Klausīties sevī

15g4

No bērnības mums ir mācījuši klausīties visos, kas apkārt. Sākumā vecākos, visos pieaugušajos, audzinātājos, TV. Pēc tam priekšniekā, trenerī, savos partneros, draugos…
Taču mums nemāca pašu galveno – klausīties sevī. Kāpēc es esmu šeit? Ko es vēlos? Ko vēlas mans ķermenis? Kādas sajūtas šobrīd manī ir? Ko es negribu just? Kādas domas es šobrīd pārdzīvoju? Vai ir kāds paterns vai doma, kas atkārtojas atkal un atkal? Ko saka man mana intuīcija un iekšējais viedums? Kas varētu mani šodien padarīt laimīgu?
Dienu skrējienā mēs absolūti aizmirstam par sevi. Dzīvojot ne savu dzīvi un ne sevi. Mēs esam iemācījusies klausīties visos apkartējos, iet uz treniņiem un norīt informāciju par to “kā vajag”.
Man bieži jautā. “Kā iemīlēt sevi?” Atbilde ir acīmredzama – beidzot sākt klausīties sevī un dzirdēt sevi. Just savas jūtas un izdzīvot tās, sekot tam impulsam, kurš nāk no iekšienes.
Reiz mēs sadalījām sevi daļās, pēc tam tās nosodījām. Pazaudējāmies melīgās koncepcijās, aizgājām aizmirstībā un nodevām sevi. Un šajā nodevibā dzimst vainas sajūta un aizvainojums.
Atgriešanās process atnesīs daudz sāpju par mūsu pazaudētajām daļām. Ar asarām dziedinot dzīvi, mēs ieejam savā būtībā, iegūstot mīlestību un SAVU laimi.
Strādājot ar sievietēm, attīrot savas iekšejās upes gultni no melīgajiem uzskatiem, uzstādījumiem, programmām, bailēm, aizvanojumiem, vainas apziņas, kontroles, es vēroju, kā, atceroties savas sākotnējās dabas dotās īpašības, atzīstot to vērtību, sieviete saprot, cik ļoti tās neatbilst tam, kā viņa ir dzīvojusi.
Informācijas ir daudz, daudz treniņu, kursu, grāmatu, taču bieži vien tas viss vēl vairāk attālina mūs no sava patiesā es.
Klausīties sevī ir māksla. Skaista, dziļa māksla. Un kad tu nostājies uz šī ceļa, tad savadāk vairs nevari. Apzinoties to, ka tu esi savas dzīves Autors, tu sevī iegūsti stabilu pamatu, mīlestības un iedvesmas avotu, iemiesojot savus sapņus skaistā realitātē.
Smalka saskaņošanās ar sevi sākotnēji nāk caur elpošanu. Dziļu, atslābinātu elpošanu. Elpot… un klausīties… dzirdēt, kas tur iekšā…
Autors: Arina Ļesnaja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Mēs kļūstam vienkāršāki un viedāki

silveks-saule1

Ar laiku mēs labāk sākam saprast klusēšanu, lasīt starp rindām un ieskatīties cilvēku dvēselēs. Ar pieredzi šī spēja atnāk pie katra, kurš atvērts dzīvei, uzticās tai un nebaidās no tās mācību stundām.
Mēs sākam pieiet klāt uzmanīgāk, satuvināties lēnāk, runāt maigāk, pieskarties saudzīgāk, apskaut siltāk.
Mēs mācāmies sasildīt ar savu siltumu nosalušu cilvēku.
Mēs jau esm iepazinuši zaudējuma rūgtumu un ieguvuma prieku, un mums ir kļuvis pieejams citu cilvēku iekšējais klusums.
Labestība un patiesums kļūst par mūsu galveno mēru, pēc kura mēs tagad izvēlamies tos cilvēkus, kurus vēlamies savā tuvumā. Ar laiku mēs kļūstam vienkāršāki un viedāki.
Tatjana Levicka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gudrība

ruki34

Reiz dzīvoja divi rūķi. Vienu sauca Ah, otru – Uh. Abi viņi dzīvoja mājiņā, dziļa meža malā.

Ah katru dienu gāja mežā, baroja putnus, zvērus un katram atrada labus vārdus. Meža iemītnieki viņu mīlēja par viņa labestību un mīļumu. Daudzi gāja pie Ah brīžos, kad klājās grūti un bija vajadzīgs sirds siltums un atbalsts.
Uh mežā negāja. Caurām dienām viņš lasīja gudras grāmatas, cenzdamies kļūt arvien gudrāks. Tā pagāja mēneši, gadi. Kad Uh šķita, ka nu jau pietiekams skaits grāmatu izlasīts, vinš nolēma doties mežā, lai ar savām prāta spējām un gudrību pārsteigtu meža iemītniekus.
Katram, kuru sastapa, viņš kaut ko ieteica vai aizrādīja, mācīja “gudrības”, ironizēja par vājākajiem, pamācot tos. Viņš sev šķita gana gudrs, vieds un svarīgs. Tā pagāja vairākas dienas. Meža iemītnieki, saklausījušies viņa padomos, sāka vairīties no tikšanās ar Uh, centās mest viņam līkumu. Un viņu pārņēma garlaicība, viņš nespēja saprast, kāpēc viņa gudrās runas meža iemītniekos neizsauc apbrīnu un cieņu.

Un tad viņš jautāja brālim Ah, kāpēc tā notiek. Un Ah atbildēja: “Viss ir vienkārši. Lapsa nav Vilks. Vilks nav Lācis. Lācis nav Putns. Katrs rada savu likteni. Kāpēc gan iejaukties? Pajautās, izstāsti par to, ko zini, izstāsti to ar vienkāršiem, labiem vārdiem. Ja nejautā, nemāci, ļauj katram būt tam, kas viņš ir. Katram ir sava vieta. Un viedums nozīmē to saprast un pieņemt”…
Autors: Amu Mom
Foto: pixabay
​​​​​​​Tulkojums © Ginta Filia Solis

Iemāci saviem bērniem risināt TIKAI TRĪS svarīgas lietas dzīvē…

vecaki un berni1

Daudzu vecāku dzīvi ir sabojājusi ideja par to, ka viņi ar saviem bērniem ir vienlīdzīgi. Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Man periodiski jautā, kāda ir mana attieksme pret bērnu audzināšanu un ko es uzskatu par pareizu audzināšanu. Mans atskaites punkts ir audzināšanas mērķis un galvenais uzdevums, un no šejienes tad arī izriet metodes un audzināšanas veidi.

Audzināšanas mērķis ir apmācīt cilvēku risināt TRĪS uzdevumus

– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību regulēt savas emocijas un vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību nodrošināt sevi un savas vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību realizēties sociumā

Un viss.
Viss pārējais ir lirika, kas nespēj aizvietot šos trīs uzdevumus, jo, ja reiz tu esi laidis pasaulē bērnu, tu esi atbildīgs par to, lai iemācītu šos trīs uzdevumus risināt.
Daudzus vecākus ir samaitājusi šī ideja par vienlīdzību ar saviem bērniem.
Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Tikai šī nevienlīdzība ir spējīga motivēt apgūt šīs iemaņas.
Kamēr vien tavs bērns uzskata, ka ir ar tevi vienlīdzīgs, viņam nav nekādas vajadzības pacelt savu pēcpusi, lai iemācītos risināt šos trīs uzdevumus.

Vecāki nav vienlīdzīgi ar saviem bērniem tikmēr, kamēr bērns nerisina šos uzdevumus patstāvīgi.
Un pat pēc tam, šī nevienlīdzība saglabājas, ja vecāki turpina augt un attīstīties, jo viedumam nav atpakaļgaitas, un šādu vecāku viedoklim vienmēr būs lielāks svars, kā viņu pašam gudrākajam bērnam.

Cieņas trūkums pret cilvēku, kuram ir lielāka pieredze un viedums kā tev, ir bezkaunība, kura vainagojas ar veselu rindu “grābekļu” tā bērna ceļā, kurš nolēmis, ka viņš JAU ir vienlīdzīgs ar tiem, ar kuriem reāli NAV vienlīdzīgs.

Šī vienlīdzības ideja sagrauj un sēj ilūzijas bērnu prātos, ka viņiem ir tās pašas pilvaras, kas viņu vecākiem. Tie ir murgi.

Līdz brīdim, kad tavam bērnam aprit 21 gads, viņam jāiemācās daži vienkārši noteikumi:

1. Viņam neviens neko nav parādā.
2. Noteikumus uzstāda tas, kurš maksā.
3. Unikalitāte un ģenialitāte ir pamats sava svarīguma sajūtai un lepnībai un reālajā dzīvē tām nav nekādas vērtības.
4. Reālais cilvēka vērtības mērs ir viņa prasmes – būvēt sociālo mijiedarbību un pārdot savus produktus un pakalpojumus. Tās ir prasmes, kas nes reālus rezultātus – gan finansiālo brīvību gan neatkarību no citiem cilvēkiem.
5. Centieni komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tiem, kas par tevi maksā un risina tavas problēmas – ir bezkaunīgi. Gribi uzstādīt savus noteikumus – maksā.
6. Lai citi cilvēki cienītu tavas robežas, tavu gaumi un vajadzības, tev tas jānopelna ar savu ieguldījumu kopējā lietā un kopējā “katliņā”. Autoritāte no gaisa nekrīt.
7. Attīstība ātrāk notiek tajos apstākļos, kuri ir tieši šobrīd. Ideāli apstākļi noved pie degradācijas, nevis attīstības un, ja cilvēks ātrāk vēlas kļūt savas realitātes burvis, viņam jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir šeit un tagad ar visiem to ierobežojumiem un problēmām.

Šī piedzīvojumu spēle (quest) arī ir pats īsākais ceļš uz veiksmi, uzplaukumu, labklājību un brīvību.
Autors: Ņina Rubšteina – psiholoģe un geštalt-terapeite
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Bērni – eņģeļi

berns engelis

Ģimenē dažkārt piedzimst neparasts bērns. Šobrīd tādus bērnus dēvē par “imago bērniem”, taču informācijas par viņiem ir ļoti maz. Daudz raksta par “indigo bērniem”; tie ir mazi ģēniji, talantīgi bērni, kuri dzīvo pēc saviem noteikumiem un nepakļaujas audzināšanai – viņi jau tāpat daudz ko zin un viņiem ir unikālas spējas – dzejā, mūzikā.
Piemēram mazā dzejniece Nika Turbina, kura jau agrā bernībā rakstīja pilnībā nobrieduša cilvēka dziļu dzeju. Vēlāk šādiem bērniem ir ļoti grūti, jo brīnumbērniem nav viegli dzīvot pasaulē, kurā valda noteikumi.

Taču imago bērni ir pavisam citi. Tie ir bērni – eņģeļi. Viņi tiek sūtīti uz Zemi, lai glābtu un atbalstītu cilvēkus. Viņi ir pilni gaismas un mīlestības, viņu Dvēsele ir neierasti labestīga un jau no dzimšanas viņi saprot pasauli un redz citu cilvēku sirdis. Arī viņi dauzās, raud, brīžiem ir kaprīzi, protams, jo viņi arī ir mazi bērni. Tomēr viņi to dara daudz retāk.

Viņiem ir neparasti vieds skatiens. Viņi it kā redz to, kas paslēpts no citu cilvēku acīm. Jau no pašas bērnības viņi it kā skatās cilvēku Dvēselēs ar savu īpašo skatu. Un ļoti bieži skatās it kā viņiem vien zināmas tālēs.

Imago bērni vairāk dod, kā ņem. Un cenšas atdot konfekti vai mantiņu mammai, brālītim, māsiņai…. Viņi priecājas, kad var dot, uzcienāt, padalīties.  Un nekad neko nepieprasa un neizdīc. Kaut gan, protams, priecājas, kā jau bērni, par dāvanām. Taču arī šo, saņemto dāvanu cenšas kādam atdāvināt.

Imago bērni ļoti mīl dzīvniekus un ļoti saudzīgi attiecas pret visu dzīvo. Viņi nekad nenodarīs pāri ne kukainītim, ne kaķēnam. Viņiem pat puķes ir žēl plūkt – lai zied!

Imago bērni mēdz pēkšņi pateikt tik dziļas domas, kas pārsteidz pieaugušos. Viņi it kā zin, kā uzbūvēta pasaule un Visums. Un šie bērni vienmēr atradīs mierinājuma vārdus pieaugušajiem un iedvesīs cerību.

Imago bērniem ir brīnumaina intuīcija, pat gaišredzības spējas. Viņi momentā jūt citus cilvēkus. Viņi mēdz redzēt pravietiskus sapņus un priekšlaicīgi uzminēt nākotnes notikumus. Pat sīkus notikumus. Ir vērts ieklausīties viņu padomos un uzticēties viņu sapņiem un vīzijām.

Imago bērni ļoti ātri visu apgūst – it kā atcerēdamies to, ko jau agrāk ir zinājuši. Mēs varam pat neievērot, kā viņi iemācās lasīt, rakstīt un skaitīt.

Tie ir ārkārtīgi labestīgi un žēlsirdīgi bērni. Tādi tie arī paliks līdz pusaudžu vecumam. Bet varbūt – vienmēr. Viņi vienkārši iemācās paslēpt savu eņģeļa būtību no apkārtējas pasaules.

Jo savādāk ir grūti izdzīvot.
Sargiet savus bērnus – ta ir Visuma svētība. Bet daži filosofi uzskata, ka uz tiem balstās visa cilvēku pasaule.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: https://zen.yandex.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mēs esam nākuši šajā Pasaulē lai mācītos!

dzivi_saprast4
“Tikai nolaižoties bezdibenī, var atrast dārgumus.

Tieši tur, kur Tu paklupi, ir apraktas Tavas bagātības.
Katrā alā, kurā Tu baidies ieiet, ir noslēpts tas, ko Tu meklē.”

Džozefs Kempbels

Daudzi no mums kaut ko jaunu var iemācīties tikai tad, kad saņem smagu belzienu pa galvu. Kāpēc? Tāpēc, ka daudz vieglāk ir neko nemainīt.

– Kad mēs sākam ieturēt diētu un nodarboties ar sportu?
Tad, kad dakteris saka: „Ja neizmainīsi savu dzīvesveidu, Tev beigas!”

– Kad mēs sakām saviem mīļajiem, ka mīlam viņus, ka viņi ir pats vērtīgākais, kas mums ir?
Tikai tad, kad attiecības un ģimene sāk brukt!

– Kas mums lika saņemties skolas gados?
Tuvojošies eksāmeni!

– Un biznesā – kad mēs cenšamies ieviest ko jaunu un uzlabot veco?
Tad, kad nevaram samaksāt rēķinus!

– Kurā mirklī mēs aizdomājamies par savu pakalpojumu kvalitāti un klientu labsajūtu?
Tikai tad, kad vairs nav atlicis neviena klienta!

Par veiksmi mēs priecājamies, taču tā mums neko nemāca.
Zaudējumi ir ļoti sāpīgi un šīs mācības mēs atceramies visu mūžu.
Atskatoties pagātnē, izrādās, tieši zaudējumi kļuvuši par lūzuma momentu mūsu dzīvē.
Mēs visi esam savu ieradumu vergi!
Mēs turpinām darīt to, ko darām, līdz brīdim, kamēr mūs ar varu nepiespiež mainīties!

Mūs NESODA! Mūs MĀCA!

Pasaule it kā piebiksta mums ar elkoni. Ja mēs nepievēršam uzmanību šiem brīdinājumiem – saņemam nežēlīgu belzienu ar koku. Jo uzstājīgāk mēs ignorējam šīs brīdinājuma zīmes, jo spēcīgāks būs belziens.

Katrs cilvēks saņem savas mācību stundas un reaģē uz tām vienā no trim veidiem:

1. “Mana dzīve ir vērtīgu un savlaicīgu mācību stundu virkne.”
(Pati veselīgākā pieeja, kas atnes dvēseles mieru.)
2. «Dzīve ir Loterija, taču, lai kas arī nenotiktu, es pacentīšos no tās iegūt labumu.”
(Šāda pieeja dod iespēju viegli sasniegt vidēju apmierinātības līmeni ar dzīvi.)
3. «Kāpēc viss sliktais notiek tieši ar mani?» 
(Šī pozīcija ved pie arvien pieaugošām ciešanām un vilšanām.)

Dzīve pastāvīgi dod mums tās vai citas mācībstundas un kāmēr mēs tās neizmācīsimies, mums nāksies pie tām atgriezties vēl un vēl. Sauciet to, kā gribiet – Dieva plāns vai Parasta lietu kārtība – taču tas notiek.
Patīk Jums tas vai nepatīk – tas notiek un notiks!!!!!.

No tā mirkļa, kad parādījāmies mācību iestādē ar nosaukumu „Zeme”, mums dod arvien jaunas un jaunas mācībstundas. Un tas nozīmē to, ka klases strādās, kamēr vien mēs elposim – bez brīvdienām un svētku dienām.
Kamēr mēs savas stundas nebūsim apguvuši, mums nāksies pie tām atgriezties tajā vai citā veidā. Sākumā mums uz galvas krīt mazi akmentiņi – brīdinājumi. Ja mēs tos negribam ievērot, mums uzmet ķieģeli. Negribam to ievērot, mums uzgāž veselu kalnu.

Mēs esam nākušsi šajā pasaulē lai mācītos.
Kad esi ticis galā ar vienu pārbaudījumu, nokļūsti pie nākamā.
Pasaule ir pacietīgs un uzstājīgs skolotājs.
Neatstāj nepamanītus brīdinājumus, kurus Tev sūta un Tu iesi pa dzīvi viegli un mierīgi!
Autors: Endrjū Metjūzs
Tulkoja: Ginta FS

Padoties dzīvei

varde

Vai atcerieties pritču? Par divām vardēm, viena, no kurām kārpījās un sakūla pienu sviestā, bet otra padevās un nomira.

Un tagad realitāte. Cik laika vajadzīgs, lai pienu sakultu sviestā? Un kāds vardes kāju kustināšanas ātrums un spēks nepieciešams, lai to izdarītu? Starp citu, es nebiju slinka un noskaidroju – 6000 apgriezieni minūtē. Pat supervaroņu ērā grūti ko tadu iedomāties. Esat redzējuši elektrovardes? Es – nē!

Un te nu ir galvenais jautājums – vai tiešām vardes šķidrumā nomirtu, ja reiz tā ir viņu dabiskā vide un tur tās jūtas normāli?

Par ko ir šis stāsts? Par to, ka ideja par to, ka jebkurā mums nesaprotamā situācijā ir jākārpās, “jāmočī”, cik vien spēka – nav tasnība. kaut gan šī doma mums tik spēcīgi ieperinājusies galvās, ka kārpies vienmēr – vajag to vai nevajag. Jo tā taču rīkojas visas gudrās vardes, kuras vēlas izdzīvot. Un, ja pārnesam šo metaforu dzīvē?

Pieņemsim, ir divas sievietes – Tīna un Zoja. Pieņemsim, ka viņas abas atlaida no darba. Tīna sāka kārpīties, cik vien spēka. Uzrakstīja simtiem CV, aizsūtīja tos simtiem darba devēju un pēc 10 darba intervijām viņu pieņēma darbā – tadā pašā, kādā viņa strādāja iepriekš, ar tadu pašu priekšnieku, tādu pašu algu un tadām pašām perspektīvām, kā iepriekšējā. Jāsaka gan, ka spēka šim darbam viņai vairs gandrīz nebija. Un vēl izrādījās, ka ne velti viņu atlaida – viņa netika galā ar darba pienākumiem un, ne jau tāpēc, ka viņa bija sliņķe, bet tāpēc, ka viņa bija zaudējusi jebkādu motivāciju. Taču tieši tāpēc, ka viņa bija aizņemta ar kārpīšanos, viņa nepaspēja to pamanīt. Pēc laiciņa Tīna saaukstējas un depresija bija jau klāt

Zoja pēc atlaišanas 12tos dienā sāka dzert kafiju tuvējā kafejnīcā, ko viņa nevarēja darīt tad, kad stradāja savā iepriekšējā darbā. Zoja kaifoja, kaut arī nedaudz kautrējās par savu bezrūpību. Viņa nopirka krāsas un devās uz gleznošanas stundām. Nē, šis nav maģiskais stāsts par to, ka viņa kļuva par pasaulslavenu gleznotāju. Zoja atslābinājās un ļāva dzīvei plūst, vērojot, ko tā viņai piedāvā. Viņa satikās ar saviem seniem draugiem un vienā no randiņiem izradījās, ka viņas drauga draugs piedāvā vakanci, par kuru Zoja sen bija fantazējusi. Tā, atpūtusies un izpeldējusies krāsās Zoja atrada savu sapņu darbu. Vēl gan nav skaidrs, kurš kuru atrada.

1. secinājums.

Ikvienā situācijā, paraugies apkārt – varbūt tā ir tava īstā darbības vide? Tad kārpīšanās šķiet lielākais noziegums pret sevi.

2. secinājums.

Paskatījies apkārt, padomā, kam tev ir spēks un enerģija? Un kur tos papildināt?

3. secinājums

Padoties dažkārt nav sliktākā ideja. Jo ne vienmēr padoties nozīmē zaudēt.

Drīzāk tādās situācijās tu atzīsti, ka neviens no mums nav sfēriskais zirdziņš vakuma bumbā. Mēs esam cilvēki – katrs savos cilvēka dzīves procesos. Kad es pastiprināti kārpos – es dzīvoju ilūzijā, ka esmu viena, ka apkārt nekā un neviena nav un es dzīvoju un mijiedarbojos tikai ar sev un savu trauksmi. Tas ir tāpat, kā peldēt, izliekoties, ka ūdens nemaz nav.

Padoties dzīvei – tas nozīmē ieraudzīt to, sajust un līdzdarboties. Padoties partnerim bieži vien nozīmē beidzot viņu ievērot un atzīt, ka arī viņš ir šajās attiecībāš.

Tādā partnerībā var izjust daudz vairāk prieka, radošuma, iespēju un baudas, daudz vairāk kā vienkārši “no galvas”.

4. secinājums

Protams, var izvēlēties kārpīties: Un kas būs pēc tam? Vai es esmu gatava pēc tam līdz matu galiņiem atrasties sviesta ķērnē?

Šeit es nerunāšu par izslavēto apzinātību, tā šajā gadījumā viusiem šiem notikumiem ir kā fons. Drīzāk es vēlos pārdomāt vārda “padoties” jēgu. Atzīt kontroles ierobežotību, ieraudzīt savu Plūsmu un ieslīgt tajā. Dažkārt ir bail. Protams. Taču tas ir tik vilinoši 🙂

Neviena varde nenomira raksta uzrakstīšanas rezultātā.

Avots: © psy-practice.com

Autors: Anna Afinogenova

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Man agrāk ļoti patika šī pritča par vardēm, un varētu teikt, ka es ļoti apņēmīgi sekoju tajā paustajai gudrībai. Iespējams, kādā brīdī dzīvē tas arī ļoti bija vajadzīgs. Taču, šķiet, ka šodien šī stratēģija personīgi man ir jāmaina, jo karpīšanās rada milzīgu diskomfortu un nenes gaidīto rezultātu.

Lielā varde un mazā vardīte

Piena spainī iekrita divas vardes: viena – liela un resna, otra maziņa. Stundām ilgi abas peldēja, cenšoties izkļūt ārā. Lielajai vardei izsīka spēki, un tā ievaidējās: „”Māšel, es padodos,”- un nogrima spaiņa dibenā.

Mazā vardīte sev teica: „Ja padošos, tad nomiršu, tāpēc man jāturpina peldēt!” Pagāja divas stundas, un vardītei jau likās, ka spēki tūliņ būs galā. Tomēr, atcerējusies par mirušo vardi spaiņa dibenā, viņa sakopoja gribasspēku un sev teica: „Padošanās nozīmē drošu nāvi. Es ķepurošos, līdz nomiršu, ja reiz man lemta nāve, bet nepārstāšu cīnīties, jo, kamēr esmu dzīva, vienmēr ir cerība.”

Savas apņēmības iedrošināta, vardīte turpināja kult pienu. Pēc vairākām stundām, kad vardīte bija gandrīz pilnībā zaudējusi spēkus un vairs nespēja ķepuroties, tā pēkšņi sajuta sev zem kājām cietu pamatu – nemitīgi peldot, vardīte bija sakūlusi pienu sviestā! Ar milzīgu prieku atspērusies no sviesta pikas, vardīte izlēca no piena spaiņa un izkļuva brīvībā.

Pritčas avots: http://www.yogi.lv