Miers mums tikai sapņos radās?

«Un mūžīga cīņa. Miers mums tikai sapņos radās?»… Par cīņu. Par to, kā nebaidīties mainīt savu viedokli. Un par to, kā pieņemt savu ķermeni.

Kad biju aizrāvusies ar frīdaivingu* un pētīju to un tā fanātus – līdzīgus man :), beidzot sapratu, ka cilvēks apzināti meklē sev visādus šķēršļus un ierobežojumus. Tā viņam ir tāda SPĒLE. Tādas SPĒLES spēlē cilvēki.

Es paskatījos, padomāju un pajautāju sev: priekš kam cilvēks piespiež sev caur milzīgu spriedzi ķermenī un prātā, mācīties neelpot zem ūdens? Cilvēks taču nav zivs? Ja reiz Visaugstākais izsniedzis viņam SAUSZEMES uzbūves avataru, nevis siļķes?

Un, kas ir vissmieklīgākais, ko es ievēroju, ka frīdaivinga laikā cilvēks neizbauda zemūdens skaistumu, viņš SACENŠAS! Pats ar sevi un tādiem pašiem īpatņiem, kā viņš.
Frīdaivings nav domāts apcerei.
Cilvēki sacenšas, uzstādot rekordus, kaut ko kādam vai sev pierādot, absolūti neizbaudot skaistumu, kas apkārt, bet vienkārši mērķtiecīgi pa virvi laižoties lejup, augšup, lejup, augšup, lejup-augšup… VIŅI REDZ TIKAI VIRVI!…

Tas ir tik dīvaini…

Tar ir īpašs cilvēku tips. Tie ir cilvēki-sportisti. Tie ir “uguns” rakstura un konstitūcijas cilvēki, viņiem ir vajadzīga cīņa, sacensības, iespēja kādam kaut ko pierādīt.
Viņiem vajag, lai dzīvē noteikti klātesoša būtu cīņa, spriedze, pretošanās un pacietības pārbaude. Tāds dzīves veids. 

Es sāku meklēt blogerus-frīdaiverus. Sāku pētīt viņu profilus. Un, ko es ieraudzīju?! 
Domājiet, tur bija zemūdens pasaules fotouzņēmumi? Nē! Uz visiem foto un video varēja redzēt: “es un zivis”, “es un virve”, “es neelpoju”, “es un mans draugs frīdaivers”…. Tātad – “es un mani sasniegumi cīņā pašam ar sevi zem ūdens”. 

Kad es to ieraudzīju, es sapratu, ka jāatzīstas sev: ja es vēlos apceri un fotogrāfēt zemūdens pasauli, man vajadzīgs tikai tas, ko cilvēks jau sen izgudrojis – balons ar skābekli. Tad es varēšu fotografēt zemūdens pasauli gan ilgi, gan daudz kvalitatīvāk. Daudz, daudz kvalitatīvāk un daudz informatīvi bagātīgāk.

Bet, ja es gribēšu sevi skaisti pasniegt fotogrāfijās, tad, tāpat kā iepriekš, fotogrāfēšos bez akvalanga, tikai ar masku uz sejas, lai visi redz “Lūk, kāda es kruta, es neelpoju zem ūdens!”

Īsāk sakot, mans slēdziens: pateicoties jēdziena “freediving” analīzei, es atkal ieraudzīju savu šībrīža vēlmi – novienkāršot, aiziet no cīņas, pretestības un spriedzes. Es sāku skatīties daudz tālāk.

Kāpēc es pārstāju nodarboties ar fitnesu un skriešanu? Es vairs nesapratu vajadzību ar sasprindzinājuma palīdzību palielināt noteiktus muskuļus.

Ar katru dienu es arvien vairāk uzticos Dievam. Ja viņš manai Dvēselei ir devis tieši šādu iemiesojumu, tad tas ir tieši tas iemiesojums, kas man ir vajadzīgs.

Lūk, šobrīd es rakstu, guļot uz sava “biroja” dīvāna pie Seligura, un man garām skrien skudras.
Vai tās vakaros dodas uz trenažieru zāli, lai uztrenētu savus muskuļus un pēc tam varētu staipīt smagumus? Nē, Visaugstākais ir iedevis viņām avataru, kas piemērots viņu dzīvesveidam.

Lūk, lido turiņš, vai tas dodas uz fitnesa zāli, lai trenētu bicepsus spārnu labākai darbībai?

Man pie kājām guļ kaķis. Vai viņš nodarbojas ar jogu, lai varētu ar pakaļkāju pakasīt aiz auss?… Nezinu, mīļie, bet kaut kas visā tajā ir…

Te būs jums konkrēts piemērs no manas dzīves, kas raksturo MANU NEMĪLESTĪBU PRET SAVU ĶERMENI.

Es neatceros, kad es sāku to nemīlēt. Droši vien kaut kad skolas laikā. Tāpat kā vairums pusaudžu, es nebiju ar to apmierināta. Ausis, deguns, mati, krūtis, kājas…. viss bija ne tā. Un šis “viss ne tā” turpinājās gandrīz visu manu dzīvi. Ar šausmām un noraidījumu es spogulī aplūkoju savas stiprās kājas ar platajiem augšstilbiem, lielajiem ceļgaliem, resnajiem apakšstilbiem un potītēm. Es gribēju, lai man būtu tievākas un graciozākas kājas.

Un tikai pirms pāris gadiem, pārskatot savas neskaitāmās kalnos uzņemtās fotografijas, ES SAPRATU, KA ŠO FOTOGRĀFIJU NEBŪTU, JA MAN NEBŪTU MANAS BRANGĀS KĀJELES.

Visaugstākais manai Dvēselei ir izsniedzis atbilstošu manam mērķim un talantiem “skafandru”.
Kad es to sapratu, piecas minūtes gulēju ar seju pret grīdu un raudāju no laimes, apstulbusi no savas atklāsmes un pateicībā Dievam.

MANS ĶERMENIS IR MANS INSTRUMENTS, LAI VEIKTU SAVUS UZDEVUMUS ŠAJĀ IEMIESOJUMĀ..

Dievs to zināja un no savas noliktavas iedeva man šo ķermeni, šo avataru, šo skafandru. Spēcīgas, brangas kājas, kuras bez mazākā noguruma spēja kāpelēt par kalnu takām; stiprus ceļgalus, kuri spēja turēt visu smagās mugursomas svaru; mazās krūtis, kas netraucēja iešanas procesā, nesvīda un netraucēja fotokamerai: stūraini puiciski pleci turēja fotokameras siksnas tā, lai tās nenoslīdētu; platus un mīkstus gurnus, kas ļāva stundām ilgi sēdēt pie datora un apstrādāt fotografijas. Ideāli! Kā es to varēju nepamanīt agrāk?….

Un tagad katrs no jums, kurš tā arī nav spējis iemīlēt savu ķermeni, aizdomājieties: vai jūs spētu izpildīt savu misiju un uzdevumu CITĀ ķermenī. – ne tajā, kurā šobrīd atrodaties?

Vai man bija vajadzīgs fitness un visi parējie treniņi? Protams, ka, nē. Ar to es tikai vēlējos UZLABOT savu redzamo ķermeni. ES VĒLĒJOS PATIKT. Pievērst pretējā dzimuma uzmanību.

Mēs visi vēlamies patikt. Un sevis nepieņemšanā mēs pie tā ejam caur spriedzi, piepūli un cīņu.
(Starp citu, kad es nemīlēju savu ķermeni, es arī savus vīriešu atradu kritizētāju, manipulatoru, apvainotāju vidē un tie man vienmēr skaidri un gaiši “apstiprināja” to, ka manu ķermeni vajadzētu “uzlabot” 🙂

Jā, man bija apaļš un uztrenēts dibens. Jā, mani bicepsi bija lielāki. Jā, man pat bija “sešpaka” uz vēdera. PRIEKŠ KAM. Lai mani mīlētu? Jā, Visaugstākais par visu jau sen manā vietā ir padomājis! Bet es viņam teicu: “Piedod, vecīt, tu kaut ko te esi sajaucis. Es tūliņ visu izlabošu!”

Pavisam cita lieta, kad fiziskās slodzes un nodarbības  ir nepieciešamas, lai atjaunotos pēc slimības, pēc aptaukošanās, darba, kurā ilgstoši nav gravitācijas utt.
Ja cilvēks tikai sēž un guļ – arī nav fakts, ka viņam nepieciešama vingrošana. Iespējams, viņš gūst savu pieredzi caur slinkumu un atteikšanos dzīvot. Ja cilvēkam sāp mugura, nav teikts, ka viņam vajadzīga vingrošana, psihosomatika pateiks priekšā, kas ir tas, kur viņš uzņemas pārāk lielu atbildību, tik lielu ka mugurkauls neiztur. Nemeklējiet iemeslu, lai izvairītos no fiziskajām slodzēm. Ne par to ir stāsts.

Ja cilvēks ir vesels, tomēr cīnās ar savu ķermeni, tad tas ir nedaudz dīvaini… Varbūt viņam nav kur likt savu enerģiju? Varbūt viņam ir pārāk daudz spēka, tāpēc, ka nav ar ko dzīvē nodarboties? Varbūt viņš tā arī nav vēl sevi atradis? …

Kaut kā man arvien vairāk šķiet, ka uztrenēt savu dvēseli ir daudz svarīgāk kā trenēt savu ķermeni.
Arvien vairāk gribās maksimālu pieņemšanu un minimālu spriedzi.

P.S. Paldies frīdaivingam. Es protams turpināšu nirt, taču vairs to nedarīšu fanātiski.

#СКАЗина ©Svetlana Kazina
Foto: Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

* Frīdaivings no daivinga atšķiras ar to, ka netiek izmantotas elpošana ierīces – cilvēks nirst tikai ar paša spēkiem un plaušās ievilkto gaisu.

Mīliet, skūpstieties un nesteidzieties

Mēs esam tā postpadomju valstu bērnu paaudze, kas esam izauguši BEZiemesla spriedzes enerģijā. Mums ir daudz unikālu īpašību: mēs esam izturīgi, mērķtiecīgi; ļoti ātri pielāgojamies jauniem apstākļiem; zinām laimes cenu, īpaši tad, ja apkārt valda haoss. Viss būtu ļoti labi, ja vien ne pārlieku lielā spriedze, kas mūsos mutuļo pat tad, kad veicam atslābinošas asanas vai kaislīgi skūpstāmies. Mēs neprotam ta vienkārši aizvērt acis un ielaist sevī cilvēku, apstādināt savu kritisko domāšanu un vēlmi visu analizēt. Mēs neprotam vienkārši iet pa ielu, samiegt saulē acis, nedomājot par to, kurp mēs ejam un kas mūs tur sagaida.

Protams, spriedzei ir ļoti daudz iemeslu, sākot no ģenētiskā koda līdz politiskajam režīmam, tā tiek nodota no paaudzes paaudzē. Ko mēs varam izdarīt?

Iemācīties apstādināt nemieru, analīzi, pārtraukt gaidīt un pastāvīgi tiekties, lai arī uz ļoti svarīgiem mērķiem.

Strādāsim, sasniegsim, pārvarēsim, taču darīsim to sevi nepārmocot, saglabājot sevi. Biežāk izelposim, apskausimies, skraidīsim, braukāsim pa pasauli un okeāniem. Biežāk nedomāsim ne par ko. Pretī manai mājai kāds uz pretējās mājas sienas uzrakstījis: “Dzīve ir pastaiga. Mīliet, skūpstieties un nesteidzieties”.

Es viņam piekrītu.

Elčins Safarli
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes uzvedības stratēģija

sievietes laime12

Esmu ievērojusi vienu lietu: kad tu komunicē ar kadu vīrieti, vai tas ir tēvs, vīrs, brālis, draugs vai kolēģis, un sarunas skar kādu no taviem plāniem un jautājumiem, tu uzreiz saņem instrukcijas tālākām darbībām : “Nopelni”, “Nopērc”, “Saņemies”, “Sasniedz”, “Meklē”.

Saproti, ka vīrietis šajā brīdī nevēlas pateikt tev neko sliktu (vienkārši viņi spriež no sava skatu punkta), droši vien grib kaut kā iedvesmot, jo viņiem vektors” uz priekšu” ir vienīgais un pareizais visu uzdevumu risinājums. Tāda ir viņu daba, un ar tevi viņi runā tā, it kā tu būtu vēl viens vīrietis, absolūti nesajūtot to, ka sieviete ir pavisam citadāka.

Un tā nav viņu kļūda. Tā ir visas mūsu vīrišķīgās sabiedrības kļūda, kurā par dzimumu psiholoģiskajām un enerģētiskajām atšķirībām neviens nerunā, audzina un skolo visus vienādi – vīrišķīgi. Tajā pat laikā šī atšķirība starp dzimumiem ir kolosāli liela (kas absolūti netraucē vilkmei vienam pie otra).

Kad man dod šādas instrukcijas, manī kaut kas nodevīgi noklikšķ un apraujas. Man gribas piecelties, aiziet un vairāk ar šo cilvēku nesatikties. Man kļūst nemierīgi un trauksmaini.

Reiz es apjautu vienu savu nepareizu uzstādījumu, kas vēstīja: “Jo nemierīgāka ir situācija, jo vairāk jautājumu karājas gaisā, jo vairāk nenoteiktības, jo vairāk es saspringstu, pielieku milzīgas pūles, lai atrisinātu šos jautājumus, pastāvīgi kaut kur skrienu pārņemta ar savām domām un vēlmēm atrast, sasniegt, nopelnīt utt.”

Vienkāršiem vārdiem runājot: “Jo lielāka ārējā spriedze, jo lielāka ir iekšējā”. Un gala rezultātā šī stratēģija noveda vien pie iztukšošanās un izdegšanas. Un tagad es nerunāju par situācijām, kad, piemēram, jāaizsargā sava dzīvība, savas tiesības. Es runāju par gluži sadzīvistiskām lietām.

Un šis uzstādījums tika nomainīts uz gluži pretēju: “Jo lielāka ārējā spriedze, jo lielāks iekšējais atslābums”, un tieši sim principam es sāku aktīvi sekot. Tas nozīmē, ka tad, kad smadzenes atkal vēlas ieiet ekstrēmā panikas režīmā (sievietes mani sapratīs), es, gluži otrādi, izslēdzos no procesa un dodu sev atpūtas pauzi, jebkuru, kas šobrīd der īsai relaksācijai.

Un tālāk jau skatos skaidru un mierīgu skatu, sāku spriest un visu lēnītiņām salikt pa plauktiņiem, dozējot uzdevumus. Tu it kā centies, neapstādināt plūsmu ar milzīgiem lieku darbību un satraukumu akmeņu krāvumiem.

Brīnumaini, ka tas darbojas daudz labāk kā bezgalīga un nekontrolēta steiga. Galvenais – laicīgi un apzināti nomierināties, noturēt savu enerģētisko līdzsvaru (neļaut sev nogurt) un pasaudzēt sevi.

Daudzas problēmas vispār tie mākslīgi radītas un izdomātas, bet reālu uzdevumu risināšanai Visums sāk dot (ja tu tam netraucē) taciņas, iespējas, tāpēc, ka gandrīz viss sievietes pasaulē ir atkarīgs no psihes stāvokļa un enerģētikas.

Aleksandra Aleksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Hipertonijas psihosomātika

hipertonija

Šodien pēc statistikas gandrīz piektā daļa planētas iedzīvotāju sirgst ar hipertoniju. Vienkāršiem vārdiem runājot, hipertonija ir paaugstināts spiediens asinsvados, ko izsauc paaugstināts asinsvadu sieniņu tonuss. Ja sieniņu tonuss paaugstinās, asinsvadi sašaurinās, un rezultātā paaugstinās asinsvadu slodzes spiediens.
Cilvēka organismā viss ir savstarpēji sasitīts.
Veģetatīvā nervu sistēma no vienas puses ir saistīta ar emocijām, no otras – pārvalda mūsu asinsvadu tonusu. Tādā veidā mūsu emocionālais stāvoklis, neatkarīgi no mūsu vēlmēm, vada mūsu iekšējo orgānu darbību.

Kad uz cilvēku kāds izdara spiedienu, vai tie būtu psiholoģiskie vai fiziskie faktori, organisms sāk pretoties: muskuļi saspringst, sirds sāk sisties ātrāk, pastiprinot asins plūsmu, lai nodrošinātu pieaugošo muskuļu  un iekšējo orgānu vajadzību pēc skābekļa un citām vielām.

Tādā veidā organisms cenšas ārējo spiedienu līdzsvarot ar iekšējo. Ja saspringtā situācija pēc kāda laika izbeidzas, un šādas saspringtas situācijas nav regulāras,  ar laiku asinsvadi atgriežas savā normālajā stāvoklī un spiediens normalizējas. Taču, ja negatīvo emociju uzliesmojumi notiek regulāri, tad jau pēc kāda laika asinsvadi pārstāj atgriezties savā normālajā stāvoklī un arteriālais spiediens cilvēkam paliks stabili paaugstināts.

Te nu arī secinājums: starp negatīvajām emocijām un paaugstinātu arteriālo spiedienu ir tieša saikne.

Šodien psihologi uzskata, ka vienas vai otras slimības cēlonis ir paša cilvēka pasaules redzējums un pasaules uztvere.
Asinspiediens ir rādītājs tam, kā cilvēks uztver dažādus notikumu,s un kā viņš pārvar šķēršļus savā dzīves ceļā. Daudzu hipertoniķu raksturā ir vairākas kopīgas iezīmes. Ar to sirgst cilvēki, kuri ilgstošā periodā pārdzīvo iekšēju saspringumu, kas ir neuzticēšanās dzīvei sekas, visdažādāko baiļu sekas, nevēlēšanās pieņemt vienu vai citu situāciju sekas. Tāpec, lai tiktu galā ar paaugstinātu asinsspiedienu, nepietiks ar to vien, ka dzersiet tabletes.

Situāciju reāli var mainīt tikai tajā gadījumā, ja cilvēks kļūs daudz elastīgāks, sāks mainīties, sāks strādāt ar savām pārliecībām.

Vienmēr ir grūti atzīties tajā, ka tev nav taisnība, ir grūti atteikties no ierastajiem uzskatiem un ieradumiem, ir grūti mainīt savu attieksmi pret sevi, savām attiecībām un dzīvi kopumā. Tāds darbs prasa savas apziņas un pasaules redzējuma palašināšanu, prasa atzīt savas negatīvās īpašības un trūkumus, negatīvās emocijas, tādas kā agresija, aizvainojums, aizkaitināmība u.c.
Pret tādu atzīšanu dažkārt protestē visa cilvēka būtība, jo ļoti plaši izplatīts ir viedoklis par to, ka negatīvās emocijas – tas ir slikti, ka cilvēks, kurš izjūt dusmas, naidu, aizvainojumu – ir slikts cilvēks.

Tāpēc daudzi cilvēki, tā vietā, lai mācītos šīs gluži dabiskās emocijas pareizi atbrīvot, apslāpē tās, noglabā kaut kur tālu, tālu, tā veidojot enerģētiskos blokus un nosprostojumus.

Un, ja tas notiek sistemātiski, daudzu gadu garumā, tad agri vai vēlu notiek “sprādziens”, skandāls, tiek sabojātas attiecības, un ar laiku sākas veselības problēmas.

Lūk, kāpēc ir svarīgi nevis nospiest negatīvās emocijas, bet atbrīvot tās, tā atbrīvojoties no smagās nastas, kuru šīs emocijas rada.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS