Māte – Meita: attiecību attīstības posmi

mate_meita

Harmoniskām meitas attiecībām ar māti ir pieci posmi:

Pirmajā posmā mamma un meita dzīvo vienu dzīvi. Tādas attiecības, pilnas savstarpējas dziļas abpusējas sirsnības raksturīgas agrai bērnībai, kad bērns sevi identificē ar mammu: norūpējusies mamma – norūpējusies meita, mamma priecājas, arī meitai priecīgi. Kā tikko meita sāk apzināties savu individualitāti, viņa nodala sevi no mātes. Un iestājas otrais posms, kad meita sāk pretoties un sacelties pret to dzīvesveidu, kuru redzēja savā vecāku ģimenē. Parasti šis posms ļoti spilgti izpaužas tieši pusaudža gados. Krievu tautas tradīcijā šī vecuma meitenes dēļ savas tieksmes “badīties”ar vecākiem sauca par “kazām”. Meitenei šajā vecumā ir ļoti svarīgi aktīvi izpaust sevi, bet vecākiem ir svarīgi ievērot savu teritoriju, apzīmēt savas dzīves prioritātes un likt savai nemiernieciskajai meitai saprast, ka viņi dzīvo tā, kā uzskata par pareizu, un vienlaicīgi atzīt viņā pieaugošu sievieti un dot viņai tiesības radīt pašai savu atsevišķu pasauli….

Trešais posms ir meitas atdalīšanās no mātes. Ļoti bieži šajā brīdī tadā vai citā veidā meita pamet vecāku ligzdu – aizbrauc mācīties vai apprecas. Ja meitene paliek vecāku ģimenē, tad viņa ļoti aktīvi sāk apzīmēt savu teritoriju – istabu, kurā ieved savu kārtību, savu dienas režīmu, savu draugu loku. Šīs robežas tiek noteiktas pietiekoši stingri un netiek pieļauta ielauzšanās tajās.

Kad pasaule ir iekārtota atbilstoši savai gaumei un saprašanai, meitenei ļoti svarīgi kļūst tas, ka māte atzīst viņas pasauli, tāpēc šajā etapā – ceturtajā posmā meita vecākiem demonstrē savus sasniegumus, lai pierādītu to, ka viņas atdalīšanās ir notikusi veiksmīgi, ka viņas pasaulē viss ir labi.

Kad mammai viss ir parādīts un pierādīts, tad atnāk pateicība. Šajā piektajā posmā meita sāk just dziļu un patiesu pateicību mammai – tai sievietei, kura laida viņu pasaulē, iedeva visu, ko varēja iedot, mīlēja, kā prata. Atnāk mātes lomas apzināšanās, pašas pašpietiekamības un pašvērtības apzināšanās.

Sieviete sāk uztvert savu māti kā atsevišķu, savā zinā “svešu” sievieti, kas viņas liktenī spēlējusi ļoti svarīgu lomu un tagad turpina dzīvot savu dzīvi. Šis ir laiks, kad viņa viedi vēro savu māti un viņas dzīvi, apzinās viņas atrisinātos un neatrisinātos uzdevumus.

Tālākā meitas un mātes attiecību attīstība vairs nav bērnu-vecāku, bet gan sievietes-sievietes attiecības, dziļa vieda draudzība.

Kad sieviete nav izgājusi kādu no attiecībām ar māti attīstības stadiju, notiek it kā “apstāšanās” kadā no posmiem un tas negatīvi ietekmē sievietes dzīvi.

Pirmkārt, sieviete sāk “atspēlēt” neizieto posmu attiecībās ar vīrieti. Tā rodas mūžīgi karojošās, mūžīgi vīriešiem savas spējas un pašpietiekamību pierādošās sievietes.

Otrkārt, sieviete, kura nav izgājusi visus šos posmus nav spējīga atļaut saviem bērniem iziet ārpus tā rāmjiem, ko pati nav varējusi pārvarēt. Arī viņas bērni nespēj iziet pārējos posmus, tā paliekot par mūžīgiem bērniem, vai mūžīgi karojošiem pusaudžiem.

Treškārt, sieviete, kura nav izgājusi visus posmus, arī savu vīrieti tur atbilstošā bērna vai pusaudža stāvoklī, tomēr pieprasot no viņa gan vīrieša īpašību izpausmi, gan apzinātību, gan pieauguša cilvēka rīcību.

Ko darīt?

Sākumā ir svarīgi sev godīgi atbildēt, kurus etapus attiecībās ar mammu es neesmu izgājusi. Paskaties uz savu mammu – kādā etapā ar tavu vecmāmiņu viņa ir “iestrēgusi”? Visticamākais, tu atrodies tieši tur pat.
Izanalizē savas attiecības ar vīriešiem. Kas tev ir blakus – bērns, pusaudzis vai nobriedis vīrietis? Kā tu pati izpaudies attiecībās?

Un tālāk ir apzināti jāiziet šie “izlaistie” posmi, beidzot sacelties vai atdalīties, radīt savu pasauli un izlielīties ar to, apzināti nonākt līdz pateicībai. Ja mammas vairs nav starp dzīvajiem, tad to visu var izdarīt domās, izspēlējot iztēlē visas attiecību stadijas.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Mūsdienu sievietes emocionālā pārslodze

rupes par sevi

Būt sievietei šodien nav joka lieta un ir daudz grūtāk, kā tas bija agrāk. Ne tikai tāpēc, ka mums šodien ir iespējas, no kurām galva griežas. Kaut arī tas atstāj lielu iespaidu.

Mēs patiešām varam atvieglot savus mājās darāmos darbus, bērnu audzināšanu, brīvi pārvietoties pasaulē. Ļoti daudz ko varam. Taču šīs iespējas rada mums papildus grūtības – izvēles mokas, mokas vērot citus un censties paveikt ko līdzīgu. Tas viss pārslogo sievietes psihi, kura arī bez tā visa ir ļoti jūtīga.

Uzmanīgāk apskatīsim tieši šo daļu – sievietes emocionālo slodzi.

Iedomāsimies dzīvi pirms simts gadiem.
Dzīvo kāda sieviete – Maša. Viņa dzīvo ciemā, kurā ir 100 mājas, un pazīst gandrīz visus ciema iedzīvotājus. Arī Mašu zin kādi plus-mīnus 200-300 cilvēki. Attiecības viņai ir ar kādiem 100 cilvēkiem. Un atbildstoši, kā savējos viņa uztver no 100 līdz 300 cilvēkiem. Pārējie zemeslodes iedzīvotāji viņai nav zināmi, tāpat kā viņa viņiem. Un arī viņu sāpes Mašai nav zināmas un viņas psihi tās netraumē.

Šodien Maša, dzīvojot lielpilsētā, katru dienu var saskarties ar simtiem cilvēku. Vairumu no tiem viņa ieraudzīs tikai reizi, taču tie tā vai citādāk var ietekmēt viņas dzīvi. Bet internetā un TV Maša uzzinās par visu, kas notiek pasaulē. Un, kur sākas tā robeža “savējie”, par kuriem viņai jāpārdzīvo?

