Vienkāršās patiesības

Zēniem no agras bērnības vajag mācīt to, ka meitene ir kā zieds un viņa ir jāaizstāv. Bet meitenēm jāpaskaidro, ka pret vīrieti jāizturas ar cieņu, svarīgi viņam ticēt, likt viņam sajusties kā galvenajam.

Vīrietim ir ļoti svarīgi justies līderim, kāpēc gan nepalīdzēt viņam tajā? Ja sieviete vīrietim uzticās un ļauj viņam to sajust, ar laiku viņa smalkais ķermenis mainās. Gada-divu laikā viņš kļūs daudz spēcīgāks un pārliecinātāks.

Aiz katra varena vīra stāv ne mazāk varena sieviete. Ja sieviete, būdama kopā ar vīrieti, uzvedas kā līdzīgs ar līdzīgu, nekādas harmonijas attiecības nebūs.

Taču tad, kad viņa vīrietim ļauj sajusties spēcīgam, mainās viņa enerģija.

Es esmu redzējis daudzus šādus piemērus.

Kad vīrietis dzīvo kopā ar sievieti, viņam izveidojas noteikts uzvedības modelis, ja viņš dzīvo kopā ar citu sievieti, šis modelis mainās.

80% vīrieša uzvedību nosaka sievietes iekšējais stāvoklis.

Vieda sieviete lūdz vīrietim palīdzību: jo viņš taču ir stiprs, bet viņa – vāja. Viņa neuzspiež viņam savu viedokli, bet jautā: “Kā tu domā?” Viņa bērniem māca cienīt tēvu. Lai vīrietis domā, ka visus lēmumus pieņem viņš. Viņam tas ir ļoti svarīgi.

© Rami Blekts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un pienāk brieduma laiks…

briedums

Pienāk laiks, kad tu vairs nevari būt tāda naiva.
Un pat nedaudz apskaud tos, kuri var…

Vairs neliec pulksteni uz sešiem rītā ar cerību, ka pamodīsies. Nepamodīsies!
Pārstāj domāt, ka reiz pabeigsi visas savas lietas un atslābināsies. Atlicināsi tam atsevišķu laiku.

Un te nu atklājas, ka spriedze ir iekšpusē, nevis ārpusē.
Pārtrauc pieņemt pasīvu agresiju par izturētību vai dzīves gudrību.
Sit tur, kur jāsit.
Un, izrādās, ka iemeslu nemaz nav tik daudz.

Tu pareiz uztver klātesamību un nejauc to ar klātneesamību.
Jo klātesamība ir sarežģīti. Vairums ir klātneesošu cilvēku.

Sāc uzticēties savai intuīcijai.

Atpazīsti vilkus aitas ādā.
Pat ļoti dārgā ādā.
Pat tad, ja daudzi neatšķir.
Pat tad, ja visi vārdi ir pareizi un rekomendāciju vēstules kārtībā. Skaties uz smaidu un saproti, par ko tas stāsta. No viena smaida sažņaudzas kulaki un elpa apstājas, bet no cita – sirds atveras.

Pārstāj uztvert apbrīnu par mīlestību un aizsargājošu vilinājumu par patiesu interesi.
Redzi caur un cauri, dziļi.
Redzot skaisto, atceries par briesmīgo, un savieno to visu vienā cilveciskajā, daudzšķautņainajā.

Vairs netēlo labo feju vai slikto raganu, bet atzīsti sevī parasto brīnumdari, burvi atbilstoši noskaņojumam.

Pēc lidmašīnas nosēšanās pie izejas ļoti mierīgi palaid visus garām.
Jo zini, ka visi steidzīgie vienalga tevi sagaidīs autobusā. Saproti, ka pat revolūcija pagaidīs, kamēr tu nolakosi nagus un pabarosi savus mīļos. Un pagaidīs.

Sāc gribēt, lai ir abpusēji.
No tuvajiem un no sevis. Bet, pirmkārt, jau no sevis.

Pacel roku un atver muti, lai pēc ieraduma uzbļautu vai uzsistu, bet apstājies sekundes laikā, atrodot spēku jaunai izvēlei… Un saki: “Man šobrīd ir grūti to atzīt un pat redzēt tavu taisnību”.

Ej tur, kur nevis nav problēmu, bet tur, kur skaidrāk un dziļāk.

Ļauj sev dusmoties uz cilvēkiem, bet pārstāj viņiem atriebties, zinot, ka Visums ar to tiks labāk galā kā tu.

Runā no sirds, un pēkšņi tevi dzird.
Bet, ja sirds klusē, arī tu klusē.

Mazāk šaubies par savu taisnību, un paliec redzoša un dzirdoša. Atbildi par savu viedokli un zaudē interesi kādam kaut ko pierādīt. Pārstāj meklēt ārējo orientieri un absolūto patiesību. Sāc salīdzināt iekšējo un ārējo, noskaidrojot saskares punktu.

Pārstāj nenovertēt tos, kuri tev nepatīk.
Meklē veidus, kā viņiem blakus izaugt.
Bet, galvenais, pārstāj nenovertēt un kaunināt sevi.

Vari pieiet un izturēt. Pārjautāt, paskaidrot vēlreiz un atzīt to, ka tev nebija taisnība.

Pārstāj ciest un uztraukties par to, ka esi nokritusi, bet vienkārši piecelies un ej tālāk.

Zini, ka ikvienu sajūtu var pārciest laikam ejot un uzticoties savai dabai.

Sāc saprast, ka veiksme, radošums, un būt bērnu vecākam, ir kļūdu ceļš, kuras var pieļaut par vienu vai citu cenu, saņemt savu pieredzi un turpināt.

Kļūdas vairs nesit tik sāpīgi, jo tās nelido taisni sejā no tavas pašas stingri nospriegotās perfekcionisma “kaķenes”.

