Katrs ķermenis ir ideāla forma tieši šīs Dvēseles uzdevumiem

kermenis5

Strādājot ar ķermeni, es satieku cilvēkus, kuri ir aizrāvušies ar mūsdienu kultūras vēsmām un atdala savu ķermeni no sevis, redzot tajā neatrisināmu problēmu un kauna avotu.

Ķermenis kā problēma

Tieši tā, daudzi cilvēki uzskata, ka ķermenis ir to galvenā problēma, tāpēc, ka tas ļoti bieži absolūti neatbilst skaistuma etaloniem.
Tas nevietā apresnē vai tievē tajās vietās, kur negribētos.
Tas noveco un pārstāj būt ideāls. Un, iespējams, tas nekad nav bijis skaists.
Pārāk liels deguns vai parāk resnas kājas, dubultzods vai pēc dzemdībām atkāries vēders.

Ķermenis kā ienaidnieks

Taisnība, daudziem viņu ķermenis ir īsts ienaidnieks, jo tas ļoti vēlas ēst, dzert un gulēt.
Apresnē, ja to pārbaro. No rītiem slikti izskatās, ja nav izgulējies. Izļum no sēdoša dzīvesveida.
Nevēlas ātri atgriezties tonusā no 2 stundu ilga trenniņa sporta zālē – reizi pusgadā.
Ātri ataudzē melnas saknes blondos matos.
Saules ietekmē kļūst kā nosēts ar vasaras raibumiem un dzīves laikā – ar dzimumzīmēm.
Tas vispār ir piedzimis un izaudzis kaut kāds ne tāds – ne ideāls. Ar savām krunkām, pūtītēm, matiņiem uz zoda un sazin vēl ko. Īsāk sakot – ienaidnieks!
Un ko mēs darām ar savu ķermeni? Vai noskaidrojam iemeslu, vai vienkārši aizbāžam tam muti? Mocam ar veselīgiem salātiņiem, nepievēršot uzmanību reālajām tā vajadzībām un ļoti kautrējamies, kad ēdam bulciņas?

Ķermenis kā kauna objekts

Jā, starp citu, vēl viena svarīga tēma – ķermenis kā kauna objekts. Es bieži redzu sievietes, kas kautrīgi piesedz savu nokārušos lielo vēderu un, fotogrāfējoties sataisa “skaistu” sejas izteiksmi un pozē tikai skaistās pozās. Un arī tādu vīriešu ir pietiekami daudz. Un šo “skaisto” rakursu tādiem cilvēkiem nav pārāk daudz. Un tāpec visi foto viņiem atšķiras tikai ar fonu.
Bet viss dabiskais, dzīvais, kas ir gana tālu no skaistuma etaloniem, liek viņiem justies neērti. Esi sastapis tādus cilvēkus?
Un vispār, ķermenis ļoti liek kaunēties. Jo tas taču mēdz būt pārāk resns vai tievs. Tas vēlas pačurāt svarīgas tikšanās laikā – īpaši tajās vietās, kur nav pieejama tualete.
Tas var “nomesties” ar pumpām tieši pirms svarīgas izlaiduma balles, un vēl daudz ko ļaunu sastrādāt. Tas nav līdzīgs un nekad arī nebūs līdzīgs fotošopētajām bildēm žurnālos.

Ķermenis kā baiļu iemesls

Nu, ja, mēs baidāmies no sava ķermeņa. Baidāmies, ka atgriezīsimies no atvaļinājuma un iedegums ātri pazudīs, un pazudīs arī tikko knapi atgriezušās skaistās formas. Baidāmies, ka tas novecos (un tā tas arī būs). Baidāmies, ka tas mūs pivils un vecumdienās saslims ar cukura diabētu vai vēzi. Un mums šķiet, ka tas viss notiek ārpus mūsu gribas. Vienkārši tā.
Un šis process ir neizzināms un neatgriezenisks. Un, ja arī atgriezenisks, tad tikai ar kādu nehumānu metožu palīdzību, piemēram – plastiskās ķirurģijas vai vēl kādas modernas skaistumkopšanas procedūras palīdzību.
Mēs ļoti baidāmies, ka mūs nemīlēs mūsu ķermeņa dēļ. Un mēs domājam, ka cilvēki mīl tikai mūsu ķermeni. Un mēs ceram, ka cilvēki iemīlēs mūs dēļ mūsu ķermeņa tad, kad mēs to savedīsim kārtībā. Un ķermenis kļūst par kaut ko līdzīgu maiņas monētai.

Ķermenis kā kaut kas nepilnīgs un vājš

Mēs ļoti bieži dzirdam, ka miesa ir vārga un ķermenis ir nepilnīgs. Un pilnīgu to padarīs kāda jauna, īpaša treniņu metode vai kaut kas līdzīgs.
Domāju, ka šo sarakstu var turpināt ilgi.
Ja tu savā galvā atklāji kaut ko no augstāk minētā, tas nozīmē, ka tavs ķermenis ir emocionālais mērķis un noteikti kaut kā reaģēs.
Un vari būt pārliecināts, tas reaģēs. To vada instinkti, kas sit nekļūdīgi.
Ja stipri to spīdzinasi, tas pieņemsies svarā.
Ja neņemsi verā tā vajadzības, tas slikti izskatīsies un slimos..
Un, ja pilnībā ignorēsi tā vajadzības, sagatavos tev tāāāādus parsteigumus.
Ja godīgi, es esmu sastapusi tikai dažus cilvēkus, kuri dzīvo pilnīgā harmonijā ar savu ķermeni.
Taču ne viss ir tik briesmīgi. Ir cita pieeja, kuru var sākt praktizēt sākumā savā apziņā, bet pēc tam jau vērot, kā tas iemiesojas dzīvē.
Un, tā…

Ķermenis kā DĀVANA

Precīzāk, kā PĀRSTEIGUMS.
Lūk, tu saņem to no Visuma un tas atrodas skaistā kārbiņā. Tajā iekšā ir ļoti daudz kas. Un tavs uzdevums ir tikt skaidrībā, kas kam domāts. Tieši tā – tikt skaidrībā. Iepazīties un noskaidrot, kā tas viss darbojas. Neuzspiest tam savas idejas un ritmus (tipa: kafija-miega zāles-atkal kafija), bet reāli noskaidrot. Paklausīties, palēnināties, piekrist. Tu pat nespēj iedomāties, cik gudrs tas patiesībā ir.
Iedomājies, ka esi atnācis pie laba ārsta (piemēram – osteopāta), kurš reāli klausās tavu ķermeni un grib tikt skaidrībā. Kā tu jūties pieņemšanā pie viņa? Jau labāk? Daudz labāk! Vienkārši tāpēc, ka viņš skatās uz tevi un ļauj tev vienkārši būt.

Vai iedomājies, ka satiecies ar kādu un viņš skatās uz tevi ar interesi un labestīgi iedziļinās tavās lietās. Un ļoti uzmanīgi skatās. Kā tu jutīsies tāda cilvēka klātbūtnē? Protams, uzplauksi! Lūk, arī ķermenis no tādas mierīgas uzmanības uzplaukst un dod daudz enerģijas.

Ķermenis kā noslēpums

Drīzak kā neatminama mīkla. Kaut kā tajā iekšā viss strādā. Daži procesi ir saprotami, bet daži – nē. Mēs redzam kādas detaļas, kas atrodas ārpusē, bet iekšpusi neredzam. Taču tās ir un no tām ļoti daudz kas ir atkarīgs. Tās var sajust, uztustīt.
Kā sabalansēt muskuļu darbu ar iekšējo orgānu ritmu, lai sanāktu vislabākais rezultāts? Kas jāēd, lai justos labi?
Cikos jāiet gulēt, lai labi izgulētos?
Kas der tieši tev?
Kad tas ir ķermeņa nogurums un kad – vienkārši nevēlēšanās kaut ko darīt?
Cik jāstrādā, lai būtu maksimāli efektīvs?
Kā slimot mazāk?
Kāds tev ir labākais slimošanas veids?
Daudz dzerot, vai iztiekot bez ūdens?
Vai tu proti slimot?
Kā un no kā tas ar tevi notiek?
Ir tik daudz jautājumu ar tik daudzu līmeņu atbildēm.
Es esmu trenējusies un varu sajust dažu iekšējo orgānu darbu. Taču vēl pagaidām es neesmu iemācījusies ar tiem vienoties.
Tas ir iemesls klausīties ķermenī, lasīt par to, studēt tā kustības un nekustīgumu. Man palīdz medicīniskā izglītība, ko ieguvu deviņu gadu garumā. Taču šobrīd ir ļoti daudz iespēju apgūt šīs zināsānas: grāmatas, informācija, skolas. Ir pat krāsu anatomijas grāmata – mana sapņu grāmata.

Ķermenis kā uzdevums

Kā ar šādiem izejas datiem saņemt vēlamo rezultātu? Ja manam ķermenim ir nosliece uz korpulenci, kā man ēst, nezaudējot labsajūtu un paliekot slaidai. Ja neesmu zilacains blondīns, kā man labāk izskatīties pievilcīgam? Ja es ar kaut ko slimoju, kā man dzīvot pilnvērtīgu dzīvi?

Ķermenis kā iemesls radošumam

Un te nu mēs varam iet tālāk un ieraudzīt savu ķermeni kā iemeslu radošumam. Kā visus šos uzdevumus risināt radoši? Kā strādāt ar ķermeni un vienlaicīgi radīt? Varbūt izgudrot kādu deju kādai ķermeņa daļai? Varbūt uzrakstīt recepšu grāmatu tievēšanai savām draudzenēm?
Patiesībā katra mūsu kustība var būt mūsu radošuma izpausme. Vienkārši kāds dzīvo radoši, bet kāds savu dzīvi uztver kā amatu. Saproti, par ko es runāju? Kā tev sanāk? Patiesībā, ja vien mēs ieklausāmies, ķermenis pats pateiks. Pateiks, neko neslēpjot. Tam viņam ir desmitiem dažādu paņēmienu:
nogurums;
uzbudinājums;
sāpes;
dažādi citi stāvokļi.

Pie manis ļoti bieži nāk cilvēki ar lūgumiem atbrīvoties no šīm gudrajām zīmēm. Atbrīvoties no panikas lēkmēm, neiedziļinoties cēloņos. Atbrīvoties no depresijas, nerisnot dziļos uzdevumus. Atbrīvoties no psihosomātikas, nemainot dzīves veidu. Un visus šos cilvekus sagaida vilšanās.

Paldies Dievam, ka ir simptomi. Pretējā gadījumā mūsu smadzenes nogalinātu mūs vēl pirms mūsu pilngadības.
Personīgi es brīžos, kad ir kādas sāpes, esmu tām ļoti pateicīga, jo tie ir simptomi, kas brīdina.
Ja man kājas kļūst smagas un nīd vēnas, tad zinu, ka esmu kaut ko ne to iedzērusi.
Kad sāp aknas, meklēju sevī aizturētu niknumu.
Kad saaukstējos, saprotu, ka esmu pārstrādājusies.
Kad man sāp galva, tad saprotu, ka man jāatlaiž kontrole.
Un cik labi tu pazīsti savu ķermeni un tā zīmes?

Ķermenis ir mūsu senais draugs

Un to vada instinkti. Tie nav tieši, tie vienkārši iedod smadzenēm pareizo virzienu, kurā tās sāk domāt. Un kad mēs sākam klausīties, tās pašas pasaka mums priekšā, kas jadara.

Izrādās, ka spēka zudums pirms nemīlama darba veikšanas nav vienkārši simptoms, no kura jāatbrīvojas, tas ir signāls mainīt darbu. Bet panikas lēkmes ļoti līdzsvarotam cilvēkam – ir iemesls atrast citu izeju spēcīgu emociju palaišanai brīvībā.

Ķermenis kā sistēmas daļa

Un visbeidzot, ir ļoti svarīgi uztvert savu ķermeni kā sistēmas daļu, kurā iesaistīts ir gan Gars gan Dvēsele. Un ir to jāklausās un ir svarīgi to neizolēt no Dvēseles uzdevuma.

Mēs taču neesam ķermeņi, kuriem ir Dvēsele. Mēs esam Dvēseles, kurām ir ķermeņi.

Mēs zemapziņā ļoti labi zinām visus savus uzdevumus un mūsu ķermenis mums palīdz to risināšanā. Vai zini, kādas mācību stundas tava Dvēsele var iemācīties ar ķermeņa palīdzību? Kādus uzdevumus atrisināt? Kādu viedumu iegūt? Vai esi par to kādreiz domājis?

Man šķiet, ka ikviens ķermenis uzliek mums ļoti daudz uzdevumu. Un galvenais no tiem ir Mīlestība, kas apliecina pieņemšanu. Jo, ja tu mīli savu ķermeni, tas tev atbildēs ar to pašu un viss pārējais arī sakārtosies.

Avots: @arhisomatika facebook
​​​​​​​Tulkoja: GInta FS

Četras sultāna sievas

cetras-sultana-sievas3

Kādam sultānam bija četras sievas. Visvairāk viņš mīlēja ceturto – pašu jaunāko un maigāko. Viņš dāvināja tai skaistus, dārgus apģērbus, dārglietas, lutināja to, jo viņa bija jautra un priecēja gan acis, gan sirdi.

Viņš mīlēja savu trešo sievu – tā bija skaistule. Dodoties uz svešām zemēm, viņš vienmēr to ņēma līdzi, jo gribēja lai visi redz tās skaistumu, un vienmēr baidījās, ka viņa varētu to pamest un aizmukt pie cita.

Sultāns mīlēja arī savu otro sievu – tā bija viltīga intrigante. Viņa bija tā uzticības persona, vienmēr gudra, asu prātu un ārkārtīgi pacietīga. Kad sultānam bija kādas problēmas, viņš vienmēr vērsās pie otrās sievas, jo zināja, ka tā palīdzēs atrast problēmu risinājumu, un palīdzēs pārciest arī pašus grūtākos laikus.

Pirmā sieva bija pati vecākā un to viņš bija saņēmis mantojumā no nelaiķa vecākā brāļa. Tā bija ārkārtīgi uzticīga savam vīram un darīja visu, lai saglabātu un pavairotu viņa bagātības un varu, lai visa viņa valsts plauktu un zeltu. Neskatoties uz to, sultāns viņu nemīlēja – lai arī viņa mīlēja viņu. Viņš tai nepievērsa nekādu uzmanību.

Reiz sultāns smagi saslima. Viņš pārdomāja visu savu dzīvi – pilnu bagātības un krāšņuma un padomāja: “Tagad man ir četras sievas. Bet tad, kad es nomiršu, es palikšu viens.” Un viņš jautāja ceturtajai sievai:

— Es tevi vienmēr esmu mīlējis vairāk kā visas pārējās savas sievas, es tev esmu devis visu labāko, ko vien varēju, sargājis un lolojis. Saki man, vai tad, kad es nomiršu, tu esi gatava man sekot mirušo valstībā?

— Pat nedomā! – atbildēja ceturtā sieva un aizgāja pat neatskatoties. Viņas vārdi kā zibens ķēra sultāna sirdi.

Skaudrās sirdsāpēs viņš jautāja savai trešajai sievai:

— Es visu mūžu esmu tevi apbrīnojis. Tagad, kad mirstu, vai esi gatava man sekot ēnu valstībā?

— Nē! — atbildēja trešā sieva. – Dzīve ir tik skaista! Kad tu nomirsi, man tā turpināsies, es noteikti vēl reizi apprecēšos!

Sultāns noskuma – tās bija mokas un bēdas. Un tad viņš jautāja savai otrajai sievai:

— Es vienmēr esmu nācis pie tevis pec palīdzības, un tu vienmēr esi man palīdzējusi, un esi bijusi mans labākais padomdevējs. Tagad, kad mirstu, vai tu esi gatava man sekot?

— Man ļoti žēl, bet šoreiz es nevaru tev palīdzēt – atbildēja otrā sieva. Pats lielākais, ko varu tavā labā izdarīt, ar cieņu un godu tevi apglabāt.

Sultāns bija izmisis. Un tajā brīdī viņs izdzirdēja balsi.

— Es iešu tev līdzi visur, kur vien tu būsi, līdz galam!

Sultāns paskatījās balss virzienā un ieraudzīja savu pirmo sievu – bēdu un sāpju nomocītu. Viņš to gandrīz vai nepazina. Satriekts un izbrīnīts viņs teica:

— Man vajadzēja ar tevi būt mīļākam, uzmanīgākam, kamēr varēju tads būt. Bet es tevi nenovērtēju!

Katram no mums ir savas četras sievas.

Mūsu ceturtē sieva ir mūsu ķermenis. Un nav svarīgi, cik pūļu un mīlestības mēs tajā ieguldām, lai tas izskatītos un justos labi, bet tad, kad mirstam, tas mūs atstāj.

Mūsu trešā sieva ir mūsu karjera, stāvoklis sabiedrībā, nauda, vara. Kad nomirstam – tas viss paliks citiem.

Mūsu otrā sieva ir mūsu ģimene un radinieki. Nav svarīgi, cik mēs tiem palīdzējām, taču pats lielākais, ko viņi mūsu labā var izdarīt, pavadīt pedējā gaitā un saglabāt savās labajās atmiņās.

Un mūsu ceturtā sieva ir bieži mūsu pašu aizmirstā dvēsele, kuru aizmirsām, dzenoties pēc pasaulīgiem labumiem, varas, bagātības, stāvokļa sabiedrībā, veiksmes, baudām. Neskatoties uz to, dvēsele ir vienīgā, kas pavada mūs visur, kur vien esam.
Esiet gādīgi un uzmanīgi pret to, attīstiet viņu, sargājiet un saudzējiet. Tā mēs paši sev varam uzdāvināt vislieklāko un skaistāko dāvanu.

No krievu valodas tulkoja: Ginta FS

Iespējams, esi aizmirsis, ka…

… dzīvē svarīga ir PATI DZĪVE!

!

Atlaid vēlmi kontrolēt, jo pats Visums spēlē ar Tevi lielo eksistences spēli.

Uzaicini savā dzīvē brīnumu, atļauj to savā saprātā un katra tavas dzīves sekunde kļūs par brīnumu. Paplašini savu uztveri līdz pat kopdarbībai ar Veselumu un tu iegūsi Zināšanas, pēc kurām vienmēr esi tiecies. Tava dzīve kļūs pilnīga, garšīga, skaista, spontāna, viegla, tajā parādīsies spēles elementi, bērna azarts, laimīga cilvēka smiekli. Tu būsi pārsteigts par notikumu, kuros pats piedalīsies, milzīgajiem mērogiem. Tu sajutīsies viens vesels ar Visumu. Tu pamodīsies!

Ieklausies, viss runā ar tevi, un viss, kas eksistē, ir domāts tev.

Nav nekā nejauša – ne saules stari, ne rāpojošā skudra, ne garāmgājēju izmestās frāzes, grāmata, kas nonākusi redzes lokā, reklāmas plakāti, mākoņi, lietus, laimests loterijā, zaudējums, kredīts, salūzušas lietas, aizmirstas lietas, tavs nogurums, tavs prieks, peļķes, netīrumi uz zābakiem, iesnas, komunālās maksas pieaugums, aizmirsti vārdi, ar acu kaktiņu nejauši noskatīts skūpsts, apskāviens, smaids. Tas viss runā ar tevi, tas viss alkst tavas uzmanības, tavas līdzdalības.

Tu aizmirsi, ka dzīvē svarīga IR PATI DZĪVE!

Tu izgudroji sev mērķi, izejot no savas domas par beigām, izejot no pārliecības par to, ka tu esi tikai ķermenis, MIRSTĪGS ĶERMENIS, kam lemtas tikai kādas nedaudzas dzīves drumslas.Tavi mērķi tevi pievelk tikai tam, kas tev nav vajadzīgs un atvelk tavu uzmanību no spēles. Bet tu taču esi daudz lielāks, grandiozāks, varenāks par to, ko spēj izdomāt tavs Ego. Tu alksti atzinības, naudu, varu, finansiālu brīvību – taču esi aizmirsis, ka tu esi šīs realitātes RADĪTĀJS, tu esi tās AVOTS, tās Kosmiskais Arhitekts.

Paskaties uzmanīgi uz pasauli sev apkārt.

Paskaties uz cilvēkiem, kuri steidz uz darbu, neapmierināti ar spiešanos sabiedriskajā transportā. Tev šķiet, ka tie ir tik tālu no tevis, tik sveši tev, vai ne? Bet tu taču zini katru no tiem, zini tik sen, ka nav tādu ciparu un rakstu – tik senu. Tu jūti katru no viņiem – tāpat kā sevi, saproti bez vārdiem, sajūti ikkatru to domu kustību, emocijas un vēlmes. Iegremdējies pūlī, kā dzimtajā miteklī, un izkūsti tajā, sajūties kā daļa no kaut kādas grandiozas ieceres, kļūsti par dzirksteli sildošā kolektīvā saprāta ugunskurā, pārvērties par daļiņu no veselas cilvēces Gara, ļauj sev atdzerties no mūžīgās dvēseļu radniecības avota.

Vēro formas, krāsas, apbrīno parādību skaistumu, mācies gudrību no mākoņiem, iemācies dzīves pamatus no akmeņiem.

Skaties uz Sauli un redzi tajā sevi!  Tu esi savas sistēmas centrs, ap tevi riņko pasaule, tava personīgā pasaule, jo tu taču esi Gaisma – kas iekļūst visur, piepilda visu un zin visu. No tavu staru spēka dzimst tīras sirdis, tavu vētru brāzmās lūzt likteņi. Tavi nolūki, tava griba, tava gudrība, tava Mīlestība rada šo pasauli un nav neviena cita Radītāja, izņemot tevi.

Savieno visu vienā, neļauj sadzīves loģikai izjaukt Visuma principu “Kas augšā, tas – apakšā!”

Savieno sevi ar visu cilvēci, Zemi ar visu Kosmosu, savu apziņu ar visu Visumu. Neļauj sev samierināties ar mazumiņu, meklē sakarus tur, kur pirmajā acu uzmetienā to nav. Tu esi sarūgtināts un skumsti – skaties, kā transformējas visas tavas lietas un apkārtējo garastāvoklis. Tu esi iemīlējies, iedvesmots, sajūsmināts – pavēro dabu, putnus, zinātniskos atklājumus, senās zināšanas, jaunus cilvēkus, kuri ienāk tavā dzīvē. Tu piedzīvo vienotību ar augstākajiem spēkiem – ievēro, kā realitāte atspoguļo tavas atklāsmes ar pārsteidzošu notikumu kaskādi. Neļauj nekam būt nejaušam, vēl jo vairāk – sev.

Atklāj sevī dzīves vērotāju, atklāj sevī savu sapņu vērotāju.

Vērīgi ieskaties pagātnes bildītēs, esi uzmanīgs pret domām un, konkrētāk, ar vēlmēm. Noskaidro, kur slēpjas tavs “Es” un ļauj tam paplašināties līdzi Visumam. Jūties kā daļa no Visa, jūties kā viens vesels, savieno savas kārtas un izjūti savu daudzslāņainību. Atrodi Avotu un savienojies ar to. Iepazīsti to, kas caurvij visu telpu un pārvar laiku – ej dziļāk mīlestībā un mācies no tās, kamēr savienosies ar to nedalāmā veselumā, kamēr būsi pārliecināts, ka tev nav bail pazaudēt sevi, pārliecināts, ka esi pilnība un nav spēka, kas apdraudēs tavu bezgalību.

Apstājies un ļauj sev BŪT!

Sajūti, kā garšo, smaržo šī esība, kā tā izskatās, kāda ir tās faktūra, iemācies būt tā, lai katrā sekundē atklātos mūžība. Un tagad uzmanīgi skaties, kā pati esība atgriež tev tavu pazaudēto dievišķību.

Autors nezināms

Avots:http://sobiratelzvezd.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Es esmu tur, kur ir mans ķermenis

12795468_1031100873615432_6212889184584890366_n

Ķermenis nekad nemelo.

Agrāk es ne īpaši skaidri apzinājos, kāpēc vajadzīgs ķermenis. Lai gan ar savējo man vienmēr ir bijis ciešs kontakts. Es vienmēr esmu novērtējusi tos priekus, ko mans ķermenis man spējīgs dot, vienmēr uz tā vajadzībām esmu raudzījusies ar sapratni, taču vienlaicīgi esmu sapratusi, ka es neesmu TIKAI ķermenis.

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka ķermenis viņiem dots tāpēc, lai to labi pabarotu, pārvietotu no vienas interesantas vietas uz citu, nodarbinātu to ar sportu, ar seksu, taču ne vienmēr dodas kopā ar savu ķermeni uz to vietu, kur paši to ved. Man arī kādu brīdi šķita, ka tas viss ir normāli un tā tam jābūt. Un vēl ķermenis cilvēkiem ik dienu atgādina to, ka visi esam mirstīgi un šī doma rada bailes.

Taču, kam tas patiesībā domāts, es apzinājos tikai nesen.

Tu esi tur, kur ir Tavs ķermenis. Lūk, kam tas! Viss, kā parasti, izrādījās pavisam vienkārši. Tas bija tepat – deguna galā. Es biju tāda – glupa. Gadījās, ka mans ķermenis pastaigājās pa ielām, bet manis tur nebija, jo mans prāts mani aizveda tik tālu, cik vispār vien iespējams. Prāts dzīvojās pavisam citās vietās. Tas, kaklu lauzdams, brāzās rītdienā un tur sāka trakot visneiedomājamāko iemeslu dēļ. Tas uztraucās par nākotni un domāja, kā vienu vai citu lietu izdarīt labākajā veidā (pēc tā prāta). Tas kaut ko plānoja, baiļojās, it kā iedomājoties, ka šis ķermenis man kalpos mūžīgi! Vai arī sāka sapņot un aizsapņojās tāja laikā, kad mans ķermenis pastaigājās pa ielām. Bet manis kopā ar viņu nebija.
Manis kopā ar viņu nebija, kad pastaigājos, kad gulēju vannā, kad braucu mašīnā, kad pļāpāju ar draugiem. Manis tik bieži nebija tur, kur bija mans ķermenis.

Manis nebija. Es domāju.
Nevis dzīvoju, bet domāju.
Domāju, un, ja nu!
Domāju, bet, kas, ja!
Domāju, kad būs, tad es…
Domāju, lūk, tagad, protams, es nevaru būt apmierināta ar VISU, tāpēc, ka tam vēl vajadzīgs tas, tas un tas… ko nu mānīt pašai sevi, neko jau pārāk daudz es negribu, tikai – to, to un nedaudz to…
Un tad!!!!!

Bet TAD vienalga nekas nemainītos. Vienkārši rastos jaunas vēlmes. Un pēc tam – vēl. Un – vēl. Šī alkatība nezin robežu. Tai vienmēr būs par maz. Tā ir dumja, rijīga un nogalina tevi dienu no dienas. Tā dara tevi tukšu un neapmierinātu. Bet man vajadzēja tikai mazumiņu – atrasties kopā ar savu ķermeni. Gan prātā, gan – sirdī, gan – dvēselē. Tas rāda man, kur esmu. Rāda, ko man vajag redzēt un dzirdēt, un aptaustīt, un ieelpot.

Dažkārt man tas izdevās. Kad redzēju jūru vai okeānu, es biju tieši tur, kur biju. Kad esi izlēkājies pa viļņiem, sarijies sāļo jūras ūdeni, spiedz no laimes, tad, kur gan citur tajā brīdī tu vari būt? Un mans prāts klusēja. Tas klusēja arī tad, kad mēs mīlējāmies. Klusēja, kad es biju patiesa un darīju to, ko lika man sirds. Taču šie mirkļi bija īsi. Ļoti īsi. Salīdzinot ar milzīgi garajiem domāšanas periodiem.

Jā, tikai ķermenis nekad nemelo. Nekad. Viņš to neprot darīt. Atšķirībā no prāta, tas ir patiess, tas nav spējīgs izlocīties un melot. Un, ja melo tu, tavs ķermenis sāk slimot. Un ko gan citu tam darīt? Lai atgrieztu tevi realitātē? Neko! Ir jābūt tur, kur ir Tavs ķermenis.

Bet, ja tu uzskati, ka ķermenis tev ir svarīgāks par visu, ka bez kaut kā, kas saistīts ar to, tava dzīve būs nelaimīga, tad visticamākais, tas nedos tev tieši to, kas tev pašam šķiet tik ļoti svarīgs. Un sanāks tā, ka tu to nevarēsi darīt. To, kas tev tik ļoti svarīgs. Brīžiem šķiet, ka tas ir tik briesmīgi, vai ne? Tik ļoti cietsirdīgi un netaisnīgi. Bet tā tas nav! Visticamākais, ka nav nekā tik svarīga, kas būtu svarīgāks par kaut ko citu. Absolūti nekā. Viss ir vienots un viss ir svarīgs. Vai arī otrādi: nekas nav tik ļoti svarīgs, jo tu to vari pārspēlēt jebkurā brīdī un sākt visu no gala.

Un, lūk, brīdī, kad mans ķermenis pastaigājās pa ielām, tajā brīdī tas bija pats svarīgākais. Un tajā pat laikā brīnišķīgi nesvarīgs. Un man vajadzēja baudīt šo pastaigu. Tam bija visi priekšnoteikumi. Rokas, kājas, gaiss un gaisma. Es pat varēju, ejot, uzsvilpot. Bet deguns varēja ieelpot visas smaržas. Un nekā cita vairāk man nebija. Bet bija TIK DAUDZ. Bet es to nesapratu. Tagad es to atgādinu sev, cik iespējams, bieži.

Es esmu tur, kur ir mans ķermenis!

Autors © Jekaterina Andrejeva
Tulkoja: Ginta FS

Par skaistāko vecumu

Filisa

Reiz Vladimirs Pozners saņēma vēstuli no savas amerikāņu paziņas Fillisas Šlossbergas.
Viņa rakstīja: “Mana sena draudzene uzrakstīja man vēstuli par savu vecumu un es aizdomājos, vai tiešām esmu veca? Mans ķermenis šad tad saka: jā, veca… bet sirds nepiekrīt. Es negribētu atgriezties savās jaunības dienās”.
Pēc manām domām šī vēstule ļoti precīzi apkopo dzīves rezultātus. 

Lūk, šī vēstule:

“Šajās dienās kāds jauns radījums man jautāja, kā ir būt vecai. Es nedaudz samulsu, par cik neuzskatu sevi par vecu. Ieraudzījis manu reakciju, radījums traki samulsa, taču es teicu, ka jautājums, protams, ir ļoti interesants un es apdomāšu to un paziņošu savus secinājumus.

Vecums ir dāvana, es nolēmu. Šodien es esmu kļuvusi par to cilvēku, par kādu vienmēr esmu vēlējusies kļūt.
Protams, runa nav par manu ķermeni!

Dažkārt mans ķermenis dara mani skumju – krunkas, maisiņi zem acīm, pleķi uz ādas un nokāries dibens.
Bieži mani šokē veča, ko redzu spogulī, taču tas nav uz ilgu laiku.

Es nekad nebūtu ar mieru mainīt savus brīnišķīgos draugus, manu brīnišķīgo dzīvi, manu lielisko ģimeni uz mazāku skaitu sirmu matu un plakanu, stingru vēderu.

Laikā, kad novecoju, es esmu kļuvusi mazāk kritiska pret sevi un labestīgāka.
Es esmu kļuvusi sev draugs!

Es sevi nesodu par to, ka apēdu kādu lieku cepumu, par to, ka nenoklāju gultu, par to, ka nopirku sev pastulbu cementa ķirzaku, kura man galīgi nebija vajadzīga, bet kura manam dārzam piešķir tādu – avangardiskāku izskatu.
Man ir tiesības pārēsties, nenovākt aiz sevis, būt ekstravagantai.

Es biju lieciniece tam, kā pārak daudzi mani labi un tuvi draugi pamet šo pasauli pāragri, vēl neizdzīvojuši un nesapratuši to brīnišķīgo brīvības sajūtu, ko dāvā vecums.

***
Kuram kāda daļa, ka es lasu grāmatu līdz četriem rītā un guļu līdz pusdienai?
Es pati ar sevi dejoju, klausoties brīnišķīgas melodijas un, ja kādreiz gribas sentimentāli paraudāt par aizgājušo mīlestību, es to daru brīvi, bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Es staigāju pa pludmali peldkostīmā, kas knapi satur manu apresnējušo ķermeni un, ja sagribēšu, metīšos peldus okeāna viļņos, neskatoties uz žēluma pilnajiem skatieniem no jauniem radījumiem ar plakaniem vēderiem un apģērbtiem bikini.
Arī viņi reiz novecos.
***

Tiesa, dažkārt es esmu aizmāršīga.
Starp citu, ne viss dzīvē ir atcerēšanās vērts, bet svarīgo es atceros.
Protams, manas dzīves laikā mana sirds ir bijusi saluzta ne reizi vien.
Kā tā var nelūzt, ja tu pazaudē mīļoto cilvēku, vai kad cieš Tavs bērns, vai arī kad mīļo suni nobrauc mašīna?

Taču salauztas sirdis ir mūsu spēka avots, avots mūsu dzīves izpratnei un līdzcietībai.
Sirds, kas ne reizi nav bijusi salauzta, ir sterila un tīra, tā nekad nesapratīs nepilnības prieku.
***

Liktenis mani ir svētījis, atļaudams dzīvot līdz sirmam vecumam, līdz brīdim, kad mani jaunības dienu smiekli atstājuši savas pēdas manā sejā.

Iedomājieties, cik daudz ļaužu nodzīvojuši nesmējušies un nesagaidījuši pirmo sarmu savos matos?
Es varu godīgi teikt “nē”. Es varu godīgi teikt “jā”.

Gadiem ejot, arvien vieglāk ir būt patiesam un godīgam. Tu arvien retāk domā par to, ko par Tevi padomās citi.

Es vairs par sevi nešaubos.
Es pat esmu nopelnījusi tiesības kļūdīties.
***

Un tā, atbildot uz Tavu jautājumu, varu teikt: man patīk būt vecai. Vecums mani ir atbrīvojis.
Man patīk tas cilvēks, par kuru esmu kļuvusi.

Es nedzīvošu mūžīgi, taču kamēr vien esmu šeit, es nezaudēšu laiku un netērēšu to, domājot par to, kas varēja notikt, bet nenotika, par to, kas vēl varētu notikt.
Un es ēdīšu saldumus, kad vien man sagribēsies.”
No vēstules, kuru rakstīja V.Pozneram sena paziņa Fillisa Šlossberga no Amerikas.

Tulkoja: Ginta FS