Mūsdienu sievietes emocionālā pārslodze

rupes par sevi

Būt sievietei šodien nav joka lieta un ir daudz grūtāk, kā tas bija agrāk. Ne tikai tāpēc, ka mums šodien ir iespējas, no kurām galva griežas. Kaut arī tas atstāj lielu iespaidu.

Mēs patiešām varam atvieglot savus mājās darāmos darbus, bērnu audzināšanu, brīvi pārvietoties pasaulē. Ļoti daudz ko varam. Taču šīs iespējas rada mums papildus grūtības – izvēles mokas, mokas vērot citus un censties paveikt ko līdzīgu. Tas viss pārslogo sievietes psihi, kura arī bez tā visa ir ļoti jūtīga.

Uzmanīgāk apskatīsim tieši šo daļu – sievietes emocionālo slodzi.

Iedomāsimies dzīvi pirms simts gadiem.
Dzīvo kāda sieviete – Maša. Viņa dzīvo ciemā, kurā ir 100 mājas, un pazīst gandrīz visus ciema iedzīvotājus. Arī Mašu zin kādi plus-mīnus 200-300 cilvēki. Attiecības viņai ir ar kādiem 100 cilvēkiem. Un atbildstoši, kā savējos viņa uztver no 100 līdz 300 cilvēkiem. Pārējie zemeslodes iedzīvotāji viņai nav zināmi, tāpat kā viņa viņiem. Un arī viņu sāpes Mašai nav zināmas un viņas psihi tās netraumē.

Šodien Maša, dzīvojot lielpilsētā, katru dienu var saskarties ar simtiem cilvēku. Vairumu no tiem viņa ieraudzīs tikai reizi, taču tie tā vai citādāk var ietekmēt viņas dzīvi. Bet internetā un TV Maša uzzinās par visu, kas notiek pasaulē. Un, kur sākas tā robeža “savējie”, par kuriem viņai jāpārdzīvo?

Agrāk ar nāvi viņa varēja saskarties maksimums 300 reizes – ja nu gadījumā ar visu ciemu kaut kas notiek. Bet tagad? Katru dienu kaut kas notiek. Kaut kur notiek karš, krīt lidmašīnas, cilvēki slimo, iekļūst avārijās. Ja Maša dzīvo ar atvērtu sirdi, tad visi šie cilveki viņai ir kā “savējie”. Tātad – zaudējums un sēras. Katru dienu.

Un tikai svētie ir spējīgi dzīvot šajās vispasaules sāpēs pastāvīgi, neaizverot savu sirdi, nenocietinoties, nemirstot katru reizi kopā ar kādu otrā pasaules galā. Bet parastā meitene Maša?

Viņai kļūst neizsakāmi smagi no savas emocionalitātes, jūtīguma un atvērtības. Tātad savas būtības sievišķajām izpausmēm. Neizsakāmi smagi un sāpīgi. Un tālāk, visticamākais, viņa tomēr aizvērsies. Aizvērs sirdi šīm sāpēm. Jo no informācijas plūsmas aizvērties nevar. Taču, ja jau sirds ir aizvērta, tad aizvērta visam. Gan mīlestībai, gan Visuma enerģijai, kas varētu pabarot Mašu. Tāpēc arī Mašai nav spēka, nav vēlmes kaut ko darīt un viņas dzīve ir garlaicīga un pelēka.

Diemžēl. Viņa cenšas mīlēt ar sirdi, taču tas ir tas pats, kā skūpstīt kādu, galvā uzvelkot spaini. Arī sāpes var nodarīt viegli un arī baudas nekādas.

Tas ir pirmais emocionālas pārslodzes faktors – nespēja norobežot savu sirdi no sāpēm, kas notiek pasaulē.

Var pārstāt skatīties un lasīt ziņas, ko es parasti arī rekomendēju visām sievietēm un meitenēm. Taču, cik daudzas to spēj? Tuvākie jau turpinās klausīties ziņas un stāstīt par to, kas notiek…

Un vēl tagad par to, ka pasaulē ir Maša, var zināt arī citi cilvēki. Kāds priecāsies, kādam viņa ļoti iepatiksies, bet kāds, gluži otrādi, padomās par Mašu kaut ko sliktu. Un arī pateiks to, ko domā.

Būt skaistai sava ciema robežās nav grūti – parasti ir kaut kāds viens standarts, visi viens otru zin, ir jau pierīvējušies. Bet te, gadījuma cilvēki –  iet garām un izmet replikas: Resna! Tieva! Neglīta! Muļķe! Šķībacaina!

Cilvēki neprot paklusēt. Dažiem kaut kas pasprūk nejauši, daži pasaka ko nejauku ar nolūku otru aizvainot. Un ko ar to darīt Mašai?  Viņa taču ir meitene, tātad emocionāli jūtīga. Viņas dabā ir pieņemt un saņemt mīlestību.

Tas ir otrais emocionālās pārslodzes faktors – svešu viedokļu troksnis.

Viņa var pārstat būt kā visi – nerādīt savas fotogrāfijas, nekomunicēt sociālajos tīklos. Teorētiski var. Praktiski – tas ir ļoti grūti. Reti ir tādas mūsdienu sievietes, kas spēj pilnībā atteikties no virtuālas komunikācijas, kura ir tik ierasta.
Trešais faktors – ir iespēja redzēt citu cilvēku dzīvi. Unikāla iespēja. Vērot, iedvesmoties, pašai mainīties.

Taču var arī skaust, vēlēties neiespējamo sev šobrīd, salīdzināt savus tuvos un sevi pašu – ne par labu sev. Jo internetā taču visiem viss ir tik skaisti, praktiski ideālas bildes bez tik daudziem nepatīkamās neredzamas ortrās daļas – iekšējā darba. Un sadzīves.

Un sēž Maša ar savu nesen piedzimušo bērnu bērnu kopšanas atvaļinājumā, knapi paspēj pagatavot ēst, iztīrīt māju, paspēlēties. Un redz, ka kaut kādai Katjai jau ir divi bērni un viņa vēl piedevām ir notievējusi, un pusdieno restorānos un vīrs viņai tik skaistus ziedus dāvina. Un vēl Katja strādā. Kā viņa to visu paspēj? Un Mašai sāk šķist, ka viņai ir milzīga problēma. Un tagad mājas darbi jau sagādā emocionālas neērtības. Tāpēc, ka “visi cilvēki kā cilvēki, tikai es viena neveikla un čammma”. Domāju, ka tas saprotams daudzām meitenēm, kuras bijušas bērna kopšanas atvaļinājumā vairāk par gadu.

Savas nevērtības un nerealizētības sajūta ļoti bieži sākas tieši šeit, tajā punktā, kad “citiem ir labāk.”

Un ir gandrīz neiespējami izslēgt tās kameras, kas rāda to, kas notiek svešās mājās. Tas jau šodien ir normāli un pieņemami. Mēs visi tā vai savādāk atstājam savus logus atvērtus un svešie var redzēt, ka bērni smaida, mājas ir kārtība un vīrs dāvina ziedus.

Un tas kļūst par vēl vienu smalkās sievietes psihes pārslodzes punktu. Un arī no tā nepaslēpsies. Un tas liek Mašai steigties, uztraukties un censties paspēt vēl vairāk. Vairāk kā nepieciešams viņas dabai.

Ceturtais faktors ir izvēle.Tagad tās ir tik daudz! Agrāk viss bija vienkārši – atnāc uz veikalu pēc maizes – rupjās un baltmaizes. Lūk, arī visa izvēle. Bet tagad veikalu plauktos gozējas desmitiem dažādu šķirņu maizes. Tu stāvi, lasi etiķetes un galva griežas. Un tev jāuzņemas atbildība par savu izvēli.

Un tā ir tikai maize, bet vēl ir cita pārtika un tūkstošiem citu lietu, ko piedvā pārdevēji.

Un šo izvēli tu izdari katru dienu. Ko ēst, ko vilkt, ko darīt, ko macīties, ar ko komunicēt, ko atdot… Un visa atbildība par šo izvēli gulstas uz trauslajiem sievietes pleciem. Tāpēc, ka, ja vīram jaunais ēdiens negaršos, vainīga būsi tu. Ja bērnu aizsūtīsi ne tajā skolā – atkal, vainīga esi tu. Ja nopirki neveselīgu eļļu – arī vainīga esi tu.

Atteikties no izvēles pasaulē, kura sastāv no daudzām iksekundes izvēlēm, nav iespējams. Var samazināt tādu situāciju daudzumu, un atdot grožus vīrieša rokas (vīrietim izdarīt izvēli ir vienkāršāk). Bet, vai tad visām ir vīri? Un, vai šajā ziņā Maša uzticas savam vīram, pat, ja viņai tāds ir? Un, ja nu pēkšņi viņš nopirks ne to un atvaļinājumu ieplānos ne tur…

Piektais faktors ir bērni. Agrāk bērnu audzināšanas jautājumi gulās uz visas lielās ģimenes pleciem, kurā bija vairākas – 5-6 sievietes.

Tas nebija tik grūti. Bet tagad māte viena paliek ar bērnu ar visiem saviem pārdzīvojumiem. Pašu mātes un vīra mātes ne vienmēr palīdz un var palīdzēt, dažkārt pat traucē būt kontaktā ar sevi un saviem bērniem.

Pastavīga trauksme par nākotni. Agrāk viss bija zināms. Izaugs, pabeigs skolu (vai nepabeigs), strādās tīrumā kopā ar tēvu vai rūpnīcā. Vai arī izmācīsies institūtā un saņems nosūtījumu. Alga visiem apmēram vienāda. Dzīvos kā visi.
Bet tagad – atkal izvēle. Potēt, nepotēt? Dzemdēt mājās vai dzemdību namā? Mācīties skolā vai mājās? Atdot bērnu dārzā vai atstāt mājās? Cik skolā pulciņu? Kādas valodas? Kāds sports? Kāda nākotne viņu gaida – neprognozējami! Vai spēs sevi nodrošināt? Vai kļūs par vecāku lepnumu? Vai var savu bērnu kādam citam uzticēt?

Šodien ļoti daudzas sievietes ir psiholoģiski izglītotas un ļoti daudz ko zin par bērnības traumām – arī Maša. Un viņa ļoti cenšas netraumēt savu bērnu. Bet, ja gadās, ka traumē, tad pati no tā ļoti cieš un sevi vaino. Un visu laiku dzīvo spriedzē – kā tik nenodarīt pāri, neaizvainot, nesabojāt? Ļoti cēls mērķis. Bet vai gan ir iespējams bērnu ne reizi neaizvainot, nesarāt? Un vai viņam tas vipār ir vajadzīgs? Īpaši emocionāli nomocījusies māte, kura tik ļoti cenšas būt perfekta, ideāla un vienmēr smaidīt?

Jāpiebilst, ka vairums sievietēm nav pārāk spoža veselība un viņas ar to arī īpaši nenodarbojas, neprot nolikt savas robežas, neprot pateikt “nē”, nedara to, kas viņām sagādā prieku un baudu. Daudzas pat nezin, kas viņām patīk un ko viņas mīl. Bilde nav diez ko priecīga.

Un tā mūsu Maša, kas radīta tam, lai savas dzīves laikā izdzīvotu simts emocionālās pārslodzes veinības, šīs 100 vienības izdzīvo katru dienu, dažkārt pat 500, 1000. Un mēs brīnāmies, kāpēc tik daudzas sievietes ir nelaimīgas, kāpec ģimenes jūk, kāpēc bērni nespēj atrast sevi.

Samazināt stresa un slodzes līmeni. Vai tas ir reāli? Jā, reāli. Taču tas prasa daudz augstāku apzinatības līmeni un prasmi dzirdēt sevi, saudzēt sevi, mīlēt sevi, rūpēties par sevi. Nelasīt un neskatīties ziņas. Nekomunicēt ar tiem, kuri grauj tevi ar savu klātbūtni un runām. Sargāt savas robežas, neielaist tajās visus, kas nāk. Macīties rūpēties par sevi. Vairāk uzticēties savam vīram. Lūgties. Jebkurā grūtā situācijā. Par mieru visā pasaulē, par savu bērnu labklājību, par to, lai izdarītu pareizo izvēli… Prasmi ļaut sev iepauzēt, dažkārt pabūt klusumā. Vienai ar sevi. Palēnināties. Sazemēties. Apstāties.

Un tad sirdij uzradīsies spēks palikt atvērtai šajā sarežģītajā pasaulē. Visu lieko var atmest. Var aizvākt visu, kas rada lieku slodzi. Atbrīvot vietu tam, kas ir priecīgs, patīkams, ērts, vajadzīgs…

Saudzē sevi! Un atceries, ka tieši no tava iekšējā stāvokļa ir atkarīgi tie, kuri blakus. Un tavas rūpes par sevi ir rūpes par saviem miļajiem. Pats labākais rūpju veidds.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Advertisements

Sievietes vēlmes

sieviskibas pasapzina

Sievietes vēlmes ir viņas “dzīves enerģijas” atspoguļojums.

Ja viņa ir dzīve, tātad vēlmes ir. Ja vēlmju nav – viņa ir “zombijs”. Vēlmes var būt dažādas, tām nav obligāti jābūt materiālām: kleita vai ceļojums, pilnībā bagātinošas – baudīt dabu, paelpot svaigu gaisu parkā, pabarot vāveres vai piekārt aizkarus, pārstumt skapi vai aiziet ciemos…

Vēlmes tā ir sievietes daba. Neļaujot savām vēlmēm īstenoties, tu kropļo savu sievišķo būtību. Un pēc tam ilgi vari brīnīties, kur pazudusi labklājība un veselība un, kāpēc.

Ja sieviete uz jautājumu “ko tu gribi?” nevar ilgāk kā pāris minūtēs atrast atbildi, ar viņu kaut kas nav labi. Savai dabai sekojoša, vesela un mundra sieviete gandrīz uzreiz pateiks, ko grib: ēst, gulēt, vannu, masāžu, pie friziera, aizbraukt ciemos pie mammas utt.

Ar savām vēlmēm mēs radām vīrietim iespējas. Ja sievietei nav vēlmes – vīrietim nav iespēju augt un attīstīties.

Ja nav iespējas tūlīt un tagad dabūt to, ko vēlies, tas galīgi nav iemesls atteikties no sava sapņa. Vienkārši ieliec savu vēlmi kastītē ar uzrakstu “Tad, kad radīsies iespēja”.

Nekad nevajag uzskatīt savu velmi par sliktu, ja tā atnākusi laikā, kad tev un tavam vīram ir grūti laiki. Vēlme vienmēr ir laba. Un savam vīrietim pasaki: es vēlos. Kad būs tāda iespēja. Man jau tagad ir labi kopā ar tevi, bet vēlāk būs vēl labāk. Un viņš noticēs, ja tu pati tam ticēsi un izjutīsi šo savu vēlmi. Neviena vēlme nenāk pie mums bez iespējas to realizēt, jo realizācijas iespēja ir ietverta pašā vēlmē. Iespējams, vēl nav pienācis īstais laiks. Gadās, ka tā realizējas ne gluži tajā formā, ko biji iecerējusi. Nekas. Uzraksti savu sarakstiņu ar savām vēlmēm, patrenējies. Ar to mēs palīdzam tās atlaist un atbrīvojam telpu, mēs ļaujam sev mierīgi gulēt.

Kāds var teikt: priekš kam rakstīt, viss tāpat jau ir skaidrs? Nu, nē! Vēlmes labāk “izvilkt” un glabāt kaut kur atsevišķi. Uzrakstīsi un būs tev miers. Šajā sarakstiņā tu radīsi mieru – ja reiz uzrakstīts, var nepārdzīvot, piepildīsies – vai arī izrādīsies, ka ir arī tadas vēlmes, kuras nepiepildās, jo nav tavas, tātad netērēsi velti enerģiju par tām domājot.

Uzraksti sarakstiņu!

T. Poļakova
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete vārdā Ekonomija

oranza sirds

Reiz dzīvoja kāda ļoti laba un kārtīga Sieviete vārdā Ekonomija.

Viņa viegli tika galā ar visu un ļoti mīlēja atkārtot frāzes:

“Kam gan man pucēties? Mājās iztiks kā ir!”
“Ai, tas ir ļoti dārgi! Atradīšu, kur lētāk!”
“Kam gan ziedi. Tā ir velta naudas izšķiešana!”
“Nevajag, es pati!”
“Es iztikšu, visu labāko vīram, bērniem un ciemiņiem!”.

Viņa skaitīja katru uz sevi ieekonomēto kapeiku un cerēja, ka reiz ļaudis ieraudzīs, novērtēs un pateiks paldies viņai par tādu pieticību. Taču “nepateicīgie” cilvēki nezin kāpēc nesteidzās ne slavēt ne apbalvot.
Nabadzīte gaidīja labākus laikus, gaidīja, līdz viņu sāka nomākt bailes, skumjas, aizvainojums, nogurums, viņas pleci bija kā akmeņiem nokrauti.

“Būt sievietei ir tik smagi!” – viņa domāja. “Ak, cik tas viss netaisnīgi!”

Un, lūk, reiz atlidoja Feja ar spaini oranžas krāsas un burvju otu.

“Sveika, Ekonomija. Es skatos, ka tev tāda padrūma dzīvošana sanāk. Es tev atnesu krāsas un otu, nokrāso savu dzīvi oranžu. Savadāk man burvju putekļu nepietiks, lai padarītu tevi laimīgu. Krāso, mīlulīt, dāsni. Neekonomē krāsu”

Taču viņa taupīja arī krāsu, viņa neprata savādāk. Viņa bija radusi ekonomēt.

Viņa taupīja prieku, kā skopa pardevēja, tirgojās un kaulējās. Viņa pierunāja sevi, ka gan jau pienāks tā skaistā diena, kad viss mainīsies. Pasakās taču pieticīgām meitenēm prinči atnes kristāla kurpītes.

Gāja gadi, kristāla kurpītes šķita nepraktiskas. To vietā bija pāris kristāla trauki, kuros skaisti varēja ielikt viesiem paredzētos salātus. Lai skaisti. Viesiem…
***

Dīvaina pasaka sanāca. Pavisam ne brīnumaina.
Ar kristāla salātu traukiem kurpīšu vietā.
Un bez jebkāda iemesla laimīgām beigām.
Apmēram tā izskatās tās sievietes dzīve, kura radusi vien izdzīvot nevis dzīvot un ekonomēt uz sevi.
Par laimi šo pasaku var pārrakstīt laimīgākā veidā.
Piemēram, sacerēt pasaku par Sievieti vārdā Pārpilnība. Viņas dzīvē ir daudz prieka, dāvanu, viegluma, saulainu emociju, laimes sajūtas un pārpilnības.
Tikai es negribu stastīt tev svešus stāstus. Es gribu, lai tu pati kļūtu par savas pasakas galveno varoni.
Kā to izdarīt?
Vienkārši sāc rūpēties par sevi, Mīļā.
Negaidi uzmanību un rūpes no kāda, dāvini prieka brīžus pati sev.
Un tad Visums sāks tev spoguļot tavu pašas attieksmi pret sevi.
Sievietes laime nemaksā pasakainas naudas summas.
Vai gan daudz naudas vajadzīgs, lai izlīstu no vecā halāta un pārģērbtos skaistā kleitā?
Un cik tad maksā pastaiga parkā, sajūsma par saulrietu vai sirsnīga saruna ar draudzeni?
Katram pa kabatai ir deja spoguļa priekšā, laba filma vai iedvesmojoša grāmata.
Dažkārt pietiek ar to, ka uzrakstam vēstuli labiem draugiem un pasaule piepildās oranžam krāsām.
Ieguldi sevī mīlestību.
Dāvā sev ziedus, saki sev kompliementus, pateicies sev.
Pacienā sevi ar garšīgu maltīti.
Uzģērb skaistu kleitu.
Aizmirsti savu briesmīgo ieradumu ekonomēt. Tava misija ir prast baudīt!
Esi dāsna pret sevi. Un tad Visums būs dāsns pret tevi.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

3 galvenie SIEVIETEI spēka avoti sevī

kermenis45

Svarīgākā lieta, ko sievietei ir jāiemācās – ATSLĀBT.

Kā to izdarīt pareizi un, kapēc tas ir tik svarīgi?

Sāksim ar to, ka ir svarīgi zināt, kā strādā mūsu smadzenes, kā savstarpēji sadarbojas abas smadzeņu puslodes. Kā zinām, mūsu labā smadzeņu puslode – tas ir mūsu ģēnijs, bet kreisā – tas ir mūsu racionālais prāts, loģika.
Atrodaties stresa situācijā un meklējot pareizo risinājumu izjūtot pārdzīvojumu, baiļu sajūtu, jūs tajā mirklī aizsedzat savu saikni ar Augstāko Es, ar jūsu ģeniālo daļu. Stresa situācijā pieņemtie lēmumi mēdz būt ne tie veiksmīgākie vai arî nākās ļoti sāpīgi.

Starp citu, tad, kad jums ir ļoti maz laika, lai pieņemtu lēmumu, kad jums nav iespējas pat padomāt, apdomāt un sākt stresot, pirmās sekundēs atnāk pirmais, ļoti pareizais, intuitīvais risinājums. Taču, ja jums ir kaut nedaudz laika, lai uzburtu savā galvā sekas, nobīties un sākt stresot, jums ir ļoti maza iespēja pieņemt pareizu lēmumu. Visdrīzàk jūsu lēmums, pat šķietami adekvāts tajā mirklī, var novest jūs nākotnē pie jaunām problēmām.

Lēmumi, kuri pieņemti stresa stāvoklī, risinās ļoti ilgi, sāpīgi vai nerisinās vispār.
Tapēc ir jāmācās ATSLĀBT.
Atslābt momentos, kad jums pēc ieraduma gribas šausmināties, pārdzīvot, stresot.

Mirklī, kad jūs iemācaties atslābt stresa situàcijā, jūs gūstat pieeju pie savas ģeniālās daļas, pie sava Augstākā Es –- pie neapzinātā.

Lai sadzirdētu pareizo risinājumu stresa situàcijā, vajag iemācīties atslēgt prātu, kurš ir pastāvīgā kustībā, uztraucās, šaubās.
Piemēram, ja jums patīk gleznot, lasīt, izšūt, skriet, jogot – dariet to un novērojiet, ka nodarbošanās mirklī notiek terapeitisks efekts.
Ja jums patīk kārtot māju, likt lietas skapī, mazgāt māju, tad pilnībā koncentrējiet uz to visu savu uzmanību, tā, lai prāts atpūšas no pastāvīgas situācijas analīzes un jūs sadzirdēsiet atbildi, kā rīkoties.

Kad jūs iemācīsieties atslābt, jūs ienesīsiet savā dzīvē ļoti daudzas brīnumainas lietas.

Cilvēkus, kuri stresa situācijā prot atslābt, praktiski neatrast. Mūsu pāts nav spējīgs saprast – kā var atslābināties problēmas mirklī. Cilvēki, tieši otrādi, koncentrējas uz PROBLĒMU, kļūst par nervu kamoliem un pieņem lēmumus, un kaut kā rīkojas, lai būtu darbība. Darīt vajag, bet no sākuma vajag atslābt un jūs redzēsiet, kā lēmums pats pie jums atnāks.

Otrs, ļoti svarīgs stāvoklis aiz atslābināšanās – pieņemšanas stāvoklis. Tikai atslābinoties var pieņem un tikai pieņemot var atslābt.

Ko tas nozīmē PIEŅEMT?
Pieņemt – tas nozīmē – NEpretoties. Nepretoties faktam un situācijai.

Un nākošais stāvoklis ir – UZTICĒŠANĀS stāvoklis.

Jebkurai sievietei trīs šie stāvokļi – ir kods uz laimi, pie sievietes sakrālā spēka. Priekš tā, lai pēc iespējas pilnīgāk izmantotu pasaules kā fiziskos, tā smalkos resursus, jums ir jāmācās sasniegt šos trīs stāvokļus un dzīvot šajos trijos stāvokļos – atslābums, pieņemšana un uzticēšanās.

Kā iemācīties pieņemt? Ja jūs paskatīsieties apkārt, pat, ja paskatīsieties uz sevi, ko ir ļoti vērtīgi izdarīt, jūs pamanīsiet, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo pretošanās, cīņas stāvoklī, cīņas ar jebko, pretestība ar jebko – personīgās ārienes nepieņemšana, svars, vecāku nepieņemšana, pretošanās priekšniecībai.

Visvairāk pārsteidz tie cilvēki, kuri dzīvo pretojoties tām lietām, pār kurām viņiem nav nekāda ietekme, viņi pastāvīgi sūdzās par laiku, politiku utt.

Tā ir tukša dzīves zaudēšana. Tā vietā, lai koncentrētos uz savu dzīvi un uzlabot savu dzīvi tur, kur ir mūsu spēkos to izdarīt, mēs tērējam laiku un tas ir viens no veidiem kā izbēgt no atbildības uzņemšanos par savu dzīvi.

Pieņemt – tas nenozīmē palaist savu dzīvi pašplūsmā, tas nozīmē iemācīties mainīt savu dzīvi ne no pretošanās stāvokļa, bet no pieņemšanas stāvokļa un citas situācijas izvēles.

UZTICĒŠANĀS.
Sieviete ir atnākusi uz zemi, visticamāk, ar vienu karmiski uzdevumu, uzdevumu uzticēties un, pirmkārt, vīrietim.
Ja sieviete uzticās un tic, ka viss būs labi, tad viņa iegūst tieši to, kam viņa tic. Kad sieviete uzticās, nevis saka: lai notiek, kam jānotiek, bet pa īstam iekšēji tic, tad pasaule VISUMS NEKAD NEPIEVILS.

Sievietes sūtība – ir uzticēties. Ja jūs dzīvojat ar baiļu stāvokli, ka kaut kas var neizdoties, nesanākt: tas nevar būt, tā nenotiek, tas pārāk labi skan vai jums ir noglabāta nauda “melnām dienām” un jūs staigājat ar vecàm drēbēm kamērt jaunās glabājas plauktos, kāda te var būt runa par uzticēšanos, ticību gaišai nākotnei. Patiesībā jūs plānojat “melno dienu” un tā noteikti pienāks. Jūs programmējam sevi un Visumu uz to, lai tas notiktu. Tā visa ir elementāra neuzticēšanās.

Atsekojat sevī šīs lietas. Ja jūs nevarat sasniegt atslābuma stāvokli, pieņemšanu un uzticēšanos, tas nozīmē, ka jūs neizmantojat savus resursus, kuri jums ir daudz, tas ir neizsīkstošs avots.

Rīkoties vajag vienmēr, bet ..no pareizā iekšējā stāvokļa.

Avots: astrolog_kristinakim
Tulkoja: OmShanti FB

Es pieņēmu lēmumu būt laimīga!

laimes okeāns12

Es nolēmu augt un garīgi attīstīties.
Es atļauju būt sev laimīgai, raudzīties uz savu dzīvi optimistiski un gūt no tās baudu.
Es to esmu pelnījusi. Es mīlu sevi priecīgu, jautru un laimīgu. Es atļauju priekam ienākt it visās manas dzīves jomās: profesionālajā, personīgajā, garīgajā. Es esmu laimes cienīga.
Katru jaunu dienu es sveicu un izdzīvoju ar prieku un optimismu. Es mīlu dzīvi un mīlu sevi!

Es atļauju mīlestībai un laimes sajūtai piepildīt manu prātu un sirdi. Es atļauju sev mīlēt un būt mīlētai, es esmu to pelnījusi. Mans ķermenis un visa mana dzīve ir dievišķas enerģijas piepildīta. Es atveru savu sirdi mīlestībai un gūstu no tās patiesu laimes sajūtu.

Es atļauju sev gūt prieku no sava darba, priecājos par saviem profesionālajiem panākumiem un to, kā šis darbs maina manu dzīvi. Es ļoti mīlu to, ar ko nodarbojos. Kad domāju par savu darbu, es jūtu enerģijas pieplūdumu. Manā sirdī ielīst prieks.

Es atļauju sev būt laimīgai savās attiecībās, savā darbā un atpūtā. Tas man izdodas ļoti viegli, dabiski un nepiespiesti. Es mīlu sevi un mīlu priecāties par pasauli. Es esmu atvērta laimei. Es lūdzos, strādāju, runāju, klausos un ēdu ar mīlestības sajūtu. Un to es novēlu it visiem cilvēkiem.
Es esmu laimīgs cilvēks. Smaids manā sejā izstaro prieku. Šis smaids ir īsts, silts un ļoti draudzīgs. es vienmēr smaidu. Es esmu pelnījusi smaidīt.

Es katru dienu jūtos labi un katru rītu pamostos laimīga, atpūtusies un spēka pilna. Es atļauju sev priecāties bez iemesla.

Es mīlu sevi laimīgu. Kad tāda esmu, nauda atnāk pie manis viegli un ar prieku, un es esmu tās cienīga un tā man sagādā prieku.
Es mīlu vieglumu. Es mīlu prieku. Es baudu katru savas lieliskās dzīves mirkli.

Es dāvāju prieku un saņemu prieku. Un mana dzīve ir laimes gaismas piepildīta. Manas attiecības ar draugiem, radiniekiem, citiem cilvēkiem, Dievu un sevi pašu ir mīlestības un prieka pilnas. Tas izpaužas it visā.

Kad satieku cilvēkus, mana sirds priecājas. Kad runājos ar viņiem, es mīlu. Mani piepilda mīlestība, kad redzu savus un citu cilvēku panākumus.
Es apsolu sev, ka vienmēr būšu laimīga!
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS