Pārvarot Dzimtas scenārijus

dzimtas scenariji

Dzimtas pinekļi kā virves tevi ieskauj no visām pusēm. Kā tikko tu izdari kādu straujāku kustību, virve savelkas ciešāk. Savelkas tik cieši, ka pēc tam no šiem pinekļiem ne izlīst, ne atslābināties. Tie savelkas ap dažādām ķermeņa daļām, ar dažādu spēku un, jo tu stiprāk spirinies, jo vairāk sapinies.
Ir bezjēdzīgi konfliktēt ar vecākiem, tā cenšoties risināt savas dzimtas problēmas. Taču bezjēdzīgi ir arī klusēt, cerot, ka tas pats no sevis pāries. Visur un it visā ir vajadzīgs līdzsvars. Un te nu tas ir īpaši smalks – kā saglabāt sevi, neatņemot sev nepieciešamo dzimtas enerģijas plūsmu? Kā cienīt vecākus, saglabājot savas privātās robežas, un nepārkāpjot enerģijas plūsmas likumus.

Ir bezjēdzīgi pretoties šīm virvēm, jo agri vai vēlu kāda no tām aptīsies ap tavu kaklu un sāks žņaugt. Ir bezjēdzīgi censties atslābināties un gūt baudu ar šo visu, jo tajā nav nekādas baudas un tu pati to saproti. Tās visas ir tavas pagātnes mācībstundas, tavi uzdevumi un tev tie ir jarisina. Vienīgais jautājums ir: kā?

Var atrast kaut ko asu un pārgriezt šos mezglus – taču tad ļoti daudz ko var pazaudēt. Tāpēc labāk tos atraisīt. Ieraudzīt sevi no malas un pakāpeniski atraisīt mezgliņu pēc mezgliņa.

Gala rezultātā tu sapratīsi, ka šīs virves tev ir ļoti vajadzīgas un svarīgas. Tās ir tavas drošības virves. Tu vari pie tām turēties, kad staigāsi virs bezdibeņa. Un tās tevi turēs un neļaus nokrist. Ja mezgliņi būs atraisīti, virves tev netraucēs virzīties uz priekšu.

Šis atraisīšanas process var būt grūts un sāpīgs. Un tāda ir dzīve, tādas ir mūsu mācībstundas. Kādas no virvēm patiešām ir jāpārgriež reizi un uz visiem laikiem, lai vairs nekad ar tām nesastaptos – piemēram, visas savas pagātnes saiknes ar vīriešiem. Taču dzimtas saites ir jāsaudzē un ļoti rūpīgi jāatšķetina. Bez asām kustībām, bez neirastēnijas. Soli pa solim. Ar cieņu. Atceroties, ka tās ir tavas drošības virves. Tavs balsts. Un pat tad, ja šobrīd tās vairāk tev atgādina cietuma klameru vai pat karātavas. Tu to varēsi, es zinu!

Un, ja reiz būs pavisam smagi, un šķitīs, ka tas viss ir bezjēdzīgi, un tu ar to netiksi galā, un esi iestigusi kā purvā – arvien dziļāk un dziļāk, palīdzi sev. Atceries, kā barons Minhauzens izvilka sevi ārā no purva aiz matiem? Tev jāizdara kas līdzīgs. Vienkārši pastiep rokas uz debesīm un palūdz palīdzību: “palīdzi, Dievs!” – un Viņš noteikti palīdzēs. Kā reiz palīdzēja Draupadi, kad neģēļi centās viņu publiski izģērbt. Viņš vienkārši padarīja viņas sari bezgalīgu, un ļaundariem neizdevās realizēt savu nodomu.

Atceries, kā dažādu reliģiju svētajos rakstos Viņš dažādās formās un veidolos atdzīvināja, dziedināja, apdāvināja un palīdzēja. Un tu sapratīsi, ka neviens tev nepalīdzēs labāk kā Viņš. Tieši uz viņa palīdzīgo roku tu vari paļauties vienmēr un viņš palīdzēs tev atšķetināt arī tavas virves pinekļus. Tikai palūdz.

Lūdz un tev taps dots. Atceries?
Tieši Viņš arī man palīdzēja. Bez Viņa nekas nebūtu – pat ar visiem maniem miljons gudrajiem uzstādījumiem.

Šī ir nodaļa no Olgas Vaļajevas grāmatas «Предназначение быть женщиной».

Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es arī jau labu laiku par šo domāju un ar to strādāju, cenšos izzināt un saprast, kas man jādara, lai uzlabotu sava dzimtas koka enerģētiku, lai tas pieņemtos spēkā, un lai man un maniem bērniem un tālāk arī mazbērniem dzīvotos vieglāk. Un tas, manuprāt, ir ļoti svētīgs un svarīgs darbs.

Advertisements

Mēs vienmēr atgriežamies

meitene23

«Ja vēlies zināt, ko tu darīji iepriekšējā dzīvē, paskaties uz savu tagadējo stāvokli. Ja vēlies uzzināt savu nākotni, paskaties uz savām tagadējām darbībām». Buda

Daudzas mūsu dzīves norises nav iespējams loģiski izskaidrot. Tieši tāpat kā pati dzīve: ne visiem atklāj savu būtību, daudzus atstājot neziņā. Vai tev kādreiz ir nācies nokļūt tādās situācijās, kad atbilde uz problēmu atnāk pati, it kā kāds būtu pateicis priekšā pareizo ceļu, vai arī no kaut kurienes galvā rodas zināšanas, kuras šajā dzīvē neesi saņēmis, taču tās tev ir.
Vai pievērsi uzmanību frāzei “Šajā dzīvē”? Šie divi vārdi pasvītro tavu pārliecību par to, ka tu patiešām savas dzīves laikā neesi saskāries ar noteikta veida informāciju, kas pēkšņi iešāvusies tavā prātā. Vai vēl cits piemērs: dežavū stāvoklis. Ļoti daudzi ir to izjutuši, kad esošais moments šķiet ir noticis jau kaut kad iepriekš. Bet varbūt vienkārši šķiet, ka vienam un tam pašam momentam ir atradusies vieta šajā dzīvē, tāpat kā iepriekšējā iemiesošanās reizē? Pretējā gadījumā, no kurienes tad rodas šīs sajūtas, zināšanas un pieredze?
Vai tu tici tam, ka mēs (kā saka reinkarnācijas procesa pētnieki), vienmēr atgriežamies? Lai kāda arī būtu tava atbilde, šī raksta nolūks nav pārliecināt kādu par to, ka Dvēsele iemiesojas daudzas reizes, lai iegūtu savas mācības šeit uz Zemes.

Pilnvērtīgi nodzīvot dzīvi un saprast tās jēgu var arī bez ticības tam, ka pēc nāves mūs sagaida pārdzimšanas process. Daudz svarīgāk cilvēkam ir atklāt savu  attieksmi pret pašu eksistenci – kāds ir viņa dzīves mērķis, vai tikai izaugt, izmācīties, atrast darbu, radīt ģimeni, izaudzināt bernus, paauklēt mazbērnus un nomirt? Vai arī, iespējams, visas savas dzīves garumā noskaidrot savus augstākos mērķus un noteikti tos realizēt?

«Pat saprātīgākais cilvēks kļūs dumjš, ja nepilnveidosies». Buda

Lai saprastu, ka karmas likums reāli eksistē, vieniem vajag nodzīvot neskaitāmas dzīves, no gadsimta uz gadsimtu, atkārtojot vienas un tās pašas kļūdas, bet citiem neapzināti nomest blakus atkritumu urnai banāna mizu, lai pēc piecām minūtēm paslīdētu uz tādas pašas, cita cilvēka nomestas banāna mizas.

Taču, neskatoties uz to, mēs visi esam vienādi savā sūtībā – nodzīvot dzīvi  pastāvīgā pašizziņā un pašizaugsmē, saprast šīs dzīves jēgu, kaut ko pārdomāt, izlabot un izmainīt uz labo pusi.

Kādam var šķist netaisnīgi tas, ka rezultātā, pēc karmas likumiem, mēs maksājam par to, ko neatceramies. Bet vai ir garantija, ka  visu zinot jau iepriekš, mēs apzināti izvēlētos likteņa sagatavotos pārbaudījumus, lai iemācītos kaut ko jaunu? Droši vien, zinot par noteiktām grūtībām, cilvēks pacenstos tās apiet, nesaprotot to, ka tās mums tiek dotas mūsu pašu labumam.

«Tas, kas mēs esam šodien, – tās ir mūsu vakardienas domu sekas. Bet šodienas domas rada mūsu rītdienas dzīvi. Dzīve ir mūsu saprāta darbības rezultāts». Buda

Mēs atgriežamies ne tikai tāpēc, lai “atstrādātu”, mums jāatdod savi parādi, un to darot jāiemācās nepieļaut jaunas kļūdas, bet ideālajā gadījumā, uzkrāt labo karmu, kas noteikti mums būs vajadzīga mūsu garīgajai izaugsmei šajā dzīve un nākamajās.

Mēs vienmēr atgriežamies, taču dzīve uz Zemes nav mērķis, bet instruments, pateicoties kuram, mūsu Dvēsele aug un attīstās, kļūstot stipra un norūdīta. Jo agrāk cilvēks to saprot, jo apzinātāk un pārliecinātāk soļo uz saviem mērķiem, ātrāk tos sasniedz, lai pēc tam uzstādītu jaunus – savādāk nemēdz būt, tāda ir Dvēseles sūtība.

«Uzvari sevi un uzvarēsi tūkstošiem kauju”. Buda

Ja dotu cilvēkam iespēju nodzīvot to pašu dzīvi no jauna, droši vien viņš tajā kaut ko mainītu un uzlabotu. Spertu soļus, kuriem iepriekš nepietika drosmes vai arī atturētos no kādas rīcības, par kuru pēc tam bija jākaunas. Bet, diemžēl, fizioloģiski tas nav iespējams – divreiz dzīvot vienu un to pašu dzīvi, tāda iespēja nav dota nevienam.
Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka ir par vēlu vienas iemiesošanās laikā, pat pašās dzīves beigās pārdomāt savu rīcību, darbības un dzīvi kopumā. Jo Dvēsele, noteiktā laikā un apstākļos iemiesojoties nevar mainīt likteni, taču tā var mainīt savu attieksmi pret notiekošo. Citiem vārdiem runājot, ejot cauri dzīves mācībām, mēs nonākam tādās situācijās, kuras novērst varam tikai izmainot sevi iekšēji.

«Kāds, kurš pirms laika bija vieglprātīgs, pēc tam kļūst nopietns un apgaismo šo pasauli kā mēness, kas atbrīvots no mākoņiem». Buda

Nevajag aizmirst, ka labākais skolotājs ir pieredze. Galvenais nenokavēt ar savas Zemes dzīves pārdomāšanu, ar secinājumiem, kurus jāizdara ikvienam cilvēkam, izejot no savas personīgās esības pieredzes. Bet, lai to izdarītu, ir vajadzīgs pavisam maz – elementāra uzmanība pret to, kas notiek šeit un tagad, dziļa, pilnīga katra sava dzīves mirkļa izdzīvošana.
Avots: Измени себя – изменится мир вокруг
Autors: Svetlana Voronova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Kas notiks, ja mēs visu pieņemsim, kā ir?

miers dvesele1

Dzīve turpināsies, bet mēs atradīsimies pavisam citā psihiskajā dimensijā – pieņemšanas plūsmā. Tas ir pavisam cits Dvēseles un Ķermeņa stāvoklis – Apzinātības stāvoklis. Mums rodas uzticēšanās kā pašam dzīves audeklam, tā arī situācijām, kas rodas nepārtraukti no jauna – uzticēšanās pārmaiņu plūsmai.
Mēs sākam sajust šo plūsmu kā skolotāju un draugu.
Mēs sākam redzēt: viss, kas notiek, eksistē tāpēc, lai mūs mācītu un attīstītu; mēs atrodamies skolā.
Ja mācību stunda nav iemācīta, tā atkārtojas. Ja atkal nav iemācīta – atkal atkārtojas, un ar katru nākamo reizi ir arvien sāpīgāk. Kā ar koku pa muguru.
Ja iemācījies, izgāji šo situāciju, paplašināji savu apziņu, šī situācija nekad vairs neatkārtosies, jo ir vēl citas mācībstundas. Mūsu uzdevums – iziet tās maksimāli ātri. Un katram ir savas mācībstundas. Kad mums ir šāda attieksme pret sevi, dzīvē notiek brīnumaina lieta; mēs pārstājam tērēt savus spēkus cīņai ar Dievu.
Ko dara cilvēki?
Viņi pastāvīgi cīnās ar to, kas ir. Cilvēki vēlas izmainīt pastavošo lietu kārtību atbilstoši savām vēlmēm. Nevēloties macīties, tie cīnās ar situācijām, kuras nepārtraukti kalpo par apmācības avotiem.
Šai bezjēdzīgajai cīņai viņi tērē visu dzīvi, nesaprotot, ka pasaules Sirds vienmēr ir mierīga.
Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Par skarbajiem skolotājiem

skarbais skolotājs1

Mēs satiekam cilvēkus, no kuriem mācīties ir viegli un patīkami. Taču katram no mums ceļā gadās skarbi skolotāji, kuri pārbauda mūsu izturību.
Tas, kurš iemācīja, ka dzīvei nav jāatbilst tavām cerībām, visdrīzāk pievīla tavas cerības.

Par skolotājiem…

Jo ātrāk tas notiek, jo sarežģītāks ir uzdevums. Vairs ne viņa, bet tavs.
Tas, kurš atmodināja tevi no dziļa miega, iespējams to izdarīja asi. Pavisam ne tā, kā mamma modina, lai vestu uz bērnu dārzu. Ja tu neizdzirdēji maigo balsi, nācās paskaidrot diezgan šokējoši. Pazaudēt naivitāti ir ļoti vērtīgi, ja tev paliek dzīve.
Tas, kurš parādīja, ka citi nav tādi kā tu, visticamākais, palika nesaprasts.
Tas, kurš paplašināja tavu redzesloku, noteikti neierakstījās tāvā pasaules bildītē.
Tas, kurš tev iemācīja patstāvīgi izdzīvot sāpes, visticamākais, nedeva tev iespēju izrunāties.
Pat nezini, kas ir labāk: sērot par nāvi, vai satikties ar dzīvo un atsisties pret vienaldzības sienu. Kliegt otrā kā tukšumā. Skatīties tieši sejā un sastapt  neko neredzošu skatienu. Sist un kost kā trakam sunim, taču pat tad palikt bez iespējas satikties. Nokļūt izdzēsto kontaktu un neizlasīto ziņu sarakstā.
Tas, kurš tev iemācīja patiesi piedot, visticamākais, nelūdza piedošanu. Iespējams, pat nesaprata, par ko būtu jāatvainojas.
Tas, kurš iemācīja, ka melot nav vērts, iespējams tevi piemānīja. Un droši vien – ne vienu reizi vien.
Tas, kurš iemācīja tev pacietību, visticamākais, bija nepacietīgs. Vai, iespējams, pat neizturams.
Tas, kurš iemācīja tev rīkoties pēc labākās sirdsapziņas, iespējams, rīkojās ar tevi pēc likuma. Un kļuva skaidra atšķirība.
Tam, kurš iemācīja tev līdzcietību, iespējams, pašam visvairāk tā bija vajadzīga, jo nekas cits vairs nespēja palīdzēt.
Tas, kurš tev norādīja uz tavām visvājākajām vietām, iespējams, nodarīja tev vislielākās sāpes.
Tas, kurš tev iemācīja aizsargāties, iespējams, iesita tev pirmais.
Tas, kurš tev iemācīja izturēt sitienu, visticamākais, sita ļoti stipri.
Tas, kurš tev iemācīja atbildēt uz jautājumiem, visticamākais, atstāja ļoti daudzus jautājumus bez atbildēm.
Tas, kurš kļuva par tavu trūkumu spoguli, visticamākais tev nepatika.
Ir bezjēdzīgi jautāt: “Kāpēc?”, jo svešs “kāpec” tev var šķist nepietiekami svarīgs, ja tu nezini, no kāda dziļuma iznirst otrs cilvēks.
Ir ļoti sarežģīti sajust, atzīt un skaļi paust savu pateicību, kas radusies no neiespējamā.
Grūti ir pirmajā reizē, bet pēc tam viss jau ir vienkāršāk. Nav nekādas nepieciešamības meklēt skarbos skolotājus. Viņi paši atnāks, kad būs tada nepieciešamība. Un viss, ko vari izdarīt – ir iziet cauri aklai sienai sevī, iznirt otrā pusē un transformēt savas sāpes spēkā.

Katrs no mums, nokļūstot aiz savas iekšējās elles robežām, izdzīvo kā prot. Un kādam tu, pašam to nezinot, kļūsi par skarbo skolotāju.

Un nākas līdzcietīgi izturēties pret savu sajūtu iespēju robežām, jo viss mainās, ja to godīgi atzīstam, pakāpeniski, ar atvertu sirdi.
Un naids atkal kļūst par mīlestību, kaut kur dziļi uz mūžiem savienojot, neskatoties uz atšķirīgajām biogrāfijām un dažādajiem dzīves ceļiem.

skarbais skolotājs12

Autors: Aglaja Datešidze
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dzīvot ar sirdi

dzivo ar sirdi7

Liktenis tomēr ir viena noslēpumaina padarīšana.
Dažkārt tas mums sagādā tādus pārsteigumus, ka var pazaudēt runas spējas. Un pats ar viltīgu smaidu it kā jautā: “Nu, ko tu tagad darīsi?” Un tu sāc histēriski raudāt, krist panikā, visiem pēc kārtas žēloties par savu grūto dzīvi. Tikai tam visam nav nekādas jēgas, tā ir tukša laika tēŗēšana, jo beigu beigās tu saproti, ka ir kaut kas jādara, kaut kas jāmaina. Kaut kur dziļi iekšienē rodas kāds stimuls, mērķis, jauna ideja. Katrs notikums, kas it kā izsit mūs no ierastajām sliedēm, sākumā tracina, bet gala rezultātā padara mūs labākus un norāda mums pareizo ceļu. Taču bieži vien mēs tik ļoti esam pieraduši darīt vienu un to pašu, ka ikviens notikums, kurš mūs savā veidā ierobežo, provocē niknumu, dusmas, depresiju un liek stresot.
Visvienkāršākā interneta atslēgšana var ne pa jokam satracināt, vai parastas, mudinošas frāzes, kā piemēŗam “esi vienkāršāks, “neuztraucies”, “nomierinies”, “tas nav tik svarīgi”, “atlaid situāciju”, u.t.t. tu sāc uztvert tikai pēc noteikta laika, kad visas domas ir pāršķirstītas, dusmu un bēdu asaras izraudātas, visi pārdzīvojumi ir aiz muguras. Tad – jā, šīs frāzes kļūst saprotamas un pieņemamas.
Taču pienāk nākamā reize un tu atkal dari to pašu – uztraucies, nervozē… Tā turpinās līdz brīdim, kad noteiktā dzīves brīdī viss nostājas savās vietās.

Tev vairs negribas žēloties, negribas nevienam neko pierādīt, paradīt, sacensties. Tev gribas vienkārši dzīvot savu dzīvi, darīt to, kas patīk, dāvāt cilvēkiem smaidu, domās visiem novēlot visu to labāko. Un pateikties visiem par visu. Par katru vārdu, par katru mācībstundu, situāciju, notikumu, jo tas viss, kas notiek ar mums, notiek ar vienu vienīgu domu – padarīt mūs labākus, atmodināt mūsos mūsu pašas labākās spējas un vēlmes.
Dīvaini sanāk: mēs piedzimstam ar tīru Dvēseli, bet laikam ejot, un zīmējot savu dzīves audeklu, pieaugot un sapņojot par skaisto, mēs paši it kā sevi piedrazojam. Nevajadzīgi, tukši vārdi, strīdi, aizvainojumi, rupjības – tas viss ir drazas, pie kam – nevienam nevajadzīgas.
Kad pieaugam, esam gatavi terēt savu laiku tam, lai atrastu un atgrieztu atpakaļ sev šo bērnišķīgo naivitāti, jo ikviens taču vēlas, lai viņam blakus būtu labestīgi un godīgi cilvēki. Mēs zinām, ka ikviens saņem pēc nopelniem. Un mēs paši izvēlamies, ko nest šajā pasaulē – vai tā būs alkohola, narkotiku, rupjības vai sociālo netīrumu propoganda, vai arī tā būs mīlestība pret it visu, kalpošana cilvēkiem, ticība Dievam, to mums katram pašam jāizlemj. Nav jau ne labas ne sliktas izvēles. Ir katram savējā. Esiet laimīgi un mīliet viens otru, neskatoties ne uz ko, un vienmēr izdariet savu izvēli, nav svarīgi, ko citi par to domās. Dzīvojiet ar sirdi, tā nekad neapmānīs.
Avots: https://www.kefline.ru
Tulkoja: Ginta FS