Par sāpēm, bezspēcību un nespēju lūgt palīdzību

dveseles sapes

Nesen savu dzīvi pašnāvībā beidza grupas Linkin Park solists. Daudziem cilvēkiem tas bija šoks, arī man. Atceros savas domas pirms vairākiem gadiem vasarā, kad  Robins Viljams beidza savu dzīvi pašnāvībā. Es nevarēju saprast un pieņemt to, ka cilvēks, kurš simbolizēja humoru, vieglumu un vienkāršību, kaut ko tādu var izdarīt. Man viņš bija kā simbols priekam un vitalitātei, un tāpēc viņa aiziešana – vēl jo grūtāk pieņemama. Bet tad sāka parādīties informācija, ka viņš slimojis ar depresiju, narkotiku atkarību, ka pēdējā laikā ļoti cietis un bijis ļoti noslēgts. Un it kā šis lēmums bijis viņam kā atrisinājums. Taču citiem cilvēkiem viņš bija īpašs, nozīmīgs, iedvesmojošs, tas, kurš vienmēr jokoja un uzlaboja garastāvokli u.t.t. Tas pats stāsts ir arī par Linkin Park solistu.

Bet vēl mani izbrīnīja tas, cik viegli citi cilvēki sāka viņus nosodīt par tādu soli. Tāpēc, ka tās bija pasaules mēroga zvaigznes, kuriem, šķita, ka ir viss. Kāda drāma? Dzīvo un priecājies! Padomājies tik, izdomājuši sev depresiju! Labāk būtu gājuši strādāt. Bet viņiem taču bija bērni, atbildība. Kā viņi tā varēja? Un tādā garā….

Un uz tāda nosodījumu fona, šis briesmīgais solis, izrādās, iegūst jēgu. Jo cilvēks redz, ka viņa sāpes citiem cilvēkiem ir tukša skaņa. Cilvēki nesaprot, ka ārējie labumi neko nenozīmē. Jo sāpes, traumas un pārdzīvojumus nevar noslāpēt ar slavu, naudu, alkoholu. Tāpēc, ka tas viss ir tikai ārējs. Un tie, kuri sapņo par naudu, slavu, citu dzīvi, cerībā, ka tas kaut ko mainīs, nesaprot, ka neko nemainīs, ja iekšā ir tukšums – caurums. Bieži vien pat radošums ir tikai iekšējās sāpes rezultāts, liela daudzuma ar grūtībām pārdzīvotu emociju, kam nepieciešama izeja uz āru.

Kā saka, lai uz kurieni tu pārceltos, tu vienmēr sevi ņemsi līdzi.

Un kas ir vēl svarīgāk, šī nosodīšana vēlreiz parādīja to, ka tas, kāds tu esi iekšienē, ļoti maz kuru interesē. Mēs vienmēr redzam kaut kādu bildīti, kuru mums rāda cilvēki – fasādi, plakātu. Tā dzīvo visi. Kāds to dara tāpēc, lai citiem skaustu, kāds – tāpēc, lai neizrādītu savu vājumu, kāds – tāpēc, lai saņemtu apkārtējo uzmanību, u.t.t.

Bet skaidrs ir viens – mēs nekad skaidri nezinām, kas patiesībā notiek citu cilvēku dzīvēs.

Agrāk es ticēju vārdiem un bildītēm. Bet pēc tam parādījās terapija, kurā es biju gan klients, gan terapeits, gan grupu dalībnieks. Un tad visā šajā telpā es ļoti skaidri ieraudzīju, ka cilvēki paši izveido šīs bildītes un aizsardzības, lai tikai neparādītu sevi – patieso un savus iekšējos pārdzīvojumus.

Meitenes, kuras izstāda apskatei savas laimīgās bildītes, kurās redzamas ar saviem mīļotajiem, pēc tam raud spilvenā, jo viss ir pavisam ne tā un vispār – ļoti slikti, ka pašas sevi nemīl, bet mīļoais vispār ir egoists un maita. Biznesmeņi, kuri rāda savas  veiksmīgās darbības bildītes, ar grūtībām valda asaras, jo ir noguruši būt tādi – veiksmīgi, jo izradās, ka citiem viņi ir vajadzīgi tikai tādi, un jebkuras vājuma izpausmes noved pie strīdiem, sķiršanās, tiesvedības un draudzības beigām.

Un, kad es to ieraudzīju, es sāku saprast, ka patiesība vienmēr slēpsies no citiem cilvēkiem. Patiesību nav izdevīgi rādīt, tas ir bīstami un nepatīkami. Un tāpēc labāk vienkārši zīmēt savu bildīti, nevis kļūt dzīvam un īstam.

Un vēl es padomāju par, iespējams, vēl vienu fenomenu.

Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki, kurus citi uzskata par gaišiem, pozitīviem, optimistiskiem un saules stariņiem, patiesībā ir ļoti nelaimīgi. Jo viņi zin, ka tā ir tā forma, kādā viņus pieņem cilvēki.

Un ir ļoti viegli starot citiem, bet ļoti grūti mēdz bū stpīdēt pašam sev.

Mēs visi izmantojam citus cilvēkus. Mēs domājam, ka esam nesavtīgi un garīgi, bet patiesībā ikviens cits cilvēks mums ir interesants līdz brīdim, kamēr mēs no viņa kaut ko varam dabūt. Un, ne jau tikai materiālajā ziņā dabūt. Drīzāk – emocionālajā!

Mēs esam ar otru cilvēku tikmēr, kamēr mums kopā ir jautri, kamēr viņš mūs iedvesmo, dāvā mums savu siltumu, vai izsauc mūsos mīlestības jūtas, vai ar savu humoru izdzenā mūsu bēdas, kad izkrāso mūsu vientulību, māca, dod padomus, palīdz u.t.t.

Tātad, kamēr mēs kaut ko saņemam no otra, mēs tiecamies draudzēties ar viņu. Jo šajā ziņā ikviens cilvēks ir egoists. Neviens nekomunicēs ar to, kas izsauc vien negatīvas emocijas, vai neko nedod.

Un tā, izrādās, ir milzīga problēma, lūk tādiem, gaišajiem un pozitīvajiem cilvēkiem.

Jo viņi domā, ka, ja viņi pastāstīs par savu sāpi, saviem pārdzīvojumiem un sarežģījumiem, viņi pazaudēs sev tuvus un svarīgos cilvēkus. Vai arī viņi baidās, ka tad visi uzzinās par viņu vājībām un nodarīs tiem pāri, vai kā tamlīdzīgi.

Un tad tā vietā, lai būtu tas cilvēks, kas viņš ir, cenšas būt par to, kas vinš nav.

Viņš, patiesībā, var būt jautrs un pozitīvs, bet tikai reizēm, arī viņam pašam var būt problēmas. Un, kad viņš, tā vietā, lai parādītos citiem ar šīm savām problēmām, un saņemtu no viņiem atbalstu, sāk noslēgties, aiziet no sevis, ierobežot savu komunikāciju, slēpties. Tāpēc, ka uzskata, ka šādā stāvoklī viņš nevienam nav vajadzīgs.

Un, kas pats bēdīgākais – ļoti bieži tā ir taisnība.

Vairumam cilvēku patiešām nav nekādas intereses par tiem, kam sāp:

  • Kāds to dara tāpec, ka uzskata sāpes par vājuma pazīmi. Ja reiz tu esi vājš, tad vācies.
  • Kāds vienkārši egoistiski domā, ka, ja reiz tas viņu neuzjautrina, tad ko ar tadu nūģi komunicēt.
  • Kāds vienkārši nezin, kā palīdzēt cilvēkam, kuram sāp.

Iemeslu ir daudz, bet rezultāts – viens. Tas, kuram sāp, paliek viens ar savu sāpi. Un tādā gadījumā, aiziešana no šīs pasaules var būt pilnīgi loģisks atrisinājums.

Es domāju par to, kāpēc tā notiek? Vai tiešām tas ir tik sarežģīti, uzklausīt otru cilvēku, pabūt viņam blakus viņa pārdzīvojumos. Bet pēc tam atcerējos, ka līdz psihoterapijai vispar nesapratu – kā tas ir, būt kopā ar cilveku viņa pārdzīvojumos.

Problēma ir tā, ka mūs nemāca, kā būt kopā ar otru cilvēku.

Un vēl es padomāju, ka katrs no mums ar lielām grūtībām pacieš savas sāpes un savu personīgo bezspēcību. Un, par cik mēs nezinām, ko mums pašiem darīt tadā situācijā un stāvoklī, tad redzēt otru cilvēku, kurš pārdzīvo kaut ko līdzīgu, faktiski nozīmē palielināt savas personīgas sāpes un ciešanas daudzkartīgi.

Un, lai izvairītos no šiem pārdzīvojumiem, cilvēki cenšas atrast katrs savu izeju:

  • Spēcīgi cilvēki (parasti tie ir veiksmīgi vīrieši) vispār ar lielām grūtībām atzīst sevī kādas vājības, sāpes un jūtas. Tāpēc viņu pieeja ir vienkārša – “Savācies, lupata. Vai tad tu nevari vienkārši iet un izdarīt” Jūtas? Tās ir muļķības! Sakod zobus, ej un dari!” Un tadā stāvoklī viņi tur sevi, savus tuviniekus un tos, kas riskēja palūgt viņiem palīdzību.
  • Citi cilvēki uzreiz sāk dot padomus. Ko darīt un – kā. Tas nozīmē, ka jebkuras sāpes viņiem nozīmē tikai to, ka tās ir jāpārtrauc un jānovāc. Jāatrisina jautājums.
  • Kāds sāk vienkārši žēlot. “Ai, ai, tu mans nabadziņš. Cik gan tev ir grūti, uķi puķi, ļauj es tevi pabarošu.”
  • Kāds atbildei sāk žēloties pats: “Ko nu tu ar savām problēmām, ja vien tu zinātu manējās!”
  • Kāds aiziet no bezspēcības caur nenovērtēšanu un salīdzināšanu ar to, kuram ir vēl grūtāk: “Karš Ugandā, bērni mirst badā, bet tu ciet par kaut kādiem tur niekiem”.

Un starp visiem šiem variantiem, nav neviena, kas dos otram sajust, ka viņa pārdzīvojumi nav kaut kādas muļķības, ka tiem ir vieta būt, ka tie ir normāli un dabīgi. Gluži otrādi – vairums cilvēku otru piebeigs, sakot, ka tas ir slikti, ka vajag nospiest visas tās sāpes un vispār tās neredzēt, sākt kaut ko darīt un viss pats no sevis pāries.

Saklausījušies tadus padomus, daudzi “pavelkas” un metas trakulīgā darbībā. Tas labi, ja cilvēks ir aizņemts, un viņam nav laika domāt par sevi. Un rodas ilūzija, ka to var pārdzīvot. Tāpēc daudzi tādi gaiši un labestīgi cilvēki kļūst par aktīviem palīgiem, un visu savu uzmanību novirza uz palīdzību citiem, atdod sevi visu, tā kompensējot savas sāpes.

Bet citiem šķiet, ka viņi ir tādi – bezrūpīgi cilvēki, stipri, kurus nekas nespēj satricināt, ka viņi vienmēr skatās uz priekšu, ka vienmēr ir gatavi nakt palīgā.

Tikai nez kāpēc viņiem palīgā neviens nenāk. Tapēc, ka nevienam pat prātā neienāk tas, ka šim tīrajam, lieliskajam, gaišajam cilvēkam arī var būt problēmas. Ka arī viņam vajag, lai kāds viņu uzklausītu, pieņemtu, atļautu pastāstīt par savām sāpēm un pārdzīvojumiem. Lai arī VIŅAM piedāvātu palīdzību.

Viņi zin, kā atdot, bet nezin, kā paprasīt priekš sevis.

Un es visas šīs domas rakstu tāpēc, lai jūs aizdomātos par stiprajiem cilvēkiem jūsu dzīvēs.

Droši vien starp jūsu paziņām un draugiem ir tādi cilvēki. Un, iespējams, ka viņiem šobrīd ir vajadzīga palīdzība. Lai kāds vienkārši uzklausītu, lai kāds pajautātu, vai gadījumā vieņiem nepietrūkst spēka, vai viss ir kartībā.

Tāpēc, ka šobrīd ir daudz sāpju. Ļoti daudz. Daudz trauksmes un neskaidrību. Un tēlot, ka tā nav, nozīmē pakļaut sevi psihosomātikai un dziļai depresijai. Bet cilvēku, kuri netiek paši ar to galā, ir ļoti, ļoti daudz, vairāk, kā jūs  redzat. Tāpēc, ka to izrāda tikai daži.

Bet pie mums vēl līdz šim savu trauksmaino un līdzīgo sajūtu atzīšanu uztver kā atzīšanos savā vājumā, pēc kuras tu vairs nekad nevarēsi būt “zirgā”

Tikai var notikt tā, ka, ja neatzīsieties sev savos pārdzīvojumos, pēc brīža vairs nebūs kam būt “zirgā”.

Un vēl ir viena prolēma, kas rodas, ja mēs neatzīstamies sev savās smagajās sajūtās.

Visas savas sāpes un bezspēcību ļoti viegli var “anestezēt” ar agresiju. Un tieši tāpēc šodien ir tik daudz naida, uzbrukumu un konfliktu.

Jo sāpīgāk cilvēkam, jo spēcīgāk viņš vēlēsies ievainot citus. Lai kaut nedaudz nomierinātos.

Tāpēc daudzi “sēž” internetā, mētājas vārdiem, lamājas, pauž savu naidu un dusmas pret citiem, jo šķiet, ka kāds ir vainojams šajās viņu sāpēs. Un sitīs, nodarīs sāpes, dzels, lai tikai nedzirdētu to, cik patiesībā pašiem ir sāpīgi.

Kad es vēlos kādu sodīt par to, ko viņš dara ļaunu, es atgādinu sev, ka tas ir tikai tāpēc, ka viņam šobrīd ļoti sāp. Bet kad es dzirdu savu vēlmi uzbrukt, es vēršos pie sevis un jautāju, cik sāpīgi ir man. Un ko es varu izdarīt savā labā, lai novērstu šīs sāpes. Tāpēc, ja es šo savu sāpju dēļ uzbrukšu cilvēkam, tad viņa sāpes tikai palielināsies un ar to pašu palielināsies arī viņa atbildes agresija. Un tas, kā man šķiet, ir jauns apburtais loks.

Ar šim pārdomām es gribēju teikt sekojošo:

  • Esiet vērīgi pret savām un citu sāpēm.
  • Centieties atbalstīt citus, jautājiet par to, vai gadījumā viņiem nav vajadzīga palīdzība.
  • Nevairieties no savas bezspēcības. Lūdziet palīdzību sev!

Es saprotu, ka tikai tad, kad esam atvērti tam, ko mēs patiesībā jūtam, daloties tajā ar otru cilvēku, vai atbrīvojoties no tā patstāvīgi, mēs varam reāli ietekmēt to, kas šobrīd notiek mūsu mājās, pilsētās, valstīs un pasaulē.

Jums jāatceras, ka jūsu dalība rezultātā var radīt dziedinošu efektu un palīdzēt daudziem cilvēkiem.

Ja katrā no mums būs mazāk sāpju, tad tās necentīsies materializēties konfliktos, karos un grautiņos.

Bet samazināt šīs sāpes var tikai tad, ja atzīstam, ka tās IR. Un palūgt palīdzību citiem – priekš sevis. Vai sev – priekš citiem.

Sāpes nav vājums. Skumjas nav vājums. Depresija nav vājums. Un pat bezspēcība nav vājums.

Par vājumu tās kļūst tad, kad sāk graut mūs no iekšienes. Un tad mēs patiešām kļūstam vāji.

Atrodiet cilvēku, kurš dalīsies ar jums jūsu sajūtās. Īpaši to saku mūsu stiprajiem un vīrišķīgajiem vīriešiem. Vīrieši, ticiet, sievietēm tas būs atklājums, ka arī jūs varat pārdzīvot šādas sajūtas. Un ļoti iespējams, ka saņemot palīdzību no sava tuvākā cilvēka, jūs sajutīsieties daudz spēcīgāki, pārliecinātāki, kā slēpjot to un tēlojot, ka esat betmeni.

Ieslēdziet gaismu un apgaismojiet savas sāpes! Ļaujiet tām iziet ārpusē un pārvērsties. nebaidieties lūgt palīdzību! Muļķīgi to nelūgt, bet tēlot, ka viss ir labi, kad reāli viss ir slikti. Padomājiet par to!

Autors: Marija Žigan

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Muļķis

puika-bernu-nams1

Mazs puisēns, palēkdamies, skrēja blakus jaunai sievietei, cenzdamies satvert viņu aiz rokas. Tā viņu atgrūda, nikni purpinādama:

– Un kur tu tāds radies? Piedzimi, lai traucētu man dzīvot!

– Mammu, kad atgriezīsimies, tu palasīsi man pasaciņu par sienāzīti?

– Nabaga puika,– līdzjūtīgi sarunājās apkārtējie, – muļķītis nezin, ka viņa to ved uz bērnunamu.

Kad puika paaugās un varēja apciemot māti, viņš centās vairāk laika pavadīt kopā ar to. Bieži viņš atrada savu mammu piedzērušos, sauca ātros un kamēr ārsti brauca, viņš glāstīja mammas roku un skūpstīja netīro vaigu.

– Kāpēc tu, mammīt tā? Pacieties, viss būs labi.

– Kaut kāds nenormāls bērns, vienkārši muķis. Nekadas pašcieņas. Tā viņu nemīlēja, bet viņš visu laiku cenšas viņu glābt, – paziņas bija nesaprašanā.

Ātri paskrēja skolas gadi, pēc tam studiju laiks. Puika saņēma sarkano diplomu un viņam bija visas iespējas karjerai un izaugsmei. Bet, par brīnumu visiem, viņš aizgāja strādāt skolā.

– Tā arī gudrāks nav kļuvis, tas nekas, ka sarkanais diploms. Muļķis, būtu labāk taisījis karjeru, nevis loderus skolā mācījis, – paziņas bija sašutuši.

Māte nomira. Gādīgais dēls neaizmirsa ceļu uz viņas kapu. Pēc laika viņš to apciemoja kopā ar savu sievu – meiteni no kaimiņu kāpņu telpas.

– Muļķis, – tantes pagalmā sarunājās, – tāds skaistulis, tik daudz meitenes bija gatavas ar viņu precēties, bet viņš izvēlējās tādu – nekādu un vēl klibu.

Tām nebija dots saprast, ka pašu galveno ar acīm neieraudzīsi. Jaunie dzīvoja saticībā, tikai bērnu viņiem nebija. Bet drīzumā kaimiņi ieraudzīja, ka jaunais pāris pa parku pastaigājas kopā ar diviem mazuļiem – puisīti un meitenīti. Bērnus bija pametuši vecāki un pārim tie kļuva par savējiem.

– Muļķis, – turpināja kaimiņi, – ālava, piedzemdēt nevar, bet šim acis aizmālējušās. Lai tik tagad audzina svešus bērnus.

Valodas netraucēja jaunajam pārim dzīvot mīlestībā un saskaņā. Gāja gadi. Bērni izauga, ieguva labu izglītību, izveidoja savas ģimenes un nebija nevienas dienas, kad kāds no viņiem vai mazbērniem neapciemotu savus vecākus.

Reiz ziemā sirmais vīrs pastaigājās pa krastmalu. Viņš ieraudzīja cilvēku pūli, kas ar interesi vēroja upē uz atlūzuša ledus gabala suni. Dzīvnieks pārbijies un nosalis žēlabaini smilkstēja. Bet vairāk neko, izņemot interesi, šis notikums cilvēku sirdīs neizraisīja. Un tikai sirmais vīrs, ne mirkli nedomājot, metās ledusaukstajā ūdenī palīgā sunim.

Apkārtējie sprieda:

– Kāds muļķis! Tas taču ir tikai suns, bet pašam vēl nesen infarkts bija. Tā arī pie prāta nav nācis.

– Muļķis piedzima, muļķis nomira.

Viņš stāvēja pie paradīzes vārtiem un gaidīja savu rindu.

– Kā tevi sauc?– jautāja viņam Eņģelis, kurš stāvēja pie ieejas.

– Es pats aizmirsu savu vārdu, – viņš teica, – bet apkārtējie mani sauca par Muļķi..

– Ienāc, tu esi ierakstīts Dzīves Grāmatā. Bet tavam vārdam ir cits skanējums – to sauc par Mīlestību.

Avots: http://www.smisl-zhizni.ru

Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc vajag just savu vērtību?

11012584_10153333166807526_1562387551662250235_n
Nesen kadā no semināriem viens no tā dalībniekiem noformulēja interesantu jautājumu:
“Vai ir kāda problemātiska, aktuāla psiholoģiska tēma, kas skar ikvienu cilvēku?”
Sākumā gribējās atbildēt šabloniski, ka visas problēmas ir individuālas un atkarīgas no katra cilvēka personīgās pieredzes. Tomēr, tas gluži tā nav.
Es domāju, ka ir viena ļoti svarīga tēma, kas ir gandrīz ikviena cilvēka, kurš dodas pie psihologa pēc padoma, vājā vieta. Pašvērtējums. Un tikai pēc tam, kā sekas vājai savas fundamentālās vērtības apziņai, rodas citas grūtības: depresija, trauksme, iekšējais tukšums, pazemināts pašvērtējums, orientācija uz sasniegumiem, problēmas attiecībās.
Cilvēks, kurš neizjūt savu vērtību, tērē ļoti daudz enerģijas un spēka, lai uzturētu stabilu psiholoģisko stāvokli, un bieži vien ir spiests darīt lietas, kuras tam ir nepatīkamas. Viņš gaida pastavīgu ārējo atbalstu un, diemžēl, vienalga neiegūst to – savu vērtības apziņu.
Eksistenciālajā analīzē mēs, kā likums, runājam par praktisko vērtību (tiem sasniegumiem, kas ir ikviena cilvēka dzīvē), un par fundamentālajām vērtībām (savas vērtības apzināšanās tiesības, kas dotas mums katram līdz ar mūsu piedzimšanu).
Ja dominē praktiskā vērtība, cilvēks, kā likums pastavīgi atrodas kustībā un cenšas sasniegt arvien vairāk – arvien lielākus mērķus, kas kaut uz neilgu laiku ļauj sajust savu vērtību un svarīgumu.
Protams, šī praktiskā vērtība ir ļoti svarīga attīstībai, taču, ja tā ir dominējošā un galvenais motivējošais spēks, tad parasti tā noved pie netaisnīguma sajūtas, nebrīvības sajūtas un iekšējās spriedzes.
Nespēja izdzīvot un sajust savu vērtību formē divus uzvedības variantus:

 

1. Pārmērīgu ciklēšanos uz sevi: egocentrismu, vēlmi tikt atzītam un būt uzmanības centrā pēc iespējas biežāk. Te var runāt arī par pārlieku augstu pašvērtējumu. Tāds uzvedības modelis parasti ir cilvēkiem ar izteikti narcistisku dabu vai histēriķiem.
2. Neapmierinātību ar sevi, vēlmi būt labam visiem, pārleiku liela paškritika, savu vēlmju neievērošana. Te runājam par pazeminātu pašvērtējumu. Šādi cilvēki parasti uzņemas atbildību citu vietā, uzskata, ka ļoti daudz ko dzīvē nevar atļauties, ka viņiem nav tiesību realizēt savus mērķus un plānus.

 

Dažādās dzīves situācijās cilvēks ar vāji attīstītu pašvērtējumu var izmantot abas šīs stratēģijas.

 

Vislielākās grūtības darbā ar fundamentālo vērtību tēmu ir tajā, ka nav iespējams runāt, domāt vai zināt par savu pašvērtējumu, to vajag SAJUST. Bet kā to var sajust, ja visu mūžu, gadiem ilgi šīs sajūtas nav bijis?
Iespējams, šī ir tā dziļā tēma, pie kuras cilvēks nonāk ļoti ilgas terapijas procesā. Kāds pēc pusgada, kāds pēc vairākiem gadiem. Šī tēma neatrodas virspusē, taču ir pamats vairumam citu problēmu.
Kāds šo sajūtu iegūst, pateicoties uzmanīgai un smalkjūtīgai attieksmei pret sevi, ar sava iekšējā dialoga palīdzību. Kādam šī sajūta rodas pēc darba ar savu biogrāfisko pieredzi un dzīves uzstadījumiem.
Konsultācijās ar klientiem mēs, kā likums, meklējam saskanīgus tēlus, idejas, asociācijas, kas palīdz tuvināties šai sajūtai. Taču man gribās noformulēt pavisam vienkāršu tēzi, ko ir vērts integrēt savā pasaules izjūtā:
“Vienmēr atradīsies kāds, kurš vienu vai citu darbu dara labāk par tevi. Taču nav neviena cilvēka, kuram būtu tādu īpašību, spēju, sajūtu, vēlmju komplekts, kā tev. Nav nekādas jēgas darīt ideāli vai labāk par citiem.
Ir svarīgi darīt tā, lai būtu sajūta, ka tas, ko tu dari, ir labi un pareizi tieši tev. Ar to arī būs pietiekami. Un tas IR vērtīgi.
Un tas, ka tu esi, ir vērtīgi un svarīgi.
Un tikai tad, kad tu sajutīsi savu vērtību, tu varēsi novērtēt citus cilvēkus. Un jūsu starpā var izveidoties attiecības. Tādas attiecības, kas ļaus nostiprināt un apstiprināt vienam otra vērtību un savas esības vērtību šajā pasaulē.”

 

Autors: Jevgēņija Koļcova
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Kā patiesi palīdzēt

 

palidziba2

Ir kāda lieta, ko mēs visi sapratīsim agrāk vai vēlāk:

Nekad nemēģini palīdzēt cilvēkam, kas nav gatavs, lai tam palīdzētu.

Kamēr palīdzība netiek lūgta, kamēr cilvēks nav gatavs uzklausīt un saņemt informāciju, nav gatavs atteikties no visa vecā, tavs mēģinājums palīdzēt tiks uztverts kā manipulācija vai kontrole – tā ir tava „lieta”, tava vajadzība, ne viņu. Parādīsies aizstāvība, ieņemtās pozīcijas paliks vēl stingrākas, tas beigsies ar to, ka tu jutīsies vai nu neapmierināts, vai kaut kādā veidā pārāks pār šiem cilvēkiem, vai pilnīgi bezspēcīgs. Un „spoguļotās” upura un glābēja lomas liks justies vēl tālāk vienam no otram kā jebkad agrāk.

Kā patiesi palīdzēt? Satiec viņus tieši tur, kur tie šobrīd atrodas. Aizmet prom sapni par viņu tūlītēju dziedināšanu. Piebremzē. Apzinies un pieņem cilvēka tagadējo pieredzi. Nemēģini tai uzlikt savu rāmi, vai iedomāties, ka zini, kas ir labākais šiem cilvēkiem. Varbūt tu nemaz nezini, kas ir vislabākais. Varbūt viņi ir daudz spēcīgāki, inteliģentāki, izturīgāki, pilni ar iekšējo spēku un potenciālu, kā tu jebkad spētu iedomāties.

Varbūt tieši šajā brīdī labākais viņiem ir nevēlēšanās pieņemt tavu palīdzību, neizjust vajadzību pēc tās. Varbūt viņiem tieši vajag cīnīties un ciest. Varbūt viņi līdzsvarojas un dziedinās viņu pašu – unikālā veidā. Varbūt tas, kas šajā brīdī nepieciešams, ir uzticība, uzklausīšana un dziļš respekts pret to, kur  šobrīd viņi atrodas viņu pašu ceļojumā. Varbūt tu tikai mēģini palīdzēt pats sev?

Varbūt patiesas izmaiņas nāk nevis no cenšanās tās uzspiest citiem, bet līdzsvarojoties kopā ar viņiem tur, kur viņi ir pašlaik, atbrīvojot to radošo inteliģenci, izrādot cieņu viņu unikālajam ceļam un viņu noslēpumainajam dziedināšanas procesam.

Kad tu mēģini kādu izmainīt, tu dod ziņu viņiem, ka tas, kādi viņi ir šobrīd, nav labi, nav „pareizi”, tu dod ziņu, ka noraidi un turies pretī viņu šī brīža pieredzei un gribi, lai tā būtu savādāka. Iespējams, ka šādā veidā, tu pat varētu dot ziņu, ka šos cilvēkus nemīli. Kad tu pārstāsi mēģināt izmainīt viņus un pieņemsi viņus tādus, kā tie ir, kad tu izjutīsi viņu dzīvi tieši tā, kā tā sevi piesaka, var notikt milzīgas un negaidītas izmaiņas.

Pārstāj mēģināt izmainīt citus un viņi mainīsies paši savā veidā, paši savā laikā. Iespējams, tava labākā palīdzība būs tas, ka tu pārstāsi palīdzēt.

Autors: Džefs Fosters

Avots: http://www.garavasara.com

Kāds patiess stāsts

kirzaka

Tas noticis Japānā.
Lai atjaunotu savu mājokli, kāds japānis uzlauzis sienu. Japāņi mājas ceļ, atstājot brīvu telpu starp koka sienām. Jaucot nost vienu no sienām, saimnieks pamanīja kādu iesprūdušu ķirzaku. No otras puses sista nagla bija pienaglojusi tās kājiņu. To ieraugot, viņam palika ļoti žēl ķirzaciņas, bet pārņēma arī ziņkāre. Nagla taču tika iesista 5 gadus atpakaļ. Tad, kad nams tika būvēts!!!
Šādā pienaglotā pozīcijā ķirzaka ir izdzīvojusi 5 gadus!!!
Kā tas iespējams?! Viņš apstādināja darbus un nolēma izpētīt un novērot ķirzaku- ko tā dara, kā ēd, ko ēd, atrodoties pienaglota…
Pēc brīža, nez no kurienes, uzradās vēl viena ķirzaka, mutē nesdama ēdienu.
Viņš bija pārsteigts un aizkustināts.
Šo ar naglu piekalto ķirzaku cita ķirzaciņa baroja piecus gadus!!!
Iedomājieties? Viņa to nepagurstoši darījusi, nezaudējot cerības atgūt savu draugu.
Iedomājieties, ko var tāda maza radībiņa, bet cilvēks, kurš apveltīts ar apbrīnojamu prātu- bieži vien nē.
Neatstājiet savus mīļos.
Nesakiet, ka jums nav laika tad, kad esat tiem vajadzīgi.
Jūsu priekšā var būt visa pasaule… bet, iespējams, tieši jūs esat Kāds Vienīgais kādam citam.
Pirms sakiet skarbu vārdu… atcerieties, ka vajag tikai mirkli, lai iznīcinātu, bet visu dzīvi, lai…

No Māras Brantes krājumiem

Mīlēt sevi – tas ir – KĀ?

meitenite

Dažkārt cilvēkam nemaz nešķiet, ka viņam ir zems pašvērtējums. Viss skaidrs gadījumā, kad cilvēks pieiet pie spoguļa un atklāti neieredz savu atspulgu. Taču gadās, ka zema pašapziņa ir paslēpta, neredzama: sieviete sevi mīl, sava āriene un figūra viņu apmierina, viņa rūpējas par sevi, bet dzīvē notiek kas netverams – haoss, “bardaks”.

Kādi var būt zema pašvērtējuma “simptomi”?

  • dzīvē pastavīgi notiek kādas krīzes un haoss;
  • tu sevi iepin kādās attiecībās, kurās visu laiku nākas kādu glābt;
  • partneris par tevi nerūpējas, nepievērš nekādu uzmanību, ignorē tavus lūgumus un vēlmes;
  • tu nejūties novērtēta, nejūti savu vērtību;
  • ir milzīgas hroniskas finansiālas problēmas,parādi, kredīti;
  • cilvēki tevi izmanto savtīgās interesēs, neko nesniegdami pretī;
  • tu dāļā savu enerģiju un uzmanību pa labi, pa kreisi  un pašai sev nepietiek laika;
  • emocionālā izdegšana, stress, saspringums darbā, nervu spriedze;
  • tu dari darbu, kuru nemīli un kas tev nepatīk un nenes nekādu prieka sajūtu;
  • tu bieži vilies cilvēkos, sastopies ar meliem, vienaldzību un nodevību.

Lai labāk saprastu šo fenomenu, es pastāstīšu, ko tas nozīmē – “Mīlēt sevi.”

  • Tu pilnībā uzņemies atbildību par savām jūtām, domām, darbībām un uzvedību. Ne jau “viņš apvainoja”, bet “es apvainojos”, ne “viņš kritizē”, bet “es pieņemu kritiku”.
  • Tu atzīsti un pieņem savas emocijas un jūtas un paud tās, nenodarot kaitējumu citiem. Tu mīli sevi un pieņem sevi kopā ar mīlestību, naidu, dusmām, sāpēm, aizkaitināmību un bailēm. Cilvēks, kurš mīl sevi, atļauj sev un dod tiesības sev izjust JEBKURAS emocijas un jūtas, pieņem tās savai zināšanai, nenodara pāri citiem cilvēkiem un runā par to atklāti.
  • Tu paļaujies tikai uz savu viedokli un rīkojies pēc saviem ieskatiem. Protams, ir jēga ieklausīties citu cilvēku viedokļos un padomos, taču lēmumu tu pieņem patstāvīgi. Tu pieņem lēmumus, vadoties no savām interesēm, ne – citu cilvēku ietekmē.
  • Tu atļauj sev būt vājai un lūgt palīdzību. Cilvēkiem šķiet, ka jākautrējas lūgt palīdzību, jo tā varētu parādīt savu vājumu. Būt vājai, nozīmē būt ievainojamai. Cilvēks ar zemu pašvērtējumu parasti arī ļoti baidās no tā, ka varētu tikt ievainots.
  • Dzīves krīzes tu uztver kā resursu jaunām iespējām, kā izaugsmes iespēju, ne kā haosu un sodu par kādiem grēkiem.
  • Tu veido un saglabā partnerattiecības, kurās vari sevi izpaust kā personība, ne tādas, kurās jūties vien vajadzīga.
  • Tava pašapziņa ir nelokāma un nav atkarīga no kritikas vai uzslavām no malas.
  • Tu cieni savu ķermeni, savas idejas, savas domas, savas jūtas, vērtības un vēlmes.
  • Tu necenties nopelnīt mīlestību un cieņu, īpaši, ja to nākas darīt, noliedzot savas intereses. Tu necenties būt laba un ērta.

Dažkārt psihologi iesaka atkārtot afirmācijas, piemēram “Es esmu mīlestības cienīga un esmu pelnījusi mīlestību un cieņu”. Pabrīdināšu: smadzenes tādas frāzes uztver burtiski un dara visu, lai nopelnītu mīlestību un cieņu, un kaut ko tā labā dara, kaut kā cenšas, lai mīlestība būtu. “Mīlestības cienīga” nozīmē to, ka mīlestības dotajā mirklī nav un, ka tā ir jānopelna.

Mīlestība pret sevi nozīmē to, ka tā JAU IR. Tā nav jānopelna, jāizcīna – tā jau a priori ir.

Tava dzīve, pat nākšana šajā pasaulē – tas ir mīlestības akts attiecībā pret tevi. Tu esi īpaša, unikāla un otra tada cilvēka pasaulē nav.Un, ja reiz tu dzīvo, tātad esi šai pasaulei vajadzīga. Dievam, Visumam, Liktenim (visam, kam vien tu tici) tieši tāda, tieši ar tadu ķermeni, tieši ar tādām prasmēm un talantiem, ar tādu temperamentu un raksturu.

“Es esmu, es dzīvoju, tātad esmu mīlēta” – lūk sevi mīloša cilveka devīze. 

Autors: psiholoģe Anna Maksimova

Avots: http://www.psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Eņģeļu terapija

eņģelis galvenais

Ikvienam cilvēkam ir savs sargeņģelis. Jaunums: eņģeļu terapija.

Ziemassvētkos ļoti bieži redzam eņģeļus: uz dāvanu iesaiņojamā papīra, kartītēm, eglītes rotājumos, svečturos un citos svētku aksesuāros. Kas tās par brīnumainām būtnēm, un vai tās tiešām pastāv, un vai iespējams ar tām kontaktēties?

Nevajag būt pat rūdītam skeptiķim – jebkurš tā sauktais veselīgi domājošs cilvēks gatavs apšaubīt eņģeļu eksistenci. Arī eņģeļu terapeiti nebija izņēmums un neticēja šīm būtnēm, līdz kāda brīnumaina zīme vai notikums viņiem lika palūkoties uz tām citām acīm. Līdz ar to attīstījies alternatīvās terapijas jauns virziens, kas gūst aizvien lielāku atsaucību mūsdienu sabiedrībā. Eņģeļu terapijas praktiķi aicina ikvienu apzināties šos neredzamos brīnumdarus un ielūgt tos savā ikdienas dzīvē. Var teikt, ka 21. gadsimts piedzīvojis eņģeļu renesansi.

Eņģeļu terapijas guru
Amerikāņu psiholoģijas doktores Dorīnas Virtjū dzīve nozīmīgi mainījās, kad eņģeļi brīnumainā kārtā viņu brīdināja. Pēc šā atgadījuma Virtjū sāka lūgt eņģeļiem padomus. Viņi atbildēja uz šiem lūgumiem – ļoti skaidri un ar mīlestību. Tas būtiski ietekmēja arī psihoterapeites darbu. “Es sāku palīdzēt savu konsultāciju klientiem sadzirdēt viņu eņģeļus,” Virtjū rakstīja. “Ļoti ātri atklāju, ka eņģeļu dziedēšanas spējas pārspēj jebkuru cilvēku izgudrotās terapijas veidu, ko jebkad biju redzējusi. Eņģeļiem ir brīnišķīgas Dieva dotas dāvanas, ko viņi ir mums gatavi sniegt.”

Kopš 1995. gada Dorīna Virtjū, būdama gaišredzīgā, kas dziedē ar eņģeļu palīdzību, vada kursus visā pasaulē un ir publicējusi grāmatas par sadarbību ar eņģeļiem, kas tulkotas daudzās valodās, tostarp latviski. Viņa tiek dēvēta par “eņģeļu dāmu” un ir izpelnījusies vadošās ekspertes godu šajā jomā.

Savās grāmatās Virtjū apraksta, kā sadzirdēt un saņemt ziņas no saviem eņģeļiem, kā izmantot to sniegto mierinājumu un palīdzību, lai tiktu galā gan ar negatīvām emocijām – depresiju, apjukumu, dusmām, apnicību, gan ar karjeras, attiecību, bērnu audzināšanas un tamlīdzīgām problēmām. Savas darbības laikā Virtjū apkopojusi lielu skaitu brīnumainu izdziedēšanās gadījumu, kas notikuši, pateicoties cilvēku sadarbībai ar eņģeļiem. Viņas grāmatās ir daudz interesantu stāstu, kas attiecas ne vien uz ķermeņa un gara atlabšanu, bet arī uz mājas mīluļiem un pat uzlabojumu finanšu un citās materiālās jomās.

Pirms gadiem desmit Virtjū diezgan mistiskā kārtā nokļuva uz Santorini salas, lai baudītu atpūtu. Viņas viesnīcas saimnieks Janis Renieris izstāstīja, cik brīnumaini izārstējies viņa 19 gadus vecais dēls Manolis, kurš 2002. gada 9. jūnijā smagi cieta zemūdens niršanas laikā. Nejauši izšāvās viņa harpūna un trāpīja viņam tieši galvā. Kā bijušais jūrasbraucējs Janis vienmēr lūdzis jūrnieku un bērnu aizbildni Svēto Nikolaju palīdzēt, kā arī aizsargāt viņa bērnus. Kad viņš slimnīcā jautāja dēlam, kā viņam izdevies izpeldēt no dziļuma, viņš atbildēja: “Es peldēju uz gaismu, un svētais Nikolajs visu laiku bija ar mani.” Ārstu prognoze bija – Manolis paliks akls un paralizēts uz visu mūžu, bet tēvs nezaudēja ticību un redzēja vīziju, ka dēls būs vesels. Pēc gada puisis bija pilnībā izveseļojies, un šis brīnums pārsteidza visus vietējos iedzīvotājus, tostarp viņa neticīgos, skeptiskos klasesbiedrus.
Taču Virtjū visvairāk šajā Grieķijas salā pārsteidza kas cits – tikšanās ar eņģeļu grupu, kas sevi nosaukuši par “Atlantīdas eņģeļiem”. Pēc vienas teorijas, Santorini sala ir viss, kas palicis no nogrimušās teiksmainās Atlantīdas. Tikai tās eņģeļi saglabājuši zudušās senās civilizācijas dziedēšanas noslēpumus, kuros dalījušies arī ar amerikāņu gaišreģi. Virtjū grāmatā “Eņģeļu medicīna” atklātas Atlantīdas ārstēšanas metodes, eņģeļu medicīnas un enerģijas dziedēšanas zinātniskie pētījumi un spilgtākie gadījumi, kā arī aprakstīta mīlestības, lūgšanu un saules gaismas nozīme.

“Eņģeļu terapija ir nekonfesionāla garīga dziedēšanas metode, kas ietver darbu ar cilvēka sargeņģeļiem un erceņģeļiem, lai dziedētu un harmonizētu jebkuru dzīves aspektu,” raksturo Virtjū. “Eņģeļu terapija arī palīdz skaidrāk uztvert Radītāja un eņģeļu dievišķo vadību.”

Ap mums ir trīs veidu eņģeļi
Reiz, iepērkoties lielveikalā, Dorīna Virtjū ievēroja pārdevējai pie džempera piespraustus trīs zelta eņģeļus. Kad viņa izteica komplimentu par šīm piespraudēm, pārdevēja pastāstīja, ka jau divreiz piedzīvojusi brīnumainu aizsardzību, kopš nēsā šo rotu. Vispirms viņas nozagtais maks atdots atpakaļ neskarts stundu pēc zādzības. Pēc tam plaukts, pilns ar smagiem apģērbiem, gāzies viņai virsū, bet brīnumainā kārtā pēkšņi mainījis virzienu un nav viņu skāris.

Patiesība ir tāda, apgalvo eņģeļu terapeiti, ka ikvienam cilvēkam ir savs sargeņģelis, vienalga, vai viņš to aicina vai ne, tic tam vai ne. Pat tiem, kas uzskata, ka nemaz nav pelnījuši sargeņģeli, tāds ir jau kopš dzimšanas. Sargeņģelis nepārtraukti paliek kopā ar cilvēku visu mūžu, līdz pat brīdim, kad viņa gars dodas atpakaļ uz debesīm. “Šim eņģelim ir beznosacījumu mīlestība pret tevi, un tā ir lielāka par visu citu uz šīs zemes,” skaidro Virtjū. “Tavs sargeņģelis rada pārliecību, ka esi drošībā un tev vienmēr ir padomdevējs.”

Nereti cilvēki jauc sargeņģeļus ar “gara pavadoņiem”. Pavadonis ir mīloša būtne, kas reiz dzīvojusi uz zemes cilvēka veidolā. Kad viņš aiziet, augšā viņš var saņemt īpašu apmācību, kā kļūt par gara pavadoni. Galvenais šajā apmācībā – pavadonis neiejaucas cilvēka brīvā izvēlē un nepieņem lēmumus viņa vietā. Tas tikai var dot vispārējus padomus, mierināt un reizēm arī brīdināt un aizsargāt.

Vairākums gara pavadoņu ir mirušie tuvinieki: vecvecāki, vecāki, brālis vai māsa, mīļš draugs u. tml. Pavadonis var būt fiziskajā dzīvē miris jau ilgi pirms cilvēka piedzimšanas. Tomēr viņš ir klāt dzimšanas brīdī un pēc tam paliek kopā ar cilvēku ik dienu, pat ja mēs sargājošo tuvinieku nekad neesam pazinuši fiziskā veidolā.

Pavadoņi darbojas sargeņģeļu kapacitātē un tādējādi sagādā mums daudz dāvanu dzīvē. Taču cilvēka dvēsele nekad nekļūst par eņģeli, jo tā ir cita hierarhija; eņģeļiem ir viņu ceļš, un cilvēkiem – savs. “Galvenā atšķirība – īstajiem sargeņģeļiem, kas nekad nav bijuši uz zemes kā mirstīgie, ir augstāka enerģijas vibrācija,” skaidro Virtjū, piebilstot, ka gaišredzīgie spēj saskatīt atšķirību starp šīm parādībām. Turklāt eņģeļu aura ir spoži balta, bet gara pavadoņiem – ne tik spoža, zilganbalta.
Bez sargeņģeļa ap mums ir arī citi eņģeļi – gaismas būtnes, kas radušās no Dieva domām par mīlestību un kas atbild uz mūsu saucieniem pēc padoma, palīdzības, aizsardzības un mierinājuma. Palīdzēt mums eņģeļiem sagādā lielu prieku, un, ja reizēm atcerēsimies pateikties viņiem par to, viņi būs laimīgi.

Sargeņģeļus un eņģeļus uzrauga erceņģeļi jeb virseņģeļi, kurus var saukt, kad vien nepieciešama spēcīga un tūlītēja palīdzība. Turklāt katram erceņģelim ir sava stiprā puse jeb specifiska joma, kurā tas var vislabāk palīdzēt.

Brīvās gribas likums
Saskaņā ar “Brīvās gribas likumu” eņģeļi un erceņģeļi nevar iejaukties mūsu dzīvē, ja vien mēs tos īpaši nelūdzam palīdzēt. Vienīgais izņēmums ir dzīvību apdraudošas situācijas, kad varam nomirt pirms nolemtā laika. Tas nozīmē, ka tikai no mums pašiem atkarīgs, vai eņģeļi palīdzēs. Ja neaizmirsīsim pastāvīgi viņus aicināt savā dzīvē, viņi būs klāt. Oficiāla ielūgšana vai rituāla piesaukšana nav vajadzīga, pietiek domās pasaukt: “Eņģeļi!” Viņi ieradīsies momentāni, ja vien lūgums pēc viņu palīdzības būs patiess.

Kā zināt, ka viesis no eņģeļu valstības ir klāt? To var sajust, redzēt, dzirdēt un piedzīvot dažādos veidos. Iespējams, radīsies silta pieskāriena sajūta pār seju, pleciem, rokām. Vai arī sajutīsiet apskāvienu vai spārnu vēzienu uz ādas. No eņģeļa apskāviena siltums izplūst pa visu krūškurvi, un sirdi piepilda dievišķa mīlestība. Eņģelim ienākot istabā, var mainīties tās temperatūra, var sajust gaisa sabiezēšanu, it kā tajā būtu ievēlies brīnišķīgs mākonis. Var uztvert kāda brīnumjauka aromāta dvesmu, ko nespēsiet atpazīt.

Eņģeļu redzamās “vizītkartes” ir baltas gaismas dzirkstele, kas nozib acu kaktiņā; spalva, kas mistiski uzrodas no nekurienes; reizēm arī pats gaismas eņģelis, ko var saskatīt tumšā istabā vai blakus kādam draugam. Dorīna Virtjū apgalvo, ka apmēram puse no viņas auditorijas visā pasaulē atzīst, ka redzējuši zibspuldzei līdzīgus uzliesmojumus vai gaismas dzirkstis. Turklāt ne vienmēr tās ir baltas – mēdz būt arī zilas, violetas, rozā, zaļas un citās krāsās. Visi tie ir garīgi veseli cilvēki, kas, noraizējušies par šo simptomu, arī pārbaudījušies pie acu ārsta, kas nav atradis nekādas novirzes no normas. Virtjū šo fenomenu sauc par eņģeļu gaismām. Tās rodas no berzes vai enerģijas, gaismas būtnei kustoties pāri istabai. Balto gaismu rada sargeņģeļi, kas vienmēr ir kopā ar mums, bet krāsainās dzirkstis – erceņģeļi, kam katram ir oreols savā krāsā.

Eņģeļus var arī sadzirdēt kā sirsnīgu čukstu ausī, kas lūdz veikt uzlabojumus savā dzīvē. Vai kā nepārprotamu kliedzienu, kas brīdina: “Uzmanies!” Reizēm eņģeļi sūta maigu melodiju, kas atskan galvā it kā pati no sevis.

Eņģeļa klātbūtne var izpausties arī pēkšņā idejā vai atskārsmē, kas būtiski maina dzīvi, tā ir ziņa no Dieva, ko eņģelis tikko nodevis. Un, ja reizēm pārņem nepārprotama sajūta, ka blakus ir eņģelis. ticiet – tā tas arī ir. Piemēram, pastaigas laikā rodas īpaši pacilāta brīvības un prieka sajūta, un gaišredzīgie apgalvo: tas tāpēc, ka blakus visu ceļu iet eņģeļi.

Kā sadzirdēt savu eņģeli?
“Tas ir ironiski, ka es, bijusī psihoterapeite, kas reiz strādājusi slēgtas psihiatriskās slimnīcas palātās, tagad mācu cilvēkiem, kā dzirdēt balsis!” atzīst Dorīna Virtjū. “Tomēr, kad klausāmies Dieva un eņģeļu balsīs, tā ir vissaprātīgākā skaņa, ko jebkad var dzirdēt. Tā var parādīt mums mīlestību ārēji šķietamā haosā un nodrošināt mūs ar loģiskiem risinājumiem, kad rodas kādi pārbaudījumi.”

Kādos veidos var sadzirdēt debesu balsis, un kā zināt, vai tās nav tikai tavā iztēlē? Eņģeļi runā ar mums, tikai atbildot uz mūsu jautājumiem, tāpēc pirmām kārtām nepieciešams sākt sarunu. Vai ir kāda dzīves joma, kurā alksti pēc padoma vai vadības? Palūdz to eņģeļiem, turpini to lūgt, un atbildi izdzirdēsi, iespējams, jau tajā pašā dienā.

Dažreiz tā tiks nosūtīta, piemēram, dziesmas veidā. Vienu un to pašu dziesmu atkārtoti dzirdēsi vai nu savā galvā, vai radio – atbilde var slēpties dziesmas vārdos. Vai arī šī dziesma kaut ko atgādinās, piemēram, kādu cilvēku, dodot ziņu, ka viņš par tevi domā. Citu reizi atbildi saklausīsi televīzijā vai radio, “nejauši” to ieslēdzot tieši vajadzīgajā momentā. Var gadīties, ka nepieciešamo ziņu tu izdzirdi, noklausoties kādu svešinieku sarunu.

Bieži vien mēs dzirdam arī kādu bezķermenisku balsi, ko piedēvējam savai intuīcijai, savam iekšējam es u. tml. Velti – parasti tā ir eņģeļa balss, kas, piemēram, no rīta sauc tevi vārdā; tā ir tikai apsveicināšanās, atgādinājums par to, ka tiec pieskatīts. Eņģeļiem visvieglāk nodot mums ziņu tieši pusnomoda stāvoklī, kad mostamies, jo tad prāts visvairāk atvērts garīgai komunikācijai. Šajā stāvoklī arī visvieglāk iegaumēt eņģeļu ziņu.

Šie mūsu labdari gatavi palīdzēt jebkurā brīdī un lietā, sākot ar brīdinājumu par riskantiem pasākumiem un beidzot ar palīdzību pazudušu mantu atrašanā. Ja pavaicājot viņiem kaut ko, nesaņem atbildi, var būt, ka kaut kas palaists garām nepamanīts. Vai arī cilvēks nemaz negrib sadzirdēt šo informāciju, ko debesis sūta, jo nenovērtē padomus, kas tika doti kādu laiku iepriekš. Tādējādi viņš sevi bloķē pret ziņas saņemšanu. Vajag turpināt vaicāt, kamēr saņem atbildi. Un vajag lūgt eņģeļus, lai palīdz viņus saklausīt, un tas galu galā notiks.

Bet kā atšķirt balsis, ko dzird galvā? Kas ir kas? Dorīna Virtjū dod šādas norādes: Dieva balss ir ļoti skaļa, mīloša un silta, ar labu humora izjūtu un mūsdienīgu valodu; erceņģeļi arī runā ļoti skaļi, bet oficiāli un tieši; eņģeļi reizēm izklausās kā no Šekspīra laikiem, ar ļoti arhaisku un formālu valodu; mūsu augstākais es runā mūsu pašu balsī, bet ego balss ir aizvainojoša, paranoiska, depresīva un laupa drosmi, un tā vienmēr sāk teikumus ar vārdu es, jo ir egocentriska.

Kurā ausī zvana?
Ikviens ir dzirdējis skaļu, spalgu zvanīšanu vienā ausī, kam nav nekāda medicīniska izskaidrojuma. Parasti pēc brītiņa šī uzmācīgā un reizēm pat sāpīgā zvanīšana pāriet pati no sevis. Eņģeļu terapeiti šo fenomenu piedēvē debesīm – tā ir informācija, kas kodēta elektriskajos impulsos. Debesis lejupielādē padomus, palīdzību un informāciju šajā frekvenču joslas platumā. Tumšie spēki nav spējīgi darboties tik paaugstinātā frekvencē.

Reizēm zvanīšanu ausīs pavada kniebiena vai vilkšanas sajūta auss ļipiņā – tā notiek, ja eņģeļi un pavadoņi vēlas pievērst īpašu uzmanību. Ja šīs sajūtas vai pati zvanīšana ir pārāk nepatīkama, der lūgt eņģeļiem to samazināt, un informācija tiks nodota pieklusinātā veidā.

Nav vajadzīgs apzināti saprast to informāciju, kas ir iekodēta zvanīšanas skaņā, pietiek tikai apstiprināt tās saņemšanu. Šī informācija tiks noglabāta zemapziņā, kur tā pozitīvi ietekmēs cilvēka darbību, nodrošinot viņa dievišķās misijas piepildījumu. Daudziem zvanīšana ausīs patiesībā ir vienīgais veids, kā viņi dzird eņģeļus, un viņi var nesaprast tos, kas apgalvo, ka klausās debesu balsis. Virtjū apgalvo, ka katrs var “pagriezt skaļāk un noregulēt skaidrāk” savu dzirdi, lai arī spētu sadzirdēt savus eņģeļus. “Es atklāju, ka ir līdzības starp fiziskajām maņām un garīgajām maņām,” viņa skaidro. “Tāpēc, palielinot savu fizisko dzirdes maņu, var palielināt spējas sadzirdēt un atpazīt Dieva un eņģeļu balsis.”

Daudziem bērniem vienīgais pieejamais aizsardzības mehānisms pret vecāku vai skolotāju nemitīgo piesiešanos un citām nepatīkamām runām ir vienkārši izslēgt viņu balsis. Problēma ir tā, ka tādējādi tiek izslēgtas visas citas balsis šajā frekvencē un vēlāk var būt sarežģīti sadzirdēt eņģeļus, ja tie, piemēram, runā tajā pašā tonī kā māte, kuras balss tika bloķēta jau bērnībā. Cilvēks var nesadzirdēt arī savu augstāko es, ja reiz ir izslēdzis pats savu balsi.

Par laimi, var no jauna atvērt savas fiziskās un garīgās ausis visu veidu frekvencēm. Vienkārši jāpieņem stingrs lēmums par to – tikpat stingrs lēmums kā tas, kas uzlika blokādi. Iespējams arī palielināt savu jutīgumu pret skaņām, tādējādi atvieglojot eņģeļu sadzirdēšanu. Šim nolūkam vajag ik dienu pievērst lielāku uzmanību apkārtējām skaņām: putnu dziedāšanai, bērnu smiekliem, garāmbraucošai mašīnai utt. Pat it kā nemanāmas skaņas – lappuses pāršķiršana grāmatā, piezīmes uzrakstīšana vai elpošana – palīdz trenēt dzirdes jutīgumu.

111, 222 vai 123?
Pēc Dorīnas Virtjū, viens no parastākajiem veidiem, kā eņģeļi ar mums sazinās, ir ciparu virknes, kas atkārtojas un mums tiek rādītas visādos veidos: auto, māju vai telefonu numuros, biļetēs vai čekos, veikalā izdotajā naudas atlikumā utt. Viņa šim fenomenam ir pat veltījusi grāmatu, kas kļuvusi par bestselleru. Autori vienmēr interesējusi numeroloģija, un viņa to arī gadiem ilgi pētījusi. “Eņģeļi man palīdzēja saprast katra cipara no 0 līdz 999 vibrāciju nozīmi un ciparu grupu kopējo nozīmi,” viņa atklāj.
Katra cipara vibrācijas tulkojums ir daudzmaz līdzīgs dažādu jomu speciālistu skaidrojumos, bet ciparu kopu nozīme ir slidenāks temats. Pēc viena uzskata, ja redz trīskāršu viena cipara kombināciju, tas nozīmē, ka šis skaitlis ir superuzlādēts. Piemēram, 5 vēsta par pārmaiņām, bet 555 – par milzīgām, kardinālām pārmaiņām visās dzīves jomās.Ciparu virkne secībā pēc to kārtas – 123 vai 234 – var nozīmēt, ka jāsakombinē vēsts no visiem trim cipariem. Citi numerologi uzskata, ka šāda secība nes tikai vienu ziņu – dzīve jāuztver vienkāršāk, vieglāk.

Attiecībā uz ciparu rindām, kurās ciparu ir vairāk par trim un kur tie neseko pēc kārtas, tulkojums ir vēl sarežģītāks. Ir vairākas iespējas: vieni iesaka kā galveno ziņu uztvert vidējā/vidējo ciparu nozīmi; citi aicina saskaitīt visus kopā, novienkāršojot līdz vienam ciparam, kas tad arī būs eņģeļu informācijas nesējs.

Ciparu virknes, kas atkārtojas un ko cilvēks gribot negribot ievēro, iztulkot jācenšas viņam pašam, jo tā ir ziņa tieši šim cilvēkam – tāpat kā visas citas zīmes un vēstis no eņģeļiem. Piemēram, savas dzimšanas dienas ciparus tikai viņš pats ievēros, un ja tie bieži atkārtojas, tā būs vēsts, ka viņam jākoncentrējas uz savas dzīves īstā mērķa sasniegšanu – uz to, kāpēc viņš ir nācis šajā pasaulē un šajā laikā.

Eņģeļu skaitļu nozīme

0 – saistīta ar meditācijām un lūgšanām. Tā ir zīme, ka laiks attīstīt savu garīgo pusi, jo tieši tagad dievišķā vadība ir tev pieejama neierobežotā un nebeidzamā plūsmā. Atver savu prātu un meklē pavedienus.

1 – Izsaka vienotību, saistību ar domāšanu. Ziņa, ka tev par galveno prioritāti vajadzētu kļūt pozitīvai domāšanai. Koncentrējies uz to, ko vēlies, nevis uz to, kas nepatīk, no kā baidies. Tavas domas rada īstenību.

2 – tavas vēlmes un lūgšanas piepildīsies, kaut arī to vēl nesaskati un nesajūti. Saglabā ticību, drosmi un optimismu.

3 – ar tevi ir augstākie spēki, kas palīdz un vada tevi. Apzinies to mīlestību un klātbūtni, tici piepildījumam, kad pienāks īstais laiks.

4 – eņģeļi ir ar tevi! Ja vajadzīgs padoms, palīdzība, drošības sajūta un mīlestība, vienkārši lūdz tiem palīdzību – saņemsi to uzreiz.

5 – pārmaiņas ir klāt! Dzīve vai kaut kas tajā mainīsies uz labo pusi, ja aicināsi eņģeļus palīgā.

6 – simbolizē materiālos labumus un lietas. Jāatrod līdzsvars starp materiālo un garīgo, jo raizes par naudu to nepievelk. Par katru cenu jāsaglabā pozitīvisms, tad drīz pavērsies iespējas piepildīt savas materiālās vajadzības. Jālūdz debesu spēkiem palīdzēt atbrīvoties no bailēm un ticēt.

7 – veiksmīgais septiņnieks! Tu esi uz pareizā dzīves ceļa, tevi pavada veiksme un dievišķā maģija, tā turpināt – un atvērsies vēl jaunas durvis!

8 – gaidāma neierobežota pārpilnība un bagātība visās jomās, īpaši finansēs un īpaši tad, ja tas palīdzēs piepildīt tavu mērķi.

9 – tev ir viss, kas vajadzīgs, lai paveiktu savas dvēseles misiju – intereses, kaislības un dabas doti talanti. Laiks sākt darboties.

Kurš erceņģelis ir tavas zodiaka zīmes aizbildnis?
Katru astroloģisko zīmi pārvalda īpašs eņģelis, un tos visus kopā uzrauga erceņģeļi Mihaēls un Rafaēls. Šo eņģeļu oreols mirdz dažādās krāsās, kas atbilst to dievišķajai izcelsmei un specialitātei. Pēc redzēto zibšņu krāsas var pateikt, kurš no attiecīgajiem erceņģeļiem ir blakus.

Mihaēls (galvenais pār visiem, karaliskais purpurs, karaliskais zilais un zelta krāsa). Cilvēku aizstāvis pret jebkuru tumšo spēku uzbrukumu. Spēj attīrīt tavu auru un lauku, atbrīvot no bailēm, palīdz iegūt un stiprināt ticību un gara spēku. Lūdz tam palīdzību un aizsardzību, ja jūties apdraudēts un sajūti bailes par saviem mīļajiem.

Rafaēls (galvenais, smaragda zaļš). Pārstāv eņģeļu terapiju. Pārvalda dziedinošās dievišķās enerģijas, gan dvēseļu, smalko ķermeņu, gan fizisko ķermeņu dziedniecību.

Ariēls (Auns, bāli rozā oreols). Bezrūpīgs, laimīgs gars. Palīdz dzīvē ar materiālām lietām – naudu, dzīvesvietu. Palīdz dziedēt dzīvniekus un dabu – īpaši visu to, kas saistīts ar ūdeni.

Azraēls (Mežāzis, krēmkrāsas). Dziednieks, saistīts ar nāvi, pāreju, pabeigtību. Palīdz dvēselēm pārejas procesā no zemes dzīves uz viņsauli, kā arī aizgājēja tuviniekiem sēru laikā.

Čamuels/Samuēls (Vērsis, bāli zaļš). Palīdz atrast mums jebko, ko meklējam, – no pazudušas mantas līdz īstiem draugiem un garīgam atklājumam. Ja esi apmaldījies – jāsauc palīgā.

Gabriēls (Vēzis, varš). Gādīgs, uzcītīgs vecāks, veicina ģimenes problēmu risināšanu ar bērniem, otro pusi, radiem. Pārzina arī jomas, kas saistītas ar komunikāciju, – palīdz rakstniekiem, skolotājiem, žurnālistiem.

Jeremiēls (Skorpions, tumšs purpurs). Viņa vārds nozīmē – Dieva žēlastība. Palīdz dziedēt emocijas, apzināt smalko pasauli un savienoties ar gaišajām maņām – gaiši redzēt, dzirdēt, zināt un just, kā arī saņemt vēstījumus caur sapņiem. Dod spēju skaidri redzēt patieso ainu, tas ir, skatīties ar Dieva acīm.

Jofiēls (Svari, tumši rozā). Mīl skaistumu un kārtīgumu. Palīdz padarīt domas un dzīvi skaistāku, visur saskatīt skaisto un labo, atbrīvoties no negatīvā.

Metatrons (Jaunava, zaļi violets). Strādīgs, uzņēmīgs, atjautīgs, ziņkārs, nopietns perfekcionists. Palīdz bērniem, sevišķi talantīgajiem, saglabāt viņu garīgās dāvanas un pašcieņu.

Raguēls (Strēlnieks, bāli zils). Sabiedrisks miera uzraugs. Palīdz nokārtot attiecības, atrisināt pārpratumus.

Raziēls (Lauva, varavīksnes krāsas). Eņģeļu pasaules brīnumdaris. Dod iespēju cilvēkiem attīstīt smalkās maņas – gaišredzību, gaišdzirdību, gaišjūtību un gaišzinību. Palīdz veidot saikni ar iepriekšējām dzīvēm, smeļoties zināšanas no tām, kā arī dziedinot bailes un atsaucot disharmoniskos solījumus un zvērestus.

Sandalfons (Zivis, tirkīza krāsa). Sapņotājs. Mūziķu aizbildnis, palīdz samazināt agresivitātes tendences.

Uriēls (Ūdensvīrs, bāli dzeltens). Domātājs un analizētājs. Palīdz iegūt viedumu. Atbrīvo no visu veidu bailēm, palīdz sadzirdēt un saskatīt jaunas idejas, kā arī skaidrāk saredzēt un saprast esošās situācijas.

Zadkiēls (Dvīņi, tumši indigo zils). Sabiedrisks, centīgi veic vairākus darbus reizē. Palīdz uzlabot atmiņu un prāta funkcijas. Eksāmenu laiks ir īstā reize, kad lūgt viņa palīdzību.

Inguna Mukāne, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: no izdevniecības “Rīgas Viļņi” arhīva