Agrāk ar nāvi viņa varēja saskarties maksimums 300 reizes – ja nu gadījumā ar visu ciemu kaut kas notiek. Bet tagad? Katru dienu kaut kas notiek. Kaut kur notiek karš, krīt lidmašīnas, cilvēki slimo, iekļūst avārijās. Ja Maša dzīvo ar atvērtu sirdi, tad visi šie cilveki viņai ir kā “savējie”. Tātad – zaudējums un sēras. Katru dienu.

Un tikai svētie ir spējīgi dzīvot šajās vispasaules sāpēs pastāvīgi, neaizverot savu sirdi, nenocietinoties, nemirstot katru reizi kopā ar kādu otrā pasaules galā. Bet parastā meitene Maša?

Viņai kļūst neizsakāmi smagi no savas emocionalitātes, jūtīguma un atvērtības. Tātad savas būtības sievišķajām izpausmēm. Neizsakāmi smagi un sāpīgi. Un tālāk, visticamākais, viņa tomēr aizvērsies. Aizvērs sirdi šīm sāpēm. Jo no informācijas plūsmas aizvērties nevar. Taču, ja jau sirds ir aizvērta, tad aizvērta visam. Gan mīlestībai, gan Visuma enerģijai, kas varētu pabarot Mašu. Tāpēc arī Mašai nav spēka, nav vēlmes kaut ko darīt un viņas dzīve ir garlaicīga un pelēka.

Diemžēl. Viņa cenšas mīlēt ar sirdi, taču tas ir tas pats, kā skūpstīt kādu, galvā uzvelkot spaini. Arī sāpes var nodarīt viegli un arī baudas nekādas.

Tas ir pirmais emocionālas pārslodzes faktors – nespēja norobežot savu sirdi no sāpēm, kas notiek pasaulē.

Var pārstāt skatīties un lasīt ziņas, ko es parasti arī rekomendēju visām sievietēm un meitenēm. Taču, cik daudzas to spēj? Tuvākie jau turpinās klausīties ziņas un stāstīt par to, kas notiek…

Un vēl tagad par to, ka pasaulē ir Maša, var zināt arī citi cilvēki. Kāds priecāsies, kādam viņa ļoti iepatiksies, bet kāds, gluži otrādi, padomās par Mašu kaut ko sliktu. Un arī pateiks to, ko domā.

Būt skaistai sava ciema robežās nav grūti – parasti ir kaut kāds viens standarts, visi viens otru zin, ir jau pierīvējušies. Bet te, gadījuma cilvēki –  iet garām un izmet replikas: Resna! Tieva! Neglīta! Muļķe! Šķībacaina!

Cilvēki neprot paklusēt. Dažiem kaut kas pasprūk nejauši, daži pasaka ko nejauku ar nolūku otru aizvainot. Un ko ar to darīt Mašai?  Viņa taču ir meitene, tātad emocionāli jūtīga. Viņas dabā ir pieņemt un saņemt mīlestību.

Tas ir otrais emocionālās pārslodzes faktors – svešu viedokļu troksnis.

Viņa var pārstat būt kā visi – nerādīt savas fotogrāfijas, nekomunicēt sociālajos tīklos. Teorētiski var. Praktiski – tas ir ļoti grūti. Reti ir tādas mūsdienu sievietes, kas spēj pilnībā atteikties no virtuālas komunikācijas, kura ir tik ierasta.
Trešais faktors – ir iespēja redzēt citu cilvēku dzīvi. Unikāla iespēja. Vērot, iedvesmoties, pašai mainīties.

Taču var arī skaust, vēlēties neiespējamo sev šobrīd, salīdzināt savus tuvos un sevi pašu – ne par labu sev. Jo internetā taču visiem viss ir tik skaisti, praktiski ideālas bildes bez tik daudziem nepatīkamās neredzamas ortrās daļas – iekšējā darba. Un sadzīves.

Un sēž Maša ar savu nesen piedzimušo bērnu bērnu kopšanas atvaļinājumā, knapi paspēj pagatavot ēst, iztīrīt māju, paspēlēties. Un redz, ka kaut kādai Katjai jau ir divi bērni un viņa vēl piedevām ir notievējusi, un pusdieno restorānos un vīrs viņai tik skaistus ziedus dāvina. Un vēl Katja strādā. Kā viņa to visu paspēj? Un Mašai sāk šķist, ka viņai ir milzīga problēma. Un tagad mājas darbi jau sagādā emocionālas neērtības. Tāpēc, ka “visi cilvēki kā cilvēki, tikai es viena neveikla un čammma”. Domāju, ka tas saprotams daudzām meitenēm, kuras bijušas bērna kopšanas atvaļinājumā vairāk par gadu.

Savas nevērtības un nerealizētības sajūta ļoti bieži sākas tieši šeit, tajā punktā, kad “citiem ir labāk.”

Un ir gandrīz neiespējami izslēgt tās kameras, kas rāda to, kas notiek svešās mājās. Tas jau šodien ir normāli un pieņemami. Mēs visi tā vai savādāk atstājam savus logus atvērtus un svešie var redzēt, ka bērni smaida, mājas ir kārtība un vīrs dāvina ziedus.

Un tas kļūst par vēl vienu smalkās sievietes psihes pārslodzes punktu. Un arī no tā nepaslēpsies. Un tas liek Mašai steigties, uztraukties un censties paspēt vēl vairāk. Vairāk kā nepieciešams viņas dabai.

Ceturtais faktors ir izvēle.Tagad tās ir tik daudz! Agrāk viss bija vienkārši – atnāc uz veikalu pēc maizes – rupjās un baltmaizes. Lūk, arī visa izvēle. Bet tagad veikalu plauktos gozējas desmitiem dažādu šķirņu maizes. Tu stāvi, lasi etiķetes un galva griežas. Un tev jāuzņemas atbildība par savu izvēli.

Un tā ir tikai maize, bet vēl ir cita pārtika un tūkstošiem citu lietu, ko piedvā pārdevēji.

Un šo izvēli tu izdari katru dienu. Ko ēst, ko vilkt, ko darīt, ko macīties, ar ko komunicēt, ko atdot… Un visa atbildība par šo izvēli gulstas uz trauslajiem sievietes pleciem. Tāpēc, ka, ja vīram jaunais ēdiens negaršos, vainīga būsi tu. Ja bērnu aizsūtīsi ne tajā skolā – atkal, vainīga esi tu. Ja nopirki neveselīgu eļļu – arī vainīga esi tu.

Atteikties no izvēles pasaulē, kura sastāv no daudzām iksekundes izvēlēm, nav iespējams. Var samazināt tādu situāciju daudzumu, un atdot grožus vīrieša rokas (vīrietim izdarīt izvēli ir vienkāršāk). Bet, vai tad visām ir vīri? Un, vai šajā ziņā Maša uzticas savam vīram, pat, ja viņai tāds ir? Un, ja nu pēkšņi viņš nopirks ne to un atvaļinājumu ieplānos ne tur…

Piektais faktors ir bērni. Agrāk bērnu audzināšanas jautājumi gulās uz visas lielās ģimenes pleciem, kurā bija vairākas – 5-6 sievietes.

Tas nebija tik grūti. Bet tagad māte viena paliek ar bērnu ar visiem saviem pārdzīvojumiem. Pašu mātes un vīra mātes ne vienmēr palīdz un var palīdzēt, dažkārt pat traucē būt kontaktā ar sevi un saviem bērniem.

Pastavīga trauksme par nākotni. Agrāk viss bija zināms. Izaugs, pabeigs skolu (vai nepabeigs), strādās tīrumā kopā ar tēvu vai rūpnīcā. Vai arī izmācīsies institūtā un saņems nosūtījumu. Alga visiem apmēram vienāda. Dzīvos kā visi.
Bet tagad – atkal izvēle. Potēt, nepotēt? Dzemdēt mājās vai dzemdību namā? Mācīties skolā vai mājās? Atdot bērnu dārzā vai atstāt mājās? Cik skolā pulciņu? Kādas valodas? Kāds sports? Kāda nākotne viņu gaida – neprognozējami! Vai spēs sevi nodrošināt? Vai kļūs par vecāku lepnumu? Vai var savu bērnu kādam citam uzticēt?

Šodien ļoti daudzas sievietes ir psiholoģiski izglītotas un ļoti daudz ko zin par bērnības traumām – arī Maša. Un viņa ļoti cenšas netraumēt savu bērnu. Bet, ja gadās, ka traumē, tad pati no tā ļoti cieš un sevi vaino. Un visu laiku dzīvo spriedzē – kā tik nenodarīt pāri, neaizvainot, nesabojāt? Ļoti cēls mērķis. Bet vai gan ir iespējams bērnu ne reizi neaizvainot, nesarāt? Un vai viņam tas vipār ir vajadzīgs? Īpaši emocionāli nomocījusies māte, kura tik ļoti cenšas būt perfekta, ideāla un vienmēr smaidīt?

Jāpiebilst, ka vairums sievietēm nav pārāk spoža veselība un viņas ar to arī īpaši nenodarbojas, neprot nolikt savas robežas, neprot pateikt “nē”, nedara to, kas viņām sagādā prieku un baudu. Daudzas pat nezin, kas viņām patīk un ko viņas mīl. Bilde nav diez ko priecīga.

Un tā mūsu Maša, kas radīta tam, lai savas dzīves laikā izdzīvotu simts emocionālās pārslodzes veinības, šīs 100 vienības izdzīvo katru dienu, dažkārt pat 500, 1000. Un mēs brīnāmies, kāpēc tik daudzas sievietes ir nelaimīgas, kāpec ģimenes jūk, kāpēc bērni nespēj atrast sevi.

Samazināt stresa un slodzes līmeni. Vai tas ir reāli? Jā, reāli. Taču tas prasa daudz augstāku apzinatības līmeni un prasmi dzirdēt sevi, saudzēt sevi, mīlēt sevi, rūpēties par sevi. Nelasīt un neskatīties ziņas. Nekomunicēt ar tiem, kuri grauj tevi ar savu klātbūtni un runām. Sargāt savas robežas, neielaist tajās visus, kas nāk. Macīties rūpēties par sevi. Vairāk uzticēties savam vīram. Lūgties. Jebkurā grūtā situācijā. Par mieru visā pasaulē, par savu bērnu labklājību, par to, lai izdarītu pareizo izvēli… Prasmi ļaut sev iepauzēt, dažkārt pabūt klusumā. Vienai ar sevi. Palēnināties. Sazemēties. Apstāties.

Un tad sirdij uzradīsies spēks palikt atvērtai šajā sarežģītajā pasaulē. Visu lieko var atmest. Var aizvākt visu, kas rada lieku slodzi. Atbrīvot vietu tam, kas ir priecīgs, patīkams, ērts, vajadzīgs…

Saudzē sevi! Un atceries, ka tieši no tava iekšējā stāvokļa ir atkarīgi tie, kuri blakus. Un tavas rūpes par sevi ir rūpes par saviem miļajiem. Pats labākais rūpju veidds.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Ko darīt, ja vīrs dzer?

alcohol-428392_1280-e1496127144208

Daudzas sievietes savā dzīvē saskaras ar situāciju, kad ģimenes dzīve brūk dēļ tā, ka vīrs dzer. Tā ir nepatīkama situācija, kuru, par laimi, var labot. Šajā rakstā atradīsi patiesos problēmas cēloņus un veidus, kā palīdzēt savam dzīvesbiedram atbrīvoties no šīs problēmas uz visiem laikiem.

Problēmas saknes, kāpēc vīrs dzer.

Pats svarīgākais dzīvē ir saprast, ka visa realitāte izriet no mums un nenotiek pati no sevis. Dzīve spoguļo mūsu rīcību, domas un vārdus (tie visi ir karmiskās sēklas) palielinot to nozīmi desmitām reižu.
Un šis lieliskais jaunums ļauj mums pašiem mainīt realitāti tā, kā mēs to vēlamies. Atliek vien saprast, kā mēs radījām dzerošu vīru un piemeklēt pareizās darbības situācijas korekcijai. Te nu talkā nāk karmiskā menedžmenta zināšanas, ar kurām dāsni dalās Gešē Maikls Roučs savās grāmatās un treniņos.

Un tā, apzinies to, ka tavs partneris ir viens no pašiem lielākajiem spoguļiem, kas atspoguļo tikai to, kas ir tevī pašā.

Pēc savas būtības partneris ir tukšs, kā tīra papīra lapa un tikai tu pats to piepildi ar emocijām, rakstura īpašībām un tām situācijām, kuras kopā pārdzīvosiet. Un tikai no tevis ir atkarīgs, kāds partneris būs tev blakus: mīlošs vai burkšķošs, rūpīgs vai ignorējošs utt.

Piemēram, tavs vīrs piekūst darbā, priekšniecība pieprasa izpildīt neiespējamus uzdevumus, mājās gaida mājas lietas, bērni un ļoti daudzi risināmie saimniecības jautājumi, kas prasa viņa atbildību un uzmanību. Kādā mirklī vīrietis padodas un biežāk kopā ar draugiem sāk dzert aliņu, bet pēc tam jau arī alus kļūst par labāko draugu. Vai arī dzērieni kļūst stiprāki, un palielinās izdzerto dzērienu daudzums. Tendence ir skaidra un saprotama. Tā rodas atkarība.  Un, ja to laicīgi nenokontrolē, tad vēlāk tikt ar to galā būs daudz grūtāk.

Aprakstītā situācija ar darbu, nogurumu un mājas lietām nav iemesls tam, kāpec vīrs dzer. Tas ir veids, kādā situācija ar atkarību ienāca tavā dzīvē. Ir taču tik daudzas ģimenes, kur tādi paši noguruši vīrieši nesāk dzert, bet gluži otrādi, izdomā, kā visu laikā paspēt no noorganizēt, un atliek arī laiks ģimenei.

Arī tam ir savs karmiskais iemesls, taču par to parunāsim citreiz. Patiesais iemesls, kāpec vīrs dzer – ir tavā uzvedībā esošas atkarības pazīmes, tikai daudz sīkākas.

Ja vīrietis vai vīrs – alkoholiķis, tad jāpievērš uzmanība sev. Šajā brīdī vislabāk vīru likt mierā: neapvainot, nevainot, nelamāt, vienkārši atlaist situāciju un paskatīties uz sevi. Jo spēcīgāka vīrieša atkarība, jo spēcīgākas tevī ir atkarīgiem cilvēkiem raksturīgās īpašības.

Atceries, partneris ir eņģelis, kurš atnācis, lai norādītu tev uz tavām īpašībām, kuras nepieciešams piekoriģēt.

Tagad tiksim skaidrībā ar to, kā atrisināt situāciju.

Kā palīdzēt vīram atmest dzeršanu?

Lai atbrīvotos no sarūgtinājuma, ka vīrs ir alkoholiķis, ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Skaidri jāapzinās, ka realitāte izriet no tevis un neeksistē pati par sevi. Tu ar savām domām, vārdiem, darbībām radi savu partneri.

Otrais solis – saprast, kuru tavu atkarību tik spilgti demonstrē vīrs? Te var būt jebkas. Piemēram, tu smēķē vai izdzer vīna glāzi katru piektdienas vakaru, vai izdzer 5 krūzes kafijas katru dienu, vai arī nevari dzīvot bez konfektēm, bez tā, ka tevi pažēlo, bez sociālajiem tīkliem, seriāliem, tenkām ar draudzenēm utt. Atrodi to, no kā atkarīga esi tieši tu. Tikai godīgi!

Padomā par uzvedību, ieradumiem un izvelc dienas gaismā to, bez kā tu nevari mierīgi pavadīt dienu vai nedēļu. Liec mierā vainas apziņu un paššaustīšanu – tās šeit nav nepieciešamas. Mums vajadzīga apzināta pieņemšana un vēlme transformēt situāciju.

Piemēram: tie ir saldumi. Tu apzinies, ka bez tiem tu nevari dzīvot. Tagad pamēģini nemanāmi sev samazinat ikdienas saldumu patēriņa dozu.  Piemēram, tu katru dienu apēd 10 konfektes. Samazini šo daudzumu uz 8. Ja nevari tā uzreiz samazināt konfekšu skaitu, izstiep laiku: pirms ielikt konfekti mutē, domās noskaiti līdz 10 un šo laiku velti tam, lai ieraudzītu sevi neatkarīgu no saldumiem, bet vīru – neatkarīgu no alkohola, un lai visi cilvēki pasaulē viegli atbrīvojas no visām savām atkarībām. Pēc tam droši ēd.

Šajā vienkāršajā darbībā ir ielikta milzīga jēga: 10 sekundes paciesties ir spējīgs ikviens, lai kas tas arī nebūtu, taču no karmas viedokļa, tu radīji 650 sēklas savai nākotnei, kurā tu un tavs tuvāko loks atsakās no atkarībām.

Kā saka Maikls Roučs, katru sekundi mēs sējam 65 karmiskās sēklas, kuras agri vai vēlu izaugs situāciju vai cilvēku izskatā, ar kuriem mēs dzīvē saskarsimies.

Tādā veidā var pakāpeniski palielināt pauzīti pirms saldumu apēšanas un samazināt konfekšu daudzumu. Atceries par mērķi: redzēt sevi un savu vīru brīvus no atkarībām.

Velti tam katru savu darbību šajā virzienā. Un, ja katru dienu pirms miega tu atcerēsies par savu sasniegumu un priecāsies, tad pavisam drīz tu pamanīsi, kā vilkme pēc mīļotajām konfektēm ir samazinājusies, un vīrs dzer daudz mazāk.

Lai ātrāks un specīgāks būtu efekts ir vērts atrast vēl cilvēkus, kuri tāpat kā tu, vēlas atbrīvoties no savām atkarībām un palīdzēt viens otram šajā ceļā. Jūs varat satikties reizi nedēļā un pat vienkāršā sarunā padarīt cilvēku dzīvi daudz priecīgāku un laimīgāku.

Noteikti priecājies pat par pašām mazākajām uzvarām un neatbalsti atkarības citus: nedāvini alkoholu, kafiju, saldumus svētkos un nepierunā uz “nu tad vēl vienu uz ceļa kāju”. Labāk koncentrējies uz vērtīgam dāvanām, jautru atpūtu, bez “prieka dopingiem”, jo tie patiesībā ir tukši un tikai tu pats tiem piešķir kādu vērtību. Izmaini savu uzmanības fokusu, un vide, kurā tu atrodies noteikti reaģēs ar pozitīvām parmaiņām.

Vai bija vērtīgi? Tad padalies arī ar citiem, lai mūsu pasaule būtu daudz laimīgāka un brīva no atkarībām.

Avots: dwi.site
Tulkoja: GInta Filia Solis

Daudzas sievietes tiecas pēc garīguma

64985479_1908927289207085_4987002826510041088_n

Daudzas sievietes tiecas pēc garīguma….

Viņas cītīgi strādā ar sevi, pārejot no vienas garīgās prakses pie citām… Taču viņu acis dažkārt runā par to, ka Dvēsele ir pilna noguruma un skumju… Vārds DARBS ir vīriešu vārds. Sieviete nav radīta darbam, viņa ir radīta baudīt. Uzstādījums ” Lai kļūtu laimīga, man daudz jāstrādā ar sevi” ved sievieti nevis pie laimes, bet – noguruma. Tā vietā, lai būtu pievilcīga vīriešiem, viņa iegūst tikai vientulību.

Kā pietrūkst? Sieviete, kura strādā ar sevi, kļūst par strādnieci. Tieši strādnieci. Tajā brīdī, kad viņa nolemj strādāt, viņa neapzināti vēlas būt vajadzīga citiem, kā Mamma. Stāvoklis “Mamma” nozīmē uzdevumu pabarot bērnu un aizsargāt to.

Ja sieviete pilda šīs funkcijas attiecībā pret vīrieti, viņa viņam kļūst par “Mammu”. Neapzinoties šo savu stavokli “Mamma”, un uzskatot, ka kontrole kā funkcija ir absolūti sieviāķīga nodarbošanās, sieviete jūt iekšējo diskomfortu. Un diskomforts viņai traucē atrasties plūsmā – tajā plūsmā, kā dēļ viņa ir radīta. Un tad viņa pieņem lēmumu strādāt, lai klūtu laimīga.

Kā tikko viņa sāk strādāt ar sevi, viņā aktivizējas viņas vīrišķā daba un viņa kļūst par strādnieku, nevis strādnieci. Tāda sieviete var pretendēt uz draudzību ar vīrieti, taču ne uz viņa vēlmi būt kopā dvēseļu līmenī.

Vīrietis ar lielo burtu absolūti nav dēliņš, kuram vajag lai Mammīte vairāk strādātu un nestu pēc iespējas vairāk dažādu materiālo labumu. Sievietes uzstādījums “jāstradā ar sevi” liek vīrietim bēgt no Mammītes-Strādnieka tās sievietes meklējumos, kura jau tagad bauda savu Sievišķību.

Un kas paliek mūsu sievietei–strādniekam? Vientulība un mētāšanās starp vēlmi vēl vairāk stradāt ar sevi un arvien pieaugošs nogurums ķermenī. Sieviete ir zieds. Vai tad tu vari iedomāties ziedu, kas strādā pie tā, lai pieaugtu viņa aromāts? Zieds bauda nevis strādā. Zieds tieši tagad atrodas mīlestības stavoklī nevis to sasniedz. Un ko darīt sievietei?

Tā vietā, lai nolemtu “Man vēl vairāk jāstrādā ar sevi lai uzlabotu savu dzīvi”, labāk sev pajautāt: “Vai es baudu sevi un savu pasauli”?

Ja atbilde ir “nē”, tad ir vērts uzdot sev nākamo jautājumu: “Kāda sajūta traucē man tieši tagad būt apmierinātai ar sevi?” Kāpēc sievietei jātiek skaidrībā ar savām jūtām, nevis, piemēram, ar savām domām. Tāpēc, ka laime un miers, uz ko tiecas sieviete – ir jūtas, stāvoklis, nevis domas.

Sievišķība nozīmē pasaules PIEŅEMŠANU. Sievietei ir jāpieņem savas emocijas, kas traucē viņai būt mierā un laimē. Pieņemt, nevis atbrīvoties no tām. Lai pieņemt jūtas, tas ir jāmīl. Tāpēc, ka tās ir tevī un tās ir daļa no tevis.

Pieņem visu, kas ir tevī. Tā arī ir mīlestība pret sevi.

Ja tu sevi mīli, vīrietis arī tevi iemīlēs. “Strādāt ar sevi”” nozīmē nogriezt savu pasauli, atbrīvojoties un nogriežot visu, kas tajā ir. Šī nemitīgā cīņa ar sevi iztukšo un noved pie noguruma un vientulības.

Baudīt pieņemšanu nozīmē paplašināt savu pasauli, atzīstot savas negatīvās lomas. Un tad tava iemīlētā niecība transformēsies citā lomā: mīļotā vai priecīgā, vai rotaļīgā, vai pārliecinātā. Pateicoties pieņemšanai tev pieplūdīs enerģija, pievilcība, tu kļūsti daudz sievišķīgāka.

Kad sievietei ir pārliecība: “Lai viņš mani pieņem tadu, kāda es esmu. Un es netaisos mainīties tikai tāpec, ka viņam tā vajag” – pārtulkojot šo frāzi vīrietim saprotamā valodā, tas nozīmē: “Es nepieņemu neko jaunu. Es gribu tikai to, ko pazīstu.” Uz tādu uzstādījumu var “salidot” tikai par sevi nepārliecinātie. Pāriet uz uzskatu “Baudīt pieņemšanu” nozīmē pieņemt jaunas zināšanas un iekļaut tās savā pasaulē. Pieņemšana mūs padara daudz sievišķīgākas.

Tādu tevi radīja Māte-Daba… Tāpēc atļauj strādāt vīrietim un sev atstāt baudīšanu. Un tieši tā mūsu pasaulē vīrišķais un sieviškais līdzsvarosies.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas vienkārši bija eņģelis

tas bija engelis

Sveši cilvēki, kurus mēs satiekam briesmu brīžos – tie arī ir mūsu eņģeļi. Ir tāds viedoklis. Tikai pie maziem bērniem eņģeļi ierodas kā spārnotas, starojošas būtnes; bet parastiem cilvēkiem eņģeļi atnāk kā parasti cilvēki. Palīdz un izgaist. Sākumā cilvēks nesaprot, ka viņam eņģelis palīdzēja, bet pēc tam skaidri saprot, ka tas bija eņģelis. Kaut gan viņš neredzēja ne spārnus, ne nimbu, ne mirdzumu. Taču skaidri zin – svešais bija eņģelis, kas atnāca palīgā.
Kāda sieviete ar savu piecpadsmitgadīgo dēlu un vīru brauca pa apledojušu ceļu. Laika apstākļi bija briesmīgi. Vīram bija lauzts mugurklauls, tas tikai pēc tam atklājās. Viņš bija kāpis no mašīnas, nokritis un neciešami vaidēja no drausmīgām sāpēm mugurā. Sieva viņu veda uz slimnīcu, bet mašīna noslīdēja no ceļa un iestrēga dubļos. Bija nakts. Neviena, kas palīdzētu. Dēls centās pastumt mašīnu, bet sieviete centās izbraukt no ceļmalas dubļiem. Nekādas jēgas. Vīrs kliedza sapēs. Pēkšņi blakus apstājās mašīna un no tās izkāpa vīrs tumšā jakā un sāka puikam palīdzēt stumt mašīnu. Sieviete, neizkāpjot no salona, turpināja manevrus; spogulī viņa redzēja notiekošo. Un izbraukt izdevās!
Dēls iekāpa mašīnā un viņi brauca. Un tika līdz slimnīcai, kur vīram sniedza medicīnisko palīdzību. Pēc tam sieviete pajautāja dēlam, vai viņš pateica paldies cilvēkam melnajā jakā, kurš palīdzēja? Jo viņa pati nepaspēja to izdarīt, tā bija aizņemta ar glābšanu… Dēls izbrīnīts teica, ka viņš viens pats izstūma mašīnu. Neviena cita nebija. Taču sieviete skaidri redzēja šo cilvēku. Gluži parasts vīrietis tumšā jakā… Viņa uzskata, ka tas bija viņas sargeņģelis.

Bet man kāds liels uzņēmējs, kurš agrāk bija saistīts ar kriminālajām struktūrām stāstīja, ka deviņdesmito gadu sākumā viņš ļoti daudz laika pavadīja kazino. Tai laikā kazino bija vieta, kur kārtoja darījumus. Un kazino ienāca cilvēks ar Dauna sindromu – cepurītē ar bumbuli, un bērnu mētelītī. Viņš vienkārši sēdēja vestibilā un sildījās. Apsargi gribēja viņu padzīt, bet šis uzņēmējs neļāva. Gluži otrādi, uzcienāja puisi ar saldējumu un ļāva apskatīt kazino. Viņš nebija ļauns. Puisis visu apskatīja, pasmaidīja un tad it kā jokodamies piedraudēja ar pirkstu. Un aizgāja.
Bet pēc ilgāka laika, pavisam citā valstī, kur bija ļoti karsts, šis biznesmenis atkal nokļuva kazino. Arī tur notika kāda noziedzīgās pasaules pārstāvju “lietišķā tikšanās”. Un pēkšņi viņa priekšā atkal stāvēja tas pats puisis cepurē ar bumbuli un bērnu mētelītī. Var jau būt, ka tas nebija tas pats, jo cilvēku ar Dauna sindromu sejas ir līdzīgas. Taču tas mētelītis! Un cepure! Bet ārā neciešams karstums un tveice. Un šis cilvēks pamāja viņam ar pirkstu, aicinot nākt līdzi; uzņēmējs nezin kāpēc viņam sekoja un abi kopā izgāja no kazino. Un tajā pat brīdī kazino notika uzbrukums tiem, kuri bija palikuši zālē. Gandrīz visi viņi tika nošauti. Bet šis uzņēmējs palika dzīvs. Bet pusis cepurē ar bumbuli un bērnu mētelītī bija pazudis; neviens viņu nebija redzējis.

Kāda skaista sieviete krietni gados, ģērbta baltā kostīmā, atveda vecākiem viņu pazudušo puiku. Vecāki nemaz nezināja, ka puika ir aizbēdzis no bērnu dārza, izlīdis cauri žogam un aizbēdzis. Sieviete viņu pārveda tieši mājās. Un teica, ka viņa ir vecmāmiņa vienai no “bērnu dārza meitenēm”. Pat vārdu nosauca. Teica, ka esot ieraudzījusi pazīstamu zēnu uz ielas vienu pašu un atvedusi mājās. Kamēr vecāki šausminājas, sieviete bija aizgājusi nepamanīta. Bet meitenītei ar tādu vārdu nebija tādas vecmāmiņas balta kostīmā. Un no kurienes sieviete uzzināja adresi? Trīsgadīgais zēns, lai arī bija ļoti kustīgs, taču runāja slikti un adresi pilnīgi noteikti nosaukt nevarēja.

Ļoti daudz ir stāstu par svešajiem, absolūti parastajiem cilvēkiem, kurus sastopam bīstamos vai ļoti grūtos brīžos. Un tie ir palīdzējuši un palīdz gan ar darbiem gan vārdiem. Palīdzēja, izglāba un pēc tam pazuda. It kā būtu izkūpējuši gaisā… Visi, kuri ko līdzīgu pārdzīvojuši, stāsta par īpašo sajūtu – ko apzinājas tikai pēc tam, kad briesmas bija garām un problēma atrisināta. Bet svešais – pazudis. Un visi šie cilvēki ir pārliecināti, ka tas bija eņģelis!  Svešais arī bija viņu sargeņģelis, – tā viņi to jūt. Pierādīt sajūtas nav iespējams. Tas vienkārši bija eņģelis. Un viss.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par kaunu, par bailēm un identitāti

MhdUu32QHAM

Jo spilgtāk un atšķirīgāk no citiem cilvēks vēlas dzīvot sabiedrībā, jo ar lielāku apjomu kauna un baiļu sākumā viņam nākas samaksāt par savu godīgo izpausmi.

Pēc tam būs vieglāk. Būs vairāk sajūtas, ka tu drīksti. Un katrs solis sāņus no vispārpieņemtā būs atkal jaunas sarežģītas jūtas. Jaunas bailes. Jauns kauns.

Taču, ja kauns ir zīme tam, ka ir dzimusi jauna atšķirīga personība, tad cilvēki, kuri iet pie savas personīgās taisnības, nemainīgi kustās virzienā uz kaunu un iziet tam cauri.

Un, ja bailes ir tavas vēlmes zīme, tad viss – pats interesantākais atrodas otrpus bailēm.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Kā iemācīties priecāties par dzīvi

baudi91

Kā iemācīties priecāties par dzīvi. Atbrīvošanās no karmas.
Atļaujot sev dzīvot tā, kā tu vēlies, tu atbrīvojies ne tikai no daudzām problēmām, bet arī atbrīvo  citus cilvēkus no savām pretenzijām.
Karma sastāv no daudziem sarežģītiem stereotipiem.
Ir tāda laba frāze – “neieciklējies”.
Karma ir ieciklēšanās vai apstāšanās ciklā, kuram bija jau jābūt pārvarētam. Tā nozīmē to, ka tu velc sev līdzi nākotnē to, kā tajā nevajadzētu būt – pagātni. Ja cilvēks sevī nes nepabeigtus pagātnes pārdzīvojumus, viņš nespēj atbilst šim brīdim. Viņš atnes tagadnē to, kā dvēselē nevajadzētu būt. Tieši tādēļ viņš kļūst par neirotiķi. Viņš jūt neatbilstību starp veco un jauno situāciju un zaudē spēju pielāgoties. Lai pārstātu dzīvot pagātnē, ir vienkārši jāsajūt, jāpadomā, jāievēro, jāatstrādā, jāizdara līdz galam, jāpabeidz un jāatstāj šī situācija. Iespējams, tas arī ir galvenais cilvēka darbs, pateicooties kuram viss parējais izdosies pats no sevis.

Bailes ir ieciklēšanās. Ilūzija – tāda pat ieciklēšanās. Mokošie kauna un vainas pārdzīvojumi – tā arī ir ieciklēšanās, tāpēc, ka tie saistīti ar līdz galam neatstrādātiem sižetiem.

Atbrīvošanās no ieciklēšanās ļauj cilvēkam uzvesties pareizi un rezonējoši atbildēt uz notiekošo. Cilvēks ir dzīva savas vides daļa. Un, ja viņš neatbrīvojas no vecā, viņš it kā atslēdzas no realitātes un kļūst svešs apkārtējiem.

Atbrīvošanās no karmas rada brīvību, bet brīvība rada bailes pašam savā priekšā. Brīvība cilvēku biedē. Viņš ir decentralizēts: nav mērķu, nav robežu, nav žoga, nav rāmju. Cilvēks ir pārbijies un sev jautā: “Un, ja nu pēkšņi es vēlēšos kādu nogalināt?”  Nē, normāls cilvēks nevienu nevēlēsies nogalināt. Viņam pat prātā neiešausies pārkāpt kopmītņu likumus. Vēl vairāk, jo brīvāks cilvēks, jo normālāks viņš kļūst. Un arvien mazāk viņa dzīvē ir sliktas rīcības. Taču iekšēji viņš pilnībā izmainās. Viņš pārstāj būt atkarīgs no jebkā. Un atbrīvošanās no jebkuras pieķeršanās ir pirmā brīvības no karmas pazīme.

Cilvēks pārstāj būt programmējams. Viņš nezin, ko darīs pēc divām stundām. No kurienes gan viņam zināt, kas viņam iepatiksies pēc divām stundām. Viņš jūtas pilnībā saplūdis ar straumi, kas ļoti harmoniski veido viņa dzīvi. Viņš jūt, ka tas Spēks, kas viņu vada, ir saprātīgs. Un šis Spēks ir iedots viņa Dvēselei, atbilstoši tieši tam, kas viņam patīk, viņa prioritātēm.

Mēs esam brīvi no karmas, kad dzīvojam tā kā liek sirds, nevis prāts; pēc sajūtām, intuīcijas, nevis shēmas. Kad mēs dzīvojam esošajā momentā nevis nepatikšanu gaidās, aizspriedumos un bailēs. Par to ir ļoti viegli runāt, taču ļoti grūti realizēt parastajā dzīvē. Tāpēc, ka vārds “nedrīkst” ir ļoti dziļi iekļuvis mūsu dvēselēs.

Pieķeršanās neseniem notikumiem pagaidām rada mazu karmu. Taču, ja cilvēks cieš no tā, ka pirms 30 gadiem iestājās nepareizajā augstskolā – tā jau ir pilna karma!

Atstiepjot sev līdzi pagātni savā tagadnē, mēs turpinām vairot kļūdas.

Nav normāli, ka cilvēks 2015. gadā vēl joprojām emocionāli pārdzīvo 2004. gada notikumus. To vairs nav. Taču tie dzīvo mūsu galvās, kā izgāztuvē. Kā atbrīvoties? Izmest! Dīvainu iemeslu dēļ šo elementāro operāciju veic retais. Reti kurš izvēdina savu zemapziņu, pārskata savus atmiņu failus, tīra to. Cilvēka atmiņa ir kas līdzīgs kabatām, kuras piepildītas ar visādiem krāmiem, no kuriem žēl ir atbrīvoties. Un šis nejaukais ieradums tālāk tiek pārnests arī materiālajā dzīvē, kad cilvēks nevēlas atbrīvoties no nevajadzīgajām lietām! Un tas jau ir milzīgi liels karmas simbols. Ja mums nepietiek gara spēka, lai atbrīvotos no materiālajiem uzslāņojumiem, tad vēl jo grūtāk bū atbrīvoties no saviem pagātnes pārdzīvojumiem.

Brīnumaini ir arī tas, ka vairums ļaužu krāj parsvarā nepatīkamos pārdzīvojumus. Sabiedrībā uzskata, ka būt cietējam ir skaisti. Kad kāds apraudas, tam uzreiz visi pievērš uzmanību, bet tad, kad smejas, cilvēki sķībi skatās. Kad cilvēks ir slims, mēs viņam aktīvi jūtam līdzi, bet tad, kad viņš saka: viss ir kārtībā, mēs cenšamies viņam iemest sprunguli ritenī: “Uz kā rēķina tad tu esi laimīgs?” No šī sabiedrības uzstādījuma ož pēc kaut kā ļoti velnišķīga. Cilvēki it kā ir pārņemti ar masu psihozi un viņiem neapzināti gribās izskatīties nelaimīgākiem, kā ir patiesībā.

Visaptverošais “nedrīkst” un pagātnes atkritumi ir galvenais visu sociālo problēmu pamats, visu noziegumu un konfliktu pamats. Ar kādu entuziasmu cilvēki mēdz runāt par ko ka karma ir ietinusi visu pasauli. Un neviens nesaka, ka patiesībā mierīgi no tās var atbrīvoties, un dzīvot laimīga cilvēka dzīvi.

Bet trakākais ir tas, ka mēs pat nevēlamies iedomāties to, ka esam laimīgi. Mēs nevaram būt mierā ar vesela, priecīga un smaidīga cilvēka tēlu. Tas mums nepatīk.

Negatīvajos pārdzīvojumos nav nekā ne svēta ne vērtīga! Tie padara bezspēcīgu psihi un izsūc visas sulas. Notrauc tos nost kā beigtus odus!

Bet kāpec cilvēki nevēlas to darīt? Viens no iemesliem ir sociālās izvēles. Cilvēks baidās dzīvot bez ierastajām slimībām, ierastajām nepatikšanām, bez ierastām un jau tik tuvām kļuvušām ciešanām un mokām. Cilvēks baidās, ka viņam nāksies mainīt dzīvesveidu, paziņu loku un varbūt pat darbu – kāda tur stabilitāte? Laimīgam cilvēkam jādzīvo pavisam citā vidē. Tāpēc daudzi cilvēki dod priekšroku ierastajam un atsakās no patīkamā, un rada mītu par to, ka normālu stāvokli sasniegt ir ārprātīgi grūti.

Lai kļūtu par laimīgu cilvēku ir jāsaprot tas, ka tev nav obligāti jācieš.

Atrisināt problēmu nozīmē atļaut sev kļūt citādam, jaunā kvalitātē, atbrīvot sevi no sevis vecā, no sava ierastā dzīvesveida. Taču mēs balstāmies uz iesīkstējušo vidi un tās stereotipiem un sakām, ka pat tad, ja vēlēsimies mainīties viss vienalga atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī. Nekā tamlīdzīga! Ja kādā brīdī cilvēks nolemj kļūt laimīgs, viņš elementāri pārvarēs visas grūtības. Taču šim lēmumam ir jābūt radikālam.

Ir jāsaprot, ka tad, kad kļūsi laimīgs, tu traucēsi citiem būt nelaimīgiem
Kad cilvēks pāriet no ierastā uz patīkamo, viņš iegūst absolūto psiholoģisko aizsardzību. Viņš kļūst nesasniedzams negatīvajām sabiedrības ietekmēm. Daudzi viņu uzskata par vienaldzīgu, cietu neatsaucīgu. Neirotiķi ir izdomājuši milzīgu epitetu vārdnīcu, lai viens otru ievilktu slimību valgos.
Cilvēks, kurš stingri ir nolēmis būt laimīgs, kļūst imūns un šī hipnoze vairs nevalda pār viņu.

Apkārtējie sākumā viņu uztver aizkaitināti. Taču, ja tu esi kļuvis laimīgs un tas kādam nepatīk, priecājies. Viņš palēnām pietuvojas tev. Turpini būt laimīgs. Ir sākusies laimes suģestija. Tu pamazām iekļūsti viņa psihē. Sākumā viņš šausminās, dusmojas: “Tā nevar būt. Kāpēc tev tāds apmierināts ģīmis?” Bet pēc tam pats tādu rāda – ar labklājīgu stāvokli arī var aplipināt.

Prieku var iedvest, tāpat kā visu negatīvo. Dieva plānā  cilvēks ir laimīgs. Prieks ir Dieva žēlastība. Ja tu esi priecīgs, nepazeminot citus un nepaaugstinot sevi, tu nemanāmi iedvesmo skaistam lietām,
Prieks ir tikpat “lipīgs” kā naids un jekura slimība.

Ja tu to atcerēsies, tev būs savi sekotāji. Viņi vairs nebrīnīsies par to, ka “esi jucis”. Viņi pieradīs pie tevis tāda un pēc tam arī ieradināsies priecāties. Nemaz nav tik grūti to paveikt. Piemēram, vērsies pie sevis ar vārdiem: “”Tagad pasmaidīsim!” un pamēģini to atkārtot kā devīzi pēc iespējas biežāk. Tā mēs savu psihi sadalām divās daļās: ieradums un jauns stāvoklis. Vēršanās pie jaunā jābūt noturīgai un patīkamai – noturīga brīvības un neatkarības sajūta: “Lai kaut visa pasaule sagāžas, bet slims es nevienam neesmu vajadzīgs. Lai kas arī notiktu, bet nelaimīgs es nevienam neko labu neizdarīšu. Nelaimīgs es nevarēšu cilvekiem iedot to, kas viņiem vajadzīgs – prieku, spēku, enerģiju. Bet sākumā laimīgam jākļūst man pašam.” Kā? Sāc ar smaidu!

Prieks nav nekas ārkārtējs “no citas pasaules”. Tas jau sākotnēji mūsos ir ielikts. Un, jo vairāk cilvēkus mēs aplipināsim ar prieku, jo vienkāršāk būs dzīvot.

Un rodas grupiņas, kolektīvi, kuros ir pietiekami daudz priecīgu cilvēku. Un tādu spēku pūlis vairs nesalauzīs. Tas jau ir ugunskurs nakts tumsā, kuram apkārt sapulcējas atdzīvojušies “miroņi”.
Protams, lai paustu prieku un patiešām tajā nostiprinātos, atbrīvotos no karmas, ieciklēšanās, negatīvās atmiņas un sižetiem, ir vajadzīgs ļoti liels personīgais spēks.

Spēka uzkrāšanas avoti
1. Pretēji sabiedrības viedoklim – esi gana bezkaunīgs, lai būtu laimīgs. Sagatavojies tam, ka daudziem tas nepatiks. Rezultātus vari gaidīt ne uzreiz – apmēram pēc viena saules gada. Vēro sevi, kad esi depresijā, kad uzskati to par savu kritienu, pieplakšanu zemei, pašcieņas samazināšanos un esi gatavs atjaunoties, zinot, ka šī piepūle noteikti atvērs tevī iekšējo prieka avotu.

2. Personīgā spēka avots ir prātīga pašanalīze ar devīzi “Ko tu tads – nelaimīgs?”. Pamēģini skaļi izrunāt savas nelaimes iemeslus. Tev nāks smiekli, kad pats izdzirdēsi tās muļķības, kas tev liek justies nelaimīgam.

Protams, ir grūti izvilkt savu Dvēseli ārā no visa, ko tev iedvesuši un tu pats sev esi iedvesis. Tāpat skaidrs, ka slikts garastāvoklis bojā veselību un indē visu mums apkārt – un ar prātu mēs to saprotam. Mēs jūtamies bezspēcīgi no tā, ka pastāvīgi jūtam viens otram līdzi un mūsos ārkartīgi spēcīgs ir nelaimes līdzpardzīvojuma stereotips. Mēs neprotam līdzi priecāties, līdzi jautroties. Protams, mūs neviens nesapratīs, ja mēs sāksim priecāties kapsētā. Taču arī tad, kad apstākļi prasa, lai tava seja būtu nopietna vai bēdīga, pacenties saglabāt iekšējo mieru, prieku un gaismu. Padomā par to, ka tam vienalga bija jānotiek, šķiršanās ir gluži dabiska, arī tu kādreiz aiziesi un arī parējie aizies. Tāds ir dzīves cikls. Kad aiziet mīļotais cilvēks, mēs žēlojam paši sevi. Jo ne jau viņam bez mums, bet mums bez viņa ir smagi. Tādas sēras ir egoistiski pārdzīvojumi, kas vērsti tikai uz mums pašiem un tas ieausts visas kultūras paternos un uzvedības modeļos. Mums šķiet, ka mēs izpildām kādu morālo pienākumu, bet patiesībā žēlojam tikai sevi.

3. Personīgo spēku var imitēt. Šī imitācija atmodina iekšējā Spēka avotu. Ja tev ir slikti, pacenties iedomāties, ka tu jau esi spēcīgs. Tu stāvi uz skatuves ka aktieris. Nospēlē stipra cilvēka lomu. Spēlē pa īstam, kamēr neapniks. Spēle ir vienkārša metode, kā izsaukt Spēku. Cilvēka ķermenis ir veidots tā, ka, ja mēs sākam spēlēt mums vajadzīgo lomu, tad tai līdzi nāk arī atbilstošs iekšējais stāvoklis. Kā Minhauzens, mēs sevi aiz matiem velkam āra no purva. Un ir svarīgi atcerēties, ka Dvēsele un ķermenis ir vienoti un vienoti ir arī psihe un fizioloģija. Kad izmantojam šo metodiku prieka virzienā, lai atbrīvotos no sociālajiem ieradumiem, mēs reāli arī iegūstam šīs īpašības.

Diemžēl cilvēki vienmēr meklē visādus attaisnojumus: “Ko gan es tēlošu, ja Dvēselē ir tik slikti?” Pats briesmīgākais ir tas, ka šādās pārdomās paiet visa dzīve. Rērihs reiz teica, ka līdzijust var cilvēki, bet līdzi priecāties – tikai eņģeļi. Kad mēs atbildam ar prieku uz prieku, kad mēs atzīstam, ka prieks ir labāk kā mūsu mūžīgās skumjas, mēs kalpojam Dievam, Dabai, kļūstam par šī prieka geizeriem. Mēs atveram sirdī slēģus un no turienes izplūst maiga un priecīga straume.

Pārdot Dvēseli velnam nozīmē dzīvot “kā visi”. Atdot ķermeni, prātu, garastāvokli, laimi, laiku masām. Es nerunāju par cilvēkiem, kuri veido masas. Pūlis ir atsevišķs subjekts, kaut kas ļoti garlaicīgs un pelēks. Ikviens cilvēks ir vērtīgs, kad atdalās no pūļa. Ezoterisma uzdevums ir cilvēkus izvest no pūļa un likt lai katrs cilvēks justos vērtīgs, nepaceļoties virs citiem, lai cilvēks neuzticētos balsīm, kas tam liek bēdāties. Patīkamāka ir Dieva balss Dvēselē. Un cilvēks, kurš atļauj sev priecāties, nevēlas dzīvot kopējā muļķībā, tumsā un pelēcībā. Viņš pagaidām vēl nevar visus izglābt, bet sākumā vismaz izglābs sevi. Bet pēc tam “aplipinās” ar šo izglābšanos parējos.

Novēlu tev prieku, laimi un labklājību.
Oļegs Persidskis vk_Ezo_News
Tulkoja: Ginta Filia Solis