Tas viss kaut kad atnāk.
Labāk agrāk nekā vēlāk.
Labāk ar tādu pieredzi, kura pat tad, ja atstās rētas, vismaz nenogalinās. Liks vilties taču ne navējoši.
Paņems tavu jaunību, taču uzdāvinās prasmi uzturēt formu.
Un baudīt savu briedumu.

Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Tertia du Toit
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šalva Amonašvili: “Lielas lietas dzimst ģimenē”

dievs gimene

Parasti ar pašu personīgāko un dārgāko cilvēki dalās savu tuvinieku, draugu un ģimenes lokā, bet šodien es padalīšos ar jums, – tā mūsu tikšanos iesāka Šalva Aleksandrovičs.

– Iespējams, kādam tas būs kāds jaunatklājums attiecībās. Kāpēc šodien ģimenes izirst? Kāzas, limuzīni, bankets, tuvi cilvēki, kuri vēlēja jaunajiem laimi.

It kā tas viss nostiprina nākotnes ģimenes laimi. Bet cilvēki nepārvar krīzes periodus un šķiras.
Diemžēl viņi nedomā par to, kā tas ietekmēs viņu bērnus. Pretējā gadījumā būtu bērna likteni stādījuši augstāk par saviem konfliktiem. Par bērna likteni nevajag domāt tad, kad pāris šķiras, bet tad, kad ģimene veidojas. Tāpēc ir vajadzīga audzināšana jau no agras bērnības, bērnu dārza, skolas un, protams, ģimenē vajag runāt par to, kas ir mīlestība, uzticība un kā to visu sevī audzēt. Skatoties atpakaļ, es var teikt, ka ģimene palīdz pašu lielāko ideju un darbu dzimšanā.

Es ļoti ilgi negribēju un baidījos precēties, jo agri biju palicis bez tēva, un uzturēju savu ģimeni – mammu un māsiņu. Satikos ar daudzām meitenēm, katru no viņām lūdzu kļūt par manu sievu. Taču tad, kad saņēmu atteikumu (tieši tā pie mums Gruzijā ir pieņemts, vīrietim ļoti ilgi jāiekaro sieviete, lai saņemtu piekrišanu), es pārtraucu attiecības.

Es gribu pateikt milzīgu paldies visām tām deviņām meitenēm par to, ka viņas man atteica. Savādāk es nebūtu saticis savu Likteni.

Toreiz es strādāju Pedagoģijas Institūtā par zinātnisko sekretāru, bet mūsu direktors bija ļoti cienījams cilvēks, kuru es patiesi mīlēju un cienīju. Negaidīti viņš aizgāja no dzīves. Un pēc kāda laika uz mūsu Institūtu darbā iestāties atnāca jauna meitene tumšā sēru apģērbā. Es uzreiz sapratu, ka viņa ir desmitā un pēdējā. Es viņā iemīlējos, vēl pirms uzzināju, ka viņa ir mūu bijušā direktora meita. Es pieņēmu viņas dokumentus un teicu: “Droši vien es bez Jums vairs nespēšu dzīvot”. Un pats ļoti pārdzīvoju: “Kā būs? Ko cilvēki padomās? Vai sapratīs, ka šajās attiecībās nav nekāda savtīguma un izdevīguma meklēšanas?”

Taču gala rezultātā es mīlestību un jūtas noliku augstāk par cilvēku viedokļiem, un kā īsts vīrs sāku viņu aplidot, pavadīju mājās, gāju viņai līdzi uz kapsētu. Un rezultātā mēs ar Valēriju apprecējamies. Pēc nedēļas mana mamma teica vedeklai, ka viņas sapnis ir piepildījies: “Es viena audzināju dēlu un viņam vēl ļoti daudz kas jāiemācās. Lūzu, pabeidz viņa audzināšanu, es tev uzticos…” Un, es atzīšos, ka, ja es kaut kā nebūt esmu kļuvis labāks, tad tas ir tikai manas sievas nopelns.

Ģimene veidojas kopējos cēlos darbos

Kad ieraudzīju Valēriju, viņa man kļuva par pašu skaistāko, gudrāko, labestīgāko un godīgāko sievieti pasaulē. Viņa sevī personificēja Sievieti it visā. Es ļoti vēlējos ieraudzīt savu portretu viņas acīs un kļūt  par tādu cilvēku, kādu viņa vēlas mani redzēt. Tas ir brīnišķīgi – izdarīt visu savas mīļotās sievietes labā un attaisnot viņas cerības, un cauri visai savai dzīvei iznest šo vēlmi. Tas nav viegli, jo ir jāiemācās turēt sevi rāmjos, kļūt apzinātam. Un ziniet, ja tā nodzīvo dažus gadus, tad prieks vairojas. Mēs kopā nodzīvojām piecdesmit gadus. Valērija aizgāja viņsaulē tikai dažus mēnešus pirms kāzu gadadienas.

Mēs savu kopdzīvi nenodzīvojām gludi, bija akmeņi pret kuriem klupām. Ļoti bieži mūsu uzskati nesakrita. Taču, mīļie draugi, iemācieties piekāpties. Ja jūs piekāpjaties abpusēji, tad jūsu divu dvēseļu dzīves saaug un visas nesaskaņas pazūd.

Dievs radīja cilvēku – vīrieti un sievieti. Tas ir viens vesels.

Ar ko stiprinās ģimene?

Droši vien ar ideju vienotību. Vajag būvēt kaut ko kopīgiem spēkiem, izdomāt kaut ko lielu, veselu, vienojošu un vērtīgu garīgajā plānā, neatkarīgi no finansiālā stāvokļa.

Tā mēs gadiem ilgi būvējām savu māju, lai nevis vienkārši tajā dzīvotu, bet gan uzņemtu viesus, draugus, komunicētu, apspriestu idejas. Cēlām nelielu baznīciņu un pabeidzām to tikai nesen. Katrai ģimenei vajag būt savai kopīgai lietai kas priecē Dvēseli. Tas padziļina attiecības un neļauj ieslīgt rutīnā.

1962. gadā es atvēru eksperimentālo klasi. Mēs tajā izspēlējām visas iespējamās pedagoģijas idejas un šī pieredze kļuva par pamatu humānajai pedagoģijai.

Piecu dienu apmācība ir unikāls krievu valodas apguves veids, kas pamatojas uz darbības vārdiem un noris bez vērtēšanas. Tas deva unikālus rezultātus, bet paši zinātniskie meklējumi nostiprināja mūsu ģimeni. Nebūtu augstu mērķu, nebūtu mūsu ģimenes.

Neskatoties uz to, ka metode bija efektīva, protams, radās tās pretinieki. Tajā laikā es viņus uztvēru kā ienaidniekus un ļoti biju agresīvi noskaņots – aizsargāju savas pozīcijas, bieži pacēlu balsi, dusmojos un biju gatavs dot pretī. Tagad es saprotu, ka tie nebija ienaidnieki, bet gan skolotāji, kurus sūtīja pati dzīve. Bet es biju jauns un ļoti karstasinīgs. Un reiz mans skolotājs deva padomu: “Meklē ceļus, kā savus pretiniekus padarīt par saviem sabiedrotajiem. Un tad tu pa īstam kļūsi stiprs.” Es viņā  ieklausījos un aizdomājos: “Ko tad viņi patiesībā aizstāv – pedagoģiju, vai kaut ko personīgu?” Sāku ar viņiem runāt savādāk, izrādīju patiesu interesi un viņi paši sāka man dot lasīt grāmatas, uz kurās teikto balstījās, un tieši tādā veidā manas zināšanas bagātinājās!

Dzīve ritēja savu gaitu, piedzima bērni. Es līdz šai dienai glabāju vēstules, kuras rakstīju sievai uz dzemdību namu, jo tur nevienu klāt nelaida un telefonu nebija. Es jums iesaku, biežāk rakstiet vēstules!

Rakstiet viens otram vēstules un atklājiet savu dvēseli. Un es domāju, ka tēviem vajag piedalīties dzemdībās.

Lai savām acīm redz sievietes ceļu uz dzīvības un nāves robežas. Un varbūt šie iespaidi un dvēseliskas vēstules tieši kritiskos brīžos paglābs ģimeni no šķiršanās.

Ir svarīgi, lai ģimenē neskanētu nekas lieks un slikts. Jo uz turieni nāk eņģeļi. Cilvēki bieži dzīvo pagātnē un neievēro to, kas ir šeit un tagad. Bet pagātnes nav! Šobrīd – tagadnē nogatavojas auglis. Tas jau ir uz sliekšņa, un ir jāatver durvis un jāsagaida viesis no augšas. Un uzreiz vajag mesties ceļos un pateikties Dievam par to, ka viņš ir tev uzticējis savu bērnu. Tā turpinās dzīve.

Mīlestības ultimāts

Par mūsu eksperimentiem zināja ārzemēs, pie mums ar speciāliem reisiem brauca mācīties un uzkrāt pieredzi. Visās avīzēs rakstīja: kāds atbalstīja, cits rakstīja sūdzības.

Reiz mani izsauca un teica, ka eksperimentālo laboratorijuu slēdz. Dažkārt pat tādiem vīriešiem kā es, nolaižas rokas. Nav jau kam sūdzēties. Lēmums nāca no augšas. Mani pat neielaida laboratorijā. Saucu direktoram pa logu bet viņš tikai noplātīja rokas. Ko gan viņš tur var darīt, pavēle no augšas. Es biju šokā. Pārnācu mājās, iegāju istabā. Te pēkšņi ienāk sieva un redz, ka es sēžu pavisam sašļucis un izmisis. “Vai tad tu necīnīsies, lai laboratoriju neaizslēgtu?” – viņa jautāja. Es biju nikns.

Mani draugi, mūsu neiecietība ir pats lielākais iekšējais ienaidnieks. Nieka dēļ tā var visu sagraut. Es izdzinu sievu no istabas. Pēc kāda laika viņa ienāk vēlreiz un saka: “Labi, es aiziešu un aiziešu pavisam, ja tu pametīsi skolu”. Un tajā brīdī man radās milzīgs spēks! Es sapratu, ka man par savām idejām ir jācīnās līdz galam. Kapteinis nevar bēgt no sava kuģa. Zvanu kolēģiem uz Maskavu, lūdzu, lai tiek skaidrībā un paļaujos uz Dieva gribu. Un te negaidīti sieva man piedāvā:  “Kamēr jautājums tiek risināts un laboratorijā tevi tāpat nelaiž, ir laiks rakstīt grāmatas. Pēc tam tev brīva laika vairs nebūs.”

Tā bija mana pirmā grāmata krievu valodā “Labdien, bērni”. Tā padarīja mani slavenu visā pasaulē. Pavisam drīz avīzē “Pravda” iznāca raksts. Bet padomju laikos, ja tādā izdevumā kaut ko rakstīja, tas tika vērtēts kā prezidenta pavēle šodien.

Mūsu laboratoriju nelikvidēja un sieva neaizgāja, bet es skaidri zināju, ka, ja nebūtu bijusi Valērija, nebūtu bijis tas, kas notika pēc tam.

Mīļās sievietes, lūdzu, dāsni dāvājiet savu viedumu saviem vīriem. Ne ar kliedzieniem un pavēlēm, bet ar mīlestību, maigumu un rūpēm. Vīrs ir jāsamīļo, jāpagatavo labas vakariņas, kaut kas labs viņam jāizdara un pēc tam jāpajautā vai viņš pieņems jūsu padomu. Atrodiet veidu, kā aizvest viņu pie liela mērķa.

Mīlestība uz zemes tikai dzimst

Pēc desmit kopdzīves gadiem mēs varējām saprasties bez vārdiem. Viņa prata lasīt manas domas. Es pat nedaudz baidījos, ka, ja nu pēkšņi viņa zin visus manus noslēpumus. Tas ir pats labākais dvēseliskās tuvības un vienotības stāvoklis ģimenē. Gadi skries, bet jūs tos pat nepamanīsiet. Tieši šobrīd vajag audzēt mīlestību. Grumbiņas nav vecums, tā ir dzīve meklējumos, mīlestībā, līdzcietībā, kas atstāj tādas brīnišķīgas pēdas. Grumbiņas vajag mīlēt, priecāties par tām. Medusmēnesis ir tikai ķermeņa izpēte. Bet pati sieviete un viņas dziļums ir bezgalīgs. Ne jau lidojošie šķīvīši, bet sieviete ir pati neizzinātākā radība. Glabājiet savu sievišķību un pakāpeniski atklājiet vīrietim savus jaukumus, lai jūsu vīrs nespētu saprast, kāda tu būsi šodien.

Un pienāca 2012. gads. Mana sieva slimoja, un mēs zinājām, kas mūs sagaida. Ja es kādreiz slikti jutos, Valērija mani uzreiz veda pie ārstiem. Visa humānā pedagoģija attiecībā pret mani atkāpās un viņa ar varu mani vilka uz pārbaudēm. Taču, ja kaut kas notika viņai pašai, tad vienmēr tika atlikts uz vēlaku laiku. Un, lūk, viņa guļ gultā. Palikušas skaitītas dienas, un mēs abi to zinām. Mēs gaidījām, kad atbrauks dēls, taču viņš netiek ārā no citas valsts, jo nedod vīzu. Viņi ar sievu runājas skype, lai viņa nedaudz nomierinātos. Un es saku: “Drīz sākas pedagoģiskie lasījumi, mēs varētu izdot darbu apkopojumu”.

Valērija palika mundrāka un mēs sākām apspriest šo ideju, pēkšņi viņa jautā: “Vai tu neko jaunu neesi uzrakstījis?”

Es gatavoju viņai pārsteigumu, bet viņa, kā vienmēr, to uzminēja. Gatavais un jau izrediģētais teksts bija jau tipogrāfijā. Lieta tāda, ka Valērija ļoti godbijīgi izturējās pret manis rakstīto un bija greizsirdīga, ja to lasīja kāds pirms viņas, jo ļoti vēlējas mani aizsargāt no tā, ka kāds izsmej mani par krievu valodas pareizrakstības kļūdām. Un šī bija pirmā grāmata, kuru viņa nebija izlasījusi. Profesionāli izrediģētajā tekstā viņa atklāja 96 (!) kļūdas. Neskatoties uz to, ka slimība bija nomocījusi ķermeni, viņa manu grāmatu izlasīja līdz galam. Pēc lasīšanas viņa 4 dienas neatvēra acis. Un es dzirdēju tikai to, ka viņa klusiņam čukst: “Es mīlu tevi!”. Kad ceturtajā dienā viņa atvēra acis, es redzēju, ka viņa skatās kaut kur stūrī. Es fiziski sajutu, ka viņa kādu redz. Kādu, kurš atnācis pēc viņas. Es esmu pārliecināts par to, ka ir cita pasaule. Ka mūsu mīlestība šeit uz Zemes nebeidzas ar mīļa cilvēka aiziešanu. Mīlestība nav tikai tad, kad roku rokā sadevušies ejam pa dzīvi. Aiz tās stāv daudz kas vairāk un lielāks. Un uz Zemes tā tikai piedzimst, bet pēc tam paceļas augšup.

Skolotāja norādījums mums visiem

Es nožēloju tikai to, ka neapstiprināju savas jūtas savai sievai katru dienu. Ja kādam šis stāsts, šis mūsu dzīves ceļš  noderēs, es ļoti priecāšos. Nav neviena iemesla, kāpēc lai ģimene sabruktu, tāpēc, ka attiecībās nevajag meklēt materiālo, mīlestība jameklē vienam otrā, sevī. Un festivāls nav danči un izklaide. Tas ir stāsts par to, kā saglabāt ģimeni. Rietumi ļoti vēlas iznīcināt ģimeni – pašu svētāko, kas mums ir. Taču tas nozīmē, ka sabruks arī valstis. Saudzējiet savas ģimenes. Ne tikai savas, bet arī savu draugu, radu, savu bērnu ģimenes. Un palīdziet tiem, kuriem tas vajadzīgs, lai mēs visi kopā kļūtu stipri.

Šalva Amonašvilli
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc es tā dzīvoju? Zemapziņa un tās spēks

paris14

Galvenais saproti, ka tu “neesi nemaz tik slikta” un arī tie vīrieši, kurus esi sastapusi savā dzīves ceļā. Tā ir tikai programma, noteikta pārliecība, kas neapzināti formējās bērnībā un ierakstījās tavā zemapziņā.

Taču, ja tu vairs nevēlies atkārtot un turpināt šo lomu, pajautā sev, kāda es vēlos būt? pajautā savai zemapziņai:

– Kāda sieviete es tagad vēlos būt, lai manā dzīvē ienāktu laime un mīlestība?
– Kāda ir mana pašas dzīve un mans pašas dzīves ceļš?

– Kā es vēlos dzīvot un kādas es vēlos savas attiecības ar savas dzīves vīrieti?
Ja apzināti nestrādāsim ar savām iekšējām pārliecībām un programmām, tad ar laiku ar lielākām vai mazākām atkāpēm mēs vienkarši sāksim atkārtot savu vecāku likteni. Var, protams, turpināt dzīvot savas mātes dzīvi, precīzi kopējot viņas uzvedību un attieksmi pret dzīvi. Tikai, vai tu to vēlies?

Vai tava mamma ir laimīga, lai kļūtu tev par piemēru dzīvē?

Pats labākais, ko varu novēlēt visiem cilvēkiem – ir laimīgus un veselus vecākus, kuru ģimenē valda mīlestība, harmonija un prieks no katra kopā pavadītā mirkļa. Taču, ja tā nav?

Lai pilnībā pārrakstītu savu bērnību un bērnu dienu uzstādījumus, kurus daudzu gadu garumā tu uzsūci un kuri iesakņojušies tavā zemapziņā, ir labi, ja vari apsēsties, atslābināties un pafantazēt par tēmu: “Kā būtu, ja…”. Tādā veidā mēs sapratīsim, ka dzīve var būt daudz savādāka, kā mūsu vecākiem, un arī daudz laimīgāka un priecīgāka.

Pasapņo, kā būtu, ja tava mamma vai vecmāmiņa izturētos pret savu vīru ne tā, kā izturējās parasti?

Iedomājies, kā tava mamma ienāk mājās un smaida, viņa ir priecīga un laimīga, apskauj tavu tēti un saka, cik ļoti ir noilgojusies un cik ļoti priecājas viņu sastapt. Saka viņam, ka viņš ir vislieliskākais vīrs pasaulē un, ka viņa kopā ar viņu ir bezgala laimīga. Kāda attieksme pret vīriešiem tādā notikumu attīstības variantā būtu tev pašai izveidojusies?

Vizualizē savas vēlmes tālāk, iespējams, ka tu ar visu ģimeni ļoti bieži kopā pavadi savu laiku un visi jūs ģimenē cieniet un mīliet tēvu – jūsu ģimenes galvu. Un tavi vecāki ļoti bieži paliek divatā, apmeklē kino un teātri, daudz runā par savām attiecībām, apspriež savas finanses, savus tālākos plānus utt. Regulāri apskaujas, smejas, skūpstās un priecē viens otru ar dažādiem uzmanības pierādījumiem. Tavā ģimenē vīriešus ciena un nekad viņus nekritizē, tikai atbalsta un tic viņu lēmumu spēkam.

Ka šajā gadījumā tu uztvertu savu tēvu? Ja tavu vecāku ģimenē valdītu miers, saticība un mīlestība, un, ja jau kopš bērnības tev būtu ieaudzināta cieņa pret vīrieti un viņa godāšana kā pret ģimenes galvu. Kāds tad būtu tavs viedoklis par vīriešiem un tavu tēvu?

Izdzīvo tādu sižetu, kur tava mamma mīl un apskauj savu vīru un jau kopš bērnības rāda tev harmonisku attiecību piemēru ģimenē. Personīgi man tas ļoti palīdzēja.

Izdomā sev sarunu, kurā tu sarunājies ar viedu, maigu, mierīgu un laimīgu Sievieti. Ar Sievieti, kura dzīvē ir laimīga, kura mīl un ciena savu vīru, bet viņš viņu burtiski dievina. Izdomā, ko viņa tev saka un kā atbild uz taviem jautājumiem?

Kļūsti pati sev par šo Viedo, Maigo un Mīlošo Sievieti, kura vienmēr spēs dot tev īstu, pareizu un vērtīgu padomu.

Izdari visu to un iedomājies, kā veidotos tava dzīve un tavas attiecības ar vīriešiem, ja tas viss būtu tieši tā.

Galvenais, nevajag apvainot savus vecākus un nožēlot to, kas bijis. Katrs dzīvo tā, kā uzskata par pareizu un tā, kā prot dzīvot.

Ja tev patiešām gribās kļūt laimīgai un saprast, ko nozīmē būt Īstai Sievietei, vienkārši sāc tagad pati veidot savu dzīvi tādu, kādu vēlies to redzēt.

Tagad taču vairs neviens cits nevalda pār tavām domām, tagad tikai tu pati atbildi par sevi un savu dzīvi. Un tagad tikai no tevis ir atkarīgs tas, kā tu pārrakstīsi un veidosi, saliekot gabaliņu pie gabaliņa savu jauno, laimīgo dzīvi.

“Es atceros, kā sākās patiesi globālas pārmaiņas mūsu attiecībās ar vīru.

Dažkārt notika tā, ka kādu laiku it kā viss bija normāli, taču iestājās situācija, kad manī it kā iemājoja pavisam cits cilvēks, kurš runāja un rīkojās tā, kā es nekad neatļautos. Pēc šādām, lūk, “iemājošanām”  man kļuva kauns un bija ļoti nepatīkami, un mani vienmēr izbrīnīja tas, kas ar mani notiek? Un kāpēc es neko ar to nevaru padarīt? Tajā brīdī, kad es vairs nezināju, ko darīt, Visums kā vienmēr bija labestīgs un deva man atbildi.

Es pēkšņi sapratu, ka es nemaz savādāk nevarēju izturēties pret vīriešiem, jo manā dzīvē nebija bijis cita piemēra, kā kritika ģimenē un pavirša attieksme. Tad arī es sāku sev jautāt, kāda es būtu izaugusi un ko justu pret savu partneri, kā es pret viņu izturētos, ja bērnībā būtu redzējusi citu savas mammas uzvedību, ja es būtu redzējusi viņas cieņu un mīlestību pret savu vīru? Ja kritikas un mūžīgās neapmierinātības vietā, mana mamma būtu mīlējusi, apskāvusi un sajūsminājusies par manu tēti un kādas jūtas man būtu pret viņu? Un kā tālākajā savā dzīvē es būtu izturējusies pret savu vīru?

Es sāku analizēt savu uzvedību šajās situācijās un ievēroju, ka tās visas ir viena otrai līdzīgas! Vēl vairāk, mana uzvedība šajās situacijās bija precīzi tāda pati, kā manai mammai. Tad, lūk, kas!

Kaut gan kādu laiku šīs situācijas turpināja atkārtoties, es jau zināju, ka noteikti drīz vien es atradīšu kādu veidu, kas palīdzēs man visu to izmainīt.

Es sev pateicu, ka man ir divi varianti kā var attīstīties mana dzīve:
pirmais – sēdēt un vainot visā citus cilvēkus;
otrais – saprast, ka es pati esmu atbildīga par savu dzīvi un par visu, kas tajā notiek!
Es izvēlējos otro variantu un sāku rakstīt dienasgrāmatu, kurā tā arī rakstīju: “Es pati esmu atbildīga par visu, kas notiek manā dzīvē, es pati esmu atbildīga par savām attiecībām ar savu vīru”.

Es katru dienu rakstīju šādus ierakstus, domāju par to, ko nozīmē, pašai būt atbildīgai par visu, kas notiek manā dzīvē un nevienu nevainot?

Pakāpeniski, arvien skaidrāk sāka izpausties tās sievietes tēls, kāda es velējos būt. Es sāku uzdot sev jautājumus un domāt par to, kā vēl es varētu uzvesties?

– Piemēram, mans vīrs ienāk mājās – ko es jūtu?

– Kāda es vēletos būt, kā sarunāties un kā justies vīrieša klātbūtnē?
– Kā es vēlētos sagaidīt mājās savu vīru un kā ar viņu sarunāties?
– Un kā es vēletos reaģēt situacijās, kuras man ne vienmēr ir patīkamas? Iespējams, protams, kā arī agrāk, sākt rāties, pieprasīt, kritizēt un ar visu savu izskatu izrādīt savu neapmierinatību un vilšanos. Bet, vai tas strādā?
– Vai tāda mana uzvedība manu vīrieti dara laimīgu, apmierinātu, cieņpilnu?
– Vai mana neapmierinatība un pretenzijas padara mūs laimīgākus un priecīgākus?
– Vai mans vīrs vēlas atgriezties mājās, kur viņu gaida mūžam neapmierināta ar visu sieva?
Lūk-lūk, visus šos jautājumus es sev uzdevu atkal un atkal, pierakstīju savas pārdomas un analizēju to tēlu, kas bija gadu gaitā izveidojies.

Es sāku sev jautāt, vai ir iespējama cita uzvedība? Sāku saprast, ka izturos pret viņu tā tikai tāpēc, ka nekad iepriekš nebiju redzējusi savādākas attiecības ģimenē. Ģimenē, kurā apskautos, samīļotos, slavētu viens otru, atbalstītu un pieņemtu savu partneri tādu, kāds viņš ir.

Pēc tam, kad biju apzinājusies sevī negatīvu attieksmi pret vīriešiem un pozitīvu savstarpējo attiecību pieredzes neesamību, es sev jautāju: “Un ko es ar to visu varu tagad darīt?”

Luk, jautājumi, pēc kuru uzdošanas, manā dzīvē sāka notikt patiešām brīnumainas un skaistas pārmaiņas:

– Vai vispār kaut kur ir mīlošas un laimīgas ģimenes?! Un, ja reiz tādi cilvēki ir, tātad arī es varu kļūt laimīga! Tātad arī mēs ar vīru varam uzbūvēt tādas attiecības, par kādām vienmēr bijām sapņojuši. Galvenais ir saprast, kāds ir šis tēls?

– Kā cilvēki izturas un rīkojas attiecībā pret savu partneri un sevi?
– Kā tas ir, būt laimīgai ar savu vīrieti?
– Kādai man jākļūst, lai mans vīrs ar mani būtu laimīgs?
– Kādai jābūt Īstai sievietei, lai viņu cienītu un mīlētu un lai par viņu rūpētos un mīlētu visu mūžu?
Atbildot uz visiem šiem jautājumiem, es sāku rakstīt un fomulēt to savu tēlu un savu attieksmi pret savu vīru, pateicoties kam mūsu dzīvē beidzot iestājas laimes sajūta, cieņa, mīlestība, prieks un harmonija.

Es sāku vākt žurnālus un fotogrāfijas, kur vīrieši un sievietes ir laimīgi, smejās un apskaujas. Sāku izgriezt un līmēt savā albūmā sapņu fotogrāfijas, kur vīrietis ar sievieti skatās viens uz otru ar mīlestību un maigumu, un nevis vienkārši līmēju, bet regulāri to pāršķirstīju. Pēc tam aizvēru acis un iedomājos, ka visu šo es patiesi jūtu pret savu vīru, un vīrs – pret mani.

Es iedomājos, kā viņš ienāk mājās un es priecīgi un laimīgi viņu sagaidu un vienmēr apskauju, saku viņam, cik ļoti esmu noilgojusies un cik priecīga par to, ka viņš ir pārnācis mājās.

Es sāku iedomāties, ka situācijās, kad viņš kaut ko dara tādu, kas mani ne īpaši sajūsmina, es sapratu, ka tā vienkārši ir vēlme kontrolēt. Pēc tam es aizvēru acis un tinu situācijas, kad es uzvedos mierīgi, līdzsvaroti. Redzēju, kā tajā vietā, lai kritizētu un sāktu lamāties, es vienkārši smaidu un saku, ka, ja viņš patiesi ir laimīgs, tad es par viņu ļoti priecājos.

Ja situācijas skāra tieši mani un bija man nepatīkamas, es sāku macīties teikt savu sakāmo korekti un līdzsvaroti. Parastas absolūti nekonstruktīvās kritikas un lamu vietā es daudz konkrētāk sāku formulēt to:

– Kas tieši man nepatīk,
– Kāpēc man tas nepatīk,
– Un, galvenais, beigās mierīgi atskaņoju to, kā es vēlos redzēt to vai citu situāciju mūsu ģimenē.
Uzdodot sev jautājumus un atbildot uz tiem, es jautāju savai zemapziņai: kā es vēlos, lai pret mani izturētos mans vīrietis? Es sāku sapņot tā, kā sapņoju agrā bērnībā, taču saprazdama, ka tie nav tukši sapņi, bet regulāra, ikdienas  jauna manas dzīves grāmatzīme manai jaunajai dzīvei.

Es sev jautāju, kas visvairak man patīk manā vīrā un ko es vēlētos redzēt viņa attieksmē pret mani? Pakāpeniski mans pašas tēls un manu attiecību tēls ar viņu kļuva arvien skaidrāks un saprotamāks, un jo skaidrāks tas tapa manī, jo vieglākas un priecīgākas kļuva mūsu attiecības.

Pēc ilgām pardomām es apzinājos to, cik ilgi un “veiksmīgi” biju spēlējusi upura un soģa lomu, es sapratu, cik maz biju darījusi savai ģimenei un vīram. Ja precīzāk, tad izņemot kritiku, gaidas no otra cilvēka un neapmierinatību ar sevi un visu pasauli – neko vairak es nedarīju. Un tad es sev pajautāju:

– Un ko es pati daru tam, lai mūsu ģimene būtu laimīga?

– Ko es daru sava vīra labā?
– Un ko es daru, lai pati kļūtu par laimīgu un apmierinātu sievieti?
Līdz šim brīdim es biju sēdējusi un gaidījusi, ka atjās kāds princis un visu izdarīs manā vietā. Padarīs mani laimīgu, veselu un veiksmīgu. Un ar naudu nodrošinās un iemācīs laimīgi dzīvot un visu organizēs un vēl pie tā visa nēsās mani uz rokām. Bet man tā labā nekas nav jādara, es jau kopš dzimšanas esmu princese! Tikai izrādījās, ka – ne īsta princese – neapmierināta, dusmīga un ļauna un vienmēr apvainojusies par visu.

Un tad es arī sāku saprast, ka viss ir manī. Viss ir tikai manās bailēs, manā pašas neapmierīnātībā ar sevi un manā nepārliecinātībā un aizvērtībā.

Viss ir manā neprasmē patiesi un godīgi mīlēt cilvēku, ar kuru dzīvoju visus šos gadus. Tad es sapratu, ka visu laiku tikai pieprasīju un kritizēju, taču nevēlējos ieraudzīt un atzīt to, ka nenāktu par ļaunu mainīties man pašai, nevis tērēt savu enerģiju un spēkus, mainot otru cilvēku.

Ir svarīgi sev ne tikai uzdot šos jautājumus, bet arī godīgi analizēt savu uzvedību, savas reakcijas un savu attieksmi pret vīru. Es allaž sev jautāju:

– Kāpēc es uzvedos ta vai citādi?

– Vai var uzvesties savādāk?
– Vai ir vēl kādi citi manas uzvedības varianti?
– Vai mana uzvedība padara laimīgu to cilvēku, kurš ir man blakus katru dienu?
– Vai manas reakcijas un uzvedība sagādā prieku un laimi ne tikai man, bet arī viņam?
– Vai tās dara viņu laimīgāku un apmierinātāku, dod viņam spēku, pārliecību un vēlmi rūpēties par savu ģimeni?
– Un pats galvenais, vai mana uzvedība dara laimīgu mani pašu?
Soli pa solim mūsu dzīve kļuva tāda, par kādu mēs vienmēr bijām sapņojuši un pēc tik daudziem kopdzīves gadiem labākais, ko varu dzirdēt no citiem cilvēkiem: “Jūs droši vien esat jaunlaulātie, ja reiz jums tik skaistas attiecības?” – kad mēs ar vīru pirmo reizi to izdzirdējām, bijām ļoti izbrīnīti un smējāmies. Bet pēc tam visu dienu staigājām  un tikai šo frāzi vien apspriedām. Pamazām mes sākām pierast un ļoti lepoties ar to, ka mūs tā uztver. Taču noteikti nekad neaizmirsīsim to pirmo reizi, kad kāda sieviete ļoti izbrīnījās, uzzinot, cik gadus mēs jau esam kopā.

Anastasija Gai

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ar zemapziņas pārprogrammēšanu strādājam Ineses Prisjolkovas praktiskajos semināros “Zemapziņas pārprogrammēšana”, 7. oktobrī, plkst. 18:00 sākas jauns nodarbību cikls. Pieteikties var šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/09/18/seminars-zemapzinas-parprogrammesana-7-10/

Pietiek viņu glābt!

12803318_1031100870282099_8963067306644206686_n

Tu esi ļoti vērtīga, tu esi ļoti svarīga pati par sevi. Un šodien es tev lūdzu, lai tu ieraudzītu, kur un ko tu glāb.

Ieraudzīji šo ieradumu GLĀBT:
glābt vīriešus, glābt savus bērnus, glābt vīriešus no bērniem, bet bērnus no vīriešiem, glābt vecākus, glābt svešus cilvēkus… Mēs pastāvīgi cenšamies kādu glābt, tas ir ielikts mūsu sieviešu dabā, būtībā un sievietes spēkā… Mums šķiet, ka mēs varam visus ietīt savā mīlestībā, savā spēkā, un pasargāt… Taču patiesībā ir tā, ka mums tas nav jādara un nav nevienu jāglābj…
Mūsu bērni saņem savu pieredzi un viņi ir pietiekami spēcīgi, lai visu to izdzīvotu.
Mūsu vīrieši izdzīvo savu pieredzi un viņi ir pietiekami spēcīgi, lai to izdzīvotu…

Mīļā, ļauj viņiem iegūt savu pieredzi!
Glābēja loma vienmēr ir šī trīsvienība: upuris-bende-glābējs… Un ja upuri mēs vēl kaut kā spējam sevī atsekot, cenšamies no tā aiziet, pārtraukt būt upurim, tad ar glābēju viss ir daudz sarežģītāk, jo mums šķiet, ka mēs kalpojam cilvēkiem, mums šķiet, ka mēs cilvēkus pasargājam. Mums šķiet, ka tas ir sievietes instinkts, mātes instinkts.

Nē, mīļā, tas ir mēģinājums aizbēgt no savas pašas dzīves!!!! Tas ir mēģinājums aizbēgt pašai no sevis. Un pie reizes vēl visus izglābt. Tā mēs savus vīriešus padaram infantilus, tā mēs savus bērnus piesienam pie sevis. Neglāb! Viss, ko tu vari darīt, lūgties par viņiem un svētīt, un dziedināt ar savu mīlestību.
Vienkārši seko, atrodi, sajūti to momentu, kad tu redzi, ka vīrs nav labā garastāvoklī un tu aizbāz sev muti, aizbāz muti bērniem, lai tikai viņam netraucētu, lai būtu nemanāma, lai paslēptu savas pašas vēlmes. Tāpat notiek arī ar bērniem un vecākiem. Nav svarīgi ar ko. Svarīgi ir tas, ka mēs esam glābējas. Ieraugi to, ka tad, kad šī glābšana izriet no glābeja lomas, tā nenes nevienam nekādu laimi.

Ieraugi to, ka tad, kad tu atveries mīlestībā, un tam ir nepieciešams ieraudzīt savu pašas vertību, pamodināt mīlestību pret sevi… Lūk, tad kalpošana no mīlestības – dziedina! Tā piepilda.
Ieraugi atšķirību. Kad tu steidzies, gribi kādu izglābt, izejot no kā tu to dari? Lai izpelnītos? Lai glābtu? Lai cilvēcisko netaisnību apstādinātu? Vai tāpēc, ka Tevī ir tik daudz mīlestības, tik daudz Dieva, ka vēlies tajā dalīties!!!!
Mīļās, sāciet savu dienu ar Dievu! Sāciet savu dienu ar mīlestību! Ar mīlestību, pirmkārt, pašām pret sevi, pašām pret savu vērtību. Un tikai tad, kad šī mīlestība ies pari malām, tad tava kalpošana kļūs svētīga un dziedinoša un būs kādam glābiņš. Piepildiet sevi ar mīlestību, atstājiet laku sev. Atstājiet laiku mīlestībai. Un nevajadzēs nevienu glābt, īpaši mūsu vīriešus. Viņi paši tiks galā!
Viņi ir stipri! Viņi ir vareni! Ja blakus tev vel nav vīrieša, pagaidām nav, vēl jo vairāk pārstāj glābt visus, kas apkārt. Apsoli sev, vismaz šodien nevienu neglābt.

Apsoli sev atļaut, lai tavā dzīvē parādās tavs nākamais vīrs, un lai viņš ir spēcīgs. Ja viņam ir kādas problēmas, kādas emocijas, kāds notikums, viņš pats tiks ar to galā. Un tu viņam ļoti palīdzēsi, ja nelīdīsi šais lietās un vienkārši piepildīsi viņu ar spēku un mīlestību.

Piepildot sevi ar mīlestību, tava enerģija ies pari malām un piepildīs tavu māju un šajā mājā visi dziedināsies.

Taču nevajag skatīties uz viņu un glābt. Glāb sevi!

Kā svētais tēvs Serafims teica: “Glāb sevi un tūkstoši ap tevi izglābsies”

Lūk arī tu, Mīļā, glāb tikai sevi. Mīli sevi. Piepildi sevi. Apskauj sevi. Sasildi sevi. Un lai šī mīlestība piepilda tevi līdz malām un pēc tam dziedina visu pasauli. No sirds tevi apskauju.

Autors: Regīna Žiļcova
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gudra vai sirdsgudra?

gudra6

Būt gudrai sievietei – tas ir labi. Taču labāk – būt sirdsgudrai!

Lūk 8 dzīves situācijas, kuras parādīs, ar ko gudra sieviete atšķiras no sirdsgudras:

1. Ja vīrs kļūdās

  • Gudra sieviete, pamanījusi vīra kļūdu, “iebāzīs to viņam degunā” un atgādinās, ka viņa jau brīdināja, ka tā arī notiks.
  • Sirdsgudra sieviete – atbalstīs, sabužinās, iedrošinās un citreiz vispār neizrādīs, ka ir kaut ko pamanījusi.

2. Krīzes situācijā

  • Gudra sieviete krīzes situācijā ņems vadības grožus savās rokās un iemācīs vīru dzīvot pareizi.
  • Sirdsgudra sieviete ļoti taktiski parādīs viņam virzienu un atbalstīs viņu ceļā uz mērķi.

3. Kad nepieciešams apmācīt bērnu

  • Gudra sieviete mācīs bērniem matemātiku, pildīs ar viņiem mājas darbus.
  • Sirdsgudra sieviete – ieraudzīs savā bērnā personību.

4. Darba kolektīvā

  • Gudra sieviete centīsies būt labāka par visiem un nepieļaut kļūdas. Tai pat laikā pārējie darba kolēģi pret viņu izturēsies nedaudz atturīgi.
  • Sirdsgudra sieviete kolektīvā izveidos mīlestības un labestības atmosfēru.

5. Kad gribas dot padomus

  • Gudra sieviete jauksies savu pieaugušo bērnu dzīvē, dos padomus un rekomendācijas, kā pareizi dzīvot un audzināt bērnus.
  • Sirdsgudra sieviete ļaus bērniem iegūt savu dzīves pieredzi, neiejauksies, bet vienmēr atbalstīs.

6. Atticībās ar vīramāti

  • Gudra sieviete cīnīsies pret vīramātes ietekmi, aizstāvēs savu neatkarību, strīdēsies ar viņu tās padomu dēļ.
  • Sirdsgudra sieviete iemācīsies klusējot smaidīt, piekrist un vienalga darīt pēc sava prāta – ar mīlestību.

7. Ja ir vēlme mainīt pasauli

  • Gudra sieviete grib izmainīt pasauli, pārtaisīt cilvēkus sev apkārt.
  • Sirdsgudra sieviete sāks mainīties pati un pieņems citus tādus, kādi viņi ir.

8. Viedoklis par laimi

  • Gudra sieviete domā, ka laimīgs ir tas, kuram taisnība.
  • Sirdsgudra sieviete ZIN, ka taisnība tam, kurš laimīgs.

Pēc Olgas Vaļajevas raksta “Visas sievietes bēdas no prāta.”

Tulkoja: Ginta FS