cilvēkā, kuri beidzas tad, kad izzūd nesaskaņas starp prāta prasībām, cerībām un esošo.

– Ekharts Tolle

No Normunda Astras bloga