Redzēt skaistumu

101708663_1464107847126709_5290490657368965120_n

Psihoterapijā ir tā saucamais nobriešanas periods (ne tikai psihoterapijā, dzīvē arī tāds ir), kad pārstāj redzēt skaistumu, toties lieliski redzi ļoti daudz simptomu: šķību kaklu, izvalbītas acis, iekritušas krūtis, projekcijas, pārneses. Un ir milzīga vēlme ar to visu strādāt.

Un tā 10 gadus un vēl vairāk. Un tas ir mokoši! Tu pārstāj lasīt klasiķus un iet uz teātri. Tur taču ir viss sāpīgais, bet tev tā visa darbā jau ir pietiekami.

Bet pēkšņi, vienā mirklī tu samierinies. Kļūsti maigāks un pārstāj sevi nemitīgi ievainot pret pasaules nepilnību asajiem stūriem. Tu kļūsti viedāks.

Un pēc tam, hop, un atkal sāc redzēt skaistumu. Bet jau daudz pilnīgāk. Neatceļot visu, ko zini, vienkārši atkal redzi detaļas, jēgu, likteņus, sejas, plecus, kaklus, lāpstiņas un piepampušās marmora statuju vēnas Aleksandra parkā …
Jo nav taču nekā cita, izņemot detaļas. Un arī simptomus redzi, gan savus gan otra, un mīli un dusmojies un skumsti vienlaicīgi.
Un viss ir apjomīgs. Un, protams, mīli daudz vairāk, neskatoties uz visu šo putru. Un katra detaļa, katrs kauliņš, katra dzīsliņa, piliens var kļūt par tavas mīlestības pieskāriena punktu.

Galvenais, lai pietiktu laika.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par spēju mīlēt

berni_vecaki

“Ja es būtu skaista, mani mīlētu mani vecāki un mana dzīve būtu pavisam savādāka…”
Tā teica kāda sieviete terapeitiskajā grupā un, es domāju, ka ļoti daudzas sievietes būtu ar viņu vienis prātis.
… Ja es notievētu…
… Ja es būtu gudrāka…
… Ja es būtu no labas ģimenes…
… Ja es būtu jaunāka…
… Tad man būtu vīrietis, kurš mani mīlētu.
Šķiet, ka kārotajai laimei trūkst kaut kas konkrēts, kaut kāds nosacījums, kaut kāda piepūle.
Ierasti mēs uz saviem pleciem uzkraujam atbildību par to, lai mūs mīlētu…
Tāpēc, ka mums šķiet, ka mēs paši ietekmējam to, vai mūs mīl vai nemīl.
Tas ir maģiskās domāšanas paradokss.
Bērnam šķiet, ka no viņa atkarīgs ir tas, vai viņa vecāki viņu mīl, vai atstumj…
Bērns ļoti agri ievēro, kādas viņa darbības izraisa vecāku atzinību, pieņemšanu, uzslavas.
Un bieži vien labvēlīga vai vienkārši neitrāla attieksme, kas nodrošināja labu, ērtu izturēšanos, bija vienīgā pieņemšana mazā cilvēka dzīvē.
Tā nostiprinās pārliecība, ka mīlestību var nopelnīt – upurējot savu ķermeni, intereses, vēlmes un laiku…
Bērns nespēj izprast to faktu, ka viņu mīl/nemīl ne jau par kaut ko,
Bet vadoties no pašas spējas mīlēt…
Un, ja paši vecāki bija spējīgi mīlēt, sajūsmināties, lolot, novērtet savu bērnu ar atvērtu sirdi un dvēseli,
priecājoties par to, kā viņš aug – mīļš, neveikls, neideāls, dažkārt neprasmīgs vai skaļš,
ar skaļiem smiekliem, vai gluži otrādi – nobijies…
Pieņemot to, ka viņš nav līdzīgs viņiem, ne tāds, kādu viņu gaidīja un gribēja redzēt…
Ja viņiem bija kaifīgi būt ar viņu ik dienu, neuztverot kā mocības savus pienākumus…
Ja viņi būtu spējīgi neko no viņa negaidīt, baudot pašiem savu faktu būt vecākiem…
Ja viņi spētu novērtēt un cienīt viņa necilos (no pieaugušo skatu punkta) sasniegumus…
Tad ar savu spēju mīlēt viņi savu bērnu būtu atveduši pie galvenā dzīves atklājuma.
Ka mīlestība nav jānopelna, cenšoties būt labam vai pareizam vai prasīgam,
vai nemaisoties pa kājām un esot bērnišķīgi atbildīgam, patstāvīgam;
vai glābjot vecākus, atbalstot viņu pašvērtējumu un palīdzot;
vai arī cenšoties izdabūt no viņiem mīlestību kaut kādā citā veidā…
Tad viņi viņu atbrīvotu no nepieciešamības kādu ietekmēt  lai iegūtu siltumu un pieņemšanu,
tāpēc ka tas patiešām nav iespējams.
Mēs nevaram ietekmēt cilvēku spēju mūs mīlēt ne ar savu skaistumu vai prasmēm, ne uzticību, ne talantu.
Ne ar ko.
Mūs vienkārši vai nu mīl, vai nemīl.
Un neko ar to nevar padarīt.
Mēs nevaram ietekmēt mīlestības daudzumu un tās kvalitāti, kuru mums dos vai nedos otrs cilvēks.
To ietekmē tikai paša cilvēka spēja vai nespēja mīlēt.
Tieši tik, cik viņu pašu mīlēja viņa vecāki.
Vai viņš iemācījās pieņemt un cienīt pats sevi.
Necenties palielināt mīlestības plūsmu pret sevi no cilvēka, kurš neprot mīlēt.
Labāk atrodi kādu, kurš nav tukšs.
“Cilvēks, kurš mīl sevi, ciena sevi, mīl arī citus, jo zin: citi ir tieši tadi paši kā es” (OŠO)

Veronika Hļebova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja viņš negrib redzēt…

(by Tenaya Sims)

Tas, ka ir problēma, vēl nenozīmē, ka ir pieprasījums to risināt.

Ļoti bieži notiek tā, ka cilvēkam ir problēma. No ārpuses tā ir ļoti labi pamanāma. Var pat teikt, ka no ārpuses to redz daudz labāk, kā no iekšpuses. Un, lūk, tu cilvēkam to saki, bet viņš neredz vai negrib redzēt. Un, jo vairāk saki, jo vairāk viņš pretojas un kļūst kurls un akls.

Un gadās, ka pie psihoterapeita atnāk cilvēks, kuram ir ar neapbruņotu aci redzamas problēmas attiecībās ar pasauli. Taču pie psihoterapeita viņš atnāk ar pavisam citu jautājumu. Ar kaut ko vienkāršu un virspusēju, un pat ko tādu, kas uz viņu pašu vispār neattiecas. Un, lai arī kā un cik tu viņam norādi uz acīmredzamo, viņš turpina palikt akls un kurls.

Daudziem cilvēkiem ļoti grūti padodas saprast dzīves viedumu un to, ka cilvēkam ir tiesības nerisināt savas problēmas. Un pat neredzēt tās. Neatzīt to eksistenci, pat tad, ja šīs problēmas aizņem pusdebesis. Nepadarīt šos jautājumus par iemeslu personības izaugsmei. Pat tad, ja viņam visapkārt visi runā tikai par to. Vai arī zināt, ka tas ir, taču vienalga neko nedarīt. Vienkārši tā.

Pie manis nāk sievas un vīri, mātes un dēli un jautā vienu un to pašu: “Ko darīt tad, ja cilvēks neredz savas problēmas? Ko darīt?” Un te nu nākas noplātīt rokas, jo te neko nevar padarīt. Cilvēki redz tikai to, ko grib redzēt un ko ir spējīgi pārdzīvot. Un, ja neredz, tātad dotajā dzīves etapā nav spējīgi.

Un no ārpuses mēs neko nevaram palīdzēt. Atliek vien strādāt ar sevi un savu redzējumu. Mainīt savu attiecību daļu. Mainīt nevis tāpēc, ka gaidi atpakaļsaiti. Atbildes žestu, bet tāpec, ka gribi doties uz priekšu. Sevis dēļ.

Skatoties uz viņu, cilvēku, kurš neko nevēlas risināt, nākas samierināties ar nemainīgo. Atstāt cerību uz to, ka vēl nedaudz, vēl mazliet-mazliet un cilvēks visu sapratīs. Piņemt to faktu, ka tas var arī nekad nenotikt.
Pieņemt to faktu, ka, iespējams, viņš nekad to nesapratīs. Un kārtējo reizi pieņemt lēmumu par to, vai palikt viņam blakus vai iet savu ceļu. Pat tad, ja mēs to neapzināmies, katru dienu kopā vai atsevišķi – tā ir izvēle.

Un, ja izvēle ir būt kopā, tad nākas atrast sevī iemeslus un pieņemt otra cilvēka nepilnību kā vienu no pasaules daudzšķautņainības izpausmēm. Un saprast to, ka, iespējams, arī mums pašiem pašā deguna galā ir kaut kas, ko mēs neredzam, neskatoties uz visiem citu cilvēku centieniem mums to parādīt. Katram ir tiesības uz neatrisinātām un neapzinātām problēmām. Jo problēma nebūt nenozīmē to, ka ir pieprasījums to risināt.

Autors: Aglaja Datešidze

Zīmē!

zīmē1

«Esi noguris – zīmē ziedus. Esi nikns – zīmē līnijas. Esi izmisis – zīmē ceļus» — Leonardo da Vinči koncentrēšanās metode

Šī metode dažkārt strādā daudz labāk, kā psihologa konsultācija.
Viens no pasaules lielākajiem ģēnijiem Leonardo da Vinči ir radījis monumentālus darbus ne tikai mākslā un zinātnē, bet arī psiholoģijā. Mākslinieks ir aprakstījis vienkāršu metodi, kā dziedināt savu Dvēseli ar zīmuļa, krāsu un otu palīdzību. Šajā metodē mākslinieks atzīmējis 23 punktus. Mūsdienu psihologi atzīmē, ka da Vinči bija pilnīga taisnība. Šī metode strādā praktiski vienmēr, un neprasa ne milzīgu piepūli, ne laiku, ne līdzekļus.

***

  • Esi noguris – zīmē ziedus.
  • Esi nikns – zīmē līnijas.
  • Sāp – veido no māla.
  • Garlaicīgi – .piepildi lapu ar dažadiem ziediem.
  • Skumji – zīmē varavīksni.
  • Bailes – darini makramē vai veido audumu aplikācijas.
  • Jūti trauksmi – darini lupatu lelli.
  • Esi dusmīgs – plēs papīru mazos gabaliņos.
  • Uztraucies – loci origami.
  • Esi saspringts – zīmē dažādus rakstus.
  • Svarīgi atcerēties – zīmē labirintus.
  • Esi vīlies – zīmē kādas bildes kopiju.
  • Esi izmisis – zīmē ceļus.
  • Kaut ko gribi saprast – zīmē mandalu.
  • Tev ātri ir jaatjauno spēki – zīmē ainavas.
  • Gribi saprast savas jūtas – zīmē autorportretu.
  • Ir svarīgi atcerēties stāvokli – zīmē krāsu pleķus.
  • Ja jāsistematizē domas – zīmē šūnas vai kvadrātus.
  • Gribi saprast sevi un savas vēlmes – veido kolāžu.
  • Svarīgi sakoncentrēt domas – punkto.
  • Lai atrastu pareizo izeju no situācijas – zīmē viļņus un apļus.
  • Jūti, ka esi “iestrēdzis” un ir jākustās tālāk uz priekšu – zīmē spirāles.
  • Gribi koncentrēties uz mērķi – zīmē tīklu un mērķus.

Autors: Viktors Nazarevičs
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Ceļš uz dziedināšanu: piedot visiem, kas nodarījuši mums sāpes

piedošana2

Kad tiek atvērta brūce uz emocionālā ķermeņa, no tās ir jāiztīra visi netīrumi, visa inde. Kā to izdarīt? Kāds liels Skolotājs vēl pirms pāris tūkstošiem gadu piedāvāja mums risinājumu: PIEDOT. Nekas, izņemot piedošanu, nav spējīgs attīīrīt mūsu brūces no emocionālās indes.

Piedošana vajadzīga mūsu pašu Dvēseles dziedināšanai. Mēs piedodam, jo esam līdzcietīgi paši pret sevi. Piedošana tā ir mīlestības izpausme pašam pret sevi.

Ir jāpiedod visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka viņu nodarīto vienkārši nav iespējams piedot

Piedot viņiem ne jau tādēļ, ka tie pelnījuši piedošanu, bet tādēļ, ka jūs paši vairs nevēlaties ciest un paciest tās sāpes katru reizi, kad atceraties to, ko jums nodarīja. Un nav svarīgi, kā tieši jūs apvainoja – piedodiet viņiem, jo jūs taču nevēlaties slimot arī turpmāk.

Pieņemsim, ir šķirta sieviete. Iedomājieties, ka viņa bija precejusies desmit gadus, pēc tam sastrīdējās ar vīru kaut kāda briesmīga viņa nodarījuma dēļ. Viņi izšķīrās un tagad viņa no visas sirds neieredz bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana, viņai vēderā izraisa spazmas un nelabumu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs nav spējīga to izturēt. Sievietei vajadzīga palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Man ir ļoti sāpīgi. Viss manī vārās – naids, greizsirdība, sašutums. Kaut ko tādu nevar piedot! Es neieredzu šo cilvēku!”,

Psihoterapeits atbild: “Jums jālaiž uz āru savas emocijas, jāizrunājas, jāizlaiž savas dusmas un naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam, paņemiet spilvenu un iekožaties ar zobiem tajā, sitiet, plosiet! Lai dusmas iznāk uz āru!” Viņa pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Paliek vieglāk. Sieviete iedot psihoterapeitam tūkstots rubļu, sakot: “Pateicos, dakter! Man ir daudz labāk!” Pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas sejā parādās smaids.

Un, lūk, viņa iziet no kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām uz ielas? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids iekvēlojas ar vēl lielāku spēku kā agrāk…
Emocionālais sprādziens šajā gadījumā atnes tikai īslaicīgu atvieglojumu. Jā, tas palīdz uz brīdi atbrīvoties no daļas indes, un cilvēkam uz brīdi paliek vieglāk, bet pašu brūci tas nesadziedē.

Vienīgais veids, kā izdziedināt brūci ir piedot! Šai sievietei ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījums.
Kā saprast, vai esi piedevis cilvēkam no sirds, pa īstam?
Tikšanās ar viņu vairs neuzvanda bijušās jūtas. Šī cilvēka vārda pieminēšana vairs neizsauc emociju vētru. Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē, ka esat piedevis no sirds, pa īstam. Protams, uz emocionālā ķermeņa rēta paliek, tāpat kā uz ādas paliek pēdas. Notikušais paliek atmiņā, tu visu atceries, taču, kad brūce aizdzijusi, tā vairs nesāp.

Iespējams, jūs tagad domājat: “Piedot citiem: viegli pateikt! Es ļoti priecātos, ja varētu to izdarīt. Bet nesanāk”. Mums ir simtiem attaisnojumu tam, ka neesam spējīgi piedot. Bet tā nav taisnība.

Taisnība ir tajā, ka tie, kuri neprot piedot, jo nav raduši to darīt, ir trenējušies meistarībā ne-piedodot.

Bija laiks, kad mums, esot bērniem, piedošana bija asinīs. Pirms aplipinājāmies ar dvēseles slimību ne-piedošanu, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas notika pats no sevis. Parasti mēs piedevām uzreiz. Paskatieties uz bērniem, kuri kopā rotaļājas: lūk, viņi sastrīdējās, pat sakāvās un viens ar asarām acīs  skrien pie mammas: “Mammu, viņš man iesita!” Divas mātes iesaistās sarunā, šī saruna ātri pāraug savstarpējos apvainojumos, bet bērni jau pec pāris minūtēm,atkal spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Bet ko dara viņu mātes? Viņas sāk ienīst viena otru līdz mūža galam.

Un te mēs nerunājam par to, ka jāiemācās piedot – mums šī spēja ir iedzimta. Taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši mācamies ne-piedot. Protams, ar laiku mēs vienkārši pierodam pie tā, ka nevajag piedot. Lai kā mūs cilvēks būtu apvainojis, mēs viņam nekādā gadījumā nepiedosim, uz mūžu izsvītrosim viņu no savas dzīves. Un sākas patmīlas karš. Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu pašu patmīlība un sava svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis izskan it kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nekad nepiedošu! Kaut ko tādu nepiedod!”

Bet pati būtiskākā problēma ir LEPNĪBA.
Lepnība un patmīla (nejaukt to ar pašcieņu) liek mums pieliet eļļu aizvainojuma ugunij, nemitīgi sev atgādināt, ka to piedot nav iespējams! Taču padomāsim, kurš šajā gadījumā cieš un kuram uzkrājas arvien vairāk šīs emocionālās indes? Mēs šaustam sevi par to, ko nodarījuši citi, kaut paši neko sliktu neesam darījuši.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest kaut tikai tādēļ, lai nosodītu paridarītāju. Mēs uzvedamies kā mazi bērni, kuri taisa histērijas, kaut patiesībā vēlas tikai pievērst sev uzmanību. Mēs nodaram sev sāpes, paziņojot: “Skaties, ko es daru! Un tas viss tikai tevis dēļ!” Joki jokiem, bet tieši tā arī viss notiek. Daudzos gadījumos mēs pat nesaprotam, kāpēc tik emocionāli un aizkaitinati reaģējam uz saviem vecākiem, draugiem, dzīvesbiedriem. Mēs esam sašutuši, bet, ja otrs cilvēks palūdz mums viņam piedot, mēs izplūstam asarās un atkartojam: “Nē, nē, tu man piedod!”

Atrodiet sevī bērnu, kurš stūrī ierāvies histerijā kliedz. Piedodiet sev savu lepnību, augstprātību un atlaidiet tās! Aizmirstiet par savu svarīgumu un vienkārši palūdziet piedošanu visiem parējiem un jūs paši redzēsiet, kādas brīnišķīgas parvērtības notiks jūsu dzīvē.

Sākumā sastādiet to cilvēku sarakstu, kam, jūsuprāt būtu jāpalūdz piedošana, un pēc tam domās palūdziet to katram no viņiem, ja jums nav laika satikties un negribas to darīt.
Pēc tam sastādiet sarakstu ar cilvēkiem, kuri jūs aizvainojuši, – tiem, kuriem jums jāpiedod. Sāciet ar saviem vecākiem, brāļiem, māsām, bērniem, vīriem, sievām, mīļotajiem, kaķi, suni, valdību un Dievu.

Piedodiet viņiem visiem un apzinieties, lai ko arī viņi nebūtu izdarījuši, jums gar to nav nekādas daļas. Atcerieties, katrs sapņo pats savu Sapni. Vārdi un darbi, kas nodarīja jums sāpes, bija tikai tā cilvēka reakcija uz visiem tiem krāmiem, kas glabājas viņa paša prātā. Viņš redz sapni par elli, bet jūs viņa sapnī esat tikai otrā plāna aktieri. Jūs neesat vainīgi tajā, ko viņš nodarījis. Un, kad radīsies tada apziņa, kad jūs pārstāsiet uztvert to visu personīgi, līdzjūtība un sapratne noteikti palīdzēs jums piedot ikvienam.

Sāciet ar piedošanu, ar praktisko prasmi piedot. Sākumā nebūs viegli, bet pec tam tas kļūs par ieradumu. Vienīgais veids, ka atgriezt sev prasmi piedot ir darīt to praksē. Treniņi, prakse un tā līdz brīdim, kad varēsiet PIEDOT PATS SEV.

Agri vai vēlu tu saproti, ka ir jāpiedod sev par visām brūcēm un indi, par visām ciešanām, kuras nodarīji pats sev, radot tieši tādu sapni. Un tad, kad tu piedod sev, iestājas harmonija pašam ar sevi, tad nostiprinās mīlestība pret sevi. Tā arī ir augstākā piedošana – kad beidzot tu PIEDOD PATS SEV.

Apzinieties šī akta spēku un piedodiet sev par visu, ko esat izdarījuši savas dzīves laikā. Un, ja ticiet reinkarnācijai, piedodiet sev par visu, ko esat nodarījuši visu savu iepriekšējo dzīvju laikā. Pārliecības par to, kas ir labs un kas ļauns, mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mes uzskatām par sliktu. Mēs atzīstamies, ka esam vainīgi, mes esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu – un sodam paši sevi. Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarītais ir tik briesmīgs, ka noteikti no tā ir jāattīrās. Bet, ja no sirds tici tam, ka :”Lai notiek tava griba” – tas kļūst pavisam reāli. Šajā ziņā mēs radām savu karmu un mums jāatbild par to, ko ar savu ticēšanu esam radījuši.

Tas kartējo reizi pierāda to, cik ļoti vareni un spēcīgi mēs esam. taču, lai atbrīvotos no vecās karmas, ir vienkārši jāatmet šis priekšstats, jāatsakās tam ticēt un skat, karmas vairs nav.

Nav jācieš, nav par kaut ko jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot sev, karma vienkārši izkūpēs gaisā. No tā brīža dzīve it kā sākas no sākuma. Un tā kļūst viegla, jo piedošana ir vienīgais veids, kā attīrīt emocionālās brūces, vienīgais veids kā izdziedēt tās…

Avots: http://lubovbezusl.ru

Tulkoja: Ginta FS

Atlaist vēlmes

11102782_952987618074629_7487877086489676210_n

Iemācies atlaist savas vēlmes, lai tām būtu iespēja piepildīties!

Tagad noskaidrosim, ko nozīmē vārdi “atlaist vēlmes”, kāpēc tas vajadzīgs un kā to izdarīt.

Pieņemsim, ka mēs jau saprotam, ka ikviena vēlēšanāš ir līdzīga putniņam un turēt to dzelžainā tvērienā ir ne tikai neizdevīgi, bet – pat bīstami. Un, protams, arī būrītī putniņš diez vai būs tikpat laimīgs kā brīvībā. Ja mēs patiešām kaut ko ļoti vēlamies, mums jāiemācās atlaist savas vēlmes, lai tām būtu iespēja piepildīties.

Kā atlaist savas vēlmes?

1. Izrakstīt savas vēlmes

Kad mēs savas vēlmes nepierakstām, bet visu laiku nēsājam sev līdzi – savā galvā, tās ir kā piesietas mums. It kā nav nekādas vajadzības pierakstīt – tāpat viss ir skaidrs un zināms? Bet – nē! Labāk savas vēlēšanās izvilkt ārā un glabāt atsevišķi. Tāpēc es bieži rekomendēju nevis vienkārši uzrakstīt savu vēlmju sarakstu, bet izveidot tādu sarakstu, kurā ir ne mazāk kā 100 vēlmes. Tas tāpēc, lai varētu tur veikt nelielu inventerizāciju, paskatīties uz to visu no malas, no visām pusēm, kaut ko atmest (saprotot, ka nedod Dievs, kas tāds piepildīsies), kaut ko atlikt, kaut ko pielikt.

Kad mēs savus sapņus un vēlmes pierakstām, mums pašiem ir vieglāk saprast, kas no visa tā, kas glabājas mūsu galvā, ir patiešām mūsu, bet kas – atnests kaut kur no malas, no sociuma, draugiem, radiem, ģimenes, paziņām.

Es atceros vienu meitenei, kura rūgti raudāja pēc tam, kad bija uzrakstījusi sarakstu ar 100 savām vēlmēm.  Raudāja tāpēc, ka no uzrakstītajām 100 vēlmēm, tikai viena bija viņas pašas. Tikai viena! Bet būtu taču bijis vajadzīgs tik daudz spēkus patērēt, lai visu to sasniegtu un tikai pēc tam atklātu, ka nekas no tā nenes kāroto laimes sajūtu. Daudzi tā arī nodzīvo visu dzīvi, nesaprotot, kāpēc un kam.

Tās vēlēšanās, kas ir MŪSĒJĀS piepildās vienkāršāk un ātrāk. Īpaši, ja mēs visu laiku necenšamies skriet pretējā virzienā, pēc kādām ilūzijām un mirāžām.  Pie kam, piepildījušās, tās dod mums ļoti daudz spēka, iedvesmas un izved mūs pavisam citā dzīves apziņas līmenī. Taču atrast visā tajā troksnī SAVU – ir ļoti grūti.

Mamma saka: tev vajadzīgs dzīvoklis un izglītība, tētis saka: tev vajadzīga mašīna un darbs ārzemēs, vīrs saka: tev vajadzētu vēlēties būt tievākai un slaidākai, TV māca, ka pienācis laiks botoksa injekcijām, bet draudzenēm šķiet, ka tev visvairāk vajadzīga karjera un neatkarība, savukārt žurnālos rakstīts, ka jaunajās kurpēs un apģērbā no Chanel kolekcijas tu būsi laimīgākā sieviete pasaulē un dzīve bez iPhone vispar nav iedomājama.

Bet, ko vēlies tu pati? Kas vajadzīgs tev un tavai sirdij????

Iesākumā vajag attīrīt graudus no pelavām un izdzirdēt savu sirdsbalsi, lai nepieslietu savas kāpnes pie svešas sienas. Lai cik tas dīvaini nešķistu, savas īstās, personīgās vēlmes atlaist ir daudz vieglāk, jo nav spiediena no ārpuses.

2. Kļūt laimīgai arī bez visa tā

Parādīšu jums savu piemēru, pateicoties kuram es visu to ļoti veiksmīgi atsekoju.

Es augu viena un sapņoju par lielu ģimeni. Lai bērnu būtu vismaz 5, bet varbūt – arī vairāk. Un, lūk, mums piedzima pirmais dēls. Mums ļoti gribējās arī nākamo bērnu – bet, nekas nenotiek veselu gadu. Milzīga sāpe no tā, ka viss notiek ne tā un mana vēlme aizslīd. Es jaunāka nekļūstu, bet palikt stāvoklī nekādīgi nesanāk. Vai tiešām manas cerības tā arī sabruks nerealizējušās?

Kad sapratu, ka pārāk stipri esmu pieķērusies savai vēlmei, ka esmu kļuvusi neadekvāta, skaitļodama dažādus grafikus un “iznesot smadzenes” savam vīram, es aizdomājos. Visas manas sapņu kolāžas bija pielīmētas ar lielu ģimeņu fotogrāfijām – ne mazāk kā 3 bērni, it kā pārējiem laimes nebūtu. Kāpēc Dievs nedod mums otro bērnu? Bet varbūt mums vienkārši nav paredzēts vairāk par vienu bērnu? Pieņemsim, ka mums vairāk bērnu nebūs. Un kas tad? Es palikšu nelaimīga un nerealizējusies? Es zaudēju savu dzīves sapni? Dzīve velti nodzīvota?

Vai arī tomēr esošajā situācijā ir kads prieks un labums?

Mums taču ir viens dēls. Kādam nav neviena, bet mums ir un aug, gudrs, skaists. Ja bērns ir viens, viņam vairāk var veltīt savu mīlestību, rūpes. Kad ģimenē ir viens bērns, tad vairāk laika paliek pašrealizācijai un iespējams būt mobilākai. un tā tālāk…

Es vācu sava stāvokļa priekšrocības un samierinājos ar to, pieņēmu visu kā tas ir. Un, kā tiko biju pieņēmusi domu, ka, iespējams, tā arī palikšu par viena bērna māti, kad iestājās grūtniecība.

Es pati to vairs negaidīju, bet brīnums notika, kā tikko es pieņēmu situāciju un iemācījos būt laimīga savā šodienā.

Atlaist vēlmi, nozīmē sajust un pieņemt to, ka arī tagad es esmu laimīga. Ka man jau šobrīd ir ļoti daudz kas dots.

Laimīga bez laulībām. Laimīga bez savas privatmājas. Laimīga bez milzīga daudzuma skaistām kleitām. Laimīga arī bez sava mīļotā sapņu darba. Es JAU esmu laimīga. Un būšu priecīga kļūt vēl laimīgāka, ja visas manas sirds vēlmes piepildīsies.

3. Neatteikties no savas vēlmes

Dažkārt mēs aizraujamies ar pirmo punktu un sākam sev iegalvot, un sevi mānīt, ka man jau tāpat viss ir labi, kam man tas vajadzīgs. Es zinu kādu meiteni, kura ļoti vēlējās bērnus, bija “izbesījusi” visus savus draugus ar mūžīgajām runām par savām vēlmēm. Bet pēc tam atsala. Sāka visiem skaidrot – arī pati sev, ka bērnus negrib. Ka bērni – tā ir mūžīgā nekārtība mājās, ka ar viņiem viss ir sarežģīti, ka nepietiks laika kerjerai, ka vīrs viņai nemaz nav tik stabils, lai vēlētos kopīgus bērnus.

Laimīgāka no tā visa viņa nekļuva. Viņa ieslīga depresijā, pati nesaprotot – no kā. Viņai taču viss ir un bērni nav vajadzīgi. Taču problēma tā, ka viņa pati pret sevi nebija godīga un atklāta. Tā vietā, lai atzītu, ka viņa grib bērnus, taču pagaidām tas vienkārši nenotiek, viņa bija nolēmusi no šīs vēlmes atteikties pavisam.

Pēc vairākus gadus ilga pašapmāna (un psihoterapijas), viņa kļuva māte. No sākuma vienu bērniņu adoptēja (un atzīstot, ka bērnam ne vienmēr jāatnāk tieši tajā ceļā, ko vēlamies), pēc tam, pavisam negaidīti palika stāvoklī. Ārsti plātīja rokas un teica, ka tas nav iespējams. Bet tas notika, jo viņa atlaida savu vēlmi noteikti tieši tādā ceļā kļūt par māti.

Ne vienmēr mūsu vēlmju realizācija ir atkarīga no mums. Un, ja ir atkarīga, tad nenozīmīgi. Tāpēc ir vērts uzticēties un atļaut Dievam lemt, kad un kas mums ir jāiedod.

Viņš labāk redz, kas mums ir vajadzīgs un kam mēs esam gatavi. Mēs it kā būtu uzrakstījuši iesniegumu uz vadītāja vārda un tālāk – viņš pieņems lēmumu..

4. Dari, kas jādara un būs, kas būs

Atlaist vēlmes, nenozīmē, ka jāsēž un rokas nolaidušam jāgaida. Jūras krastā sēdēt un gaidīt savu Greju un uz pārējo visu nospļauties: no manis te nekas nav atkarīgs, tāpēc vienkārši stāvēšu un gaidīšu. Daudzas meitenes tā arī sapņo par savām precībām: ja viņam vajadzēs, viņš pats mani atradīs. Bet kā gan viņš tevi atradīs, ja 12 stundas esi savā ofisā un pēc tam lēkšiem uz mājām gulēt? Kurā mirklī viņam tevii jāatrod? Un vai tu viņu pamanīsi, ieraudzīsi, sajutīsi? Nu, ienāks viņš nejauši tavā grāmatvedībā, būs sajaucis durvis, bet tu pat viņam vērību nepiegriezīsi, nepamanīsi, jo istaba nepielīs saules gaismas un tauriņi nesāks lidot telpā.

Daudzi tā būvē savas attiecības, savu biznesu un visu savu dzīvi. Sacīdami, gan jau kaut kā notiks, es taču to gribu. Taču pat, lai vinnētu loterijā, ir vismaz loterijas biļete jānopērk. Bet lai uzbūvētu attiecības, tajās kaut kas ir jāiegulda.

Dievam nav citu roku, kā mūsējās. Šajā ziņā, mēs paši esam savas laimes kalēji.

Taču tādi kalēji, kass saprot, ka “samaksa” atnāks no augšas un tajā apjomā, kādā mēs to esam pelnījuši. Mēs turpinām darīt savu darbu un pildīt savu pienākumu. Bet kādi būs augļi, to lemj Dievs.

Tātad, ja neesmu precējusies, bet ļoti to vēlos, tad stradāju ar savām sievišķīgajām īpašībām un esmu tur, kur var iepazīties ar cienīgiem vīriešiem. Ja man pievērš uzmanību, es dodu cilvēkam iespēju, pat tad, ja pirmajā mirklī man šis vīrietis ne īpaši patīk. Komunicēju, iepazīstu viņu. Pieņemu uzmanības pierādījumus. Visbiežāk tas, kas mums paredzēts, pirmajā mirklī izskatās parasts un “ne tas cilvēks”. Kad pienāks laiks precēties, kas būs mans vīrs, ne man lemt. Un es to saprotu.

Ja sapņoju par māju, tad ne vienkārši priecājos par smukām bildītēm, vai apskaužu citus, kam ir mājas, bet uzzinu cenas zemes gabaliem, studēju, kur labāk izvēlēties savai mājai vietu, no kā to celt, kādi materiāli labāki, skatos plānojumus. Un pēc tam, solīti pa solim, pa ķieģelītim eju pie sava mērķa. Sakrāju naudu zemei – nopērku zemi, lēnītēm sāku būvēt.

5. Pateikties

Ļoti bieži mēs aizmirstam par pateicību. Fokusējamies uz to, kas nav, aizmirstot par to, kas jau ir. Mana paziņa – četru brīnišķīgu meitu māte, neprātīgi sapņoja par dēlu. Ilgu laiku tā bija viņas apsēstība – viņa domāja, ka ir slikta sieva, jo vīram nav dzemdējusi mantinieku, Ka meitenes – tas ir gluži parasti, izies pie vīriem un aizlidos no ligzadas. Viņa žēloja sevi, pārdzīvoja un neizjuta pret meitām īpašu mīļumu.

Reiz viņa nokļuva ciemos pie citas mātes, kurai bija pieci dēli – un nevienas meitas. Tā lūdza Dievu par meitiņu, bet – nekā. Jokojot, viņas viena otrai piedāvāja samainīties vietām, un padalījās ar savām problēmām un pārdzīvojumiem. Pats vērtīgākais, ko mana paziņa šīs sarunas laikā ieguva, bija tas, ka viņa šo situāciju ieraudzīja no malas. Viņas meitas mierīgi spēlējās ar lellēm, novāca aiz sevis savus traukus, dziedāja, dejoja. Bet pieci “drosmīgie bruņinieki” visu laiku skraidīja, ārdījās, sagriežot māju kājām gaisā, neko aiz sevis nenovācot.

Pārnākot mājās, viņa pirmo reizi aizdomājās par to, kā viņai paveicies, ka Dievs viņu pasargājis no skaļajiem bļāvieniem un cīņas trokšņa. Kāda laime, ka ir meitas, kas palīdz mājas darbos, nerada nekādas problēmas, mācās labi, ir maigas un mīlīgas. Kā viņa teica, tajā brīdī viņa “atlaida” savu vēlmi. Paldies Dievam! Pateicība piepildīja viņas dvēseli un viņa pārstāja justies apdalīta. Un pēc gada viņai piedzima dēls. Absolūti neplānoti.

Būt poteicīgiem par visu, kas dots. Un dots ir tik daudz.

Vairumam no mums ir, kur dzīvot, ir ko ēst, ko mugurā vilkt. Bet ir miljoniem cilvēku, kuri dzīvo absolūtā nabadzībā, kuriem nav pienācīgu māju. Mums blakus ir mūsu mīļie, tuvie cilvēki, paēduši, dzīvi. Mums ir rokas, kājas, bet mēs to nenovērtējam.

Būt pateicīgiem bez pretenzijām – bet, kad gan tas notiks!!!? Pārslēgties nepārtraukti uz pateicību. Lai arī man nav savas mājas, paldies par to, ka mums ir iespēja īrēt mājvietu un dzīvot atsevišķi no vecākiem. Lai ari man nav liela skapja ar kleitām, taču man ir četras, ļoti skaistas kleitas un talants, šujmašīna, un prasme uzšūt sev apģērbu. Un tā tālāk…

Kad mēs protam būt pateicīgi, sapņi piepildās ātrāk. Jo kam gan var būt vēlme lutināt veceni no pasakas par zvejnieku un zelta zivtiņu?

Viņai taču vienmēr visa būs par maz, viss – ne tā, vajag vairāk un vairāk (protams, arī tādas dzīves rezultāts ir likumsakarīgs).

Ja visu to darīsi, sajutīsi, ka spriedze mazinās, dzīvot kļūst vieglāk, vienkāršāk un priecīgāk, un vēlmes sāk piepildīties vieglāk un ātrāk. Un pat tad, ja tās vēl nav piepildījušās, tu nejūties dzīļā depresijā un tavas vēlmē iekrampējušās rokas atslābst. Tātad ir jāturpina ceļš uz priekšu, viss ir pareizi un īstajā laikā tu ieraudzīsi savu iesēto vēlmju sēklu asnus.

Visam savs laiks!

Autors: Olga Vaļajeva no grāmatas “Nesapņot ir kaitīgi”

Tulkoja: Ginta FS