Zemapziņa tic tam, ko tu saki

balloon-1046693_1920

Nākamo reizi, kad tev sagribēsies kādu kritizēt, pajautā sev, kas izsaucis tādu vēlmi.

Es sapratu, ka vairums cilvēku vienkārši nevēlas klausīties labās ziņas. Viņiem patīk sliktās, jo tās dod iespēju pasūdzēties par dzīvi. Daudzi ir bruņojušies ar veselu arsenālu stāstu ar bēdīgām beigām, kas liek mums domāt, ka vienmēr uzvar ļaunums.

Kādu laiku strādāja viena radiostacija, kas translēja tikai labās ziņas. Tad, lūk, tā bankrotēja….

Kad man atklāja vēzi, es nolēmu beigt tenkot. Sev par lielu izbrīnu, es pēkšņi sapratu, ka man nav ko teikt. Pirms tam, man pietika vien satikt savu draudzeni, kā mēs uz līdzenas vietas sākām aprunāt paziņas. Ar laiku es atklāju, ka eksistē arī cita sarunas forma, kaut gan no šī ieraduma aprunāt, bija ļoti grūti atbrīvoties.

Starp citu, gribu atzīmēt: ja es tenkoju par citiem, tad droši vien arī viņi dara tāpat. Ko sēsi, to pļausi.

Strādājot ar cilvēkiem arvien vairāk un vairāk es patiešām sāku ieklausīties tajā, ko viņi runā. Es sāku atšķirt atsevisķus vārdus, ne tikai kopējo sarunas plūsmu.

Parasti pēc desmit minūšu ilgas sarunas ar jauno klientu, es jau skaidri spēju pateikt, kur ir viņa neveiksmju iemesls. Un tas tikai tāpec, ka es klausos, kādus vārdus viņš lieto.

Es sapratu, KĀ viņi rada jaunas problēmas un sarežģī vecās. Ja tie pārsvarā bija tikai negatīvi un noliedzoši vārdi, tad vari iedomāties, kāds bija viņu iekšējais dialogs. Tā bija negatīvās programmēšanas izpausme, vai, kā es saku “nabadzīgā domāšana”.

Vēlos piedāvāt tev nelielu vingrinājumu.

Noliec blakus telefonam ierakstīšanas ierīci, un katru reizi, kad pacel klausuli, nospied ieraksta pogu. Pēc tam paklausies, kā un par ko tu runā. Visticamākais, pats būsi pārsteigts. Pēc tam tu sāksi klausīties savā balsī, sekot savām intonācijām un, protams, atsekot vārdus, kurus izmanto.

Tu sāksi pret to izturēties apzināti. Kad atklāsi, ka kaut ko esi atkārtojis trīs un vairāk reizes, pieraksti. Tas ir kāda tava uzstādījuma atspoguļojums. Daži uzstādījumi var būt pozitīvi un strādāt tavā labā. taču, iespējams, ir pārītis negatīvo, pie kuriem tu atgriezies atkal un atkal.

Saskaņā ar to, ko es jau iepriekš teicu, es vēlētos parunāt par to spēku, kāds ir mūsu zemapziņai.

Zemapziņai nav sava viedokļa. Tā pieņem visu, ko mēs sakām un veido mūsu likteni atbilstoši mūsu pārliecībām. Tā vienmēr saka “jā”! Mūsu zemapziņa mūs mīl tik ļoti, ka dod mums it visu, ko paprasām ar savu izteikumu palīdzību.

Lai gan, izvēle ir mūsu. Ja mēs izvelamies “nabagas”, “nožēlojamas” domas un priekšstatus, zemapziņa nolemj, ka tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. Un kamēr mēs neizmainīsim savus vārdus, domas un pārliecības, viss paliks, kā bijis.

Zemapziņa mums piedāvās atbilstošas situācijas.

Mēs vienmēr izdarīsim tieši tās izvēles, jo domu ir miljardiem un visas tās visu laiku atrodas kustībā. Mūsu zemapziņa nespēj atšķirt patiesību no meliem. Mēs taču nevēlamies sevi pazemot. Mēs taču nevēlamies runāt ko līdzīgu “ai, kada es esmu veca muļķe”. Mēs zinām, ka zemapziņa visu burtiski uzķer lidojumā. Un pēc kāda laika mēs tā arī sajutīsimies – kā veca muļķe.

Pasaki kaut ko vairākas reizes, un tas tavā zemapziņā nostiprināsies kā pārliecība.

Zemapziņai nav humora izjūtas. Un ir ļoti svarīgi līdz galam saprast šo domu. Nevajag smieties par sevi un domāt, ka tas paliks nepamanīts. Ja joks tevi kaut nedaudz pazemoja, lai arī centies izlikties jautrs un drosmīgs – zemapziņa to uztvers nopietni.

Es savos semināros neļauju cilvēkiem tā jokot, pazemojot sevi un citus. Nekad nevajag aizvainot cilvēka pašcieņu, lai par ko arī runātu – par nacionalitāti, reliģisko ,piederību, seksu utt. Nesmejies par sevi un neizsaki pazemojošas piezīmes. Tas neko labu nevienam nedos. Nepazemo citus. Zemapziņa nenodala tevi no pārējiem cilvēkiem. Tā tic visam, ko tu par sevi saki.

Nākamreiz, kad tev gribēsies kādu pakritizēt, pajautā sev, kas izsaucis tādu vēlmi. Tu citos redzi tikai to, ko redzi sevī. Tā vietā, lai kritizētu citus cilvēkus, labāk slavē viņus, un jau mēneša laikā tu redzēsi, kādas pārmaiņas notiks.

Mūsu vārdi pauž mūsu attieksmi pret visu. Ievēro, kā runā vientuļi, nelaimīgi, nabadzīgi un slimi cilvēki?

  • Kādus vārdus viņi lieto?
  • Kas viņiem ir taisnība?
  • Ar kādiem vārdiem un izteikumiem viņi sevi apraksta?
  • Ko viņi runā par savu darbu, par savu dzīvi, par savām attiecībām ar cilvēkiem?
  • Ko viņi sagaida no dzīves?
  • Apdomā viņu pašizteiksmes manieri, taču, lūdzu, nevienam nesaki, ka viņa dzīve plūst atbilstoši tam, kā viņš runā. Nesaki to pat saviem draugiem un tuviniekiem – šo informāciju neviens neuztvers. Labāk to izmanto, lai nodibinātu saikni ar sevi. Nodarbojies ar to pastāvīgi, ja vēlies uzlabot savu dzīvi.
  • Ja kaut nedaudz izmainīsi savu runas manieri, tu pievilksi jau pavisam citas dzīves situācijas.

Pieņemsim, tu esi slims cilvēks. Tu tici, ka slimība ir neārstējama un gatavojies nāvei. Tev šķiet, ka dzīve ir cietsirdīgs joks, tāpēc, ka tajā viss darbojas pret tevi. Ko šādā gadījumā tu dari, uzmini!

Tu izvēlies brīvību. Brīvību no saviem negatīvajiem priekšstatiem par dzīvi. Sāc ar afirmācijām, saki sev, ka esi mīlēts, dziedināšanas cienīgs, ka pievelc sev visu, kas vajadzīgs izdziedināšanai fiziskajā līmenī. Notici, ka vēlme atveseļoties un būt veselam ir droša un nekaitīga.

Daudzi cilvēki jūtas drošībā tikai tad, kad ir slimi. Kā likums, viņi pieder to cilvēku kategorijai, kas neprot pateikt “nē”. Vienīgais veids, kā no kaut kā atteikties, viņiem ir frāze: “Es esmu pārāk slims (slima), lai to izdarītu”. Tā ir ideāla atruna.

Es atceros vienu no mana semināra dalībniecēm, kura bija pārcietusi trīs ar onkoloģiju saistītas operācijas. Viņa nespēja pateikt “nē” nevienam. Viņas tēvs bija ārsts, bet viņa – tēta mazā meitiņa, kas paklausīgi izpildīja visus viņa norādījumus. Viņai mute nevērās pateikt “nē”. Uz visiem, viņai adresētajiem lūgumiem, atbilde vienmēr bija “jā”. Bija vajadzīgas četras dienas, lai izvilktu no viņas krūtīm pārliecinošu “nē!”. Kad es to biju panākusi, viņa bija šokā. “Nē! Nē! Nē!” Viņa sajuta šī vārda garšu un iemīlēja to.

Es atklāju, ka daudzas sievietes, kuras cieš no plaušu vēža, nespēj pateikt “nē”. Viņas lutina visus, izņemot sevi. Tādām sievietēm es gribu parekomendēt iemācīties pateikt: “Nē, es negribu to darīt!”
Divus vai trīs mēnešus nepārtraukta “nē!”  uz visām prasībām un piedāvājumiem var atgriezt cilvēku dzīvē. Galvenais, iemācīties sevi saudzēt ar šādu vārdu palīdzību: “Tas ir tas, ko es vēlos. Nē, tas nav tas, ko jūs vēlētos”.

Kad es konsultēju privāti, mani klienti bieži vien strīdējās par savām iespējām. Viņi visu laiku kaut kādā veidā centās pamatot savu neprasmi tikt galā ar problēmām. Ja mēs ticam, ka esam pamiruši un pieņemam to kā faktu, tieši tas arī notiek. Mēs nonākam strupceļā tāpēc, ka musu negatīvie uzstādījumi kļūst par mūsu realitāti. Labāk tā vietā sāksim koncentrēties uz savu iekšējo spēku.

Daudzi man stāsta, ka viņu balss ieraksti ir izglābuši viņiem dzīvību. Es vēlos, lai tu saprastu, ka ne grāmata, ne ieraksti nevar tevi glābt. Maziņš lentas gabaliņš nespēj glābt cilvēka dzīvi. Ir svarīgi tikai tas, kā tu izmanto šo informāciju.

Es varu piedāvāt ļoti daudzas idejas, taču tikai tava reakcija uz tām ir svarīga.

Es piedāvāju tev mēneša vai divu laikā klausīties savas balss ierakstus tikai tāpēc, lai šīs manas domas kļūtu tev ierastas. es neesmu dziedniece un neesmu glābēja.

Vienīgais cilvēks, kurš spējīgs mainīt tavu dzīvi – esi TU PATS.Ko tu vēl vēlies no manis dzirdēt? Es zinu, ka saku to vēl un vēl, taču nebaidos atkārtoties: iemīlēt pašam sevi ir pats galvenais no visa, ko vari izdarīt. Tāpēc, ka, mīlot sevi, tu nespēsi nevienu aizvainot – ne sevi, ne kādu citu.

Es neapvainoju sevi, es neapvainoju tevi – no kurienes rasties karam? Jo vairāk cilvēku iegūs savu iekšējo mieru, jo labāk dzīvosim uz šīs Planētas. Sāksim ceļu uz apzinātību, klausīsiimies, ko sakām sev un citiem. Tad mēs varēsim uzsākt izmaiņas, kas palīdzēs dziedināties mums un mūsu Planētai.

No Luīzes Heijas grāmatas “Izdziedē sevi pats”
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Liec savu domu uz Sirds

sirds ceļš2

Dažkārt tu nezini, kur atrast atbildi uz sev svarīgu dzīves jautājumu, vai arī, kā atrisināt smagu dzīves situāciju. Sapinies savās domās, draugu un paziņu padomos, tu sāc izsamist un vilties sevī, savās spējās un iespējās. Taču nevajag nolaist rokas. Atbildi uz šo jautājumu un to, kā rīkoties ikvienā situācijā tu atradīsi šajā viedajā pritčā.

— Vectētiņ, ko tu tur čuksti? – es jautāju, ievērojis, ka viņš pirms miega kaut ko pie sevis purpina.
— Dēliņ, es lieku savu domu uz Sirds – viņš atbildēja.
Es skaļi brīnījos:
— Ko tas nozīmē?

Un mans gudrais vectētiņš man teica:
— Es negribu sastrīdēties ar kaimiņu, kurš mani piemānīja, taču nezinu, ko darīt. Tāpēc arī uzlikšu savu domu uz sirds un aizmigšu, bet no rīta mana Sirds pateiks, kā man rīkoties.
— Vectētiņ, kā gan Sirds var to zināt?
— Sirds visu zin un es visu mūžu no tās mācos. Un arī tev silti iesaku: kad tu meklē atbildi uz sarežģītu jautājumu, kad kaut kas ir nesaprotams, pirms miega uzliec šo domu uz Sirds un no rīta tev būs visas atbildes.

Tikai dari to ar ticību.
Tā teica vectētiņš, kad man bija deviņi gadi. Un ļoti daudzas lietas savā pedagoģijas mākslā es uzzināju tieši tā – pirms miega, liekot domu uz Sirds. Man ļoti paveicās ar vectētiņu.

Autors: Šalva Amonašvili
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: http://sobiratelzvezd.ru

Vienkāršs ikrīta ieradums, kas palīdzēs atrisināt jebkuru problēmu

ieradums1
Jūsu zemapziņa zin visas atbildes uz visiem jautājumiem. Bet kā tās “izvilkt” apziņas līmenī?
Vienkāršs ikrīta ieradums, kas palīdzēs sadzirdēt, ko saka priekšā zemapziņa, un attīstīt radošu pieeju uzdevumu risināšanā.

 

Jūsu zemapziņa pastāvīgi strādā, gan, kad jūs guļat, gan tad, kad esat nomodā.
Napoleons Hills (amerikāņu rakstnieks, veiksmes grāmatu autors)

 

Zemapziņa nekad neatpūšas, tā pastavīgi ir nomodā, jo kontrolē jūsu sirds ritmu, asins cirkulāciju un gremošanu. Tā regulē dzīvei svarīgos procesus un jūsu organisma funkcijas un zin atbildes uz visiem jautājumiem.
Tas, kas notiek zemapziņā, izpaužas arī apziņā. Citiem vārdiem sakot, tas, kas notiek iekšā zemapziņā, noteikti ar laiku kļūs par jūsu realitāti.
Jūsu mērķis ir novirzīt zemapziņu tās problēmas risināšanas virzienā, kura jūs uztrauc. Un, lūk, vienkāršs vingrinājums, kas palīdzēs to izdarīt.

 

10 minūtes pirms miega

 

Nekad neaizmiedziet bez jautājuma zemapziņai.
Tomass Edisons (amerikāņu izgudrotājs un uzņēmējs)

 

Šī prakse ir kopēja daudziem veiksmīgiem cilvēkiem visā pasaulē – likt zemapziņai strādāt miega laikā.
Jums būs vajadzīgas tikai dažas minūtes pirms miega, lai pameditētu vai pierakstītu jautājumus, atbildes uz kuriem jūs vēlaties saņemt.
Sastādiet to jautājumu sarakstu, kas jūs interesē. Jo precīzāk noformulēsiet šos jautājumus, jo precīzāka būs atbilde. Kamēr jūs gulēsiet, zemapziņa strādās un meklēs atbildi uz tiem.

 

10 minūtes pēc pamošanās

 

Pētījumi apstiprina to, ka pieres daivas smadzeņu garoza ir aktīvāka un spējīga atrast radošus risinājumus tieši pēc pamošanās. Jūsu zemapziņa strādāja visu laiku, kamēr jūs gulējāt, radot konteksta un īslaicīgas saites, bet radošums rodas no saitēm starp dažādām smadzeņu daļām.

 

Nesenā intervijā ar amerikāņu šahistu un taidzicjuaņ meistaru Džošu Vaickinu tika runāts par šo rīta ieradumu – izmantot zemapziņu, lai atrastu negaidītus risinājumus un saites.
Atšķirībā no 80% cilvēku, vecumā no 18 līdz 44 gadiem, kuri, no rīta pamostosties, jau pirmajās 15 minūtēs pārbauda savus viedtālruņus, Vaickins apsēžas klusā vietā, meditē un pieraksta domas savā dienasgrāmatā.
Tā vietā, lai koncentrētos uz to, kas notiek ārpusē, kā to dara lielākā daļā cilvēku, kuri pārbauda paziņojumus savās mobilajās ierīcēs, viņš koncentrējas uz iekšējo. Tā viņš iegūst skaidrību, spēju mācīties, radošumu – stāvokli, kuru viņš nosauc par “kristalizēto intelektu”.

 

Ja neesat raduši pierakstīt savas pārdomas, šī domu pierakstīšana varētu jums šķist sarežģīta. Principā, pietiks, ja pierakstīsiet savas domas tikai attiecībā uz konkrēto problēmu.
Tagad aplūkosim pieprasījumu, kuru jūs nosūtat savai zemapziņai pirms miega.
Atcerieties visus jautājumus, kuri jūs interesē. Domājiet par tiem un pierakstiet to, kas jānoskaidro. Pēc tam dodieties pie miera.
No rīta pirmais, kas jāizdara, jāpieraksta viss, kas ienāk prātā, attiecināmais uz problēmu, kura jūs uztrauc. Tā jūs varēsiet atrast atbildes uz jebkuriem jautājumiem – kā atrisināt svarīgu darba jautājumu, kā kļūt par labiem vecākiem, kā kļūt par labāko dzīvesbiedru, ar ko iepazīties, kā uzlabot attiecības.
Protams, nāksies patrenēties, lai iegūtu šīs iemaņas. Taču ar laiku jums būs vieglāk saņemt atbildes no savas zemapziņas un atrast tajā radošus risinājumus un uzticēties savai intuīcijai.

 

Noslēgumā

 

Cilvēks nevar mainīt apstākļus, bet viņš var mainīt savas domas un tadā veidā kvalitatīvi uzlabot apstākļus.
Džeimss Allens (britu rakstnieks un dzejnieks)
Jūsu domas ir jūsu dzīves, kuru jūs katru dienu paši veidojat, plāns.
Kad mācaties pārvaldīt savas domas, apzināti un neapzināti, jūs radat apstākļus, kas neizbēgami padarīs jūsu mērķus sasniedzamus.
Jūs esat savas mūžības radītāji.
Šis vienkāršais ieradums palīdzēs jums apzināties, ko jus vēlaties sasniegt un kā velaties to sasniegt.
Tulkoja: Ginta FS

Ja tev prātā iešāvās IDEJA: tas nav nejauši!

ozols67

Sengrieķu filosofs Platons, runājot par “lietu pasauli” un “ideju pasauli”, uzskatīja, ka viss sākas ar ideju.

Vadošais eksperts personības izaugsmes jomā Braiens Treisijs ļoti precīzi nosauc idejas par “atslēgām uz nākotni”.

Pētnieki ir saskaitījuši, ka dienas laikā ikvienam cilvēkam prātā iešaujas simtiem ideju. Katram no mums mēdz būt ģeniālas idejas, taču ne katrs tām uzticas un tieši tāpēc zaudētas tiek milzum daudz iespējas.

Un tagad atceries: pirms miega tev atnāk ideja. Tu sev, aizmiegot, saki: “kā tikko no rīta piecelšos, ņemšu to un realizēšu, izdarīšu” Bet no rīta tu saproti, ka visu esi aizmirsis, vai pat necenties atcerēties, ka bija ideja. Un tā neatgriezeniski tās pazūd. Pazīstami? Tā notiek vienmēr, kad mēs nenovērtējam idejas spēku.

Idejas ir visur. Tās vienmēr pie mums atnāk no kaut kurienes – no Visuma, no informatīvā lauka, vai arī no tā, ko savulaik Karls Jungs sauca par “kolektīvo bezapziņu”. (Kolektīvā bezapziņa piemīt katram cilvēkam, tā ir kā dāvana katram no mums, un tā ir kopīga visai cilvēcei, savukārt personīgā bezapziņa ir individuāla, tajā ietilpst viss, ko cilvēks ir pieredzējis, bet aizmirsis vai izstūmis, kompleksi.)

Mūsu zemapziņa ir kā džins pasakā: tā strādā 24 stundas diennaktī sava saimnieka labā.

Zinātnieki ir izpētījuši, ka ideja mūs “piemeklē” uz apmēram 37 sekundēm. Ja šajā laikā mēs to nepaspējam pierakstīt, piefiksēt, vai kādam par to pastāstīt, tad šī ideja aizpeld pie kāda cita cilvēka.

Nepieļauj šo plaši izplatīto kļūdu, neignorē idejas – momentā tās fiksē, jo tās ir dārgas Visuma dāvanas.

Atceries, ka tās nav tavas – kā atnāca, tā var arī aiziet. Uz atmiņu nevar paļauties – tev ir tikai 37 sekundes, lai to fiksētu….. Kurš gan nezin, ka viss sākas ar ideju?
Savukārt idejas realizācijas procesu varētu aprakstīt kā līdzīgu dabā notiekošajam, piemēram – no zīles izaug ozols. Iedomājies zīli un atbildi uz jautājumu: kur atrodas ozols? Daudzi teiks: ozols atrodas zīlē. Taču, ja pārgriezīsi zīli, ozolu tur neatradīsi! Ozols atrodas Visuma telpā. Zīlē ir tikai ozola ideja. Tikai atrodoties noteiktos apstākļos, tās vibrācijas pievilks enerģiju, kas vajadzīga augšanai. Un tad no maziņas idejas izaugs liels, stiprs koks.

Zini: ja tev galvā ienākusi ideja, tad tas nav nejauši! Šis fakts nozīmē to, ka pēc Pievilkšanas Likuma tev IR IESPĒJA to realizēt!

Cik bieži tev galvā ienāk idejas, bet tu neko neuzsāc un pēc tam tikai uzzini, ka kāds cits to realizējis? Visa atšķirība ir tikai tajā, ka tu to ignorēji, bet kāds cits to pieņēma un realizēja dzīvē. Un izaudzināja ozolu.

Kā pareizi izmantot idejas? Fiksē tās un nekavējoties ievies dzīvē, savādāk Visums teiks: “Nākamais!”

Autors: © Sergejs Bernovs

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Vakar vakarā, pildot uzdevumu no iepriekšējā raksta par Atbrīvošanās vēstulēm, es, pati to nedomājot, izdarīju svarīgu lietu – noliku pie gultas papīru un pildspalvu un, pabeigusi uzdevumu, nodomāju, lai tie te paliek uz naktskapīša. Savulaik man pie gultas vienmēr stavēja papīrs un pildspalva un es pierakstīju idejas, kas ienāca galvā pirms laišanās miegā. Bet, kā tas dzīvē bieži gadās, arī labi ieradumi “aizmirstas”.

idejas

Atrast risinājumu

zemapziņa2

Ir kāds sens un ļoti efektīvs veids, kā atrisināt sarežģītas dzīves situācijas.

Katram no mums ir slēpts resurss, par kuru ikdienas dzīvē bieži vien mēs aizmirstam. Un tā ir mūsu ZEMAPZIŅA. Senatnē mūsu senči to zināja un prata darīt. Viņi klausījās savā zemapziņā, dzirdēja savu dvēseli un rīkojās, izejot no tā, ko tā pateica priekšā. Tad, lūk, ja Tev ir problēma un nav tās risinājuma – vari izmantot šo metodi un pasaukt palīgā savu zemapziņu.

To var darīt ar aizvērtām acīm pirms aizmigšanas. Tieši šajā brīdī zemapziņa ir visaktīvākā. Atceries, ka šajā brīdī ir visvērtīgāk darbināt pašiedvesmu, klausīties audiotreniņus un tas arī dod vislabākos rezultātus.

Iekārtojies ērti, vislabāk guļus stāvoklī, aizver acis un sāc domāt ko labu, pozitīvu, kas tevī raisa tieši šādas emocijas.

Tādā veidā tu noskaņojies uz pozitīvā viļņa un esi tuvāk savai dvēselei un zemapziņai. Prāts sāk migloties un atslēgties. Un tieši šajā brīdī tu iedomājies, ka samilzušās problēmas risinājums atrodas melna kuba iekšpusē. Tu turi šo kubu rokās. Tas ir noslēgts no visām pusēm. Tu koncentrējies tikai uz kubu, grozi to rokās, sajūti tā gludās, aukstās, asās šķautnes, ieskaties krāsā, kas atgādina tumšu bezdibeni un centies to atvērt. Aizmirsti par problēmu, domā tikai par to, kā atvērt kubu, jo problēma taču ir tajā iekšā. Turpini klauvēties pie zemapziņas durvīm.

Šo vingrinājumu atkārto vairākus vakarus pēc kārtas, līdz beidzot, vienā jaukā rītā tu saproti, ka naktī kubs ir padevies un atvēries. Un tu atceries, kas tajā bija iekšā – tas ir pats pieņemamākais un vienkāršākais tavas problēmas risinājums. Atceries – zemapziņu nedrīkst steidzināt, to nedrīkst piespiest stradāt pēc tavas momentālās vēlēšanās. Tajā pat laikā tā strādā vienmēr, vēlies tu to, vai nevēlies. Un jautājums nav tajā, vai tas stradā, bet tajā – dzirdi tu to vai nedzirdi.

Šī metode palīdz pieskarties savai zemapziņai un izdzirdēt to.

Jo biežāk un biežāk tu vērsīsies pie savas iekšējās pasaules, tu arī turpmāk varēsi to darīt vienmēr – jebkuros apstākļos, jebkura situācijā, vienkārši aizverot acis – uz nedaudz ilgāku laiku, kā mirkšķinot. Bet pēc laika vispār pāriesi pastavīga klausītāja stāvoklī, izmantojot acu aizvēršanas tehniku. Iesi kopā ar savu zemapziņu – roku rokā.

Klausies savā zemapziņā, kontaktējies ar to. Tā vienmēr piedāvā vissapratīgāko un labāko tev risinājumu. Vienmēr ir tavā pusē un cenšas tev palīdzēt. Tikai izdzirdēt!

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Nesen Baltijas Seminārā, apmācību laikā es dzirdēju šādu domu.

Mēs katrs paralēli dzīvojam divas pasaulēs – Ārējā un Iekšējā. Ja es dotajā brīdī sēžu pie datora, tad manas domas var lidināties tālu prom no vietas, kur esmu.
Laime atrodas Iekšējā pasaulē, bet diez kāpēc mēs to meklējam Ārējā. Iemesli ārējam rezultātam vienmēr ir Iekšējā pasaulē. Ārējā mēs esam ierobežoti, iekšējā – varam visu, tur mums robežu nav. Atslēga uz iekšējo pasauli ir mūsu Zemapziņa.

Es pati varu izvēlēties savas domas. man IR tāda privilēģija. Un lai es kaut ko saņemtu Ārējā pasaulē, ir svarīgi vispirms to sajust Iekšējā.

Tāds, brīnumaini skaists mehānisms. Mācamies to izmantot – tam gan ir vajadzīgs treniņš, bet, kas tad ir dzīve – viens vienīgs treniņu laukums:)

Ginta FS

Labie un ērtie cilvēki

12294915_1654686394789085_7087474944048978258_n

Šodien labo puisīšu un meitenīšu, kuri nevienam nav vajadzīgi un nav interesanti, neskatoties uz to, ka viņi ir tik labi, problēma ir tik ļoti aktuāla un “populāra”, ka grūti to neievērot. Katrs otrais klients (kliente) ir cilvēki, kuri cieš no savas nespējas atteikt, un no tā, ka nespēj aizvainot otru, atsakot tam.

Tie ir zēni, kuri “nedzer, nepīpē un nelamājas”, bet tajā pat laikā paliek ārpus draugu zonas. Tās ir meitenes – sievietes, kuras ir “labsirdīgas, uzticīgass saprotošas un lieliski prot vārīt boršču”, bet kuras mūžīgi tiek izmantotas un pamestas. Tie ir cilvēki, kuri neprot “sadot pretī”, pacieš sliktu attieksmi, pazemojumus, bezkaunību un gaida, kad apvainotājs labosies, tic solījumiem: “es esmu labs, es labošos!”. Tie ir cilvēki, kuri ar savu labestību, krietnumu, nespēju atteikt ir pelnījuši kaut kripatiņu mīlestības un atbalsta, tomēr cieš fiasko.

Kapēc?

Noskaidrosim! Kas ir visi šie cilvēki? Kā viņi auguši?

Tie ir bērni, kuri pastāvīgi ir centušies nopelnīt savas mammas mīlestību. Centušies dažādi: esot paklausīgi, pelnot labas atzīmes, uzvedoties pieklājīgi un klusi, esot laipni, izpildīgi. Nedauzoties, jo savādāk mammai galva sāp. Un, lūk, sēž tāds bērniņš: matiņi kārtīgi saķemmēti, biksītes izgludinātas, skaists, kartīgs, ērts un…nedzīvs.

Un tā bērns pierod pie tā, ka, lai nopelnītu milestību, jābūt labam. Nedrīkst dzert, nedrīkst pīpēt, nedrīkst dauzīties un lamāties. Un tad tāds labais bērns iziet pieaugušo dzīvē, un visa viņa, atstrādātā mīlestības pret cilvēkiem, stratēgija cieš krahu.

Skatās vakardienas pieglaustais, nedzerošais un nepīpējošais puika Vasja uz meitenēm, dāvina viņām ziedus, sagaida pie namdurvīm, raksta viņām dzeju, bet viņas: “Tu esi tik labs! Būsim draugi!?” Un tad Vasja skatās, kā tās pašas meitenes skraida uz randiņiem ar huligānu Petju – bezkaunīgu rupekli. Un sistēma sabrūk.

Vai arī teicamniece Mašeņka, kura nekad neko savai mammai neatteica, pretī nerunāja, bet pēc 15 gadiem kautrējas atteikt savai draudzenei Svetai pasēdēt ar viņas bērniem, kamēr tā skraida apkārt sava otrā vīra meklējumos. Vai arī baidījās atteikt 46 gadīgajam direktora vietniekam viņa seksuālajās vēlmēs, jo savādāk viņš varētu apvainoties?

Vasjam un Mašai kādam atteikt nozīmē saņemt nosodījumu un nesaņemt milestību no otra cilvēka. Vēlme būt labam un ērtam ir vēlme būt mīlētam. Bet pieaugušo dzīvē šis uzstādījums “kamēr esmu ērts, tikmēr mani mīl”, vispār nestrādā!

Tāpēc, ka mūs mīl tad, kad mēs paši sevi mīlam – bez jebkādiem nosacījumiem, bez mīlestības nopelnīšanas vai atstrādāšanas. Pretējā gadījumā, apkārtējie mūs vienkārši izmanto.

Un tad veselīgs dzīvesveids kļūst par mīlestības un cieņas aktu pret savu ķermeni, nevis apbalvojumu Lai mani mīlētu”. Tad kulturāla runa kļūst par mīlestības aktu pret savu valodu un audzināšanu, nevis “lai neizbiedētu”. Un boršču tu vāri tāpēc, ka tev patīk to darīt un patīk process, un, ne tāpēc, ka “mīlestība iet caur vēderu”.

Atteikt ir bail tad, kad zemapziņā mīt pārliecība par to, ka pašvērtējums ir jānopelna. Tas, protams, nenozīmē, ka jābūt ir rupeklim, patmīlīgam un bezkaunīgam, jāatskaka visiem un visur, jāstaigā pāri galvām un tikai tā būs iespējams iegūt cilvēku mīlestību un atzinību. Tomēr, pirms pieņemt piedāvājumu, atbildēt uz lūgumu, piekrist kaut kam, atbildi sev uz jautājumu: “Kāda ir mana patiesā motivācija to darīt? Kāda ir mana personīgā interese? Es to daru tāpēc, ka man tas patīk, vai arī tāpēc, ka es gribu nopelnīt cilvēku simpātijas?”

Visai cilvēka darbībai ārpasaulē jābūt mīlestības izpausmei, kura ir iekšējā pasaulē – nevis mīlestībai no ārienes, kas bieži izpaužas atzinībā, atsauksmēs, “laikos” un “šārēs”.

Pašvērtība tiek dota jau dzimšanas brīdī, to nosaka pati mūsu eksistence, mūsu dzīvība un ne tās daudzās regālijas izglītības, skaistuma, uzticības, jaunības, veselīga dzīvesveida, prasmes vārīt boršču veidā. Tas gan nenozīmē, ka nav jāaug garīgi, jānodarbojas ar personības izaugsmi. Taču primārā doma ir būt labākam, kā biju vakar. Tas viss tiek darīts ne tāpēc, lai ietītu konfekti pēc iespējas spilgtākā papīrītī un tas uzlabotu tās pārdošanas apjomus, bet gan tāpēc, ka konfekte patiešām ir garšīga un tā pelnījusi šo krāšno papīrīti tāpēc, ka tas atbilst tās izsmalcinātajai garšai.

Mīliet sevi un esiet mīlēti!

Autors: psiholoģe Anna Maksimova

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS