Kāpēc sieviete nelūdz vīrietim palīdzību?

Advertisements

Tu esi tur, kur vēlies būt

upuris2

Parasti tad, kad cilvēks slikti dara savu darbu, viņš ir sašutis: “Vai jūs vispar ziniet, cik man par to maksā?!” Zinu, un nesaprotu, ko tu tur dari!? Man šķiet, ka viss ir vienkārši: nepatīk – nedari.
Un tā ir it visā.
Tev slikti dzīvot kopā ar cilvēku – nedzīvo! Tavi biznesa partneri pret tevi izturās slikti – maini. Kostīms izskatās slikti – atdod tam, kuram tas izskatīsies labi. Slikti guli – sāc nodarboties ar savu dvēseles stāvokli. Slikti jūties – ārstējies. Tu jūties slikti, dzīvojot šajā zemē – brauc prom. Dari, nevis čīksti.
Bet, ja tu neko nedari, nemaini, tātad tev ir labi. Esi godīgs pret sevi – tev ir labi. Labi čīkstet. Labi žēloties. Labi ciest. Labi būt upurim. Labi saņemt līdzjūtības vārdus. Labi, ja tavā vietā visu nolemj un palīdz. Labi neko nedarīt ar savu dzīvi. Mierīgi. Prognozējami. Tā ir tava komforta zona.
Būt mēslos ir tava komforta zona.
Te nu arī ir visa jēga. Pati lielākā dzīves jēga. Ja tu neesi upuris, tad – kas vēl? Ja tu nežēlosies, tad, ko citu tu darīsi? Jo nāksies taču darīt.
Ja atņemt šo jēgu “Man ir neiespējami grūti nest savu krustu”, tad kas atliek? Kur tu iesi bez krusta? Kā tu vispār bez tā dzīvosi?

Nelemt – arī tas ir lēmums. Nemainīt – arī tā ir izvēle. Ja tu izdari tādu izvēli, esi ar to mierā, atzīsti to, saņem savus bonusus, baudi tos. Taču “nezāģē” citiem smadzenes. Nevienam nav jāspēlē tavas spēles.
Atzīsti, ka tu atrodies tur, kur vēlies būt. Un tā arī ir visa patiesība.
Autors: Lilija Ahremčuka
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Mihails Ļitvaks par dzīvi

animal-children-photography-elena-shumilova-7

  • Strādā vai nu bez maksas, vai par lielu samaksu, taču vienmēr dari to ar pilnu atdevi.
  • Pat tad, ja vēlies palikt uz vietas – audz!
  • Vajag nevis radīt iespaidu, bet izpaust sevi.
  • Ja tev ir grūti, tātad tu dzīvo nepareizi.
  • Jo mazāk tu uzticies, jo izsmalcinātāk tevi mānīs.
  • Dari, ko vēlies, neprasi atļauju. Ja nu pēkšņi tev atteiks.
  • Negaidi, kamēr tev piedāvās. Palūdz.
  • Ja cilvēks neko labu par sevi nevar pateikt, bet pateikt gribās, viņš sāk runāt sliktu par citiem.
  • Ja tev cilvēks palīdzēja vakar, tas nenozīmē, ka arī šodien palīdzēs. Pasaki viņam paldies par to, ka viņš vakar palīdzēja.
  • Vienu reizi sabāri – septiņas uzslavē.
  • Vēlies cilveku nomierināt – pārsteidz viņu vai sadusmo, bet nemierini.
  • Ja jūti trauksmi – piecdesmit reizes pietupies.
  • Pasaki man, uz ko tu apvainojies, un es pateikšu, kas tu esi.
  • Vēlies sarunā panākt savu – atdod iniciatīvu.
  • Neviens nevienu nepamet. Vienkārši kāds aiziet uz priekšu, kāds atpaliek. Un tas, kurš atpalika, uzskata, ka viņu pametuši.
  • Depresija cilvēkam ir dota, lai padomātu par sevi.

Autors: Mihails Ļitvaks
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par sāpēm, bezspēcību un nespēju lūgt palīdzību

dveseles sapes

Nesen savu dzīvi pašnāvībā beidza grupas Linkin Park solists. Daudziem cilvēkiem tas bija šoks, arī man. Atceros savas domas pirms vairākiem gadiem vasarā, kad  Robins Viljams beidza savu dzīvi pašnāvībā. Es nevarēju saprast un pieņemt to, ka cilvēks, kurš simbolizēja humoru, vieglumu un vienkāršību, kaut ko tādu var izdarīt. Man viņš bija kā simbols priekam un vitalitātei, un tāpēc viņa aiziešana – vēl jo grūtāk pieņemama. Bet tad sāka parādīties informācija, ka viņš slimojis ar depresiju, narkotiku atkarību, ka pēdējā laikā ļoti cietis un bijis ļoti noslēgts. Un it kā šis lēmums bijis viņam kā atrisinājums. Taču citiem cilvēkiem viņš bija īpašs, nozīmīgs, iedvesmojošs, tas, kurš vienmēr jokoja un uzlaboja garastāvokli u.t.t. Tas pats stāsts ir arī par Linkin Park solistu.

Bet vēl mani izbrīnīja tas, cik viegli citi cilvēki sāka viņus nosodīt par tādu soli. Tāpēc, ka tās bija pasaules mēroga zvaigznes, kuriem, šķita, ka ir viss. Kāda drāma? Dzīvo un priecājies! Padomājies tik, izdomājuši sev depresiju! Labāk būtu gājuši strādāt. Bet viņiem taču bija bērni, atbildība. Kā viņi tā varēja? Un tādā garā….

Un uz tāda nosodījumu fona, šis briesmīgais solis, izrādās, iegūst jēgu. Jo cilvēks redz, ka viņa sāpes citiem cilvēkiem ir tukša skaņa. Cilvēki nesaprot, ka ārējie labumi neko nenozīmē. Jo sāpes, traumas un pārdzīvojumus nevar noslāpēt ar slavu, naudu, alkoholu. Tāpēc, ka tas viss ir tikai ārējs. Un tie, kuri sapņo par naudu, slavu, citu dzīvi, cerībā, ka tas kaut ko mainīs, nesaprot, ka neko nemainīs, ja iekšā ir tukšums – caurums. Bieži vien pat radošums ir tikai iekšējās sāpes rezultāts, liela daudzuma ar grūtībām pārdzīvotu emociju, kam nepieciešama izeja uz āru.

Kā saka, lai uz kurieni tu pārceltos, tu vienmēr sevi ņemsi līdzi.

Un kas ir vēl svarīgāk, šī nosodīšana vēlreiz parādīja to, ka tas, kāds tu esi iekšienē, ļoti maz kuru interesē. Mēs vienmēr redzam kaut kādu bildīti, kuru mums rāda cilvēki – fasādi, plakātu. Tā dzīvo visi. Kāds to dara tāpēc, lai citiem skaustu, kāds – tāpēc, lai neizrādītu savu vājumu, kāds – tāpēc, lai saņemtu apkārtējo uzmanību, u.t.t.

Bet skaidrs ir viens – mēs nekad skaidri nezinām, kas patiesībā notiek citu cilvēku dzīvēs.

Agrāk es ticēju vārdiem un bildītēm. Bet pēc tam parādījās terapija, kurā es biju gan klients, gan terapeits, gan grupu dalībnieks. Un tad visā šajā telpā es ļoti skaidri ieraudzīju, ka cilvēki paši izveido šīs bildītes un aizsardzības, lai tikai neparādītu sevi – patieso un savus iekšējos pārdzīvojumus.

Meitenes, kuras izstāda apskatei savas laimīgās bildītes, kurās redzamas ar saviem mīļotajiem, pēc tam raud spilvenā, jo viss ir pavisam ne tā un vispār – ļoti slikti, ka pašas sevi nemīl, bet mīļoais vispār ir egoists un maita. Biznesmeņi, kuri rāda savas  veiksmīgās darbības bildītes, ar grūtībām valda asaras, jo ir noguruši būt tādi – veiksmīgi, jo izradās, ka citiem viņi ir vajadzīgi tikai tādi, un jebkuras vājuma izpausmes noved pie strīdiem, sķiršanās, tiesvedības un draudzības beigām.

Un, kad es to ieraudzīju, es sāku saprast, ka patiesība vienmēr slēpsies no citiem cilvēkiem. Patiesību nav izdevīgi rādīt, tas ir bīstami un nepatīkami. Un tāpēc labāk vienkārši zīmēt savu bildīti, nevis kļūt dzīvam un īstam.

Un vēl es padomāju par, iespējams, vēl vienu fenomenu.

Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki, kurus citi uzskata par gaišiem, pozitīviem, optimistiskiem un saules stariņiem, patiesībā ir ļoti nelaimīgi. Jo viņi zin, ka tā ir tā forma, kādā viņus pieņem cilvēki.

Un ir ļoti viegli starot citiem, bet ļoti grūti mēdz bū stpīdēt pašam sev.

Mēs visi izmantojam citus cilvēkus. Mēs domājam, ka esam nesavtīgi un garīgi, bet patiesībā ikviens cits cilvēks mums ir interesants līdz brīdim, kamēr mēs no viņa kaut ko varam dabūt. Un, ne jau tikai materiālajā ziņā dabūt. Drīzāk – emocionālajā!

Mēs esam ar otru cilvēku tikmēr, kamēr mums kopā ir jautri, kamēr viņš mūs iedvesmo, dāvā mums savu siltumu, vai izsauc mūsos mīlestības jūtas, vai ar savu humoru izdzenā mūsu bēdas, kad izkrāso mūsu vientulību, māca, dod padomus, palīdz u.t.t.

Tātad, kamēr mēs kaut ko saņemam no otra, mēs tiecamies draudzēties ar viņu. Jo šajā ziņā ikviens cilvēks ir egoists. Neviens nekomunicēs ar to, kas izsauc vien negatīvas emocijas, vai neko nedod.

Un tā, izrādās, ir milzīga problēma, lūk tādiem, gaišajiem un pozitīvajiem cilvēkiem.

Jo viņi domā, ka, ja viņi pastāstīs par savu sāpi, saviem pārdzīvojumiem un sarežģījumiem, viņi pazaudēs sev tuvus un svarīgos cilvēkus. Vai arī viņi baidās, ka tad visi uzzinās par viņu vājībām un nodarīs tiem pāri, vai kā tamlīdzīgi.

Un tad tā vietā, lai būtu tas cilvēks, kas viņš ir, cenšas būt par to, kas vinš nav.

Viņš, patiesībā, var būt jautrs un pozitīvs, bet tikai reizēm, arī viņam pašam var būt problēmas. Un, kad viņš, tā vietā, lai parādītos citiem ar šīm savām problēmām, un saņemtu no viņiem atbalstu, sāk noslēgties, aiziet no sevis, ierobežot savu komunikāciju, slēpties. Tāpēc, ka uzskata, ka šādā stāvoklī viņš nevienam nav vajadzīgs.

Un, kas pats bēdīgākais – ļoti bieži tā ir taisnība.

Vairumam cilvēku patiešām nav nekādas intereses par tiem, kam sāp:

  • Kāds to dara tāpec, ka uzskata sāpes par vājuma pazīmi. Ja reiz tu esi vājš, tad vācies.
  • Kāds vienkārši egoistiski domā, ka, ja reiz tas viņu neuzjautrina, tad ko ar tadu nūģi komunicēt.
  • Kāds vienkārši nezin, kā palīdzēt cilvēkam, kuram sāp.

Iemeslu ir daudz, bet rezultāts – viens. Tas, kuram sāp, paliek viens ar savu sāpi. Un tādā gadījumā, aiziešana no šīs pasaules var būt pilnīgi loģisks atrisinājums.

Es domāju par to, kāpēc tā notiek? Vai tiešām tas ir tik sarežģīti, uzklausīt otru cilvēku, pabūt viņam blakus viņa pārdzīvojumos. Bet pēc tam atcerējos, ka līdz psihoterapijai vispar nesapratu – kā tas ir, būt kopā ar cilveku viņa pārdzīvojumos.

Problēma ir tā, ka mūs nemāca, kā būt kopā ar otru cilvēku.

Un vēl es padomāju, ka katrs no mums ar lielām grūtībām pacieš savas sāpes un savu personīgo bezspēcību. Un, par cik mēs nezinām, ko mums pašiem darīt tadā situācijā un stāvoklī, tad redzēt otru cilvēku, kurš pārdzīvo kaut ko līdzīgu, faktiski nozīmē palielināt savas personīgas sāpes un ciešanas daudzkartīgi.

Un, lai izvairītos no šiem pārdzīvojumiem, cilvēki cenšas atrast katrs savu izeju:

  • Spēcīgi cilvēki (parasti tie ir veiksmīgi vīrieši) vispār ar lielām grūtībām atzīst sevī kādas vājības, sāpes un jūtas. Tāpēc viņu pieeja ir vienkārša – “Savācies, lupata. Vai tad tu nevari vienkārši iet un izdarīt” Jūtas? Tās ir muļķības! Sakod zobus, ej un dari!” Un tadā stāvoklī viņi tur sevi, savus tuviniekus un tos, kas riskēja palūgt viņiem palīdzību.
  • Citi cilvēki uzreiz sāk dot padomus. Ko darīt un – kā. Tas nozīmē, ka jebkuras sāpes viņiem nozīmē tikai to, ka tās ir jāpārtrauc un jānovāc. Jāatrisina jautājums.
  • Kāds sāk vienkārši žēlot. “Ai, ai, tu mans nabadziņš. Cik gan tev ir grūti, uķi puķi, ļauj es tevi pabarošu.”
  • Kāds atbildei sāk žēloties pats: “Ko nu tu ar savām problēmām, ja vien tu zinātu manējās!”
  • Kāds aiziet no bezspēcības caur nenovērtēšanu un salīdzināšanu ar to, kuram ir vēl grūtāk: “Karš Ugandā, bērni mirst badā, bet tu ciet par kaut kādiem tur niekiem”.

Un starp visiem šiem variantiem, nav neviena, kas dos otram sajust, ka viņa pārdzīvojumi nav kaut kādas muļķības, ka tiem ir vieta būt, ka tie ir normāli un dabīgi. Gluži otrādi – vairums cilvēku otru piebeigs, sakot, ka tas ir slikti, ka vajag nospiest visas tās sāpes un vispār tās neredzēt, sākt kaut ko darīt un viss pats no sevis pāries.

Saklausījušies tadus padomus, daudzi “pavelkas” un metas trakulīgā darbībā. Tas labi, ja cilvēks ir aizņemts, un viņam nav laika domāt par sevi. Un rodas ilūzija, ka to var pārdzīvot. Tāpēc daudzi tādi gaiši un labestīgi cilvēki kļūst par aktīviem palīgiem, un visu savu uzmanību novirza uz palīdzību citiem, atdod sevi visu, tā kompensējot savas sāpes.

Bet citiem šķiet, ka viņi ir tādi – bezrūpīgi cilvēki, stipri, kurus nekas nespēj satricināt, ka viņi vienmēr skatās uz priekšu, ka vienmēr ir gatavi nakt palīgā.

Tikai nez kāpēc viņiem palīgā neviens nenāk. Tapēc, ka nevienam pat prātā neienāk tas, ka šim tīrajam, lieliskajam, gaišajam cilvēkam arī var būt problēmas. Ka arī viņam vajag, lai kāds viņu uzklausītu, pieņemtu, atļautu pastāstīt par savām sāpēm un pārdzīvojumiem. Lai arī VIŅAM piedāvātu palīdzību.

Viņi zin, kā atdot, bet nezin, kā paprasīt priekš sevis.

Un es visas šīs domas rakstu tāpēc, lai jūs aizdomātos par stiprajiem cilvēkiem jūsu dzīvēs.

Droši vien starp jūsu paziņām un draugiem ir tādi cilvēki. Un, iespējams, ka viņiem šobrīd ir vajadzīga palīdzība. Lai kāds vienkārši uzklausītu, lai kāds pajautātu, vai gadījumā vieņiem nepietrūkst spēka, vai viss ir kartībā.

Tāpēc, ka šobrīd ir daudz sāpju. Ļoti daudz. Daudz trauksmes un neskaidrību. Un tēlot, ka tā nav, nozīmē pakļaut sevi psihosomātikai un dziļai depresijai. Bet cilvēku, kuri netiek paši ar to galā, ir ļoti, ļoti daudz, vairāk, kā jūs  redzat. Tāpēc, ka to izrāda tikai daži.

Bet pie mums vēl līdz šim savu trauksmaino un līdzīgo sajūtu atzīšanu uztver kā atzīšanos savā vājumā, pēc kuras tu vairs nekad nevarēsi būt “zirgā”

Tikai var notikt tā, ka, ja neatzīsieties sev savos pārdzīvojumos, pēc brīža vairs nebūs kam būt “zirgā”.

Un vēl ir viena prolēma, kas rodas, ja mēs neatzīstamies sev savās smagajās sajūtās.

Visas savas sāpes un bezspēcību ļoti viegli var “anestezēt” ar agresiju. Un tieši tāpēc šodien ir tik daudz naida, uzbrukumu un konfliktu.

Jo sāpīgāk cilvēkam, jo spēcīgāk viņš vēlēsies ievainot citus. Lai kaut nedaudz nomierinātos.

Tāpēc daudzi “sēž” internetā, mētājas vārdiem, lamājas, pauž savu naidu un dusmas pret citiem, jo šķiet, ka kāds ir vainojams šajās viņu sāpēs. Un sitīs, nodarīs sāpes, dzels, lai tikai nedzirdētu to, cik patiesībā pašiem ir sāpīgi.

Kad es vēlos kādu sodīt par to, ko viņš dara ļaunu, es atgādinu sev, ka tas ir tikai tāpēc, ka viņam šobrīd ļoti sāp. Bet kad es dzirdu savu vēlmi uzbrukt, es vēršos pie sevis un jautāju, cik sāpīgi ir man. Un ko es varu izdarīt savā labā, lai novērstu šīs sāpes. Tāpēc, ja es šo savu sāpju dēļ uzbrukšu cilvēkam, tad viņa sāpes tikai palielināsies un ar to pašu palielināsies arī viņa atbildes agresija. Un tas, kā man šķiet, ir jauns apburtais loks.

Ar šim pārdomām es gribēju teikt sekojošo:

  • Esiet vērīgi pret savām un citu sāpēm.
  • Centieties atbalstīt citus, jautājiet par to, vai gadījumā viņiem nav vajadzīga palīdzība.
  • Nevairieties no savas bezspēcības. Lūdziet palīdzību sev!

Es saprotu, ka tikai tad, kad esam atvērti tam, ko mēs patiesībā jūtam, daloties tajā ar otru cilvēku, vai atbrīvojoties no tā patstāvīgi, mēs varam reāli ietekmēt to, kas šobrīd notiek mūsu mājās, pilsētās, valstīs un pasaulē.

Jums jāatceras, ka jūsu dalība rezultātā var radīt dziedinošu efektu un palīdzēt daudziem cilvēkiem.

Ja katrā no mums būs mazāk sāpju, tad tās necentīsies materializēties konfliktos, karos un grautiņos.

Bet samazināt šīs sāpes var tikai tad, ja atzīstam, ka tās IR. Un palūgt palīdzību citiem – priekš sevis. Vai sev – priekš citiem.

Sāpes nav vājums. Skumjas nav vājums. Depresija nav vājums. Un pat bezspēcība nav vājums.

Par vājumu tās kļūst tad, kad sāk graut mūs no iekšienes. Un tad mēs patiešām kļūstam vāji.

Atrodiet cilvēku, kurš dalīsies ar jums jūsu sajūtās. Īpaši to saku mūsu stiprajiem un vīrišķīgajiem vīriešiem. Vīrieši, ticiet, sievietēm tas būs atklājums, ka arī jūs varat pārdzīvot šādas sajūtas. Un ļoti iespējams, ka saņemot palīdzību no sava tuvākā cilvēka, jūs sajutīsieties daudz spēcīgāki, pārliecinātāki, kā slēpjot to un tēlojot, ka esat betmeni.

Ieslēdziet gaismu un apgaismojiet savas sāpes! Ļaujiet tām iziet ārpusē un pārvērsties. nebaidieties lūgt palīdzību! Muļķīgi to nelūgt, bet tēlot, ka viss ir labi, kad reāli viss ir slikti. Padomājiet par to!

Autors: Marija Žigan

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Muļķis

puika-bernu-nams1

Mazs puisēns, palēkdamies, skrēja blakus jaunai sievietei, cenzdamies satvert viņu aiz rokas. Tā viņu atgrūda, nikni purpinādama:

– Un kur tu tāds radies? Piedzimi, lai traucētu man dzīvot!

– Mammu, kad atgriezīsimies, tu palasīsi man pasaciņu par sienāzīti?

– Nabaga puika,– līdzjūtīgi sarunājās apkārtējie, – muļķītis nezin, ka viņa to ved uz bērnunamu.

Kad puika paaugās un varēja apciemot māti, viņš centās vairāk laika pavadīt kopā ar to. Bieži viņš atrada savu mammu piedzērušos, sauca ātros un kamēr ārsti brauca, viņš glāstīja mammas roku un skūpstīja netīro vaigu.

– Kāpēc tu, mammīt tā? Pacieties, viss būs labi.

– Kaut kāds nenormāls bērns, vienkārši muķis. Nekadas pašcieņas. Tā viņu nemīlēja, bet viņš visu laiku cenšas viņu glābt, – paziņas bija nesaprašanā.

Ātri paskrēja skolas gadi, pēc tam studiju laiks. Puika saņēma sarkano diplomu un viņam bija visas iespējas karjerai un izaugsmei. Bet, par brīnumu visiem, viņš aizgāja strādāt skolā.

– Tā arī gudrāks nav kļuvis, tas nekas, ka sarkanais diploms. Muļķis, būtu labāk taisījis karjeru, nevis loderus skolā mācījis, – paziņas bija sašutuši.

Māte nomira. Gādīgais dēls neaizmirsa ceļu uz viņas kapu. Pēc laika viņš to apciemoja kopā ar savu sievu – meiteni no kaimiņu kāpņu telpas.

– Muļķis, – tantes pagalmā sarunājās, – tāds skaistulis, tik daudz meitenes bija gatavas ar viņu precēties, bet viņš izvēlējās tādu – nekādu un vēl klibu.

Tām nebija dots saprast, ka pašu galveno ar acīm neieraudzīsi. Jaunie dzīvoja saticībā, tikai bērnu viņiem nebija. Bet drīzumā kaimiņi ieraudzīja, ka jaunais pāris pa parku pastaigājas kopā ar diviem mazuļiem – puisīti un meitenīti. Bērnus bija pametuši vecāki un pārim tie kļuva par savējiem.

– Muļķis, – turpināja kaimiņi, – ālava, piedzemdēt nevar, bet šim acis aizmālējušās. Lai tik tagad audzina svešus bērnus.

Valodas netraucēja jaunajam pārim dzīvot mīlestībā un saskaņā. Gāja gadi. Bērni izauga, ieguva labu izglītību, izveidoja savas ģimenes un nebija nevienas dienas, kad kāds no viņiem vai mazbērniem neapciemotu savus vecākus.

Reiz ziemā sirmais vīrs pastaigājās pa krastmalu. Viņš ieraudzīja cilvēku pūli, kas ar interesi vēroja upē uz atlūzuša ledus gabala suni. Dzīvnieks pārbijies un nosalis žēlabaini smilkstēja. Bet vairāk neko, izņemot interesi, šis notikums cilvēku sirdīs neizraisīja. Un tikai sirmais vīrs, ne mirkli nedomājot, metās ledusaukstajā ūdenī palīgā sunim.

Apkārtējie sprieda:

– Kāds muļķis! Tas taču ir tikai suns, bet pašam vēl nesen infarkts bija. Tā arī pie prāta nav nācis.

– Muļķis piedzima, muļķis nomira.

Viņš stāvēja pie paradīzes vārtiem un gaidīja savu rindu.

– Kā tevi sauc?– jautāja viņam Eņģelis, kurš stāvēja pie ieejas.

– Es pats aizmirsu savu vārdu, – viņš teica, – bet apkārtējie mani sauca par Muļķi..

– Ienāc, tu esi ierakstīts Dzīves Grāmatā. Bet tavam vārdam ir cits skanējums – to sauc par Mīlestību.

Avots: http://www.smisl-zhizni.ru

Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc vajag just savu vērtību?

11012584_10153333166807526_1562387551662250235_n
Nesen kadā no semināriem viens no tā dalībniekiem noformulēja interesantu jautājumu:
“Vai ir kāda problemātiska, aktuāla psiholoģiska tēma, kas skar ikvienu cilvēku?”
Sākumā gribējās atbildēt šabloniski, ka visas problēmas ir individuālas un atkarīgas no katra cilvēka personīgās pieredzes. Tomēr, tas gluži tā nav.
Es domāju, ka ir viena ļoti svarīga tēma, kas ir gandrīz ikviena cilvēka, kurš dodas pie psihologa pēc padoma, vājā vieta. Pašvērtējums. Un tikai pēc tam, kā sekas vājai savas fundamentālās vērtības apziņai, rodas citas grūtības: depresija, trauksme, iekšējais tukšums, pazemināts pašvērtējums, orientācija uz sasniegumiem, problēmas attiecībās.
Cilvēks, kurš neizjūt savu vērtību, tērē ļoti daudz enerģijas un spēka, lai uzturētu stabilu psiholoģisko stāvokli, un bieži vien ir spiests darīt lietas, kuras tam ir nepatīkamas. Viņš gaida pastavīgu ārējo atbalstu un, diemžēl, vienalga neiegūst to – savu vērtības apziņu.
Eksistenciālajā analīzē mēs, kā likums, runājam par praktisko vērtību (tiem sasniegumiem, kas ir ikviena cilvēka dzīvē), un par fundamentālajām vērtībām (savas vērtības apzināšanās tiesības, kas dotas mums katram līdz ar mūsu piedzimšanu).
Ja dominē praktiskā vērtība, cilvēks, kā likums pastavīgi atrodas kustībā un cenšas sasniegt arvien vairāk – arvien lielākus mērķus, kas kaut uz neilgu laiku ļauj sajust savu vērtību un svarīgumu.
Protams, šī praktiskā vērtība ir ļoti svarīga attīstībai, taču, ja tā ir dominējošā un galvenais motivējošais spēks, tad parasti tā noved pie netaisnīguma sajūtas, nebrīvības sajūtas un iekšējās spriedzes.
Nespēja izdzīvot un sajust savu vērtību formē divus uzvedības variantus:

 

1. Pārmērīgu ciklēšanos uz sevi: egocentrismu, vēlmi tikt atzītam un būt uzmanības centrā pēc iespējas biežāk. Te var runāt arī par pārlieku augstu pašvērtējumu. Tāds uzvedības modelis parasti ir cilvēkiem ar izteikti narcistisku dabu vai histēriķiem.
2. Neapmierinātību ar sevi, vēlmi būt labam visiem, pārleiku liela paškritika, savu vēlmju neievērošana. Te runājam par pazeminātu pašvērtējumu. Šādi cilvēki parasti uzņemas atbildību citu vietā, uzskata, ka ļoti daudz ko dzīvē nevar atļauties, ka viņiem nav tiesību realizēt savus mērķus un plānus.

 

Dažādās dzīves situācijās cilvēks ar vāji attīstītu pašvērtējumu var izmantot abas šīs stratēģijas.

 

Vislielākās grūtības darbā ar fundamentālo vērtību tēmu ir tajā, ka nav iespējams runāt, domāt vai zināt par savu pašvērtējumu, to vajag SAJUST. Bet kā to var sajust, ja visu mūžu, gadiem ilgi šīs sajūtas nav bijis?
Iespējams, šī ir tā dziļā tēma, pie kuras cilvēks nonāk ļoti ilgas terapijas procesā. Kāds pēc pusgada, kāds pēc vairākiem gadiem. Šī tēma neatrodas virspusē, taču ir pamats vairumam citu problēmu.
Kāds šo sajūtu iegūst, pateicoties uzmanīgai un smalkjūtīgai attieksmei pret sevi, ar sava iekšējā dialoga palīdzību. Kādam šī sajūta rodas pēc darba ar savu biogrāfisko pieredzi un dzīves uzstadījumiem.
Konsultācijās ar klientiem mēs, kā likums, meklējam saskanīgus tēlus, idejas, asociācijas, kas palīdz tuvināties šai sajūtai. Taču man gribās noformulēt pavisam vienkāršu tēzi, ko ir vērts integrēt savā pasaules izjūtā:
“Vienmēr atradīsies kāds, kurš vienu vai citu darbu dara labāk par tevi. Taču nav neviena cilvēka, kuram būtu tādu īpašību, spēju, sajūtu, vēlmju komplekts, kā tev. Nav nekādas jēgas darīt ideāli vai labāk par citiem.
Ir svarīgi darīt tā, lai būtu sajūta, ka tas, ko tu dari, ir labi un pareizi tieši tev. Ar to arī būs pietiekami. Un tas IR vērtīgi.
Un tas, ka tu esi, ir vērtīgi un svarīgi.
Un tikai tad, kad tu sajutīsi savu vērtību, tu varēsi novērtēt citus cilvēkus. Un jūsu starpā var izveidoties attiecības. Tādas attiecības, kas ļaus nostiprināt un apstiprināt vienam otra vērtību un savas esības vērtību šajā pasaulē.”

 

Autors: Jevgēņija Koļcova
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Kā patiesi palīdzēt

 

palidziba2

Ir kāda lieta, ko mēs visi sapratīsim agrāk vai vēlāk:

Nekad nemēģini palīdzēt cilvēkam, kas nav gatavs, lai tam palīdzētu.

Kamēr palīdzība netiek lūgta, kamēr cilvēks nav gatavs uzklausīt un saņemt informāciju, nav gatavs atteikties no visa vecā, tavs mēģinājums palīdzēt tiks uztverts kā manipulācija vai kontrole – tā ir tava „lieta”, tava vajadzība, ne viņu. Parādīsies aizstāvība, ieņemtās pozīcijas paliks vēl stingrākas, tas beigsies ar to, ka tu jutīsies vai nu neapmierināts, vai kaut kādā veidā pārāks pār šiem cilvēkiem, vai pilnīgi bezspēcīgs. Un „spoguļotās” upura un glābēja lomas liks justies vēl tālāk vienam no otram kā jebkad agrāk.

Kā patiesi palīdzēt? Satiec viņus tieši tur, kur tie šobrīd atrodas. Aizmet prom sapni par viņu tūlītēju dziedināšanu. Piebremzē. Apzinies un pieņem cilvēka tagadējo pieredzi. Nemēģini tai uzlikt savu rāmi, vai iedomāties, ka zini, kas ir labākais šiem cilvēkiem. Varbūt tu nemaz nezini, kas ir vislabākais. Varbūt viņi ir daudz spēcīgāki, inteliģentāki, izturīgāki, pilni ar iekšējo spēku un potenciālu, kā tu jebkad spētu iedomāties.

Varbūt tieši šajā brīdī labākais viņiem ir nevēlēšanās pieņemt tavu palīdzību, neizjust vajadzību pēc tās. Varbūt viņiem tieši vajag cīnīties un ciest. Varbūt viņi līdzsvarojas un dziedinās viņu pašu – unikālā veidā. Varbūt tas, kas šajā brīdī nepieciešams, ir uzticība, uzklausīšana un dziļš respekts pret to, kur  šobrīd viņi atrodas viņu pašu ceļojumā. Varbūt tu tikai mēģini palīdzēt pats sev?

Varbūt patiesas izmaiņas nāk nevis no cenšanās tās uzspiest citiem, bet līdzsvarojoties kopā ar viņiem tur, kur viņi ir pašlaik, atbrīvojot to radošo inteliģenci, izrādot cieņu viņu unikālajam ceļam un viņu noslēpumainajam dziedināšanas procesam.

Kad tu mēģini kādu izmainīt, tu dod ziņu viņiem, ka tas, kādi viņi ir šobrīd, nav labi, nav „pareizi”, tu dod ziņu, ka noraidi un turies pretī viņu šī brīža pieredzei un gribi, lai tā būtu savādāka. Iespējams, ka šādā veidā, tu pat varētu dot ziņu, ka šos cilvēkus nemīli. Kad tu pārstāsi mēģināt izmainīt viņus un pieņemsi viņus tādus, kā tie ir, kad tu izjutīsi viņu dzīvi tieši tā, kā tā sevi piesaka, var notikt milzīgas un negaidītas izmaiņas.

Pārstāj mēģināt izmainīt citus un viņi mainīsies paši savā veidā, paši savā laikā. Iespējams, tava labākā palīdzība būs tas, ka tu pārstāsi palīdzēt.

Autors: Džefs Fosters

Avots: http://www.garavasara.com