Atļauj sev kļūdīties

Atļauj sev! Kļūdīties. Svārstīties. Mainīties. Brīnīties par jauno kaut 60, kaut 16 gados.
Atļauj sev neatbildēt uz provokācijām. Atļauj netaisnoties, nepierādīt un nepārliecināt.
Atļauj sev atlaist. Un aiziet. No tiem, ar kuriem nav pa ceļam. No tiem, kuri tev atņem spēku. No tiem, kuri tevi nemīl un, kurus nemīli tu.

Atļauj būt sev pašai. Atļauj būt sev dažādai. Tādai, kura neiekļaujas nekādās kategorijās, nekādos rāmjos, stereotipos, tipoloģijās un sugās. Tādai, kura neattaisno neviena cerības un kura neko nedara, lai pret savu gribu izpatiktu kādam citam.

Atļauj sev nebaidīties par jau pieaugušu bērnu. Un arī par nepavisam ne pieaugušu atļauj sev nebaidīties. Atļauj sev nedomāt, ka “nevienam bez manis šajā mājā nekas nav vajadzīgs”.

Atlauj sev neskriet vilcienam pa priekšu. Un arī aizmugurē – neskriet. Vienkārši – neskriet.
Varbūt pat neaudz pagaidīt vilcienu, kas dodas vajadzīgajā virzienā. Un apsēsties vilciena salonā, nevis lokomotīvē lai piemestu kurtuvē ogles.

Atļauj sev dažkārt nedomāt par savu vīru. Vai mīļoto vīrieti. Kādu laiku par viņu nedomāt. Ne par to, kur viņš kavējas, ja neatbild uz tavu zvanu pēc 20 sekundēm, ne arī kāpēc nav nopircis ziedus. Nedomā par viņu. Domā par sevi.

Atļauj sev nepievērst uzmanību tam, ko čivina draudzene. Un pat labākā draudzene. Īpaši tad, ja viņa saka kaut ko “ļoti svarīgu tev, mīļā”.

Atļauj sev nodarboties pašai ar sevi. Kaut stundu dienā. Vienu stundu, lai arī tā sastāv no saraustītiem minūšu gabaliņiem. Atļauj sev neteikt: “Man sev neatliek laika”. Laiks tev ir. Atļauj to paņemt sev.

Atlauj sev sapņot. Un noteikti par kaut ko lielu. Atļauj sev sapņot par neiespējamo (no kurienes gan tu zini, ka tas ir neiespējams?)

Atļauj sev būt. Atļauj sev būt jebkuras naudas cienīgai, jebkuras balvas, jebkuras slavas, lielas mīlestības un lieliskas atpūtas cienīgai.

Vienkārši atļauj. Atļauj sev būt sev pašai.
Sākumā vienkārši atļauj. Un tad redzēsi, kas notiks…

© Marija Točiļina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nejaušā dzīve

“Puse no ceļošanas burvības ir apmaldīšanās estētika”.
Rejs Bredberijs

Reiz manu ģērbšanās stilu uzslavēja slavenais modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs.
Viņš teica: “Paskatieties uz Ļenu, tik oriģināls lietusmētelis ar degradē efektu, jūs uzreiz varat redzēt dizainera roku.”

Lietusmētelis bija pirkts H&M, tas bija pašūts no nesaprotami pelēkas krāsas kokvilnas, bet es to nejauši izmazgāju veļmašīnā parastajā režīmā, tā kā parasti mazgā gultas veļu, kopā ar bordo krāsas jaciņu. Un rezultāts sanāca brīnumskaists. Nedaudz burzīts, ar modernām krokām, sarežģītā pelēcīgā lavandas krāsā ar bordo un ceriņkrāsas pleķiem. Vēl es tam nomainīju furnitūru, humpalās nopirku jaciņu par 200 rubļiem ar milzīgām perlamutra pogām. Šo lietusmēteli es valkāju piecus gadus un tas neizskatījās novalkāts, gluži otrādi, katra mazgāšanas reize to padarīja vēl dizainiskāku. Tā no parastas meitenes es kļuvu par meiteni, kura nebaidās eksperimentēt.

Cik bieži tā ir gadījies, ka nejauši kaut ko izdari un sanāk fantastiski skaisti.

Mana mamma tā apprecējās. Nejauši, bet sanāca lieliski. Es nejauši iestājos Universitātē (vēl joprojām nespēju noticēt, ka tā sanāca, taču tā reāli bija nejauša apstākļu sagadīšanās).
Mums nejauši uzradās maziņš sunītis Čubbaka, kas nospēlēja lielu lomu mana vīra radošajā darbībā.

Reiz mēs sajaucām izlidošanas datumus, nācās braukt ar vilcienu un nejauša nepazīstamas ceļabiedrenes frāze šī brauciena laikā neatgriezeniski izmainīja manu dzīvi.

Sajaucu telefona numurus, iepazinos ar kādu puisi, iepazīstināju viņu ar savu draudzeni un tā viņi jau piecpadsmit gadus ir precējušies un viņiem ir divi brīnišķīgi bērni. Un dēļ kā tas viss? Tāpēc, ka kādai ir briesmīgs rokraksts un viņa pati nevar saprast, ko uzrakstīja, varbūt 3, varbūt 8, bet vispār tas vairāk izskatās pēc 6.

Cik reižu ir gadījies, ka nejauši iekāpju ne tajā tramvajā un aizbraucu vispār uz otru pusi, un atrodu tur kaut ko jaunu. Interesantu.

Un vēl neskaitāmi citu cilvēku stāsti. Ieradās uz pārrunām, sajauca stāvus, pārrunas bija veiksmīgas un tika pieņemta darbā bankā, nācās iestāties ekonomikas fakultātē, tagad ir lielas konsultāciju aģentūras direktore. Kaut arī gāja uz pārrunām, lai iegūtu psihologa vietu.
Nejauši nosūtīja bosam sava tetovējuma foto (uz pēcpuses), viņu atlaida, tagad laiž klajā savu trešo jauno apģērbu kolekciju.

Iespējams, aiz šīm nejaušībām slēpjas kāda ļoti sarežģīta spēle. Šahs vai preferanss. Bet, varbūt, ka nē, varbūt tā ir dambrete. Bāc, un tu jau esi kaut kādā citā pasaulē! Taču nejauša tikšanās, nejauša biļete uz lidmašīnu, nejaušs projekts un pat nejaušs kritiens, tad, kad šķiet “ka nekas par to nevēsta”, pavēršas par kaut ko absolūti brīnumainu, ko speciāli nekad nespēsi atkārtot.

Var jau būt, ka tieši tā arī ir nejaušību jēga, ka cilvēks nepaspēj notikumam piekabināt savas gaidas un priekšstatus par to, kā būtu jābūt. Savu pareizo un nepareizo. Nav iespēju vilties, pārrakstīt un pārtaisīt. Tu vienkarši dari un uzreiz saņem rezultātu, uz kādu pat necerēji.

Tu izej nezināmajā no savas ierastās atrašanās vietas, kurā nepamanīji, kā esi iestrēdzis. Pat ja nezināmais atrodas divu kvartālu attālumā no tavas mājas. 

Un pēc tam vēl ilgi brīnies: “Ohooo, izrādās, ka mēdz būt tik interesanti!”. Un vēl varu piebilst tikai to, ka reālā dzīve vienmēr ir bagātīgāka par izdomājumiem.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot. Elpot. Ticēt un uzticēties…

Reiz mana draudzene man uzdeva jautājumu: “Un, kas tad, ja tā būs vienmēr?”

Tolaik viņa mīlēja kādu cilvēku, kurš viņu nepavisam nemīlēja. It nemaz nemīlēja. Un muļķīgi būtu bijis teikt, ka visam savs laiks un ir jāpagaida. Un, ka šo vīrieti viņa pārstās mīlēt un iemīlēs kādu citu un jūtas būs abpusējas. Tāpēc, ka viņai tobrīd viss parējais bija neiespējams.

Iespējams bija vien mīlēt to, kuram viņas mīlestība nebija vajadzīga.

Un tas ir pats sarežģītākais dzīvē, saprast, ka sliktais nebūs vienmēr. Un labais nebūs vienmēr. Un gan sliktos gan labos laikos ir jāturpina dzīvot. Un nevajag sastingt gaidās. Bet dzīvot. Nebaidoties kaut ko aizbaidīt vai pievilkt vēl kaut ko sliktāku.

Dzīvot. Elpot. Ticēt.

Kāds man reiz pastāstīja par kādu vīrieti, kurš apprecējās aiz lielas mīlestības. Viņi ar sievu ļoti vēlējās bērniņu, bet gadi gāja un nekas nenotika. Ne meitas, ne dēla. Viņi darīja visu iespējamo: gāja pie ārstiem, burvīšiem, brauca uz svētvietām. Bet viss velti.

Ārsti teica “abi veseli”, pie burvīšiem viņi atstāja milzu naudas, tie kaut ko bubināja un lika dzert kaut ko pretīgu. Kāds deva viņam padomu, atrast jaunāku sievu. Viņa bija gatava izlekt pa logu, lai atbrīvotu viņu no visiem solījumiem. Viņi abi burtiski bija sastinguši gaidās un pārstājuši kustēties…

Taču reiz abi nolēma, ka tas nav pareizi, visu laiku gaidīt bērnu, lai tas viņiem atnestu laimi. Tā būtu pārāk liela nasta mazam cilvēciņam. Un tad viņi nolēma, ka vienkārši dzīvos un būs laimīgi, neskatoties ne uz ko. Iznesa no mājas tukšo šūpuli, vārīja ievārījumu, brauca kalnos, viņa sāka mācīties, viņš nomainīja darbu, kopā brauca ceļojumos un lūdza Dievu vienkārši tāpēc, ka dzīvot ir tik brīnišķīgi, ne tāpēc, ka gribēja izlūgties mazuli.

Viņi nepārstāja gaidīt bērniņus, taču vairs neieciklējās. Un pēc deviņpadsmit laulībā skaisti nodzīvotiem gadiem viņiem piedzima meitiņa, bet pēc tam vēl divi dēli.

Gluži parasta dzīve.
Saproti, tu vari skatīties uz jūru un domāt, ka atvaļinājums beidzas pēc pāris dienām, bet vari skatīties uz jūru un domāt par kuģiem, kuri tāluma slīd aiz horizonta un, ka arī tu reiz dosies kādā lielā ceļojumā. Bet pagaidām vari iedzert kafiju un ievēlēties kādu vēlēšanos. Nopirkt zemenes un zināt, ka pasaulē ir pavasaris, vasara, rudens un arī ziema.

Tas ir kā nosūtīt vēstuli un gaidīt atbildi. Dažkārt tā aizkavējas, dažkārt vēstule pazūd vai aizlido uz citu kontinentu, dažkārt tev atbild ne tas, kuram tu rakstīji. Taču neviena vēstule pasaulē nepaliek bez atbildes. Un arī tu nepaliksi bez atbildes.

Tas ir viss, ko es šodien vēlējos tev teikt. Apskauju.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Austrumu gudrība

Nekur nav jāsteidzas. Taču vajag būt tur, kur tev ir labi. Ja jūti, ka esi kaut kur – ne tur, dodies turp, kurp aicina tava iekšējā balss. Atceries, ka, lai atrastu, nav obligāti kaut kur jāiet. Tā ir ļoti smalka robeža, atslēgas pastāvīgai klātbūtnei.

Necenties kontrolēt cilvēkus un notikumus. Neplāno, negaidi, nealksti, atslābini tvērienu.

Proti ieturēt pauzi, kuras laikā nekas nenotiek.

Ļauj cilvēkiem pie tevis atnākt un notikumiem notikt. Tie ar tevi nenotiek tāpat vien.

Dod sev brīvību būt sev pašam, bet citiem – būt viņiem pašiem. Atceries, katram savs ceļš un savas mācību stundas. Ja jūsu ceļi krustojas, lieliski, bet, ja tie šķiras, arī tas ir labi, jo viss vienmēr notiek uz labu.

Necenties dabūt visu un uzreiz. Pat tad, kad šķiet, ka nekā nav – vienmēr kaut kas ir, bet tas, kā pietrūkst – to iedos tev drauga, brāļa, māsas, nejauša garāmgājēja palīdzīgā roka.

Ievēro mērenību it visā. Sagaidi ar smaidu un mīlestību visus un visu. Bet nekad neatvadies, jo nekad un nekas nav beidzies. Saki: “Paldies un uz tikšanos.”

Esi atvērts cilvēkiem, Kosmosam, Dievam, sauc to, kā vēlies. Tici, ka viss tavā dzīvē notiek tev vislabākajā veidā. Pat tad, ja šķiet, ka sliktāk vairs nevar būt…

Nekad tu nezini, kur pazaudēsi un, kur atradīsi.

Lai uzvilktu tīru kreklu, ir jānovelk netīrais.

Šri Šri Ravi Šankar
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes atpūta: māksla neko nedarīt

laimes terapija8

Man ļoti bieži nākas no sievietēm dzirdēt žēlošanos par hronisku nogurumu, vājuma sajūtu ķermenī, vieglu apātiju pret it visu…

Un tad pirmais jautājums, kuru es uzdodu ir: “Kā tu atpūties?”, un ļoti bieži izdzirdu atbildi: “Nē, Jūlij, ne jau par atpūtu ir stāsts, es ļauju sev atpūsties – brīvajā laikā eju pa veikaliem, satiekos ar draudzenēm, nodarbojos ar sportu, eju pastaigāties, lasu grāmatas, skatos vērtīgas izzinošas filmas, protams, es māku atpūsties!”

Taču es droši varu teikt, ka tā nav atpūta vārda sievišķajā izpratnē. Sievietes daba ir pasīva un tā pieņemas spēkā klusumā, mierā un pat bezdarbībā, vīrietim viss ir otrādi – vīrieša spēks aug darbojoties, tāpēc aktīvā atpūta ir tik ļoti vajadzīga tieši vīrietim, bet ne vienmēr ir labvēlīga sievietei.

Un, kad es klientēm uzdodu jautājumu: “Vai jūs varētu visu brīvdienu neko nedarīt? Vienkārši vārtīties gultā, vannoties, skatīties vieglas filmas nevis apmācošās vai zinātniskās, ne par ko nedomāt, bet visu dienu būt atslābinātā stāvoklī?” viņu acīs redzu neizpratni un apjukumu.

Un 99% gadījumu viņas saka: “Nē, tas nav iespējams!”

Mūsdienu sievietes tik ļoti ir pieradušas dzīvot vīriešu pasaulē, vīriešu enerģijās, ka arī pārņēmušas vīriešu atpūtas veidus un to, kā gūt baudu dzīvojot, un tagad vienkārši nesaprot, kā gan vīrieši tā darbojoties gūst baudu, bet sievietes ķermenī šī bauda rezonē ļoti vāji…

Sievietei ir ļoti svarīgi prast totāli atslābināties, dzīvot SAVĀ ritmā, tad viņa būs piepildīta ar enerģiju un labsajūtu.

Paskaties uz visu, kam ir sievišķā daba un pavēro, no kurienes tur rodas spēks.

Zeme: zemkopji zin, ka, lai zeme būtu auglīga, katrus piecus gadus to vajag laist atmatā, ļaut atpūsties, saulē sasildīties, padzerties lietu, sasmelties spēku, lai pēc tam saņemtu labu ražu.

Ūdens: lai ūdens būtu dziedinošs – to noliek nostāvēties, dod tam laiku, lai nosēstos viss nevajadzīgais, liekais, tajā iegremdē dārgakmeņus vai sudrabu, lai tas uzpildītos ar tīru enerģiju…

Nakts arī ir sievišķā stihija. Naktī viss kļūst kluss, aizmieg, pasaule ieslīgst klusumā un mierā, nakts enerģija dod spēku, lai darbotos dienā.

Kāpēc sievietes nedod sev mieru pat brīvdienās, cenšas izpaust savu aktivitāti? Lai atjaunotu sievišķo enerģiju ķermenī (tieši sievišķo) sievietei jāiemācās atpūsties sievišķīgi, nekonedarīšanā.

Es nerunāju par to, ka tā jāpavada visas brīvdienas, taču vismaz reizi mēnesī sievietei būtu labi uzdot sev par pienākumu – NEKO NEDARĪT!

Ir laikus jāsagatavo savs prāts totālai pilnīgai atpūtai, jāsarunā, lai tev neviens šajā laikā nezvanītu, nekur neaicinātu un neprasītu tavu palīdzību kaut kādās lietās. Šī atpūtas diena tev dos tādu enerģijas lādiņu pat uz veselu mēnesi! Nekāda aktīvā atpūta tā neatjaunos spēkus.

Šajā dienā (vari tai iedot kādu īpašu nosaukumu, piemēram Klusuma Diena vai Miera Diena. Personīgi es šo dienu saucu par Dārzeņa Dienu, tāpēc, ka tā arī jūtos kā dārzenis, kurš guļ dobītē uz Zemes un piepildās ar spēku neko nedarot. Vari vēlu mosties, gulēt, staipīties, kaut līdz pusdienai, kaut visu dienu, skatīties mīļas filmas, pārlapot vieglu lasāmvielu, vairākas reizes vannoties, klausīties mūziku un visu, ko vien sirds vēlas. Teiksi, veltīgi nodzīvota diena? Bet es teikšu, ka šī diena dos tik daudz spēka, tik daudz enerģijas, tu pat iedomāties nevari.

Ir ļoti svarīgi šajā dienā nedomāt par kaut ko smagu, neplānot, nerisināt, jo domu malšana patērē ļoti daudz spēka. Par to padomāsi rītn, kā Skārleta!

Vienkārši dod sev iespēju atpūsties gan ķermenim, gan prātam! Tici, tā reizi mēnesī atpūšoties, tu saglabasi veselību, veselus nervus, spēku, skaistumu un pats galvenais, sāksi saprast savu sievišķo dabu.

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nemūc no bailēm

bailes88888

Kad tu mūc no bailēm, agri vai vēlu izrādīsies notverts un uzvarēts….

Tēlaini izsakoties, ar bailēm ir jāpaliek viens pret vienu maziņā istabiņā aiz aizslēgtām durvīm…
Jāpaliek, jāpaskatās tām acīs un jāsaprot par tām viss…
Jāsaprot, kas tā ir par tavu daļu, kuru tu esi ignorējis…
Bet sevi nodot nedrīkst…
Un arī iznīcināt…

Bailes ir ļoti runātīgas… un pavisam drīz tu ļoti daudz ko uzzināsi…
No kā tās tevi slēpa un ko vēlējās pateikt, kad lika baidīties…
Kāpēc tās tik stingri ierakušās tavā ķermenī un dvēselē, tavā zemapziņā…
Un, lūk tad, tās var paņemt, apsēdināt sev uz plauktsas un pārvērst par absolūti kaut ko citu…
Par jaunu sevi, piemēram…
Nemūc no bailēm!
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atļauj sev būt maigam

upe1

Laodzi saka:

Kad cilvēks piedzimst, viņš ir maigs un vājš; nāvē viņš ir ciets un stīvs. Kad lietas un augi ir dzīvi, viņi ir mīksti un lokani; kad miruši, tie ir sausi un trausli.
Atbilstoši, cietība un stingrums asociējas ar nāvi, bet maigums un elastība – ar dzīvi.

Kad koks ir ciets, to nocirtīs. Lielais un spēcīgais pieder zemākajam, maigais un elastīgais – virsotnei.

Dzīve ir upe, plūsma bez gala un sākuma. Tā nekur nekustās, tā vienmēr ir. Tā nekustās no vienas vietas uz citu, tā vienmēr kustās no šejienes uz šejieni.

Vienīgais laiks dzīvei ir TAGAD un vienīgā vieta – ŠEIT. Nav nekādas cīņas pēc sasniegumiem un sasniegt nav ko. Nav centienu aizstāvēties, nav no kā. Ir tikai dzīve, viena, absolūti viena, skaista savā vientulībā, karaliska savā vientulībā.

Tu vari dzīvot divējādi: tu vari plūst kopā ar to – tad arī tu esi karalisks, tad tevī ir grācija, nevardarbīga grācija, bez konfliktiem un cīņas. Tad tevī ir skaistums, līdzīgi bērnam, ziedam, maigs, delikāts, nevainīgs. Ja tu plūsti kopā ar dzīvi, tu esi reliģiozs. Lūk, tieši tā ir Laodzi reliģija, arī mana.

Parasti ar vārdu reliģija saprot cīņu ar dzīvi dēļ Dieva. Parasti tā nozīmē, ka Dievs ir mērķis, bet dzīve ir jāatstumj malā un jāpieveic cīņā. Dzīve ir jāupurē, lai sasniegtu Dievu. Parastā reliģija nav reliģija. – tā vienkārši ir daļa parastā vardarbīgā un agresīvā prāta.

Nav Dieva ārpus dzīves. dzīve ir Dievs.

Ja tu atraidi dzīvi, tu atraidi Dievu, ja tu upurē dzīvi, tu upurē Dievu. Visās upurēšānās upurēts tiek Dievs.

Georgijs Gurdžijevs teica: “Tas šķiet paradoksāli, taču tā ir taisnība – visas reliģijas ir pret Dievu. Ja dzīve ir Dievs, tad noliegt, atstumt, upurēt nozīmē iet pret Dievu.”

Būt patiesi reliģiozam nozīmē būt neparasti parastam dzīvē…. kad viena daļa nav pret veselo, un daļa plūst kopā ar veselo. Būt reliģiozam nozīmē nebūt nošķirtam no plūsmas.

Būt NEreliģiozam nozīmē būt ar savu viedokli, ar piepūli uzvarēt, iekarot, kaut kur skriet. Ja tev ir mērķis, tu neesi reliģiozs. Ja tu domā par rītdienu, tu jau esi palaidis garām reliģiju. Reliģijā nav nekāda “rīt”. Tieši tāpēc Jēzus saka: “Nedomā par rītdienu. Skaties uz lillijām laukos, tas zied tagad”. Viss, kas ir, ir tagad. Viss, kas ir dzīvs, dzīvs ir tagad. Tagad ir vienīgais laiks un vienīgā mūžība.

Ir divas iespējas. Tu vari cīnīties ar dzīvi, tev var būt personīgie mērķi, kas iet pret tavu dzīvi – bet visi mērķi ir personīgi. Tu centies uzspiest dzīvei tēlu, kaut ko savu. Tu centies dzīvi vilkt, lai tā tev sekotu – tu pats esi tikai niecīga daļiņa, tada maza mazītiņa, tomēŗ centies vilkt aiz sevis visu Visumu.

Protams, tu esi nolemts neveiksmei. Tu noteikti zaudēsi visu savu krāšņumu un tu noteikti kļūsi ciets.

Cīņa rada cietību.

Tikai padomā par cīņu, un tevī radīsies smalka cietība. Tikai padomā par pretestību, un tev apkārt radīsies garoza, kas pamazām apņems tevi kā kokons. Pati ideja par to, ka tev ir noteikts mērķis, padara tevi par salu un tu vairs neesi daļa no dzīves bezgalīgā kontinenta. Un tad, kad esi atdalījies no dzīves, tu jūties kā koks, kas atdalīts no zemes. Kādu laiku pie labas barošanas tas spēj dzīvot, taču patiesībā mirst. Kokam vajadzīgas saknes, kokam jābūt zemē, savienotam ar zemi, daļai no tās.

Tev jābūt savienotam ar dzīves kontinentu, jābūt daļai no tās, jābūt ar savām saknēm. Kad tu esi iesakņojies dzīvē, tu esi maigs un mīksts, jo nebaidies. Bailes rada cietību. Bailes rada drošības ilūziju, ideju par to, ka sevi ir jāaizstāv. Un nekas nenogalina vairāk kā bailes, tāpēc, ka pati baiļu ideja ir tajā, ka tu esi atdalīts no zemes, izrauts ar visām saknēm.

Un tad tu dzīvo pagātnē un tieši tāpēc tu tik daudz par pagātni domā. Tā nav vienkārša sakritība. Prāts pastavīgi domā vai nu par pagātni vai nākotni. Kāpec tik daudz jadomā par pagātni? Pagātne ir pagājusi! To nevar restaurēt. Pagātne ir mirusi!

Kāpec tu turpini domāt par pagātni, kuras vairs nav, un par nākotni, kurai tu neko nevari padarīt? Tu nevari to izdzīvot, tu nevari tur būt, tu nevari sagraut savu pašreizējo mirkli.

Taču tam jābūt kādam dziļam nopietnam iemeslam. Un šis dziļais iemesls slēpjas tajā, ka tu visu dzīvi cīnies. Cīnies ar veselumu, ar dzīves upi un tu zaudē savas saknes. Tu kļūsti mazs mazītiņš, līdzīgs kapsulai, ieslēgts pats sevī. tu kļūsti individuāls, tu vairs neesi daļa plašā Visuma. Un tev nākas dzīvot uz savas pagātnes barības; tieši tāpēc tu tik daudz domā par pagātni.

Un tā vai citādāk, tev nākas saņemties lai cīnītos, un tieši tāpēc tu pastāvīgi domā par nākotni. Nakotne dod tev cerību, pagātne dod tev barību, bet starp tām abām – mūžība, kuru tu palaid garām. Starp pagātni un nākotni tu mirsti, tu nedzīvo.

Ir vēl viens veids kā dzīvot – patiesībā ir tikai viens veids, kā dzīvot, tāpec, ka cīņas ceļš nevar būt veids, kā dzīvot. Cīņa nav veids, kā dzīvot. Vienīgais veids ir plūst ar upi, plūst kopā tādā mērā, lai tu nejustos atdalījies.

Tu esi tās daļa, tu kļūsti tās daļa – ne tikai daļa, bet tu pats kļūsti par upi.

Kad tu necīnies, tu kļūsti par dzīvi, tu uzticies tai. Tu neuzticies vis savam individuālajam prātam, bet uzticies visam pilnībā, uzticies esībai. Kapitulējot, pavisam nemanāmi tu kļūsti maigs, elastīgs un tev vairs nav jābūt cietam. Tu necīnies, nav nekāda naidīguma. Nav nekādas vajadzības aizstāvēties, nav vajadzibas pēc drošības, tu jau esi kopā ar dzīvi.

Un dzīve arī ir drošība!…

Pamēģini sajust to, ko es saku. Tas nav sapratnes jautājums, tas nav intelektuālo spēju jautājums. Sajūti, ko es saku. Uzsūc to. Lai tas ir ar tevi. Ļauj tam nostiprināties tevī, dzīvei nav neko jānozīmē, dzīvei vienkārši ir jābūt. Un tad pēkšņi tu kļūsti maigs. Viss cietais aiziet, pazūd, izkūst.
Bērns atveras no jauna, tu atkal esi kļuvis par bērnu, un atkal ir šīs caurspīdīgās bērnības acis. Tu vari redzēt un tagad zaļums ir pavisam savādāks. Putnu dziesmas pavisam citas. Tagad veselumam ir pavisam cita nozīme. Tam nav jēgas, tam ir nozīme. Jēga saistīta ar derīgumu, nozīme – ar prieku.

Priecājies par to un tu būsi maigs. Plūsti ar upi. Kļūsti par upi.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS