Man mamma mācīja…

Man mamma mācīja nekad nedot nelūgtus padomus un necensties palīdzēt cilvēkiem, ja viņi to nelūdz. Es domāju, ka viņa vienkārši ir neatsaucīga. Taču, kad pieaugu, sapratu, ka mammai bija taisnība. Mana mamma ir labestīgākais no cilvēkiem, kurus pazīstu.

Sabiedrība vienmēr uzstāj, ka ir nepieciešams palīdzēt tuvākajam. Es arī. Mums māca, ka mums noteikti cilvēkiem jāpalīdz tāpat vien un pat tad, ja viņi to negaida. Protams, tas nav pareizi. Nejauša labestības izpausme ļoti lielā mērā var izmainīt cilvēka dzīvi – raksta blogere KamMi Fam. Taču katrai medaļai ir otra puse. Un nevajadzētu noklusēt ticamāko alternatīvo iznākumu.

Dzīve ir loti sarežģīta labā un ļaunā kombinācija.

Nav nekā absolūti laba vai absolūti slikta. Sliktajā vienmēr atradīsies kaut kas labs, bet labajā – slikts. Ideja palīdzēt cilvēkiem nebūt nav slikta. Taču tā nav arī viennozīmīgi tikai laba.
Zemāk minēšu iemeslus, kuru dēļ personīgi es pārstāju palīdzēt cilvēkiem, iespējams, arī jums to vajadzētu darīt.
1. Pārstāj palīdzēt cilvēkiem, kuri to nav pelnījuši.

Tas ne vienmēr ir vienkārši. Mums mācīja, ka cilvēkiem ir jāpalīdz. Tad, lūk, tagad vajag iemācīties to nedarīt.
“Pieaugot tu uzzini, ka viena roka tev ir tāpēc, lai palīdzētu sev, bet otra – lai palīdzētu citiem”,
Sems Levensons.
Ļoti bieži man padomu vaicā “startaperi”. Es zinu, cik grūti ir veidot “startapu” – es pati tādu attīstu. Un vienalga es pārstāju dalīt savas zināšanas bez maksas. Agrāk cilvēki ļoti bieži mani aicināja uz kafiju, vienkārši  lai “izmantotu manas smadzenes”. Cilvēkam bankā ir vairāki miljoni riska kapitāla naudas, bet viņš vēlas bez maksas saņemt manu ekspertīzi, pat nesamaksājot par manu tēju?! Tas man ir nepieņemami.

Cilvēki nesaprot, ka man arī ir jābaro gimene un jāapmaksā rēķini un, ka arī man darbā ir termiņi. Viņi nesaprot, ka tējas dzeršanai ar viņiem iztērētais laiks man pēc tam būs jākompensē, strādājot līdz diviem naktī.

Ja viņi neuzskata, ka mans laiks ir vērtīgs, tad man priekš viņiem nav laika!

Ja cilvēkiem uz jums nospļauties, tad nepalīdziet viņiem. Viņi nav pelnījuši jūsu palīdzību!

Kad šodien man tiek izteikti šādi piedāvājumi, es vienkarši nosaucu savu stundas likmi.

Skarbi, bet tas ļoti atvieglo manu dzīvi un dara mani laimīgāku. Un cilvēki mani uztver nopietnāk. Ja kāds nevar atļauties manus padomus, es varu piedāvāt citu veidu, kā kompensēt manu laiku. 

Noteikums nr.1: Nekad neko nepiedāvā bez maksas.

Noteikums nr.2: Neaizmirsti noteikumu nr.1

Kad nākamo reizi tev palūgs bez maksas uzstāties konferencē, nepiekrīti, kamēr neesat vienojušies par pieklājīgu honorāru. Ja organizatori nevar samaksāt, tad apmaiņā pret savu uzstāšanos palūdz bezmaksas stendu, kurā tu varēsi reklamēt savu biznesu vai arī bezmaksas biļetes uz konferenci. Tas parādīs to, cik ļoti tu viņiem esi vajadzīgs kā lektors.

Cilvēki vienmēr tevi ekspluotēs, ja tu to atļausi. Vai tad tev ir tik daudz laika, lai palīdzētu visiem pēc kārtas? Palīdzi tiem, kuri to ir pelnījuši. Un labāk sāc ar sevi!

Ja, palīdzot citiem, tu jūties nelaimīgs, vienkārši nedari to. Dažkārt nākas būt egoistam un savas intereses nostādīt pirmajā vietā. Ignorē to dzīvesveidu, kuru tev cenšas uzspiest..

2. Pārstāj palīdzēt cilvēkiem, kuri nenovērtē tavu palīdzību
Mana lielākā vājība ir tā, ka man patīk palīdzēt cilvēkiem. Es palīdzēju, neatkarīgi no tā, vai viņi man to lūdza vai nelūdza. Taču tu nekad nevari zināt, kad tāds domāšanas veids tev nodarīs ļaunu.

Kādam manam bijušajam klientam lietas neveicās. Mana komanda vairākas dienas analizēja datus, lai saprastu, kur ir problēma. Tas neietilpa mūsu pienākumos un par šo darbu mēs neprasījām naudu. Mēs to darījām tāpēc, ka mums bija svarīgs šis klients un mēs ļoti pārdzīvojām viņa neveiksmes. Rezultātā mēs atradām vairākas nopietnas nepilnības viņa biznesa modelī. Mēs viņam tās parādījām un viņš mūs uz vietas atlaida.

Mēs to darījām, jo vēlējāmies palīdzēt. Taču mēs pateicām klientam to, ko viņš nevēlējās dzirdēt. Mēs zaudējām kontraktu, jo vēlējāmies palīdzēt. Mēs likām cilvēkam sevi ienīst par to, ka pateicām savu profesionālo viedokli.

Tas ir vienkāršākais veids, kā draugu pārvērst ienaidniekā – dot padomu, kuru viņš nevēlas dzirdēt.

Kad es kādam piedāvaju palīdzību, es reāli vēlos palīdzēt. Taču ļoti bieži cilvēki nav gatavi palīdzību pieņemt. Un tas ir normāli. Pārmaiņām ir vajadzīgs laiks un cilvēki ne vienmēr vēlas kaut ko mainīt.

Nav vērts dot padomus, ja cilvēki tiem nav gatavi. Jo reiz viņi var atnākt un pateikt, ka viņu nelaimēs tu esi vainīgs ar saviem padomiem. Es pārstāju palīdzēt cilvēkiem, kuri nevēlas, lai es viņiem palīdzu. Mazāk drāmas, vairāk laika sev.

3. Pārstāj palīdzēt, ja nevari to izdarīt uz 100%
Tas ir pats kritiskākais. Nekadā gadījumā nedrīkst piedāvāt savu palīdzību, ja neesi gatavs palīdzēt pilnā merā. Agrāk es tā bieži darīju un vēl tagad nožēloju.

Pirms vairākiem gadiem mani vecāki uz mēnesi aizbrauca ārzemju ceļojumā, un palūdza man pieskatīt savu māju. Man nav ne jausmas, kā jākopj istabas augi. Daudzus es “pārlaistīju”, bet citus “nedalaistīju”. Tad, kad vecāki atgriezās, visi augi bija beigti. Ja viņi būtu palūguši palīdzību kādam, kurš kaut ko saprot no istabas augu kopšanas, viņu mīluļi būtu dzīvi. Bet mani kopš tā laika viņi klāt saviem augiem vairs nelaiž.

Ja tev nav pietiekami laika vai prasmju, lai palīdzētu cilvēkam, tad, visticamākais, tu nodarīsi viņam pāri. Tas ir tā, kā aklais kādam mācītu zīmēt. Piedāvājot nekvalificētu palīdzību, tu neļauj cilvēkam atrast labāku un profesionālāku kandidātu. Tā kā tava labestība dažkārt cilvēkam var nākt par ļaunu un kaitēt. Viens no vienkāršākajiem veidiem kā sabojāt attiecības, ir piedāvāt palīdzību, kuru tu neesi spējīgs sniegt.

Gala rezultātā jebkas var beigties gan labi gan slikti. Un mums visiem ir jāatrod līdzsvars starp šīm galējībām.

Ir labi, ja vari apsvērt visus “par” un “pret”, pirms piedāvāt kādam palīdzību. Pretējā gadījumā tas var tev maksāt laiku, naudu un, kas pats svarīgākais –  tev svarīgas attiecības – draudzību vai profesionālās.

Nejauša labestības izpausme var kādam izglābt dzīvību. Bet dažkārt – kādu iznīcināt.

Autors: KamMiFam
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

P.S. Es domāju, ka ikvienam pieaugušam cilvēkam ir savs sajūtu “kodekss”, kad palīdzēt un kad to darīt nevajag. Un diez vai, lai palīdzētu cilvēkam pāriet ielu, panest somu, būtu jāsāk gari un plaši izsvērt un analizēt. Taču cilvēkiem, kuri uzņemas atbildību, veido savu biznesu, vada skolas, ir lektori, ir ļoti svarīgi sev noskaidrot jautājumus, kas saistīti ar  šo “palīdzēt” vai “nepalīdzēt” – “par maksu” vai “bez maksas”.

Kurš palīdzēs?

dragonfly-901937_1920

Man ļoti bieži stāsta par to, ka pašu lielāko un nesavtīgāko palīdzību cilvēki ir saņēmuši ne no tiem avotiem, no kuriem gaidījuši un pavisam ne no tiem cilvēkiem, ar kuriem rēķinājušies…

To apstiprina arī mana personīgā pieredze…

Un ir bijuši manā dzīvē momenti, kad sarežgītā situacijā man palīgā metušies cilvēki, no kuriem es vispār to neesmu gaidījusi un nekādu palīdzību neesmu lūgusi…

Ko tas nozīmē?

Tas atkal ir stāsts par tām pašam gaidu ilūzijām, kas mīlošas acis padara aklas…

Mīļie, un stāsts nav par to, ka tuvajiem obligāti ir mums jāpalīdz…
Stāsts ir par to, ka mēs ļoti bieži mīlam tos, kuri nav spējīgi just tuvību…
To tuvību, kas saistīta ne tikai ar mīlestības svētkiem…
Un arī viņi mūs mīl…
Patiešām mīl…
Tieši līdz mirklim, kad karnevāls beidzas…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaist var un vajag…

atlaist04

Mani vienmēr ir izbrīnījis miljardiem reižu atkārtotais padoms – ATLAID… Ak, jā, un parasti tas tiek izteikts ar varenu lielas patiesības apzināšanās sajūtu…

Varētu padomāt, ka cilvēkam rokās ir viņa traumu un zaudējumu suņu pavadiņa, un viņš šo pavadiņu spītīgi sažņaudz rokā, ne par ko nevēlēdamies atlaist…
Piedevām man ir liela praktiskā pieredze darbā ar cilvēkiem, un ļoti bieži jau no pāris pateiktiem vārdiem par to, ka viņš jau sen visu ir atlaidis, es pārliecinos, ka viņš pat necenšas to darīt…
Labākajā gadījumā ir paspēlējies ar modernajām “atlaišanas” tehnikām, kas bieži vien bez praktiskās psiholoģijas kā zinātnes pamata ir absolūti bezjēdzīgas…

Atlaist var un vajag…
Mīļie, taču tas nav vienas minūtes vai vienas dienas jautājums…
Un tā nav savu patieso sajūtu ignorēšana…

Ir labi, ja pēc iespējas ātrāk sapratīsi, ka neatstrādātie pārdzīvojumi un visi traumu veidi, kas noslēpti dziļi tevī un saņēmuši apzinātu aizliegumu izlīst uz āru vai pat tikai atcerēties tos, nozīmē NEATLAIST…
Tas nozīmē atļaut savai bēdu vēža šūniņai nekontrolēti augt…
Un tas agri vai vēlu uzsprāgs…
Tā apzināšanās, ka tu kaut ko vai kādu nevari atlaist, godīga apzināšanās nav zīme, kas stāsta par to, ka tev no visa spēka jāieķeras aizejošajā vai cilvēkos, kuri aiziet….
Tā ir zīme, ka tu vai nu nesaprati vai nepieņēmi notiekošā cēloni un tagad atrodies uz nenoteiktības un baiļu no pārmaiņām dreifējošā ledus…
Tu līdz galam neizdzīvoji šo stāstu un tāpēc nevari salikt reālus punktus uz i…
Tev grūti uzņemties atbildību par notiekošo, vai arī gluži otrādi, noņemt šo atbildību no saviem pleciem….
Tev ir grūti būt objektīvam, tāpēc, ka tu vēl joprojām esi situācijas iekšienē nevis ārpusē…
Visas tavas brūces vēl nav apstradātas pat lauku medicīnas līmenī…
Un tev vienkārši vajadzīga palīdzība…

Teikt cilvēkam tādā stāvoklī “atlaid” ir ne tikai cietsirdīgi, bet arī pilnīgi stulbi…
Labāk viņam vispār neko neteikt, ja cita nekā ko teikt nav…
Viņš atlaidīs viegli un bez svešiem atgādinājumiem tad, kad pa īstam būs tam gatavs…
Kad atstrādās notikušo…
Ne tik daudz ar apziņu, cik ar zemapziņu, tāpec, ka galvenās sāpes ir no turienes… un galvenie resursi, kas ļauj izdziedināties – arī no turienes…

Tāpēc neuzskati sevi par vāju, ja nespēj atlaist…
Un nepiekar tādas pašas birkas citiem cilvēkiem, kas katrs iestrēguši savos stāvokļos…
Tas nav vājums… nav bailīgums… un nav sīkumainība…
Tas nav laiks, bet gan palīdzības neesamība…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par kritiku

spogulis55

Kad kāds tevi kritizē vai nosoda, lūdzu, atceries, ka viņš kritizē vai nosoda vien daļu savas sirds, savu atspulgu tevī.

Mēs visi esam viens otra spoguļi. Tāpēc neuztver personīgi šos uzbrukumus. Cilvēki nezin tavu realitāti, viņi redz tikai tavu tēlu. Un, ja tu uzskati, ka viņiem tagad jājūt kaut kā savādāk – tu atņem viņiem viņu personīgo pieredzi un fantāziju. Atļauj viņiem paturēt viņu viedokli, un sev – savējo. Izdzīvo savas jūtas, domā savas domas, un zini, ka cilvēkiem “taisnība” tikai no viņu skatu punkta.

Ja kāds domā, ka tu esi slikts, vai kļūdies, tas nenozīmē, ka tu esi slikts vai kļūdījies. Nepieņem viņu kritiku un nosodījumu. Lai viņi tic tam, kam tic. Un, iespējams, ja viņi ir gatavi klausīties un refleksēt, palīdzi viņiem skaidrāk izprast tavu pieredzi, tavu balsi, tavu sirdi un klausies viņos.

Tev nav ko aizstavēt, jo patiesība vienmēr ir patiesība, un patiesība vienmēr ir atvērta. Nav nekādas vajadzības visu uztvert personīgi. Un, ja tu vēl joprojām lietas uztver personīgi, tu esi un paliec ne slikts vai kļūdījies cilvēks, bet tikai cilvēks, brīnišķīgs savā cilvēcībā.

Tas var būt briesmīgi un vienlaikus aizraujoši apzināties: cilvēki par tevi fantazē, kamēr nav pamodušies. Bet viņi pamodīsies, kad pienāks laiks. Un, iespējams, nekad nepamodīsies. Bet tu turpini savu ceļu droši, zinot, ka vienmēr būs tie, kas tev dos padomu apgriezties un doties mājās.

Paldies viņiem par viņu viedokli un turpini iet. Tava sirds alkst pēc Noslēpumainā un satraukti pulsē par katru jaunu dienu, veidojot savu paša ceļu.
Un katru nosodījumu un kritiku tu ieraudzīsi arvien skaidrāk.

Džeffs Fosters
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Egoisms/neegoisms

hipijs

– Darīt dzīvē to, ko tu vēlies – nav egoisms;
Likt citiem (uzspiest, manipulēt) darīt to, ko tu gribi – ir egoisms.
– Rūpēties par savu laimi un komfortu – nav egoisms;
Likt citiem rūpēties par tavu laimi un komfortu – ir egoisms.
– Secīgi risināt savas dzīves grūtības un fokusēt savu uzmanību uz savu dzīvi – nav egoisms;
Pastāvīgi žēloties un dažādos veidos pievērst citu cilvēku uzmanību savai dzīvei – ir egoisms.
– Piedzemdēt bērnu un dot viņam iespēju iemīlēt dzīvi ar savu paša piemēru, dzīvojot skaistu un aktīvu piepildītu dzīvi – nav egoisms;
Padarīt bērnu par mērķi un savas dzīves jēgu (pakļaut viņu savām interesēm, likt piepildīt savus nepiepildītos sapņus), visu darīt tikai dēļ bērna – ir egoisms.
– Paņemt brīvdienu, atslēgt telefonu, atcelt tikšanos ar draugiem un necelt telefonu, ja šobrīd nevēlies ar šo cilvēku runāt – nav egoisms;
Atnākt uz norunāto tikšanos, atbildēt uz nevēlamo zvanu un padarīt citus par sava saērcinājuma iemeslu – ir egoisms.
– Izvēlēties sevi un savas intereses, pateikt “nē” un “man tas neder” – nav egoisms;
Izvēlēties otra intereses, ļaut pārkāpt savas robežas un pēc tam vainot savus tuvos par to, ka tava dzīve nav izdevusies – ir egoisms.
– Atteikt otram materiālo, emocionālo un jebkuru citu palīdzību, ja jūti, ka tev tam nav atbilstošā resursa – nav egoisms;
Palīdzēt otram, bet pēc tam uzskatīt, ka viņš tev kaut ko ir parādā un apvainoties, ka viņš šim parādam nepiekrīt – ir egoisms.
– Lūgt palīdzību, bet ļaut otram brīvību piekrist vai atteikties – nav egoisms;
Norādīt uz to, ka viņa pienākums ir tev palīdzēt vai jebkādā veidā spiest viņam tev palīdzēt – ir egoisms.
– Neuzkraut sev pienākumus, kurus neesi spējīgs kvalitatīvi izpildīt un kuri neietilpst tavos pienākumos, bet kvalitatīvi veikt savu darbu – nav egoisms;
Apkrauties ar svešiem pienākumiem, bet pēc tam slepenībā vai atklāti ienīst savu darbu un dusmoties uz kolēģiem – tas ir egoisms.
– Ieklausīties svešos viedokļos, bet darīt tā, kā tu vēlies un saproti – nav egoisms;
Pieņemt otra viedokli, pat tad, ja jūti, ka tas tev neder, bet pēc tam analoģiski uzspiest viņam savējo vai vainot par to, ka viņa piedāvātais nenostrādāja – ir egoisms.
– Izvēlēties sevi – nav egoisms;
Izvēlēties otru, lai viņš izvēlētos tevi – ir egoisms.

Viss ir ļoti vienkarši – EGOISMS ir tas, kas nostiprina tavu līdzatkarību un upura pozīciju dzīvē.
NEEGOISMS – ir viss, kas tevi padara par tavas dzīves saimnieku. Brīvu, atbrīvotu cilvēku, kurš spējīgs izvēlēties savu paša laimi un būt atbildīgs par to. Esi vieds un mierīgi ar pašcieņu izvēlies sevi un savu dzīvi jau šodien!

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pati!

pati

“Tev pašai viss ap sevi jāsatīra. Atnes un padod! Visu dzīvi viņai pakaļ staigāsi? Pašai jāvar. Liela jau!”
Es klusēju un tīru no arbūza ārā sēkliņas.
Tā viņa mīl. Bez sēkliņām. Bet rokas sulā nemīl.
Es domāju par to, cik skaidri jau no bērnības mēs saprotam, ka nav uz ko paļauties. Var tikai uz sevi. Pašai aizsiet cepuri. Pašai uzvilkt apavus. Pašai domāt uz priekšu, lai nepieļautu kļūdu. Lai neizdzirdētu: tu pati jau gana liela? Cik var? Pašai laiks! Ar ko tu domāji? Pati vainīga!”
Pirksti neklausa, poga tāda neērta, un tās šņores. Bet mamma pateica, ka vajag pašai, ka visi jau sen paši. Mamma palīdz, bet ir ļoti neapmierināta. Un ir ļoti kauns, ka pati vēl neproti. Jāprot! Pašai. Lai mamma būtu apmierināta. Pašai jāmazgā zeķes. Pašai jāizmācās. Pašai jāuzkopj. Visu pašai.
Vajag paļauties tikai uz sevi. Uz mammu un tēti nevajag. Viņi ir ļoti neapmierināti, kad tu nevari un lūdz palīdzību. Un tu vairs nelūdz… Jau liela.
“Dzīvē viņai neviens pakaļ nestaigās!” skan no otras istabas.
Bet es tīru arbūzu no sēkliņām… Un domāju, ka ir ļoti svarīgi, ka ir kāds, kurš zin, ka tev nepatīk rokas arbūza sulā. Kāds, kurš aizsies cepuri. Kurš sakārtos šallli. Pat tad, ja tu jau esi pavisam liela. Un visu sen jau proti….
Lai kadā ļoti svarīgā pagrieziena punktā tu atcerētos šo pieredzi un saprastu, ka tā notiek. Tā var būt. Rūpes, tas ir normāli. Atcerējos un laikus pametu tās attiecības, kurās bija jāpaļaujas tikai uz sevi, vai arī nesāku tās vispār.

Elena Višņakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc sieviete nelūdz vīrietim palīdzību?

Tu esi tur, kur vēlies būt

upuris2

Parasti tad, kad cilvēks slikti dara savu darbu, viņš ir sašutis: “Vai jūs vispar ziniet, cik man par to maksā?!” Zinu, un nesaprotu, ko tu tur dari!? Man šķiet, ka viss ir vienkārši: nepatīk – nedari.
Un tā ir it visā.
Tev slikti dzīvot kopā ar cilvēku – nedzīvo! Tavi biznesa partneri pret tevi izturās slikti – maini. Kostīms izskatās slikti – atdod tam, kuram tas izskatīsies labi. Slikti guli – sāc nodarboties ar savu dvēseles stāvokli. Slikti jūties – ārstējies. Tu jūties slikti, dzīvojot šajā zemē – brauc prom. Dari, nevis čīksti.
Bet, ja tu neko nedari, nemaini, tātad tev ir labi. Esi godīgs pret sevi – tev ir labi. Labi čīkstet. Labi žēloties. Labi ciest. Labi būt upurim. Labi saņemt līdzjūtības vārdus. Labi, ja tavā vietā visu nolemj un palīdz. Labi neko nedarīt ar savu dzīvi. Mierīgi. Prognozējami. Tā ir tava komforta zona.
Būt mēslos ir tava komforta zona.
Te nu arī ir visa jēga. Pati lielākā dzīves jēga. Ja tu neesi upuris, tad – kas vēl? Ja tu nežēlosies, tad, ko citu tu darīsi? Jo nāksies taču darīt.
Ja atņemt šo jēgu “Man ir neiespējami grūti nest savu krustu”, tad kas atliek? Kur tu iesi bez krusta? Kā tu vispār bez tā dzīvosi?

Nelemt – arī tas ir lēmums. Nemainīt – arī tā ir izvēle. Ja tu izdari tādu izvēli, esi ar to mierā, atzīsti to, saņem savus bonusus, baudi tos. Taču “nezāģē” citiem smadzenes. Nevienam nav jāspēlē tavas spēles.
Atzīsti, ka tu atrodies tur, kur vēlies būt. Un tā arī ir visa patiesība.
Autors: Lilija Ahremčuka
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Mihails Ļitvaks par dzīvi

animal-children-photography-elena-shumilova-7

  • Strādā vai nu bez maksas, vai par lielu samaksu, taču vienmēr dari to ar pilnu atdevi.
  • Pat tad, ja vēlies palikt uz vietas – audz!
  • Vajag nevis radīt iespaidu, bet izpaust sevi.
  • Ja tev ir grūti, tātad tu dzīvo nepareizi.
  • Jo mazāk tu uzticies, jo izsmalcinātāk tevi mānīs.
  • Dari, ko vēlies, neprasi atļauju. Ja nu pēkšņi tev atteiks.
  • Negaidi, kamēr tev piedāvās. Palūdz.
  • Ja cilvēks neko labu par sevi nevar pateikt, bet pateikt gribās, viņš sāk runāt sliktu par citiem.
  • Ja tev cilvēks palīdzēja vakar, tas nenozīmē, ka arī šodien palīdzēs. Pasaki viņam paldies par to, ka viņš vakar palīdzēja.
  • Vienu reizi sabāri – septiņas uzslavē.
  • Vēlies cilveku nomierināt – pārsteidz viņu vai sadusmo, bet nemierini.
  • Ja jūti trauksmi – piecdesmit reizes pietupies.
  • Pasaki man, uz ko tu apvainojies, un es pateikšu, kas tu esi.
  • Vēlies sarunā panākt savu – atdod iniciatīvu.
  • Neviens nevienu nepamet. Vienkārši kāds aiziet uz priekšu, kāds atpaliek. Un tas, kurš atpalika, uzskata, ka viņu pametuši.
  • Depresija cilvēkam ir dota, lai padomātu par sevi.

Autors: Mihails Ļitvaks
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par sāpēm, bezspēcību un nespēju lūgt palīdzību

dveseles sapes

Nesen savu dzīvi pašnāvībā beidza grupas Linkin Park solists. Daudziem cilvēkiem tas bija šoks, arī man. Atceros savas domas pirms vairākiem gadiem vasarā, kad  Robins Viljams beidza savu dzīvi pašnāvībā. Es nevarēju saprast un pieņemt to, ka cilvēks, kurš simbolizēja humoru, vieglumu un vienkāršību, kaut ko tādu var izdarīt. Man viņš bija kā simbols priekam un vitalitātei, un tāpēc viņa aiziešana – vēl jo grūtāk pieņemama. Bet tad sāka parādīties informācija, ka viņš slimojis ar depresiju, narkotiku atkarību, ka pēdējā laikā ļoti cietis un bijis ļoti noslēgts. Un it kā šis lēmums bijis viņam kā atrisinājums. Taču citiem cilvēkiem viņš bija īpašs, nozīmīgs, iedvesmojošs, tas, kurš vienmēr jokoja un uzlaboja garastāvokli u.t.t. Tas pats stāsts ir arī par Linkin Park solistu.

Bet vēl mani izbrīnīja tas, cik viegli citi cilvēki sāka viņus nosodīt par tādu soli. Tāpēc, ka tās bija pasaules mēroga zvaigznes, kuriem, šķita, ka ir viss. Kāda drāma? Dzīvo un priecājies! Padomājies tik, izdomājuši sev depresiju! Labāk būtu gājuši strādāt. Bet viņiem taču bija bērni, atbildība. Kā viņi tā varēja? Un tādā garā….

Un uz tāda nosodījumu fona, šis briesmīgais solis, izrādās, iegūst jēgu. Jo cilvēks redz, ka viņa sāpes citiem cilvēkiem ir tukša skaņa. Cilvēki nesaprot, ka ārējie labumi neko nenozīmē. Jo sāpes, traumas un pārdzīvojumus nevar noslāpēt ar slavu, naudu, alkoholu. Tāpēc, ka tas viss ir tikai ārējs. Un tie, kuri sapņo par naudu, slavu, citu dzīvi, cerībā, ka tas kaut ko mainīs, nesaprot, ka neko nemainīs, ja iekšā ir tukšums – caurums. Bieži vien pat radošums ir tikai iekšējās sāpes rezultāts, liela daudzuma ar grūtībām pārdzīvotu emociju, kam nepieciešama izeja uz āru.

Kā saka, lai uz kurieni tu pārceltos, tu vienmēr sevi ņemsi līdzi.

Un kas ir vēl svarīgāk, šī nosodīšana vēlreiz parādīja to, ka tas, kāds tu esi iekšienē, ļoti maz kuru interesē. Mēs vienmēr redzam kaut kādu bildīti, kuru mums rāda cilvēki – fasādi, plakātu. Tā dzīvo visi. Kāds to dara tāpēc, lai citiem skaustu, kāds – tāpēc, lai neizrādītu savu vājumu, kāds – tāpēc, lai saņemtu apkārtējo uzmanību, u.t.t.

Bet skaidrs ir viens – mēs nekad skaidri nezinām, kas patiesībā notiek citu cilvēku dzīvēs.

Agrāk es ticēju vārdiem un bildītēm. Bet pēc tam parādījās terapija, kurā es biju gan klients, gan terapeits, gan grupu dalībnieks. Un tad visā šajā telpā es ļoti skaidri ieraudzīju, ka cilvēki paši izveido šīs bildītes un aizsardzības, lai tikai neparādītu sevi – patieso un savus iekšējos pārdzīvojumus.

Meitenes, kuras izstāda apskatei savas laimīgās bildītes, kurās redzamas ar saviem mīļotajiem, pēc tam raud spilvenā, jo viss ir pavisam ne tā un vispār – ļoti slikti, ka pašas sevi nemīl, bet mīļoais vispār ir egoists un maita. Biznesmeņi, kuri rāda savas  veiksmīgās darbības bildītes, ar grūtībām valda asaras, jo ir noguruši būt tādi – veiksmīgi, jo izradās, ka citiem viņi ir vajadzīgi tikai tādi, un jebkuras vājuma izpausmes noved pie strīdiem, sķiršanās, tiesvedības un draudzības beigām.

Un, kad es to ieraudzīju, es sāku saprast, ka patiesība vienmēr slēpsies no citiem cilvēkiem. Patiesību nav izdevīgi rādīt, tas ir bīstami un nepatīkami. Un tāpēc labāk vienkārši zīmēt savu bildīti, nevis kļūt dzīvam un īstam.

Un vēl es padomāju par, iespējams, vēl vienu fenomenu.

Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki, kurus citi uzskata par gaišiem, pozitīviem, optimistiskiem un saules stariņiem, patiesībā ir ļoti nelaimīgi. Jo viņi zin, ka tā ir tā forma, kādā viņus pieņem cilvēki.

Un ir ļoti viegli starot citiem, bet ļoti grūti mēdz bū stpīdēt pašam sev.

Mēs visi izmantojam citus cilvēkus. Mēs domājam, ka esam nesavtīgi un garīgi, bet patiesībā ikviens cits cilvēks mums ir interesants līdz brīdim, kamēr mēs no viņa kaut ko varam dabūt. Un, ne jau tikai materiālajā ziņā dabūt. Drīzāk – emocionālajā!

Mēs esam ar otru cilvēku tikmēr, kamēr mums kopā ir jautri, kamēr viņš mūs iedvesmo, dāvā mums savu siltumu, vai izsauc mūsos mīlestības jūtas, vai ar savu humoru izdzenā mūsu bēdas, kad izkrāso mūsu vientulību, māca, dod padomus, palīdz u.t.t.

Tātad, kamēr mēs kaut ko saņemam no otra, mēs tiecamies draudzēties ar viņu. Jo šajā ziņā ikviens cilvēks ir egoists. Neviens nekomunicēs ar to, kas izsauc vien negatīvas emocijas, vai neko nedod.

Un tā, izrādās, ir milzīga problēma, lūk tādiem, gaišajiem un pozitīvajiem cilvēkiem.

Jo viņi domā, ka, ja viņi pastāstīs par savu sāpi, saviem pārdzīvojumiem un sarežģījumiem, viņi pazaudēs sev tuvus un svarīgos cilvēkus. Vai arī viņi baidās, ka tad visi uzzinās par viņu vājībām un nodarīs tiem pāri, vai kā tamlīdzīgi.

Un tad tā vietā, lai būtu tas cilvēks, kas viņš ir, cenšas būt par to, kas vinš nav.

Viņš, patiesībā, var būt jautrs un pozitīvs, bet tikai reizēm, arī viņam pašam var būt problēmas. Un, kad viņš, tā vietā, lai parādītos citiem ar šīm savām problēmām, un saņemtu no viņiem atbalstu, sāk noslēgties, aiziet no sevis, ierobežot savu komunikāciju, slēpties. Tāpēc, ka uzskata, ka šādā stāvoklī viņš nevienam nav vajadzīgs.

Un, kas pats bēdīgākais – ļoti bieži tā ir taisnība.

Vairumam cilvēku patiešām nav nekādas intereses par tiem, kam sāp:

  • Kāds to dara tāpec, ka uzskata sāpes par vājuma pazīmi. Ja reiz tu esi vājš, tad vācies.
  • Kāds vienkārši egoistiski domā, ka, ja reiz tas viņu neuzjautrina, tad ko ar tadu nūģi komunicēt.
  • Kāds vienkārši nezin, kā palīdzēt cilvēkam, kuram sāp.

Iemeslu ir daudz, bet rezultāts – viens. Tas, kuram sāp, paliek viens ar savu sāpi. Un tādā gadījumā, aiziešana no šīs pasaules var būt pilnīgi loģisks atrisinājums.

Es domāju par to, kāpēc tā notiek? Vai tiešām tas ir tik sarežģīti, uzklausīt otru cilvēku, pabūt viņam blakus viņa pārdzīvojumos. Bet pēc tam atcerējos, ka līdz psihoterapijai vispar nesapratu – kā tas ir, būt kopā ar cilveku viņa pārdzīvojumos.

Problēma ir tā, ka mūs nemāca, kā būt kopā ar otru cilvēku.

Un vēl es padomāju, ka katrs no mums ar lielām grūtībām pacieš savas sāpes un savu personīgo bezspēcību. Un, par cik mēs nezinām, ko mums pašiem darīt tadā situācijā un stāvoklī, tad redzēt otru cilvēku, kurš pārdzīvo kaut ko līdzīgu, faktiski nozīmē palielināt savas personīgas sāpes un ciešanas daudzkartīgi.

Un, lai izvairītos no šiem pārdzīvojumiem, cilvēki cenšas atrast katrs savu izeju:

  • Spēcīgi cilvēki (parasti tie ir veiksmīgi vīrieši) vispār ar lielām grūtībām atzīst sevī kādas vājības, sāpes un jūtas. Tāpēc viņu pieeja ir vienkārša – “Savācies, lupata. Vai tad tu nevari vienkārši iet un izdarīt” Jūtas? Tās ir muļķības! Sakod zobus, ej un dari!” Un tadā stāvoklī viņi tur sevi, savus tuviniekus un tos, kas riskēja palūgt viņiem palīdzību.
  • Citi cilvēki uzreiz sāk dot padomus. Ko darīt un – kā. Tas nozīmē, ka jebkuras sāpes viņiem nozīmē tikai to, ka tās ir jāpārtrauc un jānovāc. Jāatrisina jautājums.
  • Kāds sāk vienkārši žēlot. “Ai, ai, tu mans nabadziņš. Cik gan tev ir grūti, uķi puķi, ļauj es tevi pabarošu.”
  • Kāds atbildei sāk žēloties pats: “Ko nu tu ar savām problēmām, ja vien tu zinātu manējās!”
  • Kāds aiziet no bezspēcības caur nenovērtēšanu un salīdzināšanu ar to, kuram ir vēl grūtāk: “Karš Ugandā, bērni mirst badā, bet tu ciet par kaut kādiem tur niekiem”.

Un starp visiem šiem variantiem, nav neviena, kas dos otram sajust, ka viņa pārdzīvojumi nav kaut kādas muļķības, ka tiem ir vieta būt, ka tie ir normāli un dabīgi. Gluži otrādi – vairums cilvēku otru piebeigs, sakot, ka tas ir slikti, ka vajag nospiest visas tās sāpes un vispār tās neredzēt, sākt kaut ko darīt un viss pats no sevis pāries.

Saklausījušies tadus padomus, daudzi “pavelkas” un metas trakulīgā darbībā. Tas labi, ja cilvēks ir aizņemts, un viņam nav laika domāt par sevi. Un rodas ilūzija, ka to var pārdzīvot. Tāpēc daudzi tādi gaiši un labestīgi cilvēki kļūst par aktīviem palīgiem, un visu savu uzmanību novirza uz palīdzību citiem, atdod sevi visu, tā kompensējot savas sāpes.

Bet citiem šķiet, ka viņi ir tādi – bezrūpīgi cilvēki, stipri, kurus nekas nespēj satricināt, ka viņi vienmēr skatās uz priekšu, ka vienmēr ir gatavi nakt palīgā.

Tikai nez kāpēc viņiem palīgā neviens nenāk. Tapēc, ka nevienam pat prātā neienāk tas, ka šim tīrajam, lieliskajam, gaišajam cilvēkam arī var būt problēmas. Ka arī viņam vajag, lai kāds viņu uzklausītu, pieņemtu, atļautu pastāstīt par savām sāpēm un pārdzīvojumiem. Lai arī VIŅAM piedāvātu palīdzību.

Viņi zin, kā atdot, bet nezin, kā paprasīt priekš sevis.

Un es visas šīs domas rakstu tāpēc, lai jūs aizdomātos par stiprajiem cilvēkiem jūsu dzīvēs.

Droši vien starp jūsu paziņām un draugiem ir tādi cilvēki. Un, iespējams, ka viņiem šobrīd ir vajadzīga palīdzība. Lai kāds vienkārši uzklausītu, lai kāds pajautātu, vai gadījumā vieņiem nepietrūkst spēka, vai viss ir kartībā.

Tāpēc, ka šobrīd ir daudz sāpju. Ļoti daudz. Daudz trauksmes un neskaidrību. Un tēlot, ka tā nav, nozīmē pakļaut sevi psihosomātikai un dziļai depresijai. Bet cilvēku, kuri netiek paši ar to galā, ir ļoti, ļoti daudz, vairāk, kā jūs  redzat. Tāpēc, ka to izrāda tikai daži.

Bet pie mums vēl līdz šim savu trauksmaino un līdzīgo sajūtu atzīšanu uztver kā atzīšanos savā vājumā, pēc kuras tu vairs nekad nevarēsi būt “zirgā”

Tikai var notikt tā, ka, ja neatzīsieties sev savos pārdzīvojumos, pēc brīža vairs nebūs kam būt “zirgā”.

Un vēl ir viena prolēma, kas rodas, ja mēs neatzīstamies sev savās smagajās sajūtās.

Visas savas sāpes un bezspēcību ļoti viegli var “anestezēt” ar agresiju. Un tieši tāpēc šodien ir tik daudz naida, uzbrukumu un konfliktu.

Jo sāpīgāk cilvēkam, jo spēcīgāk viņš vēlēsies ievainot citus. Lai kaut nedaudz nomierinātos.

Tāpēc daudzi “sēž” internetā, mētājas vārdiem, lamājas, pauž savu naidu un dusmas pret citiem, jo šķiet, ka kāds ir vainojams šajās viņu sāpēs. Un sitīs, nodarīs sāpes, dzels, lai tikai nedzirdētu to, cik patiesībā pašiem ir sāpīgi.

Kad es vēlos kādu sodīt par to, ko viņš dara ļaunu, es atgādinu sev, ka tas ir tikai tāpēc, ka viņam šobrīd ļoti sāp. Bet kad es dzirdu savu vēlmi uzbrukt, es vēršos pie sevis un jautāju, cik sāpīgi ir man. Un ko es varu izdarīt savā labā, lai novērstu šīs sāpes. Tāpēc, ja es šo savu sāpju dēļ uzbrukšu cilvēkam, tad viņa sāpes tikai palielināsies un ar to pašu palielināsies arī viņa atbildes agresija. Un tas, kā man šķiet, ir jauns apburtais loks.

Ar šim pārdomām es gribēju teikt sekojošo:

  • Esiet vērīgi pret savām un citu sāpēm.
  • Centieties atbalstīt citus, jautājiet par to, vai gadījumā viņiem nav vajadzīga palīdzība.
  • Nevairieties no savas bezspēcības. Lūdziet palīdzību sev!

Es saprotu, ka tikai tad, kad esam atvērti tam, ko mēs patiesībā jūtam, daloties tajā ar otru cilvēku, vai atbrīvojoties no tā patstāvīgi, mēs varam reāli ietekmēt to, kas šobrīd notiek mūsu mājās, pilsētās, valstīs un pasaulē.

Jums jāatceras, ka jūsu dalība rezultātā var radīt dziedinošu efektu un palīdzēt daudziem cilvēkiem.

Ja katrā no mums būs mazāk sāpju, tad tās necentīsies materializēties konfliktos, karos un grautiņos.

Bet samazināt šīs sāpes var tikai tad, ja atzīstam, ka tās IR. Un palūgt palīdzību citiem – priekš sevis. Vai sev – priekš citiem.

Sāpes nav vājums. Skumjas nav vājums. Depresija nav vājums. Un pat bezspēcība nav vājums.

Par vājumu tās kļūst tad, kad sāk graut mūs no iekšienes. Un tad mēs patiešām kļūstam vāji.

Atrodiet cilvēku, kurš dalīsies ar jums jūsu sajūtās. Īpaši to saku mūsu stiprajiem un vīrišķīgajiem vīriešiem. Vīrieši, ticiet, sievietēm tas būs atklājums, ka arī jūs varat pārdzīvot šādas sajūtas. Un ļoti iespējams, ka saņemot palīdzību no sava tuvākā cilvēka, jūs sajutīsieties daudz spēcīgāki, pārliecinātāki, kā slēpjot to un tēlojot, ka esat betmeni.

Ieslēdziet gaismu un apgaismojiet savas sāpes! Ļaujiet tām iziet ārpusē un pārvērsties. nebaidieties lūgt palīdzību! Muļķīgi to nelūgt, bet tēlot, ka viss ir labi, kad reāli viss ir slikti. Padomājiet par to!

Autors: Marija Žigan

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS