Vēl daži apzinātības principi

dzive34

Spriedze ir tas, par ko tu sevi uzskati. Atslābums ir tas, kas tu esi.

Vai tu kādreiz kaut ko esi dzirdējis par apzinātu dzīvi? Pēdējos gados šī prakse ir kļuvusi ārkartīgi populāra, un daudzie zinātniskie pētījumi ir pierādījuši tās efektivitāti. Patiesībā  tā bija zināma jau senatnē, pateicoties garīgajam skolotājam Gautama Buda.

Apzinātības būtība ir notiekošā pieņemšana šeit un tagad bez jebkādas vērtēšanas un domāšanas par to, kā tu vēlētos, lai viss notiktu. Patiesībā tas ir dzīvesveids.

1. Vienīgā realitāte, kura tev ir, ir šis moments, tikai šeit un tagad.

Šo principu lieliski izskaidro pazīstamais Budas citāts:

«Neaizkavēties pagātnē, nesapņot par nākotni, koncentrēt savu prātu pilnībā uz šo momentu».

Pagātne ir ilūzija, tās vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi, tātad tas nozīmē, ka tās vēl nav. Un vienīgais, kas reāli ir, tā ir tagadne – tas, kas ar tevi notiek šeit un tagad.

2. Negatīvā doma ir absolūti nekaitīga līdz brīdim, kad tu tai notici.

Domas lidinās tavā galvā kā bites. Tās nāk un iet, un tas ir normāls process. Bet ciest tu sāc tad, kad kļūsti ar tām par vienu veselu, kas nozīmē “sāc lidināties kopā ar savām bitēm”.
Ja uz mirkli apstāsies un pavērosi savas domas no malas, sapratīsi vienu ļoti svarīgu lietu. Tu vari tās vērot no malas – tātad tās nevar būt TU!

Ekharts Tolle saka:

«Kāds atvieglojums ir uzzināt, ka tā balss manā galvā nepavisam nav es. Kas tad es esmu? Vērotājs, kas visu vēro no malas».

3. Tev nekas nebūs par tavu naidu. Tavs sods ir pats naids.

Laiku pa laikam mēs visi uzvelkamies un dusmojamies, taču reti kad tas palīdz atrisināt mums mūsu problēmas. Ir ļoti viegli sadusmoties – kā sērkociņu aizdedzināt, bet patiesa drosme – tas patiešām nozīmē izdarīt kaut ko vērtīgu.
Kad mēs beidzot saprotam, ka šeit un tagad ir vienīgais, kas mums ir, mēs saprotam, ka dzīve ir parāk īsa, lai raizētos un dusmotos.

Lao-Czi teica:

«Pats labākais kareivis nekad nedusmojas».

4. Iekšējā harmonija ir būt pašam, neizjūtot nekādu vajadzību pēc citu vērtējuma.

Daudzus cilvēkus uztrauc tas, ko citi par viņiem padomās. Taču mums absolūti nav vajadzīgi citi, lai atrastu sevi – patieso. Tu esi tas, kas esi un tas, ko citi domā par tevi, nekādīgi nevar tevi ietekmēt.
Par to skaisti runā Ošo:

«Neviens neko nevar par tevi runāt. Viss, ko par tevi saka citi cilvēki ir tas, ko viņi paši saka par sevi. Taču tu tomēr sāc par to šaubīties, jo nez kāpēc ķeries pie kāda viltus centra. Šis viltus centrs vienmēr ir atkarīgs no citiem, tāpēc tev ir tik svarīgi, ko citi par tevi domā un runā. Tu skaties uz viņiem, tu centies nopelnīt viņu atzinību. Tu gribi izskatīties respektabls. Tu vēlies paspilgtināt savu ego. Tā taču ir pati īstākā pašnāvība!
Tā vietā, lai skatītos un klausītos, ko kāds cits par tevi ir pateicis, labāk ieskatīties sevī…
Katru reizi, kad jūties neērti, tu radi, ka patiesībā kaunies par sevi, tāpēc, ka nezini, kas esi. Ja zinātu, tev nekad nebūtu tādu problēmu – tev nav vajadzīgi sveši viedokļi par to, kā tu izskaties citu acīs,  atceries, ka tam vispār nav nekādas nozīmes.

Tas fakts, ka tu kautrējies pats no sevis, liecina par to, ka tu vēl sevi neesi iepazinis. Tu vēl neesi «mājās».»

5. Viss šaja pasaulē tiek radīts divreiz, sākumā – tavā prātā, bet pēc tam – reālajā dzīvē.

Mūsu smadzenes ir neticami varens instruments, kas rada pasauli mums apkārt. Un patiesība ir tā, ka tu nerīkosies līdz brīdim, kamēr tavas smadzenes nesapratīs, ko tu dari. Tā kā sākumā ir jābūt plānam un mērķim un tikai pēc tam – darbībām.

«Nākotne ir atkarīga no tā, ko tu dari šodien», — Mahatma Gandijs.

6. Mums pašiem jānoiet šis ceļš.

Dzīve ir pilna problēmu un nepatikšanu. Un nevienam nav izdevies iztikt bez tām. Taču ir viena lieta, kuru mēs vienmēr kontrolējam – tas ir tas, cik daudz spēka un piepūles mēs ieliekam tajā, lai to pārvarētu. Tava laime vai veiksme nevar būt atkarīga no tā, kas notiek apkārt. Viss tavai laimei ir tevī.

«Neviens, izņemot mūs pašus, mūs neglābs. To neviens neizdarīs un nevarēs izdarīt – pat tad, ja sagribēs. Mums pašiem jānoiet šis ceļš», — Buda.

7. Ja tu kaut kam ļoti stipri tici, bet nedzīvo ar to, tas nav godīgi.

Nezemojies šīs pasaules priekšā. Nezemojies sabiedrības priekšā, piepildot tās vēlmes. Nenodod sevi tikai tāpec, lai cilvēki tevi pieņemtu. Pats svarīgākais dzīvē ir būt sev pašam un sekot savai sirdsbalsij. Lai par tevi runā tavi darbi un tev nebūs nekādas daļas par to, ko par tevi teiks citi.

«Šodien tu esi TU. Un tā ir pati lielākā patiesība pasaulē. Pat vairāk kā patiesība. Neviens nevar būt lielāks par TEVI, kā TU PATS», — doktors Sjūzs.

8. Pareizais un vieglākais ceļš ļoti reti  ir viens un tas pats ceļš.

Galu galā reiz tu tomēr sapratīsi, ka augt mums liek tikai viena lieta pasaulē – cīņa. Un tas ir tā vērts. Neviens nesolīja, ka būs viegli: katrs solis būs nevienkāršs. Taču galu galā, tas aizvedīs tevi tur, kur tu vēlies nonākt. Ja kaut kas tev šķiet pārāk grūts un neiespējams, tas nebūt nenozīmē, ka tu nevarēsi to izdarīt. Gluži otrādi, tas ir vēl viens iemesls sasniegt savus mērķus.

«Tas, kurš necenšas iepazīt patiesību, tā arī nesapratīs, kāpec mēs dzīvojam», — Buda.

9. Ja kaut ko dzīvē vēlies iegūt, tev jāsaprot, ka par visu ir jāmaksā.

Daudzi cilvēki uzdod sev jautājumu «Kas mani pa īstam saista un interesē», cenšoties atrast savu mērķi dzīvē. Un tas pašā saknē ir aplam. Vairāk vietā ir jautājums: «Dēļ kā es esmu gatavs ciest?»

Kad atbildēsi uz šo jautājumu, sapratīsi, ko tad patiesībā tu vēlies, un tava dzīve kļūs patiešām pilnvērtīga un apzināta.

«Dzīve tev dos tieši to pieredzi, kas nepieciešama tavas apziņas evolūcijai. Kā tu uzzināsi, ka tā ir tieši tā pieredze, kas tev vajadzīga? Tāpēc, ka tā ir tā pieredze, kuru tu saņem šeit un tagad – tieši šajā brīdī», — Ekharts Tolle.

10. Supersasniegumi ir tiešs pretmets mierīgai un apzinātai dzīvei.

Cik daudziem no mums plānotājā ir milzīgi gari uzdevumu saraksti, kurus fiziski nav iespējams paveikt dienas garumā. Mēs nezin kāpēc esam ieņēmuši galvā, ka ir svarīgi visu laiku būt aizņemtiem. Tomēr daudz racionālāk, ir koncentrēties vienam uzdevumam un pakāpeniski to izpildīt. Un atceries, ka mums ir nepieciešams laiks atpūtai un galu galā – arī dzīves baudīšanai.

«Tev jāiemācās atlaist. Pārstāj nemitīgi pārdzīvot. Tu tāpat nekad neesi kontrolējis situāciju», — Stīvs Maraboli

11. Kad tu centies visu kontrolēt, tu zaudē spēju priecāties par dzīvi.

Ir diezgan vilinoši, kontrolēt visu dzīvē. Katrs no mums vēlas stabilitāti un komfortu!
Bet ironija slēpjas tajā, ka nav tādas lietas kā komforts.
Mēs absolūti neko nevaram kontrolēt. Vispar neko.
Jo agrāk mēs to apzināsimies un iemācīsimies dzīvot viegli – jo labāk mums pašiem.

«Spriedze ir tas, par ko tu sevi uzskati. Atslābums ir tas, kas tu esi.», — ķīniešu sakāmvārds.

Avots: vkontakte
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Un arī tas pāries

mūžība

Vārdi “‘Un arī tas pāries” norāda uz realitāti.

Pieņemot faktu, kas viss ir pārejošs un pārmaiņas ir neizbēgamas, tu vari priecāties par labsajūtu, kamēr tā ir, neizjūtot bailes par iespēju to pazaudēt, ne arī trauksmi attiecībā uz savu nākotni. Atbrīvojoties no pieķeršanās, tu iegūsti daudz augstāka līmeņa priekšrocības, un no šī daudz augstākā punkta skaties uz savas dzīves notikumiem tā, ka tie vairs tevi neaizķer.

Tu esi līdzīgs kosmonautam, kurš vēro bezgalības ieskautu Zemi un saprot paradoksālu patiesību: Zeme ir tik skaista un vērtīga un tajā pat laikā – tik maznozīmīga.

Atzīstot to, ka viss pāries, dzīvē ienāk nepieķeršanās un kopā ar to arī jauna dimensija – iekšējā telpa.

Caur nepieķeršanos, tāpat kā caur iekšējo nepretošanos, tu saņem pieeju šai dimensijai. Ja tu vairs sevi neasociē ar formu, ar to, kas esi, tu atbrīvo sevi no ieslodzījuma formā un šī brīvība arī ir iekšējās telpas rašanās. Tā atnāk kā miers, kā smalks, tikko jūtams miers dziļi tevī, pat tad, ja kaut kas šķiet slikti.

Un arī tas pāries. Pēkšņi apkārt notikumam parādās telpa. Tāpat arī ir telpa ap emocionālajiem kāpumiem un kritumiem, pat apkārt sāpēm. Un, pirmkārt, ir telpa ap tavām domām. Un no šīs telpas rodas “pārpasaulīgs” miers, tāpēc, ka pasaule ir forma, bet miers – telpa. Dieva telpa.

Tagad tu vari baudīt un cienīt šīs pasaules lietas, nepiešķirot tām pārāk lielu svarīgumu, tādu, kāda tām nav.

Tu vari piedalīties radīšanas dejā, būt aktīvs bez pieķeršanās rezultātam un bez nepamatotām pretenzijām pret pasauli, tipa: “realizē mani”, “padari mani laimīgu”, “izdari tā, lai es justos drošībā”, “pasaki man, kas es esmu”. Pasaule nav spējīga tev to dot, un, ja tev vairs nebūs šādu gaidu, visas paša radītas ciešanas beigsies.

Visas tamlīdzīgās ciešanas ir tāpēc, ka mēs pārvērtējam formas svarīgumu un nespējam apzināties iekšējās telpas plašumu. Kad šis plašums tavā dzīvē ir, tu vari baudīt dzīvi, priecāties par to, baudīt lietas, baudīt sajūtas, nepazaudējot tajās sevi, citiem vārdiem sakot, nepieķeroties pasaulei.

Vārdi “Un arī tas pāries” norāda uz realitāti. Un norādot uz visu formu nepastavīgumu, tie netieši norāda uz mūžīgo nemainīgo. Tikai mūžīgais tevī var atpazīt nepastāvīgo kā nepastāvīgo.

@ Ekharts Tolle
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ekharts Tolle: domājot, tu problēmas nerisini…

apzinatiba5

Ekharts Tolle ir viens no mūsdienu iedvesmojošākajiem filosofiem.

Dažas svarīgas viņa domas:

1. Domājot, tu problēmas nerisini – domājot tu tās radi.
Risinājums vienmēr rodas tad, kad tu izej no domāšanas un ieej Klusuma stāvoklī un absolūtā Klātesamībā, kaut tikai mirklīgā. Tad, nedaudz vēlāk, kad doma atgriežas pie tevis, pēkšņi notiek radoša atklāsme, kuras iepriekš nebija. Tāpēc atmet pārlieku lielu domāšanu, un tu ieraudzīsi, kā viss apkārt mainās.

2. Tas viss, ko, pēc tavām domām, pasaule nevēlas tev dot, ir tas, ko tu pats nevēlies dot pasaulei.
Pamēģini dažu nedēļu garumā atdot citiem to, kā, tavuprāt, tev pietrūkst. Padalies ar uzslavām, atzinību, rūpēm, paskaties, kā tas izmainīs tavu dzīvi. Tu sapratīsi to, ka patiesībā tev JAU ir viss, par ko tu sapņo, savādāk, kā gan tu varētu ar to dalīties?

3. Pārpilnība atnāk tikai pie tiem, kuriem tā jau ir, tāpēc, ka tā, pirmkārt, ir iekšējais stāvoklis. Atklāt sevī pārpilnības avotu tev palīdzēs Pateicības prakse.

4. Vēlies saprast, kas patiesi ir tavs – atlaid VISU un tavs paliks ar tevi.
Kad tu atmet visas savas gaidas, ka cilvēks, situācija, vieta vai lieta tevi apmierinās, tev būs vieglāk būt šeit un tagad, tāpēc, ka tu vairs negaidīsi nākamo momentu.

5. Vai tev ir nācies redzēt ozolu stresa stavoklī, vai delfīnu nospiestā garastāvoklī, vai vardi, kura cieš no pazemināta pašvērtējuma, vai kaķi, kurš nespēj atslābināties, vai putnu, kas pārņemts ar aizvainojumu? Pamācies no tiem,  kā būt mierā ar to, kas ir!
@Ekharts Tolle
Avots: http://the-golbii.ru
Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā atradināt prātu no pastāvīgā ieraduma runāt

APZINĀTĪBA

apzinātība16

Parasti pardomām mēs tērējam daudz vairāk laika, kā būtu nepieciešams – piecdesmit un pat simts reizes vairāk. Tādā veidā rodas fona stress un rodas noguruma sajūta. Mēs vairs nevaram baudīt ikdienišķas darbības – piemēram, apģērbšanās procesu vai pastaigu.

Pašreizējā mirkļa sajūta domās ir kā kaut kas ļoti vērtīgs, taču vienlaicīgi, arī kas tāds, ko var atlikt uz vēlāku laiku. Šis ir bloga “Rapititude” autora raksts par to, kā pievērst savu uzmanību reālas pasaules objektiem, nevis pārdomām par tiem.

Pirms pāris nedēļām, svētdienā es devos ciemos pie drauga, lai kopā noskatītos “Oskara” pasniegšanas ceremoniju. Es nolēmu, ka visu turpceļu domās nerunāšu pats ar sevi. Pēdējā laikā es ļoti bieži rīkoju šādus mikroeksperimentus, tādā veidā ievedot sevi stāvoklī “šeit un tagad” uz pavisam īsu brīdi.
Piemēram: vai es varu noturēt savu prātu fokusētu uz kaut ko, kas notiek trauku mazgāšanas laikā?
Katra vingrinājuma beigās es atgriežos sev normālā ikdienisķā stāvoklī.

Es apņēmos, ka šo 30 minūšu laikā, kuras vajadzīgas, lai nokļūtu drauga mājās (ieskaitot veikala apmeklējumu), es noturēšu savu uzmanību fokusētu tikai uz tiem notikumiem, kas notiek reālajā dzīvē un neļaušu sev iesaistīties mentālos dialogos. Tas nozīmē, ka es nolēmu uz kādu brīdi atlikt pie malas vārdus un pavērot visu apkārt notiekošo. Tas nostrādāja. Manu smadzeņu runājošā daļa praktiski apklusa, un es jau 600to reizi sapratu, cik pasaule savā būtībā ir skaista, un cik harmoniska – kad man izdodas uztaisīt pārtraukumu un nerunāt un nedomāt par to pastāvīgi.

Būtu ideāli visu dzīvi nodzīvot tādā stāvoklī: kad tu vienkārši vēro lietu norisi un nekam no tā, kas notiek, nav nozīmes. Viss pats par sevi ir skaisti un ļoti interesanti, un, ja nu gadījumā nobriest kādas nepatikšanas, tu jau esi vislabākajā prāta stāvoklī, kas ļauj tev ar tām ļoti vienkārši tikt galā.

Rodas specifiska sajūta, ka tu esi īstajā vietā un tu apzinies, cik ļoti reta ir šī sajūta.

Pati izcilākā šī klātbūtnes stāvokļa īpašība ir pilnīgs MIERS, kas ietekmē visu pasauli, kas ir ap tevi. Tu vēl joprojām vari dzirdēt pilsētas trokšņus,  taču pats skaļākais kairinātājs (mentālie komentāri) ir apklusis.

Es arī agrāk biju atradies līdzīgā stāvoklī, taču tas parasti iestājās spontānāk. Taču pēc manis aprakstītās, nesenās pieredzes, es apjautu kaut ko acīmredzamu: jo vairāk es praktizējos, jo biežāk tas notiks.

Es zinu, ka daudzi cilvēki eksperimentē ar dzīvošanu šeit un tagad. Droši vien arī tu, tāpat kā es, esi atradies garīgajos sevis meklējumos, un izjutis intensīvu “šeit un tagad” sajūtu, un atklājis neticamās šī stāvokļa priekšrocības. Iespējams, esi lasījis Ekharta Tolles “Tagadnes spēku” vai Džona Kabat-Zina “Wherever You Go There You Are” un apjautis, cik milzīga vērtība ir šim konkrētajam momentam, un sajutis to, cik ļoti viss pēc tā mainās.

Tikai šo stāvokli, nez kāpēc, tik ļoti grūti ir ilgstoši noturēt. Pašreizējā mirkļa sajūta mūsu domās ir kaut kas ļoti vērtīgs, tajā pat laikā – kaut kas tāds, ko var atlikt uz vēlāku laiku. – tāpat, kā atliek nolūku uzlabot savu fizisko formu un iemācīties spēlēt ģitaru.

Aprakstītais eksperiments man izdevās tāpēc, ka es apzināti pieliku pūles, lai izjustu šo momentu un paliktu tajā. Es nolēmu netērēt spēkus vārdiem, kamēr neradīsies nopietns iemesls. Tas atstāja ļoti lielu iespaidu uz manu pieredzi. Tad kāpēc gan man neapņemties darīt to pastāvīgi?

Tāpēc, ka vārdi mūs aizsargā no tās realitātes daļas, kas mums nepatīk. Tev nav obligāti jābūt atvērtam pret tiem objektiem, kurus jau esi sācis analizēt un vertēt.

Lai šajā mirklī aizvāktu vārdus, ir jāsamierinās ar to, ka pieņemsi visu, kas notiek – nenosodot un nevērtējot. Lielākajai daļai no mums nav atstrādātas atbilstošas iemaņas.

Un mēs padodamies ierastajai domu gaitai: par to, kā visam jābūt, vai par to, kā viss būtu tad, ja pie varas būtu cita politiskā partija, vai arī par to, ko atbildēt tam puisim, vai arī par to, cik ļoti kāpušas cenas braukšanai sabiedriskajā transportā – pāris sekunžu laikā “šeit un tagad” pārvēršas par mūsu domu bālo fonu. Tas ir slikts ieradums, taču mēs to praktizējam regulāri.

Parasti pārdomām mēs tērējam daudz vairāk laika, kā būtu nepieciešams – piecdesmit un pat simts reizes vairāk. Tādā veidā rodas fona stress un rodas noguruma sajūta. Mēs vairs nevaram baudīt ikdienišķas darbības – piemēram, apģērbšanās procesu vai pastaigu.
No tādiem sīkumiem veidojas lielākā daļa cilvēka dzīves (99%+). Tie varētu būt daudz jūtamāki un dot mums gandarījumu, ja vien prāts pārstātu nemitīgi runāt.

Iedomājies, ka tava dzīve kļūst par 90% patīkamāka! Mēs palaižam garām šo laimes sajūtu, ļaujam savai uzmanībai “uzkārties” pie iekšējā dialoga.

Stress pie mums ierodas ne jau no ārpasaules – pasaule patiesībā ir daudz mierīgāka, kā tas varetu šķist. Tas kļūst acīmredzams mirklī, kad pārstājam domāt. Domājošas smadzenes ir kā pastavīgi ieslēgts motorzāģis, kas ikvienu objektu uzskata par koku. Dodiet tik tam iemeslu palielināt apgriezienus un tas dosies gāzt mežus. Smadzenes ir paredzētas tam, lai risinātu problēmas – tāpēc vēlās, lai ikviens objekts būtu problēma.

Vairums dzīves momentos mums nekas nav jādara, pietiek ar to, ka vienkārši vērojam.
Nav nekādas vajadzības analizēt, censties izskaitļot – taču saprāts vienalga vēlas to darīt. Domājošas smadzenes ir INSTRUMENTS, un mums ir jāiemācās nepieciešamības gadījumā, atlikt to malā (t.i. gandrīz vienmēr). Mēs būsim vinnētāji, ja mazāk domāsim. Bet, lai to sasniegtu, ir jānoliek malā instruments, kuru jau tā parāk bieži mēs izmantojam.
Pilns iemaņu saraksts dzīvei “šeit un tagad” būtu parāk garš, lai to ievietotu vienā publikācijā. Tomēr mums ir diezgan skaidrs starta punkts: ceļš uz mirkli “šeit un tagad” sākas ar uzmanību pret konkrētām, fiziskām detaļām. Tavs ķermenis, tavs apģērbs, gaiss, fona skaņas, virsma, uz kuras tu stāvi.

Fiziskie objekti eksistē tikai tagadnē. Nofokusē savu uzmanību uz kaut ko fizisku – uz to, kas patiešām notiek.

Prāts sāk ap to ņemties, kā tikko tam rodas iemesls, un iemesls rodas praktiski ik mirkli, izņemot situācijas:

a) Tu esi aizņemts ar kaut ko, kas prasa uzmanību pret fizisko objektu. Tieši tāpēc cilvēkiem patīk ekstrēmais sports, kurā riskē ar dzīvību – tas liek atgriezties realitātē (pretējā gadījumā tu nomirsi). Tieši šī paša iemesla dēļ mēs skatāmies kino: nekustīgi sēžam milzīga ekrāna priekšā, viss mums apkārt slīgst tumsā, labi izgudrots un režisēts stāsts pārņem mūsu iztēli.

b) Tu izstrādā ieradumu atgriezt savu prātu pie kaut kā fiziska, kā tikko pamani, ka tas sācis strādāt pie kaut kā uzmanību atvelkoša. Un strādāt tas var tikai pie domām, viss pārējais ir “šeit un tagad” daļa.

Tavam domājošajam prātam ir brīnumainas spējas atvilkt uzmanību no šī momenta.
Tas var riņķot ap tevi, taču tas nespēs atturēt tevi praktizēt uzmanības pievēršanu tam, kas tev patiešām šķiet svarīgs un interesants – t.i. reālās pasaules objektiem.
Pievērst uzmanību momentam “šeit un tagad” nav grūta iemaņa – to var iemācīties un tā rezultātā tas kļūs par refleksu. Vieglāk ir necensties to darīt pastāvīgi, bet izvēlēties šai praksei noteiktu rutinētās dienas mirkli. Uzstādi reālu mērķi un progresē pakāpeniski. Piemēŗam es, sāku ar trauku mazgāšanu. Pēc tam pievienoju šim īsajam uzskaitījumam pastaigu, apģērbšanos – mazgājot traukus, pastaigājoties un ģērbjoties, es fokusējos uz “šeit un tagad”.

Ja pēkšņi tu nesaproti, kā to darit, vienkārši fokusē savu uzmanību uz konkrētu ķermeņa daļu. Kā tikko tu pamanīsi, ka uzmanība atkal pārslēdzas uz kādiem vārdiem tavā galvā, atgriez šo uzmanību pie ķermeņa.

Ja neesi lasījis grāmatu “Tagadnes spēks”, es noteikti rekomendēju to izlasīt. Esmu pārliecināts, ka daudziem no jums šī grāmata jau ir. Tie, kuri to jau ir lasījuši, izlasiet vēlreiz. Noteikti, kopš ta brīža, kad pirmoreiz to izlasījāt, ir pagājis jau kāds laiks, un jūs esat izauguši, un tāpēc šobrīd noteikti to uztversiet pavisam savādāk.

Šķiet, ka vēl labāk ir klausīties šo Ekharta Tolles audiogrāmatu.
Šai prasmei pārslēgt uzmanību uz jebko atradīsies ne mazāk kā miljons dažādu pielietojumu: samazināt uzmācīgas vēlmes, saknē iznīcināt slikta garastavokļa iedīgļus, pārvarēt aizvainojumu, padarīt daudz vairāk darbu u.t.t. Tā ir pati vieglāk apgūstamā prasme no visām, kuras tu jebkad esi velējies apgūt.
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Pirms ej dievnamā, piedod

piedošana2

Piedošana kalpo tam, lai atlaistu savu neapmierinātību un tādā veidā atlaistu aizvainojumu. Tas notiek dabiskā veidā, vien jāapzinās, ka neapmierinātībai nav nekāda cita mērķa, kā vien pastiprināt melīgo pašapziņu.
Piedošana – tas ir par to, lai nepretotos dzīvei, tā ir atļauja dzīvei sevi izdzīvot caur tevi. Alternatīvas tam ir sāpes un ciešanas, un dažkārt arī fiziskas kaites, kuras ļoti spēcīgi traucē plūst dzīvības enerģijai.
Tieši tajā brīdī, kad tu pa īstam piedod, tu atgriez sev savu spēku no prāta. Nepiedošana ir pati prāta daba, tāpat kā prāta radītā viltus “es” daba, ego, kura nav spējīga izdzīvot bez konfliktiem un nesaskaņām. Prāts nevar piedot. Tikai tu vari. Tu kļūsti apzināts, tu ieej ķermenī, tu sajūti pasaules vibrācijas un mieru, kas nāk no Esības. Lūk, kāpec Jēzus teica: “Pirms ej dievnamā, piedod”.

Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”
Tulkoja; Ginta FS

Pieredze

miers dvesele12

Dzīve Tev dāvā tikai tādu pieredzi, kas vislabāk veicina Tavas apziņas evolūciju.
Kā saprast, kāda pieredze Tev ir nepieciešama?
Ļoti vienkārši – tā, kuru Tu piedzīvo Šobrīd.
Ekharts Tolle “Jaunā Zeme”

Kad sajutīsi sevī negatīvismu…

dvesele88

EGO uzskata, ka negatīvās emocijas tam palīdz manipulēt ar realitāti un iegūt to, ko viņš vēlas.

Protams, ka negatīvās emocijas ir neefektīvas. Tā vietā, lai pievilktu sev vēlamos notikumus, tās jau saknē iznīcina visu labo, kas varēja ar tevi notikt. Un “slikto” tās neiznīcina, vienkārši atstāj visu, kā ir.

Negatīvajās emocijās, tāpat kā slimībā, bieži vien ir ielikts kāds vēstījums. Tu centies uzlabot attiecības ar tuvu cilvēku, tikt galā ar problēmām darbā, tikt skaidrībā ar tiem cilvēkiem, kuri tev apkārt – taču, ja nav izmaiņu apziņas līmenī, tas viss būs nekas vairāk kā “kosmētiskais remonts”. Bet izmaiņas apziņas līmenī var nozīmēt tikai klātbūtni augstākā līmenī

Pie noteikta līmeņa klātbūtnes vairs nav nekādas vajadzības pēc negatīvām emocijām un to “padomiem”.

Kad sajutīsi sevī negatīvismu, ko provocējuši ārējie apstākļi vai domas, bet varbūt tas radies nenoskaidrotu iemeslu dēļ, iedomājies, ka kāda balss tev saka: “Uzmanību! Šeit un tagad. Pamosties! Atslēdzies no prāta. Esi šeit un tagad”.

Neaizgaiņā pat nelielu aizkaitinājumu – apzinies to un vēro, savādāk savāksi veselu kolekciju neatsekotu reakciju. Tas nav vienīgais veids, kā atlaist negatīvu reakciju.

Var, piemēram, iedomāties sevi caurspīdīgu tiem ārējiem apstākļiem, kas izsauc tevī šo reakciju.

Tu esi aizkaitināts. Kāds šim aizkaitinājumam ir mērķis? Nekāda mērķa nav. Kāpēc tu to izsauci? Bet to izsauci ne jau tu. Kas tad? Tavs saprāts. Viņš izdarīja to automātiski, gluži neapzināti. Kāpēc saprātam aizkaitinājums? Saprāts zemapziņā cer, ka pretestība, kuru tu sajūti kā negatīvismu, palīdzēs tikt galā ar nepatīkamo situāciju. Tie, proatms, ir maldi. Saprāta radītā pretestība (dusmas, naids, aizkaitinājums) – ir daudz nopietnāka problēma, kā naida pirmcēlonis, kuru iznīcināt atnākusi šī pretestība.

Iedomājies, ka tavs ķermenis ir caurspīdīgs, tas zaudējis materiālā priekšmeta blīvumu. Un troksnis, kā jebkurš cits negatīvās reakcijas iemesls, vienkārši iziet tev cauri. Un neatduras pret “sienu” tevī.

Sāc ar mazumiņu: teiksim, automašīnas signalizācija, suņa riešana, bērna raudas, transporta sastrēgums. Nebūvē sevī sienu, pret kuru, nodarot tev sāpes, atsitas visdažādākie “pārpratumi, kuriem nevajadzēja būt”.

Lai notikumi plūst tev cauri.

Lūk, kāds tev pateica ko tādu, kam tevi vajadzēja sarūgtināt, aizvainot vai aizskart. Tā vietā, lai reaģētu ierasti neapzināti un negatīvi (uzbrukt pašam, aizsargāties, attālināties…), ļauj vārdiem brīvi plūst tev cauri. Nepretojies! Iedomājies, ka tā cilvēka, kuru šie vārdi aizskartu, neeksistē. Tā arī ir PIEDOŠANA. Tāda piedošana padarīs tevi neievainojamu.

Ja uzskatīsi par vajadzīgu, vari cilvēkam pateikt, ka viņa uzvedība nav pienācīga. Taču tagad šis cilvēks nevarēs pārvaldīt tavu iekšējo stāvokli. Tagad tu esi sev saimnieks – un neviens nevar valdīt pār tavu dvēseles līdzsvaru: saprāts tevi vairs nekaunina. Pretošanās mehānisms vienmēr ir vienāds – gan gadījumā ar rupekli, gan ar kaucošu signalizāciju, gan plūdiem, un pat gadījumā, ja pilnībā esi bankrotējis.

Nemeklē mieru. Necenties atrast kādu citu stāvokli, kas atšķiras no tavējā tagadējā. Jo tadā gadījumā tu sevi pakļauj iekšējam konfliktam un neapzinātai pretestībai.

Piedod sev to, ka neatrodies miera stāvoklī. Kad tu pilnībā pieņemsi miera neesamību, šī miera neesamība pārvērtīsies mierā. Pilnīga it visa apzināšanās atgriež cilvēku miera stāvoklī. Tas arī ir atgriešanas brīnums.

Kad tu pieņem to, kas ir, katrs mirklis kļūst par tavas dzīves labāko mirkli.

Autors: Ekharts Tolle “Power of Now”
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS