Šajos pārmaiņu laikos vissvarīgākais ir būt iekšējā Miera stāvoklī, jo tikai miera stāvoklī atnāk gudrība, pareizs virziens un pareizas darbības. Pasaule tev apkārt atspoguļo to, kādā iekšējā stāvoklī tu esi.
Havajiešu dziedniece Morna Simeona teica: “Neskaties tālāk par savu degungalu!” Ja tu lido lidmašīnā un tā iekļūst turbulences zonā, kur tas notiek? Skaties sevī. Tas notiek tevī. Nesēj paniku, neklaigā, nepieslēdzies bailēm, bet ieskaties sevī un pajautā: “Kas notiek manī, ka es to piedzīvoju?” Lūdzies sevī tā, lai tas, kas iekšienē neapzināts nonāk miera stāvoklī, lai haoss parvēršas kārtībā, naids – pieņemšanā un mīlestībā, un tad izmainīsies tas, ko redzi ārpusē. Būs sajūta, ka pasaule kļūst gaišāka, tīrāka un harmoniskāka, taču tas būs noticis iekšienē, tevī.
“Laimīga dzīve sākas tad, kad prāts ir mierā”. Cicerons
“Miers nav nekas cits kā kārtība domās”. Marks Aurēlijs
“Viedums atnāk kopā ar spēju būt mierīgam. Vienkārši skaties un klausies. Vairāk nekas nav vajadzīgs”. Ekharts Tolle
“Ja spēsi lēni elpot, tavs prāts nomierināsies un atkal atgūs dzīvības spēku”. Svami Satjananda Sarasvati
“Neviens nevar otram atņemt mieru – tikai mēs paši sev to atņemam”. Irvins Jaloms
Ja kāds tevi ir apvainojis, atriebies vīrišķīgi. Paliec mierīgs un tas būs tavas atriebes sākums, pēc tam piedod un tās būs atriebes beigas”. Viktors Igo
“Dzīvo, saglabājot mieru. Atnāks pavasaris un ziedi paši uzplauks”. Ķīniešu sakāmvārds
Avots: psycabi Tulkoja: Ginta Filia Solis
Es visiem mums novēlu iekšējo mieru, mierīgu prātu, mierīgu skatu sevī un gaišas domas… un viss būs labi …
Pieņemsim, ka tavai firmai samazina finansējumu. Tu vari (bet varbūt nevari) pazaudēt darbu un neesi pārliecināts par to, vai pareizāk būtu pieņemt piedāvājumu citā firmā ar zemāku atalgojumu, vai palikt, kur esi un sagaidīt, kad problēmas pašas atrisināsies.
Cita situācija: tev ģimenē piedzimst bērns un tu grasies mainīt dzīves vietu, bet nevari izlemt, kurp doties – vai nu atrast vietu, kur ir laba skola, vai turp, kur maksa par mājokli būs vairāk atbilstoša tavam ģimenes budžetam.
Vai arī: pēc septiņiem laulībā pavadītiem gadiem, tu saproti, ka tevi neapmierina šīs attiecības, mūžīgie pārmetumi un skandāli, bet nevari izlemt – turpināt un censties sakārtot jūsu attiecības vai arī šķirties.
Katram dzīvē ir brīži, kad būtu jāpieņem lēmums, taču mēs nezinām, ko darīt.
Parasti vispirms mēs vācam informāciju. Ir jāapskatās uz faktiem – cik daudz ir “par” un cik daudz “pret”. Bet pat šajā gadījumā mēs ne vienmēr varam nonākt pie vajadzīgā lēmuma.
Piemēram, jāizvēlas starp divām mājām: abās ir trīs istabas, abas par aptuveni vienādu cenu, abas ar līdzīgām platībām, bet visi plusi un mīnusi slēpjas vienā vērtību plānā un neviena no tām nav vitāli svarīga.
Kad tu ar prātu nespēj pieņemt lēmumu, tas ir tāpēc, ka šis pats prāts tev traucē. Es to saucu par “balsi galvā”. Daudzi to pat nepamana. Taču tieši prāts rada bezgalīgu iekšējo monologu, kas dažkārt pārvēršas dialogā, – iekšējā balss dubultojas un tu sāc sarunāties pats ar sevi.
Savā nebeidzamībā balss galvā līdzinās ledusskapja vai kondicioniera dūkoņai, pie kuras tu esi pieradis un pēc kāda laika pārstāj ievērot.
Kad nākas izdarīt stingru izvēli, šī balss absolūti nav noderīga. Tā pastāvīgi kritizē tevi, komentē visu, ko esi izdarījis ne tā. Arī citiem tiek. Tas līdzinās situācijai, kad tu dzīvo kopā ar kādu, kurš tevi necieš.
Tu taču negribētu ar tādu cilvēku dzīvot kopā un noteikti censtos pārtraukt šīs attiecības. Bet, tā kā tu nevari atbrīvoties no sava prāta, tu jūties apjucis. Rezultātā tev trūkst apņēmības rīkoties un tu nejūti sava lēmuma pozitīvos aspektus.
Balss galvā rada neskaitāmas problēmas, kas tomēr izrādās neīstas. Tās vēl nav notikušas un tikai var notikt rīt vai kaut kad vēlāk. Ieklausīšanās problēmās, kuras nav notikušas, vienā vārdā var saukt par “nemieru”. Un tas viss tikai dēļ šīs balss galvā.
Tā uztraucas par dažādiem “ja nu pēkšņi”, “varbūt”, tā ir neapmierināta ar to, kas notiek, tā ironizē un tu pazaudē dzīvesprieku.
Dažkārt balss galvā pārvēršas par žēlabām. Es nerunāju par situācijām, kad patiešām kaut kas ir noticis, kaut kas jāsalabo. Piemēram, tu esi viesnīcā, gatavojies iet vannā, bet siltā ūdens nav. Tad, protams, tu zvani administratoram un palūdz, lai situāciju atrisina. Taču es runāju par situāciju, kad esi apjucis, nesaproti, ko tālāk darīt, bet balss galvā sāk žēloties par kaut ko citu, absolūti nepiemērotu: par laikapstākļiem, par ekonomiku, par to, ka tu nedomāji, ka tava dzīve var pagriezties tik nepatīkamā virzienā, un vainīgi ir visi, izņemot tevi pašu. Žēlabas dzīvi padara smagu. Tās ir kā smaga mugursoma pilna ar akmeņiem tev uz muguras brīdī, kad centies saprast, ko tagad darīt. Un daudzkārt šāda situācija vispār traucē tev rīkoties.
Un tagad iedomājies, ka balss galvā pēkšņi apklust. Un tu apzinies brīnumainu klusumu. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai pieņemtu efektīvu lēmumu! Tev jābūt tagadnē. Tev jāatbrīvojas no visa, kas nenotiek tagad.
Protams, tu nevari kā uz burvju mājienu likt balsij pazust. Ir cilvēki, kuri spontāni piedzīvo šo stāvokli, nodarbojoties ar ekstrēmiem sporta veidiem. Kad rāpies klintīs un soli pa solim ar rokam centies aizķerties aiz klints un tausti, kur atsperties, viņi ievērojuši, ka pārstāj domāt. Viņi ir totāli klātesoši un, ja atļausies ieslīgt domās, tad riskē nogāzties no kalna.
Citi iet dabā. Vēro dabas skaistumu, klausās putnu dziesmās, lapu šalkoņā un pēkšņi apzinās, ko nozīmē būt tagadnē, būt šeit un tagad. Taču tev nav laika gaidīt, kad attapsies ekstremālos apstākļos, vai nokļūsi mežā. Tomēr tu vienmēr vari palikt tagadnē, novirzot savu uzmanību no domāšanas uz sava ķermeņa dzīvīguma uztveri.
Kad tu esi šeit un tagad, tava uztvere – dzirde, redze, momentā saasinās. Tu jūti klusumu, kuru nav iespējams radīt ar savām rokām. Tas šeit ir bijis vienmēr, domāšanas aizsegā.
Tu sāc atšķirt: lūk, situācija ir tāda; bet, lūk, ko par to saka mans prāts. Bet prāts saka: “Es varu pazaudēt darbu un tas nozīmē, ka pazaudēšu savu māju, būšu spiests izņemt bērnus no skolas un pārcelties dzīvot pie vecākiem, man nāksies meklēt citu darbu un izdarīt to nedēļas laikā, pat tad, ja apkārt nav nekādas vakances un es neesmu pārāk veikls šajās lietās, un tomēr man nāksies kaut ko atrast.”
Tas viss nebūt nenozīmē to, ka tu ignorē nākotni un, ka tu neplānosi lietas, kas jadara rītdien. Tas nozīmē tikai to, ka tavas uzmanības fokuss atrodas tagadnē. Tu plānosi, taču tu vienmēr atgriezīsies tiešā un dzīvā kontaktā ar to, kas notiek šobrīd.
Kā to sasniegt? Viens no veidiem ir ievērot balsi savā galvā. Kā tikko tu izdzirdēsi, ko tu domā, tu spēsi apstādināt domāšanu.
Otrs veids: pajautā sev: “Kādas man problēmas ir tieši šobrīd?”. Tas atmodina. “Jā, tieši šobrīd man nav nekādu problēmu”.
Piemēram, tieši šobrīd tu neesi zaudējis darbu. Jā, tu vari to pazaudēt kaut kad vēlāk, taču šobrīd tev tavs darbs ir. Jā, pēc kāda laika var rasties izaicinājums un nāksies pieņemt kādu lēmumu. Taču problēmas pazūd, tās pārvēršas dzīves notikumos. Tieši tad, kad izaicinājums radīsies, tu uz to atbildēsi. Kad tu saproti, kāda ir situācija patiesībā (nevis kāda tā ir tavā prātā), tu pārstāj velti tērēt savus spēkus. Situācija eksistē, taču tu netērē spēkus nemieram; tu to neaizlej ar alkoholu, tu nekrīti izmisumā, neiesaisties debatēs, neskraidi no viena cilvēka pie otra, lai atrastu padomu. Pazūd pretestība. Vāju tevi padara tava domāšana par situāciju nevis pati situācija.
Tu turpini nodarboties ar ikdienas lietām, taču parādās vieta intuīcijai. Tāpēc, ka tad, kad esi saiknē ar klusumu, tu tāpat esi saiknē ar radošo saprātu, kurš ir daudz augstākā līmenī, kā prāta analītiskas spējas.
Ļoti bieži risinājums atnāk pēkšņi. Tomēr tas nenozīmē, ka tas atnāks uzreiz, šajā mirklī. Iespējams, nāksies dzīvot savu ierasto dzīvi, taču šis laiks tevī radīs klusuma telpu, kurā intuīcija varēs izpausties.
Nav jau tik svarīgi, vai tu izvēlēsies vienu vai otru. Ja, pieņemot lēmumu, tu būsi tagadnē, tu arī nākamajā situacijā būsi tagadnē un būsi gatavs izdarīt savu izvēli, kad būs tada vajadzība. Vienmēr būs daudz veidu, kā rīkoties. Galvenais nav tas, KO tu dari, bet KĀ tu to dari, – svarīga ir tava apziņa, kas piedālās notiekošajā; tad tu jutīsi dzīvīgumu it visā, lai ar ko tu nodarbotos.
No Ekharta Tolles lekciju materiāliem Tulkoja: Ginta Filia Solis
– Mēs dzīvojam neticamā laikā, kad arvien vairak un vairāk cilvēku atveras dzīves Esībai, kas pieejama tagadnē. Mēs esam gatavi pārstāt pieķerties savam Es tēlam, kas radies no domām, un tā mēs atklājam, ka esam kaut kas daudz lielāks.
– Jā. Tūkstošiem gadu mēs esam dzīvojuši, identificējot sevi ar nosacīto prātu, kas rada mūsu mazā Es tēlu, – kaut ko ierobežoti iluzoru, kas vienmēr cīnās, baidās, jūt neērtības un ir pastāvīgā konfliktā ar sevi un apkārtējiem. Tagad mēs no jauna atveramies savam dabiskajam vienotības ar Dievu stāvoklim, vienotībai ar bezgalīgo apziņas sfēru vai pat ar paša universa saprātu, kurā domājošs prāts ir tikai sīciņš aspekts. Es runāju par iekšējā klusuma sfēru, no kurienes dzimst stāvokļi, kuri dzīvi padara vērtīgu, tam lai to dzīvotu: radošumā, dvēseles mierā, priekā un, mīlestībā.
– Beznosacījumu stāvoklī katrs nonāk savā veidā. Ar Jums tas notika spontāni. Savukārt es savulaik saņēmu sākotnējo garīgo iniciāciju, bet pēc tam sekoja daudzus gadus ilgs ceļojums, kura laikā es vēroju savu nosacīto prātu un pamazām samazināju savu pieķeršanos tam.
– Vairumam cilvēku tas ir pakāpenisks process, tāds, kāds tas bija Tev; šī dimensija rodas no iekšpuses, tā vēlas izpausties. Ar mani viss notika pēkšņi, 29 gadu vecumā, pašnāvnieciskas depresijas laikā, kad es apsvēru veidus, kā izdarīt pašnāvību. Manās smadzenēs virmoja tā pati doma: “Es vairs nevaru dzīvot pats ar sevi.” Pēkšņi es sapratu šīs domas dīvainību. Ja es nevaru sadzīvot ar sevi, tad ir jābūt diviem Es: Es pats un es – tas, ar kuru es vairs nevaru sadzīvot. Tajā brīdī mana apziņa pārvarēja identifikāciju ar nelaimīgo, dziļi nosacīto un bailīgo Es. Šī plaisa bija tik pilnīga, ka šis melīgais un ciešanu nomāktais Es saruka kā piepūšama rotaļlieta, kurai tika izrauts aizbāznis. Palika patiesā mana Es būtība kā vienmēr klātesošais “Es esmu” – tīra apziņa ārpus identifikācijas ar formu. Nākamajā dienā es pamodos svētlaimē, kas ar laiku gan pieaug, gan samazinās, taču dvēseles miers visdziļākajā līmenī kopš tā laika mani vairs nekad nav pametis.
– Ko Jūs uzskatāt par galveno šķērsli ceļā uz beznosacījuma apziņu?
– Nespēju apstādināt domu plūsmu. Tā ir briesmīga nelaime, taču mēs to par tādu neuzskatām, jo no tās cieš ikviens. Nemitīgs garīgais troksnis tiek uzskatīts par normu. Taču tas neļauj atklāt iekšējā klusuma zonu, kura nav atdalāma no Esības. Tas arī rada viltus, prāta konstruētu Es, kam kā ēna seko bailes un ciešanas.
– Manā gadījumā nosacītais prāts bija piepildīts ar bailēm. Es dažādos veidos centos no tā atbrīvoties, taču tas mani padarīja par vēl sasaistītāku un no dzīves norobežotu būtni. Un tikai tad, kad es iemācījos vērot to, kā darbojas domas, es atkal kļuvu mierīga un atvērta dzīvei.
– Būt atvērtam nozīmē nekādā veidā necensties interpretēt tagadni. Tas ir brīvības stāvoklis.Ļaujot šim mirklim būt tādam, kāds tas ir, bez gaidām, ka tam jābūt savādākam, tu atveries kolosālai enerģijai, kas mīt tagadnē. Tā vienmēr ir šeit, taču ir apslēpta. Pieslēgšanās tai nav saistīta ar apstākļiem, kuros tu atrodies. Praksē vairumam cilvēku tas notiek tieši tad, kad viņu ārējie apstākļi ir kļuvuši kritiski. Tādos brīžos tu esi spiests atļaut tagadnei būt tadai, kāda tā ir.
– Savā grāmatā es uzsveru to, ka jāatgriežas pie savām sajūtām, jo man tās bija durvis iekļūšanai Esībā. Kā tikko cilvēki noliek malā dzīves lietišķo pusi un sāk attīstīt savas sajūtas, viņi atkal atmostas tīram priekam, kas mīt “šeit un tagad”.
– Savu sajūtu apzināšanās ir pāreja uz tagadni, durvis uz klātesamības tagadnē stāvokli. Tas nozīmē, ka atmodinātā apziņā prāts kļūst kluss. Uzmanības stāvoklis, kas brīvs no domām, ir visvērtīgākā lieta, kas ar tevi var notikt. Daži to piedzīvo spontāni, brīdī, kad viņu dzīvība ir apdraudēta, vai fiziska spēka izsīkuma brīdī, vai saskaroties ar skaistumu. Pamazām viņi sāk apzināties, ka šajā stāvoklī nonākt var ik brīdi, kad vien vēlās.
– Man visgrūtāk bija nodibināt līdzvsaru starp atvērtību un drošību, starp atcerēšanos un piedošanu. Ir skumji apzināties, ka tu praktizē pieslēgšanos Esībai, bet nosacītais prāts visu pārvērš problēmā.
– Problēma ir pati nosacītā prāta struktūra. Tam ir vajadzīgas problēmas, lai uzturētu sevi dzīvu un kontrolētu visu notiekošo, taču tas nekad to skaļi neatzīs. Prāts saka: ” Es gribu atbrīvoties no problēmām!”, taču, patiesībā, pats tikai tās rada. Kad tu redzi, ka problēmas pieaug, pajautā sev: “Kādas tagadnē ir problēmas?” Tas ir ļoti ātrs veids kā atgriezt sevi atmodas stāvoklī. Pēc tam kļūsti tagadni pieņemošs un paskaties, vai tavas problēmas ir reālas.
– Un, kā likums, tās nav reālas! Šobrīd es varu maigi novērot savu karojošo prātu. Domāju, ka tam iemesls ir mana atvērtība. Es esmu pateicīga savam prātam, kurš ļoti cenšas pasargāt mani no briesmām līdz brīdim, kad mana apziņa nav sasniegusi to līmeni, kad es saprotu: es esmu drošībā.
– Kad tu apzinies, ka tagadnē nav problēmu, tas ir visrevolucionārākais notikums no visiem! Dažkārt prāts to iztulko nepareizi un saka, ka tu izvairies no realitātes, kad nekoncentrējies uz problēmām. Protams, ka nē! Dzīvē vienmēr būs izaicinājumi. Taču spēja tos pieņemt lielā mērā peiaug tad, kad uzmanība pilnībā atrodas tagadnē un netiek novērsta uz pretestību. Pajautā sev: “Vai es varu šajā brīdī kaut ko darīt?” Ja varu, tātad darbība notiek. Vai arī šobrīd neko izdarīt nevar un tad tagadne tiek pieņemta tāda, kāda tā ir. Un tas dzīvi padara daudz vienkāršāku. Dzīves izaicinājumi nekļūst par problēmu un viss ikdienības smagums pazūd.
– Vēl manā atmodā lielu lomu nospēlēja nepretošanās notiekošajam.
– Sveikt visu, kas rodas šobrīd, ir pati augstākā garīgā prakse.Ja tu praktize tikai to, tad tev vairs nav vajadzīgs lasīt arvien jaunas grāmatas, rakstus vai mācīties dažādas meditācijas tehnikas. Visa, kas rodas šajā mirklī ārpasaulē un mūsu iekšpasaulē sveikšana atnes atbrīvošanu. Nosacītais prāts centīsies pārliecināt to nedarīt, jo tas uzskata, ka tikai pretošanās rezultātā tiek iegūta brīvība. Taču patiess ir tieši pretējais. Pretojoties, tu arvien vairāk un vairāk iesprūsti problēmās. Kad tu pārstāsi akli ticēt prātam, tu apzināsies, ka daudz ātrāks transformācijas veids ir sveikt visu, kas IR. Tad dzīvei būs iespēja plūst caur tevi. Un nosacītais prāts tai vairs netraucēs.
– Kad mēs runājam par nepieciešamību izkopt tagadni, ir viegli domāt, ka mēs noliekam malā prātu un tā paļaušanos uz pagātni un nākotni. Nepavisam, nē! Prāts ir ļoti izsmalcināts instruments dzīves manevrēšanai, taču lielākajai daļai no mums tas aizēno pašu dzīvi.
– Sevis identificēšana ar prātu ir ciešanu iemesls, šajā gadījumā prāts kļūst apsēsts. Prāts ir brīnišķīgs instruments, kas palīdz mums paust to, kas notiek dziļākajā līmenī. Ikdienas dzīvē mums ir vajadzīga gan pagātne gan nākotne, taču nevajag tās pārvērst par pašidentifikāciju. Tā ir ilūzija: saistīt savu Es ar pagātni. Cita ilūzija: saistīt savu pašrealizāciju ar nākotni: man jākļūst par kaut ko, jākļūst realizētākam, un kaut kad es to sasniegšu. Pat apgaismība pārvēršas par ilūziju, ja tu to gaidi kā savu nākotnes stāvokli. Audzējot tagadni, tu atceries pagātnes notikumus, taču tu no tiem izņem sevis meklējumus. Bet nākotni tu izmanto tīri praktiskos nolūkos. Un pazūd pieķeršanās un ķeršanās – kas ir nepašrealizācijas instrumenti.
– Jo vairāk es nostiprinos tagadnē, jo priecīgāka es kļūstu. Mans ķermenis mirdz, kad es kļūstu iekšēji mīkstāka un arvien vairāk atveros dzīvei.
– To, ko tu apraksti, es saucu par “iekšējo ķermeni”. Daudzi to dēvē par “gaismas ķermeni”.Katra ķermeņa šūniņa piedzīvo īpašu vitalitāti. Uzturēšanās tagadnē nav stāvoklis “no galvas”, tu ar visu savu būtību piedalies Esībā.
– Kad pagājušajā vasarā Jūs klausījos, es atstāju malā vārdus un atvēros gaismai.
– Kad tu runā no klusuma, vārdiem ir īpaša vibrācija, īpaša transformējoša enerģija. Vārdi, kā tādi, aizslīd otrajā plānā. IR svarīga enerģija, kas tiek nodota, – pareizāk sakot, klusums, kas ir vārdu dziļumā, – lūk, pats varenākais skolotājs.
– Kāda ir doma, pie kuras Jūs vēlētos, lai mēs šķiramies?
– Daži uzskata, ka ir grūti dzīvot tagadnē. Taču pareizi ir cits. Grūti dzīvot neesot tagadnē: grūta ir, tā teikt, normālā dzīve. Sveikt tagadni ir tas pats, kas sveikt pašu dzīvi, jo tagadne no tās nav atdalāma. Tāpēc, necenties tagadni pataisīt par ienaidnieku. iedraudzējies ar to. Pieņem katru mirkli un visu, kas šajā mirklī, tā, it kā tā būtu tava izvēle. Kolīdz to izdarīsi, dzīve būs “par tevi” nevis “pret tevi”. Un pēc tam vēro, kā sāks atvērties dzīves brīnums.
Kāds no semināra dalībniekiem uzdeva jautājumu: – Mani uztrauc mana atbildības sajūta. Protams, es ikdienā cenšos būt atbildīgs par sava ego izpausmēm, taču dažkārt domāju par planētas nākotni, par cilvēces evolūciju un mani pārņem spēcīga atbildības sajūta par notiekošo. Gribētos saprast, kā būt ar šo sajūtu?
Meistars atbild:
– Būt atbildīgam… Nav vienkārši vārdu salikums! Tas nozīmē “atbildēt par” un atbildēt uz”. Par ko mums pirmkārt būtu jāatbild? – Par savu apziņas stāvokli. Tieši apziņas stāvoklis nosaka to, kādu pasauli sev apkārt radām. Tu esi cilvēce. Ne abstrakta, ne kā koncepcija, bet cilvēce kā Esības izpausme konkrētā formā. Tu esi cilvēce. Galvenā cilvēka atbildība ir būt atbildīgam par savu apziņas stāvokli, jo tieši apziņas disfunkcija rada disfunkciju ārpasaulē. Ar vārdu “ārpasaule” es saprotu cilvēka radīto realitāti, kas iekļaujas jau eksistējošā planētas Zeme esībā, kura savā potenciālā radīta kā paradīze, kā tīrs dārgakmens, kā pārsteidzoša saprātīguma iemiesojums, – un mēs esam tās neatdalāma daļa.
Esība iet cauri kārtējam starpposmam. Un katrs starpstāvoklis ir problemātisks, tas var iet pa vienu vai citu ceļu. Tavs apziņas stāvoklis nosaka, kādu pasauli tu radi, kādas darbības veic un kādas tam ir sekas.
Mans mērķis ir norādīt galveno NElabklājības iemeslu. Dzen filosofijā to sauc par “prāta vājumu”. Tūkstošgadu vēsture mums rāda to, cik dziļa disfunkcija mīt cilvēka prātā. Ja mēs neizmainīsimies, tas mūs iznīcinās. Planēta, iespējams, izdzīvos, jo tai ir neizsmeļams pašatjaunošanās resurss. Ko darīt? – Pirmkārt uzņemties atbildību par savu apziņas stāvokli. Tieši tagad. Par to ir visa mācība. Kāds ir mans apziņas stāvolis šeit un tagad, šobrīd? Vai es ģenerēju viesuļus, konfliktus, vai nodaru ciešanas sev un apkārtējiem, vai es radu iekšējos netīrumus, vai es saduļķoju skaistumu ar savu nerimstošo haotisko domu plūsmu, kas rada vien negatīvas emocijas? Rezultātā izveidojas vesela iluzora būtne ar nosaukumu “es”.
Kļūt atbildīgam nozīmē PAMOSTIES. Daudzi pat nezin, ka var uzņemties atbildību par notiekošo, viņi nesaprot, kāpēc tev tas ir tik ļoti svarīgi!
Taču tie, kuri sapratuši, – no jums sākas pasaules pārveidošana. Jūs jūtat, ka pārmaiņas ir nepieciešamas. Jūs vēlaties ieraudzīt, kā tās iemiesojas. Taču pāri visam ir nevis “ko tu dari”, bet “kas tu esi” – tātad tavs apziņas stāvoklis. Viss tālākais izriet no tā. Pirmkārt ir vajadzīgas pārmaiņas, kas transformē apziņas stāvokli. Tā ir tava atbildība. Ir dīvaini gaidīt, kad visa pasaule atradīsies šajā līmenī. Pietiek ar to, ka tu uzņemies atbildību, zinot, ka miljoniem cilvēku turpina dzīvot neapzināti un redz ļaunumu, kas pilnībā mīt tikai citos. Ļaunumu rada citi! Un pasaule pārvēršas par ienaidnieku. Atbildību uzņemas tikai tie, kuri pacēlušies virs šī. Savukārt tie, kuri turpina neapzinātu eksistenci, nesaprot, ko dara (tā teica Jēzus, kad to piesita krustā) un tas nozīmē, ka tie atrodas neapzinātu domu plūsmas varā un tos pilnībā ir sagūstījuši neapzinātības spēki. Cilvēki nezin, ko dara. Kā viņi var par to būt atbildīgi? Viņi nezin, kas ir atbildība, viņi pat nepārdzīvo par savas neapzinātības sekām… un tādējādi rada un rada jaunas ciešanas ārpasaulē. Taču gala rezultātā ciešanas ir uguns, kurā sadeg ego (gan kolektīvais, gan individuālais). Šis ceļš ir ilgs un lēns. Sāpīgais atmošanās ceļš. Ceļš, kurā ciešanas aizvien pieaug. Planēta ir spiesta pieciest šo laikā izstiepušos procesu. Un, ja šis kurss nesaīsināsies, es ļoti šaubos, vai Zeme atļaus cilvēkam turpināt šīs apmācības vēl uz piecsimts, divsimts vai kaut uz simts gadiem. Lūk… Bet jums šobrīd par to visu ir jāatbild!
No Ekharta Tolles lekcijām Foto: Adi Perets Tulkoja: Ginta Filia Solis
Mūsdienu izaicinājums visai cilvēcei ir sekojošs: reaģēt uz vispārējo sistēmisko krīzi, kas šobrīd apdraud pašu mūsu eksistenci.
Egoistiskā cilvēka prāta funkcionālā nespēja, ko jau pirms 2500 gadiem atpazina senie viedie skolotāji un kas tagad plešas plašumā, pateicoties zinātnei un tehnoloģijām, pirmkārt apdraud planētas izdzīvošanu. Vēl nesen cilvēka apziņas transformācija, kā to norādīja arī senie skolotāji, nebija nekas vairāk kā iespēja, ko šur tur realizēja tikai daži cilvēki, neatkarīgi no viņu kultūras vai reliģiskās piederības. Cilvēka apziņa vēl nav uzplaukusi, jo līdz šim tā vēl nebija obligāts nosacījums cilvēka tālākai attīstībai.
Ievērojama daļa Zemes iedzīvotāju drīz vien sapratīs, ja vēl nav sapratuši, ka cilvēce stāv ultimatīvas izvēles priekšā: vai nu attīstīties, vai iet bojā.
Salīdzinoši neliela, tomēr strauji augoša cilvēku daļa jau piedzīvo veco egoistiskā prāta radīto uzvedības stereotipu sairšanu un jaunas apziņas dimensijas rašanos sevī.
Tas, kas šobrīd rodas, nav ne jauna uzskatu sistēma, ne jauna reliģija, ne garīga ideoloģija, ne mitoloģija.
Beidzot pienāk gals ne tikai mitoloģijām, bet arī ideoloģijām un uzskatu sistēmām.
Šīs izmaiņas ir daudz dziļākas nekā domāšanas līmenis.
Patiesībā jaunās apziņas pamatā ir domāšanas transcendence, jauna spēja pacelties tai pāri, spēja sajust sevī dimensiju, kas ir bezgalīgi lielāka par domāšanu.
Tu pārstāj būvēt savu personību, savu pašcieņu, balstoties uz nepārtrauktu domāšanas plūsmu, no kuras iepriekšējā apziņas stāvoklī tu smēlies to, kas padarīja tevi par tevi. Kāds gan tas ir atvieglojums – saprast, ka “balss manā galvā” – tas nav tas, kas es esmu.
Tad, kas es esmu? Tas, kurš redz. Tu esi apziņa, kurā pastāv domāšana, tu esi telpa, kurā notiek domāšana (vai emocijas vai maņu uztvere).
Ego nav tikai identificēšanās ar formu, kuras esamība nozīmē domformas klātbūtni, kas ir pirms tās.
Ja ļaunumam ir kāda realitāte – un tas ir relatīvi, nevis absolūti reāls, tad šeit ir tā formula: pilnīga identificēšanās ar formu – fizisko, mentālo, emocionālo. Un šīs identificēšanās rezultāts ir pilnīgs savas vienotības trūkums – ar visu, ar jebkuriem “citiem” un arī ar Avotu.
Šī aizmiršana arī ir sākotnējais grēks, ciešanas, maldi.
Ja pilnīgas atdalītības ilūzija iezīmē un nosaka to, ko es domāju, saku un daru, tad kādu pasauli es radu? Lai rastu atbildi, pavēro, kā cilvēki izturas viens pret otru, palasi vēstures grāmatu vai paskatieties vakara ziņas televīzijā.
Ja cilvēka prāta struktūra nemainīsies, mēs atkal un atkal radīsim to pašu pasauli, to pašu ļaunumu, to pašu neveiksmi.
Ekharts Tolle “Jaunā Zeme” Foto: Cosmin Paduraru Tulkoja: Ginta Filia Solis Paldies Artūram Okmanim
Kāds budistu mūks man reiz teica: “Visu, ko esmu iemācījies divdesmit gadu laikā, kamēr esmu mūks, es varu pateikt vienā teikumā: “Viss, kas rodas, viss pazūd. Es to zinu.”
Lūk, ko viņš ar to domāja: “Es esmu iemācījies nepretoties tam, kas ir; iemācījies ļaut šim brīdim būt un pieņemt visu lietu un apstākļu nepastāvīgo dabu. Tā es atradu mieru”.
Nepretoties dzīvei nozīmē būt labestības, rāmuma un viegluma stāvoklī. Tad šis stāvoklis vairs nebūs atkarīgs no lietu stāvokļa – labā vai sliktā.
Tas ir gandrīz paradoksāli, bet, tiklīdz tava iekšējā atkarība no formas izzūd, tavi vispārējie dzīves apstākļi un tavs izskats mēdz ievērojami uzlaboties.
Lietas, cilvēki vai apstākļi, kuri, kā tev šķita, bija tev nepieciešami laimei, tagad sāk nākt pie tevis bez cīņas un tavas piepūles, un tu vari tos baudīt un novērtēt, kamēr vien tie ir.
Protams, viss pāries.Cikli nāks un ies, taču ņemot vērā to, ka no tiem vairs nebūs atkarības, tad nebūs arī baiļu tos pazaudēt.
Cik vien bieži vari, sāc ieklausīties balsī, kas skan tavā galvā. Esi īpaši uzmanīgs pret tiem domu blokiem, kuri atkārtojas un pret tiem vecajiem audioierakstiem, kas atkārtojas – iespējams, jau daudzus gadus.
Tieši to es dēvēju par “domātāja vērošanu”.
Var teikt arī tā: ieklausies balsī, kas skan tevī un esi tur kā vērojoša klātbūtne.
Kad Tu klausies šajā balsī, dari to bezkaislīgi. Atturies no vērtēšanas. Nevērtē un nenosodi to, ko dzirdi, pretējā gadījuma tā vairs nebūs tīra vērošana – iekšējā balss tev “pielavīsies” no otras puses.
Ļoti drīz tu atskārtīsi, ka ir balss un ir “es”, šī balss, kas klausās. Šī “es esmu” sajūta – savas klātbūtnes sajūta nav doma. Tāda klātbūtnes sajūta rodas ārpus saprāta robežām.
Ieklausoties galvā skanošajā balsī, tu apzinies ne tikai domas, bet arī sevi, tās ir vērotāja domas. Atveras jauna apziņas dimensija.
Ieklausoties domās, tu sajūti apzinātu klātbūtni – tavu dziļāko būtību, kas atrodas otrpus domām. Un doma zaudē savu spēku un it kā izgaist, jo tu vairs sevi neidentificē ar saprātu un tas nozīmē, ka tu šai domai nepiegādā enerģiju. Tas ir piespiedu un uzmācīgās domāšanas beigu sākums.
Kad doma “iztvaiko”, rodas domu plūsmas pārtraukums – bez-prāta atvēršanās.
Sākumā neliels, tikai dažus mirkļus garš; pēc tam tas palielinās.
Kad rodas šādas apstāšanās, tu sāc sevī just mazas miera un klusuma saliņas. Tas ir tavas vienotības ar Esību sākums, kuru saprāts parasti aizēno.
Praktizējot šo, miera un klusuma sajūta padziļinās. Faktiski šis dziļums ir bezgalīgs. Tu jūti arī smalkus prieka uzplūdus, kas paceļas no šī iekšējā dziļuma. Tas ir Esības prieks.
Ja tu jūti iekšējo saikni ar Esību, tu esi daudz aktīvāks un dzīvespriecīgāks kā tie, kuri identificē sevi ar saprātu. Tu esi pilnībā klātesošs. Šī vienotības sajūta paaugstina enerģētiskā lauka frekvenci un tas piepilda ķermeni ar dzīvinošu spēku.
Iegrimstot bez-prāta dziļumos, – tā šo stāvokli dēvē Austrumos, – tu ieej tīras apziņas stāvoklī. Šādā stāvoklī cilvēks savu klātesamību sajūt tik asi, ka viņu pārņem tāds prieka vilnis, ka visas viņa domas, emocijas, ķermenis – visa iekšējā pasaule atkāpjas otrajā plānā.
Tas nav egoistisks stāvoklis, bet gan ego neesamības stāvoklis. Tu izej ārpus tā, ko esi radis uzskatīt par savu “es” robežām. Tāda klātesamība esi tu pats un vienlaikus kaut kas daudz lielāks par tevi.
Lai pārtrauktu domu plūsmu, nav nepieciešams “vērot domāšanu”. Tu vari novirzīt savu uzmanību, lai pilnībā apzinātos tagadnes mirkli.
Šī nodarbe ļaus tev visdziļākajā līmenī sajust apmierinātību. Tas ir veids, kā tu vari atraut savu apziņu no domāšanas un radīt bez-prāta gaismu, – tāda gaisma dod apbrīnojamu mundrumu un apzinātību; tu pārstāj domāt. Te nu arī ir galvenā meditācijas jēga.
To var praktizēt arī ikdienas dzīvē: tam izvēlies kādu ierastu nodarbi, kuru parasti uztver kā rīku mērķa sasniegšanai. Pilnība sakoncentrē savu uzmanību uz to – lai tā pati kļūst par mērķi. Piemēram, kad kāp augšup pa kāpnēm – mājās vai darbā, koncentrējies uz katru soli, katru kustību, katru ieelpu un izelpu. Esi pilnībā klātesošs.
Kad mazgāsi rokas, pievērs uzmanību savām sajūtām: klausies kā tek ūdens, sajūti to, sajūti roku kustības, ieelpo ziepju aromātu…
Sēžoties automašīnā un aizverot durvis, iepauzē un sakoncentrējies uz elpošanu. Apzinies klusu, bet varenu klātesamības sajūtu.
Ja vēlies uzzināt, vai esi veiksmīgi ticis galā ar vingrinājumu, pievērs uzmanību savai iekšējai miera sajūtai – tas ir visdrošākais rādītājs.
Mācies neidentificēt sevi ar saprātu – tas ir svarīgākais solis ceļā uz apgaismību. Katru reizi, kad tu savu domu plūsmā radi šo gaismas zibsni, tavas apziņas gaisma kļūst arvien spēcīgāka.
Iespējams, reiz tu atklāsi, ka galvā skanošā balss liek tev smaidīt, gluži kā mazam delverim. Tā ir droša zīme tam, ka tu vairs sava saprāta saturu neuztver pārāk nopietni, jo tava “es” sajūta vairs no tā nav atkarīga.
Atlaid pretestību – to ir vieglāk pateikt, kā izdarīt. Es vēl joprojām ne īpaši skaidri saprotu, kā ir jāatlaiž. Ja tu saki, caur piekāpšanos, tad man rodas jautājums: “Kā?”
Sāc ar to, ka atzīsti, ka pretestība ir. Esi tajā, kā tikko tā rodas. Vēro, kā tavs prāts to rada, kā tas piekabina birkas tai situācijai, kas radusies, tev pašam, citiem cilvekiem. Paskaties, ar ko aizņemta ir tava domāšana. Sajūti šīs emocijas enerģiju. Vēro pretestību un tu pats ieraudzīsi, ka tā nekalpo nekādam mērķim.
Fokusē visu savu uzmanību mirklim šeit un tagad, tu padari neapzināto pretestību apzinātu, un te nu tai ir beigas. Tu nevari būt apzināts un nelaimīgs vienlaicīgi, būt apzināts un vienlaicīgi būt negatīvā noskaņojumā
Negatīvisms, neapmierinātības sajūta un jebkuras formas ciešanu klātesamība nozīmē tikai to, ka pretestība ir klātesoša, bet tā vienmēr ir neapzināta.
Paradoksāli, taču tā saucamās patērētāju sabiedrības eksistences pamatā ir fakts, ka atrast sevi starp lietām nav iespējams: ego apmierinājuma sajūta nedzīvo ilgi, un tāpēc tu visu laiku meklē kaut ko lielāku, turpini pirkt, turpini patērēt.
Protams, ka tajā fiziskajā dimensijā, kurā mīt mūsu virspusējie “es”, lietas ir vajadzīgas un tās ir obligātas mūsu dzīves sastāvdaļas. Mums ir vajadzīgs miteklis, apģērbs, mēbeles, instrumenti, pārvietošanās ierīces. Reizē ar tām mūsu dzīvē var būt lietas, kuras mēs novērtējam dēļ to skaistuma vai tām piemītošājām īpašībām. Ir jāciena lietu pasaule, nevajag to nicināt. Katrā lietā ir Esība. Lieta ir pārejoša forma, kas sākas vienotā, bez formas esošā Dzīvē, kas izriet no visu lietu Avota, visu ķermeņu, visu formu. Pašās senākajās kultūrās cilvēki ticēja tam, ka it visā mājo Gars, pat nedzīvos priekšmetos un šajā ziņā viņi bija daudz tuvāk patiesībai, kā mēs šodien.
Dzīvojot pasaulē, kurai trūkst dzīvības enerģijas un kuru traumējusi mentālā abstrakcija, tu pārstāj just Visuma dzīvības spēku. Vairums cilvēku eksistē nevis dzīvā, bet konceptuālā realitātē.
Tomēr nevar teikt, ka mēs cienām lietas, ja izmantojam tās, lai pastiprinātu sevi, citiem vārdiem sakot, ja cenšamies atrast sevi ar to palīdzību. Taču ego dara tieši to.
Egoistiskā sevis identificēšana ar lietām, rada pieķeršanos tām, apsēstību ar lietām, kas savukārt veido mūsu patērētāju sabiedrību un tās ekonomiskās struktūras, kur vienīgais progresa rādītājs vienmēr ir lielāks.
Nekontrolēta un neapslāpējama vēlme iegūt vairāk ir funkcionāls traucējums un slimība. Tie ir tie paši funkcionālie traucējumi, kas rodas vēža šūnās, kad par to mērķi kļūst sevis pavairošana.
Slimās šūnas neapzinās, ka organisma iznīcināšana, kura sastāvdaļas tās pašas ir, novedīs tās pie sevis iznīcināšanas. Daži ekonomisti ir tik ļoti piekērušies šim terminam “izaugsme”, ka nespēj bez šī vārda dzīvot, tāpēc pat “kritumu” sauc par “negatīvu izaugsmi”.
Kādā dzīves posmā vairums cilvēku sāk apzināties, ka ir ne tikai piedzimšana, augšana, laba veselība, prieki un uzvaras, bet arī zaudējumi, neveiksmes, slimības, vecums, sabrukšana, sāpes un nāve.
Parasti viņi to apzīmē kā “labs” un “slikts”, kārtība un nekārtība. Arī dzīves “jēgu” cilvēki parasti asociē ar to, ko sauc par “labu”, taču šo labo parasti apdraud iznīcība, sakāve, sabrukšana; tam draud jēgas zudums un “sliktais”. Tad jebkuri paskaidrojumi un attaisnojumi izrādās nepieņemami un dzīve zaudē jēgu. Vienalga nekārtība agri vai vēlu, gaidi to vai negaidi ielauzīsies jebkura cilvēka dzīvē, neatkarīgi no tā, cik viņam ir apdrošināšanas polišu. Jo viņš var pēkšņi nonākt gan zaudējuma gan negadījuma, slimības, spēju zuduma, vecuma vai nāves varā. Tomēr nesakārtotības ienākšanas cilvēka dzīvē un līdz ar to arī reiz ar prāta palīdzību atrastās jēgas zudums, var pavērt durvis uz daudz augstāku kārtību. “Jo pasaules gudrība ir neprāts Dieva priekšā” teikts Bībelē.
Kas tad ir šī pasaules gudrība? Domu kustība un nozīme, kuru nosaka tikai domāšana.
Domāšana šķiro situācijas vai notikumus un padara tos izolētus. Tā nosauc tos par labiem vai sliktiem, tā, it kā tie varētu eksistēt paši par sevi.
Ja tu pārāk paļaujies uz savu domāšanu, tava realitate kļūst fragmentāra. Šī fragmentācija ir ilūzija, kas šķiet pat ļoti reāla, kamēr tu atrodies tās slazdos. Un tomēr, Visums ir neredzami vienots vesels, kur viss ir saistīts un nav nekā izolēta.
Ginta Filia Solis 