Laime stāv pie tavām namdurvīm!

Ķēniņš Zālamans sacīja savai tautai, kura tam žēlojās par savām nedienām:

– Ko sēji, to pļausii. Nelaimes ir tava izvēle. Nabadzība – cilvēku radīta.
Bet rūgtums – nezināšanas auglis.
Vainojot tu zaudē spēku, iekārojot – izsēj savu laimi…
Mosties, jo nabags ir tas, kurš sevi neapzinās.
Bet tie, kuri nav atraduši sevī Dieva Valstību – ir bezpajumtnieki.
Nabags ir tas, kurš velti tērē savu laiku.
Nepārvērt savu dzīvi veģetēšanā.
Nesalīdzini un nedali.

Esi par visu pateicīgs.
Priecājies, jo prieks dara brīnumus.
Mīli sevi, jo tas, kurš sevi mīl, mīl visu.
Svētī briesmas, jo drosmīgie gūst svētlaimi.
Lūdzies priekā – un bēdas metīs tev līkumu.
Lūdzies, bet netirgojies ar Dievu.

Un zini:
slavēšana ir labākā lūgšana,
laime – labākā barība Dvēselei.
– Un tava dzīve – vislielākais dārgums Dieva dārgumu krātuvē.
Bet Dievs – cilvēka sirds dārgums.
Bagātība tevī ir neizsmeļama, un pārpilnība tev apkārt – neierobežota.
Pasaule ir pietiekami bagāta, lai katrs kļūtu bagāts.

Tāpēc, jo vairāk atdod, jo vairāk saņem.
– Laime stāv pie tavām namdurvīm.
Un svētlaimīgi ir tie, kuri atraduši dārgumus sevī.
– Dzīvo vienkārši.
Nevienam nedari ļaunu.
Neskaud.
Lai šaubas attīra nevis nes bezspēcības sajūtu.

Velti savu dzīvi skaistajam.
Radi tāpēc, ka tev patīk radīt, nevis tāpēc, ka vēlies atzinību.
Pret saviem tuvajiem izturies kā pret atklāsmi.
Izmaini pagātni, aizmirstot to.
Nes Pasaulē jauno, jo Mīlestība visu padara dzīvu.
Kur Mīlestība – tur Dievs.”

Aliya Luchezarnaya
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par bailēm izrādīt savu ievainojamību

Daudzi cilveki uzskata, ka esot cilvēkos parādīt to, ka esi viegli ievainojams – raudāt, būt sliktā garastavoklī, kaut ko nezināt – nozīmē izrādīt savu vājumu. Es domāju savadāk.

Es uzskatu, ka ir jāpriecājas, ja cilvēkam pietiek spēka būt sev pašam, atrodoties starp citiem cilvēkiem. Raudāt, ja ir skumji, paliekot stāvot uz savām kājām. Runāt par savu neērtības sajūtu tad, kad varētu arī paklusēt. Ne tikai domāt, bet arī just.

Tādi cilvēki rada sev apkārt rezonansi un palīdz atvērties citiem cilvēkiem. Izpauž visu, kas apslēpts un maina pasauli.

Ievainojamībai vajag daudz spēka. Tāpēc, ka atvērtā dvēselē var ieskatīties ikviens. Un ir vajadzīgs daudz vieduma, lai atdalītu svešu no savējā. Un daudz drosmes, lai sastaptos ar dažādām atbildēm. Un daudz ticības tam, ka apkārt esošie izrādīsies pieņemoši cilvēki, kuri tad arī būs daļa no tavas dzīves laimes.⠀

Aglaja Datešidze
Foto: healthcollective.in
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pati augstākā kārtība

Kādā dzīves posmā vairums cilvēku sāk apzināties, ka ir ne tikai piedzimšana, augšana, laba veselība, prieki un uzvaras, bet arī zaudējumi, neveiksmes, slimības, vecums, sabrukšana, sāpes un nāve.

Parasti viņi to apzīmē kā “labs” un “slikts”, kārtība un nekārtība.
Arī dzīves “jēgu” cilvēki parasti asociē ar to, ko sauc par “labu”, taču šo labo parasti apdraud iznīcība, sakāve, sabrukšana; tam draud jēgas zudums un “sliktais”.
Tad jebkuri paskaidrojumi un attaisnojumi izrādās nepieņemami un dzīve zaudē jēgu.
Vienalga nekārtība agri vai vēlu, gaidi to vai negaidi ielauzīsies jebkura cilvēka dzīvē, neatkarīgi no tā, cik viņam ir apdrošināšanas polišu. Jo viņš var pēkšņi nonākt gan zaudējuma gan negadījuma, slimības, spēju zuduma, vecuma vai nāves varā.
Tomēr nesakārtotības ienākšanas cilvēka dzīvē un līdz ar to arī reiz ar prāta palīdzību atrastās jēgas zudums, var pavērt durvis uz daudz augstāku kārtību.
“Jo pasaules gudrība ir neprāts Dieva priekšā” teikts Bībelē.

Kas tad ir šī pasaules gudrība? Domu kustība un nozīme, kuru nosaka tikai domāšana.

Domāšana šķiro situācijas vai notikumus un padara tos izolētus. Tā nosauc tos par labiem vai sliktiem, tā, it kā tie varētu eksistēt paši par sevi.

Ja tu pārāk paļaujies uz savu domāšanu, tava realitate kļūst fragmentāra. Šī fragmentācija ir ilūzija, kas šķiet pat ļoti reāla, kamēr tu atrodies tās slazdos. Un tomēr, Visums ir neredzami vienots vesels, kur viss ir saistīts un nav nekā izolēta.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visuma nepabeigtais mākslas darbs

Visi cilvēki, kurus mēs sastopam savā dzīves ceļā – esam mēs paši. Ja tavā ceļā bieži uzrodas tenkotāji, čīkstetāji tātad šīs īpašības ir arī tavā raksturā. Ar to Visums it kā pievērš tavu uzmanību taviem iekšējiem trūkumiem.

Nesen es vērsos pie ārsta ar sūdzībām par stiprām sāpēm muguras lejas daļā. Es viņam pastāstīju, ka visu nedēļu cenšos sāpes remdēt ar diklofenaku, bet vieglāk nepaliek. Ārsts, smaidot mani uzklausīja, un teica: “Elčin, ar savām sāpēm vajag sadraudzēties. Caur sāpēm organisms signalizē, ka tev kaut kur kaut kas nav kārtībā. Ārstējies, maini dzīves veidu, ieradumus, attieksmi”.

Katrs cilvēks ir mūsu skolotājs. Un nav svarīgi, vai viņš ir viedais, skandālists vai prostitūta. Nejaušību nav – viss iet pēc plāna. Gan labie, gan ne pārāk labie cilvēki kaut ko māca un tāpēc jābūt pateicīgam viņiem par to, nevis jācenšas sevi iznīcināt ar vārdiem “lai nolādēta tā diena, kad es satiku šo ēzeli”. 

Manā dzīvē ir bijuši cilvēki, kuri nodarījuši man sāpes. Taču rezultātā šīs sāpes ir mani izvedušas jaunā līmenī – es esmu kļuvis stiprāks, izturīgāks, iemācījies novērtēt dzīvi, cilvēkus un pieņemt viņu trūkumus.

Rakstnieces Elifas Šafakas grāmatā ir ļoti viedi vārdi: “Visums pastāvīgi ar tevi nodarbojas, mainot tevi gan iekšēji gan ārēji. Ikviens cilvēks ir nepabeigts mākslas darbs, kurš nesteidzoties, soli pa solim tuvojas pilnībai. Mēs visi esam nepabeigtas skices, kuras noteikti pārvērtīsies pabeigtā mākslas darbā”.

© Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Cottonbro

Neviens par tevi nedomā

Ļoti sen, savā šaubu pilnajā jaunībā es satiku viedu, neatkarīgu, talantīgu un ļoti interesantu apmēram septiņdesmit piecus gadus vecu sievieti, un viņa ar padalījās kādā ļoti vērtīgā dzīves gudrībā.

Viņa teica: “Divdesmit, trīsdesmit gados mēs visiem spēkiem cenšamies būt ideāli, jo mums ir ārkārtīgi svarīgi, ko cilvēki par mums padomās. Pēc piecdesmit mēs beidzot jūtamies brīvāki, nolēmuši, ka nav svarīgi, ko tie citi domā par mums. Taču no tā pilnībā neizdosies atbrīvoties, kamēr nepaliks sešdesmit, pat septiņdesmit gadi, kad beidzot tu apzinies vienu ļoti svarīgu un tevi atbrīvojošu patiesību – neviens par tevi nedomāja un nedomā vispār!”

Nedomāja. Nedomā. Nekad nedomās.

Cilvēki, pirmkārt, domā par sevi. Un viņus neuztrauc, ko tu dari un vai tu to labi dari, viņiem vienkārši nav laika par to domāt. Viņi ir pārņemti ar saviem pārdzīvojumiem. Jā, tu vari uz mirkli sev pievērst viņu uzmanību (piemēram, guvis žilbinošus panākumus sabiedrībā vai piedzīvojis tikpat skaļu sakāvi), taču pavisam drīz viņi pievērsīsies tam, kas viņiem ir bijis interesanti vienmēr – pašiem sev.

Kaut gan sākumā var šķist briesmīgi un skumji tas, ka nevienam nav nekādas intereses par tevi, taču šī doma atnesīs atbrīvošanu. Tu esi brīvs, jo visi apkārt ir aizņemti ar sevi.

Tātad tu vari darīt to, ko vēlies.

Tu vari būt tas, kas vēlies būt.

Pamēģini to, kas tev patīk, kas iedvesmo.

Radi un veido, ko vien vēlies un lai tavi mākslas darbi ir klaji nepilnīgi, jo, visticamākais, tos neviens pat nepamanīs.
Un tas ir brīnišķīgi!

Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi

Vienīgais, kas man palīdzēja pabeigt pirmo romānu, bija tas, ka es ļāvu grāmatai būt kliedzoši nepilnīgai. Es liku sev rakstīt tālāk pat tad, kad biju ārkartīgi neapmierināta ar to, kas man sanāca. 

Grāmata varēja būt labāka – tādā mērā, ka dēļ šīs domas es gandrīz vai juku prātā. Atceros, ka tās rakstīšanas laikā es ik dienas soļoju pa istabu, cenzdamās sakopot savu gribu, lai varētu atgriezties pie šī blāvā manuskripta. Kaut arī uzrakstītais bija briesmīgs, es sev atkārtoju: “Es nekad Visumam neapsolīju kļūt par lielu rakstnieci, – nē, velns parāvis! Es tikai apsolīju, ka kļūšu par rakstnieci!
Es biju uzrakstījusi septiņdesmit piecas lappuses, kad beidzot apstājos. Es nespēju turpināt šīs šausmas, man bija kauns. Taču es pārvarēju savu kaunu, pārkāpu tam pāri, jo sapratu, ka nevēlos nomirt, atstājusi aiz sevis septiņdesmit piecas neuzrakstītas grāmatas lappuses galda atvilknē.

Tas mani neapmierināja. Pasaulē ir pārāk daudz nepabeigtu grāmatu, un es nedomāju šai neiedomājami augstajai kaudzei pievienot vēl savu grāmatu. Tāpēc, lai arī cik viduvēja man šķita mana rosīšanās, es turpināju rakstīt.
Vēl atceros, kā mana mamma vienmēr atkārtoja: “Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi”.

Elizabete Gilberta “Lielā burvība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un Dievs saka

Dievs saka

Un Dievs saka:
“Lai ko arī tu iemīlētu stiprāk par mani, es tev to atņemšu…”
Un, vēl:
“Nesaki: es neizdzīvošu bez viņa – es izdarīšu tā, ka tu izdzīvosi. Mainīsies gadalaiki, koku zari, kas kādreiz devuši ēnu, nokaltīs, pietrūks pacietības, mīlestība, kuru tu domāji patiesu esam, pametīs tevi, tu būsi apjucis. Tavs draugs izrādīsies ienaidnieks, bet ienaidnieks pēkšņi kļūs par draugu – tāda ir šī dīvainā pasaule. Viss, ko tu uzskatīji par neiespējamu, piepildīsies…”
“Nenokritīšu” – tu teiksi un nokritīsi, “nekļūdīšos” – un kļūdīsies. Un pats dīvainākais šajā pasaulē – “tās ir beigas” – tu teiksi, un vienalga dzīvosi.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un pienāk brieduma laiks…

briedums

Pienāk laiks, kad tu vairs nevari būt tāda naiva.
Un pat nedaudz apskaud tos, kuri var…

Vairs neliec pulksteni uz sešiem rītā ar cerību, ka pamodīsies. Nepamodīsies!
Pārstāj domāt, ka reiz pabeigsi visas savas lietas un atslābināsies. Atlicināsi tam atsevišķu laiku.

Un te nu atklājas, ka spriedze ir iekšpusē, nevis ārpusē.
Pārtrauc pieņemt pasīvu agresiju par izturētību vai dzīves gudrību.
Sit tur, kur jāsit.
Un, izrādās, ka iemeslu nemaz nav tik daudz.

Tu pareiz uztver klātesamību un nejauc to ar klātneesamību.
Jo klātesamība ir sarežģīti. Vairums ir klātneesošu cilvēku.

Sāc uzticēties savai intuīcijai.

Atpazīsti vilkus aitas ādā.
Pat ļoti dārgā ādā.
Pat tad, ja daudzi neatšķir.
Pat tad, ja visi vārdi ir pareizi un rekomendāciju vēstules kārtībā. Skaties uz smaidu un saproti, par ko tas stāsta. No viena smaida sažņaudzas kulaki un elpa apstājas, bet no cita – sirds atveras.

Pārstāj uztvert apbrīnu par mīlestību un aizsargājošu vilinājumu par patiesu interesi.
Redzi caur un cauri, dziļi.
Redzot skaisto, atceries par briesmīgo, un savieno to visu vienā cilveciskajā, daudzšķautņainajā.

Vairs netēlo labo feju vai slikto raganu, bet atzīsti sevī parasto brīnumdari, burvi atbilstoši noskaņojumam.

Pēc lidmašīnas nosēšanās pie izejas ļoti mierīgi palaid visus garām.
Jo zini, ka visi steidzīgie vienalga tevi sagaidīs autobusā. Saproti, ka pat revolūcija pagaidīs, kamēr tu nolakosi nagus un pabarosi savus mīļos. Un pagaidīs.

Sāc gribēt, lai ir abpusēji.
No tuvajiem un no sevis. Bet, pirmkārt, jau no sevis.

Pacel roku un atver muti, lai pēc ieraduma uzbļautu vai uzsistu, bet apstājies sekundes laikā, atrodot spēku jaunai izvēlei… Un saki: “Man šobrīd ir grūti to atzīt un pat redzēt tavu taisnību”.

Ej tur, kur nevis nav problēmu, bet tur, kur skaidrāk un dziļāk.

Ļauj sev dusmoties uz cilvēkiem, bet pārstāj viņiem atriebties, zinot, ka Visums ar to tiks labāk galā kā tu.

Runā no sirds, un pēkšņi tevi dzird.
Bet, ja sirds klusē, arī tu klusē.

Mazāk šaubies par savu taisnību, un paliec redzoša un dzirdoša. Atbildi par savu viedokli un zaudē interesi kādam kaut ko pierādīt. Pārstāj meklēt ārējo orientieri un absolūto patiesību. Sāc salīdzināt iekšējo un ārējo, noskaidrojot saskares punktu.

Pārstāj nenovertēt tos, kuri tev nepatīk.
Meklē veidus, kā viņiem blakus izaugt.
Bet, galvenais, pārstāj nenovertēt un kaunināt sevi.

Vari pieiet un izturēt. Pārjautāt, paskaidrot vēlreiz un atzīt to, ka tev nebija taisnība.

Pārstāj ciest un uztraukties par to, ka esi nokritusi, bet vienkārši piecelies un ej tālāk.

Zini, ka ikvienu sajūtu var pārciest laikam ejot un uzticoties savai dabai.

Sāc saprast, ka veiksme, radošums, un būt bērnu vecākam, ir kļūdu ceļš, kuras var pieļaut par vienu vai citu cenu, saņemt savu pieredzi un turpināt.

Kļūdas vairs nesit tik sāpīgi, jo tās nelido taisni sejā no tavas pašas stingri nospriegotās perfekcionisma “kaķenes”.

Tas viss kaut kad atnāk.
Labāk agrāk nekā vēlāk.
Labāk ar tādu pieredzi, kura pat tad, ja atstās rētas, vismaz nenogalinās. Liks vilties taču ne navējoši.
Paņems tavu jaunību, taču uzdāvinās prasmi uzturēt formu.
Un baudīt savu briedumu.

Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Tertia du Toit
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik labi ir nomierināties

miers dvesele33

Cik labi ir nomierināties…
Mīļie mani, tieši nomierināties…
Neimitējot vienaldzību, bet nonākot pie apzinātas sapratnes par to, ka nav iespējams dzīvot histērijā, mūžīgā neapmierinātībā, nenovērtējot to, kas tev ir…
Vienkārši nomierināties, saprotot, ka mierīgi vari sakārtot savu dzīvi bez tā, kas tajā nav…
Bez tiem, kuriem labāk ir citā vietā…
Bez cilvēkiem, ar kuriem kopā nevar turpināt vai ar gluži otrādi, ar tiem, par kuriem sapņoji tiki tu…
Vienkārši nomierināties, atmodinot savu aizmirsto pašcieņu, bez kuras mēs esam savārījuši lielas ziepes, izkalpojoties dēļ nesaņemtas mīlestības ilūzijas…
Nomierināties un sakārtot katru savu dienu…
Nomierināties un nekad vairs neprasīties tur, kur mūs neaicina…
Nomierināties un sākt darīt labi to, ko esam spējīgi darīt, nevis tēlot efektivitāti tur, kur jau sen viss ir kļuvis pretīgs…
Nomierināties un salīgt ar sevi mieru, ar savu ķermeni, savām domām, savām reālajām iespējām…
Nomierināties un pārstāt domāt, ka cilvēki, kuriem mēs nepatīkam, var pretendēt uz mūsu vērtētāju lomu, vai patraucēt būt mums laimīgiem…
Vienkārši nomierināties…
Vairs izmisīgi un juceklīgi netraukties, salīdzinot savu dzīvi ar svešu un cenšoties savus rezultātus pataisīt par ārkartīgi svarīgiem…
Nepalikt savos aizvainojumos…
Nenovelt vainu par jebko uz citiem…
Pat tad, ja mums neviens nav mācījis mīlēt, ir daudz vienkāršāk apzināties mīlestības nepieciešamību, nevis līdz pat sirmiem matiem žēloties par savām neveiksmēm…
Nomierināties…
Līdz vienkāršiem priekiem…
Līdz vienkāršām attiecībām, kurās viss ir skaidrs un caurspīdīgs, nevis “sarežģīti” tikai tāpēc, ka šaušalīgi bail atzīt acīmrezamo…

Līdz vienkāršiem lēmumiem…
Līdz vienkāršai dzīvei, kuru nevajag jaukt ar vienšūņa dzīvi…

Kad mēs vēlamies mieru, mēs nenovecojam…

Mēs beidzot kļūstam viedāki…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kur sevi meklēt

nokritis

Daudzi cilvēki, neskatoties pat uz solīdo vecumu un sirmiem deniņiem, psiholoģiski nemaz nepiedzimst.

Viņi ir atkarīgi, nespēj izvēlēties, kas tieši viņiem der, apjūk milzīgajā pasaules piedāvājumu klāstā, apstājas svešos uzstādījumos un noteikumos “kā pareizi dzīvot”.

Viņi tā arī nesatiekas ar sevi. Un tā nav nekāda katastrofa.

Žēl tikai, ka arī laimes nav…
Nav radošuma. Nav fantāzijas lidojuma.

Nav sajūtas, ka dari pa savam un, ka tu pats esi sev saimnieks.

Nav pārliecības par partneri, ģimeni, profesiju.
Nav nekāda priekšstata par to, ko gribās un kā pie tā nonākt.

Nav īstas tuvības un dziļu attiecību.
Nav spējas izdzīvot sarežgītas jūtas.

Nav labsajūtas no tā, ka tagad, šajā mirklī tu dzīvo savu, neatkārtojamo, unikālo un tikai tev vienam zināmo dzīvi.

Šie cilvēki staigā, elpo, guļ, strādā, dzemdē bērnus. Un absolūti nesaprot, kam visi šie dzīves svētki vispār ir vajadzīgi.

Vai gluži otrādi – uz galvas metas katrā kārdinājumā. Lai tik tālāk no iekšējā tukšuma. Dažkārt briedums neiestājas reizē ar vecumu. Un tikšanās ar sevi kļūst par izvēles jautājumu.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par kreņķiem un zirņiem

Vecmāmiņa zirņu zupa

Viņai bija ļoti skumji, knapi valdīja asaras. Sēdēja uz soliņa pie loga tāda tieviņa un bāla. Aļa bija klusa un pieticīga meitenīte un negribēja apbēdināt vecmāmiņu. Un arī raudāt nav labi, jāpaciešas.

Vecmāmiņa jautāja: “kas noticis?” Bet Aļa atbildēja: “nekas, vecmāmiņ, viss ir labi!”. Tad vecmāmiņa viņai priekšā uz galda nolika bļodiņu ar zirņiem. Un teica: “lūdzu palīdzi man izšķirot zirņus, gribu uzvarīt zirņu zupu. Kamēr tu šķirosi, es aiziešu līdz pilsētai, bet tu zirnīšiem pastāsti visus savus kreņķus. Ņem pa saujiņai, šķiro, ber no bļodiņas katlā un stāsti! Redzēsi, tev paliks vieglāk”.

Meitenīte paklausīgi sāka šķirot zirņus un stāstīt tiem savas nedienas. Pati nepamanīja, kā aizrāvās. Ņem ar pirkstiņiem katru zirnīti un stāsta: es nekādīgi nevaru iemācīties pareizi uzrakstīt burtus. Skolotāja mani rāj, es cenšos, bet burtiņš nesanāk. Droši vien es esmu dumja. Sveta mani grūsta, atņem zīmuļus. Visi smejas, bet es neko nevaru pateikt pretī. Ja es viņai sadošu, viņa sāks raudāt un sūdzēsies skolotājai. Mamma sadusmojās uz mani par to, ka es trijnieku saņēmu. Stipri sarāja. Tas bija ļoti sāpīgi un skumji. Zirnīt, līdz šai dienai sāpīgi, bet es jau pati vien esmu vainīga.

Meitenīte pati pat nepamanīja, kā bija pāršķirojusi visus zirņus un izkratījusi tiem sirdi. Visas savas bēdas un aizvainojumus. Un uzreiz kļuva vieglāk, kaut gan neviens viņu nebija mierinājis. Vienkārši izstāstīja zirņiem savas bēdas.

Tad atnāca vecmāmiņa, uzlika katliņu uz plīts un vārīja zupu. Un pēc tam abas ēda zirņu zupu ar maizi un sviestu – tik garšīgi. Un dvēselē iestājās tāds miers…

Vecmāmiņa Aļai teica, ka nedrīkst skumjas un aizvainojumus turēt sevī. Tas ir ļoti kaitīgi, un no tā rodas slimības. Bet nevajag cilvēkus mocīt ar savām bedām; visiem pietiek savējo. Vēl bēdīgāk būs no žēlabām un sūdzēšanās. “Tu, mazmeitiņ, stāsti visas savas bēdas zirņiem. Šķiro zirnīšus un stāsti. Un viss sliktais aizies, paliks tikai labais. Pilns katliņš gardas zupas un tā bēdas pārvēršas zirņu zupā un pamet Dvēseli”.

…Tai meitenītei tagad pašai ir vairāk kā sešdesmit gadu un viņa pati jau sen ir vecmāmiņa. Un viņas dzīve izveidojās ļoti laba. Protams, bija arī bēdas un skumjas. Protams, bija daudz kas. Bet tādās reizēs Aļa vienmēr vārīja zirņu zupu pēc vecmāmiņas receptes. Un tas ļoti labi vienmēr palīdzēja. Kad stāsti zirņiem savas bēdas, tas palīdz. Ja nav kam citam stāstīt. Vai negribās stāstīt.

Un šo recepti es labprāt rekomendēju: šķirot kaut ko un stāstīt. Un pēc tam no tā saņemt kādu labumu – piemēram, zupu… Alķīmija, dzīvības eliksīrs – dzīvinošas zupas veidolā…

Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Foto: Svetlana Beļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