MAMMU!

Meitene ir mātes dzimtas turpinājums. Cik ļoti māte dzīvē ir spējusi realizēties, tik laimīga spēj būt meita. ja māte ir nelaimīga, tad meitenei vienmēr būs piederības un līdzjūtības sajūta, un zemapziņā viņa pildīs programmu: “Mammu, tevis dēļ es arī būšu nelaimīga!”

IESPĒJAMIE SCENĀRIJI
Ja mammai nav bijušas laimīgas attiecības ģimenē, tad, visticamākais, arī meita izvēlēsies to vīru, ar kuru cietīs;

Ja mamma nav spējusi realizēties darbā, tad arī meita strādās nemīlamu vai smagu darbu;
Ja mamma cieš no trauksmes, tad arī meita nesīs sevī šo sajūtu;
Ja mamma cieš no vientulības, tad arī meita upurēs savu personīgo dzīvi, lai būtu blakus mammai un kliedētu viņas vientulības sajūtu.
Ja mamma visu mūžu ir stradājusi, bet tā arī palikusi nabadzīga, arī meita darīs to pašu;
Ja mamma visu mūžu ir strādajusi un kļuvusi par bagātu darbaholiķi, bez personīgas dzīves, arī meita pildīs šo programmu.

PĀRMAIŅU CENA
Pat tad, ja meita vēlēsies kaut ko mainīt savā dzīvē un iemācīsies dzīvot pēc sava scenārija, viņai nāksies iziet caur šo grūti panesamo atstumtības, sāpju un vientulības sajūtu. Visi apstākļi saliksies pret viņu, bet mamma pastāvīgi viņai pārmetīs nepateicību un to pašu darīs arī apkārtējie.

Pretošanās mātes scenārijam var novest pie tā, ka attiecības abu starpā sabojājas, ka pazūd senie draugi, pie pilnīgas savu vērtību pārvērtēšanas, darba un partnera maiņas. Un tas ir briesmīgi sāpīgi, daudziem pat neiespējami. Pazaudēt visu – dēļ kā? Vientulības un nenoteiktības, atsvešinātības un aukstuma attiecībās?
Vairums meitu tomēr izvēlas piederību savai mātei un sabiedriskā programma stimulē šo ceļu – esi laba meita, klausi tēti un mammu, cieni vecākos, neesi nepateicīga.

PĀRMAIŅU GRŪTĪBAS
Ārpasaulē meitene, kura vēlas dzīvot  savu dzīvi un kļūt par personību, apkārtējiem izskatīsies bezkaunīga un netikumīga, egoistiska un slikta. Apstākļi un sabiedrība centīsies likt justies vainīgai, pirmie soļi apstiprinās to, ka šis solis kļūt pašai par sevi ir kļūdains, un vainas sajūta liks atgriezties pie mammas un vecā scenārija, kur viss ir skaidrs, komfortabls un ierasts. Tad apkārtējie varēs piekrītoši māt ar galvu un mamma būs apmierināta. “Buntiniecei” neizdevās kļūt sev pašai, toties viņa vēl vairāk nostiprināja savā scenarijā vēlmi turpināt mātes ciešanas. 

SECINĀJUMI
Taču šis ceļš ir personības un apzinātības bojāejas ceļš, dvēseles nomākšanas ceļš. Tajā nav prieka un laimes. Bet galu galā visu var izmērīt tikai ar vienu – vai cilvēks ir laimīgs, vai nav. Un viņam jābūt laimīgam, tas ir vienīgais meitenes pienākums – kļūt laimīgai, priecīgai un būt sev pašai. Tas ir vienīgais pienākums pret savu māti, dzimtu un savu likteni. Un šī meitene rezultātā iegūs laimīgu dzīvi, par kādu viņas mamma pat nesapņoja.
Diemžēl daudzām sievietēm nelaimīga komforta sajūta ir daudz svarīgāka par pašas laimi. Taču tās kuras ir spējušas pārvarēt sarežģītas jūtas un pretestību – sagaida jaunas dzīves laime, brīvība, optimisms, pārliecība par saviem spēkiem, pašcieņa un patiesa laime.

Berts Hellingers
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Personīgā pieredze. 
Manā likteņa matricā pirmais punkts ir attiecības ar mammu.
Un šeit lasāms sekojošais. Varbūt vēl kādam tas noder.

“MAMMAS LOMA mūsu dzīvē. Patiesībā mammas izpilda tos uzdevumus, kurus mums kopā ar šo mammu ir jāiziet. Mums dod vai mēs izvēlamies tikai tos vecākus, kurus mums ir jāpieņem. Mammas pieņemšana ir priekš tam, lai mēs mammas izskatā pieņemtu savu sievišķo būtību, sievišķo pirmsākumu. Tēva izskatā, lai pieņemtu vīrišķo pirmsākumu. Un, kad mēs nepieņemam, kādu no saviem pirmsākumiem (sieviešu vai vīriešu), tad patiesībā atkarībā no tā, kuru pirmsākumu mēs nepieņemam tādi jautājumi mums ir arī jārisina. Ja ir pretenzijas pret mammu, tad ir problēmas ar sieviešu pirmsākumu ar tās nepieņemšanu.

Mammām ir UZDEVUMS kā smagu nastu DEMONSTRĒT mums savas problēmas. Mammas mums parāda, kādas mums ir personiskās problēmas ar sieviešu pirmsākumu. Un viņai nebūt nav viegli to darīt. Viņa vienkārši velk uz saviem pleciem šo uzdevumu. Un tiklīdz mēs pieņemam to, kas mums jāpieņem par sevi, par sieviešu pirmsākumu, tā mamma pārstāj, viņai vairs nav jārāda, jādemonstrē. Māte uzelpo un saka “Paldies Dievam esmu tikusi galā ar šo uzdevumu. Vairs man nav jādemonstrē šie visi jautājumi”. Un mamma maģiskā veidā mainās. Mammai vairs nav jābūt sliktai, lai mēs paši sevī ieraudzītu, ieraudzītu savu sievišķo pirmsākumu.

Ieteikumi enerģijas līdzsvarošanai.
Attīstīties garīgi, pārstāj ieciklēties sadzīves lietās un problēmās. Attīsti savu radošo sievietes dabu. Harmonizē attiecības ar māti un ar visu sieviešu dzimumu. Cieni apkārt esošās sievietes. Cieni savu partneri, neapspied un dod viņam brīvību. Neizjūti sašutumu, bet piedod un pieņem. Mīli dabu, zemi un ieaudzini šo mīlestību bērnos. Savlaicīgi prast atlaist no sevis pieaugušos bērnus un redzēt viņos patstāvīgas personības.

Auglība – radi bērnus un izpaudies radoši. Rūpējies par dzīvniekiem un augiem. Apsaimnieko māju un nodarbojies ar kulināriju. Rūpējies par savu ārieni. Ģērb sevi skaistās drēbēs un rotājies. Rūpējies par bērniem, radiniekiem, dzīvniekiem un cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama tava palīdzība un esi maiga. Noņem pārmērīgu kontroli pār tuviem cilvēkiem, pārstāt komandēt. Seko tam, lai balss plūstu vienmērīgi bez pavēlnieciskām intonācijām.”

Ginta Filia Solis

Es vēlos, lai neviens sevi nepazaudētu!

Katrā no mums slēpjas neatpazītas un līdz šim nepieprasītas teritorijas, kurās, iespējams, ir kaut kas tāds, kā nav mūsu realitātē…Šīs ir tās teritorijas, kuras dotas mums no dabas, taču tās apspiedusi mūsu audzināšana, laiks, traumētā sevis uztveršana, negatīvā pieredze, traumas, vilšanās, sveši vērtējumi un vēl ļoti daudz kas…
Neatpazītas tās ir tamdēļ, ka mēs sevī neko arī nemeklējām, pilnībā uzticoties tam, ko par mums teiks citi.
Vieglāk ir sev piedēvēt kādai no horoskopa zīmēm piemītošās īpašības (piemēram “tipisks mežāzis”), neka iemācīties dzirdēt un pa īstam saprast sevi.
Savukārt nepieprasītais nekad nepārvērtīsies savā pretmetā, kamēr eksistēs nespēja atzīt sevi…
Es ļoti bieži vēroju cilvēkus, un kādi vāji bet dziļi signāli vēsta par to, ka tas, ko viņš pauž ārpasaulē nesakrīt ar to, kas notiek viņa iekšienē.
Redzu to, ka viņš absolūti nav atbrīvots savās iespējās, savas spējās un resursos.
Iepējams, tas ir paradoksāli, taču ļoti bieži cilvēki ar lielu potenciālu šaubās par sevi daudz vairāk kā tie, kuriem šis potenciāls nav tik liels.
Starp viņiem tu neatradīsi divkājainu tanku, kurš lauztos jebkurās aizslēgtas durvīs, ietu pa galvām un nebaidītos par savām vēlmēm maksāt “jebkuru cenu”.
Tieši pretēji, tajos, kuru nepieprasītās teritorijas nav atradušas iespēju pārvērsties lekni apsētos laukos, gandrīz neizbēgami sākas nopietni postoši procesi, kurus es saucu par potenciāla spēlēm: ja tev kaut kas tiek dots, bet tu neatrodi tam pielietojumu, tu neglābjami zaudē sevi.

Tomēr tik ļoti gribas, lai neviens sevi nepazaudētu!
Lai katram būtu iespēja un vēlme izaudzēt un iekopt savu personīgo skaisto lauku, nemēģinot sevi piepacelt ar šodien modē nākušo mākslīgo sevis mīlēšanu, kura burtiski mūs piespiež mīlēt sevi tūliņ un tagad, bet gan ar to mīlestību, kurā tu redzi to, ko pats esi radījis, redzi rezultātus un saproti, ka tajā ir jēga un vērtība.

Lūk, tieši tad mīlestība kļūst noturīga…

Es esmu pārliecināta par to, ka pašas mūsu tumšākas puses izpužas tieši tad, kad mēs pārāk ilgi sevī neatzīstam tiesības uz pilnvērtību, tiesības uz pieņemšanu, tiesības realizēties… un stāsts nav par kaut kādiem milzīgiem sasniegumiem (kaut gan kāpēc ne tiem?), bet kaut vai par to, kas tik ļoti prasās izlauzties uz āru…
Es ticu, ka nav cilvēku bez talantiem, bez spējām, bez kaut kā vērtīga… ir tikai pret sevi kurlie, nospiestie un līdzatkarīgie.
Un es ticu, ka atbrīvoties var katrs, kuram radusies tāda vajadzība.

Mani mīļie, lai jums pietiek spēka atklāt un padarīt pieprasītas jūsu slēptās teritorijas… esiet paši sev, bet parējie jūs panāks.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kusties lēnām

kinopoisk.ru

kinopoisk.ru

Vēl ir viena patiesība. Mēs esam noguruši viens no otra – noguruši no spēlītēm, kuras spēlējam, meliem, kurus stāstām, nenoteiktības, ko dāvājam viens otram. Mēs nevēlamies uzvilkt masku, taču arī palikt par naivu muļķi negribās. Nākas spēlēt nīstamās lomas un tēlot, jo neesam pārliecināti par savu izvēli.

Es zinu, cik sarežģīti ir turpināt kaut ko darīt, censties atkal un atkal, kad dvēseles spēki gandrīz jau ir galā. Bet tie optimistiskie ideāli, kurus reiz loloji, tagad šķiet tik bezcerīgi un muļķīgi.

Taču, lūk, ko es tev palūgšu: ja esi tuvu tam, lai padotos, izdari vēl vienu mēģinajumu, cik vien ir spēks.

Mēs esam daudz dzīvespriecīgāki, kā varam iedomāties, un tā ir neapstrīdama patiesība. Mēs esam spējīgi atdot daudz vairāk mīlestības, ticības, kaisles, kā atdodam šobrīd. Mēs vēlamies tūlītējus rezultātus un padodamies, ja tos uzreiz neieraugām.

Mēs jūtamies vīlušies, ja neredzam atpakaļsaiti un vienkārši pametam iesākto.

Saproti, neviens no mums nevar katru dienu būt iedvesmots. Mēs visi nogurstam. Mēs visi sakreņķējamies. Tas fakts, ka esi bez spēka un noguris no dzīves, itin nemaz nenozīmē, ka tu stāvi uz vietas. Katrs cilvēks, par kuru mēs jebkad esam jūsmojuši, kaut reizi dzīvē ir juties kā zaudētājs, dzenoties pēc sava sapņa. Taču tas nav traucējis viņam sasniegt savus mērķus. Neļauj sev padoties, lai ko tu arī darītu, vai tas ir ikdienas rutīnas darbs vai grandiozu plānu realizācija.

Kad esi piekusis, kusties lēnām. Kusties mierīgi, nesteidzoties. Bet neapstājies. Tavam nogurumam ir objektīvi iemesli. Tu esi noguris, jo ļoti daudz ko maini un dari. Tu esi noguris, jo audz. Un reiz šī izaugsme patiesi tevi iedvesmos.

Als Pačīno
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dmitrijs Trockis: «Lai piepildītu savas vēlmes, ir jākļūst par lampiņu»

lampina

Cilvēks vienmēr kaut ko grib – naudu, veselību sev un saviem bērniem, karjeru, izglītību, apprecēties utt. Un manam sarunu biedram, Dmitrijam Trockim, psihologam un hiromantam, kurš vairs nezīlē likteni, katru dienu pienāk simtiem vēstuļu ar vienu jautājumu: ” Ko darīt tieši man, lai manas vēlmes piepildītos?”

— Dmitrij, es zinu, ka ir kāds vienots algoritms, kuru izmantojot, katrs cilvēks var skaidri saprast, ko tieši viņam darīt, lai vēlmes piepildītos. Izstāsti lūdzu!

— Jā, tā ir ļoti sena sistēma, kuru es esmu aizņēmies no kāda veca indusa, kuram to izstāstīja kāds nepālietis, kuram, savukārt, pēc 25 garu gadu meditācijas kalnos to pavēstīja citplanētietis (smejas). Bet, ja pavisam nopietni, tad tā patiešām ir ļoti sena sistēma, kura tā vai citādāk ir atspoguļota visās kultūrās un visās pasaules reliģijās, un mēs visi zinām šos principus, taču nezin kāpēc ne vienmēr tiem sekojam.

Lai piepildītos jebkura mūsu vēlme, ir vajadzīgs noteikts enerģijas daudzums. Kur to ņemt – tādam jautājumam nevajadzētu rasties, ņemot verā to, ka mūsu Visumā viss ir piepildīts ar enerģiju.

Vernadskis runāja par kādu noosfēru, Tesla par kopējo spēku, elektrisko lauku, citiem autoriem arī katram ir sava koncepcija par vienu un to pašu kopējo enerģētisko lauku. Mums, cilvēkiem, tikai ir jāsaprot, kā pieslēgties šim bezlimita enerģijas avotam, lai tā spēku novirzītu savu “es gribu” piepildīšanai. Tad, lūk, sistēma, par kuru es stāstu, kā reiz arī dod izpratni par to, kā šim avotam pieslēgties.

Visvienkāršāk to paskaidrot ar elektriskās ķēdes elementu piemēru. Pieņemsim, es esmu lampiņa, es vēlos spīdēt. Tāpēc man kā lampiņai ir jāizlaiž caur sevi elektrība. Ja es neesmu pieslēdzies pie elektriskā tīkla, tad visa mana enerģija aizplūdīs uz pārdzīvojumiem: “Es vēlos spīdēt, bet laikam nekad arī nespīdēšu, neapgaismošu, nerādīšu ceļu – ne sev, ne citiem cilvēkiem, kuri iet aiz manis”.

Tad, lūk, sistēma, par kuru es stāstu, vēsta, ka savu “es gribu”, lai cik tas paradoksāli nešķistu, ir jānoliek nevis pirmajā vietā, bet trešajā. Pirmajā vietā stāv atbilde uz jautājumu: “Kas man jadara?” vai “Ko es varu izdarīt tieši tagad?”, vai arī – mūsu pastavīgajiem klausītājiem “Kāda loma man jāspēlē tieši tagad?”. Ja es nekoncentrējos uz to, ko es gribu, bet uz to, kas man jādara, tad notiek pieslēgšanās pasaules elektriskajam tīklam – un tiek dota enerģija atbildei uz  jautājumu “kā saņemt to, ko es vēlos”.

— Tu saki, ka “es gribu” šajā sistēmā atrodas trešajā vietā, tātad nepietiek tikai ar to, ka es pieslēdzos šim tīklam?

– Jā, tāpēc nākamajā etapā ir jāsaprot un jāsajūt sava vieta kopējā elektriskajā ķēdē, sistēmā. Šajā gadījumā sistēma ir sociums, kurā ir noteiktas lomas. Jāatbild uz jautājumu: “Kas es esmu šajā sistēmā? Kas es esmu sociumā?”

Pildot savu lomu, sekojot tai, es pakāpeniski uzzinu savu svarīgumu, apzinos savu vērtību sociumā. Kas es esmu? Vai es esmu lampiņa vai slēdzis? Tranzistors, vara vada gabals, vai pusvadītājs? Sociumā tāpat kā ķēdē, kas darbojas, lieku elementu nav, katram ir sava īpaša vieta un sociālā loma. Katrs cilvēks ir neaizvietojama, neatņemama sarežgītā mehānisma daļiņa.

Kā tikko lampiņa sāk spēlēt lampiņas lomu, tā vairs negaida, kad kāds to uztvers kā knaibles vai āmuru. Un tai nav nekādu baiļu, ka varētu kļūt par knaiblēm vai āmuru, tāpēc, ka nav vēlmes par tādu kļūt.

Ja to attiecinām uz cilvēka dzīvi, tad atbilstoši tam, kā cilvēks spēlē savu lomu, kuru radītājs tam piešķīris, viņš iegūst jaunu stāvokli – absolūtu pārliecību par rītdienu, bez bailēm par nākotni un bez bailēm no nabadzības.
Tāds cilvēks ļoti viegli nopelna tik naudas, cik viņam vajag un negaida “nebalto dienu”.

Kad mēs godīgi spēlējam paši sevi, tad atkrīt pseidovēlmes kas uzspiestas no ārpuses. Paliek tikai patiesās mūsu vēlmes, kas arī piepildās.

— Izstāsti, kā reālajā ikdienā izskatas būt lampiņai un spīdēt?

– Piemēram, portālā VKontakte raksta man cilvēks: “Dima, es esmu saslimis un metastāzes man ir pa visu ķermeni”. Un viņa vēlme ir absolūti loģiska: “Es vēlos būt vesels un vairs neslimot”. Par ko mēs tikko runājām? Ka jākoncentrējas uz savu ikdienišķo pienākumu un uzdevumu pildīšanu. Tad nu uzreiz skatāmies, kādas lomas es jau spēlēju.

Sākam ar visparastāko lomu “es – tas ir ķermenis”. Un savs ķermenis ir jāuztur tīrs, jāatpūtina un jāstrādā sapratīgās proporcijās, saprātīgi jādod tam slodzes utt. Pēc tam ir jāparūpējas par “ķermeni”, kurā es dzīvoju – dzīvokli, māju, automašīnu, darba vietu, visu telpu, ar kuru es pastāvīgi esmu saskarsmē.

Ja es neesmu Robinsons Krūzo, tad man ir ļoti daudz citu lomu – es esmu dēls, draugs, vīrs, tēvs, brālis, kolēģis, znots, onkulis utt. Un ir jāsakoncentrē sava uzmanība uz to, lai godīgi spēlētu visas šis lomas.

Pakāpeniski atnāk sapratne, kur tad sistēmā noticis īssavienojums – kas noticis ne tā. Parasti izrādās, ka cilvēks spēlē ne savas lomas un kā rezultāts viņš sociumā aizņem svešu vietu un vienotais sociālais organisms ar slimības palīdzību vai kādu citu problēmu cenšas cilvēku motivēt būt atbildīgam un pāriet uz savu vietu.

— Tas nozīmē, ka jebkura problēma vēsta par to, ka cilvēks elektriskajā ķēdē atrodas ne savā vietā?

– Jā, un tāpēc ir jāskatās nevis uz to vietu, kur noticis īssavienojums, bet uz visu bildi kopumā.

— Mēs atkal atgriežamies pie tā, ka ikvienas problēmas risinājums atrodas ārpus saprotamās loģikas!

– Nē, šī sistēma ir loģiska, taču loģika mēdz būt dažāda. Ir loģika: “Kurš ir gudrs? Es esmu gudrs! Es zinu, kā vajag!”. Un ir dievišķā loģika, kas vēsta par to, ka visam ir savi iemesli un sekas. Un jāārstē ir nevis salūzusī daļa, bet saikne – sava saikne ar absolūti jebkuru parādību šajā pasaulē. Ņemot verā to, ka mums vienmēr blakus ir kādas svarīgas figūras – radinieki, draugi, kolēģi utt, tad pirmkārt ir jāmaina attieksme pret šiem cilvēkiem.
Spēlē savu lomu – uzzini savu vietu šajā ķēdē un tas dod pārliecību par to, ka es neesmu vienkārši nekam nederīgs aparāts, kurs nezin savu vietu un pielietojumu, bet gan stingri sakārtotas sistēmas daļa.

Kā tikko es jūtos piederīgs šai sistēmai, caur mani sāk plūst enerģija visiem maniem “es gribu”. Ir par maz būt lampiņai – tā var gulēt kastītē gadiem ilgi neaiztikta un nevienam nevajadzīga. Lampiņas jēga ir izstarot gaismu nevis gulēt kastītē 🙂

— Padalies, lūdzu, kāda ir tava pieredze stāvoklī, kad jūties veselas sistēmas noderīgs elements?

Jā, burtiski vakardien es ar skrituļslidām nobraucu 15 kilometrus un ļoti apmierināts gāju mājās, jūtoties izpildījis savu pienākumu pret savu ķermeni. Eju… Man smaida burtiski katrs orgāns un attiecīgi arī sejā plats smaids. Cilvēki uz mani atskatās, bet es smaidu ne jau viņiem, bet vienkārši tāpēc, ka nevaru nesmaidīt.

Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir izjutis laimi it kā bez redzama iemesla un arī milzīgu gandarījumu un prieku par izpildītu pienākumu. Kad, piemēram, es nokārtoju skolā eksāmenu, vai pēc treniņa, kad pabeidzu kādu svarīgu projektu, tad smadzenes atrodas tādā labsajūtā, tādā fantastiskā apziņas stāvoklī, kas arī ir laime – izmainīts apziņas stāvoklis. Un šajā stāvoklī it kā piedzimst un uzdīgst sēklas kaut kam jaunam, parādās atbildes uz jautājumiem, atklāsmes un skaidra sapratne par to, kas jāizdara, lai vēlēšanās piepildītos.

Sarunājās Anna Kuzņecova
Avots: Avīze Vegetarian
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Attīstība pārī

12341057_1035014133186745_137931806981570398_n

Ja vēlies būt veiksmīgs, tev visu laiku ir jāattīstās. Citu variantu nav.

Kā piemērs: ja esi apstājies savā biznesa attīstībā, tas sāk degradēties. Ir nepieciešams iet uz priekšu un nokļūt jaunā līmenī.

Ja runājam par sievieti: tad, kad viņa piepilda savu vīrieti, viņiem viss ir labi. Taču kādā momentā viņiem noteikti būs konflikti – tiem jābūt, jo tad, kad to vispār nav, ir skaidrs, ka kaut kas ir ne tā.

Konflikts – tā ir pāreja jaunā līmenī. Kāds pāriet ātrāk, kāds nedaudz vēlāk, bet pāreja vienmēr notiek caur konfliktu.

Ja tu atzīsti savas kļūdas, trūkumus – tajos brīžos, kad tev patiešām nav taisnība (tikai, ja tev patiešām nav taisnība), konflikts beidzas ātri, un tu viegli virzies tālāk. Lai nokļūtu nākamajā līmenī, tev katru reizi būs jāiziet caur konflikta situāciju. DIVATĀ! Tikai tādā gadījumā jūs abi ejat attīstībā. Ja kāds nav izgājis caur šo konfliktu, viņam krājas aizvainojums, niknums un aizkaitinājums. Tā bieži vien cilvēki viens otram kļūst par svešiniekiem.

Kā tad noskaidrot, cik patiesībā jūs esat tuvi? Ļoti vienkārši: pēc tā, cik bieži jūs skūpstaties. Tas ir vienkāršākais tuvības rādītājs. Ja jūs ar prieku skūpstaties no rīta, pusdienā un vakarā, jums patiesu baudu sagādā sadošanās rokās, apskaušanās, jums viss ir kārtībā. Tas nozīmē, ka sievietei ir tā enerģētika, kas piepilda un attīsta, bet vīrietī ir spēja šo enerģētiku realizēt. Ja vīrietis šo enerģiju nerealizē, sieviete sāk to ienīst. Tāpēc, ka viņa dod enerģiju, tā atspoguļojas un atgriežas atpakaļ un iznīcina viņu pašu..

Kad sieviete ir sasniegusi noteiktu attīstības līmeni un virzās uz priekšu, viņā aug seksuālā enerģija. Viņai rodas vēlmes un intereses. Viņa tiecas uz jauno, iet tajā un pārvar to. Viņa var nodarboties ar mākslu, biznesu un vispār – ar jebko. Taču svarīgi, lai viņai būtu sekss, kas sagādā labsajūtu un prieku. Ja tu nemīli vīrieti, tad izeja ir viena – IEMĪLI!

Daudzi mīlestību uztver nepareizi. Mīlestība tā ir attīstība, vienmēr kaut kas jauns un vienmēr kaut kas nezināms. Kad tu to adaptē sev – šo attīstību, jauno, nezināmo, tas kļūst par tevi pašu un tu peldies labsajūtā. Ja tavās attiecībās, biznesā, apģērbā, ieradumos, ceļojumos un pasaules izjūtā nav nekā jauna un nav attīstības, tu degradēsi! Ir svarīgi to saprast un atcerēties!

Kad sieviete piepilda vīrieti, viņam vienmēr jāasociē to ar faktu, ka VIŅŠ IR VĪRIETIS.

Kāpēc? Tāpēc, ka viss tiek būvēts uz sievietes enerģijas un seksualitātes. Tieši šī enerģija dara vīrieti bagātu un veiksmīgāku. Taču, ja šis vīrietis nonāk līdz noteiktam līmenim un pēc tam sāk sevi asociēt ar naudu, mašīnām un stāvokli sabiedrībā, lielās ar to un nosoda tos, kas apkārt, sievietes enerģētika pārstāj plūst viņa realizācijai.
Sievietes enerģētikā notiek straujš kritums, sākas problēmas uroģenitālajā sistēmā – cistas, iekaisumi u.t.t. Viņas zemapziņa formē dažādus notikumus, lai viņai pievilktos citi vīrieši, kuri gatavi izmantot viņas nerealizēto enerģiju savai attīstībai.

Un tad viņai nākas iet pie sava vīrieša, “nolaist” viņu no debesīm pie zemes, lai viņš pārstātu sevi asociēt ar saviem ienākumiem un stāvokli sabiedrībā, un pārstātu ar tiem lielīties.

Spriežot no savu klientu pieredzes, varu teikt sekojošo: sievietes, ja pēc tādas sarunas jūs redzat, ka jūsu vīrietis nenolaižas uz zemes un turpina sevi asociēt ar savu biznesu, mašīnām vai stāvokli sabiedrībā, un savu naudu (patiesībā tā ir jūsu enerģija), savāciet savas mantiņas un ejiet prom no viņa.

Kad vīrietis sāk sevi asociēt ar savu bagātību, nosodīt citus, braukt piedzēries pie stūres, pārstāj cienīt cilvēkus sev apkārt, uzskatot sevi par kaut ko augstāku – tā ir degradācija!

Tāpēc, lai to novērstu, jums noteikti ir atklāti un godīgi jāizrunājas vienam ar otru. Tikai ne, pārmetot un cīnoties par to, kurš uzvarēs. Jums vienmēr jārunā par to, ko jūs vēlētos. Ja tas ir JŪSU vīrietis, viņš teiks: “Jā, es arī to vēlos. Es saprotu, ka uzvedos nepareizi. Es centīšos darīt pareizi. Pat tad, ja man tas nebūs viegli, es darīšu.” Bet tas, kurš slēpjas, aizveras un nevēlas atzīt savas kļūdas un atzīt savus trūkumus, nekad nedosies ar jums kopā attīstībā. Un, ja jūs turpināsiet viņu pieņemt tādu, kāds viņš ir un paliksiet ar viņu, ieslēgsies pašiznīcināšanās programma. Jūs sāksiet slimot, vai vispār variet nomirt. Atcerieties, kad dzīvojat ar vampīru, jūs kļūstat par vēl lielāku vampīru.

Noslēgumā.

– Sievietes, vienmēr kontrolējat svarīgu momentu savā vīrietī: viņam noteikti jābūt pašcieņai, cieņai pret citiem cilvēkiem, atbildībai, jāizpilda tas, ko solījis – tas nozīmē, jābūt reālām darbībām – bez steigas un citu nosodījuma.

– Vīrieši, mums nemitīgi jāvirzās uz priekšu un jāattīstās! Pat tad, ja grasāties dzīvot 300 gadus, jums visus šos 300 gadus ir jāattīstās un viss jādara arvien vairāk un labāk.

Autors:Aleksandrs Paļijenko

Tulkoja: Ginta FS