Tiesības būt laimīgam, vai nekaunība būt…

laime3248

«Laime nav sasniegums, laime ir atļauja» – reiz rakstīja talantīgā ukraiņu psiholoģe Svetlana Roiza

Atļaut būt sev laimīgam nemaz nav tik vienkārši.

Traucē kauns un vaina.

Vispār, tā ir nekaunība, būt laimīgam.

Atkarībā no tradīcijām jūsu ģimenē, par «nekaunību» var tikt uzskatītas visdažādākās lietas.

Dzīvot tā kā jūs dzīvojat – ar to ienākumu līmeni, labklājību un iespējām, piemēram – strādāt astoņas stundas un  divas dienas atpūsties, vai vispār nestradāt – tā jau var būt nekaunība. Droši vien jūsu vecāki ko tādu nevarēja atļauties, bet jūsu vecmāmiņas un vectētiņi par ko tādu pat sapņot nevarēja. Ja vēl esat kļuvuši “krutāki” par saviem onkuļiem un tantēm, vai arī esi apdzinuši savus brāļus un māsas, izrāvušies ārpus iespējamā robežām – tātad esat pārdabiski nekaunīgi.

Skatoties no jūsu ģimenes sistēmas skatu punkta, un vadoties no jūsu iekšējās balss – kritiķa, kas stāv likuma un kārtības sardzē, nekaunība nevar būt viss, bet tikai konkrētas lietas.

Piemēram, labi pelnīt – ir apsveicami, bet dzīvot savam priekam, stradāt divas stundas dienā, atļauties apmeklēt fitnesa klubus, doties nesteidzīgās pastaigās un vakaros lasīt grāmatas – tas vairs nekur neder. Tā normāli cilveki neuzvedas!

Un te nu ir svarīgi noskaidrot, kas tieši ir slikti no jūsu iekšējā kritiķa viedokļa – tas, ka neraujaties vaiga sviedros, vai tas, ka esat pietiekami nekaunīgi, lai par savu darbu paprasītu vairāk naudas?

Tērēt naudu savām vajadzībām tad, kad jums ir divi bērni un vēl tad, ja šī nauda nav jūsu nopelnīta – tā noteikti ir kliedzoša nekaunība.

Manā praksē «visbezkaunīgāko lietu» reitinga topā pirmo vietu ieņem naudas prasīšana vīram savām vajadzībām. Sievietes, kuras audzinātas «tev pašai sevi jānodrošina un pašai stingri jāstāv uz savām kājām» tradīcijās, tās, kuras radušas paļauties tikai uz sevi, mirklī, kad jāiet dekrēta atvaļinājumā, ir spiestas prasīt naudu vīriem. Bērnu vajadzībām – tas vēl normāli. Bet sev? Savām “kaprīzēm” – apģērbam, veļai, kosmētikai, kursiem – tas nav labi un par to jākaunas…. Tā ir nekaunība!

Vīriešiem iekšēju diskomfortu rada sajūta, ka viņš ir «izrāvies» – uzlidojis parāk augstu. Pārāk daudz naudas pelna, pārāk augstu amatu ieņem. «Vai tu, puisīt, esi savā vietā?» – piekasās viņi sev tēva vai boksa trenera balsī.

Nekaunība var būt pati vēlme būt laimīgam. Vēlēties mīlestību, ģimeni, vairāk par to, kas tev šobrīd ir – nekaunība «nest savu krustu», «glabāt uzticību», «būt priekšzīmīgam vīram», «labai sievai», «padevīgai meitai» un pat neiedomāties sapņot par ko citu. Kur te laime?«Bet vai tad tu to esi pelnījusi?»

«Laime ir JĀNOPELNA!»

Kā minimums, jānomazgā visi trauki, jāizmazgā grīdas visā dzīvoklī. Un tad vari… nedaudz… palasīt, pagulēt, paskatīties pa logu un ar draudzeni pastaigāties.

«Vai tu esi pietiekami laba meitene?»

Un gadās tā, ka vienkārši dzīvot, būt dzīvai, dzīvam – ir nekaunība, ja tuvs cilvēks nomiris…. Elpot, mīlēt, ēst, skatīties filmas, pastaigāties, nodoties iemīļotajai nodarbei – vai tā nav nekaunība attiecībā pret to, kura vairs nav, kurš vairs to nevar? «Izdzīvojušā vaina» – sajūta ar kuru ļoti bieži cilvēki nāk uz terapijas seansiem – tie, kuri vēlas dzīvot, atšķirībā no tiem, kuri izdarījuši citu izvēli.

Kauns un vaina – divas sajūtas, kas mums neļauj vienkārši, cilvēciski būt laimīgiem.

Lai mums piederētu tas, kas pieder.

Vēlēties vairāk un sasniegt visu, ko Dvēsele vēlas.

Noskaidrot, kas patīk, un atļaut sev to gribēt.

Pieņemt lēmumu – darīt vai nedarīt, apzināti nevis automātiski, tāpēc, ka «tādiem kā es, nav atļauts par to pat sapņot, kur nu vēl iet, darīt un saņemt».

Iespējams, jūs jau darāt kādas lietas, ko uzskatāt par nekaunību, un sirds dziļumos izjūtat kauna un vainas sajūtas.

Lūk, jums uzdevums – paņemiet lapiņu un uzrakstiet, ko tādu neatļautu jūs darāt. Sāciet ar vārdiem: “Es nekaunos…”

Iespējams, jums pietiek nekaunības sajust lietus lāses uz sejas un justies laimīgai.

Vai arī jums pietiek nekaunības iekārot svešu vīru?

Bet, iespējams, jūs no rītiem guļat līdz desmitiem?

Vai jūs nekaunīgi esat iesaistījusies kādā nopietnā projektā, pat nenojaušot, ko tas nozīmē?

Bet, iespējams, kaut kur dzīvo jūsu iekārotā sapņu sieviete, un jūs esat nolēmis aprunāties ar sievu par šķirsanos?

Atļaut sev dzīvot, vēlēties, izvēlēties, domāt un šajā procesā balstīties uz sevi – ir ļoti nopietns pamats tam, lai būtu apmierināts ar sevi un tātad – laimīgs!

Avots:  © psy-practice.com
Autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

Brīvības noslēpums. Nebūt ideālai!

nastja-mihejeva

Cik daudz asaru par savu neidealitāti ir izlietas manā kabinetā. Tik ļoti gribās būt labai meitenei. Tik ļoti negribās just sliktas sajūtas un domāt sliktas domas. Lai mani mīlētu. Lai viss būtu pareizi…

L. nodarbojas ar jogu. Viņas pasniedzēja nedzer, nepīpē, nenodarbojas ar seksu, jo tie ir zemi instinkti un zemas vibrācijas. Vēl viņa ir svaigēdāja un pamazām pāriet uz tīras prānas ēšanu. L stāsta par savu “učeni” un es jau gandrīz redzu nimbu virs viņas galvas.

Es saku L., ka man, nezin kāpēc, paliek slikti no šī svētulīguma. Kaut kā ļoti saspringti un garlaicīgi. Un pavisam noteikti tas nav par dzīvi. ja nu vienīgi par aizkapa. Taču, pilnīgi iespējams, tās ir tikai manas dīvainās projekcijas.

L runā par to, ka ļoti bieži viņai ir sāpīgi brīžos, kad sevi noķer skaužot. Tas taču ir tik slikti. Tas ir tik ļoti negarīgi. Tik zemiski.

Es jautāju:
— Ar ko gan tev tik briesmīgi traucē tava skaudība?
— Nu, traucē!
— Kas traucē? Traucē iet uz darbu un darīt labas lietas?
— Nē!
— Ēst un dzert traucē?
— Nē!
— Gulēt?
— Nē!
— Traucē būt sievietei, sievai, draudzenei, mammai?
— Nē!
— Un cik stundas dienā ilgst tava skaudība?
— Kādas piecas minūtes.
— Un ko tādu briesmīgu ar tevi izdara šīs piecas minūtes skaudības?
— M-m-m… nu, neko tādu, briesmīgu..
— Tad, kur ir problēma?
— Nu…sanāk, ka nekur… murgs kaut kāds!
— Un ko tu apskaud? Un par ko apskaud? Visus pēc kārtas?
— Nē! Man skauž, ka sievietei ir brīvs laiks sev, lai lasītu grāmatas, tās kuras patīk, nevis tās, kas darbam vajadzīgas. Piemēram, es vakar sēdēju kafejnīcā pie savām atskaitēm, ēdu, dzēru un paralēli rediģēju. Bet pie blakusgaldiņa sēdēja meitene – tā atslābināti, malkoja kafiju un lasīja kādu filosofisku grāmatu. Un es saskaudos.
— Tu vari paskatīties uz savu skaudību kā uz kompasu? Tas vienkārši tev rāda to, kā tev trūkst. Pēc tā, ko tu man stāstīji, es sadzirdēju, ka tev trūkst atpūtas, relaksa un nedaudz nodarbes savam dvēseles priekam.
— Jā, tā tas ir!.
Un tālāk sekoja jau cita saruna. Mēs izstrādājām stratēģiju un taktiku viņas vajadzību realizēšanai.

Un man tā arī IR Brīvība – iepazīt sevi, pieņemt to, ko sevī esmu ieraudzījusi, padarīt to par savas dzīves kustības uz priekšu degvielu, un apzināti to iebūvēt savā sistēmā, lai tas ne tikai netraucētu, bet vēl arī palīdzētu.

L. nedaudz neuzticīgi visu to klausās. Interesanti, protams,… Bet grāmatās par garīgo izaugsmi pavisam ko citu raksta un tas izskatās savādāk!

Un, kā piemēru, es stāstu viņai par saviem “mēsliem”, izmantoju sevi kā mācību materiālu.

Es esmu patoloģisks narciss. Tālajā bērnībā ar manu mammu zaudētais emocionālais kontakts manā dvēselē radīja bailes no atstumtības, un dziļā sāpe “es esmu slikta” kompensējās ar vēlmi būt labākajai. Varētu padomāt, ka, ja es kļūšu pati labākā, krutākā, mamma mani iemīlēs un neatstums. Vai kaut vai vispār ievēros.
Un visu savu dzīvi es biju labākā.
Četros gados es tekoši lasīju. Pirmajā klasē man bija labākā atmiņa un tikai man skolotāji uzticēja no galvas iemācīties garumgarus tekstus skolas svētkiem. Tad manā skolā iemācījās izmērīt IQ. Lieki teikt, man tas bija visaugstākais. Astoņos gados es brīvi runāju angļu valodā – tikpat brīvi, kā krievu.  It visā man bija talanti. Mana mamma čupās krāva manus diplomus no zīmēšanas konkursiem. Es nepratu dzīvot savādāk. Galvenais bija būt pašai pirmajai, labākajai. Pašai gudrākajai. Pašai izcilākajai. Lai viņa mani ievērotu. Lai mīlētu. Lai piespiestu pie savām krūtīm un paglaudītu galvu. Kaut reizīti.
Man ir ļoti laba mamma. Tagad, būdama pieaugusi, es to saprotu. To, ka mīlēja viņa mani ļoti, ļoti. Un rūpējās par mani kā neviens. Rāvās vairākos darbos, starplaikos tīrīja, mazgāja, gatavoja, veda mani uz tālo ģimnāziju, jo tā bija labākā pilsētā, vadāja brāli uz sporta nodarbībām.

Toreiz es nesapratu, ka tā arī bija viņas mīlestība. Bet man bija vajadzīgs kas cits. Man vajadzēja, lai ar mani spēlētos, lai mani glāstītu, mīlinātos ap mani kā ap mazu, mīļu zvēriņu. Bet mūzikas skola man nebija vajadzīga.

Nu un izauga, kas izauga – tāds ievainots narciss.
Manā dvēseles rīku kastītē ietilpst savas niecības sajūta, bailes būt atstumtai, asa vajadzība pēc tuvības, kauns un vainas sajūta, skaudība, naids un deprasija, kā arī centieni kļūt visuvarenai un lielai. Un ar tādu briesmīgu kombināciju būtu jāpakaras tuvākajā bērzā. Patiesība ir tā, ka tas ir manas iekšējās pasaules zīmējums. Un izmest to vai nomainīt ar citu diez vai izdosies. Tāpat kā acu krāsu, sejas pantus,ķermeņa struktūru. Tad, ko man darīt?

Adaptēt katru mēsla krikuci tā, lai tas kļūtu par labu mēslojumu? Te nu arī slēpjas Brīvība – no sevis, no liktens, no nosacījumiem, no nolemtības, no bezizejas un ierobežojumiem..

Savu niecības sajūtu un centienus kļūt visuvarenai es novirzīju profesionālajā izaugsmē. Tā ir tā enerģija, pateicoties kurai es eju uz semināriem, vācu zināšanas no visiem iespējamajiem avotiem, izdomāju jaunas tehnikas un metodikas – kreatīvi un attīstos. Un man ir labi tajā visā. Un tieši tas viss arī ir attīstījis manī labu humora izjūtu. Nu, protams, nav iespējams nesmieties par savu napoleoniskumu. Brīžos, kad esmu pārāk uzpūtusies no savas pārāk lielās nozīmības, es kliedzu: “Es esmu cilvēks – torte!” Un tas ir tik smieklīgi, un no tā kļūst tik viegli!

Bailes no atstumtības un milzīgā vēlme pēc tuvības ir padarījušas mani par labu draugu. Uzmanīgu, mīlošu un rūpīgu. Es ļoti baidos pazaudēt tuvu cilvēku, es  viņu cienu un augstu vērtēju  Šie cilvēki ir padarījuši mani par ļoti labu meitu. Es ļoti daudz sevis ielieku attiecībās ar vecākiem. Un tā nav formāla meitas pienākumu pildīšana. Tas ir patiesi un no sirds. Un tas izauga no mīlestības un tuvības lielās vērtības manās acīs, atvērtības un uzticēšanās, kuras es beidzot ieguvu savās attiecībās ar mammu un tēti. Un man ir ļoti labi tajās.

Kauns un vainas sajūta no destruktīva spēka pakāpeniski transformējas sirdsapziņas balsī. Nespējā kaitēt, zagt un nodot. Man ir privātā prakse un klienti vienmēr sākumā ir centušies samaksāt skaidrā naudā, jo to taču pa ieradumam pieņem visi. Es – nē. Tikai ar norēķinu karti, lai godīgi varu nomaksāt savus 6%. Varbūt tas ir stulbi, taču no katra nopelnītā rubļa es godīgi maksāju nodokļus. Man ir kauns zagt. Pat no valsts. Un, nezin kāpēc man tā ir labi.

Skaudība ir mans kompass. Es atsekoju to, kam es skaužu un tas man dod labu ieskatu par to, kādas manas iekšējās vajadzības nav pilnībā apmierinātas. Un es izdomāju veidus un meklēju iespējas tās apmierināt. Un man tā ir labi.

Arī manas depresīvās dienas ir kļuvušas par manu resursu. Šajās dienās es ieslēdzos mājās un atslēdzu telefonu. Un visu dienu vāļājos gultā. Lasu grāmatas, skatos filmas. Guļu. Šo dažu dienu laikā es pārlādēju savas enerģijas baterijas – un atkal dodos pasaulē – svaiga, atpūtusies, ar starojošām acīm. Un man tā ir labi.

Es vienkārši sapratu: no sevis neaizbēgt. Izsvītrot, izmest, izgriezt – neko no sevis nav iespējams. Var tikai attīrīt haosu un no tiem pašiem akmentiņiem sakārtot jaunu struktūru. Komponenti paliek vieni un tie paši. Bet dzīves garša – cita. Garšīga. Un tajā ir mana Brīvība. un tajā ir mana Gudrība.

Varbūt tā man ir apgaismība? Vai arī labas, daudzus gadus ilgušas terapijas rezultāts? Vai arī viens un otrs vienlaicīgi? Nezinu. Jā, un kāda pie velna starpība 🙂

 

Autors: Nastja Mihejeva, psihologs-seksologs, Maskava

Foto: no privātās kolekcijas http://happyvagina.guru/

Tulkoja: Ginta FS

Par kaunu…

10489972_249832845207185_3693349263598138479_n

Stāsta psiholoģe.

Lūk, situācija no manas bērnības. Mēs ar mammu esam veikalā, man ir garlaicīgi, un es sāku dziedāt. Man nav nekādu īpašo muzikālo dotību, toties sanāk skaļi. Mums uzmanību sāk pievērst citi cilvēki. Es neatceros, kurš un ar kādu sejas izteiksmi uz mums skatās, bet atceros mammas čukstus: “Tūlīt pat apklusti! Kā tev nav kauna, uz mums taču visi skatās!” Tā es iemācījos, ka tad, kad uz mani visi skatās – tas ir kauns. Bet kauns bija ne man, bet mammai, un viņa to nodeva man. Un tagad manī dzīvo kauninātājs, kurš mammas balsī man norāda, kad man kaunēties. No ārpuses jau sen mani neviens vairs nekaunina, bet iekšējā balss nekā nespēj nomierināties.
(P.S. Neatceros, ka mana mamma tā būtu darījusi, bet atceros citus cilvēkus un gadījumus, kad mani kaunināja. Ginta FS)

Par ko vēsta kauns? Par to, ka es viss nekam nederu. Par to, ka es viss esmu viena vienīga kļūda.

Situācija. Vecākam ir kauns par bērnu, ka tas uzvdas nepiedienīgi (starp citu – tas no kāda cita cilvēka redzes loka). Vecāks pats jūtas kā kļūda, neveiksme, kuru nav iespejams labot. Kāpēc viņš tā jūtas? Kas viņu patiesībā kaunina? “Tev jābūt labākajam, savādāk mums par tevi būs kauns”. Pazīstama balss, vai ne? Vecākam ir kauns par savu bērnu nevis no apkārtējiem, bet no savām iekšējām, kauninošajām figūrām (visticamāk – saviem vecākiem). Šis kauns ir neizturams, tāpēc vajag ar to padalīties. Var padalīties ar savu bērnu – viņš jau neatteiksies atvieglot savu vecāku nastu. Diemžēl!

Vai arī situācija: kauns par savu valsti. Par to šodien bieži runā.

Man nekad nav bijis kauns par to, ka esmu no Krievijas. Un man nav skaidrs, kāpēc daži raksta par to, ka kaunās par savu valsti. Es neesmu valsts, es neatbildu par prezidenta rīcību, par valsts bruņotajiem spēkiem u.t.t. Es uzskatu, ka esmu vērtīga pati par sevi, neatkarīgi no tā, kādā valstī dzīvoju.

Vai vēl. Agrāk man bija kauns par to, ko darīju un ko runāju. Tas bija tad, kad tiko biju sākusi nodarboties ar psiholoģiju un ļoti maz ko tajā sapratu. Es domāju: “Ak, šausmas, šausmas! Kā es varēju kaut ko tādu teikt/rakstīt. Tā taču ir tāda muļķība! Kāds kauns!” Tagad es domāju par to, ka esmu nogājusi kādu noteiktu ceļu un esmu guvusi vairāk zināšanu un prasmju, un tas ir lieliski. Un man nav kauns par sevi bijušo, es sevi pieņemu tādu – nezinošu un neprotošu.

Vēl viena situācija. Dienas izrāde bērnudārzā. Kāds no bērniem aizmirst savu dzejolīti, kāds paklūp, nokrīt un sāk raudāt. Mammas reaģē dažādi. Kāda metas mierināt, un skaidri redzams, ka viņas galvenais uzdevums ir nomierināt bērnu, uzmundrināt, atbalstīt – nekas traks jau nav noticis. Bet cita – šausmās izbola acis, čukstus sāk bārt bērnu par to, ka tik neveikls, liekot saprast, ka viņai ir tāds kauns par to, ka viņš bojā citiem svētkus: “Kā tev nav kauna, svētki, bet tu bļauj. Fiksi celies un ej pie citiem bērniem un pārstāj raudāt. Fui, kāds kauns!” Šai mammai galvenais uzdevums ir izvairīties no sava pašas kauna.

Par ko vēsta situācija, kad viens cilvēks kaunas par otru? Par atbalstu, saliedētību? Par pārmērīgu atbildības sajūtu? Ja es esmu kopā ar kādu, mēs esam vienoti, mēs esam viens vesels, tad pats par sevi saprotams, ka man kauns par viņa uzvedību. Bet es nevaru atbildēt par otra cilvēka uzvedību. Es varu tikai paredzēt, kā uzvedīsies šis cilvēks vienā vai otrā situācijā.

Kam tad ir kauns par otru? Tam, kuram kauns pašam par sevi. Tam, kurš pārāk atkarīgs no citu cilvēku vērtējuma. Tam, kuram šķiet, ka viņš ir atbildīgs par citu lemtspējīgu cilvēku uzvedību. Tam, kurš sevi uzskata par nevērtīgu, par puscilvēku, par tādu, kam jāpakārtojas citiem. Vīram/sievai/bērnam/vecākiem/draugam. Tad šis cilvēks, kam esam gatavi pakārtoties, sanāk kā daļa no mums, un tad patiešām mēs atbildam par viņa uzvedību un kaunamies par viņu.

Kad es kaunos, man gribas pazust, izkrist cauri zemei, manas robežas zūd, es kļūstu neaizsargāts un maziņš. Viens no veidiem, kā tikt galā ar kauna sajūtu, ir nostiprināt savu identitāti. Es nekādā gadījumā nenosodu vecākus, kuri kaunina savus bērnus par visu. Es viņiem piedāvāju tikt skaidrībā pašiem ar savu kaunu un nepārsviest to uz bērniem, kā tādu karstu kartupeli.

Mēs visi esam šeit lai mācītos un tur nav nekā slikta.

Autors: Psihologs Olga Kotļar

Avots:: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Par komforta zonu

woman-1185805_1920-680x350

Lai izietu no komforta zonas, sākumā tajā jānonāk

Vai ziniet, šodien apkārt man tik daudz cilvēki grib iziet no komforta zonas. Un tie ir ne tikai klienti – draugi, radinieki, paziņas. No skata solīdi cilvēki!

Bāli, hroniski noguruši cilvēki saka: “Vajag vienkārši iziet no komforta zonas, aizdzīt sevi uz sporta zāli.” Cilvēki, būdami panikā no dzīves saka: “Vajag iziet no komforta zonas un pārstāt sevi žēlot”. Grūtas un mocību pilnas dzīves nospiestie saka: “Laiks iziet no komforta zonas un pārstāt rīt saldumus”. Tas vēl nav sliktākais scenārijs. Daži vienkārši saka: “Pietiek pārēsties!”. Un tā viņi redz savas problēmas kardinālu risinājumu

Man no tādām runām sāk raustīties acs muskulis. Paskaidrošu.

Lai izietu no komforta zonas, sākumā tajā ir jānonāk.

Kas tas ir “komforta zona”? Tā ir vieta, kur ir silti, brīvi, garšīgi, priecīgi un droši. Tur, kur tevi mīl un ciena. Kur par tevi rūpējas un tu rūpējies.

Un daudziem no mums tādas zonas vienkārši nav – kur par mums rūpējas. Labākajā gadījumā ir zona, kur atgulēties un izauroties. Tas ir vairāk kā nekas, bet galīgi – ne tas. Tas ir kā alkohols sala laikā – principā palīdz, bet – ne uz ilgu laiku.

Kad nokļūsti komforta zonā, tur nedaudz ir jāpabūt. Jāatpūtina dvēsele un tikai pēc tam – jāiziet.

Šo sajūtu ne ar ko nesajauksi – kad pietiek spēka visam, un tu esi gatavs vēl kaut ko iemācīties, pamosties no rīta tā agrāk, aizskriet uz jogu, padomāt par nopietno projektu, kas pusgadu stāv nepabeigts.

Un tad ļoti svarīgi ir tas, lai impulss darbībai rastos agrāk par pašu domu. Sākumā sāc darīt – pēc tam – domā. Ne vienmēr tas notiek ar dziesmu, dažkārt tas ir mokošs pārvarēšanas prieks un tu domā: kāda velna pēc es piesēdos pie šī putekļusūcēja stūres – taču – ne ar pēdējiem spēkiem. Piesēdos tāpēc, ka bija interesanti.

Cilvēki, kuri runā par “iziet no komforta zonas”, parasti ar to nedomā kaut ko interesantu. Ja pārvēršam šo frāzi vienkāršā cilvēku valodā, tas varētu nozīmēt apmēram šo: man šobrīd jau tā ir tik slikti, taču, ja es vēl nedaudz sevi pamocīšu, varbūt kļūs labāk?

Nu, nezinu! Ja ar gripu slimu cilvēku vēl pie visa kārtīgi noper, iespējams, pēc laika viņš atveseļosies, bet diez vai tas būs no pēršanas.

Bieži vien tas skan pēc sevis vainošanas: “Man vienkārši ir slinkums, es vienkārši nevēlos iziet no komforta zonas.”

Un tad šiem vārdiem ir mokoša kauna piegarša (” es neesmu pietiekami labs, es neesmu normāls”), vai arī vainas sajūtas piegarša (” es nepietiekami cenšos, es neesmu malacis, mani neviens nemīlēs”) Bet kauns un vaina ir kā dadzis, vienmēr atradīs, kur pielipt, lai arī kādus reālus panākumus tu gūtu. Pat tad, ja beigsi sevi žēlot un pat beigsi pārēsties (kaut arī tā nav nekāda veiksme).

Taču, esot uz tās robežas, kur spēki beidzas, neviens normāls cilvēks ilgi “neizvilks”.

Gala rezultātā – vai nu aizrāpot atpakaļ “komforta zonā” vai arī nokrist klīniskā depresijā (kad tas nav vienkārši slikts garastāvoklis, bet gan – diagnoze), vai arī smagā psihosomatikā.

Kāds variants jums labāk patīk? Man – pirmais.

Vēl jo vairāk, ja ārā ir ne tie vieglākie laiki, informācijas presings, finansu krīze, ziema, saules nav. Un, ja nu gadījumā jūs ziniet, kā aizrāpot līdz komforta zonai, piedāvāju uzkavēties tajā. Nu – kaut vai līdz pavasarim.

Autors: psiholoģe un psihoanalītiķe Anastasija Rubcova

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Šodien aiz loga spoži spīd saule un gaisā jūtams pavasaris. Man šķiet, ka ir īstais laiks padomāt par sevi, par labām lietiņām sevis palutināšanai – pirtiņa, kāda masāža, silta, skaista vanna, kaut kas garšīgs vakariņās, pastaiga pavasarīgajā mežā un tā, pamazām iestāsies komforta sajūta dvēselē. Ko no visas sirds jums un arī sev novēlu!