Mīļā, pārāk daudz spriedzes ķermenī… Pārāk daudz…

sieviete kā upe3

Mīļā, pārāk daudz spriedzes ķermenī… Pārāk daudz…

Tavs ķermenis ir kā kalnu upes gultne. Bet enerģija – ir pati upe, kas skrien no augsta kalna.

Tīra, burbuļojoša un dziedinoša. Un lai šī enerģija pilnvērtīgi un skaisti piepildītu gultni, tavam ķermenim ir jābūt atslābinātam….

Taču tavā ķermenī, mīļā, ir parāk daudz spriedzes! Visas šīs spazmas ir kā milzīgi laukakmeņi, kas aizšķērso ceļu ātrajai upei…
Tavos gurnos dzīvo bailes un kauns. Tavā dzemdē (Yoni) sēž aizvainojums. Tavā trešajā čakrā (Manipura – saules pinumā) – visas tavas nerealizētās vēlmes, sirdī – neizdzīvotās sāpes, vaigu kaulos – neizraudātās asaras… Tavs ķermenis ir kā staigājoša barikāde tavai pašas enerģijai! Tavs ķermenis ir kā stūrgalvīga pretestība pašai dzīvei.

No kurienes gan rasties burbuļojošajai straumei tādā piegaztā krāmiem upes gultnē?

Nē, varenas upes straumei šeit ir pārāk maz vietas. Starp akmeņiem no sen izsīkušās straumes plūst sīkas, mazas urdziņas, un tas ir tava ķermeņa liktenis …

Ieraugi, ka tu pati gadiem ilgi esi cementējusi savu ķermeni, gadiem ilgi spriegojusi to. Ar savām domām un lēmumiem. Neļaujot sev realizēties, skanēt un atsvabināt savas robežas! Cenšoties būt ērtai kādam…. cenšoties nopelnīt vai noturēt mīlestību! Tas ir murgs! Apglabājusi sevi savā ķermenī, kā akmens zārkā, tu nevienam nekļūsi iekarojamāka! Tu vienkārši sevi nogalini dienu no dienas atkal izvēloties par labu kādam…

Mana mīļā!

Ir pienācis laiks izvēlēties SEVI!
Savu ķermeni! Savu enerģiju! Savu spēku!
Lai arī šī izvēle nepatiks tiem, kuri apkārt! Sabiedrībai vai pat vīrietim!

Taču, reiz satikusies pati ar sevi, tu vairs nekad sevi nenodosi!
Tu vairs nevari kraut savā ķermenī svešus viedokļus par sevi, parāda un vainas sajūtu…. Vairs nedrīksti būt ērta un mirusi…
Ir laiks attīrīt upes gultni! Ir pienācis laiks vienkārši DZĪVOT!
Autors: Regīna Žiļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

14. augustā Pavasara studijā sākas Jauns Ineses Prisjolkovas vadītais visu mūsu čakru diagnostikas un līdzsvarošanas kurss.

Tās būs 8 nodarbības, kuras secīgi izejot būs pilnīga skaidrība par to, kā mums katram pašam sakārtot enerģētiku savos enerģētiskajos centros. Arkārtīgi vērtīgi un svarīgi. Un pēc tam sakārtojas dzīvē daudzas lietas, kas līdz šim nebija iekustināmas. To apliecinās ikviens cilvēks, kurš šo kursu iesācis un pabeidzis.

Lūk, ko par to saka pati tā radītāja Inese Prisjolkova:

Atceros, kad pirmo reizi to vadīju, bija sajūta, ka šīs jaunās zināšanās un atklāsmes ir jāizstāsta visai pasaule. Ka burtiski autobusu pieturā jāiet cilvēkiem klāt un jāsaka, ka viņi nevar tālāk dzīvot, ja šo nezina.

Pa šo laiku ir uzrakstīta grāmata “Septiņas saules”, kuru droši varētu nosaukt par rokasgrāmatu savs enerģijas līdzsvarošanai. Pa šo laiku ir novadītas desmitiem šādas grupas. Un tik un tā šī sajūta, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi, nepamet.

Man patiešām tas liekas vērtīgākais, no visa, ko esmu dzīvē sapratusi – ka nav jācenšas mainīt pasauli. Tā vietā ir jāpaskatās, par ko tas liecina manī, un jāsakārto pašas enerģija.

Vienīgais, ka tiešām jāiemācās saprast kā tad savilkt kopā to, kas notiek dzīvē, ar to, kas savā enerģijā jālīdzsvaro.

Nu, piemēram, gandrīz viss, kas nepieciešams pasaulīgai dzīvei – mīļotais cilvēks, ģimene, bērni, materiālās vērtības, drošība, pamatīgums – tas viss ir atkarīgs no pirmajām trim čakrām. Ja nevar nodibināt ģimeni, visticamāk, nav spēka otrā čakrā un trūkst sazemējuma. Ja nav naudas, vai arī tā ir neregulāra finanšu plūsma – tas pats. Ja ir daudz baiļu un nedrošības (no kara, no bēgļiem, no nākotnes…) – tas būs saistīts ar pirmo un trešo čakru.

Vēl ir diezgan grūti, ja sirdī trūkst mīlestības. Tad esam pārāk kritiskas pret sevi, pret apkārtnotiekošo un spējam iekrist vai nu upura sajūtā, vai tieši otrādi – lepnībā. Tad mums daudz kas krīt uz nerviem un par daudz ko dusmojamies. Ja sirds čakrā nav enerģijas, tad ļoti daudz ko esam spiesti darīt caur Ego. Un Ego jau nežēlo. Tam ir vīrišķa enerģija, kura cīnās kā māk.

