Cilvēki GRIB darīt kaut ko labu

Bija tāds gadījums.
Vienreiz pēc Dievkalpojuma pie garīdznieka pienāca jauns cilvēks un palūdza atļauju pateikt ziņojumu Dievnamā. Garīdznieks atļāva.
Tad jaunais cilvēks, uztraukdamies, pateica: “Brāļi un māsas, es pēc izglītības esmu matemātiķis, bet strādāju vienā datorfirmā. Tas ir mans maizes darbs. Būtībā, viss, ko es dzīvē zinu – tā ir matemātika. Es vēlos kaut ko izdarīt par labu Dievam, par labu cilvēkiem, bet nespēju neko izdomāt. Tikai, lūk, uz Baznīcu nāku pa Svētdienām. Lai kā būtu, ja kādam no jūsu bērniem ir grūtības ar matemātiku, es nākšu pie jums reizi vai divas nedēļā. Vienārši tāpat, Dievam par godu. Un uzlabošu jūsu bērnu matemātikas zināšanas. Tas ir viss, ko es protu.”

Tūlīt pat uz šo piedāvājumu atsaucās tēti un mammas, tāpēc, ka visiem ir bērni, un puse no šiem bērniem ne bum-bum matemātikā. Kā dziesmā teikts: “ Tētis Vasjam spēcīgs matemātikā, mācās tētis Vasjas vietā visu gadu…”

Nākamajā nedēļā pienāca vairākas sievietes ar piedāvājumiem uzlabot bērnu svešvalodu zināšanas. Viņas pateica, ka arī vēlas kaut ko izdarīt Dieva dēļ.

“Man iepatikās ideja”, saka viena. “Es arī vēlos Dieva dēļ pasniegt nodarbības”, saka cita – “nākšu pie jūsu bērniem, īpaši ja viņi dzīvo vienā rajonā. Varēšu palīdzēt uzlabot zināšanas vācu valodā.”

Pēc tam arī autotransporta īpašnieki sāka piedāvāt savus pakalpojumus, lai atgādātu uz Baznīcu cilvēkus: “Ja kāds no večukiem nāk pie mums uz Baznīcu, ņemiet vērā, ka katru Svētdienu noteiktā laikā es stāvēšu pie noteiktas mājas stūra. Aizgādāšu un atgādāšu jūs no Baznīcas. Es to darīšu Dievam par godu. Matemātiku es nezinu, angļu valodu arī, bet man ir mašīna.”

Vēlāk radās ideja izveidot kladīti, kurā no vienas puses rakstīts “Man ir nepieciešama palīdzība”, bet no otras “Varu palīdzēt”. Un sadaļā “Varu palīdzēt”, piemēram, kāda pensionāre raksta: “ Varu pie sevis izmitināt vienu vai divas studentes par brīvu vai arī par komunālo apmaksu. Ir brīva istaba. Dzīvoju viena.”

Cilvēki GRIB darīt kaut ko labu. Tikai sātans neieredz labus darbus. Šis naids, drausmīgs un ietiepīgs ļaunums pret jebkāda veida labestību un vēlme apslāpēt jebkādu labvēlības liesiņu, kas aizdegusies. Cilvēki ir daudz labāki, nekā viņi ir pēc fakta!

Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Paldies Aigaram Vancenko

Kāpēc mūs pamet tie, kuriem mēs palīdzējām grūtā brīdī?

Tā gadās: mēs palīdzam cilvēkam. Glābjam viņu pašā tumšākajā un bezcerīgākajā viņa dzīves brīdī. Varbūt tolaik viņš pārdzīvoja zaudējumu, varbūt slimoja, varbūt viņam tika atņemts īpašums, varbūt viņš tika izmests no darba, varbūt iekrita parādos un pazemojošā nabadzībā. Un, ja ne tu, viņš būtu miris, vai arī palicis dzīves zemākajā punktā…

Bet tad tu viņu izglābi un atbalstīji. Visu šo smago dzīves laika posmu tu biji blakus. Cilvēks piecēlās kajās, izveseļojās, atkopās, viņa stāvoklis uzlabojās, nauda parādījās… Un viņš pagrieza tev muguru. Aizgāja no attiecībām. Vai arī sāka vairīties satikties. Kā tautā saka: pacēla cepuri.

Tu zvani vai raksti – viņš negribīgi atbild. Vai vispār neatbild. Uz ielas tēlo, ka nepazīst. Attiecības kļuva vēsas vai izkūpēja gaisā. Bet tu lauzi galvu un pārdzīvo: kas noticis!? Tu taču cilvēku glābi, izārstēji no bēdām un ciešanām!

Bet, lūk, kas notika: tu viņam biji zāles. Apsēji un vate brūces ārstēšanai. Pretsāpju tablete. Cilvēks ar tevi ārstējās, lūk, kas par lietu. Bet, kad izveseļojās, – izmeta apsējus un nevajadzīgās tabletes. Tagad tie viņam atgādina sliktos laikus, bet kurš gan grib atcerēties slikto? Tu cilvēkam atgādini par to laiku, kad viņš jutās vārgs, nelaimīgs un pazemots. Bet tagad no tevis nav nekādas jēgas, viss jau ir labi.

Atsalums notiek divu iemeslu dēļ: pēc tevis vairs nav nekādas vajadzības. No tevis nav nekāda labuma. Kā tabletei veselam cilvēkam. Un otrs: tu cilvēkam atgādini par slikto laiku viņa dzīvē un, iespējams, viņa pašlepnums cieš. Tāda cilvēka atmiņā tavs tēls saistās tikai ar sliktiem notikumiem. Tā psihiatra vai venerologa pacienti pāriet ielas pretējā pusē, kad ierauga savu ārstējošo ārstu – lai nebūtu jāsveicinās…

Tā rīkojas ne īpaši pateicīgi un cēli cilvēki. Tādi cilvēki, kuri mēdz citus izmantot, tad kad vajadzīgas zāles, pajumte un palīdzība.

Ja cilvēks distancējas, – ko tur daudz, vismaz iemesls saprotams. Un saprotams arī tas, kāpēc toreiz viņš atradās tādā bezcerīgā situācijā. Un kāpēc, izņemot tevi, neviens cits nesteidzās palīdzēt. Tagad arī tu to nevēlies. Patiesībā jau tā viņš nodara pāri tikai sev. Tevi dzīve apbalvos. Nav vērts pārak skumt…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Man mamma mācīja…

Man mamma mācīja nekad nedot nelūgtus padomus un necensties palīdzēt cilvēkiem, ja viņi to nelūdz. Es domāju, ka viņa vienkārši ir neatsaucīga. Taču, kad pieaugu, sapratu, ka mammai bija taisnība. Mana mamma ir labestīgākais no cilvēkiem, kurus pazīstu.

Sabiedrība vienmēr uzstāj, ka ir nepieciešams palīdzēt tuvākajam. Es arī. Mums māca, ka mums noteikti cilvēkiem jāpalīdz tāpat vien un pat tad, ja viņi to negaida. Protams, tas nav pareizi. Nejauša labestības izpausme ļoti lielā mērā var izmainīt cilvēka dzīvi – raksta blogere KamMi Fam. Taču katrai medaļai ir otra puse. Un nevajadzētu noklusēt ticamāko alternatīvo iznākumu.

Dzīve ir loti sarežģīta labā un ļaunā kombinācija.

Nav nekā absolūti laba vai absolūti slikta. Sliktajā vienmēr atradīsies kaut kas labs, bet labajā – slikts. Ideja palīdzēt cilvēkiem nebūt nav slikta. Taču tā nav arī viennozīmīgi tikai laba.
Zemāk minēšu iemeslus, kuru dēļ personīgi es pārstāju palīdzēt cilvēkiem, iespējams, arī jums to vajadzētu darīt.
1. Pārstāj palīdzēt cilvēkiem, kuri to nav pelnījuši.

Tas ne vienmēr ir vienkārši. Mums mācīja, ka cilvēkiem ir jāpalīdz. Tad, lūk, tagad vajag iemācīties to nedarīt.
“Pieaugot tu uzzini, ka viena roka tev ir tāpēc, lai palīdzētu sev, bet otra – lai palīdzētu citiem”,
Sems Levensons.
Ļoti bieži man padomu vaicā “startaperi”. Es zinu, cik grūti ir veidot “startapu” – es pati tādu attīstu. Un vienalga es pārstāju dalīt savas zināšanas bez maksas. Agrāk cilvēki ļoti bieži mani aicināja uz kafiju, vienkārši  lai “izmantotu manas smadzenes”. Cilvēkam bankā ir vairāki miljoni riska kapitāla naudas, bet viņš vēlas bez maksas saņemt manu ekspertīzi, pat nesamaksājot par manu tēju?! Tas man ir nepieņemami.

Cilvēki nesaprot, ka man arī ir jābaro gimene un jāapmaksā rēķini un, ka arī man darbā ir termiņi. Viņi nesaprot, ka tējas dzeršanai ar viņiem iztērētais laiks man pēc tam būs jākompensē, strādājot līdz diviem naktī.

Ja viņi neuzskata, ka mans laiks ir vērtīgs, tad man priekš viņiem nav laika!

Ja cilvēkiem uz jums nospļauties, tad nepalīdziet viņiem. Viņi nav pelnījuši jūsu palīdzību!

Kad šodien man tiek izteikti šādi piedāvājumi, es vienkarši nosaucu savu stundas likmi.

Skarbi, bet tas ļoti atvieglo manu dzīvi un dara mani laimīgāku. Un cilvēki mani uztver nopietnāk. Ja kāds nevar atļauties manus padomus, es varu piedāvāt citu veidu, kā kompensēt manu laiku. 

Noteikums nr.1: Nekad neko nepiedāvā bez maksas.

Noteikums nr.2: Neaizmirsti noteikumu nr.1

Kad nākamo reizi tev palūgs bez maksas uzstāties konferencē, nepiekrīti, kamēr neesat vienojušies par pieklājīgu honorāru. Ja organizatori nevar samaksāt, tad apmaiņā pret savu uzstāšanos palūdz bezmaksas stendu, kurā tu varēsi reklamēt savu biznesu vai arī bezmaksas biļetes uz konferenci. Tas parādīs to, cik ļoti tu viņiem esi vajadzīgs kā lektors.

Cilvēki vienmēr tevi ekspluotēs, ja tu to atļausi. Vai tad tev ir tik daudz laika, lai palīdzētu visiem pēc kārtas? Palīdzi tiem, kuri to ir pelnījuši. Un labāk sāc ar sevi!

Ja, palīdzot citiem, tu jūties nelaimīgs, vienkārši nedari to. Dažkārt nākas būt egoistam un savas intereses nostādīt pirmajā vietā. Ignorē to dzīvesveidu, kuru tev cenšas uzspiest..

2. Pārstāj palīdzēt cilvēkiem, kuri nenovērtē tavu palīdzību
Mana lielākā vājība ir tā, ka man patīk palīdzēt cilvēkiem. Es palīdzēju, neatkarīgi no tā, vai viņi man to lūdza vai nelūdza. Taču tu nekad nevari zināt, kad tāds domāšanas veids tev nodarīs ļaunu.

Kādam manam bijušajam klientam lietas neveicās. Mana komanda vairākas dienas analizēja datus, lai saprastu, kur ir problēma. Tas neietilpa mūsu pienākumos un par šo darbu mēs neprasījām naudu. Mēs to darījām tāpēc, ka mums bija svarīgs šis klients un mēs ļoti pārdzīvojām viņa neveiksmes. Rezultātā mēs atradām vairākas nopietnas nepilnības viņa biznesa modelī. Mēs viņam tās parādījām un viņš mūs uz vietas atlaida.

Mēs to darījām, jo vēlējāmies palīdzēt. Taču mēs pateicām klientam to, ko viņš nevēlējās dzirdēt. Mēs zaudējām kontraktu, jo vēlējāmies palīdzēt. Mēs likām cilvēkam sevi ienīst par to, ka pateicām savu profesionālo viedokli.

Tas ir vienkāršākais veids, kā draugu pārvērst ienaidniekā – dot padomu, kuru viņš nevēlas dzirdēt.

Kad es kādam piedāvaju palīdzību, es reāli vēlos palīdzēt. Taču ļoti bieži cilvēki nav gatavi palīdzību pieņemt. Un tas ir normāli. Pārmaiņām ir vajadzīgs laiks un cilvēki ne vienmēr vēlas kaut ko mainīt.

Nav vērts dot padomus, ja cilvēki tiem nav gatavi. Jo reiz viņi var atnākt un pateikt, ka viņu nelaimēs tu esi vainīgs ar saviem padomiem. Es pārstāju palīdzēt cilvēkiem, kuri nevēlas, lai es viņiem palīdzu. Mazāk drāmas, vairāk laika sev.

3. Pārstāj palīdzēt, ja nevari to izdarīt uz 100%
Tas ir pats kritiskākais. Nekadā gadījumā nedrīkst piedāvāt savu palīdzību, ja neesi gatavs palīdzēt pilnā merā. Agrāk es tā bieži darīju un vēl tagad nožēloju.

Pirms vairākiem gadiem mani vecāki uz mēnesi aizbrauca ārzemju ceļojumā, un palūdza man pieskatīt savu māju. Man nav ne jausmas, kā jākopj istabas augi. Daudzus es “pārlaistīju”, bet citus “nedalaistīju”. Tad, kad vecāki atgriezās, visi augi bija beigti. Ja viņi būtu palūguši palīdzību kādam, kurš kaut ko saprot no istabas augu kopšanas, viņu mīluļi būtu dzīvi. Bet mani kopš tā laika viņi klāt saviem augiem vairs nelaiž.

Ja tev nav pietiekami laika vai prasmju, lai palīdzētu cilvēkam, tad, visticamākais, tu nodarīsi viņam pāri. Tas ir tā, kā aklais kādam mācītu zīmēt. Piedāvājot nekvalificētu palīdzību, tu neļauj cilvēkam atrast labāku un profesionālāku kandidātu. Tā kā tava labestība dažkārt cilvēkam var nākt par ļaunu un kaitēt. Viens no vienkāršākajiem veidiem kā sabojāt attiecības, ir piedāvāt palīdzību, kuru tu neesi spējīgs sniegt.

Gala rezultātā jebkas var beigties gan labi gan slikti. Un mums visiem ir jāatrod līdzsvars starp šīm galējībām.

Ir labi, ja vari apsvērt visus “par” un “pret”, pirms piedāvāt kādam palīdzību. Pretējā gadījumā tas var tev maksāt laiku, naudu un, kas pats svarīgākais –  tev svarīgas attiecības – draudzību vai profesionālās.

Nejauša labestības izpausme var kādam izglābt dzīvību. Bet dažkārt – kādu iznīcināt.

Autors: KamMiFam
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

P.S. Es domāju, ka ikvienam pieaugušam cilvēkam ir savs sajūtu “kodekss”, kad palīdzēt un kad to darīt nevajag. Un diez vai, lai palīdzētu cilvēkam pāriet ielu, panest somu, būtu jāsāk gari un plaši izsvērt un analizēt. Taču cilvēkiem, kuri uzņemas atbildību, veido savu biznesu, vada skolas, ir lektori, ir ļoti svarīgi sev noskaidrot jautājumus, kas saistīti ar  šo “palīdzēt” vai “nepalīdzēt” – “par maksu” vai “bez maksas”.

Kurš palīdzēs?

dragonfly-901937_1920

Man ļoti bieži stāsta par to, ka pašu lielāko un nesavtīgāko palīdzību cilvēki ir saņēmuši ne no tiem avotiem, no kuriem gaidījuši un pavisam ne no tiem cilvēkiem, ar kuriem rēķinājušies…

To apstiprina arī mana personīgā pieredze…

Un ir bijuši manā dzīvē momenti, kad sarežgītā situacijā man palīgā metušies cilvēki, no kuriem es vispār to neesmu gaidījusi un nekādu palīdzību neesmu lūgusi…

Ko tas nozīmē?

Tas atkal ir stāsts par tām pašam gaidu ilūzijām, kas mīlošas acis padara aklas…

Mīļie, un stāsts nav par to, ka tuvajiem obligāti ir mums jāpalīdz…
Stāsts ir par to, ka mēs ļoti bieži mīlam tos, kuri nav spējīgi just tuvību…
To tuvību, kas saistīta ne tikai ar mīlestības svētkiem…
Un arī viņi mūs mīl…
Patiešām mīl…
Tieši līdz mirklim, kad karnevāls beidzas…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaist var un vajag…

atlaist04

Mani vienmēr ir izbrīnījis miljardiem reižu atkārtotais padoms – ATLAID… Ak, jā, un parasti tas tiek izteikts ar varenu lielas patiesības apzināšanās sajūtu…

Varētu padomāt, ka cilvēkam rokās ir viņa traumu un zaudējumu suņu pavadiņa, un viņš šo pavadiņu spītīgi sažņaudz rokā, ne par ko nevēlēdamies atlaist…
Piedevām man ir liela praktiskā pieredze darbā ar cilvēkiem, un ļoti bieži jau no pāris pateiktiem vārdiem par to, ka viņš jau sen visu ir atlaidis, es pārliecinos, ka viņš pat necenšas to darīt…
Labākajā gadījumā ir paspēlējies ar modernajām “atlaišanas” tehnikām, kas bieži vien bez praktiskās psiholoģijas kā zinātnes pamata ir absolūti bezjēdzīgas…

Atlaist var un vajag…
Mīļie, taču tas nav vienas minūtes vai vienas dienas jautājums…
Un tā nav savu patieso sajūtu ignorēšana…

Ir labi, ja pēc iespējas ātrāk sapratīsi, ka neatstrādātie pārdzīvojumi un visi traumu veidi, kas noslēpti dziļi tevī un saņēmuši apzinātu aizliegumu izlīst uz āru vai pat tikai atcerēties tos, nozīmē NEATLAIST…
Tas nozīmē atļaut savai bēdu vēža šūniņai nekontrolēti augt…
Un tas agri vai vēlu uzsprāgs…
Tā apzināšanās, ka tu kaut ko vai kādu nevari atlaist, godīga apzināšanās nav zīme, kas stāsta par to, ka tev no visa spēka jāieķeras aizejošajā vai cilvēkos, kuri aiziet….
Tā ir zīme, ka tu vai nu nesaprati vai nepieņēmi notiekošā cēloni un tagad atrodies uz nenoteiktības un baiļu no pārmaiņām dreifējošā ledus…
Tu līdz galam neizdzīvoji šo stāstu un tāpēc nevari salikt reālus punktus uz i…
Tev grūti uzņemties atbildību par notiekošo, vai arī gluži otrādi, noņemt šo atbildību no saviem pleciem….
Tev ir grūti būt objektīvam, tāpēc, ka tu vēl joprojām esi situācijas iekšienē nevis ārpusē…
Visas tavas brūces vēl nav apstradātas pat lauku medicīnas līmenī…
Un tev vienkārši vajadzīga palīdzība…

Teikt cilvēkam tādā stāvoklī “atlaid” ir ne tikai cietsirdīgi, bet arī pilnīgi stulbi…
Labāk viņam vispār neko neteikt, ja cita nekā ko teikt nav…
Viņš atlaidīs viegli un bez svešiem atgādinājumiem tad, kad pa īstam būs tam gatavs…
Kad atstrādās notikušo…
Ne tik daudz ar apziņu, cik ar zemapziņu, tāpec, ka galvenās sāpes ir no turienes… un galvenie resursi, kas ļauj izdziedināties – arī no turienes…

Tāpēc neuzskati sevi par vāju, ja nespēj atlaist…
Un nepiekar tādas pašas birkas citiem cilvēkiem, kas katrs iestrēguši savos stāvokļos…
Tas nav vājums… nav bailīgums… un nav sīkumainība…
Tas nav laiks, bet gan palīdzības neesamība…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par kritiku

spogulis55

Kad kāds tevi kritizē vai nosoda, lūdzu, atceries, ka viņš kritizē vai nosoda vien daļu savas sirds, savu atspulgu tevī.

Mēs visi esam viens otra spoguļi. Tāpēc neuztver personīgi šos uzbrukumus. Cilvēki nezin tavu realitāti, viņi redz tikai tavu tēlu. Un, ja tu uzskati, ka viņiem tagad jājūt kaut kā savādāk – tu atņem viņiem viņu personīgo pieredzi un fantāziju. Atļauj viņiem paturēt viņu viedokli, un sev – savējo. Izdzīvo savas jūtas, domā savas domas, un zini, ka cilvēkiem “taisnība” tikai no viņu skatu punkta.

Ja kāds domā, ka tu esi slikts, vai kļūdies, tas nenozīmē, ka tu esi slikts vai kļūdījies. Nepieņem viņu kritiku un nosodījumu. Lai viņi tic tam, kam tic. Un, iespējams, ja viņi ir gatavi klausīties un refleksēt, palīdzi viņiem skaidrāk izprast tavu pieredzi, tavu balsi, tavu sirdi un klausies viņos.

Tev nav ko aizstavēt, jo patiesība vienmēr ir patiesība, un patiesība vienmēr ir atvērta. Nav nekādas vajadzības visu uztvert personīgi. Un, ja tu vēl joprojām lietas uztver personīgi, tu esi un paliec ne slikts vai kļūdījies cilvēks, bet tikai cilvēks, brīnišķīgs savā cilvēcībā.

Tas var būt briesmīgi un vienlaikus aizraujoši apzināties: cilvēki par tevi fantazē, kamēr nav pamodušies. Bet viņi pamodīsies, kad pienāks laiks. Un, iespējams, nekad nepamodīsies. Bet tu turpini savu ceļu droši, zinot, ka vienmēr būs tie, kas tev dos padomu apgriezties un doties mājās.

Paldies viņiem par viņu viedokli un turpini iet. Tava sirds alkst pēc Noslēpumainā un satraukti pulsē par katru jaunu dienu, veidojot savu paša ceļu.
Un katru nosodījumu un kritiku tu ieraudzīsi arvien skaidrāk.

Džeffs Fosters
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Egoisms/neegoisms

hipijs

– Darīt dzīvē to, ko tu vēlies – nav egoisms;
Likt citiem (uzspiest, manipulēt) darīt to, ko tu gribi – ir egoisms.
– Rūpēties par savu laimi un komfortu – nav egoisms;
Likt citiem rūpēties par tavu laimi un komfortu – ir egoisms.
– Secīgi risināt savas dzīves grūtības un fokusēt savu uzmanību uz savu dzīvi – nav egoisms;
Pastāvīgi žēloties un dažādos veidos pievērst citu cilvēku uzmanību savai dzīvei – ir egoisms.
– Piedzemdēt bērnu un dot viņam iespēju iemīlēt dzīvi ar savu paša piemēru, dzīvojot skaistu un aktīvu piepildītu dzīvi – nav egoisms;
Padarīt bērnu par mērķi un savas dzīves jēgu (pakļaut viņu savām interesēm, likt piepildīt savus nepiepildītos sapņus), visu darīt tikai dēļ bērna – ir egoisms.
– Paņemt brīvdienu, atslēgt telefonu, atcelt tikšanos ar draugiem un necelt telefonu, ja šobrīd nevēlies ar šo cilvēku runāt – nav egoisms;
Atnākt uz norunāto tikšanos, atbildēt uz nevēlamo zvanu un padarīt citus par sava saērcinājuma iemeslu – ir egoisms.
– Izvēlēties sevi un savas intereses, pateikt “nē” un “man tas neder” – nav egoisms;
Izvēlēties otra intereses, ļaut pārkāpt savas robežas un pēc tam vainot savus tuvos par to, ka tava dzīve nav izdevusies – ir egoisms.
– Atteikt otram materiālo, emocionālo un jebkuru citu palīdzību, ja jūti, ka tev tam nav atbilstošā resursa – nav egoisms;
Palīdzēt otram, bet pēc tam uzskatīt, ka viņš tev kaut ko ir parādā un apvainoties, ka viņš šim parādam nepiekrīt – ir egoisms.
– Lūgt palīdzību, bet ļaut otram brīvību piekrist vai atteikties – nav egoisms;
Norādīt uz to, ka viņa pienākums ir tev palīdzēt vai jebkādā veidā spiest viņam tev palīdzēt – ir egoisms.
– Neuzkraut sev pienākumus, kurus neesi spējīgs kvalitatīvi izpildīt un kuri neietilpst tavos pienākumos, bet kvalitatīvi veikt savu darbu – nav egoisms;
Apkrauties ar svešiem pienākumiem, bet pēc tam slepenībā vai atklāti ienīst savu darbu un dusmoties uz kolēģiem – tas ir egoisms.
– Ieklausīties svešos viedokļos, bet darīt tā, kā tu vēlies un saproti – nav egoisms;
Pieņemt otra viedokli, pat tad, ja jūti, ka tas tev neder, bet pēc tam analoģiski uzspiest viņam savējo vai vainot par to, ka viņa piedāvātais nenostrādāja – ir egoisms.
– Izvēlēties sevi – nav egoisms;
Izvēlēties otru, lai viņš izvēlētos tevi – ir egoisms.

Viss ir ļoti vienkarši – EGOISMS ir tas, kas nostiprina tavu līdzatkarību un upura pozīciju dzīvē.
NEEGOISMS – ir viss, kas tevi padara par tavas dzīves saimnieku. Brīvu, atbrīvotu cilvēku, kurš spējīgs izvēlēties savu paša laimi un būt atbildīgs par to. Esi vieds un mierīgi ar pašcieņu izvēlies sevi un savu dzīvi jau šodien!

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pati!

pati

“Tev pašai viss ap sevi jāsatīra. Atnes un padod! Visu dzīvi viņai pakaļ staigāsi? Pašai jāvar. Liela jau!”
Es klusēju un tīru no arbūza ārā sēkliņas.
Tā viņa mīl. Bez sēkliņām. Bet rokas sulā nemīl.
Es domāju par to, cik skaidri jau no bērnības mēs saprotam, ka nav uz ko paļauties. Var tikai uz sevi. Pašai aizsiet cepuri. Pašai uzvilkt apavus. Pašai domāt uz priekšu, lai nepieļautu kļūdu. Lai neizdzirdētu: tu pati jau gana liela? Cik var? Pašai laiks! Ar ko tu domāji? Pati vainīga!”
Pirksti neklausa, poga tāda neērta, un tās šņores. Bet mamma pateica, ka vajag pašai, ka visi jau sen paši. Mamma palīdz, bet ir ļoti neapmierināta. Un ir ļoti kauns, ka pati vēl neproti. Jāprot! Pašai. Lai mamma būtu apmierināta. Pašai jāmazgā zeķes. Pašai jāizmācās. Pašai jāuzkopj. Visu pašai.
Vajag paļauties tikai uz sevi. Uz mammu un tēti nevajag. Viņi ir ļoti neapmierināti, kad tu nevari un lūdz palīdzību. Un tu vairs nelūdz… Jau liela.
“Dzīvē viņai neviens pakaļ nestaigās!” skan no otras istabas.
Bet es tīru arbūzu no sēkliņām… Un domāju, ka ir ļoti svarīgi, ka ir kāds, kurš zin, ka tev nepatīk rokas arbūza sulā. Kāds, kurš aizsies cepuri. Kurš sakārtos šallli. Pat tad, ja tu jau esi pavisam liela. Un visu sen jau proti….
Lai kadā ļoti svarīgā pagrieziena punktā tu atcerētos šo pieredzi un saprastu, ka tā notiek. Tā var būt. Rūpes, tas ir normāli. Atcerējos un laikus pametu tās attiecības, kurās bija jāpaļaujas tikai uz sevi, vai arī nesāku tās vispār.

Elena Višņakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc sieviete nelūdz vīrietim palīdzību?

Tu esi tur, kur vēlies būt

upuris2

Parasti tad, kad cilvēks slikti dara savu darbu, viņš ir sašutis: “Vai jūs vispar ziniet, cik man par to maksā?!” Zinu, un nesaprotu, ko tu tur dari!? Man šķiet, ka viss ir vienkārši: nepatīk – nedari.
Un tā ir it visā.
Tev slikti dzīvot kopā ar cilvēku – nedzīvo! Tavi biznesa partneri pret tevi izturās slikti – maini. Kostīms izskatās slikti – atdod tam, kuram tas izskatīsies labi. Slikti guli – sāc nodarboties ar savu dvēseles stāvokli. Slikti jūties – ārstējies. Tu jūties slikti, dzīvojot šajā zemē – brauc prom. Dari, nevis čīksti.
Bet, ja tu neko nedari, nemaini, tātad tev ir labi. Esi godīgs pret sevi – tev ir labi. Labi čīkstet. Labi žēloties. Labi ciest. Labi būt upurim. Labi saņemt līdzjūtības vārdus. Labi, ja tavā vietā visu nolemj un palīdz. Labi neko nedarīt ar savu dzīvi. Mierīgi. Prognozējami. Tā ir tava komforta zona.
Būt mēslos ir tava komforta zona.
Te nu arī ir visa jēga. Pati lielākā dzīves jēga. Ja tu neesi upuris, tad – kas vēl? Ja tu nežēlosies, tad, ko citu tu darīsi? Jo nāksies taču darīt.
Ja atņemt šo jēgu “Man ir neiespējami grūti nest savu krustu”, tad kas atliek? Kur tu iesi bez krusta? Kā tu vispār bez tā dzīvosi?

Nelemt – arī tas ir lēmums. Nemainīt – arī tā ir izvēle. Ja tu izdari tādu izvēli, esi ar to mierā, atzīsti to, saņem savus bonusus, baudi tos. Taču “nezāģē” citiem smadzenes. Nevienam nav jāspēlē tavas spēles.
Atzīsti, ka tu atrodies tur, kur vēlies būt. Un tā arī ir visa patiesība.
Autors: Lilija Ahremčuka
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS