Miers mums tikai sapņos radās?

«Un mūžīga cīņa. Miers mums tikai sapņos radās?»… Par cīņu. Par to, kā nebaidīties mainīt savu viedokli. Un par to, kā pieņemt savu ķermeni.

Kad biju aizrāvusies ar frīdaivingu* un pētīju to un tā fanātus – līdzīgus man :), beidzot sapratu, ka cilvēks apzināti meklē sev visādus šķēršļus un ierobežojumus. Tā viņam ir tāda SPĒLE. Tādas SPĒLES spēlē cilvēki.

Es paskatījos, padomāju un pajautāju sev: priekš kam cilvēks piespiež sev caur milzīgu spriedzi ķermenī un prātā, mācīties neelpot zem ūdens? Cilvēks taču nav zivs? Ja reiz Visaugstākais izsniedzis viņam SAUSZEMES uzbūves avataru, nevis siļķes?

Un, kas ir vissmieklīgākais, ko es ievēroju, ka frīdaivinga laikā cilvēks neizbauda zemūdens skaistumu, viņš SACENŠAS! Pats ar sevi un tādiem pašiem īpatņiem, kā viņš.
Frīdaivings nav domāts apcerei.
Cilvēki sacenšas, uzstādot rekordus, kaut ko kādam vai sev pierādot, absolūti neizbaudot skaistumu, kas apkārt, bet vienkārši mērķtiecīgi pa virvi laižoties lejup, augšup, lejup, augšup, lejup-augšup… VIŅI REDZ TIKAI VIRVI!…

Tas ir tik dīvaini…

Tar ir īpašs cilvēku tips. Tie ir cilvēki-sportisti. Tie ir “uguns” rakstura un konstitūcijas cilvēki, viņiem ir vajadzīga cīņa, sacensības, iespēja kādam kaut ko pierādīt.
Viņiem vajag, lai dzīvē noteikti klātesoša būtu cīņa, spriedze, pretošanās un pacietības pārbaude. Tāds dzīves veids. 

Es sāku meklēt blogerus-frīdaiverus. Sāku pētīt viņu profilus. Un, ko es ieraudzīju?! 
Domājiet, tur bija zemūdens pasaules fotouzņēmumi? Nē! Uz visiem foto un video varēja redzēt: “es un zivis”, “es un virve”, “es neelpoju”, “es un mans draugs frīdaivers”…. Tātad – “es un mani sasniegumi cīņā pašam ar sevi zem ūdens”. 

Kad es to ieraudzīju, es sapratu, ka jāatzīstas sev: ja es vēlos apceri un fotogrāfēt zemūdens pasauli, man vajadzīgs tikai tas, ko cilvēks jau sen izgudrojis – balons ar skābekli. Tad es varēšu fotografēt zemūdens pasauli gan ilgi, gan daudz kvalitatīvāk. Daudz, daudz kvalitatīvāk un daudz informatīvi bagātīgāk.

Bet, ja es gribēšu sevi skaisti pasniegt fotogrāfijās, tad, tāpat kā iepriekš, fotogrāfēšos bez akvalanga, tikai ar masku uz sejas, lai visi redz “Lūk, kāda es kruta, es neelpoju zem ūdens!”

Īsāk sakot, mans slēdziens: pateicoties jēdziena “freediving” analīzei, es atkal ieraudzīju savu šībrīža vēlmi – novienkāršot, aiziet no cīņas, pretestības un spriedzes. Es sāku skatīties daudz tālāk.

Kāpēc es pārstāju nodarboties ar fitnesu un skriešanu? Es vairs nesapratu vajadzību ar sasprindzinājuma palīdzību palielināt noteiktus muskuļus.

Ar katru dienu es arvien vairāk uzticos Dievam. Ja viņš manai Dvēselei ir devis tieši šādu iemiesojumu, tad tas ir tieši tas iemiesojums, kas man ir vajadzīgs.

Lūk, šobrīd es rakstu, guļot uz sava “biroja” dīvāna pie Seligura, un man garām skrien skudras.
Vai tās vakaros dodas uz trenažieru zāli, lai uztrenētu savus muskuļus un pēc tam varētu staipīt smagumus? Nē, Visaugstākais ir iedevis viņām avataru, kas piemērots viņu dzīvesveidam.

Lūk, lido turiņš, vai tas dodas uz fitnesa zāli, lai trenētu bicepsus spārnu labākai darbībai?

Man pie kājām guļ kaķis. Vai viņš nodarbojas ar jogu, lai varētu ar pakaļkāju pakasīt aiz auss?… Nezinu, mīļie, bet kaut kas visā tajā ir…

Te būs jums konkrēts piemērs no manas dzīves, kas raksturo MANU NEMĪLESTĪBU PRET SAVU ĶERMENI.

Es neatceros, kad es sāku to nemīlēt. Droši vien kaut kad skolas laikā. Tāpat kā vairums pusaudžu, es nebiju ar to apmierināta. Ausis, deguns, mati, krūtis, kājas…. viss bija ne tā. Un šis “viss ne tā” turpinājās gandrīz visu manu dzīvi. Ar šausmām un noraidījumu es spogulī aplūkoju savas stiprās kājas ar platajiem augšstilbiem, lielajiem ceļgaliem, resnajiem apakšstilbiem un potītēm. Es gribēju, lai man būtu tievākas un graciozākas kājas.

Un tikai pirms pāris gadiem, pārskatot savas neskaitāmās kalnos uzņemtās fotografijas, ES SAPRATU, KA ŠO FOTOGRĀFIJU NEBŪTU, JA MAN NEBŪTU MANAS BRANGĀS KĀJELES.

Visaugstākais manai Dvēselei ir izsniedzis atbilstošu manam mērķim un talantiem “skafandru”.
Kad es to sapratu, piecas minūtes gulēju ar seju pret grīdu un raudāju no laimes, apstulbusi no savas atklāsmes un pateicībā Dievam.

MANS ĶERMENIS IR MANS INSTRUMENTS, LAI VEIKTU SAVUS UZDEVUMUS ŠAJĀ IEMIESOJUMĀ..

Dievs to zināja un no savas noliktavas iedeva man šo ķermeni, šo avataru, šo skafandru. Spēcīgas, brangas kājas, kuras bez mazākā noguruma spēja kāpelēt par kalnu takām; stiprus ceļgalus, kuri spēja turēt visu smagās mugursomas svaru; mazās krūtis, kas netraucēja iešanas procesā, nesvīda un netraucēja fotokamerai: stūraini puiciski pleci turēja fotokameras siksnas tā, lai tās nenoslīdētu; platus un mīkstus gurnus, kas ļāva stundām ilgi sēdēt pie datora un apstrādāt fotografijas. Ideāli! Kā es to varēju nepamanīt agrāk?….

Un tagad katrs no jums, kurš tā arī nav spējis iemīlēt savu ķermeni, aizdomājieties: vai jūs spētu izpildīt savu misiju un uzdevumu CITĀ ķermenī. – ne tajā, kurā šobrīd atrodaties?

Vai man bija vajadzīgs fitness un visi parējie treniņi? Protams, ka, nē. Ar to es tikai vēlējos UZLABOT savu redzamo ķermeni. ES VĒLĒJOS PATIKT. Pievērst pretējā dzimuma uzmanību.

Mēs visi vēlamies patikt. Un sevis nepieņemšanā mēs pie tā ejam caur spriedzi, piepūli un cīņu.
(Starp citu, kad es nemīlēju savu ķermeni, es arī savus vīriešu atradu kritizētāju, manipulatoru, apvainotāju vidē un tie man vienmēr skaidri un gaiši “apstiprināja” to, ka manu ķermeni vajadzētu “uzlabot” 🙂

Jā, man bija apaļš un uztrenēts dibens. Jā, mani bicepsi bija lielāki. Jā, man pat bija “sešpaka” uz vēdera. PRIEKŠ KAM. Lai mani mīlētu? Jā, Visaugstākais par visu jau sen manā vietā ir padomājis! Bet es viņam teicu: “Piedod, vecīt, tu kaut ko te esi sajaucis. Es tūliņ visu izlabošu!”

Pavisam cita lieta, kad fiziskās slodzes un nodarbības  ir nepieciešamas, lai atjaunotos pēc slimības, pēc aptaukošanās, darba, kurā ilgstoši nav gravitācijas utt.
Ja cilvēks tikai sēž un guļ – arī nav fakts, ka viņam nepieciešama vingrošana. Iespējams, viņš gūst savu pieredzi caur slinkumu un atteikšanos dzīvot. Ja cilvēkam sāp mugura, nav teikts, ka viņam vajadzīga vingrošana, psihosomatika pateiks priekšā, kas ir tas, kur viņš uzņemas pārāk lielu atbildību, tik lielu ka mugurkauls neiztur. Nemeklējiet iemeslu, lai izvairītos no fiziskajām slodzēm. Ne par to ir stāsts.

Ja cilvēks ir vesels, tomēr cīnās ar savu ķermeni, tad tas ir nedaudz dīvaini… Varbūt viņam nav kur likt savu enerģiju? Varbūt viņam ir pārāk daudz spēka, tāpēc, ka nav ar ko dzīvē nodarboties? Varbūt viņš tā arī nav vēl sevi atradis? …

Kaut kā man arvien vairāk šķiet, ka uztrenēt savu dvēseli ir daudz svarīgāk kā trenēt savu ķermeni.
Arvien vairāk gribās maksimālu pieņemšanu un minimālu spriedzi.

P.S. Paldies frīdaivingam. Es protams turpināšu nirt, taču vairs to nedarīšu fanātiski.

#СКАЗина ©Svetlana Kazina
Foto: Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

* Frīdaivings no daivinga atšķiras ar to, ka netiek izmantotas elpošana ierīces – cilvēks nirst tikai ar paša spēkiem un plaušās ievilkto gaisu.

Ko tev stāsta tavs ķermenis

Sāpes kaklā

Sāpes vai kamols kaklā runā tavā vietā. Par to, ka tu glabā senu aizvainojumu vai nepasaki vārdus, kuri jau sen cenšas izlauzties. Dažiem cilvēkiem tas aprobežojas ar spiedošu sāpju sajūtu vai “kasīšanos” kaklā, bet citiem tas var pārvērsties par hronisku klepu vai krekšķināšanu.
Visas bailes, trauksmi un sāpes ir vērts izrunāt. Tad arī “saaukstēšanos” būs krietni mazāk.

Problēmas ar redzi

Tuvredzība mums stāsta par bailēm no nākotnes. Cilvēks burtiski nevēlas skatīties uz priekšu un pastāvīgi atrodas nenosacītā stāvoklī. Pastāvīga atbildes gaidīšana var izraisīt dziļu stresu un pāraugt depresijā. Un uz šī fona attīstas glaukoma, kas var novest pie akluma.
Neviens jau nezina, kas viņu nākotnē sagaida, taču reiz visiem nākas iziet no savas komforta zonas. Un tas notiks arī ar tevi. Pieņem to un bailes pazudīs. Dažkārt ir ļoti vērtīgi neprognozēt un neplānot. Dzīvo tagad!

Izsitumi uz sejas

Ja tu dienā neapēd 2 kg šokolādes un tev vairs nav 14 gadi, tad izsitumi uz sejas var rasties tāpēc, ka neesi mierā ar sevi, vai arī zemapziņā baidies no cilvēkiem. Tu neesi 100 dolāru banknote, lai patiktu visiem. Tajā pat laikā tu vienalga esi brīnišķīgs. Mīli sevi!

Salīkusi mugura nav laba zīme

Ja multfilmas varonis iet salīcis, viņa mugura izliecas kā ritenis un plecus viņš paslēpj aiz ausīm – tas nozīmē, ka viņam noticis kas slikts, vai arī viņš ir noskumis. Protams, tas ir tikai tāds tēlains apzīmējums, taču vienlaicīgi tas ir arī trāpīgs. 
Valdes sēdē, protams, ir problemātiski jokot – vienkārši iztaisno muguru un plecus. Asinis pieplūdīs smadzenēm, piesātinot tās ar skābekli un tev kļūs vieglāk!

Kad sirds sāp

Kad dvēselē “kaķi skrāpējas”, un mēs to jūtam – tā diafragma ar spēcīgu spriedzi reaģē uz mūsu pārdzīvojumiem. Un no tā cieš mūsu sirds-asinsvadu sistēma. Izrādās, ka cilvēks patiešām var nomirt no skumjām.
Nosaki laika limitu savam “ciest”. Pats. Neklausies svešus padomus.
Meditācijas, seansi ar psihoterapeitu, vakara tēja virtuvē ar draugiem – meklē siltumu un veldzi.
Neturi sevī emocijas. Ļauj tām izlauzties jebkurā formā: histēriskos smieklos, kliedzienā, asarās. Labāk šad tad uzsprāgt, nekā uz visu mūžu palikt neirastēniķim.

Skolioze

Vai esi ievērojis, kā uzvedas bērns, kad uz viņu kliedz? Viņš burtiski saraujas, saliec muguru un acu priekšā it kā samazinās. Viņa mugurkauls, ķermeņa pamats, deformējas emocionālā spiediena ietekmē. Un šī aizsargfunkcija ļauj saglabāt iekšējo kodolu.
Tas gan nenozīmē, ka cilvēki ar taisnu stāju ir vāja rakstura. Gluži otrādi, pastāvīgs darbs ar savu stāju pastiprina pārliecības par sevi sajūtu.

Alerģija

Cik bieži tu saki: “Es to neizturēšu”, “Es nevaru ciest šo cilvēku”, “Priekšnieks man neļauj uzelpot”? Alerģija ir neadekvāta, pārlieku asa reakcija uz apdraudējumu. Ādas alerģija – tas ir tavs psiholoģiskais kairinājums vārda tiešākajā nozīmē.
Ja nevari izmainīt situaciju – maini savu attieksmi pret to: ” Šim cilvēkam ir savi plusi”, ” Šis darbs šobrīd man ļoti palīdz”.

Grūti elpot

Vai esi ievērojis, kā izskatās vairums astmātiķu? Pārsvarā tie ir nedroši un par sevi nepārliecināti cilvēki. Psihoanalītiķi apstiprina to, ka apgrūtinātas elpošanas pamatā ir pamestā bērna sindroms. Bailes pazaudēt drošību, bezpalīdzība, spēcīga pieķeršanas mātei.
Pat tad, ja tu to neredzi, tevi mīl. Tavi mīļie un tuvie cilvēki, draugi – tici man, tu neesi viens.
Izveido savā iztēlē drošu vietu, kur tu nāc morāli atpūsties. Laiku pa laikam pārcelies turp un pakāpeniski šī sajūta ienāks arī reālajā dzīvē.

Problēmas ar kuņģa-zarnu traktu

Kad aizskarta mūsu patmīlība, sāpes var sākties no kakla, tad pāriet uz krūšu kurvi un nonākt kuņģa-zarnu traktā, izraisot nelabu dūšu. Tieši tāpēc uz apvainojumiem vajag atbildēt cieņpilni, neignorēt tos un nenorīt aizvainojumu.
Te var palīdzēt šīs pašas nakts pārdomas “Vajadzēja atbildēt tā”. Lai cik dīvaini tas nešķistu, tās mums palīdz pārvarēt šādas fiziskās kaites. Bet dažkārt ir svarīgi prast atlaist. Mēs jau nezinām, kas notiek citu cilvēku dzīvēs un no kā var aizsvilties pat vismierīgākais ofisa klusētājs.

Matu izkrišana

Matu izkrišanu ļoti bieži izraisa kādu lielu zaudējumu izraisīti pārdzīvojumi, ķildas, šķiršanās, nodevība.
Iedzer vitamīnus. Partneri nāk un iet, bet veselība paliek. Un neglabā skumjas dvēselē kā vecas vēstules. Izrunājies, paud savas emocijas. Šeit ļoti labi noder sports un patiess draudzīgs atbalsts.

Tahikardija un duršana sirdī

Ja mēs pastāvīgi esam uztraukušies un dzīvojam trauksmē, cieš mūsu sirds. Kā rezultāts tam var rasties asinsrites traucējumi, bezmiegs un tahikardija.
Tad ir labi meditēt, nodarboties ar jogu un kādām elpošanas praksēm.
Izdomā pats savu veidu, kā labāk atslābināties stresa situacijās. Lasi dzeju, dziedi dziesmas, izvēlies to, kas tev vislabāk patīk un veidu, kuru tu atcerēsies stresa mirkļos.

Aknām kaitē ne tikai alkohols

Naids un dusmas ļoti ietekmē aknu veselību. Nepatīkamas durstošas sāpes labajā sānā pie dziļas ieelpas, vai spiedošas sāpes staigājot. Ja neatlaidīsi negatīvās emocijas, tad ilglaicīgā perspektīvā sarežģījumi var rasties gan kuņģī gan liesā.
Paskaties uz situāciju no cita skatu punkta. Un, ja nu pēkšņi izrādās, ka nav nekādu iemeslu dusmām, ka tās izrādījušās visparastākās nepamatotās cerības? Tās pieder tev. Tās ir tavējās un neviens cits par tām nav atbildīgs. Padomā par to!

Iesnas un aizlikts deguns

Tās parasti rodas, kad ir konflikti ģimenē, ar radiem, draugiem, kolēģiem vai pašam ar sevi, bet mēs to nevēlamies atzīt. Tad uzkrājas aizvainojums, kauns, izmisums. Ja netiec ar to galā, nostrādā aizsargreakcija un neizdzīvotās emocijas transformējas iesnās un dažādās rinīta formās.
Atrisini visas problēmas vienlaicīgi. Iedod sev un savam oponentam pāris minūtes laika atelpai un pēc tam izrunājiet savas problēmas.

Bronhīts

Cilvēks, kurš pastāvīgi atrodas trauksmes stāvoklī, mocīsies ar dažādām plaušu kaitēm: bronhiālo astmu, aizdusu, bronhu spazmām, skābekļa trūkumu, bronhītiem.
Ja nu šo slimību ārstēšanai tu lieto kādus preparātus, pievērs uzmanību tam, vai šo preparātu blaknēs nav pieminēta trauksme, bezmiegs un citi emocionāli kairinoši faktori.
Sakārto savu miega režīmu. Strādājot, ik pa 3 stundām taisi pauzītes. Vairāk staigā. Paskaties sev visapkārt: vai tiešām tavā dzīvē ir tik daudz trauksmainu mirkļu vai arī tu pats sevi mākslīgi uzvelc?

Velkošas sāpes vai smaguma sajūta nierēs

Bieži vien mēs multenītēs redzam, kā pārbiedēts personāžs apslapinās. Tas ir parspīlēts piemērs reālai problēmai – pārbīlis un iekšējas bailes apdraud nieru veselību, tas izpaužas dažādos sāpju veidos. Savukārt nieres ietekmē visu uroģenitālo sistēmu.
Diemžēl pavisam iznīdēt bailes neizdosies, jo tas stāv mūsu pašsaglabāšanas sistēmas sardzē. Un  tāpēc mums jāiemācās izdarīt secinājumus. Atzīsti savas bailes – un tikai tad tu sapratīsi, ko ar tām darīt.

Ir svarīgi atcerēties, ka psihosomātika darbojas abos virzienos. Kad mūs nomāc grūtsirdība un pat saulītei uzsmaidīt nav spēka, iztaisno plecus un paskaties debesīs – tas palīdzēs tev uzlabot garastāvokli un stāju. Ja tieši tagad tev ir grūti izmainīt savu emocionālo stāvokli – pamēģini izmainīt kaut vai sava ķermeņa pozu. 

© Liza Burbo fragmenti no grāmatas “Klausies savu ķermeni”
Foto: FLY Jaroslav Monchak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis

Agrāk es nesapratu, kam man vajadzīgs ķermenis. Man vienmēr ar to ir bijusi ļoti laba saikne. Es nekad neesmu noliegusi to prieku, ko man tas spējīgs dāvāt, nekad neesmu augstprātīgi noniecinājusi tā vajadzības, taču es sapratu, ka es – tas ir ne tikai ķermenis un ne tik daudz ķermenis.

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka ķermenis tiem vajadzīgs, lai to labi pabarotu, lai to pārvietotu no vienas interesantas vietas uz citu, lai ar tā palīdzību nodarbotos ar sportu, ar seksu, un tā viņi to pārvieto – no vienas vietas uz otru. Protams, kādu laiku man šķita, ka arī tajā ir sava daļa patiesības. Un vēl tas ik dienas cilvēkiem atgādina par to, ka viņi ir mirstīgi, un šī apjausma iedveš viņiem bailes.

Bet to, kāpēc ķermenis mums patiesībā vajadzīgs, es sapratu tikai nesen.

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis. Lūk, kāpēc tas mums ir. Viss, kā parasti izradījās tik vienkārši un bija tepat deguna galā. Tikai es pati biju nezinoša. Gadījās, ka mans ķermenis pastaigājās pa ielām, bet es nebiju kopā ar to, jo mans prāts mani vadāja tik tālu, cik vien iespējams. Prāts klīda pa citām vietām, viņš skrēja kā neprātīgs rītdienā un dažādu iemeslu dēļ uzvilkās. Tas uztraucās par nākotni un rēķināja, kā un ko darīt vislabākajā veidā (pēc viņa saprātīgajiem spriedumiem). Tas kaut ko plānoja, it kā iedomājies, ka ķermenis man kalpos mūžīgi! Vai arī ņēmās sapņot un aizsapņoties, kamēr mans ķermenis staigāja pa ielām. Bet es nebiju kopā ar to.

Es nebiju ar to, kad pastaigājos, kad gulēju siltā vannā, kad braucu mašīnā, kad runājos ar draugiem, manis tik bieži nebija tur, kur bija mans ķermenis.

Manis nebija. Es domāju.
Es nevis dzīvoju, bet domāju.
Domāju, kā būtu, ja būtu.
Domāju, un ja nu man būtu.
Domāju, kā būs, kad būs.
Domāju, ka, lūk, šobrīd es nekādā veidā nevaru būt apmierināta ar VISU, tāpēc, ka man vēl vajag kaut ko, pavisam nedaudz. Ko tur liegties, pavisam nedaudz, vai tad es par daudz vēlos? Tikai to, šo un šito.

Un, tad vēl mazliet.

Bet tad vienalga nekas nemainītos. Vienkārši rastos jaunas vēlmes. Un pēc tam vēl un vēl. Un vēl. Šī alkatība taču nezin robežu. Tai vienmēr būs par maz. Tā ir tik dumja un negausīga, un tā nogalina tevi diendienā. Tā padara tevi tukšu un neapmierinātu. bet vajadzēja vien atrasties tur, kur bija mans ķermenis. Gan ar prātu, gan sirdi, gan dvēseli. Mans ķermenis man rādīja, kur es esmu. Kas man jāredz un jādzird, un jāpieskaras un jāelpo.

Dažkārt man tas izdevās. Kad es redzēju jūru vai okeānu, es vienmēr biju tur, kur biju. Kad esi sarijies sāļo ūdeni un spiedz no prieka, tad, kur gan tu vēl vari būt? Un mans prāts klusēja. Klusēja arī tad, kad mīlējos. Klusēja tad, kad biju patiesa un darīju tieši to, ko lika man sirds. Taču šie mirkļi bija tik īsi. Ļoti īsi. Salīdzinot ar milzīgajiem domāšanas periodiem.

Jā, tikai ķermenis nekad nemelo. Nekad. Viņš neprot to darīt. Atšķirībā no prāta tam piemīt patiesums, tas neprot izlocīties un melot. Un, ja tu melo, tas tas sāk slimot. Ko gan vēl tam darīt? Lai atgrieztu tevi realitātē? Neko. Jo ir jābūt tur, kur ir tavs ķermenis.

Bet, ja tu uzskati, ka tavs ķermenis ir svarīgāks par visu, ka bez visa, kas ar to saistīts, tu būsi nelaimīgs un tava dzīve būs nelaimīga, tad tavs ķermenis tev atteiks tieši tajā, kas tev ir tik svarīgs. Un notiks tā, ka tu nevarēsi darīt tieši to. To, kas tev ir tik ļoti svarīgi. Jā, un tas dažkārt šķiet tik ļoti cietsirdīgi. Ļoti cietsirdīgi un netaisnīgi. Taču tā tas nav. Droši vien nav nekā tik svarīga, kas būtu svarīgāks par kaut ko citu. Absolūti nekā. Viss ir viens un viss ir svarīgs. Vai arī otrādi, viss nav tik ļoti svarīgs, jo tu vari to pārspēlēt jebkurā brīdī. Un sākt visu no sākuma.

Un, lūk, kad mans ķermenis pastaigājās pa ielām, tas arī bija pats svarīgākais tieši tajā brīdī. Un pats brīnišķīgi nesvarīgākais. Un man vajadzēja vien izbaudīt šo pastaigu. Tam bija viss, kas vajadzīgs. Rokas, kājas, gaiss un gaisma. Un es pat varēju uzsvilpot. Bet deguns varēja ieelpot visas smaržas. Un vairāk nekā man nebija. Taču TAS BIJA TIK DAUDZ. Tad es to vēl nesapratu. Bet tagad es sev ik brīdi atgādinu. Es esmu tur, kur ir mans ķermenis

Jekaterina Andrejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi ļoti mīlēts

«Krajona vēstījumi caur Lī Kerolu»

Lī Kerols: Es nolēmu, ka ir pienācis laiks atbildēt uz pašu svarīgāko jautājumu, kuru šodien uzdod vairums cilvēku. Daudzi jautājumi skar to, ko Krajons var pateikt par vakcīnu, tēmu, kas šodien sabiedrībai ir kā karsts kartupelis.
Es uz šo jautājumu gribu atbildēt lakoniski.
Tie lēmumi, kurus tu pieņem, ir unikāli tev pašam.

Krajons nedot trīsdimensionālas instrukcijas par to, ko mums darīt un kādu izvēli izdarīt.

Dažkārt, uzdodot viņam konkrētus jautājumus, es saņemu atbildi: “Tu esi ļoti mīlēts” un es zinu, ka tas nav tas jautājums, uz kuru viņš atbildēs “jā” vai “nē”.

Es vadīju čenelingu par mūsu domu spēku attiecībā uz ķīmiju. Vienalga, vai tu esi vai neesi atbildīgs, bet apziņa spēj mainīt tava ķermeņa ķīmiju. Pie mums ciemos bija atnākuši ļoti daudzi dziednieki, kuri runāja par to, ka tas ir pamatu pamats un apziņa maina enerģiju.

Apziņa var izmainīt matēriju un tagad tam ir tik daudz pieradījumu. To es saku tāpec, ka Krajonam ir dažas instrukcijas attiecībā uz vakcīnu. Un stāsts nav par to, vakcinēties vai nē, bet par to, ko darīt šajā situācijā.

Neatkarīgi no tā, vai tu gatavojies lietot vakcīnu vai nē, tam nav nekāda sakara ar to, jo apziņa ir spēcīgāka.
Nosacīti ir trīs cilvēku grupas.
Pieņemsim, tu gatavojies vakcinēties un es nesaku tev ne “jā” ne “nē”, tātad tu esi viens no tiem, kuri grasās pieņemt vakcīnu.
Krajons saka: vakcinācijas laikā klusiņām pie sevis vai skaļi atkārto “Nekas nepiemērots nebūs daļa no manas svētās bioloģijas. Mana bioloģija paņems tikai labo, kas atspoguļos manu kā Radītāja dievišķās daļiņas krāšņumu”.

Kad vakcīna iekļūst tavā ķermenī, tu vērsies pie sava ķermeņa un saki, ka neatļauj izmaiņas, kas nav pieņemamas tavam lieliskumam.

Vai tu tici tam, ka vari to izdarīt? Vai tici tam, ka domas patiešām var izmainīt to, kas notiek?

Tagad parunāsim par otro grupu. Pieņemsim, tu jau esi saņēmis vakcīnu un tagad esi ļoti satraukts, jo esi dzirdējis ļoti daudz pretrunīgas informācijas. Ja tā ir, tad tieši tagad saki: 
“Nekas nepiemērots nebūs daļa no manas svētās bioloģijas. Mana bioloģija paņems tikai labo, kas atspoguļos manu kā Radītāja dievišķās daļiņas krāšņumu”.

Un arī trešajai grupai, tiem, kuri ir nolēmuši nepieņemt vakcīnu, es nesaku ne “jā” ne “nē”. Tāpēc, ka Krajons tā nesaka. Viņš saka: lai kādā situacijā tu atrastos ieklausies šajos vārdos: tev ir pilnīga, visaptveroša kontrole pār to, kas ienāk tavā ķermenī. Tas neskaitāmas reizes ir apstiprinājies.

Ja tu neesi vakcinējies un netaisies to darīt, saki: “Es apjaušu savu spēju radīt imūnsistēmu, kura atspoguļos manu kā Radītāja daļiņas dievišķību. Es stiprinu savu imūnsistēmu un atcerēšos par šo krāšņumu, tas ir tas, ko māca Kristus”.

Daudzi atkal jautā “jā” vai “nē”? Vai man tas jadara vai nav jādara? Tas pilnībā ir tavs lēmums, kas balstīts uz tavām domām, taviem pētījumiem un nav nozīmes, vakcinēts vai nevakcinēts, jo tu saki – mana bioloģija atstās labas lietas un atmetīs sliktās.

Tas ir tas pats, ko mēs darām ar ēdienu. Es esmu pabijis daudzās valstīs un ēdis visu, ko man pasniedza. Un vienmēr, arī vietās, kur citi ceļotāji saindējas ar ēdienu, es nekad neslimoju. Jo mēs sakām šo arī tad, kad ēdam ēdienu: “Manī neiekļūs nekas nepiemērots, kas izraisītu sliktu dūšu vai apdraudētu manu lieliskumu.”

Neesmu pārliecināts, ka šī ir tā atbilde, ko gaidījāt, taču daži no jums to saprot. Jums ir dotas instrukcijas, pec kurām jums pašiem japieņem sev tuvākais lēmums.

Monika jautā:

Es domāju, ka ir vēl viena grupa, kuri ir pieņēmuši lēmumu par sevi un uzskata to par pareizu, bet viņu ģimenes locekļi, kurus tie bezgalīgi mīl, pieņem pretēju lēmumu.
Princips ir tas pats. Tu izsaki nolūku šim cilvēkam un jebkuram viņa lēmumam (piemēram, ja viņš nolēmis vakcinēties un tevi tas uztrauc):

“Nekas nepiemērots nedrīkst skart šo cilvēku” 
Ja viņš nav vakcinējies, bet tu esi pārliecināts, ka viņam to vajadzētu darīt: “Nekāds nepiemērots vīruss neietekmēs šo cilvēku”.

Lī Kerolls:
Es domāju, ka jūs sapratāt būtību un mēs atgriežamies sākumā, es pateikšu to, ko grasījos teikt.

Neatkarīgi no tā, ko tu jūti, ja tavas ģimenes locekļi tev nepiekrīt un grasās kaut ko darīt, cieni viņus un zini: lai ko arī viņi darītu, pat tad, ja vēlas izmainīt savu bioloģiju un tu domā, ka tas ir bīstami – vienalga, esat labestīgi viens pret otru. Tas nedrīkst šķelt ģimenes. Savukārt Gaismas darbiniekiem nevajadzētu nostāties viena vai otra pusē nevienā no šiem jautājumiem. Īpaši tad, ja ticiet tam, ko mācām.

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nedaudz par laimi

Kas ir laime?

Tas atkarīgs no tā, vai esi apzinātā vai neapzinātā stāvoklī, no tā, vai esi pamodies, vai vēl guli.

Ja tu esi aizmidzis, tad tava laime būs BAUDA.

Bauda ir tā sajūta, kad tu centies ar ķermeņa palīdzību kaut ko sasniegt – kaut ko, kas tam nav pa spēkam – piespiest ķermeni sasniegt to, kam tas nav radīts. Cilvēki visiem spēkiem un iespējamiem līdzekļiem ar ķermeņa palīdzību vēlas sasniegt laimi.

Aizmidzis cilvēks nezina citu veidu. Viņš zin tikai dažas ķermeniskās sajūtas – ēdiens, sekss; un tā ir viņa pasaule. Un viņš nepārtraukti tajā pārvietojas – no viena pie otra.
Lūk, divi viņa ķermeņa gali – ēdiens un sekss. Ja viņš apspiež savu vēlmi pēc seksa, tad iekrīt ēšanas atkarībā; ja apspiež vēlmi pec ēdiena, tad iekrīt atkarībā no seksa. Enerģija turpina kustēties līdzīgi svārstam.

Un viss, ko tu dēvē par baudu, – ir atbrīvošanās no spriedzes stāvokļa.

Seksuālā enerģija savācas, uzkrājas; tu kļūsti smagāks un trauksmaināks, un vēlies šo enerģiju atgbrīvot. Cilvēkam, kurš ir aizmidzis, seksualitāte nav nekas cits kā  atbrīvošana, tas pats, kas skaļa šķaudīšana.
Tas nedod neko citu, kā nelielu atvieglojuma sajūtu, – bija spriedze, tagad nav. Taču tā uzkrāsies atkal.

Ēdiens dod tikai nelielu garšas sajūtu paša mēles galiņā; un diez vai tā dēļ ir vērts dzīvot. Taču daudzi cilvēki dzīvo tikai tādēļ, lai ēstu; un tikai nedaudzi – ēd tāpēc, lai dzīvotu. 

Bauda – fiziska, psiholoģiska. Bauda ir pati virspusējākā lieta dzīvē; tā kutina. Tā var būt seksuāla, tā var attiekties uz citiem sajūtu orgāniem, var kļūt par apsēstību ar ēdienu, taču tā vienmēr balstīsies ķermenī.

Tu neesi vienīgais, kurš meklē baudu; baudu meklē miljoniem cilvēku pasaulē, tāpat kā tu. Un no tā tad arī izriet viss – cīņa, sacensības, vardarbība un kari. Cilvēki viens otram ir kļuvuši par ienaidniekiem, tāpēc, ka tiecas uz vienu un to pašu mērķi – un ne visi spēj to sasniegt.

Ja tu tādā mērā dzenies pēc baudām, tad nespēsi mīlēt, jo cilvēks, kurš meklē baudu, otru cilvēku izmanto kā līdzekli, rīku. Bet izmanot otru kā līdzekli ir viena no visnetikumīgākajām darbībām, kuras vispār iespējamas, tāpēc, ka ikviena radība pati par sevi ir mērķis un to nedrīkst izmantot kā līdzekli.

OŠO
​​​​​​​Foto: cottonbro
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un te nu ir Mīlestības noslēpums

Nejauc Mīlestību ar iekāri.
Mīlestība ir Saule, iekāre – tikai zibsnis.
Iekāre padara aklu, bet Saule dāvā dzīvību.
Iekāres alkstošais ir gatavs upurēties, bet patiesa Mīlestība nezin upurus un netic tiem – tā apdāvina.
Mīlestība neatņem vienam, lai iedotu otram…
Mīlestība ir dzīves jēga.
Bet savu dzīvi neatdosi otram.
Iekāre tikai šķiet labestīga, patiesībā tā ir dvēseli dedzinoša liesma, tas ir ugunsgrēks – akls un cietsirdīgs.
Ja tu mīli ķermeni – tā ir tikai iekāre.
Mīlestība ir attieksme pret cilvēku, nevis pret viņa ķermeni.
Un te nu ir Mīlestības noslēpums.
Mēs visu mūžu cenšamies atrast paši sevi.
Tas ir liels un ļoti sarežģīts ceļš.
Taču cik vēl sarežģītāk ir atrast otrā cilvēkā iekšējo gaismu!
Lūk, kāpēc Mīlestība nepiedzimst uzreiz, uzreiz rodas tikai iekāre.
Tie, kuri nespēj atšķirt Mīlestību no iekāres, ir nolemti ciešanām.
Tie, kuri upurē, tie nemī.
Tas, kurš nav atradis sevi, vēl nevar mīlēt.

 © Anhels de Kuatjē
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ĶERMENIS – Dvēseles spogulis

kermenis

Kāpēc tā? Mūsu iekšējais dators visas domas un emocijas uztver kā komandas darbībai – tā mēs esam uzbūvēti. Aizkaitinājums, aizvainojums, bailes, šaubas, sadzīvistiskie pārdzīvojumi – tas viss atspoguļojas ķermenī.
Vēlies parbaudīt? Atceries situāciju, kas tevi nesen sadusmoja. Un tagad pievērs uzmanību tam, kuru muskuļu tonuss pieauga? Visbiežāk varēsi novērot, ka tie ir sejas muskuļi, savilktas dūres un krūšu zonas muskuļi. Tā ir? Kādu mirkli elpo dziļāk, lai izšķīdinātu spazmas un nepadarītu situāciju smagāku, kas var izvērsties par iekšējo orgānu slimībām, mugurkaula problēmām utt.
Tādas muskuļu reakcijas vajag atsekot un ielaist šajās zonās skābekli.
Par vēlu? Tad nāksies pastaigāt pa ārstiem. Ārsts izrakstīs tabletes. Tikai tās noņems sekas. Jo slimība taču ir ķermeņa kliedziens pēc palīdzības.
Vēl visdažādāko kaišu cēlonis ir zema pašvērtība, kad mēs sevi padarām par upuriem… darbam, bērniem, draugiem, apstākļiem. Tāpēc, ka neērti. Tāpēc, ka jādomā par to, ko padomās cilvēki. Tāpēc, ka baidāmies aizvainot kādu un tāpēc savu Dvēseli, savu ķermeni, savas jūtas nostumjam pēdējā vietā.
Šamaņi saka: “Jūs lielpilsētās dzīvojošie cilvēki esat dīvaini, domājat vienu, jūtat otru, runājat trešo. Tā pat saslimt var!” Un viņiem taisnība. Mīlestība pret sevi, mīlestība pret savu ķermeni, tas ir tad, kad mēs pirmkārt, klausāmies savā sirdī, protam atpazīt un pārvaldīt savas emocijas un paust augstas jūtas, kad mēs protam nomierināt savu lepnību, būt apzināti un rīkoties atbilstoši savām sajūtām. Bet, ja nu gadījumā tas neizdodas, tad nevajag mānīt sevi un citus. Nevajag tēlot labiņo, ja esi naidpilns. Klusēt, baidoties kadu aizvainot, tas nozīmē nodot, pirmkārt, sevi. Mūsu ķermenim ir brīnumaini resursi, kas palīdz palaist pašizdziedināšanās procesus. Un šie resursi ir saistīti ar Dvēseles, Ķermeņa un Gara vienotību. Lai tavā sirdī mājo harmonija.
Ksenija Silajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Foto: pexel

Avots: Счастливый психолог

Ķermenis saņem vēstis no Dvēseles

kermenis6

Mēs esam raduši uzskatīt ķermeni par kaut ko atsevišķu, tādu, kas dara savu darbu bez mūsu līdzdalības un, ja mēs pret to izturamies “pareizi”, tas nodrošina mums “labu pašsajūtu”.

Daudzi izturas pret savu ķermeni tā, it kā tas būtu vergs, vai arī var izturēties pret to labi, bet pieprasa, lai tas verdziski izpildītu viņu vēlmes un iegribas.

Taču daži runā, ka ķermenis saņem vēstis no Dvēseles. Un, ja nu mēs uz brīdi iedomājamies, ka Dvēsele saņem vēstis no ķermeņa, ka ķermenis palīdz Dvēselei pielāgoties zemes dzīvei, analizē, tulko, dod tīru lapu, tinti un spalvu, lai Dvēsele varētu rakstīt mūsu dzīves hroniku?

Iedomājies, ka līdzīgi kā pasakās par burvjiem un vilkačiem, ķermenis pats par sevi ir Dievs, skolotājs, mentors, pieredzējis pavadonis. Un, ko tad? Vai ir saprātīgi visu dzīvi tiranizēt savu skolotāju, kurš mums varētu tik daudz ko dot un iemācīt? Vai esam ar mieru atļaut visu dzīvi citiem cilvēkiem  to nomelnot, nosodīt, uzskatīt par neizdevušos? Vai mums pietiks spēka nostāties pretī vairākumam un pa īstam, dziļi ieklausīties savā ķermenī, šajā spēcīgajā un svētajā Dieva radībā?

Mūsdienu sabiedrībai raksturīgā pieeja ķermenim ir kā skulptūrai ir aplama.

Ķermenis nav statuja. Tam ir pavisam cits nolūks. Tā uzdevums ir aizsargāt, ietilpināt, atbalstīt un iedvesmot Dvēseli un Garu, būt atmiņu glabātuvei, piepildīt mūs ar sajūtām – labāko barību Dvēselei.

Tas kalpo tam, lai mūs paceltu, mudinātu un piepildītu ar sajūtām: lai pierādītu, ka mēs esam, ka mēs esam šeit, lai dotu mums pamatu, masu, svaru. Ir aplami domāt par ķermeni tā, it kā tā būtu vieta, kuru mēs pametam, lai lidinātos garīgās sfēŗās. Ķermenis ir šo pārdzīvojumu nesējs. Ja nebūtu ķermeņa, nebūtu sajūtas, ka mēs pārkāpjam slieksni, nebūtu pacēluma sajūtas, bezsvara stāvokļa sajūtas. Tas viss nāk no ķermeņa.

Ķermenis ir nesējraķete. Atrodoties šīs raķetes priekšgalā, Dvēsele iluminatorā veras zvaigžņotajās naksnīgajās debesīs un tai aizraujas elpa.

Klarisa Pinkola Estesa “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrs ķermenis ir ideāla forma tieši šīs Dvēseles uzdevumiem

kermenis5

Strādājot ar ķermeni, es satieku cilvēkus, kuri ir aizrāvušies ar mūsdienu kultūras vēsmām un atdala savu ķermeni no sevis, redzot tajā neatrisināmu problēmu un kauna avotu.

Ķermenis kā problēma

Tieši tā, daudzi cilvēki uzskata, ka ķermenis ir to galvenā problēma, tāpēc, ka tas ļoti bieži absolūti neatbilst skaistuma etaloniem.
Tas nevietā apresnē vai tievē tajās vietās, kur negribētos.
Tas noveco un pārstāj būt ideāls. Un, iespējams, tas nekad nav bijis skaists.
Pārāk liels deguns vai parāk resnas kājas, dubultzods vai pēc dzemdībām atkāries vēders.

Ķermenis kā ienaidnieks

Taisnība, daudziem viņu ķermenis ir īsts ienaidnieks, jo tas ļoti vēlas ēst, dzert un gulēt.
Apresnē, ja to pārbaro. No rītiem slikti izskatās, ja nav izgulējies. Izļum no sēdoša dzīvesveida.
Nevēlas ātri atgriezties tonusā no 2 stundu ilga trenniņa sporta zālē – reizi pusgadā.
Ātri ataudzē melnas saknes blondos matos.
Saules ietekmē kļūst kā nosēts ar vasaras raibumiem un dzīves laikā – ar dzimumzīmēm.
Tas vispār ir piedzimis un izaudzis kaut kāds ne tāds – ne ideāls. Ar savām krunkām, pūtītēm, matiņiem uz zoda un sazin vēl ko. Īsāk sakot – ienaidnieks!
Un ko mēs darām ar savu ķermeni? Vai noskaidrojam iemeslu, vai vienkārši aizbāžam tam muti? Mocam ar veselīgiem salātiņiem, nepievēršot uzmanību reālajām tā vajadzībām un ļoti kautrējamies, kad ēdam bulciņas?

Ķermenis kā kauna objekts

Jā, starp citu, vēl viena svarīga tēma – ķermenis kā kauna objekts. Es bieži redzu sievietes, kas kautrīgi piesedz savu nokārušos lielo vēderu un, fotogrāfējoties sataisa “skaistu” sejas izteiksmi un pozē tikai skaistās pozās. Un arī tādu vīriešu ir pietiekami daudz. Un šo “skaisto” rakursu tādiem cilvēkiem nav pārāk daudz. Un tāpec visi foto viņiem atšķiras tikai ar fonu.
Bet viss dabiskais, dzīvais, kas ir gana tālu no skaistuma etaloniem, liek viņiem justies neērti. Esi sastapis tādus cilvēkus?
Un vispār, ķermenis ļoti liek kaunēties. Jo tas taču mēdz būt pārāk resns vai tievs. Tas vēlas pačurāt svarīgas tikšanās laikā – īpaši tajās vietās, kur nav pieejama tualete.
Tas var “nomesties” ar pumpām tieši pirms svarīgas izlaiduma balles, un vēl daudz ko ļaunu sastrādāt. Tas nav līdzīgs un nekad arī nebūs līdzīgs fotošopētajām bildēm žurnālos.

Ķermenis kā baiļu iemesls

Nu, ja, mēs baidāmies no sava ķermeņa. Baidāmies, ka atgriezīsimies no atvaļinājuma un iedegums ātri pazudīs, un pazudīs arī tikko knapi atgriezušās skaistās formas. Baidāmies, ka tas novecos (un tā tas arī būs). Baidāmies, ka tas mūs pivils un vecumdienās saslims ar cukura diabētu vai vēzi. Un mums šķiet, ka tas viss notiek ārpus mūsu gribas. Vienkārši tā.
Un šis process ir neizzināms un neatgriezenisks. Un, ja arī atgriezenisks, tad tikai ar kādu nehumānu metožu palīdzību, piemēram – plastiskās ķirurģijas vai vēl kādas modernas skaistumkopšanas procedūras palīdzību.
Mēs ļoti baidāmies, ka mūs nemīlēs mūsu ķermeņa dēļ. Un mēs domājam, ka cilvēki mīl tikai mūsu ķermeni. Un mēs ceram, ka cilvēki iemīlēs mūs dēļ mūsu ķermeņa tad, kad mēs to savedīsim kārtībā. Un ķermenis kļūst par kaut ko līdzīgu maiņas monētai.

Ķermenis kā kaut kas nepilnīgs un vājš

Mēs ļoti bieži dzirdam, ka miesa ir vārga un ķermenis ir nepilnīgs. Un pilnīgu to padarīs kāda jauna, īpaša treniņu metode vai kaut kas līdzīgs.
Domāju, ka šo sarakstu var turpināt ilgi.
Ja tu savā galvā atklāji kaut ko no augstāk minētā, tas nozīmē, ka tavs ķermenis ir emocionālais mērķis un noteikti kaut kā reaģēs.
Un vari būt pārliecināts, tas reaģēs. To vada instinkti, kas sit nekļūdīgi.
Ja stipri to spīdzinasi, tas pieņemsies svarā.
Ja neņemsi verā tā vajadzības, tas slikti izskatīsies un slimos..
Un, ja pilnībā ignorēsi tā vajadzības, sagatavos tev tāāāādus parsteigumus.
Ja godīgi, es esmu sastapusi tikai dažus cilvēkus, kuri dzīvo pilnīgā harmonijā ar savu ķermeni.
Taču ne viss ir tik briesmīgi. Ir cita pieeja, kuru var sākt praktizēt sākumā savā apziņā, bet pēc tam jau vērot, kā tas iemiesojas dzīvē.
Un, tā…

Ķermenis kā DĀVANA

Precīzāk, kā PĀRSTEIGUMS.
Lūk, tu saņem to no Visuma un tas atrodas skaistā kārbiņā. Tajā iekšā ir ļoti daudz kas. Un tavs uzdevums ir tikt skaidrībā, kas kam domāts. Tieši tā – tikt skaidrībā. Iepazīties un noskaidrot, kā tas viss darbojas. Neuzspiest tam savas idejas un ritmus (tipa: kafija-miega zāles-atkal kafija), bet reāli noskaidrot. Paklausīties, palēnināties, piekrist. Tu pat nespēj iedomāties, cik gudrs tas patiesībā ir.
Iedomājies, ka esi atnācis pie laba ārsta (piemēram – osteopāta), kurš reāli klausās tavu ķermeni un grib tikt skaidrībā. Kā tu jūties pieņemšanā pie viņa? Jau labāk? Daudz labāk! Vienkārši tāpēc, ka viņš skatās uz tevi un ļauj tev vienkārši būt.

Vai iedomājies, ka satiecies ar kādu un viņš skatās uz tevi ar interesi un labestīgi iedziļinās tavās lietās. Un ļoti uzmanīgi skatās. Kā tu jutīsies tāda cilvēka klātbūtnē? Protams, uzplauksi! Lūk, arī ķermenis no tādas mierīgas uzmanības uzplaukst un dod daudz enerģijas.

Ķermenis kā noslēpums

Drīzak kā neatminama mīkla. Kaut kā tajā iekšā viss strādā. Daži procesi ir saprotami, bet daži – nē. Mēs redzam kādas detaļas, kas atrodas ārpusē, bet iekšpusi neredzam. Taču tās ir un no tām ļoti daudz kas ir atkarīgs. Tās var sajust, uztustīt.
Kā sabalansēt muskuļu darbu ar iekšējo orgānu ritmu, lai sanāktu vislabākais rezultāts? Kas jāēd, lai justos labi?
Cikos jāiet gulēt, lai labi izgulētos?
Kas der tieši tev?
Kad tas ir ķermeņa nogurums un kad – vienkārši nevēlēšanās kaut ko darīt?
Cik jāstrādā, lai būtu maksimāli efektīvs?
Kā slimot mazāk?
Kāds tev ir labākais slimošanas veids?
Daudz dzerot, vai iztiekot bez ūdens?
Vai tu proti slimot?
Kā un no kā tas ar tevi notiek?
Ir tik daudz jautājumu ar tik daudzu līmeņu atbildēm.
Es esmu trenējusies un varu sajust dažu iekšējo orgānu darbu. Taču vēl pagaidām es neesmu iemācījusies ar tiem vienoties.
Tas ir iemesls klausīties ķermenī, lasīt par to, studēt tā kustības un nekustīgumu. Man palīdz medicīniskā izglītība, ko ieguvu deviņu gadu garumā. Taču šobrīd ir ļoti daudz iespēju apgūt šīs zināsānas: grāmatas, informācija, skolas. Ir pat krāsu anatomijas grāmata – mana sapņu grāmata.

Ķermenis kā uzdevums

Kā ar šādiem izejas datiem saņemt vēlamo rezultātu? Ja manam ķermenim ir nosliece uz korpulenci, kā man ēst, nezaudējot labsajūtu un paliekot slaidai. Ja neesmu zilacains blondīns, kā man labāk izskatīties pievilcīgam? Ja es ar kaut ko slimoju, kā man dzīvot pilnvērtīgu dzīvi?

Ķermenis kā iemesls radošumam

Un te nu mēs varam iet tālāk un ieraudzīt savu ķermeni kā iemeslu radošumam. Kā visus šos uzdevumus risināt radoši? Kā strādāt ar ķermeni un vienlaicīgi radīt? Varbūt izgudrot kādu deju kādai ķermeņa daļai? Varbūt uzrakstīt recepšu grāmatu tievēšanai savām draudzenēm?
Patiesībā katra mūsu kustība var būt mūsu radošuma izpausme. Vienkārši kāds dzīvo radoši, bet kāds savu dzīvi uztver kā amatu. Saproti, par ko es runāju? Kā tev sanāk? Patiesībā, ja vien mēs ieklausāmies, ķermenis pats pateiks. Pateiks, neko neslēpjot. Tam viņam ir desmitiem dažādu paņēmienu:
nogurums;
uzbudinājums;
sāpes;
dažādi citi stāvokļi.

Pie manis ļoti bieži nāk cilvēki ar lūgumiem atbrīvoties no šīm gudrajām zīmēm. Atbrīvoties no panikas lēkmēm, neiedziļinoties cēloņos. Atbrīvoties no depresijas, nerisnot dziļos uzdevumus. Atbrīvoties no psihosomātikas, nemainot dzīves veidu. Un visus šos cilvekus sagaida vilšanās.

Paldies Dievam, ka ir simptomi. Pretējā gadījumā mūsu smadzenes nogalinātu mūs vēl pirms mūsu pilngadības.
Personīgi es brīžos, kad ir kādas sāpes, esmu tām ļoti pateicīga, jo tie ir simptomi, kas brīdina.
Ja man kājas kļūst smagas un nīd vēnas, tad zinu, ka esmu kaut ko ne to iedzērusi.
Kad sāp aknas, meklēju sevī aizturētu niknumu.
Kad saaukstējos, saprotu, ka esmu pārstrādājusies.
Kad man sāp galva, tad saprotu, ka man jāatlaiž kontrole.
Un cik labi tu pazīsti savu ķermeni un tā zīmes?

Ķermenis ir mūsu senais draugs

Un to vada instinkti. Tie nav tieši, tie vienkārši iedod smadzenēm pareizo virzienu, kurā tās sāk domāt. Un kad mēs sākam klausīties, tās pašas pasaka mums priekšā, kas jadara.

Izrādās, ka spēka zudums pirms nemīlama darba veikšanas nav vienkārši simptoms, no kura jāatbrīvojas, tas ir signāls mainīt darbu. Bet panikas lēkmes ļoti līdzsvarotam cilvēkam – ir iemesls atrast citu izeju spēcīgu emociju palaišanai brīvībā.

Ķermenis kā sistēmas daļa

Un visbeidzot, ir ļoti svarīgi uztvert savu ķermeni kā sistēmas daļu, kurā iesaistīts ir gan Gars gan Dvēsele. Un ir to jāklausās un ir svarīgi to neizolēt no Dvēseles uzdevuma.

Mēs taču neesam ķermeņi, kuriem ir Dvēsele. Mēs esam Dvēseles, kurām ir ķermeņi.

Mēs zemapziņā ļoti labi zinām visus savus uzdevumus un mūsu ķermenis mums palīdz to risināšanā. Vai zini, kādas mācību stundas tava Dvēsele var iemācīties ar ķermeņa palīdzību? Kādus uzdevumus atrisināt? Kādu viedumu iegūt? Vai esi par to kādreiz domājis?

Man šķiet, ka ikviens ķermenis uzliek mums ļoti daudz uzdevumu. Un galvenais no tiem ir Mīlestība, kas apliecina pieņemšanu. Jo, ja tu mīli savu ķermeni, tas tev atbildēs ar to pašu un viss pārējais arī sakārtosies.

Avots: @arhisomatika facebook
​​​​​​​Tulkoja: GInta FS

Četras sultāna sievas

cetras-sultana-sievas3

Kādam sultānam bija četras sievas. Visvairāk viņš mīlēja ceturto – pašu jaunāko un maigāko. Viņš dāvināja tai skaistus, dārgus apģērbus, dārglietas, lutināja to, jo viņa bija jautra un priecēja gan acis, gan sirdi.

Viņš mīlēja savu trešo sievu – tā bija skaistule. Dodoties uz svešām zemēm, viņš vienmēr to ņēma līdzi, jo gribēja lai visi redz tās skaistumu, un vienmēr baidījās, ka viņa varētu to pamest un aizmukt pie cita.

Sultāns mīlēja arī savu otro sievu – tā bija viltīga intrigante. Viņa bija tā uzticības persona, vienmēr gudra, asu prātu un ārkārtīgi pacietīga. Kad sultānam bija kādas problēmas, viņš vienmēr vērsās pie otrās sievas, jo zināja, ka tā palīdzēs atrast problēmu risinājumu, un palīdzēs pārciest arī pašus grūtākos laikus.

Pirmā sieva bija pati vecākā un to viņš bija saņēmis mantojumā no nelaiķa vecākā brāļa. Tā bija ārkārtīgi uzticīga savam vīram un darīja visu, lai saglabātu un pavairotu viņa bagātības un varu, lai visa viņa valsts plauktu un zeltu. Neskatoties uz to, sultāns viņu nemīlēja – lai arī viņa mīlēja viņu. Viņš tai nepievērsa nekādu uzmanību.

Reiz sultāns smagi saslima. Viņš pārdomāja visu savu dzīvi – pilnu bagātības un krāšņuma un padomāja: “Tagad man ir četras sievas. Bet tad, kad es nomiršu, es palikšu viens.” Un viņš jautāja ceturtajai sievai:

— Es tevi vienmēr esmu mīlējis vairāk kā visas pārējās savas sievas, es tev esmu devis visu labāko, ko vien varēju, sargājis un lolojis. Saki man, vai tad, kad es nomiršu, tu esi gatava man sekot mirušo valstībā?

— Pat nedomā! – atbildēja ceturtā sieva un aizgāja pat neatskatoties. Viņas vārdi kā zibens ķēra sultāna sirdi.

Skaudrās sirdsāpēs viņš jautāja savai trešajai sievai:

— Es visu mūžu esmu tevi apbrīnojis. Tagad, kad mirstu, vai esi gatava man sekot ēnu valstībā?

— Nē! — atbildēja trešā sieva. – Dzīve ir tik skaista! Kad tu nomirsi, man tā turpināsies, es noteikti vēl reizi apprecēšos!

Sultāns noskuma – tās bija mokas un bēdas. Un tad viņš jautāja savai otrajai sievai:

— Es vienmēr esmu nācis pie tevis pec palīdzības, un tu vienmēr esi man palīdzējusi, un esi bijusi mans labākais padomdevējs. Tagad, kad mirstu, vai tu esi gatava man sekot?

— Man ļoti žēl, bet šoreiz es nevaru tev palīdzēt – atbildēja otrā sieva. Pats lielākais, ko varu tavā labā izdarīt, ar cieņu un godu tevi apglabāt.

Sultāns bija izmisis. Un tajā brīdī viņs izdzirdēja balsi.

— Es iešu tev līdzi visur, kur vien tu būsi, līdz galam!

Sultāns paskatījās balss virzienā un ieraudzīja savu pirmo sievu – bēdu un sāpju nomocītu. Viņš to gandrīz vai nepazina. Satriekts un izbrīnīts viņs teica:

— Man vajadzēja ar tevi būt mīļākam, uzmanīgākam, kamēr varēju tads būt. Bet es tevi nenovērtēju!

Katram no mums ir savas četras sievas.

Mūsu ceturtē sieva ir mūsu ķermenis. Un nav svarīgi, cik pūļu un mīlestības mēs tajā ieguldām, lai tas izskatītos un justos labi, bet tad, kad mirstam, tas mūs atstāj.

Mūsu trešā sieva ir mūsu karjera, stāvoklis sabiedrībā, nauda, vara. Kad nomirstam – tas viss paliks citiem.

Mūsu otrā sieva ir mūsu ģimene un radinieki. Nav svarīgi, cik mēs tiem palīdzējām, taču pats lielākais, ko viņi mūsu labā var izdarīt, pavadīt pedējā gaitā un saglabāt savās labajās atmiņās.

Un mūsu ceturtā sieva ir bieži mūsu pašu aizmirstā dvēsele, kuru aizmirsām, dzenoties pēc pasaulīgiem labumiem, varas, bagātības, stāvokļa sabiedrībā, veiksmes, baudām. Neskatoties uz to, dvēsele ir vienīgā, kas pavada mūs visur, kur vien esam.
Esiet gādīgi un uzmanīgi pret to, attīstiet viņu, sargājiet un saudzējiet. Tā mēs paši sev varam uzdāvināt vislieklāko un skaistāko dāvanu.

No krievu valodas tulkoja: Ginta FS