Atrast savu taku

Tikai tu pats esi spējīgs atrast savu mērķi. Es varu vien piedāvāt aptuvenu darbību algoritmu.

Pirmais
Par izejas punktu meklēšanā kalpo postulāts: tavs mērķis pievelk visu, kas tev dzīvē vajadzīgs. Šeit beidzas visi spriedelējumi par tēmu “es gribu saņemt to un to…”
Tu saņemsi visu, ko Dvēselei vajag. Tikai jāatrod tieši Sava taka.

Otrais
Ir jāsaprot: ko tu mīli (vari iemīlēt) darīt, ko tu gribētu darīt? Nevis, ko tu vēlies saņemt (to mēs jau noskaidrojām), bet tieši – ko tu vēlies darīt – kam tērēt savu nolūka enerģiju.Ir jāatceras, ka mērķis nav galapunkts, bet gan dzīves ceļš, veids kā pašrealizēties.

Trešais
Ir jāuzdod sev jautājums: vai šī nodarbošanās manu dzīvi pārvērtīs svētkos? Šajā kontekstā svētki nav svinīgs pasākums par godu galapunkta sasniegšanai, bet gan svētku sajūta. To svētku, kuri “vienmēr ir ar tevi”. Tāda sajūta rodas tad, kad dzīve kļūst apzināta, piepildīta, interesanta, dzīva un priecīga.

Ceturtais
Lēmumam jābūt pieņemtam pilnīgā dvēseles un saprāta vienotībā, kad Dvēsele dzied, bet saprāts apmierināti berzē rokas. Tas nozīmē, ka tev visam jābūt acīmredzamam: izvēlētā nodarbošanās ir gan tuva sirdij, piepilda dzīvi un neatstāj badā.
Piemēram, ja tava kaislīga aizraušanas ir izšūšana krustdūrienā, tas vēl nenozīmē, ka to var nosaukt par mērķi. Saprāts nepiekritīs. Tā ir? 

Piektais
Ja pagaidām nekā tāda nav, pamēģini paskatīties uz savu “nenopietno” aizraušanos no cita redzes leņķa. Visam, ko tu proti darīt nepiespiesti un ar prieku, ir nozīme un vērtība.
Piemēram, tev patīk datorspēles? Izdomā savu superspēli, kādas vēl nekad pasaulē nav bijis, nav obligāti jāizdomā datorspēle, tas var būt kāds iespaidīgs realitātes šovs.
Galvenais princips ir iziet no kopējās ierindas un doties pa savu ceļu. Radīt savu svārstu.

Sestais
Ja nekas prātīgs galvā nerodas, tātad jāpaplašina savs redzesloks; jādodas turp, kur vēl nekad neesi bijis, jāpaskatās kas tāds, ko nekad neesi redzējis. Saprāta uzdevums šajos mērķa meklējumos ir nevis kaut ko atrast, bet izlaist caur sevi informāciju, turklāt procesā pievērst uzmanību Dvēseles komfortam. Kā tikko Dvēsele sajutīs Savu, tā uzreiz atdzīvosies un tu to sajutīsi.

Septītais
Ir svarīgi visu laiku griezt savu dzīves svētku slaidšovu. Uzzīmē bildi, kas sastāv no visiem tavu svētku atribūtiem (to, kas tīk Dvēselei). Ar ko jābūt piepildītai tavai dzīvei? Meklē un pēti informāciju par šiem atribūtiem; piemēri tos sev ar mērķi tos iegūt. Sistemātiski strādā ar šo slaidšovu, tad ārējais nodoms atvērs durvis iespējām, par kurām pagaidām tu vēl nenojaut. Lūk, šis punkts ir visefektīvākais visā mērķa atrašanas procesā. Tas ļauj ieraudzīt izeju tur, kur šķiet, ka tās būt nevar.

Vadims Zēlands
Tulkoja: Ginta Filia Solis

11. jūnijā sākas jauns Ineses Prisjolkovas projekts “Sapņu nodarbošanās”, kurā soli pa solim kopā ar daudziem cilvēkiem 70 dienas pēc kārtas darīsim tieši to – meklēsim tieši to SAVU LIETU, ar kuru varēsim svinēt savu dzīvi.
Pieteikšanas un apraksts ŠEIT

Padomā! Nosodīt un nicināt?

No dabas skatu punkta nav sliktu vai labu cilvēku. Ir tikai tie, kuri pakļaujas dabas likumiem vai tie, kuri šausminās par notikušo status quo.Pēdējos vienmēr pie vietas noliek spēki, kas cenšas atgriezt izjaukto līdzsvaru dabā.

Protams, ļoti bieži rodas situācijas, kad cilvēks ir pelnījis nosodījumu. Bet vai tieši tavējo? Tas nav vienkāršs jautājums. Ja cilvēks tieši tev nodarījis kaitējumu, tad, pirmkārt, viņš ir izjaucis līdzsvaru un tu esi nevis neveselā potenciāla avots, bet ierocis to spēku rokās, kas cenšas atgriezt līdzsvaru. Tad miera traucētājs saņems pēc nopelniem, ja tu pateiksi visu, ko par viņu domā un veiksi  nepieciešamās pretdarbības saprāta robežās. Taču, ja tava nosodījuma objekts tev personīgi neko sliktu nav nodarījis, tātad – ne tev viņu sodīt.

Paskatīsimies uz šo jautajumu tīri merkantili. Piekrīti, ir absolūti bezjēdzīgi just naidu pret vilku, kurš saplosījis aitu, un tu šo skatu vēro televizorā. Taisnīguma izjūta pastāvīgi liek mums nosodīt dažādus cilvēkus. Taču tas ļoti ātri pārvēršas par ieradumu un daudzi cilvēki, gadiem ejot, pārvēršas profesionālos vainotājos. Tas ir ļoti kaitīgs ieradums, nosodīt citus par domām un darbībām, kas nav vērstas pret tevi personīgi. Vairums gadījumos tev pat nav ne mazākās nojausmas par to, kas cilvēkam lika tieši tā rīkoties. Iespējams, viņa vietā tev sanāktu vēl sliktāk?

Un tā, tava nosodījuma rezultātā, tu ap savu personu radi pārmērīgi lielu potenciālu. Un kā tad tā, sanāk, ka, cik ļoti slikts ir tas, kuru tu nosodi, tieši tik proporcionāli labam jābūt tev pašam. Ja reiz viņam uzradušies ragi un āža kāja, tev jābūt eņģelim. Bet, ņemot verā to, ka spārni tev neaug, pie darba ķeras spēki, kas cenšas atgriezt līdzsvaru. Šo spēku metodes būs dažādas katrā konkrētajā situacijā. Bet rezultāts savā būtībā būs viens: tu saņemsi knipi pa degunu. Un atkarībā no tavas nosodījuma formas un spēka, šis knipis var būt tev pavisam nemanāms, bet var būt arī tik spēcīgs, ka tu attapsies uz vienas no sliktākajām dzīves līnijām.

Tu pats vari sastādīt garum garo nosodījumu un to seku sarakstu, bet es skaidrībai parādīšu dažus piemērus.

Pacenties nekad neienīst cilvēkus, lai kāds būtu viņu nodarījums. Tas ir visbriesmīgākais nosodījuma veids un līdzsvarojošo spēku darbības rezultātā tu pats vari attapties šī ienīstā cilvēka vietā. Šiem spēkiem tas ir visvienkāršakais līdzvara atgriešanas veids.

Tu ienīsti ubagus un bomžus? Lieliski! Tu pats vari pazaudēt darbu, naudu un mājas, un līdzvsars būs atjaunots.

Tu ienīsti cilvēkus ar fiziskiem trūkumiem? Nav nekādu problēmu, arī Tev atradīsies kāds nelaimes gadījums.

Ienīsti alkoholiķus un narkomānus? Pavisam mierīgi vari izrādīties viņu vietā. Par alkoholiķi taču nepiedzimst, vai ne? Par tādu kļūst noteiktu apstākļu sakritības rezultātā, tad kāpēc šādi apstākļi lai nepiemeklētu tevi?

Nekad nenosodi savus darba kolēģus, lai kas tas arī būtu. Jo labākajā gadījumā tu pieļausi tās pašas kļūdas. Sliktākajā var rasties konflikts, kas neko labu tev neatnesīs.

Ja tu nosodi cilvēku tikai par to, ka tev nepatīk, kā viņš ir apģērbies, tu pats nostāsies uz trepēm “labais un sliktais” pakāpienu zemāk par viņu, tāpēc, ka izstaro negatīvo enerģiju.

Ja cilvēks lepojas ar saviem panākumiem un mīl sevi, nekā slikta tajā nav. Sevis mīlēšana ir pašpietiekama, tāpēc, ka tā nevienam netraucē. Līdzsvars tiek zaudēts tad, ja šī sevis mīlēšana un pārāk augstais pašvērtējums iet roku rokā ar nicinošu attieksmi pret citu vājībām un trūkumiem vai vienkarši pieticīgakiem sasniegumiem. Tad mīlestība pret sevi pārvēršas patmīlā un lepnums pārvēršas iedomībā, un rezultātā līdzvars atkal tiek izjaukts, un knipis pa degunu, neizbēgams. Dzīvnieki nepazīst ne nicinājumu ne iedomību – tie ir cilvēku netikumi

Nosodījums tev atņem enerģiju.
Tikai pasakās zvēri tiek attēloti ar visām cilvēku īpašībām. Piemēram vientuļais un lepnais vilks izraisa cieņu no cilvēka skatu punkta, bet apaļais grauzējs, kurš mīl piebāzt sev vēderu, izraisa citas sajūtas. Ja vilks ienīstu grauzēju, tas būtu diezgan stulbi un nedabiski, vai ne?
Ja paskatāmies uz šo no otras puses. Tādu vilku varētu uzskatīt par niecību, salīdzinājumā ar šo mazo grauzēju, kas jautri kasās un priecajas par katru dzīves mirkli, neskatoties uz to, ka jau nākamajā var tikt saplosīts.

Viss ir relatīvs, bet šo relativitāti rada pats cilvēks savā iztēlē. Lauvam patiesībā nav nekādas varenības vai cienīguma. Šīs īpašības viņam piedēvējuši cilvēki. Savukārt suslikam nav ne par matu mazāk cienīguma, kā lauvam.

Sauvaļas daba ir daudz ideālāka par saprātīgo cilvēku. Vilks tāpat kā ikviens plēsējs neizjūt ne naidu, ne nicinājumu pret savu medījumu. Pamēģini pats izjust naidu vai nicinājumu pret kotleti. Bet cilvēki veido savas arttiecības ar citiem cilvēkiem uz vieniem vienīgiem pārmērīgi lieliem potenciāliem.

Dzīvnieku un augu varenība slēpjas tajā, ka viņi to neapzinās. Savukārt cilvēkam apziņa nesusi gan labvēlīgas priekšrocības, gan kaitīgas īpašības kā iedomību, nicinājumu, vainas apziņu un mazvērtības kompleksus.

Vadims Zēlands
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja tu pastāvīgi domā par to, kas tev NEpatīk…

svārsts

…tad tas arī tavā dzīvē noteikti notiks.

Tev nav nekādas tiesības kādu nosodīt vai mainīt. Ir svarīgi visu pieņemt kā eksponātus muzejā, patīk tev tas vai nepatīk. Muzejā arī ir daudz eksponātu, kuri tev nepatiks. Tomēr nezin kāpēc, tev neienāk prātā doma palūgt, lai tos aizvāc.

Pēc tam, kad esi pieņēmis to, ka svārsts eksistē, tev ir tiesības no tā aiziet, nepadodoties tā ietekmei. Bet, galvenais, ir necīnīties ar to, nenosodīt, nedusmoties, neuzvilkties, tāpēc, ka pretējā gadījumā tu būsi spiests piedalīties tā spēlē.

Gluži otrādi, vajag pieņemt to kā eksistējošu, kā neizbēgamu, bet pēc tam aiziet no tā. Tad, kad tu izrādi nepieņemšanu jebkurā formā, tu atdod svārstam savu enerģiju.

Pirms tikt skaidrībā ar to, ko nozīmē izvēlēties, būtu jāiemācās atsacīties. Kā likums, cilvēki ļoti miglaini var iedomāties, ko tad īsti vēlas. Taču visi ļoti labi zin, ko nevēlas. Un cenšoties atbrīvoties no nevēlamajām lietām vai notikumiem, daudzi rīkojas tā, ka beigās sanāk gluži otrādi.

Lai atteiktos, ir vajadzīgs pieņemt. Vārds “pieņemt” šeit nozīmē nevis to, ka tu ielaid to sevī, bet atzīsti tā tiesības uz eksistenci un vienaldzīgi paej tam garām. Pieņemt un atlaist nozīmē, izlaist caur sevi un tad palaist un pamāt ar rociņu. Pretēji tam – pieņemt un paturēt nozīmē ielaist sevī, bet pēc tam pieķerties vai pretoties.

Ja tevi visu laiku nomoka domas par to, kas tev nepatīk, tieši tas, kas tev nepatīk arī būs tavā dzīvē.

Iedomājies cilvēku, kurš ļoti nemīl ābolus. Viņš tos burtiski ienīst, viņam paliek nelaba dūša tos pat iedomājoties. Viņš varētu nepievērst āboliem nekādu uzmanību, taču viņu neapmierina fakts, ka pasaulē, kurā viņš dzīvo, eksistē kaut kas tik briesmīgs, kā āboli. Un katru reizi, kad tie nonāk viņa redzes lokā, viņš kļūst nikns un aktīvi izsaka savas pretenzijas. Tas ir materiālajā līmenī.

Tomēr enerģētiskajā līmenī tam analoģija ir tā, kā cilvēks alkatīgi metas pēc āboliem, stūķē tos mutē, skaļi čāpstina, tai pat laikā pilnu muti atzīmējot to, ka viņam tie riebjas, tomēr bāž tos kabatās, turpinot žēloties, cik ļoti viņam tie noriebušies. Viņam pat galvā neiešaujas doma, ka varētu vienkārši tos izmest no savas dzīves, ja reiz tos tik ļoti nevēlas.

Mīli vai nemīli tu kaut ko, tam nav nozīmes. Galvenais ir tas, ka, ja tavas domas ir ieciklējušās uz šo domu objektu, domu enerģija fokusējas noteiktā frekvencē un tas ir iemesls, kāpēc svārsts tevi sagūstīja un nolika attiecīgajās dzīves līnijās, kur šī tavu domu objekta ir pārpārēm.

Ja tu kaut ko negribi, vienkārši nedomā par to, vienaldzīgi paej garām un tas pazudīs no tavas dzīves.

Izslēgt no dzīves nenozīmē izvairīties, bet gan ignorēt. Izvairīties nozīmē pieļaut savā dzīvē, bet aktīvi censties atbrīvoties no tā. Ignorēt nozīmē nekā nereaģēt, tātad arī tā vairs tavā dzīve nav.

Iedomājies, ka tu esi radioaparāts. Katru rītu tu pamosties un klausies mūziku, ko neieredzi – pasauli, kas ir ap tevi. Tad ņem un pārslēdz citu raidstaciju!

Tev dažkart šķiet, ka, ja tu starp sevi un pasauli noliksi dzelzs priekšskaru, tu sevi pasargāsi no nevēlamajiem svārstiem. Ta ir tikai ilūzija. Atrodoties dzelzs kupolā, tu sev saki: “Es esmu kurla un akla siena. Neko neredzu, neko nedzirdu, neko nezinu, nevienem neko neteikšu. Man nav piekļuves”. Lai uzturētu tādu aizsarglauku, ir vajadzīga milzīgi liela enerģija. Cilvēks, kurš cenšas norobežoties no pasaules, pastavīgi atrodas nenormālā spriedzē.

Un pie visa tā, aizsarglauka enerģija ir uzskaņota uz tās pašas svārsta frekvences, pret kuru izveidota aizsardzība. Bet svārstam tieši tas arī ir vajadzīgs. Un viņam ir pilnīgi vienalga, kā tu atdod šo enerģiju – ar vai bez vēlēšanās.

Kas tad patiesībā ir labākā aizsardzība no svārsta?

Tukšums. Ja es esmu tukšs, mani nav aiz kā aizķert. Es nepiedalos svārsta spēlē, bet necenšos no tā arī aizsargāties. Es vienkārši to ignorēju. Un svārsta enerģija aizlido man garām, mani pat neaizķerot, izšķīstot kaut kur telpā. Mani neuztrauc svārsta spēle, mani tā neietekmē. Attiecībā pret to es esmu tukšs.

Galvenais svārsta uzdevums ir piesaistīt pēc iespējas vairāk sekotāju un saņemt no tiem enerģiju. Ja mēs to ignorējam,tas liks mūs mierā un pārslēgsies citiem, tiem, kuri pieņem šo spēli, tas nozīmē – sāk izstarot tam atbilstošu frekvenci.

Pats muļķīgakais piemērs. Tev piesējies rejošs suns. Ja tu pagriezīsies pret viņu, viņš sāks riet vēl skaļāk. Ja tu to uztvēri nopietni vai nobijies, tad viņš vēl ilgi tev sekos, jo viņa mērķis ir atrast kādu ar ko paskandalēties. Bet, ja tu viņu ignorēsi, viņš paries, paries un aizskries meklēt kādu citu objektu.Turklāt, sunim pat prātā neienāks uz tevi apvainoties, par to, ka tu nepievērs viņam uzmanību. Viņš ir pilnībā pārņemts ar savu mērķi saņemt enerģiju, lai vispār domātu par kādu citu. Ja suni nomainīsim pret kašķīgu cilvēku, šis modelis strādās tieši tāpat.

Kādā skolā jaunākajā no klasēm mācījās puika, kurš ļoti mīlēja aizskart citus skolniekus. Viņam vienmēr atbildēja – kāds ar vārdiem, kāds – darbiem, bet viņš vienalga saņēma no tā baudu. Viņš vienkārši visiem bija “līdz kaklam”, taču neviens nezināja, ka tikt no viņa vaļā. Tajā paša klasē mācījās meitenīte, kuru vinš neaiztika. Nē, viņa vinam nebija simpātija, taču viņš viņu neaiztika. Skolotāja nesaprata, kāpēc. Izrādījās, ka šī meitenīte vienkārši šim puikam nepievērš uzmanību. Viņai viņš vienkārši neeksistēja. Citi bērni vienmēr adekvāti reaģēja uz viņa izlēcieniem, atbildēja provokacijām, citiem vārdiem sakot, izstaroja enerģiju svārsta frekvencē. Un svārstam ir pilnīgi vienalga, vai viņu mīl vai nemīl. Galvenais, ka viņam dod enerģiju.

Tev vienkarši nevajag atbildēt uz svārsta provokācijām – ignorē to, jo viņš neapstāsies, kamēr tu nepārstāsi dot viņam savu enerģiju – vienalga vai tā būs tava uzmanība vai naids.

Pārstāt atdot enerģiju nozīmē nedomāt par to vispār, izmest no galvas. Vienkarši sev pasaki: “Dievs ar viņu” un tas pazudīs no tavas dzīves.

Taču bieži gadās, ka tev neizdodas ignorēt svārstu.

Piemēram, priekšnieks jau kuro reizi tevi izsauc uz tepiķa. Atsacīties vai aizsargāties atkal nozīmēs zaudēt enerģiju, jo kā viens tā otrs atkal ir cīņa ar svārstu. Tādos gadījumos vari tēlot, ka iesaisties šajā spēlē, bet galvenais, lai tu apzinātos to.

Iedomājies, kā milzīgs tēvainis cenšas tev iesist ar bomi un sit no visa spēka. Tu neaizstāvies un nepretojies, vienkārši paej malā, un tad tēvainis ar visu bomi aizlido tukšumā. Tas nozīmē, ka svārsts nevar tevi aizķert.

Šis princips ir Aikido pamatā. Tu uzbrucēju paņem aiz rokas un ej kopā ar viņu, it kā pavadot, bet pēc tam viegli atlaid lidot uz to pusi, uz kuru tika virzīta viņa enerģija. Un viss noslēpums ir tajā, ka tam, kam uzbrūk, nav nekas pret uzbrukumu. Viņš piekrīt uzbrucēja līnijai un iet kopā ar viņu kādu laiku, un pēc tam atlaiž. Un uzbrucēja enerģija aizlido tukšumā.

Tātad, niknais priekšnieks grib uzkraut tev darbu, kas tev nav jāveic un enrģiski pieprasa, lai tas tiktu paveikts tieši tā, kā viņš to vēlas. Tu zini, ka jādara ir pavisam savādāk un, ka tas nav tavs pienākums.

Ja sāksi iebilst, strīdēties, aizstāvēties, viņš tevi sodīs. Jo viņš ir pieņēmis lēmumu, bet tu pretojies. Izdari savādāk. Uzmanīgi noklausies, piekrīti, ļauj izsīkt pirmajam impulsam. Bet pēc tam sāc apspriest darba detaļas. Šajā gadījumā tu esi pieņēmis priekšnieka enerģiju un izstaro to viņam atbilstošajā frekvencē.

Viņa impulss, nesastopot nekādu pretestību samazināsies. Tu viņam nesaki, ka zini labāk, kā darīt šo darbu, tu neatsakies un nestrīdies. Tu vienkarši pārspried ar viņu, kā varētu šo darbu izdarīt labāk vai ātrāk, vai varbūt kāds cits to var izdarīt labāk. Tu šūpjies līdz ar svārstu, bet dari to apzināti, nepiedaloties spēlē, bet, it kā vērojot no malas. Tas šūpojas, pilnībā ieslīdzis šai spēlē. Un tu ieraudzīsi, ka enerģija, kas sākotnēji bija vērsta uz tevi, aizgriezīsies no tevis un aizplūdīs cita lēmuma vai izpildītāja virzienā. Tādā veidā svārsts tieši priekš tevis būs zaudējis savu nozīmi.

Vienīgi ir svarīgi ievērot piesardzību, pielietojot šo paņēmienu pret atsevišķiem cilvēkiem, lai tā nekļūtu vienkārši par nelietību.

Vadims Zēlands
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Sava prāta lamatās

prats3

Mūsu spriedumi par pasauli un cilvēkiem ir kļūdaini. Mēs esam raduši spriest, vadoties no prāta pozīcijām, ne Dvēseles. Fakts, ka realitāte, kuru ieskauj prāta rāmis, zaudē savu dadzšķautņainību un krāsainību, kļūst miglaina, izbalējusi un bez sākotnējās tai piešķirtās jēgas.

Cilvēka prāts par citiem cilvēkiem spriež, vadoties no laika kustības telpā, tātad vērtē jebkuru cilvēku caur pagātnes, tagadnes un nākotnes prizmu un spriež par viņa darbībām visos šajos dzīves etapos.

No prāta pozīcijas cilvēku mēs redzam kā viņa iepriekšējās rīcības un tagadnes darbības tēlu, un nākotnes aspektu. Mēs vērtējam nevis pašu cilvēku, bet notikumus, ar kuriem viņš bija saistīts un kuri raksturo viņa uzvedību. Tādā veidā mēs redzam nevis pašu cilvēku, bet tikai to, ko viņš dara to vai citu iemeslu dēļ. Nezinot, kas pamudināja cilvēku veikt kādas darbības dzīvē, mēs ņemamies lemt par to, kas viņš ir, un tā mūsu prātā izveidojas noteikts tēls.

No šī var spriest, ka mēs spriežam par cilvēkiem, nezinot, kas viņi ir patiesībā, bet formējam savus priekšstatus tikai balstoties uz to tēlu, kuru identificē mūsu prāts atbilstoši mūsu pašu izdzīvotajai pieredzei, ar tikai tam piemītošajiem stereotipiem, pārliecībām, patiesībām.

Atbilstoši, ikviens cilvēks citu cilvēku acīs ir redzams ārkārtīgi daudzos un dažādos veidos, bet neviens viņu nevar redzēt tādu, kāds viņš PATIESĪBĀ IR.

Otru cilvēku mēs redzam tikai tādu, kādu to redz mūsu prāts, piekarot tam neskaitāmas birkas, savas gaidas un ilūzijas. Tāpēc, ja cilvēks uz pasauli skatās no prāta pozīcijām, viņš atņem sev iespēju redzēt patiesu un tīru dzīves redzējumu un piepilda sevi ar dažādiem spriedumiem un stereotipiem par cilvēkiem un notikumiem.

Ja tu skaties uz pasauli no Dvēseles pozīcijām, neņemot vērā savus prāta spriedumus, atmetot visus savus viedokļus par jebko un ļauj visam būt tādam, kāds tas ir, tu esi uz pareizā ceļa.

Kā gan var spriest par cilveku šodien, ja tā, kas viņš bija vakar, vairs nav, bet tas cilvēks, kas viņš būs rīt, vēl nav zināms. Patiesais cilvēka tēls atveras mūsu acu priekšā tagadnē, tikai viņa tagadējais tēls ar visām domām, pārdzīvojumiem, darbībām ir spējīgs mums pastāstīt par pašu cilvēku. Pat nākamajā brīdī tu nevari zināt, par ko viņš kļūs, stāvot tavā acu priekšā.

Kā var spriest par otru cilvēku, ja pagātnes vairs nav un nav vairs tā cilvēka, kurš tajā dzīvoja. Tā personība ir jau mirusi un tās vietā piedzimis jauns tēls. Un šis tēls dzimst katrā dzīves brīdī, tā kā nekas nav pastāvīgs.

Cilvēces lielākie maldi ir tajā, ka mēs identificējam paši sevi ar saviem spriedumiem, viedokļiem, gaidām, domām, kuri ne vienmēr ir mūsu, bieži vien tos mums ir iedvesuši citi cilvēki, sabiedrība.

Piemēram, ja cilvēkam no pašas agras bērnības teikt, ka viņš nav spējīgs ne uz ko, viņš tā arī nodzīvos savu dzīvi bez ticības saviem spēkiem. Cik daudz brīnišķīgu cilvēku mēs sastopam savā ceļā, skaistu gan ķermenī gan Dvēselē, kuri sevi uzskata par neglītiem un necienīgiem, bet viss tikai tāpēc, ka bērnībā neviens viņiem neticēja, viņus nosodīja un kritizēja, un viņi noticot savu vecāku un skolotāju vārdiem, izveidoja sev šo tēlu un dzīvo ar to visu savu dzīvi.

Nespried par sevi, kas tu biji vakar. Tā cilvēka vairs nav, ir tikai tas, kurš atrodas šeit un tagad, pašreizējā brīdī, bet tas, kāds tu būsi rīt, ir atkarīgs tikai no tevis.

Vadims Zēlands
Tulkoja Ginta Filia Solis

 

Vadims Zēlands: par naudu

berns-un-nauda5

Grūti ir mīlēt naudu bez cenšanās to iegūt, tāpēc ir gandrīz neiespējami izvairīties no atkarības šajās attiecībās. Var tikai pacensties šo atkarību mazināt. Priecājies, ja pie tevis atnāk nauda, bet nekādā gadījumā neraizējies un nepārdzīvo, ja tās trūkst, vai, ja esi to zaudējis, jo savādāk tās paliks arvien mazāk un mazāk. Ja cilvēks maz pelna, tad parastā kļūda ir nīdēšana par mūžīgo naudas trūkumu. Tāda uzvedība atbilst nabadzīgas dzives līnijām..

Īpaši bīstami ir padoties bailēm par to, ka naudas kļūst arvien mazāk un mazāk. Bailes ir pati energoietilpīgākā emocija, tāpēc, izjūtot bailes, ka nenopelnīsi vai zaudēsi naudu, tu automātiski pārvieto sevi tajā līnijā, kur naudas patiešām paliek arvien mazāk un mazāk. Ja esi iekritis šajā slazdā, tad izkļūt no tā būs diezgan grūti, bet tomēr – iespējami. Lai tas notiktu, ir jānovērš tā liekā potenciāla cēlonis, ko pats esi radījis. Bet cēlonis ir atkarība no naudas, vai arī pārlieku liela vēlme pēc naudas.

Labam sākumam: samierinies un priecājies par to, kas tev ir.

Atceries, ka vienmēr var būt arī sliktāk. Nevajag atteikties no vēlmes pēc naudas. Vajag vien vienkārši mierīgi attiekties pret faktu, ka pagaidām tā pie tevis netek straumēm. Ir labi, ja vari iejusties spēlētāja lomā, kurš skaidri saprot to, ka jebkurā brīdī viņš var gan kļūt bagāts, gan – zaudēt visu.

Svārsti, kas ar mums manipulē, izmanto naudu, kā universālu līdzekli, lai norēķinātos ar saviem sekotājiem. Tieši šo svārstu darbība mūs novedusi pie tā, ka nauda ir kļuvusi par visas sabiedrības fetišu. Ar naudas palīdzību mēs varam nodrošināt savu eksistenci materiālajā pasaulē. Gandrīz viss tiek pirkts un pārdots.

Te arī  slēpjas lielākais slazds, jo uzķērušies uz šīs ēsmas, padevušies viltus spīdumam, mēs ļoti viegli varam nokļūt uz tā ceļa, kurš mūs aizved ļoti tālu no mūsu laimes.

Svārstiem ir savas intereses un tieši tie ir radījuši mītu par to, ka, lai sasniegtu mērķi, ir vajadzīga nauda. Tādā veidā katra atsevišķa cilvēka mērķis tiek aizvietots ar mākslīgu aizvietotāju – naudu. Naudu var dabūt no dažādiem svārstiem, tāpēc cilvēks domā ne par pašu mērķi, bet par naudu, un tādējādi nokļūst sev sveša svārsta varā. Cilvēks pārstāj saprast, ko tad īsti viņš vēlas no savas dzīves un iesaistās bezjēdzīgā skrējienā pēc naudas. Svārstiem tas ir ļoti izdevīgi, bet cilvēks kļūst atkarīgs, nomaldās no sava ceļa un līdzīgi mušai bezjēdzīgi sitās pret stiklu.

Stradājot kāda sveša svārsta labā, cilvēks nevar nopelnīt daudz naudas, jo kalpo svešam mērķim.

Vairums cilvēku atrodas šādā stāvoklī. Lūk, no kurienes radies mīts par to, ka bagātība ir tikai nelielas cilvēku daļas privilēģija.

Patiesībā bagāts var būt jebkurš cilvēks, ja viņš iet uz SAVU mērķi.

Nauda nav mērķis, pat ne līdzeklis tā sasniegšanai. Tā ir tikai blakne – atribūts. Mērķis ir tas, ko cilvēks vēlas no dzīves.

Lūk, daži mērķu piemēri:
Dzīvot savā privātmājā un audzēt rozes.
Ceļot pa pasauli, apskatīt tālās zemes.
Ķert foreles Aļaskā.
Slēpot Alpos.
Audzēt zirgus savā fermā.
Baudīt dzīvi uz savas salas Klusā okeāna vidū.
Kļūt par estrādes zvaigzni.
Gleznot.

Protams, daudzus mērķus var sasniegt, ja ir maiss ar naudu. Daudzi cilvēki tā arī rīkojas – cenšas iegūt šo naudas maisu. Viņi domā par naudu, atstumjot otraja plānā pašu mērķi. Atbilstoši Transērfinga principam, viņi cenšas pāriet uz to dzīves līniju, kur viņus gaida maiss ar naudu. Taču, strādājot sveša svārsta labā, maisu naudas iegūt ir ļoti grūti, vai tas vispār nav iespējams. Tā arī sanāk, ka nav ne naudas, ne sasniegta mērķa. Savādāk nemaz būt nevar, jo mērķa vietā, izstarotā domu enerģija uzregulēta uz mākslīgā aizvietotāja viļņa.

Ja tev šķiet, ka tavs mērķis var tikt realizēts tikai pie noteikuma, ka esi bagāts cilvēks, pasūti šo noteikumu pie visiem velniem.

Pieņemsim, ka tavs mērķis ir ceļot pa pasauli. Acīmredzot, tam vajadzīgs ļoti daudz naudas. Lai to sasniegtu, domā par mērķi, nevis par naudu. Nauda atnāks pati, par cik ir blakne, atribūts. Viss ir vienkārši Skan neticami, vai ne? Pats varēsi par to pārliecināties.

Nevis mērķis ir sasniedzams ar naudas palīdzību, bet nauda atnāk ceļā uz mērķi. 

Tagad esam noskaidrojuši, cik spēcīgi ir svārsti, cik liela ir to ietekme. Šī ietekme ir radījusi ļoti daudz mītus. Lūk, arī tagad, lasot šīs rindas, tu vari iebilst: tāpat ir skaidrs, ka sākumā cilvēks kļūst par bagātnieku, piemēram – lielrūpnieku, vai baņķieri, vai kinozvaigzni, un tikai pēc tam par miljonāru, miljardieri.

Pareizi, tikai par miljonāriem ir kļuvuši nevis tie, kuri domāja par bagātību, bet tie, kuri domāja par SAVU mērķi .

Vairums cilvēku rīkojas gluži otrādi: vai nu kalpo svešiem mērķiem, vai iemaina savu mērķi pret kādiem mākslīgiem aizvietotājiem, vai arī vispār atsakās no saviem mērķiem, jo nespēj izpildīt galveno noteikumu – būt bagātam.

Patiesībā nav nekādu ierobežojumu bagātībai.

Tu vari vēlēties visu, ko vien gribi. Ja tas ir patiesi TAVS, tu noteikti to saņemsi.

Ja tavs mērķis ir svārsta uzspiests, neko tu nesasniegsi. Neraizējies par naudu, tā atnāks pati. tagad galvenais ir samazināt naudas svarīgumu līdz minimumam, lai nerastos lieks potenciāls. Nedomā par naudu, domā tikai par to, ko tu patiešām vēlies saņemt.

Tajā pat laikā, pret naudu vajag attiekties ļoti uzmanīgi un saudzīgi. Ja ieraudzīji uz semes mazmazītiņu monētu, bet tev slinkums pieliekties, tātad tu necieni naudu. Diez vai naudas svārsts būs tev vēlīgs, ja tu pavirši attieksies pret naudu.

Varu ieteikt vienu nelielu maģisku rituālu. Kad tu saņem vai skaiti naudu, izturies pret to saudzīgi. Runā ar to – skaļi vai klusu, pie sevis. Vari teikt apmēram tā: “Es mīlu tevi, mana nauda. Mani čaukstošie papīriņi, manas skanošās monētiņas. Nāciet pie manis, es jūs gaidu, es jūs saudzēju, es par jums rūpējos.” Nesmejies, mīli to nopietni un patiesi. Ar mīlestību un gādību saņem, bet šķiries viegli un bezrūpīgi. Tāda attieksme nerada lieku potenciālu un noskaņo tavu starojumu uz “naudas līnijām”.

Nevajag raizēties tad, kad tu tērē naudu. Tādā veidā tā pilda savu misiju. Ja esi nolēmis to iztērēt, nenožēlo. Vēlme krāt un pēc iespejas mazāk tērēt, ved pie tā, ka atkal radīsies lieks potenciāls. Vienā vietā uzkrājas un nekur nekust. Tieši tad ir liela iespēja visu pazaudēt. Naudu jāprot saprātīgi tērēt, lai būtu kustība. Tur, kur nav kustības, atkal rodas lieks potenciāls. Ne velti bagāti ļaudis nodarbojas ar labdarību. Tā viņi samazina uzkrātās bagātības lieko potenciālu.

Autors: Vadims Zēlands

Tulkoja: Ginta FS

Vadims Zēlands: nevajag dauzīt ar rokām pa ūdeni!

vitalitate

Kaut vienas dienas laikā pavēro, kā tavs prāts cenšas irties pret straumi.
Tev kaut ko piedāvā, tu atsakies. Tev kaut ko cenšas paziņot, tu atgaiņājies. Kāds izsaka savu viedokli, tu – strīdies. Kāds dara pa savam, bet tu centies viņam norādīt īsto ceļu. Tev piedāvā risinājumu, bet tu iebilsti. Tu gaidi vienu, bet notiek kas cits, un tad tu paud savu neapmierinātību. Kāds tev traucē un tu sāc dusmoties. Kaut kas notiek ne pēc tava scenārija, bet tu meties uzbrukumā, lai novirzītu straumi pareizajā virzienā.

Nomaini savu taktiku un liec akcentu uz vērošanu. Nevajag dauzīt ar rokām pa ūdeni. Netraucē tavai dzīvei plūst pa straumi un tu redzēsi, cik daudz vieglāk tev paliks.

Cilvēka prāts strādā kā skaitļojamā mašīna, tas cenšas izskaitļot visus gājienus uz priekšu un sastādīt rīcības plānu. Prātam reti izdodas atrast optimālo risinājumu, jo ir ļoti daudz nezināmo, un arī situācijas laika gaitā mainās. Taču tas stūrgalvīgi uzstāj, lai piepildītos viņa izdomātais scenārijs. Citiem vārdiem sakot, iras pret straumi.

Rezultātā tiek tērēta milzu enerģija, bet problēmu un šķēršļu skaits aug. Prāts cenšas vadīt ne savu kustību straumē, bet – pašu straumi. Tā ir viena no galvenajām problēmām un nepatikšanām. Centies vairāk vērot, nevis kontrolēt. Nesteidzies atgaiņāties, iebilst, strīdēties un pierādīt savu, iejaukties, vadīt un kritizēt. Dod iespēju situācijai notikt bez tavas aktīvas iejaukšanās vai pretdarbības. Atsacījies no kontroles, tu saņemsi vēl lielāku iespēju kā iepriekš, vadīt un pārvaldīt situāciju.

© Vadims Zēlands – Praktiskais tranērfinga kurss

Tulkoja: Ginta FS

Mēs visi dzīvojam vienā pasaulē, bet pasaule katram cita

12688018_1042882302450752_8788021891095443292_n

Apkārtējā pasaule pati par sevi nedegradē un nekļūst sliktāka. Tā kļūst sliktāka tikai konkrētam cilvēkam. Paralēli dzīves līnijai, par kuru žēlojas cilvēks, eksistē līnijas, kuras savā laikā viņš pameta un kur vēljoprojām viss ir labi.
Paužot neapmierinātību, cilvēks noskaņojas uz patiešām sliktākajām līnijām. Un, ja tā, tad viņu patiešām ievelk tajās.

 

Piedzimstot, cilvēks pieņem pasauli tādu, kāda tā ir

Bērnam vienkārši vēl nav zināms, vai var būt labāk vai sliktāk. Bet, gadiem ejot, piemeklē dažādas neveiksmes un cilvēks sāk saprast, ka ne visi sapņi piepildās, ka citi cilvēki dzīvo labāk, ka par vietu zem saules ir jācīnās. Ar katru gadu pretenziju kļūst vairāk kā cerību. Neapmierinātība un čīkstēšana ir tas dzinējspēks, kas viņu pievelk šīm neveiksmīgajām dzīves līnijām. Ne pasaule vispār, bet konkrēti jums, jo sliktāk par to domājat, jo sliktāka tā kļūst.

Ieradums negatīvi reaģēt tik ļoti iesakņojas, ka cilvēki zaudē savu pārākumu pār citām dzīvām būtnēm – savu apziņu.Austere arī negatīvi reaģē uz ārējo kairinājumu. Taču cilvēks, atšķirībā no austeres, var apzināti, ar nolūku regulēt savu attieksmi pret apkārtējo pasauli. Taču cilvēks neizmanto šo priekšrocību un agresīvi atbild uz jebkuru mazāko neērtību. Savu agresivitāti viņš kļūdaini interpretē kā spēku.

Ja jums jau ir daudz gadu, jūs droši vien uzskatāt, ka dzīve ir kļuvusi sliktāka? Taču tiem, kuri šobrīd ir jauni, dzīve šķiet brīnišķīga. Kāpēc tā sanāk? Varbūt tāpēc, ka viņi nezin, cik labi bija TAD, TOREIZ, kad jūs bijāt viņu gados? Bet arī tad dzīvoja vecāki par jums cilvēki, kuri tāpat žēlojās par dzīvi un atcerējās, cik labi bija senāk. Ja pieņem to faktu, ka dzīve ar katru gadu kļūst arvien sliktāka, tātad pasaulei jau sen vajadzēja sabrukt.

 

Visi mēs dzīvojam vienā pasaulē, bet pasaule katram cita

Viens cilvēks skatās uz pasauli caur grezna auto logu, cits – no miskastes. Viens svētkos ir priecīgs, cits – norūpējies par savām problēmām. Viens redz jautru jaunu cilvēku kompāniju, cits – atraisītu huligānu bandu. Visi skatās uz vienu un to pašu, bet bilde ļoti stipri atšķiras, kā krāsainā no melnbaltās.

Katrs cilvēks ir noskaņots uz savu sektoru variantu plūsmā, tāpēc katrs eksistē savā pasaulē. Visas šīs pasaules klājas viena uz otras un šīs kārtas veido to pasauli, kurā dzīvojam.

Tieši tāpēc, ka cilvēks labprātāk izsaka savu neapmierinātību un izstaro vairāk negatīvo enerģiju, nekā pozitīvo, rodas tendence, kad pasliktinās dzīves kvalitāte. 

Vecākas paaudzes pārstāvis un jaunietis vel joprojām dzer vienu un to pašu koka-kolu, peldās vienā un tajā pašā jūrā, brauc ar slēpēm pa to pašu kalnu – it kā viss – viens un tas pats, kas bija daudzus gadus atpakaļ. Tomēr vecākais ir pārliecināts, ka agrāk viss bija labāk, bet jaunajam arī šobrīd viss ir labi. Kad jaunais kļūs vecāks, vēsture atkārtosies.

Ja negatīvā ziņa aizķer cilvēku, viņš sāk atbildēt uz šo iedarbību un pauž savu attieksmi, pārdzīvo, un tātad atbildei izstaro savu enerģiju, kas līdzīgai ierosinātāja enerģijai.

Izstarojot enerģiju, kam ir tāda pati frekvence kā negatīvajam notikumam, cilvēks pāriet uz tām dzīves līnijām, kur šādi notikumi notiek arvien tuvāk viņam pašam. Cilvēks sāk tajā piedalīties un atrodas spirāles darbības zonā, kas griežoties ievelk to līdzīgi kā piltuvē. Rezultātā negatīvie notikumi kļūst par šī cilvēka dzīves sastāvdaļu.

Daudzi cilvēki tā vai citādāk, teorētiski pieļauj iespēju iekļūt katastrofā. taču ne visi ielaiž tādu iespēju savā pasaules slānī. Šādu notikumu realizācijai vairāk pakļauti tie, kuri interesējas, baidās, uztraucās par katastrofām un nelaimēm, kas notiek pasaulē un kaut kur ar citiem cilvēkiem. Šī intereses izradīšana par šiem destruktīvajiem notikumiem, svārstiem, slēpj sevī reālus draudus. (P.S. Kāpēc gudri cilvēki saka: neskatieties TV, neklausieties un nelasiet ziņas, jo tie ir reāli draudi jums pašiem!) Šie svārsti ir ļoti spēcīgi un agresīvi. Centieties sevī nelaist negatīvo informāciju! Tas ir bīstami jums!

Cilvēks, kurš interesējas par negatīvo, vienmēr šo negatīvo saņems pārpārēm. Sākumā viņš spēlē it kā nevainīgu, no malas vērotāja lomu. Viņš it kā sēž tribīnēs un seko futbola mačam. Spēle arvien vairāk un vairāk aizrauj un tā viņš kļūst par aktīvu līdzjutēju. Pēc tam viņš nokāpj laukumā un sāk skraidīt, pagaidām vēl bumbu nesaņem. Pakāpeniski un pavisam nemanāmi viņš arvien aktīvāk iesaistās spēlē un beidzot saņem arī bumbu. Vērotājs pārvēršas par spēlētāju, tātad par katastrofas upuri.

 

Uzdevums ir atrasties pēc iespējas tālāk no piltuves centra

Tas nozīmē, neielaist sevī informāciju par katastrofām, konfliktiem, kriminālu, neinteresēties par to, nepārdzīvot, neapspriest, tātad – laist gar ausīm. Nelaist sevī nozīmē – ignorēt, nereaģēt. Darīt to apzināti, apzināti ignorēt negatīvo informāciju un pārslēgt savu uzmanību uz nevainīgiem raidījumiem, bez propogandas un grāmatām.

Jūs varat neieredzēt karu, varat aktīvi cīnīties pret to. Bet svārstam ir gluži vienalga, par vai pret. Tam der jebkuras zīmes enerģija. Jūs pieņemat karu, piedalieties tajā – jūs esat karā. Jūs cīnaties pret karu – tas vienalga jūs aprij. Nepieņemt šo svārstu, nozīmē – ignorēt. Visos laikos ir bijušas neitrālas valstis, kas viegli tikušas sveikā cauri, tajā pat laikā, kad citas tautas slīkušas asinīs, karojot viena pret otru.

Pievērsiet uzmanību mītiņiem un demonstrācijām, kur cilvēki protestē pret jebko. Svārstam, kura mērķis ir izraisīt cīņu, šie cilvēki ir lieliski un pateicīgi atbalstītāji. Miermīlīgi piedāvājumi un svārsta patiesās sejas atklāšana ir tās darbības, kas novērš karu.

Baiļu no tā, ka jūs atlaidīs, patiesais iemesls ir vainas sajūta, kas sarkanām liesmām deg zemapziņā.

Kuru pirmo atlaidīs? Pašus sliktākos? Ja atļāvāt sev uzskatīt, ka esat sliktāks par citiem, tātad esat jau sevi ierakstījuši melnajā sarakstā. Un jūs patiešām atlaidīs.

Atsakieties no vainas apziņas. Atļaujiet sev tādu greznību būt sev pašam. 

 

Vēlmei nav nekāda spēka

Vienkārši vēlēšanās nevar pat ar pirkstu pakustināt. To dara nolūks, lēmums darīt. Nolūks sevī ietver gatavību saņemt. Starp “gribēt” un “būt gatavam kļūt” ir milzīgi dziļa aiza.

Kamēr nabagais savā komforta zonā neielaidīs bagātības atribūtus, kamēr neiemācīsies justies bagātu lietu saimnieks, viņš tā arī paliks nabags, pat tad, ja atradīs dārgumu glabātuvi. 

Skaudība zemapziņā rada nepatiku. Ja cilvēks apskauž to, ko pats vēlētos iegūt, tad parasti cenšas to padarīt bezvērtīgu. Šī atgrūšana notiek zemapziņas līmenī, tāpēc, ka zemapziņa visu uztver burtiski.

Apziņa, tikai ārējam skatam un paša mierinājumam, pazemina skaužamās lietas vērtību, savukārt zemapziņa visu uztver nopietni un izdara tā, lai cilvēks nesaņemtu to, ko vēlējies un par ko apskaudis citus.

Ja atsaucieties negatīvajiem notikumiem, tie agri vai vēlu jūs aizvilks uz negatīvajām dzīves līnijām. Tāpēc mācieties kontrolēt situāciju un domas, kas “lien” jūsu galvās. Nepieņemiet šo svārsta spēli. Apturiet sevi katru reizi, kad pa vecam ieradumam, jūs pieņemat šo svārsta spēli – izsakiet neapmierinātību, uztraucieties, dusmojaties, piedalieties destruktīvās sarunās u.t.t.

Vadims Zēlands 
«Klip-transērfings. Realitātes vadības principi.”

Trīs apziņas līmeņi – trīs dažādas dzīves līmeņi

emocionala attirishana

Visiem apgaismotiem cilvēkiem ir zināms tas, kas, ja vēlies izmainīt savu dzīvi, jāizmaina ir sevi un savu domāšanas veidu un izmaiņas dzīvē būs sekas izmaiņām apziņā. Speciālisti izdala trīs apziņas līmeņus, kas krasi atšķiras viens no otra un katrs, no kuriem nosaka cilvēka dzīves kvalitāti. Katram no šiem līmeņiem ir savi – vieni vai citi uzstādījumi, dzīves likumi un ticējumi.

Pirmais apziņas līmenis – UPURIS

Diemžēl cilvēkus, kuri atrodas sājā UPURA līmenī ir ļoti daudz. Šie cilvēki dzīvo, balstoties uz izdzīvošanas instinkta un bailēm par savu dzīvi. No viņiem bieži var dzirdēt žēlošanos par priekšniekiem, valsti, par dzīvi vispār, uztverot sevi kā apstākļu upuri. Viņi uzskata, ka viss mūsu dzīvē jau ir nolemts un netic tam, ka kaut ko var izmainīt. Šiem cilvēkiem ļoti svarīgs ir komforts, dzīve bez riska, garantijas – tāpēc tie parasti izvēlas strādāt valsts darbā, lai būtu stabila alga un pensija. Jebkuras pārmaiņas dzīvē tiek uztvertas ka briesmas, bet ne iespējas izmainīt savu dzīvi. Viņi ir pārliecināti, ka par visu dzīvē ir jācīnās, bet, lūk, viņi cīnās paši ar sevi un dzīvi. Visas viņu dzīves sfēras – karjera, attiecības, labklājība, veselība atrodas uz robežas, jo viņi taču jūtas kā apstākļu upuri, bet ne savas dzīves saimnieki.

Otrais apziņas līmenis – SAIMNIEKS

Šiem cilvēkiem ar SAIMNIEKA apziņas līmeni nav nekā neiespējama, viņi tic sev un savai veiksmei dzīvē. Viņi zin, ka dzīve – tā ir milzīga iespēju jūra, kuras var izmantot un saņemt labumus, kuri tiem vajadzīgi Šiem cilvēkiem ir raksturīgi pieņemt lēmumus, darboties un sasniegt savus mērķus. Viņi jūtas savas dzīves saimnieki un sastopoties ar problēmām, meklē veidus, kā tās atrisināt nevis cieš, uzdodot jautājumu “Kāpēc tas notiek ar mani?” Kā likums, šiem cilvēkiem ir sava uzņēmējdarbība vai arī tie ir pašnodarbinātie. Savukārt cilvēki ar upura apziņas līmeni, stājas darbā pie viņiem. Lai pārietu no līmeņa UPURIS uz SAIMNIEKA līmeni, ir jāizmainā sava domāšana un sava dzīves paradigma, jo tikai tā var uzlabot dzīves kvalitāti.

Trešais apziņas līmenis – BRĪNUMDARIS

Tas ir pats augstākais apziņas līmenis. Cilvēki, kuri sasniedz šo līmeni, ir pārliecināti, ka dzīvē ir viss, kas nepieciešams. Viņu domāšanas galvenā īpatnība ir tā, ka viņiem nav nekādu aizspriedumu, negatīvu pārliecību, bet, ja arī parādās, tad tie ātri un viegli tos transformē pozitīvā. Tādas domāšanas rezultātā viņi dzīvo pārpilnībā un saņem to, ko vēlas un saņem to tik ātri, cik ātri saprot, ko un kam viņiem to vajag. Viņi saprot to, ka, lai kaut ko izmainītu liktenī, ir jāizmaina “kaut-kas” sevī un tikai tā var savā dzīvē ienest pārpilnību it  visā.

Visas problēmas dzīvē BRĪNUMDARI uztver kā veidu, ar kura palīdzību uzlabot sevi un savu dzīvi un šīs iespējas ir ikvienā no mūsu dzīves problēmām. Tāds domāšanas veids palīdz sasniegt visu, ko vien cilvēks vēlas ar sava iekšējā darba palīdzību – ne ar ārējiem apstākļiem un ne cīņas ar dzīves īstenību palīdzību. Kā likums, šiem cilvēkiem ir daudz vairāk labumu, kā viņiem vajag un tāpēc viņiem ir ar ko padalīties un to viņi arī dara – ar naudu, labestību un mīlestību.

Sanāk tā: kā kurš no mums domā, tā arī dzīvo.

Ja gribiet uzlabot savu dzīves kvalitāti, nav uzreiz jāmaina visa sava uzvedība, jācīnās par dzīvi vai jāatkaro savs. Jums neviens neko neatņems. Savediet kārtībā vispirms savu galvu, savus uzskatus, uzstādījumus, ticējumus un to, kam jūs dodiet priekšroku. Pārskatiet savu dzīves paradigmu – ko jūs domājiet par sevi, par cilvēkiem un par dzīvi vispār. Varbūt jūs pretendējat uz SAIMNIEKA dzīvi, bet domājiet kā UPURIS? Noskaidrojiet, kādu jūs vēlaties redzēt savu dzīvi, sevi un pēc tam paskatieties, kāds apziņas līmenis tam ir vajadzīgs. Un dariet!

Vadims Zēlands

Avots: http://www.transurfing-real.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Foto: https://www.facebook.com/VIPGPL

10 labākie Vadima Zēlanda citāti

58

1. Iemācieties gūt baudu no slikta laika, no rindām, no satiksmes korķiem, no jebkura negatīva. Tāds sava veida mazohisms pamazām attīrīs debesis virs Jūsu Pasaules. Jums jāaizdomājas vien pie tā, kādu labumu variet gūt no tādas vai citādas nepatīkamas lietas. Un tā tas arī būs – paši pārliecināsieties ne reizi vien!

2. Kad jūs pārstāsiet vienkārši gribēt un mērķtiecīgi nolemsiet, ka Jums tas būs, tad jūs to saņemsiet.

3. Grūtāk par visu ir prast gaidīt, saglabājot situācijas saimnieka mieru. Pārbaudījumu jāiztur, ieturot pauzi, kuras laikā nekas nenotiek.

4. Izrādot neapmierinātību vai lamājot jebko – valdību, ierēdņus, futbolistus, laiku, kolēģus, kaimiņus, tuviniekus, nerunājot nemaz par bērniem, – jūs pasaules spogulī translējat ļoti nepatīkamu tēlu un saņemiet atbilstošu realitāti atspulgā.

5. Ļaujiet sev būt pašam – tas nozīmē, pieņemt sevi ar visām savām nepilnībām. Ļaut otram būt pašam – nozīmē noņemt no viņa savu cerību un gaidu projekcijas. Rezultātā situācija, kad viens grib to, ko otrs nepieņem, atrisināsies pati no sevis.

6. Savā realitātē jūs skatieties to kino, kas griežas jūsu Projektorā. Ko uzzīmēsiet, to ieraudzīsiet. Problēma ir vien tajā, ka cilvēki dara otrādāk: ko redz, to zīmē. Saprotiet atšķirību?

7. Brīnums notiks tikai tad, ja jūs salauzīsiet ierasto stereotipu un domāsiet ne par līdzekļiem, ar kuru palīdzību sasniegt mērķi, bet gan – par pašu mērķi.

8. Ja jums brīžam šķiet, ka esat “ne no šīs pasaules”, vai arī, ka ar šo pasauli “kaut kas nav kārtībā”, tātad esat gandrīz vai jau pamodies. Lieliski!

9. Ja jūs stūrgalvīgi un neatlaidīgi domās griezīsiet Savu Kino un soļosiet uz Savu Mērķi, realitāte agri vai vēlu sāks atbilst tam. Realitātei vienkārši nav kur likties – tāda ir tās īpašība. Ne tikai jūs esat atkarīgi no realitātes, bet arī viņa – no jums. Jautājums tikai ir tajā, kuram pieder Iniciatīva.

10. Tas, ko jums viennozīmīgi nevajag darīt – tas ir vilties savā dzīvē. Jūs nedrīkstiet domāt, ka tā nav izdevusies. Nevienā vecumā tā nedrīkst domāt. Šajā dzīvē nekas nav velti. Un viss tikai sākas – jebkurā laikā, jebkuros apstākļos un pie jebkuriem noteikumiem.

Avots: http://www.transurfing-real.ru/

Tulkoja: Ginta FS