Atļauj sev būt maigam

upe1

Laodzi saka:

Kad cilvēks piedzimst, viņš ir maigs un vājš; nāvē viņš ir ciets un stīvs. Kad lietas un augi ir dzīvi, viņi ir mīksti un lokani; kad miruši, tie ir sausi un trausli.
Atbilstoši, cietība un stingrums asociējas ar nāvi, bet maigums un elastība – ar dzīvi.

Kad koks ir ciets, to nocirtīs. Lielais un spēcīgais pieder zemākajam, maigais un elastīgais – virsotnei.

Dzīve ir upe, plūsma bez gala un sākuma. Tā nekur nekustās, tā vienmēr ir. Tā nekustās no vienas vietas uz citu, tā vienmēr kustās no šejienes uz šejieni.

Vienīgais laiks dzīvei ir TAGAD un vienīgā vieta – ŠEIT. Nav nekādas cīņas pēc sasniegumiem un sasniegt nav ko. Nav centienu aizstāvēties, nav no kā. Ir tikai dzīve, viena, absolūti viena, skaista savā vientulībā, karaliska savā vientulībā.

Tu vari dzīvot divējādi: tu vari plūst kopā ar to – tad arī tu esi karalisks, tad tevī ir grācija, nevardarbīga grācija, bez konfliktiem un cīņas. Tad tevī ir skaistums, līdzīgi bērnam, ziedam, maigs, delikāts, nevainīgs. Ja tu plūsti kopā ar dzīvi, tu esi reliģiozs. Lūk, tieši tā ir Laodzi reliģija, arī mana.

Parasti ar vārdu reliģija saprot cīņu ar dzīvi dēļ Dieva. Parasti tā nozīmē, ka Dievs ir mērķis, bet dzīve ir jāatstumj malā un jāpieveic cīņā. Dzīve ir jāupurē, lai sasniegtu Dievu. Parastā reliģija nav reliģija. – tā vienkārši ir daļa parastā vardarbīgā un agresīvā prāta.

Nav Dieva ārpus dzīves. dzīve ir Dievs.

Ja tu atraidi dzīvi, tu atraidi Dievu, ja tu upurē dzīvi, tu upurē Dievu. Visās upurēšānās upurēts tiek Dievs.

Georgijs Gurdžijevs teica: “Tas šķiet paradoksāli, taču tā ir taisnība – visas reliģijas ir pret Dievu. Ja dzīve ir Dievs, tad noliegt, atstumt, upurēt nozīmē iet pret Dievu.”

Būt patiesi reliģiozam nozīmē būt neparasti parastam dzīvē…. kad viena daļa nav pret veselo, un daļa plūst kopā ar veselo. Būt reliģiozam nozīmē nebūt nošķirtam no plūsmas.

Būt NEreliģiozam nozīmē būt ar savu viedokli, ar piepūli uzvarēt, iekarot, kaut kur skriet. Ja tev ir mērķis, tu neesi reliģiozs. Ja tu domā par rītdienu, tu jau esi palaidis garām reliģiju. Reliģijā nav nekāda “rīt”. Tieši tāpēc Jēzus saka: “Nedomā par rītdienu. Skaties uz lillijām laukos, tas zied tagad”. Viss, kas ir, ir tagad. Viss, kas ir dzīvs, dzīvs ir tagad. Tagad ir vienīgais laiks un vienīgā mūžība.

Ir divas iespējas. Tu vari cīnīties ar dzīvi, tev var būt personīgie mērķi, kas iet pret tavu dzīvi – bet visi mērķi ir personīgi. Tu centies uzspiest dzīvei tēlu, kaut ko savu. Tu centies dzīvi vilkt, lai tā tev sekotu – tu pats esi tikai niecīga daļiņa, tada maza mazītiņa, tomēŗ centies vilkt aiz sevis visu Visumu.

Protams, tu esi nolemts neveiksmei. Tu noteikti zaudēsi visu savu krāšņumu un tu noteikti kļūsi ciets.

Cīņa rada cietību.

Tikai padomā par cīņu, un tevī radīsies smalka cietība. Tikai padomā par pretestību, un tev apkārt radīsies garoza, kas pamazām apņems tevi kā kokons. Pati ideja par to, ka tev ir noteikts mērķis, padara tevi par salu un tu vairs neesi daļa no dzīves bezgalīgā kontinenta. Un tad, kad esi atdalījies no dzīves, tu jūties kā koks, kas atdalīts no zemes. Kādu laiku pie labas barošanas tas spēj dzīvot, taču patiesībā mirst. Kokam vajadzīgas saknes, kokam jābūt zemē, savienotam ar zemi, daļai no tās.

Tev jābūt savienotam ar dzīves kontinentu, jābūt daļai no tās, jābūt ar savām saknēm. Kad tu esi iesakņojies dzīvē, tu esi maigs un mīksts, jo nebaidies. Bailes rada cietību. Bailes rada drošības ilūziju, ideju par to, ka sevi ir jāaizstāv. Un nekas nenogalina vairāk kā bailes, tāpēc, ka pati baiļu ideja ir tajā, ka tu esi atdalīts no zemes, izrauts ar visām saknēm.

Un tad tu dzīvo pagātnē un tieši tāpēc tu tik daudz par pagātni domā. Tā nav vienkārša sakritība. Prāts pastavīgi domā vai nu par pagātni vai nākotni. Kāpec tik daudz jadomā par pagātni? Pagātne ir pagājusi! To nevar restaurēt. Pagātne ir mirusi!

Kāpec tu turpini domāt par pagātni, kuras vairs nav, un par nākotni, kurai tu neko nevari padarīt? Tu nevari to izdzīvot, tu nevari tur būt, tu nevari sagraut savu pašreizējo mirkli.

Taču tam jābūt kādam dziļam nopietnam iemeslam. Un šis dziļais iemesls slēpjas tajā, ka tu visu dzīvi cīnies. Cīnies ar veselumu, ar dzīves upi un tu zaudē savas saknes. Tu kļūsti mazs mazītiņš, līdzīgs kapsulai, ieslēgts pats sevī. tu kļūsti individuāls, tu vairs neesi daļa plašā Visuma. Un tev nākas dzīvot uz savas pagātnes barības; tieši tāpēc tu tik daudz domā par pagātni.

Un tā vai citādāk, tev nākas saņemties lai cīnītos, un tieši tāpēc tu pastāvīgi domā par nākotni. Nakotne dod tev cerību, pagātne dod tev barību, bet starp tām abām – mūžība, kuru tu palaid garām. Starp pagātni un nākotni tu mirsti, tu nedzīvo.

Ir vēl viens veids kā dzīvot – patiesībā ir tikai viens veids, kā dzīvot, tāpec, ka cīņas ceļš nevar būt veids, kā dzīvot. Cīņa nav veids, kā dzīvot. Vienīgais veids ir plūst ar upi, plūst kopā tādā mērā, lai tu nejustos atdalījies.

Tu esi tās daļa, tu kļūsti tās daļa – ne tikai daļa, bet tu pats kļūsti par upi.

Kad tu necīnies, tu kļūsti par dzīvi, tu uzticies tai. Tu neuzticies vis savam individuālajam prātam, bet uzticies visam pilnībā, uzticies esībai. Kapitulējot, pavisam nemanāmi tu kļūsti maigs, elastīgs un tev vairs nav jābūt cietam. Tu necīnies, nav nekāda naidīguma. Nav nekādas vajadzības aizstāvēties, nav vajadzibas pēc drošības, tu jau esi kopā ar dzīvi.

Un dzīve arī ir drošība!…

Pamēģini sajust to, ko es saku. Tas nav sapratnes jautājums, tas nav intelektuālo spēju jautājums. Sajūti, ko es saku. Uzsūc to. Lai tas ir ar tevi. Ļauj tam nostiprināties tevī, dzīvei nav neko jānozīmē, dzīvei vienkārši ir jābūt. Un tad pēkšņi tu kļūsti maigs. Viss cietais aiziet, pazūd, izkūst.
Bērns atveras no jauna, tu atkal esi kļuvis par bērnu, un atkal ir šīs caurspīdīgās bērnības acis. Tu vari redzēt un tagad zaļums ir pavisam savādāks. Putnu dziesmas pavisam citas. Tagad veselumam ir pavisam cita nozīme. Tam nav jēgas, tam ir nozīme. Jēga saistīta ar derīgumu, nozīme – ar prieku.

Priecājies par to un tu būsi maigs. Plūsti ar upi. Kļūsti par upi.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements