Par sievietes ievainojamību

Mūsdienu sabiedrībā sievietei tiek piedāvāts milzum daudz veidu un iespēju, kā slēpt savu ievainojamību.

Prestiža profesija, pietiekami augsta alga, atsevišķs dzīvoklis, visas sociālās tiesības un līdzvērtīgas ar vīrieti iespējas.

Sievietes spēj daudz labāk adaptēties un var būt daudz veiksmīgākas par vīriešiem. Taču ar viņām bieži vien nenotiek tas, kas padara tās laimīgas, tāpēc, ka viņas ne pasaulei ne arī vīrietim neparāda savu ievainojamību. Savu ievainoto sirdi. Savu maigo dvēseli.

Viņas žvadzina savus visvarenības ieročus tā, ka jau pa kilometru tos var redzēt, tā atbaidot it visus, un dodot iespēju sev blakus būt tikai vēl nenobriedušiem puišiem, kuri nav spējīgi konkurēt. Tajā pat laikā īstam vīrietim ir vai nu no sākuma jākaro un jāuzvar sievieti, un pēc tam ilgi viņu jāatbruņo, vai arī vienkārši viņu jāuzvar kā vīrieti un jāatstāj ar vēl vairāk salauztu sirdi.

Turpretī, esot blakus vīrietim sava ievainojamībā, patiesumā, izmisumā un pat bezspēcīgai savu jūtu priekšā, sievietei ir iespējas iegūt īstu tuvību un tās rūpes, par kurām viņa var tikai sapņot laikā, kad staigā savas bruņās.

Patiesībā šī atbruņošanās prasa milzīgu drosmi un spēju pārvarēt bailes tikt atstumtai, un tāpat arī spēju pārvarēt kaunu par to, ka viņa ir tāda. Kaunu par to, ka viņa ar kaut ko netiek galā, kaut ko nezin, neprot un nevar. Parādot, ka neskatoties uz visiem civilizācijas jaunievedumiem, viņa vēl joprojām ir viegli ievainojama un nekad nav bijusi savādāka. Un vienmēr tāda arī būs.

Un tikpat ļoti kā agrāk, viņa alkst tuvības, kā it visas sievietes visos laikos. Jūt sāpes. Raud un nezin, ko iesākt. Dzīvo un priecājas par niekiem. Un viņu skar ikviena pasaules izpausme. Viņu skar, viņu kustina, viņu aizkustina. Liek viņas dvēseles jūtīgajam instrumentam skanēt, radīt melodiju, kas aizskan līdz pasaulei, Dievam un vīrietim kā Dieva vietniekam uz zemes.

Aglaja Datešidze
Foto: © David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai vajag sevi kaunināt?

Atklājot savas bērnišķīgās izpausmes, savas brūces un savu brieduma trūkumu… atkal un atkal sastopoties ar savu neapzinātību un faktu, ka tu emocionāli, iespējams, stipri atpaliec no sava fiziskā vecuma… Īsāk sakot, pats ļaunākais, ko šajā gadījumā vari darīt, – sākt sevi kaunināt un steidzināt.

Teikt sev: “Man jau ir 30, 35, 40, 45…) gadi un laiks beidzot sākt nodarboties ar kaut ko nopietnu, cik var bremzēt un būt bērns. Citi jau, lūk, cik tālu tikuši, bet kur esmu es?…” Tas ir apmēram tas pats, ko bērnībā mums teica pieaugušie, salīdzinot mūsu neveiksmes ar citu bērnu veiksmēm un sasniegumiem. Kurš no mums ko tādu sev saka?

Principā, bērnu salīdzināšana pēc nesalīdzināmiem parametriem un cenšanās paātrināt dabisko attīstības gaitu ir ļoti liela mūsu audzināšanas kļūda. Centieni forsēt sevis meklēšanu – tas arī ir tieši tas, kas bremzē vairāk par visu. Bremzēja jau bernībā, kad to darīja pieaugušie, un bremzē arī pieaugušo vecumā, kad to darām mēs paši ar sevi.

Bērnisķīgā un vēl nenobriedusī personības daļa prasa atbalstu un pacietīgu uzmanību. Apceri un pieņemšanu. Ja to steidzināt un kaunināt, tā dažkārt sastingst kauna un vainas sajūtā vai bezspēcīgā aizkaitinājumā uz visu apkārt. Un tāpēc vienalga kaut kad nāksies atgriezties pie sava iekšējā bērna, sākot pacietīgi un līdzjūtīgi atbalstīt un gaidīt, dodot tam laiku. Dot tam laiku iepazīt pasauli savā ritmā. Un labāk to izdarīt tagad nevis vēlāk.

Labāk apstāties 35 un tomēr izdzīvot svarīgos momentus lēnām, nevis paslēpt tos zem paklāja, lai atkal izvilktu tos ap gadiem 40. Vari apstāties tur, kur šobrīd esi un sākt iecietīgi izturēties pret sevi.

Iecietība darbojas daudz labāk nekā kaunināšana un centieni dzīt sevi un ātri aizaugt līdz vēlamajam vecumam. Iecietība un mierīgs jautājums: “Kādu nākamo soli es varu spert tieši no šīs vietas? Kurp un kā?”

Nevis gigantisku izrāvienu, bet vienu soli, vienkāršu, jūtamu un reālu. Bet pēc tam vēl vienu…

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja cilvēki mums blakus kaunas vai jūtas vainīgi

Mēs esam raduši, ka daudzās sarežģītās dzīves situācijās var atrast vainīgo un viņam par to pateikt. Vai arī domāt par to, kur tad ir mūsu vaina vai kļūda. Ja esam izdarījuši visu, kas bija mūsu spēkos, tātad tālāk vainīgi neesam mēs, bet kāds cits. Ja kāds kaut ko izdarīja ne tā, tātad viņam par to vajadzētu kaunēties. Ja kaut kas ir ne tā, droši vien ir jāmeklē tas, kurš vainīgs vai kuru varētu nokaunināt.

Taču, ko mēs paši darām lai citiem cilvēkiem blakus mums nebūtu kauns vai arī viņi nejustos vainīgi?

Ja cilvēkiem mums blakus ir kauns vai viņi jūtas vainīgi, tas nozīmē, ka mēs:
– nepieņemam kādu daļu sevis un kā šī procesa atspoguļojums ir tas, ka mēs nepieņemam kādu cita cilvēka personības daļu;
– mēs nekorekti kritizējam un tādā veidā aizskaram personību nevis tās darbības;
– kļūstam par tiesnesi vai to, kurš vērtē;
– salīdzinām sevi ar citiem un uzskatām, ka šis process ir taisnīgs un mēs esam labāki;
– ļoti bieži uzskatām, ka cilvēkiem noteikti kaut kas ir jāzin, pat tad, ja neesam viņiem to paskaidrojuši;
– uzskatām, ka cilvēkiem, kuri mums blakus, noteikti viss jāprot uzreiz – pat bez mācīšanās;
– uzskatām, ka visam jābūt vai nu ideāli, vai ne kā, bet vienkārši labu neesam spējīgi uztvert;
– pasauli redzam tikai caur savu prizmu un uzskatām, ka tas kā mēs redzam, ir vienīgais pareizais redzējums;
– dalām cilvēkus ideālajos un lūzeros;
– kritizējam bez atbalsta;

Ļoti bieži mums kauns ir blakus tam cilvēkam, kurš kaunina, bet pats iekšēji kaunas, dažādos veidos cenšoties no tā izvairīties.

Ja cilvēki blakus mums jūtas vainīgi, tātad mēs:

– ļoti labi protam manipulēt;
– kaut ko darām un gaidām, ka viņi jutīsies mums kaut ko parādā;
– sākumā uzņemamies par daudz darba un atbildības, bet pēc tam piestādām “rēķinu”;
– neprotam rūpēties par sevi un tāpec rūpes par sevi aizstājam ar rūpēm par citiem;
– dusmojamies uz citiem, bet nespējam viņiem to pateikt acīs;
– balstāmies uz kaut kādiem nerakstītiem likumiem, kurus iepriekš ar partneri neesam apsprieduši;
– neprotam priekšlaicīgi vienoties par tiesībām un pienākumiem;
– uzkraujam citiem atbildību par savu laimi un labklājību, pašiem neuzņemoties atbildību par to;
– uzskatām, ka citi ir atbildīgi par mūsu jūtām;
– iekšēji jūtamies kā mazi bērni, kuri uzņēmušies pieaugušo atbildību un tagad stiepjam šo nastu;

Vainas sajūta ir uz sevi vērstas dusmas. Un, ja cilvēki nespēj uz mums dusmoties atklāti, jo starp mums ir kādi noteikumu un pārliecību šķēršļi, tad viņi var sevi vainot par kaut ko.

Tāds skats uz sevi caur citu cilvēku jūtām atklāj ļoti lielus plašumus iekšējam darbam ar sevi.
Un atkal jautājumi, jautājumi, jautājumi…

Un kādas jūtas blakus tev izjūt tavi tuvinieki? Ko tu esi ievērojis?

Mīlestībā,
Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Omar Alnahi
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par kaunu, par bailēm un identitāti

MhdUu32QHAM

Jo spilgtāk un atšķirīgāk no citiem cilvēks vēlas dzīvot sabiedrībā, jo ar lielāku apjomu kauna un baiļu sākumā viņam nākas samaksāt par savu godīgo izpausmi.

Pēc tam būs vieglāk. Būs vairāk sajūtas, ka tu drīksti. Un katrs solis sāņus no vispārpieņemtā būs atkal jaunas sarežģītas jūtas. Jaunas bailes. Jauns kauns.

Taču, ja kauns ir zīme tam, ka ir dzimusi jauna atšķirīga personība, tad cilvēki, kuri iet pie savas personīgās taisnības, nemainīgi kustās virzienā uz kaunu un iziet tam cauri.

Un, ja bailes ir tavas vēlmes zīme, tad viss – pats interesantākais atrodas otrpus bailēm.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Kā tev nav kauna!

kauns5

«Kā tev nav kauna!». Šī frāze traucē dzīvot gan bērniem gan pieaugušajiem.

Frāzi par kaunu sava dzīvē kaut reizi ir dzirdējis ikviens cilvēks. “Kā tev nav kauna tā uzvesties!”, “Man par tevi kauns!”, “Pakaunējies būtu!” – ir jau ierastas audzināšanas sviras. Gadiem ejot mūs nepārstāj kaunināt. Ir kauns žēloties. Ir kauns atšķirties no citiem. Parunāsim par to, kā šis kauns sabojā mūsu dzīvi.

Ilgu laiku es strādāju ar cilvēkiem, kuriem bija traucēta ēšanas uzvedība un attiecīgi arī ķermeņa veidols. Es vadīju terapeitiskās grupas. Pēc vienas no tām, pie manis uz individuālo konsultāciju pierakstījās viena meitene, kurai ļoti bija vajadzīga mana palīdzība. Viņa daudz stāstīja par savu dzīvi, bet pats galvenais visa stāsta vadmotīvs bija viens vārds: KAUNS.

Kauns dzīvot tadā ķermenī. Kauns iziet no mājas. Kauns iet uz treniņiem, tāpēc, ka tur visi ir slaidi. Kauns darīt to, ko gribās.

Vai tad tikai viņai vienai kauns? Protams, ka nē! Kauns attiecas ne tikai uz ķermeni. Tā ir daudz dziļāka parādība.

Kas ir kauns

Ikvienam cilvēkam viens no galvenajiem dzīves uzdevumiem ir kļūt neatkarīgam. Nē, tas nenozīmē uzcelt māju, uzbūvet karjeru vai arī dzemdēt daudz bērnus. Tieši kļūt neatkarīgam, kas dod iespēju izveidot savu dzīvi atbilstoši savām vēlmēm un vajadzībām.

Ja cilvēks ar šo uzdevumu nav ticis galā, nav kļuvis neatkarīgs, viņš, kā jau jūs sapratāt, paliek no kaut kā vai no kāda atkarīgs. Bet jebkura atkarība rada mums jau zināmās nepatīkamās lietas: vainas sajūtu un kaunu.

Ja es no kaut kā esmu atkarīgs, es jūtos vainīgs par to, ka kaut kas iet ne tā, kā plānots. Man ir kauns, ja es neatbilstu to cilvēku gaidām, no kuriem esmu atkarīgs. Ja es esmu atkarīgs no sabiedrības viedokļa, mani pašu šī sabiedrība arī vada.

Kā mēs “inficējamies” ar kaunu

“Kā tev nav kauna!” – saka vecāki, ja bērns, pēc viņu domām, ir izdarījis kaut ko ne tā. Šādu vēstījumu daudzi no mums ir dzirdējuši savā bērnībā. Cilvēks ilgu laiku ir bijis atkarīgs no ģimenes, vecākiem un apkārtējās vides.

Bērni jūtas vāji un neaizsargāti un tāpēc savus vecākus un pieaugušos vispār uzskata par lieliem un vareniem. Un kādā brīdī bērns saprot, ka, lai izdzīvotu, ir jāklausa tam, ko saka “lielie un stiprie” pieaugušie.

Ja atbilst viņu prasībām, tad var justies drošībā. Bet, lūk, kāda alošanās: kaunina parasti pēc tam, kad tu jau kaut ko esi izdarījis. Tāpēc bērnam nav citas izejas, kā metodiski ar savām darbībām “kāpt uz mīnām” un saņemt atpakaļsaiti.

Ir vēl viena kauna forma: kauns būt nevarīgam vai kauns būt nepatstāvīgam. No vienas puses kauns darīt to, ko gribi (tas nepatīk citiem). No otras puses – kauns būt nepatstāvīgam un nespēcīgam. To skaidri var redzēt, klausoties vecāku vēstījumos: tev ir daudz jāstrādā, esi neatkarīgs, apprecies, paļaujies tikai uz sevi, neprasi palīdzību. Tas viss rada absolūti šizofrēnisku situāciju: lai ko tu arī darītu, tev vienalga būs kauns.

Cilvēki nepiedzimst ar kauna sajūtu. Tā ir sociāla parādība un formējas sabiedrībā. Visticamākais, kaut kad sen, kad cilveki dzīvoja lielās grupās, kauna sajūta palīdzēja cilvēkam šajā grupā dzīvot pēc noteikumiem, kas ļāva izdzīvot. Tomēr laiki ir mainījušies. Tagad katram cilvēkam ir iespēja izvēlēties sev tādu grupu, kurā viņam būs maksimāli komfortabli. Un palīdzēt tajā viņam var tāda ļoti vērtīga prasme, kā prasme pielāgoties.

Dzirdēt sevi bez “traucējumiem”

Lai maksimāli efektīvi piemērotos apstākļiem, ir jāprot sevi dzirdēt, tas ļaus dzirdēt arī citus un adekvāti novērtēt situāciju. Ir apstākļi, kad ir ļoti svarīgi lūgt palīdzību. Ir situācijas, kas prasa rīkoties pretēji noteikumiem. Dažkārt ir nepieciešams ieturēt pauzi un nerīkoties vispār, jo tas būs labākais šajā situācijā.

Tāpēc ir nepieciešams prast dzirdēt sevi bez traucējumiem un objektīvi uztvert situāciju. Bet galvenais – uzticēties pašam sev un saviem lēmumiem un būt atbildīgam par tiem.

Visās daudzšķautņainajās dzīves situācijās kauns, kurš iepotēts bērnībā ļoti stipri traucēs. Mammas vai tēta balss, kas pirms 15-20-30 gadiem kādā situācijā teica: “kauns ir to darīt” šodien jau pavisam citā situācijā nevis palīdzēs, bet sarežģīs to. Nav iespējams adaptēt vienu lēmumu visām dzīves situācijām, pie kam šis lēmums nebija mūsu pašu pieņemts, un tas bija ļoti, ļoti sen.

Kauna sajūta iesūcas dziļi dziļi mūsu personībā. Un kādā brīdī, parasti pie psihologa, cilvēks saprot, ka viņš nezin, ko grib un nezin savas patiesās vēlmes un vajadzības.

Pirmkārt, viņam nemācīja apzināties sevi un savas sajūtas. Otrkārt, daudzas lietas darīt cilvēkam ir kauns, tāpēc, ka tā uzskatīja vecāki un viņam nozīmīgi cilvēki, tas nozīmē, ka tagad cilvēks savus “gribu” slēpj ļoti dziļi. Kad cilvēkam ir dziļš un destruktīvs kauns, ir svarīga otra cilvēka nevērtējoša pieņemšana un atbalsts. Labi, ja tāds cilvēks ir kvalificēts psihologs.

Autors: Anna Pogrebņaka
Avots: ©psy-practice.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiesības būt laimīgam, vai nekaunība būt…

laime3248

«Laime nav sasniegums, laime ir atļauja» – reiz rakstīja talantīgā ukraiņu psiholoģe Svetlana Roiza

Atļaut būt sev laimīgam nemaz nav tik vienkārši.

Traucē kauns un vaina.

Vispār, tā ir nekaunība, būt laimīgam.

Atkarībā no tradīcijām jūsu ģimenē, par «nekaunību» var tikt uzskatītas visdažādākās lietas.

Dzīvot tā kā jūs dzīvojat – ar to ienākumu līmeni, labklājību un iespējām, piemēram – strādāt astoņas stundas un  divas dienas atpūsties, vai vispār nestradāt – tā jau var būt nekaunība. Droši vien jūsu vecāki ko tādu nevarēja atļauties, bet jūsu vecmāmiņas un vectētiņi par ko tādu pat sapņot nevarēja. Ja vēl esat kļuvuši “krutāki” par saviem onkuļiem un tantēm, vai arī esi apdzinuši savus brāļus un māsas, izrāvušies ārpus iespējamā robežām – tātad esat pārdabiski nekaunīgi.

Skatoties no jūsu ģimenes sistēmas skatu punkta, un vadoties no jūsu iekšējās balss – kritiķa, kas stāv likuma un kārtības sardzē, nekaunība nevar būt viss, bet tikai konkrētas lietas.

Piemēram, labi pelnīt – ir apsveicami, bet dzīvot savam priekam, stradāt divas stundas dienā, atļauties apmeklēt fitnesa klubus, doties nesteidzīgās pastaigās un vakaros lasīt grāmatas – tas vairs nekur neder. Tā normāli cilveki neuzvedas!

Un te nu ir svarīgi noskaidrot, kas tieši ir slikti no jūsu iekšējā kritiķa viedokļa – tas, ka neraujaties vaiga sviedros, vai tas, ka esat pietiekami nekaunīgi, lai par savu darbu paprasītu vairāk naudas?

Tērēt naudu savām vajadzībām tad, kad jums ir divi bērni un vēl tad, ja šī nauda nav jūsu nopelnīta – tā noteikti ir kliedzoša nekaunība.

Manā praksē «visbezkaunīgāko lietu» reitinga topā pirmo vietu ieņem naudas prasīšana vīram savām vajadzībām. Sievietes, kuras audzinātas «tev pašai sevi jānodrošina un pašai stingri jāstāv uz savām kājām» tradīcijās, tās, kuras radušas paļauties tikai uz sevi, mirklī, kad jāiet dekrēta atvaļinājumā, ir spiestas prasīt naudu vīriem. Bērnu vajadzībām – tas vēl normāli. Bet sev? Savām “kaprīzēm” – apģērbam, veļai, kosmētikai, kursiem – tas nav labi un par to jākaunas…. Tā ir nekaunība!

Vīriešiem iekšēju diskomfortu rada sajūta, ka viņš ir «izrāvies» – uzlidojis parāk augstu. Pārāk daudz naudas pelna, pārāk augstu amatu ieņem. «Vai tu, puisīt, esi savā vietā?» – piekasās viņi sev tēva vai boksa trenera balsī.

Nekaunība var būt pati vēlme būt laimīgam. Vēlēties mīlestību, ģimeni, vairāk par to, kas tev šobrīd ir – nekaunība «nest savu krustu», «glabāt uzticību», «būt priekšzīmīgam vīram», «labai sievai», «padevīgai meitai» un pat neiedomāties sapņot par ko citu. Kur te laime?«Bet vai tad tu to esi pelnījusi?»

«Laime ir JĀNOPELNA!»

Kā minimums, jānomazgā visi trauki, jāizmazgā grīdas visā dzīvoklī. Un tad vari… nedaudz… palasīt, pagulēt, paskatīties pa logu un ar draudzeni pastaigāties.

«Vai tu esi pietiekami laba meitene?»

Un gadās tā, ka vienkārši dzīvot, būt dzīvai, dzīvam – ir nekaunība, ja tuvs cilvēks nomiris…. Elpot, mīlēt, ēst, skatīties filmas, pastaigāties, nodoties iemīļotajai nodarbei – vai tā nav nekaunība attiecībā pret to, kura vairs nav, kurš vairs to nevar? «Izdzīvojušā vaina» – sajūta ar kuru ļoti bieži cilvēki nāk uz terapijas seansiem – tie, kuri vēlas dzīvot, atšķirībā no tiem, kuri izdarījuši citu izvēli.

Kauns un vaina – divas sajūtas, kas mums neļauj vienkārši, cilvēciski būt laimīgiem.

Lai mums piederētu tas, kas pieder.

Vēlēties vairāk un sasniegt visu, ko Dvēsele vēlas.

Noskaidrot, kas patīk, un atļaut sev to gribēt.

Pieņemt lēmumu – darīt vai nedarīt, apzināti nevis automātiski, tāpēc, ka «tādiem kā es, nav atļauts par to pat sapņot, kur nu vēl iet, darīt un saņemt».

Iespējams, jūs jau darāt kādas lietas, ko uzskatāt par nekaunību, un sirds dziļumos izjūtat kauna un vainas sajūtas.

Lūk, jums uzdevums – paņemiet lapiņu un uzrakstiet, ko tādu neatļautu jūs darāt. Sāciet ar vārdiem: “Es nekaunos…”

Iespējams, jums pietiek nekaunības sajust lietus lāses uz sejas un justies laimīgai.

Vai arī jums pietiek nekaunības iekārot svešu vīru?

Bet, iespējams, jūs no rītiem guļat līdz desmitiem?

Vai jūs nekaunīgi esat iesaistījusies kādā nopietnā projektā, pat nenojaušot, ko tas nozīmē?

Bet, iespējams, kaut kur dzīvo jūsu iekārotā sapņu sieviete, un jūs esat nolēmis aprunāties ar sievu par šķirsanos?

Atļaut sev dzīvot, vēlēties, izvēlēties, domāt un šajā procesā balstīties uz sevi – ir ļoti nopietns pamats tam, lai būtu apmierināts ar sevi un tātad – laimīgs!

Avots:  © psy-practice.com
Autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

Brīvības noslēpums. Nebūt ideālai!

nastja-mihejeva

Cik daudz asaru par savu neidealitāti ir izlietas manā kabinetā. Tik ļoti gribās būt labai meitenei. Tik ļoti negribās just sliktas sajūtas un domāt sliktas domas. Lai mani mīlētu. Lai viss būtu pareizi…

L. nodarbojas ar jogu. Viņas pasniedzēja nedzer, nepīpē, nenodarbojas ar seksu, jo tie ir zemi instinkti un zemas vibrācijas. Vēl viņa ir svaigēdāja un pamazām pāriet uz tīras prānas ēšanu. L stāsta par savu “učeni” un es jau gandrīz redzu nimbu virs viņas galvas.

Es saku L., ka man, nezin kāpēc, paliek slikti no šī svētulīguma. Kaut kā ļoti saspringti un garlaicīgi. Un pavisam noteikti tas nav par dzīvi. ja nu vienīgi par aizkapa. Taču, pilnīgi iespējams, tās ir tikai manas dīvainās projekcijas.

L runā par to, ka ļoti bieži viņai ir sāpīgi brīžos, kad sevi noķer skaužot. Tas taču ir tik slikti. Tas ir tik ļoti negarīgi. Tik zemiski.

Es jautāju:
— Ar ko gan tev tik briesmīgi traucē tava skaudība?
— Nu, traucē!
— Kas traucē? Traucē iet uz darbu un darīt labas lietas?
— Nē!
— Ēst un dzert traucē?
— Nē!
— Gulēt?
— Nē!
— Traucē būt sievietei, sievai, draudzenei, mammai?
— Nē!
— Un cik stundas dienā ilgst tava skaudība?
— Kādas piecas minūtes.
— Un ko tādu briesmīgu ar tevi izdara šīs piecas minūtes skaudības?
— M-m-m… nu, neko tādu, briesmīgu..
— Tad, kur ir problēma?
— Nu…sanāk, ka nekur… murgs kaut kāds!
— Un ko tu apskaud? Un par ko apskaud? Visus pēc kārtas?
— Nē! Man skauž, ka sievietei ir brīvs laiks sev, lai lasītu grāmatas, tās kuras patīk, nevis tās, kas darbam vajadzīgas. Piemēram, es vakar sēdēju kafejnīcā pie savām atskaitēm, ēdu, dzēru un paralēli rediģēju. Bet pie blakusgaldiņa sēdēja meitene – tā atslābināti, malkoja kafiju un lasīja kādu filosofisku grāmatu. Un es saskaudos.
— Tu vari paskatīties uz savu skaudību kā uz kompasu? Tas vienkārši tev rāda to, kā tev trūkst. Pēc tā, ko tu man stāstīji, es sadzirdēju, ka tev trūkst atpūtas, relaksa un nedaudz nodarbes savam dvēseles priekam.
— Jā, tā tas ir!.
Un tālāk sekoja jau cita saruna. Mēs izstrādājām stratēģiju un taktiku viņas vajadzību realizēšanai.

Un man tā arī IR Brīvība – iepazīt sevi, pieņemt to, ko sevī esmu ieraudzījusi, padarīt to par savas dzīves kustības uz priekšu degvielu, un apzināti to iebūvēt savā sistēmā, lai tas ne tikai netraucētu, bet vēl arī palīdzētu.

L. nedaudz neuzticīgi visu to klausās. Interesanti, protams,… Bet grāmatās par garīgo izaugsmi pavisam ko citu raksta un tas izskatās savādāk!

Un, kā piemēru, es stāstu viņai par saviem “mēsliem”, izmantoju sevi kā mācību materiālu.

Es esmu patoloģisks narciss. Tālajā bērnībā ar manu mammu zaudētais emocionālais kontakts manā dvēselē radīja bailes no atstumtības, un dziļā sāpe “es esmu slikta” kompensējās ar vēlmi būt labākajai. Varētu padomāt, ka, ja es kļūšu pati labākā, krutākā, mamma mani iemīlēs un neatstums. Vai kaut vai vispār ievēros.
Un visu savu dzīvi es biju labākā.
Četros gados es tekoši lasīju. Pirmajā klasē man bija labākā atmiņa un tikai man skolotāji uzticēja no galvas iemācīties garumgarus tekstus skolas svētkiem. Tad manā skolā iemācījās izmērīt IQ. Lieki teikt, man tas bija visaugstākais. Astoņos gados es brīvi runāju angļu valodā – tikpat brīvi, kā krievu.  It visā man bija talanti. Mana mamma čupās krāva manus diplomus no zīmēšanas konkursiem. Es nepratu dzīvot savādāk. Galvenais bija būt pašai pirmajai, labākajai. Pašai gudrākajai. Pašai izcilākajai. Lai viņa mani ievērotu. Lai mīlētu. Lai piespiestu pie savām krūtīm un paglaudītu galvu. Kaut reizīti.
Man ir ļoti laba mamma. Tagad, būdama pieaugusi, es to saprotu. To, ka mīlēja viņa mani ļoti, ļoti. Un rūpējās par mani kā neviens. Rāvās vairākos darbos, starplaikos tīrīja, mazgāja, gatavoja, veda mani uz tālo ģimnāziju, jo tā bija labākā pilsētā, vadāja brāli uz sporta nodarbībām.

Toreiz es nesapratu, ka tā arī bija viņas mīlestība. Bet man bija vajadzīgs kas cits. Man vajadzēja, lai ar mani spēlētos, lai mani glāstītu, mīlinātos ap mani kā ap mazu, mīļu zvēriņu. Bet mūzikas skola man nebija vajadzīga.

Nu un izauga, kas izauga – tāds ievainots narciss.
Manā dvēseles rīku kastītē ietilpst savas niecības sajūta, bailes būt atstumtai, asa vajadzība pēc tuvības, kauns un vainas sajūta, skaudība, naids un deprasija, kā arī centieni kļūt visuvarenai un lielai. Un ar tādu briesmīgu kombināciju būtu jāpakaras tuvākajā bērzā. Patiesība ir tā, ka tas ir manas iekšējās pasaules zīmējums. Un izmest to vai nomainīt ar citu diez vai izdosies. Tāpat kā acu krāsu, sejas pantus,ķermeņa struktūru. Tad, ko man darīt?

Adaptēt katru mēsla krikuci tā, lai tas kļūtu par labu mēslojumu? Te nu arī slēpjas Brīvība – no sevis, no liktens, no nosacījumiem, no nolemtības, no bezizejas un ierobežojumiem..

Savu niecības sajūtu un centienus kļūt visuvarenai es novirzīju profesionālajā izaugsmē. Tā ir tā enerģija, pateicoties kurai es eju uz semināriem, vācu zināšanas no visiem iespējamajiem avotiem, izdomāju jaunas tehnikas un metodikas – kreatīvi un attīstos. Un man ir labi tajā visā. Un tieši tas viss arī ir attīstījis manī labu humora izjūtu. Nu, protams, nav iespējams nesmieties par savu napoleoniskumu. Brīžos, kad esmu pārāk uzpūtusies no savas pārāk lielās nozīmības, es kliedzu: “Es esmu cilvēks – torte!” Un tas ir tik smieklīgi, un no tā kļūst tik viegli!

Bailes no atstumtības un milzīgā vēlme pēc tuvības ir padarījušas mani par labu draugu. Uzmanīgu, mīlošu un rūpīgu. Es ļoti baidos pazaudēt tuvu cilvēku, es  viņu cienu un augstu vērtēju  Šie cilvēki ir padarījuši mani par ļoti labu meitu. Es ļoti daudz sevis ielieku attiecībās ar vecākiem. Un tā nav formāla meitas pienākumu pildīšana. Tas ir patiesi un no sirds. Un tas izauga no mīlestības un tuvības lielās vērtības manās acīs, atvērtības un uzticēšanās, kuras es beidzot ieguvu savās attiecībās ar mammu un tēti. Un man ir ļoti labi tajās.

Kauns un vainas sajūta no destruktīva spēka pakāpeniski transformējas sirdsapziņas balsī. Nespējā kaitēt, zagt un nodot. Man ir privātā prakse un klienti vienmēr sākumā ir centušies samaksāt skaidrā naudā, jo to taču pa ieradumam pieņem visi. Es – nē. Tikai ar norēķinu karti, lai godīgi varu nomaksāt savus 6%. Varbūt tas ir stulbi, taču no katra nopelnītā rubļa es godīgi maksāju nodokļus. Man ir kauns zagt. Pat no valsts. Un, nezin kāpēc man tā ir labi.

Skaudība ir mans kompass. Es atsekoju to, kam es skaužu un tas man dod labu ieskatu par to, kādas manas iekšējās vajadzības nav pilnībā apmierinātas. Un es izdomāju veidus un meklēju iespējas tās apmierināt. Un man tā ir labi.

Arī manas depresīvās dienas ir kļuvušas par manu resursu. Šajās dienās es ieslēdzos mājās un atslēdzu telefonu. Un visu dienu vāļājos gultā. Lasu grāmatas, skatos filmas. Guļu. Šo dažu dienu laikā es pārlādēju savas enerģijas baterijas – un atkal dodos pasaulē – svaiga, atpūtusies, ar starojošām acīm. Un man tā ir labi.

Es vienkārši sapratu: no sevis neaizbēgt. Izsvītrot, izmest, izgriezt – neko no sevis nav iespējams. Var tikai attīrīt haosu un no tiem pašiem akmentiņiem sakārtot jaunu struktūru. Komponenti paliek vieni un tie paši. Bet dzīves garša – cita. Garšīga. Un tajā ir mana Brīvība. un tajā ir mana Gudrība.

Varbūt tā man ir apgaismība? Vai arī labas, daudzus gadus ilgušas terapijas rezultāts? Vai arī viens un otrs vienlaicīgi? Nezinu. Jā, un kāda pie velna starpība 🙂

 

Autors: Nastja Mihejeva, psihologs-seksologs, Maskava

Foto: no privātās kolekcijas http://happyvagina.guru/

Tulkoja: Ginta FS

Par kaunu…

10489972_249832845207185_3693349263598138479_n

Stāsta psiholoģe.

Lūk, situācija no manas bērnības. Mēs ar mammu esam veikalā, man ir garlaicīgi, un es sāku dziedāt. Man nav nekādu īpašo muzikālo dotību, toties sanāk skaļi. Mums uzmanību sāk pievērst citi cilvēki. Es neatceros, kurš un ar kādu sejas izteiksmi uz mums skatās, bet atceros mammas čukstus: “Tūlīt pat apklusti! Kā tev nav kauna, uz mums taču visi skatās!” Tā es iemācījos, ka tad, kad uz mani visi skatās – tas ir kauns. Bet kauns bija ne man, bet mammai, un viņa to nodeva man. Un tagad manī dzīvo kauninātājs, kurš mammas balsī man norāda, kad man kaunēties. No ārpuses jau sen mani neviens vairs nekaunina, bet iekšējā balss nekā nespēj nomierināties.
(P.S. Neatceros, ka mana mamma tā būtu darījusi, bet atceros citus cilvēkus un gadījumus, kad mani kaunināja. Ginta FS)

Par ko vēsta kauns? Par to, ka es viss nekam nederu. Par to, ka es viss esmu viena vienīga kļūda.

Situācija. Vecākam ir kauns par bērnu, ka tas uzvdas nepiedienīgi (starp citu – tas no kāda cita cilvēka redzes loka). Vecāks pats jūtas kā kļūda, neveiksme, kuru nav iespejams labot. Kāpēc viņš tā jūtas? Kas viņu patiesībā kaunina? “Tev jābūt labākajam, savādāk mums par tevi būs kauns”. Pazīstama balss, vai ne? Vecākam ir kauns par savu bērnu nevis no apkārtējiem, bet no savām iekšējām, kauninošajām figūrām (visticamāk – saviem vecākiem). Šis kauns ir neizturams, tāpēc vajag ar to padalīties. Var padalīties ar savu bērnu – viņš jau neatteiksies atvieglot savu vecāku nastu. Diemžēl!

Vai arī situācija: kauns par savu valsti. Par to šodien bieži runā.

Man nekad nav bijis kauns par to, ka esmu no Krievijas. Un man nav skaidrs, kāpēc daži raksta par to, ka kaunās par savu valsti. Es neesmu valsts, es neatbildu par prezidenta rīcību, par valsts bruņotajiem spēkiem u.t.t. Es uzskatu, ka esmu vērtīga pati par sevi, neatkarīgi no tā, kādā valstī dzīvoju.

Vai vēl. Agrāk man bija kauns par to, ko darīju un ko runāju. Tas bija tad, kad tiko biju sākusi nodarboties ar psiholoģiju un ļoti maz ko tajā sapratu. Es domāju: “Ak, šausmas, šausmas! Kā es varēju kaut ko tādu teikt/rakstīt. Tā taču ir tāda muļķība! Kāds kauns!” Tagad es domāju par to, ka esmu nogājusi kādu noteiktu ceļu un esmu guvusi vairāk zināšanu un prasmju, un tas ir lieliski. Un man nav kauns par sevi bijušo, es sevi pieņemu tādu – nezinošu un neprotošu.

Vēl viena situācija. Dienas izrāde bērnudārzā. Kāds no bērniem aizmirst savu dzejolīti, kāds paklūp, nokrīt un sāk raudāt. Mammas reaģē dažādi. Kāda metas mierināt, un skaidri redzams, ka viņas galvenais uzdevums ir nomierināt bērnu, uzmundrināt, atbalstīt – nekas traks jau nav noticis. Bet cita – šausmās izbola acis, čukstus sāk bārt bērnu par to, ka tik neveikls, liekot saprast, ka viņai ir tāds kauns par to, ka viņš bojā citiem svētkus: “Kā tev nav kauna, svētki, bet tu bļauj. Fiksi celies un ej pie citiem bērniem un pārstāj raudāt. Fui, kāds kauns!” Šai mammai galvenais uzdevums ir izvairīties no sava pašas kauna.

Par ko vēsta situācija, kad viens cilvēks kaunas par otru? Par atbalstu, saliedētību? Par pārmērīgu atbildības sajūtu? Ja es esmu kopā ar kādu, mēs esam vienoti, mēs esam viens vesels, tad pats par sevi saprotams, ka man kauns par viņa uzvedību. Bet es nevaru atbildēt par otra cilvēka uzvedību. Es varu tikai paredzēt, kā uzvedīsies šis cilvēks vienā vai otrā situācijā.

Kam tad ir kauns par otru? Tam, kuram kauns pašam par sevi. Tam, kurš pārāk atkarīgs no citu cilvēku vērtējuma. Tam, kuram šķiet, ka viņš ir atbildīgs par citu lemtspējīgu cilvēku uzvedību. Tam, kurš sevi uzskata par nevērtīgu, par puscilvēku, par tādu, kam jāpakārtojas citiem. Vīram/sievai/bērnam/vecākiem/draugam. Tad šis cilvēks, kam esam gatavi pakārtoties, sanāk kā daļa no mums, un tad patiešām mēs atbildam par viņa uzvedību un kaunamies par viņu.

Kad es kaunos, man gribas pazust, izkrist cauri zemei, manas robežas zūd, es kļūstu neaizsargāts un maziņš. Viens no veidiem, kā tikt galā ar kauna sajūtu, ir nostiprināt savu identitāti. Es nekādā gadījumā nenosodu vecākus, kuri kaunina savus bērnus par visu. Es viņiem piedāvāju tikt skaidrībā pašiem ar savu kaunu un nepārsviest to uz bērniem, kā tādu karstu kartupeli.

Mēs visi esam šeit lai mācītos un tur nav nekā slikta.

Autors: Psihologs Olga Kotļar

Avots:: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Par komforta zonu

woman-1185805_1920-680x350

Lai izietu no komforta zonas, sākumā tajā jānonāk

Vai ziniet, šodien apkārt man tik daudz cilvēki grib iziet no komforta zonas. Un tie ir ne tikai klienti – draugi, radinieki, paziņas. No skata solīdi cilvēki!

Bāli, hroniski noguruši cilvēki saka: “Vajag vienkārši iziet no komforta zonas, aizdzīt sevi uz sporta zāli.” Cilvēki, būdami panikā no dzīves saka: “Vajag iziet no komforta zonas un pārstāt sevi žēlot”. Grūtas un mocību pilnas dzīves nospiestie saka: “Laiks iziet no komforta zonas un pārstāt rīt saldumus”. Tas vēl nav sliktākais scenārijs. Daži vienkārši saka: “Pietiek pārēsties!”. Un tā viņi redz savas problēmas kardinālu risinājumu

Man no tādām runām sāk raustīties acs muskulis. Paskaidrošu.

Lai izietu no komforta zonas, sākumā tajā ir jānonāk.

Kas tas ir “komforta zona”? Tā ir vieta, kur ir silti, brīvi, garšīgi, priecīgi un droši. Tur, kur tevi mīl un ciena. Kur par tevi rūpējas un tu rūpējies.

Un daudziem no mums tādas zonas vienkārši nav – kur par mums rūpējas. Labākajā gadījumā ir zona, kur atgulēties un izauroties. Tas ir vairāk kā nekas, bet galīgi – ne tas. Tas ir kā alkohols sala laikā – principā palīdz, bet – ne uz ilgu laiku.

Kad nokļūsti komforta zonā, tur nedaudz ir jāpabūt. Jāatpūtina dvēsele un tikai pēc tam – jāiziet.

Šo sajūtu ne ar ko nesajauksi – kad pietiek spēka visam, un tu esi gatavs vēl kaut ko iemācīties, pamosties no rīta tā agrāk, aizskriet uz jogu, padomāt par nopietno projektu, kas pusgadu stāv nepabeigts.

Un tad ļoti svarīgi ir tas, lai impulss darbībai rastos agrāk par pašu domu. Sākumā sāc darīt – pēc tam – domā. Ne vienmēr tas notiek ar dziesmu, dažkārt tas ir mokošs pārvarēšanas prieks un tu domā: kāda velna pēc es piesēdos pie šī putekļusūcēja stūres – taču – ne ar pēdējiem spēkiem. Piesēdos tāpēc, ka bija interesanti.

Cilvēki, kuri runā par “iziet no komforta zonas”, parasti ar to nedomā kaut ko interesantu. Ja pārvēršam šo frāzi vienkāršā cilvēku valodā, tas varētu nozīmēt apmēram šo: man šobrīd jau tā ir tik slikti, taču, ja es vēl nedaudz sevi pamocīšu, varbūt kļūs labāk?

Nu, nezinu! Ja ar gripu slimu cilvēku vēl pie visa kārtīgi noper, iespējams, pēc laika viņš atveseļosies, bet diez vai tas būs no pēršanas.

Bieži vien tas skan pēc sevis vainošanas: “Man vienkārši ir slinkums, es vienkārši nevēlos iziet no komforta zonas.”

Un tad šiem vārdiem ir mokoša kauna piegarša (” es neesmu pietiekami labs, es neesmu normāls”), vai arī vainas sajūtas piegarša (” es nepietiekami cenšos, es neesmu malacis, mani neviens nemīlēs”) Bet kauns un vaina ir kā dadzis, vienmēr atradīs, kur pielipt, lai arī kādus reālus panākumus tu gūtu. Pat tad, ja beigsi sevi žēlot un pat beigsi pārēsties (kaut arī tā nav nekāda veiksme).

Taču, esot uz tās robežas, kur spēki beidzas, neviens normāls cilvēks ilgi “neizvilks”.

Gala rezultātā – vai nu aizrāpot atpakaļ “komforta zonā” vai arī nokrist klīniskā depresijā (kad tas nav vienkārši slikts garastāvoklis, bet gan – diagnoze), vai arī smagā psihosomatikā.

Kāds variants jums labāk patīk? Man – pirmais.

Vēl jo vairāk, ja ārā ir ne tie vieglākie laiki, informācijas presings, finansu krīze, ziema, saules nav. Un, ja nu gadījumā jūs ziniet, kā aizrāpot līdz komforta zonai, piedāvāju uzkavēties tajā. Nu – kaut vai līdz pavasarim.

Autors: psiholoģe un psihoanalītiķe Anastasija Rubcova

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Šodien aiz loga spoži spīd saule un gaisā jūtams pavasaris. Man šķiet, ka ir īstais laiks padomāt par sevi, par labām lietiņām sevis palutināšanai – pirtiņa, kāda masāža, silta, skaista vanna, kaut kas garšīgs vakariņās, pastaiga pavasarīgajā mežā un tā, pamazām iestāsies komforta sajūta dvēselē. Ko no visas sirds jums un arī sev novēlu!