Pārpilnība atnāk tikai tiem, kam tā jau ir

pārpilnība32

Tas, kas tu tavuprāt esi ir ļoti cieši saistīts ar to, kā citi izturas pret tevi.

Ļoti daudzi žēlojas, ka pret viņiem izturas nepietiekami labi: “Mani neciena, man nepievērš uzmanību, mani neslavē, man nepateicas, mani neatzīst. Ar mani nerēķinās.” Bet tad, kad kāds izturas pret viņiem labi, tad viņi to tur aizdomās par kaut kadu slēptu motivāciju un domā: “Apkārtējie grib ar mani manipulēt, grib mani izmantot. Mani neviens nemīl.”

Viņi sevi uzskata par “trūcīgo mazo “es””, kura vajadzības nekad netiek apmierinātas.

Tā ir galvenā sevis uztveršanas kļūda, kas izsauc funkcionālus traucējumus it visā, kas skar viņu attiecības. Viņi ir pārliecināti, ka pašiem nav ko atdot, un, ka pasaule un apkārtējie viņiem nedod vajadzīgo. Visas viņu realitātes pamatā ir kļūdaina izpratne par to, kas viņi ir. Un tas bloķē visas situācijas un saindē ikvienas attiecības.

Ja doma par trūkumu – vai tā būtu nauda, atzinība vai mīlestība – ir kļuvusi par daļu no tā, kas tu domā, ka esi, tu vienmēr jutīsi trūkumu.

Tā vietā, lai justu pateicību par to labo, kas jau ir tavā dzīvē, tu redzi tikai to, kas trūkst. Patiesībā, ja tu uzskati, ka pasaule tev atsaka, tātad tas nozīmē, ka tu atsaki pasaulei. Tu tai atsaki, jo uzskati sevi par maziņu, kuram nav ko atdot.

Divas nedēļas praktizē šo un vēro, kā tas maina tavu dzīvi.

Kad tev šķiet, ka cilvēki tev atsaka – uzslavas, novērtējumu, palīdzību, mīlošas rūpes utt, – dod viņiem to! Tev tā nav? Tad rīkojies tā, it kā tev tas būtu un tas atnāks. Un drīz pēc tam, kad sāksi atdot, tu sāksi saņemt.

Tu nevari saņemt to, ko neatdod. Izejošā plūsma nosaka ienākošo.

Domājot par to, ka pasaule tev kaut ko atsaka, zini, ka patiesībā tev jau viss ir, bet, kamēr tu pats neļauj tam izplūst uz āru, tu pat nespēj uzzināt, kas tev ir. Tā arī ir pārpilnība.

Likums par to, ka izejošā plūsma nosaka ienākošo ļoti spilgi ir izpausts Jēzus spēcīgākajā tēlainajā frāzē: “Dodiet un jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros”.

Pārpilnības avots neatrodas kaut kur ārpusē. Tā ir daļa no tā, kas tu esi. Tomēr sāc ar pateicību un tās pārpilnības atzīšanu, kas atrodas ārpusē. Ieraugi dzīves pilnību visā, kas tevi ieskauj. Ar savu ādu sajūti saules siltumu, priecājies par ziediem pie puķu veikala, nokod sulīgu augli vai izmirksti līdz pēdējai vīlītei, izbaudi no gaisa krītošās ūdens šaltis.

Dzīves pārpilnība ir uz katra soļa. Pateicība šai pārpilnībai, kas tev apkārt, atmodinās to pārpilnību, kas snauž tevī.

Izlaid to, ļauj tai plūst. Kad tu uzmaidi garāmgājējam, notiek neliela enerģijas izplūde. Tu atdod. Biežāk uzdod sev jautājumu: “Ko es varu šeit atdot; kā es varu pakalpot šim cilvēkam, šai situācijai?” Tev nav jābūt nekādam īpašumam, lai justos pārpilnībā, kaut gan tad, ja tu jūti pārpilnību sevī, tad tā noteikti arī atnāks lietu veidolā.

Pārpilnība atnāk tikai tiem, kam tā jau ir. Tas, iespējams, šķiet netaisnīgi, taču tā tas ir. Gan pārpilnība, gan trūkums ir tavs iekšējais stāvoklis, kas sevi izpauž tavā realitātē.
Jēzus to pauda sekojoši:

“Jo kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.”

Autors: Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nav vajadzības aizstāvēties

485348_532043450169050_371660717_n

Kā tikko tu beidz sevi identificēt ar prātu, tev kļūs vienalga, vai tev ir taisnība vai nav. Tad spēcīgā piespiedus un dziļā neapzinātā vajadzība pēc taisnības, kas ir viena no vardarbības formām, pārstās eksistēt.
Tu spēsi stingri un skaidri paziņot par to, ko jūti un domā, būdams brīvs no agresijas un nebūs vairs nekādas vajadzības aizstāvēties. Tava pašsajušana nāks no daudz lielākiem dziļumiem un tās patiesās vietas dziļumā, kas atrodas tevī, nevis no prāta.

Atseko sevī jebkuru sevī dzimušu vēlmi aizstāvēties.
Ko tu aizsargā? Iedomāto personību, tēlu, kas radies tavā galvā, izdomāto būtību. Padarot šo savas uzvedības stereotipu apzinātu, kļūstot lieciniekam tam, kā tas rodas, tu pārstāj sevi ar to identificēt.
Tavā apzinātībā šis neapzinātais uzvedības modelis ātri izšķīdīs. Un ar to beigsies visi strīdi un spēka spēles, kas tik graujoši ietekmē tavas attiecības.

Citu apspiešana ir vājums, kas slēpjas zem spēka maskas. Patiesais speks ir tevī pašā un tagad tas kļūst tev pieejams.
Ekharts Tolle
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja Tev ir nesaskaņas ar vecākiem

veci_cilveki22

Ja tev, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem ir nesaskaņas ar vecākiem, ja tu turpini dot patvērumu savai aizvainojuma sajūtai par to, ko viņi izdarīja ne tā, vai vispār kaut ko neizdarīja, tad tu turpini ticēt tam, ka it kā tad viņiem bija izvēle un it kā tad viņi varēja rīkoties kaut kā savādāk.

Vienmēr šķiet, ka cilvēkiem ir izvēle, taču tā galīgi nav, tā ir ilūzija. Kamēr vien tavs prāts, kas līdz augšai piebāzts ar nosacījumiem un stereotipiem, pārvalda tavu dzīvi, kamēr vien tu pats esi tavs prāts, kāda gan tev var būt izvēle? Nekāda!

Tu pat blakus nestāvi. Sevis identifikācija ar prātu ir ne pa jokam disfunkcionāla. Tā ir viena no neprāta formām. No šīs slimības cieš gandrīz katrs cilvēks.

Neapmierinātības un aizvainojuma sajūta pazūd tad, tajā brīdī, kad tu to apzinies – šo neapmierinātību un aizvainojumu. Vai tad tu vari apvianoties uz kādu, kurš ir saslimis? Vienīgā noderīgā atbilde te ir līdzi jušana.

Autors: Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iziet cauri sāpēm

15-oprisko

Ikviena pieķeršanās izriet no tā, ka mēs zemapziņā atsakāmies atklāti sastapties ar savām sāpēm un iziet tām cauri. Ikviena pieķeršanās sākas ar sāpēm un ar sāpēm arī beidzas. Lai kas būtu tavas pieķeršanās objekts – alkohols, ēdiens, atļautas vai aizliegtas narkotikas, vai cilvēks, – tu to izmanto, lai slēptu savas bailes. Lūk, kāpēc pēc tam, kad pāriet intīmo attiecību sākotnējā eiforija, tajās uzrodas tik daudz sāpju un nelaimju. Pašas šīs attiecības nav šo nelaimju un sāpju iemesls. Tās vienkārši izvelk uz āru tās sāpes, kas tevī JAU IR.

Līdzīgi darbojas jebkura atkarība, kas neizbēgami nonāk punktā, kurā tā vairs nedarbojas un, kurā tu sāpes sajūti daudz asāk kā jebkad agrāk.
Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc vairums ļaužu visu laiku izvairās būt šeit un tagad, un cenšas atrast jel kādu glābiņu kaut kur nākotnē. Pirmais, ar ko viņi varētu sastapties brīdī, kad fokusē savu uzmanību uz šo momentu, būtu viņu pašu sāpe, bet tas ir tieši tas, no kā viņi visvairāk baidās.
Ja vien viņi zinātu, cik vienkārši esot šeit un tagad, ir piekļūt Dieva Klātbūtnes spēkam, kas izšķīdinās pagātni kopā ar visām tās sāpēm, tāpat arī realitātei, kas izkliedēs ilūziju. Ja vien viņi zinātu, cik ļoti tuvu viņi atrodas savai realitātei un cik tuvu Dievam.
Vairīties no partnerattiecībām tikai tāpēc, ka gribas izvairīties no sāpēm, arī nav nekāda izeja. Sāpes būs jebkurā gadījumā. Trīs neveiksmīgas partnerattiecības kaut kādā laika periodā liks daudz ātrāk tev meklēt Dievu savā paša dziļumā, kā tāds pats laika sprīdis, kas pavadīts uz vientuļas salas vai ieslodzītam vientulībā.

Autors: Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”
Foto: Oleg Oprisco
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ekharts Tolle: un, ja nu…

Tolle1

Tu esi uztraucies? Tev ir daudz domas, līdzīgas: “Un, ja nu pēkšņi…?” Tad tas nozīmē, ka tu asociē sevi ar prātu, kurš sevi aizsargā, atrodoties izdomātajā nākotnes situācijā un formē tevī baiļu sajūtu.

Ar šo situāciju nekādā veidā nevar tikt galā, jo tās vienkārši nav. Tas ir mentāls fantoms.

Tu vari ļoti vienkārši apstādināt šo murgu, kas sabeidz tavu veselību un sagrauj pašu dzīvi – vienkārši, pieņemot esošo momentu.

Kļūsti apzināts savā elpošanā. Sajūti gaisu, kurš ieplūst tavā ķermenī un izplūst no tā. Sajūti savu iekšējo enerģētisko lauku. Viss ar ko tev būs darīšana, ar ko nāksies tikt galā reālajā dzīvē, tas nozīmē – tas, kas nesakrīt, vai dažkārt vispār ir gluži pretējs izdomātajām mentālajām projekcijām, – tas ir PAŠREIZĒJAIS MOMENTS.

Pajautā sev, kādas problēmas tieši šobrīd tev ir – ne pagājušogad, ne rītdien un ne pirms piecām minūtēm? Kas ir ne tā šobrīd? Zini, ka tu vienmēr esi spējīgs tikt galā ar pašreizējo momentu, bet nekad nespēsi tikt galā ar nākotni – tev tas arī nemaz nebūs jadara. Atbilde, spēks, īstā darbība vai rīks vienmēr būs pie rokas tieši tad, kad tev tos vajadzēs, ne agrāk un ne vēlāk.

“Kaut kad es to izdarīšu”. Vai tavs nākotnes mērķis tev atņem tik daudz uzmanības, ka tu vispār neredzi esošo momentu? Vai tad tas atņem tavai nodarbei prieku? Varbūt tu kaut ko gaidi, lai sāktu dzīvot?

Ja tu uzlabo šo mentālo modeli, tad absolūti nav svarīgi, ko tu sasniegsi vai iegūsi, – esošais moments tev nekad nebūs pietiekami labs, un nākotne vienmēr šķitīs labāka. Tā ir pastāvīgas neapmierinātības un nerealizētības universālā recepte, vai tad tu nepiekrīti?

Varbūt tu esi tas, kurš parasti “gaida”?

Cik lielu daļu savas dzīves tu pavadīsi gaidās? Tas, ko es saucu par “maza mēroga gaidīšanu”, stāvēt rindā, cepties “korķī”, klīst pa lidostu, gaidot kādu, kam drīz jānāk utt.
“Liela mēroga gaidīšana” nozīmē gaidīt nākamo atvaļinājumu, labāku darba piedāvajumu, gaidīt, kad pieaugs bērni, gaidīt īstas spilgtas partnerattiecības, gaidīt veiksmi, iespēju nopelnīt daudz naudas, gaidīt, kad kļūsi ievērojams, gaidīt apskaidrību. Cilvēkiem ir raksturīgi pavadīt visu savu dzīvi gaidās, gaidot to, ka šī dzīve beidzot sāksies.

Gaidas – tas ir prāta stāvoklis. Pārsvarā tas nozīmē, ka tu gribi nākotni. Tu negribi tagadni. Tu negribi to, kas tev ir, tu gribi to, kā tev nav.

Atrodoties gaidu stavoklī, lai kāda tipa tas arī nebūtu, tu neapzināti radi iekšējo konfliktu starp “šeit”” un “tagad”, tieši starp to, kur šobrīd negribi atrasties un to projicēto nākotni, kurā tu gribi nokļūt. Tas ļoti spēcīgi pazemina tavas dzīves kvalitāti, liekot tev pazaudēt tagadni.

Nav jau nekā nepareiza centienos uzlabot savu esošo situāciju. Tu vari uzlabot savu dzīves situāciju, bet nevari uzlabot savu dzīvi. Dzīve ir pirmšķirīga. Dzīve ir tava pati dziļākā ESĪBA. Dzīve JAU IR pilnīga, pilna un vesela.

Tava dzīves situācija sastāv no apstākļiem un sajūtām. Nav nekā nepareiza tajā, ka mēs uzstādām mērķus un tiecamies tos sasniegt. Kļūda ir vien tā, ka tu izmanto dzīves situāciju kā dzīves sajūtas, Būtības aizvietotāju.
Vienīgais pieejas punkts dzīvei ir esošais moments. Un bez tā tu esi līdzīgs arhitektam, kurš nepievēŗš nekādu uzmanību ēkas pamatiem, bet visu savu laiku velta ēkas augšējai daļai.

Lūk, piemēram, daudzi cilvēki gaida savu labklājību. Bet labklājība nevar notikt nākotnē.

Kad tu cieni, pieņem un esi pateicīgs par savu šī brīža realitāti, lai kas tu arī nebūtu, un lai kur tu nebūtu un ar ko nodarbotos šobrīd, kad tu pilnībā pieņem to, kas tev ir, tad tu esi pateicības piepildīts tam, kas tev ir, par to, kas tev ir, pateicīgs Esībai. Pateicība esošajam momentam un pilnībā dzīve šeit un tagad – lūk, ko nozīmē patiesa labklājība. Tā nevar iestāties nākotnē. Un tad laika dimensijā šī pārpilnība pati atnāk pie tevis visdažādākajos veidos.

Ja tu neesi apmierināts ar to, kas tev ir, un pat esi neapmierināts un dusmīgs par kaut kā trūkumu tagadnē, tad tev tas var būt ļoti spēcīga motivācija kļūt bagātam, bet, pat tad, ja tev izdosies saraust miljonus, tu turpināsi justies neapmierināts, un dziļi iekšienē jutīsies nerealizējies.

Tu vari izjust ārkartīgi daudz dažādu patīkamu sajūtu, kuras var nopirkt par naudu, taču tās atnāks, bet pēc tam aizies, vienmēr atstājot tevi ar tukšuma sajūtu un vēlmi saņemt arvien jaunu fizisko vai psiholoģisko labsajūtu. Ja tu neuzticies Esībai, tu nevari izjust dzīves pilnību, jo tā notiek šeit un tagad un tā ir vienīgais, kas saucās patiesa labklājība.

Tāpēc labāk atsakies no gaidām, kā stāvokļa, kurā atrodas tavs prāts. Kā tikko tu sevi noķer pie tā, ka atkal ieslīgsti gaidu stāvoklī…. atbrīvojies no tā. Ieej esošajā momentā. Vienkārši esi un baudi esību. Kad tu esi klātesošs, tev vispār nerodas vajadzība kaut ko gaidīt.

Tāpec, nākamo reizi, kad izdzirdēsi kādu sakām: “”Piedodiet, ka liku jums gaidīt”, – tu vari atbildēt: “Viss kartībā, es negaidīju. Es vienkārši šeit stāvēju un baudīju pats sevi – baudīju prieku sevī.”
© Ekharts Tolle
Ilustrācija: Autumn Skye Morrison
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Vēl daži apzinātības principi

dzive34

Spriedze ir tas, par ko tu sevi uzskati. Atslābums ir tas, kas tu esi.

Vai tu kādreiz kaut ko esi dzirdējis par apzinātu dzīvi? Pēdējos gados šī prakse ir kļuvusi ārkartīgi populāra, un daudzie zinātniskie pētījumi ir pierādījuši tās efektivitāti. Patiesībā  tā bija zināma jau senatnē, pateicoties garīgajam skolotājam Gautama Buda.

Apzinātības būtība ir notiekošā pieņemšana šeit un tagad bez jebkādas vērtēšanas un domāšanas par to, kā tu vēlētos, lai viss notiktu. Patiesībā tas ir dzīvesveids.

1. Vienīgā realitāte, kura tev ir, ir šis moments, tikai šeit un tagad.

Šo principu lieliski izskaidro pazīstamais Budas citāts:

«Neaizkavēties pagātnē, nesapņot par nākotni, koncentrēt savu prātu pilnībā uz šo momentu».

Pagātne ir ilūzija, tās vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi, tātad tas nozīmē, ka tās vēl nav. Un vienīgais, kas reāli ir, tā ir tagadne – tas, kas ar tevi notiek šeit un tagad.

2. Negatīvā doma ir absolūti nekaitīga līdz brīdim, kad tu tai notici.

Domas lidinās tavā galvā kā bites. Tās nāk un iet, un tas ir normāls process. Bet ciest tu sāc tad, kad kļūsti ar tām par vienu veselu, kas nozīmē “sāc lidināties kopā ar savām bitēm”.
Ja uz mirkli apstāsies un pavērosi savas domas no malas, sapratīsi vienu ļoti svarīgu lietu. Tu vari tās vērot no malas – tātad tās nevar būt TU!

Ekharts Tolle saka:

«Kāds atvieglojums ir uzzināt, ka tā balss manā galvā nepavisam nav es. Kas tad es esmu? Vērotājs, kas visu vēro no malas».

3. Tev nekas nebūs par tavu naidu. Tavs sods ir pats naids.

Laiku pa laikam mēs visi uzvelkamies un dusmojamies, taču reti kad tas palīdz atrisināt mums mūsu problēmas. Ir ļoti viegli sadusmoties – kā sērkociņu aizdedzināt, bet patiesa drosme – tas patiešām nozīmē izdarīt kaut ko vērtīgu.
Kad mēs beidzot saprotam, ka šeit un tagad ir vienīgais, kas mums ir, mēs saprotam, ka dzīve ir parāk īsa, lai raizētos un dusmotos.

Lao-Czi teica:

«Pats labākais kareivis nekad nedusmojas».

4. Iekšējā harmonija ir būt pašam, neizjūtot nekādu vajadzību pēc citu vērtējuma.

Daudzus cilvēkus uztrauc tas, ko citi par viņiem padomās. Taču mums absolūti nav vajadzīgi citi, lai atrastu sevi – patieso. Tu esi tas, kas esi un tas, ko citi domā par tevi, nekādīgi nevar tevi ietekmēt.
Par to skaisti runā Ošo:

«Neviens neko nevar par tevi runāt. Viss, ko par tevi saka citi cilvēki ir tas, ko viņi paši saka par sevi. Taču tu tomēr sāc par to šaubīties, jo nez kāpēc ķeries pie kāda viltus centra. Šis viltus centrs vienmēr ir atkarīgs no citiem, tāpēc tev ir tik svarīgi, ko citi par tevi domā un runā. Tu skaties uz viņiem, tu centies nopelnīt viņu atzinību. Tu gribi izskatīties respektabls. Tu vēlies paspilgtināt savu ego. Tā taču ir pati īstākā pašnāvība!
Tā vietā, lai skatītos un klausītos, ko kāds cits par tevi ir pateicis, labāk ieskatīties sevī…
Katru reizi, kad jūties neērti, tu radi, ka patiesībā kaunies par sevi, tāpēc, ka nezini, kas esi. Ja zinātu, tev nekad nebūtu tādu problēmu – tev nav vajadzīgi sveši viedokļi par to, kā tu izskaties citu acīs,  atceries, ka tam vispār nav nekādas nozīmes.

Tas fakts, ka tu kautrējies pats no sevis, liecina par to, ka tu vēl sevi neesi iepazinis. Tu vēl neesi «mājās».»

5. Viss šaja pasaulē tiek radīts divreiz, sākumā – tavā prātā, bet pēc tam – reālajā dzīvē.

Mūsu smadzenes ir neticami varens instruments, kas rada pasauli mums apkārt. Un patiesība ir tā, ka tu nerīkosies līdz brīdim, kamēr tavas smadzenes nesapratīs, ko tu dari. Tā kā sākumā ir jābūt plānam un mērķim un tikai pēc tam – darbībām.

«Nākotne ir atkarīga no tā, ko tu dari šodien», — Mahatma Gandijs.

6. Mums pašiem jānoiet šis ceļš.

Dzīve ir pilna problēmu un nepatikšanu. Un nevienam nav izdevies iztikt bez tām. Taču ir viena lieta, kuru mēs vienmēr kontrolējam – tas ir tas, cik daudz spēka un piepūles mēs ieliekam tajā, lai to pārvarētu. Tava laime vai veiksme nevar būt atkarīga no tā, kas notiek apkārt. Viss tavai laimei ir tevī.

«Neviens, izņemot mūs pašus, mūs neglābs. To neviens neizdarīs un nevarēs izdarīt – pat tad, ja sagribēs. Mums pašiem jānoiet šis ceļš», — Buda.

7. Ja tu kaut kam ļoti stipri tici, bet nedzīvo ar to, tas nav godīgi.

Nezemojies šīs pasaules priekšā. Nezemojies sabiedrības priekšā, piepildot tās vēlmes. Nenodod sevi tikai tāpec, lai cilvēki tevi pieņemtu. Pats svarīgākais dzīvē ir būt sev pašam un sekot savai sirdsbalsij. Lai par tevi runā tavi darbi un tev nebūs nekādas daļas par to, ko par tevi teiks citi.

«Šodien tu esi TU. Un tā ir pati lielākā patiesība pasaulē. Pat vairāk kā patiesība. Neviens nevar būt lielāks par TEVI, kā TU PATS», — doktors Sjūzs.

8. Pareizais un vieglākais ceļš ļoti reti  ir viens un tas pats ceļš.

Galu galā reiz tu tomēr sapratīsi, ka augt mums liek tikai viena lieta pasaulē – cīņa. Un tas ir tā vērts. Neviens nesolīja, ka būs viegli: katrs solis būs nevienkāršs. Taču galu galā, tas aizvedīs tevi tur, kur tu vēlies nonākt. Ja kaut kas tev šķiet pārāk grūts un neiespējams, tas nebūt nenozīmē, ka tu nevarēsi to izdarīt. Gluži otrādi, tas ir vēl viens iemesls sasniegt savus mērķus.

«Tas, kurš necenšas iepazīt patiesību, tā arī nesapratīs, kāpec mēs dzīvojam», — Buda.

9. Ja kaut ko dzīvē vēlies iegūt, tev jāsaprot, ka par visu ir jāmaksā.

Daudzi cilvēki uzdod sev jautājumu «Kas mani pa īstam saista un interesē», cenšoties atrast savu mērķi dzīvē. Un tas pašā saknē ir aplam. Vairāk vietā ir jautājums: «Dēļ kā es esmu gatavs ciest?»

Kad atbildēsi uz šo jautājumu, sapratīsi, ko tad patiesībā tu vēlies, un tava dzīve kļūs patiešām pilnvērtīga un apzināta.

«Dzīve tev dos tieši to pieredzi, kas nepieciešama tavas apziņas evolūcijai. Kā tu uzzināsi, ka tā ir tieši tā pieredze, kas tev vajadzīga? Tāpēc, ka tā ir tā pieredze, kuru tu saņem šeit un tagad – tieši šajā brīdī», — Ekharts Tolle.

10. Supersasniegumi ir tiešs pretmets mierīgai un apzinātai dzīvei.

Cik daudziem no mums plānotājā ir milzīgi gari uzdevumu saraksti, kurus fiziski nav iespējams paveikt dienas garumā. Mēs nezin kāpēc esam ieņēmuši galvā, ka ir svarīgi visu laiku būt aizņemtiem. Tomēr daudz racionālāk, ir koncentrēties vienam uzdevumam un pakāpeniski to izpildīt. Un atceries, ka mums ir nepieciešams laiks atpūtai un galu galā – arī dzīves baudīšanai.

«Tev jāiemācās atlaist. Pārstāj nemitīgi pārdzīvot. Tu tāpat nekad neesi kontrolējis situāciju», — Stīvs Maraboli

11. Kad tu centies visu kontrolēt, tu zaudē spēju priecāties par dzīvi.

Ir diezgan vilinoši, kontrolēt visu dzīvē. Katrs no mums vēlas stabilitāti un komfortu!
Bet ironija slēpjas tajā, ka nav tādas lietas kā komforts.
Mēs absolūti neko nevaram kontrolēt. Vispar neko.
Jo agrāk mēs to apzināsimies un iemācīsimies dzīvot viegli – jo labāk mums pašiem.

«Spriedze ir tas, par ko tu sevi uzskati. Atslābums ir tas, kas tu esi.», — ķīniešu sakāmvārds.

Avots: vkontakte
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Un arī tas pāries

mūžība

Vārdi “‘Un arī tas pāries” norāda uz realitāti.

Pieņemot faktu, kas viss ir pārejošs un pārmaiņas ir neizbēgamas, tu vari priecāties par labsajūtu, kamēr tā ir, neizjūtot bailes par iespēju to pazaudēt, ne arī trauksmi attiecībā uz savu nākotni. Atbrīvojoties no pieķeršanās, tu iegūsti daudz augstāka līmeņa priekšrocības, un no šī daudz augstākā punkta skaties uz savas dzīves notikumiem tā, ka tie vairs tevi neaizķer.

Tu esi līdzīgs kosmonautam, kurš vēro bezgalības ieskautu Zemi un saprot paradoksālu patiesību: Zeme ir tik skaista un vērtīga un tajā pat laikā – tik maznozīmīga.

Atzīstot to, ka viss pāries, dzīvē ienāk nepieķeršanās un kopā ar to arī jauna dimensija – iekšējā telpa.

Caur nepieķeršanos, tāpat kā caur iekšējo nepretošanos, tu saņem pieeju šai dimensijai. Ja tu vairs sevi neasociē ar formu, ar to, kas esi, tu atbrīvo sevi no ieslodzījuma formā un šī brīvība arī ir iekšējās telpas rašanās. Tā atnāk kā miers, kā smalks, tikko jūtams miers dziļi tevī, pat tad, ja kaut kas šķiet slikti.

Un arī tas pāries. Pēkšņi apkārt notikumam parādās telpa. Tāpat arī ir telpa ap emocionālajiem kāpumiem un kritumiem, pat apkārt sāpēm. Un, pirmkārt, ir telpa ap tavām domām. Un no šīs telpas rodas “pārpasaulīgs” miers, tāpēc, ka pasaule ir forma, bet miers – telpa. Dieva telpa.

Tagad tu vari baudīt un cienīt šīs pasaules lietas, nepiešķirot tām pārāk lielu svarīgumu, tādu, kāda tām nav.

Tu vari piedalīties radīšanas dejā, būt aktīvs bez pieķeršanās rezultātam un bez nepamatotām pretenzijām pret pasauli, tipa: “realizē mani”, “padari mani laimīgu”, “izdari tā, lai es justos drošībā”, “pasaki man, kas es esmu”. Pasaule nav spējīga tev to dot, un, ja tev vairs nebūs šādu gaidu, visas paša radītas ciešanas beigsies.

Visas tamlīdzīgās ciešanas ir tāpēc, ka mēs pārvērtējam formas svarīgumu un nespējam apzināties iekšējās telpas plašumu. Kad šis plašums tavā dzīvē ir, tu vari baudīt dzīvi, priecāties par to, baudīt lietas, baudīt sajūtas, nepazaudējot tajās sevi, citiem vārdiem sakot, nepieķeroties pasaulei.

Vārdi “Un arī tas pāries” norāda uz realitāti. Un norādot uz visu formu nepastavīgumu, tie netieši norāda uz mūžīgo nemainīgo. Tikai mūžīgais tevī var atpazīt nepastāvīgo kā nepastāvīgo.

@ Ekharts Tolle
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS