Par sāpēm…

Ir tāds teiciens – savākt sevi kopā pa gabaliņiem. Tā ir tāda tēlaina un ierasta frāze…. taču, piekritīsi, ka sadzirdēt vienmēr ir daudz vienkāršāk kā izdarīt? Ja vēl zinātu, kur ir šie gabaliņi un kā tos salikt tajā mozaīkā, kas izrādīsies kaut nedaudz harmoniska.

Ejot savus skarbos dzīves ceļus, un gadiem ilgi pie rokas vedot tos, kas vēl nav to pārvarējuši, es pazīstu ļoti daudzas emocionālo sāpju nokrāsas un saprotu, ka sākt šo salikšanu ir vērts ar šo sāpju atzīšanu. Jā, sāpes atnāk ne jau tāpēc, lai kautrīgi pastāvētu maliņā, kamēr tās kāds ievēros, un ne tāpēc, lai pret tām izturētos vienaldzīgi.
Vēl nevienam nav izdevies tās pārspēt, vai ignorēt.

Sāpes ir ļoti godīgs sarunu biedrs un parasti atnāk ļoti skaļi. To uzdevums ir padarīt acīmredzamu to, ko mēs centāmies padarīt neredzamu.Ja kaut kas notiek, bet mēs bailīgi pārliecinām sevi par pretējo, tā ir skaidri redzama pazīme tam, ka drīz dzīvot kļūs ļoti sāpīgi. Sāpes atņem mums interesi par visu, kas agrāk šķita tik aizraujošs. Sāpes saindē katru kustību, lēmumu, rīcību. 

Sāpes vai nu padara mūs aklus, aizkaitinātus, agresīvus, neiecietīgus, vai, gluži pretēji, sasaldē mūs, līdz esam pilnībā atvienoti no dzīvām reakcijām. Sāpes mūs padara par sliktiem draugiem, bērniem, vecākiem, mīļotajiem. Sāpes novērš mūsu uzmanību no mums pašiem, un brīžos, kad tās būs neciešamas, mums nebūs lielāku ienaidnieku par mūsu iekšējiem kritiķiem, skandālistiem un neiecietīgiem burkšķētājiem.

Ko ar tām darīt? Runāt, atšifrēt to noslēpumainās zīmes, atvērt savu atmiņu un noplēst vecās tapetes savu baiļu tumšajās istabās. Meklēt sākumu. Un visu to darīt ar nebeidzamu mātišķu mīlestību pret sevi – ar beznosacījumu mīlestību pret sevi. Nevainot sevi. Neienīst. Nelikt sev kaunēties. Nevainot sevi, neapvainot.

Sāpes neatnāk tāpēc, lai tevi piebeigtu, bet tāpēc, lai palīdzētu tev piecelties. Tev nāksies tās ielaist un kādu laiciņu kopā ar tām padzīvot – līdz brīdim, kamēr tās pārliecināsies, ka beidzot esi gatavs.. ja esi gatavs sev īstajam, autentiskajam, tās pazudīs. Ja, neesi – tās paliks lai turpinātu savu darbu.
Ka tu jūties? Un kur šobrīd atrodas tava sāpe?

…bet varbūt tās vairs nav?…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļaunums neuzvar, tas tikai paaugstina labestības vērtību.

Kad notiek kaut kas slikts, traģisks, rūgts – tas nenozīmē, ka ļaunums ir uzvarējis.
Tas nozīmē to, ka mēs esam sasnieguši to slieksni, uz kura dzīve mums piedāvā visu patiesību par sevi, ne tikai to, kas mūs pavada tur, kur nav nekādu satricinājumu.
Patiesību, kurā dzīve vairs nav ideāla, ne vienmēr ir taisnīga un ne vienmēr spējīga nākt palīgā pat viscienīgākajiem…

Un vēl tajā nav visiem vienādas mīlestības, laimes, veiksmes, veselības, labklājīgas dziedināšanās, ilgmūžības, uzticības, skaistuma un optimālas apstākļu sakritības… un vēl visa kā, ko atklāti vai slēpti lūdzamies Visumam.

