Sāc ieklausīties balsī, kas skan tavā galvā

Cik vien bieži vari, sāc ieklausīties balsī, kas skan tavā galvā. Esi īpaši uzmanīgs pret tiem domu blokiem, kuri atkārtojas un pret tiem vecajiem audioierakstiem, kas atkārtojas – iespējams, jau daudzus gadus.

Tieši to es dēvēju par “domātāja vērošanu”.

Var teikt arī tā:  ieklausies balsī, kas skan tevī un esi tur kā vērojoša klātbūtne.

Kad Tu klausies šajā balsī, dari to bezkaislīgi. Atturies no vērtēšanas. Nevērtē un nenosodi to, ko dzirdi, pretējā gadījuma tā vairs nebūs tīra vērošana – iekšējā balss tev “pielavīsies” no otras puses.

Ļoti drīz tu atskārtīsi, ka ir balss un ir “es”, šī balss, kas klausās. Šī “es esmu” sajūta – savas klātbūtnes sajūta nav doma. Tāda klātbūtnes sajūta rodas ārpus saprāta robežām. 

Ieklausoties galvā skanošajā balsī, tu apzinies ne tikai domas, bet arī sevi, tās ir vērotāja domas. Atveras jauna apziņas dimensija.

Ieklausoties domās, tu sajūti apzinātu klātbūtni – tavu dziļāko būtību, kas atrodas otrpus domām. Un doma zaudē savu spēku un it kā izgaist, jo tu vairs sevi neidentificē ar saprātu un tas nozīmē, ka tu šai domai nepiegādā enerģiju. Tas ir piespiedu un uzmācīgās domāšanas beigu sākums.

Kad doma “iztvaiko”, rodas domu plūsmas pārtraukums – bez-prāta atvēršanās.

Sākumā neliels, tikai dažus mirkļus garš; pēc tam tas palielinās. 

Kad rodas šādas apstāšanās, tu sāc sevī just mazas miera un klusuma saliņas. Tas ir tavas vienotības ar Esību sākums, kuru saprāts parasti aizēno.

Praktizējot šo, miera un klusuma sajūta padziļinās. Faktiski šis dziļums ir bezgalīgs. Tu jūti arī smalkus prieka uzplūdus, kas paceļas no šī iekšējā dziļuma. Tas ir Esības prieks.

Ja tu jūti iekšējo saikni ar Esību, tu esi daudz aktīvāks un dzīvespriecīgāks kā tie, kuri identificē sevi ar saprātu. Tu esi pilnībā klātesošs. Šī vienotības sajūta paaugstina enerģētiskā lauka frekvenci un tas piepilda ķermeni ar  dzīvinošu spēku.

Iegrimstot bez-prāta dziļumos, – tā šo stāvokli dēvē Austrumos, – tu ieej tīras apziņas stāvoklī. Šādā stāvoklī cilvēks savu klātesamību sajūt tik asi, ka viņu pārņem tāds prieka vilnis, ka visas viņa domas, emocijas, ķermenis – visa iekšējā pasaule atkāpjas otrajā plānā.

Tas nav egoistisks stāvoklis, bet gan ego neesamības stāvoklis. Tu izej ārpus tā, ko esi radis uzskatīt par savu “es” robežām. Tāda klātesamība esi tu pats un vienlaikus kaut kas daudz lielāks par tevi.

Lai pārtrauktu domu plūsmu, nav nepieciešams “vērot domāšanu”. Tu vari novirzīt savu uzmanību, lai pilnībā apzinātos tagadnes mirkli.

Šī nodarbe ļaus tev visdziļākajā līmenī sajust apmierinātību. Tas ir veids, kā tu vari atraut savu apziņu no domāšanas un radīt bez-prāta gaismu, – tāda gaisma dod apbrīnojamu mundrumu un apzinātību; tu pārstāj domāt. Te nu arī ir galvenā meditācijas jēga.

To var praktizēt arī ikdienas dzīvē: tam izvēlies kādu ierastu nodarbi, kuru parasti uztver kā rīku mērķa sasniegšanai. Pilnība sakoncentrē savu uzmanību uz to – lai tā pati kļūst par mērķi. Piemēram, kad kāp augšup pa kāpnēm – mājās vai darbā, koncentrējies uz katru soli, katru kustību, katru ieelpu un izelpu. Esi pilnībā klātesošs.

Kad mazgāsi rokas, pievērs uzmanību savām sajūtām: klausies kā tek ūdens, sajūti to, sajūti roku kustības, ieelpo ziepju aromātu…

Sēžoties automašīnā un aizverot durvis, iepauzē un sakoncentrējies uz elpošanu. Apzinies klusu, bet varenu klātesamības sajūtu.

Ja vēlies uzzināt, vai esi veiksmīgi ticis galā ar vingrinājumu, pievērs uzmanību savai iekšējai miera sajūtai – tas ir visdrošākais rādītājs.

Mācies neidentificēt sevi ar saprātu – tas ir svarīgākais solis ceļā uz apgaismību. Katru reizi, kad tu savu domu plūsmā radi šo gaismas zibsni, tavas apziņas gaisma kļūst arvien spēcīgāka.

Iespējams, reiz tu atklāsi, ka galvā skanošā balss liek tev smaidīt, gluži kā mazam delverim. Tā ir droša zīme tam, ka tu vairs sava saprāta saturu neuztver pārāk nopietni, jo tava “es” sajūta vairs no tā nav atkarīga.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu nevari būt apzināts un nelaimīgs vienlaicīgi

Atlaid pretestību – to ir vieglāk pateikt, kā izdarīt. Es vēl joprojām ne īpaši skaidri saprotu, kā ir jāatlaiž. Ja tu saki, caur piekāpšanos, tad man rodas jautājums: “Kā?”

Sāc ar to, ka atzīsti, ka pretestība ir. Esi tajā, kā tikko tā rodas. Vēro, kā tavs prāts to rada, kā tas piekabina birkas tai situācijai, kas radusies, tev pašam, citiem cilvekiem. Paskaties, ar ko aizņemta ir tava domāšana. Sajūti šīs emocijas enerģiju. Vēro pretestību un tu pats ieraudzīsi, ka tā nekalpo nekādam mērķim.

Fokusē visu savu uzmanību mirklim šeit un tagad, tu padari neapzināto pretestību apzinātu, un te nu tai ir beigas. Tu nevari būt apzināts un nelaimīgs vienlaicīgi, būt apzināts un vienlaicīgi būt negatīvā noskaņojumā

Negatīvisms, neapmierinātības sajūta un jebkuras formas ciešanu klātesamība nozīmē tikai to, ka pretestība ir klātesoša, bet tā vienmēr ir neapzināta. 

Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par lietām un dzīvi

Paradoksāli, taču tā saucamās patērētāju sabiedrības eksistences pamatā ir fakts, ka atrast sevi starp lietām nav iespējams: ego apmierinājuma sajūta nedzīvo ilgi, un tāpēc tu visu laiku meklē kaut ko lielāku, turpini pirkt, turpini patērēt.

Protams, ka tajā fiziskajā dimensijā, kurā mīt mūsu virspusējie “es”, lietas ir vajadzīgas un tās ir obligātas mūsu dzīves sastāvdaļas. Mums ir vajadzīgs miteklis, apģērbs, mēbeles, instrumenti, pārvietošanās ierīces. Reizē ar tām mūsu dzīvē var būt lietas, kuras mēs novērtējam dēļ to skaistuma vai tām piemītošājām īpašībām. Ir jāciena lietu pasaule, nevajag to nicināt. Katrā lietā ir Esība. Lieta ir pārejoša forma, kas sākas vienotā, bez formas esošā Dzīvē, kas izriet no visu lietu Avota, visu ķermeņu, visu formu. Pašās senākajās kultūrās cilvēki ticēja tam, ka it visā mājo Gars, pat nedzīvos priekšmetos un šajā ziņā viņi bija daudz tuvāk patiesībai, kā mēs šodien. 

Dzīvojot pasaulē, kurai trūkst dzīvības enerģijas un kuru traumējusi mentālā abstrakcija, tu pārstāj just Visuma dzīvības spēku. Vairums cilvēku eksistē nevis dzīvā, bet konceptuālā realitātē.

Tomēr nevar teikt, ka mēs cienām lietas, ja izmantojam tās, lai pastiprinātu sevi, citiem vārdiem sakot, ja cenšamies atrast sevi ar to palīdzību. Taču ego dara tieši to.

Egoistiskā sevis identificēšana ar lietām, rada pieķeršanos tām, apsēstību ar lietām, kas savukārt veido mūsu patērētāju sabiedrību un tās ekonomiskās struktūras, kur vienīgais progresa rādītājs vienmēr ir lielāks.

Nekontrolēta un neapslāpējama vēlme iegūt vairāk ir funkcionāls traucējums un slimība. Tie ir tie paši funkcionālie traucējumi, kas rodas vēža šūnās, kad par to mērķi kļūst sevis pavairošana.

Slimās šūnas neapzinās, ka organisma iznīcināšana, kura sastāvdaļas tās pašas ir, novedīs tās pie sevis iznīcināšanas. Daži ekonomisti ir tik ļoti piekērušies šim terminam “izaugsme”, ka nespēj bez šī vārda dzīvot, tāpēc pat “kritumu” sauc par “negatīvu izaugsmi”.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pati augstākā kārtība

Kādā dzīves posmā vairums cilvēku sāk apzināties, ka ir ne tikai piedzimšana, augšana, laba veselība, prieki un uzvaras, bet arī zaudējumi, neveiksmes, slimības, vecums, sabrukšana, sāpes un nāve.

Parasti viņi to apzīmē kā “labs” un “slikts”, kārtība un nekārtība.
Arī dzīves “jēgu” cilvēki parasti asociē ar to, ko sauc par “labu”, taču šo labo parasti apdraud iznīcība, sakāve, sabrukšana; tam draud jēgas zudums un “sliktais”.
Tad jebkuri paskaidrojumi un attaisnojumi izrādās nepieņemami un dzīve zaudē jēgu.
Vienalga nekārtība agri vai vēlu, gaidi to vai negaidi ielauzīsies jebkura cilvēka dzīvē, neatkarīgi no tā, cik viņam ir apdrošināšanas polišu. Jo viņš var pēkšņi nonākt gan zaudējuma gan negadījuma, slimības, spēju zuduma, vecuma vai nāves varā.
Tomēr nesakārtotības ienākšanas cilvēka dzīvē un līdz ar to arī reiz ar prāta palīdzību atrastās jēgas zudums, var pavērt durvis uz daudz augstāku kārtību.
“Jo pasaules gudrība ir neprāts Dieva priekšā” teikts Bībelē.

Kas tad ir šī pasaules gudrība? Domu kustība un nozīme, kuru nosaka tikai domāšana.

Domāšana šķiro situācijas vai notikumus un padara tos izolētus. Tā nosauc tos par labiem vai sliktiem, tā, it kā tie varētu eksistēt paši par sevi.

Ja tu pārāk paļaujies uz savu domāšanu, tava realitate kļūst fragmentāra. Šī fragmentācija ir ilūzija, kas šķiet pat ļoti reāla, kamēr tu atrodies tās slazdos. Un tomēr, Visums ir neredzami vienots vesels, kur viss ir saistīts un nav nekā izolēta.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apstāties

seit un tagad14

Vienkārši apstājies un pārstāj meklēt.
Viss, ko tu meklēji, atrodas tavā priekšā, pietiek vien pastiept rokas un paņemt to, kas bija tev paredzēts jau kopš pašas dzimšanas.
Vienkārši pārstāj meklēt, baudi to, kas ir.
Lai kur tu būtu, lai ko tu darītu, lai ar ko kopā būtu, vienkārši klausies, vēro, ieskaties, iepazīsti.
Vienkārši dzīvo.
Dzīvo tā, it kā nupat būtu piedzimis un ieraudzījis visu, kas tev apkārt! Dzīves laime ir šeit un tagad, prasmē dzīvot tagad un katru mirkli just, dzirdēt, redzēt, elpot…
Katru mirkli – Dzīvot.

Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārpilnība atnāk tikai tiem, kam tā jau ir

pārpilnība32

Tas, kas tu tavuprāt esi ir ļoti cieši saistīts ar to, kā citi izturas pret tevi.

Ļoti daudzi žēlojas, ka pret viņiem izturas nepietiekami labi: “Mani neciena, man nepievērš uzmanību, mani neslavē, man nepateicas, mani neatzīst. Ar mani nerēķinās.” Bet tad, kad kāds izturas pret viņiem labi, tad viņi to tur aizdomās par kaut kadu slēptu motivāciju un domā: “Apkārtējie grib ar mani manipulēt, grib mani izmantot. Mani neviens nemīl.”

Viņi sevi uzskata par “trūcīgo mazo “es””, kura vajadzības nekad netiek apmierinātas.

Tā ir galvenā sevis uztveršanas kļūda, kas izsauc funkcionālus traucējumus it visā, kas skar viņu attiecības. Viņi ir pārliecināti, ka pašiem nav ko atdot, un, ka pasaule un apkārtējie viņiem nedod vajadzīgo. Visas viņu realitātes pamatā ir kļūdaina izpratne par to, kas viņi ir. Un tas bloķē visas situācijas un saindē ikvienas attiecības.

Ja doma par trūkumu – vai tā būtu nauda, atzinība vai mīlestība – ir kļuvusi par daļu no tā, kas tu domā, ka esi, tu vienmēr jutīsi trūkumu.

Tā vietā, lai justu pateicību par to labo, kas jau ir tavā dzīvē, tu redzi tikai to, kas trūkst. Patiesībā, ja tu uzskati, ka pasaule tev atsaka, tātad tas nozīmē, ka tu atsaki pasaulei. Tu tai atsaki, jo uzskati sevi par maziņu, kuram nav ko atdot.

Divas nedēļas praktizē šo un vēro, kā tas maina tavu dzīvi.

Kad tev šķiet, ka cilvēki tev atsaka – uzslavas, novērtējumu, palīdzību, mīlošas rūpes utt, – dod viņiem to! Tev tā nav? Tad rīkojies tā, it kā tev tas būtu un tas atnāks. Un drīz pēc tam, kad sāksi atdot, tu sāksi saņemt.

Tu nevari saņemt to, ko neatdod. Izejošā plūsma nosaka ienākošo.

Domājot par to, ka pasaule tev kaut ko atsaka, zini, ka patiesībā tev jau viss ir, bet, kamēr tu pats neļauj tam izplūst uz āru, tu pat nespēj uzzināt, kas tev ir. Tā arī ir pārpilnība.

Likums par to, ka izejošā plūsma nosaka ienākošo ļoti spilgi ir izpausts Jēzus spēcīgākajā tēlainajā frāzē: “Dodiet un jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros”.

Pārpilnības avots neatrodas kaut kur ārpusē. Tā ir daļa no tā, kas tu esi. Tomēr sāc ar pateicību un tās pārpilnības atzīšanu, kas atrodas ārpusē. Ieraugi dzīves pilnību visā, kas tevi ieskauj. Ar savu ādu sajūti saules siltumu, priecājies par ziediem pie puķu veikala, nokod sulīgu augli vai izmirksti līdz pēdējai vīlītei, izbaudi no gaisa krītošās ūdens šaltis.

Dzīves pārpilnība ir uz katra soļa. Pateicība šai pārpilnībai, kas tev apkārt, atmodinās to pārpilnību, kas snauž tevī.

Izlaid to, ļauj tai plūst. Kad tu uzmaidi garāmgājējam, notiek neliela enerģijas izplūde. Tu atdod. Biežāk uzdod sev jautājumu: “Ko es varu šeit atdot; kā es varu pakalpot šim cilvēkam, šai situācijai?” Tev nav jābūt nekādam īpašumam, lai justos pārpilnībā, kaut gan tad, ja tu jūti pārpilnību sevī, tad tā noteikti arī atnāks lietu veidolā.

Pārpilnība atnāk tikai tiem, kam tā jau ir. Tas, iespējams, šķiet netaisnīgi, taču tā tas ir. Gan pārpilnība, gan trūkums ir tavs iekšējais stāvoklis, kas sevi izpauž tavā realitātē.
Jēzus to pauda sekojoši:

“Jo kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.”

Autors: Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nav vajadzības aizstāvēties

485348_532043450169050_371660717_n

Kā tikko tu beidz sevi identificēt ar prātu, tev kļūs vienalga, vai tev ir taisnība vai nav. Tad spēcīgā piespiedus un dziļā neapzinātā vajadzība pēc taisnības, kas ir viena no vardarbības formām, pārstās eksistēt.
Tu spēsi stingri un skaidri paziņot par to, ko jūti un domā, būdams brīvs no agresijas un nebūs vairs nekādas vajadzības aizstāvēties. Tava pašsajušana nāks no daudz lielākiem dziļumiem un tās patiesās vietas dziļumā, kas atrodas tevī, nevis no prāta.

Atseko sevī jebkuru sevī dzimušu vēlmi aizstāvēties.
Ko tu aizsargā? Iedomāto personību, tēlu, kas radies tavā galvā, izdomāto būtību. Padarot šo savas uzvedības stereotipu apzinātu, kļūstot lieciniekam tam, kā tas rodas, tu pārstāj sevi ar to identificēt.
Tavā apzinātībā šis neapzinātais uzvedības modelis ātri izšķīdīs. Un ar to beigsies visi strīdi un spēka spēles, kas tik graujoši ietekmē tavas attiecības.

Citu apspiešana ir vājums, kas slēpjas zem spēka maskas. Patiesais speks ir tevī pašā un tagad tas kļūst tev pieejams.
Ekharts Tolle
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja Tev ir nesaskaņas ar vecākiem

veci_cilveki22

Ja tev, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem ir nesaskaņas ar vecākiem, ja tu turpini dot patvērumu savai aizvainojuma sajūtai par to, ko viņi izdarīja ne tā, vai vispār kaut ko neizdarīja, tad tu turpini ticēt tam, ka it kā tad viņiem bija izvēle un it kā tad viņi varēja rīkoties kaut kā savādāk.

Vienmēr šķiet, ka cilvēkiem ir izvēle, taču tā galīgi nav, tā ir ilūzija. Kamēr vien tavs prāts, kas līdz augšai piebāzts ar nosacījumiem un stereotipiem, pārvalda tavu dzīvi, kamēr vien tu pats esi tavs prāts, kāda gan tev var būt izvēle? Nekāda!

Tu pat blakus nestāvi. Sevis identifikācija ar prātu ir ne pa jokam disfunkcionāla. Tā ir viena no neprāta formām. No šīs slimības cieš gandrīz katrs cilvēks.

Neapmierinātības un aizvainojuma sajūta pazūd tad, tajā brīdī, kad tu to apzinies – šo neapmierinātību un aizvainojumu. Vai tad tu vari apvianoties uz kādu, kurš ir saslimis? Vienīgā noderīgā atbilde te ir līdzi jušana.

Autors: Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iziet cauri sāpēm

15-oprisko

Ikviena pieķeršanās izriet no tā, ka mēs zemapziņā atsakāmies atklāti sastapties ar savām sāpēm un iziet tām cauri. Ikviena pieķeršanās sākas ar sāpēm un ar sāpēm arī beidzas. Lai kas būtu tavas pieķeršanās objekts – alkohols, ēdiens, atļautas vai aizliegtas narkotikas, vai cilvēks, – tu to izmanto, lai slēptu savas bailes. Lūk, kāpēc pēc tam, kad pāriet intīmo attiecību sākotnējā eiforija, tajās uzrodas tik daudz sāpju un nelaimju. Pašas šīs attiecības nav šo nelaimju un sāpju iemesls. Tās vienkārši izvelk uz āru tās sāpes, kas tevī JAU IR.

Līdzīgi darbojas jebkura atkarība, kas neizbēgami nonāk punktā, kurā tā vairs nedarbojas un, kurā tu sāpes sajūti daudz asāk kā jebkad agrāk.
Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc vairums ļaužu visu laiku izvairās būt šeit un tagad, un cenšas atrast jel kādu glābiņu kaut kur nākotnē. Pirmais, ar ko viņi varētu sastapties brīdī, kad fokusē savu uzmanību uz šo momentu, būtu viņu pašu sāpe, bet tas ir tieši tas, no kā viņi visvairāk baidās.
Ja vien viņi zinātu, cik vienkārši esot šeit un tagad, ir piekļūt Dieva Klātbūtnes spēkam, kas izšķīdinās pagātni kopā ar visām tās sāpēm, tāpat arī realitātei, kas izkliedēs ilūziju. Ja vien viņi zinātu, cik ļoti tuvu viņi atrodas savai realitātei un cik tuvu Dievam.
Vairīties no partnerattiecībām tikai tāpēc, ka gribas izvairīties no sāpēm, arī nav nekāda izeja. Sāpes būs jebkurā gadījumā. Trīs neveiksmīgas partnerattiecības kaut kādā laika periodā liks daudz ātrāk tev meklēt Dievu savā paša dziļumā, kā tāds pats laika sprīdis, kas pavadīts uz vientuļas salas vai ieslodzītam vientulībā.

Autors: Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”
Foto: Oleg Oprisco
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ekharts Tolle: un, ja nu…

Tolle1

Tu esi uztraucies? Tev ir daudz domas, līdzīgas: “Un, ja nu pēkšņi…?” Tad tas nozīmē, ka tu asociē sevi ar prātu, kurš sevi aizsargā, atrodoties izdomātajā nākotnes situācijā un formē tevī baiļu sajūtu.

Ar šo situāciju nekādā veidā nevar tikt galā, jo tās vienkārši nav. Tas ir mentāls fantoms.

Tu vari ļoti vienkārši apstādināt šo murgu, kas sabeidz tavu veselību un sagrauj pašu dzīvi – vienkārši, pieņemot esošo momentu.

Kļūsti apzināts savā elpošanā. Sajūti gaisu, kurš ieplūst tavā ķermenī un izplūst no tā. Sajūti savu iekšējo enerģētisko lauku. Viss ar ko tev būs darīšana, ar ko nāksies tikt galā reālajā dzīvē, tas nozīmē – tas, kas nesakrīt, vai dažkārt vispār ir gluži pretējs izdomātajām mentālajām projekcijām, – tas ir PAŠREIZĒJAIS MOMENTS.

Pajautā sev, kādas problēmas tieši šobrīd tev ir – ne pagājušogad, ne rītdien un ne pirms piecām minūtēm? Kas ir ne tā šobrīd? Zini, ka tu vienmēr esi spējīgs tikt galā ar pašreizējo momentu, bet nekad nespēsi tikt galā ar nākotni – tev tas arī nemaz nebūs jadara. Atbilde, spēks, īstā darbība vai rīks vienmēr būs pie rokas tieši tad, kad tev tos vajadzēs, ne agrāk un ne vēlāk.

“Kaut kad es to izdarīšu”. Vai tavs nākotnes mērķis tev atņem tik daudz uzmanības, ka tu vispār neredzi esošo momentu? Vai tad tas atņem tavai nodarbei prieku? Varbūt tu kaut ko gaidi, lai sāktu dzīvot?

Ja tu uzlabo šo mentālo modeli, tad absolūti nav svarīgi, ko tu sasniegsi vai iegūsi, – esošais moments tev nekad nebūs pietiekami labs, un nākotne vienmēr šķitīs labāka. Tā ir pastāvīgas neapmierinātības un nerealizētības universālā recepte, vai tad tu nepiekrīti?

Varbūt tu esi tas, kurš parasti “gaida”?

Cik lielu daļu savas dzīves tu pavadīsi gaidās? Tas, ko es saucu par “maza mēroga gaidīšanu”, stāvēt rindā, cepties “korķī”, klīst pa lidostu, gaidot kādu, kam drīz jānāk utt.
“Liela mēroga gaidīšana” nozīmē gaidīt nākamo atvaļinājumu, labāku darba piedāvajumu, gaidīt, kad pieaugs bērni, gaidīt īstas spilgtas partnerattiecības, gaidīt veiksmi, iespēju nopelnīt daudz naudas, gaidīt, kad kļūsi ievērojams, gaidīt apskaidrību. Cilvēkiem ir raksturīgi pavadīt visu savu dzīvi gaidās, gaidot to, ka šī dzīve beidzot sāksies.

Gaidas – tas ir prāta stāvoklis. Pārsvarā tas nozīmē, ka tu gribi nākotni. Tu negribi tagadni. Tu negribi to, kas tev ir, tu gribi to, kā tev nav.

Atrodoties gaidu stavoklī, lai kāda tipa tas arī nebūtu, tu neapzināti radi iekšējo konfliktu starp “šeit”” un “tagad”, tieši starp to, kur šobrīd negribi atrasties un to projicēto nākotni, kurā tu gribi nokļūt. Tas ļoti spēcīgi pazemina tavas dzīves kvalitāti, liekot tev pazaudēt tagadni.

Nav jau nekā nepareiza centienos uzlabot savu esošo situāciju. Tu vari uzlabot savu dzīves situāciju, bet nevari uzlabot savu dzīvi. Dzīve ir pirmšķirīga. Dzīve ir tava pati dziļākā ESĪBA. Dzīve JAU IR pilnīga, pilna un vesela.

Tava dzīves situācija sastāv no apstākļiem un sajūtām. Nav nekā nepareiza tajā, ka mēs uzstādām mērķus un tiecamies tos sasniegt. Kļūda ir vien tā, ka tu izmanto dzīves situāciju kā dzīves sajūtas, Būtības aizvietotāju.
Vienīgais pieejas punkts dzīvei ir esošais moments. Un bez tā tu esi līdzīgs arhitektam, kurš nepievēŗš nekādu uzmanību ēkas pamatiem, bet visu savu laiku velta ēkas augšējai daļai.

Lūk, piemēram, daudzi cilvēki gaida savu labklājību. Bet labklājība nevar notikt nākotnē.

Kad tu cieni, pieņem un esi pateicīgs par savu šī brīža realitāti, lai kas tu arī nebūtu, un lai kur tu nebūtu un ar ko nodarbotos šobrīd, kad tu pilnībā pieņem to, kas tev ir, tad tu esi pateicības piepildīts tam, kas tev ir, par to, kas tev ir, pateicīgs Esībai. Pateicība esošajam momentam un pilnībā dzīve šeit un tagad – lūk, ko nozīmē patiesa labklājība. Tā nevar iestāties nākotnē. Un tad laika dimensijā šī pārpilnība pati atnāk pie tevis visdažādākajos veidos.

Ja tu neesi apmierināts ar to, kas tev ir, un pat esi neapmierināts un dusmīgs par kaut kā trūkumu tagadnē, tad tev tas var būt ļoti spēcīga motivācija kļūt bagātam, bet, pat tad, ja tev izdosies saraust miljonus, tu turpināsi justies neapmierināts, un dziļi iekšienē jutīsies nerealizējies.

Tu vari izjust ārkartīgi daudz dažādu patīkamu sajūtu, kuras var nopirkt par naudu, taču tās atnāks, bet pēc tam aizies, vienmēr atstājot tevi ar tukšuma sajūtu un vēlmi saņemt arvien jaunu fizisko vai psiholoģisko labsajūtu. Ja tu neuzticies Esībai, tu nevari izjust dzīves pilnību, jo tā notiek šeit un tagad un tā ir vienīgais, kas saucās patiesa labklājība.

Tāpēc labāk atsakies no gaidām, kā stāvokļa, kurā atrodas tavs prāts. Kā tikko tu sevi noķer pie tā, ka atkal ieslīgsti gaidu stāvoklī…. atbrīvojies no tā. Ieej esošajā momentā. Vienkārši esi un baudi esību. Kad tu esi klātesošs, tev vispār nerodas vajadzība kaut ko gaidīt.

Tāpec, nākamo reizi, kad izdzirdēsi kādu sakām: “”Piedodiet, ka liku jums gaidīt”, – tu vari atbildēt: “Viss kartībā, es negaidīju. Es vienkārši šeit stāvēju un baudīju pats sevi – baudīju prieku sevī.”
© Ekharts Tolle
Ilustrācija: Autumn Skye Morrison
Tulkojums © Ginta Filia Solis