Man pašai ir pieredze gan, ka visās čakrās nav spēka un enerģijas ir tik ļoti maz, ka knapi spēju izdzīvot. Tā ir cilvēkiem pēc lieliem zaudējumiem, pēc slimībām, pēc krīzēm, traumām, šķiršanās. Un tad pat nav tik būtiski kurā čakrā ko līdzsvarot – ir vienkārši jāaudzē spēku.

Vislabāk to darīt caur pirmo un ceturto čakru. Būt pie dabas un kontaktā ar zemi vai materiālām (fiziskām) lietām un darboties ar mīļumu, tā vairojot mīlestību. Šādi var dziedināties no jebkurām slimībām. Šādi Luīze Heija palīdzēja cilvēkiem izdziedināties no pilnīgi nedziedināmām slimībām.

Tagad es saprotu, ka šādi mēs varam sakārtot savā dzīvē pilnīgi visu.

Un ir arī bijis tā, ka vajag aktivizēt vai nomierināt kaut ko vienu. Piemēram, pārāk svarīgo Ego. Vai dikti lielu enerģijas plūsmu 6.čakrā, kad ir sajūta, ka pietrūkst realitātes un sāc dzīvot sapņos vai pieņēmumos.

Tad vieglāk ir ļoti specifiski izmainīt enerģiju tikai vienai konkrētai enerģijas saulītei ķermenī. Nu, piemēram, ja cilvēkam trūkst optimisma, vai arī viņš nezina un nesaprot, ko uz priekšu darīt, tad visticamāk, viņam būs nosprostojusies sestā čakra. Un tad tiklīdz to sakārto – tā arī dzīvē viss kļūst redzams un skaidrs.

Vai cits piemērs – ja ļoti grūti izrunāt attiecības, izrunāt situāciju. Nevis, ka negribās, bet tiešām cilvēks nespēj. Nu tad pie vainas būs piektā čakra. To aktivizējot, pēkšņi runāt kļūst viegli.

Pat uzstāties un būt publikas priekšā. Tur gan būs iesaistītas vēl citas čakras, bet princips skaidrs – tiklīdz iemācāmies līdzsvarot un aktivizēt savu enerģiju, tā varam to pielietot visas dzīves garumā.

Tas arī ir šī mūsu čakru līdzsvarošanas kursa mērķis – dot iespēju katram dalībniekam pašam iemācīties, kā sevi dziedināt un kā līdzsvarot savu enerģiju. Un gluži tāpat kā tīrīt zobus, vai mazgāt matus, to vajadzēs darīt regulāri visa mūža garumā vai arī tai periodā, kad kaut kas iet šķērsām.

Vai tas prasa kādu īpašu piepūli? Nē. Tas, ko visu mēs darām ir ikdienā pieejamas un darāmas lietas. Mēs to visu tāpat darām, tikai tagad uzzināsim, kurā brīdī ko pastiprināt, un ko nedarīt, lai dzīve sakārtotos.

Ar mīļumu, Inese

Norises vieta: Rīgā, Lāčplēša ielā 22, 2. stāvs salons E.L Skaistuma Studija
Norises laiks: trešdiena 14. augusts, plkst. 18:00-20:30
Jautājumi vai papildu informācija: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714
Pierakstīties vari ŠEIT.

Šī kursa datumi:

Pirmā nodarbība “Diagnosticēšanās un enerģijas testēšana visām 7 čakrām” – 14. augustā

Otrā nodarbība “1. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 28. augustā

Trešā nodarbība “2. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 11. septembrī

Ceturtā nodarbība “3. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 25. septembrī

Piektā nodarbība “4. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 9. oktobrī

Sestā nodarbība “5. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 23. oktobrī

Septītā nodarbība “6. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 6. novembrī

Astotā nodarbība “7. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 20. novembrī

Advertisements

Būt veselai un laimīgai

sieviete nezelojas

Pēdējā laikā par ļoti bēdīgu statistiku vēsta sieviešu ārsti. Sieviešu konsultācijās ir milzīgas rindas, slimnīcās trūkst vietu – viss ir pārpildīts. Gandrīz katrai sievietei, kura apmeklē ārstu, ir kādas veselības problēmas. Erozijas jau sen kļuvušas par normu, ir milzīgs skaits dažādu -ismu, -ītu un citu diagnožu, patoloģiju grūtniecībās, nespēja iznēsāt bērnus.
Ārsti meklē iemeslus, noraksta visu uz ekoloģiju, ģenētiku, nerviem.
Taču patiesie visu problēmu iemesli atrodas mūsu zemapziņā, kura ne tikai formē mūsu uzvedību, bet arī kontrolē visu iekšējo orgānu un organisma sistēmu darbību (gremošanu, elpošanu, sirdsdarbību utt).
Minēšu tikai dažus, visizplatītākos iemeslus, neiedziļinoties detaļās, jo katram tās ir savas:

● Neapzināta savas sievišķības nepieņemšana, nezināšana, kā realizēt sevi kā sievieti.
● Programmas, ka viss, kas saistīts ar ģenitālijām ir grēcīgs, netīrs un pretīgs.
● Neapzināta vīriešu nepieņemšana, izvairīšanās no tiem, neapzinātas bailes par to, ka tie radīs ciešanas, bailes no vīrieša.
● Pārmetumi savam ķermeni un tā nepieņemšana, savas ārienes un sievišķības nepieņemšana.
● Aizvainojums uz vīriešiem, vilšanās, rūgtums.
● Aizskarta sievietes patmīlība, pazemotības sajūta, sajūta, ka esi nepilnvērtīga kā sieviete.
● Naids, nicinājums, pretenzijas, nepatika, agresija pret vīriešiem, neuzticēšanās viņiem.
● Vainas un baiļu sajūta, kas saistīta ar seksu.
● Mātes negatīvās programmas attiecībā uz vīriešiem, kas nodotas tālāk meitai.
● Prieka trūkums dzīvē, garlaicība un izmisums.
● Greizsirdība, aizdomas par neuzticību, sajūta, ka esi sliktāka par citām.
● Slēpta nevēlēšanās būt mātei.
● Bailes no dzemdībām, bailes par nākotni, bailes no kļūdām grūtniecības laikā, šaubas par vīrieti.
● Netīri nolūki, piemēram vēlme “piesiet” sev vīrieti ar grūtniecības palīdzību.
● Šaubas par savu pievilcību un sievišķību pēc dzemdībām.
● Atteikšanās pievērst uzmanību sev kā sievietei, “sākumā citiem, pēc tam man”. Pārlieka uzmanība pret bērniem, bailes par viņiem un žēlums.
● Noraidoša attieksme pret sievieti-māti.
Mīļās sievietes, esiet veselas! Lai šīs bēdīgās tēmas nebūtu stāsts par jums. Iemīliet sevi, pieņemiet sevi un realizējiet savu sievišķo sūtību!
Jūlija Boženova

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mihails Labkovskis: pārstāj uz sevi skatīties vīriešu acīm

sieviete skumst1

No tā, ka vīrieši kritīs pie tavām kājām un nakšņos pie tavām durvīm, tu laimīgāka noteikti nekļūsi.

Šim rakstam mani iedvesmoja kāds nesens notikums. Es savā instagrama kontā ievietoju rakstu par to, ka ar seksu nevajag nodarboties “par kaut ko”, “dēļ kaut kā”, lai tik būtu labas attiecības ar vīrieti, bet gan tāpēc, ka tu to vēlies. Un nedarīt to tad, ja nevēlies. Zem šī raksta parādījās vairāk kā 600 komentāri: “Tā jau es nekad neapprecēšos”, “Man vienmēr sekss ar vīrieti ir jau pirmajā randiņā, un man ir vagons pielūdzēju” u.t.t., un tādā garā. Un tikai viena gudra meitene uzrakstīja: “Vai neievērojāt, ka rakstā tika runāts par mūsu pašu vēlmēm un nevis par to, kā iepatikties vīriešiem?”

Par to arī parunāsim.
No tā, ka vīrieši kritīs pie tavām kājām un nakšņos pie tavām durvīm, tu laimīgāka noteikti nekļūsi. Es vienmēr minu Merilinas Monro piemēru. Karavīri devās kaujā ar viņas fotogrāfiju krūšu kabatā, visi viņu iekāroja, taču viņa nomira viena, dziļā depresijā un pilnīgā vientulībā.

Andželina Džolija, jaunā 21. gadsimta “Merilina” – tāpat ir cilvēks ar ļoti smagu likteni. Par viņu sapņo miljoni, bet viņa joprojām cenšas vismaz kaut kā izveidot savu ģimeni un būt laimīga. Bet tas neizdodas. smagās bernības un tēva dēļ, kurš ģimeni pameta, dēļ daudzajiem kompleksiem un neatrisinātajām psihotraumām. Jā, protams, viņa ir panākusi to, ka viņu mīl un dievina visā pasaulē, taču laimes sajūtu šis fakts nav vairojis.

Mani apbēdina tas, ka sievietes mēra savus panākumus, sasniegumus, talantus ar to, kā pret viņām izturas vīrieši. Ka daudzām daiļā dzimuma pārstāvēm pašvērtējums ir tieši atkarīgs no tā, vai ir viņai partneris, vai nav. Ja nav, tad sākas, lūk, šī spēle “apmāni māti dabu”.
Tu dodies uz visdažādākajiem kursiem ar nosaukumu “kā izdarīt tā, lai vīrietis tevī iemīlētos”, ļauj, lai tavā vienīgajā, mīļajā sejā kāds injicē nezināmus ķīmiskus savienojumus, pavadi savas dienas sporta zālē un dari to nevis tāpec, ka tas ļoti patīk (ja patiktu, tad man nerastos jautājumi), bet gan tāpēc, ka vēlies patikt kadam vai kādiem. Kādam, kuru tu pat nezini. Abstraktam vīrietim, kurš realitātē pat neeksistē. Un tad tavs pašvērtējums un tava dzīve pārvēršas par amerikāņu kalniņiem. Ja tu kādam patīc, tad uzziedi un sajūties “zirgā”. Bet, te pēkšņi vīrietis ņem un nepiezvana. Un tajā mirklī tavs, pie kosmetologiem, stilistiem, personības izaugsmes treneriem, “atstrādātais” pašvērtējums momentā pazūd. Un tu sāc šo skrējienu no jauna: kursi, grāmatas, kosmetologs, sporta zāle. Taču šis skrējiens nenotiek līdz finiša līnijai, tas ir skrējiens pa apburto loku.

Vēl skumjāks, protams, ir jautājums par kaudzi pielūdzējiem un nereālo veiksmi attiecībās ar pretējo dzimumu, kas visvairāk uztrauc tieši tās sievietes, kurām personīgajā dzīvē vispār neveicas. Un te nu sākas tuberkulozes ārstēšana ar ceļmallapām.
Tu centies iemācīties izraisīt simpātijas, domā par to, ka esi nepietiekami tieva/apaļa/gara vai arī tev ir pārāk mazas vai lielas krūtis, ka tu ne tā sarunājies ar vīrieti, ka ne tā turi dakšiņu, ne tā skaties un iedomājies, ka tad, ja tu sāksi nēsāt krelles, garus svārkus, vai, piemēram, kurpes uz 11 centimetrīgiem papēžiem, tad noteikti viss mainīsies. Taču diemžēl, kā jau tu droši vien no savas pieredzes zini, nekas tamlīdzīgs nenotiek.
Tu atkal attopies savā mūžīgajā skrējienā pēc uzmanības, un pat tad, ja tu centies uzvesties kā grūti pieejama sniega karaliene, realitātē vienalga esi sieviete, gatava jebkurai dramaturģijai, lai tikai kāds tevi mīlētu.

Zini, kāpec tas viss “nestrādā”? Tāpēc, ka tu neesi patiesi iemācījusies mīlēt sevi. Rēķināties ar savām vēlmēm. Cienīt savas vajadzības, kaut vai seksā. Un pat tad, ja tu būsi veiksmīga, kļūsi par nākamo Merilinu Monro vai trešo Džoliju, iekšēji nekas nemainīsies. Laimīga nekļūsi pat tad, ja zem taviem logiem nostāsies vesela futbola komanda.

Ko darīt? Atceries trīs svarīgas lietas!

— Būt skaistai, bagātai un slavenai ir brīnišķīgi, taču tas nekādā gadījumā negarantē laimi. Laimei vispār nav nekādu gatavu scenāriju.

Mīlestība var būt tikai beznosacījumu. Par skaistumu var sajūsmināties, talantus cienīt, novērtēt sievišķību. Bet mīl tikai “par” vienkārši tāpat. Pat tad, ja skaistuma, talantu un sievišķības nav, bet ir nejauks raksturs un vēl kaut kas “neideāls”.

Un pat tad, ja tevi mīlēs, tas tevi laimīgu nepadarīs, ja tu nemīlēsi sevi. Tādu, kāda tu esi.
Un te nu nekādu citu variantu nav.

Manas mīļās, sāciet taču beidzot sevi cienīt. Un cienīt sevi nebūt nenozīmē spēlēt “nepieejamību” un tā “uzsist sev cenu”. Tas ir kas gluži pretējs, kā iet pret savām vēlmēm tikai tāpec, lai kādam patiktu. Iemācies novērtēt savu viedokli. Savas vēlmes, Savu ārieni, lai kāda tā arī būtu. Sāc ar to un viss mainīsies. Es apsolu.
Autors: Mihails Labkovskis
Avots:  successposts.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ko visvairāk nožēlo sievietes pēc 40

sieviete40y
Man vienmēr ir patikuši stāsti par to, ko cilvēki izdzīvojuši un kādu pieredzi no izdzīvotā smēlušies. Šis ir garš raksts, taču domāju, ka vedina uz pardomām.

 

Nesen mēs veicām pētījumu un es vēlos padalīties ar tā rezultātiem. Mēs jautājām sievietēm, kurām pāri 40 gadiem, ko visvairāk tās nožēlo savā dzīvē. Šis pētījums visvērtīgākais būs tām meitenēm, kurām šodien ir divdesmit, trīsdesmit. Man pašai šobrīd  ir trīsdesmit un es saprotu, ka šis ir mans “zelta laiks”. Laiks ir izsmeļams resurss un katram vecumam ir sava nozīme un priekšrocības. Savs laiks studijām, savs – precībām, savs – bērnu dzemdēšanai, savs – radošajai pilnveidei. Ap 30 – tie ir tie gadi, kad varam praktiski visu, pēc – 40 jau nedaudz citas lietas.
30 gados, kad ir vēl visas iespējas, ir ļoti viegli “pazust” dzīves un iespēju daudzveidībā. Tapēc ir svarīgi pareizi sakārtot savas prioritātes un izvēlēties, ko darīsim vispirms un ko – pēc tam.
Saprotot izvēles grūtumu, mēs veicām šo pētījumu.

 

  • 1966 vidēja vecuma sievietes, kuru vidējais vecums – 46,7 gadi.
  • 16 galvenie jautājumi.
  • Varēja izvēlēties vairākus variantus, tāpēc summā sanāca vairāk kā 7500 atbilžu .
  • Aptaujāto vidū bija sievietes, kam 38-39, bet bija arī tās, kam 69-78.
  • Pateicos visām, kas padalījās ar saviem viedokļiem, saviem stāstiem un domām.
  • Un tā, mēs jautājām sievietēm, ko viņas nožēlo visvairāk – tagad, šobrīd. Ko viņas darītu savādāk, ja varētu, un ko novēlētu citām sievietēm. Tā radās TOP5.

5. vieta

Nožēloju to, ka nenostiprināju savas attiecības ar vīru –  601 sievietes  – 30% aptaujāto.

 

Patiešām, šī ir bieži sastopama lieta. Dzimst bērni, ir darbs, plāni, daudz darāmā, enerģijas, viss jāpaspēj un aizmirstās, ka blakus ir vīrs. Vīrs, kuram IR vajadzīga mūsu mīlestība, kurš arī vēlas nedaudz mūsu rūpju un kuram vajadzīgs mūsu apbrīns un uzticēšanās.
«Es vienu aiz otra piedzemdēju trīs bērnus. Mans vīrs bija laimīgs kopā ar mani. Mēs audzinājām bērnus kopā un kļuvām Tikai par vecākiem. Mēs aizmirsām, ka esam pāris. Viens ar otru mēs runājām tikai par bērniem. Darījām visu bērnu dēļ. Tagad bērni ir izauguši, aizgājuši katrs savā dzīvē un mēs esam palikuši divatā. Es nepazīstu šo vīrieti, it kā ne ar viņu mēs kopā atzīmējām savu trīsdesmito kāzu jubileju.»
Marina, 56 gadi

 

«Kad apprecējāmies, viss bija labi. Pēc tam nolēmām, ka laiks bērniem. Piedzima viena meita. Pēc tam, kad atsāku strādāt, sapratu, ka bez augstākās izglītība nu nekā. Vīrs bija “par”. Es aizrāvos ar mācībām, paralēli piedzemdēju vēl vienu meitu. Tas nebija viegli, bet vīrs palīdzēja, vecāki palīdzēja. Gadījās, ka viņš manā vietā rakstīja lekcijas, sēdēja ar bērniem. Saņēmu diplomu. Sāku strādāt jaunajā specialitātē un sākās… Sakumā nedaudz ilgāk darbā, tad darba problēmas uz mājām, bērniem palika arvien mazāk laika, vīru vispar neievēroju, gatavot mājās laika vairs nebija. Tas, ko agrāk paspēju, tagad šķita neiespējami. Tagad es vairs nesaprotu, kā cilvēki paspēj visu. ja bērniem vēl laiku atrodu, tad vīram – gandrīz nekad. Rezultātā jau 5 gadus guļam atsevišķi, pat nepamanīju, kad tas notika. Un tagad man savas attiecības jāceļ no jauna…»
Irina, 38 gadi

 

«Mēs dzemdējām laikā, kad ideoloģija bija cita. Mūs audzināja par kārtīgiem strādniekiem – arī sievietes. Tajā laikā man bija žēl, ka nav vietas varoņdarbiem. Izgājām pārbaudījumus ar nabadzību, grūtībām – visas deviņdesmito gadu bēdas. Man izdevās tajā laikā “nostāvēt kājās”, varbūt – pateicoties spēcīgajai miesasbūvei un garīgajam spēkam.
Es jaunajām meitenēm novēlu gara stiprumu, ticību sev un necensties par katru cenu būt vientuļai, visu varošai un ārēji pašpietiekamai. Darbs jūs neapskaus, nesamīļos, nebrīnieties, ka vienā dienā jūs izmetīs pār bortu – tur mūsu ir daudz. Nekas jums neaizstās ģimeni – bērnus, mazbērnus, mīļotos, uzticamu un mīlošu vīru. Sapņoju visus apvienot pāros. Zinu, kā ir būt vienai un to nevienai nenovēlu! Esiet mīlošas un mīlētas un, galvenais, mīliet sevi!
»
Tatjana, 59 gadi

 

4. vieta

Nožēla par to, ka visi spēki tika tērēti darbam, karjerai, bet tuvajiem cilvēkiem laika neatlika –  674 sievietes 34% aptaujāto.

 

Tipiska situācija tam laikam, kad bija kauns nestrādāt, būt liekēdei. Silītes, bērnudārzi, nometnes aizstāja ģimeni, un skaitījās ļoti labi. Sievietes cēla BAMu, karjeru un gaišo nākotni.
Kaut šobrīd ir cita situācija – strādājošo precēto sieviešu ir vel vairāk. Sievietes būvē karjeru, vada biznesus un iegūst augstākās izglītības, lai būtu neatkarīgas, pašpietiekamas, lai nodrošinātu ģimeni – kas atliek vīrietim?
Vai mēs nepazaudējam savu dzīvi, lielāko daļu sava laika pavadot ofisos, palaižot garām to laiku, kad aug mūsu bērni?

 

«Tagad es saprotu, ka visas manas problēmas ar meitu ir tikai tāpēc, ka nekad tā pa īstam neesmu bijusi viņai blakus. Es vienmēr, pirmkārt, sevi esmu uzskatījusi par speciālistu un tikai tad – mammu. Kad bērni slimoja, viņiem blakus bija vecmāmiņas un vīrs. Man nebija kad tur būt, jo vienmēr biju komandējumos, izbraukumos, ofisā. Un, lūk, šodien manai meitai ir 40. Mums ar viņu nav dialoga. Viņa grauj savu dzīvi tāpāt kā es to darīju ar savējo, un es neko tur nevaru palīdzēt.»
Irina, 62 gadi

 

«Es agri apprecējos. Laulībā piedzima 3 manas mīlās meitiņas. Starp bērnu piedzimšanām, es mācījos, ieguvu izglītību, taču specialitatē nekādīgi neizdevās strādāt, jo bērni bezgalīgi slimoja. Abi ar vīru nolēmām, ka jābeidz manas mocības atrast darbu un es “iesēdos” mājās. Taču mani visu laiku mocīja viena doma – visas manas draudzenes taisa karjeru, strādā, bet es te šēžu un neattīstos. Ar šādām domām es dzīvoju vairākus gadus.
Reiz pie mums ciemos iegriezās kada mana paziņa – veiksmīga biznesa sieviete (māja, mašīna, karjera). Mēs ar meitām cepām picu, bet paziņa sēdēja dīvānā un to visu vēroja.
Un pekšņi es viņas acīs ieraudzīju asaras: “Ak, Dievs, viņa teica, cik Tu gan esi laimīga!» un, lūk, tajā brīdī visas šaubas par to, ka esmu vai neesmu veiksmīga man izplēnēja! Pēkšņi man nāca apgaismība  — es esmu pati laimīgākā, veiksmīgākā un vajadzīgākā!!!! 
Nav lielākas laimes sievietei, kā būt mīlētai, vajadzīgai!»
Natālija, 40 gadi

 

3. vieta

Nožēloju, ka par maz esmu ceļojusi un maz ko redzējusi  –
744 sievietes — 38% aptaujāto.

 

Protams, ceļot var arī tad, kad bērni izauguši, taču problēma ir tajā, ka beidzot aktīvās darba gaitas, mēs zaudējam iespēju dzīvot un sākam izdzīvot. Mūsu pensionāri neceļo, kā to dara amerikāņi, vācieši. Maksimums – tā ir dzīve vasarnīcā. Divas svarīgākās lietas šeit:
  • Es neceļoju, kad varēju tam nopelnīt un atlikt naudu.
  • Tagad, kad es varētu ceļot un ir tam laiks, nav naudas, par ko ceļot un arī veselības nav.
Varbūt tieši tāpēc mums arī neatsūtīja nevienu stāstu par ceļojumiem. Iedomājieties – 700 vēstures un nevienas par ceļojumiem un apceļotajām valstīm. Bērni izauguši, ja jums ir pēc 40, un arī tagad varam to paspēt. Ceļojums – tas nebūt nenozīmē – tālu un ilgi.

 

2. vieta

Nožēla par to, ka dzemdēju maz bērnus – 744 sievietes 38% aptaujāto un vēl  113 sieviešu, kas nožēlo izdarītos abortus.

 

Speciāli tāda punkta aptaujā mums nebija, bet daudzas sievietes par to runāja – jaunībā man veica abortu un pec tam es vairs nevarēju iznēsāt bērnu.
«Es ļoti nožēloju savus abortus. Domāju, vēl vajadzēs mācīties, iegūt izglītību, veidot karjeru, vel nav īstais laiks, šis vīrietis nav tas atbildīgākais u.t.t.»
Irina, 38 gadi

 

«Ja tas varēs glābt kaut vienu jaunu meiteni no grūtas situācijas, būšu ļoti priecīga.
Esmu precējusies 20 gadus. Apprecējos apzināti. Zināju, ka man būs vairāki bērni un ka man būs viens vīrs uz visiem laikiem. Grūtniecība iestājās pirms kāzām. Izdarīju abortu. Tas bija 1993. gads.
Tagad skatieties hronoloģiju:

1994. gads — operācija (ārpusdzemdes grūtniecība)
1995. gads — priekšlaicīgas dzemdības, bērniņš nomira pēc 2 diennaktīm.
1998. gads — dzemdības laikā, bet meitiņa nomira pēc divām operācijām.
2000. gads — 6 mēnešos priekšlaicīgas dzemdības.
2001. gads —  “mirusi” grūtniecība 12 nedēļās.
Tradicionālā medicīna neko nevarēja izskaidrot un palīdzēt. Viss, ar to beidzās mūsu ar vīru tēma “bērni”. Pēc tam vēl bija pāris grūtniecības, kas beidzās jau zināmā veidā.
Rezultāts. Mūsu meitai tagad ir 3 gadi, viņa ir meitene no pasakas – dāvana mums – visās nozīmēs. Gaidīta un lolota. Ko tas man maksāja, zinu tikai es un mans vīrs. Saudzējat sevi. Mīliet sevi!
»
Natālija, 39 gadi

 

Kāda nevarēja izšķirties par vairāk bērniem, kāda palika pie diviem, daudzas nožēlo, ka nedzemdēja kaut vienu bērnu.
«Kad man bija 20, šķita, ka visu paspēšu. Draudzenes dzemdēja, es kaut ko gaidīju. Vīrs lūdzās, lai dzemdēju, bet man bija japaspēj karjera, mācības, teicu, lai pagaida. Tā pienāca 30. Sociums domāja, ka tas ir par vēlu, es – ka vēl par agru. Četrdesmit gadu. Pats plaukums manā karjerā. Vīrs vēljoprojām gaidīja. Es apsolīju – nākamgad – es taču esmu veiksmīga, priekšniece.
Kad man bija 43 – viņš aizgāja. Pie citas – jaunākas. Viņa uzreiz viņam dzemdēja divus bērnus. Es paliku viena – ar neko. Tad es mēgināju palikt stāvoklī. Neizdevās. Šodien man ir gandrīz 60. Manas draudzenes ir vecmāmiņas. Es smaidu un saku, ka neko nenožēloju. Taču sirds sāp. Es nevienam neesmu vajadzīga. Vai tā ir veiksme? Nepieļaujiet šīs kļūdas!!!!!»
Olga, 58 gadi

 

«Mūsu meita piedzima 1992. gadā. Mēs dzīvojām un strādājām BAMā. Sākās mērķtiecīga ceļa uz turieni demontāža, algu nemaksāja, nebija par ko dzīvot. Mēs pārvācāmies uz Kaukāzu, bet uzcelt jaunu dzīvi neizdevās… 10 baismīgi grūti gadi – nabadzība, grūtības. Par vairāk bērniem mēs nedomājām. Pagāja gadi, kļuva vieglāk. Tagad mums ir divas pieņemtās meitas – 8 un 12 gadu, vecākā mācās 5. kursā par psihologu. Es par to, ka nekad nav par vēlu īstenot savus sapņus.»
Ļuba, 53 gadi

 

1. vieta

Nožēla par to, ka nepievērsu uzmanību sev un neveltīju sev pietiekami daudz laika – 998 sievietes 50% aptaujāto.

 

Uzvarētāja ar milzīgu parsvaru. Un tas nav nekāds brīnums. Mēs esam iekārtotas tā, ka mums ir viegli dot. Mēs dodam bērniem, atdodamies vīrietim, rūpējamies par māju, esam priekšzīmīgas savā darbā….Izdāļājam sevi un pašām nepaliek nekā. Par sevi mēs aizmirstam.
Tas ir drošāk – nevajag nevienam atteikt, nevajag nevienu apbižot, aizvainot, skumdināt. Kurš cietīs – tikai es, kāds nieks!!!!!!!! Es varu pieciest. Nesekoju saviem sapņiem, nerūpējos par sevi. Tagad tas sāp.
Atcerieties, arī tagad nav par vēlu sākt dejot, vingrot, apmeklēt spa salonus, masāžas, mīlēt sevi.

 

«Nav vienādu sieviešu. Nav pat līdzīgu. Katra — ir atsevišķs Visums! Nav taisnība, ka katra vēlas būt sieva un māte. Kāda vēlas būt hipijs, kāda vēlas būt biznesmene, kāda – ceļot, kāda – vispār neiziet no mājas. Tas viss ir normāli! Jocīga, neveiksmīga, dzīves apbižota — tās ir tikai nezinātāju piekarinātas birkas. 23 gados es biju sieva, mamma un visu šo laiku man bija slikti. Es biju laba, bet slikti bija man. Tagad mans dēls ir izaudzis, vīrs – aizgājis un es savos 44 gados – izpletusi spārnus. Visi domā, ka esmu iemīlējusies! Man vienkārši ir labi. Es nevienam neko neesmu parādā! Es eju pa ielu un staroju! Tā nekad agrak nav bijis. Taja laikā es nēsāju skaistu, bet svešu “apģērbu”. Tagad es daru tikai to, ko vēlos un man ir vienaldzīgs citu cilvēku viedoklis par mani.»
Sofija, 45 gadi

 

«Man ļoti patika dziedāt. Tas bija tas, kas man patika visvairāk dzīvē. Bet šo sapni es piepildīju tikai 58 gados. Līdz tam es darīju tikai to, ko no manis gaidīja un kas man it kā bija jādara un biju nelaimīga.»
Nellija, 59 gadi

 

«Es centos savai mammai pierādīt, ka neesmu muļķe un, kā minimums, esmu simpātiska. Tāpēc kļuvu par televīzijas žurnālisti. 13 gadi. Es ieguvu popularitāti un atpazīstamību, bet – ne laimi. Pēc tam es nolēmu uzzināt – kā tas ir, saņemt lielu algu? Man bija liela alga, taču lielāko tās daļu es tērēju uz brendu apģērbu un ārišķībām – lai izpatiktu darba devējam un atbilstu dreskoda normām. Absurda situācija – Tu pelni naudu un tērē to, lai varētu pelnīt naudu. Vienu vārdu sakot, šī situācija mani neapmierināja, laimīgu nedarīja. es pametu šo darbu un sāku nodarboties ar radošām lietām. Šodien es radu bloknotus, organizēju master klases un mākslinieku izstādes. Mans vīrs, tā visa rezultātā, strauji sāka kāpt pa karjeras kapnēm un viņa ienākumi aug – tātad arī manējie. Šodien es zinu – sapņi piepildās!»
Lilija, 44 gadi

 

Ļoti daudz bija arī citu lietu. daudzas sievietes runāja par to, cik svarīga ir veselība un cik svarīgi par to rūpēties jau jaunībā. Īpaši aktīvi par to runāja tās sievietes, kurām vairāk kā 50. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir būt brīvām un iemācīties strādāt uz sevi, iemācīties kādu jaunu profesiju. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir izvēlēties to darbības jomu, kurā ir iespējams realizēties sev patīkamā veidā. Bija ļoti daudz sieviešu, kuras runāja par to, ka nav veltījušas pietiekami daudz mīļuma saviem vecākiem un vairāk laika tērējušas aizvainojumam un strīdiem.

 

… vienīgais, par ko es bēdājos, ir tas, ka pārāk maz mīlestības, nepateikto labo vārdu, neizrādītā maiguma un uzmanības ir bijis manās attiecībās ar vecākiem viņu dzīves laikā. Tas ir tas, kas mani šobrīd nospiež.
Meitenes, atcerieties, arī jūs, tāpat kā es, paliksiet bez vecākiem! Ar ko un kā jūs tad paliksiet. Ar vainas apziņu par auksto un nevērīgo attieksmi pret tiem, kuri devuši jums dzīvību? Vai būs jums kam paraudāt uz pleca, kad pašas būsiet vecas? Vai būs blakus jums tie, kas piepilda jūsu dzīvi ar jēgu un kuri jums ir svarīgi? Domājiet par to jau tagad.»
Larisa, 58 gadi

 

Es jums visām vēlu laimi! Ceru, ka šie stāsti palīdzēs jūsu dzīvē ienest kādas jaunas, labas vēsmas un palīdzēs jūsu dzīvi padarīt skaistāku un laimīgāku.
Ar cieņu – Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Parasta un Īsta sieviete

 

ista-sieviete1Kaimiņos dzīvoja divas sievietes. Viena bija darbīga un aktīva – visu laiku rosījās saimniecībā, aptekāja bērnus un vīru, mazgāja, šmorēja un kopa dārzu. Viņas kaimiņienei arī bija divi bērni un vīrs. To bieži varēja redzēt pastaigājoties vai šūpojoties dārza šūpolēs zem ābelēm.

“Kā tu vari būt tāda sliņķe?!!”- sašutusi jautāja pirmā.

“Kā var tā pārpūlēties?!!” – domāja otrā.

Un, lūk, reiz pirmajai kaimiņienei vīrs stipri sagrieza muguru un savas slimības dēļ nevarēja turpināt strādāt. Viss mājas darbu smagums un naudas pelnīšana tagad gūlās uz sievas pleciem.

Kādā vakarā, atgriežoties no darba, un nesot smagas somas pilnas ar produktiem, pirmā kaimiņiene paklupa tieši pie savas mājas un stipri izmežģīja roku. Otrā kaimiņiene ar savu vīru visu to redzēja. Viņi iesēdināja sievieti mašīnā un aizveda uz slimnīcu.

“Ko man tagad darīt!?” – sieviete uztraucās. “Tās ir kaut kādas šausmas! Kas tagad mājās visu darīs, un par ko mēs tagad dzīvosim?”. Bet otrā kaimiņiene mierīgi atbildēja: “Tu atpūties un paguli, bet visas savas raizes VIENKĀRŠI UZTICI VISUMAM”.

«Kas tas ir Visums?», – sieviete izbrīnīta vaicāja.

«Visums – tie esam mēs visi. Viss, kas tev apkārt. Tu esi daļa no šīs dzīves telpas un viss veselais vienmēr rūpējas par savu daļu.».

Sievietei nekas cits neatlika, kā noticēt savas kaimiņienes teiktajam un vienkārši vērot apkārt notiekošo.

Nākamajā dienā pie viņas atbrauca māsa no kaimiņu pagasta un pastāstīja par brīnumainu dziednieku, kas nesen bija pārcēlies uz viņu ciemu. Atstājot savus bērnus pie kaimiņiem, kopā ar savu slimo vīru, sieviete devās pie dziednieka. Dziednieks izrādījās arī labs “kaulu lauzējs” un varēja palīdzēt sievietei un viņas vīram.

“Steiga tevi salauza un tavu dzīvi sakropļoja” – teica dziednieks. “Tavus kaulus es salaboju, bet smadzenes salabot – tas nav mans lauciņš. Pati izdari secinājumus. Tā ir tava dzīve!”.

No tā brīža sieviete biežāk sāka ciemoties pie kaimiņiem, lai ar kaimiņieni kopā pasēdētu dārza šūpolēs zem ābelēm, paklausītos putnu dziesmās un klusumā. Tā viņa piepildījās ar iekšēju mieru un harmoniju. Piepildījās ar pašu Dzīvi, lai tā plūstu mierīgi un skaisti.

Pasaka – māņi, bet tajā vienmēr ir daļa patiesības …

Ar ko tad parasta sieviete atšķiras no Īstas Sievietes?

Parastas sievietes apziņā laime ir atkarīga no viņai apkārt esošo lietu stāvokļa – vai veseli viņas bērni, vai ģimenes dzīvē un attiecībās viss kartībā, vai viņa labi izskatās.

Ja kaut kur kaut kas notiek ne tā, kā ieplānots, viņa tiek izsista no sliedēm, sāk uztraukties, cenšoties visu sakārtot un noregulēt. Tādā veidā absolūti pazaudējot Pati Sevi – savus spēkus, savu iekšējo harmoniju, un ļoti bieži – arī mīlestību pret sevi. Un viss tikai tāpēc, ka parastas sievietes laime pilnībā ir atkarīga no ārējiem apstākļiem – viņas dzīves “ārpuses”. 

Īsta Sieviete spēj radīt savu laimi no “iekšpuses” Viņa lieliski apzinās, ka, ja pati būs nogurusi un saīgusi, tad nekas labs nenotiks arī  ārpusē.

Viņa zin – Sieviete ar savu iekšējo stāvokli pati rada savu dzīves telpu un orientē savu vidi. Cenšoties, pirmkārt, saglabāt savu iekšējo mieru un harmoniju, viņa jebkurā situācijā ir spējīga ātri tikt galā ar visām grūtībām. Jo viņas iekšējais miera un harmonijas stāvoklis iespaido gan vidi ap viņu, gan cilvēkus, kas blakus.

IR LABI MAN – IR LABI ĀRPUS MANIS

Tas arī ir galvenais Īstas Sievietes radošā spēka noslēpums, ko viņai dāvājusi pati Māte-Daba.

Bet parasta sieviete no Īstas atšķiras vien ar to, ka neprot APZINĀTI izmantot savu vareno dabas dāvanu – spēju radīt harmonisku vidi sev apkārt – sev, saviem tuvajiem, kurā viss ir labi un mierīgi.

Taču, kā zināms, visu var iemācīties. Ka tik būtu vēlēšanās!

Te nu arī pasaciņa galā. Malacis, ka klausījies!

Autors: Viktorija Ņepomņaščaja

Tulkoja: Ginta FS