Un, nē, viņa neprot izvēlēties labākos no labākajiem, lai apbalvotu uzreiz ar visu, un sodītu sliktākos.

Mani mīļie, patiesība par dzīvi – tā ir patiesība par katru no mums…
Par mūsu sarežģīto un pretrunīgo dabu, trauslumu, iespējām, spēju savienot nesavienojamo, nepilnību, ievainojamību un spēju izjust visspēcīgākās jūtas, būt dažādiem dažādos apstākļos. 
Tie, kuri to noliedz, slēpjas un nosoda – vienkarši nav tikuši galā ar savu ideālismu, vai arī ir aizsēdējušies zem kāda plata spārna, līdz noteiktam laikam, kas tos pasargā no jebkurām nedienām…

Pieņemošie ir sapratuši galveno: ļaunums neuzvar, taču nevienu no sevis nepasargā.
Tas pārbauda mūsu izturību, pārbauda ar zaudējumiem, neciešamām sāpēm, izmisumu un sit pa vājajām vietām…

Taču ļaunums ir bezspēcīgs pret gaismas piepildītu dvēseli.

Pat aiziet mēs varam ļaunuma neuzvarēti, tīri, tā netīro ķepu neapgrābstīti un neiesaistījušies tā kārdinošajās spēlēs.

Iespējams, tas skan parāk skaļi…. taču tieši tā tas ir, un tam visam ir apstiprinājums.
Vienkāršo cilvēku trauslie pleci ik dienas tiek galā ar nenodrošināto pret ļaunumu likteni.
Un šie paši cilvēki sāk no nulles, mīl, piedod viens otram, un iet tālāk pēc visbriesmīgākajām nedienām…

Ļaunums neuzvar. Tas tikai paaugstina labestības vērtību.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve no mums grib tikai vienu…

Ir liels kārdinājums ietīties lielā segā un dzīvot, uzgriežot pasaulei muguru, un tam ir pamatots iemesls: pietiek paskatīties apkārt, un tas vēl kļūst vēl redzamāks, ja parāk uz to ieciklējamies…

Jā, ļoti bieži gribās: neredzēt, nedzirdēt, neiziet.
Mani mīļie, patiesībā pašizolācija nav pandēmijas laikā radies termins… var absolūti nemanāmi priekš sevis pazaudēt kontaktu ar dzīvo dzīvi…
Taču tā ir tikai ilūzija, ka tā ir vieglāk. Tikai muļķīga aizsardzība no tā, kas vienalga tevi panāks. Tikai neveikla bēgšana no nekurienes nekurienē.
Dažkārt, lai izdzīvotu, ir vajadzīgs atteikties anestezēt savas sāpes… ir svarīgi saprast, kur un kāpēc tev sāp.
Dažkārt, lai neaizmirstu, kā ir staigāt, vajag to darīt kaut uz kruķiem, pat ar savainotām kājām, pat tad, kad vari tikai rāpot.
Dažkārt, lai nezaudētu ticību vajag atvērties nevis slēpties.
Dzīve no mums grib tikai vienu – lai mēs to dzīvotu. Jebkuros apstākļos, ne tikai tur, kur gaisīgas kūkas ar sulīgiem ķiršiem…
Ko mēs arī darām… vai tiesa?
Mēs raudam, bet pēc tam smejamies.
Nokrītam, bet pēc tam ceļamies.
Sakām, ka nekad vairs, bet pēc tam atkal un atkal…
Mēs krītam izmisumā, bet pēc tam atkal iedvesmojamies.
Var arī pretējā kārtībā. Tas nav tik būtiski. Svarīgi, ka dzīvojam.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, Kurš tevi Saudzē un Sargā

Tas, Kurš tevi Sargā un Saudzē, atnāk nedzirdami un nostājas aiz muguras. Apskauj un klusiņām, klusiņām šūpo.
Atnāk vienmēr, pašās grūtākajās dienās, pašos ilgākajos kritienu brīžos, kad krīti tur, kur retināts gaiss un sašķīst sapņi un sirdis.
VIŅŠ nesaka: “Tu visu varēsi”, tāpēc, ka tas tā nav.
Viņš nesaka: “Viss būs labi”, jo ne viss un ne vienmēr.
Un pat: “Es tev ticu” nesaka, jo zina, cik ļoti tu piekūsti no vārdiem.
Zina, ka ne visu var izlabot, un arī nevajag.
Zina, ka zaudējumos slēpjas ieguvumi.
Un, vēl, ka visos laikos ir svarīgi atrast sevī punktu. Paša tīrākā sevis skanējuma punktu, to, kurā savienojas visas tavas jēgas, un, kur vienmēr viss ir skaidrs.
Un, lūk, pie tā arī turēties. Kad paisums un bēgums. Vienkārši turēties pie šī punkta. Un peldēt uz priekšu, tas ir ļoti svarīgi – peldēt uz priekšu. Tur, kur mirdz zvaigznes, un noteikti atradīsi Zemi.
Un Tas, Kurš Sargā un Saudzē būs blakus.
Vienmēr.

Jūlija Prozorova
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvē ir mirkļi…

Katra cilvēka dzīvē ir mirkļi, kad roze kaut kāda iemesla dēļ izbalo, mūzika vairs nepriecē un blakus dzīvojoša laba cilvēka dvēsele vairs nespēj aizskart sirdi.

Garastāvokļa maiņas ir tikpat dabīgas kā gaisma kas mijas ar ēnu, kad mākoņi sabiezē un aizsedz sauli, bet pēc tam izklīst. Tomēr tā kļūst par spīdzināšanu, ja mēs uzskatām, ka roze ir pārtraukusi mūs priecēt ar savām krāsām, mūzika vairs nespēj sajūsmināt, un vēl sliktāk, ja nospriežam, ka cilvēks, kurš mums ir tuvs, vairs nešķiet ne labs, ne mīlš.

Godīgi sakot, sliktāk nekā neredzēt vispār, var būt tikai situācijā, kad tas, ko mēs redzam, mūs vispār neaizkustina. Protams, lietas un cilvēki mainās, taču mēs nekad nespēsim atzīt izmaiņu vai zaudējumu realitāti, ja nepieņemsim savu nespēju laiku pa laikam just to, ko mēs redzam.

Nereti dzīves emocionālās traģēdijas sākas brīdī, kad mainām savu dzīvi – mainām partnerus, reliģiju, darbu, lai atgūtu iekšējās jēgas sajūtu, kas mūsos apmulsusi snauž.

Es atceros kādu cilvēku, kurš uzcēla māju uz klints pie jūras, lai laiku pa laikam viņu apņemtu migla. Taču pienāca brīdis, kad migla neizgaisa veselu mēnesi. Cilvēks nolādēja šo vietu un pārvācās uz citu, bet nedēļu vēlāk migla izklīda.

Mūsu cilvēciskās dabas dēļ migla dažkārt sabiezē ap katra cilvēka sirdi, un nereti pati mūsu dzīve ir atkarīga no klusas drosmes, kas ļauj sagaidīt to dienu, kad migla izklīdīs.

Marks Nepo
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev izdosies!

Tavā dzīvē ir bijušas situācijas, kad tev šķita, ka tu tās nepārvarēsi. Un tomēr, tu tiki ar to galā.

Tavā dzīvē ir bijušas problēmas, kas tev šķita neatrisināmas. Un tomēr tu tās atrisināji.

Tavā dzīvē ir bijuši zaudējumi, kuri tev šķita nepārciešami. Un tomēr, tu tos pārcieti.

Tagad, šodien, šeit, visa tā rezultātā, tu esi stiprāks, gudrāks, pieredzējušāks. Kaut arī ceļš nav bijis viegls, tu esi to nogājis veiksmīgi.

Protams, pārbaudījumi un problēmas būs arī turpmāk – taču, iespējams, šodien tu esi smagā dzīves posmā un tāpēc ir vērts atskatīties atpakaļ un atcerēties – pat tad, kad tu domāji, ka netiksi galā, tev izdevās un tu to paveici.

Un, iespējams, to atceroties, tu sapratīsi, ka NAV NEVIENA IEMESLA ŠAUBĪTIES PAR SEVI. Jo, lai kādus pārbaudījumus tev dzīve uzliktu, tu ar visiem tiem esi ticis galā!

Un tagad, pats galvenais: tev sanāks un tu tiksi galā!

Ralfs Martsons
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzcep kartupeļus!

Mums abām ar mammu ir kāds sens joks: – “Dzīve brūk? Iešu, uzcepšu kartupeļus!”

Joks labi darbojas! Protams, to var uztvert arī burtiski… varbūt ne kartupeļus cept, bet uzvārīt krevetes… uzšūt svārkus… aiziet sēņot…. skatīties komēdiju… cept pankūkas.

Lūk, šis, mīļie, reāli darbojas, nevis drāmas un traģēdijas, kuras tiek izspēlētas uz drupām.

Ticiet man…

Tur, kur kaut kas brūk, vajag nodarboties ar parastām šīs zemes lietām, jo tikai parastās darāmās lietas mūs var izvest no satricinājuma krēslas…

Dzīve vienmēr būs tā vērta, lai to turpinātu. Un, lai atnāktu jaunas iespējas, tās jāsagaida darbībā.

Tāpēc palaidiet uz visām četrām debess pusēm tos, kuri domāja, ka ar jums var darīt tā, kā viņi atļāvās izdarīt…
Paejiet malā no visām aizslēgtajām durvīm…
Un pārstājiet nožēlot neatgriezeniski aizgājušo…
Un – “cepiet kartupeļus”.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārbaudījumi Dvēseles ceļā

tiksanas ar sevi2

Es visiem saviem pacientiem esmu teicis, ka Dievs nekad nedod laimi vienkārši tāpat. Ja tu saņem algu nestrādājot, tas saindē tavu dvēseli.

Ikviena laime tiek nopelnīta, bet pēc tam to tērē un tā atkal jānopelna. Šis darbs izskatās kā pārbaudījumi: nelaimes, slimības, nepatikšanas. Ja spēji saglabāt sevī mīlestību un Dieva gribas redzējumu it visā, prati pacelties pāri instinktiem, – saņem nopelnīto laimi.
Ja neprati, – tad pelni katru minūti sūri un grūti strādājot. Bez pārbaudījumiem nav iespējams saņemt laimi, – tas ir likums. Laimi var saņemt avansa veidā, taču šis avanss vienalga būs jāatstrādā.

Taču ir kaut kas daudz smagāks un bīstamāks par pārbaudījumiem. Un tas ir kārdinājums.

Izrādās, dvēseles attīrīšanās process notiek vairākos etapos. Sākumā paši maigākie, tīrie un augstie mūsu dvēseles slāņi saskaras ar Dievišķo enerģiju. Sākas iznīcināšanas un pārmaiņu sāpes, kas mīlestības klātbūtnē dod jaunu attīstības etapu.

Ja mīlestība, vienotība ar Radītāju kļūst par nepieciešamību, ja tu it visā sajūti Viņa neredzamo klātbūtni, ja tu sevī nes nepārtrauktas mīlestības un pateicības Dievam sajūtu, tad tu pat nesajūti šo pirmo etapu. Vienkārši tavā dvēselē rodas kas jauns, brīnišķīgs – un sākas jauns attīstības etaps.

Ja mīlestības ir pietrūcis, cilvēks saņem kārdinājumus. Tagad, lai uzvarētu iekāri, viņam jākoncentrējas uz mīlestību, jādzīvo ar mīlestību un jāievēro tikumības principi. Taču, ja viņš nav spējis pārvarēt savu iekāri, sākas pārbaudījumi.

Vienam šī iekāre izskatās kā iespēja kaut ko nozagt, citam – kā iespēja “pavest” drauga sievu.

Noziegums pret dvēseli agri vai vēlu pārvēršas par nelaimi. Ja tā ir cilvēka personīgā griba, – cietīs viņš pats. Ja par tādu viņu padarījusi sabiedrība, tad tā cietīs ne mazāk. Valsts, kura ļauj amorāliem cilvēkiem dzīvot pārticībā un labklājībā, ir nolemta iznīcībai. Jo gan cilvēks gan valsts ir dzīvi organismi. Un dzīvo abi pēc vienādiem principiem.

Un, tā, ja padevies kārdinājumam un nepārvarēji savu iekāri, nenoturējies un nozagi, ieslēdzas trešais glābšanas etaps – pārbaudījums. Es domāju, ka par to, kas tas tāds un kā tas notiek, daudzi zina.

Ja cilvēks neiziet arī šo pārbaudījumu etapu, sākas ceturtā un pedējā glābšanas stadija – nesaudzīgā attīrīšana. Tā ir iespēju samazināšanās līdz minimumam. Tā ir ģimenes izjukšana, bērnu nāve, nedziedināmas slimības un paša nāve.

Katrs no mums tādā vai citā mērā iziet visus šos četrus etapus. Kad cilvēks zin, kas viņš ir, no kurienes nāk un kurp iet, attīrīšanās process un dvēseles attīstība neprasa gara un ķermeņa sabrukšanu. Taču, ja mēs aizmirstam par dvēseli, mūsu instinktu sagraušana kļūst par obligātu attīstības priekšnoteikumu.
Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 3. daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas iekšā – tas ārā…

1b

– Kur jēga? – jautāja māceklis.
– Visuma augstākajā taisnīgumā – atbildēja meistars.
– Vai tad Visums ir taisnīgs? Tik daudzi cilvēki cieš… viņi ir nabadzīgi, slimi, bet kāds saņem visu, nepieliekot ne mazāko piepūli…
– Vienkarši katrs saņem no dzīves to, ko vēlas – pasmaidīja meistars – dzīve, liktenis  ir ļoti elastīga substance un katram dod to, ko mēs patiesībā vēlamies.
– Ko jūs, skolotāj runājat!? – māceklis pielēca kājās – kā jūs tā varat…. jūs apgalvojat, ka visi šie cilvēki, kuri iet cauri problēmām un nelaimēm, paši vēlas šīs nepatikšanas?
– Apsēdies, tu vēl esi zaļš. Visumam nav citas izejas….. Kas iekšā, tas ārā…. Ja tie redz pasauli pilnu nelaimju – un meistars apklusa – pasaulei nav citas izejas… Visums ir žēlīgs pret visiem – viņš apmierina katru mūsu pieprasījumu un kļūst cilvēkam tāds, kādu tas to vēlas redzēt.
– Bet kāpēc tad cilvēki tiecas pēc nelaimes? – izbrīnīts jautāja māceklis.
– Tāda ir mūsu kultūra. Tas, kurš cieš, vienmēr var pažēloties un kļūs vieglāk. Mēs uzskatām, ka cilvēks, kurš izgājis cauri visdažādākajām problēmām un pārvarējis neskaitāmus šķēršļus, ir pelnījis kaut ko vairāk. Cilvēki domā, ka, ja viņiem bijis daudz problēmu, tad uz viņiem ar milzu cieņu skatīsies kā uz tadiem, kas daudz ko pārvarējuši un sekos balva.
– Meistar, es pats uzskatu, ka tie, kuri izgājuši caur uguni un ūdeni ir cieņas vērti, tāpēc, ka zinu, kā tas ir būt badā un pārciest grūtības.
– Un, ko tagad? Mums visiem tāpec tevi jāciena?
– Nē, taču jums jāizrāda kaut nedaudz cieņas, ja es esmu pārcietis vairāk par jums.
– Redzi, tu pieprasi cieņu pret sevi  par to, ka tev bijusi grūta dzīve. Pat nevis pieprasi, bet zini, ka tā tam ir jābūt. Tad, lūk, tieši šī vēlme pēc cieņas un nozīmīguma liek cilvēkiem neapzināti vēlēt sev nelaimes, lai viņus pēc tam par to cienītu… Un, kas tad Visumam atliek? Tas vienkarši piepilda vēlmes…. kas iekšā – tas ārā….
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rītvakar 19. februārī plkst. 18:00 Rīgā Tallinas ielā 97 Ineses Prisjolkovas seminārs “Zemapziņas parprogrammēšana”. Vairāk vari izlasīt ŠEIT